1990.gada 7.novembra sēdes stenogramma

Rīta sēde

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja pirmais vietnieks Dainis Īvāns.

Priekšsēdētājs: Cienījamie deputāti! Mums ir jāturpina darbs, ko sākām vakar. Mums vakar palika nepabeigtas sarunas par karogiem, kas šodien varētu būt vai nebūt pie mājām. Kā mēs redzam, pie mājām karogu faktiski nav, bet atsevišķās vietās ir, taču es uzskatu, ka Augstākajai padomei nebūtu jānolaižas līdz sētnieka līmenim un jāseko, kur kāds karogs atrodas vai neatrodas.

Mums ir Kurzemes rajona Tautas deputātu padomes deputātu iesniegums par šo nelikumīgo izpildkomitejas priekšsēdētāja lēmumu. Manuprāt, vajadzētu uzskatīt, ka šis lēmums pats par sevi ir nelikumīgs. Un es nezinu, vai mums Augstākās padomes sesijā tas būtu speciāli jāizskata. Tas būtu jautājums par šā rajona padomes izpildkomitejas priekšsēdētāja lēmuma atcelšanu. Vai ir kādas domas par to, ka tas ir jāizskata speciāli? Mēs to varētu nodot izpildorgāniem, lai tie vai tiesa, vai prokurors attiecīgi rīkojas vai kaut kā reaģē uz to, ka padomes priekšsēdētājs ir pārkāpis savas pilnvaras un rīkojies pret Latvijas Republikas likumu.

Mūsu darba kārtībā šodien ir likums “Par zemes nodokli”, un vakar mēs uzsākām par to debates. Debatēs pēc saraksta šodien vārds tiek dots deputātam Bojāram, gatavojas deputāts Grūbe. Tikai pirms tam, lūdzu, reģistrācijas režīmu.

Zālē ir 106 deputāti, tātad varam turpināt darbu.

J.Bojārs: Es īsti nezinu un laikam mēs visi neesam vienojušies, kā sauksies sabiedrība, kuru mēs ceļam,– vai tas būs kapitālisms, vai tas būs kaut kāds uzlabots sociālisms, vai varbūt tā būs, kā zviedri to sauc, vispārējās labklājības sabiedrība. Tā zviedri sauc savu sabiedrību, kuru viņi ir uzcēluši oficiāli. Nē, es domāju, es negribu piekrist jums, ka mēs stādām sev mērķi– vispārējās sabiedrības uzcelšanu. Tā vai citādi, taču mēs veidojam tirgus ekonomiku, un visi, kas šo tirgus ekonomiku ir izveidojuši un kas nodarbojas ar šīm problēmām, apzinās vienu ļoti svarīgu aspektu– tirgus ekonomika ir tā vistiņa, kas dēj zelta oliņas. Un šo vistiņu nedrīkst aizkavēt, citādi viņa nedēs šīs zelta oliņas, viņa ir attiecīgi jāapčubina un jārada tādi dzīves apstākļi, lai viņa šīs oliņas dētu pēc iespējas vairāk. Situācija pie mums, ņemot vērā visu mūsu nodokļu paketi kopumā, ir tāda, ka mēs grasāmies šo vistiņu vai nu nožņaugt, vai arī nomērdēt. Jūs piedodiet man par tādu salīdzinājumu, bet mani nesen izsauca uz manu vēlēšanu apgabalu– uz Siguldu, uz, manuprāt, ļoti svarīgu lauksaimniecības darbu kolektīvu– uz “Lauktehniku”, un mēs visi kopā parēķinājām, kāda būs šī “Lauktehnikas” nākotne, ja ieviesīs visu šo nodokļu paketi. Tāpēc es ļoti atvainojos, jo par citiem nodokļiem nerunāšu, man jāuzstājas paketes veidā, un tie ir manu vēlētāju norādījumi. Es centīšos būt pēc iespējas lakonisks.

Ko pašlaik nozīmē “Lauktehnika”? “Lauktehnikas” apvienības uzņēmumi ir vienīgie uzņēmumi republikā, kas apgādā lauksaimniecību, arī nākamās zemnieku saimniecības, fermas, kuras mēs būvēsim, ar visiem nepieciešamajiem materiālajiem resursiem– traktoriem, lauksaimniecības mašīnām; tā restaurē un izgatavo rezerves daļas, sniedz pakalpojumus visdažādākajās nozarēs. Jau tagad “Lauktehnikai” visa ražošanas sfēra ir mazrentabla. Un tāpēc, pastāvot esošajai nodokļu maksāšanas sistēmai, 1989.gadā un 1990.gadā nebija noteikti maksājumi no peļņas pamatfondiem. Un tā bija tieši tāpēc, lai ļautu šai sfērai izdzīvot. Nebija noteikti maksājumi no darba resursiem, izņemot maksājumus par pārvaldes personālu, kā arī atskaitījumus augstākstāvošajai organizācijai. Ieviešot to nodokļu sistēmu, kādu mums pašlaik ir ierosinājusi valdība, visas “Lauktehnikas” organizācijas visā Latvijā būs nerentablas, un tādēļ tām būs jāiet postā.

Es gribu jums minēt tikai vienu šo “Lauktehnikas” apvienību– konkrēti Rīgas rajona “Lauktehniku”. Kāds ir stāvoklis tur? Līdz šim Rīgas rajona apvienībā “Lauktehnika” peļņa bija 1 miljons un 4000 rubļi. Un rentabilitāte, pastāvot vecajai nodokļu sistēmai, bija 10,6%. Tātad principā ar tiem atvieglojumiem, kādi bija, tā varēja izdzīvot. Strādājošo skaits apvienībā bija 784 cilvēki. Kā veidojas nodokļi šajā sistēmā? Īpašuma nodoklis bija 143 tūkstoši. Kāda būs jaunā nodokļu sistēma? Īpašuma nodoklis būs jāmaksā 143 tūkstoši rubļu. Pie tam šī “Lauktehnika” uzskata, ka tas ir absolūti netaisnīgi, ka īpašuma nodoklis būs jāmaksā no sociālās sfēras. Nevienā valstī pasaulē no sociālās sfēras, respektīvi, no bezpeļņas sfēras, nodokļus nemaksā. Un acīmredzot mūsu nodokļu likumdošanā vajadzētu šo principu ielāgot, ka no sociālās sfēras, respektīvi, no dzīvokļu fondiem, nodokļus nemaksā, nemaksā arī par sporta zālēm, par stadioniem utt., nekādus nodokļus nemaksā. Arī no investīcijas sociālajā sfērā.

Zemes nodoklis pašreiz saskaņā ar jauno nodokļu likmēm būs jāmaksā 137 000 rubļi. Pie tam būs jāmaksā zemes nodoklis, teiksim, arī par skvēriem, kas ir šīs “Lauktehnikas” teritorijā. Arī tas absolūti nav pieņemami, ka jāmaksā par skvēriem, par stadioniem. Arī tā ir teritorija, kura praktiski aizņem tos zemes gabalus, ko aizņem “Lauktehnika” un jebkura cita mūsu organizācija un iestāde. Visstiprāk “Lauktehnikas” sistēmu graus akcīzes un transporta nodoklis, tur būs jāmaksā 523 000– vairāk nekā pusmiljons nodokļos vien. Es gribu atgādināt, ko teica mūsu zvejnieki par to, cik ļoti spēcīgi negatīvi iedarbosies akcīzes nodoklis uz Latvijas kooperatīvo zvejniecību. Arī investīcijas nodokļa struktūru “Lauktehnikā” uzskata par netaisnīgu. Kāpēc? Tāpēc, ka investīcijas nodoklis jāmaksā arī par tām celtnēm, kuras patiesībā rūpējas par ekoloģiju. Tātad par visām indīgajām ķimikālijām, par mākslīgo mēslojumu, kas netiek un netiks turēti zem klajas debess, lai nepiesārņotu apkārtējo vidi. Būs jāmaksā investīciju nodoklis par kanalizāciju, par attīrīšanas iekārtām. Investīciju nodoklis jāmaksā arī par sociālo sfēru, tātad par dzīvojamām mājām, kas atrodas konkrēti Siguldā. Un arī tas acīmredzot ir absolūti netaisnīgi. Siguldas “Lauktehnikā”, ja sarēķina visus nodokļus kopā, tad iznāk viens miljons 50 000 rubļu. Zaudējumi– 46 000 rubļu. Respektīvi, “Lauktehnika” kļūs pilnīgi nerentabla, un tā jāslēdz ciet. Kas notiks, ja Siguldā slēgs “Lauktehniku”? Un ja Rīgas rajona “Lauktehniku” aiztaisa ciet? Es jums tūlīt uzskaitīšu šīs negatīvās sekas.

Tātad vispirms netiks ražota speciālā lauksaimniecības tehnika, kuru ražo “Lauktehnikā”, piemēram, speciālie siena savācēji “Sigulda P–4”, netiks remontētas un apkalpotas piena dzesināmās un slaucamās iekārtas fermās. Jūs iedomājieties, kas notiks, ja tagad neapkalpos slaucamās un piena dzesināmās iekārtas? Mums nebūs piena, ko dzert, jo vienīgā servisa sniedzēja šajā sfērā pagaidām ir “Lauktehnika”. Un šie pakalpojumi ik gadu rajonā ir par 710 tūkstošiem rubļu. Kas vēl netiks izdarīts? Fermām netiks pievesta kombinētā lopbarība, netiks sniegti auto pakalpojumi, nenotiks degvielu un eļļu centralizētā piegāde. Kopējā summa ir, atvainojiet... Dobelis iejaucās manā kompetencē– kā vienmēr... Kopējā summa ir 2,3 miljoni rubļu. Vēl jāņem vērā, ka “Lauktehnika” pagaidām nodarbojas ar tehnikas apmaiņu. Respektīvi, jūs nododat neremontētu tehniku “Lauktehnikai”, un tā jums iedod tūlīt vietā izremontētu tehniku. Tad šo apmaiņas fondu vairs nebūs. Likvidējot šo fondu, zudīs pakalpojumi par vienu miljonu 900 tūkstošiem rubļu tikai Rīgas rajonā vien. Tālāk praktiski tiks likvidēta materiāli tehniskā apgāde laukiem, ko veica tikai “Lauktehnika”. Un tā veiks šo apgādi tikai zemniekiem. Tās ir rezerves daļas, materiāli, lauksaimniecības mašīnas. Mašīnas tikai Rīgas rajonā vien ir par 25 miljoniem rubļu. Netiks izvests un iestrādāts organiskais mēslojums. Netiks sagādāts sapropelis. Tā, piemēram, organisko mēslojumu katru gadu Rīgas rajonā izved 350 tūkstošus tonnu, sapropeli– 30 000 tonnu. Katru gadu “Lauktehnika” būvē ceļus. Arī šie ceļi paliks nebūvēti.
Tātad es gribētu teikt, ka varbūt viena no bīstamākajām (bez šīm jau minētajām) negatīvajām sekām būs 780 cilvēki, kas zaudēs darbu. Šie cilvēki būs jāiekārto darbā.

Acīmredzot mums, respektīvi, valdībai, šī nodokļu sistēma ir jāpārkārto šādi: vai nu jāsabalansē nodokļi tā, lai mēs varētu panākt, ka “Lauktehnika” var strādāt un turpināt eksistēt, vai arī jāpaaugstina lauksaimniecības produkcijas cenas. Acīmredzot pēdējais variants ir daudz negatīvāks, un nezin vai lauksaimniecības produktu cenas vajadzētu celt. Es komisijai iesniegšu precīzus datus un materiālus, kas ir manā rīcībā. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vārds deputātam Grūbem.

G.Grūbe: Cienījamais priekšsēdētāj, cienījamie deputāti, cienījamie lauku pārstāvji! Ar visu atbildību varu teikt, ka jūs šajā gadā esat ievēlēti laukos. Un es domāju, ka šis zemes nodoklis jums visiem interesē tikpat lielā mērā kā jūsu vēlētājiem. Tajā pašā laikā es gribu pateikt arī to, ka politiskā situācija laukos nebūt nav viennozīmīga. Pašreizējais moments ir tāds, ka, tieši izmantojot arī šo zemes vai nodokļu politiku, mēs varam sasniegt vai nu pozitīvu rezultātu, vai, gluži otrādi, negatīvu rezultātu, un tāpēc es ļoti nopietni aicinu visus, kas šodien ir zālē, padomāt par šo problēmu. Jāteic, ka ekonomiskā situācija laukos ir pat ļoti sarežģīta, un jāatzīst, ka septembra mēnesī pat puse lauku saimniecību faktiski domāja, vai tās spēs maksāt saviem strādājošajiem algas. Katrā ziņā es neiestājos par to, ka mums būtu jāmēģina saglabāt šo veco sistēmu tieši tādā formā, kādā tā pašreiz ir. Bet tajā pašā laikā jāatzīst, ka citas sistēmas mums pašreiz nav un pārejas periodā tomēr šiem nodokļiem jābūt, pirmkārt, ekonomiski pamatotiem, un, otrkārt, tiem jāveicina pārejas periods.

Un tad šajā sakarībā es gribu teikt, ka Lauksaimniecības ministrijas vai valdības iesniegtais likumprojekts praktiski šo situāciju iesaldē, jo ražošanas līdzekļi, arī ražošanas ēkas, dzīvokļu fonds, meliorācijas sistēma ir aplikti ar nodokļiem, un to īpašniekiem patiešām jādomā, kā samaksāt nodokļus un tajā pašā laikā arī ražot produkciju. Es domāju, ka liela daļa no šeit zālē sēdošajiem ir lasījuši pēdējā “Pilsoņa” numurā šīs domas par zemes un lauksaimniecības nodokli. Es domāju, ka šajā laikrakstā ļoti precīzi ir izteiktas bažas par to, kas var notikt laukos, ja mēs pieņemam zemes un lauksaimniecības nodokļus valdības piedāvātajā variantā. Šobrīd, bez šaubām, mums ir lielas pretrunas starp republikas budžeta glābšanu un lauku izdzīvošanu. Un šajā sakarībā es gribu vērst jūsu uzmanību uz to, ka, apliekot lauksaimniecību ar šo nodokli, mēs nevaram saglābt budžetu, jo budžets ir aptuveni 5 miljardi, turpretī lauksaimniecībā nodoklis ir 150 miljonu apmērā. Tādējādi es domāju, ka tā ir liela starpība, un ar to, vai lauksaimnieki samaksās kopumā 150 vai 62 miljonus pēc šā varianta, ko piedāvā Lauksaimniecības komisija, budžets netiks saglābts. Taču jāteic, ka, uzliekot šo nodokli, kura projektu iesniegusi valdība, mēs lauksaimniecību praktiski varam sagraut vai arī nobremzēt. Un šeit jāatzīst, ka tās lauku saimniecības, kuras ir ekonomiski spēcīgas, spēs šo nodokli samaksāt. Un tie šeit zālē sēdošie, kuri cer, ka “Ādaži” vai “Lāčplēsis” izputēs, rūgti maldās. Izputēs tieši tās lielsaimniecības, kuras uz šo brīdi ir stingri lojālas attiecībā uz pašreizējo zemniecību un tajā pašā laikā arī spēj ražot mums tik nepieciešamo produkciju.

Lai tomēr šīs pretrunas starp republikas budžetu un laukiem mazinātu, manuprāt, vajadzētu laukos nošķirt lauksaimniecisko ražošanu un rūpniecisko ražošanu. Tātad lauksaimniecisko ražošanu aplikt tikai ar zemes nodokli, bet rūpniecisko ražošanu, kas ir laukos, aplikt ar tiem nodokļiem, ko piedāvā valdība.

Vēl papildus es gribētu norādīt uz dažiem citiem ienākuma avotiem laukos. Tā, piemēram, mums nav paredzēts, kādā veidā un ar kādu nodokli tiks aplikta armijas zeme lauku apvidos. Bez šaubām, šeit mani kolēģi var iebilst, ka armija jau nu gan nemaksās, taču es domāju, ka varbūt nākamajā gadā vēl nemaksās, bet aiznākamajā gadā tomēr būs spiesta maksāt. Šeit ļoti daudz runāja– šķiet, tas bija Lemberga kungs no Ventspils– par to, ka rūpniecības zonai vajag speciāli paredzēt nodokli. Un es domāju, ka Lauksaimniecības komisijas piedāvātais variants par pilsētām būtu attiecināms tikai uz iedzīvotājiem. Tad atsevišķi būtu jāskata jautājums par rūpniecības zonu, it sevišķi sakarā ar vissavienības uzņēmumiem, kas absolūti negrib vai šobrīd nav spiesti pievērsties republikas problēmām. Es domāju, ka ļoti intensīvi būtu jādomā par armijas zemēm, kas atrodas tieši pilsētas teritorijā.

Es gribētu piedāvāt nobalsot šādus priekšlikumus: pirmais– noraidīt valdības iesniegto zemes un lauksaimniecības likumprojektu; otrais– lauksaimniecisko ražošanu aplikt tikai ar zemes nodokli. Protams, šeit var būt iebilde, ka tas ir ļoti mazs vai pavisam mazs. Bez šaubām, komisija var pie šā jautājuma strādāt, taču dubulti aplikt, kā tas ir pašreiz piedāvātajā valdības projektā, nekādā gadījumā nedrīkst. Šeit varētu būt runa par 20 vai 30 procentu izmaiņām.

Trešais– lauksaimniecības uzņēmumiem, kuriem ir arī rūpnieciskas ražošanas nozares, ir jānodrošina atsevišķa grāmatvedības uzskaite gan lauksaimnieciskajai ražošanai, gan arī rūpnieciskajai ražošanai. Uzņēmumi un organizācijas, kas šos nosacījumus nepilda, maksā nodokļus saskaņā ar rūpniecībai noteikto nodokļu kārtību. Un tādējādi būtu atrisināts jautājums par to, ka mēs tieši stimulējam lauksaimniecisko ražošanu, bet nevis, teiksim, korķīšu ražošanu lauku apvidū.

Un ceturtais. Es domāju, ka vajadzētu uzdot Lauksaimniecības un mežsaimniecības pastāvīgajai komisijai, kā arī Tautas pašvaldības un sabiedrisko lietu pastāvīgajai komisijai nedēļas laikā apkopot saņemtos priekšlikumus un atkārtoti iesniegt zemes nodokli izskatīšanai Augstākajā padomē pirmajā lasījumā. Paldies.

Priekšsēdētājs: Nākamajam vārds deputātam Špoģim.

Īsa informācija deputātiem un arī radioklausītājiem: tikko armijas formās ģērbti noziedznieki uzlauzuši durvis Svētā Gara tornī un atrodas šā torņa augšdaļā... Bet, tā kā pie mums debesīs lido desantnieki helikopteros un armija, kā paziņojis Kuzmins, ir apbruņota, tad es ceru, ka mūsu tauta neatbildēs šai provokācijai.

Turpināsim debates.

K.Špoģis: Cienījamie kolēģi! Vakar šeit, apspriežot zemes reformas projektu, mēs varējām izjust, cik republikā tomēr vēl ir spēcīgi bremzējošie spēki, kas reformai traucē. Tomēr tas mani uztrauc mazāk, jo šie procesi ir sākušies, tie ritēs, bet to sekmes, temps un rezultāts lielā mērā būs atkarīgs no tā ekonomiskā mehānisma, kādu mēs noteiksim. Un tāpēc, cienījamie kolēģi, tieši šodien mēs stāvam ārkārtīgi atbildīgas izvēles priekšā, jo tieši tas, kādu mēs noteiksim laukiem nodokļu, kredītu, subsīdiju un dotāciju sistēmu, izšķirs Latvijas likteni. Latvijas likteni, nevis lauksaimniecības likteni! Un ne tikai lauksaimniecības likteni vien, jo tieši ar šo sistēmu un ar šo mehānismu, kādu to noteiksim, mēs izraisīsim vienu no diviem diametrāli pretējiem procesiem, par ko šeit jau ļoti pareizi teica iepriekšējais runātājs un arī daudzi citi runātāji vakar. Vienu no diametrāli pretējiem procesiem– vai nu īstu masveidīgu rosības sākumu laukos un pakāpenisku, konsekventu pārtikas plauktu pildīšanos, vai arī parlamentārā, likumdošanas ceļā izprovocētu galēju traģēdiju, kuru negribas nosaukt tās īstajā vārdā. Jau, gatavojoties nodokļu likuma izskatīšanai kopumā, visos iepriekšējos mēnešos es, tāpat kā daudzi citi mani cienījamie kolēģi, centos rast precīzas atbildes uz šādiem pieciem jautājumiem.

Pirmais: kādi nodokļi vajadzīgi lauksaimniecībai un kādi vispār ir iespējami? Un šajā ziņā es pilnīgi viennozīmīgi pievienojos Grūbes kunga teiktajam, ka vajadzīgs ne tikai zemes nodoklis, bet arī viss pārējais, un mums ir maksimāli jāsekmē, lai zemei un zemnieka saimniecībai tiktu viss nepieciešamais, lai tiktu ieguldīts kapitāls un darīts viss nepieciešamais, viss iespējamais zemes auglības un reālās, praktiskās ekonomikas efektivitātes paaugstināšanai un maksimālai produkcijas un nodokļu ieguvei.

Otrais jautājums, kuru es uzdevu sev, ir tāds: vai lauksaimniecības nodoklim var būt nopietns īpatsvars republikas budžetā? Un atbilde, bez šaubām, radās pakāpeniski– nē, nevar! Gluži otrādi– mums, cienījamie kolēģi, jāsāk jau pierast pie domas, ka lauksaimniecības nodokļu sistēma nevarēs būt par stuti un nopietni ietekmēt republikas budžetu, ka lauksaimniecībai būs nepieciešamas subsīdijas un dotācijas. Ja jūs nopietni pavērtētu jebkuru visattīstītāko valsti šodien, teiksim, Eiropas valstis vai kopējā tirgus valstis, kā arī Amerikas Savienotās Valstis, tad jūs redzētu, ka subsīdijas no budžeta lauksaimniecībai ar katru gadu pieaug, turklāt ļoti straujos tempos. Un tās nav vis kādi miljoni, bet miljardi.

Trešais jautājums: vai ar lauksaimniecības nodokli mēs varam atrisināt pašvaldību budžetu problēmas? Protams, nē. Diemžēl nē. Un nevarēsim atrisināt– ar to mums jārēķinās. Mums jāmeklē citi ceļi un iespējas. Ar lauksaimniecības nodokli to paveikt mums neizdosies, lai arī kā mēs to vēlētos.

Ceturtais: kā mums nenodarīt pāri mūsu Latgalei? Tā ir ārkārtīgi smaga problēma, un vakar cienījamais ministra vietnieks šeit centās mūs, latgaliešus, samulsināt ar to, ka, lūk, Latgalei būs grūtāk un sliktāk, ja tiks pieņemts Lauksaimniecības un mežsaimniecības pastāvīgās komisijas ieteiktais likumprojekts un noraidīts Lauksaimniecības ministrijas ieteiktais. Bet tad man rodas jautājums pašam un saviem kolēģiem latgaliešiem: vai latgalieši, Latgale grib, lai visiem būtu sliktāk? Tikai vieniem– vairāk slikti, bet otriem– mazāk slikti, jo latgaliešiem kapitālieguldījumi, pamatfondi ir mazāki, tātad arī nodokļu summa būs mazāka, bet tiem pārējiem būs lielāka. Es domāju, ka atbilde ir viennozīmīga– Latgale to negrib! Latgale un latgaliešu deputāti, kā arī visi citi grib, lai visiem būtu labāk. Es gribētu aicināt latgaliešus to visu sevišķi labi pārdomāt un balsojot izturēties ļoti nopietni. Varbūt ministra vietniekam nebūs izdevies savākt daudz balsu.

Un piektais: par atrunām un izņēmumiem pārējos nodokļos. Kā mēs visi esam jau ievērojuši, četros tipos nodokļu ir ieviestas atrunas un atvieglojumi attiecībā uz lauksaimniecisko ražošanu. Tie noteikti ir jāsaglabā pilnā apmērā, un mēs tos nedrīkstam svītrot. Daži no tiem jau ir pieņemti, pateicoties tam, ka autori, paldies Dievam, ir bijuši pietiekami kompetenti. Šīs atrunas tur ir, un tām ir jāpaliek. Nekādi citi nodokļi lauksaimnieciskajai ražošanai nedrīkst būt uzlikti.

Tālāk– vai iepirkuma cenas ir jāsaista ar nodokli? Protams, tās nevar saistīt, tās ir ļoti īslaicīgs uzlabojums. Īslaicīgs tāpēc, ka zemnieku saimniecības– un ne tikai zemnieku saimniecības vien– , pērkot ražošanas līdzekļus, tagad maksā pat desmit un divdesmitkārtīgi augstāku cenu, bet šīs cenas strauji kāpj. Pērkot praktiski brīvā tirgū, šī atbalsta nekur nav, un, tādā veidā tērējot, šis pielikums izkusīs pavisam ātri, jau tuvāko mēnešu laikā. Ceturtdienas pēcpusdienā Ekonomikas pastāvīgās komisijas un Lauksaimniecības un mežsaimniecības pastāvīgās komisijas kopīgajā sēdē visi Ekonomikas komisijas locekļi, kas pēcpusdienas sēdē bija klāt, vienlīdz atbalstīja Lauksaimniecības un mežsaimniecības komisijas iesniegto, zinātnieku izstrādāto likumprojektu par zemes nodokli. Šo likumprojektu ir izstrādājis tiešām ievērojamu zinātnieku kolektīvs, divu institūtu patstāvīgi izstrādātie projekti bija ļoti tuvi... Mūsu un Ekonomikas komisijas locekļu rīcībā bija seši dažādi alternatīvi varianti, un, tos izskatot, mēs pilnīgi tiem pievienojāmies. Pēc būtības šis izskatāmais projekts ir divu institūtu zinātnieku apvienotais un kopēji izveidotais rezultāts. Un es atbalstu Grūbes nolasīto mūsu lēmuma projektu par to, ka noraidām valdības un pieņemam Lauksaimniecības un mežsaimniecības komisijas ieteikto likumprojektu pirmajā lasījumā. Un tālāk mēs varētu strādāt, ņemot vērā mūsu apspriešanas rezultātus.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vārds deputātam Zaščerinskim.

J.Zaščerinskis: Cienījamie kolēģi! Daudz kas no tā, ko gribēju teikt, jau ir pateikts, tāpēc runāšu pavisam īsi. Visās Rietumeiropas valstīs valdības cenšas ar nodokļiem un dotācijām regulēt lauksaimniecības un enerģētisko resursu cenas, jo tieši šo produkcijas veidu apjoma pieaugums izsauc ražošanas izmaksu pieaugumu, visu rūpniecības produkcijas preču pieaugumu. Tā praktiski ar nepārdomātu nodokļu sistēmu mēs varam strauji ievirzīt inflācijas procesu, un ir grūti pateikt, kur tas varētu apstāties. Tāpēc uzskatu, ka valdības projekts par nodokļiem praktiski nosvītro visus tos plusus, kas varētu lauksaimniekiem rasties sakarā ar iepirkuma cenu pieaugumu, un noved lauksaimniekus tajā pašā izejas pozīcijā un prasa atkal izvirzīt jautājumu par turpmāko cenu pieaugumu. Uzskatu, ka tas ir nereāli un labāk jautājumu risināt ar mazākiem nodokļiem no lauksaimniekiem, kā tas ir paredzēts Boruka kunga variantā.

Negribēdams atkārtot to, ko šeit jau teica Špoģa kungs, es tomēr gribētu uzsvērt, ka noteikti jābūt ierakstam, ka no lauksaimniekiem tiek ņemts tikai zemes nodoklis un ka uz lauksaimniekiem neattiecas īpašuma, peļņas, investīciju un kapitāla aprites nodoklis. Gribu vēlreiz uzsvērt to domu, ka ceļš, kā regulēt lauksaimniecības turpmāko attīstību, nedrīkst būt nodokļu celšanas ceļš. Paldies.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Gabrānovam.

P.Gabrānovs: Cienījamie deputāti! Uzstāties debatēs mani pamudināja laikrakstā “Pilsonis” izlasītais raksts, kuru par nodokļiem lauksaimniecībā uzrakstījusi Renda Eihmane. Šeit minēts piemērs par to, kas noticis Krievijā 1928.gadā Viskrievijas boļševiku partijas plēnumā. Staļins ir runājis, ka lauksaimniekiem lielu nodokli noņem rentnieki ar saviem dārgajiem ražojumiem. Viņš teicis, ka tas neesot nekas, lauksaimniekiem jāuzliek lielākas nodevas. Viņiem šī slodze esot jānes. Ar to es gribēju piebilst, lai mēs šodien nerīkotos līdzīgi. Lauksaimniecība nav zelta bedre. Katrs rublis ir jānopelna sūrā un grūtā darbā. Valdības projektā paredzēts ar ražošanas nodokli aplikt ražošanas objektus, komunālos un meliorācijas pakalpojumus. Lauksaimniecība pašreiz ir vāja. Lauki ir tukši, mēs nedrīkstam atbaidīt arī zemniekus, bremzēt zemnieku saimniecību veidošanu laukos. Latvijas Republikas laikā bija lauksaimniecībai labvēlīga politika. Nodoklis par zemi tika uzlikts tikai pēc pagasta novērtējuma, bet lauksaimniecības ražošanas ēkas netika apliktas ar nodokli. Jaunsaimnieki bija pilnīgi atbrīvoti no nodokļa uz deviņiem gadiem. Neatkarīgās Latvijas laikā lauksaimniekiem nebija arī citu nodokļu. Zemes nodoklis bija vienīgais nodoklis. Ne par viesstrādniekiem, ne ko citu lauksaimniecībā nebija nodokļu. Un šeit mēs varam daudz ko pamācīties. Ja mēs piekopsim to politiku, kāda bija neatkarīgajā Latvijā attiecībā uz lauksaimniecību, tad es domāju, ka mūsu republika, mūsu valsts ne tikai zels un plauks. Un tas būtu ļoti labi un pareizi. Šajā ziņā mēs varam daudz ko pamācīties.

Profesors Špoģis jau pieminēja lauksaimniecības nozīmi, ka lauksaimniecība izšķir valsts neatkarību– būt tai vai nebūt. Tā ir saistīta arī ar tautas saglabāšanu. Saglabāt tautu vai nesaglabāt? Un visas tautas labklājību izšķir lauksamniecība. Taču lauksaimniecībā zemnieku pašreiz nav nemaz tik daudz. Mēs visi priecāsimies, un arī “sarkanie baroni” priecāsies, ja zemnieku saimniecības veidosies un uzņemsies šo smago darbu. Es domāju, ka šie saimniecību vadītāji, kuri vēl vada saimniecības, neviens nenostājas pret zemnieku saimniecību veidošanu. Viņi ir visprogresīvākie deputāti. Viņi nekad nav šaubījušies par progresīvu lēmumu pieņemšanu. Un es garantēju, ka viņi nekad nešaubīsies, jo tur savu roku uz ražošanas pulsa un tāpēc var izteikt šaubas par dažiem momentiem. Un tur jau šaubas arī ir. Vai tām ir liela vai maza nozīme– tas atkarīgs no tā, kā mēs skatāmies uz šo jautājumu. Mēs neviens neesam pret progresu, jo arī 1935.gadā, kā es to saprotu, 27 procentus no teritorijas ir apsaimniekojušas valsts saimniecības. Un tur bijušas augstākas ražas, tur strādājuši augstāka līmeņa agronomi un dažādi citi lauksaimniecības speciālisti. Tādējādi mēs daudz ko varam pamācīties no valsts vēstures. Un vienīgi konkurējoša lauksaimniecība nekad nepacietīs neražīgu, nepareizu organizācijas formu. Un arī lielsaimniecības pastāvēs tik ilgi, cik ilgi tās būs vajadzīgas.

Profesors Bojārs runāja par “Lauktehniku”, arī es “Lauktehniku” ļoti labi pazīstu un esmu par to izteicis daudz kritisku piezīmju. Tāpēc arī es mazliet runāšu par “Lauktehniku”. Mūsu, Gulbenes, “Lauktehnikā” strādā apmēram 40 cilvēku, rēķinot uz katru saimniecību. Viņi izmanto apmēram 100 vieglās automašīnas– pa piecām vai sešām uz katru saimniecību, ja tās sadalītu. Pašreiz “Lauktehnika” dzīvo pārpilnībā. Dzīvo pārpilnībā, bet bez peļņas. Viņi jau sasnieguši pārpilnības griestus, un, lai gan peļņas viņiem nav, viņiem ir monopolstāvoklis. Par viena kombaina “Dona” izlaišanu caur savām rokām viņi no kolhoza saņem 5 000 rubļu. Kā saka, rūpnīca atsūta, viņi uzraksta papīrus, un kolhozs samaksā piecus tūkstošus. Konkurences apstākļos arī “Lauktehnika”, manuprāt, atrastu savu vietu. Tāpēc es iesaku nekautrēties un balsot par profesora Boruka un Lauksaimniecības un mežsaimniecības pastāvīgās komisijas piedāvāto nodokļa variantu. Tas ir tas labākais. Es domāju, ka uz lauksaimniecības rēķina mēs varam tikai zaudēt, ja mēs tai pieiesim citādāk.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vārds deputātam Biezajam.

J.Biezais: Cienītais sēdes vadītāj, cienītie klātesošie! Piedāvāto lauksaimniecības nodokli mēs pamatā aizstāvam, arī es kā Ekonomikas komisijas pārstāvis, taču it kā apvainoto pozīcijā atstājam mūsu cienījamos Lauksaimniecības ministrijas darbiniekus. Nodokļu atšķirība nav pārāk liela, būtiskākā atšķirība ir tā, ka Boruka kunga variantā ar īpašuma nodokli netiek īpaši apliktas lauksaimnieciskās ražošanas un citas ēkas un līdzekļi. Vai tas ir taisnīgi? Es domāju, ka tas ir attaisnojami, ja paskatāmies, kas gulstas uz lauksaimniekiem, uz visu lauksaimniecību kopumā. Bez šā, neteiksim, augstā, bet pieticīgā lauksaimniecības nodokļa, tur vēl nāk klāt divi būtiski momenti. Pirmais ir tā saucamais sociālais nodoklis, kurš pašreizējā projektā ir salīdzinoši ļoti augsts uz katru izpeļņas rubli (minimums– 30, maksimums– 36 kapeikas), kāds tas bija lauksaimniekiem attīstītākajās saimniecībās, īpaši pie Rīgas.

Tāpat arī jārēķinās ar akcīzi, kas bija degvielai. Ja tā būs arī citā formā un atsevišķām saimniecībām būs arī akcīzes nodoklis par kažokādām un citu, tad šeit rodas diezgan lielas tehniskas un psiholoģiskas grūtības attiecībā uz šo rūpniecisko daļu, un šī situācija jau veidojās, izskatot likumu par uzņēmējdarbību. Ja uzņēmējs tika uzskatīts par vienu veselumu, kurā ietilpa atsevišķi apakšuzņēmumi, tad juridiskā puse bija skaidra, turpretī ekonomiskā– ne tik gluži skaidra, jo atsevišķu uzņēmumu summa un kopuzņēmums ekonomiski nav viens un tas pats, tiem ir dažādas nostādnes, un tie dažādi variējas.

Es paredzu, kolēģi, ka diezgan lielas grūtības saistās arī ar jau pieminēto sociālo nodokli. Ŋ ajā jautājumā varētu būt divas domas, taču viens ir skaidrs, ka šeit radīsies grūtības, un tās būs noteikti, vai arī mums nāksies sociālā nodrošinājuma karogu nolaist par kādu trešdaļu zemāk– tā ir viena tāda doma, kas, iespējams, ir jāņem vērā, kad mēs skatīsim budžetu. Otra doma ir tāda, ka sociālais nodoklis tiek iekasēts burtiski no pašreizējā dzīvā darba un tas diezgan netaisni sadalās pa objektiem, pa dažādu dzīvā darba izvietojumu. Es uzskatu, ka sociālā nodokļa bāzi varētu veidot divas trešdaļas no dzīvā darba un viena trešdaļa– no īpašuma nodokļa vai arī no kāda tā varianta.

Tad vēl es runāšu par to, ka Boruka kunga variantā netiek akcentētas meliorācijas, lauksaimniecības un citas būves. Vēl papildus jāņem vērā, ka saimniecības, kurām šādas būves un tehnika ir, saskarsies arī ar papildu grūtībām enerģētikā, tehnoloģiskajā konversijā, apgādātībā ar materiāliem un tamlīdzīgi. Tātad es vairs turpmāk neuzskatu tādu milzīgu īpašumu par jauku un pozitīvu parādību. Ar to noteikti radīsies papildu grūtības. Kopumā, kā jūs sapratāt, es atbalstu un cenšos attaisnot Lauksaimniecības un mežsaimniecības komisijas iesniegto variantu. Paldies.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Blažēvičam.

J.Blažēvičs: Godājamais sēdes vadītāj, godājamie kolēģi! Ir ļoti skumji, ka mēs, izskatot nodokļus, neredzam mūsu ekonomikas institūtu– viņi ir vairāki republikā– dažādas izstrādnes, modeļus, dažādus nodokļu variantus. Manuprāt, šodien ir jājautā, vai šo institūtu vadītāji ir savā vietā un vai viņi pilda savus pienākumus. Domāju, ka Ministru padomei ir tomēr pienācis laiks izskatīt šo institūtu darbības efektivitāti, it īpaši Ekonomikas ministrijas vadītāju darba efektivitāti šajos jautājumos. Paanalizējot nodokli, ko izstrādājusi republikas valdība, šeit ir redzama skaidra tendence– pārcelt visas lauksaimniecības problēmas uz vietām, vēlme atrisināt lauksaimniecības problēmas uz lauksaimniecības nodokļu rēķina. Atbalstot šo Lauksaimniecības un mežsaimniecības komisijas izstrādāto projektu, gribētos akcentēt vairākas detaļas.

Tomēr rūgti maldās tie, kuri domā– es tiešām pievienojos Špoģa kungam– , ka šis nodoklis būs vislielākais iztikas nodoklis pašvaldībām. Tāpēc šeit ir jāpieiet ļoti uzmanīgi, jo šie divi nākamie pamatnodokļi un vēl varbūt viens otrs, kas arī veidos šo pašvaldību budžetu, tad arī noteiks mūsu dzīvi laukos. Tāpēc šis nodoklis ir stipri samazināts. Mums jāskatās arī pārējie nodokļi, lai varētu sabalansēt lauku attīstību, un tur noteikti būs vajadzīgas valsts dotācijas. Un paralēli otrajam lasījumam, šajā gadījumā jau redzot modeli, mums jāredz arī šo dotāciju lielums vai vismaz tie principi, pēc kuriem tās veidos. Bez tā nevarēs iztikt.

Tālāk. Šeit ir redzama diferenciācija starp dažādiem novadiem, tā ir diezgan ievērojama vēl papildus tam, ka austrumu rajonos pagasta budžets būs daudz nabadzīgāks nekā, teiksim, citos reģionos. Austrumdaļā tā nav un vairāk arī nebūs. Tāpēc es vēlreiz uzsveru, ka ir vajadzīga– bez šaubām, pamatota– subsīdiju politika. Tai jābūt aprēķinātai, pamatotai, nevis voluntāri pasniegtai.

Par meža nodokli jeb nodokli no meža zemēm. Ja mēs skatām šo nodokli tādu, kāds tas ir valdības projektā, tad redzam, ka par jebkuru meža izsaimniekošanu, tiklīdz mēs ieejam tajā, mums kaut kas ir jāmaksā. Tāpēc meža nodoklis ir vajadzīgs tiem, kuri mežu izmanto gan medībām, gan celmu ieguvei, gan kā citādi, tas jāmaksā tiem, kuri izmanto šo mežu, bet nevis vispār uzlikt nodokli par visiem šiem krūmiem. Man liekas, ka tas tika pieminēts šeit arī vakar, un šis jautājums ir veiksmīgi atrisināts valdības iesniegtajā projektā. Es domāju, ka to variantu var pieņemt.

Par pilsētas zemēm. Obligāti ir jāveido cita pieeja pilsētas zemēm. Šis priekšlikums, ko iesniedza Lauksaimniecības un mežsaimniecības komisija, ir derīgs tikai attiecībā uz lauksaimniecībā izmantojamām zemēm, tikai attiecībā uz mazdārziņiem vai tamlīdzīgi. Ja tā saprastu– es tā arī precīzāk ierakstīju– , tad tas varētu būt pieņemams. Ja ieraksta citādāk, tad jādibina darba grupa un jāveido pavisam cita koncepcija par pilsētas zemju izmaksām. Par šīm stihiskajām nelaimēm, kas minētas 7.panta pirmajā apakšpunktā. Es pirmo apakšpunktu formulētu šādi, ka mēs atbrīvojam no nodokļiem finansu grūtību gadījumos, bet stihisku un citu nelaimju gadījumos tos sedz no valsts budžeta. Ja mēs šādi nepieiesim un pašvaldības maksās par stihiskām nelaimēm, tad šīm pašvaldībām, turklāt tas nav atkarīgs no viņām, nebūs no kā dzīvot, tas tā ir, kaut vai šīgada situācijā. Tāpēc obligāti stihisku un citu nelaimju likvidēšanas finansēšana jāparedz no valsts budžeta. Paldies.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vārds finansu ministra vietniekam Skultem.

M.Skulte, finansu ministra vietnieks: Cienījamais priekšsēdētāj, cienītie deputāti! Jāsaka, ka, apspriežot šos abus likumprojektus par zemes un lauksaimniecības nodokli, bez šaubām, ir skaidrs, ka pie tiem vēl jāpiestrādā, lai tos pilnveidotu. Es gribu dažus vārdus teikt tikai par šā likuma finansiālo pusi. Runājot tieši par šo problēmu, jāsaka, ka valdība, izstrādājot šo likumprojektu par zemes un lauksaimniecības nodokli, bez šaubām, to likumsakarīgi ir saistījusi ar tiem izdevumiem, kuri mums ir vajadzīgi, lai veidotu budžetu kopumā, un arī par tiem jautājumiem, kuri saistīti ar lauksaimniecības attīstību. Tāpēc jāteic, ka šis likumprojekts, kuru valdība iesniedza, ir skatāms ciešā kopsakarībā ar tiem izdevumiem, kuri ir daļēji saistīti ar lauksaimniecības attīstību. Gribas mazliet pailustrēt to ar skaitļiem, kādi rodas, sastādot budžeta projektu nākamajam gadam.

Ņemot vērā tās grūtības, to deficītu, kāds uz šodienu jau ir izveidojies, jāsaka, ka liels progress lauksaimniecības attīstībai varētu būt jautājums, kas tika atrisināts sakarā ar iepirkuma cenu paaugstināšanu. Un jāteic, ka nākamā gada budžeta projektā šis gandrīz dubultīgais cenu paaugstinājums ir ietverts. Pēc mūsu aprēķiniem, šogad tas sastāda mazliet vairāk par pusmiljardu, turpretī nākamajam gadam šis rādītājs, šī dotācija sakarā ar cenu paaugstināšanu sastādīs, kā projektā tas ir ierakstīts, gandrīz miljardu rubļu. Turklāt ir tādas pozīcijas, kuras ir tieši saistītas ar tām šīsdienas negācijām, kuras deputāti jau minēja. Teiksim, mums ir palielināti asignējumi un dotācijas, kas saistītas ar sociālās apdrošināšanas atskaitījumu palielināšanu vairāk nekā par 100 miljoniem, konkrēti– par 120 miljoniem.

Bez tam ir vēl citi jautājumi, kas saistīti ar ražošanas apjoma samazināšanos, vārdu sakot, tie visi ir jautājumi, kas skar lauksaimniekus, lai viņi tiešām varētu intensīvāk attīstīt savu darbību un ekonomiski drošāk strādāt. Bez šaubām, mums projektā ir ielikts arī ieņēmuma avots, kas saistīts ar papildu izdevumiem sakarā ar iepirkuma cenu regulēšanu, un tas ir lauksaimniecības un zemes nodoklis 140 miljonu rubļu apmērā. Ja mēs skatāmies otro alternatīvo projektu, tad mēs šos 140 miljonus nevaram savākt, un, bez šaubām, būs lielas grūtības. Es nezinu, kā valdība atrisinās šo subsīdiju jautājumu un noturēs šīs summas līdzsvarā, ko praktiski vairs nav iespējams izdarīt. Tāpēc domāju, ka mums acīmredzot vajadzēs atrast kaut kādus kompromisa variantus, lai šī summa samazinās tieši attiecībā uz lauksaimniecības sfēru– pēc aptuveniem aprēķiniem, par 90 miljoniem. Bez šaubām, šī summa ir kaut kur jārod un kaut kā jāsabalansē. Tāpēc man ir lūgums, noformējot attiecīgo protokolu, kas saistīts ar šā jautājuma apspriešanu pirmajā lasījumā, uzdot, lai mēs vēl kopīgi papildus strādātu un kaut kā visus šos jautājumus atrisinātu un šo deficītu samazinātu līdz minimumam.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Endelem.

J.Endele: Cienījamie kolēģi! Mēs šodien apspriežam likumu, kuru ļoti, ļoti gaida laukos, un interese par to ir nešaubīga. Pie tam informācija, kas tiek saņemta, tīši vai netīši sagrozīta, rada nelabvēlīgu atmosfēru, kur galvenais akcents tiek likts uz to, ka parlaments cenšas par katru cenu uzlikt milzīgus nodokļus, lai nožņaugtu topošo zemnieku.

Vispirms manas domas par to, vai šāds nodoklis ir vajadzīgs. Es esmu par šādu nodokli. Kāpēc? Tāpēc, ka šim nodoklim vajadzētu būt zemes racionālas izmantošanas veicinātājam. Un tagad paskatīsimies uz zemes nodokli tādā aspektā, kādus mērķus sprauž šis nodoklis. Tur ir rakstīts: “Nodokļa mērķis ir radīt ienākumu avotu vietējo pašvaldību budžetiem, kā arī izņemt diferenciālo renti lauksaimniecībā.” Es domāju, ka šeit mērķis ir formulēts nepareizi. Un, ja pat Antiņam izdevās uzjāt stikla kalnā, tad varbūt tieši tāpēc, ka viņam bija cēls mērķis.
Es domāju, ka šeit mērķim jābūt pavisam citādam– lai zeme tiktu racionāli un intensīvi izmantota. Un, izejot tieši no šā mērķa, man liekas, ka šis nodoklis netiek īpaši pareizi veidots. Iedomāsimies šādu situāciju: manam tēvam bija zeme Vecpiebalgā 27 ha, no tiem gandrīz 20ha– lauksaimnieciski izmantojami, 5 ha bija meža hektāri un 2 ha bija krūmi. Es paņemšu šo zemi un, teiksim, pēc pieciem gadiem sākšu maksāt lauksaimniecības zemes nodokli... Godīgi sakot, man ir ļoti apbēdinoši, ka tas ir viszemākais nodoklis– 10 rubļu par hektāru. Šobrīd man tur būtu 12 hektāru, bet, rēķinot komerccenās, tie ir pieci polši, un mana tēva zeme, šis svētums, ir samaksāta. Tātad šai zemei galīgi nav nekādas vērtības. Un es šo zemi necenšos izmantot, es audzēju krūmus, man ar katru gadu pa hektāram samazinās izmantojamā zeme, un drīz vien man nav vajadzīgi vairs pat tie pieci komerctrauki, lai es nomaksātu par šo zemi. Šādā veidā mēs ar šā likuma palīdzību neveicinām zemes racionālu izmantošanu. Es varbūt saaudzēju krūmus, izveidoju medību saimniecību un pārdodu licences par aļņiem, staltbriežiem un dzīvoju, neieguldot nekādu darbu. Tāpēc man ir priekšlikums: nododot lietošanā zemi, vispirms ir vajadzīga precīza tās inventarizācija, cik tur tobrīd ir lauksaimnieciski izmantojamas zemes, cik ir krūmāju, purvu un cik ir meža. Un, kad pēc pieciem gadiem sāks darboties šis nodoklis, tad par katru aizlaistu zemes hektāru ir jāmaksā krūmu nodoklis, kas ir progresējošs. Teiksim, piecus gadus es par krūmājiem neko nemaksāju, bet sestajā gadā, ja es neesmu neko ar šiem krūmiem izdarījis, teiksim, nocirtis un iestādījis mežu vai apūdeņojis un izveidojis dīķi, lai audzētu zivis,– tad es maksāju progresējošu nodokli. Pretējā gadījumā zemes racionāla izmantošana nenotiks, un es neredzu, kā to varētu realizēt.

Par mežiem. Meži ir īpašs mūsu bijušo zemnieku svētums un lepnums, un arī bagātība tie ir. Neaplikt mežus ar nodokli– arī tas nav pareizi. Protams, es piedāvāšu mistisku variantu, bet manā skatījumā tāds nākotnē varētu darboties un būt vēl veicinošs faktors mežu attīstībai. Pieņemsim, ka mūsu dabas aizsargi noteikts, cik šodien Latvijā vajadzīgs mežu, lai mēs varētu dzīvot, skatoties no tīri ekoloģiskās puses. Otrkārt, valdībai ir vēlmes šo mežu produkciju realizēt. Tātad ir mērs, zemāk par kuru mēs nevaram noslīdēt un nevaram likvidēt mežus pavisam. Tātad mēs sastādām zināmu taksāciju, cik uz katra šobrīd esošā meža hektāra ir jābūt koksnes masai, un, ja man šis mežs vēl nav izaudzis līdz šai kondīcijai, tad es drīkstu gaidīt, tad man nav jāmaksā nekāds nodoklis un es drīkstu mežu cirst tikai ar speciālu atļauju. Kad šis mežs ir sasniedzis kondīciju, tad sāk darboties nodoklis, bet es šo mežu, maksājot lielu nodokli un atkal ievērojot normas, lai uz hektāru nebūtu mazāk par noteikto normu, pārdodu tālāk... Vārdu sakot, es realizēju savu produkciju, kā gribu. Tas ir ekonomiskais mērs, ar kura palīdzību to varētu regulēt. Jūs tūliņ iebildīsit un teiksit– tas ir ļoti sarežģīti realizējams. Taču mums vēl ir laiks, mums nav šā likuma darbība jāsāk ar rītdienu, bet varbūt pēc pieciem vai desmit gadiem tas ir izdarāms.

Un vēl dažas piezīmes. Es jau vairākkārt esmu sūrojies par to, ka mūsu likumdevēji uzraksta tādus aprēķina pantus, pēc kuriem neko nevar aprēķināt, tā, piemēram, ja mēs ņemam 5.pantu, kas ir gari un plaši izklāstīts... Starp citu, vakardien arī bija kuriozs, kad viens uzdeva jautājumu– kā pēc šā panta var izrēķināt? Tad paši likumtaisītāji nevarēja izrēķināt, un tas taču ir kaut kas traks, ja ir likums, pēc kura mēs, teiksim, vismaz tie, kuriem ir nepilna vidējā izglītība, nevaram izrēķināt... Kas tad, taisot šos likumpantus, notiek? Man ir tāds ieskats, ka tiek atzīta aritmētika līdz Kristus dzimšanai un pēc tam vairāk netiek... Bet būtu jābūt tā: tur, kur sākas formulas, tad valoda, kuru lasa un kuru pazīst katrs kaut cik normāls cilvēks... ir vajadzīga formuliņa, tajā saliek iekšā attiecīgus skaitļus un izrēķina. Ja mēs šobrīd balsosim par šo 5.pantu, par šo rēķinu, tad mēs balsosim atkal par neskaidrību, jo es stipri šaubos, vai kāds gudrais atradīsies, kas varētu izzīst no pirksta informāciju, kuras šeit nav.

Tāpēc man būtu šādi priekšlikumi. Kā jau es teicu, zemes nodoklis ir nepieciešams. Taču vajadzētu, pirmkārt, mainīt mērķus, otrkārt, šo nodokli– es to šodien nosauktu par statisku– vajadzētu pārveidot par dinamisku, lai tas darbotos, un uzrakstīt šīs aprēķinu formuliņas tā, lai katrs normāls cilvēks pats var sekot tām līdzi un izrēķināt. Paldies.

Priekšsēdētājs: Deputāt Endele, varbūt jūs varētu skaidri formulēt, kāda varianta pieņemšanu vai nepieņemšanu vajadzētu balsot, jo no jūsu debatēm to skaidri nevarēja saprast.

J.Endele: Es šeit runāju tikai par zemes likumu. Kā jau teicu, es esmu par to, lai šis variants tiktu pieņemts, bet tikai ar būtiskām izmaiņām, kas varbūt prasīs vairāk nekā divas nedēļas laika, bet ierosinājumus es nodošu sēdes vadītājam, tātad jūsu rokās...

Priekšsēdētājs: Paldies. Nākamajam vārds deputātam Edmundam Krastiņam.

E.Krastiņš: Cienījamie kolēģi! Tā kā esmu viens no tiem deputātiem, pie kuriem bieži griežas mūsu kolēģi un aicina tos, kas ir ievēlēti lauku apgabalos, rīkoties tā un tā, tad pirms šā svarīgā jautājuma izskatīšanas šeit, plenārsēdē, es pirmdien tikos ar visu lauku apgabalu pagastu priekšsēdētājiem– man tādi apgabali ir seši– un uzdevu viņiem dažus vienkāršus jautājumus: vai jūs esat gatavi nākamajā gadā sākt saimniekot savā teritorijā? Vai jūs gribat naudu, ar ko rīkoties? Vai jums pietiks šīs naudas, ko paredz pašreizējie nodokļu likumi, bet, ja nepietiks, kādu jūs redzat izeju? Ko darīt, kā rīkoties Augstākajai padomei?

Ja man tagad būtu īsi jums jāatstāsta šīs vairāku stundu garās sarunas rezultāts, tad es varu teikt, ka vismaz manā vēlēšanu apgabalā pagastu priekšsēdētāji ir enerģiski cilvēki, kuri grib saimniekot savā teritorijā, kuri negrib staigāt ar ubaga cepuri rokā, lūgdamies atkal kādu ķieģeli vai kādu naudas summu visvarenajā saimniecībā, kas pašlaik saimnieko šajā teritorijā daudz pilntiesīgāk nekā pagasta Tautas deputātu padome. Viņi grib sākt saimniekot, taču vienlaicīgi viņi arī skaidri saskata to, ka pat šajos diezgan pārticīgajos pagastos ar tiem nodokļiem– tas būtu šis zemes nodoklis otrajā variantā un iedzīvotāju ienākuma nodoklis, ko mēs pašlaik esam ieplānojuši pat simtprocentīgi atstāt viņu rīcībā,– viņiem būs ļoti grūti savilkt galus kopā un vispār saimniekot. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē to, ka viņiem vai nu atkal nāksies iet un lūgties no šīs pašas saimniecības... Taču tā, jau pati maksādama nodokļus, varētu viņiem arī atbildēt: jūs visu jau esat saņēmuši un dariet, kā gribat.

Diemžēl šeit neviens no kolēģiem savās runās neaplūkoja šo pusi– kā lauku pašvaldībai iztikt, no kā tai dzīvot? Es to arī saprotu, jo, kā kolēģis Ziediņš savulaik teica no šīs tribīnes, diemžēl šajā Augstākajā padomē nav ievēlēts neviens pagasta vecis. Te mēs redzam arī sekas. Ir ievēlēti ļoti daudzi saimniecību vadītāji, lauksaimnieki, kuri labi saprot, kā šis, teiksim, pirmā varianta nodoklis vai kādi citi nodokļi varētu ietekmēt lauksaimniecisko ražošanu. Bet no kā dzīvot teritorijai? Pašlaik tā koncepcija, kuru mēs esam iestrādājuši likumā par budžetu, ir diezgan skaidra, un arī šie valdības ierosinātie nodokļi diezgan skaidri mums parāda nākamā gada ainu. Tas ir tas pats centralizētais budžets, kurā vispirms skatīts republikas līmenis un pēc tam rajona līmenis pēc kaut kādiem noteiktiem normatīviem. Un pēc šiem normatīviem, ja tie ir tādi paši kā iepriekš, ir skaidrs, ka katram tiek dots tik, cik viņam vajag, kādi ir viņa reālie izdevumi. Un es domāju, ka šāda pieeja nevienu pašvaldību nestimulēs sākt saimniekot, meklēt, ekonomēt, taupīt. Tā ir ņēmēja un tērētāja pozīcija. Jautājums– vai mēs centīsimies nākamajā gadā lauzt šo apburto loku vai arī paliksim šajā apburtajā lokā, kad mūsu budžets būs centralizēts un katram tiks dots tik, cik viņam apmēram vajag, lai viņš izdzīvotu, nerēķinoties ar to, vai viņš saimnieko labāk vai sliktāk.

Mans viedoklis ir tāds, ka mums šo burvju loku ir jācenšas lauzt un tāpēc mēs vairs nevaram šos nodokļus turpināt skatīt otrajā lasījumā, nezinādami, kāda būs mūsu budžeta politika nākamajā gadā– vai tā būs centralizēta vai decentralizēta. Ja tā būs decentralizēta, tad mums, izstrādājot un pieņemot šo nodokļu likumu, jānodrošina, lai vismaz vidējs, normāls, pārticis pagasts varētu ar saviem nodokļiem iztikt. Arī lauksaimniecības ražošana jāstimulē. Jā, varbūt tā ir jāstimulē ar dotācijām, ar subsīdijām, bet tas ir jādara no valsts budžeta. Bet šim pagastam– normālam, vidējam pagastam– vismaz no saviem nodokļu ienākumiem būtu jāiztiek. Protams, mums būs daudz arī tādu pagastu, kuri pat šādā gadījumā nevarēs iztikt, un šeit varētu būt runa par dotācijām, par mērķdotācijām, bet tās tiešām būtu mērķdotācijas un, iespējams, arī kredīti, kas tomēr veicinātu pamatot savas prasības un racionāli saimniekot savā teritorijā.

Kā iziet no šīs situācijas? Es gribu arī viennozīmīgi pateikt, ka atbalstu šo otro zemes nodokļa variantu, tikai ņemot vērā to, ka pieņemt to ar šādiem absolūtiem skaitļiem man liekas galīgi neiespējami, jo atkal ir tā pati situācija. Ja nākamgad sāksies cenu pieaugums, un tāds sāksies, tad gada beigās– 1.novembrī –, ja kaut kas varbūt būs iemaksājams, tad tā būs nevērtīga nauda, par kuru absolūti neko nevarēs iegādāties. Tāpēc es domāju, ka šī nodokļa bāze ir jāizsaka nevis desmit rubļos, kā mums piedāvā projekta autori, bet gan kādā materiālā veidā, kādā no lauksaimniecības pamatproduktiem. Latvijā tas varētu būt, piemēram, piens– 20 litri piena valsts iepirkuma cenās uz nodokļu nomaksas brīdi.
Tādā gadījumā šī nodokļu summa iemaksas brīdī daudzmaz atbilstu visai šai vērtībai. Un es nevaru piekrist projekta autoriem, kuri atrunājas, ka nākamo gadu gan mēs pārdzīvosim. Man liekas, ka tieši nākamo gadu mums būs ļoti grūti pārdzīvot, un tāpēc šeit jāiestrādā šāds mehānisms.

Kur vēl dabūt līdzekļus laukos vietējo pašvaldību vajadzībām? Vai mums vispār ir šādi aprēķini? Šādu aprēķinu mums nav, un tāpēc es tomēr gribētu lūgt, lai Ekonomikas komisija vai Tautas pašvaldības un sabiedrisko lietu komisija pasūta šādus aprēķinus– kā īsti nākamajā gadā veidosies mūsu pašvaldību budžets. Un arī šis jautājums mums starp pirmo un otro lasījumu ir jāizšķir. Manuprāt, mēs varētu padomāt, taču es negribu kategoriski prasīt par to, ka varbūt tomēr lauksaimniecības uzņēmumos būtu pielietojams tas pats īpašuma nodoklis, kas mums šeit jau ir ierosināts kā projekts. Kādas es redzu šeit priekšrocības? Tas jau izskanēja dažu pagastu priekšsēdētāju runās. Pašlaik mūsu lauksaimniecības uzņēmumi– tas mums vienmēr ir uzsvērts– ir agrāri industriāli, atsevišķos gadījumos neko daudz neatšķiroties no dažām rūpnieciskās ražošanas nozarēm, it īpaši tā tas ir labi attīstītos uzņēmumos. Es domāju, ka šāds īpašuma nodoklis, cik es zinu, pastāv arī dažās Rietumu zemēs, arī tur pastāv īpašuma nodoklis lauksaimniecībā uz mašīnām, uz iekārtām un tā tālāk. Domāju, ka tas, pirmkārt, veicinātu mazāku uzņēmumu veidošanos, ja mēs to izstrādātu optimāli progresīvu. Otrkārt, zemnieku saimniecības varētu būt pasargātas no šā nodokļa tādā veidā, ka būtu izveidots attiecīgs minimāli neapliekamā īpašuma apjoms, taču šāds īpašuma nodoklis tomēr veicinātu saimniecības atteikties no tā īpašuma, kas tām nedod pietiekamu atdevi. Jo pašreizējā situācijā, piedodiet man par salīdzinājumu, bieži vien var veidoties tāda situācija, ko var salīdzināt ar suņa sēdēšanu uz siena kaudzes.

Un, visbeidzot, es gribētu atspēkot dažas domas, kas izskanēja iepriekšējo runātāju izteikumos, jo man par to ir cita informācija. Teikt un propagandēt, ka Latvijā bija ārkārtīgi liberāli nodokļi attiecībā un zemniecību, manuprāt, arī pēc Aizsilnieka grāmatas “Latvijas saimniecības vēsture” ziņām nebūtu visai korekti, jo šis nodoklis bija apmēram 30 procenti no ienākuma. Atsevišķām kategorijām Latvijas Republikā šis nodoklis bija mazāks, arī rūpniecībā, arī tirdzniecībā. 30 procenti no ienākuma, manuprāt, nemaz nav tik maz.

Runājot par dotācijām lauksaimniecībā, kuras vispār pasaulē pieaugot, manā rīcībā ir pilnīgi pretēja informācija. Pašlaik intensīvi norisinās sarunas tieši par dotāciju atcelšanu lauksaimniecībai. ASV uz to jau iet, arī Eiropas koptirgus valstis tās samazina un paredz septiņos gados vispār lauksaimniecībai noņemt jebkādas dotācijas. Dotācijas ir noteiktas nevis tāpēc, ka lauksaimniecība strādā sliktos apstākļos, bet gan tāpēc, lai aizsargātu šo zemju lauksaimniecisko ražošanu no importētājvalstu produkcijas, kuras ražo lētāku produkciju un līdz ar to padara šo zemju lauksaimniecību konkurētnespējīgu. Es domāju, ka Latvijā mums šī situācija pagaidām vēl nedraud. Protams, mums vajadzētu attiecīgu programmu lauksaimniecības attīstībai, taču šis jautājums ir jārisina ar citām metodēm. Es nevaru piekrist arī Finansu ministrijas pārstāvim, ka, lūk, šis cenu pieaugums vienlaicīgi būs kaut kā jāieņem no lauksaimniecības nodokļu veidā. Es domāju, ka lauksaimniecībai laukos, pirmkārt, nodoklis jāmaksā tāpēc, lai uzturētu sava pagasta pašvaldību. Un tas ir galvenais mērķis šiem nodokļiem, un ar to mums šis nodoklis ir arī jāsabalansē. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Bulam.

A.Buls: Godātie deputāti! Es gribētu runāt varbūt par ne sevišķi nozīmīgu nodokļu ienākuma avotu– zemes nodokli par mazdārziņiem, kas skars daudzus cilvēkus. Tiesa gan, šoreiz nevar runāt par kaut kādu budžeta piepildīšanu ar šo nodokli, taču te es gribētu runāt par taisnīguma principu attiecībā uz dažādu mazdārziņu saimniekiem.

Sākšu ar piemēru. Es ņēmu divas dārzu kolonijas– vienu Rīgas rajonā, tas ir, pie Katlakalna kapiem, pie Daugavas, un tā saucas “Ziedonis”, un otru– pie Torņakalna stacijas, ja nemaldos, to sauc “Oskari”. Tātad šīs divas kolonijas– viena Rīgas rajona Ķekavas pagastā, otra– pašā Rīgas pilsētā. Es sarēķināju šos zemes nodokļus pēc Lauksaimniecības komisijas projekta. Tātad pirmā tabula, kas attiecas uz lauku rajoniem, nosaka, ka mazdārziņa īpašnieks “Ziedonī”, tas ir, pie Katlakalna kapiem, kur ir laba zeme– mālaina, iestrādāta ar kūdru un ir ļoti auglīga, nes labu ražu, maksā gadā par 700 kvadrātmetriem (600 plus 100 uz ceļiem, kas arī būtu jāieskaita) 5 rubļi 85 kapeikas. Taču, ja vietējā pašpārvalde vēl atļausies paaugstināt nodokli, bet ne vairāk kā par 50 procentiem, kā tas noteikts likumā, tad maksa gadā būs 8 rubļi 82 kapeikas. Un tas viss par labu zemi, par atļauju šajā kolonijā būvēt kārtīgu māju, ierīkot augļu dārzu ar visām no tā izrietošajām sekām. Otrais dārzs– “Oskari” ir pie Torņakalna, kur pagaidām nav tiesību ne būvēties, ne arī aug šie augļu dārzi, jo zeme ir purvaina, slapja, bet tas atrodas pilsētā. Un tad man jālieto otrā tabula. Otrā tabula nosaka, ka, lūk, par šo dārzu, par tiem pašiem 700 metriem, ir jāmaksā 49 rubļi gadā, bet, ja pašvaldība pieņems iepriekšējā varianta koeficientu, tad būs jāmaksā 73 rubļi. Salīdzināsim– par labu dārzu ar apbūves iespējām es maksāju 8 rubļus 82 kapeikas, noapaļojot– 9 rubļus, bet par sliktu dārzu maksāju 73 rubļus. Kur te ir taisnība?

Tāpēc man ir priekšlikums. Mazdārziņiem obligāti, kaut arī tie varbūt nenes sevišķi lielu ienākumu budžetā, kaut gan vietējās pašvaldības budžetam arī tas būtu zināms atspaids, vajadzētu zemes nodoklim radīt jaunu pielikumu– trešo pielikumu speciāli par mazdārziņiem– un rēķināt pilnīgi pēc citas formulas, pēc tiem principiem, nešķirojot, vai tas ir laukos vai tas ir pilsētā, bet šķirojot pēc statusa, kāds tas ir šim dārzam– vai tev ir dots pastāvīgs augļu dārzs ar tiesībām būvēties vai tas piešķirts tikai pagaidām. Tas būtu pirmām kārtām. Un otrām kārtām, jāņem vērā rādiuss ap pilsētu. Es esmu sagatavojis tabulu par katru rajonu, par katru pilsētu, par katru apdzīvoto vietu, un es to iesniegšu. Es sarēķināju likmes, kas, pēc manas saprašanas, būtu daudzmaz taisnīgas. Tās sākas no 1,5 kapeikām par kvadrātmetru Ludzas rajonā vai, teiksim, Balvu rajonā un uzkāpj līdz 7 kapeikām Rīgā un 10 kilometru rādiusā ap Rīgas robežu. Arī ar šo gradāciju man ir izveidota tabula, kuru es iesniegšu profesoram, ja viņš un jūs, deputāti, uzskatāt par vajadzīgu risināt mazdārziņu jautājumu. Tad radīsim šo trešo tabulu speciāli mazdārziņiem.

Un otrais jautājums, par kuru es gribu runāt, ir maksas nodoklis par rūpniecības uzņēmumu aizņemto zemi. Gan valdības, gan arī Lauksaimniecības un mežsaimniecības komisijas variantā šie nodokļi izskatās apmēram vienādi. Tas ir, Lauksaimniecības un mežsaimniecības komisijas nodoklis, kas lasāms otrajā pielikumā, saucas “Cita nodarbošanās, citām vajadzībām lietojamā zeme”. Valdības 3.pielikumā ir teikts par ražošanu, taču praktiski likmes ir vienas un tās pašas. Iedomājieties, ka Cēsīs ir uzbūvēta rūpnīca, kam jāmaksā 40 kapeikas par kvadrātmetru, tas ir, par vienu hektāru iznāk maksāt četrus tūkstošus. Vienā hektārā var uzbūvēt krietnu rūpnīcu, bet jāmaksā tikai četri tūkstoši. Tas ir stipri par lētu, un, tā kā viss šis nodoklis ienāk pašvaldībai, es domāju, ka rūpniecības uzņēmumiem tomēr vajadzētu nolikt krietni lielāku nodokļa likmi. Un nodokļu likumā iestrādāt šo normu. Tas pats attiecas arī uz lauku rajoniem, jo rūpniecības uzņēmumi ir gan uz ciematu, gan uz pilsētu zemes.

Secinājums? Esmu par zemes nodokļa otro variantu, ko iestrādāja Lauksaimniecības komisija ar profesoru Boruku priekšgalā. Taču pie šā varianta vajadzētu piestrādāt un, kā jau teicu, attiecībā uz mazdārziņiem radīt jaunu skalu, kā arī iestrādāt lielākas normas rūpniecības uzņēmumu zemes nodoklim, un, treškārt, vajadzētu atcelt 4.pantu vai arī būtiski to samazināt. Nodokļu likumā nedrīkst būt nekādu nolaižu. Mums ir daudz dažādu objektu, par ko nav jāmaksā,– krūmi, meži. Kāpēc? Par krūmiem jāmaksā, arī par mežu ir jāmaksā. Kāpēc tad nedrīkst maksāt par šo zemi? Vajag ar cieņu izturēties pret katru zemes gabalu! Arī pret mazdārziņiem. Kas tas ir– astoņi rubļi? Tā ir necieņa pret manu zemi. Man astoņi rubļi ir jāsamaksā par to zemi, kura mani gandrīz vai izbaro ar augļiem un dārzeņiem visu ziemu, bet es maksāju tikai 8 rubļus. Tas ir apvainojums pašai zemei. Tāpēc, raugoties no šā viedokļa, nodoklim tomēr ir jābūt. Es nesaku, zemi lauksaimnieciskajai ražošanai lauksaimniekiem var atstāt, šeit tās likmes ir labas, un nav ko plēst naudu no cilvēkiem, kuri cenšas ierīkot savu saimniecību. Turpretī nodoklim rūpniecības uzņēmumiem un par mazdārziņiem šīs likmes stingri jāpalielina. Tātad 4.pants ir jāpārstrādā vai tas vispār jāatmet nost. Tā, paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Debates turpināsim pēc starpbrīža. Tagad vārds diviem paziņojumiem deputātiem Indulim Emsim un Imantam Daudišam. Lūdzu, Emša kungs!

I.Emsis: Cienījamie deputāti, es gribu jūs informēt, ka mēs esam saņēmuši “dāvanu” no armijas uzņēmuma Novopolockā, no kura kolektora bojājuma rezultātā Daugavā ir noplūdušas indīgas ķimikālijas, un šobrīd ir pārtraukta ūdens ņemšana no Daugavas Daugavpilī. Ir aizdomas, ka šis saindētais ūdens varētu nonākt arī Rīgas un citu pilsētu, kas ņem no Daugavas ūdeni, teritorijā. Ļoti lieli un reāli draudi pašreiz nav konstatēti.
Tātad cianīdu saturs ūdenī, kur analīzes ir ņemtas, pagaidām ir normas robežās, tomēr apstāklis, ka upē ir parādījušās beigtas zivis piesārņojuma sākuma stadijā, rada aizdomas par to, ka toksiskums sākuma stadijā ir bijis ļoti augsts. Pašreiz uz šo rūpnīcu izlidojusi mūsu ekspertu grupa, un tā mēģinās veikt visus pasākumus, lai iesniegtu materiālus tiesā un piedzītu no vainīgajiem visu, kas par to pienākas.

Vienlaikus gribu paziņot, ka ūdens kvalitātes kontrole tiek veikta pastiprinātā apjomā un draudi, ka varētu tikt saindēti republikas iedzīvotāji, pašreiz nepastāv. Es vienkārši gribu vērst uz šiem jautājumiem deputātu uzmanību.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, deputāts Daudišs!

I.Daudišs: Cienījamie deputāti! Es gribēju informēt jūs par tiem lielākajiem pasākumiem, kas notiks 11.novembrī– Lāčplēša dienā. Gan sabiedriskās organizācijas– Tautas fronte, LNNK, Represēto klubs, gan arī Brāļu kapu komiteja un citas sabiedriskās organizācijas šajā dienā rīko pasākumus. Mēs savā starpā esam koordinējušies un izlēmuši, kādā secībā tie notiks te, Rīgā, 11.novembrī. Un proti, pulksten 9.00 notiks karoga pacelšana Rīgas pils Svētā Gara tornī, pulksten 14.00 Brāļu kapos Tautas fronte, LNNK un arī citas sabiedriskās organizācijas rīko vainagu gājienu, pulksten 16.00 notiks mūsu Latvijas Republikas Augstākās padomes rīkotais piemiņas brīdis Brāļu kapos, bet par to es vēlāk jūs informēšu. Pulksten 18.00 mītiņš un ziedu nolikšana pie Brīvības pieminekļa, to rīko sabiedriskās organizācijas. Un vakarā 11.novembra krastmalā no pulksten 18.45 līdz 20.30– svecīšu vakars.

Tātad pulksten 16.00 notiks Augstākās padomes rīkotais piemiņas brīdis Brāļu kapos. Ko ietvers šis piemiņas brīdis? Tātad piemiņas gājiens, ko ievadīs mūsu garīgo konfesiju vadība, tajā piedalīsies arī Augstākās padomes deputāti, Ministru padome, sabiedriskās organizācijas un Rīgas vadība. Sekos aizlūgums, ko noturēs Kārlis Gailītis. Tad klusuma brīdis. Pēc tam noliksim ziedus pie Mātes Latvijas. Un jūs tiekat laipni aicināti piedalīties šajā piemiņas brīdī Brāļu kapos. Pulksten 15.00 te, pie Augstākās padomes ēkas, būs autobusi, šie autobusi dosies uz Brāļu kapiem pulksten 15.20. Mēs aicinām jūs piedalīties šajos pasākumos. Paldies.

Priekšsēdētājs: Paldies. Un Jurim Dobelim vēl neliels paziņojums pirms pārtraukuma.

J.Dobelis: Cienījamie kolēģi! Man ir pavisam prozaisks paziņojums. Ja jūs vēlaties parakstīties uz žurnāliem “Naše Naseļeņije” un “Eho”, tad, lūdzu, pierakstieties! Divu nedēļu laikā vēl neviens nav parakstījies, un šodien ir pēdējā diena. Es abonementus atdošu šodien atpakaļ.

Priekšsēdētājs: Pusstundu ilgs pārtraukums.

(Pārtraukums)

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja pirmais vietnieks Dainis Īvāns.

Priekšsēdētājs: Deputāti! Ir tāda sajūta, ka vairāki deputāti arvien vēl dodas pie saviem vēlētājiem, jo mūsu rindas paliek tukšas, lai gan mums darbs ir jāturpina. Cerams, ka uz balsošanu būs visi. Turpināsim debates.

Debatēs nākamais runās deputāts Kide, pēc viņa– deputāts Freimanis, tad vēl ir pieteicies deputāts Lucāns, un galavārdu lūdz arī valdības projekta autori. Lūdzu. Tikko ir ienācis ierosinājums pārtraukt debates, bet to lemsim pēc tam. Lūdzu.

E.Kide: Cienījamie deputāti! Man parlamentā šoreiz ir iesniegti divi alternatīvi likumprojekti par zemes nodokli. Tādēļ patiešām ir ļoti žēl, ka mēs nedzirdējām neatkarīgas ekspertu grupas salīdzinošu slēdzienu par šiem projektiem, jo izšķirties nav viegli, tāpēc ka nodokļu medaļai patiešām ir divas puses. No vienas puses, jābūt tādiem lauksaimniecības nodokļiem, kas nenomāktu zemkopju iniciatīvu, bet, no otras puses, kā jau te teica, ir jānodrošina vietējais budžets, kurš arī kalpo lauksaimniecībai. Ja mums nav doti zinātniski secinājumi par šiem nodokļu modeļiem, tad mums pašiem, deputātiem, godīgi tas ir jāatrisina, lai mēs nesaņemtu piezīmes. Šeit nav tautas universitāte, ir jātiek galā pašiem.

Boruka kunga piedāvātajam variantam, neraugoties uz visu nodokļu aprēķina vienkāršību un arī uz saimniecību finansiālo nepārslogotību, ir viens trūkums. Tas īsti nestimulē saimniecības intensīvi strādāt, jo nav saistīts ar zemes atdeves galarezultātiem. Gatavojot likumprojektu trešajam lasījumam, varbūt komisijai būtu vērts pievērst vērību ārvalstu pieredzei. Tur bez divām pamatlauksaimniecības nodokļu sastāvdaļām, tas ir, zemes vērtības ballēs un ģeogrāfiskā stāvokļa, ir vēl arī nodoklis par ienākumu, taču tas ir apgriezti proporcionāls ienākums. Tas ir, jo lielāka raža, jo mazāk jāmaksā. Pie augšējā ienākuma griestiem šī ienākuma daļa vispār nav jāmaksā. Un jāmaksā tikai par zemi, bet nedaudz. Tas stimulē ražošanu, tas veicina no hektāra iegūt maksimālu ienākumu, veicina ieviest ražošanā zinātniskos sasniegumus un ražošanu intensificēt. Komisijai derētu par šādiem stimulējošiem aspektiem turpmāk padomāt.

Runājot par ražošanas intensifikāciju un stimulēšanu, jāatzīmē, ka zemes reformas komisija noraidīja arī labojumu likumdošanā par izglītības cenzu ieviešanu jaunsaimniekiem, atsakoties no pasaules prakses šajā jomā. Lai arī kāda tā ir, taču izglītība stimulē intensifikāciju. Un rodas bažas, ka mēs atkal paliksim pie neintensīvas saimniecības līmeņa.

Otrais. Jāpiekrīt arī tam, ka Boruka kunga projekta nodokļu likmes šķiet patiešām pārāk zemas un tās būtu nepieciešams pārskatīt uz zināma paaugstinājuma pusi, jo tas būs viens no galvenajiem ienākuma avotiem vietējā lauksaimniecības budžetā. Šeit jāņem vērā tas, ka daudzu lielsaimniecību centru sociālie objekti– skolas, slimnīcas, kultūras nami, komunikācijas– pāries šīs pašvaldības aprūpē un izdevumi augs, tāpēc jādomā par ienākumiem. Turklāt tajās pašpārvaldes teritorijās, kur būs daudz zemnieku saimniecību, kuras no nodokļiem ir atbrīvotas, šāds ienākums būs ļoti mazs, bet izdevumi, kā jau teicu, ne mazāki.

Šaubas šajā aspektā jāizsaka arī par Boruka kunga nodokļa projekta likmēm, kuras izteiktas absolūtajās naudas vienībās. Sakarā ar inflācijas straujo celšanos ienākumi vietējā budžetā var vēl samazināties. Tādēļ derētu padomāt par inflācijas koeficienta ieviešanu, lai likums derētu ne tikai vienai dienai vien. Pašvaldības pamatienākumi šādā veidā varbūt paliks tikai lielražotāju un centra maksātie nodokļi. Taču centri sašaurinās, bet centra aprūpe, kā jau teicu, pieaug, un tas būs uz vietējo budžetu rēķina. Priekšrocības zemes nodoklim salīdzinājumā ar komplekso valdības nodokli ir tajā aspektā, ka kompleksais nodoklis ir ļoti lielā pretrunā ar kapitāla uzkrāšanu laukos. Tas ir celtnēs, būvēs, meliorācijā. Šis nodoklis lauksaimnieku stimulē– tieši pretēji– tērēt līdzekļus, bet nevis ieguldīt līdzekļus. Tomēr atcerēsimies, ka Ulmaņa laikos par kapitālām būvēm– par mājām ar brantmūriem– valsts deva dotāciju, bet par vājām celtnēm– nedeva dotāciju. Mums ir pilnīgi pretēji. Turpretī jāteic, ka valdības ieteiktajā nodokļa variantā ir labāk atrisināts jautājums par mežu un krūmāju aplikšanu ar nodokli, jo meži tiek aplikti ar nodokli, ja tie ir ražojoši, un krūmāji tiek aplikti ar nodokli kā krūmāji, jo mums to krūmāju Latvijā ir ļoti daudz, un vairāk stimulēt to augšanu, kā teica Endeles kungs, mums nevajadzētu. Varbūt šo daļu Boruka kunga grupai derētu pārņemt tieši no valdības iesniegtā projekta.

Par zemes nodokli. Stipri apšaubāmas un par zemām ir likmes par zemi pilsētās. Mans priekšlikums būtu atcelt šīs likmes– kā jau vakar un šodien te daudzi izteicās– līdz tam laikam, kamēr pilnīgi būs atrisinātas privatizācijas un konversijas problēmas pilsētā. Citādi mēs atkal varam zaudēt naudu budžeta kasē. Kopumā man šķiet, ka piedāvātais zemes nodoklis– ne kompleksais, bet zemes nodoklis– , ja tajā iestrādās visus tos priekšlikumus, kuri patiešām šeit ir ļoti daudz un godīgi izskanējuši, tas būs daudz vieglāk novedams līdz kondīcijai, tas stimulēs zemnieku ražošanai un arī nenomāks viņu ar pārlieku lielu nodokli. Tādēļ es ierosinu komisijai nopietni strādāt pie nodokļa turpmākās pilnveidošanas šajos virzienos un aicinu deputātus balsot par zemes nodokli pirmajā lasījumā.

Priekšsēdētājs: Paldies. Mums ir ienācis priekšlikums no Zaļo partijas deputātiem pārtraukt debates. Acīmredzot par šo priekšlikumu ir jābalso, kaut arī debatēs vēl ir pieteikušies runātāji– kā jau minēju, tie ir deputāti Freimanis un Lucāns, arī abu projektu autoriem Bēniķa kungam un Boruka kungam mums būs jādod galavārds. Tā kā par to mēs neesam balsojuši, tad tagad balsosim tikai par to, ka mēs paši pārtraucam debates. Lūdzu, reģistrēsimies vēlreiz. Zālē ir 103 deputāti. Lūdzu, balsosim priekšlikumu pārtraukt debates. Rezultātu! Par– 72, pret– 20, atturas– 7. Tātad ir nolemts, ka debates pārtraucam. Tālāk vārds galaslēdzienam par šīsdienas debatēm abu projektu autoriem tādā kārtībā, kā jau tika ziņots.

Lūdzu, Krūmiņa kungs!

R.Krūmiņš: Es komisijas vārdā arī vēl gribētu teikt dažus vārdus.

Priekšsēdētājs: Jā, skaidrs, bet tad jums, komisijai, savā starpā ir jāvienojas. Tātad vispirms vārds Boruka kungam. Komisijas vārdā vēl uzstāsies Krūmiņa kungs, un pēc tam mēs dosim vārdu Bēniķa kungam.

A.Boruks, Zemkopības institūta prof., lauks. zin. Dr.: Cienījamais priekšsēdētāj! Augstākās padomes locekļi! Paldies par tādu pamatīgu abu nodokļu iztirzāšanu, un man liekas, ka te ir daudz vērtīgu priekšlikumu, kas būtu jāņem vērā. Es tikai gribēju dot dažus paskaidrojumus. Te izskanēja doma, it kā pilsētu zemēm šīs likmes būtu ņemtas no galvas. Pilsētas zemes likmēm pamatā ir aprēķini, sevišķa metodika, un mēs konsultējāmies. No Vācijas bija atbraucis Dzelzkalēja kungs, viņš strādāja Jūrmalā, mēs strādājām Cēsīs un Rīgā, tādējādi šī metodika ir pārdomāta un pārbaudīta, tajā ņemta vērā pilsētas labiekārtošanas infrastruktūra, cik tā maksās. Šeit izskanēja arī doma, it kā saņems zemi par ļoti niecīgu summu, taču te nav runa par zemes saņemšanu, tā jau nav pirkšanas cena, tas ir nodoklis, ikgadējs nodoklis. Un arī par to mēs konsultējāmies pirmdien ar Keri kungu, tāpat ar Dzelzkalēja kungu, viņi abi uzskata, ka tad, ja kādu nozari grib attīstīt, tai ir jārada apstākļi attīstībai, jo attīstīties var tikai tad, ja cilvēks redz, ka viņš var dzīvot un ka viņš var nopelnīt. Tāpēc mēs esam pret to domu, ka nodokļi ir par zemiem un ka, uzliekot augstus nodokļus, cilvēks būs piespiests pie sienas un būs spiests labi strādāt. Ar pātagu nevienu nevar piespiest labi strādāt, un mēs redzam, ka 1947.–1950.gada augstie nodokļi noveda toreiz pie daudzu izputēšanas. Tieši otrādi, ja pagasti gribēs attīstīties, tad tie varbūt arī rūpniecības uzņēmumiem dos zemi par velti, lai tik nāk un strādā, būs nodarbinātība, būs arī citi ienākumi.

Tālāk par mežiem. Par mežiem mēs tiešām tos jautājumus apspriedīsim, lai gan par to ir ļoti, ļoti daudz runāts. Mums sākotnējā projektā, runājot par lauksaimniecības zemēm, puse bija par mežiem un krūmiem, mēs komisijā ņemsim vērā jūsu ieteikumus un tos izskatīsim.

Par mazdārziņiem. Arī tas ir smags jautājums, jo jāņem vērā, ka mazdārziņi nav tikai peļņas ieguve. Arī man ir mazdārziņš, es ar mazbērniem tur dzīvoju. Šai kolonijai jau ir jāmaksā nodoklis 25 rubļi, tad būs vēl klāt zemes nodoklis, bet Saulkrastos un citur būs vasarnieku nodoklis, un, ja mēs mazdārziņa īpašniekam uzliksim maksāt 100 rubļus, nezin vai viņš būs ar mieru. To mazdārziņu tagad ir vairāk par simts tūkstošiem, un ne visi cilvēki tur gūst ļoti lielu peļņu. Taču kopumā daudzi izteiktie priekšlikumi bija ļoti vērtīgi, kaut gan citi bija arī pretrunīgi, mēs tos visus apspriedīsim līdz nākamajam lasījumam. Paldies.

Priekšsēdētājs: Komisijas vārdā grib runāt arī deputāts Krūmiņš.

R.Krūmiņš: Cienījamie deputāti! Es negribu ilgi aizkavēt jūsu uzmanību. Spriežot pēc visām atsauksmēm, lielākā daļa no deputātiem tomēr iestājās par mūsu komisijas variantu. Es tikai vēl gribēju mazliet pievērst jūsu vērību tam, pēc kādas metodikas notiek pilsētas zemju aplikšana. 6.pantā nepavisam nav jāsaglabā tā vidējā likme, kāda ir noteikta 2.pielikumā, bet šīs faktiskās likmes izmaiņas, kādas būs izveidojušās attiecīgajā pilsētā vai ciematā, nedrīkst pārsniegt 50 procentus no 2.pielikumā uzrādītās. Tomēr tajā pašā laikā jums ir iespēja diferencēt šos nodokļus– pat simtkārtīgi tos paaugstināt, vienlaicīgi kādas citas platības varbūt atbrīvojot no šā nodokļa, tikai lai caurmērā saglabātos šī vidējā likme atbilstošajam izmantošanas veidam. Protams, komisija ir gatava ļoti nopietni strādāt pie šā nodokļa pilnveidošanas, tika uzklausīti, izskatīti un noteikti arī akceptēti daudzi no tiem priekšlikumiem, kuri šeit izskanēja un kurus es ļoti ceru saņemt arī rakstiski mūsu komisijas turpmākajam darbam, lai sagatavotu šo likumu otrajam lasījumam. Tāpēc es aicinu jūs pieņemt šo likumprojektu pirmajā lasījumā tādā variantā, kādā tas tagad ir. Protams, turpmākajā darbā pie tā būs, iespējams, daudzas izmaiņas. Paldies.

Priekšsēdētājs: Vārds Bēniķa kungam!

U.Bēniķis, lauksaimniecības ministra vietnieks: Godājamie deputāti! Savā galavārdā es mēģināšu vismaz daļēji atbildēt uz tiem jautājumiem, kurus jūs izvirzijāt savās debatēs.

Es gribētu, cienījamie deputāti, tomēr vēlreiz vērst jūsu uzmanību uz pamatmotivāciju abos likumprojektos. Valdības likumprojektā par nodokļa mērķi, par zemes un lauksaimniecības nodokļa mērķi, ir izvirzīta doma– veicināt zemes, ēku un būvju racionālu izmantošanu un saglabāšanu lietošanas kārtībā. Tanī pašā laikā alternatīvās grupas izstrādātajā projektā par zemes nodokļa mērķi ir izvirzīta doma radīt ienākumu avotu vietējo pašvaldību budžetiem, kā arī izņemt diferenciālo renti lauksaimniecībā. Un no šā aspekta, cienījamie deputāti, atļaujiet pāris vārdos pateikt, kā šīs funkcijas tiek vai netiek pildītas abos projektos.

Mūsuprāt, zemes nodokļa vidējā likme– 26 rubļi– tomēr nevar pildīt šā nodokļa mērķi, kas ir iestrādāts nodokļa projektā un formulēts izvirzītajos uzdevumos, jo uz šodienu diemžēl vēl nekur nav izrēķināts, ko prasīs no mums vietējo pašvaldību normāla funkcionēšana. Un it sevišķi, runājot par tiem reģioniem, kur nav attīstīta infrastruktūra, kur ir ļoti daudz aizlaistas zemes, kur ir meži. Faktiski ar šādu nodokļu likmi mēs izvirzīto mērķi nesasniegsim. Notiek tieši otrādi– es atvainojos, ja man nav taisnība,– mēs nolemjam vietējo pašvaldību lēnai iznīkšanai.

Otrais moments. Vai ar šādu vidējo nodokļu likmi, protams, to diferencējot (es runāju par vidējo likmi– 26 rubļiem, kā tas bija alternatīvajā projektā), mēs atrisināsim zemes reformas likumprojektā izvirzītos uzdevumus? Vai mēs tiešām mūsu sabiedrību, cilvēkus, kas grib sākt nodarboties ar uzņēmējdarbību, ar zemnieku saimniecību veidošanu... vai mēs sekmēsim viņu pārorientāciju uz reģioniem, kur lauksaimnieciskās ražošanas līmenis ir viduvējs, zems un varbūt perspektīvā– arī tur, kur ir ļoti daudz aizlaistas zemes. Rodas šaubas, vai, pastāvot tik mazai gradācijas starpībai, ar šādu nodokli mēs sekmēsim vienu no zemes reformas izvirzītajiem uzdevumiem.

Tanī pašā laikā, protams, ir jāpiekrīt, ka atsevišķos momentos arī valdības likumprojektā ir neprecizitātes, varbūt te ir līdz galam nesaskaņoti jautājumi, un es pilnīgi piekrītu kritikai. Man liekas, tā viennozīmīgi būtu jāadresē ne tikai alternatīvajam projektam, bet arī valdības projektam tanī sadaļā, kas attiecas uz pilsētu zemi, un tam ir viennozīmīgi jāpiekrīt. Bet tomēr, skatoties uz valdības likumprojektu, uz nodokļu likmēm, kas vidēji ir 2,5 reizes augstākas, gribētu teikt, ka, pirmkārt, tās labāk spēj risināt to uzdevumu, kas ir izvirzīts alternatīvajā likumprojektā par vietējo pašvaldību eksistēšanu, es atvainojos par teicienu– eksistēšanu, lai gan valdības likumprojektā tas nav izvirzīts kā galvenais pamatuzdevums, bet tieši nodrošināt vai sekmēt zemes racionālāku izmantošanu. Tanī pašā laikā, mūsuprāt, attīstītajos reģionos, kur tiešām ir labvēlīgi ražošanas nosacījumi un iespējas, nodokļu likmes varētu būt ievērojami augstākas nekā citur. Taču ar valdības likumprojektā izvirzītajām likmēm mēs, jāsaka īsi un skaidri, nesekmējam jaunu iniciatīvu rašanos, jaunu uzņēmumu radīšanu. Un tiešām, kā deputāti teica, mēs nesekmējam kapitālieguldījumus un investīcijas, jo, mūsuprāt, investīcijas ir vajadzīgas tur, kur neražo, bet kur mēs gribam iegūt papildu produkciju. Šajā aspektā, mūsuprāt, valdības projekts izvirzītos uzdevumus atrisina. Tanī pašā laikā mūsos rada ļoti lielu neizpratni tas, ka mēs jau pirms divām nedēļām oficiāli informējām Lauksaimniecības komisiju, mazliet vēlāk arī Ekonomikas komisiju par to, ka valdība, valdības likumprojekta izstrādātāji– un šeit es gribētu uzsvērt– nav tikai Lauksaimniecības ministrija. Šeit gan bija pārmetums, ka institūti nestrādā, bet arī pie valdības likumprojekta izstrādāšanas ir tieši strādājis Agroekonomikas institūts un konkrēti– tā speciālisti. Valdības likumprojektam mēs oficiāli, es uzsveru– oficiāli, esam iesnieguši priekšlikumus, kuros ierosinām atteikties no meliorācijas pamatfondu aplikšanas ar nodokli un dzīvokļu un komunālās saimniecības aplikšanas ar nodokli. Tādi bija mūsu oficiālie priekšlikumi. Mūsos ir neizpratne, kāpēc daudzu runātāju teiktajā par šo jautājumu– es ceru, ka viņi varbūt nebija pietiekami iedziļinājušies,– mazlietiņ tendenciozi tika pasniegts sākotnējais valdības likumprojekts.

Jā, par likmēm varētu būt runa. Mūsu skatījumā tas ir jautājums, kas tiešām ir saistīts ar republikas budžetu,– par šiem 150 miljoniem. Varbūt tiešām tas ir par daudz, bet ir iespēja tādos pašos termiņos, kādi bija attiecībā uz alternatīvā projekta priekšlikumiem, arī šajā aspektā izdarīt izmaiņas.

Godājamie deputāti! Tā kā daudzās runās nodokļu sistēmas jautājumos tika skarti tādi aspekti, kas ir tieši saistīti ar zemes un lauksaimniecības nodokļu likumprojektu un vienlaikus arī ar citiem nodokļu projektiem, man tomēr gribētos uzsvērt pāris ļoti būtisku momentu. Lauksaimniecības nozarē ir ļoti būtiska starpība starp to, ko mēs saucam par rūpniecisko ražošanu klasiskā izpratnē, un to, kas ir lauksaimniecība. Ja mēs esam korekti pret vēsturi, tad mums jāapzinās, ka tie rūpali, kas radīti lauksaimniecības uzņēmumos, faktiski ir radīti kā kompensējošās nozares, kā nozares, kas dotu saimniecībām kaut minimālu peļņu, ko ieguldīt pamatražošanā. Un diez vai tas būtu precīzākais variants, ka mēs šo rūpniecisko ražošanu, kā saka, uz pilnu klapi apliktu ar nodokļiem.
Tajā pašā laikā ar pilnu atbildību man vajag jūs informēt par to, ka tās rūpniecības nozares (es nosacīti saku– rūpniecības nozares, jo lauksaimniecības kompleksā ietilpst ne tikai tīrā lauksaimniecība, agroserviss, bet arī pārstrādes rūpniecības uzņēmumi– praktiski visas mūsu pārstrādes jaudas, vienalga, vai tas ir Liepājas vai Daugavpils gaļas kombināts, vai reģionālie piena kombināti) ir ļoti bēdīgā stāvoklī. Un tas ir pirmais jautājums, kas tur prasa neatliekamu risinājumu, es ar to dokumentāri varu jūs iepazīstināt, un būtu ļoti labi, ja deputāti par to dziļāk painteresētos.

Pirmais jautājums ir ekoloģija. Turklāt ekoloģijas projekti, kas ir iestrādāti,– tie nav tūkstošu, tie ir miljonu rubļu vērtībā. Un šinī sakarībā, godājamie deputāti, man tomēr ir ļoti nopietns lūgums attiecībā uz nodokļu paketi kopumā, kas attiecas uz agrorūpnieciskajā kompleksā ietilpstošajām pārstrādājošajām nozarēm. Te tomēr vajadzētu vadīties pēc aprēķina un konkrētas analīzes rezultātiem. Es ļoti atvainojos, bet tāda ir reālā situācija.

Tanī pašā laikā es tomēr gribētu iebilst tiem deputātiem, kuri minēja, ka no lauksaimniecības nozares republikas budžetā ar nodokļiem ienāk salīdzinoši mazas, niecīgas summas. Es vēlreiz uzsveru– lauksaimniecība, agrokomplekss ir ne tikai tīrā ražošana uz lauksaimnieciskās zemes, bet arī viss cits, kas ar to saistīts. Pēc oficiāliem likumprojektiem ir ļoti reāla un konkrēta informācija– piemēram, apgrozījuma nodoklis– 277 miljoni, akcīzes nodoklis lauksaimniecībai par degvielu– 56 miljoni, pārstrādājošajiem servisiem– 24 miljoni, pārējie akcīzes nodokļi– 813 miljoni, praktiski pavisam kopā– 1,2 miljardi rubļu. Tāds ir konkrēto aprēķinu rezultāts, kur var diskutēt par plus vai mīnus 10 procentiem, kas izriet no izmaiņām nodokļu likumprojektos, protams, arī no aprēķināšanas objektu precizitātes. Tomēr summas ir vairāk nekā grandiozas.

Un nobeigumā es tomēr atļaušos atgriezties atpakaļ un akcentēt vienu momentu– pārmetumu par to, ka valdības likumprojekts aizkavē investīcijas. Šinī sakarībā es atļaušos atgādināt, atkārtot vienu teikumu, ko es teicu vakar, ka mūsu priekšlikums, kas nāca no ražotājiem, no zemniekiem, bija atbrīvot lauksaimniecības produkcijas ražotājus no nodokļa, ja viņu zemes platība nepārsniedz 70 hektārus. Ko tas nozīmē? Tās nozīmē to, ka mēs tiešām aizkavēsim investīcijas lieliem uzņēmumiem, bet, ja mēs runājam par konversiju, tad jājautā, vai mums ir vajadzīgas investīcijas lielām kopsaimniecībām, vai mums ir jāceļ lielos vērienos? Diez vai. Bet es ar šo punktu– par šādu uzņēmumu atbrīvošanu no šā nodokļa– mēs praktiski paveram zaļo gaismu investīcijām uz maziem uzņēmumiem, uz zemnieku saimniecībām.

Kopumā, izskatot valdības viedokli, man tomēr, cienījamie deputāti, ir lūgums šodien atturēties no Grūbes kunga priekšlikuma– kategoriski noraidīt valdības likumprojektu un to varbūt vēlreiz izsvērt. Mēs esam gatavi, es vēlreiz uzsveru, sadarboties ar alternatīvo grupu, jo divas metodiskās nostādnes par zemes kvalitatīvo vērtējumu un daļēji arī par ģeogrāfisko izvietojumu mums nav principiāli atšķirīgas, te nav kategorisku pretrunu. Problēma ir tikai vienā aspektā– jautājumā par lauksaimniecības ēkām un būvēm, tātad nekustamo īpašumu, neskarot dzīvokļu un komunālās saimniecības pamatfondus. Tā ir pretruna, taču šo pretrunu mēs varbūt tomēr varam risināt, arī mazliet orientēties uz vietējās pašvaldības interesēm. Paldies pa uzmanību.

Priekšsēdētājs: Tagad mums ir pienākusi kārta izšķirties par šiem likumprojektiem. Katrā ziņā tas, ka vienu no likumprojektiem noraidīs balsojot, nebūt vēl nenozīmē, ka tajā izteiktos priekšlikumus un konstruktīvās domas nevajadzētu ņemt vērā, izstrādājot pamatdokumentu par šiem nodokļiem. Tāpēc es domāju, ka neatkarīgi no tā, vai tiks noraidīts valdības vai komisijas likumprojekts, nepieņemtais variants ir jāuzskata par priekšlikumiem, kuri ir jāiestrādā un kuri ir jāizskata komisijai līdz nākamajam, otrajam lasījumam. Mums tāda prakse vēl nav bijusi, ka vērtēšanai tiek nodoti divi alternatīvi likumprojekti. Sēdē mums vajadzētu ar balsu vairākumu vispirms izšķirties, kuru no tiem mēs ņemam par pamatu. Te ir pat grūti pateikt, par kuru pirmo ir jābalso– par valdības projektu vai par komisijas projektu. Mums parasti ir tā, ka komisijas priekšlikumus balsojam pēc tam, bet visus pārējos– pirms tam, tāpēc laikam valdības variants būtu jābalso vispirms. Jā, jā, reģistrēsimies, es vienkārši cenšos noskaidrot procedūru, kā mēs nonāksim pie rezultāta šajā pirmajā lasījumā. Un tad mums vajadzēs balsot komisijas projektu un acīmredzot apspriest jautājumu par šā viena likumprojekta pieņemšanu pirmajā lasījumā, jo debates jau ir bijušas. Lūdzu, Krūmiņa kungs, vai jūs gribējāt kaut ko teikt? Jā, skaidrs, te ir arī komisijas lēmums, bet par to runāsim tad, kad būsim izšķīrušies, par kuru no alternatīvajiem variantiem balsot.

Lūdzu, Grūbes kungs!

G.Grūbe: Es tikai gribu pateikt par balsošanas motīviem. Es varu visus cienījamos deputātus informēt par to, ka ar šo darba grupu, kuru izvirzījusi Lauksaimniecības ministrija, mums nav izdevies panākt nekādu vienošanos, jo no projekta tika izņemti ārā jautājumi gan par komunālo saimniecību, gan dzīvokļu saimniecību, gan arī meliorāciju, taču ievērojami tika paceltas likmes par īpašumu, bet praktiski šis likumprojekts izmainīts netika. Tāpēc es cienījamiem deputātiem pasaku, ka ar šo grupu mums vienkārši vienošanās nevar būt.

Priekšsēdētājs: Jā, bet tas taču attiecas uz otro lasījumu. Tāpēc, lūdzu, vispirms reģistrēsimies. Vai jūs par motīviem? Vārds deputātam Ziediņam.

Z.Ziediņš: Cienījamais plenārsēdes vadītāj! Lūdzu, precīzi formulējiet jautājumu! Es ar cieņu izturos pret Grūbes kungu, taču viņa priekšlikums nav vis Grūbes kunga priekšlikums, bet gan Lauksaimniecības un mežsaimniecības komisijas priekšlikums. Lūdzu, kolēģi, ieklausieties tajā!

Priekšsēdētājs: Jā, viss ir skaidrs, te ir arī jūsu komisijas lēmums, un, kad būsim izšķīrušies par vienu no projektiem kā par pamatu, tad balsosim arī lēmumu, kuru es nolasīšu un kurš sastāv no diviem teikumiem, ko ir iesniegusi Lauksaimniecības un mežsaimniecības pastāvīgā komisija. Te gan es nezinu, ko darīt,– ja mēs noraidām valdības projektu, tad mums praktiski lēmums ir jāpieņem tik un tā. Lūdzu reģistrāciju. Vispirms balsosim par to, ka mēs pieņemam par pamatu pirmajā lasījumā valdības iesniegto likumprojektu par zemes un lauksaimniecības nodokli. Lūdzu balsošanas režīmu. Rezultātu: par– 3, pret– 84, atturas– 26. Tas pagaidām neko nenozīmē, jo arī otro projektu ir iespējams balsot, un mēs nezinām, vai izvēlēsimies to.

Tagad, lūdzu, balsosim par to, lai pieņemtu par pamatu pirmajam lasījumam Lauksaimniecības un mežsaimniecības pastāvīgās komisijas iesniegto likumu par zemes nodokli. Lūdzu. Tā, Grūtupa kungam ir pacelta roka... Lūdzu rezultātu. Jūs arī esat par? Tātad 112– par, 1– pret, 3– atturas. Tādējādi mēs par pamatu pirmajam lasījumam esam pieņēmuši šo Lauksaimniecības un mežsaimniecības pastāvīgās komisijas likumu par zemes nodokli.

Tā kā jau ir notikušas debates par pirmo lasījumu un ir izteikti priekšlikumi par šo likumu, tad komisija ir iesniegusi lēmuma projektu, ko es tūlīt nolasīšu. Tas nav pavairots, bet tajā ir tikai divi teikumi, kuri ir ārkārtīgi vienkārši, un es domāju, ka mēs varam balsot šo lēmumu tāpat. Tātad 1.punkts: iesniegt izskatīšanai Augstākajai padomei likumprojektu par zemes nodokli, kurš ir izskatīts un pieņemts komisijā, piedaloties darba grupai un Lauksaimniecības ministrijas pārstāvjiem. Un 2.punkts: noraidīt Ministru padomes projektu. Tas jau šobrīd ir izdarīts. Mums tas ir vienīgais priekšlikums, un šis lēmums, Krūmiņa kungs, mums vairs nav vajadzīgs. Mēs tātad balsojām par tā pieņemšanu pirmajā lasījumā.

R.Krūmiņš: Jā, es tieši to gribēju teikt, jo es jums to iesniedzu uzziņai...

Priekšsēdētājs: Es ceru, ka šī uzziņa neiespaidoja balsošanas rezultātu. Tagad lūgums visiem, kuri šodien uzstājās debatēs un pamatā debatēja par šo komisijas projektu, savus priekšlikumus rakstveidā iesniegt komisijai. Lūdzu komisiju ņemt vērā arī apsvērumus, ko ir izteikusi valdība. Kad jūs varēsiet iesniegt likumprojektu otrajam lasījumam? Pēc noteiktās kārtības, ja? Vai citu priekšlikumu nav? Tātad, lūdzu, balsosim Lauksaimniecības un mežsaimniecības pastāvīgās komisijas iesniegto likumprojektu par zemes nodokli pirmajā lasījumā. Rezultātu: 113– par, 1– pret, un šoreiz, kā par brīnumu, neviens neatturas. Tātad šis likumprojekts tiek pieņemts pirmajā lasījumā.

Nākamais darba kārtības jautājums ir nodoklis par dabas resursiem. Taču man būtu priekšlikums: varbūt mums vajadzētu līdz galam izskatīt vakardienas vēstuli prezidentam Gorbačovam? Mēs to skatījām. Vai Ārlietu komisija ir gatava ziņot? Tālavam Jundzim vēl ir ierosinājums.

T.Jundzis: Cienījamie deputāti! Es domāju, ka mēs nevaram nereaģēt uz to patvaļu, kura šodien notika Rīgā, 11.novembra krastmalā. Runa ir par armijas parādi. Es aicinu šo jautājumu ārpus kārtas ieslēgt darba kārtībā un Augstākajai padomei izteikt savu attieksmi.

Otrkārt, es aicinu darba kārtībā iekļaut arī jautājumu par armijas parādi un jautājumu par valsts robežām. Kamēr mums nebūs stingras un drošas Latvijas Republikas valsts robežas, tikmēr tādas parādes acīmredzot vēl varēs notikt visai netraucēti. Tāpēc es aicinu tūlīt pēc pusdienām pulksten trijos šos divus jautājumus iekļaut darba kārtībā.

Priekšsēdētājs: Iekļaut darba kārtībā, balsot un pēc pusdienām izskatīt– tāds ir deputāta Tālava Jundža priekšlikums. Sakarā ar armijas parādi ir pavairots un pašlaik deputātiem tiek izdalīts arī šis paziņojuma teksts, kas acīmredzot būs jāiesniedz PSRS vadībai. Deputāti var uzmest acis šim tekstam, un acīmredzot mēs varētu par to nobalsot– vai iekļaut šā paziņojuma izskatīšanu darba kārtībā vai ne. Tālavs Jundzis pēcpusdienā grib izskatīt jautājumu par robežām, nevis nodokļu likumu. Arī jautājums par robežām bija mūsu darba kārtībā, tikai kā pēdējais darba kārtības punkts, tāpēc, lūdzu, ieslēdziet balsošanas režīmu, balsosim Tālava Jundža priekšlikumu par izmaiņām šīsdienas darba kārtībā. Lūdzu rezultātu. Par– 99, Kiršteina kungs tikko ienāca, pret– 4 un atturas– 9. Tātad Tālava Jundža priekšlikums tiek pieņemts.

Acīmredzot mums vajadzētu tomēr pabeigt jautājumu, ko aizsākām šodien, jo telegrammas tomēr ir telegrammas un uz tām ir jāatbild steidzami. Mums jāizskata jautājums sakarā ar atbildi Mihailam Gorbačovam par mūsu republikas piedalīšanos Savienības ekonomiskā līguma un programmas izstrādāšanā. Vai Ārlietu komisija ir gatava ziņot?

A.Kiršteins: Uzrakstīts apmēram ir, bet tas vēl jāslīpē. Varbūt varētu drusciņ vēlāk?

Priekšsēdētājs: Cik jums šī pieslīpēšana prasīs laika?

A.Kiršteins: Minūtes piecpadsmit vai divdesmit.

Priekšsēdētājs: Tādā gadījumā, es domāju, mums jāsāk izskatīt likumprojektu par dabas resursu nodokli. Lūdzu, kurš no komisijas ir gatavs ziņot? Lūdzu!

O.Batarevskis: Par dabas resursu nodokļiem ziņos Medņa kungs.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Medņa kungs!

J.Mednis, darba grupas vārdā – Vides aizsardzības komitejas (VAK) vadošais speciālists: Godātais priekšsēdētāj! Cienījamie deputāti! Piedāvātais likumprojekts par dabas resursu nodokļiem ir alternatīvs tam nodokļu projektam, kurš bija publicēts agrāk un kuru bija izstrādājusi valdība un Ekonomikas ministrija.

Tātad šis nodokļu projekts nevar būt sastādīts kā alternatīvs tāpēc, ka valdības piedāvātais projekts ir pārāk nepareizs, bet pretēju iemeslu dēļ. Mēs uzskatām, ka šis projekts, ko piedāvāja valdība par licencēm un dabas resursu lietošanas kārtību, ir piemērots tādai zemei, kurā jau eksistē brīvā tirgus saimniecība, respektīvi, Dānijai, Zviedrijai vai kādai citai. Ieviešot to mūsu apstākļos, mēs, tā teikt, nonāktu pie ļoti skaista un jauka likuma, kas nedarbotos, un atkal būtu veltīgi meklēt mehānismu. Tāpēc, strādājot pie šā likumprojekta, mēs izvirzījām sev mērķi– radīt tādu likumprojektu, likumu, kas varētu darboties arī pārejas periodā, kad mums notiek šīs sistēmas demontāža un pāreja uz brīvo tirgu. Tāpēc arī šajā likumprojektā tas faktiski ir ļoti izsmeļoši pateikts vienā lappusē, un tur nav ielikts tas viss iekšā, kas bija teikts. Tur ir paturēti tikai tie svarīgākie principi, par kuriem mēs domājam, ka tie ir tādi, kurus pārkāpt šajā situācijā mēs nedrīkstam. Un tālāk šo likumu var pilnveidot paralēli īpašuma konversijai, kā arī visiem citiem procesiem, kas notiek mūsu ekonomikas sfērā. Var attiecīgi pilnveidot un pakāpeniski ieviest licencēšanas sistēmu, bet tad jau tai uzreiz būs reāls segums. Otrais moments, kas mums ir svarīgs, ir tas, ka, ieviešot šādu likumu, mēs varam izmantot jau esošo kontroles un atskaites sistēmu, kāda mums ir. Protams, tā ir nepilnīga, bet mums vismaz šinī gadījumā ir, uz kā balstīties. Bez tam vēl jāievēro tas, ka nodokļu ieviešana nevar būt un nav pašmērķis. Lai nebūtu tā, ka mēs noteiksim maksājumus– jo lielākus, jo labāk, un uzreiz viss paliks labi. Nekas tur labi nepaliks, jo šis likums ir uzlūkojams tikai par sviru. Tas ir, tas iedarbojas uz mūsu ekonomisko sistēmu, lai kāda arī tā būtu, ar mērķi panākt dabas un ekonomikas interešu saskaņu. Šeit ir domāts par to, kā, iedarbojoties uz ekonomisko sistēmu, dabūt kaut kādu atbildes reakciju, kas novērstu tos iemeslus, kuru dēļ šis likums tika radīts.

Par dabas piesārņošanu. Mēs nerakstām šajā likumā, ka ekonomiskajai sistēmai šis pasākums būtu jādara, jo tā ir viņas darīšana, un es domāju, ka ar to viņai jātiek galā pašai. Ja mēs ierakstītu turpinājumā visus šos normatīvos aktus, kādi jau ir un kādi varētu būt, un visu to sīki reglamentētu, tad mēs beigu beigās būtu uzrakstījuši to pašu PSRS likumu par dabas resursu aizsardzību un tas ne ar ko neatšķirtos. Un līdz ar to mēs uzreiz paši būtu sev parakstījuši spriedumu. Tātad pēc idejas pašreizējā piedāvātajā variantā mēs gan nodrošinām valdībai līdzekļus budžetā, gan arī dodam tai izvēles un rīcības brīvību, kā šos līdzekļus izmantot, lai vispār likvidētu maksājumu cēloni. Ideālā gadījumā, protams, būtu tā, ka nākamajā gadā mums šo nodokli nevajadzētu ņemt, jo tad dabas vidē vairāk nekas neizplūstu un visas problēmas būtu atrisinātas. Tas, protams, ir ideālā variantā.

Bez tam šinī sakarībā ir jāievēro tas, ka ekonomika gan šogad, gan arī nākamgad būs tipiska izmaksu ekonomika. Un mums ir jābūt ļoti uzmanīgiem, jo praktiski ar šo likumu mēs iesaistām dabas resursus saimnieciskajā apritē. Ja pastāv izmaksu ekonomika, tas nozīmē, ka pirmā reakcija ekonomiskajai sistēmai uz šo likumu būs tāda, ka celsies tikai cenas, bet viss pārējais paliks nemainīgs. Ar šo problēmu ir jārēķinās. Tāpat ir jārēķinās ar to, ka gadījumā, ja mēs iesaistām pēc iespējas vairāk dabas resursu šinī sistēmā, tad mums arī katrreiz ir jāzina un jādod pamatojums, kāpēc mēs to darām, jo ekonomika līdzekļus gan var patērēt, bet nedot nekādu reālu labumu. Mēs varam panākt pat pretēju efektu, ka uzņēmumi būs ieinteresēti tieši dabas sagandēšanā, motivējot šo darbību, ka viņi tādā veidā lāpa budžeta deficītu. Arī tas vienmēr ir jāņem vērā. Tāpēc mēs izmantojam šinī likumprojektā dažus tādus principiālus piegājienus, kas varbūt šo problēmu novērš. Piemēram, mēs izvirzījām tādu tēzi, ka republikas vai vietējos budžetos mēs ieskaitām maksu jeb nodokļus, tā teikt, par piesārņojumiem. Tas, protams, var izsaukt dažādus iebildumus, bet tur ir tīri utilitāri iemesli. Tas ir– lai kā tas arī būtu, pašlaik piesārņojuma sistēma ir tā, kurā eksistē kaut kāda kontrole, un Vides aizsardzības komitejai ir iespējas to regulēt un nepieļaut dažādas novirzes šajā sfērā.

Otrais moments. Esošā atskaites sistēma var tikt uzskatīta par nodokļu deklarāciju, protams, nosacīti, bet šajā gadījumā atkrīt tie bezgalīgie strīdi, kuri mums nepārtraukti rit, par to, kas mērīs, ko mērīs, ar kādām metodēm un kas to ir apstiprinājis. Jo šinī gadījumā vienkārši var teikt, ka uzņēmums pats, piemēram, pasaka, cik tas piesārņos, un par to arī maksā, ja ir pateicis tā, kā tas parasti ir. Ja tas piesārņo daudz vairāk, nekā patiesībā ir, tad pats arī maksās. Un otrādi, ja viņš pārkāpj šo normatīvu, tad tādā gadījumā uzreiz sankcijas sāk darboties trīskāršā apmērā. Tas viss ir likumprojektā ielikts.

Tālāk vēl par kādu momentu attiecībā uz dabas resursiem. Ar dabas resursiem ir domāti visi izrakteņi, ko mēs iegūstam un kas atrodas attiecīgajā teritorijā. Runājot par dabas resursiem, mēs paredzam, ka maksu par tiem ieskaitām pagasta vietējo pašvaldību ārējā budžeta fondos. Kāds ir šāda gājiena mērķis? Šeit diemžēl ir tāda sistēma, ka pašlaik visa uzskaites un kontroles sistēma ir pašu dabas resursu ieguvēju rokās. Viņi šo uzskaites sistēmu tur savās rokās un uz tās rēķina dzīvo. Praktiski mūsu uzskaites sistēma ir ļoti nepilnīga. Ja mēs tagad nosakām nodokļu likmes pie šīs esošās uzskaites sistēmas, tad iznāk tā, ka tad mēs vairs nevaram gada laikā šo uzskaites sistēmu pilnveidot. Nevaram veikt kadastrēšanu un tā tālāk, jo maksātājam jau tas aiziet budžetam. Šajā sakarībā mēs arī ieinteresējām vietējās pašvaldības uzskaites veikšanā. Kopā ar vietējām pašvaldībām mēs varam ieviest šajā ziņā kārtību.

Otrais moments– ieskaitot šos līdzekļus ārpusbudžeta fondos, mēs paveram iespējas arī veikt dabas aizsardzības pasākumus. Tas varbūt ir netradicionāli– ja pirmajā vietā liek vides kultūru. Ja mēs līdzekļus laidīsim caur budžetu, tad iznāks tāds pats rezultāts, kā bijis. Tie atgriezīsies atpakaļ pie tā paša dabas resursu ieguvēja. Tur var būt visādi varianti, var veidoties kompensācijas formas, vai izmantot sociālos pabalstus, var veikt tādus pasākumus, kurus līdzšinējā sistēmā mums neatļāva veikt. Tur droši vien var debatēt par daudz ko.

Tas man īsumā būtu viss par likumprojektu kā tādu. Es varu pieminēt tās summas, kādas mēs šeit esam sarēķinājuši, izejot no saviem datiem. Kopumā šis likumprojekts, ja tas tiks pieņemts tādā veidā, maksās 93 miljonus, tātad piesārņošana, tie maksājumi, kas iet budžetā, būs apmēram 60 miljoni, un pārējie– par resursiem, pēc mūsu atskaites datiem, ir 32 miljoni. Šeit acīmredzot var debatēt, cik tās summas ir vajadzīgas un kā tas ir izdarāms, teiksim, darba kārtībā. Tas ir pagaidām– pēc stāvokļa uz 1989.gadu. Un vēlreiz ir jāievēro arī tas, ka gadījumā, ja mēs diskutēsim par šīm summām, tad, cik es atceros, kādreiz bija cēla ideja septiņus procentus no nacionālā ienākuma novirzīt dabas aizsardzībai. Pašlaik mēs faktiski darām to pašu– sociālisma apstākļos mēģinām pārdalīt nacionālo ienākumu. Tie 60 miljoni, kas tur atrodami, ir apmēram dažas desmitdaļas no nacionālā ienākuma. Tādējādi, to vidu apspriežot, arī tas ir jāņem vērā.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vēl jautāt vēlas deputāts Silārs. Lūdzu.

I.Silārs: Man ir lūgums paskaidrot man saprotamā valodā, ko nozīmē 1.panta pēdējais teikums– “nodoklis nodrošina dabsaimniecības regulējošās funkcijas”.

J.Mednis: Tur nekāds īpašs paskaidrojums nav vajadzīgs, jo tas nodrošina regulējošās funkcijas, maksu par resursiem. Un tālākais ir ekonomiskās sistēmas jautājums– kā mūsu ekonomiskā sistēma nodrošina šo regulēšanu attiecībā uz ekonomikas likumiem. Es varbūt varu vēl paskaidrot to, ka mēs nelikām šinī pirmajā pantā nekādus cēlus mērķus, bet rakstījām to ļoti lakonisku, kā tas ir.

Priekšsēdētājs: Jā, es saprotu, deputāt Silār, ka jums ir jautājums tāpēc, ka šis teikums, man liekas, varētu nokļūt “Latvijas Jaunatnes” valodas stūrītī kā valodas stila paraugs. Tāpēc, lūdzu, komisijai skaidri formulēt domu, lai...

J.Mednis: Jā, protams...

Priekšsēdētājs: ...lai viss būtu skaidrs. Lūdzu, vārds jautājuma uzdošanai pie trešā mikrofona.

J.Vaivads: Man vispirms ir jautājums komisijai. Acīmredzot, pirms parādās jauni likumprojekti kā alternatīvi, es domāju, ka vajadzētu uzklausīt komisijas konkrēto viedokli jautājumā par to, kas ir pamatā tam, ka tiek noraidīts iepriekšējais, jo es jūtu, ka tagad sākas kaut kāda sacensība uz jauniem alternatīviem likumprojektiem. Tas būtu jautājums attiecībā uz nostādni. Taču mani interesē arī konkrēti piedāvātā varianta 2.pants. Tas ir ļoti svarīgs pants, respektīvi, par attiecīgu atļauju un licenču izsniegšanu. Taču te neviens vārds nav teikts par to, kas izsniedz, uz kādiem resursiem izsniedz, kādos gadījumos izsniedz un kādos neizsniedz.

J.Mednis: Tā ir Vides aizsardzības komitejas iekšējā kārtība, jo pašlaik eksistē sistēma, saskaņā ar kuru katrs dabas resursu lietotājs saņem attiecīgu atļauju. Es domāju, ka šinī likumā to nevajadzētu reglamentēt. Tāpēc tālāk ir rakstīts, ka atļaujas, attiecīgās likmes un tā tālāk nosaka Vides aizsardzības komiteja.

J.Vaivads: Bet tad, lūdzu, pasakiet, uz kāda pamata es varu noskaidrot šo jautājumu?

J.Mednis: Uz 6.panta...

Priekšsēdētājs: Paldies. Jautā deputāts Šļakota.

K.Šļakota: Es gribēju uzzināt, uz kāda pamata komisija balstījusies, rakstot, ka maksa par virslīmeņa piesārņojumu aiziet Vides aizsardzības komitejai? Šī maksa būtu jāatdod pašvaldībām. Tās, protams, ir tikai manas domas. Tomēr vēl ir tāds jautājums– kāda, teiksim, būs attieksme pret dabas resursu izmantošanu, kas atradīsies īpašumā? Ne lietošanā, bet īpašumā.

J.Mednis: Šis likums vispār netraucē atrasties kāda īpašumā, tāpēc tas vispār nav iekļauts iekšā.

K.Šļakota: Bet, atrodoties īpašumā, arī būs jāmaksā, teiksim, par grants karjera izmantošanu...

J.Mednis: Nē, tas ir atkarīgs no tā, kādi noteikumi tiks uzstādīti attiecībā uz dabas resursiem. Ja tas netiks izdarīts, tad nebūs jāmaksā. Es domāju, ka tas šinī likumā neiet iekšā.

K.Šļakota: Un vēl viens jautājums. Uz kāda pamata, teiksim, ir paredzēta maksa par sapropeli, ja viņu jau tā ir tik grūti iegūt un tā faktiski vairāk ir ezeru attīrīšana? Vai arī par to vēl būs jāmaksā?

J.Mednis: Tas varbūt ir nedaudz plašāks jautājums, jo runa ir par visām maksām attiecībā uz dabas resursiem. Pašlaik mēs diemžēl bijām spiesti izmantot Ekonomikas ministrijas izstrādātās cenas. Tie praktiski ir ekspluatācijas izdevumi, kas padara šo ražošanas nozari rentablu. Un tādiem tiem ir jābūt tā iemesla dēļ, ka praktiski gan Latvijā, gan Lietuvā, gan Igaunijā, gan arī Krievijas Federācijā, cik zināms, pašreiz notiek cenu paaugstināšana. Tātad tās cenas tiks paceltas tik un tā. Ŋ inī gadījumā ir apskatāms jautājums, pie kura nonāks šī cenu starpība: vai tā nonāks attiecīgās pašvaldības rīcībā vai aizplūdīs atpakaļ ministrijai, kā teica, iegūstošajai nozarei.

Priekšsēdētājs: Jautā Edmunds Krastiņš.

E.Krastiņš: Man neskaidrības rodas par 5. un 6.pantu un te izklāstīto mērķfondu un fondu sistēmu. Tajos parādās tādi jēdzieni kā, piemēram, pašvaldību budžetu mērķfonds, vides aizsardzības fonds, pašvaldības vides aizsardzības fonds. Bez tam 6.pantā teikts, ka resursu lietošanas atļaujas izsniedz Vides aizsardzības komiteja. Vai jūs nevarētu detalizētāk izskaidrot visu šo kārtību. Pirmkārt, kāda ir pašvaldības teikšana par tās teritorijā esošiem dabas resursiem? Vai tiešām te ir paredzēts, ka šīs atļaujas izsniegs tikai Vides aizsardzības komiteja, nekonsultējoties ar pašvaldību? Uz kādu likumdošanas aktu pamata darbosies Vides aizsardzības fonds un kas tas vispār būs par veidojumu? Kas būs pašvaldības Vides aizsardzības fonds?

J.Mednis: Šajā likumprojektā nav izvērsta mūsu Vides aizsardzības komitejas struktūra un funkcijas kā tādas. Tai ir savas reģionālās nodaļas, kas strādā kopā ar attiecīgajām vietējām padomēm. Runājot par fondu, tad ir atsevišķi jāskatās nolikums par fondu. Un visi šie jautājumi, ko jūs izteicāt, ir jāietver iekšā, lai mēs to naudu nevarētu, tā teikt, pievākt. Tas pēc būtības ir ārpusbudžeta fonds, tas ir speciāli domāts mērķfonds vides aizsardzības vajadzībām. Kā tas sadalās? Tur ir līdzekļi centrālajiem orgāniem un vietējām pašvaldībām, un tas būtu jāregulē ar šo nolikumu, turklāt jāregulē taisnīgi. Tur nevarētu pieļaut, ka tas viss aizplūstu kaut kur nevajadzīgām lietām, tad lai tas atgriežas atpakaļ pašvaldībām, bet tas būtu regulējams jautājums.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Freimani!

J.Freimanis: Sakiet, lūdzu, kas 5.pantā ir domāts ar teikumu: “Nodokli par dabas resursu piesārņošanu Latvijā ieskaita gan Latvijas Republikas, gan vietējās pašvaldības mērķfondā”? Tātad principā ir kaut kādas noteiktas attiecības, cik dos pašvaldībām un cik dos republikas budžetam, bet varbūt tas ir no gadījuma uz gadījumu?

J.Mednis: Atkarībā no tā, kāds ir budžeta sadalījums.

J.Freimanis: Piedodiet?

J.Mednis: Tas ir– kā ekonomiski nolemts sadalīt budžetu, jo šeit ir domāts vienkārši ieskaitīt republikas budžetā pēc attiecīga sadalījuma... Tikai...

J.Freimanis: Tas vēl ir priekšā?

J.Mednis: Jā, tas vēl priekšā. Tas jālemj, skatot budžetu.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, pirmais mikrofons.

L.Alksnis: 3.panta 3.apakšpunktā ir runa par dabas resursu lietošanas veidiem, un 3.apakšpunktā ir teikts, ka viens no lietošanas veidiem ir darbība vidē, kas aktīvi vai potenciāli degradē dabu un tās resursus. Ja mēs ierakstām šādu apgalvojumu mūsu dabas resursu lietošanas veidos un darbībā, vai mēs zināmā mērā tad neakceptējam šādu darbību, kura faktiski būtu sodāma, kura noved pie apkārtējās vides degradācijas?

J.Mednis: Jā, šeit varētu strīdēties, vai tā norma attiecas uz civilo likumdošanu attiecīgi pie jautājuma par īpašumiem, vai tai būtu jābūt šeit. Tas ir atkarīgs no tā, kā mēs tālāk attīstīsim šo punktu, jo pašlaik šī situācija ir ārkārtīgi nenoteikta. Jaunais Civillikums nav pieņemts, un var gadīties, ka viss nokārtosies, un šis punkts kritīs ārā. Ja mēs to izmetam ārā pašlaik, tad arī mēs esam neaizsargāti pret daudziem dažādiem pārkāpumiem. Es piekrītu, ka šis nodoklis skan pat ļoti ciniski... ka par to ņem nodokli. Tā ir problēma, kā vispār no maksām iztaisīt nodokli kā tādu. Tas ir tīri profesionāli grūti izdarāms.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Endele!

J.Endele: Es šajās tabulās neredzu– varbūt arī nesaprotu –, vai aļņi un mežacūkas ir dabas resursi vai nav?

J.Mednis: Redziet, te atkal ir tas pats, ko es sākumā teicu, ka viņi, protams, ir resursi– tāpat kā augi un tā tālāk. Jautājums ir tikai tāds, vai mēs šobrīd esam spējīgi viņus iesaistīt, kā es jau teicu, saimnieciskajā apritē un kam no tā būs labums? Jo mēs visus šos pieteikumus tagad skatījāmies. Piemēram, mēs noraidījām un resursos neieskaitījām zivis, tas ir tas pats. Tur bija skaidri redzams no priekšlikumiem, ko iesniedza Zivsaimniecības ministrija, ka viņi pacels zivīm cenas un tādā veidā uzturēs savu institūtu, un nekas no tā nemainīsies. Šis jautājums varbūt būtu jāatstāj valdības un attiecīgā apsaimniekotāja ziņā, lai mēs varētu paskatīties, kas no tā visa iznāk. Ja mēs ieslēdzam viņu tagad, tad mēs faktiski to darām arī ar visu citu, tur jau ir tas paradokss. Jo kāds maksās nodokli, un nekas no tā nemainīsies. Un viss paliks tikai dārgāks, un tāpēc, arī runājot par zemi, mēs vienkārši neatradām motivāciju, kāpēc tas ir jādara, un pieņēmām ļoti izvairīgu pozīciju.

Priekšsēdētājs: Paldies, Medņa kungs! Jautājumu vairāk nav. Mēs varam pāriet pie debatēm, bet vispirms... Vai jums ir jautājumi, Zaščerinska kungs? Tātad vēl viens jautājums ir. Lūdzu.

J.Zaščerinskis: Sakiet, lūdzu, kā jūs bijāt domājuši, kā praktiski varēs noteikt atkritumu apjomu: vai ir kādi normatīvi, vai ir, teiksim, domāts arī par kādu mērinstrumentu apgādi nepieciešamā daudzumā. Kā, piemēram, noteiksim ūdenī kaitīgo atkritumu apjomu vai arī, teiksim, kādā fermā, kur varbūt nav attīrīšanas iekārtu?

J.Mednis: Šīs attiecības jau pašreiz regulē ar tām pašām mūsu atļaujām. Protams, tur ir ļoti daudz nepilnību, un, kā jau teicu, tās ir patiešām tālu no īstenības. Tomēr te ir iespēja mums šo sistēmu ņemt savā kontrolē un pilnveidot.

J.Zaščerinskis: Es tomēr nesaprotu. Ja nodoklis stājas spēkā kaut vai ar nākamo gadu, lai varētu maksāt nodokli, ir jāzina, cik es esmu patērējis, teiksim, ūdeni no dziļurbumiem.

J.Mednis: Jā, bet tādu...

J.Zaščerinskis: Bet tādu skaitītāju mums nav...

J.Mednis: Nē, nu kā tad nav! Tādi atskaites dati ir katram ūdens patērētājam un ņēmējam, un arī viņi nāk pie mums un prasa limitu uz nākamo gadu. Cits jautājums, ka tur, protams, detaļās ir daudz un dažādu nepilnību, bet principā tā tas ir, sevišķi runājot par ūdeni. Turklāt mēs varam uzskatīt, ka kārtība ar atkritumiem ir panākama grūtāk.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vairāk acīmredzot jautājumu nav. Debatēs ir pieteikušies deputāti Freimanis, Vaivads, Ozols, Medņa kungs, deputāti Kodoliņš un Alksnis.

Taču, pirms mēs sākam debates, varbūt pabeigsim jautājumu sakarā ar atbildi uz Mihaila Gorbačova telegrammu. Vārds Ārlietu komisijai! Kurš no jums ziņos? Kiršteina kungs? Vulfsona kungs?

Tātad turpinām debates, jo Ārlietu komisija aizmirsusi pavairot savu vēstuli, mums nāksies pie tā atgriezties pēc pārtraukuma.

Lūdzu, Freimaņa kungs!

J.Freimanis: Cienījamais priekšsēdētāj, dāmas un kungi! Es gribētu izteikt tādu domu, ka šodien, sākot apspriest jautājumu par dabas resursu nodokli, mēs patiesībā speram, es riskēšu un teikšu, pirmo reālo soli par labu dabas aizsardzībai. Kādēļ? Tādēļ, ka šeit pirmo reizi vienā likumā ir apvienoti trīs punkti. Pirmais, par to ir jāmaksā, ka no dabas kaut ko ņem. Tas ir pirmais punkts, un tas ir ļoti būtisks. Agrāk mēs neko tādu nedarījām. Otrais. Runa ir par to, ka dabā kaut ko sliktu ievada atpakaļ. Tas ir otrais. Un šis otrais būtībā ir tā saucamā ķīmiskā ekoloģija. Taču ir vēl arī trešais punkts. Tātad par to, ka mēs negatīvi ietekmējam dzīves vidi. Tas ir trešais punkts. Visi šie trīs punkti ir cieši saistīti, un tas ir ļoti labi un īstajā vietā, ka tas ir paredzēts šajā likumā. Man liekas, ka tas ir pirmais tāds ļoti pozitīvs un savlaicīgs solis, ko mēs šodien speram. Es nevaru, teiksim, diskutēt par jautājumiem, cik lielām vajadzētu būt likmēm par dabas resursu izmantošanu vai par to, ka sapropelim vajag vai nevajag uzlikt nodokli, cik lielu nodokli vajag uzlikt kūdrai un cik vajag ģipšakmenim– tas ir cits jautājums. Es gribētu izteikt dažas piezīmes par jautājumiem, kas ir vistuvākie manai kādreizējai specialitātei.

Pirmkārt, es domāju, ka nākamajā lasījumā, kad mēs skatīsim šo dokumentu, tomēr vajadzētu būt klāt vēl kaut kādiem pielikumiem, jo pielikums ir pats pēdējais, tātad tur visas šīs vielas ir sadalītas dažāda toksiskuma pakāpēs. Tas ir vecais dalījums, kas eksistējis pirms divdesmit vai trīsdesmit gadiem. Un šodien mums ir tāda briesmīgi toksiska viela kā dioksīns un dažas citas, kuras nekur nefigurē, bet kuras eksistē un izdalās katru dienu. Tādēļ patiesībā šim sarakstam ir jātiek papildinātam. Tas, vai tam jātiek papildinātam Augstākās padomes skatīšanai, ir tikai viens jautājums. Bet katrā ziņā šim sarakstam, pēc kura mēs šos atkritumus iedalām maztoksiskos, vidēji toksiskos un ļoti toksiskos, ir obligāti jāeksistē. Un tam jābūt detalizētam.

Otrais jautājums, kas man absolūti nav skaidrs,– es domāju, pie tā vajadzētu otrajā lasījumā noteikti piestāt,– ir 3.pielikums, kas atrodas jūsu priekšā. Šeit ir tāds formulējums: nodokļu likmes par vidi piesārņojošu atkritumu glabāšanu. Kolēģi, te galīgi nav skaidrs, kas ir domāts ar šo pielikumu, jo mēs beigu beigās varam atkritumus glabāt svina konteinerā, tātad nekas no tā ārā nenāk, bet mēs tos varam glabāt brīvā veidā, uz šiem atkritumiem var līt virsū lietus, tā būs otra situācija. Un ap šiem atkritumiem var gaudot tuksneša vēji– tā būs trešā situācija. Tātad patiesībā mums šeit ir runa par aprēķināto atkritumu daudzumu, kas var izdalīties. Nevis par to, kas īsti izdalās, bet kas var izdalīties! Līdz ar to, ja mēs varam šī 3.pielikuma skaitlisko materiālu kaut kā konkretizēt, tad ir vērts to šeit ievietot, ja ne– tad es ieteiktu pagaidām nesteigties, tāpēc ka jautājums par to, kurā gadījumā superfosfāta kaudze ir ekoloģiski kaitīga un kurā gadījumā tā nav ekoloģiski kaitīga, nav atrisināts. Mīļie, tā ir lietas būtība! Un no tā viss ir atkarīgs. Tātad man būtu ieteikums piestrādāt pie 3.pielikuma un dot attiecīgus formulējumus.

Vēl manī izsauca zināmu neizpratni 5.pants. Šeit ir rakstīts: “Maksa par virslimita piesārņojumu ieskaitāma vides aizsardzības fondā.” Te jau Krastiņa kungs par šo jautājumu mazu akmentiņu iemeta. Es gribu mazliet lielāku akmentiņu iemest par šo jautājumu. Jo būtībā tad mums ir skaidri un gaiši jāpasaka viss– līdz kuram momentam mēs drīkstam šos atkritumus ievadīt vidē, un tad mēs maksājam tikai valstij vai maksājam arī pašvaldībām. Un no kura limita mēs sākam maksāt par virslimita piesārņojumu. Tas ir ļoti svarīgs jautājums, un šeit nedrīkst būt nekādas patvaļas. Vai mēs vadāmies pēc tā saucamā PDK (“predel dopustimoj koncentraciji” – maksimāli pieļaujamā koncentrācija – Red.) rādītāja vai pēc kaut kā cita? Teiksim, vidē ir sasniegts pusotrkārtīgs vai divkārtīgs PDK, un tad līdz šim momentam mēs maksājam vienam saimniekam, bet, ja piesārņojums ir, teiksim, virs diviem PDK, tad mēs jau tūlīt maksājam Emša kungam. Kā redzat, šis jautājums ir ļoti rūpīgi jāpārdomā. Un vispār šinī pielikumā, manuprāt, ir jāpārdomā jautājums par to, kāda būs šī reglamentācija un kur nonāks šie finansu atskaitījumi. Es domāju– ja šis darbs tiks izdarīts, un tas nav komplicēts darbs, tad šis likums var būt ārkārtīgi vērtīgs un būt viena no pamatvērtībām, lai mūsu nekārtīgos ražotājus beidzot varētu saukt pie kaut kādas kārtības. Es ļoti gribētu izteikt savu apmierinājumu par šā projekta parādīšanos un aicinu deputātus to pieņemt pirmajā lasījumā.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vārds deputātam Vaivadam.

J.Vaivads: Cienījamais sēdes vadītāj! Cienījamie kolēģi! Es gribu atgriezties pie tā, ko es teicu, ka, pirmkārt, vajadzētu tikt skaidrībā, kādēļ tika noraidīts valdības iesniegtais projekts. Es dzirdēju mūsu rindās runājam, ka valdība atsaukusi savu projektu. Katrā ziņā, ja mēs bez šādas iepriekšējas informācijas pēdējā brīdī vienmēr saņemsim kaut kādu alternatīvu projektu, tad es domāju, ka tas mūsu darbu neuzlabos.

Es gribu atgriezties tieši pie šā 6.punkta, jo, iepazīstoties ar valdības iesniegto projektu, arī man bija vesela virkne iebildumu tieši pret valdības likumprojektu. Es pat nezinu, vai mums uzreiz ir jāatmet šis likumprojekts, tas jau vēl nekur nav definēts, ka mēs to vairs neizskatām tikai tādēļ, ka parādījies tā alternatīvs variants. Tā kā ir runa par šo alternatīvo projektu, tad varu teikt, ka mani absolūti nekādā ziņā šis 6.pants neapmierina, jo, pirmkārt, šeit ir runa par limitu izsniegšanu, ko veic Vides aizsardzības komiteja. Un es pilnīgi piekrītu, ka par šiem limitiem– kādos apjomos var izmantot dabas resursus– Vides aizsardzības komitejai ir īstais un nopietnais vārds sakāms, un tas notiek tādu apsvērumu dēļ, lai konkrētā vide netiktu neatgriezeniski degradēta un tā tālāk.
To visu es ļoti labi saprotu, bet, ja mēs runājam par dabas resursiem un saistām tos ar tādu jēdzienu kā īpašums, tad jāteic, ka tas ir visas valsts īpašums un līdz ar to šā īpašuma lietošanas un nodošanas kārtība kādam no lietotājiem ir juridiska procedūra, kurā Vides aizsardzības komiteja nevar uzskatīt sevi par esošu vides resursu, visas vides un dabas aizsardzības resursu īpašnieci. Es domāju, ka tas ir viennozīmīgi, un līdz ar to viņai arī nav preventīvu tiesību nodot lietošanā visus dabas aizsardzības resursus. Es uzskatu, ka šeit šis jautājums nav juridiski atrisināts. Bez tam es dzirdēju no cienījamā Muciņa kunga, ka Likumdošanas jautājumu komisijā ir izskatīts iepriekšējais valdības projekts, bet šī komisija vēl savu vārdu par šo alternatīvo projektu acīmredzot nav pateikusi. Es gribētu dzirdēt arī komisijas atbildi uz šiem jautājumiem.

Tālāk. Runājot konkrēti par piesārņojumu veidiem un dažādiem šeit uzliktajiem maksājumiem, es nekur neredzu, ka būtu runa par radioaktīvajiem atkritumiem. Ja mēs runājam, teiksim, par 3.pielikumu, tad tur ir minētas nodokļu likmes par vides piesārņošanu sakarā ar atkritumu glabāšanu, tur ir runa par rubļiem, par katru kubikmetru, taču, ja mēs paskatāmies sadalījumā, kur ir minētas ļoti bīstamas vielas, tad mēs nekur neredzam radioaktīvos atkritumus. Es domāju, ka arī šeit šis jautājums nav līdz galam atrisināts.

Atgriezīšos vēl pie 5.panta un arī pie izklāsta, kur bija runa par šo nodokļu iekasēšanas kārtību. Nodokļi ir jāmaksā atbilstoši faktiskajam dabas resursu izlietošanas un piesārņojuma daudzumam. Šeit jau iepriekšējais runātājs apskatīja jautājumu, kā, teiksim, sadalīsies maksājumi starp valsts budžetu un vietējiem budžetiem atkarībā no tāda jēdziena, cik reizes atkritumi pārsniedz PDK, tas gan ir atvasinājums no krievu valodas(“predel dopustimoj koncentraciji”– maksimāli pieļaujamā koncentrācija – Red.). Mums vajadzētu izdomāt savus atvasinājumus. Taču runa ir par to, kas vispār iznāk no šā punkta, jo faktiski jebkurā gadījumā es varu atpirkties tikai ar naudu. Protams, ekonomiskais spiediens ir ļoti spēcīgs, un, piemēram, pārsniedzot noteiktas reizes pieļaujamo koncentrāciju, tā masa var ģeometriskajā progresijā augt, taču iznāk tā, ka šinī gadījumā faktiski nekāda robeža netiek noteikta, un līdz ar to, ja man ir nauda, es varu joprojām turpināt gandēt dabu. Ja esmu pietiekami bagāts, varu to darīt ilgstoši un neatlaidīgi. Tātad nav paredzētas arī sankcijas, kad var sākties kriminālatbildība un tā tālāk. Šajā pantā tā visa nekur nav. Tātad es domāju, ka šis pants prasa noteiktu precizējumu.

Ja ņemam vērā, ka mums ir arī šis valdības likumprojekts, es gan nezinu, vai ir vērts pie tā atgriezties, es tomēr no pašiem noliedzējiem gribētu dzirdēt kādu pamatotu atbildi uz šo jautājumu, kādēļ mums šie divi likumprojekti ir parādījušies. Teiksim, ka šis valdības sagatavotais likumprojekts ir sarežģīts un varbūt tiešām dotajai situācijai ne gluži atbilstošs. Es par to arī būtu runājis, bet pašreizējā situācijā iznāk tā, ka mēs vēl īsti nezinām, kāpēc iepriekšējo noraidām, bet, par pašreizējo runājot, arī vēl īsti nezinām, kāpēc mums pašreizējais būtu jāpieņem. Jā, es domāju, ka mums pie šā likumprojekta vēl ir pietiekami daudz jāpiestrādā, lai mēs to varētu nopietni skatīt pirmajā lasījumā. Paldies.

Priekšsēdētājs: Jautājumā par valdības projekta noraidīšanu debatēs ir pieteikusies deputāte Briņķe, lai paskaidrotu, kāpēc valdības projekts komisijā tika noraidīts. Varbūt dosim viņai vārdu, jo šodien mūsu frakciju proporcionalitāte nav jāievēro, jo automātiski veidojas cits saraksts. Lūdzu.

I.Briņķe: Cienījamie kolēģi! Komisijā izskatot valdības iesniegto nodokļa likumprojektu, mēs nācām pie secinājuma, ka šī nodokļu izstrādāšanas grupa bija ņēmusi vērā attīstīto kapitālistisko valstu pieredzi apkārtējās vides aizsardzībā. Un, kā jau mums šodien notiek, tad atsevišķas normatīvās tiesību normas tiek pārnestas uz šo nodokļa likumprojektu. Es gribētu teikt, ka, sevišķi runājot par ekoloģiskajām tiesībām un par ekoloģisko situāciju, mums šeit jāsaista kopā gan politika, gan ekonomika, gan ekoloģija. Mēs nevaram pēkšņi paņemt kaut kādu normatīvo aktu no šo attīstīto kapitālistisko valstu likumdošanas un ielikt mūsu neattīstītajā saimniecībā. Un tāpēc mums šeit radās pirmais iebildums.

Otrkārt. Kā viens no būtiskākajiem trūkumiem šajā valdības likumprojektā ir tas, ka nav precīzi noteikti tiesiskās regulēšanas objekti. Tiek lietoti tādi termini kā, piemēram, dabas vide, izmantojamie resursi, dabas objekti un dabas resursi. Šie jēdzieni, es gribētu teikt, no tiesiskā viedokļa nav identiski. Un domājams, ka šeit vajadzētu lietot terminu “dabas resursi”, jo jēdzieni “izmantojamie dabas resursi” un tātad arī “neizmantojamie dabas resursi” ir ļoti relatīvi. Ja par pirmajiem pieņemts uzskatīt tādus, ko, ņemot vērā ražošanas spēku attīstības līmeni, pašlaik izmanto ražošanā, tad par otrajiem tādus, kuri ir vajadzīgi ražošanai, bet kurus kaut kādu apstākļu dēļ, piemēram, tehnikas trūkuma, zinātnes atpalicības vai kāda cita iemesla dēļ, pašlaik nav iespējams izmantot. Savukārt jēdziens “dabas vide” no tiesiskā viedokļa vispār ir ļoti plašs jēdziens– tas ir cilvēku eksistencei nepieciešamais priekšnoteikums. Un tāpēc attiecībā uz vides izmantošanu es vispār uzskatu, ka varētu piemērot licenci un ekoloģiskā nodokļa ņemšanu.

Bez tam visai problemātisks šajā valdības likumprojektā ir jautājums par likuma efektivitāti pašreizējā periodā, jo dabas resursu lietotāji par iegūtajām licencēm šīs izmaksas ierēķinās savas produkcijas pašizmaksā. Kā mēs zinām, pašlaik mums vēl nepastāv tirgus attiecības. Un lielākie dabas piesārņotāji galvenokārt ir valsts uzņēmumi, bet šo valsts uzņēmumu starpā nav nekādas konkurences, un tāpēc ir domājams, ka vairākus gadus nebūs īpašas ieinteresētības samazināt produkcijas resursu ietilpību. Un cietīsim tikai mēs paši, tātad iedzīvotāji, kuri būsim spiesti veikalos pirkt dārgās preces, kurām šī maksa par piesārņošanu tiks ieskaitīta pašizmaksā. Bez tam es biju ļoti izbrīnīts, ka nodokļa likumprojekta sastādītāju grupa bija uzņēmusies uz saviem pleciem lielu atbildību un noteikusi, kādi dabas resursi tagad ir valsts īpašumā un kādi nav.

Ja jūs paskatītos pašu pēdējo pielikumu, tad redzētu, ka tur ir tāda interpretācija, ka, piemēram, tieši lauksaimnieciskā zeme netiks nodota privātīpašumā, bet tā būs valsts īpašums. Man nav klāt likumprojekta, taču es domāju, ka sakarā ar šādu koncepciju par dabas resursu valsts īpašuma tiesībām mēs to nevaram pieņemt, jo tie ir atsevišķu autoru speciāli uzskati. Bez tam nepareizi tika lietoti termini. Es to vairākkārt esmu uzsvērusi, ka īpašuma tiesībās “valdījums” un “pārvalde” ir atsevišķi termini. Paskatieties, lūdzu, 2., 11., 12., 13., 15. un citus pantus. Jāņem vērā, ka īpašuma tiesībās saturu sastāda valdījuma, lietošanas un rīcības tiesības likumā noteiktajās robežās. Un tāpēc pilnīgi nepareizs ir panta 2.punktā norādītais, citēju: “Par dabas vides izmantojamo resursu valdītāju uzskatām fizisko vai juridisko personu, kam ir īpašuma tiesības uz doto dabas objektu.” Jo īpašniekam dabas resursu valdījuma tiesības var rasties, kā es vairākkārt esmu teikusi, piemēram, piesavinoties to prettiesiski.

Bez tam iebildes man, tāpat kā pārējiem komisijas locekļiem, izraisīja jautājums par strīdu izskatīšanas kārtību. Es prasīju, vai šis jautājums ir saskaņots ar Tieslietu ministriju, paredzot, ka strīdus šajā gadījumā izskatīs tiesa. Jo tiesa pie mums ir tik ļoti noslogota, un, manuprāt, šo jautājumu noteikti vajadzēja saskaņot.

Ļoti lielus iebildumus izraisīja arī 12.panta 2.punktā paredzētā norma, ka teritorijās un dabas objektos, kuri atrodas tikai Latvijas Republikas valdījumā, acīmredzot šeit ir domāts– īpašumā, tos pārvalda attiecīgo nozaru pārvaldes iestādes. Šāda resoriska pieeja dabas resursu izmantošanā nekad nav sekmējusi to racionālu izmantošanu. Šeit ir vesela virkne neprecizitāšu terminoloģijā tieši no juridiskā viedokļa; piemēram, nav saprotams, ko autori vietumis domā ar “sevišķām tiesiskām sekām”, piemēram, attiecībā uz Ministru padomes darbiniekiem– vai pastiprinātu civiltiesību atbildību? Civiltiesiskā atbildība, kas noteikta likumā, vai nu ir, vai tās vispār nav. Kādu pastiprinātu civiltiesisko atbildību viņi domā piemērot valsts varas un pārvaldes orgāniem, man tas nav skaidrs. Es šeit domāju, ka atbildība varētu būt attiecināma tikai uz amatpersonām, bet nevis uz Ministru padomi. Un šeit ir vēl vairākas citas tādas kļūmes; ja Vaivada kungam tās interesē, es paskaidrošu– īpaši tieši par šīm neprecizitātēm. Kopumā mūsu komisija nāca pie slēdziena, ka šajā pārejas periodā būtu nepieciešams vienkāršāks normatīvais akts, un ar Vides aizsardzības komitejas palīdzību, proti, ar Medņa kunga palīdzību, mēs esam centušies to iesniegt. Bez tam ir nepamatots iebildums, ka, piemēram, Likumdošanas jautājumu komisija to ir saņēmusi tikai nupat. Projekts jau sen tika izdalīts, mēs jau divas reizes kopā ar Ekonomikas pastāvīgo komisiju esam šo nodokļa likumprojektu izskatījuši.

Priekšsēdētājs: Paldies. Mēs turpināt debates vairs nevaram līdz pārtraukumam, bet laikam mums ir jānoskaidro jautājums par valdības likumprojektu, jo to var noraidīt tikai sesija, nevis komisija. Tātad tas ir jāizskata, ja valdība nepieņem citu lēmumu. Lūdzu, otrais mikrofons.

O.Batarevskis: Es gribu paskaidrot, ka pie valdības likumprojekta izskatīšanas bija klāt arī šā projekta autors Bruņinieka kungs un mēs izdiskutējām šos jautājumus, par kuriem jums stāstīja Briņķe. Praktiski šis pēdējais variants, ko piedāvā komisija un Vides aizsardzības komiteja, ir balstīts uz valdības likumprojektu, bet tikai tas ir piemērots attiecīgajai situācijai. Un tad, kad mums bija sarunas ar Bruņinieka kungu, viņš uzstāja uz to, un viņam nebija arī nekādu iebildumu, ka šis variants tiks izskatīts kā vienīgais šajā sesijā.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, otrais mikrofons– vai jūs par to pašu?

A.Kodoliņš: Ekonomikas komisija, izskatot šo likumprojektu, ņēma vērā to, ka ir iesniegts valdības projekts, un pamatā arī to, ka valdības likumprojekts nav vēl līdz galam izstrādāts, ne arī nākamajā gadā praktiski realizējams. Tāpēc arī jādod priekšroka šim likumprojektam.

Priekšsēdētājs: Paldies. Ja šeit būtu kāds valdības pārstāvis, viņam būtu tiesības izteikties un aizstāvēt savu variantu, jo valdībai tomēr varētu būt citi viedokļi, kas neatbilst mūsu deputātu viedokļiem. Tātad pēc pārtraukuma mēs turpināsim. Vai Krūmiņa kungs gribēja kaut ko teikt par šo pašu jautājumu? Pēc pārtraukuma turpināsim debates par dabas resursu nodokli. Tomēr mums ir jāizšķiras, kādā veidā mēs skatīsim jautājumu par robežām un par paziņojumu. Lūdzu, pirmais mikrofons.

A.Krūmiņš, tieslietu ministra vietnieks: Es tikai gribēju atbildēt uz izvirzīto jautājumu par Tieslietu ministrijas nostāju. Diemžēl man jāsaka, ka Tieslietu ministrija nav šo projektu redzējusi.

Priekšsēdētājs: Šo projektu vai valdības projektu?

A.Krūmiņš: Šo likumprojektu.

Priekšsēdētājs: Paldies. Tātad tā bija informācija.

Pārtraukums. Pulksten 15.00 atsākam darbu.

(Pārtraukums)

Sestdien, 24.februārī