1990.gada 22.decembra sēdes stenogramma

Vakara sēde

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja pirmais vietnieks Dainis Īvāns.

Priekšsēdētājs: Vārds Apvienotās budžeta komisijas priekšsēdētājai Valentīnai Zeilei.

V.Zeile: Cienītie kolēģi! Skatoties uz mūsu auditoriju, es gribētu jautāt, kā jūs vēlaties, lai es runāju? Es varētu izstāstīt detalizētāk par Budžeta komisijas darbu un tām problēmām, ar kurām mēs saskārāmies. Otrs variants, redzot, ka zālē ir ļoti maz klausītāju, es varētu iekļauties septiņās minūtēs un pateikt tikai par globāliem jautājumiem, kurus mums izdevās izrisināt un kurus neizdevās.

Tātad, sākot budžeta projekta sagatavošanu otrajam lasījumam, Budžeta komisija saskārās ar tādām papildu problēmām, kuras nebija, sagatavojot budžetu pirmajā lasījumā. Pirmais, mēs sapratām, ka budžeta ienākuma daļa paliek stingri fiksēta, tāda, kāda tā šodien ir aprēķināta, vadoties pēc tiem nodokļiem, kādi mums patlaban ir. Otrais, attiecībā uz budžeta izdevuma daļu, mūsu vēlmes nemitīgi pieauga. Laikposmā starp pirmo un otro lasījumu mēs saņēmām 40 vēstules, kurās visās prasīja kaut ko papildus. Budžeta komisija rīkojās šādi: mēs sapratām, ka principiālas, ne tikai ekonomiskas, bet arī politiskas problēmas, ir divas. Pirmā - sociālās, izglītības, kultūras un veselības aizsardzības sfēras darbiniekiem darba alga tomēr ir jāpaaugstina. Diemžēl, saņemot valdības variantu, mēs neredzējām, ka tur būtu šis algu pielikums. Viss tātad tika sadalīts kompensācijai - bērniem, strādājošajiem, pensionāriem, un sociālajai sfērai nekas nepalika. Iespējams bija tikai viens, tātad samazinājām pantus, par kuriem jūs dzirdējāt no finansu ministra vietnieka teiktā, un mums vajadzēja ķerties pie mūsu attieksmes pret investīcijām. Tādam budžetam, kāds mums ir republikai, 600 miljonu rubļu investīcijas ir par lielām. Taču šobrīd to neviens negrib saprast, jo katram, kam mēs ķeramies klāt, tas ir ļoti sāpīgi, mums viss, kā saka, ir vajadzīgs un trūkst. Tomēr Ekonomikas ministrijai mēs piedāvājam vēlreiz pārskatīt jaunceļamo objektu sarakstus un samazināt minētos objektus par 100 miljoniem. Visām ministrijām, izņemot Lauksaimniecības ministriju, mēs samazinām 50 miljonus. Lauksaimniecībai bija lūgums samazināt par 50 miljoniem. Lauksaimniecības ministrija, pārskatot savas iekšējās rezerves un strukturējot citādi objektus, šos 50 miljonus tomēr nesamazināja, bet pārorientēja tos zemniekiem. Es saprotu, Rūpniecības ministrija un Sakaru ministrija pašreiz ir ļoti dramatiskā situācijā, jo tām ir objekti, kuri republikai ir vajadzīgi, bet naudu viņiem mēs esam noņēmuši. Deputāti, paskatieties savos pielikumos, kuri ir divi: viens, kurā norādīts lielais kapitālceltniecības darbu saraksts par 600 miljoniem rubļu, un otrs ir par šiem 550 miljoniem. Jūs varat redzēt, kas ir jāmet ārā.

Nākamais jautājums, kas pacēlās un, kā saka, skaidri jāpasaka, ir tas, ka sociālajai sfērai kārtējo izdevumu finansēšanai mēs kaut ko vēl papildus iedot neatradām iespējas. Sociālās sfēras kārtējā finansēšana sakarā ar cenu pieaugumu balstās uz ļoti minimālas bāzes.

Trešais jautājums, par kuru ir jādomā un kuru mums arī neizdevās atrisināt ar garantiju, tas ir lauksaimniecības un lauksaimnieku vajadzības. Lauksaimnieku vajadzības apmierinot, centāmies daļu kapitālās celtniecības objektu pārorientēt uz kreditēšanu, bet diemžēl tur ir tādi objekti, kurus, pamatojoties uz eksperta slēdzienu, bankas neņēmās kreditēt, uzskatot, ka to efektivitāte ir apšaubāma. Nākamais ir jautājums par lauksaimnieku vajadzībām - kā to risināsim - dotēt vai paaugstināt sagādes cenas trim augu kultūrām: graudiem, cukurbietēm un liniem. No situācijas izgājām, paredzot, ka šiem mērķiem papildus tiks izdalītas subsīdijas, vadoties pēc pirmā ceturkšņa izpildes rezultāta.

Izskatot iestāžu un organizāciju attiecīgos pieprasījumus, palika jau tādi sīkāki jautājumi. Kāds princips tika likts pamatā? Tomēr arī sociālajā sfērā pakāpeniski mēģināsim ieviest maksas pakalpojumus. Tas attiecas uz bērnu mūzikas skolām. Uz mūzikas skolām, mākslas skolām, sporta skolām un tā tālāk, izdevumus daļēji sedzot no vecām iemaksām. Tajā pašā laikā paredzot iespējas vai nu sevišķi talantīgos, vai grūtos materiālos apstākļos augošos bērnus atbrīvot no šiem maksājumiem.

Vēl viens ļoti svarīgs jautājums, par kuru es gribētu, lai kolēģi izsakās, ir administratīvo pārvaldes izdevumu samazināšana. Mēs gājām uz to, ka samazinājām 10 procentus no pārvaldes izdevumiem, izņemot trīs, četras ministrijas, kuras mēs uzskatām šobrīd par ļoti svarīgām. Tās, gluži otrādi, jāstiprina, jo tās kalpo Latvijas Republikas valstisko struktūru nostiprināšanai. Taču jūsu budžeta otrajā variantā, ja to salīdzinātu ar pirmo variantu, diemžēl šis samazinājums neparādās, jo otrajā variantā ir iekļauts darba algas pieaugums un kompensācija. Tātad te ir tāda metodoloģija. Protams, varētu vēl būt tādas iespējas, ka vispār mūsu pārvaldes sfēra tiek totāli reorganizēta, ņemot ne tikai pārvaldes aparātu, bet arī tā funkcionēšanas mehānismu.

Visdramatiskākais, manuprāt, ir tas, ka mums neizdevās izregulēt, atrast 100 vai 150 miljonus rubļu, ko novirzīt Latvijas Bankas statutārajā fondā. Jūs informēja bankas prezidents Sakss par to, cik traģiski mums nākamajā gadā veidosies kredīta resursu sistēma. Mēs varam palikt bez kredītiem, un būs vajadzīgi lieli līdzekļi, lai nosegtu procentu likmes pieaugumu par to, ka vēl kādu laiku Maskava mums turpinās šos kredītus aizdot. Šajā sakarā es gribētu aicināt gan valdību, gan arī parlamentu padomāt vēl par to, ka mums tomēr jāforsē savas nacionālās naudas sagatavošana un izlaišana apgrozībā. Ņemot vērā, cik liela 1991.gadā var būt šī emisija, kas parādās ar algu un cenu sadārdzinājumu, mums šobrīd nav garantijas, ka Maskava par šo samaksu mums dos padomju rubļus.

Es aicinu, runājot debatēs, izteikt savus konstruktīvos priekšlikumus par minētajām problēmām. Es saprotu - šeit atrodas rajonu, pilsētu pašpārvaldes pārstāvji. Attiecībā uz tām mēs daļu varējām apmierināt, to jūs redzat, jums ir pielikums - jaunās attiecības starp rajonu un pilsētu budžetiem un subsīdijas no republikas budžetiem. Daļai tie ir mainīti, bet, protams, visas tās prasības, kas bija Jūrmalai, Rīgai, Liepājai, Ventspilij, mums nosegt neizdevās. Tā ka debatēs, lūdzu, runāsim ne tikai par to, kas katram nav iedots, bet arī pasakiet, kādas jūs redzat iespējas pārdalīt šo budžetu un tātad finansēt ārkārtīgi nepieciešamās vajadzības. Paldies.

Priekšsēdētājs: Paldies. Mēs varētu pāriet pie debatēm un acīmredzot pēc tām balsot par šā budžeta pieņemšanu vai nepieņemšanu. Debatēs ir pieteikušies deputāti: Bartaševičs, Strīķis, Bresis, Kurdjumovs, Ozols, Ščipcovs, Zaščerinskis, Teikmanis, Drobots, Šļakota, Krastiņš, Dīmanis, Albertiņa, Kide un Aleksejevs.

Lūdzu - vārds deputātam Bartaševičam, gatavoties deputātam Strīķim.

A.Bartaševičs: */Cienījamie kolēģi! 1991.gada budžets ir svarīgs visām nozarēm. Es šodien gribu nedaudz runāt par Latgales problēmām. Jūs pazīstat un apstiprinājāt komisiju, kas gatavo programmu vai koncepciju par Latgales novada attīstību. Šo komisiju vada cienījamais Īvāna kungs, un pagaidām, kamēr šī programma top, gribu novērtēt situāciju, kāda radusies Latgales rajonos, un vismaz kaut ko iesākt, lai 1991.gadā šai problēmai varētu nopietni pievērsties. Protams, latgalieši ir pateicīgi par to, ka Latgales problēmas tiek ievērotas gan nodokļu lietā, gan citos momentos, taču par tām vēl gribu runāt. Pēdējos gados no Latgales ir aizgājis ļoti daudz darbaspēka, kas rada materiālās vērtības visos Latvijas rajonos - gan Rīgā, gan Kurzemē un Zemgalē, bet mūsu novads jau 50 gadus paliek tādā līmenī, kā bijis. Kādā ziņā? Ja aplūkojam tautas izglītību, tad jau tā mazajam iedzīvotāju biežumam skolu ir ievērojami mazāk, pirmsskolas objektu vēl mazāk, tāpat kultūras un sadzīves pakalpojumu iestāžu. Salīdzinot ar republikas vidējiem rādītājiem, Latgales rajoni enerģētiski mazāk bruņoti, daudz mazāk te pamatfondu. Domāju, ka man nav nepieciešamības jūs aģitēt, jūs to ļoti labi saprotat, gribētu tikai, lai realizētos visi tie pasākumi, kuri kādreiz bija paredzēti Ministru padomes lēmumā par sociālās sfēras, ceļu, lauksaimniecības attīstību. Bija paredzēts izveidot daudz sociālās sfēras objektu, uzlabot ceļus. Šo programmu nepieciešams izpildīt. Bet, ja paskatāmies uz nākamā gada budžetu, tad tas izskatās apmēram tā. Nosaukšu tikai dažus skaitļus, kurus šorīt paspēju iegaumēt. No 49 miljoniem rubļu, kas paredzēti medicīnas iestādēm, tikai 7 miljoni nonāks Latgales rajonos. No 14,4 kultūrai paredzētajiem miljoniem tikai viens miljons Latgalei. Izglītībai pavisam 54 miljoni, no tiem Latgales rajoniem 6. Es saprotu, ka šādos apstākļos bez kapitāliem ieguldījumiem infrastruktūrā normālas attīstības nevar būt. Ļoti nepieciešami kapitālieguldījumi no valsts budžeta, tam mums jāpievērš uzmanība. Programmā taču bija paredzēts, ka saimnieciskā potenciāla izlīdzināšanai Latgales rajoniem jāsaņem par 20 procentiem vairāk nekā pārējiem. Kā asignējumu, tā kapitālās celtniecības limitu.

Gribētu šodien akcentēt vēl vienu momentu. Jūs zināt, ka Rīgas un Jelgavas apkārtnē parādās daudz jaunsaimnieku. Latgales rajonos to ir ļoti maz. Tur vēl saglabājušās viensētas. Un arī politika, kas stingri noteica: viensētu remontam nekādus materiālus nedot! Viensētas ir nožēlojamā stāvoklī. Tāpēc, neskatoties uz to, ka mums kapitālieguldījumi un celtniecības limiti jādod celtniecībai jaunsaimniecībās, tomēr nedrīkstam aizmirst arī brūkošās Latgales viensētas, kurās dzīvo labi saimnieki, kas pierādījuši iespējas apstrādāt šo zemi, ir labi zemnieki, kam jāsaņem palīdzība. Es domāju, ka mūsu uzdevums ir šo palīdzību sniegt. Mūsu kopējais uzdevums. Ceru, ka visas frakcijas, visi deputāti atbalstīs šo Latgales rajonu komisijas lūgumu. Gan kapitālieguldījumi, gan celtniecības limiti Latgalei tiks atrasti. Paldies par uzmanību./

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Strīķim, gatavoties deputātam Bresim.

V.Strīķis: Godāto priekšsēdētāj! Godātā valdība! Kolēģi! Mēs pirms 11 dienām izskatījām budžetu pirmajā lasījumā. Tātad ir pagājušas 11 dienas, arī man kā budžeta komisijas loceklim nācās ļoti pamatīgi iedziļināties visos jautājumos, kuri tika izteikti, kad izskatīja pirmo lasījumu. Man galvenokārt nācās aizstāvēt lauku intereses vai zināmā mērā izvērtēt lauku vajadzības, tāpēc dažos vārdos par to.

Kad tika izskatīts pirmais lasījums, es uzstājos un sacīju, ka lauksaimniecībai netiek paredzēti valsts budžeta līdzekļi apmēram 350 līdz 400 miljonu rubļu vērtībā. Jāsaka, ka šodien šis skaitlis ir divkāršojies. Jo, ja mēs pierēķinām tos 66 rubļus, kas jākompensē, ja, kā šeit premjers teica, sākot ar nākamo gadu, pieaugs elektroenerģijas, degvielas vērtība un tā taālāk un vēl daudz kas cits, ko mēs vēl pašreiz nezinām, tad lauksaimniekiem situācija ir ļoti, ļoti kritiska. Kāpēc tas tā ir radies? Kāpēc lauksaimnieki pašreiz ir tādā situācijā? Kaut gan mēs, Augstākās padomes deputāti, paldies tiem, kas atbalstīja jautājumā par peļņas nodokli u.c., it kā nākam pretī, bet tajā pašā laikā it kā mēs netiekam līdzi. Tas tāpēc, ka lauksaimniecība iepriekšējās politikas rezultātā ir kļuvusi tāda slēgta nozare, kurai pašai jāražo lauksaimniecības mašīnas, pašai jārūpējas par augsnes pamatielabošanu, meliorāciju, tai ir jāskatās un jāseko, lai pārstrādes rūpniecība, proti, piena, maizes, dārzeņu u.c., kaut cik noturētos un neļautu vēl vairāk padziļināties krīzes situācijai šajās nozarēs. Lauksaimniecībai jārūpējas par savu izglītības sistēmu un tā tālāk, un tā tālāk. Visa tā rezultātā konkrēti ne tikai lauksaimniecības nozarē, bet arī visā tajā agrokompleksā, kā mēs esam teikuši, nākamais gads neko tādu nesola. Taču mēs zinām, ka zeme ir mūsu bagātības avots, un tieši no zemes mēs nesaņemam to, ko mēs varētu saņemt. Runa ir ne tikai par graudiem, kuri vēl ir jālūdz kombinētās lopbarības veidā. Ir mums lini, cukurbietes, mūsu pašu aitiņas, kuras dod vilnu. Ir vēl daudz kas cits, tātad izejvielas, uz kurām pamatojoties mēs varētu attīstīt savu rūpniecību. Protams, tas viss prasa kapitālieguldījumus un finansu līdzekļus. Kā ir pašreiz?

Protams, varētu teikt, tirgus ekonomikas apstākļos mums vajadzētu tikai ļaut ekonomikai darboties un katrs nostātos savā vietā. Taču lauksaimniecības produkcijai mēs gribam paturēt valsts cenas, valsts monopolu. Proti, cenas tiek noturētas zemākas, nekā to nosaka vērtības likums. Tas skar ne tikai pašu lauksaimniecību, tas skar arī pārstrādes rūpniecību. Mēs saprotam - arī lauksaimniecībā daudz kas ir neracionāls, un, lai to novērstu, tika pieņemts lēmums par agrāro reformu. Taču, lai šo lēmumu īstenotu, ir nepieciešami kapitālieguldījumi. Tātad - no kurienes tos ņemt? Pašreiz, skatoties šajā budžetā, mēs redzam, ka lauksaimniekiem tik tiešām nav iespējams, varbūt arī nav iespējams uzreiz to izdarīt. Mūsu mērķprogrammā, proti, tas, kas nosedz mūsu pašizmaksu, tas, kas nesedz mums paredzētos bēdīgi slavenos 360 miljonus rubļu, par kuriem bija speciāls valdības lēmums.

Tāpēc mēs domājam tā, ka, sākot jauno budžeta gadu, pašreiz gads iet jau uz beigām un drīz būs Ziemassvētki, lai mēs tomēr varētu paņemt šo budžetu, mums jāparedz, ka tuvākajā laikā budžeta izpildes gaitā vēlreiz jāpievēršas lauksaimniecībai, un acīmredzot 500 miljoni rubļu ir jāatrod izpildes gaitā. Ja tas nav izdarāms, tad mēs neizbēgami nonāksim pie tā, ka būs nepieciešams pacelt lauksaimniecības produkcijas iepirkuma cenas. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Lūdzu - deputāts Bresis, gatavoties deputātam Kurdjumovam.

V.Bresis: Godātie kolēģi! Pirmkārt, par cenām. Es pilnīgi atbalstu pašreizējo cenu politiku. Uzskatu, ka Ministru padome ir pareizi izdarījusi, īstenodama šādu cenu reformu. Kā ekonomists es pilnīgi saprotu: ja mums nebūs ekonomiskā situācija, tad jebkurš produkts, prece, pakalpojums maksās tik, cik ir tā reālā vērtība. Tad visi šie likumi, ko mēs pieņemam, praktiski nestrādās. Tie sāks strādāt, pastāvot konkurences nosacījumam, tirgus rosībai. Bez šaubām, ekonomikā sāk veidoties pašregulācijas situācija, sāk veidoties pareizas proporcijas starp dažādām tautsaimniecības nozarēm. Taču, ja mēs turpināsim diktēt cenas no augšas, skaidrs - tādu ekonomiku, kādu mēs esam iedomājušies, mums neredzēt.

Es gribētu uzreiz teikt varbūt to, kas absolūti nevienam nepatiks, proti, ka tas diemžēl vēl nav viss solis, ko mēs esam spēruši. Diemžēl vēl ne viss solis. To pašu skāra arī iepriekšējais runātājs - Strīķa kungs. Jūs to paši saprotat, ka, piemēram, lauksaimniecībai budžetā mēs 500 miljonus neatradīsim. Tas ir vairāk nekā skaidrs.

Tāpēc ir otra problēma, par ko es gribēju teikt burtiski tikai divos vārdos - tas ir budžets. Budžets mums ir jāapstiprina, mums gluži vienkārši nav cita ceļa. Taču jāsaprot arī, ka acīmredzot vienīgā nozare, kura pilnībā dzīvo neskaidrības apstākļos, tā šodien ir lauksaimniecība. Pilnībā. Ja mēs raksturotu ar vienu vārdu, kāda šodien ir situācija laukos, tad tā ir absolūta neskaidrība un galu mēs nevaram redzēt. Tā kā laika mums ir gaužām maz, es tikai varu teikt vienu, ja mēs, cienījamie kolēģi, izdarīsim lauksaimniecībā tādu pakalpojumu, ka tās ražotnes vairumā gadījumos būs nerentablas, tad pašreizējā ekonomiskajā sistēmā lauksaimniecības produkcijas ražotāji ļoti drīz pārvērtīsies par naturālajām saimniecībām. Tad viņi izdzīvos, sev produkciju saražos, bet preču produkciju viņi neražos, jo brīvo zemnieku un arī akciju sabiedrības vai paju sabiedrības tagad jūs nepiespiedīsiet ražot nerentablu produkciju. To varēja izdarīt tikai kolhozu un padomju saimniecību sistēmā, un tāpēc Staļina tētiņš, no sava viedokļa skatoties, pareizi arī darīja, to ieviesdams. Tieši tāds arī bija mērķis - aplaupīt zemnieku, izveidojot tādu ekonomisko situāciju. Taču mēs, liekas, negribam to atkārtot un tāpēc, bez šaubām, no šādas sistēmas arī atteiksimies.

Ko darīt tagad? Ko darīt? Es domāju, ka šodien mēs neesam gatavi šo jautājumu apspriest. Man tas ir vairāk nekā skaidrs. Arī gatavas receptes, man liekas, nevienam nav. Taču atstāt šo jautājumu tādā neziņā un šodien nepateikt visai republikai un arī lauksaimniekiem, ko mēs tālāk domājam darīt, tas būtu nepareizi. Lūk, man ir vienkārši tāds priekšlikums. Visus ekonomiskos likumus pamatā mēs tagad būsim izskatījuši, mēs būsim arī daudzas politiskas problēmas vairāk vai mazāk apsprieduši, un pirmajā pusgadā, tad, kad jau būs skaidrs, kā veidojas cenu mehānisms rūpniecībā, pakalpojumu sfērā, enerģētikā, kā veidojas, teiksim, preču tirgus lauksaimniecībā, mums vajadzētu sagatavot sesijas darba kārtībā vienu kapitālu lauksaimniecisku jautājumu, izskatīt lauksaimniecības problēmas kopumā, izskatīt ne tikai, kā attīstās mūsu lauksaimniecība materiāli tehniskā ziņā, bet paskatīties mūsu likumu par zemes reformu, kā notiek akciju, paju sabiedrību dibināšanas procesi lauksaimniecībā, kā veidojas finansiālā sistēma. Tiešām, es negribu atkārtoties, bet pašreizējā situācija ir tāda, ka laukos identiskā ražošanas apjomā ienākumu summa nākamajā gadā varētu samazināties par 500 miljoniem rubļu. Taču es neesmu pesimists, es domāju, ka mums būs pilnīgi jauna ekonomiskā situācija, veidosies jauna ražošanas motivācija, teiksim, parametri. Līdz ar to mums nav vajadzīgs ilgs laiks, tas varētu būt aptuveni trīs četri mēneši, kurā mēs varētu ļoti fundamentāli izanalizēt visus tos procesus un pēc tam ieslēgt mūsu darba kārtībā šo komplekso jautājumu izskatīšanu. Es domāju, ka tad mēs arī varētu republikas iedzīvotājiem dot visas tās atbildes, kuras viņi no mums gaida. Paldies.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Kurdjumovam, gatavoties deputātam Ozolam.

L.Kurdjumovs: */Cienījamie kolēģi, cienījamie klātesošie ministriju un resoru pārstāvji! Pirmām kārtām es gribu pievērst jūsu uzmanību tabulām, kas izsniegtas visiem deputātiem un kas rāda, kā nodokļu reforma republikā ietekmēs dažādu nozaru uzņēmumu turpmāko dzīvi, tajā skaitā arī lauksaimniecības uzņēmumus. Šodien es mēģināju noskaidrot, kas ir šo tabulu autors, bet, tā kā nav norādīta organizācija, kas tās izdevusi, ne amatpersona, kas tās sastādījusi, tad tās ir tik anonīmas, ka tām uzticēties nevar. Taču, ja mums tās ir izdalītas, tad jātic vismaz tam, ka, pateicoties jaunajai nodokļu sistēmai, kas jau pieņemta un tiks pieņemta republikā, rajonu Lauktehnikas uzņēmumi kļūs nerentabli. Tas nozīmē, ka lauksaimnieciskās ražošanas apkalpošana, ko līdz šim veica speciāli izveidotās servisa organizācijas, kļūs ne vien problemātiska, bet arī neiespējama. Organizācijas, kurām būs 240 tūkstoš rubļu zaudējumi, ja var ticēt šīm tabulām, vienkārši pārstās pastāvēt.

Es no šīs tribīnes jau divas reizes lūdzu, izskatot budžetu otrajā lasījumā, organizēt debates starp ekonomikas un finansu ministriem. Zālē es neguvu atbalstu, tādēļ man ir pilnīgs pamats secināt, ka šī "komanda" trenera Ivara Teodoroviča Godmaņa vadībā ar mieru "spēlēt" tikai pēc viņa noteikumiem. Neviens ministrs šeit neuzstājās, tādēļ jāsecina, ka visi ministri šim budžetam, ko nu apstiprināsim, piekrīt. Un visi ministri lieliski saprot, ka atbildība par to, kas tuvākajā nākotnē, jau pēc pirmā pusgada rezultātiem notiks ar mūsu republiku, pilnīgi gulsies uz viņu pleciem, dabiski, kopā ar Ministru padomes vadību. Žēl, žēl un vēlreiz žēl, ka mēs nedzirdējām ministru debates. Varbūt tad mēs tomēr dzirdētu, kur ir šodien izskatāmā budžeta vislielākais deficīts.

Es no šīs tribīnes jau runāju un nekaunos atkārtot vēlreiz, ka Latvijas Republikas pati galvenā nozare ir lauksaimniecība. Svarīgākas nozares nav. Tā dod pārtiku un izejvielas mūsu rūpniecībai, kas noteikti tiks konversēta un pārorientēta uz vietējām izejvielām, kas tādēļ būs nepieciešamas daudz lielākos apjomos. Taču, ja mēs atgriežamies nesenā pagātnē, šāgada 16.oktobrī, tūlīt precizēšu, jā, šogad 16.oktobrī, kad Ministru padome pieņēma lēmumu Nr.169, kur redzam, ka lauksaimniecībai paredzēts kā mērķprogrammu iedalīt 361 miljonu rubļu, lai atrisinātu tās problēmas, par kurām šeit runāja deputāts Bartaševičs, kā arī tas deputāts no Latgales, kas ļoti reti uzstājas. Lai risinātu meliorācijas, infrastruktūras, ceļu, veselības aizsardzības, skolu problēmas. Tikai divi mēneši pagājuši, bet lēmums aizmirsts, nauda pazudusi, kaut gan man nekas nav zināms, ka lēmums atcelts.

Tālāk. Ja salīdzinām to, kas lauksaimniecības rīcībā bija 1989.gadā un kas paredzēts 1991.gadam, pat uz cenām neraugoties, - tikai 53,5 procenti vajadzīgo resursu! Lūk, kādu lomu mēs ierādām lauksaimnieciskajai ražošanai!

Man vairs palikusi tikai minūte laika. Par nožēlu mēs zirgus dzenam auļos uz kaut kurieni, daudziem deputātiem nedodam laiku uzstāties. Es vēlreiz aicinu no šīs tribīnes. Cienījamie 100 deputāti, kas izvirzīti un ievēlēti laukos! Ja mēs valdībai nepierādīsim, ka jāfinansē galvenā problēma, ja mēs neparādīsim rūpes par laukiem, tad šis budžets paliks kā hipotētisks. Nāksies pie tā atgriezties jau pirmajā ceturksnī un pārliecināties, ka 1991.gadā resursi ražošanai kļūs dārgāki. Tad mēs lauksaimniecības finansēšanai zaudēsim daudz vairāk naudas un nogremdēsim nozari, ar kuru mēs varētu vilkt uz priekšu visu tautsaimniecību. Pateicos, es iekļāvos reglamentā./

 

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Ozolam, pēc tam runās deputāts Ščipcovs.

I.Ozols: Cienītie kolēģi! Visi, kuri uzstājas, katrs runā savas komisijas, savas sfēras interesēs un vārdā. Arī mana uzstāšanās būs veltīta veselības aizsardzībai. Pirmām kārtām man ar tādām zināmām sāpēm jāsaka, ka Ziemassvētku priekšvakarā daļa, gandrīz 45 procenti veselības aizsardzības sistēmas darbinieku - sanitāri, medicīnas māsas, tā visdeficītākā medicīnas darbinieku daļa, kura sniedz pirmo un visneatliekamāko palīdzību slimajiem cilvēkiem - reāli nesaņem nekādu algas paaugstinājumu. Šodien viņiem alga ir 80 rubļi, bet, sākot ar 1.janvāri, alga viņiem būs 150 rubļi, tātad 80 rubļi plus 66 rubļi kompensācija. Būtībā viņiem algas paaugstinājums ir 4 rubļi. Tas, no vienas puses, ir ne tikai naivi, bet ļoti sāpīgi, jo mēs jau šodien izjūtam jaunāko medicīnas darbinieku deficītu, un to vispirms izjūt slimnieki. Acīmredzot tajā pašā laikā situācija draud vēl vairāk pasliktināties. Jāatzīstas, ka es personīgi pozitīvi novērtēju to faktu, ka mums tā netiek nosaukta par darba algas kompensāciju, bet par darba algas pielikumu līdz 150 rubļiem. Tas nozīmē, ka nevis katra fiziska persona saņems kompensāciju 66 rubļus, bet gan katra štata vienība. Un te nu varētu varbūt uz laiku samierināties, bet tajā pašā laikā, es domāju, tikai ar vienu nosacījumu. Proti, man būtu kategoriska prasība Finansu ministrijai protokolā, kurš būs pielikums mūsu 1991.gada budžetam, iekļaut normu, ar kuru mēs uzdotu republikas valdībai garantēt, ka veselības aizsardzības sistēmas iestāžu vadītāji un sistēmas vadība ir tiesīga lemt jautājumu individuāli, noteikt darba algas fonda ietvaros, nevis vadīties pēc stingri noteiktām darba algu likmēm, kuras līdz šim mums faktiski diktēja no augšas Finansu ministrija.

Es jau ar Pupčenoka kungu pārrunāju to, ka šāda saspringta un faktiski šķietama darba algas paaugstinājuma apstākļos mums ir vajadzīga noteikta garantija, ka iestāžu vadītāji un sistēma ir tiesīga viennozīmīgi ar visiem budžeta līdzekļiem rīkoties bez kontroles. Līdz šim mēs tiekam uzraudzīti, lai būtu precīzi sadalīts pa pantiem, izņemot, protams, 1.pants - darba algas fonds. Taču šā darba algas fonda ietvaros iestāžu vadītājiem viennozīmīgi jādod tiesības strādāt tā sauktā budžeta saimnieciskā aprēķina režīmā, saimniekot un pakāpeniski adaptēties, un gatavoties pārejai uz sociālās apdrošināšanas medicīnu.

Un pēdējais, es ceru, ka šī kompensācija mums patiešām paliks, kā tā pašlaik ir noformulēta, t.i., kā algas pielikums uz štata vienību. Taču gadījumā, ja tiks noteikts līdzīgi kā valdības sēdē, kur jautājums tika viennozīmīgi stādīts par kompensācijas mehānismu fiziskai personai, tad mēs pielikumā noteikti pieprasām fiksēt to, ka kompensācijas summai - 66 rubļi - ir viennozīmīgi jābūt iestrādātai uz katru štata vienību kā algas pielikumam. Ar šādiem nosacījumiem, domājams, mēs varētu piekrist 1991.gada budžetam un katrā gadījumā mēs aicinām to apstiprināt, jo nenoliedzami bez budžeta principā republika un arī sociālā sfēra nevar dzīvot un eksistēt, jo, sākot ar 1.janvāri, mēs jau ieejam pilnīgi jaunās savstarpējās attiecībās ar tirgu, ar preci, ar cilvēka darbu kā preci. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Lūdzu - deputāts Ščipcovs, pēc tam vārds deputātam Zaščerinskim.

O.Ščipcovs: */Godājamo priekšsēdētāj! Cienījamie kolēģi! Pievērsīšos pirmajam momentam. Kad es turu rokās šo pielikumu, kur, piemēram, rakstīts: "Televīzijas un radioraidījumu valsts komitejai sociāli kulturālu pasākumu finansēšanai", man liekas, ka tā sastādītāji visur izmanto stagnātisko terminoloģiju. Kādā veidā? Sociāli kulturālus pasākumus viņi saprot, tāpat kā mūsu Izglītības, zinātnes un kultūras komisija: atnāk televīzijas darbinieki un stāsta, ka jaunā vadība nemaz neiedala līdzekļus kultūras raidījumiem. Teiksim, viena stunda maksā 300 rubļus, un praktiski šo 300 rubļu nav. Es, tiesa, piedāvāju vairākus variantus, arī tādu, ka varētu ieekonomēt uz dažu mūsu deputātu ārzemju braucienu rēķina. Šis termins "sociāli kulturāls" man ļoti griež ausīs, un es ļoti gribētu, lai šādu formulējumu nebūtu. Pareizāk būtu saukt "sociāli ideoloģisks". Tā ir galvenā Latvijas televīzijas raidījumu masa. Ja es skatos Latvijas televīziju, tad saņemu galvenokārt ideoloģisku barību. Varbūt tā arī vajag, taču tad tā arī jāieraksta.

Otrais moments. Man liekas, ka pienācis laiks nopietni padomāt par neatkarību, bet pēc vakardienas lēmuma par Latviešu biedrību es redzu, ka mēs vēl domājam nenopietni, tas ir, mēs domājam gan, bet domājam, ka tas nenotiks un baidāmies, tādēļ pieņemam tādu lēmumu, kādu varējām arī nepieņemt, tāpēc, ka tas pats par sevi būtu atnācis, tas ir, neesam pārliecināti. Bet, ja mēs būtu pārliecināti, tad vajadzētu pievērsties Zinātņu akadēmijai, tā steidzīgi jāpārveido, lai daļu institūtu integrētu ar ražošanu, lai tie tiešām dotu ienākumus, bet pārējie institūti jāintegrē ar augstākajām mācību iestādēm. Līdzās tam vajadzētu augstskolās saīsināt specialitāšu sarakstu, atstājot tikai tās, kas republikai vajadzīgas un varbūt vēl tās, kas šobrīd nav vajadzīgas, bet dod ienākumus. Tas ir, es domāju par to, ka augstskolu sistēmu un Zinātņu akadēmiju vajadzētu uzmanīgi pārlūkot un, kā viens deputāts šeit jau teica, arī es te redzu zināmas finansu rezerves Latvijas Republikai.

Tagad vēl par vienu momentu. Gribu atgādināt, ka valdības programmas apspriešanas laikā mēs jau runājām par to, ka izveidosim valstisku kārtību, lai palīdzētu pašvaldības orgāniem likvidēt avāriju mājas un uzlabot dzīvojamo fondu. Šeit mēs redzam, ka kapitālajiem remontiem iedalīti 24 miljoni rubļu. Kā tie tiks sadalīti - neviens to nezina. Es Rīgas izpildkomitejas priekšsēdētājam uzdevu jautājumu, ko valdība jau izdarījusi, kādas tendences Rīgā iezīmējušās?
Atbildē, ja tā var teikt, pilnīga neziņa, tas liecina, ka valdība šajā jomā vēl nav strādājusi. Izmantojot premjerministra un valdības locekļu klātbūtni, es kā darba grupas vadītājs šajā jautājumā, kas ar 1990.gada 25.oktobra Latvijas Republikas Augstākās padomes Prezidija lēmumu nodarbosies ar dzīvokļu jautājumiem, gribu atgādināt, ka šī grupa, kuras sastāvā ir Zeltkalne, Briņķe, Apsītis, Leonīds Alksnis un citi, šīm problēmām pievērsīsies ļoti nopietni. Mēs negribētu, lai valdība to aizmirstu. Lieta tā, ka šie ļaudis, kas dzīvo graustos un komunālajos dzīvokļos, pagaidām vēl neko nav saņēmuši, situācija ir sociāli sprādzienbīstama. Es atzīstu premjerministra un viņa palīgu politiku dzīvokļu jautājumā. Bet es uzskatu, ka vairāki pasākumi, tajā skaitā dzīvokļu kodekss un tā tālāk, jāiedarbina nekavējoties, citādi mūs sagaida lielas nepatikšanas.

Vēl man jārunā par sekojošo. Pievērsīšos tautas izglītībai. Izrēķināts, ka skolās bērniem brokastis un pusdienas maksās apmēram 60-80 rubļu mēnesī. Dotācija, protams, tiks noteikta. Iedzīvotājiem tā ir 66 rubļi. Kāpēc tieši 66? Tā man ir mīkla. Kad mēs apspriedām sociālo nodokli, tas bija 37 procenti. Es kā matemātiķis, fiziķis, radioinženieris nolēmu, ka tā ir vienība, dalīta ar naturālo logaritmu, bet deputāts Eduards Āboltiņš teica, ka tas neesot pareizi: es esot dzimis 1937.gadā, tāpēc 37 procenti. Tā ka šie 66 rubļi, ziniet, vēl var sagādāt pārsteigumu. Gribu uzsvērt, ka atbalstu šo budžetu; redzu premjerministra dinamisko darbību, taču sajūtu, ka mūs gaida pārsteigumi, kuriem mums jāgatavojas, lai parlaments operatīvi kopā ar valdību budžetu varētu koriģēt, pašlaik burtiski visu nevar ne paredzēt, ne izrēķināt. Jārēķina vismaz divus gadus. Pateicos par uzmanību./

Priekšsēdētājs: Lūdzu - deputāts Zaščerinskis, pēc tam vārds deputātam Teikmanim.

J.Zaščerinskis: Cienījamie kolēģi! Viens no mūsu deputātiem Godmaņa kungam uzdeva jautājumu - no kā būs atkarīga mūsu labklājība. Bez mazākām šaubām es gribu teikt - lielā mērā no tā, kāda būs attieksme pret lauksaimniecību. Došu pamatojumu: lauksaimniecības produktu un energoresursu cenas ir bāze, no kuras atkarīgas visu pārējo preču cenas, un atkarīgs no tā, ko mēs veiksim, kādus pasākumus veiksim, tajā skaitā arī ar budžeta starpniecību, lai bremzētu lauksaimniecības produktu cenu pieaugumu. Tātad no tā būs atkarīga arī mūsu, arī visu šeit klātesošo labklājība.

Kāds tad ir faktiskais stāvoklis? Diemžēl patlaban no lauksaimniecības mēs izņemam vienu miljardu 300 miljonus. Lauksaimniecībā ieguldām nepilnus 400 miljonus, tajā skaitā 71 miljonu piemaksu par lauksaimniecības produkciju, tas ir faktiski nevis ieguldījums lauksaimniecībā, bet pasākums lauksaimniecības produkcijas cenu tuvināšanai produkcijas faktiskajai vērtībai, uzsveru, lai tuvinātu, bet nevis nodrošinātu tās faktisko vērtību. Vēl vairāk! Mēs kompensējam visiem strādājošajiem vai no budžeta vai no uzņēmuma, bet kas kompensēs zemniekam? Pretēji tam, ka visi saņems kompensāciju, zemnieks piemaksās. Kādā veidā? Palielinot sociālo minimumu no 100 uz 146 rubļiem, zemniekam vajadzēs sociālās nodrošināšanas nodokli maksāt no diviem minimumiem, tas ir, divas reizes no 146 rubļiem. Tā vietā, kā saka, lai saņemtu kompensāciju, katrs zemnieks piemaksās 36 rubļus pie kompensācijas 146 rubļiem. Zemnieku ģimene no trim darbaspējīgiem cilvēkiem gada laikā maksās budžetā 4 tūkstošus rubļu.

Cienījamie kolēģi, vai ar to mēs stimulēsim zemnieku saimniecību veidošanos un zemnieku saimniecību izmantošanu? Tāpēc man ir divi konkrēti priekšlikumi. Pirmais - zemnieku saimniecībām sociālās nodrošināšanas nodokli arī turpmāk ņemt tikai no minimuma - 100 rubļiem. Otrais - tā kā mēs cenu paaugstinājumu kompensējam, tad ienākuma nodokļa minimums jāatstāj 100 rubļu līmenī. Summa, kas ienāks ne sakarā ar ienākuma nodokļa palielināšanu, bet saņemot ienākuma nodokli no lielākas darba algas summas, jānovirza budžeta kreditēšanas fondā, nevis patēriņa fondā. Kur izmantot šo kredītu? Pašreizējos apstākļos, gribam mēs to vai negribam, būs saimniecības, kas bankrotēs. Izveidosies platības, kuras neviens neizmantos. Lūk, lai tādas platības nepaliktu tukšas, jāizlieto šis kreditēšanas fonds ceļu būvēšanai tukšajās platībās, varbūt meliorācijas ierīkošanai, varbūt māju un ražošanas ēku būvēšanai ar atvieglotiem noteikumiem. Varbūt atdot cilvēkam, kas grib ņemt šo zemi ar cerībām, ka pēc tam iespējams kredītu pat pilnīgi varētu dzēst. Tādējādi mēs nepieļautu tukšo platību rašanos un panāktu, ka šīs platības ražotu produkciju, kura būs lētāka un nevajadzēs celt cenu. Tādā gadījumā ieguvēji ir pilnīgi visi. Uzskatu, ka nekādā gadījumā šos līdzekļus uzreiz nevajadzētu novirzīt patēriņa fondā. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Lūdzu - deputāts Teikmanis, pēc tam runās deputāts Drobots.

A.Teikmanis: Cienījamie kolēģi! Jau pēdējā laikā mēs mēģinājām pievērst jūsu domas Rīgas problēmām. Attiecībā uz Rīgu tagad ir visai tāds, var teikt, divējāds uzskats. No vienas puses, nav īpašas vēlēšanās Rīgu vairs paplašināt, un tas ir pareizi. Tā ir pietiekami paplašināta un ir pietiekami industrializēta, tālāk vairs nav kur iet. Bet, no otras puses, teiksim, šādi stingri ierobežojot Rīgas budžetu, mēs varam nonākt pie tā, ka paies vēl daži gadi, un tad mums nāksies ieguldīt Rīgā daudz lielākas investīcijas, daudz lielākus kapitālieguldījumus, lai saglābtu visu to, kas ir sabrucis. Sabrukusi praktiski ir puse pilsētas. Un tā ir tā skaistākā puse un tā ir tā vecākā puse, kurā mājas nav kārtībā. Ir sabrukuši dzīvokļi, ir sabrukušas komunikācijas, kuras gadu desmitiem nav remontētas. Pašlaik viss tik tiešām ir naturālā sabrukuma stāvoklī. Jāsaka, ka arī šis budžeta projekts īpaši nestimulē kaut kādu kardinālu situācijas grozīšanu, lai mēs varētu kaut ko savest kārtībā. Mēs esam tā rēķinājuši, bet praktiski nepietiek līdzekļu, lai vismaz kaut ko savestu kārtībā. Mums budžets ir jāpieņem, mēs esam piespiesti pie sienas, katrs to deķi rauj uz savu pusi, visi prasa sev, neviens nesaka, kur lai noņem. Pareizi, es jau varu darīt tieši to pašu. Es tikai kolēģiem gribētu atgādināt, ka apstākļos, kad budžets ir nabadzīgs, varbūt mums vajadzētu padomāt turpmāk par to, lai mēs vēlāk nemaksātu trīsreiz vairāk. Kaut vai, teiksim, ja šogad attīrīšanas iekārtām paredzētas subsīdijas 16 miljoni, lai gan šogad būtu nepieciešami vismaz 23 miljoni, tad lai mēs attīrīšanas iekārtas negaidītu varbūt pēc gadiem pieciem, sešiem vai varbūt desmit. Visu šo laiku, piedodiet, mēsli piesārņos ne tikai Rīgu, bet arī visu pārējo apkārtni, mūsu jūru. Jo ātrāk mēs tiksim pie attīrīšanas iekārtām, jo lielāks labums būs Latvijai. Taču šogad ar to nepietiek. Tas ir pašlaik.

Protams, var jau runāt par daudz ko, bet tikai par to, kas ir nolaists un arī par to, ko mēs vēl saņemam. Mēs saņemam klāt transportu. Ļoti laipni, finansēšanai no pilsētas budžeta mēs saņemam visu transportu. Pareizi, mēs varam pacelt cenas, bet vienalga mums vēl kādi desmit miljoni ir jāatrod, jo citādi autobusu parks negribēs ar mums uzņemties nekādas saistības. Jūs, cienījamie, nebrauksiet ar autobusu. Tagad viss Ķengarags griežas, teiksim, pie Augstākās padomes deputātiem ar jautājumu, kāpēc mums atņem līnijas? Tāpēc, ka nav vairāk kur ņemt. Tas pats ir ar trolejbusiem, tas pats ir ar tramvajiem. Cienījamie deputāti, jums taču Rīgā būs jāstrādā pieci gadi, un pie jums nāks tie vēlētāji, kas ir jums vistuvāk. No jums viņi prasīs, un ko tad jūs viņiem teiksiet?

Labi, es jums ilgi nesūdzēšos, lai gan varētu vēl daudz runāt. Protams, tas pats attiecas uz subsīdijām skolām vai komunālajai saimniecībai, kas ietver gan ūdensrezervuārus, gan visus kanalizācijas tīklus. Es tiešām jūs lūgtu nopietni padomāt par šo mazākā ļaunuma principu, un varbūt tomēr, ja mēs vēl atrodam tos kardinālos objektus, piemēram, atkritumu pārstrādes rūpnīcu, piedodiet, tā nav Rīgas problēma. Tā ir visas Latvijas problēma, tad pēc trijiem, pēc pieciem gadiem mēs samaksāsim trīsreiz vairāk, ņemot vērā tos zaudējumus, kas pa šiem gadiem būs nākuši klāt. Paldies.

Priekšsēdētājs: Lūdzu - deputāts Drobots, pēc tam vārds deputātam Šļakotam.

J.Drobots: */Cienījamie kolēģi! Pirmkārt, es gribu izteikt patiesu neizpratni sakarā ar to, ka tik svarīgus jautājumus, kā cenu politiku un budžetu nākamajam gadam risina tādā reglamentā un tādā apspriešanas procedūrā. Pirmkārt, visa šī diena ir saraustīta. Nevar taču teikt, ka svētdienīgu noskaņojumu būtu radījušas tās uzstāšanās, kuras jau dzirdējām. Laika apspriešanai pārāk maz. Arī piecu minūšu reglaments apspriešanai pārāk īss, mēs redzam, ka deputāti praktiski nepaspēj izteikt to, kas viņiem sakāms. Bez tam par cenu politiku ir pārāk maz materiālu, kas publicēts avīzēs, bet mutvārdu materiāls, ko šodien mums deva premjers, praktiski nav izanalizējams. Tas viss man personīgi rada neapmierinātību, tāpēc ka šie jautājumi, kurus mēs šodien apspriežam, nav izlemjami tikai ar ticību. Lai izlemtu - jāsaprot. Kāpēc pirmajā lasījumā 12.pantā budžeta ienākumu daļā bija ierakstīti 548 miljoni rubļu, bet otrajam lasījumam 7.pantā pēkšņi gandrīz uz pusi mazāka summa - tikai 241 miljons. Es šajā īsajā laikā nevaru noskaidrot, no kurienes šādi skaitļi, bet pirms pogas "par" vai "pret" nospiešanas man tas ir jāzina. Pie šādas procedūras šodien es būšu spiests atturēties un savu viedokli neizteikt.

Tagad otrais jautājums. Manuprāt, ar budžetu valdība ir risinājusi savas problēmas, bet nekādā gadījumā visas tautas problēmas. Sastādīdama bezdeficīta budžetu, valdība praktiski visu budžeta smagumu ir uzvēlusi tautas pleciem, un tagad ej nu saproti, kam tas galu galā uzgulsies. Par lauksaimniecības problēmām šeit jau daudzi deputāti runāja, arī par to, kurp tas mūs novedīs. Es kā rūpniecības pārstāvis varu jautāt: kur būs kompensācija? Nu, visu laiku tiek nosaukti šie 66 rubļi. Bet man liekas, ka nāksies kompensēt daudz vairāk. Ja cenas uzlēks 3-5 reizes, no kurienes radīsies tāda kompensācija, vai uzņēmums būs spējīgs tādu summu kompensēt? Pieņemsim, ka būs spējīgs. Kas tad mums sanāks? Mēs šo naudu izmaksāsim, pašizmaksa palielināsies, peļņa samazināsies, uzņēmums varbūt pat līdz bankrotam nonāks. Jūs taču saprotat, ka līgumi uz nākamo gadu jau noslēgti, uzņēmumi noslēgto līgumu ietvaros cenas izmainīt vairs nevar. Tas nozīmē, ka peļņa samazināsies. Valdība, praktiski nožņaudzot uzņēmumus, arī pati sevi nožņaugs, jo bankrotējušie uzņēmumi nedos savas iemaksas budžetā. Tas tagad ir skaidri jāsaprot, neradot ilūziju, ka valdība, tagad atrisinot savas budžeta problēmas, varēs mierīgi dzīvot. Būs tieši otrādi. Nerūpējoties par rūpniecību un lauksaimniecību, valdība nonāks pie tā, ka zaudēs ienākumus, kas tai nepieciešami.

Tagad atgriezīšos pie cenu politikas. Es nezinu, vai mēs šodien šo cenu politiku apstiprināsim. Manuprāt, pie šī jautājuma jāatgriežas, jāapspriež atsevišķi, vismaz pusi dienas jāveltī šai problēmai. Tā ir tik svarīga, ka principā var izsaukt sociālu dumpi sabiedrībā. Jau tika runāts par to, principā pareizi, ka jālikvidē preču un naudas masu nesabalansētība, bet nav atrisināts galvenais uzdevums: no kā jāizsūknē nauda. Jo tas fakts, ka iedzīvotājiem tomēr ir 3,5 miljardi rubļu, vēl neliecina par to, ka visiem iedzīvotājiem vidēji ir šie rubļu tūkstoši, kas it kā ir katram no mums. Vairākumam, un es labi pazīstu šos cilvēkus, naudas praktiski nav, viņi dzīvo no algas līdz algai. Ja ņemam vērā, ka priekšā vēl privatizācijas procedūra, īpašuma akcionēšana, naudas reforma, tad principā maznodrošinātie iedzīvotāju slāņi, pie kuriem es pieskaitu pensionārus, studentus, daudzbērnu ģimenes un tā tālāk, vienkārši nevarēs izdzīvot.

Tagad gribu izvirzīt vienu jautājumu pavisam konkrētā lietā. Kā pensijas kompensēsim strādājošajiem pensionāriem? Ja nestrādājošajiem pensionāriem valdība sola maksāt kompensāciju 46 rubļu apmērā, tad strādājošajiem pensionāriem netiks kompensēts nekas. Atvainojiet, es pabeigšu domu un tad aiziešu! Tagad redzēsim, kas notiks slimnīcās. Tur vienkārši ļaudis centīsies nokļūt, jo tiem, kam mazas algas, izdevīgāk būs slimot nekā strādāt. Man ir viss, paldies./

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāts Šļakota, pēc tam runās Ivars Krastiņš. Pārtraukums mums ir pusē, ja?

K.Šļakota: Cienījamie deputāti! Cienījamo priekšsēdētāj! Es domāju, šodien mums jāsaka, valdība ir pārliecināta par to, ka varēs iedarbināt dotācijas, un dotācijas lauksaimniecībā ir apsveicama lieta. Man par to atliek tikai priecāties, bet es gribētu teikt, ka mūsu rajonā, tas ir, Balvu rajonā, līdz dotācijām vēl ir jānodzīvo. Dotācijas būs tikai rudenī, pēc tam, kad tiks novākta labība, tiks novākti lini. Diemžēl, vadoties pēc pēdējās divās dienās - vakar un aizvakar - izdarītajiem aprēķiniem, man ar dziļu nožēlu jāsecina, ka astoņas saimniecības šo laiku nesagaidīs. Kāpēc tā ir noticis? Kāpēc, es ar savām rokām šeit strādājot un atrodoties parlamentā, esmu nobalsojis par sava vēlēšanu apgabala likvidēšanu un to cilvēku pāraicināšanu uz pilsētu, kas tur dzīvo? Jautājums ir smags.

Manuprāt, kļūdains ir jauno iepirkuma cenu aprēķins. Acīmredzot valdība toreiz nespēja prognozēt, ka piemaksas par pārtikas cenu kompensāciju būs jāmaksā no uzņēmuma līdzekļiem. Nespēja prognozēt to, ka vecajiem bankas kredītiem tiks ieviestas jaunas kredītu likmes, ka pieaugs izejvielu un tehnikas cena, ka pieaugs enerģijas cena. Līdz šim laikam, līdz vakardienai un aizvakardienai, mēs mēģinājām aprēķināt, kāda būtu iespējamā politika attiecībā uz saimniecību, lai to saglabātu, lai varētu saglabāt cilvēkus. Izveidot šo saimniecību vietā zemnieku saimniecības mēs pagaidām praktiski nevaram. Pirmkārt, mums nav tehnikas. Otrkārt, mēs ar tā saucamo sociālo nodokli 3000 rubļu apmērā zemniekiem esam likvidējuši iespēju radīt zemnieku saimniecības, kad nav nekādas bāzes, nav naudas ienākumu, kad katrai ģimenei ir iepriekš jāsāk maksāt sociālais nodoklis 3000 rubļu apmērā. Jāņem kredīts par šo nodokli, un tikai tad zemnieks var sākt kaut ko būvēt un domāt, ko darīt. Mēs dzirdējām arī bankas prezidentu sakām, ka kredītu praktiski nedos. Kredīts 10 000 rubļu apmērā nākamā gada celtniecības cenu apstākļos būtībā ir 5000 rubļi. Atvainojiet, par to var uzbūvēt diezgan modernu tualeti, neko vairāk. Tāpēc pašreiz jāsaka, ka notiek diezgan nepatīkama tendence. Minētās astoņas saimniecības patlaban nopietni apsver iespēju, kā iekonservēt, iekapsulēt, tas ir, neko nepirkt, samazināt ražošanu, samazināt graudaugu platību, atlaist daļu cilvēku, likvidēt putnkopības nozari, kura tagad nedos peļņu. Likuma par lauksaimniecības uzņēmumu pārveidošanu akciju sabiedrībās vai paju sabiedrībās vēl nav. Nav likuma par bankrotu. Es lūdzu Augstāko padomi rast iespēju pieņemt šos divus likumus, lai varētu kaut ko darīt ar tiem cilvēkiem, kas pašreiz strādā minētajās saimniecībās. Lai gan, godīgi sakot, lielākajā daļā no šīm saimniecībām nav kam sadalīt, jo tur ir trīs cilvēki uz 100 hektāriem lauksaimniecībā izmantojamās zemes. Tātad galīgi nav kam dalīt.

Es gribētu vēl teikt par celtniecības jautājumiem. Budžetā nav paredzēti līdzekļi iesākto objektu pabeigšanai Latgalē. Labi, paredzēti tie nav, es saprotu, ka no budžeta tos līdzekļus izdalīt nevar. Taču tādā gadījumā, cienījamie kolēģi, jāprasa līdzekļi šo objektu konservācijai, un šie līdzekļi ir lieli. Taču tie ir jāparedz. Mēs nevaram ļaut sabrukt tam, kas ir iesākts būvēt.

Vēl par vienu problēmu, par kuru es gribētu runāt, izsakot konkrētus priekšlikumus. Kopumā, pateicoties valdības un arī mūsu parlamenta pūlēm minimālā dzīves līmeņa nodrošināšanā, mēs pārāk tuvu šo minimālo līmeni esam pielaiduši pie vidējā līmeņa. Līdz ar to mēs esam likvidējuši vēlēšanos strādāt labāk un vairāk, jo minimālais dzīves līmenis pārāk tuvu pielaists nākamā un aiznākamā gada vidējam dzīves līmenim, pārāk tuvu.

Pēdējais, ko es gribētu pateikt, ir tie priekšlikumi, kurus pašreiz vajadzētu īstenot. Pirmkārt, es domāju, ka būtu jāpieņem Augstākās padomes lēmums par to, ka PSRS prezidenta dekrēts par jaunām nodokļu likmēm uz agrāk izsniegtajiem kredītiem Latvijā nedarbojas. Tas būtu jāizdara vai nu Ministru padomei, vai Augstākajai padomei. Otrkārt, būtu jāatceļ lēmums par sociālo nodokli jaunsaimniekiem, tā vietā jāliek brīvprātīgā sociālā apdrošināšana. Zemnieks sākumā riskē, ļausim viņam riskēt. Neliksim viņam maksāt to, ko viņš nevar samaksāt.

Treškārt, par 20 procentiem samazināt izdevumus pārvaldes aparātam, tajā skaitā Augstākajai padomei, Ministru padomei, un iegūtos 44,6 miljonus rubļu nodosim zemnieku saimniecību kreditēšanai. Es jums gribētu teikt, ka pašreiz veidojas dubultstruktūras. Valdība no augšas veido lauksaimniecības departamentus rajonos, bet, neskatoties uz visu nabadzību, zemnieki veido savas pašpārvaldes struktūras, ieviešot savu 3-5 rubļu nodokli par hektāru. Kāpēc veidojas tāda dubultsistēma? Tāpēc ka saimniecības un zemnieki diemžēl vairs netic valdībai un netic parlamentam.

Es domāju, ka budžets ir jāizskata dziļāk un, lai budžeta organizācija varētu darboties, noteikt, ka tām jādarbojas 1990.gada janvāra budžeta līmenī, un lūgt kompensāciju, kas ir paredzēta sakarā ar dzīves dārdzības palielināšanos.

Visbeidzot es gribētu teikt, ka mums pašiem ir jāsaprot, cik mēs bijām pavirši, pieņemot lēmumus par atvaļinājumiem, pieņemot lēmumus par strādājamo sestdienu atcelšanu, palielinot svētku dienu skaitu, izskatot pensiju likumu. Mēs sākām atpūsties, nesākuši strādāt. Varbūt beidzot sāksim strādāt un tad domāsim par atpūtu.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāts Ivars Krastiņš, pēc tam vārds deputātei Albertiņai.

I.Krastiņš: Cienījamie kolēģi! Salīdzinot ar šo gadu, nākamā gada veselības aizsardzības budžets ir palielināts par 90 miljoniem rubļu. Vismaz pusi no šī pieauguma apēdīs pārtikas produktu cenu pieaugums. Ola, ko pirms diviem mēnešiem slimniekiem deva pusdienās, maksāja 8 kapeikas, tagad tā maksā 20 kapeikas utt. Otru pusi noteikti apēdīs izdevumu pieaugums par remontdarbiem, par enerģiju, par ūdeni, par slimnieku pidžamām un visādām tamlīdzīgām lietām. Līdz ar to 1991.gadā nevar būt nekādas runas par kaut kādu medicīnas un veselības aizsardzības attīstību, uzlabošanu, paplašināšanu un vēl nezin ko. Runa ir par izdzīvošanu. Iespējamas ir divas visnotaļ reālas situācijas. Pirmā - lai izdzīvotu, nāksies sašaurināt sniedzamās medicīniskās palīdzības apjomu. Tas nozīmē, ka slimnīcā, kurā ir 400 gultas, bet vietu skaits par 100 gultām būs jāsamazina, lai tā slimnīca, piedodiet, nenoietu uz grunti. Tā ir viena iespēja. Otra iespēja - ņemot vērā medicīnas darbinieku neiedomājami zemās algas un skatoties uz to, ka skolotāji, draudēdami streikot, varbūt panāks algas pielikumu, līdzīgi sāks darboties arī medicīnas darbinieki. Sāksies streiki, un visefektīvākais būs itāliešu streiks medicīnā.

Kāda šeit būtu izeja? Lai atrisinātu medicīnas iestāžu finansēšanas jautājumus, ir tikai divas iespējas. Viena ir saistīta ar pašvaldībām. Par to acīmredzot nav ko runāt. Taču tas pašvaldībām būtu jāsaprot: ja tās neradīs iespējas savos rajonos, savos pagastos ieviest kaut vai pacientu nodevu, piesaistot jebkādā veidā papildu līdzekļus, tad ir milzīgs risks, ka konkrētajā rajonā medicīna nogrims. Otra iespēja - man nav saprotams, kāpēc 1991.gada budžetā kapitālajai celtniecībai veselības aizsardzības jomā jāparedz 49 miljoni rubļu.
Es nesaprotu, kāpēc Rīgā ir jāceļ divas poliklīnikas? Kolēģi, poliklīnika ir sociālisma palieka. Poliklīnika nav vajadzīga. Mūsu medicīnai ir divas raksturīgas īpatnības. Mums par daudz ir ārstu un par daudz medicīnas iestāžu. Nelaime ir tā, ka mums nav pietiekami intensīva darba, bet slimnīcās gultu ir neskaitāmas reizes vairāk nekā visur pasaulē. Vai tad prātīgāk nebūtu intensificēt darbu medicīnā, nevis celt jaunas medicīnas iestādes? Tāpēc, es domāju, ka vismaz daļu no šiem 49 miljoniem noteikti varētu novirzīt jau esošo iestāžu finansēšanai un, manis pēc, 1991.gadā šo celtniecību varētu iesaldēt. Es saprotu un piekrītu - jaunas iestādes jāceļ Latgalē, bet, ka jāceļ divas poliklīnikas Rīgā, tam nekādi nevaru piekrist. Nevaru piekrist, ka jāturpina jaunā dzemdību nama celtniecība situācijā, kad jau esošajā dzemdību namā vietu skaits jāsamazina par 200 gultām. Es tur nesaskatu nekādu loģiku, bet šāda situācija ir ļoti reāla.

Par algām vēlreiz atkārtoju, ka mums ir par daudz ārstu. Padomju sistēmas īpatnība ir tā, ka tikpat kā nav medicīnas māsu un apkalpojošā personāla, tas ir, slimnieku kopēju. Nav tā, kas slimniekam ir ārkārtīgi svarīgi. Tagad pie 80 rubļiem pieliek kompensāciju, un Pupčenoka kungs to liekulīgi nosauc par algas paaugstinājumu. Galu galā es nevaru saprast, vai tad tā ir kompensācija vai algas pielikums? Patiesībā, kā tas sanitārs dzīvo zem iztikas minimuma, tā arī viņš dzīvos. Man ir priekšlikums: pārskatīt 300 rubļu minimālo algu ārstam. Šis algas paaugstinājums ir diezgan ievērojams, un es tomēr ierosinātu šīs pašas kopējās summas ietvaros vēlreiz pārskatīt algu pieaugumu par labu jaunākajam medicīnas personālam, par labu māsām, samazinot algu pielikumu ārstiem, ja tas ir nepieciešams. Domāju, ka tas ir svarīgāks posms, kaut arī pats esmu ārsts. Paldies.

Priekšsēdētājs: Lūdzu - deputāte Albertiņa, pēc tam runās deputāts Kide.

S.Albertiņa: Godājamie kolēģi! Neskatoties uz diezgan ilgstošām pūlēm, Budžeta komisijā tomēr mums neizdevās izdarīt visu to, ko gribējām. Pirmām kārtām uzskatu, ka mums ir jātiek galā ar sadrumstalošanu, un gribu pievienoties iepriekšējam runātājam, kas teica, ka mums ir visa kā par daudz. Tajā skaitā mums ir par daudz arī daždažādu lietu, par kurām es runāju jau iepriekšējā reizē, tas ir, gan dažādu fakultāšu augstskolās, pārāk liels skaits mācību spēku. Tas rada ieinteresētību ar varu ievilkt studentu, lai mācību spēkiem pietiktu slodzes un tā tālāk, un tā tālāk. Protams, ka visas minētās lietas šā gada budžetā, pareizāk teikt - nākamā gada budžetā ir palikušas, kā jūs to ļoti labi redzat. Taču, godātie kolēģi, es gribētu jūs lūgt tomēr pieņemt nākamā gada budžetu kā tādu varbūt savā ziņā nenovēršamu ļaunumu, jo mums pašreiz nav nekādas reālas iespējas visu to tūlīt ietekmēt. Ņemiet vērā, ka tas tomēr savā ziņā ir tāds pārejas perioda budžets. Perioda, kad mēs būtībā pārejam no ekstensīvās darbības, no ekstensīvās saimniekošanas uz intensīvo saimniekošanu. Es domāju, tieši 1991.gadā pilnīgi skaidri parādīsies tas, kas mums īsti ir vajadzīgs, kur paliek mūsu nauda, kur tiek izlietoti budžeta līdzekļi, un tad zināsim, kādā veidā plānot savu darbību 1992.gadā. Es domāju, ka šeit ļoti daudz varēs palīdzēt arī Augstākās padomes Apvienotā budžeta komisija, kura, es ceru, darbosies pastāvīgi, nepārtraukti uzraugot, kā un kur tad īsti budžeta nauda tiek izlietota, vai tur, kur tā absolūti ir nepieciešama, vai tur, kur tā vienkārši tiek izšķiesta dažādos nevajadzīgos sīkumos. Tāpēc, godātie kolēģi, es jūs ļoti lūdzu, neskatoties uz visu to, ka šeit tomēr skan diezgan daudz dažādu iebildumu, šodien pieņemt budžetu otrajā lasījumā, jo, godīgi sakot, no mums to patiešām gaida visa tauta. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Cienījamie deputāti, man priekšā ir saraksts, ko lai es gaidu? Es ļoti atvainojos, ir pieteikts deputāts Kide, lūdzu. Pēc tam runās deputāts Aleksejevs.

E.Kide: Cienījamie deputāti! Mana īsā uzstāšanās sasauksies ar deputāta Ozola uzstāšanos un deputāta Krastiņa uzstāšanos. Budžeta komisijā pēdējās dienās intensīvi strādājām pie jautājuma, lai tiešām sociālajai sfērai paceltu materiālā nodrošinājuma līmeni. Šodien, kā jūs dzirdējāt, gan komisijas ziņojumā, gan arī finansu ministra vietnieks Pupčenoks ziņoja, ka tas ir izdarīts, paceļot algas sociālās sfēras darbiniekiem, bet izslēdzot to no kompensācijas mehānisma. Algu pacelšanas aprēķins izdarīts globāli, tikai budžeta ietvaros. Tas nav uzlikts uz papīra, un, ziniet, man rodas bažas, ja mēs uzliksim uz papīra, kā tad izskatīsies šis algas paaugstinājums visas sociālās sfēras darbiniekiem? Bažas rada ne skolotāju, ne ārstu algas, bažas rada tieši tehniskā un palīgpersonāla algas. Ko es lieku priekšā attiecībā uz izglītības darbinieku algu pacelšanu? Izglītības ministrijā ir divi lēmumi par algu paaugstināšanu pedagoģiskajam personālam. Man ir priekšlikums - uz šo Ministru padomes lēmumprojektu bāzes budžetā atvēlētās summas ietvaros izstrādāt kompromisa lēmumu un pieņemt to. Taču, lai skaidri būtu redzams, kas ir tehniskajam personālam un kas ir pedagogiem, lai, darot labu sociālajai sfērai, mēs neizdarītu sliktu. Es gribu pievienoties deputāta Ozola lūgumam attiecībā uz veselības aizsardzības darbiniekiem - arī izglītības darbiniekiem dot tādas pašas tiesības, iekļaujoties kopējā algu fondā, tomēr elastīgāk rīkoties ar līdzekļiem, lai kompensētu tieši maz apmaksāto darbinieku algas.

Vēl par budžetu kopumā gribu teikt, mēs priecājamies un pareizi priecājamies, ka sociālās sfēras darbinieku algas mēs nedaudz pacelsim, vadoties pēc pārpalikuma principa. Taču, apskatot budžetu kopumā, rodas iespaids, ka tas ir ar akcentu, ar tendenci uz patēriņa budžetu, tas ir, vairāk virzīts uz patērēšanu nekā uz uzkrāšanu, domāts vairāk patēriņam nekā lauksaimnieciskai un rūpnieciskai ražošanai. Visas šīs paaugstinātās algas, kas ir laba lieta, tomēr izdarīs ļoti lielu spiedienu uz deficītu tirdzniecībā, apgrūtinās cīņu ar inflāciju un radīs grūtības nākamajā gadā. Kā teica deputāte Albertiņa, mums patiešām gadu būs nopietni jāstrādā pie nākamā gada budžeta. Gada laikā būs laikam jāatļaujas koriģēt budžetu tajās vietās, kur būsim pieļāvuši zināmā mērā kļūdas. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Lūdzu - deputāts Aleksejevs. Pēc tam galavārdu teiks premjerministrs Godmanis. Ja viņš vēlas, lai runā kāds no ministriem, tad lūdzu.

A.Aleksejevs: */Cienījamie kolēģi! Šodien mēs dzirdējām, ka tauta no mums gaida budžetu. Bet es domāju, ka tauta no mums gaida ne jebkādu budžetu. Viņa gaida tādu budžetu, kas pirmām kārtām būtu viņas interesēs. Vismaz gaida šo budžetu tādēļ, ka grib zināt, par ko mēs te tik daudz esam runājuši un kas no tā iznācis.

Es domāju, ka šodien mēs nevaram budžetu apspriest kvalificēti, izlemt par cenām un kompensācijām. Tāpēc es ierosinu šo jautājumu pārnest uz citu plenārsēdi. Teiksim, uz 27.datumu.

Tagad es gribu apstāties pie dažiem mums piedāvātā budžeta aspektiem. Kas vispirms krīt acīs? Pirmkārt, tas, ka tas ir tautas izputināšanas un nabadzībā novešanas budžets. Palūkosimies, uz kā rēķina formējas tā ienākumu daļa! Pati pirmā un pati galvenā - apgrozījuma nodoklis. Tas ir no mūsu cilvēku kabatām. Skatāmies tālāk. Ienākuma nodoklis - atkal no turienes. Ceļu satiksmes nodoklis - no turienes, akcīzes nodoklis - arī no turienes. Tā nebija nejaušība, ka es uzdevu jautājumu par to budžeta pantu, kas raksturo valdības darba efektivitāti. Paši saprotiet, ka nevajag lielas kompetences, lai palielinātu nodokļus. Acīmredzot jāmeklē arī citi līdzekļi. Tādēļ es no valdības gribēju dzirdēt, kur tā līdzās iedzīvotāju makiem arī citur meklē ienākumus. Ir taču vēl daudz slēpto nodokļu. Mēs dzirdam: jāpiemaksā par sporta skolu, par mūzikas skolu, par ārstēšanu kooperatīvā. Esam piedzīvojuši laikus, kad par zoba izraušanu jāmaksā 10 rubļus. Un vēl cik tādu slēptu maksājumu tagad ir iedzīvotājiem! Vai viņi izturēs?

Ir vēl viens jautājums, kas mani ļoti interesē. Kāpēc tautai jānes visi šie upuri. Tas ir, es gribu zināt, kādi mēs būsim 1992.gada 1.janvārī. Ko mēs būsim uzcēluši ar šo budžetu? Kam no mums kļūs labāk dzīvot? Lasot paskaidrojošo izziņu, manu uzmanību piesaistīja frāze: "Līdzās visam citam ilglaicīgās programmas mērķis ir nodrošināt garantijas latviešu nācijas attīstībai." Nu, ja ir tāda garantija, tad vajadzēja to publicēt. Pirmkārt, lai mēs varētu pārliecināties, ka tā tiešām ir garantija. Otrkārt, lai mums būtu ar ko salīdzināt. Ja nebūtu šīs frāzes, tad nebūtu šī jautājuma. Tāpēc es lūdzu valdību atbildēt, kā šī garantija izpaužas no finansu redzes viedokļa. Vai tās būs kādas atlaides no nodokļiem, vai tās būs kādas speciālas programmas? Ja speciālas programmas, tad dodiet mums tās, lai mēs zinātu.

Vēl gribēju pievērst jūsu uzmanību valodu likumam, bet mans laiks beidzies. Cik līdzekļu valdība tam ir asignējusi? Es domāju, ka tas ir ļoti svarīgs politisks jautājums. Paldies./

Priekšsēdētājs: Lūdzu - vārds premjerministram Godmaņa kungam.

I.Godmanis: Cienījamie deputāti! Atļaujiet varbūt man sākumā pēc iespējas īsumā atbildēt uz tiem jautājumiem, kurus es šeit dzirdēju. Lūgšu arī izteikties finansu ministra vietnieku Pupčenoku.

Tātad ļoti īsi par deputāta Bartaševiča izteikto Latgales programmu. Attiecībā uz līdzekļiem lauksaimniecībai, kā zināt, ir runa par 225 miljoniem, bet tā gan nav brīvā nauda, tie ir tā sauktie norakstāmie parādi, kurus norakstām. Kopsummā tiks piešķirti 50 miljoni, izejot no tiem līdzekļiem Latgales saimniecībām. Šoreiz mēs nedarīsim tā, ka dod izpildkomitejām, bet dosim tieši saimniecībām.
Tāds saraksts mums ir gatavs, lēmums mums jau ir pieņemts pagājušajā sēdē, tādējādi tas ir pirmais solis Latgales virzienā. Precīzu lēmumu jūs varēsiet dabūt. Kas interesējas par to, tam es iedošu precīzu pagājušajā Ministru padomes sēdē pieņemto lēmumu. Kopsummā tas iznāk apmēram 29 un 30 miljoni, tātad kopā - 59 miljoni. Attiecībā uz Latgales programmu, kas izmaksā 130 miljonus. Zaudējums Latgalei kopsummā ir aprēķināts apmēram 260-250 miljoni. Tā kā, ja aprēķinām - 130 miljoni plus 50, tātad - 180 miljoni, taču kaut kur 70 miljoni pietrūkst. To naudu mēs vienkārši nevarējām atrast. Tas ir par Latgali.

Strīķa kungs uzstājās par to, ka laukiem pietrūkst naudas. Es pilnīgi piekrītu, arī valdība ļoti uztraucas par situāciju mūsu laukos. Tāpēc mēs lēmuma projektā papildus arī esam ieslēguši teikumu par to, ka budžeta izpildes gaitā vismaz 117 miljonus atradīsim. Naudu mēs mēģināsim atrast un iedosim tieši laukiem. Es nepiekrītu tam, ko saka deputāts Šļakota. Es baidos, ka Šļakota grib reanimēt tās saimniecības, kuras, vienalga, vai šajā sistēmā, vai vecajā sistēmā, būs zem ūdens. Ja patiešām ir trīs cilvēki... es nedomāju, ka Latgalē uz 100 hektāriem galvenokārt ir pieci līdz septiņi cilvēki. Ja tur ir tāds stāvoklis, tad vispār, to sistēmu reģenerējot, mēs vienalga neko neizdarīsim, mums principiāli ir jāprivatizē.

Es pilnīgi atbalstītu deputāta Breša priekšlikumu, ka mums būtu jāsniedz, es domāju, faktiski vai nu pēc ceturkšņa vai pusgadā, reāli pusgadā, pirms siena laika, pārskats par izveidojušos stāvokli laukos pēc tam, kad sākusi darboties jaunā nodokļu sistēma un arī jaunā cenu sistēma. Es personīgi paredzu, ka jaunās cenas, nākamais cenu izmaiņu posms jau faktiski sāksies kaut kur pirms nākamās ražas, ja ne ātrāk. Ir divi varianti - vai nu aprīlī, vai septembrī. Tas automātiski notiks pēc indeksācijas, tā tālāk mainīs kompensācijas un visu, kas tur nepieciešams.

To, ko teica deputāts Zaščerinskis, es domāju, pilnīgi visu varētu atbalstīt, atskaitot par kreditēšanu. Ja jau no kapitālieguldījumiem tiek paņemts nost, tad tagad zemnieku saimniecībām 103 miljonu vietā jau iznāk 172 miljoni. Tas ir viens, kas jau ir papildus zemnieku saimniecībām, plus vēl tas, ka mēs pieņemam lēmumu attiecībā uz to, ko teica Šļakotas kungs. Mēs Ministru padomē pieņēmām lēmumu, ka bijušie kredīti, slēgtie bijušie kredīti uz tādām likmēm nepaliek. Tas nozīmē, ka uz jaunajām likmēm 6-11 procenti nebūs. Tātad runa ir par to, ka vismaz jāvienojas par tām kredīta likmēm. Es domāju, ka 0,7 procenti arī nav pareizi, reāli cik es esmu runājis ar zemniekiem, ir 3 procenti. Tā ir pieņemamā kredīta likme, 3 procenti individuālajam zemniekam ir pieņemama. Vairāk viņš nevar samaksāt.

Es pilnīgi atbalstu Teikmaņa kunga izteiktās domas. Es gan domāju, ka pilsēta var pameklēt naudu, tas ir, šos 10 miljonus, ne tikai paceļot cenas biļetēm. Ir vēl visādi citādi varianti, kā var pilsēta meklēt līdzekļus. Kaut vai veidot divreiz gadā, ja iestāsies labāki laiki, tā sauktos gadatirgus, kuros pilsēta iegūst pietiekami daudz līdzekļu uz uzcenojumu rēķina. Var veidot izpriecu parkus un tā tālāk, kuros cita starpā pārdod arī preces. Gribu atgādināt tikai Teikmaņa kungam, ka pagājušajā gadā, tas ir, 1990.gada 1.janvārī, atlikušo brīvo līdzekļu apjoms pilsētā bija 55 miljoni. Tas nozīmē, ka Rīga praktiski neiztērē savu naudu. Ka nauda netiek iztērēta, to pašu es varētu teikt par daudziem rajoniem, kuri līdz šim nebija iztērējuši vairākus miljonus. Tas nozīmē, ka pagājušajā gadā līdz 1.janvārim nauda rajonos netiek izlietota. Es tikai nevaru kompetenti pateikt vienu, varbūt, ka neesošā reālā pašvaldība traucē šo naudu pareizi lietot. Taču fakts ir tāds, ka līdzekļi netiek iztērēti līdz galam. Tas izraisa pārdomas.

Tālāk par deputāta Drobota teikto. Attiecībā uz jautājumu par 248 miljoniem un 240 miljoniem atbilde ir vienkārša: tas ir jautājums, kas saistās ar to, kas tiek pārdalīts vietējam budžetam un kas paliek centralizētajā budžetā. Precīzu informāciju var iegūt no finansu ministra vietnieka. Šīs izmaiņas ir tādas, ka viena daļa tiek pārnesta vietējā budžetā. Attiecībā uz pensionāriem es viennozīmīgi atbildu: strādājošie pensionāri budžeta iestādēs saņem kompensāciju 66 rubļus. Vienalga, ka viņš ir pensionārs, ja viņš strādā, tad viņš saņem pensiju un algu un saņem kompensāciju pie algas. Viss. Un sakarā ar to nevajag vairāk taisīt politiskus gājienus. Kur ir kļūda? Kļūda ir tajā mūsu nopublicētajā projektā, kur teikts, ka ne tikai vecuma pensionāri vien saņem šo piemaksu, bet šo piemaksu saņem arī tie pensionāri, kas ir t.s. izdienas vai invaliditātes pensionāri. Tajā projektā mēs vienkārši esam kļūdījušies, neesam līdz galam uzrakstījuši.

Attiecībā uz jautājumu, par ko runāja deputāts Kurdjumovs. Principā mums ir divas lietas. Es varētu piekrist deputātam Kurdjumovam, bet nelaime ir tā: ja mēs pārāk pārspīlējam situāciju lauksaimniecībā, es negribu teikt, ka pārspīlējam. Es pilnīgi piekrītu, ka izņem miljonu astoņi simti... miljardu 800 miljonus lauksaimniecība dod. Taču jūs zināt, cik dod rūpniecība? Rūpniecība dod gandrīz 4. Tādā gadījumā rūpniecībā 43 procenti, pat 44 procenti un lauksaimniecībā 27,5 procenti ir no ienākumiem. Ja mēs rūpniecībai, paskatieties budžetā, nedodam neko, mēs rūpniecību esam atstājuši pilnībā gandrīz uz pašfinansēšanos. Laukiem mēs tomēr, cik varam, tik dodam. Mēs nevaram vēl vairāk pārspīlēt šo struktūru. Nevaram vairāk. Tagad mēģinām uz cenu rēķina atskrūvēt to atpakaļ. Taču pilnīgi ignorēt rūpniecisko daļu Rīgā, tas ir, Latvijā, arī nevaram. Tad mums tik tiešām pārmetīs, ka neesam bijuši arī pietiekami taisnīgi.

Par jautājumu, ko teica deputāts Šļakota, gribu teikt, ka, protams, priekšlikumi par 20 procentiem samazināt pārvaldes aparāta izdevumus ir jāskata. Ļoti rūpīgi apskatījāmies pārvaldes aparātu. Man ir visi dati, kas attiecas uz valdību. Vadoties pēc tiem, mēs redzam, ka attiecībā pret iepriekšējo valdību mums štatu vienību ir mazāk. Mums ir mīnus 61 cilvēks, neskatoties uz to, ka esam dzemdējuši departamentus, kas saistīti ar muitu, ar ārējo ekonomisko darbību, kas saistīti ar mūsu valstiskuma veidošanu, taču, samazinot ministriju skaitu, ministriju aparātu, valdības aparāts ir mīnusā. Tātad te mums ir pozitīva bilance, mēs skaitliski neesam daudz pieauguši. Valdības algu fonds gan ir pieaudzis. Mums ir mīnus 61 cilvēks, bet algu fonds ir plus 500 tūkstoši rubļu. Tā ka es nevarētu teikt, ka valdība būtu šausmīgi izpletusies. Protams, šeit ir iespējas iet vēl tālāk, tikai es nedomāju, ka patlaban ir īstais brīdis, kad tas ir jādara. To varēsim izdarīt, kad kaut cik būsim izgājuši cauri šim vētrainajam laikam, kādā pašreiz atrodamies. Neaizmirstiet, ir viena drausmīga problēma, darbam ministrijās mēs vispār nevarēsim dabūt nevienu cilvēku. Tirdzniecības ministrs atlaida pilnīgi visus, viņš palika viens. Tagad, lai varētu savākt vajadzīgos 50 cilvēkus, jāpārvar ļoti lielas grūtības. Lauksaimniecības ministrijas apjoms samazinājās divkārt, ja mēs ņemam agrokomiteju. Līdzīgi ir samazinājušās vairākas citas ministrijas. Ja tagad uzreiz šajā brīdī pasludināsim vēl vienu samazināšanos par divām reizēm, tad es jums varu apgalvot, ka pārvaldes aparātā varam nedabūt nevienu cilvēku, tas ir, varam nedabūt vērtīgu cilvēku.

Attiecībā uz Lauksaimniecības departamentu. Es pilnīgi piekrītu, ka lauksaimniecības departamentu skaitu var regulēt arī vietējā padome. Ko tā spētu šajā lietā darīt? Nekur nav teikts, ka katrā padomē jābūt 14 un 16 lauksaimniecības departamenta pārstāvjiem, kas paņem to naudu. Vietējā padome var pieņemt lēmumu, ka ir četri pārstāvji, un viss. Jums tikai tas ir jāpierāda, arī jūsu izpildkomiteju priekšsēdētājiem, kas varbūt pateiks, ka to nosaka ministrs.

Par Krastiņa kunga izteikto domu. Es tomēr gribu sacīt, ka ir pilnīgi precīzi fiksēts, ar Ozola kungu viņi precīzi fiksē, ka ārstiem algas paaugstinājums nav nekāds lielais, un nevajadzētu teikt, ka tas ir tikai kompensācijas ietvaros. Tas nav kompensācijas ietvaros, arī virs kompensācijas ārsti ar augstāko izglītību saņems vairāk. Runājot par iztikas minimumu, neiznāks tā, kā saka Ozola kungs. Visiem tiem, kas strādā un saņem minimālo algu - 80 rubļi - arī plus 66 rubļi. Tas nozīmē, ka viņi saņems 146 rubļus, kas arī būs iztikas minimums. Ja minimālā pensija bija 100 rubļi, kurai klāt tiks saņemti 46 rubļi, un rezultātā ir 146 rubļi. Ja minimālā alga ir 80 rubļi un plus 66 rubļi, tad arī ir 146 rubļi. Kā jūs atceraties, ienākuma nodokļa minimālā robeža bija 150 rubļi.

Atbildot uz deputāta Ščipcova jautājumu, no kurienes 66 rubļi, no kurienes 46 rubļi un no kurienes 50 rubļi, jāsaka, ka man ir precīzi izrēķināts un es jums varu pierādīt līdz beidzamai kapeikai uz katru grozu, kā televīzijā teica mans padomnieks Dragiļevs, visa sabiedrība tiks sadalīta sociālā patēriņa grupās. Atsevišķas grupas tiks sadalītas vēl astoņas apakšgrupās, no tām tika paņemts vidējais un bija precīzs sadārdzinājums. Minētie 66 rubļi rodas no tā, ka sadārdzinājums ir 65,83 kapeikas. To es jums varu līdz kapeikai pierādīt. Tie skaitļi nav vilkti no galvas. Ja mēs runājam, vai šī kompensācija ir pietiekama vai nepietiekama, tad es jūs aicinu padomāt par tādu lietu. Proti, ja jūs ņemat mūsu jaunās cenas un pārrēķināt attiecībā uz ģimeni, kurā ir divi bērni skolnieki, vīrs un sieva, ja jūs strādājat budžeta iestādēs, tad tas jums iznāk 132 rubļi plus 100 rubļi kompensācija. Tātad uz četriem cilvēkiem jums ir 232 rubļi. Pēc tam paņemiet šīs cenas un skatieties, cik daudz jūs par to varat nopirkt. Izrādīsies, ka pilnīgi pietiekami. Un tas ir tikai tas, kas jums nāk klāt, nerēķinot to, kas jums bija.

Beigt es gribētu ar Aleksejeva kunga jautājumiem. Aleksejeva kungs teica tā: kāds bija mērķis, ejot šādu ceļu? Kāds mērķis bija iet šādu sāpīgu, faktiski ķirurģisku ceļu? Mērķis ir tikai viens - vēl nedaudz iesim nesāpīgu ceļu, un tad mums ne tikai milicija būs jāizsauc, kad vērsim vaļā veikalu un pārdosim vienalga ko, bet tad vajadzēs izsaukt veselu bataljonu, kas mēģinās nomierināt tos cilvēkus, kuri stāvējuši 3-4 stundas pirms veikala atvēršanas un tagad laužas, lai tiktu veikalā, un ir gatavi nopirkt jebkuru preci jebkurā skaitā. Tad es negribētu apskaust ne tos, kuri pārdos, ne tos, kuri iepirksies. Jo tas, ka mums ir 3,4 miljardi, tas ir tikai viens jautājums. Otrs jautājums ir tāds, ja mēs tuvākā laikā Latvijā nesāksim privatizācijas procesu, diezin vai mēs pat ar šīm ķirurģiskām metodēm spēsim kaut ko uzlabot.

Man ir arī atbilde deputātam Drobotam. Nav runas par to, un valdības izstrādātajā privatizācijas programmā nav teikts, ka visas akcijas ir jānopērk par to naudu, kas ir kabatā. Nav. Mēs iestājamies par tā saukto slēgto akciju fondu veidošanu, kurā faktiski var nopirkt t.s. 1/10 no akcijas nominālu, un turpināt izmaksāt mierīgi, ņemot to naudu, ko cilvēks nopelna. Tas ir mūsu mehānismā. Mēs negribam pieļaut, lai naudasmaisi vai melnā ekonomika paņemtu un nopirktu visu, ko tā grib. Nē. Mēs esam par to, lai galvenokārt maksātu darba kolektīvi, tie, kas strādā. Nebūt nav vajadzīgi lieli līdzekļi, un var atrast līdzekļus, kas patlaban ir noguldīti bankā. Viss. Paldies.

Vēl cienījamie deputāti, es tomēr ļoti lūgtu šo budžetu otrajā lasījumā apstiprināt, jo es neticu, ka 27.datumā mēs tajā spēsim kaut ko radikāli izlabot. Taču es esmu pilnīgi pārliecināts, ka nākamgad, sākot jauno ceturksni un pusgadu, budžets mums būs nepārtraukti jākoriģē. Paldies.

Priekšsēdētājs: Lūdzu - deputāte Zeile.

V.Zeile: Es gribētu kolēģus informēt par iespēju, ka ir vēl tāda procedūra kā protokols, kas pievienots budžetam un ko paraksta Apvienotā budžeta komisija kopā ar Finansu ministriju. Tajā ir fiksēti visi tie priekšlikumi, kurus es jums centos nolasīt. Varētu būt arī tie, kuri tika ierosināti šodien. Apvienotajai budžeta komisijai gada laikā jāseko līdzi, lai protokolā ierakstītie punkti tiktu izpildīti. Protams, tikai to reālo iespēju robežās, kādas mums šobrīd pavīdēja. Tā ka attiecībā uz detaļām vēl varētu būt protokols, kurā norādīts, kam noņemt, kam pielikt un tā tālāk, bet ne attiecībā uz principiālām lietām. Tā ka principiāli budžets būs tāds, kāds tas šobrīd tiek piedāvāts, tāds tas arī paliek.

Priekšsēdētājs: Lūdzu - deputāts Kurdjumovs.

L.Kurdjumovs: */Es vēlreiz lūdzu, godājamo Anatolij Valerianovič un cienījamie kolēģi, 27. datumā izskatīt tikai jautājumu par cenām un kompensācijām, kas šodien tā pa īstam netika apspriests. Šis jautājums sastāv no ļoti daudziem faktoriem, kas dod iespēju lemt. 27. datumā apspriest tikai šo daļu, ne budžetu, bet tieši cenas un kompensācijas, kuras, starp citu, mēs tikai avīzē esam redzējuši, bet ne oficiālā dokumentā. Deputātiem tas nav izsniegts./

Priekšsēdētājs: Vai vēl ir kādi priekšlikumi? Lūdzu - deputāts Grūbe.

G.Grūbe: Es katrā gadījumā kolēģiem lūgtu padomāt par tādu priekšlikumu, ka šis budžeta projekts jāpieņem tikai pirmajam pusgadam, jo pretējā gadījumā mēs nonāksim tādā pašā situācijā ar 1992.gada budžetu, jo tas nebūs izstrādāts un sagatavots. Tādā gadījumā, ja mēs budžetu pieņemsim pirmajam pusgadam, Ekonomikas ministrija un arī Finansu ministrija daudzmaz nopietnāk domās par budžeta projekta sagatavošanu.

Priekšsēdētājs: Paldies par jūsu priekšlikumu, jums tikai ir ļoti bargs skatiens, kad jūs runājat. Vai ir kādi priekšlikumi? Lūdzu - deputāts Kodoliņš.

A.Kodoliņš: Manuprāt, kamēr mēs neredzam inflāciju regulējošu mehānismu, mēs nevaram pieņemt budžetu. Mēs nevaram pieņemt budžetu, ja zinām, ka cenas slīdēs un attiecīgi būs nepieciešamas izmaiņas gan ienākumu, gan izdevumu daļā. Budžetu varam pieņemt vienīgi tad, ja Ministru padome ik ceturksni atskaitās un liek priekšā attiecīgus koeficientus. Patlaban varam vienkārši nonākt situācijā, kad, no vienas puses, budžetā var uzkrāties līdzekļi, bet, no otras puses, nonākt tādā situācijā, kad būs jāizmaksā šīs kompensācijas, tie var netikt izmaksāti.

Priekšsēdētājs: Es saprotu, bet kāds šodien ir jūsu priekšlikums? Ko mēs šodien darīsim ar iesniegto projektu?

A.Kodoliņš: Es uzskatu, ja būtu iestrādāts šis mehānisms, varētu pieņemt arī šodien, jo, godīgi sakot, tā vai tā mums būs ļoti grūti vēl precīzāk prognozēt, teiksim, ienākumu daļu. Ienākumu daļa ir skaidra, arī izdevumu daļa lielākajos vilcienos ir skaidra.

Priekšsēdētājs: Lūdzu - deputāts Aleksejevs.

A.Aleksejevs: */Tā kā Ministru padomes priekšsēdētāja kungs neatbildēja uz diviem maniem jautājumiem, lūdzu lai viņš tos uzskata par deputāta pieprasījumu sakarā ar programmu, kas garantē latviešu nācijas saglabāšanos un izdevumus, kas saistīti ar valodu likuma stāšanos spēkā. Un vēl lūdzu jautājumu par cenu un kompensāciju apspriešanu nobalsot personāli./

Priekšsēdētājs: Lūdzu - deputāts Biezais.

J.Biezais: Es lūdzu kolēģus varbūt tomēr balsot par budžeta pieņemšanu. Mēs tik un tā nākotni neparedzēsim. Atcerieties, ka budžets nepārtraukti ir mūsu rokās. Praktiski tas būs slīdošs budžets, kura regulēšanas laiks būs apmēram mēnesi vai divus. Tā tas arī būs. Pašreizējā likumdošana taču paredz šādu pieņemšanas procedūru. Es domāju, ka mums būtu jāpieņem.

Priekšsēdētājs: Lūdzu - deputāts Freimanis.

J.Freimanis: Kolēģi, mums šeit jādomā un jāizšķiras par vienu lietu, kad mēs izdarām labāku darbu - vai tad, kad turpinām bezgalīgi spriest par budžetu un to slīpēt, un vēl nepieņemam vismaz divas nedēļas, un dezorganizējam valdības darbu, vai tomēr budžetu šodien pieņemam, turklāt uz visu gadu, jo budžets uz pusgadu - tas ir kaut kas jocīgs. Kā Biezā kungs teica, mēs gada laikā varam spriest par kārtējiem jautājumiem. Es domāju, ka ir jāiet šis otrs ceļš, un es ierosinātu šo budžetu pieņemt.

Priekšsēdētājs: Pirms balsojam, deputāte Zeile, jūs negribētu komentēt priekšlikumu par ceturksni un pusgadu?

V.Zeile: Apstiprināt budžetu pirmajam ceturksnim nav lietderīgi, tas ir pārāk īss laiks. Ja mēs gribam apstiprināt pirmajam pusgadam, tad zem jautājuma zīmes un zem nedrošības zīmes noliekam ļoti daudzas saimnieciskās un it īpaši celtniecības organizācijas, kurām ir jābūt tomēr garantijām uz gadu.

Otrs jautājums, ja šodien apstiprinām gadu un redzam, ka mums budžeta ieņēmumu daļā nenāk paredzētie līdzekļi, tad tūlīt taisām korekcijas kārtējā budžeta izpildes gaitā. Ja ir otrādi, ja budžetā nāk vairāk līdzekļu, nekā šodien projektēts, tad mēs varam, kā saka, attiecīgi koriģēt un nosegt tās nepilnības, kas ir šodien.

Treškārt, es gribētu teikt, Apvienotā budžeta komisija jums patiešām apsola, ka mēs taisāmies strādāt visu gadu un kā pastāvīga budžeta komisija ļoti daudz darīt un koriģēt, lai novērstu tās nepilnības, kas ir finansēšanas mehānismā. Taču to nevar izdarīt vienā vai divās dienās, tam ir vajadzīgs laiks.

Visbeidzot, lūdzu, ņemiet vērā, ka 1991.gada budžeta projektu valdība un Finansu ministrija veidoja ārkārtējā situācijā un ļoti vēlu iesniedza parlamentam - 1.decembrī. Sākot no 1.decembra līdz šodienai, mēs jums jau esam piedāvājuši otro lasījumu. Es aicinātu tomēr balsot par budžetu, un mēs esam ar mieru pēc jaunā gada nolasīt un dot apstiprināšanai protokolu, kurā būs fiksētas tās detaļas, par kurām vienosimies, un arī punkti, par kuriem centīsimies iestāties, lai tie tiktu izpildīti 1991.gada budžeta izpildes gaitā.

Priekšsēdētājs: Vienu sekundi, kolēģe Zeile. Redziet, kas attiecas uz kolēģiem, kuri uzstājās debatēs, viņi tiešām izvirzīja savus konkrētus priekšlikumus. Es saprotu, ka jūsu un mūsu interesēs būtu tomēr kaut kā juridiski lietu noformēt ar to protokolu, ko jūs piedāvājat. Tas ir labi pateikts, bet mēs balsosim tikai par likumu, kurā, protams, ir ieņēmumi un izdevumi. Kā juristi formulētu jūsu priekšlikumu par protokolu?

V.Zeile: Varētu būt trešais punkts. Es neņemos uztraukumā formulēt, bet ideja ir tāda, ka iesniegt Augstākajai padomei apstiprināšanai Apvienotās budžeta komisijas protokolu par priekšlikumiem, kurus deputāti izteica budžeta apspriešanas laikā.

Priekšsēdētājs: Tūlīt formulēsim. Paldies jums. Kas attiecas par deputāta Kurdjumova priekšlikumu un arī deputāta Aleksejeva priekšlikumu, par tiem balsosim atsevišķi.

Formulēts ir šādi, ja ir neprecizitāte, tad sakiet. Lūdzu uzmanību! Tātad likuma 3.punkts tiek piedāvāts tāds, kā to izteica deputāte Zeile, proti: "Latvijas Republikas Augstākās padomes budžeta komisijai iesniegt Latvijas Republikas Augstākajai padomei apstiprināšanai protokolu par labojumiem un papildinājumiem Latvijas Republikas 1991.gada budžetā, kurus ir ierosinājuši jeb kurus ir izteikuši deputāti." Kaut kas nav visai labi, izsakiet savu viedokli. Termiņš, tas vēl būtu mazākais, to tūlīt varētu pierakstīt klāt. Lūdzu.

E.Krastiņš: Man īsti nav saprotams, ko nozīmē vārds "protokols"? Es saprotu, ka mēs šodien pieņemsim likumu par Latvijas Republikas valsts budžetu. Tad, ja mēs šajā likumā gribēsim kaut ko mainīt, mums ir jāpieņem attiecīgs likumprojekts par grozījumiem Latvijas Republikas valsts budžetā. Saskaņā ar šeit izteiktiem priekšlikumiem, mēs varam dot uzdevumu budžeta komisijai šādu likumprojektu sagatavot līdz kādam noteiktam termiņam. Taču man nav skaidrs, kā pieņemto likumu par Latvijas Republikas valsts budžetu varēsim grozīt, vadoties pēc kāda protokola.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāte Zeile.

V.Zeile: Es atvainojos, kolēģi Krastiņ! Tās pat nav izmaiņas budžetā, tās jau par 90 procentiem ir izdarītas. Taču to, ko jūs šodien izskatāt, mēs šobrīd nevaram budžetā ienest. Protokols ir patstāvīgs dokuments, kurā bez tam var fiksēt tādus priekšlikumus, kuri nav izsakāmi rubļos un neattiecas uz vienu vai uz otru pantu, bet tie ir arī metodoloģiska un organizatoriska rakstura.

Priekšsēdētājs: Kolēģi, kā es saprotu, runa ir par pielikumu Latvijas Republikas budžetam. Ja mēs runājam tikai par galējiem skaitļiem, tad mums vispār nav ko apspriest šo pielikumu, bet jāpasaka, ka budžetā ir tādi ieņēmumi un tādi izdevumi, un viss.

Lūdzu, deputāts Biezais, pēc tam runās deputāts Kodoliņš.

J.Biezais: Es atvainojos, kolēģi, ka vēlreiz atkārtoju šo tēmu. Budžets nepārtraukti ir mūsu kontrolē un kārtējos grozījumus tajā izdarīsim. Tomēr, nepieņemot likumu, banka nevar atklāt kreditēšanu, nevar turpināties saimnieciskā darbība.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāts Kodoliņš.

A.Kodoliņš: Pirmkārt, šāds teksts tomēr nav likums par budžetu. Otrkārt, ja mēs gribam pieņemt likumu par budžetu, jāgroza ne 1.pants, tā rakstot, bet es, piemēram, piedāvātu 3.pantu, kurā uzdot Latvijas Republikas Ministru padomei katru ceturksni apkopot budžeta ieņēmumus un izdevumus, Augstāko padomi informēt par budžeta izpildes gaitu un nepieciešamajām izmaiņām. Līdz ar to mēs tomēr varētu pēc iespējas inflācijas gaitu koriģēt.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāts Grūbe.

G.Grūbe: Par balsošanas motīviem. Es katrā gadījumā saprotu, ka visi grib pieņemt pilnībā šo budžetu. Es varētu atbalstīt, bet es nevaru atrast nevienu punktu, kas apmierinātu tieši lauku vēlētājus. Es balsošu tikai pret.

Priekšsēdētājs: Lūdzu.

A.Tomašūns: Man ir priekšlikums. Šodien varbūt, pieņemot šo likumu, uzskatīt par likumu tikai 1.pantu un nobalsot par to, jo 2.pants vairāk atgādina lēmumu. Sadalīt šo divās daļās, balsot par 1.pantu kā par likumu un, ja ir vajadzīgs lēmuma daļā kaut ko likt klāt, tad var atlikt uz 27.datumu.

Priekšsēdētājs: Kolēģi! Pagaidiet vienu sekundīti! Jums ir šie abi dokumenti, 1.pants ir: "Apstiprināt Latvijas Republikas 1991.gada valsts budžetu ieņēmumos un izdevumos tādā kopsummā saskaņā ar pielikumu." Man nelaime bija tā, ka es piesēdos pie valdības pults un brīžam uzmanīgi klausījos, ko runāja kolēģi no šīs tribīnes. Kolēģi apsprieda šo pielikumu. Ne visi, bet daudzi apsprieda šo pielikumu un izteica savus priekšlikumus ne tikai par to, ko vajag vairāk, kā deputāts Grūbe saka, ja laukiem nav, tad es nebalsoju. Arī kolēģi izteica priekšlikumus, kādā veidā vajadzētu mainīt, lai tai pozīcijai, par kuru viņi iestājas, būtu summa lielāka.

Puse dienas ir norunāta par šiem jautājumiem, mēs neņemsim vērā piezīmes un apstiprināsim. Tad, kā tas būs? Tad tā apspriešana nemaz nebija vajadzīga. Tad mums vajag pateikt - tas der vai neder. Taču šeit ir saskaņā ar pielikumu. Kā es saprotu, deputāte Zeile mēģināja mums kaut kādu kompromisa variantu ieteikt, kā rīkoties ar šā pielikuma dažām pozīcijām, kuras izteica deputāti. Mēs nevaram pieņemt tādu, es saprotu, ka tas nav likuma pants, ko mēs te formulējām vienas minūtes laikā. Un otrais arī laikam nav īsti likuma pants. Gandrīz ir tādi priekšlikumi, ka apspriešana būtu pat jāpārtrauc un jāatgriežas pie kaut kāda ļoti strikta mūsu budžeta komisijas viedokļa, par kuru tad mēs tik tiešām varam balsot - vai tas mums der vai neder. Tagad cenšamies gan kaut ko noformulēt, bet vai mums formulējums iznāks par to pašu protokolu pareizs?

Lūdzu, deputāte Zeile.

V.Zeile: Es ļoti gribētu, lai paliek likumprojekta 2.pants, jo tā panta ieraksts bija pamats tam, ka lauksaimnieki gāja uz šādu lojālu attieksmi pret budžetu. Tomēr tā ir garantija tam, ka valdība budžeta izpildes gaitā šo viņa prasību neaizmirsīs. Ja šo pantu metam ārā, tad lauksaimniekiem ir pilnīgs pamats nebalsot par mūsu piedāvāto budžeta projektu. Es gribu, lai 2.pants paliek.

Priekšsēdētājs: Taču lauksaimnieki, jo viņiem vairāk pretī nāk, jo drūmāku seju rāda. Tā taču iznāk. Jūs dzirdējāt pēc tam deputāta Grūbes paziņojumu, pirms vēl jūs teicāt par to, vai ņemt vai neņemt to pantu nost, ka viņš nebalsos par šo budžetu.

Lūdzu, deputāts Drobots.

J.Drobots: */Nezinu, bet man likās, ka mēs bijām diezgan vienprātīgi, ka budžets jākontrolē un to nāksies koriģēt, gribam vai ne, jau pēc pirmā ceturkšņa rezultātiem, vēlākais pēc pusgada. Tāpēc man šodien ir priekšlikums: lēmumu tomēr nepieņemt, to pieņemt 27.datumā. Tad komisijai būs iespēja izstrādāt precīzus formulējumus, saskaņot tos ar juristiem. Līdzās tam 27.datumā mēs kaut pusi dienas varētu veltīt cenu jautājumiem, jo budžeta un cenu politika ir cieši saistīta. Jo tomēr, manuprāt, šodien mēs ne sevišķi labi noskaidrojām šīs problēmas. Vēl pusi dienas 27., un tad varētu pieņemt kvalitatīvu lēmumu, bet šodien ierosinu beigt./

Priekšsēdētājs: Protams, šo jautājumu var saistīt arī ar cenām, jo daudz kas ir nezināms nākamajā gadā, un ar daudziem faktoriem var saistīt budžeta pieņemšanu. Taču mani, atklāti sakot, pirmām kārtām uztrauc tas, ka kolēģi deputāti visi ir izteikuši savus priekšlikumus, bet vai mēs esam tos noraidījuši, vai mēs esam par tiem balsojuši, vai mums jābalso vai nav jābalso par šiem kolēģu priekšlikumiem, tur tas galvenais jautājums. Kādi ir jūsu priekšlikumi šajā sakarā? Kur ir deputāts Eglājs, kur ir deputāts Bērzs par procedūru? (Zālē smiekli.)

V.Eglājs: Es te klausos, klausos - priekšlikumi ir izteikti. Nekas jauns klāt nenāk. Tad ir mums paredzēts, ka ir jābalso. Mans priekšlikums ir tomēr balsot par tiem diviem punktiem, kas ir uzrakstīti, jo atzīstu, ka uz ausi tomēr balsot nevar. Es uzskatu, ka tas ir jāpieņem un jābalso tādā situācijā, kā ir, jo priekšlikumu mainīt - mēs taču zinām. Tādā kārtībā, kā ir paredzēts, mēs varam koriģēt jebkurā brīdī. It īpaši, ja mums ir budžeta komisija, kas apsolās ar to lietu nepārtraukti nodarboties. Tāpēc es neesmu pret un lieku priekšā iesniegto priekšlikumu ar diviem punktiem balsot. Cits rakstisks priekšlikums nav iesniegts.

Priekšsēdētājs: Vai nav citu priekšlikumu? Tātad, kā kolēģis mums izteica priekšlikumu, mēs ļoti labi saprotam to, ka šis mūsu budžets nākamam gadam būtu ļoti absolūts un konstants, tas ir visai relatīvs jēdziens. Acīmredzot pie tā nāksies atgriezties un, izejot no reālās situācijas, būs jākoriģē. Taču tagad ir ierosināts balsot par konkrētiem diviem pantiem, kuri ir iesniegti. Protams, pieņemot zināšanai deputātes Zeiles paziņojumu, ka visus tos kolēģu iesniegtos priekšlikumus par pielikumu, it sevišķi tos priekšlikumus, kuri reāli mēģināja sabalansēt, budžeta komisija kopā ar valdību izskatīs.

Reģistrēsimies. Tie kolēģi, kuri iebilda, izteiks savu attieksmi balsojot, es tā saprotu. Visi ir piereģistrējušies? Rezultāts: 105. Kā, lūdzu? Kas tur neskaitās? Tā, pacel roku! Kolēģis Daudišs nav reģistrējies. Nē, nē, neveiksim. Lūdzu, izsakiet savu attieksmi pret likumprojektu "Par Latvijas Republikas 1991.gada valsts budžetu" jeb par likumprojekta 1. un 2.pantu. Rezultāts: par - 86. (Aplausi.) Plus deputāta Daudiša balss, tātad par - 87, pret - 8 un atturas - 8. Likums "Par Latvijas Republikas 1991.gada valsts budžetu" ir pieņemts. Paldies valdības locekļiem, kuri bija uzaicināti šā ļoti svarīgā jautājuma apspriešanā.

Lūdzu, vārds Jānim Krūmiņam.

J.Krūmiņš: Es gribētu, lai mēs, pirms šķiramies un dodamies Ziemassvētku brīvdienās, tomēr pieņemtu Latvijas Republikas Augstākās padomes paziņojumu, kura teksts jums ir izdalīts. Es vēl lūgtu varbūt neizvērst plašas debates. Tātad es lūdzu ieslēgt darba kārtībā Latvijas Republikas Augstākās padomes paziņojuma pieņemšanu.

Priekšsēdētājs: Jūs runājat komisijas vārdā?

J.Krūmiņš: Jā, Ārlietu komisijas vārdā.

Priekšsēdētājs: Tad nāciet, lūdzu, tribīnē.

J.Krūmiņš: Tribīnē ies Vulfsona kungs.

Priekšsēdētājs: Deputāts Jānis Krūmiņš ierosina izskatīt, vispirms iekļaut darba kārtībā jautājumu par paziņojuma tekstu. Lūdzu, balsosim par šā jautājuma ieslēgšanu darba kārtībā. Rezultāts: par - 78, pret - 6 un atturas - 4. Lūdzu - komisijas vārdā runās deputāts Vulfsons.

M.Vulfsons: Cienījamie kolēģi! Sakarā ar to, ka Baltijas Kara apgabala armijas sabiedrības ārkārtējā kongresa aicinājums PSRS Tautas deputātu 4.kongresam radījis bažas, neizpratni, trauksmi un sašutumu Latvijas sabiedrībā, mūsu komisija ierosina, lai Latvijas Republikas Augstākā padome sniegtu īpašu paziņojumu. Paziņojuma teksts jums ir rokās. Es nezinu, vai tas man jānolasa. Nav jālasa? Ļoti labi. Redakcijas komisijas vārdā ir izdarīti daži papildinājumi.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, vai ir jautājumi. Lūdzu - deputāts Aleksejevs.

A.Aleksejevs: */Vulfsona kungs, vai jūs nevarētu mūs iepazīstināt ar dokumentu, kas jūs ir tik ļoti satraucis?/

M.Vulfsons: */Šis dokuments ir nodrukāts. Šajā dokumentā ir aicinājums... Lūk, jums dod dokumentu. Jūs varat to izlasīt. Vēl ir jautājumi?/

Priekšsēdētājs: Lūdzu - deputāts Dozorcevs. Vienu mirklīti! Lūdzu klusumu! Deputāt Vulfson! Esiet tik laipns, atbildiet uz jautājumu! Lūdzu - vārds deputātam Dozorcevam.

V.Dozorcevs: */Sakarā ar to, ka dokuments - šī armijas ārkārtas kongresa aicinājums - bija publicēts presē un visiem labi zināms, sakarā ar to, ka tā aktīvā virzība arī visiem labi zināma, sakarā ar to, ka dokumenta preambulā norādītā antilatviskā kampaņa, kas izvērsta Savienības presē, kas visiem labi zināms, teksts visiem rokās, man ir priekšlikums: par dokumentu nedebatēt, bet balsot. (Aplausi.)

Priekšsēdētājs: Lūdzu.

A.Endziņš: Man tomēr būtu priekšlikums attiecībā uz 4.punkta pašām beigām - tos kategoriski nosodīs pasaules sabiedrība. To sakot, mēs visai sabiedrībai it kā jau pasakām priekšā. Man būtu priekšlikums to izsvītrot.

Priekšsēdētājs: Paldies.

M.Vulfsons: Es domāju, ka tas nav jāsvītro ārā. Es esmu pietiekami daudz ticies ar pasaules sabiedrības pārstāvjiem, un jau pēdējās dienās izskanējuši pietiekami daudz brīdinājumu un nosodījumu tai kampaņai, kura ir sākta pret Baltijas valstīm, īpaši pret Latviju, kura ir kā tāds dzimšanas dienas upuris.

Priekšsēdētājs: Lūdzu - deputāts Ščipcovs.

O.Ščipcovs: */Es gribu jautāt: debates mums būs atsevišķi vai šīs jau ir debates?/

Priekšsēdētājs: */Šie ir jautājumi./

O.Ščipcovs: */Bet pēc tam būs debates? Ja?/

A.Aleksejevs: */Es arī gribu precizēt: vai būs debates?/

Priekšsēdētājs: Vai vēl ir jautājumi? Lūdzu.

J.Krūmiņš: Es tomēr gribētu, lai mēs izsakām šo attieksmi pret deputāta Dozorceva priekšlikumu - debates neatklāt.

Priekšsēdētājs: Kolēģi! Ko jūs zaudējat ar 15 minūtēm, ja ir zaudēta visa diena? Ko mēs zaudēsim? It neko. Nevajag uz tādiem jautājumiem izvirzīt tādus ultimātus. Lūdzu.

R.Rikards: Man ir priekšlikums - debatēs uzstāties vienam par un vienam - pret, kā tas parasti ir, apspriežot jautājumus normālos parlamentos. Tātad viens - par un viens - pret. Ar to tad arī debates beigt. Laiku katram dot piecas minūtes, un viss.

Priekšsēdētājs: Šo priekšlikumu, es domāju, vajadzētu atbalstīt, jo tāda prakse tiešām ir. Taču vispār neatklāt debates... Lūdzu, kurš grib sākt - par vai pret? Jūs gribējāt, deputāt Aleksejev? Nē, bet pamatojumu jau izteica gan deputāts Krūmiņš, gan deputāts Vulfsons. Lūdzu, kuri grib uzstāties debatēs?

Deputāts Jānis Krūmiņš - lūdzu.

J.Krūmiņš: Es ļoti atvainojos, ka es gribēju it kā nedemokrātiski pārtraukt iespēju izteikties, bet es domāju, ka mums visiem ir bijusi iespēja izteikties un visi ir formulējuši savu attieksmi vai nu par vai pret. Tāpēc es visus lūdzu balsot par. Paldies.

Priekšsēdētājs: Lūdzu - deputāts Ščipcovs.

O.Ščipcovs: */Godātais priekšsēdētāj! Godātie kolēģi! Es gribu vēl teikt dažus vārdus. Es, piemēram, neesmu lasījis šo aicinājumu, kas esot nodrukāts avīzēs. Par nožēlu, neesmu paspējis to izlasīt, tāpēc nevaru pilnā mērā to komentēt. Bet es gribu pievērst uzmanību diviem momentiem.

Pirmais. Nesen televīzijā uzstājās Ražuka kungs, viņš teica, ka vairāk nekā miljons parakstu ir savākts, to vidū parakstījuši 300 tūkstoši nelatviešu, tādēļ jānotiek dialogam. Tas ir, ir cilvēki, kas grib neatkarību. Kungi, mani tomēr mulsina šī darbinieka izteikumi. Kā krievs es gribu jums godīgi teikt: ja parlaments un Tautas frontes valde godīgi un skaidri pasludinātu savu viedokli par dažiem momentiem, vispirms par savu attieksmi pret pilsonības likumu, kas apmierinātu iedzīvotāju vairākumu, nekāds dialogs nebūtu vajadzīgs. Dialogs notiktu tūlīt. Bet mums ir pavisam cita politika. Mēs no sevis atgrūžam Ščipcovus un citus. Nu, gribat to vai negribat, bet tā iznāk. Un, starp citu, man ir zināmi daudzi fakti par to, ka šie paraksti ir vākti ar lielu spiedienu. Ko vērta ir viena jauno līderu publikācija avīzē "Jelgavas Ziņotājs" 1990.gada 8.decembrī. Visa šī parakstu vākšana nav īsti korekta.

Ja mēs gribētu pa īstam dabūt sev sabiedrotos - es vienreiz to teicu jau pirms Godmaņa kunga, to teica radiostacija "Brīvība" - jāpieņem demokrātisks pilsonības likums un jāatrisina īpašuma jautājumi. Tad starp kopienām nebūtu nekādu nesaskaņu. Bet mēs to nedarām, no tuvākajām rindām man saka: "Ščipcova kungs, pilsonības likumu mēs pieņemsim tad, kad tas būs vajadzīgs." Tieši tas liek būt uzmanīgiem un daudziem maniem līdzpilsoņiem domāt par mūsu nacionālās politikas divkosību. Ja mēs spēlējam godīgi, tad 27., 28. datumā, Ziemassvētku un Jaungada priekšvakarā, pareizticīgo Ziemassvētku priekšvakarā, pievienosimies Albertam Belam un pieņemsim labu un godīgu pilsonības likumu, un tad mums vairs nekādu baiļu nebūs. Ja mēs to nedarīsim, tad arī paliksim emocionālā pretstatījumā. Paldies par uzmanību./

Priekšsēdētājs: Lūdzu - deputāts Aleksejevs.

A.Aleksejevs: */Cienījamie kolēģi! Es tiešām nevaru teikt, ka mums republikā viss būtu kārtībā un Baltijā jo sevišķi. Vakar es avīzē "Neatkarība" izlasīju Odiseja Kostandas kunga rakstu, kurā viņš apsveic bijušos leģionārus un, kā viņš saka, "Kurzemes cietokšņa aizstāvjus". Viņa apsveikums beidzas ar vārdiem: "Sveicu savā un to vīriešu vārdā, kas ir gatavi turpināt jūsu sākto lietu!" Dabiski, ja deputāts uzstājas ar šādu apsveikumu, rodas zināma nervozitāte pat visas pasaules sabiedriskajā domā, jo hitleriskā okupācija visur tiek vērtēta vienādi. Vēl vairāk, mēs varam teikt, ka tādu kungu kā Kostandas kungs mūsu vidū, izrādās, ir daudz, jo mēs atcēlām Uzvaras dienas atzīmēšanu. No otras puses - mēs zinām, kas izveidoja un kas bija SD vienības. Starp citu, mēs neesam pārliecināti, ka tādu vienību tagad nav, ka sprādzieni, kas tagad notiek pilsētu ielās, nav to nopelns. Un, ja runājam par Baltiju, tad aizvakar Viļņas radio pārraidīja akadēmiķa Vilka paziņojumu, kurā teikts, ka Lietuva Vācijā iepirkusi strēlnieku ieročus, ar kuriem agrāk bijusi bruņota VDR armija. Kad mēs no deputātiem dzirdam tādus paziņojumus, kļūst saprotama reakcija, kas sekmēja šī armijas ārkārtas kongresa sanākšanu. Šādu piemēru varētu nosaukt bezgala daudz. Es, piemēram, varētu nosaukt arī gadījumus, kad uzbrukts karavīriem, arī karaspēka noliktavām. Tas viss rada lielu nervozitāti. Un jāpiebilst, ka nervozitāti pastiprina arī tā sauktā x stunda, kuru sludina Tautas fronte. Ja mēs šodien neesam apmierināti ar iedzīvotāju reakciju, ar dažu publicējumu, tad man jūs jābrīdina, ka mēs jau esam pieraduši pie formulas x +y = ?
Es gribu teikt, ka šis x+y var mūs novest pie ļoti nepatīkamām sekām. Tāpēc es domāju, ka šis ir ļoti nesaprātīgs paziņojums, kas veicinās stāvokļa sasprindzinājumu. Mums vajadzētu pieņemt paziņojumu, kas būtu adresēts tiem, kas ar savu provokatīvo darbību pret karavīriem un viņu ģimenēm izraisa naidu. Aicinātu šādas darbības izbeigt, nosodīt tās mūsu republikas Augstākās padomes vārdā. Paldies./

Priekšsēdētājs: Vārds replikai deputātam Bērzam.

A.Bērzs: Godājamie deputāti! Es gribu apliecināt, ka Aleksejeva kungam ir pilnīga taisnība par tiem uzbrukumiem, kādi notiek. Vēl joprojām Liepājā turpinās jeb saglabājas uzbrukuma iespējas Ļeņina piemineklim, kuram ir uzbrukušas divas zaļas bruņumašīnas un četri kareivji.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, reģistrēsimies. Deputāt Vulfson, jūs vēlaties teikt galavārdu? Lūdzu, nāciet tribīnē.

M.Vulfsons: */Galavārdu es gribu teikt krievu valodā. Ja šis dokuments opozīcijai radījis šādu sašutumu, tad man tomēr gribētos, lai jūs uzmanīgi izlasītu to aicinājumu, kas šodien publicēts laikrakstā "Sovetskaja Latvija". Mēs šeit redzam tādas vietas - es gribu nolasīt: "Mūsu kongress - šis kongress no vairākām republikām - vienprātīgi uzstājas, lai visas Baltijas republikas parakstītu jauno Savienības līgumu." Tās ir kongresa tiesības, tas tiešām to var prasīt. Bet pēc tam gadījumā, ja republikas valdība līgumu parakstīt atteiktos: "Mēs šo vēsturisko dokumentu uzticam parakstīt Baltijas tautas deputātiem." Ko tas nozīmē? Tas taču ir vērsts pret Latvijas, Lietuvas un Igaunijas parlamentiem, pret šo valstu konstitucionālo varu. Tas ir aicinājums to gāzt. Vai tiešām to neviens nesaprot vai tikai izliekas nesaprotam?

Vai atkal šī vieta: "Mēs aicinām jūs padomāt par to Baltijas pilsoņu miljoniem, kas rīt var papildināt bēgļu rindas." Tie taču ir murgi! Nosauciet man, kādi ļaudis brauc prom no Baltijas! Es bieži skatos Maskavas centrālo televīziju, kādas šausmas viņi par mums tur stāsta: bumbas sprāgst, veikali tukši, cenas kāpj, ļaudīm nav ko darīt... Bet kā man tikt vilcienā, to es nezinu, tāpēc ka vilcieni, kas iet no Maskavas un citiem Krievijas rajoniem uz Baltiju, ir pārpildīti. Kas tas ir - cilvēki brauc šurp, lai nokļūtu zem bumbām? Acīmredzot virziens ir tieši pretējais. Un baidīt ar to, ka no šejienes plūdīs bēgļi, ir tukši vārdi. Jūs visi, kas esat šeit klāt, zināt, ka nekādos apstākļos neviens no šejienes negatavojas kādu izsūtīt.

Jo tālāk, jo sliktāk. Tālāk jau ir mūsu kopējais uzdevums - nepieļaut asinsizliešanu. Kas gan grib, lai lītu asinis, es jums jautāju? Latvijas civilie iedzīvotāji, kas nav apbruņoti? Padomājiet, ko tas viss nozīmē, kā to lasa vienkāršie ļaudis, kā to lasa sievietes, kurām ir bērni? "Novērst asinsizliešanu!" - kas gan nosauc šo vārdu? Mēs?

Un pēdējais, pats galvenais, es teiktu. Šeit ir aicinājums 4.kongresam. Bet šim aicinājumam ir ultimatīvs raksturs: "Ja gadījumā netiks pieņemta konkrēta izšķiroša darbība, lai ieviestu kārtību" - man vienmēr ausīs skan šis vārds - Ordnung - kārtība, ko ieviesa hitlerieši, Ruhe und Ordnung - atcerieties! - un tad mira krievi, latvieši, ebreji, pēc šī Ruhe und Ordnung, un tagad politiskai stabilizācijai valstī un šeit Baltijā jūs aicināt uz ārkārtas pasākumiem. Kas uz to spiež? Prezidents? Deputātu 4.kongress? "Lai nosargātu mūsu tiesības un cilvēcisku cieņu" - ziniet, šo izlasot , man tomēr liekas, ka tas ir ļoti agresīvi, provokatoriski Ziemassvētku priekšvakarā un tāpēc divkārt noziedzīgi./

Priekšsēdētājs: */Kolēģi Ščipcov, mums bija divi "par" un divi ar citu viedokli./ (Zālē troksnis.) */Vienu sekundi!/

O.Ščipcovs: */Jā./ (Deputāts Ščipcovs runā bez mikrofona.)

Priekšsēdētājs: Lūdzu, patlaban balsosim! Visi ir reģistrējušies? Mēs jau balsojam. Jūs mierīgi vērojāt, sen varējāt pieteikties debatēs. Reģistrējamies. Lūdzu. Rezultāts: 97. Lūdzu, izsakiet savu attieksmi, balsojot par paziņojuma tekstu. Rezultāts: paldies, lēmums ir pieņemts.

Par deputāta Kurdjumova un deputāta Aleksejeva ierosinājumu es lūdzu valdību jeb tās pārstāvi 27.datumā iesniegt informāciju par cenām un kompensācijām. Kā tas tiks iekļauts darba kārtībā, to lemsim, kad būsim visi šeit klāt. Patlaban es valdībai lūdzu ņemt vērā šos priekšlikumus. Jums ir paziņojums?

O.Kehris: Par darba kārtību. 27. un 28.decembrī.

Priekšsēdētājs: Mēs tagad nelemsim par darba kārtību 27. un 28.decembrī.

O.Kehris: Taču vai ir skaidrs, ka mēs 27.decembrī strādājam?

Priekšsēdētājs: Tas ir cits jautājums, bet 27.decembra darba kārtība jāizlemj tad, kad mēs sapulcēsimies 27.datumā, nevis tagad dažu kolēģu klātbūtnē.

O.Kehris: Vai jūs gribat, lai mēs plānojam jautājumus uz 28.datumu, 27.datumā jāplāno komisijas sēdes.

Priekšsēdētājs: Kāds ir jūsu priekšlikums?

O.Kehris: Mūsu priekšlikums 27.datumā plānot komisijas sēdes un 28.datumā darbu sesijā.

Priekšsēdētājs: Un kā līdz šim bija izlemts?

O.Kehris: Līdz šim bija izlemts tas, ka 27. un 28.decembris būs darba dienas. Palika, ka vēl atgriezīsimies pie tā, vai strādāt sesijās vai komisijās, jo darbs ir gan sesijās, gan komisijās.

Priekšsēdētājs: Ļoti labi, 27.decembrī pulksten 10.00 visi sanāksim un izlemsim šo jautājumu, nevis tagad, kad paliek daži cilvēki. Kā mums būt? Lūdzu, pirmais mikrofons.

Ģ.Krūmiņš: Rūpniecības komisija tiek aicināta pēc plenārsēdes sapulcēties savās telpās.

Priekšsēdētājs: Tagad atļaujiet visiem novēlēt priecīgus un mierīgus Ziemassvētkus. Pacietīgi, ar mierīgu un gaišu prātu gaidīšu jūs 27.decembrī pulksten 10 no rīta šajā zālē. (Aplausi.)

(Sēdes beigas)

Pirmdien, 4.martā
13:50  Saeimas Prezidija sēde