1990.gada 25.jūlija sēdes stenogramma

Vakara sēde

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs.

Priekšsēdētājs:
Vārds deputātam Morozļi. Nākamais runās deputāts Kide.

G.Morozļi:
*/Cienījamie deputāti, klātesošie un radioklausītāji! Gribu jūsu uzmanību pievērst jautājumam, kurš, pēc maniem uzskatiem, pēc svarīguma atrodas vienā līmenī ar politiskās un ekonomiskās krīzes parādību jautājumiem, ko valdība atzīmē savā programmā, kas nodota deputātu tiesai, - jautājumam par katra republikas iedzīvotāja fizisko, ekonomisko un sociālo aizsargātību, jo šis jautājums valdības programmā nav guvis pienācīgu attīstību un izstrādi, kaut attiecas uz katra cilvēka svarīgāko tiesību garantijām.
Deputātiem tiekoties ar vēlētājiem, līdzās jautājumiem "Kas ar mums notiks rīt?", "Vai mēs strādāsim savās darba vietās?", "Vai mums būs tas, kas ir šodien?" visbiežāk vēlētāji vēlas zināt: "Ko dara vara, lai cilvēku dzīvību, veselību un mantu pasargātu no plaukstošās noziedzības republikā?" Atbildes uz šo jautājumu nav. Tās nav arī programmas nodaļā "Tiesību politika", tās nebija arī komisijas pārstāvju runās, programmu aizstāvot. Visur teorētiskas atziņas par tiesisku valsti, par nepieciešamību uzlabot tiesībsargājošo orgānu darbu, reorganizēt miliciju, nodibināt tiesību institūtu, pat ierīkot sodu izcietušo rehabilitācijas centru, izdot literatūru un visu citu, taču tas viss neizšķir jautājumu par cilvēka aizsargātību, tie visi ir pasākumi tālākai nākotnei, tālai perspektīvai. Bet noziedzība aug neapturami, šodien trūkst kadru Iekšlietu ministrijā un prokuratūrā. Cilvēki mirst no noziedznieku rokām. Tad ko - atbilstoši programmai atliek sēdēt saliktām rokām un gaidīt gaišāku nākotni?
Programma - tas ir plāns konkrētai darbībai, tas nozīmē, ka tai jānosprauž konkrēti mērķi, lai jau rīt, parīt, tuvākajā laikā noziedznieki nevarētu nesodīti nogalināt un kropļot pilsoņus, lai samazinātos laupīšana, zagšana, vardarbība, dzīvokļu izlaupīšana, bet spekulanti un mafija tirdzniecībā pārstātu atklāti, neslēpjoties aplaupīt iedzīvotājus. Masa noziegumu netiek atklāta. Kas noziedzību stimulē? Nav īstas cīņas ar organizēto noziedzību, pat īstu likumu pret to nav. Reizēm nav vienotu uzskatu arī par citiem likumiem.
Jūs atcerieties, deputāti, kas šeit tika runāts par spekulāciju, lūk, pie mums un Rietumos uzskati par spekulāciju atšķiras, tās jēdziens cits, cīnīties ar to grūti, jo tā ir gandrīz tas pats, kas bizness. Bet es domāju, ka spekulācijai ar biznesu nekā kopēja nav un nevar būt. Biznesmenis - tas ir cilvēks, kas savas pūles, prātu, enerģiju atdod materiālo vērtību radīšanai, to nogādāšanai vajadzīgajās vietās un sadalei - pārdošanai, bet tas, kas par kukuli veikalā vai Maskavas rajona bāzē paņem deficīta preci, ved to uz Rumbulu un pārdod piecas vai desmit reizes dārgāk - tas nav biznesmenis. Viņš ir īsts, prasts spekulants kā mūsu, tā Rietumu izpratnē, tādēļ ļaudis gaida, lai varas iestādes viņu ņemtu aiz apkakles. Šajā lietā jāieved kārtība.
Programma nerisina arī sekojošo. Likumi, pat paši vajadzīgākie, par kuriem šeit daudz runāts, parasti tiek pieņemti, bet netiek pildīti, tie nedarbojas, nekādas atdeves nav no jau esošajiem un no jauna pieņemamajiem. Tā ir tiesību politikas galvenā nelaime. Kur valdības piedāvātais mehānisms, lai likumi darbotos? Tā nav. Rezultātā iznāk, ka programmas nodaļa par tiesību politiku teorētiska, praktisku problēmu risināšana nav iezīmēta. Bet problēmas jārisina, turklāt jārisina praksē un pēc iespējas ātri. Tāpēc es atbalstu priekšlikumu, kuru ieteica jau citi deputāti, ka valdībai steidzami jāpieņem ārkārtas programma republikas iedzīvotāju dzīvības, veselības un mantas aizsargāšanai. Paldies par uzmanību./

E.Kide:
Cienījamie deputāti! Mēs esam saņēmuši valdības programmas projektu. Pirmo reizi gan pēc sava svara, gan pēc satura tā atšķiras no mums visiem pazīstamajiem stereotipajiem piecgažu plāniem. Domāju, ka šī programma, kas būs papildināta ar komisiju un deputātu priekšlikumiem, radīs reālu pielietojumu valdības darbībā un palīdzēs izvest Latvijas Republiku no krīzes situācijas, ievadīt to normālā ekonomiskās un politiskās dzīves gultnē.
Es kā izglītības darbinieku pārstāvis pieskaršos dažām izglītības problēmām, gan pašā programmā skartajām, gan neskartajām. Diemžēl jāsaka, ka tieši programmas iedaļai, kas veltīta izglītībai, raksturīga zināma vienpusība, neapdomātība un pat, šķiet, haotiskums. Tā nedod konceptuālu ieskatu ne par vispārējās, ne profesionālās izglītības tālākās attīstības ceļiem republikā. Vairāki deputāti jau uzsvēra, ka valdība šajā programmā nekādi neizrāda vēlēšanos atteikties no ilggadēja padomju varas kultūras un izglītības attīstības pamatprincipa, tas ir, finansiāla un resursu pārpalikuma principa. Šādu nostādni varētu tikai noraidīt. Tā nedara godu pašreizējai jaunajai valdības programmai. Mēs saprotam budžeta grūtības un pat tā nabadzību, bet programmā būtu vismaz jādod skaidrība, ar kādiem resursiem izglītības un kultūras sfēra var un drīkst rēķināties, lai šī programma nepaliktu tikai ieceru līmenī. Mēs gribam zināt valsts nacionālā ienākuma procentuālo daļu, kura tiks atvēlēta izglītībai, kultūrai. Gribam zināt prognozējamo finansēšanas pieauguma dinamiku pa gadiem. Tikai pēc šīs informācijas iespējama reāla izglītības un kultūras programmas iestrāde šodienai un perspektīvai. Programmā sastopamo šokējošo formulējumu par izglītības un kultūras iestāžu pakāpenisku pāreju uz saimniecisko aprēķinu mēs atļāvāmies iztulkot kā formulējumu neprecizitāti, jo nav precedenta tam, ka izglītība vai kultūra nesaņemtu valsts dotācijas. Tā kā budžeta asignējumi šīm nozarēm patiesi ir ierobežoti, protams, jāmeklē papildu līdzekļi no dažādiem finansēšanas avotiem, arī pašu nopelnītie līdzekļi. Tādēļ viscaur atbalstu programmā iecerētos dažādus mērķfondu veidojumus, piemēram, paredzētie atskaitījuma 5 procenti no uzņēmuma peļņas, lai veidotu fondu strādnieku un speciālistu profesionālās meistarības celšanai pašā uzņēmumā, kā to dara Rietumu valstīs. Šāds obligāts mērķa atskaitījums neļautu uzņēmumam taupīt līdzekļus uz kadru sagatavošanas un pārkvalificēšanas rēķina. It īpaši tas svarīgi apstākļos, kad prognozējams bezdarbs. Izejot no analoga, ierosinu mācību iestāžu budžeta papildināšanai arī radīt izglītības fondu, kuru veidotu līdzekļi no peļņas atskaitījumiem un ziedojumiem. Tāpēc it īpaši gribu atbalstīt deputāta Ziedoņa priekšlikumu, kas izskanēja Izglītības komisijā, - neaplikt ar nodokļiem tos līdzekļus, kas ziedoti izglītībai no uzņēmumiem vai privātām personām, vai dot šiem ziedojumiem atvieglojumus.
Runājot par valdības izglītības programmu kopumā, jāatzīmē, ka tajā diemžēl nav konceptuāli izstrādāta mehānisma izglītības ekonomiskajai stimulēšanai. Izglītībai nav motivācijas, tas ir, nav paredzēta cilvēka sociālā stāvokļa izaugsme, ceļoties viņa izglītības līmenim. Cilvēkā joprojām netiek radīta ieinteresētība virzīties uz augšu pa nepārtrauktas izglītības un profesionālās sagatavotības kāpnēm. Konkrēti - nekur programmā nav jūtama strādājošā algas sasaiste ar viņa izglītības līmeni vai profesionālo sagatavotību. Manuprāt, pie izglītības ieguves motivācijas ekonomiskajām svirām programmā vēl krietni jāpiestrādā.
Un vēl par vienu tautas izglītības ekonomisko aspektu - par algām. Tieši šim jautājumam programma pieskaras pavisam miglaini, bet par absolūtām un relatīvām pedagogu algām republikā nerunā nemaz. Pašreiz skolotāja, meistara algas likme svārstās 130 - 180 rubļu robežās mēnesī, kā Preinberga kungs teica par vetārstiem. Pašreizējās inflācijas apstākļos šāda algas likme atrodas tajā algu skalas daļā, kurā, strauji augot cenām, nav paredzēta ne kompensācija, nedz atbrīvojumi no nodokļiem. Šāda pieeja var novest visu pedagogu materiālo līmeni līdz iztikas minimuma robežai, kā tas līdz šim bija pirmsskolas audzināšanas iestāžu pedagogiem. Tas veicinās viņu noplūdi uz uzņēmējdarbības sfēru. Tādēļ pie visa mūsu trūcīgā budžeta ierosinu paredzēt programmā tādu pedagoģisko kadru apmaksas skalu, kura pie kvalitatīva darba noteiktu pedagoga cienīgu algu kvalificēta strādnieka algas līmenī, citādi mums neizdosies pacelt cieņu pret intelektu un blakus materiālu deficītam būs intelekta deficīts, par ko šeit tēlaini runāja profesore Zeile.
Daži vārdi par arodizglītību. Valdības programma paredz pāreju uz konkurētspējīgas produkcijas ražošanu ar augsti kvalificētu darbaspēku. Tajā pašā laikā neviena programmas iedaļa nopietni nepieskaras kadru sagatavošanas problēmai, nemaz nerunājot par detaļām un par mehānismiem. Ir zināms, ka pašreizējā kadru sagatavošana arodskolu sistēmā tālu neatbilst šodienas jauno ekonomisko tirgus apstākļu prasībām. Valdībai būtu jāizstrādā jauna pieeja kadru sagatavošanai republikā, lai tā atbilstu jaunajām ekonomiskajām attiecībām gan rūpniecībā, gan lauksaimniecībā, gan sadzīves pakalpojumu sfērā.
Tādēļ pievienojos Izglītības komisijas priekšsēdētāja deputāta Laķa teiktajam, ka vajadzētu pēc iespējas ātrāk iepazīties ar šādu Izglītības ministrijas detalizēti izstrādātu vispārizglītojošās un profesionālās izglītības attīstības programmu, kā arī ar ceļiem un mehānismiem šīs programmas realizēšanai. Pilnīga skaidrība šajās programmatiskajās nostādnēs ir nepieciešama, lai kvalitatīvi izstrādātu tautas izglītības likumdošanas pilnu paketi, kas mūsu parlamentam jāveic nākamajā sesijā.
Un nobeigumā gribu izteikt bažas, ka nebūtu pieļaujama programmā paredzētā republikas un reģionālās nozīmes vidējo speciālo un arodskolu nodošana pašvaldībām, kuras nekādi nav ieinteresētas šo skolu uzturēšanā un uzskatīs to tikai par finansiālu un organizatorisku slogu. Tas nenovedīs pie šo skolu uzplaukuma, bet var novest pie apsīkuma. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs:
Vārds deputātam Geidānam, pēc tam - deputātam Maharevam.

I.Geidāns:
Cienījamo plenārsēdes vadītāj, godājamie kolēģi un ziņkārīgie radioklausītāji! Vispirms es atvainojos, ka mana runa un manas tēzes nebūs tik raiti savā starpā sasaistītas, jo nebijušā notikumā - Latvijas Republikas Augstākās padomes sesijā, kad pussimts deputātu pilnām mutēm runā un neviens neiebilst, man nācās, dabiski, tos punktus, par kuriem kolēģi runāja, nosvītrot, lai neatkārtotos. Tā kā man ir gods būt gan pilsētas padomes deputātam, gan Augstākās padomes deputātam, es mēģināšu caur Jelgavas pilsētas deputāta prizmu apskatīt šo valdības programmu Latvijai kopumā, vērtējot arī, cik tā branga vai plāna ir Jelgavai.
Vispirms, runājot par tirgus attiecībām, mēģināšu šīs domas tēžu veidā izklāstīt. Esmu pilnvarots pateikt, ka mūsu direktoru padome Jelgavā uzskata, ka jāatceļ bankām tiesības sodīt uzņēmumus par virsnormatīviem, jo uzņēmumi par šo ietaupījuma veidu un par iespējamiem, sev rezervētiem līdzekļiem cīnās, bet pēc tam pēc spēkā esošajiem likumiem viņiem tos noņem.
Otrais. Reālajā situācijā šodien ir nepieciešams atcelt soda sankcijas par nolietotā autotransporta lietošanu, jo mēs to saņemam aizvien mazāk un esam spiesti veco visādi remontēt un lietot, taču pēc spēkā esošajiem likumiem mūsu rūpnīcas tiek par to sodītas.
Trešais. Mūsu iestāžu vadītājiem ir priekšlikums atskaitījuma nodokli par ceļiem neparedzēt vis atsevišķi, bet ierēķināt kopējā maksājuma budžetā un tādā veidā to noslēpt, lai to nevarētu izķesēt ārā no mūsu maksājumiem.
Ceturtais. Vienprātīga ir doma, ka jāatceļ tā saucamā "Abalkina cilpa" un citi likumi, kas ierobežo darba algu, un visus jautājumus par darba algām, likmēm utt. jāļauj risināt pašam uzņēmumam, it sevišķi, pārejot uz tirgus attiecībām. Domājams, ka uz zināmu laiku varētu noteikt pagaidu likumu vai kā citādāk... Vajadzētu noteikt likumu par tautas patēriņa preču ražošanas palielināšanu, atkal apejot to pašu "Abalkina cilpu", lai nodrošinātu preču strauju pieaugumu, cilvēku piesaisti tieši tām nozarēm, kuras ir augstražīgas un dod vislielāko peļņu. Un mūsu noteikums: lai to realizētu, darba algas fondu, kas tiek izmantots, lai ražotu tautas patēriņa preces, neaplikt ar nodokli. Iesakām, lai visi pilsētas uzņēmumi, organizācijas, filiāles un tā tālāk - savus maksājumus likumā noteiktajā kārtībā Valsts bankas nodaļā izdara pēc atrašanās vietas, nevis tā, kā tas tiek darīts pašlaik. Kā obligātu maksājumu paredzēt maksājumus vietējā budžetā. Uzņēmumu vadītāji pilnīgi piekrīt, ka viņu darbību kontrolē nevis ministrija, bet vietējā padome. Bez tam mēs iesakām piešķirt tiesības vietējām padomēm pašām noteikt vietējo nodokļu apmēru, pārzināt vietējo resursu izmantošanu, tādā veidā stimulējot rūpniecības ražošanu tajā virzienā, kāds vajadzīgs pilsētai. Dabiski, nevar būt tā, ka mēs pilsētas vajadzības stādām augstāk par republikas vajadzībām. Visam jābūt saskaņotam ar attiecīgajām iestādēm, bet prioritāti šajā nodokļu noteikšanā mēs iesakām tomēr nodot pilsētas deputātu padomes rokās. Mēs piekrītam arī jau vairākkārt izteiktajai domai, tikai paplašinot to, ka jebkuras labdarības pasākumiem pārskaitītās summas izslēdzamas no peļņas, jo tās apliek ar nodokli. Bez tam, lai veicinātu celtniecības remontdarbus, kas pilsētā ir visgrūtākais un vissliktāk realizētais posms, mēs iesakām pirmajos gados kooperatīvus atbrīvot pilnīgi vai daļēji no nodokļa, lai tādā veidā stimulētu tos šajā virzienā darboties. Paredzētos valūtas atskaitījumus vietējā budžetā paredzēt no uzņēmumiem un arī kooperatīviem, - mums tādi Jelgavā jau ir vairāki -, kuri eksportē preces uz ārzemēm, ņemot vērā, ka tie faktiski izmanto mūsu resursus - gan darba, gan enerģētiskos, gan sociālo pakalpojumu -, lai arī pilsētai no tā kāds labums.
Vēl mums ir lūgums, lai visas soda naudas, kuras kontroles orgāni uzliek un kuras tiek iemaksātas pilsētas budžetā, varētu izmantot padome pēc saviem ieskatiem pilsētas vajadzībām.
Jautājumā par zemi, kas jau vairākkārt šeit izskanēja. Cienījamie kolēģi, līdz šim mēs zemei esam pieskārušies lauku variantā, ja tā varētu teikt: pilsētas variantā mēs pagaidām tām pieskārušies neesam. Bet jautājums ir ļoti svarīgs, un deputātu padome reāli šodien redz iespējas, kā regulēt savas un ražošanas, tātad - rūpniecības uzņēmumu un pilsētas attiecības, kas dotu tiesības pilsētas padomei iznomāt zemi diferencēti atkarībā no uzņēmuma virzības, vajadzības pilsētai, kā arī atkarībā no tā, cik šis uzņēmums ņem vērā pilsētas domas. Mēs esam nākuši pie slēdziena, ka pilsētā ir savairojušies dažādu sabiedrisko organizāciju saimnieciskie uzņēmumi, un arī tos vajadzētu aplikt ar nodokļiem, lai arī šie uzņēmumi ienestu pilsētai kādu artavu. No pašvaldības viedokļa raugoties uz šodienas rūpniecību, man jūs jāinformē par mūsu lēmumu. Pilsētā ir deviņi lieli PSRS un republikas nozīmes rūpniecības uzņēmumi un pāri par 30 palieli, kuri ražo, sākot ar desām un cukuru un beidzot ar mašīnbūves rūpniecības elementiem. Paanalizējot šodienas reālo situāciju, mēs redzam, ka no lielajiem rūpniecības uzņēmumiem bēg projām strādnieki, turklāt dažādi, atkarībā no uzņēmumu nozīmīguma. Strādnieku skaits ir samazinājies tikai šogad par 15 līdz 30 procentiem. Galarezultātā tas var novest pie tā, ka līdz gada beigām atsevišķās rūpnīcās būs vairs tikai puse no strādnieku skaita. Ņemot to vērā, mums steidzīgi jāizdara īpašuma inventarizācija rūpniecībā, tas ir, nekavējoties jānosaka, kāda daļa un kas konkrēti pieder rūpnīcai, kas pieder pilsētai, kas republikai, kas acīmredzot vēl aizvien piederēs Padomju Savienībai. Un atkarībā no tā jānosaka arī prioritārais virziens. Ja visām rūpnīcām nepietiks strādnieku, ja visām rūpnīcām nepietiks enerģijas un izejvielu, nepietiks resursu, tad mums ir jāizlemj, kuri būs šie prioritārie virzieni: vai tas būs gaļas kombināts, vai tā būs mašīnbūves rūpnīca, kura praktiski neko republikai nedod, visu tās produkciju izved, vai tas būs RAF, kurš arī tikai mazāk par 10 procentiem mums atstāj "Latvijas". Ja mēs nevaram pārprofilēt pārējos uzņēmumus uz šiem prioritārajiem virzieniem, tad šādus uzņēmumus vajadzēs slēgt, radīt tiem ar nodokļu sistēmu neizdevīgu situāciju, lai strādnieki pāriet uz tiem uzņēmumiem, kuri mums ir vajadzīgi.
Runājot par pašvaldību šajā pirmā lasījuma valdības programmas projektā, mums radās iespaids, ka tai principā ir atstāta vecā pieeja. Līdz šim mēs esam mēģinājuši tikt vaļā no impērijas diktāta. Taču šajā programmā attiecībā uz vietējo pašvaldību ir palicis republikas diktāts. Kā Jelgavas pilsēta grib tikt vaļā no republikas diktāta, tas ir tas pats, kā mēs, Latvija, gribam tikt vaļā no PSRS diktāta. Vajag saprast pareizi mūsu domu. Un mūsu pilsētas pašvaldības, arī rūpniecības uzņēmumu vadītāju (par mani ir balsojuši arī rektori, prorektori, dekāni, rūpnīcu vadītāji, deputātu padomes priekšsēdētāji un vietnieki) domas kopumā ir tādas, ka mūsu pašvaldībai ir jābūt prioritārai, nosakot iekšējo struktūru darbību, nodokļu likmes, resursu izmantošanu, un ka šim jautājumam vajadzētu virzīties no lejas uz augšu, ka pilsēta atstāj daļu republikai, nevis otrādāk, kā bija līdz šim. Paldies.

E.Maharevs:
*/Cienījamo priekšsēdētāj! Cienījamie kolēģi! No metodiskā skatuleņķa valdības piedāvāto programmu var spēcīgi kritizēt par tās nodrošinājuma daļu. Nav atbilžu uz jautājumiem, kā būs ar izejvielu resursiem, kur finanšu līdzekļi, nav atbilžu uz jautājumiem par cenām, tās pārrēķinot pasaules cenu līmenī. Taču, ja tā mēs kritizēsim valdību par šo programmu, tad tā būs nekonstruktīva kritika, jo faktiski tā būs mūsu, parlamenta, adresē. Mums jādod atbildes uz šiem jautājumiem, tad valdība varēs izstrādāt programmu. Šīs atbildes var būt tikai līgumos ar Savienību, ar citām republikām, ar citām valstīm.
Tāpēc es apstāšos ne pie programmas kritikas, bet pie tā, kā, manuprāt, jārīkojas mums, parlamentāriešiem, kas valdībai jāatspoguļo savā programmā un jautājumu izlemšanā šīs programmas īstenošanas sakarā.
Pats galvenais, manuprāt, ir nepieciešamība iekarot uzticības kredītu šai programmai un tās īstenošanas iespējai kā republikā, tā Rietumos un Austrumos. Pirmām kārtām šis kredīts jāiekaro ar divu savstarpēji saistītu problēmu izlemšanu. Pirmā no tām - ražošanas un tirdzniecības strukturāla reorganizācija uz tirgus attiecību un reālās īstenības pamatiem, jo mums republikā nav izejvielu un enerģētisko resursu. Mums jāpierāda, ka mums ir ko ražot un efektīvi pārdot par pasaules cenām. Tā ir zinātne un inženierietilpīga produkcija ar ekoloģiski tīru un materiāli mazietilpīgu ražošanu, vēl mārketings un tūrisma sfēra. Reorganizācijas programma - attīstības prioritāte, pārprofilēšana un brīdināšana no sociāli bīstama bezdarba, mazturīgo nodrošināšana. Un šeit visam jābūt atklātam, visam jābūt aprēķinātam: ko un kā reorganizēt, kā pārprofilēšanu nepārvērst par jaunu administratīvi komandējošu rungu, zināt, par cik robiem savilkt siksnu un uz cik ilgu laiku, kāda ir katra republikas iedzīvotāja konkrētā vieta reorganizācijas procesā. Atbilžu meklēšanai uz šiem jautājumiem jābūt cieši saistītai ar civilizētu, Rietumu un Austrumu acīs, privātīpašuma problēmu izlemšanu ar visu īpašuma formu līdztiesību, ieskaitot privāto.
Devalstiskošanas, īpašuma privatizācijas problēmas var tikt efektīvi atrisinātas tikai uz līgumu pamatiem: republika, Savienība, darba kolektīvi. Viens no ceļiem šeit jau tika nosaukts - Savienības uzņēmumu devalstiskošana, pārvēršot tos par akciju uzņēmumiem, sākuma posmā akcijas sadalot starp jau nosauktajiem īpašniekiem. Katra īpašnieka daļa - tas ir līguma jautājums.
Cits jautājums. Pievilcīga bija mūsu cienījamā deputāta Ojāra Blumberga uzstāšanās, kuras galvenā doma bija piemēram šāda. Savienības īpašums tiek atdots republikām pēc reālās atrašanās vietas, tas ir savdabīgs nulles variants. Par visu īpašumu republikā tiek izlaisti sertifikāti, kas proporcionāli darba ieguldījumam tiek izdoti visiem iedzīvotājiem, tieši visiem. Tālākais ir sertifikātu īpašnieka ziņā - tos var pārdot un izbraukt no republikas, par tiem pirkt jebkura uzņēmuma akcijas vai pašam uzsākt biznesu.
Jebkurš devalstiskošanas un privatizācijas variants bez līguma draud ar neparedzamām sekām. Ceļi bez līguma neiekļaujas Rietumu standartos. Tādā veidā, civilizētu līgumu ceļā atrisinot ražošanas un tirdzniecības pāreju uz tirgus attiecībām saistībā ar īpašuma problēmu atrisināšanu, tā devalstiskošanu un privatizāciju - noteicošais ieguldījums uzticības kredīta formēšanā Latvijas Republikā. Bez uzticības kredīta nav iespējama ekonomiskā palīdzība, kapitālu kredīts, jaunu tehnoloģiju pirkšana un pārdošana. Bez tiem vispār nav iespējama kustība uz priekšu. To rāda Rietumeiropas pieredze, kas savu saimniecību pēc kara atjaunoja ar Māršala plāna palīdzību uz ASV ekonomiskās palīdzības rēķina, to rāda arī Japānas un dienvidaustrumu Āzijas valstu pieredze. Rindā pēc Rietumu kredītiem stāv Austrumeiropas valstis. Tas ir arī mūsu ceļš.
Cita ļoti svarīga uzticības kredīta sastāvdaļa - starpnacionālu spriedzi radošu apstākļu likvidēšana. Manuprāt, pilsonisku mieru republikā var nodrošināt, līgumā ar Savienību un citām republikām atzīstot Latvijas Republikas neatkarību, ieviešot vienu valsts valodu, nulles vai pusnulles pilsonības variantu visiem Latvijas iedzīvotājiem, kas tādi bija 1990.gada 4.maijā, pēc katra vēlēšanās saglabājot jebkuras valsts, tajā skaitā arī Savienības, pilsonību.
Pirmie divi nosacījumi izriet no pamattautības iedzīvotāju tiesībām, no viņu tiesībām nodrošināt sev garantētu attīstību nākotnē, nesakūstot starptautību masā jebkurā citā variantā. Mēs, krievu valodā runājošie, izejam vispirms no šīm pamattautības tiesībām un tikai tad no valstiskiem nosacījumiem. Mums nāksies pamatos izmainīt attieksmi pret latviešu valodu, kuru nezināt nozīmē necienīt republiku, kas mūs pieņēmusi un daudziem kļuvusi par otro dzimteni.
Trešais nosacījums izriet no nepieļaujamības ierobežot krievu valodā runājošo tiesības, kas uz šodienu jau izpaužas republikas pilsoņu reģistrēšanā. Katra pārbaudes procedūra, nosakot Latvijas Republikas pilsonību, pats par sevi, iespējams, ir prātīga, bet sevī nes konfrontācijas elementus, konflikta lādiņu. Katra pārbaude - tā ir administratīvi komandējoša pieeja, kurai vienmēr seko izkropļojumi. Kategoriski nav pieļaujami, kā mēs domājam, arī jebkuri brīvie pārspriedumi par deportāciju vai repatriāciju. Pietiek paskatīties uz Tuvajiem Austrumiem, lai kļūtu skaidrs, kā ideju tīrība var kļūt par nesamierināmu naidu starp tautām.
Ceturtais nosacījums. Jebkuras citas valsts pilsonības saglabāšana ir normāla prakse augsti attīstītās demokrātiskās valstīs. Divu pilsonību princips, man liekas, būs ārkārtīgi svarīgs arī latviešu emigrantiem.
Norādīšu uz vienu ļoti svarīgu negatīvu momentu citādā pilsonības problēmu risinājumā, par kuru, iespējams, daudzi vēl nav padomājuši. Tā ir krievu valodā runājošo emigrācija. "Nu, un kas?" - jūs teiksit. Taču tā nebūs tāda emigrācija, kādu daži vēlas. Tā nebūs pensionāru, mazkvalificētu strādnieku, apkalpojošās sfēras vai mājsaimnieču emigrācija, viņus neviens negaida ne Austrumos, ne, vēl jo vairāk, Rietumos. Tā būs speciālistu, savas lietas profesionāļu emigrācija, un ne tikai uz Austrumiem. Būs tas, ko Rietumos sauc par "smadzeņu noplūdi". Krievu valodā runājošo smadzeņu noplūde automātiski sev līdzās radīs latviešu valodā runājošo smadzeņu noplūdi. Zinātne un profesionālisms ir internacionāls. Smadzeņu noplūde vispār ir grūti atjaunojama jebkurai valstij, Latvijas Republikai tā būs divkārt negatīva, jo zinātniski profesionālais potenciāls ir viens no galvenajiem tās kapitāliem, viena no galvenajām svirām, kas savienojumā ar reorganizāciju, ekonomisko palīdzību un kredītiem var krīzi apstādināt un perspektīvā nodrošināt efektīvu attīstību. Un tā, nepieciešama tikai demokrātiska līgumattiecību pieeja šodien izskatāmo un citu problēmu atrisināšanai republikā.
Nobeigumā iesaku programmas projektu pieņemt par pamatu, noslīpēt to, ievērojot izteiktās piezīmes. Lai republikas iedzīvotāju vidū celtu uzticības kredītu šai programmai, iesaku to publicēt, lai visiem būtu skaidrs, lai nevienam nebūtu ilūziju par krīzes likvidēšanu 2-3 gadu laikā, lai republikas iedzīvotāji zinātu starta nosacījumus un pēc tiem vērtētu republikas valdību. Paldies par uzmanību!/

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Ivaram Krastiņam.

I.Krastiņš:
Cienījamo priekšsēdētāj, cienījamā valdība, kolēģi deputāti! Par programmas sociālo daļu runāja Dozorceva kungs, runāja arī ļoti daudzi citi deputāti. Tas ir savā ziņā patīkami, ka šīs sociālās problēmas kādam rūp un kāds grib zināt, kā ar tām tikt galā. Kritika, kas izskanēja par programmas sociālo daļu, acīmredzot daļēji saistīta ar to, ka šī ir pirmā konkrētā realizējamā sociālā programma, un tajā nav mums tik parasto politisko aforismu, saukļu un lozungu, ar kuriem parasti šīs sociālās programmas bija piesātinātas. Protams, sociālās programmas īstenošanā zināmas grūtības būs, iebildumus izteica Dozorceva kungs, es pie tiem negribētu pakavēties, bet vēlreiz atzīmēju: ir ļoti patīkami, ka liela daļa deputātu rūpējas gan par pensionāriem, gan par pārējiem, un tomēr es gribētu lūgt, lai pirms savu bažu izteikšanas viņi iepazīstas ar esošajiem dokumentiem, īpaši gribētu lūgt Ždanokas kundzi izlasīt jauno pensiju likumprojektu. Es saprotu, ka likumprojektu mēs iesniedzām frakcijai "Līdztiesība" tikai pagājušo nedēļu un darba mums visiem ir ļoti daudz, tomēr sliktākajā gadījumā es lūgtu izlasīt, pirms Ždanokas kundze uzstājas, vismaz 1. šā likumprojekta pantu. Tad viņa redzētu, ka pēc likumprojekta ir paredzēts pensijas maksāt visiem iedzīvotājiem, kuru pastāvīgā dzīvesvieta 1990.gada 4.maijā ir bijusi Latvijas Republika. Acīmredzot šā panta pirmā daļa viņai būs paslīdējusi garām.
Bet, pārejot pie veselības aizsardzības programmas daļas, jāteic, ka principā tā ir atbalstāma, tomēr komisijai ir vairāki iebildumi un vairākas neskaidras vietas. Atšķiram 101.lapaspusi un lasām pirmo teikumu sadaļā "Veselības aizsardzība". Pirmais teikums ir šāds: "Veselības aizsardzības darbība būs vērsta uz iedzīvotāju veselības apstākļu uzlabošanu." Jāsaka, ka komisijas locekļiem nebija īsti skaidrs, ko tas nozīmē. Vai tas jāsaprot tā, ka ministrijas pārstāvis rūpēsies, lai ievelk ūdensvadu dzīvokļos, kur tā vēl nav, vai kā citādi. Tālāk nākamajos teikumos pārāk bieži atkārtojas nekonkrēti aicinājumi un tādi formulējumi kā "jādod", "jādemokratizē", "jārada", nav īsti skaidrs, kas to darīs. Un principā diemžēl tur nav pateikts, kāds tad ir šīs veselības aizsardzības programmas galamērķis. Es gribētu vēlreiz atkārtot, ka mēs par galamērķi uzskatām apdrošināšanas medicīnas sistēmas izveidošanu Latvijā. Tas diemžēl šajā programmā nekur nav pateikts, un mēs to uzskatām par galveno šīs sadaļas trūkumu, kas, mūsuprāt, būtu jālabo.
Un tālāk vēl divi sīki iebildumi. Proti, šīs programmas ceturtajā daļā ir paredzēts sanatorijas nodot arodbiedrībām. Diez vai tam varētu piekrist, jo formāli arī tagad tās atrodas arodbiedrību īpašumā. Kā zināms, Kūrortpārvalde ir pie arodbiedrībām, un, kas no tā ir iznācis, tas mums visiem ir labi zināms. Jādomā gan, ka sanatorija un atrašanās sanatorijā ir ārstēšanās procesa sastāvdaļa, un normāli sanatorijas funkcionē tikai tur, kur ir šī saikne starp dažādām ārstēšanās procesa sastāvdaļām. Līdz ar to es domāju, ka sanatorijām ir jābūt ciešākā saiknē ar medicīnu.
Astotais punkts skan tā: "Pārveidojot feldšeru punktus par ambulancēm, doktorātiem, uzlabot lauku iedzīvotāju medicīnisko palīdzību." Šaubos, vai, pārveidojot ambulances un feldšeru punktus par doktorātiem vai tikai feldšeru punktus par ambulancēm un doktorātiem, ar to būs līdzēts, lai uzlabotu palīdzību laukos. Ja ārsti nevar nomāt, nevar izpirkt doktorātu un ja vietējai varai nav elastīgas iespējas ekonomiski un finansiāli ietekmēt doktorātu, tad var gadīties tā kā ar bēdīgi slaveno 4.pārvaldi, kuru teicās likvidējam, pārdēvēja par apvienību, bet viss diemžēl palika pa vecam. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs:
Vārds deputātam Beļskim, pēc tam runās deputāts Rogaļs.

N.Beļskis:
Klausoties mūsu kolēģu runas, man radās zināms prieks par to stabilitāti un ieinteresētību, par daudzajiem valdībai ieteiktajiem priekšlikumiem, jo tas liecina par zināmu procesu, par kustību, tas nozīmē, ka mēs izejam no stagnatīvās čaulas un esam abpusēji ieinteresēti, kamēr, kā teica deputāts Bresis, Kremlī visa valdība raustās agonijā. Tāpēc man visai savādas liekas iespējas, kā mēs varēsim saderēties ar valdību, kura Kremlī raustās agonijā.
Iepazīstoties ar mūsu valdības programmu, es nemaz negaidīju, ka tur būs precīzi fiksēts pa datumiem un mēnešiem, kāds būs izslaukums pēc gada vai pieciem, cik preču saražosim gada beigās un cik plašs būs sortiments pēc pieciem gadiem. Tas viss jau lasīts piecgažu plānos un bezgala daudz dažādos citos deklaratīvos aktos aizvadītajos 40 un vairāk gados. Vispirms šajā programmā gribēju redzēt koncepciju par to, kāda būs mūsu valstī vieta cilvēkam, indivīdam, personībai. Atmetot šajā programmā vēl joprojām sastopamo deklaratīvismu, tā sauktās konsultācijas par stāvokli, kurš mums visiem jau zināms, es tomēr radu sevī pamatu cerībām, ka cilvēkam šai valstī būs vieta. Jo koncepcijā iezīmējas indivīds kā īpašnieks. Es nekad neesmu šaubījies un ceru, ka lielākā daļa no mums nešaubās par to, ka tiesības uz īpašumu ir tikpat svētas, kā tiesības uz savām domām, uzskatiem un politisko pārliecību. Šajā programmas koncepcijā valdība garantē šīs tiesības, vismaz centīsies to darīt, kaut gan visās programmas sadaļās tas nav pietiekami labi sabalansēts. Tas vairākkārt tika uzsvērts. Bet ir viens "bet": vai vienmēr tas būs iespējams, ja valdība nespēs pilnībā atteikties no resoriskuma, no izpildvaras pārliekas stiprināšanas, kas iezīmējas arī vairākās sadaļās. Es, protams, saprotu šo procesu, jo jaunos apstākļos ir daudz vieglāk redzēt tos stereotipus un tās nostādnes, pie kurām mēs esam pieraduši, līdz šim dzīvojot, tās mums tomēr jālauž un jāmēģina to darīt kopīgi. Jo mēs visi mēģinām izlauzties no šīs sasistās siles.
Un tāpēc necentīsimies to, kas iznācis mūsu valdībai mēneša laikā, tūlīt sūtīt kā mazu kaķēnu uz "jūrskolu". Īpaši tāpēc, ka šī programma nav radusies no kompartijas programmas, no augšas diktētām frāzēm, kā tas bija līdz šim. Tas ir kolektīvs darbs, turklāt radošs darbs. Un tāpēc vien jau ir atbalstāms un apsveicams. Un šā darba pamatā tomēr vairāk vai mazāk ir likta mūsu Neatkarības deklarācija. Tā lielākais trūkums ir tas pats, kas mūsu Deklarācijā, - tas ir šis nenoteiktais pārejas periods, kuram mēs it kā mēģinām atrast kaut kādu tiesisku statusu, taču mums pašiem nav skaidrs, kā to visu formulēt. Tāpēc ir dažādas nesaprašanās.
Es domāju, ka tie trūkumi, kas ir šai programmā, ir saistīti ar tiem trūkumiem, ar to nesabalansētību visai atšķirīgajā kvalifikācijas līmenī, kas ir mūsu parlamentā. Pirmkārt, es neredzu trīs programmas likumprojektu savirknējumu laikā, redzu telpā, redzu varbūt arī plaknē, bet laikā neredzu, un tas, šķiet, vērojams mūsu darbā, jo bieži mēs strādājam haotiski, mums nav skaidrs, kas ir svarīgākais un šobrīd aktuālākais, pieņemam daudzus likumprojektus, bet tādus jautājumus kā, piemēram, par pilsonību un citus, cenšamies atlikt uz vēlāku laiku, un mums rodas domstarpības par to, kas pašreiz pieņemamajos likumprojektos ir ietverams, kādas būs nostādnes, nav skaidrs pats mūsu valsts interesēm atbilstošs pilsonības jēdziens, turklāt jautājums nav līdz galam izstrādāts. Tieši tāpēc es domāju, ka turpmāk būtu vēlams stiprināt saikni starp valdību un parlamentu un tā komisijām, lai nerastos savstarpēja neuzticība, kas jau bieži vien, pat regulāri, valda mūsu zālē starp dažādu pozīciju deputātiem.
Mūsu republikā ir pietiekami daudz dažādu politisko spēku, kas ir ieinteresēti šķelt parlamentu vai arī iedzīt ķīli starp parlamentu un valdību, tādējādi diskreditējot abus. Ja mēs ministriem katru mēnesi liksim pārstrādāt programmas vai sauksim viņus nepārtraukti atskaitīties, rodas jautājums: kad viņi pildīs tieši tos pienākumus, ko esam viņiem ievēlot uzlikuši? Es domāju, ka ļoti skaidri programmā noteikta ievirze, noteikts šīs koncepcijas galamērķis, un pilnīgi neredzu iespēju, ka mēneša laikā mūsu valdība būtu varējusi pilnībā visus šos pārejas mehānismus apstiprināt ar skaitļiem, ar datiem un ar dienām. Protams, es atbalstu to, ka mums ir nepieciešams tālākā posmā, respektīvi, nākamajā sesijā, rudens sesijā, saņemt konkrētus dokumentus, kas jau būs saistīti ar mūsu nākamā gada budžetu, tātad par to, kā jutīsies mūsu vēlētājs, mūsu tauta Latvijā šai ziemā un nākamajā gadā. Es nedomāju, ka vajag piesaukt katastrofas un radīt psiholoģiskās spriedzes pieaugumu, svarīgāk ir nākt ar konstruktīviem risinājumiem un kopā strādāt.
Noslēgumā es gribētu izteikt tādu priekšlikumu, ka pie šīs mūsu programmas, varbūt nedaudz ar politisku ironiju, būtu vērts kā pielikumu izdot brāļu Kaudzīšu "Mērnieku laikus", jo, kā zināms, nākamajā gadā tie sāksies mūsu Latvijā, kad zemnieki prasīs un saņems zemi, mēģinās to pirkt, - lai jaunajam Ķencim nebūtu jāmeklē lūgšanu pātari, lai pietuku krustiņi zinātu, kādas runas un kādas uzslavas teikt sapulcē un dažādos svinīgos saietos. Paldies par uzmanību.

M.Rogaļs:
*/Cienījamo priekšsēdētāj, cienījamie deputāti, cienījamie Ministru kabineta locekļi! Ļoti labi, ka beidzot parādījusies šī programma, kuru mēs ilgi gaidījām. Tā izdevīgi atšķiras no tās, kuru izklāstīja premjerministrs, kad viņu apstiprinājām amatā. Taču tā nav programma, bet tautas saimniecības attīstības shēma. Tas ir dokuments ar deklaratīvu raksturu, līdzīgs tam, kas parādījās pirms gadiem trīsdesmit. Vairumā nodaļu nav detalizētas izstrādes, nodaļas nav savstarpēji saskaņotas, nav to īstenošanas mehānismu. Kā programma kopumā, tā atsevišķas nodaļas nav finansiāli pamatotas. Par to jau teica daudzi runātāji, to gribu pasvītrot arī es. Ārpus programmas palikusi tās galvenā darbojošā persona - Latvijas iedzīvotājs, kam tā sastādīta, viņa dzīves līmenis, pensionārais nodrošinājums, dzīvokļu programmas risinājums, sociālie jautājumi. No programmas nekļūst skaidrs, kā tas viss izmainīsies pārejā uz tirgus ekonomiku, ko republikas valdība sola iedzīvotājiem, kas nepieder pie pamattautības.
Atsevišķi es gribu apstāties pie jautājuma par republikas apgādi ar elektroenerģiju. Valdības programmā tas apgaismots ļoti skopi, it kā starp citu. Tas, iespējams, ir tādēļ, ka mēs esam stāvējuši rindās pēc dažādām precēm, bet ne pēc elektroenerģijas. Tomēr, ja valdības attieksme pret elektroenerģētiku būs tik vieglprātīga, tad ne par kādu Latvijas iedzīvotāju dzīves līmeņa paaugstināšanu līdz Somijas un Zviedrijas dzīves līmenim runas nevar būt. Ievērojot enerģētikas problēmas nopietnību Latvijai, es sīkāk pastāstīšu par tās stāvokli. Vispārzināms, ka elektrobruņojuma paaugstināšana dod iespēju celt darba ražīgumu. Kāds stāvoklis Latvijā ar elektroenerģijas ražošanu un energobruņojumu? Spriediet paši. Pašlaik Latvijai ir ģenerējošas jaudas 2,1 miljona kilovatu apjomā, kas rudens un ziemas maksimumā pilnīgi realizējas. Energosistēmu drošai darbībai nepieciešamas rezerves 25-30 procentu apjomā no sistēmu jaudām, tas ir, apmēram pusmiljona kilovatu. Tagad republika patērē apmēram 10 miljardus kilovatstundu, bet ražo tikai pusi. Pārējo elektroenerģiju mēs saņemam no Igaunijas. Gada vidējais elektroenerģijas patēriņš uz vienu republikas iedzīvotāju ir 3,2 tūkstoši kilovatstundu, kas ir divas reizes mazāk nekā PSRS un Igaunijā, četras reizes mazāk nekā Somijā un 5,5 reizes mazāk nekā Zviedrijā, kur gada vidējais patēriņš uz vienu iedzīvotāju ir 17,5 tūkstoši kilovatstundu. Kāds var būt darba ražīgums pie tāda elektrobruņojuma? Iepriekšējā valdība bija plānojusi līdz 2005.gadam sasniegt Igaunijas līmeni elektroenerģijas patēriņā - 6,3 tūkstoši kilovatstundu uz vienu cilvēku. Šim nolūkam nepieciešams ģenerējošās jaudas palielināt par 3 miljoniem kilovatu, bet izstrādi par 8 miljardiem kilovatstundu, ja Igaunija savu enerģijas piegādi Latvijai nesamazina, kā tas bija paredzēts, uz 30 procentiem, tas ir pusotra miljarda kilovatstundām. Ja tas tomēr notiks, tad elektroenerģijas izstrāde 15 gadu laikā jāpalielina no 5 līdz 9,5 miljoniem kilovatu.
Kādus konkrētus uzdevumus izvirzījusi valdība? Līdz 1995.gadam nodrošināt Rīgas TEC-2 celtniecību, nenorādot datumu tās nodošanai ekspluatācijā, un maksimālu energoresursu taupību. Pēc 1995.gada - lielas jaudas elektrostacijas celtniecību, apmēram uz pusotra miljona kilovatiem, kas, mūsuprāt, ir par maz. Iedarbinot Rīgas TEC-2 agregātu, varēs samazināt elektroenerģijas padevi no Igaunijas un sākt nopietni nodarboties ar jaunas jaudīgas elektrostacijas celtniecību, konkrētus termiņus nosakot. Un vēl par vienu. Lai īstenotu šo acīmredzami nepietiekamo jaudu palielināšanas programmu, nepieciešams, kā teikts 54.lappusē, 15 gadu laikā ieguldīt 1,6 miljardus rubļu. Tajā pašā laikā 28.lappusē teikts, ka katrai tautas saimniecības nozarei jāiztiek pašai ar saviem līdzekļiem, ar kredītu palīdzību. Pašlaik enerģētikas nozare katru gadu dod ienākumus apmēram 30 miljonu rubļu apmērā, 15 gadu laikā tas būs pusmiljarda, pārējos līdzekļus nozare var iegūt, palielinot elektroenerģijas tarifus. Ar valdības klusēšanu apiets jautājums arī par to, ka, sākot ar 1991.gadu, palielināsies tarifs no Igaunijas saņemtajai elektroenerģijai no 1,1 kapeikas par kilovatstundu līdz 4 kapeikām. Jau tas vien noteiks nepieciešamību republikā izlietotajai elektroenerģijai celt tarifu. Iespējams, 2-3 reizes, nevis par 50 procentiem, kā teikts programmas 22.lappusē. Tas atsauksies uz iedzīvotāju dzīves līmeni.
Programmā pareizi izklāstīta republikas saimniecības orientācija pamatos uz PSRS enerģētiskajiem resursiem. Par nožēlošanu, tas ne vienmēr ņemts vērā, risinot tiesiskus jautājumus savstarpējās attiecībās ar PSRS, īpašuma, pilsonības, republikas nacionālo minoritāšu tiesību jautājumos republikā, kas var bremzēt programmas īstenošanu. Uzmanību pelna īpašuma jautājums enerģētikā. Programmas 52.lappusē teikts, ka jaudīgie enerģijas avoti ir valsts īpašumā, bet to izmantošanu nodrošina ražošanas apvienība "Latvenergo". Ja izmantošanu saprast kā kooperatīvu vadīšanu, tad tai jābūt zem Ziemeļrietumu elektrotīklu operatīvas pārvaldes, jo tā nodrošina visas Ziemeļrietumu energosistēmas drošu darbību. Šiem jaudīgajiem energoavotiem, tajā skaitā hidroelektrostacijām, saimnieciskā nozīmē jābūt patstāvīgiem, kaut ir valsts īpašums. Šos uzņēmumus nepieciešams atbrīvot no augstākstāvoša komandējoša aparāta, kas pieradis ražoto pārdalīt citiem. To attiecības kā savstarpēji, tā ar augstākstāvošu vadību jānosaka ar līgumiem. Kad apstiprināja enerģētikas ministru, daudzu darbinieku vārdā tika izteikts vēlējums pacelt enerģētiķu un energoceltnieku prestižu, viņu dzīves līmeni, sociālo aizsargātību, darba kolektīvus atbrīvot no administratīvi komandējošā aparāta. Acīmredzot ministrijai ir vienaldzīgs enerģētiķu liktenis vai tā nav piedalījusies programmas sastādīšanā, bet, par nožēlošanu, programmā, tāpat kā agrāk, turpinātas administratīvās, bet ne ekonomiskās metodes, lielo republikas energosaimniecību pārvaldot. Lūdzu to ievērot, tālāk strādājot ar programmu.
Īpašu uzmanību pelna jautājums par enerģētisko uzņēmumu attiecībām ar citu tautas saimniecības nozaru uzņēmumiem, pārejot uz tirgus ekonomiku, materiālo resursu un valūtas deficīta apstākļos, kas tik nepieciešami ekspluatācijai un rekonstrukcijai. Par nožēlošanu, arī tas programmā apiets. Es uzskatu, ka šis jautājums risināms republikas līmenī. Kas attiecas uz jaudīgo energoavotu īpašumtiesībām, mēs uzskatām, ka šo objektu piederība var būt jaukta. Daļa valsts, daļa darba kolektīvu, to locekļu īpašums. Kādā veidā var rasties darba kolektīvu locekļu īpašums? Šo uzņēmumu daļējā devalstiskošanā, sadalot tos starp darba kolektīvu locekļiem pēc katra ieguldījuma republikas ekonomikā. To vakar ieteica republikas brīvo arodbiedrību priekšsēdētājs Siliņš, bet šodien deputāti Kehris, Blumbergs, Maharevs.
Nobeigumā es gribētu piedāvāt lēmuma projektu šajā jautājumā. Izejot no iepriekš teiktā, es iesaku pieņemt zināšanai valdības programmas tēzes, bet Latvijas Republikas Ministru padomei līdz 1990.gada 15.septembrim izstrādāt darba programmu republikas tautas saimniecības izvešanai no krīzes situācijas un iedzīvotāju sociālai aizsardzībai pārejā uz tirgus ekonomiku, ievērojot deputātu izteiktās piezīmes. Paldies par uzmanību!/

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Ozolam, pēc tam runās deputāts Apsītis.

I.Ozols: Cienījamais priekšsēdētāj, cienījamie valdības locekļi, kolēģi deputāti! Mūsu apspriežamais programmas projekts, ja tā varētu teikt, ir pierādījis savu dzīvotspēju un aktualitāti ar to, ka vairāk nekā 50 ziņojumos mēs galvenokārt atkārtojamies tikai vienā jautājumā, ka nav realizācijas mehānisma. Tajā pašā laikā mēs saskatām katrs mūs interesējošajā daļā kaut kādas iespējas papildināt, uzlabot un pilnveidot šo programmu un to arī ierosinām. Es personiski saskatu šīs programmas novērtējumā diametrāli pretēju domāšanu un pieeju. Mēs uzskatījām, ka šajā programmā būtu jāatspoguļo izpildes termiņi, lai varētu kontrolēt valdību, tātad cenšamies iedabūt centralizētas plānošanas iezīmes un tajā pašā laikā jautājam, vai šajā programmā realizācijas mehānisms vispār ir kā tāds vajadzīgs, kā izteicās deputāts Čepānis. Tad nu mums ir jāizlemj, kā mēs šo programmu uztversim. Ja mēs to uzskatām par konceptuālu programmu, tad tādā gadījumā tā ir mūsu valdības izstrādāta konceptuāla programma, kuru mēs ņemam par pamatu tālākai tautsaimniecības un visas tautas labklājības pārkārtošanai, reorganizācijai. Man tuvāks, pieņemamāks ir šāds variants. Un, ja raugāmies no šādām pozīcijām, tad es gribētu teikt, ka varbūt neskaidri, bet tomēr manā skatījumā valdība ir ielikusi savā programmā arī konkrētas potenciālas iespējas šādu realizācijas mehānismu praktiski atspoguļot, jo jāskatās ir no tāda viedokļa, kas tad šo programmu realizēs dzīvē. Tie būs mūsu vēlētāji, tā būs mūsu reģionālā pašvaldība, ciemu, rajonu un pilsētu pašvaldības, valdības dažādos līmeņos.
Es gribētu pakavēties pie deputātes Zeiles teiktās īsās piezīmītes: "Augstākā rangā jāceļ reģionālās programmas." Mums iesniegtās programmas 113.lapaspusē ir konkrēti fiksēts: "Valdība paredz izstrādāt Latvijas reģionālo attīstības programmu." Vai nu tā ir kļūda, vai nu to vajadzētu nedaudz palabot: "reģionālo tautsaimniecības attīstības programmu" ar attiecīgā līmeņa un kompetences stingru diferenciāciju. Ja šādi tiktu risināta realizācijas mehānisma izstrāde un tālāka realizācija dzīvē, tad šajā programmā acīmredzot nav atspoguļots kompetences sadalījums starp atsevišķām dažādu līmeņu pašvaldībām, valdības izpildorgāniem. Tas ir tas, ko atzīmēja savā ziņojumā Škapara kungs, ka nereti veidojas konfliktsituācija starp vietējiem resoriem un vietējo pašvaldību. Ja programma šos diferencētos līmeņus stingri noteiks, tad acīmredzot arī tiks atrisināts konkrētos līmeņos realizācijas mehānisms un pie šādas jautājuma nostādnes es pilnīgi atbalstu deputāta Breša izteikto domu, ka ir nepieciešams programmai pievienot konkrētu neatliekamo pasākumu kompleksu, taču atbilstoši katra kompetences līmenim, tikai ne plānu, tikai ne centralizēti no augšas vadītu un kontrolējamu, plānotu organizāciju, bet vienīgi atbildības kompetenci ar izpildes termiņiem, atstāt kontroli pār šiem konkrētajiem jautājumiem, pieņemsim, kaut vai pār to pašu mehānismu, tā realizāciju, atbildību un konkrētu stāšanos spēkā.
Nobeigumā es gribētu, viennozīmīgi atbalstot šo konceptuālo programmu, ierosināt atbalstīt viedokļus, ka pēc pārstrādes, papildināšanas mūsu otrajā sesijā šo programmu varētu nodot Augstākajai padomei, bet ar tādu konstruktīvu priekšlikumu, ka, pirms mēs sesijā plenārsēdēs apspriežam programmu, nodot to uz dienu mums komisijās, radot iespēju tikties ar šīs programmas autoriem, ministriem, un pieņemt tikai pēc tam, kad mēs esam praktiski apstrādājuši savās komisijās šo programmu kompleksi, un vēl ideālāk būtu, vismaz atbilstoši 113.lapaspusē teiktajam, ka Latvijā vērojama liela iedzīvotāju ražošanas koncentrācija Rīgā un Rīgas reģionā, kā rezultātā ir finansu, cilvēku un materiālo resursu trūkums daudzos Latvijas novados, ja būtu arī Rīgas reģionālā programma, kaut vai projekta pirmā lasījuma līmenī. Domāju, ka tādā gadījumā mēs patiešām varētu otrajā sesijā, droši vien septembra pirmajā dekādē, pieņemt kvalitatīvu, konstruktīvu un ar zināmiem garantiem segtu valdības programmu, kas apmierinātu visus sociālos slāņus un Latvijas iedzīvotājus kopumā. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs:
Vārds deputātam Apsītim, pēc tam runās deputāts Radionovs.

R.Apsītis:
Godātais priekšsēdētāj, godātie deputāti un valdības locekļi! Es gribētu teikt dažus vārdus par sociālo taisnīgumu dzīvokļu jautājumā. Tiesa, par to jau šodien runāja arī daži citi deputāti, un paldies viņiem par to. Kā zināms, aizvadītajos 50 gados dzīvokļu problēma Latvijā saasinājusies tiktāl, ka daudzi republikas pilsētu pamatiedzīvotāji jau zaudējuši cerību kaut mūža nogalē saņemt labiekārtotu dzīvokli.
Šāds pesimisms, šāda bezcerība valda, neraugoties uz visai plaši izvērsto dzīvokļu celtniecību iepriekšējos gados. Jo mēs visi labi zinām, ka šie dzīvokļi līdz šim lielā mērā tikuši tiem, kurus nekādi nevaram uzskatīt par Latvijas pamatiedzīvotājiem. Bet Rīgas, Liepājas, Cēsu un citu Latvijas pilsētu darba cilvēki gadu desmitiem ilgi mitinās namos, kas jau nokalpojuši savu laiku. Daudzi no tiem šodien faktiski kļuvuši par graustiem, kuros dzīvo mūsu mātes un tēvi. Lūk, ko par saviem dzīves apstākļiem raksta mani vēlētāji no Rīgas 27.vēlēšanu apgabala. Tie ir cilvēki no kādreiz tipiskā Rīgas strādnieku rajona - no Avotu, Matīsa, Lienes, Mūrnieku, Augusta Deglava, Valmieras un Vagonu ielas. Vagonu ielas 22.mājas iedzīvotāji vēlas, lai tiktu ievilkta centrālapkure: "Mūsu mājai ir pieci stāvi, garām iet siltumtrase, bet mēs vēl arvien stiepjam malku." Vēlētājs no Avotu ielas 62.nama raksta: "Manā rajonā ir daudz koka namu, kuros dzīvokļi ir bez centrālapkures." Un vēl kāds vēlētājs izsaka savu priekšlikumu: "Lai pārceļotāji saņemtu mūsu vecos bezērtību dzīvokļus, mēs paši varētu saņemt un dzīvot labiekārtotos dzīvokļos." Vai mūsu valdība ir paredzējusi praktiski rīkoties, lai uzlabotu šo cilvēku dzīvokļu apstākļus? Spriežot pēc valdības programmas, jā. Tā, piemēram, programmas 76.lapaspusē norādīts, ka prioritāte tiks piešķirta nevis jaunu dzīvojamo namu celtniecībai, bet gan vecu namu kapitālajam remontam. 94.lapaspusē teikts, ka dzīvokļu saimniecībā neatliekamu risinājumu prasa ūdensapgādes, kanalizācijas un siltumapgādes problēmas. Bez tam valdība paredzējusi dzīvokļu un māju pārdošanu iedzīvotājiem to īpašumā, likumdošanas ceļā nosakot pilsoņu tiesības uz visu īpašumā esošo dzīvojamo platību.
Tas viss būtu itin labi, tomēr rodas pamatotas šaubas, vai šī dzīvokļu pirkšana būs vienkāršajam darba cilvēkam pa kabatai. Un vai šis cilvēks, kas, teiksim, 25 gadus Latvijā strādājis sabiedriski derīgu darbu, nebūtu šo dzīvokli jau nopelnījis? Tāpēc iesaku valdībai apsvērt šādu priekšlikumu. Pirmkārt, balstoties uz nākotnē pieņemamo likumu denacionalizēt dzīvokļu namus, kas pašlaik pieder valstij, atzīt Latvijas Republikas pilsoņu pilnīgas vai daļējas īpašuma tiesības uz viņu lietošanā nodoto dzīvojamo platību. Šis jautājums izlemjams diferencēti, tas ir, ņemot vērā attiecīgā pilsoņa darba stāžu. Otrkārt, būtu jāgādā, lai dzīvokļos bez ērtībām vēl pirms šo dzīvokļu nodošanas pilsoņu īpašumā tiktu ierīkota centrālapkure un visas pārējās labierīcības, kas atbilst mūsdienu civilizētās valsts cilvēka mitekļa standartam. Treškārt, kā jau norādīja deputāts Ščipcovs, likvidēt komunālos dzīvokļus. Tikai tādā gadījumā tiks daudzmaz ievērots sociālā taisnīguma princips dzīvokļu jautājumā. Uzskatu, ka valdības kopīgi izstrādātā tautsaimniecības attīstības programma pirmajā lasījumā ir pieņemama. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs:
Vārds deputātam Radionovam. Lūdzu.

G.Radionovs:
*/Cienījamie deputāti! Cienījamie valdības locekļi! Cienījamo Prezidij! Vakar un šodien daudzi deputāti šeit uzstājās ar taisnīgu kritiku sakarā ar būvmateriālu ražošanu republikā, to pastāvīgo deficītu un nepietiekamību. Izskatot valdības programmas nodaļu "Celtniecības komplekss", gribu apstāties pie diviem jautājumiem. Pirmais jautājums. Kas būvēs un kas ražos būvmateriālus? Un otrais jautājums. No kā celsim?
Pirmais jautājums - tas ir kadru jautājums, bet otrais jautājums - tas ir materiāli tehniskās apgādes un būvmateriālu ražošanas jautājums, jo daudzus materiālus mēs Latvijā neražojam, bet iepērkam citās republikās. Izskatot jautājumu, kas būvēs, pievērsīsim uzmanību statistikai, kas izmantota valdības programmas materiālos. Atgādinu, ka Latvijā celtniecības industrijā, tas ir, būvmateriālu ražošanā, nodarbināti 1,6 no 100 tautas saimniecībā strādājošiem, Igaunijā 2,1, Lietuvā 2,5. Kā redzat, mums ir minimālais šai nozarē strādājošo skaits. Tas gadu no gada nepalielinās, problēma jau sena. Esmu saistīts ar celtniecības kompleksu, jau 30 gadus strādāju šajā sistēmā, problēma nekust ne no vietas. Tas pats ar celtniekiem. Lietuvā ar to nodarbojas 8,7 no 100 strādājošiem, Latvijā tikai 6,6. Nav noslēpums, kā mēs visu laiku komplektējām kadrus, jo celtniecība, būvindustrija - tās nav prestižas nozares, ļaudis uz tām nevēlas iet, daudzi meklē darbu citur. Celtnieku kadrus mēs komplektējām no iebraucējiem, migrantiem, kā mēs viņus tagad saucam. Tie ir ļaudis no Baltkrievijas, KPFSR utt. Kad tika pieņemts likums par migrāciju, viņu pieplūde pārtrūka, un mani šis jautājums baida, jo šogad no 1.janvāra līdz 1.jūlijam celtniecība jau zaudējusi 1000 cilvēkus. Pusgada laikā būvmateriālu ražotāji zaudējuši 264 cilvēkus. Nezinu, kas notiks tālāk. Šodien apvienībā "Latvijas celtnieks", kas ražo būvmateriālus un arī būvē, strādā 45 tūkstoši cilvēku. Ja tādos tempos mēs iesim uz priekšu arī turpmāk, divos trijos gados mēs zaudēsim visus celtniekus un būvmateriālu ražotājus. Nebūs, kas ceļ un kas ražo materiālus. Es domāju, ka valdībai jāpieņem visekstremālākie pasākumi, lai stabilizētu kadrus. Biedri!
Un otrais. Es negribu aizvainot latviešu tautības pārstāvjus, bet tas ir fakts, ka pamatos mūsu nozarē strādā krievu valodā runājošie, no pamattautības ir tikai 25-28 procenti. Tas saistīts, kā jau es teicu, ar migrantu pieplūdumu no citām republikām, celtnieki pamatos ir iebraucēji. Biedri! Valdības programma paredz šogad celtniecības un montāžas darbus samazināt par 20 procentiem, arī nākamgad par 20 procentiem. Pusgada rezultāti rāda, ka samazinājuma procents būs daudz lielāks. Lieta tā, ka celtniecība nav nodrošināta ar būvmateriāliem, ar cementu, metālu un visu citu. Ja 1988.gadā mums bija 1,37 miljoni tonnu cementa, tad šogad tikai 1,02 miljoni tonnu, metāla bija 76 tūkstoši tonnu, šogad tikai 37 tūkstoši. Celtnieki nenoslogo savas jaudas un aiziet meklēt darbu citur. Viena trešdaļa mūsu cilvēku strādā Baltkrievijā. Celtnei jādod darbs un iespēja saglabāt savus kadrus. Ļoti daudz kas būtu jāceļ laukos. Daudz materiālu vajag individuālajiem būvētājiem. Šodien, es uzskatu, valdībai jādara viss iespējamais, lai celtnieku kadrus saglabātu. Darba apjoma samazināšanās dēļ jūk celtniecības organizācijas, ļaudis aiziet.
Biedri! Šodien stājas spēkā mūsu jaunie likumi. Cenu komiteja jau noteikusi maksu par zemi, par zemes dzīlēm utt. Es strādāju būvmateriālu ražošanas sistēmā, mēs ražojam šķembas. Mēs ražojam 1 miljonu 670 tūkstošus kubikmetru šķembu gadā. Apmierinām 75 procentus no republikas vajadzībām. Šķembas ārpus republikas robežām neaiziet. Šogad noteikta maksa par dolomītu - 2 rubļi kubikmetrā. Atbilstoši pieaugusi šķembu cena. Rūpnīcas, kas mūsu šķembas izmanto dzelzsbetona izstrādājumu ražošanai, savukārt palielina cenu saviem ražojumiem, vēl pieliekot savu peļņas un rentabilitātes procentu, tad celtnieki paceļ maksu. Un tā iznāk, ka rubli iegūstam, bet trīs zaudējam. Es domāju, ka cenu komitejai šo jautājumu būtu jāpārskata, jāizlemj, vai ir jēga celt cenu šādiem būvmateriāliem. Biedri! Sakarā ar būvmateriālu lielo deficītu valdības programma paredz tirgus attiecības ievest pakāpeniski, tas ir, ne visai produkcijai uzreiz. Valdība ierosina 70 procentus būvmateriālu atstāt kā valsts pasūtījumu un uzņēmumiem dot tiesības pārējos 30 procentus pārdot brīvi. Šādos apstākļos mēs, būvmateriālu ražotāji, nokļūstam nelīdzvērtīgā situācijā ar pārējiem uzņēmumiem. Lieta tā, ka ražošanas iekārtas mums no citiem jāpērk par tirgus cenām. No mums naudu grābj, kas vien grib, bet savu produkciju mēs pārdot nevaram. Nezinu, vai mēs kādu peļņu varēsim gūt.
Nobeigumā es gribu lūgt valdību noteikti pārstrādāt nodaļu "Celtniecības komplekss". Uzskatu, ka mums ražošanas apjomus nevajag samazināt, vismaz noturēt vienā līmenī, lai mēs kadrus saglabātu tempu kāpumam nākotnē. Pie programmas vēl jāpiestrādā, tad tā būs pieņemama. Paldies par uzmanību!/

Priekšsēdētājs: Godātie deputāti! Debatēs par valdības programmu vakar ir runājuši 25 deputāti, šodien - 27 deputāti. Sekretariāta izstrādātais runātāju saraksts, ņemot vērā mūsu nolikumu par frakcijām, kurā paredzētas arī zināmas proporcijas, ir izsmelts, un mēs līdz ar to debates pārtraucam. Jūsu zināšanai - ārpus šā saraksta ir palikuši sekojoši deputāti: Eniņš, Kostins, Buka un Smoļuks. Kādi ir jūsu priekšlikumi?
Ir divi priekšlikumi: viens - pārtraukt debates, otrs - turpināt debates, dodot vārdu nosauktajiem deputātiem. Lūdzu reģistrāciju! 101 deputāts. Ļoti zīmīgs skaitlis. Balsojam par pirmo priekšlikumu - sekretariāta priekšlikumu debates pārtraukt, ņemot vērā frakciju proporcijas un mūsu nolikumu. Rezultāts: 58 - par, 31 - pret, 9 - atturas. Teorētiski ir iespējams balsošanā arī otrs rezultāts. Lūdzu, balsosim par otro priekšlikumu - debates turpināt un runāt vēl četriem deputātiem. Rezultāts: 37 - par, 45 - pret, 16 - atturas. Ir pieņemts lēmums debates pārtraukt. Ir deputāti, kuri vispār nebija pieteikušies debatēs, bet iesniedza savus priekšlikumus sekretariātā, tie tiek reģistrēti un valdība tos izskatīs līdz ar tiem, kurus izteica runātāji no tribīnes. Tāpēc arī šiem četriem kolēģiem lūdzam savus priekšlikumus iesniegt sekretariātā, lai valdība tos varētu izskatīt un ņemt vērā.
Debašu nobeigumā valdības vārdā grib izteikt dažus vispārējus vērtējumus un priekšlikumus par programmas tālāko apspriešanu Ministru padomes priekšsēdētāja pirmais vietnieks Ilmārs Bišers. Lūdzu. It sevišķi - savus priekšlikumus par programmas tālāko apspriešanu. Es nedomāju, ka tagad vajadzētu analizēt atsevišķu deputātu priekšlikumus, jo tas būs grūti izdarāms.

I.Bišers:
Cienījamie deputāti! Es tiešām nedomāju analizēt šīs divu dienu garās debates, kurās tika izteikti ne mazāk kā pāris simtu priekšlikumu, jo tad mēs nevarētu ievērot reglamentu. Es gribu valdības vārdā pateikt lielu paldies deputātiem par to uzmanību, kādu viņi veltīja valdības programmai, to ieinteresētību, ar kādu viņi piedalījās tās apspriešanā un iesniedza arī veselu rindu priekšlikumu rakstveidā. Šis pasākums, protams, bija jauns kā valdībai, tā arī parlamentam, jo, runājot par Latvijas Augstāko padomi, kā jau te pareizi tika teikts, pēdējos piecdesmit gados nekad šāda programma netika izstrādāta, iesniegta, apspriesta un akceptēta. Tas viss bija jauns, un līdz ar to arī valdība pirmoreiz ķērās pie šāda darba. Tāpēc bija iespējami arī dažādi negludumi programmā un trūkumi, uz ko daudzi deputāti pamatoti aizrādīja. Tie izskaidrojami pirmām kārtām ar pieredzes trūkumu, otrkārt, ar samērā nelielo laiku - darbs tika veikts mēneša laikā. Tomēr, es domāju, ka pašu galveno - valdības ģenerāllīniju, tās pamatmērķi, tās galvenos uzdevumus šo mērķu sasniegšanai - valdība savā programmā bija spējusi formulēt. Vismaz deputātu vairākums, kas runāja, neuzstājās pret to, neteica, ka viņiem būtu neskaidri valdības mērķi un valdības pamatuzdevumi, ko tā taisās realizēt šajā darbā. Vairums deputātu šos pamatmērķus atbalstīja, un tas vieš valdībā, protams, zināmu optimismu. Bija arī pretēja veida uzstāšanās, runāja deputāti, kuri uzskatīja, ka valdībai būtu jāatkāpjas jau pēc mēneša, tagad - divu mēnešu darba. Bet valdībai par prieku šādu runu bija mazāk.
Tika izteikti daudzi priekšlikumi, kurus es, protams, necentīšos izvērtēt, bet valdība vistuvākajā laikā ir gatava tos izvērtēt. Jau šobrīd valdības aparātā rit ļoti rūpīgs darbs pie vakardienas stenogrammas, tiek apkopoti un vērtēti visi priekšlikumi, domāts, kādā veidā tie ietilpināmi valdības programmā. Tas pats tika darīts ar šodienas stenogrammu un visiem tiem priekšlikumiem, kas tika iesniegti rakstveidā sekretariātā. Mēs ceram, ka vistuvākajā laikā šos priekšlikumus saņemsim. Protams, es nesolu, ka visi priekšlikumi, kas tika izteikti, atradīs vietu valdības programmā. Pirmkārt, bija tādi priekšlikumi, kas principiāli atšķiras no valdības koncepcijas, tāpēc, lai saglabātu šo koncepciju, mēs tos iekļaut nevaram. Kā vienkāršu piemēru varu minēt: bija valdībai izvirzīta prasība nepāriet uz tirgus ekonomiku. Mēs to varot pieļaut tikai tad, kad būs radīta preču pārpilnība. Tajā pašā laikā netika pateikts, kādā veidā šī preču pārpilnība varētu rasties. Mēs pāreju uz preču saimniecību uzskatām par vienīgo iespēju, kā radīt šādu preču pārpilnību. Un tāpēc mēs uzskatām, ka šajā gadījumā olai tomēr jābūt vispirms un tikai tad vistai, kas no šīs olas izšķilsies.
Tāpat valdība nevar apsolīt, ka tā apmierinās diezgan daudzās piezīmes, kas te tika izteiktas par mehānisma izveidošanu, izstrādāšanu, kurš parādītu, kā valdība atrisinās visus uzdevumus, ko tā izvirzījusi. Pirmkārt, jāsaka, jau tas moments, ka šāds mehānisms ar atbildīgajiem, ar termiņiem un tā tālāk - tāds un tāds ministra vietnieks tad un tad izdarīs to un to, valdība pieņem tādus un tādus lēmumus, veiks tādus un tādus pasākumus tādos termiņos, - tā jau nebūtu valdības programma, tas būtu grafiks. Un tādā gadījumā grāmata, kas sastāv no 100 lappusēm, vēl palielinātos vismaz par 1000 lapaspusēm. Otrkārt, valdība šobrīd nav gatava atbildēt visā pilnībā uz visiem jautājumiem, es to atklāti pasaku. Mehānismi visu šo uzdevumu izpildīšanai mums daudzos gadījumos vēl ir jāmeklē, un to valdība visus piecus gadus darīs. Ja valdībai šobrīd būtu skaidrs, ka tā visu panāks, teiksim, viena vai otra uzdevuma izpildīšanu, šodien tai vienkārši nebūtu ko darīt. Valdība piecus gadus strādās pie šīs programmas, tā katru gadu atskaitīsies parlamenta priekšā un tās komisiju priekšā, un parlaments varēs kontrolēt, ar kādiem paņēmieniem valdība to dara un kā to risina. To jūs redzēsit arī pēc tiem likumiem, ko valdība jums iesniegs. Treškārt, mēs uzskatām, ka atsevišķos gadījumos ne vienmēr ir lietderīgi šo mehānismu šobrīd atklāt. Tā, piemēram, te šodien tika izteikts, ka būtu nepieciešams atklāt mehānismu, ar kādiem paņēmieniem valdība domā izvērst cīņu pret organizēto noziedzību, pret mafiju. Domāju, ka valdība to atklāt netaisās.
Tālāk - par terminiem. Es domāju, ka par šo jautājumu mēs, valdība, daudz diskutējam, un tomēr esmu spiests teikt, ka precīzus termiņus mēs nosaukt nevaram. Mēs esam programmā iestrādājuši un daudzās vietās parādījuši tuvākos un tālākos uzdevumus. Bet, kādos termiņos viss tiks realizēts, tas atkarīgs no veselas rindas apstākļu, kurus mēs nespējam prognozēt. Tā, piemēram, ļoti daudz kas atkarīgs no ekonomiskajiem procesiem Padomju Savienībā, ar kuru mēs šodien esam cieši saistīti. Šos procesus pagaidām ne Padomju Savienībā, ne pie mums neviens nespēj pilnībā prognozēt. Ka tie atstās nopietnu iespaidu uz mums, tas ir neapšaubāmi.
Otrs jautājums arī ir svarīgs - par sarunām ar Padomju Savienību, par kurām valdība ļoti nopietni domā, bet arī nespēj šobrīd nopietni prognozēt, kā šīs sarunas beigsies, kad tās atkal sāksies un kad beigsies, kāds būs rezultāts. Jūs paši saprotat, ka viens jautājums būs, ja mums izdosies labvēlīgi, mūsu interesēs noslēgt vienošanos ar Padomju Savienību, pavisam cita situācija būs, ja izraisīsies ekonomiskā nesadarbība, norobežošanās un, treškārt, ja izvērsīsies ekonomiskais karš un mūsu lielais kaimiņš centīsies aktīvi kavēt mūsu attīstību. Es ceru, ka mums no tā izdosies izbēgt, bet katrā ziņā šādu variantu mēs nedrīkstam izlaist no acīm. Tāpēc mēs uzskatām, ka pacentīsimies vistuvākajā laikā, nedēļas laikā, iestrādāt visus konstruktīvos priekšlikumus, ko mēs te dzirdējām, turklāt daudz dzirdējām, un es gribētu uzsvērt, ka mēs tos dzirdējām no abu frakciju un arī no neatkarīgajiem deputātiem. Mēs katrā ziņā nešķirosim pēc frakcijām šos priekšlikumus, centīsimies visus, kas būs noderīgi, katrā ziņā iekļaut valdības programmā. Tajā pašā laikā mēs dzirdējām vairākas uzstāšanās, kuras bija praktiski nevis valdības programmas apspriešana, bet savu programmu izklāsts. Mēs domājam, ka varam kaut ko derīgu ņemt arī no šīm alternatīvajām programmām, un tas ir noderīgs mums, es domāju, ka tas ir noderīgi arī parlamentam, ka parlaments nav bezizejas stāvoklī, tas nav saistīts tikai ar šo valdību, bet mums ir arī tādi politiskie darbinieki, kas ir spējīgi un gatavi uzstāties ar savu programmu tajā gadījumā, ja parlaments neizrādīs uzticību mūsu valdībai. Tas katrā ziņā ir iepriecinoši.
Tātad mēs domājam, ka mums tuvākajā laikā jāpabeidz šī izstrādāšana, un mēs apņemsimies jau jaunnedēļ, vēl līdz sesijas beigām, iesniegt parlamentam galīgo variantu, un mēs lūdzam parlamentu pieņemt par šo jautājumu lēmumu. Šeit izskanēja domas, ka šā jautājuma apspriešanu vajadzētu atlikt līdz septembra sākumam, septembra vidum vai pat līdz septembra beigām. Es lūdzu deputātus par to nopietni padomāt, lai neievilktu programmas apspriešanu. Galvenie mērķi, kā jūs teicāt, ir nosprausti, uzdevumi ir nosprausti, un jums jāizšķiras, vai jūs valdībai varat dāvāt uzticību šādas programmas realizēšanai vai ne. Mums vienkārši šobrīd nav vairs laika. Ja mēs gribam vistuvākajā laikā pāriet uz ekonomisku darbību, tad mēs septembrī vairs nevaram atkārtoti apspriest valdības programmu, mums septembrī jau jāiesniedz jums nodokļu likumi, jāiesniedz citi likumi, kas saistīti ar ekonomisko reformu un jāapspriež tie. Tāpat valdību nevar turēt pakārtu gaisā, teiksim, divus mēnešus, kamēr tiks izlemts jautājums. Valdībai, kā jūs sakāt, jau tuvākajās divās nedēļās un varbūt mēneša laikā ir jāpieņem atbildīgi lēmumi, un, ja tā nezina, vai bauda parlamenta uzticību vai nebauda, šis jautājums ir atlikts, tad nevar gaidīt no valdības arī kādus kardinālus lēmumus. Es domāju, ka šajā jautājumā mums būtu ļoti jāsteidzas, jo šo likumu tālāka atlikšana var izrādīties bīstama. Es gribu minēt tikai vienu piemēru: tas, ka parlaments diemžēl nav izlēmis jautājumu par Latvijas bankas radīšanu, tas, ka mums vēl šobrīd nav Latvijas bankas, ārkārtīgi ietekmē valdības darbību. Mums PSRS valdība izrāda pretdarbību, vesela rinda tās banku, kas saskaņā ar vienošanos bija par republiku patstāvību, bija nodotas mūsu pārziņā, šobrīd no mums tiek izņemta ārā un valdībai nav kur turēt savus valūtas ieguldījumus, pārējām organizācijām nav kur turēt, nav banku mehānisma, caur kuru realizēt budžetu, un tā tālāk. Tāpēc mēs lūdzam parlamentu visīsākajā laikā atrisināt šos jautājumus, jo ar to ir saistīts viss mūsu darbības mehānisms.
Tālāk. Finansu likumi, kuri arī ir jāatrisina vistuvākajā laikā, lai mēs varētu sastādīt savu budžetu nākamajam gadam. Bez šā budžeta mēs nākamajā gadā normāli strādāt nevarēsim. Tāpēc es domāju, ka būtu nepieciešams pāriet no valdības programmas apspriešanas uz tiem konkrētajiem soļiem, uz tiem konkrētajiem likumprojektiem, kurus valdība jums ir jau piedāvājusi un kurus valdība vistuvākajā laikā piedāvās. Tāpēc es ļoti lūdzu apsvērt iespēju, lai tomēr jautājumu par valdības pilnvaru apstiprināšanu, respektīvi, uzticības izteikšanu valdībai, izlemtu vēl šajā sesijā, nevis atliktu uz nākamo sesiju.

Priekšsēdētājs:
Kādā veidā mēs apspriežam šo jautājumu? Mēs valdības vadītāja klātbūtnē toreiz par to nolēmām un nobalsojām. Mēs debates tagad esam pārtraukuši. Līdzko valdība būs izskatījusi visus deputātu priekšlikumus, mēs turpināsim apspriest valdības programmu, pieņemot lēmumu. Kāds šis lēmums būs? Ir izskanējuši dažādi priekšlikumi, bet tas ir atkarīgs no pašas valdības konstruktīvas rīcības. Izskatot visus deputātu priekšlikumus, kuri šeit tika izteikti gan mutvārdos, gan iesniegti rakstveidā. Un tāpēc, es domāju, mēs varam valdībai vienkārši pateikt (šeit gandrīz visi valdības locekļi ir klāt): līdzko pati valdība būs gatava turpināt apspriest šo programmu ar lēmuma pieņemšanu, mēs tūlīt to arī darīsim. Ja mēs strādājam gan šonedēļ, gan visu nākamo nedēļu.
Tagad paldies radio par translāciju. Mums tūlīt jāizlemj mūsu darbības turpmākie iekšējie jautājumi.
Godātie kolēģi! Reģistrācijas pults parādīja, ka mēs esam 101 deputāts, droši vien - 102. Tāpēc tagad nopietni apspriest kādus lēmumus, pieņemt attiecīgu lēmumu mēs praktiski nevaram. Ja komisiju vadītājiem, frakciju vadītājiem ir paziņojumi, mēs varētu noklausīties šos paziņojumus un sirsnīgi gatavoties rītdienas darbam komisijās. Varbūt ir citi priekšlikumi? Deputāts Dinēvičs - pirmais mikrofons.

J.Dinēvičs:
Cienījamie kolēģi, tikai atgādinu, ka rītdien frakcijas sēde sākas pulksten 16.00 - kā iepriekšējā frakcijas sēdē mēs esam vienojušies.

Priekšsēdētājs:
Lūdzu visus deputātus palikt uz vietas. Otrais mikrofons.

Ģ.Krūmiņš:
Rūpniecības komisija sanāk rīt pulksten 12.00 savā telpā.

Priekšsēdētājs:
Trešais mikrofons.

T.Jundzis:
Aizsardzības un iekšlietu komisiju sakarā ar rītdienas braucienu lūdzu palikt šeit uz minūtēm desmit apspriesties.

Priekšsēdētājs:
Lūdzu, pirmais mikrofons.

P.Laķis: Izglītības, zinātnes un kultūras komisija sanāk 10.telpā.

O.Blumbergs:
Celtniecības, enerģētikas, transporta un informātikas komisija sanāk rīt 11.30 - Brīvības ielā 58.

J.Škapars:
Tautas pašvaldības un sabiedrisko lietu komisija 14.00 pulcējas, lai apspriestu valdības tēzes likumu informācijas centrā, tas ir, Transporta ministrijā, pirmajā stāvā, tepat blakus.

Priekšsēdētājs:
Un pēdējais paziņojums: rīt Prezidija sēde sākas pulksten 9.00. Plenārsēdē darbu turpinām 27.jūlijā pulksten 10.00. Paldies! Uz redzēšanos!

Otrdien, 27.februārī
08:30  Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas Sporta apakškomisijas sēde
08:30  Juridiskās komisijas Krimināltiesību un sodu politikas apakškomisijas sēde
08:30  Eiropas lietu komisijas sēde
10:00  Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas sēde
10:00  Juridiskās komisijas sēde
10:00  Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas sēde
10:00  Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas sēde
10:00  Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas sēde
10:00  Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas sēde
10:00  Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas sēde
10:00  Sociālo un darba lietu komisijas sēde
12:00  Saeimas priekšsēdētājas biedres Zandas Kalniņas-Lukaševicas tikšanās ar Azerbaidžānas Republikas ārkārtējo un pilnvaroto vēstnieku Latvijas Republikā V.E. Elnur Sultanov
12:00  Saeimas frakcijas JAUNĀ VIENOTĪBA priekšsēdētāja Edmunda Jurēvica tikšanās ar Nīderlandes Karalistes ārkārtējo un pilnvaroto vēstnieci Latvijas Republikā V.E. Claudia Magdalena Njoo Pieterse
12:00  Mandātu, ētikas un iesniegumu komisijas sēde
12:00  Publisko izdevumu un revīzijas komisijas sēde
12:00  Pilsonības, migrācijas un sabiedrības saliedētības komisijas sēde
13:00  Sociālo un darba lietu komisijas Sabiedrības veselības apakškomisijas sēde
13:00  Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas Administratīvi teritoriālās reformas rezultātu izvērtēšanas apakškomisijas sēde
13:00  Saeimas priekšsēdētājas V.E. Daigas Mieriņas tikšanās ar Spānijas Karalistes ārkārtējo un pilnvaroto vēstnieku Latvijas Republikā V.E. Manuel Alhama Orenes
14:00  Saeimas Prezidija un parlamenta komisiju priekšsēdētāju tikšanās ar Saeimas un nevalstisko organizāciju foruma koordinējošās grupas dalībniekiem, kā arī atvērto durvju dienas dalībnieku pārstāvjiem
14:00  Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas sēde
14:30  Sociālo un darba lietu komisijas Nevienlīdzības mazināšanas apakškomisijas sēde
15:00  Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas Vides, klimata un enerģētikas apakškomisijas sēde