Latvijas, Lietuvas un Igaunijas Augstāko padomju 1990. gada 1. decembra ārkārtas kopējās sēdes stenogramma

Rīta sēde

Sēdes darba valodas - latviešu, lietuviešu un igauņu valoda, kopējā stenogramma - krievu valodā kā starpniekvalodā. Šeit - tulkojums no krievu valodas, Jāņa Britāna tulkojums.

Sēdi uzrunā un atklāj Igaunijas Augstākās padomes priekšsēdētājs Arnolds Rītels: Godātie Latvijas, Lietuvas un Igaunijas deputāti! Atļaujiet apsveikt jūs Igaunijas delegācijas vārdā un atklāt Igaunijas Republikas Augstākās padomes sēdi.

Sēdi uzrunā un atklāj Latvijas Augstākās padomes priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs: Labrīt, godātie deputāti! Latvijas Republikas Augstākās padomes sēdi paziņoju par atklātu.

Sēdi uzrunā un atklāj Lietuvas Augstākās padomes priekšsēdētājs Vītauts Landsberģis: Godātie klātesošie un sevišķi mani kolēģi, Lietuvas Republikas Augstākās padomes deputāti! Lietuvas Republikas Augstākās padomes sēdi pasludinu par atklātu.

Kopējo sēdi vada un kopējās sēdes priekšsēdētājs - Lietuvas
Augstākās padomes priekšsēdētājs Vītauts Landsberģis: Dāmas un kungi, godātie deputāti un goda viesi! Trauksmes un rūpju dienās, kas pašlaik atnākušas uz mūsu Baltijas novadu, mūsu darbaļaudis un tautas turpina strādāt, bet mēs, triju valstu deputāti, pirmo reizi esam sanākuši kopā, lai darītu politisku darbu. Zāles saimnieku vārdā es novēlu, lai šis darbs būtu ražīgs ne tikai mūsu republikas Augstākajai padomei vien. Es paziņoju par mūsu valstu ārkārtas sēdes atklāšanu un gribu aicināt visu triju Baltijas valstu balsu skaitīšanas komisiju pārstāvjus un sekretariātu ieņemt savas vietas. Tāpat es ceru, ka jūs piekritīsit, ka darbā mums palīdzēs arī Augstāko padomju spīkeri, kas jau ir pieraduši vadīt sēdes. Pirmo sēdi vadīsim mēs. Ceru, ka balsu skaitīšanas komisiju locekļi jau pulcējas viņiem atvēlētajās vietās.

Mūsu darbā piedalās arī cienījami viesi no Amerikas Savienotajām Valstīm: Broņus Nemecka kungs, Spitaitienes kundze, Tagvasija kungs, politiskā analītiķe Lorija Vaimane no Hārvarda universitātes, Eterlukseba kungs, Zviedru partijas pārstāve Jāna Streļčikas kundze, Polijas Republikas Eiropas valstu departamenta vadītājs Podišeka kungs, vēstniecības pirmā sekretāre Strekaitienes kundze, Igaunijas pārstāvniecības Lietuvā pārstāvji, Armēnijas Augstākās padomes deputāti Bagdazarjana un Kačerjana kungi, Ukrainas Augstākās padomes deputāts Metropvoličko kungs, "Ruha" sekretārs Arsens Ševčenko, Ļeņingradas padomes deputāts Sergejs Berezņickis, Gruzijas Augstākās padomes deputāti; viesi no Baltkrievijas ieradīsies nedaudz vēlāk. Mēs esam ļoti priecīgi, ka šeit ir Lietuvas valdība gandrīz pilnā sastāvā, premjerministra vietnieki, ministri un departamentu ģenerāldirektori.

Tagad es gribu apstāties pie darba kārtības. Kāda mums būs dienas kārtība? Mēs apspriedām noteiktu darba kārtību, tūlīt es jums to paziņošu. Dokumenti, kas tiek gatavoti kopīgiem spēkiem, ir dokumentu projekti, kurus jums izsniegs pēc pirmās sēdes. Augstāko padomju atsevišķās sēdes notiks jau agrāk ierādītās telpās, Latvijas Augstākā padome paliks šeit, Igaunijas Augstākā padome būs trešajā stāvā, mūsu Augstākā padome - citās telpās. Šajās sēdēs mēs apspriedīsim dokumentu projektus. Ceram, ka katra Augstākā padome panāks zināmu vienošanos par projektu variantiem un izvēlēsies vienu pārstāvi, kas savu projekta variantu piedāvās izskatīšanai kopsēdē. Pēc katras republikas piedāvātā varianta apspriešanas šie pārstāvji varēs sanākt atsevišķi un, kamēr mēs izskatīsim nākamo dokumentu, centīsies izlīdzināt domstarpības, kas varētu rasties dokumentos. Pēc saskaņošanas šajā pašā zālē katrs dokuments tiks katrā Augstākajā padomē likts uz balsošanu. Šeit arī balsosim. Gribu uzsvērt, ka tekstu atšķirības varēsim novērst šeit, kopsēdē, bet, ja kādas domstarpības paliks, pie tām varēsim strādāt vēlāk. Līdz šodienas beigām mēs varēsim saņemt šo dokumentu galīgo variantu. Triju republiku viedokļi ne vienmēr var sakrist, tādēļ, lai vienotos galīgi, šāds varētu būt racionālākais darba veids. Pēc šīs pirmās sēdes, kura dienas kārtībā paredzēta katras republikas Augstākajai padomei atsevišķi, būs pusdienas pārtraukums. Kā jūs redzat, tas būs diezgan garš, to var izmantot gan darbam, gan atpūtai. Pārējās darba iespējas mēs apspriedīsim. Es gribu cerēt, ka pret piedāvāto dienas kārtību nebūs nopietnu iebildumu, diezin vai mēs varam izdomāt ko racionālāku. (Balss no zāles.) Atvainojiet, kāds nerunāja mikrofonā, tādēļ to nevar pārtulkot. Es gribu lūgt runātāju, vai viņam ir kāds priekšlikuma projekts?... Domāju, ka šo jautājumu Latvijas Augstākā padome apspriedīs atsevišķajā sēdē... Ja vairāk priekšlikumu nav, uzskatīsim, ka par dienas kārtību esam vienojušies.

Tagad varam turpināt uzstāšanās, kas paredzētas darba kārtībā. Ceru, ka iebildumu nebūs, ja sekretariātā strādās triju republiku pārstāvji. Balsu skaitīšanas komisijās tāpat strādās republiku pārstāvji, katrs darbosies ierastajā kārtībā. Es domāju, ka mēs visi pazīstam savus vadītājus, kas ir šeit, tāpat kā valdību vadītājus - Godmaņa kungu un Savisāra kungu.

Bet tagad atļaujiet man dot vārdu Igaunijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētājam Arnoldam Rītela kungam.

A.Rītels: Godāti deputāti, cienītās dāmas un kungi! Triju augstāko pārstāvniecības orgānu kopējā sēde - tas ir neparasts solis pasākumu ķēdē mūsu neatkarības cīņas ceļā. Lai atjaunotu savu brīvību, mēs izvēlējāmies līdzīgu stratēģiju un taktiku, tā ka šo ceļu var nosaukt par kopīgu Baltijas ceļu. Pamatojums Igaunijas rezolūcijas parakstīšanai ir sapratne, ka cīņā par padomju okupācijas pārtraukšanu mums jāizmanto miermīlīgi līdzekļi, jo mūsu teritorijā pret mums stāv tāds militārais spēks, ka citas izvēles nav. Atbilstoši pašreizējai situācijai pasaulē miermīlīgie līdzekļi nozīmē daudzus soļus, ko mēs speram pašreizējā situācijā. Centrālā vieta, protams, ir konkrētu sarunu sākšanai ar Savienību. To rezultātam jābūt Igaunijas Republikas neatkarības atjaunošanai sarunu ceļā, atbilstošu nolīgumu pieņemšanas ceļā. Miermīlīgie līdzekļi tiek izmantoti saistībā ar mūsu likumu īstenošanu un nepakļaušanos impērijas rīkojumiem.

Igaunijas ceļā uz neatkarību galvenā loma ir parlamentārajai darbībai. 1989.gada 12.novembrī Igaunijas Republikas augstākais valsts varas orgāns atzina, ka juridiski nav spēkā lēmums par Igaunijas inkorporāciju Padomju Savienībā, pēc tam Augstākā padome pieņēma lēmumus, kuri pakāpeniski pastiprināja Igaunijas cenšanos panākt valstisku neatkarību - tādi ir 30.marta, 16.maija, 7.augusta lēmumi. Augstākā padome vairākkārt izrādījusi iniciatīvu, lai sāktu sarunas ar Padomju Savienību - apstiprinājusi atbilstošu delegāciju un izstrādājusi pamatus tās darbībai, pamatojoties uz tautas pārstāvniecību un dziļu pārkārtojumu īstenošanu, to regulējot ar likumdošanu. Izstrādātajiem dokumentiem jānodrošina mērķtiecīga virzība uz Igaunijas neatkarības atjaunošanu, nodrošinot demokrātijas principu ievērošanu. Tāda ir mūsu specifika.

Kā zināms, vēstures pagriezieni parasti ir izraisījuši vardarbību un demokrātijas principu noliegšanu. Morālā un juridiskā ziņā efektīvākais līdzeklis cīņā par Igaunijas neatkarību ir Baltijas valstu okupācijas saglabāšanas fakts vēl pēc tam, kad atjaunota Vācija. Tās ir pēdējās Otrā pasaules kara sekas, kas gaida atrisinājumu. Desmitiem pasaules valstu, sekojot juridiskiem un morāliem principiem, nekad nav atzinušas Baltijas valstu vardarbīgo inkorporāciju PSR Savienībā 1940.gadā.
Tieši tiesiskie un tikumiskie motīvi lika PSRS tautas deputātiem nosodīt inkorporācijas faktu. Par nožēlu, nākas konstatēt, ka mūsdienu pasaulē izskan politiski, militāri un ekonomiski pārspriedumi, kas ir pretrunā ar mūsu tieksmēm pēc neatkarības. Demokrātijas un morāles principu izplatīšanās starptautiskajās attiecībās strādā mūsu labā. Teiksim tieši: vairākas valstis nebūtu tik aktīvi atbalstījušas Baltijas tautu cīņu, ja tā neizvirzītu sev augstus morālos un tikumiskos mērķus. Nav šaubu, ka šo principu ievērošana ir atturējusi spēka lietošanu pret mums. Pašreizējās reālijas Igaunijā prasa šim momentam īpašu uzmanību un pilsonisku mieru. Nosodot vardarbīgu tautu pārvietošanas politiku pēdējās desmitgadēs, nav attaisnojamas cilvēktiesību ierobežošanas izpausmes attiecībā uz cilvēkiem, kas pārcēlušies uz dzīvi Igaunijā. Igaunijas Republikas tradīcijas attieksmē pret mazām nacionālām grupām vienmēr ir augstu vērtētas, un mēs gribam būt šo tradīciju cienīgi. Pasvītrojam, ka mūsu politika ir virzīta, lai nodrošinātu vienlīdzību un novērstu tās netaisnības, kurām bija pakļauti igauņi. Patstāvīgā Igaunija nodrošina visiem cilvēkiem, kas dzīvo pie mums, iespēju uzturēt sakarus ar savu dzimteni. Patstāvīgās Igaunijas Republikas dzīves organizācijai jāatbilst vispāratzītajiem demokrātijas principiem.

Baltijas valstu, tajā skaitā Igaunijas, neatkarības atjaunošana ir starptautisks jautājums, kuru nevar atrisināt uz vienas valsts likumdošanas bāzes, kuras sastāvā mēs esam inkorporēti. Kā zināms, nelikumība nevar radīt likumību. Pašlaik mēs nevaram runāt par PSRS likumu likumību, lai izstātos no Savienības. Tajā pašā laikā loģiski, ka neatkarību atgūstošās Igaunijas jaunā konstitūcija dod iespēju sarīkot referendumu.

Starptautiskās sabiedrības, pasaules valstu parlamentu un valdību atbalsts - svarīgs faktors, kas dod pārliecību par panākumiem. Igaunijas cīņa par savas neatkarības atjaunošanu būtu vēl grūtāka, ja mums līdzās nebūtu Lietuva un kaimiņos Latvija. Kopējās pūles centienos sasniegt neatkarību ceļ sadarbības līmeni visās Baltijas valstīs. Mēs esam likuši pamatus Baltijas tirgum, maijā Tallinā sāka darboties Baltijas valstu padome. Savstarpējās simpātijas un tautu solidaritāte - tie ir faktori, kurus nevar neievērot mūsu neatkarības pretinieki. Lietuvas, Igaunijas un Latvijas jautājumi kļuvuši par Baltijas jautājumiem. Igaunijas tauta Baltijas jūras krastā ir dzīvojusi gadu tūkstošiem, pārdzīvojusi visas vēstures vētras. Mazajai tautai vienmēr nācies bažīties par savu izdzīvošanu. Mūsu politiķiem jājūt īpaša atbildība, jo katrs nepareizs solis mazai tautai var būt traģisks.

Godātie deputāti! Savus panākumus ceļā uz neatkarību mēs varam vērtēt divos aspektos: okupācijas pārtraukšana, no vienas puses, un patstāvīgas dzīves organizēšana, no otras puses. Vienlaikus risinot šos abus uzdevumus, nepieciešams pārejas periods, kas sākās jau 30.martā. Atsevišķās jomās Igaunijas valsts varas struktūras jau atdalījušās no Savienības sistēmas. Tas panākts kā vienpusīga lēmuma, tā nolīgumu ceļā. Augstākā padome un Igaunijas valdība ir pieņēmusi vairākus aktus, kas veido pamatus dzīves organizēšanai. Mēs īstenojam vietējo pašvaldību un policijas reformu. Vislielākās grūtības ir ar finansu un banku stāvokli, ar tā saukto vissavienības pakļautības uzņēmumu likteni. Šeit mēs analizējam paveikto, mums ir ko mācīties citam no cita kā panākumos, tā neveiksmēs. Ekonomikas atpalicība, krīzes situācija nevar nodrošināt tautai normālu dzīves līmeni. Mums ir saprotamas visas grūtības, pārejot uz tirgus ekonomiku, tomēr Igaunija neiet uz ekonomisku izolāciju un agrāko ekonomisko sakaru pārtraukšanu. Tādus soļus var atļauties tikai tie, kam izdevīga pavēļu sistēma un savstarpējā izdevīguma noliegums. Ja mēs gribam virzīties uz tirgus ekonomiku, tad par tādu politiku pat runas nevar būt. Tāpēc mēs uzskatām, ka Igaunijas ekonomikas svirām jābūt Tallinā, kategoriski iebilstam pret jebkuras izcelsmes ārzemju kapitāla kontroli pār mūsu dabas bagātībām, galvenajām dzīvi nodrošinātājām sistēmām. Tomēr bez ārzemju kapitāla līdzdalības mēs nepārvarēsim atpalicību.

Augusta beigās sākās Igaunijas un PSR Savienības delegāciju sarunas. Kopš septembra sākuma strādā ekspertu konsultatīvās grupas, tomēr jūtamu rezultātu vairāku konkrētu jautājumu risināšanā vēl nav. Daži panāktie kopējie lēmumi pagaidām ir tikai izņēmums. Pēc PSRS prezidenta sarunas ar Igaunijas valdību 12.jūnijā tikšanās mums nav bijusi. Igaunija, Latvija un Lietuva kategoriski atteikušās no jauna Savienības līguma parakstīšanas, tajā pašā laikā mēs pasvītrojam gatavību ar Maskavu noslēgt politisku līgumu, kā arī līgumus par sadarbību dažādās dzīves nozarēs.

Igaunijas politikā nozīmīga vieta ir sadarbībai ar PSR Savienības republikām un reģioniem, tajā skaitā arī ar mūsu likteņa biedriem. Igaunijas valdība bijusi iniciatore divām lielām apspriedēm par ekonomiskās sadarbības jautājumiem, parakstīti līgumi ar Armēniju, Gruziju, Kirgīziju, Tadžikistānu, Ukrainu un Ļeņingradu. Īpaši svarīgi mums ir kontakti ar Krieviju - mēs esam gatavi parakstīt līgumu par mūsu attiecību pamatiem. Attiecībās ar republikām un reģioniem radušās divas nopietnas problēmas: pirmā no tām saistīta ar pušu valstiski tiesisko statusu, otrā - ar to iespējām patstāvīgi rīkoties ar savām bagātībām un produkciju, kas tiek ražota uzņēmumos, kuri atrodas republiku teritorijās. Ārējie sakari, kas līdz šā gada pavasarim ne sevišķi virzījās uz priekšu, tagad veidojas kā patstāvīgi. Tajā pašā laikā mēs uzskatām, ka pārejas periodā grūti ir risināt tiešas diplomātiskas atzīšanas jautājumus. Tikai pēc konstitucionālo valsts orgānu atjaunošanas, valsts varas orgānu atjaunošanas Igaunijā no jauna radīsies iespējas pilnvērtīgiem politiskiem sakariem, turklāt mēs esam gatavi izmantot visdažādākās formas.

Starptautiskajās attiecībās bez mūsu līdzdalības ir izveidojusies sarežģīta sakaru sistēma, tāpēc Baltijas problēmas atrisināšana nozīmēs svarīgas pārmaiņas arī šajā sistēmā. Valstu prioritārās intereses koncentrējās uz miera saglabāšanu un bruņošanās ierobežošanu. Baltijas jautājuma atrisināšana liks pievērsties trešo valstu problēmai un attiecībām ar Padomju Savienību. Pagaidām mūsu centieni vēl ir otrajā plānā. Tajā pašā laikā nevaram uzskatīt Eiropu par mazāk demokrātisku un mazāk tikumisku, ja tā balstās uz mazākumu un piecieš Padomju Savienības okupāciju Baltijā. Daudzi mūsu ļaudis nesaprot, kāpēc Kuveitas okupācijas izbeigšanas vārdā Eiropa ir gatava spert ļoti nopietnus soļus, bet Baltijas jautājuma atrisināšana tiek atvirzīta uz nenoteiktu nākotni. Es nevienam negribu pārmest, bet mūsu ļaudis tā jautā un mums ir jāatbild. Tajā pašā laikā es gribu atzīmēt auglīgas sadarbības attīstību ar Ziemeļu padomes dalībvalstīm. Mēs izsakām pateicību valstīm, kas mērķtiecīgi turpina Baltijas valstu vardarbīgās iekļaušanas Padomju Savienības sastāvā neatzīšanas politiku un saprotam, ka aktuālu jautājumu risināšana ir radījusi zināmu atkāpi no šī kursa, un tas, kas agrākajos laikos tika uzskatīts par tā saukto politiku, jaunajā kursā kļūst par problēmu. Tāpēc ceram, ka aiz mūsu muguras netiks slēgti līgumi, kas skar Baltijas valstis. Tā ir mūsdienu reālā politika. Kopumā varam konstatēt, ka Baltijas problēma starptautiskajā dzīvē nav kļuvusi tik degoša, lai tās vārdā tiktu apšaubīti pašreizējie sakari.

Cienījamie deputāti, triju Augstāko padomju deputātu tikšanos ir izsaukusi mūsu cīņas par patstāvību ļoti nopietna situācija. No Igaunijas arvien alternatīvākā formā tiek prasīta pievienošanās Savienības līgumam. PSRS premjerministra līmenī ir piedraudēts piemērot ekonomiskas sankcijas, tāpat kā attiecībās ar Lietuvu un Latviju. Arvien sarežģītāka kļūst situācija tā sauktajā banku karā, kas negatīvi ietekmē visu mūsu ekonomiku.

Igaunijas politiskajos pasākumos piedalās karavīri. Tieši karaspēka daļas teritorijā, pārkāpjot starptautiskos nolikumus, savu darbību attīsta radiostacija "Cerība". Tās pārraides Igaunijā kurina nacionālo naidu. Jaunu sabiedrisko spriedzi draud radīt PSRS aizsardzības ministra paziņojums, kas var izsaukt padomju armijas mēģinājumu pārņemt savā kontrolē normālai dzīvei svarīgus objektus. Armijas izmantošana vienas partijas politikas īstenošanai uzskatāma par ārkārtīgi bīstamu. Ja mēs tiešām atrodamies ceļā uz daudzpartiju sistēmu, tad pie šādu līdzekļu izmantošanas ķeras tikai tie spēki, kuru politikai tauta ir pagriezusi muguru. Arī PSRS prezidenta dekrētu par militāristu pierakstīšanas jautājumu mēs uzskatām par nepieņemamu vietējiem varas orgāniem. Šādos apstākļos mums atklājas piedāvātā referenduma par Igaunijas iestāšanos PSRS sastāvā patiesā nozīme, kas izskan PSRS prezidenta un citu amatpersonu skaļajos paziņojumos. Uz šo apdraudējumu tagad jāvērš uzmanība kā mūsu tautām un Augstākajām padomēm, tā visai pasaulei.

Vēl par vienu konkrētu jautājumu. Atbildot tiem, kurus uztrauc kodolieroču liktenis, kas ir Padomju Savienības rīcībā, es apliecinu, ka Igaunija negrib kļūt ne par viena kodolieroču veida ieguvēju. Tā grib kļūt par Ziemeļu zonu bez kodolieročiem. Līdz šim laikam mums nebija tiesību runāt par impērijas stratēģiskajiem jautājumiem, neraugoties uz to, ka tie tika radīti par mūsu līdzekļiem un uz mūsu rēķina. Igaunijas patstāvīgajiem bruņotajiem spēkiem vajadzīgs parastais apbruņojums, tāpēc nepieciešams, lai līgumā ar PSRS būtu paredzēta tehnikas iedalīšana Igaunijai atbilstoši tās ieguldījumam.

Parīzes tikšanās valstu vadītāju līmenī izvirzīja jautājumu par Baltiju. Mēs esam pateicīgi šīm valstīm un sagaidām viņu tālāko atbalstu, tomēr lūzuma attieksmē vēl nav. Tagad mēs esam ar pieredzi bagātāki, bet mums nepieciešams kontakts ar tām valstīm, kuras tā vai cita iemesla dēļ neuzskatīja par vajadzīgu pievērst uzmanību Baltijas jautājumam.
Mums jāatzīmē, ka okupēto Baltijas valstu statuss ir īpašs, un šī jautājuma atrisinājums ir Eiropas drošības jautājums. Daudzās galvaspilsētās baidās no tā sauktā domino efekta, baidās, ka Baltijas valstu neatkarības atjaunošana var novest pie Padomju Savienības sabrukuma, kas neatbilst mūsdienu sistēmas prasībām. Tajā pašā laikā nevar noliegt tautu neatņemamās tiesības uz pašnoteikšanos. Šajā sakarā gribu teikt, ka šī pretruna Padomju Savienībai rada nopietnas briesmas. Mēs esam sapulcējušies apstākļos, kad dziļo sociālo pretrunu un cilvēku dzīves līmeņa pasliktināšanās apstākļos ir sagatavota augsne to spēku aktivitātēm, kas visu cenšas izskaidrot kā cīņu par neatkarību. Es vēlreiz atkārtoju, ka šo krīzi ir radījusi pirms pusgadsimta mums vardarbīgi uzspiestā sistēma, atbrīvošanās no kuras prasīs vēl ļoti daudz pūļu. Es šeit nesāktu analizēt to, kā šāds stāvoklis padziļinātu pretrunas starp politiskajiem spēkiem, tajā skaitā arī starp tiem, kuri kā galamērķi redz neatkarības atjaunošanu. Šīs problēmas tiek apspriestas arī tajās aprindās, kas dara visu iespējamo impērijas saglabāšanai. Igaunijā apdraudējums valsts veselumam kļūst ļoti aktuāls. Mēs vēl neesam noteikuši uzvedības noteikumus cīņā pret anarhiju kā politikā, tā ekonomikā. Bez principiāla neatkarības jautājuma atrisināšanas un bez nepieciešamā mehānisma izveidošanas valsts politikas īstenošanai mēs anarhiju neuzvarēsim.

Godātie deputāti! Pašlaik Baltijas valstu sadarbībā vēl ļoti daudz neizmantotu iespēju. Situācijas nopietnība liek tam pievērst īpašu uzmanību. Baltijas valstu struktūra dod iespēju efektīvi darboties visaugstākajā līmenī. Zemākā līmenī - 6.jūnija lēmuma izpilde. Domāju, ka nākamajā tikšanās reizē mums šīs problēmas jāapspriež. Ir mērķtiecīgi atjaunot to Augstākās padomes komisiju darbību, kas vēl nepiedalās šajā sadarbībā, jāaktivizējas komisijām, īpaši tām, kas saistītas ar ekonomiku un ar tiesībām. Par nožēlu, līdz šim laikam nav izveidots sekretariāts, kam vajadzēja sākt darboties Viļņā. Nesākšu analizēt sadarbību valdību līmenī, arī Baltijas tirgus radīšanu, tomēr ar nožēlu nākas konstatēt, ka mūsu Augstākās padomes nav spējušas pietiekamā mērā koordinēt savu darbību likumdošanā. Tieši dažādība likumu pieņemšanas periodā rada problēmas, kaut varētu sadarboties tās Augstāko padomju struktūras, kuras nodarbojas, teiksim, ar īpašumu jautājumu izstrādāšanu. Mēs atbalstām Lietuvas priekšlikumu par triju Augstāko padomju darba komisijas izveidošanu uz paritātes pamatiem.

Kas attiecas uz ideju par Eiroparlamenta tipa Ziemeļu padomes darba orgāna izveidošanu, tad par to komisijai jāapmainās domām. Pašreizējā sadarbības posmā acīmredzot ir pareizi uzņemt kursu uz Ziemeļu valstu padomes ceļu. Augstāko padomju šodienas tikšanās vēlreiz pievērsīs uzmanību Baltijas jautājumam, demonstrēs mūsu lēmumu stingrību un līdzsvarotību, Lietuvas, Latvijas un Igaunijas tautu politisko gatavību un atbildību. Par spīti visām grūtībām mēs ejam uz brīvību. Citur mums nav kurp iet. Pateicos jums par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Pateicamies Rītela kungam. Tagad ar jūsu atļauju es gribētu nolasīt dažas telegrammas, ko esam saņēmuši.

"Pateicos par jūsu 24.novembra vēstuli ar lūgumu, lai Ziemeļu padome atsūtītu savu pārstāvi uz parlamentu kopīgo darbu. Es nožēloju, ka nevaru piedalīties šajā sēdē. Patiesi ticu un ceru, ka smagās problēmas, ar kurām saskārušās Baltijas valstis, tiks atrisinātas. Vēlreiz izsaku nožēlu, ka nevaru palīdzēt, piedaloties kopīgajā sēdē.
Patiesi jūsu..."

Un vēl viena: "Ievērojot jūsu ielūgumu piedalīties jūsu kopīgajā sēdē, mēs ar nožēlu paziņojam, ka mūsu pārstāvji tajā nevar piedalīties. Mēs gribam atgādināt par mūsu Altinga rezolūciju, kurā apsveikta Lietuvas Republika ar neatkarības pasludināšanu. Mēs tāpat atgādinām, ka Islande apsolījusi jums palīdzību un atbalstu. Parīzes tikšanās laikā izdarīts pagrieziens uz aukstā kara beigām un sadarbību Eiropā. Taču šis process nebūs pabeigts līdz tam laikam, kamēr nebūs atjaunotas Baltijas tautu tiesības. Ticiet mūsu patiesajam atbalstam! Vēlreiz izsakām nožēlu par to, ka nevaram piedalīties jūsu sēdē.
Altinga priekšsēdētājs."

Vēl mūs sveic Lietuvas Republikas premjerministre Prunskienes kundze, kura pašlaik atrodas ārzemēs.

Tagad atļaujiet dot vārdu Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētājam Anatolijam Gorbunovam.

A.Gorbunovs: Godātie deputāti, dāmas un kungi! Atbalstot Igaunijas Augstākās padomes un tās priekšsēdētāja Arnolda Rītela iniciatīvu un īpaši tās viņa domas, kuras atrada atspoguļojumu Baltijas valstu padomes aicinājumā un kļuva zināmas visas pasaules sabiedrībai, es savu runu gribu sākt ar jautājumu: kas šodien Latvijā ir ieinteresēts politiskā saasinājumā? Kas Latvijas Republiku tuvina pilsoniskai konfrontācijai? - Tie, kas saprot, ka katra diena, kuras laikā jaunā Latvijas valdība, saprotams, ne bez kļūdām, realizē savus nodomus, bet kas Latviju attālina no tās netālās pagātnes, kad viena daļa dzīvoja normāli, bet valsts kopumā gāja bojā. Tagad sabrukumam tuvojas visa Padomju Savienība. Tie, kas cer atjaunot Latviju ar Deklarācijas palīdzību, kas nav gatavi pacietīgam smagam darbam. Man personīgi nav citu priekšlikumu, kā Latvijā novērst pilsoniskās nesaskaņas, kā tikai demokrātisks dialogs, bet dialogs nav iespējams bez kompromisiem. Tas katram ir jāsaprot, kas grib sākt sarunas, tajā skaitā arī PSRS prezidentam Gorbačovam. Latviešu tautai jāatdod reālais valstiskums, kas zaudēts 1940.gadā. Tikai tad, manuprāt, var būt runa par kompromisiem. Kādai jābūt neatkarīgās Latvijas sabiedriski politiskajai uzbūvei? To varēs izlemt visi Latvijas iedzīvotāji vispārējā tautas balsošanā, tas ir, referendumā, kad būs pieņemta jaunā Konstitūcija.

Kas gan satrauc ne pamattautības iedzīvotājus, kas dzīvo mūsu republikā? Atšķirībā no Lietuvas un Igaunijas, mums viņu ir puse. Pirmkārt, lai Latvijas Republika netiktu celta pēc principa "Latviju - latviešiem", bet lai nostiprinātos ekonomiskie un kultūras sakari ar Krieviju un citām republikām. Spriežot pēc Mihaila Gorbačova izteikumiem, kā arī pēc Vislatvijas glābšanas komitejas - mums tāda glābšanas komiteja tikko radīta - materiāliem, latviešu tautas ceļā uz laimi pašlaik stāv Latvijas valdība un parlamenta vairākums. Ja netiks parakstīts Savienības līgums, tad ar to nodarbosies šīs glābšanas komitejas pārstāvji, protams, saņēmuši pilnvaras no tautas. Tādā veidā jau 1940.gadā tauta tika novesta īpašā stāvoklī, un tā viņa tika vesta pa šo laimes ceļu: ar represijām, ar piespiedu kolektivizāciju un daudz ko citu. Un visu to Latvijas tautas vairākums neaizmirsīs.

Godātie deputāti, sevišķi mūsu kaimiņi no Lietuvas un Igaunijas! Mums tagad ir izveidojusies tāda situācija. Ja mēs tagad organizētu balsošanu par izstāšanos no PSRS, tad diezin vai par to balsotu iedzīvotāju vairākums, bet, ja mēs tagad organizētu referendumu par Savienības līguma parakstīšanu, tad iedzīvotāju vairākums to neatbalstītu vai uzstātos par Savienības pārveidošanu ar tā paša līguma palīdzību. Ko darīt? Manuprāt, jāatzīst un jārēķinās ar realitāti, kāda mums Latvijā ir. Pirmkārt, PSRS prezidentam jāatzīst Neatkarības deklarācija, kas pieņemta 1990.gada 4.maijā, pat ja viņam nav pieņemams 1940.gada formulējums. Tad, no starptautisko tiesību viedokļa, jādod precīzāks definējums, un, vēlams, piedaloties to valstu pārstāvjiem, kas līdz šim laikam nav atzinuši Baltijas valstu inkorporāciju PSR Savienībā.

Otrkārt, jādod laiks, lai parlaments un valdība pierādītu mūsu republikas iedzīvotājiem, ka viņi ir spējīgi vadīt valsti. Piecos vai sešos gados Latvijas valdībai jāizdara viss, lai visi cilvēki kļūtu Latvijas pilsoņi, lai viņiem būtu radītas iespējas normāli dzīvot un strādāt. Šajā pārejas periodā starprepublikāniskajā ekonomiskajā integrācijā jau būs tirgus ekonomikas elementi. Mums republikā tie jau jūtami. Es neizslēdzu iespēju, ka ekonomiskā integrācija sekmēs politisko integrāciju, kā tas tagad notiek Eiropā. Mums saka, ka pašreizējie sakari - ekonomiskie un citi - pārtrūks vai tiks traucēti, tādēļ šo ceļu nedrīkstam iet. Bet, ja par sakariem saucam centra diktātu, tad to atjaunot vairs nav iespējams, jo šo diktātu tieši pats centrs ir sagrāvis. Šajā pārejas periodā, ja centrs arī eksistē, tad tam ir tikai viens uzdevums - koordinēt un attīstīt starprepublikāniskos un starpvalstu sakarus.

Otrais faktors, kas rada politisko spriedzi mūsu republikā, - tā ir armija. Galvenais nav tas, ka aerodromi, poligoni un viss cits traucē normālu dzīvi, bet gan tas, ka 15.maijā militārā sabiedrība bez ieročiem šturmēja mūsu parlamentu. Mantiskos strīdus, kas jāizšķir tiesām un arbitriem, mēģina izlemt kaujinieki. Parlaments, valdība ir it kā beztiesīgi armijas priekšā. Bet ir arī armijas diskreditācijas fakti. Var, protams, piekrist tam, ka armijas virsnieki, es te nedomāju par ģenerāļiem, tiešām ir maz aizsargāti, jo PSRS valdība viņiem nesniedz nekādu reālu palīdzību. Un tāpēc, neskatoties uz sarežģītību, uz trokšņainajām attiecībām starp Latvijas parlamentāriešiem, starp valdību, tautu, armijas pavēlniecību, vēl ir iespējas katrā rajonā, republikā kopumā sēsties pie apaļā galda kopā ar sabiedrības un armijas pārstāvjiem, lai izskatītu savstarpējās attiecības.
Es aicinu Baltijas kara apgabala pavēlnieku ģenerāli Kuzminu kopā ar mums doties uz Maskavu un noslēgt līgumu par bruņoto spēku statusu Latvijā. Tam obligāti jākļūst par kopējā līguma sastāvdaļu. Tur jānorāda arī sastāvs, pieņemsim, tūkstošos, kā tas ir mūsu kaimiņiem Zviedrijā, Somijā un citur. Otrais. Armijas attiecības ar parlamentu, ar valdību. Kādas tās ir pašlaik - es jau stāstīju. Trešais. Armijas politiskā lojalitāte, neiejaukšanās republikas iekšējās lietās. Un ceturtais. Valdības saistības armijas sociālā nodrošināšanā.

Godātie deputāti! Es personīgi neuzskatu, ka politiskā situācija Baltijā būtu nonākusi strupceļā. Es personīgi tā vērtēju pēc Latvijas Republikas. Mēs vēl varam meklēt un atrast risinājumus, ja būsim vienoti savos centienos. Ne visur pasaulē jūt "Baltijas faktoru" un mūsu piedāvātos konstruktīvos lēmumus, tāpēc nepieciešams, lai PSRS atzītu realitāti, kāda mums Baltijā ir acīm redzama.

Es gribu pateikties par uzmanību un aicināt tribīnē Latvijas Republikas Ministru padomes priekšsēdētāju Ivaru Godmani. Viņš pēcpusdienā dodas uz Kanādu, tādēļ es ļoti gribētu, lai viņš izmantotu šo augsto tribīni. Pateicos jums par uzmanību un dodu vārdu Ivaram Godmanim.

I.Godmanis: Augsti godātais priekšsēdētāj! Augsti godātie viesi! Atļaujiet man nedaudz raksturot situāciju un uzdevumus, kuri jāatrisina Latvijas valdībai, jo, liekas, līdzīgi tie ir visām Baltijas valstu valdībām. Iepriekšējos ziņojumos jūs dzirdējāt jautājumus, kas saistīti ar politisko neatkarību, ar politisko satvaru, bet valdības uzdevums ir neatkarību īstenot tieši ekonomiskajā virzienā.

Es gribu pastāstīt par mūsu lietām šajā ekonomiskajā situācijā. Vispirms man jāraksturo situācija Maskavā, kura jānosauc par paradoksālu. Esmu dziļi pārliecināts, ka Maskavā ir sarežģījusies kā politiskā, tā ekonomiskā situācija. Mūsu pozīcija izpaužas tā, lai cilvēki, kas dzīvo Latvijā, Lietuvā un Igaunijā, varētu apmierināt savas elementārās vajadzības - tas ir viens, un otrs - valdībai jābūt pietiekami atbildīgai, sākot jaunas ekonomiskās sistēmas veidošanu, tas ir, stabilizētu pašreizējo sistēmu un vienlaikus mērķtiecīgi pārveidotu to. Pašlaik mēs esam tādā situācijā, ka varam sagaidīt Savienības valdības ultimātu. Mums praktiski ir izvirzīti trīs priekšnoteikumi. Pirmais: viennozīmīga nepieciešamība būt tā saucamās valūtas komitejas sastāvā. Otrais priekšnoteikums: pilnīgi atteikties no savas cenu politikas. Un trešais priekšnoteikums, pats smagākais, atteikties no savas ekonomiskās likumdošanas, tas nozīmē - atteikties no saviem nodokļu likumiem.

Pirmais priekšnoteikums, ko es nosaucu, šajā situācijā, kurā mēs atrodamies - gada beigas -, bet mūsu rūpniecība gadu desmitiem ir pieradusi iepirkt izejvielas caur centralizētajām eksporta-importa organizācijām - mums jāatrod kompromiss, deleģējot savus pārstāvjus uz šo komiteju, un tajā pašā laikā intensīvi meklēt kredītus. Mēs ar to jau nodarbojamies un aicinām Baltijas valstu valdības meklēt kredītus ārpolitiskai darbībai, lai patstāvīgi izietu tirgū. Šī patstāvība ir mūsu neatkarības galvenā sastāvdaļa.

Par otro jautājumu, kur runa ir par cenu politiku, mēs varam pieņemt variantu, atbilstoši kuram stratēģiskās cenas zināmā mērā būtu saskaņotas kaut vai kaimiņu - Latvijas un Krievijas, Latvijas un Igaunijas, Latvijas un Baltkrievijas, Latvijas un Lietuvas - starpā. Tomēr mēs nevaram piekrist situācijai, kurā atrodamies un turpināsim atrasties, tas ir, Krievijas haosa apstākļos, kas divreiz ir paaugstinājusi iepirkuma cenas, nekonsultējoties ar centrālo valdību, kuru vada Rižkovs. Lauksaimniecības produktu iepirkuma cenas paceltas pusotras reizes. Ja mēs turpināsim tādu pašu cenu politiku, tad nonāksim tādā pašā stāvoklī, kādā ir nonākušas dažas bankrotējušas valstis. Lūk, vakar, noslēdzot ekonomisko līgumu ar Ukrainu, klāt bija Igaunijas valdība. Es personīgi uzzināju, ka jaunā Ukrainas valdība plāno budžeta deficītu vienas trešdaļas apmērā - 120 miljardus. Kazahstāna - 16 miljardus. Ja mēs gribam saglabāt šo cenu politiku un struktūru, mums jāiet uz budžeta deficītu. Bet mēs domājam, ka viens no valsts ekonomiskās stabilitātes balstiem ir sabalansēts budžets, budžets bez deficīta. Tāds budžets jau pieņemts Igaunijā. Mēs esam gatavi pieņemt tādu pašu.

Trešais priekšnoteikums - kāpēc mums jāatsakās no savas nodokļu politikas, savas nodokļu sistēmas, kas raksturo ekonomikas patstāvību, un jāpieņem cita? Mēs visu tikai deklarējam, neraugoties uz to, ka sakarā ar nodokļiem republikā sākusies vispārīga diskusija. Mūsu pozīcija nav pieņemama centram, pat nerunājot par to, ka būtu varējuši kopīgi izanalizēt situāciju, attiecības ar Krieviju mēs būtu varējuši organizēt, arī paliekot pie savas nodokļu sistēmas. Iespējams, pārejas periodā mēs palīdzētu centrālajai valdībai apmaksāt tās programmas, kurās mēs visi būtu ieslēgti. Tāda vienkanāla sistēma, kas savā laikā bija iestrādāta likumā par ekonomisko patstāvību, tagad no centra puses ir noraidīta. Mēs atrodamies ultimāta priekšā, kuru iesniegs centra valdība, par kuras mobilitāti mēs ļoti šaubāmies.

Šinī sakarā mums ir četri uzdevumi. Pirmais - maksimāli nostiprināt mūsu decentralizētos sakarus, pirmām kārtām Baltijas tirgū. Baltijas tirgū šie sakari veidojas, ministriju līmenī noslēgti līgumi starp Lietuvu, Latviju un Igauniju, turklāt vissvarīgākie - enerģētikas līgumi. Atzīmēšu vienu piemēru, kuru uzskatu par raksturīgu: neraugoties uz to, ka centrālie enerģētikas institūti piedāvāja mums līgumus ar Lietuvu un Igauniju slēgt ar mums izdevīgākiem nosacījumiem, mēs palikām uzticīgi tam līgumam, kas jau bija noslēgts. Ja mēs šos sakarus sarausim, Baltijas tirgus sabruks.

Nākamais uzdevums - maksimāli nostiprināt decentralizētos sakarus ar republikām. Latvija pašlaik ir noslēgusi deviņus tādus līgumus, pārējie līgumi ir sagatavošanas stadijā, no tiem pats svarīgākais ir līgums ar Krieviju. Arī Lietuva un Igaunija ir spērušas lielu soli uz priekšu šajā ceļā. Šiem decentralizētajiem līgumiem ir principiāla nozīme. Vakar, tiekoties ar Ukrainas Ministru padomes priekšsēdētāju Fokeli, mēs šo situāciju pārrunājām. Ir absolūti skaidrs: ja mēs tam pieiesim formāli un valdības nepieliks visus spēkus, lai sekmētu šo līgumu noslēgšanu, tad ne mūsu cienījamie deputāti un vēlētāji, ne centralizētā sistēma pati par sevi nākamgad nekādos politiskos apstākļos ekonomiku nepavilks. Tikai pa tādu ceļu varam iet un ne pa kādu citu.

Trešais uzdevums: ar ko mums jānodarbojas šajā grūtajā laikā, lai nostiprinātu iekšējo tirgu, lēmumi par kuru ir tik nepopulāri? Šeit es gribu apsveikt to vīrišķību, ar kādu Igaunijas valdība risina šos jautājumus. Arī Lietuvas un Latvijas valdībām jāsaņemas un cenu sistēma jākoriģē. Tautai šī nasta būs jāpanes. Jautājums ir tikai tas, ka nevajag mānīt pašiem sevi - bez strukturālām izmaiņām cenu politikā patstāvības pie mums nebūs.

Pēdējais, ceturtais uzdevums: kā lai mēs šajā grūtajā laikā, apzinoties, ka Baltijas valstu nākotne ir tirgus funkcijas, transporta funkcijas, organizējam investīciju politiku Baltijas valstīs? Pašlaik to koordinēšana, par nožēlu, vēl gaida risinājumu. Šajā virzienā vēl jāstrādā. Es gribu nosaukt tos konkrētos uzdevumus, par kuriem mūsu valdībām jādomā. Pirmais uzdevums - nosargāt savu ekonomiku, pirmais apakšpunkts - nosargāt savas finanses. Baltkrievijā īstenota finansu nosargāšana. Acīmredzot mums, Latvijā, būs sava nauda, kaut vai naudas surogāts. Zināms, ka arī Igaunijā šis jautājums tiek risināts šajā virzienā, bet šeit jāmeklē kādas kopējas saites, lai visā Baltijas telpā mēs naudas līdzekļus varētu regulēt. Nākamais uzdevums - jautājums par ekonomiskajām robežām. Mums pārmet par muitas izveidošanu, bet tā jau sen eksistē Uzbekistānā, Ukrainā. Nav ko mānīt vienam otru. Es varu atgādināt, ka muitas departamenta direktors iesaka izlemt jautājumu par Igaunijas, Latvijas un Lietuvas muitas ūniju. Mums jau ir savs Baltijas tirgus, tam var būt savdabīgi nosacījumi.

Pabeidzot izstrādāt nodokļu sistēmas, būs radīti apstākļi Latvijas, Lietuvas un Igaunijas kopuzņēmumu veidošanai. Vēlreiz gribu uzsvērt, ka nodokļu sistēma atspoguļo pašu ekonomikas patstāvības būtību, kas prasa nostiprināt pašvaldības orgānus, - tas ir principiāls uzdevums. Mēs nedrīkstam saslimt ar to pašu slimību kā Rižkova valdība attiecībā uz Baltijas republikām, un, jo lielāku ekonomisko patstāvību mēs varam dot pašvaldībām, jo vairāk būs garantiju, ka pašpārvaldes orgāni paši koordinēs savu darbību, veidojot vienotu Latviju, vienotu Igauniju un vienotu Lietuvu. Pretējā gadījumā nonāksim pie ekonomiskas šķelšanās. Te nekādu diskusiju nevar būt - tā ir aksioma.

Un, visbeidzot, pēdējais uzdevums - par stabilitāti. Šie jēdzieni saistīti - ekonomiskā un politiskā stabilitāte. Mēs runājam par pašreizējā momenta stabilitāti, par režīma maiņas stabilitāti, kas jāievēro, attīstoties demokrātijai. Gribu jūs aicināt, cienījamie parlamentārieši, savām valdībām piekodināt, lai tās saprastu, ka demokrātiskās attīstības temps visspilgtāk atspoguļojas ekonomisko lēmumu izpildē. Ja jūtam, ka balsošanas ceļā gūsim vairākumu, tad varam cerēt, ka temps ir demokrātisks. Ja tas tāds nebūs, tad valdība nebūs spējīga izpildīt parlamenta uzliktos uzdevumus. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Man patīkami jums ziņot, ka vēl ieradušies viesi - mūsu sēdē piedalās arī Moldāvijas Augstākās padomes deputāti... Bet tagad man jādod vārds pašam sev.

V.Landsberģis: Godātās dāmas un kungi! Visādi atbalstot Igaunijas un Latvijas Augstāko padomju priekšsēdētāju runas, man jāsaka arī savas domas un vērojumi par to, kas pašlaik tiek darīts Lietuvas labā un pret Lietuvu. Cīņa par neatkarību, par mūsu centienu pilnīgu īstenošanu ieiet grūtākajā, bet izšķirošajā stadijā. Lielā valsts austrumos, kas atnāca šeit kā militārs spēks un iekaroja trīs mazās valstiņas 1939.gadā, arī tagad grib tās noturēt savā varā. Tā neatzīst mūsu tiesības uz brīvību un dara daudz ļauna, gribēdama apstādināt vēstures gaitu. Mēs jau kuro reizi dzirdam ekonomisku ultimātu.
Tagad tāds valdošais spēks kā valsts plāns mums draud ar vispārēju ekonomisku blokādi. Mēs jau daudzas reizes esam redzējuši militāra spēka demonstrēšanu, atklātu kara militārismu, kas nerēķinās ne ar mūsu tiesībām, ne tradīcijām, kas iedomājas, ka tas stāv augstāk par visiem likumiem un var ar mums nerēķināties. Mēs negribam konfliktu, bet liekas, ka ir spēki, kas ieinteresēti tieši uz to. No Savienības valsts kasē tiek iedalīti līdzekļi, lai atbalstītu tieši tos, kas uzstājas pret Lietuvas neatkarību. Turklāt viņi neizvairās no iesūtītu emisāru uzbrukumiem, lai uzkurinātu kaislības uz nacionāla pamata. Melu viļņi veļas cits pēc cita, lai grautu mūsu augstāko amatpersonu autoritāti un pašas Lietuvas autoritāti visā pasaulē. Šis vilnis aug un pastiprinās. Politiskie darboņi aiz mūsu mugurām runā par auksto karu, par to, ka priecājas, ka tas beidzies starp lielvalstīm, bet, par nožēlu, šis aukstais karš mums vēl nav beidzies. Jo no austrumiem tiek vests visnežēlīgākais aukstais karš - psiholoģiskais, politiskais, skan draudi kaut ko politiski sagraut, ja tas būs vajadzīgs, šim nolūkam izmantojot visus līdzekļus. Par nožēlu, nav dzirdamas citu republiku drošas balsis, kas varētu vainagot atkusni Lietuvas un Padomju Savienības attiecībās, kas saskarsmē ar Baltijas republikām izmanto vecās staļiniskās metodes: pazemot, samīdīt, salauzt. Pazemot cenšas ar izsmieklu par vājāko. Tas iespējams izmeklētāja kabinetā, bet ne starptautiskajā politikā. Tas attiecas ne tikai uz mums vien. Tas, kas nesen notika Parīzē, es domāju, nedara godu Padomju Savienībai, taču to lai vērtē citas valstis.

Lietuvā jūtams vispusīgs kaimiņvalsts spiediens, tik smagas atmosfēras radīšana, ka brīžiem liekas, ka sākam atslābināties un cits ar citu nokļūstam pretrunās. Pats par sevi saprotams, mēs izrādām pretestību, lai izturētu, un mums palīdz vēsturiskā pieredze, jo esam pārdzīvojuši daudz smagākus laikus. Mēs cenšamies sarunāt ar labu un tā saņemt savu politisko neatkarību. To mēs gribam panākt sarunu veidā, par ko liecina mūsu astoņu mēnešu laikā noietais ceļš. Bet mēs vēl esam tālu no mērķa.

Neraugoties uz visiem traucējumiem, mēs veidojam savus valstiskos institūtus. Pie horizonta, kas vēl ir diezgan tālu no mums, ir sarunas, kurām mēs ticam un uz kurām liekam savas cerības. Šajās sarunās mēs redzam paņēmienu, kā izlemt šī mantojuma problēmu, kuru šajā reģionā atstājis Padomju Savienības staļinisma periods. Ejot pa izvēlēto ceļu un tuvojoties šim starpmērķim - sarunām -, mēs skaidri redzam divus pamatjautājumus. Ja šīs sarunas notiks - bet mēs ceram, ka tās notiks, - tad starp ko un kā vārdā? Mēs zinām, kā vārdā pašlaik strādājam konsultācijās, iepriekšējās tikšanās - turpināsim to arī sarunu laikā. Tomēr liekas, ka mūsu nākamais sarunu partneris tagad dara citu darbu - jauc gaisu un sarežģī situāciju.

Savdabīgs ir šis nākamo sarunu jautājums, bet mēs ceram, ka tās būs. Šis jautājums evolucionē, sašķeļas jaunās problēmās, kas var kļūt par divu valstu problēmām - Padomju Savienības un Lietuvas savstarpējo attiecību problēmām. Mēs gribētu, lai konflikts starp divām pusēm atrisinātos, taču tā nav tikai divu partneru problēma: lai paši izlemj, pasaules valstis no attāluma noskatīsies. Noskaidrojas divas interpretācijas, ar gudru paņēmienu noteiktas, ka tiesības var nomainīt ar politisku propagandu. Tas ir viens viedoklis, viena interpretācija, kuras būtība ir tā, ka atbrīvošanai jābūt, kurai pievienotos arī PSRS vadības labā griba, vai mūsu atbrīvošana, kādu mēs to redzam un nosaucam tagad.

Un otrais piegājiens, otrais aspekts, kā to cenšas interpretēt mūsu oponenti, it kā izstāšanās no Padomju Savienības ir atvienošanās. Un, ja šī problēma dažam sāk izlikties tieši tāda, tad, protams, tas ir padomju propagandas starptautisks sasniegums. Lūk, tā ar labu, daudzi to saprot labāk nekā daži Rietumu politiķi. Rietumu politiķi saka: tas ir ļoti vienkārši - kā viņi šurp atnāca, tā lai viņi aiziet. Un tas, protams, attiecas ne uz personām, ne uz cilvēkiem, ne uz attiecībām starp iedzīvotājiem, kuri vairs nav tie paši, bet citi, bet tās ir pretenzijas pret varu, kurai no mums jāaiziet un jāvalda savā zemē, bet mums jādod iespēja pašiem savai pašpārvaldei, savai pašatklāsmei, tiesības pašiem uz savu valsti. Un tad, ja izdodas kādu pārliecināt, no psiholoģiskā viedokļa kādam liekas, ka var runāt par atvienošanos. Var iznākt tā, ka cilvēki, kas grib atdalīties, izrādīsies pie kaut kā vainīgi un viņiem nāksies attaisnoties, un tad sāksies bezgalīga diskusija, kurai nebūs jēgas tāpēc, ka mēs neesam vainīgi, bet vainīgi bijušie un tagadējie iekarotāji, tāpēc ka Padomju Savienība ir tā, kas mūs sagrāba. Tā saņēma šo mantojumu un tai šī problēma jāatrisina, bet mums jāpalīdz šīs problēmas atrisināšanā, cienīgā un mierīgā atrisināšanā.

Ejot pa šo ceļu, saduroties ar daždažādiem spiedieniem un draudiem, nezinot pat savu vistuvāko nākotni, mēs apspriežam un lemjam par tādu jautājumu kā pretestība. Mūsu priekšā tieši militāri draudi, bet mūsu sabiedrībā ūdensšķirtne, pat divas ūdensšķirtnes: vai pretoties un kā pretoties vardarbībai, ja tā diena pienāks, vai nepretoties. Ja pretoties, tad kādā veidā, vai visos veidos? "Mēs uzvedīsimies kā okupanti," nesen teica biedrs Masļukovs, un to pašu teica Jazovs. Bet ko darīsim mēs? Šodien šis jautājums stāv Lietuvas priekšā, tās tautas priekšā. Ja nāksies izvēlēties, vai turpmāk eksistēt - tad ir tikai viens ceļš, kuru izvēlējās Kolanta, Žemaitija, kuri sadedzināja sevi par Lietuvas brīvību. Pret mums gudri tiek izmantotas arī tādas problēmas, kādas ir aktuālas tikai mums, bet šīs problēmas jāatrisina tikai mums pašiem, lai tās neizmantotu kā ieročus pret mums. Dabiski, ka katrai sabiedrībai ir raksturīga sava politisko spēku diferencēšanās. Pašreizējos apstākļos mēs redzam, ka šī diferencēšanās var būt savdabīga. Vienmēr ir ļaudis, kas prasa straujas pārmaiņas, un vienmēr ir cilvēki, kuri pārmaiņas grib pakāpeniski. Liekas, ka mēs Lietuvā vairāk nekā vajadzīgs sevi stādām cits citam pretim. Šajā apstāklī mums jāredz zināms politisks brīdinājums draudu priekšā. Mums jābūt piesardzīgākiem.

Sociālo pārmaiņu laikā, kas jau sākušās, nepieciešams izlemt īpašuma, privatizācijas, brīvas ekonomiskās darbības jautājumus. Aiz tiem reāli jautājumi: kādam slānim, kādai politiskai grupai tiks īpašums? Vai to iegūs sevišķi gudrie, kā tas demokrātiskā sabiedrībā pienākas, vai tie, kas gatavi uz jebkurām viltībām? Šajā situācijā mums jāapsver viss - kā virzīsim pārmaiņas, no kurām paši vēl baidāmies. Šis satraukums zināmā mērā šķeļ mūsu sabiedrību. Mēs uzmanīgi reaģējam uz lauksaimniecības perspektīvu, kur visi gaida pārmaiņas, cer uz tām. Bet kam tās jāveic? Nevaram cerēt, ka to darīs kāds cits, augstāk stāvošs.

Mums ir problēmas, kuras saucam par nacionālām vai starpnacionālām. Vieni norāda uz to, ka mēs uz Lietuvu esam atbraukuši pēc kara. To mums saka kaimiņi, ar kuriem ne vienmēr varam atrast savstarpēju saprašanos. Mums ir daudz tādu vietu, kur dzīvo dažādu tautību ļaudis, tur īpaši jūtamas pūles šo apstākli izmantot politiskiem mērķiem. Mēs nedrīkstam to neredzēt, jo tās nav tikai starpnacionālās problēmas, tās ir arī politiskās diferencēšanās problēmas, cīņa par varu, kurā skaidri redzama arī PSKP loma. Mēs šos jautājumus gribam atrisināt pilsoniskas pieejas ceļā, atmodinot cilvēku apziņu. Mēs gribam panākt taisnīgumu visiem Lietuvas iedzīvotājiem.

Es vēl minēšu briesmas, draudus, bet cerībā, ar kādu mēs tagad Lietuvā dzīvojam. Dažreiz virs mums pēkšņi savelkas briesmas, kas var uzbrukt un kuru priekšā būsim viens pret vienu ar mūsu brāļiem Igaunijā un Latvijā, ja nebūs kopējas sadarbības. Dažreiz ir licies, ka mūs pārdalīs un mums neizdosies sevi izglābt, paliekot par paraugu citiem. Esošās briesmas pakāpeniski, mēs to jūtam, kļūst par draudošas imigrācijas draudiem, nabadzības draudiem, kas mūs Lietuvā sagaida, haotisko imigrāciju uz austrumiem konfrontācijas rezultātā, kaislībām saasinoties. Mēs no tā gribam izvairīties humānu, humanitāru un politisku apsvērumu dēļ. Ir arī ieceļotāju briesmas, tas skaidrs ne tikai mums, bet arī Centrālās Eiropas valstīm. Mēs nevaram paredzēt šī apdraudējuma spēku, jo nezinām, kādus mērogus sasniegs ekonomiskās grūtības, kas sākušās ne tikai mums, bet arī visai Padomju Savienībai. Ja šurp gāzīsies izbadējušās ļaužu masas, tad mēs centīsimies viņiem palīdzēt, bet ir grūti saprast, kāpēc Padomju Savienība cenšas sagraut mūsu ekonomiku tajā laikā, kad mēs varētu iespēju robežās palīdzēt. Mums vēl ir jāizvēlas ceļi un turpmākās darbības metodes, bet esam pārliecināti, ka mums taisnība, ka ļaunums nevar būt mūžīgs pasaules valdnieks, ka mūsu zemē uzvarēs taisnība un izturība, pacietība un vienotība. Pateicos jums par uzmanību!

Priekšsēdētājs: Tagad atļaujiet pasludināt pirmās sēdes beigas un dot iespēju ražīgi strādāt atsevišķās sēdēs.

(Latvijas Republikas Augstākās padomes atsevišķās sēdes tiešas stenogrammas nav izdevēja rīcībā. Ieskatam - Latvijas deputāta Arnolda Bērza personīgās dienasgrāmatas ieraksti - šīs burtnīcas 1967.lpp. - Red.)

Sestdien, 24.februārī