Latvijas Republikas 5.Saeimas ārkārtas sēde

1995.gada 24.maijā

Sēdi vada Latvijas Republikas 5.Saeimas priekšsēdētājs

Anatolijs Gorbunovs.

Sēdes vadītājs. Godātie deputāti! Lūdzu, ieņemiet vietas! Turpinām 19.maijā iesākto Saeimas ārkārtas sēdi, kurā saskaņā ar Saeimas kārtības ruļļa 49.pantu un pamatojoties uz Saeimas lēmumu tika pasludināts pārtraukums līdz 24. maijam pulksten 14.00. Atgādinu, godātie deputāti, sēdes darba kārtību, kuru mēs esam sākuši izskatīt un kurā turpināsim debates. Šīs sēdes darba kārtībā ir Ministru kabineta un Latvijas Bankas prezidenta ziņojums par banku krīzi valsts budžeta izpildes gaitā un priekšlikumi krīzes pārvarēšanai.

Debatēs runā deputāts Žīgurs - Latvijas Nacionālās neatkarības kustība. Pēc tam - deputāts Sinka.

A.Žīgurs (LNNK).

Godātais Prezidij! Godātie kolēgas! Pēc pagājušajā ceturtdienā izskanējušajām debatēm par banku un finansu krīzes situāciju nekādi uzlabojumi nav notikuši. Valdība un valdošā koalīcija savu politisko vainu noliedz un neuzņemas atbildību. Nav naudas noguldītājiem, jo banka ir tukša. Šo banku tagad mēs mēģinām - jeb esam paredzējuši - nacionalizēt. Bankā "Baltija" nav naudas ko pašreiz izmaksāt noguldītājiem, tātad mums ir jāatrod risinājums, kur šo naudu ņemsim. Kur tad mēs to naudu ņemsim? No mūsu pašu kabatām. Tā nenāks no drukājamās mašīnas, bet no mums. Jo šo naudu izsaimniekoja tie baņķieri, kas šos uzņēmumus vada. Vienam otram no šiem baņķieriem ir jau krimināla pagātne. Šiem, kas tagad šo naudu ir ielikuši tajā bankā un tikpat labi ir izņēmuši. Kroni visai šai afērai uzliek 10 deputāti, kuri vainīgos ir atraduši: "Lûk, Repše un Piebalgs! Tos vajag izmest ārā, un šīs krīzes vairs nebūs, viss būs nokārtots." Citiem vārdiem sakot, atrisinājums ir atrasts. Nu prasa tikai mūsu Saeimai šo izpildījumu. Vienā citā valstī, ja tā nebūtu Latvija, šie baņķieri sēdētu aiz restēm, bet šeit tas tā nenotiek. Kādēļ tas nenotiek? Nu kādam taču no tā ir labums - kā "Latvijas ceļam" un tiem politiskajiem darbiniekiem. Var tikai paredzēt, ka šie noguldītāji ir viņu klienti, kuri tiks izglābti, tikai "Latvijas ceļš" var viņus izglābt, šos paturot par saviem ķīlniekiem nākamajās vēlēšanās. Ja viņu politika nerealizēsies, tad arī viņu nauda aizies zudumā. Tātad viņi būs spiesti balsot par "Latvijas ceļu". Tas atrisinājums būtu vienkāršs.

Bet mēs ņemsim un skatīsim drusku tālāk - kas notika Augstākās padomes laikā, kad Latvijas nauda, kas bija ārzemju nauda, tika noguldīta dažādās zemēs un pat mūsu sūtniecībā Vašingtonā toreizējais sūtnis to naudu pieprasīja sev, un no tās naudas neviens santīms nav atgriezies atpakaļ uz Latviju. Atceramies, kas pirms neilga laika notika ar Brocēnu afēru, kur 400 miljoni bija iejaukti. Vai tas tā varēja būt? Tā bija.

Tāpat bija ar Selgu. Tur jau bija runa par miljardiem, tur nebija vairs runa par simtiem... Tā afēra turpinājās tālāk ar Tovancevu, Haritonovu un citiem: tie taču ir godīgi cilvēki! Neviens neko viņiem nav pierādījis. Neko, ka viņi būtu blēdījušies vai kaut kas tamlīdzīgs... Mūsu "Latvijas ceļa" juristi ir spējīgi sarakstīt tādus likumus tiem, piemērot katram pēc vajadzības. Kungi, šī lieta nav tik vienkārša! Likumu trūkst? Kādu likumu tad mums trūkst? Mums nekādi likumi... Tādi likumi jau ir uzrakstīti pirms 2000 gadiem: "Tev nebūs zagt!", "Tev nebūs nokaut!", "Tev nebūs dot nepatiesu liecību!", "Tev būs godāt savu tēvu un māti!". Redziet, šos likumus neviens neatceras un negrib atcerēties, jo tie taču ir morāles likumi. Tie neatiecas uz naudu, tie neattiecas uz mūsu šodienu. Es domāju, ka tas viss attiecas uz mums. Greznas balles, ārzemju ceļojumi. Tas viss ir nepieciešams Latvijas valstij un tās prestiža celšanai. Bet par kādu naudu? Pie kā tad mēs varam griezties pēc šīs naudas? Mierīgi - pie nepilsoņiem, kuriem pieder dārgās un bagātās SIA. Bet tie par neko šo naudu nedod. Te nu mēs nonākam pie finansiālās krīzes, jo nodokļus mēs no viņiem nespējam iekasēt. No pārējiem mēs nevaram iekasēt, jo lielai daļai cilvēku nav šodien margarīna, ko uz maizes smērēt - nerunājot nemaz par to, ka viņi kādu nodokli varētu maksāt. Jo viņiem tās naudas nav. Par šo visu taču ir atbildīga valdošā koalīcija. Kur tā ir mūs novedusi? Tas nav tikai vienas dienas darbs. Tas jau ilgi turpinājās, un to mēs visi redzējām, un mēs šeit balsojām - uz vienu pusi, uz otru pusi - par dažādiem likumiem, bet mēs nekad neķērāmies klāt pie tiem, kas bija ļoti aktuāli. Kā mēs redzējām, viena banka pēc otras bankrotēja, viena pēc otras aizgāja nebūtībā. Tas viss taču prasīja naudu. Bet kur tā nauda aizgāja? Vai tad mums nebija Iekšlietu ministrijas, kas varētu visus tos noķert un likt kaut kur cietumā vai kā? Ādamsona kungs taisīja nupat tos "Kaktusa" žogus, bet šie žogi taču paliks tukši, jo tur jau tās lielās "haizivis" jeb tos sīkos "zutīšus" neieliks. Tie visi aizies garām. Šodien mums ir jāizlemj, ko mēs gribam - vai mēs gribam drukāt jaunu naudu jeb vai mēs gribam savest savu valsti kārtībā. Es domāju, mēs savedīsim savu valsti kārtībā un atradīsim tos, kas ir vainīgi pie Latvijas saimniecības izsaimniekošanas. Un tā tomēr ir valdošā koalīcija, kas par visu ir atbildīga. Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītājs. Juris Sinka - "Tçvzemei un brīvībai". Lūdzu! Pēc tam - Pēteris Tabūns.

J.Sinka (TB).

Priekšsēža kungs! Dāmas un kungi! Man kā opozīcijas pārstāvim jau nav sevišķu simpātiju pret šo valdību, un ir jau arī daudz kas kritizējams. Tas, par ko runāja pagājušonedēļ mūsu Ministru prezidents un citi runātāji. Bet pašreizējos apstākļos mums tomēr galvenokārt ir jādomā par Latviju un Latvijas vārdu, Latvijas saimniecību. Un, ja es runāju par Latvijas vārdu, par Latvijas vārdu ārzemēs, tad man ir jāsaka - kā parasti ir finansu krīžu gadījumos, mums, atbildīgām personām, nebūtu ieteicams šūpot "valsts laivu" ârzemēs. Es ceru, ka mēs visi esam atbildīgi vienā vai otrā mērā, bet arī kā šīs Saeimas locekļi mēs esam atbildīgi par mūsu vārdiem, ko mēs sakām ārzemniekiem. Tas diemžēl skar arī kāda vērtīga Latvijas Bankas padomdevēja darbinieka izteicienus zviedru presē. Tāpat no kolēģiem un tiekoties ar ārzemniekiem dzirdu par varbūt neuzmanīgiem izteicieniem par mūsu satriecošo finansiālo stāvokli. Jā un nē. Bet mums tomēr ir jādomā pašlaik par Latvijas vārdu Rietumu pasaulē, kurā mēs gribam dzīt dziļas saknes.

Atgriezīšos tieši pie šīs krīzes. Ko mums nevajadzētu darīt? Pavisam noteikti ir skaidrs, ka tas, ko prasa grupa mūsu deputātu, ir - atcelt pašreizējo Latvijas Bankas vadību. Man jāsaka - to var dažādi interpretēt. Nav arī nekādas jēgas finansu ministra aiziešanai, jo tāda aiziešana pati par sevi neko neatrisina. Tā ir kā medicīnā tādu vieglu simptomu ārstēšana, aizmirstot to, kas šos simptomus ir radījis, - pašu slimību, pašu pamatu. Un te nu tas galvenais pamats ir, varētu teikt, pārāk saimnieciska, nevis cilvēkus vadoša pieeja finansēm. Ko es ar to gribu pateikt? Nesen lasīju angļu finansu oficiozā "Financial Times" rakstu, kas it kā daļēji būtu tēmēts mums. Kāda sakritība! Protams, tur nebija ne vārda par Latviju vai Igauniju, vai Lietuvu, vai jebkādu citu tā saucamo postkomunisma zemi, bet tur bija apspriests jautājums par to, kas ir vadītājs un kas ir saimniekotājs. Te kādreiz lieto to cēlo "latvisko" vārdu - "menedžeris". Bet kas ir tieši vadītājs? Vadītājs ir arī bankas prezidents, viņš vada cilvēkus. Viņam ir viņa darbinieki, viņam ir ieguldītāji, viņš ieguldītājiem motivē, kāpēc viņiem ir jāiegulda nauda tajā bankā, viņš saviem darbiniekiem motivē, kāds mērķis un kāda jēga ir viņu darbam. Tātad viņš pirmām kārtām ir atbildīgs par cilvēkiem. Tikai tāds dažāda līmeņa saimnieciskais vadītājs ir ieinteresēts tīros skaitļos, naudā, ko tā nauda varētu dot. Un spekulācijā. Un diemžēl spekulācija, neuzmanīga rīcība ar naudu un, protams, pašiedzīvošanās vēlme ir bijusi diemžēl mūsu baņķieru, mūsu ekonomistu galvenā darbības bāze. Un tas mums ir jāpieņem, ka tā ir tā rūgtā patiesība, kas arī, manuprāt, ir vadījusi bankas "Baltija" vadību. Jo, ja jums ir tik liels skaits ieguldītāju - vienalga, vai tas ir pusmiljons vai 400 000, vai 300 000, - tā ir nauda dažādās summās, ko kāds uztic otram. Un tai primārajai atbildībai ir jābūt rūpēm par šiem ieguldījumiem, nevis par to, kā šo naudu galvenokārt izmantot.

Kolēģi ir minējuši to faktu - ej nu sazini, cik tas atbilst patiesībai, bet pieņemsim, ka tā ir taisnība, - ka lielais vairums bankas "Baltija" kapitāla, tai uzticētā kapitāla, ir ieguldīts tieši dažādos saimnieciskajos projektos. Tad te nu ir atbildība par to, ko tie projekti dos - vai viņi vismaz atdos to naudu, kas tur ir ieguldīta; ja arī nenesīs lielu peļņu, bet nepazudinās viņus. Tur var minēt tādu projektu kā "Latavio", un tālāk ir filozofija: vai tādai mazai valstij, kāda esam mēs, ir pa spēkam "nest" veselu avio kompāniju, kur jau pasaules praksē tik daudzi lieli milzeņi ir gājuši bojā - ir bankrotējuši. Tas ir tikai viens piemērs. Daudz ir tādu, bet šajos gadījumos bankas vadībai vajadzēja rūpēties par to, lai neietu šī nauda zudumā. Tas acīmredzot nav noticis, un banka "Baltija" pašlaik kā milzis ir kļuvis tukšs, caurs maiss. Un vai tas ir tas labākais veids, kā mēs varam izlietot savus budžeta līdzekļus - viņā gāzt? Ir teiciens: "Labu naudu pakaļ sliktai". Par to ir ļoti nopietni jāpadomā.

Valdība kopā ar Latvijas Bankas vadību pārņem pilnīgu kontroli pār šo banku. Taisnība! Bet, manuprāt, tā lielā atbildība, kas bankai ir tagad uz pleciem pret ieguldītājiem, ir jāsadala pa vairākām tā saucamajām uzticamajām bankām - komercbankām vai citiem, tas ir, ka nevarētu visu to atbildību uzlikt budžetam, kurā galvenie cietēji atkal būs tie, kam ir noteikti ienākumi - pensionāri un tā tālāk.

Pagājušajā nedēļā Lucāna kungs, ja nemaldos, un vēl viens otrs ir runājis par nepieciešamību devalvēt latu, ka viss tad jau būšot labi - būšot zemākas cenas mūsu eksporta precēm, un viss ies labi. Taču pasaules praksē tā nav pierādījies. Beigu beigās arī eksporta precēm tas noteicošais ir kvalitāte, tas, vai to pasaulē pieprasa. Te var minēt vairākus piemērus no Anglijas, kur vairākkārt ir devalvēta mārciņa, lai veicinātu eksportu. Vienā otrā gadījumā tas ir veicies, daudzos gadījumos - ne. Beigās visa saimniecība ir cietusi. Tā ka devalvācija nekādā ziņā... Un tad vēl otrs piemērs - Vācijas produkti vairumā ir gājuši pasaulē, neraugoties uz valūtas vērtības pieaugumu. Tā ir par daudz vienkārša, skolnieciska argumentācija: devalvējiet, un tūlīt viss būs labi! Nē! Es domāju, ka šajā gadījumā, kas attiecas uz lata stāvokli, vienīgais stabilizējošais faktors pašlaik ir pašreizējā Latvijas Bankas vadība. Tā tas nu ir, neatkarīgi no tā, vai tas dažiem patīk vai ne, bet kamēr mēs, mūsu baņķieri... Un te nu man jāsaka, ka "Baltijas" bankas vadība, prezidents un citi, kuriem ir daudz akciju, es pieņemu - man tās informācijas trūkst - , ir atbildīgi un viņiem jākļūst atbildīgiem ar visu savu mantību. Labi! Man kāds teiks, ka tas nozīmē varbūt pat bankrotu, bet to es atstāšu ekspertu ziņā... Ir jākļūst atbildīgiem par šiem bankas pienākumiem. Paldies.

Sēdes vadītājs. Pēteris Tabūns - Latvijas Nacionālās neatkarības kustība. Pēc tam - iekšlietu ministrs Ādamsons.

P.Tabūns (LNNK).

Labdien, cienījamie kolēģi! Pēdējo mēnešu un pēdējo dienu notikumi rāda, ka Latvijā notiekošais ir jāuzņem stipri nopietni. Un tas nav traktējams, kā to daudzi vēlētos, ka tā ir tikai "Baltijas" bankas problēma. Tā ir krīze valstī. Žēl, ka piektdien arī šeit, sēdē, un ārpus tās notikušais neliecina par izejas nopietnu meklēšanu, bet tikai par tādu nelielu, nenopietnu "ugunsgrēka dzēšanu". Ja nebūtu šādas noskaņas šeit, Saeimā, valdībā un vēl kur citur, es šodien piedāvātu jums vēl vienu jaunu ārkārtas īpašu sēdi ar darba kārtību -"Ârkārtas pasākumi valstī finansu un ekonomikas glābšanai", bet es jūtu, ka tam nav nozīmes, un šādu atsaucību es negūšu, jo nedēļa pēc sēdes parādīja, ka nu ar pašu rokām ir galīgi sagrauts arī mīts par Latvijas kā banku paradīzes (nākotnē) perspektīvām, kas varēja arī būt. Varēja būt. Taču valdības rīcība ir haotiska, valdība nav spējīga pieņemt būtiskus lēmumus, lūk, šīs banku un finansu krīzes novēršanā. Un, godīgi sakot, nav pat nopietnu mēģinājumu, un nevis aiz ļauna prāta. Es vēlreiz atgādināšu, ka par to mēs, it īpaši LNNK cilvēki, esam vēl un vēlreiz no šīs tribīnes - un ne tikai no šīs tribīnes - teikuši, kas jādara, kā jādara, ka brīnumu mēs nevaram sagaidīt, ka brīnumi nenotiks, ka vēl un vēlreiz ne tikai septiņas reizes, bet simtreiz ir jāpaprāto un jāizlemj, bet galvenais - ir jādara! Diemžēl darīšanas nav bijis. Ir bijuši zvēresti uzņemties politisku atbildību, ir solījumi par stabilitāti, par ekonomikas un tā tālāk attīstību. Un, piemēram, man liekas, ka Panteļējeva kungs, Bērziņa kungs un citi no "Latvijas ceļa" laikam pēdējos mēnešus gan cēlušies, gan gūlušies ar vārdiem mutē: "Stabilitāte un attīstība". Bet, redzat, no cukura piesaukšanas salds mutē nepaliek. Un tā arī nekas nav bijis. Tagad man pamēģiniet ieskaidrot šeit, no tribīnes - un neviens to nav mēģinājis skaidrot -, ka ir šī stabilitāte, ka ir šī attīstība. Ir iestājusies diezgan totāla krīze visās nozarēs. Lūk, es šoreiz neatgādināšu visu, jo nav arī iespējams īsā laikā pateikt par jūsu valdošās koalīcijas un valdības pārrēķināšanos, bet es šodien gribu atgādināt vienu momentu. Un atgādināšu, lūk, ko. To, ka mēs, LNNK, ne visai sen, arī es personīgi, no šīs tribīnes brīdinājām valdību un "Latvijas ceļu", mēs uzdevām, šķiet, astoņus jautājumus Ministru prezidentam Gaiļa kungam un iekšlietu ministram Ādamsona kungam. Un tas bija uzbrukuma vai iebrukuma "Lainbankā" sakarā. Un toreiz mums pārmeta, ka mēs nepamatoti it kā pat brūkam virsū Ādamsona kungam, kurš esot ķēries pie blēžu ķeršanas. Pasarg, Dievs, mēs viņu labprāt atbalstītu visādos veidos un esam gatavi to vienmēr darīt! Bet mēs toreiz teicām, ka šis gājiens, šī neapdomātā rīcība, par ko diemžēl nepadomāja ne Ādamsona kungs, ne valdība kopumā, ne arī Latvijas Banka, izsauks ķēdes reakciju, ka tas būs sākums banku krīzei un ne tikai banku krīzei. Un, lūk, nāciet šeit, tribīnē, un pasakiet, ka tā tas nav! Un pierādiet!

Mēs sakām skaidri un gaiši, un arī toreiz tev teicām, ka ar to sāksies. Ar to sākās naudas aizplūšana - ārzemju kapitāla izņemšana no Latvijas bankām un tā tālāk. Es te neminēšu visu. Speciālisti to zina ļoti labi. Tā, lūk, sākās tā lavīna. Un kas tagad atbildēs? Vai Ādamsona kungs? Vai kāds cits, kas viņu uz to bīdīja? Vai atkal visi izies sveikā? Un visa valsts atkal, visas valsts iedzīvotāji, tiks terorizēti, godīgi sakot, apkrāpti. Paskatieties, kas notiek! Jau sešus simtus tūkstošu tika apkrāpušas daudzas, daudzas firmas. Tagad, redzat, interesanti ir tas, ka faktiski katrs ir jānopratina, lai varētu vispār ķerties klāt pie šīs lietas. 600 000 - kas viņus var nopratināt? Tas nav iespējams. Piecgade, divas piecgades paies! Cilvēki ir apkrāpti.

Tagad šīs "Baltijas" bankas sakarā pieci simti tūkstošu. Faktiski tātad visi Latvijas iedzīvotāji. Un nekādas trauksmes. Un Gaiļa kungs tagad gandrīz vai par varoni izliekas, ka viņš glābšot situāciju un, lūk, šie cilvēki saņemšot noguldījumus atpakaļ. Viņi ir nelaimīgi un droši vien labprāt stāvētu rindā, un stāv rindā, bet nevar izņemt šos latus. Un izņemtu jau bez dividendēm, ar inflācijas zudumiem un tā tālāk.

Turklāt šodien būtu laiks atgādināt par budžeta izpildi vispār, vai, pareizāk sakot, par neizpildi, jo aizmukuši ir muitas vadoņi, aizmukuši ir Ieņēmumu dienesta vadītāji. Šeit jau Piebalga kungs teica, ka nefunkcionē - es atkārtoju precīzi - nefunkcionē muita. Ko tas var nozīmēt? Vai kādam ir jāatbild valstī vai nav par to jāatbild, ka nefunkcionē muita? Bija paredzēts ceturksnī ieņemt 35 miljonus. Tikai piecus ievāca no muitas. Tad beidzot var sakārtot vai nevar sakārtot šo lietu? Arnīša kungs ir aizsācis pirms vairākiem gadiem Piejelgavā būvēt milzīgu sarkanu ķieģeļu muižu. Nez kāpēc bija apstājusies... Tagad, pēc aiziešanas no muitas priekšniekiem, droši vien varēs turpināt šo celtni, bet Latvijā pa to laiku nepārtraukti - un vēl šobaltdien - turpina ieplūst spirta straumes, par kuru vien varētu saņemt 200 miljonu latu budžetā. Par to ir atgādināts šeit no tribīnes ne reizi vien. Nekas netiek darīts! Un es atgādināju šodien vienu faktu. Mēs, LNNK, jau reizi šeit iesniedzām pieprasījumu par to, ka tika pārdots "Latvijas balzams" un tika izveidots "Berlat". Tika pārdots vāciešiem. Toreiz mums izdevās ar citu komisiju palīdzību, iesaistoties arī ministriem, arī Skultes kungam, nodzēst šo nelaimi. Un "Latvijas balzams" strādā un ienes budžetā daudzus miljonus latu. Nu jau atkal veikli vīriņi - man ir ziņas - pošas privatizēt "Latvijas balzamu". Un šī tendence ir ļoti jūtama. Ne tikai "Latvijas balzamu". Šeit iepriekšējā sēdē tika runāts, ka jau tiek mests skats uz "Dzintaru" un vēl uz daudziem uzņēmumiem, tiem, kuri vēl nes naudu, vēl eksistē, kuri vēl strādā. Lūk, kāda politika!

Mēs runājam par privatizāciju, tika izveidota aģentūra un tā tālāk. Bet kur ir privatizācija? Vai tas nepaildzināja šo krīzi un nenoveda līdz šai krīzei? Kas notiek ar šiem sertifikātiem? Nekas nenotiek. Nu jau sertifikāts no 28 latiem, kā bija paredzēts un ko valdībai vajadzēja nodrošināt, atkal ir zem lata. Un cilvēki nezina, ko darīt ar tiem. Arī privatizācija nekāda nenotiek. Lūk, viss šis komplekss, šī bezdarbība ir novedusi līdz šai totālajai krīzei. Gaiļa kungs iepriekšējā reizē šeit no tribīnes teica: dodiet alternatīvas! Alternatīvu, Gaiļa kungs... viņa šeit nav... Bet visa valdība kopumā, varu teikt skaidri un gaiši, arī LNNK, nemaz nerunājot par citām frakcijām un deputātiem, ir devuši ne reizi vien alternatīvas... precīzus, skaidrus faktus un risinājumus. Bet tos jau neviens neņem vērā. Lūk, tur jau ir tā nelaime! Un ģeniāls iepriekšējā reizē ārkārtas sēdē - "ìeniāls", protams, pēdiņās - bija bijušā finansu ministra Oša kunga atzinums. Un tas bija - vainīga pie visa, kas te notiek, esot opozīcija. Jā, tā viņš teica! Man šeit ir pierakstīts ļoti precīzi. Es jums teikšu, ka tas ir superatklājums. Tātad Oša kungs ar Birkava kungu valdības spicē un pēc tam arī citi ministri jau Gaiļa kunga vadībā visu noveda tik tālu, un tagad laikam Tabūna kungs ir vainīgs, jā? Jo viņš ir kritizējis valdību un teicis, ko vajag darīt. Tā man jāsaprot. Lūk, tā ir kolosāli augsta pilotāža. Augstāka laikam par itāļu asu demonstrējumiem nupat Jūrmalā. Un, lūk, ir jāizkļūst no šīs katastrofas galu galā!

Un vēl. Es gribu atgādināt, jo zinu, ka ir gribētāji, kuri visu vainu grib uzvelt bankas vadībai, Latvijas Bankas vadībai, bankas prezidentam. Es neesmu tas, kas gribētu attaisnot un teikt, ka viņam nav bijušas kļūdas, ka nav pieļautas kļūdas uzraudzībā un tā tālāk. Jā, tās ir bijušas! Viņš pats to ir atzinis, bet nemēģiniet viņu par grēkāzi padarīt un novelt visas vainas no slimas galvas un veselo vai vismaz uz pusveselo! Tāda rīcība neies cauri! Tā nedrīkst rīkoties!

Tagad ir tīkotāji, ļoti daudzi tīkotāji, kuri gribētu latu devalvēt, un tādā veidā bankas paceltos un iegūtu miljonu miljonus, desmitiem miljonu. Ir tīkotāji. Runā un grib iet šo ceļu. Bet vai mēs to pieļausim? Lūk, par to ir jautājums!

Tāpēc mēs, LNNK cilvēki un es personīgi, varētu vēl daudz ko runāt par šo lietu, par šo krīzi, par to, kā no tās izkļūt, bet nav jau vēlēšanās, jo es nejūtu šo vēlēšanos no valdības puses. Un tāpēc varbūt būtu velti atkal piesaukt un ierosināt jums kaut ko konkrētu. Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītājs. Iekšlietu ministrs Ādamsona kungs - lūdzu! Pēc tam - deputāts Graudiņš.

J.Ādamsons (iekšlietu ministrs).

Godātais priekšsēdētāja kungs, cienījamie deputāti! Iekšlietu ministrija kā valsts augstākās izpildvaras institūcija, kuras pienākumos ietilpst uzdevums -nodrošināt iekšējo drošību un novērst tās apdraudējumu -, savā darbībā vadās pēc deklarācijas par Ministru kabineta iecerēto darbību ar nosacījumu, ka Latvijas Republikas drošības nodrošinājumam ir prioritātes raksturs. Viens no faktoriem, kas ietekmē valsts iekšējo drošību un arī ārējo drošību, ir tās ekonomiskās sistēmas stabilitāte un attīstība. Tautai ir jābūt drošai par sevi, savu īpašumu un tiesībām. Finansu un banku sistēma kā ekonomiskās sistēmas sastāvdaļa var šo tautas drošību stiprināt vai arī izsaukt neuzticību. Tāpēc Iekšlietu ministrijas kompetentām institūcijām kopā ar Latvijas Banku, Finansu ministriju, Valsts kontroli, kā arī citām tiesībsargājošām institūcijām jāseko šiem procesiem. Un tad, kad likums prasa tām iejaukties, procesuāli noteiktā kārtībā tas arī jādara.

Runājot par Iekšlietu ministrijas darbību cīņā ar ekonomiskajiem noziegumiem, gribētu arī, cienījamie deputāti, jums atgādināt mazliet vēsturi vēl no Augstākās padomes laikiem, kad ar daudzu klātesošo svētību tika likvidēta Ekonomiskā policija, tā saucamā OBHSS, un pagājušā gada aprīlī Iekšlietu ministrijas sastāvā bija palikuši tikai 8 štata darbinieki. Labs vai slikts ir "Latvijas ceļš", laba vai slikta ir valdība, bet valdība pieņēma lēmumu, un tika reorganizēta Kriminālpolicija un izveidota Ekonomiskā policija, kuras sastāvā uz šodienu ir 165 štata vienības. Kuru tad man, kā tagadējam iekšlietu ministram, vainot un kuru saukt pie atbildības par to, ka faktiski visa policija, kurai bija jācīnas ar ekonomiskajiem noziegumiem, ar daudzu klātesošo svētību tika likvidēta? Gribētos uzsvērt, ka vienlaikus, neradot Latvijas valstī jaunas līdzīgas institūcijas, tika likvidēta Finansu ministrijas Kontroles un revīzijas pārvalde, Tautas kontroles institūcijas, iestāžu iekšējie revīzijas aparāti.

Vairākkārt uzstājoties pagājušajā gadā un šāgada Saeimas sēdēs, es esmu arī teicis to, ka Iekšlietu ministriju un valdību kopumā nevarēja apmierināt tas stāvoklis, kāds pastāvēja 1993.-1994. gadā cīņā ar ekonomiskajiem noziegumiem, un tika pieņemti kardināli lēmumi, lai šo situāciju labotu. Nedaudz statistikas par 1994. gadu. Tātad:

mantas piesavināšanās (kopējais skaits) - 112 noziegumi, atklāti - 49, izmeklēšanas stadijā - 58 krimināllietas, atklāšanas procents - 44%;

noziegumi uzņēmējdarbībā (kopējais skaits) - 24, 3 noziegumi izmeklēšanas stadijā, atklāšanas procents - 12%;

zādzības (kopējais lietu skaits) - 43, no tām 24 lietas par zādzībām no "Latvijas balzama", atklātas 28 lietas. Tātad šeit ir runa praktiski par sīkiem ekonomiskiem noziegumiem.

Kāda ir situācija šogad? Statistika par 1995. gada 1. ceturksni:

pavisam reģistrēti 233 noziegumi, kas ir vairāk nekā kopā pa visu pagājušo gadu par 121 noziegumu, no tiem: kontrabanda - 12, viltošana, naudas viltošana - 61, zādzības - 8, krāpšanas - 51, piesavināšanās - 29, noziegumi uzņēmējdarbībā - 7, dienesta ļaunprātības - 14, dienesta nolaidība - 13, kukuļdošana - 17, dienesta viltojumi - 8 noziegumi.

Gribu arī jūs informēt, ka izmeklēšanas stadijā pašlaik atrodas ļoti daudz nozīmīgu (arī priekš valsts suverenitātes) krimināllietu. Krimināllietas, kas saistās ar noguldījumu pieņemšanu no iedzīvotājiem, šobrīd ir ierosinātas 54 krimināllietas, pārbaudes veidā atrodas 44 materiāli.

Apmēram pirms gada ir izveidota izmeklēšanas grupa, kur katram izmeklētājam ir plānots izmeklēt apmēram 18 krimināllietas, ņemot vērā, ka mums katastrofāli trūkst profesionālu kadru, kā arī štati nav nokomplektēti. Mums ir atsevišķi rajoni, kur uz vienu izmeklētāju ir pa 168 krimināllietām.

Ņemot vērā reālo situāciju, ar Ministru kabineta palīdzību Iekšlietu ministrija 1995. gadā radīja sekojošas ekonomisko noziegumu atklāšanas struktūras: Galvenajā kriminālpolicijas pārvaldē - pārvaldi cīņai ar noziegumiem ekonomikas sfērā: Rīgas pilsētā - divas nodaļas, kā arī pilsētu un rajonu policijas pārvalžu ekonomisko noziegumu atklāšanas grupas. Kopēji valsts kriminālpolicijai pārkārtojoties, kā jau es teicu, ir radītas 165 štata vienības. 30% no šīm vietām ir vakantas. Iemesli tam ir tādi, ka šim darbam vajadzīgi ne tikai augstas klases juristi, bet arī ekonomisti un finansisti. Pie tam, ievērojot kriminālprocesā tagad ieviešamo sacensības principu, tiem jābūt ne sliktāk atalgotiem savā klasifikācijā kā pretējā pusē. Un te es arī gribētu atgādināt godājamajam Klausa kungam, kurš uzstājās Zviedrijas presē, ka nevar salīdzināt to algu, kuru saņem policisti, ar jebkura ierēdņa algu jebkurā bankā. Un vēl es gribētu uzdot retorisku jautājumu Klausa kungam: kurš tad izdod tās licences, ja viņš apvaino valdību, ka valdība izdod licences un nesoda blēžus? Bet kurš tad ir atbildīgs par komercbanku darbību? Acīmredzot pirmā un galvenā funkcija Latvijas Bankai ir uzraudzība.

Lai pabeigtu tēmu par pārmetumiem attiecībā uz tiesībsargājošo institūciju bezdarbību finansu jomā... par tiesībsargājošo institūciju bezdarbību finansu jomā, gribu vēl pieskarties kriminālprocesa problēmām, par kurām šeit jau minēja Tabūna kungs. Jā, pastāvošais Kriminālprocess nosaka, ka, lai lietu nosūtītu uz tiesu, ir jānopratina katrs noguldītājs. Tātad te ir simtiem tūkstošu pratināšanas protokolu. Pēc mūsu aprēķiniem, lai visu to darba apjomu paveiktu, mums ir vajadzīgi apmēram 20 gadi. Mēs ar ģenerālprokuroru esam vienojušies, ka iesniegsim parlamentā izmaiņas Kriminālprocesā, un tad ceram, ka ar jūsu atbalstu tiks pieņemti attiecīgie lēmumi.

Vislielākā problēma, kas paliek tāpat kā līdz šim, ir revīziju nozīmēšana un veikšana šajās lietās. Latvijas Bankas iesniegtās pārbaudes par konkrētajiem normatīviem un finansu pārkāpumiem izmeklēšanas iestādes - kā policiju, tā arī Prokuratūru - neapmierina, jo tajās neparādās pilnīgi skaidra naudas un materiālo vērtību kustība. Latvijas Banka neveic pilnvērtīgu komercbanku revīziju ar attiecīgām pretpārbaudēm, bez kuru veikšanas nav iespējams konstatēt ne finansu pārkāpumus, ne pierādīt noziegumus.

Gribam pievērst deputātu uzmanību faktam, ka likumi par bankām un par Latvijas Banku ir pirmie valsts likumdošanas akti, no kuriem tika izslēgtas Prokuratūras uzraudzības tiesiskās normas. Par ātras rīcības iespējamību likumā noteiktā procesa ietvaros ir pārliecinājusies arī pati Latvijas Banka. Tā nevar ātri un efektīvi vērsties pret komercbankām to maksātnespējas gadījumā. Lai atzītu banku par maksātnespējīgu, notiek mēnešiem ilgs, liels process, tāpēc ka lēmumu pieņem tiesa, un kā gadījumā ar "TOP" banku - jūs visi labi esat par to informēti - līdz tam brīdim, kamēr tiesas lēmums stājas spēkā, tur bija palikuši, ja nekļūdos, 48 santīmi.

Ceru, ka uz daudziem jautājumiem, kuri šeit izskan, un arī uz pārmetumiem par tiesībsargājošo institūciju vainu vai nevainu atsevišķās bankās atbildi sniegs arī Krištopana kunga vadītā komisija, kura, es gribētu visiem atgādināt, pašā idejā tika radīta, lai izmeklētu Iekšlietu ministrijas darbību "Lainbankas" gadījumā.

Un Tabūna kungam es gribētu ļoti cītīgi oponēt šajā jautājumā. Ne jau Prokuratūra vai Iekšlietu ministrija vainīga tanī finansu krīzē, kura notiek pašlaik. Gribētu visiem atgādināt, ka Iekšlietu ministrija, Prokuratūra cīnās tikai ar sekām, bet cēloņi ir jāmeklē citai iestādei.

Kā jau es teicu, veicot materiālu pārbaudi un krimināllietu izmeklēšanu, esam konstatējuši vairākus trūkumus, kuru dēļ Latvijas Banka nav spējusi pilnībā un efektīvi regulēt komercbanku darbību.

Pirmkārt, Latvijas Bankai nav vienādas pieejas dažādām komercbankām, tas ir, dažām bankām Latvijas Banka dod priekšrocības, kas izpaužas klaju pārkāpumu neievērošanā, turpretī attiecībā uz citām bankām tā lieto visus iespējamos ietekmēšanas līdzekļus, piemēram, to, kas skar bēdīgi slaveno "Lainbanku". Gribētu atgādināt, ka Repšes kungs un Lejnieces kundze, kura atbild tieši par komercbankām, sākot ar pagājušā gada 1.augustu, bija aizliegusi "Lainbankai" pieņemt noguldījumus... depozītnoguldījumus no privātpersonām tāpēc, ka tobrīd iztrūkumi pašā bankā bija vairāku miljonu apmērā. Neskatoties uz šo aizliegumu, "Lainbankas" vadība veiksmīgi turpina pārkāpt šo aizliegumu. Kāda ir Latvijas Bankas rīcība šajā gadījumā? Vienīgi audzinoša. Neseko tālākie soļi, kuriem būtu jāseko. Tātad bija brīdinājumam par licences atņemšanu pat starptautiskās auditfirmas pārbaude, kura, pārbaudot arī "Lainbanku", uz pagājušā gada 31.decembri konstatēja iztrūkumu bankā 2 miljonu latu apmērā. Un te nevar apvainot Iekšlietu ministriju, ka viņa ir radījusi krīzi "Lainbankā".

Runājot par Latvijas Bankas pārbaudēm. Bēdīgi slavenā "Latintrādes" banka. Saskaņā ar Latvijas Bankas noteikumiem tai ir kategoriski aizliegts piešķirt kredītus akcionāriem vai vienai un tai pašai fiziskajai personai. Neskatoties uz šiem aizliegumiem, "Latintrādes" bankas prezidents praktiski sev piešķir 99% no visiem kredītiem. Dabiski, ka Latvijas Banka par šiem pārkāpumiem tieši šajā jomā arī bija informēta. Kāda ir viņas reakcija? Latvijas Banka šā gada janvārī piešķir atveseļošanas procesam apmēram pusmiljona latu kredītu, un uz šodienu es nezinu, kur viņi ir palikuši. Acīmredzot turpat, kur visi pārējie miljoni.

Nākamais. Te jau tika runāts arī par sertifikātiem. Gribētu atgādināt, ka, pateicoties tieši Iekšlietu ministrijas operatīvajai darbībai, tika likvidēta pagrīdes tipogrāfija, kurā tika gatavoti gan viltotie dolāri, gan arī viltotie sertifikāti. Tika ierosināta krimināllieta pret to firmu, un rēķini, kuri izraisīja šaubas, ka viņi var būt saistīti ar sertifikātu viltojumiem, tika arestēti. Par to tika informētas arī attiecīgās Krājbankas iestādes un arī komercbanku iestādes.

Šīgada maija sākumā "Lainbanka" iesniedza prasību Saimnieciskajā tiesā pret Krājbanku par apmēram 400 000 latu piedziņu, un Saimnieciskā tiesa, neraugoties uz to, ka Prokuratūra ir ierosinājusi krimināllietu, pieņem lēmumu piespriest šo naudas summu par labu "Lainbankai", un kosmiskā ātrumā, es atvainojos par izteicienu, šī nauda tiek noņemta no Krājbankas rēķina jau agri nākamajā rītā, kas liecina par ļoti labu operativitāti, kaut gan, no juridiskā viedokļa, likums šeit nav pārkāpts.

Vāja ir Latvijas Bankas uzraudzība arī attiecībā uz kredītportfeli un uz akcijām. Akcijās tiek ieguldīti pašas bankas kredīti, lai gan, kā es jau teicu, Latvijas Bankas noteiktie kredītiestāžu darbības normatīvi ir pietiekoši reglamentējoši un stingri. Tātad acīmredzot tieši uzraudzības sfērā Latvijas Bankā kaut kas nav kārtībā un kaut kas steidzami ir jādara. Retoriski es to varētu salīdzināt ar to situāciju, kāda valdīja aptuveni pusgadu atpakaļ uz Latvijas ceļiem, kad Ceļu policija slēpās krūmos, tāpēc ka vieglāk bija iekasēt soda naudas. Iekšlietu ministrija bija spiesta veikt lielu audzinošu darbu un realizēt stingrus pasākumus, lai policistus beidzot izdzītu uz ceļiem.

Un pats galvenais. Policijas uzdevums nav cīnīties ar sekām, bet tieši nepieļaut noziegumus, tātad tai ir jāveic profilakse. Un šeit arī analoģiski Latvijas Bankai būtu absolūti tāds pats pienākums. Ja kāda komercbanka neievēro noteikumus, tad ir jāpieņem lēmums, ko tad darīt ar šo banku. Latvijas Banka neveic pilnvērtīgu komercbanku revīziju ar attiecīgām pretpārbaudēm, bez kuru izdarīšanas nav iespējams konstatēt ne finansu pārkāpumu, ne noziegumu.

Lai gan likumā par Latvijas Banku 10.pants nosaka, ka Latvijas Banka veic komercbanku un pārējo kredītiestāžu darbības uzraudzību un revīziju, gribētu jums arī atgādināt, ka vēl šobrīd Latvijas Bankā nav radīta Revīzijas pārvalde, kaut gan to nosaka likums. Ir tikai minimāla uzraudzība. Praktiski Latvijas Banka ir norobežojusies no citām valsts iestādēm un līdz šim vāji sadarbojas ar tām. Tas skar policiju, Valsts ieņēmumu dienestu, un arī tagad iegūt informāciju no Latvijas Bankas ir ļoti sarežģīti, lai gan vārdos tiek teikts pretējais. Formālais atrunāšanās iemesls ir likumības ievērošana. Likumi "Par bankām" un "Par Latvijas Banku" ir pirmie likumdošanas akti, no kuriem tika izslēgtas Prokuratūras uzraudzības tiesiskās normas. Šobrīd policijas iestādēm ir problēmas ar ātru un operatīvu informācijas iegūšanu no komercbankām par klientiem un to kontiem, jo likuma "Par bankām" 8. un 9.pantā nav minēta policija. Ar priekšlikumiem par minēto pantu papildināšanu pēdējo reizi mēs griezāmies pie bijušā deputāta Kamaldiņa kunga, Saeimas izmeklēšanas komisijas vadītāja, "Lata International" lietā. Iekšlietu ministrs uzskata, ka būtu ļoti steidzami jāizdara sekojošais:

- nepieciešams vai nu mainīt vai uzlabot banku likumdošanu, izveidojot Banku aģentūru kā vienu no banku darbības regulēšanas mehānismiem;

- banku maksātnespējas, sanācijas un bankrota likumu izstrādāšana un pieņemšana;

- Latvijas Bankas revīzijas sistēmas pilnveidošana;

- steidzīgi pieņemt izmaiņas kriminālprocesā;

- ierobežot skaidro norēķinu summas.

Kā es jau teicu un varu vēlreiz apgalvot, Iekšlietu ministrija darīs visu, lai nepieļautu destabilizējošu situāciju valstī. Pēdējā laikā valstī ir notikuši atsevišķi nopietni noziegumi un atsevišķus no tiem mums ir izdevies arī novērst. Tika gatavota arī atsevišķu komercbanku prezidentu sagūstīšana par ķīlniekiem. Pēdējā laikā mums ir arī ļoti uzlabojusies sadarbība ar dažām komercbankām, kuras beidzot mums ir iesniegušas blēžu sarakstus. Starp citu, oponējot Lamberga kungam, varu teikt, ka "blēdis" kriminālprocesā nav noteikts, ka tas ir noziedznieks, un tagad mēs varam daudz aktīvāk ar viņiem arī cīnīties. Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītājs. Māris Graudiņš - "Latvijas ceļš". Pēc tam - Imants Kalniņš.

M.Graudiņš (LC).

Cienījamie kolēģi! Kā zināms, mēs pārdzīvojam banku krīzi pārmērīga riska uzņemšanas dēļ, slikta menedžmenta dēļ un reizēm ļaunprātības dēļ. Šobrīd Latvijas valdība rīkojas enerģiski, lai labotu nepietiekamās banku uzraudzības kļūdas. Manuprāt, man liekas, ka banku vainā, banku krīzes vainā jādalās mums visiem, jo rets kāds rakstīja par šīm problēmām vēl pirms pusgada un nav neviena, kurš būtu aktīvi aģitējis, lai šīs topošās problēmas konkrētāk risinātu agrāk. To nav darījusi nedz Latvijas Banka, nedz arī bijušais ekonomikas ministrs savas ministrēšanas laikā ar savu laisser-faire, nekā nedarīšanas politiku, to nav darījis, nedz arī banku izmeklēšanas komisijas priekšsēdētājs ar savu banku dabiskās atsijāšanas jeb atlases filozofiju nav līdzējis, lai radītu risinājumu mūsu reālajiem apstākļiem šodien, nedz arī opozīcijas deputāti nav agrāk nākuši ar konkrētiem ierosinājumiem šajā jomā. Tāpēc es gribētu šobrīd minēt dažus piemērus, kas raksturo mūsu situāciju un kas varētu dot mums lielāku perspektīvu, lai racionāli risinātu šīsdienas problēmas. Un tas varbūt ir mazs mierinājums, ja mēs palūkojamies, kādi paraugi ir un kā tās lietas ir risinājušās arī citās valstīs. Es domāju, tas būtu ilustratīvi un tiešām palīdzētu mums izkļūt no mūsdienu situācijas. Tātad atļaušos citēt pāris frāzes gan no starptautiskās preses, gan arī no sava 1994.gada aprīļa raksta "Dienā" ar nosaukumu "Vai pasaulē ir stabila banku sistēma". Izejpunkts šai analīzei, kuru es sniegšu, ir faktiskās nepatiesības gandrīz visu pasaules banku ziņojumos - jā, arī valstīs ar šķietami stabilu banku sistēmu. Piemēram, pasaules vadošā finansu avīze - Anglijas "Financial Times" - nesen izteikusi dažus secinājumus par Japānas un Francijas banku sistēmām šajā sakarībā. Arī avīze "International Herald Tribune" rakstījusi šādi (es citēju): "Drošība depozītiem Japānas bankās nebalstās uz pierādījumiem, kuri atrodami bilanču lapās, kuras ir gandrīz bezvērtīgas." (Citāta beigas). Netieša garantija depozītiem Japānā ir tikai no Japānas centrālās bankas, un tāpēc arī mūsdienu apstākļos šeit, Latvijā, arī Latvijas Bankai vajadzētu ar vieglāku roku rīkoties ar savām rezervēm, lai glābtu situāciju, kas visnotaļ var būt kaitīga visas valsts interesēm. "Financial Times" tiek rakstīts šādi: "Japānā publiski pieejamā finansiālā grāmatvedība ir tikpat kā bezvērtīga, lai saprastu japāņu firmu patieso finansiālo dzīvotspējīgumu, nekad nevar zināt, ko tā slēpj." (Citāta beigas.) Arī Latvijā vadošas ārzemju auditorfirmas direktors pirms gada bija spiests teikt (es citēju): "Mums jāuzticas bankām, mēs nespējam pārbaudīt ārpusbilanču lapas parādus." Ðeit ir "atslēgas" frāze: ārpusbilanču lapas parādi. Lūk, tieši šeit ir joma, kur notiek rotaļāšanās un ļaunprātīga rīcība ar noguldītāju līdzekļiem. Un, ja rūpīgi lasām bankas "Baltija" pērnā gada starptautisko auditu, tad mēs tur arī varam redzēt "Coopers & Lybrand" ziņojumā (es citēju): "cik ir iespējams pārbaudīt". Šī, es domāju, ir ļoti zīmīga frāze, jo, lūk, acīmredzot nav bijis iespējams pārbaudīt šos ārpusbilanču lapas parādus, šo varbūt ļaunprātīgo, varbūt vienkārši nemākulīgo rīcību ar noguldītāju naudu. Šajā pašā rakstā, pirms gada, vadošas Rīgas biržas prezidents konstatē, ka lielam vairumam banku šādi neiegrāmatoti parādi pārsniedz viņu statūtkapitālu. Faktiski retām bankām ir veselīgs pozitīvs saldo. Šāda rakstura fakti jau zināmi sen, vismaz jau pirms gada, un, kā es teicu, es domāju, starpposmā rīcības nespējas dēļ esam faktiski visi līdzatbildīgi šobrīd. Atgriezīšos atkal pie Japānas. Japānas lielākā banka pērngad pirmo reizi ilgstošā laikā deklarējusi 8 miljardu dolāru zaudējumus. Tas sacēla vētru Japānas finansu dzīvē, jo, lūk, daudzas mazas bankas nespēja izturēt šādu atklātību, norakstot pēc būtības sliktos kredītus. Tāpat tika pērnnedēļ ziņots, ka Zviedrija nesen pārdzīvoja banku krīzi. Arī Francijas valdība pērngad 3,6 miljardus dolāru ir izdevusi no nodokļu maksātāju naudas, lai glābtu savu lielāko banku "Crédit Lyonnais", kura ir arī valdības stutēta pēc būtības - un arī šogad izdod vēl joprojām lielus līdzekļus. Arī Amerikas Savienotajās Valstīs, kā jūs arī labi zināt, kredītsabiedrības pārdzīvoja krīzi pirms vairākiem gadiem. Tur veselas 500 kredītsabiedrības no 3000 tika likvidētas vai pārstrukturētas valsts pārraudzībā. Paraudzīsimies, kā ir mūsu kaimiņzemēs: Čehijā vairākas mazas bankas ir zaudējušas dzīvībspējas šogad, un Ungārijā divām lielākajām bankām ir negatīvs kapitāls un nav peļņas, un tas ir bijis Šveices banku atteikuma iemesls noguldīt līdzekļus Ungārijas lielākajās bankās. Kā jau es teicu, tas var būt mazs mierinājums, ka arī citur notiek krīzes un ka arī kaimiņvalstīs varbūt nav viss spīdoši, bet mums ir jāapzinās, ka izeja no šīm situācijām nebūt nav nenormāla, ka valsts sper attiecīgus soļus, uzņemas dinamisku, enerģisku rīcību, lai izlabotu šo situāciju. Un, ja mēs raugāmies arī mūsu pašu valsts vēsturē - nevis tīri akadēmiskā garā, bet lai mēs pamācītos, raugoties uz to, kas toreiz risinājās, - mēs redzam, ka toreiz mums pagāja 10 gadi, līdz mūsu bankas piedzīvoja krīzi 1930.gadā - reizē ar pasaules depresiju. Un vēsturnieks Aizsilnieks rakstīja tā: 1930.gadā komercbankas zaudēja pusi (es uzsveru - pusi) no saviem ieguldījumiem un bija spiestas atprasīt aizdevumus vai norakstīt tos zaudējumos, līdz ar to izraisot bankrotus citos uzņēmumos. Vārdu sakot, tā bija tā situācija, kas lika pamatus gan mūsu latviešu literatūras klasiķa Pāvila Rozīša romānā (vēlāk - filmā) "Ceplis" attēlotajām, gan tamlīdzīgām padarīšanām. Šodien Latvijā mēs diemžēl savos 5 neatkarības gados esam pārdzīvojuši to fāzi banku bojāejā, kas bieži vien nāk kā pēdējā fāze, proti, tie ir aizdevumi savu draugu un radinieku lokam, aizdevumi akcionāriem, "meitas" firmām un arī pašam sev. Un, kā jau es teicu, visiem kopā - gan Latvijas Bankai, gan valdībai, gan Saeimai - ir jāuzņemas atbildība par to, kas tagad notiek. Šodien ir nopietna krīze, ar sāpīgām sekām Latvijas valstij. Taču, ņemot to visu vērā, mums nevajadzētu tomēr pārspīlēt. Izredzes izkļūt no šīs situācijas šodien ir labas. Šodien mums nav pasaules ekonomiskās krīzes. Bēdīgais fakts, saprotams, paliek tāds, ka reti kur pasaulē, kā es minēju, ir pilnīgi stabila banku sistēma. Latvijas banku krīze mums ir nozīmīgāka, jo paša klupiens vienmēr pašam vairāk sāp, turklāt mūsu vēl joprojām trauslā brīvā tirgus sistēmā citi resori nespēj atsvērt nestabilitāti finansu sfērā, kas tomēr ir ekonomikas stūrakmens. Bet, jācer, arī šo banku krīzi pārdzīvos, un paradoksāli ir tas, ka tad, kad pienāk brīdis, kad beidzot atzīst, ka tomēr ir banku krīze, - tad problēmas bieži vien ir jau gandrīz pārgājušas. Arī šodien, kad mēs raugāmies uz agrāko vieglprātīgo slikto kredītu vilni, šāda parādība ir jau gandrīz pārgājusi: ejiet un mēģiniet atrast kredītus kaut kur bez pamatīgām garantijām! Latvijas valdības rīcība šodien, sperot soļus, lai pārņemtu banku, ir stratēģija, kas spēs nodrošināt noguldījumus, panākt, lai tie tomēr būtu droši un lai šī mūsu biznesa aprite Latvijā neapstātos. Tāpēc mums ir jāatbalsta šī enerģiskā rīcība un jārīkojas gudrāk nākotnē. Paldies!

Sēdes vadītājs. Imants Kalniņš - Latvijas Nacionālās neatkarības kustība. Lūdzu! Pēc tam - Gundars Bērziņš.

I.Kalniņš (LNNK).

Godājamais priekšsēdētāj! Godājamā Saeima! Latvija - tranzīta valsts, arī finansu tranzīta valsts. Kāds raksturs piemīt šai tranzitējošajai naudas masai? Kādas tās daļas Latvijas ekonomiku ietekmē pozitīvi, kādas - negatīvi? Cik lielai daļai šīs tranzitējošās naudas masas piemīt "atmazgājamās" naudas raksturs?

Vērtspapīru tirgus. Nav mums ša vērtspapīru tirgus. Līdz ar to nav arī nekādas kontroles pār to, ko nosacīti varam nosaukt par vērtspapīru tirgu. Cik viltoto sertifikātu ir izņemti no apgrozības, Ministru prezidenta kungs, kaut kur tālumā? Mums arī vēl joprojām nav tirdzniecības kodeksa, un līdz ar to nav nekādas kontroles pār to, ko varam ietilpināt šajā jēdzienā - tirdzniecība.

Par budžetu. Tas ir nepieļaujami, ka mēs pagājušā gada budžeta deficītu sedzam no šā gada budžeta ienākumiem. Bet tas jau vēl nav viss. Kas segs tos ārvalstu kredītus, kurus ir garantējušas komercbankas, kuras šobrīd ir kļuvušas maksātnespējīgas? Pirmajos četros mēnešos budžeta ienākumu ziņā ar katastrofāli zemiem ieņēmumiem īpaši izceļas februāris un aprīlis. Kas par lietu? Finansu ministrs kā vienu no iemesliem min nepietiekamu skaidrās naudas daudzumu apgrozībā. Bet skaidrās naudas daudzums apgrozībā nepārtraukti palielinās - no 168 miljoniem latu pagājušā gada jūnijā līdz 250 miljoniem latu šobrīd. Inflācijas lēcienam pirmajā ceturksnī arī vajadzēja palielināt - kaut īslaicīgi - visus tos ienākumus budžetā. Tomēr tie nevis palielinājās, bet samazinājās. Absurda situācija. Vai skaidrās naudas apgrozībai Latvijā ir kāds sakars ar budžeta ienākumiem un izdevumiem vai nav? Liekas, ka nav. Ieņēmumi nepalielinās. Cik valsts kasē dienā ienāk, tik tajā pašā dienā iziet, un tik vēl tajā pašā dienā nāk klāt parāds, jo nevar izmaksāt visu, kas tajā pašā dienā ir jāizmaksā. Ir atkal jāaizņemas, taču aizņemties var tikai no komercbankām, bet tās nepērk jaunas parādzīmes, jo pašas ir kļuvušas maksātnespējīgas. Budžeta situācija ir katastrofāla. Viena no kļūdām esot pārāk optimistiskā prognoze. Nosauciet, lūdzu, finansu ministra kungs, kaut kur tālumā, šos prognozētājus! Protams, arī parlamentam ir jāuzņemas vaina, jāuzņemas atbildība par savu nelietpratību, jo budžets tika pieņemts ar samērā lielu vienprātību.

Joprojām uzdevumu augstumos neesot Ieņēmumu dienests. Ak, Dievs, cik ilgi tas nebūs uzdevumu augstumos! Nemaz nerunājot par Muitas departamentu.

Par bankām. Mēs taču visi to labi zinām, kā to dara citās valstīs. Ja kādai bankai rodas nepārvaramas grūtības, valsts to nopērk, sanē un atkal pārdod. Pie tam to dara galvenokārt un gandrīz vienīgi tādēļ, lai neciestu iedzīvotāji. Ja gadījums ar banku "Baltija" kļūtu par modeli jebkuras autoritāti ieguvušas un grūtībās iekļuvušas bankas atveseļošanai, tas būtu tikai apsveicami.

Jautājums ir tikai - kādēļ nekas netika darīts daudz, daudz agrāk? Kur ir likumprojekts par banku sanāciju un bankrotu, Ministru prezidenta kungs? Kur ir likumprojekts par iedzīvotāju noguldījumu aizsardzību, cienījamie kungi no "Latvijas ceļa" un Tautsaimnieku politiskās apvienības?

Šā gada sākumā grūtībās bija nokļuvusi, pēc Latvijas Bankas informācijas, 21 komercbanka (un septiņas no tām - ļoti kritiskā situācijā). Vai jums, Ministru prezidenta kungs, tas nebija zināms, kad jūs devāt piekrišanu zināmajām aktivitātēm pret "Lainbanku"? Ar ažiotāžu var sagraut daudz spēcīgāku banku nekā "Lainbanku". Ar ažiotāžu var sagraut visu banku sistēmu. Turklāt bankas grūst pašas, un nav nekādas vajadzības "zîmēties". Banku krīzi nevar atraut no finansu krīzes, un visu to - no vispārējās ekonomiskās krīzes. Latvijas valsts savu ekonomiku nepārvalda. Latvijas valstī darbojas nevis civilizēti tirgus ekonomikas principi, bet sākotnēja kapitāla uzkrāšanas brutāla bezprincipialitāte. Turklāt, tikko kā šis kapitāls uzkrājas, tā tas no Latvijas pazūd. Tas arī liek cienījamiem ārzemju ekspertiem pīties kā cāļiem pakulās un atļauj mums pašiem būt nelietpratīgiem un bezkaunīgiem.

Jūsu ekonomiskā politika, cienījamie koalīcijas partneri. Kā to sauc, kad ņem uz parāda, ņem uz neatdošanu un kad tas, kas no kā ņem, par to neko nezina? Kā to sauc? Kad ņem uz parāda, ņem uz neatdošanu, un tas, no kā ņem, neko par to nezina? Tā ir jūsu ekonomiskā politika, cienījamie koalīcijas partneri! Te nu mēs nākam visi un šķendējamies, un katru dienu mums paziņo atkal kaut ko jaunu. Bet arī deputātu "lâsti debesīs nekāpj", un, ja arī uzkāpj, tad šķiet, ka ar to nekas nebūtu līdzēts. Jo ir tāda sajūta, ka ir kaut kas vēl augstāks par debesīm.

Tuvojas jaunas Saeimas vēlēšanas. Kuras partijas interesēs gan būtu tagad, lai Ministru kabinets demisionē? Šķiet, ka nevienas. Bet Latvijas valsts interesēs tas būtu pavisam noteikti.

Un beigās - par procedūru. Es ieteiktu "Latvijas ceļa" frakcijai iesniegt priekšlikumu - pārtraukt debates līdz nākamajai trešdienai, bet pirms tam katrs ministrs pa kārtai varētu nākt šeit tribīnē un stāstīt par sava resora darbu. Paldies!

Sēdes vadītājs. Gundars Bērziņš - Latvijas Zemnieku savienība. Pēc tam - deputāts Zaščerinskis.

G.Bērziņš (LZS).

Šodien, raksturojot situāciju, tiek lietoti daudzi vārdi, un viens no tiem ir vārds "krīze". Manuprāt, pirmais un viens no galvenajiem uzdevumiem ir tikt skaidrībā - vai tiešām šobrīd ir banku krīze? Vai ir finansu krīze? Manuprāt, gaitas attīstība ir tāda, ka ir neveiksmīgi lēmumi, ir problēmas, un bezdarbības dēļ šīs problēmas padziļinās un rodas krīze. Banku sistēmā, ja ir skartas bankas, kuras aptver apmēram pusi banku kopējo aktīvu, manuprāt, šī krīzes situācija ir acīm redzama. Arī citās sfērās ir šīs krīzes pazīmes, un, neapšaubāmi, galvenais šeit ir problēmu priekšlaicīgas apzināšanas un rīcības trūkums.

Par banku krīzi un šajā sakarā - par Latvijas Bankas darbību. Manuprāt, pašreizējā likumdošana ļauj efektīvāk un pilnīgāk kontrolēt banku darbību. Kā tas ir izdevies šobrīd Latvijas Bankai? Latvijas Banka ir izvēlējusies kaprača-izvadītāja lomu, uzliekot kroni un sakot izvadīšanas runu kārtējai bankai, kuru skaits pārsniedz... skaits jau ir ievērojams. Manuprāt, likumdošana, banku likumdošana, Latvijas Bankai dod citu funkciju - ārsta diagnostiķa un, ja nepieciešams, arī ķirurga funkcijas, neizslēdzot arī letālu iznākumu. Neapšaubāmi, arī banku krīzei ir objektīvi iemesli, jo nav nevienas Austrumeiropas valsts, kuras attīstībā nebūtu bijusi šāda finansu un banku krīze. Un tā tas bija arī citās valstīs; te jau tika minēti piemēri - arī tuvējos kaimiņos, Zviedrijā, ne pārāk tālā pagātnē bija šī banku krīze. Un šeit galvenais ir, kā šī krīze tiek pārvarēta, kādas sekas tā rada valstij. Šobrīd ir daudz izeju no krīzes, kas tiek saistītas ar monetāro politiku, kur, neapšaubāmi, banka - Latvijas centrālā banka - ir sasniegusi zināmu lata stabilitāti. Bet, manuprāt, arī šeit tomēr rodas vai var rasties zināmas problēmas. Zinot to, ka situācija banku sfērā saasinās, bija arī paredzams, ka sekos pastiprināts dolāru pieprasījums. Tas, ka ir noteiktais bankas kurss un ka tas ievērojami - par 20% - atšķiras no tā kursa, par kādu iedzīvotāji var nopirkt... Šobrīd bankas kurss, manuprāt, neliecina, ka monetārajā politikā ir mehānisms, kā nodrošināt šo lata stabilitāti, neļaut apkrāpt cilvēkus vēlreiz, radot šo ažiotāžu un pēc tam mākslīgi gūstot šo peļņu no valūtas operācijām. Manuprāt, šobrīd šis process ir sācies, un šeit bankas darbība, kurai, manuprāt, tomēr vajadzētu sekot, lai demonstrētu šo stabilitāti, nav pietiekama. Neapšaubāmi, runājot par lata stabilitāti, lata kursu, ir šīs ekonomiskās kategorijas, ir monetārā politika, kas nosaka šo lata kursu. Bet ir viens faktors, kas varbūt nav no ekonomiskajām kategorijām, tā ir psiholoģiskā kategorija. Tas ir šis nesamērīgais kurss - tas ir 1 Ls pret 2 $, vai tas kurss, kas pārsniedz sterliņu mārciņas vērtību. Neapšaubāmi, šo psiholoģisko faktoru ir viegli izmantot un radīt ažiotāžu banku un finansu sfērā, un izmantot to valūtas spekulācijas nolūkos. Iepriekšējais - brīvvalsts - kurss bija apmēram 1 Ls pret 5 $. Paskatīsimies arī Ziemeļvalstu kursu - arī Zviedrijas un Dānijas kurss svārstās apmēram no 1:5 līdz 1:10. Tāpēc arī, neapšaubāmi, tā nav monetārās politikas kļūda. Bet šī psiholoģiskā faktora noteikšana, izvēloties ļoti augstu nominālu, noved arī pie citām problēmām. Jo tad, ja nauda ir ļoti vērtīga, ir vajadzīga sīkāka mērvienība. Ja Krievijā gadsimtu mijā bija puskapeika, vai pat ceturtdaļa kapeikas, turpretim šobrīd mums, piemēram, nav nomināla, ko likt pretim Amerikas centam, jo viens santīms ir divi Amerikas centi. Tas, neapšaubāmi, arī psiholoģiski rada spiedienu - par vienu santīmu paceļot cenu lētajām precēm, rada šo inflācijas psiholoģisko spiedienu. Es uzsveru - šī nav ekonomiskā kategorija, tā varbūt ir vairāk psiholoģiskā.

Kas būtu jādara šinī jomā? Manuprāt, ir nepieciešamas izmaiņas banku likumdošanā, veidojot to starptautiskām prasībām atbilstošu. Var būt ne pārāk būtiskas šīs izmaiņas.

Par Centrālo banku. Manuprāt, ir atklājusies nepilnība bankas funkcionēšanas mehānismā, tas ir, bankas padomes, valdes darbā, bankas pārvaldē. Jo šobrīd bankas padomē principā ietilpst tie cilvēki, kuru darbība padomei ir jākoordinē vai jāvada, vai ir jānorāda uz tās trūkumiem. Tātad praktiski ir tā, ka cilvēki, kuriem šie lēmumi ir jāpilda, ir arī šinī padomē. Un Centrālās bankas saistība ar citām sfērām praktiski nenotiek, un padome būtu tā vieta, kur varētu šī saikne tikt realizēta. Protams, šeit nedrīkst būt neapdomīgi un strauji risinājumi.

Par banku uzraudzību. Manuprāt, arī šobrīd ir ne tikai šīs divas galējās iespējas - vai nu pilnīga vaļa bankām, vai pilnīga bankas kontrole, kas līdzinās bankas vadībai. Manuprāt, ir šis vidussolis, kad, bankai sasniedzot zināmu kritisko robežu, kas raksturīga ar pašu kapitāla zaudēšanu, piemēram, puses apjomā, ir jāiestājas daudz stingrākai pārraudzībai un bankā ir jāieceļ pārvaldnieks ar līdzparaksta tiesībām, lai būtu informācija. Manuprāt, to pieļauj pašreizējā likumdošana, un ļoti žēl, ka šis solis nav realizēts. Es domāju, ka nav vajadzīga totalitāra sistēma, ka visās bankās ir šie pārvaldnieki un visas bankas tiek vadītas no Centrālās bankas. Bet tomēr arī pilnīga šā faktora ignorēšana nav pieļaujama.

Kas attiecas uz jautājumu par to, ka ir iesniegts lēmuma projekts par bankas vadības atbilstību ieņemamajam amatam, manuprāt, jautājums tomēr ir pārspīlēts. Es varbūt arī diezgan bargi kritizēju šobrīd bankas vadību, jo par to šodien mazāk tika runāts, bet šinī nestabilajā situācijā mainīt bankas vadību es uzskatu par nelietderīgu, un arī Zemnieku savienība savā frakcijas sēdē pieņēma tādu lēmumu. Protams, nedrīkst noņemt no Latvijas Bankas atbildību par banku problēmām, un šeit galvenais un izšķirošais faktors būs rīcība - tas, vai Latvijas Banka spēs atrast risinājumus un neļaut tālāk pasliktināties situācijai un padziļināties krīzei.

Budžets. Arī budžeta problēmas šobrīd var sākt raksturot kā kritiskas, tādas, kas robežojas ar krīzes iestāšanos, un šī krīze ir iestājusies apmēram 20., 25.aprīlī - tad krasi ir pieauguši maksājumi par budžeta deficīta apkalpošanu un segšanu. Un šeit, neapšaubāmi, ir jāizdara secinājumi. Kritizējot situāciju, uzlaboties nekas nevar. Un būtiskākais secinājums tomēr ir tas, ka ir jāiet uz mērķi - bezdeficīta budžetu. Bet es uzskatu, ka šobrīd, tuvāko gadu laikā viena, divu vai pat trīs gadu laikā... tas nav sasniedzams. Un pirmais posms šinī triju gadu periodā, pārejā uz bezdeficīta budžetu, būtu atstāt budžeta deficītu, kas pieļauj maksimālo slieksni pārejošā budžeta deficīta finansēšanai un izņēmuma gadījumā varbūt arī kādu ārējo saistību kārtošanai. Šāds pārejas posms ir iespējams. Protams, tas saistīts ar ļoti smagām un nopietnām problēmām. Neapšaubāmi, budžeta stāvoklis, kas ir atspoguļots skaitļos, neatspoguļo īsteno stāvokli, tāpēc ka budžeta iestādēs sakarā ar trūcīgajām izmaksām ir apturēti daudzi maksājumi, tātad budžeta iestādes ir parādā par daudzām summām. Sakarā ar banku problēmām neapšaubāmi palielināsies ārējā parāda slogs, kas būs jāsedz nodokļu maksātājiem, un šeit situācijas apzināšana un risinājuma pieņemšana ir nepieciešama un neatliekama.

Runājot par šīm krīzēm, ir jāsaka, ka ir iespējama arī tālāka šī politiskā krīze. Neapšaubāmi, šodien daudzi runāja, ka, protams, neviena uzdevums un mērķis nav gāzt valdošo koalīciju, kaut gan, protams, solījumu nepildīšana un vārda neturēšana ir kļuvusi par šīs koalīcijas raksturojošo lielumu, kas praktiski neprasa pierādījumus. Bet šeit ir vairākas izejas. Pirmais, - ka valdība apzinās un sāk risināt problēmas. Es domāju, ka arī opozīcija būs spējīga saņemties un pārvarēt priekšvēlēšanu ažiotāžu un priekšvēlēšanu situāciju un atbalstīt arī nepopulāros lēmumus. Un opozīcija šobrīd to ir nodemonstrējusi vairākkārtēji. Kad tika pieņemti daži likumi, kas skar būtiskas reformas, tieši opozīcijas balsis bija tās, kas to visu izšķīra un pavēra ceļu šo reformu realizēšanai. Tāpēc opozīcijai pārlieku drosmes trūkumu, manuprāt, pārmest nevarētu. Un es domāju, ka, ja valdība piedāvās risinājumus, šī drosme palīdzēt risināt situāciju būs. Ja valdība nespēs piedāvāt risinājumu, jautājums, neapšaubāmi, ir jārisina savādāk, jo četri mēneši ir ilgs periods. Un es gribu redzēt tos cilvēkus, kas, turpinoties tādai krīzes eskalācijai, kāda ir pašreiz, būs ar mieru strādāt valdībā pēc 6.Saeimas. Un, ja politiskie spēki deklarē gatavību realizēt valsts politiku pēc 6.Saeimas vēlēšanām, neapšaubāmi, tiem ir jābūt gataviem to darīt arī šodien. Protams, spēku samērs Saeimā ir būtisks faktors, kas to ietekmē, bet es esmu pārliecināts, ka situācijai, ja tas būs nepieciešams, šeit tiks atrasts straujš un pieņemams risinājums, kas palīdzēs valsti izvest no krīzes.

Par būtiskākajiem iemesliem, kas skar arī ekonomisko un budžeta krīzi, ir jāuzskata arī reformu gaitas bremzēšana vai apturēšana, ko ir veikusi pašreizējā valdība. Tas tika norādīts pašā sākumā. Neapšaubāmi, reformas nav patīkamas un nerada uzvarētāja laurus un ovācijas. Bet reformas ir vienīgais ceļš, kā var uzlabot stāvokli valstī, kā var celt iedzīvotāju labklājību tālākā nākotnē. Var šobrīd visus ārvalstu kredītus izsaimniekot vai uzlikt budžetam, bet tikai attīstībā ir iespējama arī sociālās sfēras palielināšana un šo jautājumu risināšana.

Attiecībā uz jautājumu, par ko šobrīd varbūt tiek diskutēts arī presē, šo bankas "Baltija" jautājumu, neapšaubāmi, situācija ir neskaidra, jo pilnas informācijas nav. Bet nav apšaubāms arī tas, ka valdība vienreiz ir mēģinājusi kaut ko darīt un pieņemt kaut kādus risinājumus. Protams, šī nekoordinētā rīcība un informācija un pēc tam nesaskaņotā darbība varbūt bieži ir radījusi nevis labvēlīgus, bet negatīvus soļus. Un, neapšaubāmi, ja valdībai šeit ir risinājums, pat tad, ja tas nav pietiekami populārs, to varētu - un, iespējams, arī vajadzētu - atbalstīt. Bet, tā kā likums par banku bankrotiem un banku sanāciju ir Ministru kabinetā bezcerīgi iestrēdzis, jo banka uzskatīja par nepieciešamu iesniegt to tikai Ministru kabinetā, šis apstāklis neļauj šo problēmu risināt pilnīgi, juridiski korekti, un tāpēc ir nepieciešams Latvijas valdības piedāvātais likums par problēmu risināšanu bankā "Baltija", kuru akceptē Saeimas vairākums un kurš nerada šaubas, ka pēc vēlēšanām varētu kaut kas mainīties. Es esmu pārliecināts, ka, ja tiks piedāvāts pieņemams risinājums, Saeima to varētu akceptēt. Paldies par uzmanību.

Sēdes vadītājs. Zvanu! Reģistrācija. Lūdzu, reģistrēsimies! Saeimas sekretāra biedri Irēnu Folkmani lūdzu nosaukt deputātus, kuri nav reģistrējušies. Reģistrācija! Uzmanību!

I.Folkmane (5.Saeimas sekretāra biedre).

Cienījamie kolēģi! Nav reģistrējušies šādi deputāti: Ēriks Kaža, Andrejs Krastiņš, Jānis Lucāns, Valdis Pavlovskis, Aleksandrs Pētersons, Indra Sāmīte, Mārtiņš Virsis, Joahims Zīgerists.

Sēdes vadītājs. Pārtraukums līdz pulksten 16.00.

(Pārtraukums)

Sēdi vada Latvijas Republikas 5.Saeimas priekšsēdētājs

Anatolijs Gorbunovs.

Sēdes vadītājs. Lūdzu reģistrāciju kvorumam. Lūdzu rezultātu! 51 deputāts. Turpinām darbu.

Izskatām sēdes darba kārtībā iekļauto jautājumu "Ministru kabineta un Latvijas Bankas prezidenta ziņojums par banku krīzi, valsts budžeta izpildes gaita un priekšlikumi krīzes pārvarēšanai". Turpinām debates. Deputāts Zaščerinskis - Tautsaimnieku politiskā apvienība. Lūdzu! Pēc tam - deputāts Jurkāns.

J.Zaščerinskis (TPA).

Godātais priekšsēdētāja kungs! Cienījamie kolēģi! Pagājušajā piektdienā un šodien, apspriežot situāciju budžetā un komercbankās, mums nav jūtamas lielas domstarpības pašreizējās situācijas novērtējumā, bet ir domstarpības, analizējot šādas situācijas cēloņus. Un, pareizi izvērtējot cēloņus, var tikt arī pie pareizāka risinājuma. Es domāju, ka pašlaik vaina nav tikai komercbankās, bet vaina varbūt tiešām pamatā ir ekonomiskajā politikā. Mums domstarpības ir tāpēc, ka spriedumus un secinājumus pamatā nosaka politiskie apsvērumi, nevis ekonomiskās likumsakarības. Bet ekonomiskie likumi diemžēl - gribam mēs to vai negribam - darbojas un darbosies neatkarīgi no tā, kā daži politiķi izveidojušos situāciju centīsies izmantot savās interesēs. Un šo likumsakarību ignorēšana situāciju var tikai sarežģīt.

Mani, piemēram, stingri pārsteidza Kiršteina kunga ekonomiskās situācijas cēloņu vērtējums, kas izskanēja sēdes pirmajā daļā pagājušajā piektdienā. Žēl, ka paša Kiršteina kungs pašlaik nav, bet viņš apgalvoja, ka Tautsaimnieku politiskā apvienība, atbalstot ražotāju un ražošanu, ir sagrāvusi valsts finanses, radījusi katastrofālu ekonomisko situāciju. Lai tas nebūtu tikai klajš apgalvojums, mēģināšu citēt viņa izteicienu. Kiršteina kungs teica sekojošo: "Kâda ražošana vēl ir jāpalielina, ja ir grūtības ar saražotās produkcijas realizēšanu? Tāpēc lieli apjomi gatavās produkcijas sakrājušies noliktavās, un, pēc mūsu aprēķiniem, tā tuvojas jau 100 miljoniem kaut kur noliktavās." Gribētu jautāt Kiršteina kungam šodien, vai tiešām jūs nezināt, ka preču krājumi jau gandrīz gadu ir par 20 miljoniem mazāki par mēnesī saražotās produkcijas apjomu? Tātad praktiski nekādu lieku uzkrājumu nav, jo 20 - 30 dienas ir nepieciešamas produkcijas realizācijai. Situācija ir sekojoša - cik mēnesī saražojam, tik mēnesī tiek arī realizēts. Un mēs varam iedomāties, cik katastrofāla ekonomiskā situācija izveidotos turpmāk, ja atbilstoši šiem secinājumiem tiktu veicināta ražošanas turpmāka graušana.

Konkrēti fakti to neapstiprina, un nav arī nekāda pamata apgalvojumam, ka pašreizējā valdība un Tautsaimnieku politiskā apvienība ir nobremzējusi privatizāciju. Citēju: "... izšķērdē simtiem miljonu un miljardu ražošanas attīstībai". Tieši šī valdība uzsāka lielāko uzņēmumu privatizāciju pēc krietni ilga pārtraukuma, kad bija pabeigta sīko uzņēmumu - veikaliņu, kafejnīcu, frizētavu - privatizācija. Te var minēt "Kaiju", te var minēt Saldus pirmo degvielas uzpildes staciju un daudzus citus uzņēmumus, nupat arī pēdējos trīspadsmit, kas tika izsludināti pirmdienā. Un Tautsaimnieku politiskā apvienība nekad nav iebildusi pret privatizāciju kopumā, bet mēs gribam zināt un prasām arī tagad gan valdībai, gan arī kolēģiem, kāpēc arī LNNK vispirms grib privatizēt tādus objektus kā "Unibanka", "Staburadze" un "Ventspils nafta", kas dod lielus ieņēmumus budžetā, nevis nerentablus un mazrentablus uzņēmumus, kuri pēc privatizācijas arī varētu dot ieņēmumus budžetā. LNNK neatbalstīja Tautsaimnieku priekšlikumu par "Unibankas" privatizācijas apturēšanu, kaut arī Tabūna kungs šeit no tribīnes mēģināja apgalvot pretējo. Nezinātājam, noklausoties Kiršteina kunga runu piektdien, varētu likties, ka pašlaik parlamentā vislielākā frakcija ir Tautsaimnieku politiskā apvienība, ka tā viena pati ir sastādījusi valdību un vienīgā nosaka ekonomisko politiku, pie kam tā dažos mēnešos ir spējusi atbilstoši savai programmai izmainīt likumus, nodrošināt to realizāciju un jau panākt sev vēlamos rezultātus. Nu ko - paldies par tik augstu Tautsaimnieku 7 deputātu spēju un darbības novērtējumu! Bet mēs neesam tik ambiciozi, lai sev pierakstītu no tautsaimniecības un ekonomikas viedokļa neiespējamo. Mēs negribam apstrīdēt faktu, ka katram procesam ir nepieciešams savs laiks. Un, ja nopietni gribam analizēt pašreizējās situācijas cēloņus, tad jāatzīst, ka pašreizējā valdība pļauj to ražu, ko sējušas iepriekšējās. Tieši iepriekšējās valdības politika un tās sekas tagad koncentrējas gan komercbanku, gan budžeta grūtībās. Un tā politika realizējas, pirmkārt, vietējās ražošanas sagrāvē. Laukos, piemēram, vadoties pēc principa - veco būs noārdīt nost un tikai tad jaunam būs ceļš - tika likvidētas visas lielsaimniecības, taču bez to darbības ekonomiskā izvērtējuma. Tika pārtraukts atbalsts perspektīvo zemnieku saimniecību veidošanai, kas, konkurējot varbūt ar spēcīgām lielsaimniecībām, varētu nodrošināt lētākas produkcijas ražošanu, turklāt pietiekošā daudzumā un savās mājās, taču tika darīts tieši pretēji - tika ņemti lieli ārzemju kredīti produkcijas iepirkšanai ārzemēs. Un tieši šie kredīti tagad apgrūtina budžetu, un spilgtākais piemērs tam ir "LATA". Spilgtākais, kolēģi, piemērs, bet ne vienīgais. Mēs visiem līdzekļiem veicinājām... es uzskatu, arī parlamentā, pirmkārt, veicinājām zemes sadali sīkos gabaliņos daudziem mantiniekiem, kas gan līdzekļu, gan zināšanu dēļ nespēja šo zemi izmantot. Rezultātā ir nelaimīgi cilvēki un nezāļaini lauki. LNNK deputāti pilnībā atbalstīja šo politiku un kategoriski iebilda pret tautsaimnieku priekšlikumu izpirkt par naudu zemi no mantiniekiem, kas savu zemi negrib vai nevar apsaimniekot. Toreiz tādi līdzekļi izpirkšanai bija, bet, lai tautsaimnieku argumentus būtu vieglāk noraidīt, viņi bija jānokristī par sarkanajiem baroniem un sociālisma piekritējiem. (Starpsauciens no zāles: "LNNK jau nav pie varas!")

To visu, kolēģi, nevajadzētu aizmirst, izvērtējot pašreizējās situācijas cēloņus.

Birkava valdība savukārt deklarēja, ka tā ir politiska valdība un ar saimnieciskajiem jautājumiem nenodarbosies. Valdība kā saimnieks valsts uzņēmumus atstāja pilnīgai pašplūsmai. Vēl vairāk - arī atteicās risināt, es teiktu, fiktīvas parādu problēmas, kas uzņēmumiem radās naudas reformas dēļ un valsts pasūtījuma izpildes dēļ. Šāda politika ražotāju atstāja bez apgrozāmajiem līdzekļiem, spieda sašaurināt ražošanu, ņemt kredītus par augstiem procentiem un palielināt arī parādus uz nodokļu soda naudas rēķina. Tieši šīs politikas dēļ, kolēģi, uzņēmumi nespēj atmaksāt pašlaik ne kredītus, ne parādus un arī nodokļus nevar samaksāt, tā radot problēmas gan budžetam, gan arī bankām. Un, kaut gan visiem bija skaidrs, ka šie fiktīvie parādi nekad netiks atmaksāti un ka tie tikai grauj ražošanu un ienākumus budžetā, nekas netika darīts to uzlabošanai, un tikai tagad ar lielām grūtībām, liekas, process daudzmaz ir iekustējies.

Arī Latvijas Banka, prognozējot komercbankām priekšā stāvošās grūtības, jau pirms gada pieprasīja samazināt peļņas nodokli un izveidot uzkrājumu fondu nedrošiem kredītiem. Pēc būtības tas bija mēģinājums banku problēmas atrisināt uz budžeta rēķina, izvairoties labot šo problēmu cēloņus. No bankas viedokļa, manuprāt, tas ir loģiski, jo Latvijas Banka neatbild par ekonomisko situāciju valstī, un tā ļoti, ļoti enerģiski cīnījās pret tautsaimnieku labojumiem likumā, kas paredzēja tādu atbildību. Turklāt Bankas padomi var nozīmēt pēc bankas prezidenta ieteikuma, un valdībai tur nekāda iespaida nav.

Par visiem jautājumiem, kolēģi, es runāju tāpēc, lai mēs vienreiz pavisam nopietni izanalizētu pašreizējās finansu krīzes - un es nebaidos no šī vārda - finansu krīzes cēloņus, lai mēģinātu tos novērst, nevis partiju priekšvēlēšanu interešu dēļ meklētu grēkāzi, kā to centās pagājušajā piektdienā darīt Kiršteina kungs. (Starpsauciens no zāles: "Ko jūs dariet tagad - izstāstiet!")

Vislielākā Tautsaimnieku politiskās apvienības vaina pašreizējā situācijā ir tāda, ka tā nespēja pārvarēt jūsu, kolēģi, arī LNNK kolēģu, pretestību un nodrošināt savu priekšlikumu pieņemšanu parlamentā. Uzbrukums Tautsaimnieku politiskajai apvienībai, Kiršteina kungs, pēc būtības bija uzbrukums Gaiļa kungam, un tas bija skaidrs. (Starpsauciens no zāles: "Kâda te ir sakarība ar LNNK!") Mums tikai nopietni jāizvērtē un jāizdara savi secinājumi, kāpēc tas netika darīts tieši un kāpēc uz šo uzbrukumu tik labvēlīgi reaģēja arī vairāki "Latvijas ceļa" deputāti. Varbūt tad kļūtu arī skaidrs, kāpēc tautsaimnieku priekšlikumi par muitas dienesta darba uzlabošanu negūst īstu atsaucību valdībā, kāpēc nedarbojas Spirta monopola likums, kāpēc Hipotēku bankas darbība netiek īsti stimulēta... Varētu nosaukt arī citas problēmas, bet es gribētu uzsvērt vienu - neatrisinot šīs problēmas, būs grūti sagaidīt labākus rezultātus nākotnē.

Meklēsim īstos cēloņus, meklēsim labāku nākotni! Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītājs. Jānis Jurkāns - Tautas saskaņas partijas frakcija. Lūdzu! Pēc tam - Ojārs Kehris.

J.Jurkāns (TSP).

Godātais priekšsēdētāja kungs, godātie deputāti! Klausoties iepriekšējo runātāju vārdos, nākas secināt, ka mēs joprojām mēģinām risināt šo nopietno krīzi, vainojot viens otru, mēģinot noskaidrot, cik tad nu kura partija ir vainīgāka par otru partiju, aizmirstot, ka šī problēma, šī krīze, ir izgājusi ārpus Latvijas robežām un ka šīs problēmas analīzes jau staigā pa Eiropas laikrakstu slejām. Un tā ir ļoti nopietna krīze, un tā ir ļoti nopietna parādība, jo Latvija šobrīd ir zaudējusi uzticamību Eiropas finansu aprindās. Jūs zināt, ka ir vairākas Eiropas bankas, kas ir pārtraukušas savas kredītlīnijas Latvijā, tās pārtrauc savu finansiālo sadarbību ar Latvijas bankām tāpēc, ka nav ticamības Latvijas monetārajai sistēmai un banku sistēmai. Un mums, neskatoties uz partijas piederību, šeit visiem vajadzētu reiz sanākt un saprast, ka runa nav par to, vai LNNK ir vairāk vainīga nekā TPA, nekā "Saskaņa" vai "Latvijas ceļš". Tā ir mūsu valsts problēma, un es aicinātu visus kļūt vienreiz par valstsvīriem. Mēģināsim to atrisināt valstiski!

Jā, es esmu viens no tiem, kas parakstīja aicinājumu, lai demisionētu Repšes kungs. Kāpēc? Ne jau tāpēc, ka man nepatīk Repšes kungs, bet gan tāpēc, ka kādam reiz ir jāatbild šinī valstī par to, kas ir noticis. Un, te klausoties Repšes kunga uzstāšanos, Ādamsona kunga uzstāšanos, kļūst skaidrs, ka tur ir ļoti liela Latvijas Bankas vainas daļa. Un, ja mēs pasaulei neparādīsim, ka mēs ļoti nopietni gribam šo problēmu atrisināt, ja mēs nenosauksim tos vārdus un uzvārdus, kas ir vainojami šajā krīzē, tad mēs nekad no viņas neizkļūsim. Mēs neizkļūsim no šīs krīzes, mēs neatgūsim uzticamību pasaulē, ja mēs runāsim puspatiesībās - puspatiesību- šeit, puspatiesību - kuluāros, puspatiesību, runājot ar avīžniekiem, un tā tālāk, jo šī vairs nav tikai mūsu valsts iekšējā lieta, tā jau ir starptautiska lieta. Un es vēlreiz jūs visus ļoti aicinu - kļūsim visi reiz valstsvīri, sanāksim kopā un izrunāsim, kā izkļūt no šīs krīzes. Paldies.

Sēdes vadītājs. Ojārs Kehris - "Latvijas ceļš". Lūdzu! Pēc tam - Alfreds Čepānis.

O.Kehris (LC).

Godātais priekšsēdētāj, godātie deputāti! Es domāju, ka mēs ar pilnu atbildības sajūtu varam teikt, ka pašreizējā situācija valsts finansu sektorā, banku sektorā un budžetā, ir pati nopietnākā kopš 1990. gada 4. maija. Un, pasakot šo, es sev uzdodu jautājumu: ko šādā situācijā var darīt Saeima, ko varam palīdzēt mēs ar šo sēdi šī jautājuma risināšanā? Un es domāju, ka mēs galvenokārt varam prasīt to, lai Latvijas Banka, lai valdība pilda savas funkcijas un lai kopīgi iesaka mums problēmas risinājumu, ko mēs varētu izvērtēt. Viņiem ir šādas iespējas, un tas, iespējams, ir jādara vistuvākajā laikā. Ja viņiem tas ir nepieciešams, varētu izsaukt šeit arī Starptautiskā valūtas fonda vai citus ekspertus un ieteikt risinājumus. Mums nav informācijas! Un es saku to ar pilnu atbildības sajūtu arī kā Budžeta un finansu (nodokļu) komisijas priekšsēdētājs, ka tā arī nevar būt tik pilnīga, kādai tai ir jābūt valdībā un Latvijas Bankā. Mēs Budžeta komisijā mēģinājām šai informācijai piekļūt, cik tas ir mūsu iespējās, šajā otrdienā, izskatot šo situāciju. Slēgtā sēdē mēs uzaicinājām Latvijas Bankas vadītāju, Ministru prezidentu un finansu ministru. Diemžēl mēs dzirdējām tikai Latvijas Bankas... It kā saprotamu iemeslu pēc - tāpēc ka vienlaikus ir jāpilda vismaz trīs ministru funkcijas - Ministru prezidentam tur nebija iespējams būt, bet finansu ministrs vēl arvien tajā brīdī uzskatīja, ka viņš savu ir pateicis, un tātad nepilda šīs funkcijas. Tāpēc mums ir jāpanāk, lai pēc iespējas ātrāk būtu atbildīgās amatpersonas par šīm lietām, jo, ja kāds domā, ka, teiksim, finansu ministrs aizejot parakstīs kādus dokumentus, tad es uzskatu, ka tas neskan diez ko nopietni.

Bet tagad nedaudz par aktuālākajām problēmām, kuras ir saistītas gan ar banku "Baltija", gan ar finansu un budžeta situāciju.

Par banku "Baltija" es jau esmu izteicies un varu tikai atkārtot to, ka nevienam no ekspertiem ne Latvijā, ne ārpus mūsu valsts bankas "Baltija" problēmas nebija pārsteigums, un tāpēc pati par sevi šī situācija vēl neizsauc uzticības krīzi valstī, bet to izsauc un var izsaukt mūsu nemākulīgā, neprofesionālā šī jautājuma risināšana. Un galvenais, kā mums parādīt, teiksim, šo uzticību, ir tas, ka mēs pierādīsim, kādā veidā mēs - pirmām kārtām Latvijas Banka un valdība - atrisināsim šo jautājumu, jo vēl arvien- un par to liecināja arī apspriešanas rezultāti mūsu komisijā - mēs nevaram precīzi zināt, par kādiem zaudējumiem var būt runa - vai par dažiem desmitiem vai arī jau par dažiem simtiem latu... Tas, ka mums nav pieejami audita slēdzieni, tas, manuprāt, neskan pārāk nopietni, un arī rīcības plānam bija jābūt gatavam jau, protams, pirms laba laika, nevis tas jādara tikai pašreiz - pēdējā brīdī.

Un nenoliedzami mums, mūsu valstij godu būtu darījis tas, ja vispirms būtu pieņemts līgums... protams, profesionāli... noslēgts vai nu līgums, vai izdarīta kāda cita procedūra un pēc tam tas tiktu darīts zināms cilvēkiem - arī viņiem, būtu izstāstīts, kas un kā tad īsti notiks, jo pašreizējā situācija, kad bankas darbība ir apturēta... Protams, noguldītājiem ir sniegtas garantijas, bet tam tomēr būs sekas valsts ekonomiskajā situācijā, jo vakar, šodien, rīt un parīt nenotiks daudz darījumu un nauda netiks pārskaitīta konkrētiem uzņēmējiem un konkrētām darbībām. Un tas jau sastādīs tūkstošus un tūkstošus. Turklāt, ja mēs dzirdam, ka tas tiks risināts vēl apmēram mēnesi, tad es domāju, ka šāds risinājuma variants nekādā ziņā nav pieņemams.

Un vēl es izteikšu savas domas par to, ka valdības un Latvijas Bankas atbildība pret visiem mazajiem, es uzsveru - mazajiem noguldītājiem (te var runāt par 100 latiem vai nedaudz vairāk) visās bankās, manuprāt, ir vienāda, jo arī attieksme pret visām bankām no uzraudzības viedokļa - un pirmām kārtām no Valsts bankas puses - bija absolūti vienāda. Ar ko tad ir labāks mazais noguldītājs, kas savus 100 latus ieguldījis bankā "Baltija"... vai kādā citā no jau bankrotējušajām bankām - uz to, manuprāt, atbildēt nav iespējams. Par lielajiem - jā! - mēs varam teikt, ka viņiem bija jāanalizē, ka viņi varēja analizēt, teiksim, gada pārskatus, finansiālo situāciju un tā tālāk.

Tālāk par finansu krīzi jeb budžeta situāciju. Manuprāt, šeit jau īstermiņa problēmas ļoti precīzi izanalizēja finansu ministrs Piebalga kungs, es varu tikai atkārtot galveno, proti, ka to iemesli ir tātad nerealizētās reformas, pirmkārt, sociālajā sfērā, arī lielais budžeta deficīts, banku krīze, ko radīja sliktā uzraudzība un arī nekompetenta iejaukšanās bankās, bet dažkārt arī tieši neiejaukšanās banku darbībā, un rezultāts ir tāds, ka visi valstī palikušie... mēs zinām arī to, ka pietiekoši lieli naudas līdzekļi pašlaik plūst prom no valsts, bet visa valstī palikusī nauda, tiek paredzēta valsts patēriņam. Attīstībai nepaliek praktiski nekas, jo gan caur vērtspapīru tirgu, gan pēdējā laikā ar tiešiem aizņēmumiem no komercbankām mēs aizņemamies visu, ko vien ir iespējams no tām paņemt. Protams, ka šādā situācijā komercbankas neveiks tautsaimniecības kreditēšanas funkcijas. Un vēl tūļāšanās vērtspapīru tirgū, kur mēs kā valsts komercbankām pēdējā laikā maksājam 24%, kur pilsoņi no bankas var saņemt, teiksim, par 12 - 15%, tad kāpēc nepieņemt jau diezgan uzstājīgi izteiktos Fondu biržas priekšlikumus par to, lai katrs pilsonis, līdzīgi tam, kā tas ir jau Lietuvā un Igaunijā, varētu par saviem šiem, teiksim, 100 latiem, kas varētu būt minimālā vērtspapīru daļa, aizņemties tieši no valsts, protams, ka ar Fondu biržas palīdzību.

Tik daudz par šiem īstermiņa problēmu cēloņiem, bet es domāju, ka par tiem mēs vienmēr aizmirstam tad, kad runājam par šodienas problēmām. Ir arī ilgtermiņa cēloņi, un tie ir cēloņi saistībā ar to, ka mēs parasti esam spējīgi domāt nevis par to, kā pelnīt naudu, bet gan daudz diskusiju veltām tam, kā tērēt naudu, bet ar šādu pieeju mēs eksistējošo apli - zemas algas, zemi uzkrājumi, zemi ieguldījumi, kā rezultātā ir zema ražība, un atkal zemas algas - nepārtrauksim. Pārtraukt šo apli mēs varam tieši ar investīcijām, panākot, lai šie uzkrājumi, ko pašlaik "apēd" valsts budžets, lai tā nauda, kura aiziet projām no valsts, bet kuru mums vajadzētu vairāk piesaistīt valstī, lai viņa ietu investīcijās un tādējādi pārrautu šo apli. Un kā iemeslus, kāpēc tas nav darīts, atkal nosaukšu tikai tos momentus, kuri varbūt ir paši kliedzošākie. Kaut vai tas, ka mums arvien vēl nav tirdzniecības kodeksa, kurš praktiski jau bija gatavs, un es nezinu, kur tas ir pazudis. Mazie līdzekļi, eksporta veicināšanai, kas bija paredzēti budžetā, protams, tagad budžeta trūkuma dēļ netiek izlietoti, un Latvijas attīstības aģentūra, kurai būtu jāstrādā ar ārzemju ieguldītājiem... Jā, tie, kuri tiek premjerministram uzreiz klāt... tie būs tikai paši lielākie, kuru institūcijas pašlaik var ievest šeit, Latvijā, šos ieguldītājus. Valsts īpašuma fonds vēl arvien nezina, cik ir valsts uzņēmumu mūsu valstī, tātad tie nav pat saskaitīti, kur nu mēs varam runāt par efektīvu pārvaldīšanu un arī par valsts parādu. Valsts uzņēmumu parāda problēma jau ir ieilgusi, un, viņa kliedz pēc sava risinājuma jau tūlīt. Te nav nepieciešamas ļoti garas izskatīšanas komisijās, jo visas iespējamās analīzes jau ir sagatavotas pirms laba laika. Varētu, protams, minēt vēl arī to, ka tiek gūti panākumi un tomēr, kaut lēni, tiek atspiesta "çnu" ekonomika. Un visas šīs lietas, kā arī daudzas citas izpaužas konkrētu saimniecisko lēmumu pieņemšanā. Domāju, ka prese šo virzību nosauc lielā mērā par "kreiso pagriezienu", kura iemesli varētu būt vairāki, vismaz četri. Nenoliedzami, tā ir Tautsaimnieku politiskās apvienības ietekme valdībā, kura gan, man šķiet, strādājot valdībā un redzot konkrētās problēmas, jau ir kļuvusi (vismaz daudzos gadījumos) daudzkārt pragmatiskāka, tāpēc visiem darbs izpildstruktūrās nekādā ziņā nenāktu par ļaunu. Otrkārt, tas bija pirmsvēlēšanu "kreisais", kurš ir sācies, - tas ir pirmsvēlēšanu kreisais populisms, pirmkārt, sastādot budžetu. Un vajadzēja atkāpties, ļoti iespējams, jau tad, kad mēs pieņēmām šeit, manuprāt, pārspīlētu budžetu. Tad bija vēlēšanās būt pietiekoši labiem. Un, protams, ir jāatzīst, ka daudzi deputāti, daudzi no mums, prasīja vēl vairāk no budžeta tajā laikā. Protams, pēc tam viss paliek tikai ierēdņu rokās, jo izpildīt šo budžetu, kuru mēs esam apstiprinājuši, kā jau pašlaik ir skaidrs, nav iespējams. Un vēl kā ceturto iemeslu varētu minēt zemo kompetences līmeni valdības ekonomiskajā administrācijā. Diemžēl tam ir arī diezgan nopietns izskaidrojums - un daudzi to saprot, arī ministrs - ka, ja tu esi atnācis un runā par to, ka tev ir slikti izpildītāji... par to ir diezgan grūti runāt, bet tā ir ļoti liela un reāla lieta. Un, no šī viedokļa raugoties, es domāju, ka tieši Latvijas Banka ir nevis apzinājusies savu atbildību par kopējo ekonomisko stāvokli un nav uzbāzusies valdībai ar saviem daudzajiem priekšlikumiem, bet tiešām diezgan bieži ir norobežojusies ar vaļņu būvēšanu, ar sevis un savas realizētās politikas aizsardzību, kas varbūt pati par sevi nebūtu nemaz tik slikta, bet daudz vieglāk ir pārmest nekompetenci Finansu, Ekonomikas un citu ministriju darbiniekiem... Taču atcerēsimies to, ka atalgojuma līmenis Latvijas Bankā... un es domāju, ka ir labi, ka tur ir labs atalgojums, bet viņš nav salīdzināms ar to, ko var piedāvāt attiecīgās valdības institūcijas. Un vēl par banku sabiedrības atbildību, ja jūs man atļautu divas minūtes pārtērēt laiku.

Vēl par banku sabiedrības atbildību. Proti, Izmeklēšanas komisijā par banku lietām, kur arī man bija iespēja piedalīties, es vai visiem uzdevu jautājumu: sakiet, kāpēc vēl arvien bankās, oficiāli vai neoficiāli, bet neeksistē "melnā" ðo krāpnieku un blēžu grāmata? Un atbilde no baņķieriem diemžēl ir sekojoša. Viņi saka: jā! Un tam visi piekrīt, arī Ādamsona kungs jau šeit ir minējis uzvārdus, turklāt nav noslēpums, ka ļoti daudzas no Latvijas bankām ir izputinājuši vieni un tie paši ļoti lieli blēži un krāpnieki. Atbilde no baņķieriem bija tāda: jā, bet mēs labāk gaidījām, ka viņš aizies pie citas bankas, aizņemsies naudu no tās bankas un pēc tam atdos mums, un mēs savas problēmas atrisināsim. Tādējādi šie blēži "izspēlēja" vienu banku pret otru, šad tad iesaistot šajā lietā arī autoritātes. Un mums visiem, es domāju, šeit pirmām kārtām vajadzētu novērtēt arī Komercbanku asociācijas lomu un panākt vienotu šo blēdību izskaušanu. Turklāt šādā situācijā, ja nebūs šīs uzticības starp bankām, runāt par banku savstarpējo apdrošināšanu, protams, kļūst diezgan neiespējami. Un es saprotu, ka, politiski vērtējot situāciju, diezgan daudziem ir nostalģija tiešām pēc pagātnes. Ļoti iespējams, ka mēs vēl varējām kādu laiku izbēgt no šīs atplūdes, bet domāju, ka pašlaik mums tā būs jāpārdzīvo. Es ceru, ka mēs nesamaksāsim pārāk dārgi par šīm lietām, un es ceru, ka mums būs iespēja mācīties pašiem no savām kļūdām, lai gan daudz labāk būtu mācīties no citu kļūdām, jo pats par sevi saprotams, ka par mums spriedīs pēc tā, kādā veidā mēs pārvarēsim šo savu situāciju, un, ja mēs no viņas iziesim daudz... mēs varam no viņas iziet pat stiprāki nekā tad, ja nebūtu bijusi šāda situācija, jo, ja mēs pierādīsim, ka mēs to mākam izdarīt, tad mēs varam dabūt atpakaļ tieši vēl lielāku uzticību, bet tas, protams, prasa ļoti saskaņotu un nosvērtu, pirmkārt, jau valdības un Latvijas Bankas, sadarbību un darbību. Paldies.

Sēdes vadītājs. Alfreds Čepānis - Demokrātiskā partija "Saimnieks". Pēc tam - Andris Ameriks.

A.Čepānis (DPS).

Pagājušās nedēļas piektdienas sēdē Ministru prezidents Gaiļa kungs runāja par to, ka valdība pārņems 51% bankas "Baltija" akciju. Šodien, kā jūs visi zināt, ir runa jau par 100%. Arī no Gaiļa kunga puses tika teikts, ka, lūk, Latvijas valdība kopīgi ar Latvijas Banku ir jau izstrādājušas vai ļoti intensīvi strādā pie likumprojekta par banku sanāciju un bankrotu izstrādāšanas, kā arī pie likumprojekta par noguldījumu aizsardzību. Protams, katram no mums un daudziem tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju rodas jautājums - kāpēc tad tas ir tikai tagad, kāpēc tas nenotika agrāk? Jo mēs visi esam liecinieki tam, ka desmitiem tūkstošu cilvēku Latvijā jau ilgāk nekā gadu protestē, piketē, rīko demonstrācijas un ir pat nodibinājuši savu partiju, kuru, šķiet, sauc "Taisnība", bet līdz šim nekāda reakcija ne no Latvijas Bankas, ne no Latvijas valdības puses nav bijusi. Turpretī pagājušā gada augusts liecina, ka vajadzības gadījumā, ja Ministru kabinetam un "Latvijas ceļam" ir kādas intereses, tad pat demisionējusi valdība daudzus likumprojektus cep kā pankūkas. Bez tam nav -vismaz man līdz šim brīdim nav - skaidras atbildes uz vairākiem jautājumiem. Ar kādiem nosacījumiem tad valdība pārņems (un kas tas par terminu - "pârņems"?) banku "Baltija". Līdz šim nevienam nav īsti skaidrs, kāds ir šīs bankas finansiālais stāvoklis. No kura kabatas tiks izmaksāti, pareizāk sakot, atmaksāti, tie 110 miljoni latu, depozītu noguldījumi, kuri ir savākti bankā "Baltija" no fiziskajām personām, un tie 20 miljoni latu, kuri šajā bankā ir no juridiskajām personām? Mēs nezinām arī, kam un kādi kredīti ir izsniegti no bankas "Baltija" un vai tie ir reāli atgūstami. (Starpsauciens no zāles: "Dati nav pareizi!") Man, piemēram, nav arī saprotams, ko nozīmē šodien presē publicētais memorands, kurā Latvijas valdība un Latvijas Banka pieprasa (atkārtoju - pieprasa) bankai "Baltija" nodot valdības un Latvijas Bankas pārziņā 100% akciju. Uz kāda likuma pamata tas notiek? Un ko nozīmē šis vārds - "pieprasa"? Un ja nu banka "Baltija" atsaka? Ko tad? Atbildes uz šiem jautājumiem ir vairāk nekā nepieciešamas, lai varētu Saeimas sēdē pieņemt cik necik jēdzīgu un sakarīgu lēmumu šajā jautājumā. Nav arī atbilžu uz citiem jautājumiem. Kāpēc Latvijas Banka, ja tās rīcībā ir - vai bija - ziņas par banku darbību, nav savlaicīgi brīdinājusi ne valdību, ne Saeimu un faktiski neko nav darījusi, lai vienas otras bankas (es nerunāju šajā gadījumā par banku "Baltija") noziedzīgo rīcību pārtrauktu? Kas slēpjas aiz Repšes kunga televīzijā teiktā par "komercnoslēpumu glabāšanas principu", kura dēļ, lūk, nevar izplatīt informāciju par komercbankām? Atvainojiet, kolēģi, - ja kāds ir blēdis, tad nevar būt nekādu komercnoslēpumu, tad šie noslēpumi ir jādara zināmi sabiedrībai! Vel jo vairāk, - tie ir jāzina valdībai, lai savlaicīgi šādas blēdības varētu pārtraukt. Kāpēc, zinot valsts finansiālo stāvokli, Latvijas Banka neceļ ne ausu, lai nepieļautu Unibankas privatizāciju (par kuru mēs jau te mēģinājām runāt, bet šis jautājums tika noraidīts kā neietilpstošs Saeimas kompetencē)? Un vai tad bankas "Baltija" liktenis ietilpst Saeimas kompetencē? Acīmredzot tas ir tādēļ - vismaz es tādu secinājumu varu izdarīt, - ka tad, kad Repšes kungs kļuva par Latvijas Bankas prezidentu, banka faktiski pārtrauca jebkādu kontroli pār Latvijas Bankas nodaļām, kuras bija visās pilsētās un visos rajonos. Šīs kontroles trūkuma dēļ banku nodaļas deva kredītus pa labi un pa kreisi, tagad tie nav atgūstami, tādēļ tika izveidota Universālā Banka, to tagad taisās privatizēt par sertifikātiem, un no Latvijas Bankas pleciem šī problēma ir nost.

Vēl. Kāpēc Latvijas Banka vienā mierā noraugās uz komercbanku pamatkapitāla fiktīvu uzpūšanu (kā tas bija, cik es saprotu, "Lainbankas" piemērā un vēl dažos citos gadījumos)? Kāpēc Latvijas Banka manāmi uztraucas par vienas bankas slikto finansiālo stāvokli (arī tas pats gadījums ar "Lainbanku"), bet olimpiskā mierā noraugās uz citas komercbankas krahu? Vai tā ir kādas partijas, politiskā grupējuma vai personīgā ieinteresētība? Arī uz šiem jautājumiem mums vajadzētu saņemt atbildes. Arī piektdien Repšes kunga uzstāšanās vairāk bija veltīta Anglijas bankas "Barings", nevis Latvijas Bankas un komercbanku darbībai. Un baņķieru grūtajam darbam un lielajiem zaudējumiem, kādus viņi ir cietuši savas nesavtīgās darbības laikā. Bija teikts, ka Latvijas Banka nodrošināja banku uzraudzību. Taču tā bija mazliet maigāka, nekā varēja būt. Es domāju, ka tas patiešām ir maigi teikts. Cilvēkam ar tādu plānu civilizācijas kreveli, kāda ir man, ir jāsaka citādi: šīs uzraudzības nebija vispār! Tāpēc es domāju, ka mēs esam ne tikai iedragājuši Latvijas banku un finansu sistēmas starptautisko prestižu, par kuru runāja Jurkāna kungs. Kamēr mēs nebūsim šeit, Saeimā, dzirdējuši objektīvas, godīgas un patiesas atbildes uz šiem jautājumiem, diez vai mēs varēsim šeit pieņemt kādu cik necik jēdzīgu lēmumu.

Sēdes vadītājs. Andris Ameriks - Tautas saskaņas partijas frakcija. Pēc tam - Kārlis Leiškalns.

A.Ameriks (TSP).

Cienījamais Prezidij! Cienījamie deputāti! Sākotnēji es gribu runāt par atbildību. Jebkurš darbs ir jādara profesionāli, un, jo augstāka ir šā darba darītāja atbildība, jo profesionālāk ir jādara šis darbs un jo lielāka ir viņa atbildība pret tiem citiem līdzcilvēkiem, līdzpilsoņiem, kuri tiek ietekmēti ar šo darbu.

Ir tāda anekdote, ko īsumā gribu atstāstīt. Divi vīri aiziet uz hipodromu, kur rit zirgu skriešanās sacensības. Viņi domā - uz kuru zirgu likt? Un pienāk pie šiem vīriem viens zirģelis un saka: "Lieciet uz mani!" Vīrs saka: "Bet tu tāds, diez vai tu uzvarēsi? Diez vai tu atnāksi uz finišu pirmais?" Bet zirģelis saka: "Nç, es tomēr pienākšu, lieciet uz mani! Es būšu tas, kas pienāks pirmais." Un vīri uzliek arī. Un sacensības beidzas, un zirgs pienāk pēdējais. Un vīri tagad ir kašķīgi un saka: "Kâ tad tā, tu mums teici, ka tu būsi pirmais, un mēs uz tevi uzlikām!" Un zirģelis atbild: "Nu, ziniet, nesanāca! Varbūt nākamreiz!"

Cienījamie kolēģi! Kad pirms kādiem diviem gadiem mēs runājām par to, ka Latvijas Bankai ir jāatbild par Latvijas tautsaimniecības attīstību, un kad tika arī ierosināts šo priekšlikumu ietvert likumā, tad liela daļa deputātu, zināmā mērā arī Latvijas Bankas vadības ietekmē, nobalsoja "pret". Nobalsoja pret to, ka Latvijas Bankai ir jāatbild par Latvijas ekonomiku. Jā, mēs varam būt lepni par to, ka mūsu lats ir pēc vērtības divreiz stiprāks par USD $. Bet par kādu cenu? Par tādu cenu, ka lielākā daļa ražošanas jaudu ir apsīkušas? Ka Latvijā ražotās preces pēc pašizmaksas ir divreiz vai trīsreiz dārgākas nekā, teiksim, Vācijā? Ka pēc ražošanas apsīkuma jau praktiski nav īsti skaidrs, no kā iekasēt nodokļus? Tas nenozīmē, ka lats būtu jālaiž inflācijas spirālē, bet gan to, ka lata kursam ir jābūt tādam, kas sekmētu saimniecisko rosību, dotu iespēju Latvijas preču noietam pasaulē. Un šāds kurss būtu strikti jānosaka Latvijas Bankai. Taču tas ir iespējams tikai un vienīgi tad, ja Latvijas Banka līdzatbild par Latvijas ekonomisko izaugsmi. Pašreiz tas Latvijas Bankai nebūt nav īpaši svarīgi - vēl jo vairāk tādēļ, ka pirms diviem gadiem tāds punkts no likuma tika izbalsots ārā.

Cienījamais Ministru prezidents Gaiļa kungs katru nedēļu var veikt ekskursijas pa Latvijas rajoniem, iepazīstoties ar reālo situāciju uz vietas. Reāli palīdzēt viņš pašreiz nevar, bet var dot kādu padomu, uzmundrināt ar labu vārdu (blakus varbūt atklājot savas partijas pārstāvniecību, ja tas nav izdarīts iepriekš).

Taču Repšes kungs nedara vispār neko. Viņš neapgrūtina sevi un vēro Latviju no putna lidojuma augstuma. No turienes jau varbūt viss ir kārtībā: daba mostas, viss ir zaļš. Taču viņš dzīvo tik atrauti no reālās dzīves... Latvijas Bankas prezidentu nākas redzēt tikpat reti kā valsts monetāro politiku, kas pārvērsta par šovu. Absolūti atrauti no dzīves! Kādi tad ir mūsu sasniegumi? Tie taču ir jāpiemin, jo tuvojas Saeimas vēlēšanas. Spilgtākie ārvalstu investīciju piemēri Latvijā ir "Aldaris", "Kellog's", kurš ražo kukurūzas pārslas, bet šīs investīcijas ir tādas, kuras ātri var demontēt un aizvest prom.

Kādi vēl ir "sasniegumi"? Ražošanas apjoms valstī ir krities par vairāk nekā 50%. Kad bankrotēja jeb tika slēgtas visas iepriekš bankrotējušās jeb maksātnespējīgās bankas, Repšes kungs lepni paziņoja, ka Latvijas Banka nav atbildīga par noguldījumiem, viņa tikai kontrolē. Ir labi, sēžot kabinetos un pārbīdot papīrus no vienas galda malas uz otru vai braukājot pa pasauli un stāstot par Latvijas Bankas monetārās politikas sasniegumiem, to darīt. Bet vai tas, ka viena no lielākajām Latvijas komercbankām - banka "Baltija" - ir uz bankrota robežas, ir pamodinājis Repšes kungu? Viņš tagad, līdzīgi kā Ministru prezidents Gaiļa kungs, vakar televīzijā ar nopietnu sejas izteiksmi uzrunāja televīzijas skatītājus: "Cienījamie iedzīvotāji! Latvijas Banka kopā ar valdību garantē iedzīvotāju noguldījumu drošību bankā "Baltija"."

Bet kur tad jūs bijāt, kad bankrotēja un tika slēgtas visas tās iepriekšējās bankas? Ar ko atšķiras sakarā ar iepriekšējām bankām cietušie cilvēki no tiem, kas ir cietuši sakarā ar banku "Baltija"? Vai viņi nav pelnījuši šo uzmanību? Jūs redzat kvantitāti, bet ne kvalitāti.

Cienījamie kolēģi! Mēs mācāmies no savām kļūdām. Taču par savām kļūdām ir arī jāmāk atbildēt. Es ar sapratni uztveru finansu ministra demisiju. Jā, tas ir politiskā ziņā korekti - vēl jo vairāk tāpēc, ka šajā amatā viņš bija patiešām neilgu laiku, taču viņam pietika politiskas drosmes pieteikt par savu demisiju. Bet šādas drosmes pilnīgi nav Latvijas Bankas vadībai. Es piekrītu tam, ka viena vai otra cilvēka nomaiņa neatrisina problēmu. Taču nav neaizstājamu cilvēku. Bet Latvijas Bankas vadībai nav šīs politiskās drosmes to pateikt. Vēl jo vairāk, - šķiet, viņi uzskata, ka viss ir kārtībā. Lai jau tas parlaments lemj! Vai tie daudzie padomnieki, kas ir Latvijas Bankā, jau pirms pusotra vai diviem gadiem, neredzēja to, kāda ir bankas "Baltija" stratēģija? Tā apzināti bija orientēta uz to, ka lats ir jādevalvē, ka lats kritīs. Un, pieņemot no iedzīvotājiem milzīgo skaitu depozītu noguldījumu, tie tika konvertēti dolāros un tālāk izdalīti dažādos apšaubāmos kredītos par milzīgām procentu likmēm. Vai tad jau pirms gada nebija redzams tas, ka Latvijas Bankas striktā nostāja lata vērtības paaugstināšanā un Latvijas lielākās komercbankas depozītu politika un kredītu politika bija vērstas dažādos virzienos? Un tam agri vai vēlu vajadzēja izraisīt katastrofu. To uz savas ādas izjūt pusmiljons Latvijas iedzīvotāju. Bet Latvijas Banka taču par to atbild - vismaz pēc likuma. To, kādu kredītpolitiku veic Latvijas komercbankas, - to taču pēc atskaitēm arī var redzēt. Jā, ir jāpiekrīt, ka cilvēku nomaiņa neatrisina problēmas. Bet tā paaugstina atbildību par savu veicamo darbu. Tā neļauj "iesildīt krēslus". Un tas, šķiet, arī ir būtiski. Un, liekas, nav lielas starpības starp "Lata International" izšķiedētajiem kredītiem un to bezatbildību, ar kādu Latvijas Banka ir līdz šim raudzījusies uz Latvijas ekonomisko stāvokli.

Cienījamie kolēģi, es varu gandrīz droši teikt, ka šī bezatbildība turpinās, jo Gaiļa kungs pārdroši (manā izpratnē), kopā ar Repšes kungu tagad garantē iedzīvotājiem viņu noguldījumu drošību. Papildus Repšes kungs saka, ka šāda monetārā politika saglabāsies arī turpmāk. Bet kā to izdarīt reāli? Es domāju, ka šie kungi paši līdz šim brīdim to īsti nezina. Jo, no vienas puses, ir pusmiljons cilvēku ar saviem noguldījumiem. Tā ir reāla nauda. Reālas cerības. Un, no otras puses, ir bankas "Baltija" izdotie kredīti vairāk nekā 120 miljonu latu apjomā. Tātad ir jāatdod ar vai bez procentiem, taču es gribu redzēt, kā valdība tagad sāks iztirgot "Latavio" ieķīlātās lidmašīnas un kam vispirms tās ir vajadzīgas? Bet šāds kredīts 6 miljonu latu apjomā pastāv. Vai varbūt valdība būs par pārvaldnieku, kas uzkops telpas jau dīkstāvē esošajiem uzņēmumu korpusiem? Bet varbūt arī ar to ir nolēmis nodarboties brīvajā laikā Repšes kungs? Jā, es pieļauju, ka ar plašu žestu tiks atdoti ieguldījumi iedzīvotājiem, taču tie jau būs daudz mazvērtīgāki. Bankas "Baltija" vadība visu ir aprēķinājusi labi. Bet mūsu valdības liberālā politika privatizācijas jomā iegriežas citā virzienā. Kas attiecas uz bankām, četras valsts bankas ir, piedodiet, diezgan impotentas bankas, un nu tām pievienojas piektā, par kuras pārvaldnieku es, starp citu, rekomendētu pašu Repšes kungu, lai ar savu lielo pieredzi reāli pierāda, kā atrisināt problēmas, kuras ar lielu Latvijas Bankas līdzdalību ir uzveltas mūsu valstij un mūsu nodokļu maksātājiem. Mēs parlamentā esam pieraduši pie dažādiem viedokļiem, un šie viedokļi bieži vien ir absolūti pretēji. Taču divas lietas, man šķiet, mēs varam darīt.

Pirmkārt, mēs varam un mums vajag prasīt no Latvijas Bankas vadības politisku atbildību par savu darbību.

Otrkārt, mēs varam pieņemt un mums jāpieņem konkrēti labojumi visos tajos likumos, kas regulē gan Latvijas Bankas darbību, gan arī komercbanku darbību kopumā un komercbanku atbildību. Paldies!

Sēdes vadītājs. Kārlis Leiškalns - pie frakcijām nepiederošs deputāts. Pēc tam - ekonomikas ministrs Zvanītāja kungs.

K.Leiškalns (pie frakcijām nepiederošs deputāts).

Godātais priekšsēdētāja kungs! Godātie kolēģi! Domājot par banku krīzi Latvijā, es atduros pret vienu apstākli: man kā politiķim trūkst informācijas par valstī radušos situāciju, bet bez kvalitatīvas un vispusīgas informācijas es nevaru pieņemt lēmumu. (Starpsauciens no zāles: "Drošāk!")

Tagad - dažus vārdus par iepriekšējo sēdi. Es arī biju to vidū, kas parakstīja ierosinājumu par pagājušās piektdienas sēdes sasaukšanu. Bet es parakstīju šo ierosinājumu ne jau tāpēc, lai uzklausītu savstarpējus apvainojumus, badadzegužu kūkošanu un nacionālās katastrofas piesaukšanu. Es darīju to tāpēc, lai saņemtu attiecīgo resoru un institūciju kompetentu analīzi par banku sistēmā notiekošo, konkrētus skaitļus un dažādu politisko partiju ekspertu priekšlikumus, kā pārvarēt šo krīzi ar iespējami mazākiem zaudējumiem visām sociālajām grupām un sabiedrībai kopumā. Pašreizējā krīze valstī ir ļoti nopietna, bet tā, protams, nav katastrofāla. Taču tā var kļūt katastrofāla, ja politiskā elite un sabiedrība joprojām netiks pienācīgi informēta. Neatkarīgi no tā, kāds būtu bankas "Baltija" noguldītāju skaits, tie ir tiesīgi zināt savu noguldījumu likteni, ir tiesīgi saņemt informāciju par iespējām šos noguldījumus atgūt. Turklāt informācija ir jāsaņem ne tikai šīs, bet arī citu komercbanku noguldītājiem.

Tāpat arī tā sabiedrības daļa, kas savus līdzekļus nav izvietojusi nevienā no Latvijas bankām, ir tiesīga zināt, cik viņiem var izmaksāt situācijas stabilizācija, jo viens ir skaidrs: ja valdība uzņemas garantijas, šo garantijas segumu uzņemas visa sabiedrība kopumā. Lai pieņemtu pamatotu lēmumu, ir nepieciešamas atbildes uz šādiem jautājumiem:

1) Kāds ir precīzs bankas "Baltija" depozītu noguldītāju skaits? Līdz šim es esmu dzirdējis skaitli - no 126 000 līdz 500 000, kas diezgan konkrēti tika oficializēts caur amatpersonu izteikumiem masu medijos.

2) Kāda ir šo noguldījumu struktūra? Konkrēti, kāds ir vidējais noguldījuma lielums? Respektīvi, cik liels ir to noguldītāju skaits, kuru noguldījumi nepārsniedz 100 latu, 500 latu - un tā tālāk?

3) Cik no noguldītājiem ir juridiskās personas un kāda ir šo noguldījumu struktūra?

4) Cik lielu summu veido iesaldētā un neizmaksātā klientu nauda?

5) Cik liela summa ir nepieciešama, lai apturētu bankas "Baltija" krīzi?

6) Kādi ir bankas "Baltija" izsniegtie kredīti un kādā mērā mēs varam prognozēt iespēju tos tuvākajā nākotnē atgūt? Kāda ir kredītķīlu reālā vērtība? Cik lielas varētu būt summas, kuras atgūt nebūs iespējams, un vai banka "Baltija" apkalpo valsts kredītu un valsts budžetu un kādā apmērā? Esmu pārliecināts, ka atbildes uz izvirzītajiem jautājumiem vēlas dzirdēt visi zālē sēdošie deputāti. Mums ir jāpieņem politisks lēmums, un tam jābūt saskaņotam ar visas sabiedrības interesēm.

Tā informācija, kas ir manā rīcībā pašlaik, ļauj izdarīt tikai vispārējus secinājumus, un tie ir šādi. Valdības paredzamā rīcība bankas "Baltija" krīzes situācijā var nonākt pretrunā ar Latvijas Bankas stingro monetāro politiku, un šajā pozīciju sadursmē neizbēgami rodas jautājums par personālijām, kas pārstāv vienu vai otru viedokli. Baidos, ka šobrīd personāliju jautājums var aizēnot efektīvu risinājumu meklējumus. Gribam vai ne, bet izeja no krīzes kādu atstās zaudētājos, tikai nav zināms, vai tā būs visa sabiedrība vai kāda tās grupa. Skaidrs ir viens - argumentējot ar lielo noguldītāju skaitu, valdība pašlaik par prioritārām uzskata bankas "Baltija" noguldītāju intereses. Akceptējot valdības proponēto pozīciju, zaudētāji būsim mēs visi - gan noguldītāji, gan nenoguldītāji, gan arī šajā zālē sēdošie, protams. Ja konsekventi paliekam Latvijas Bankas pozīcijās, nav grūti prognozēt sociālus konfliktus starp vienu interešu grupu - noguldītājiem, kas skaidri apzinās savas intereses, - un starp pārējo sabiedrības daļu, kas savas intereses šajā situācijā apzinās tikai daļēji vai nav pietiekami formulējušas. Tās viņiem šobrīd nav tik aktuālas. Tādēļ, lai pieņemtu lēmumu, man nepieciešamas atbildes uz minētajiem jautājumiem. Taču es uzskatu, ka jebkura lēmuma gadījumā mēs nedrīkstam ignorēt arī tās sabiedrības daļas intereses, kas nav saistīti ar banku "Baltija". Manuprāt, visos krīzes risināšanas variantos nepietiekams ir laika faktors. Uzņemoties bankas "Baltija" saistības pret tās noguldītājiem, valstij nevajadzētu par jebkuru cenu uzņemties tās izpildīt bankas "Baltija" solītajos termiņos un varbūt pat apmēros. Un tikpat konsekventi būtu jāaizstāv arī cilvēku noguldījumi citās bankās. Jo citādi mēs tik tiešām izskatāmies pēc kāda finansu grupējuma ķīlniekiem. Es joprojām uzticos Latvijas Bankai un valdībai, to spējai reaģēt uz situāciju adekvāti, kā arī politisko partiju vēlmei konsolidēties valstij tik ļoti svarīgās problēmas risinājumam. Paldies par uzmanību.

Sēdes vadītājs. Ekonomikas ministrs Zvanītāja kungs. Lūdzu! Pēc tam -Oskars Grīgs.

J.Zvanītājs (ekonomikas ministrs).

Cienījamie deputāti! Manu uzstāšanos vispirms izraisīja nepieciešamība noskaidrot esošo situāciju, jo šeit izskanēja runas par finansu krīzi, par tautsaimniecības krīzi, par ekonomisko krīzi. Es pilnībā piekrītu Krištopana kungam, ka pašreizējā momentā tautsaimniecības krīzes valstī nav. To raksturo reāli ekonomiskie rādītāji, jo tautsaimniecība kā jēdziens ir daudz sarežģītāka - tajā ietilpst gan rūpniecība, gan tirdzniecība, gan tranzīts, gan apkalpojošās sfēras pakalpojumi, un šie rādītāji objektīvi pierāda, ka pirmajā ceturksnī ir bijis zināms pieaugums. Protams, šī finansu krīze, kas ir izraisīta komercsektorā, var būtiski iespaidot visu tautsaimniecību, jo mēs visi zinām, ka finanses - tās ir tautsaimniecības asinis. Tātad ir nepieciešama steidzama reakcija. Un domāju, ka tas memorands, ar kuru uzstājās valdība, bija savlaicīgs un vietā. Taču domāju, ka kļūdaini bija iepriekšējā laika periodā ekonomiskajā darbībā akcentus likt uz atsevišķām nozarēm. Domāju, ka neviens kārtīgs politiķis nespēlē ar vienu dūzi, tāpat arī tautsaimniecībā, domāju, šī glorificētā komercbanku sistēma, kuru mēs visu laiku slavējam un kurai mēs uzticējāmies, ir pašreiz diemžēl saplīsusi kā ziepju burbulis. Un tādēļ es uzstājos un esmu par sakārtotību visās sfērās, nevis par paziņojumiem par atsevišķu tautsaimniecības nozaru likvidāciju, lai uz šīm drupām radītu tā saucamo Saules pilsētu. Ar interesi noklausījos savu priekšgājēju uzstāšanos, jo, protams, viņu pieredze ir lielāka un viņi ir izgājuši jau cauri tam visam. Daudz kur viņiem var piekrist, taču žēl, ka daudzas labas idejas rodas, aizejot no darba. Pilnībā piekrītu, ka nepieciešami izglītoti kadri, ka nepieciešami kadri, kuriem uzticas, taču ļoti žēl, ka katra kadru nomaiņa Ekonomikas ministrijā bija saistīta ar lielām politiskām diskusijām, ar lielu pretestību no dažu ieinteresēto cilvēku puses. Arī man ļoti cilvēciski pašreizējā momentā ir žēl finansu ministra, jo apzinos, kāda milzīga atbildība viņam bija uzlikta, turklāt domāju, ka, veidojot esošo valdību, baidoties varbūt no nezināmu cilvēku ienākšanas valdībā, mākslīgi tika samazināta Ekonomikas ministrijas loma, tās funkcijas. Domāju, ka tā arī bija pamatā kļūda attiecībā uz šīm prognozēm, par kurām mēs runājam pašreizējā brīdī, jo, nosakot budžetu, nosakot šīs te prognozes, vadoties tikai no fiskālā viedokļa, mēs esam nonākuši tādā stāvoklī, kādā esam. Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītājs. Oskars Grīgs - pie frakcijām nepiederošs deputāts. Lūdzu! Pēc tam - Vilis Krištopans.

O.Grīgs (pie frakcijām nepiederošs deputāts).

Priekšsēdētāja kungs! Prezidij! Cienījamie deputāti! Cienījamie klātesošie! Es neesmu noguldītājs nevienā bankā, bet tas nenozīmē, ka man nebūtu bijis kādreiz kāds lieks latiņš vai santīms kabatā. Bet es savā mūžā uzskatīju, ka to latu es varu ieguldīt kaut kur kādā citā nozarē, ražošanā, jo mana vienkāršā, dabiskā nojauta jau pirms 4.maija bija tāda, ka diemžēl tā situācija būs tāda, kāda tā ir šodien. Vienkārši nojauta. Es jau 1994.gada ārkārtas sēdē, runādams par it kā krīzes situāciju Latvijā, tās kriminogēno situāciju, to minēju, taču neguvu atbalstu no jums ne lēmuma projekta izpildē, ne kur citur. Praktiski dzīvē kaut kas pavirzījās uz priekšu, bet es jau minēju, ka vienas no lielākajām bankām - bankas "Baltija", priekšgalā ir bīstami recidīvisti. Un arī lielākās firmas ar saviem taustekļiem ir izpletušās pa Latviju, arī Pārdaugavas vadībā ir bīstami noziedznieki. Bet Ādamsona kungs, iekšlietu ministrs, tajā laikā, šeit nākdams tribīnē pēc manis, citējot Ojāra Vācieša vārdus sacīja tā, ka es esmu laikam kaut kāds zemes centrs, ja atbildu par visu, vai kaut kā tamlīdzīgi. Es te necentīšos to atcerēties. Un mani tiešām pārsteidza šī uzstāšanās, kad šodien uzstājās iekšlietu ministrs. Dīvaini tas izklausījās, ka neesot likuma normu ne Kriminālkodeksā, ne Kriminālprocesa kodeksā, ka nevarot neko darīt. Bet tad man jājautā: iekšlietu ministra kungs, kā tad jūs līdz šim esat aizturējuši tos noziedzniekus? Pēc kā - pēc matiem, pēc deguna vai pēc kaut kā cita? Kaut kādi likumi taču eksistē. Par krāpniekiem, par valsts mantas izšķiešanu, varbūt vēl arī par dienesta stāvokļa izmantošanu. Jūs sacījāt... jā, šeit Kehra kungs sacīja, ka vienam otram esot bijusi nostalģija pēc OBHSS, pēc citām tādām iestādēm. Varbūt pēc VDK vēl nostalģija varētu būt. Es arī sacīšu, ka tās ir pārtrauktas organizācijas, un pārtraukta ir arī mākslīgā apsēklošana, bet no tā jau laukos neapstājas radības zemnieku kūtīs. Kas jums liedz darboties, cienījamie varas struktūras pārstāvji, kā jūs, cienījamais iekšlietu ministra kungs, šeit sacījāt, uzstādamies kā augstākās varas izpildinstitūcijas pārstāvis? Nu tad ņemiet ciet tos blēžus! Un paldies Leiškalna kungam, ka viņš šeit nolasīja praktiski tos jautājumus, kurus arī es gribēju jautāt, jo es, vienkārši būdams kā praktiķis, gribu dzirdēt visu par šo situāciju, kas tad darās tajās bankās: kur tā nauda ir palikusi un kāpēc valdībai būtu jāmaksā šī nauda iekšā.

Es saprotu Gaiļa kunga politiku, ka tiešām ir jāgarantē iedzīvotājiem. Es saprotu un pilnīgi atbalstu jūs, un jūtu līdzi Piebalga kungam. Visu cieņu viņam! Es saprotu to, bet, dabiski, jūsu politika droši vien ir vēl tālāka - ka jums būs garantēts 400 000 vai 500 000 balsu rudenī. (Starpsauciens no zāles: "Par visu naudu..."). Pilnīgi loģiski, es jūs saprotu.

Zināt, mani vēlētāji pēc divu gadu klausīšanās mūsu runās man saka: ko jūs tur pļāpājat parlamentā? Es neesmu politiķis, es neesmu dižs banku speciālists, bet man saviem vēlētājiem tikšanās reizēs ir jāatbild. Un es viņiem saku, ka tāda ir parlamenta būtība, kā Sinkas kungs te sacīja - tā ir parlamenta būtība, ka kādreiz var runāt tukšāk vai racionālāk, vai praktiskāk, vai kaut kā citādāk, bet tā ir parlamenta būtība. Pretējā gadījumā būtu totalitārisms, mēs šeit nerunātu nevienu lieku vārdu un sēdētu Stabu ielas pagrabā, kur būtu jāsēž Laventa kungam ar Ļeskova kungu un vēl dažiem citiem. Lai gan Čērčils ir teicis par demokrātiju tā, ka par to neesot nekā draņķīgāka, bet acīmredzot kārtība ir vajadzīga neatkarīgi no tā, ir krīze tagad vai nav krīzes... Es šeit piekrītu Zvanītāja kungam, ka mums tiešām nav krīzes. Nu nav taču valstī krīzes - ne izglītībā, ne tautsaimniecībā, ne lauksaimniecībā. Nekur nav krīzes, ir tikai īslaicīgas grūtības. (Starpsauciens: "Pilnīgi saprotams.") Tad, kad es 1994.gada 14.decembrī runāju par krīzi, par augošo kriminogēno situāciju, jūs, vairākums, to pat nepieņēmāt, ignorējāt.

Kehra kungs šeit pieminēja Tirdzniecības kodeksu un arī Kalniņa kungs pieminēja. Arī tur bija iekšā tas likums par Tirdzniecības kodeksu. Kur tas ir? Nav. Nav tāpēc, ka jūs to lēmumu nepieņēmāt. Jūs to noraidījāt, kaut gan tā ārkārtas sēde pavirzīja uz priekšu likumu "Par tiesu varu" un tā praktisko izpildi. Pavirzīja arī SAB vadītāja izvirzīšanu. Ko tad darīt? Ko man atbildēt vēlētājiem, tiem, kuri ir noguldījuši to naudiņu tur? Paldies, Gaiļa kungs! Es viņiem sacīšu, ka jūs to garantējat viņiem. Tā es arī sacīšu nākošajās tikšanās reizēs. Jūs to varat saukt par monetāro, mikro, makro vai fiskālo politiku, bet no tā jau šeit nauda neradīsies. Dabiski, Repšes kungs atceras... Cienījamais Repšes kungs! Jūs lieliski atceraties to sanākšanu vēl Godmaņa kunga laikā Ministru padomē mēnesi pirms tam, kad iznāca Latvijas rublis jeb tā saucamais "repsītis", kā tautā to dēvē. Atcerieties - uzkāpa toreiz zemnieks tribīnē... Tas biju es, kurš sacīja: vai tā ir politika - ir jāizlaiž starpnauda, kad jūs pirkāt vienu Krievijas rubli par 25. Man, praktiķim, jau sen tas bija skaidrs. Un, paldies Dievam, jūs pēc mēneša to izlaidāt, un toreiz arī bija panika - ka būs bads, ka nebūs maizes, nebūs degvielas, kaut gan bija gan maize, gan degviela. Un šis nopietnais Godmaņa kungs, kuram ir medālis piešķirts, uzķērās uz šī āķa. Un arī tagad uzķeras viens otrs uz šī āķa, ka būs bads un baltmaizes nebūs. Bet milti jau ir savesti kontrabandas ceļā! Šeit, Ādamsona kungs, ir jāstrādā! Un jums ir turpat 600 cilvēku Drošības policijā, tas vairs nav valsts noslēpums. Jūs atklājāt šo valsts noslēpumu laikrakstā "Nedēļa Tev", pasacīdami, ka mēs, Nacionālās drošības komisija uzdodam muļķīgus jautājumus, taču jāteic, ka tie jautājumi nemaz tik muļķīgi nebija. Tad strādājiet! Strādājiet! Un likumi jums ir. Un atcerieties, Repšes kungs, ko es toreiz sacīju par šo naudu. Toreiz Bergs-Bergmanis bija tas, kas pienāca klāt: no kurienes es to esmu ņēmis, ka vajag to starprubli izlaist? Un es neatklāju nekādu Ameriku. Es vienkārši pašķirstīju vēsturi un palasīju par 1923.gada naudas reformu Latvijas laikā. Notiekot politiskās sistēmas maiņai, agrāk vai vēlāk ar nelielu starplaiku vajag izlaist starpnaudu, un, paldies Dievam... Es neesmu jūsu piekritējs, Repšes kungs! Nē! Bet es tagad stāvēšu kā mūra māja par jums. Arī rīt, izskatot 530.dokumentu, ko ir iesnieguši mani kolēģi no parlamenta par jūsu noņemšanu. Es jūs aizstāvēšu kā mūra māja, kaut gan es neesmu ar jums vienisprātis. Jūs teicāt, ka zemi var pārdot jebkuram, un jūsu politika zemnieku zināmā mērā nogāž no kājām. Bet tik un tā es jūs aizstāvēšu.

Mani pārsteidza Čepāņa kungs. Zināt, es strādāju tanī komisijā un nomainīju Kamaldiņa kungu Izmeklēšanas komisijā jautājumā par kredītiem. Un mani jau toreiz pārsteidza, kad es pārņēmu šo komisiju. Visu laiku es tur kā statists būtībā biju un, zināt, tādus āķīgus jautājumus uzdevu, ka mēs visi tur tajā komisijā... Bet tad, kad man pašam bija jāķeras klāt šai papīru gūzmai un kaudzei, zināt, man šad tad mājās neviļus uznāk tāda doma: ek, kaut varētu atjaunot lauku kara tiesas! Es negribēju uzņemties to Izmeklēšanas komisijas vadītāja pienākumu, jo bez manis tajā komisijā bija daudz rūdītāki un ilgstošāk strādājoši politiķi, piemēram, Čepāņa kungs. Un es piedāvāju: Alfred Čepāni, pieņem tu to komisiju! Viņš teica: nē, nekādā gadījumā, man ir neērti savu bijušo kolēģu priekšā. Redziet, lasot mūsu cienījamā Krustiņa, cilvēka ar gaiši zilām noskaņām... (Zālē smiekli.)... lasot "Lauku Avīzē" reitingu, kur Grīgs ir 5.vietā, man tas "uzsita" sportisku azartu - apsteigt Čepāņa kungu. Čepāņa kungs saka: tikai nepaskrien līkumā man garām. Visu cieņu, Alfred! Es ar cieņu izturos pret jums kā pret vīrišķīgu, taisnīgu, godīgu cilvēku, bet, kad jūs sakāt, ka jūs negribējāt pieņemt un ka jums ir fakti par izmeklēšanu šajā te neģēlībā, kas ir notikusi ar kredītu izdāvāšanu un izsaimniekošanu... Un jūs sakāt, ka jums arī ir bērni...! Man arī ir bērni, un arī tiem pārējiem komisijas locekļiem ir, bet tas mani nekavē ķerties tur klāt! Un tā ir vienīgā komisija, kas ir panākusi, ka divi sēž - Jansones kundze un Sproģa kungs. Un es ceru, ka tuvākajā laikā sēdēs ne vien divi, bet vēl kāds. Un, jo vairāk es rokos tajā papīru kaudzē, jo biežāk es iedomājos: kur tad es atrodos! Un tad mani vairs nepārsteidz bankas "Baltija" pasaules šaha zvaigžņu uzaicināšana, lielās naudas maksāšanas no cilvēku maciņiem. Mani nepārsteidz tas, ka jūs daudzi skrējāt uz reprezentāciju Rundāles pilī. Es tur nebraucu, man arī bija zelta ielūgums. Es piedodu šiem ārzemniekiem, kuri vēl nezināja šos cilvēkus, bet es izdarīju vienu praktisku darbu... mani vīri. Mēs nofiksējām visas mašīnas un tad paskatījāmies, kas tur apmeklēja... Visas! Un, cienījamais iekšlietu ministra kungs, tur parādījās sešas mašīnas ar tādiem numuriem, kuru vēl nemaz nav sērijā! Bet jūs tajā laikā vēl nebijāt, tur es jums piedodu... (Smiekli zālē.) Jūs klanījāties tur šiem cilvēkiem un atbalstījāt viņu politiku, un man ir kauns, ka Valsts prezidents dzīvo šī recidīvista mājā... Bet, kā atgriezt naudu cilvēkiem - es nezinu, tā ir jāražo. Reizi par visām reizēm tas ir jāsaprot. Un es šaubos, vai lēmums šeit būs vai nebūs... Un vienalga, lai arī kāds tas būs, es to atbalstīšu, jo es nevaru iedot jums lēmuma projektu. Šeit ir daudz gudrāki cilvēki šajā banku politikā, bet es uzskatu, ka tas būtu neprāts, politisks neprāts, rīt izteikt neuzticību Latvijas Bankas vadībai. Paldies par uzmanību! (Aplausi.)

Sēdes vadītājs. Vilis Krištopans - "Latvijas ceļš". Lūdzu! Pēc tam - Ilmārs Dāliņš.

V.Krištopans (LC).

Godājamais Prezidij, godājamā Saeima! Es negribu runāt par cēloņiem, vēl jo vairāk šobrīd saukt kādus vainīgos, lai gan es redzu daudzos deputātos vēlēšanos to izdarīt jau šodien. Un droši vien kaut kas būtu jādara gan valdībai, gan Latvijas Bankai. Manuprāt, pats galvenais būtu pēc iespējas ātrāk tikt ārā no šīs labilās situācijas, kāda pašlaik ir izveidojusies. (Starpsauciens no zāles: "Cietumā jāliek!") Kaut vai daži piemēri no dzīves. Ja uzņēmējs ar savu naudas maisu nāk uz vienu banku "x" un nogulda tur savu naudu, tad, ja viņš nākošajā dienā izdzird baumas, ka tā banka arī ir šaubīga, viņš ņem to naudu ārā un skrien uz nākošo, bet vēl kāds cits tur šo naudu piecās bankās. Un pēkšņi vienā viņš to zaudē. Tad atkal viņam ir galvassāpes, vēl jo vairāk tāpēc, ka mēs ar saviem nodokļu likumiem esam piespieduši norēķināties par alkoholu un degvielu bezskaidrā naudā. Un tas ir pareizi, ja grib iekasēt nodokļus. Tātad mums ir diezgan ātri... un es domāju, ka vairāk par nedēļu laika nav ne valdībai, ne Latvijas Bankai, lai skaidri pateiktu, vai Latvijas Banka ir stabila, vai lats ir stabils un kas būs ar "Baltijas" noguldītājiem, jo valsts pilsoņiem ir jājūt drošība un jātic savai naudai.

Attiecībā uz Centrālo banku jeb Latvijas Banku. Es domāju, ka mēs nedrīkstam jaukt bankas monetāro politiku jeb nacionālās valūtas kursa noteikšanu ar banku uzraudzību. Jā, banku uzraudzībā ir pieļautas acīm redzamas neprecizitātes un kļūdas, un šīs Latvijas Bankas kļūdas banku uzraudzībā tiek pašlaik izmantotas, lai izļodzītu jeb izkustinātu arī mūsu nacionālo valūtu, lai zināmā mērā veiktu uzbrukumu Latvijas Bankas neatkarībai. Kāpēc es to saku? Visas pasaules vēsture un pieredze rāda, ka tajās valstīs, kur ir neatkarīga centrālā banka, kur ir stabila nacionālā valūta, kur ir nosacīti zema inflācija, pēc zināma laika - pēc 5, 7 vai 10 gadiem - iestājas kaut kāda zināma vispārējā labklājība. Ja šo nosacījumu nav, tad cerības uz vispārējo labklājību ir ļoti minimālas.

Un pasaulē bez visādiem, kā Grīga kungs teica, recidīvistiem un blēžiem, ir divi daudz lielāki laupītāji - tā ir inflācija un tā ir emisija, kas aplaupa vienā momentā, īsā laika sprīdī, visu tautu. Un es domāju, ka jums tomēr pietiks veselā saprāta, lai to izprastu.

Un pēdējais, ko es gribu teikt par šīs Finansu izmeklēšanas komisijas daļēji komisko lomu pašlaik, jo šīs komisijas nosaukumā ir vārdi "izmeklēšanas komisija". Un es negribu solīt tā, kā Grīga kungs sacīja - cik sēdēs un cik iesēdinās... bet šī komisija pašlaik izskatās pēc komisijas, kura nodibināta kuģa komandas darbības izmeklēšanai vētras apstākļos. Uz kuģa plosās vētra, kapteinis tur buru, otrais stūrmanis bāž ciet caurumu, un tanī brīdī ierodas komisija un saka: jūs pametiet to visu, mēs tagad gribam ar jums aprunāties! Un šobrīd tāda loma diemžēl ir mūsu komisijai. Jā, komisijai acīmredzot būs jāstrādā, bet pēc tam, kad šī vētra būs mazliet pieklususi, droši vien šai komisijai būs jāturpina darbs arī nākošajā - 6. Saeimā, tikai droši vien jau citā sastāvā. Paldies par uzmanību! (Starpsauciens no zāles: "Bûs citi jautājumi.")

Sēdes vadītājs. Ilmārs Dāliņš - "Tçvzemei un brīvībai". Lūdzu! Pēc tam - Mārtiņš Ādams Kalniņš, otrreiz. (Starpsauciens: "Nevajag".)

I.Dāliņš (TB).

Cienītais Prezidij, cienītie kolēģi! Es nāku tāpēc, ka es domāju, ka es drusku pastāstīšu par savu pieredzi kādreiz pēc kara un arī no tās pieredzes, ko es ieguvu, strādājot zinātnisku un tehnisku darbu. Es to mēģināšu stāstīt tādā vispārējā veidā un ceru, ka tās nebūs tādas briesmīgi gudras pamācības, ko tā kā vajadzētu tūlīt ņemt vērā. Bet galvenais ir tas, ka es gribētu pārdomāt, kā mēs tiksim ārā no šīs situācijas.

Pirmais. Man liekas, ka būtu jāpārdomā, kā mēs te nonācām, bet es to nedzirdēju, tāpēc es izvirzīšu šo jautājumu; cik lielā mērā mūsējā un arī mūsu lielā "kaimiņa" ekonomika - gan kriminālā, gan arī parastā - iespaidoja šos te apstākļus? Es dzirdēju un lasīju dažos ārzemju laikrakstos, ka, piemēram, mūsu naudiņu izmanto, lai iegūtu ārzemju valūtu. Vai tas ir labi vai slikti - es nevarēju noskaidrot, tāpēc es ieteiktu varbūt drusku laika un uzmanības pievērst šim faktoram.

Tad izskanēja doma, ka mums vajadzētu ražot. Es jums gribētu minēt tādu lietu, ka tagad, šur un tur pabraukājot sakarā ar vides aizsardzības izdarībām, ir skaidrs, ka Eiropa tagad ir līdzīgā stāvoklī, kādu piedzīvoja Savienotās Valstis apmēram 70. gados, kad arābi pārtrauca pilnīgi brīvu naftas eksportu, respektīvi, importu Savienotajās Valstīs. Tad drastiski mainījās automašīnu benzīna patēriņš, lietošana, uz brīdi izmainījās arī uzskati, kā izmantot enerģiju. Tagad es martā biju Dānijā, un tur izvirzījās jautājums, ka ražošana ir saistīta ar enerģiju, enerģija ražo CO2, bet CO2 izsauc tā saukto siltumnīcas efektu, kurš nevienam nepatīk un zināmā mērā apdraud tās valstis, kuras ir zemās vietās, jo tās draud pārplūdināt pasaules okeānu, jo izkusīs ledus polārajos apgabalos.

Tad vēl. Jūs varbūt ievērojāt, ka pagājušajā vasarā mums šeit bija liels karstums. Varbūt šogad tas tā nebūs, bet viena daļa uzskata, ka to izsauca tā saucamais Elnino efekts, tas ir, ka saule šī siltumnīcas efekta vai citu iemeslu dēļ pēkšņi sasilda ūdeni Klusajā okeānā, kas izsauc strāvojumus pāri visai zemeslodei un iespaido klimatu. Tiek iespaidots klimats Austrālijā, Kalifornijā mežonīgi līst, kur bija šausmīgs sausums, un ir visādas citas lietas.

Tā ka es gribētu teikt, ka varbūt šīs vides aizsardzības ietvaros tāda plānota ražošana, lai mēs kļūtu turīgi, būs saistīta ar to, ka Eiropas un visādu citādu līgumu saistības to neļaus brīvi darīt, kā mēs to no tīra ražošanas, tehnoloģijas un tirdzniecības viedokļa vēlētos. Es gribētu, lai jūs to ņemat vērā.

Ar ražošanu bagātību un turību vispirms sasniedza Vācija, pēc tam - Japāna, Koreja, Taivana, Singapūra, un arī citas valstis cer to panākt.

Es gribētu vēl pieminēt vienu citu tādu analoģiju, kas ir drusku varbūt apšaubāma, kontraversāla... Man ir pazīstama kāda maza valstiņa - saucas Bahamas, un viņa nodarbojas ar banku politiku, ar banku formēšanu, jo zināmā mērā kapitāls, kas ieplūst Savienotajās Valstīs, ir pakļauts dažādiem nevēlamiem likumiem Savienotajās Valstīs. Bahamas to apiet. Bankas atrodas turpat tuvumā, un tās izmanto, turklāt tās nepiesārņo šīs mazas valstiņas. Bet vienu laiku cilvēki, kad nodibinājās viņu neatkarīgā valsts, kad tā atšķēlās no Anglijas, domāja, ka viņa līdz ar to iegūs lielu turību. Viņa to neieguva. Neieguva tāpēc, ka būtībā attīstījās tā saucamais kriminālais elements - nauda ieplūda no Dienvidamerikas, no Kolumbijas, pat narkotiskās vielas tika uzkrātas Bahamās un sūtītas... Es gribētu, lai arī mēs to ievērotu, jo kaut kādā tiešā vai netiešā veidā tas var notikt arī ar mums sakarā ar mūsu "lielo kaimiņu" vai arī pat mūsu draugu iespaidā.

Tad varbūt - ko darīt? Domu gājiens varētu būt tāds - ražošana jau nu būs nepieciešama, taču būtu jāizvēlas tādas industrijas, kuras nepiesārņo. Parasti tāda ir bijusi elektroniskā industrija un zināmā mērā arī tādas jomas, kas ir saistītas ar cilvēka garīgo vērtību izmantošanu. Un Latvijā tādas jau šur un tur ir pasāktas, bet tomēr mēs esam spiesti iegādāties skaitļotājus jeb, kā mēs parasti tos saucam, - kompjūterus no ārzemēm, bet tā saucamās software jeb tās komandas, kas nāk līdzi kā instrukcijas, tās arī tiek aizsargātas, un mēs esam spiesti viņas bieži vien pirkt. Dažos gadījumos es zinu, ka dažādā veidā izmantoja arī mūsu tautas piederīgos, lai vienkārši šādas programmas attīstītu. Tas ir apsveicami, un, dabīgi, tas nepiesārņo.

Kur būtu iespējams ko darīt? Es jums varētu minēt dažādas lietas. Pirmkārt, tādā vispārējā veidā. Dānijā bija runa, ka, piemēram, Islandē ir ļoti daudz elektrības enerģijas un ka viņa šo enerģiju ar kabeli sūtīs pat uz Vāciju. Tas man nelikās visai prātīgi un iespējami, bet pārstāvji, deputāti no Islandes, teica, ka viņi to izdarīs. Tad vēl viņi uztraucās par to, ka Islandē zvejniekiem ir vajadzīga nafta, bet nafta zināmā mērā piesārņos gaisu, radīs CO2, un šis CO2 tad ar zināmiem internacionāliem līgumiem tiks normēts, un Islandei tas nebūs izdevīgi. Es viņiem draudzīgā veidā lūdzu, lai viņi vēl padomā par zēģellaivām saviem zvejniekiem, kuri viņiem ir vienīgie, kam ir vajadzīga nafta. Viņi pasmējās, un tāpēc, ka mēs bijām zināmā mērā draudzīgi, teica, ka viņi to ņems vērā.

Viena no valstīm Eiropā, kas ir ļoti bagāta ar naftu un bagāta ar elektrisko enerģiju, ir Norvēģija, bet tā interesantā veidā mēģināja iegalvot, ka būtu jāizmanto saules enerģija. Un te nu es gribētu pieminēt zināmā mērā negatīvu jeb sliktu piemēru, kas notika Savienotajās Valstīs 70. gados. Kārtera laikā ļoti daudzi pievērsās saules enerģijas izmantošanai visādos veidos. Japāna mēģināja to fotovoltariskā veidā dabūt un praktiski izmantot. Tas neizdevās dārdzības dēļ. Savienotās Valstīs to mēģināja darīt ar ūdens sildīšanu uz jumtiem. Tas arī bija par dārgu, tā ka mēs nevaram to tādā veidā darīt. Norvēģija to darīja, apgalvodama, ka viņi var dažām valstīm Āfrikā iegalvot savu tehnoloģiju. Dānija mēģināja iegalvot savu tehnoloģiju attiecībā uz vēja turbīnām. Tas ir jautājums, vai vēja turbīnas ir praktiskas, jo šīs enerģijas ražošana nav kontrolējama. Es minēju, ka ir vajadzīgas baterijas, bet daži fanātiski cilvēki, kas arī nodarbojas ar vides aizsardzību, teica, ka vēja turbīnas varot saslēgt tā, ka viena ražojot tad, kad otrai neesot vēja, un tā tālāk. Es apšaubīju to, vai tas ir iespējams.

Es gribētu teikt, ka Latvijai vajadzētu varbūt pievērsties un vairāk ņemt vērā vismaz to, kas ir iespējams, arī šo medicīnisko un farmakoloģisko industriju.

Tad vēl otra iespēja, kas tehnoloģiski ir vaļā, - tā ir metalurģija no atomiskā un molekulārā viedokļa. Tur nu gan vēl smags darbs ir priekšā, bet, ja mēs to iesāktu, tad, es domāju, panākumi neizpaliktu. Darbs varētu būt saistīts ar to, kāpēc materiāli lūzt. Materiāli sastāv no graudiem, un šo graudu robežas nosaka dažādas netīrības, dažādi piejaukumi, un, ja tos kontrolē attiecīgā veidā, tad var uzlabot materiālu stiprību. Šis darbs ir tikai sākumstadijā.

Tad beigās vēl daži vārdi par mūsu mīļo lauksaimniecību. Mums tomēr kā nekā tur būs jāiet, cik vien iespējams, tiem, kas mēs atgūstam savas zemes. Mēs nevarēsim ļauties, ka mūs iekļauj 200 ha saimniecībā, kaut gan arī mēs individuāli nevarēsim nopirkt to traktoru ar šiem ienākumiem, kādus mēs iegūstam valstī. Varbūt Tautsaimnieku politiskajai apvienībai ir taisnība, ka ir jātaisa kaut kas līdzīgs kooperatīviem, bet ir jābūt tiešām kooperatīvai sadarbībai starp atsevišķām individuālām saimniecībām, bet tiem ir jābūt 20 hektāriem, nevis briesmīgi daudz lielākiem... Var jau būt 50, bet, kad sāks iet uz simts, tad jau būs lielsaimnieks, un viņš būs lepns...

Galvenais iemesls ir tas, ka šādā laukā mums jānodarbojas, ka tas ir bijis mūsu tautas dzīvesveids gadu simteņie, un mēs to esam pārdzīvojuši, un es nezinu, vai šinī brīdī, kad mēs esam šinī situācijā, mēs daudz ko varēsim. Tāpēc vēlreiz lūdzu - uzmanīgi ar visādiem ražošanas paņēmieniem! Tos vienkārši nebūs iespējams piesārņojuma līgumu un visādu norobežojumu dēļ brīvi izdarīt. Mums ražošana būs... Vajadzētu pētīt visas lietas kvantitatīvā plāksnē, ne tikai kvalitatīvi. Vajag izpētīt lietas, pirms mēs nojaucam tās, kas darbojas, izpētīt citus veidus, alternatīvas un tad ķerties klāt un izmantot tos. Bet tiem ir jābūt godīgiem pasākumiem, nevis kaut kādiem tādiem gājieniem, kad stāsta tādas mazas pasaciņas, kas neko nenozīmē. Paldies par uzmanību.

Sēdes vadītājs. Godātie deputāti, mums vēl ir pieteicies runāt otrreiz Mārtiņš Ādams Kalniņš. Vai ir vēl pieteikušies? Es lūdzu Sekretariātu... vai ir pieteikušies vēl deputāti, kas vēlas runāt? Nav pieteikušies. Prezidijs ir saņēmis iesniegumu - lūgumu turpināt ārkārtas sēdi bez pārtraukuma līdz šā jautājuma izskatīšanai. Vai deputātiem ir iebildes? Nav. Priekšlikums ir pieņemts.

Vārds Mārtiņam Ādamam Kalniņam - Latvijas Zemnieku savienība. Lūdzu!

Sēdes vadītājs. Vārds Mārtiņam Ādamam Kalniņam - Latvijas Zemnieku savienība. Lūdzu! Piecas minūtes.

M.Ā.Kalniņš (LZS).

Godātais priekšsēdētāja kungs! Cienījamie kolēģi! Es patērēšu, augstākais, vienu vai divas minūtes, lai vakars mums neievilktos. Vairāki no mums pieskārās jautājumam par individuālo noguldītāju kontu apdrošināšanu. Sarunās ar vairākiem par šo jautājumu es konstatēju, ka ir tāds priekšstats, ka tāda apdrošināšana varētu būt ļoti dārga. Tajā sakarībā es tikai gribēju pieminēt, ka valstīs, kur ir banku sistēma daudzmaz sakārtota, tās izmaksas ir gandrīz vai minimālas. Piemēram, Amerikas Savienotajās Valstīs apdrošina kontus līdz 100 000 dolāriem, un tur tā apdrošināšanas maksa par apdrošinātiem kontiem ir tikai 1/12 daļa no 1% gadā. Un tad vēl papildus apmēram 60% atdod pēc tam, kad ir izdarīta norēķināšanās par to, cik ir maksājusi tajā gadā banku pārraudzīšana un zaudējumu segšana. Attiecībā uz mūsu situāciju tas, saprotams, nevarētu neko palīdzēt šajā krīzes momentā, bet, ja mēs kaut ko tādu sāktu šogad, visā drīzumā, tad tāda sistēma varētu sākt darboties apmēram pēc gada, jo būtu jārada rezerves un arī jāizveido efektīva pārraudzības komanda, kura tad varētu nodrošināt to, lai banku darbība būtu tāda, ka tā apdrošināšana nebūtu pārāk bieži jāpielieto. Tas ir viss, ko es gribēju piebilst pie iepriekš teiktā, un pateicos par uzmanību.

Sēdes vadītājs. Godātie deputāti, man jums jāatvainojas, jo pēc tam, kad jūs devāt piekrišanu, tas ir, faktiski ar balsojumu piekritāt, ka sēdi turpināsim bez pārtraukuma un ka runās vēl viens deputāts 5 minūtes, tagad ir pieteicies runāt Māris Gailis - Ministru prezidents. Nav iebildes? Lūdzu! Ministru prezidents Māris Gailis.

M.Gailis (Ministru prezidents).

Cienījamais priekšsēdētāj! Cienījamie deputāti! Piektdien, iesākot šo ārkārtas sēdi, es runāju par tām darbībām, kuras valdība ir paredzējusi, lai normalizētu situāciju un nepieļautu bankas "Baltija" krīzi, un arī paskaidroju, kādēļ valdība uzskata, ka šādu krīzi bankā "Baltija" nevar pieļaut. Latvijas Banka, izmantojot savas likumā dotās tiesības, pirmdien apturēja bankas "Baltija" darbību, un tas nozīmē, ka situācija ir izmainījusies. Tātad krasa situācijas izmaiņa prasīja mainīt piektdien pieņemtos lēmumus un stratēģiju. Otrdien valdības sēdē tika par to diskutēts. Sēdē piedalījās arī Valsts prezidents Guntis Ulmanis un Latvijas Bankas prezidents Repše. Protams, mēs pieņēmām un parakstījām kopīgu memorandu. To parakstīja tātad Latvijas Bankas prezidents un Ministru prezidents. Pats galvenais ir tas, ka tajā mēs garantējam noguldījumu saglabāšanu. Mēs pieprasījām 51% akciju vietā nodot 100% akciju valdībai uzticības glabāšanā kā ķīlu šo noguldījumu garantēšanā un noteicām un pieprasījām, ka valdībai būs akcionāru pilnsapulces tiesības attiecībā uz bankas pārvaldīšanu. Tātad - kādēļ pieprasījām akciju pārņemšanu kā ķīlu? Tā iemesla dēļ, ka, ja būtu notikusi 100% bankas akciju nopirkšana par vienu santīmu vai nacionalizācija (tātad pārņemšana visā pilnībā), mēs uzņemtos arī visas saistības, kādas bankai "Baltija" ir pret visdažādākajām personām - juridiskajām un fiziskajām personām. Mēs to nevarējām darīt, jo līdz šim mums nebija - un nav vēl joprojām - pilna pārskata par situāciju. Auditorkompānija "Coopers & Lybrand" ir apsolījusi šādu pilnu pārskatu iedot tikai viena mēneša laikā, tātad mums nebija iespējams pieņemt tik izšķirošus lēmumus, pirms mēs nezinām, kam tad īsti ir pārādā un kādas saistības banka "Baltija" ir uzņēmusies. Šobrīd situācija tātad ir pilnīgi savādāka - bankas darbība ir apturēta. Pašreiz norisinās sarunas starp bankas "Baltija" akcionāriem, Finansu ministriju un Latvijas Banku. Tām bija jāsākas puspiecos, tās acīmredzot vēl nav beigušās. Tātad, kā jau es teicu par šo bezierunu kapitulāciju, bankas darbība ir apturēta, nododot pilnu pārraudzību jeb bankas vadību komandai, kuru vadītu šobrīd Klauss. Vēlāk mēs varbūt varētu manīt šo menedžeri. Ja šīs sarunas par līguma noslēgšanu attiecībā uz labprātīgu 100% akciju nodošanu ķīlā un pilnīgu vadības uzņemšanos beigsies nesekmīgi, Repšes kungam ir jau sagatavots pieprasījums tiesai atzīt banku par maksātnespējīgu, un tad ir cita procedūra - tad tiek pārņemts, protams, viss, un, kā jūs saprotat, tad procedūra ir saskaņā ar likumu. Protams, paliek spēkā valdības un bankas garantija visiem noguldītājiem saņemt atpakaļ savus noguldījumus.

Es gribētu teikt dažus vārdus par bankas uzraudzību. Šodien no rīta notika Nacionālās noziedzības novēršanas padomes sēde, un mēs bijām uzaicinājuši Lejnieces kundzi pārrunāt, kādā veidā notiek banku darbības uzraudzība, un jāsaka, ka konstatējām, ka tā ir absolūti nepietiekama. Kāda iemesla dēļ? Banku darbība kredītpolitikas jomā netiek regulēta savādāk kā ar vienu likumu par bankām, kas ļoti nosacīti nosaka šo sfēru, un pārējā regulēšanas joma tiek noteikta ar bankas ieteikumiem un rekomendācijām. Diemžēl Latvijas Banka nebija iesniegusi vai sagatavojusi likumu par kredītiestādēm jeb kredītlikumu, kas tātad noteiktu skaidri un gaiši, ar likuma spēku, kā bankām ir jārīkojas. Mēs prasījām arī, vai Lejnieces kundze, konstatējot pārkāpumus vienā vai otrā bankā, ir griezusies pie tiesībsargājošām iestādēm, lai varētu piemērot kaut kādas sankcijas. Izrādās, ka tas nekad, nevienu reizi nebija darīts. Vēl vairāk, - nebija pat informēta ne Prokuratūra, ne Iekšlietu ministrija. Mēs prasījām, kādēļ tas nenotika. Varbūt uzticības trūkuma dēļ? Var būt, ka tā, bet tad ir jautājums - kādēļ banka nevērsās pie valdības vadītāja, lai lemtu par šīs uzticības radīšanu vai uzticības atjaunošanu? Tad mums būtu jālemj, vai ministrs ir savā vietā un vai ģenerālprokurors ir savā vietā, ja nav iespējams griezties pie šīm iestādēm, lai, teiksim, sauktu pie kārtības bankas, kuras jau procesā neievēro, lūk, šīs rekomendācijas. Lielākie pārkāpumi, kas izraisīja arī lielākās problēmas, bija, piemēram šādi, Bankā "Latintrade" tātad visi kredīti izsniegti vienam akcionāram - 98% vienam akcionāram. Protams, tas ir ļoti klajš pārkāpums. Bet diemžēl šī uzraudzība vai neuzraudzība noveda pie tā, ka ir bankrots, maksātnespēja, un tad jau, dabīgi, to uzzina Prokuratūra, to uzzina Iekšlietu ministrija, sāk iedarboties, bet tad ir process, nav kara tiesas, Grīga kungs, un pagaidām mums ir jāiet pēc procesa. Un tas, protams, prasa laiku. Tātad, kā jūs zināt un kā jūs jau esat informēti, krimināllietas ir ierosinātas par daudziem, praktiski par visiem šiem bankrotu gadījumiem. Kas būtu jādara jaunajā situācijā? Man jums nāksies stādīt priekšā jaunu finansu ministru, jo diemžēl pārrunas ar Piebalga kungu nav devušas rezultātus. Pārrunas ir arī Valsts prezidenta līmenī, un acīmredzot rīt vai vēlāk... es mēģināšu jau rīt dot darba kārtībā jauno kandidatūru, jūs rīt to dzirdēsiet. Vēl ir pēdējās konsultācijas šovakar, jo finansu ministrs ir ārkārtīgi nepieciešams. Sliktākajā gadījumā, ja būs noraidījums... viens, es jums negribu teikt priekšā... tad tas būs jāatstāj uz nākamo ceturtdienu. Mūsu uzdevums šobrīd ir, trijatā strādājot (ar Repšes kungu es esmu vienojies, ka strādāsim trijatā - Repšes kungs, jaunais finansu ministrs un es personīgi, ikdienas režīmā, tātad katru dienu šim jautājumam veltot uzmanību), noregulēt šodienas krīzi. Otrkārt, uzdevums ir sagatavot visus nepieciešamos likumprojektus un lūgt jūsu atbalstu, lai vistuvākajā laikā kā steidzamus dabūtu Saeimā cauri. Un par to jau ir runāts. Proti, tas būtu likums par kredītiestādēm, tas būtu likums par banku sanāciju un bankrotu, un trešais būtu likums par depozītu turētāju apdrošināšanas fonda radīšanu. Tādā veidā, kopīgi darbojoties. Un es lūgtu tātad visu jūsu atbalstu šo likumu ātrākai pieņemšanai. Mēs tādējādi varētu izbēgt no krīzēm vai samazināt krīžu iespēju nākotnē. Leiškalna kungs un citi kungi un dāmas uzdeva jautājumus, precīzus jautājumus, par depozītu daudzumu, par naudas summu daudzumu. Man ir viens dokuments, no kura es jums varētu četrus ciparus minēt (bet pilnīga skaidrība mums radīsies tikai tad, kad būs auditorkompānijas "Coopers & Lybrand" iedotie biznesa izpētes rezultāti), un šie cipari ir tādi: tātad piektdien, 19.maijā, likviditāte, vajadzība bija 13,9 miljoni latu, tātad tālākās vajadzības bija 19 miljoni latu, un iespējamais trūkums vai vajadzība tātad labākajā gadījumā ir 58 miljoni latu, sliktākajā gadījumā - 115 miljoni latu. Tādi ir šie cipari, kuri šobrīd man ir iesniegti. Tas ir tāds situācijas ekspresvērtējums. Un, protams, mums ir jāpanāk, lai būtu vislabvēlīgākā situācija, lai būtu tas labākais novērtējums, un, neapšaubāmi, mēs kopīgi mēģināsim to arī izdarīt. Paldies par uzmanību.

Sēdes vadītājs. Godātie deputāti, atļaujiet jums atgādināt Kārtības ruļļa attiecīgo pantu: ārkārtas sesijā vai ārkārtas sēdē izskatāmi tikai tie darba kārtības jautājumi, kuri norādīti ierosinājumā vai prasībā par ārkārtas sesijas vai ārkārtas sēdes sasaukšanu, un pēc šo jautājumu izskatīšanas sesiju vai sēdi slēdz. Jautājumi, kurus bija ierosinājuši jeb izteikuši 34 deputāti kā prasību Saeimas Prezidijam sasaukt ārkārtas sēdi, ir izskatīti, jo debatēs vairāk nav pieteikušies deputāti. Tie lēmumu projekti, kuri ir iesniegti, tātad šajā ārkārtas sēdes darba kārtībā nav iekļauti, jo tie nebija iekļauti deputātu iesniegtajā prasībā, un tāpēc Prezidijs tos ir iekļāvis nākamajā sēdē. Tas ir, nākamajā kārtējā sēdē jūsu iesniegtie lēmuma projekti ir iekļauti. Bet tagad, lūdzu, reģistrēsimies! Reģistrācija! Saeimas sekretāra biedri Irēnu Folkmani lūdzu nosaukt deputātus, kuri nav reģistrējušies.

I.Folkmane (5.Saeimas sekretāra biedre).

Cienījamie kolēģi! Ārkārtas sēdes noslēguma daļā nav reģistrējušies šādi deputāti: Ēriks Kaža, Andrejs Krastiņš, Jānis Lucāns, Valdis Pavlovskis, Aleksandrs Pētersons, Indra Sāmīte, Mārtiņš Virsis, Joahims Zīgerists.

Sēdes vadītājs. Ārkārtas sēde ir slēgta. Nākamā kārtējā sēde rīt pulksten 9.00.

Redaktores: J.Kravale, L.Bumbura

Datoroperatores: B.Strazdiņa, S.Bērziņa, M.Ceļmalniece, I.Kuzņecova

Korektores: J.Kurzemniece, S.Stikute

SATURA RĀDĪTĀJS

1995.gada 24.maija pavasara sesijas

ārkārtas sēde

(1995.gada 19.maija ārkārtas sēdes turpinājums)

Ministru kabineta un Latvijas Bankas prezidenta

ziņojums par banku krīzi, valsts budžeta izpildes

gaitu un priekšlikumi krīzes pārvarēšanai

(Turpinājums)

Debašu turpinājums - dep. A.Žīgurs - 1.lpp.

- dep. J.Sinka - 3.lpp.

- dep. P.Tabūns - 6.lpp.

- dep. J.Ādamsons - 10.lpp.

- dep. M.Graudiņš - 17.lpp.

- dep. I.Kalniņš - 21.lpp.

- dep. G.Bērziņš - 23.lpp.

Reģistrācijas rezultāti

Nolasa - Saeimas sekretāra biedre I.Folkmane - 28.lpp.

Debašu turpinājums - dep. J.Zaščerinskis - 29.lpp.

- dep. J.Jurkāns - 33.lpp.

- dep. O.Kehris - 35.lpp.

- dep. A.Čepānis - 40.lpp.

- dep. A.Ameriks - 42.lpp.

- dep. K.Leiškalns - 46.lpp.

- ekonomikas ministrs J.Zvanītājs - 49.lpp.

- dep. O.Grīgs - 50.lpp.

- dep. V.Krištopans - 55.lpp.

- dep. I.Dāliņš - 56.lpp.

- dep. M.Ā.Kalniņš - 61.lpp.

- Ministru prezidents M.Gailis - 62.lpp.

Reģistrācijas rezultāti

Nolasa Saeimas sekretāra biedre I.Folkmane - 66.lpp.

Ceturtdien, 22.februārī
09:00  Saeimas 2024.gada 22.februāra ārkārtas sēde
10:30  Saeimas 2024.gada 22.februāra kārtējā sēde
12:00  Saeimas Prezidija sēde
17:00  2024.gada 22.februāra atbilžu sniegšana uz deputātu jautājumiem