Latvijas Republikas 9.Saeimas

rudens sesijas desmitā (ārkārtas) sēde

2007.gada 23.oktobrī

Sēdi vada Latvijas Republikas 9.Saeimas priekšsēdētājs

Gundars Daudze.

 

Sēdes darba kārtība
Satura rādītājs
Balsojumi


Sēdes vadītājs. Labrīt, godātie kolēģi! Lūdzu, ieņemiet vietas!

Sāksim Saeimas 2007.gada 23.oktobra ārkārtas sēdi.

Sēdes darba kārtībā viens jautājums – lēmuma projekts „Par neuzticības izteikšanu Ministru prezidentam Aigaram Kalvītim”. (No zāles dep. J.Dobelis: „Balsot! Balsojam uzreiz!”)

Lēmuma projekta iesniedzēju vārdā runā deputāts Krišjānis Kariņš. (No zāles dep. J.Dobelis: „Ko ta’ viņš?”)

A.K.Kariņš (frakcija „Jaunais laiks”).

Godātais priekšsēdētāja kungs! Godājamie kolēģi!

Ikvienam no mums ir pilnīgi skaidrs, ka mūsu valstī ir iestājusies pat ļoti nopietna krīze. (No zāles: „Nevar būt!”) Nav jautājums par to, vai ir krīze. Ir jautājums – kāda ir šī krīze, kāpēc ir šī krīze un kāds ir risinājums. Tas ir tas, par ko es šodien runāšu.

Es uzskatu, ka krīze, kas ir valstī izraisījusies, ir tieši šīs Saeimas apstiprinātās valdības gan darbības, gan bezdarbības rezultāts. Mums ir krīze vismaz trijās jomās: ekonomikā, tiesiskumā, un tagad jau izrietējusi no visa šī ir arī krīze mūsu valsts ārpolitikā.

Vispirms es īsi runāšu par ekonomiku.

Inflācija. Kliedzošs tekošā konta deficīts. Jau trešo gadu. Trešo gadu – tieši tikpat ilgi, cik ilgi Kalvīša kungs vada valdību. Kas ir darīts pa šiem trim gadiem, lai mazinātu ekonomiskās problēmas, ekonomikas krīzi valstī? Faktiski gandrīz nekas. Un arī tas, kas ir mēģināts, ir jau sen par vēlu uzsākts.

Kalvīša kungs pirms apmēram trim gadiem argumentēja, ka inflācija – tā esot slimība, kas mums ir vienkārši jāizslimo. Vienkārši jāizslimo šī slimība! Un slimojam mēs ar’! Tikai kuri no tā cieš šobrīd visvairāk? Tie ir tie, kuri mazāk ir nodrošināti. Tie ir pensionāri, tie ir skolotāji, tie ir mediķi, tie ir policisti, tie ir valsts sektorā strādājošie, viņi visvairāk izjūt inflācijas negatīvās sekas.

Es, opozīcijas pārstāvis, varu, šeit stāvēdams, jums teikt, ka ir jau par vēlu, krīze ir sen ielaista. Un jūs varat tanī ieklausīties vai arī neieklausīties. Bet cilvēki jau ir iznākuši ielās. Jūs varat neieklausīties opozīcijā, bet neieklausīties pašiem savā tautā – tas ir ļoti bīstams un slidens ceļš.

Mirkli padomāsim par tiesiskuma krīzi mūsu valstī! Es izlasīju kārtējo reizi šīs Valdības deklarācijas 1.lappusē, kādi ir valdības ilgtermiņa pamatuzdevumi. Aicinu ieklausīties.

„Nostiprināsim tiesiskumu, apkarosim korupciju, noziedzību un kontrabandu, ierobežosim amatpersonu patvaļu.”

Koalīcijas deputāti! Es vēlreiz atkārtošu to, ko jūsu apstiprinātā valdība ir deklarējusi par mērķiem: nostiprināt tiesiskumu, apkarot korupciju, noziedzību un kontrabandu un ierobežot amatpersonu patvaļu.

Atskatīsimies tagad uz šīs valdības kaut vai pēdējā gada darbību kopš 9.Saeimas vēlēšanām! Vai tā ir tā programma, kas tiek pildīta? Kolēģi, tā nav tā programma, kas tiek pildīta! Ja gribat izlasīt, kas ir tā programma, kas tiek pildīta, mēs varam paņemt tos pašus vārdus un vienu otru tikai nedaudz pārmainīt: „Vājināsim tiesiskumu, apkarosim korupcijas, noziedzības un kontrabandas apkarotājus un vairosim amatpersonu patvaļu.” Tā ir drīzāk tā programma, ko šī valdība pilda, bet, kolēģi, es neticu, ka jūs atbalstāt šāda veida politiku. Es neticu, ka no Pirmās partijas, no Zaļo un zemnieku savienības, no Tautas partijas un no „Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK visi deputāti būtu pirms gada parakstījušies zem programmas, kas apkaros korupcijas apkarotājus. Bet, kolēģi, atbalstot Kalvīša valdību, iznāk tas, ko jūs netieši… faktiski darāt tiešā veidā, jo tā programma, ko pilda jūsu apstiprinātā valdība, nav tā, kas ir ierakstīta Valdības deklarācijā.

Tā vietā, lai risinātu inflācijas problēmu un novērstu krīzi izglītības un veselības aprūpes sistēmā, valdība uzbrūk mūsu valsts tiesiskuma pašiem pamatiem. Manuprāt, šī nav atbalstāma politika. Es neticu, ka jūs paši atbalstāt šādu politiku.

Visa šā rezultāts ir tas, ka mūsu valstī jau ir izveidojusies nopietna krīze arī starptautiskajā jomā jeb ārpolitikā. Es esmu pārliecināts, ka Pabrika kungs jums varētu ļoti sīki un smalki izstāstīt, tieši kāda šī krīze ir.

Es uzdošu jums, koalīcijas deputātiem, visiem vienu jautājumu. Padomājiet mirkli un uzdodiet sev jautājumu, kur jūs redzat Latvijas vietu pasaulē. Kur ir Latvijas vieta pasaulē? (No zāles dep. A.Rugāte: „Savā vietā!”) Es iedomājos, ka jūs uz šo jautājumu atbildētu, ka Latvija, protams, ir pilntiesīga un pilnvērtīga Eiropas Savienības un NATO dalībvalsts. Tur jūs, es iedomājos, redzat mūsu valsts vietu.

Bet kur Kalvīša vadītā valdība tagad novedusi mūsu valsti? Es aicinu pievērst uzmanību Vācijas laikrakstam Frankfurter Rundschau, kas pagājušā piektdienā iznāca ar rakstu, kura virsraksts ir šāds: „Vai Latvija ir banānu republika”. Lūk, esam novesti tiktāl, ka 2007.gada 19.oktobrī vācu laikrakstam ir radies jautājums, vai Latvija ir banānu republika! No kurienes viņiem šāds jautājums rodas? Viņiem rodas šāds jautājums dēļ tā, ka viņi vēro, ko mūsu valdība dara, kādā veidā apkaro tiesiskumu mūsu valstī, kādā veidā korupcijas apkarotājs tiek sistemātiski vājināts un viņam tiek tieši uzbrukts, un viņi nonāk pie secinājuma. Ko tas mūsu valstij nozīmē? Mums ir vajadzīgi ārvalstu investori, mums vajag piesaistīt finanšu līdzekļus mūsu valsts attīstībai, bet to uzņēmumu vadība, kas ir Vācijā un kas ir vieni no mūsu lielākajiem sadarbības partneriem, lasa par to, vai mēs esam banānu republika. Valdības darbības rezultāts!

Kolēģi! Es nesaredzu Latviju kā banānu republiku, es neticu, ka jūs arī saredzat, ka tādiem mums būtu jābūt. Es saredzu Latviju, kura ir lepna, turīga, demokrātiska un tiesiska valsts. Es saredzu mūsu ciešākos sabiedrotos nevis Austrumos, bet Rietumos. Spriežot pēc Valdības deklarācijas, es domāju, ka tā ir arī jūsu pārliecība, kolēģi! Es aicinu jūs šodien savu pārliecību izpaust nevis vairs tikai vārdos, bet arī darbos. Atbalstiet Kalvīša valdības demisiju! Veidosim tādu Latviju, kādu mēs paši vēlamies, nevis tādu, kādu to vēlas tikai pāris cilvēku kaut kur mākoņos vai pie jūras!

Paldies jums.

Sēdes vadītājs. Atklājam debates.

Vārds Ministru prezidentam Aigaram Kalvītim.

A.Kalvītis (Ministru prezidents)

Augsti godātais Saeimas priekšsēdētāj! Cienījamie deputāti! Pēdējās dienās bieži tiek piesaukti tādi vārdi kā tiesiskums un demokrātija, un es gribētu izmantot šo iespēju uzrunāt jūs, lai uzturētu šo diskusiju par tiesiskumu un demokrātiju Latvijas valstī.

Tie ir skanīgi vārdi, augsti jēdzieni, kas brīžiem šķiet pašsaprotami, taču tas vēl nenozīmē, ka par tiem nevajadzētu runāt. Es uzskatu, ka vajag. Un vajag par tiem runāt nevis tikai tad, kad tas ir izdevīgi no politiskās konjunktūras viedokļa, kad tos var pacelt kā skaistus lozungus valdības gāšanai, bet vajag runāt ikdienā, jo tieši saruna ir patiesas demokrātijas izpausme. Es arī domāju, ka mums šajā ziņā nav par ko kaunēties.

Latvija ir demokrātiska valsts ar dziļu izpratni par to, kādas tiesības ir tās iedzīvotājiem. Mums ir brīva, neatkarīga prese. Mūsu valsts iedzīvotājiem ir brīvi pieejama informācija tiklab par notikumiem valstī, kā arī par notiekošo ārpus tās robežām. Tās šķiet elementāras lietas, taču ir ārkārtīgi svarīgas. Tās ir lietas, kas jāņem vērā, pirms sākam runāt par demokrātijas apdraudējumu. Latvijā ir ārkārtīgi liberāla likumdošana attiecībā uz pulcēšanās tiesībām, uz tiesībām paust savu viedokli piketos, mītiņos un sapulcēs. Arī tās mums jau ir sen pašsaprotamas lietas, un iedzīvotāji prot šīs tiesības novērtēt, ja vēlas darīt zināmu savu viedokli.

Latvijā ir demokrātiski ievēlēta Saeima un likumīga valdība – valdība, kas ievēro visus tiesiskuma principus, un tie ir principi, par kuriem ir jārunā īpaši.

Ko mēs saucam par tiesisku valsti? Ko mēs saucam par tiesisku rīcību? Kur ir robeža starp politiķa tiesībām definēt valsts mērķus un amatpersonas atbildību par likumu ievērošanu? Tie visi ir svarīgi un nebūt ne retoriski jautājumi. Ar tiem mēs saskaramies ik uz soļa.

Ko darīt, ja valsts amatpersona ir konstatējusi likuma pārkāpumu, ko pieļāvis viņas pārraudzībā esošas iestādes vadītājs? Varbūt vērtēt šo notikumu atkarībā no tā, cik labas ir viņu savstarpējās attiecības, cik spožs ir padotā publiskais tēls? Rīkoties tā, lai tu izskatītos labi, vai rīkoties tā, kā to paredz likums?

Politika ir māksla atrast īsto līdzsvaru, atrast kompromisu. Tā ir patiesība, kas ir tikpat veca kā pasaule. Esmu politikā jau ilgāku laiku, esmu vadījis valdību situācijās, kurās daudzi par izdevīgāku uzskatītu iespēju demisionēt, aiziet, lai saglabātu lauru vainagu galvā. Es uzskatu, ka godīgāk ir turēties pie principiem, nevis pie popularitātes. (No zāles dep. A.Rugāte: „Pareizi!”)

Konstatējot pārkāpumus Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja finanšu lietās, es, būdams Ministru prezidents, gāju vienīgo tiesisko ceļu. Zinot to, ka KNAB vadītājs ir sabiedrībā populāra persona, es apzinājos, ka tas man kā politiķim nebūs izdevīgi. Taču izdevīgums un tiesiskums ir divas dažādas lietas.

Likums, ko pieņēmusi Latvijas Saeima, skaidri definē ceļu, kā ir izvērtējams KNAB vadītāja darbs. Kad Valsts kontrole konstatēja pārkāpumus Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojā, valdība šā biroja vadītāja rīcības izvērtēšanai izveidoja ģenerālprokurora vadītu komisiju. (No zāles: „Nelikumīgi!”) Šī komisija ir vērtējusi biroja vadītāja rīcību un sniegusi savu atzinumu. To ir izskatījis Ministru kabinets un iesniedzis izvērtēšanai un lēmuma pieņemšanai Saeimā. Viss noticis tiesiskā ceļā, demokrātiski balsojot.

Arī jautājums par to, vai KNAB vadītāja atstādināšana no amata notikusi, ievērojot visus likuma priekšrakstus, ir vienīgi tiesisks, jo likumdošana paredz precīzu tiesisku regulējumu, ar kura palīdzību šādi iespējami strīdīgi jautājumi ir izšķirami.

Manu rīcību noteica esošie normatīvie akti, un šis process nekādi nevar ietekmēt KNAB tālāko darbību korupcijas novēršanā un apkarošanā.

Manis vadītā valdība ir atbalstījusi un turpinās atbalstīt korupcijas novēršanas aktivitātes. Biroja darbs ir bijis veiksmīgs un vienmēr sastapis valdības atbalstu.

Visuzskatāmāk tas ir redzams finansiālā ziņā. (No zāles: „Ej nu ej!”) Valsts budžeta finansējums birojam no tā dibināšanas brīža ir audzis ik gadu – no 1,6 miljoniem latu 2003.gadā līdz 3,46 miljoniem – šogad.

Nākamā gada budžetā valdība KNAB vajadzībām ir ieplānojusi novirzīt 3,68 miljonus latu. Vai tas ir mēģinājums graut korupcijas apkarošanu? Nedomāju vis.

Manis vadīto valdību laikā ir strauji virzījušās uz priekšu nozīmīgas, ar korupciju saistītas krimināllietas, izvirzītas apsūdzības, ir tiesātas un sodu saņēmušas valsts amatpersonas.

Vai valdība ir centusies kaut vienā lietā traucēt biroja darbu? (No zāles: „Jā!”) Nekad!

Noslēgumam tuvojas pēdējā laika skaļākie procesi Ventspils amatpersonu lietā, arī digitālās televīzijas lietā. Šajās lietās apsūdzības ir uzrādītas personām, kuras politiski tiek saistītas arī ar valdošās koalīcijas partijām.

Vai valdība ir liegusi jebkādu atbalstu šo lietu izmeklēšanā? (No zāles: „Jā!”) Nekad! Pat viskvēlākais politiskais demagogs to nevarētu apgalvot.

Savā politiķa darbā es jau sen esmu pārliecinājies, cik postošs ir korupcijas rēgs, kas klīst varas gaiteņos, un cik būtisku ļaunumu valsts tēlam spēj nodarīt tikai jau aizdomas vien par koruptīviem darījumiem.

Es personiski esmu pārliecināts par to, ka cīņa ar korupciju ir viens no svarīgākajiem uzdevumiem ceļā uz labāku valsti – uz tādu valsti, kādu mēs gribētu redzēt Latviju. Un es esmu pārliecināts, ka šo uzdevumu nav iespējams veikt tikai ar kosmētiskiem uzlabojumiem vai parādes arestiem. Tas ir smags ikdienas darbs, kas darāms mums visiem kopā un KNAB 139 darbiniekiem pirmām kārtām.

Tas ir darbs, kas saistīts ne tikai ar sūdzību izskatīšanu vai deklarāciju pārbaudi, bet tas ir darbs arī ar likumu izvērtēšanu un normatīvo aktu nepilnību konstatēšanu. Tas ir darbs, kas veicams ar operatīviem līdzekļiem.

Un te ir kāds svarīgs aspekts. Iestāde, kura cīnās ar likuma pārkāpējiem, nedrīkst sevi nostādīt ārpus likuma. Nekad un nekādā gadījumā! Ja tev ir nepilnības iekšējās kārtības noteikumos, novērs tās, pirms tiek radīta situācija, kurā iespējama ļaunprātīga dienesta stāvokļa izmantošana! Ja tu atrodies interešu konfliktā, novērs to, pirms tava rīcība met šaubu ēnu uz tevis vadīto iestādi!

Runājot par KNAB vadītāja atbilstību ieņemamam amatam, es gribētu noņemt jebkādu personisku motivāciju.

Valsts kontrole un ģenerālprokurora vadītā komisija, izvērtējot pārkāpumus Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojā, – uzsveru: vienprātīgi! – ir konstatējusi trīs likumu: Operatīvās darbības likuma, likuma „Par grāmatvedību” un likuma „Par valsts un pašvaldību finansu līdzekļu un mantas izšķērdēšanas novēršanu” normu pārkāpšanu. Trīs likumi ir pārkāpti!

Man kā amatpersonai, kuras pārraudzībā atbilstoši normatīvajiem aktiem atrodas KNAB, ir viedoklis par to, kāda ir iestādes vadītāja profesionālā atbildība šajā konkrētajā gadījumā. Savu viedokli esmu paudis, tāpat kā to ir pauduši visi Ministru kabineta locekļi. Nav šaubu, ka lēmums par to, vai šo triju nosaukto likumu normu pārkāpšana ir pietiekams pamats KNAB vadītāja atbrīvošanai no amata, ir tikai un vienīgi Saeimas kompetencē. To nosaka likums.

Taču es ne mirkli nešaubos, ka radusies situācija bija jāizvērtē. Vai es rīkojos pareizi no politiskā izdevīguma viedokļa? Droši vien ne. Izskatās, ka tā bija politiska kļūda, par ko man vēl nāksies samaksāt. Taču ilgtermiņa perspektīvā es to uzskatu par godīgu rīcību. (No zāles: „Tad tur ir tā kļūda!”) Es to uzskatu par turēšanos pie tiesiskuma principiem un pilnībā uzticos demokrātiski ievēlētas Saeimas deputātu balsojumam. Arī turpmāk jāseko likumam, nevis emocijām. To es saucu par tiesisku rīcību, to es saucu par tiesisku valsti.

Paldies. (Aplausi.)

Sēdes vadītājs. Paldies.

Vārds debatēs deputātam Dzintaram Zaķim.

Dz.Zaķis (frakcija „Jaunais laiks”).

Godājamie kolēģi! Manā priekšā ir Latvijas Republikas Ministru kabineta deklarācija par Ministru kabineta iecerēto darbību.

Otrajā punktā lasām: „Nostiprināsim tiesiskumu, apkarosim korupciju, noziedzību un kontrabandu, ierobežosim amatpersonu patvaļu.”

Godājamie kolēģi! Es apņemos apgalvot, ka dzīvē daži vārdi ir, tā teikt, mainījušies vietām. Proti, dzīvē ir tā: ierobežosim tiesiskumu, apkarosim korupcijas, noziedzības un kontrabandas apkarotājus, nostiprināsim amatpersonu patvaļu. Tā, lūk, ir reālā situācija šobrīd, tā tas ir!

Valstī ir nobriedušas trīs milzīgas problēmas.

Pirmkārt, ir pieaugusi krīze ekonomikā. Otrkārt, uz valdības visatļautības fona ir izveidojusies nopietna problēma ar tiesiskuma principu ievērošanu. Un treškārt, abu šo iepriekš minēto apstākļu dēļ Latvija starptautiskā mērogā izskatās vienkārši nožēlojami.

Ja mani kolēģi vairāk pieskarsies tieši tiesiskuma un starptautiskajiem aspektiem, tad es centīšos pierādīt, ka daudzu nelaimju cēlonis šajā valstī ir pēdējo gadu, es atvainojos, muļķīgā ekonomika, ko realizē tieši Kalvīša kunga vadītā valdība.

Bet sākumā – neliela atkāpe.

„Mēs esam vīlušies tajos, kuriem bijām uzticējuši savu priekšstāvju godu. Pārāk daudzu kompetence un godaprāts mums šķiet apšaubāms. Mūs māc bažas arī par to, ka vairums mūsu priekšstāvju ir pārvērtušies par savdabīgu šķiru, kura galvenokārt rūpējas par savtīgām interesēm. Atšķirībā no citiem viņi ir pie varas un tāpēc spēj par sevi rūpēties labāk. (No zāles: „Tieši tā!”) Taču šo varu viņiem esam devuši mēs. Ir gana ļauts pašlabuma meklētājiem izmantot šo valsti – mūsu valsti.” Ieklausieties vēlreiz! „Ir gana ļauts pašlabuma meklētājiem izmantot šo valsti – mūsu valsti!”

Vai zināt, kas bija šo viedo vārdu autors? Pirms daudziem gadiem Tautas partija tā runāja dokumentā ar nosaukumu „Mēs mīlam šo valsti”. Dīvaini, ka nu lomas ir mainījušās. Nu tieši Tautas partiju – un ne bez pamata! – tauta uzskata par pašlabuma meklētājiem, kas šo valsti izmanto savtīgām interesēm. Tauta tieši Tautas partiju uzskata par tiem, kuri daudz labāk var rūpēties par sevi, esot pie varas. Tieši par Tautas partijas kompetenci un godaprātu ir vislielākās šaubas neskaitāmiem tūkstošiem cilvēku.

Esmu pārliecināts, ka tauta nav akla. Tauta redz un precīzi novērtē valstī notiekošo. Tauta piedod daudz ko, bet nepiedod, ja tās priekšstāvji par savu darba kārtību izvēlas jautājumus, kas interesē tikai atsevišķus indivīdus, nevis plašu sabiedrības daļu.

Vai jūs nesaredzat kopsakarības starp masveidīgo privatizācijas kampaņu 7.Saeimas laikā un 8.Saeimas vēlēšanu rezultātiem? Vai jūs neuzskatāt, ka pašreizējās koalīcijas straujais, visu laiku straujākais, reitinga kritums tomēr nav atgriešanās pie pirmspozitīvisma kampaņas pamatsituācijas, kad lielum lielā daļa sabiedrības ne tikai neatbalstīja, bet pat nosodīja tikai par sevi domājošos politiķus?

Kāda tad ir šābrīža situācija ar ekonomiku mūsu valstī? Latvijā ir visaugstākā inflācija Eiropas Savienībā. Nenoliegsim, ka arī kopprodukts aug teju vai visātrāk Eiropā. Taču priekam par to nav pamata, jo nekontrolēti procesi ļoti bieži beidzas bēdīgi. Valstī pieprasījums aug daudz straujāk, nekā spēj uz to reaģēt piedāvājums. Mēs saņemam miljardus – fondu naudas no Eiropas, un vēl vairāk saņemam kredītu formā no ārzemju bankām. Valsts budžets aug ātrāk nekā kopprodukts, pat latvieši, kas ir ārzemēs, savējiem sūta summas, kas mērāmas miljonos, bet „pelēkā” nauda no Austrumiem meklē un, ticiet man, atrod savus ceļus Latvijas ekonomikā. Vai šīm naudas masām pretī ir nostājusies efektīva ekonomika? Atbilde – nē. Mūsu valstī pat ekonomikas ministra nav, kur nu vēl pārdomātas ekonomiskās politikas. Un tas ir tieši uz jūsu sirdsapziņas, Kalvīša kungs!

Īsi pirms nākšanas tribīnē es pāršķirstīju valdības tā saukto inflācijas samazināšanas plānu. Atgādināšu, ka plāns sastāv no trīsdesmit četriem punktiem. Plāns tika pieņemts ar vismaz divu gadu nokavēšanos, toties ar milzīgu troksni medijos. No trīsdesmit četriem punktiem izdevās izpildīt nedaudz vairāk par četriem, un plāns klusītēm pazuda atvilktnē. Spriediet paši, vai šis bija inflācijas samazināšanas vai uzmanības novēršanas plāns. Tikai neaizmirstiet, ka ar inflācijas samazināšanu tāds čiks vien sanāca!

Kalvīša kungs, inflācija nav slimība, kuru var izslimot. Inflācija ir milzīga problēma, kuru var pieveikt, tikai vajag gribēt un konsekventi darīt. Pirms vairāk nekā diviem gadiem, kad „Jaunais laiks” sāka zvanīt trauksmes zvanus par tuvojošos krīzi valstī, jūs par mums tikai pasmējāties. Mēs piedāvājām rīcības plānu, kas jau tajā brīdī sakrita ar tautas, nevis atsevišķu oligarhu interesēm. Iespējams, ka tāpēc šis plāns bija jāpadara slepens un, tēlaini izsakoties, „jānorok”. Neviens cits kā jūs, Kalvīša kungs, ar savu bezdarbību esat vainojams pie tā, ka tik augsta šobrīd ir inflācija valstī.

Viens no galvenajiem instrumentiem inflācijas samazināšanai, neapšaubāmi, ir dzelžaina fiskālā politika. Tas nozīmē, ka valstij pašai, kā jau lielākajam naudas tērētājam, jākļūst arvien taupīgākai. Bet kāds ir Kalvīša valdības piedāvātais risinājums? Taupīsim uz visu citu rēķina – uz pensionāru, skolotāju, ārstu, policistu, pat ugunsdzēsēju rēķina, bet tikai ne uz mūsu pašu, tikai ne uz sava rēķina!

Par nākamā gada budžeta nodošanu Saeimas komisijām. Es no tribīnes minēju paradoksālos skaitļus, ka attiecībā pret kopproduktu samazinās izdevumi izglītībai, medicīnai, sabiedriskās kārtības nodrošināšanai, bet palielinās tieši valdības aparāta uzturēšanai. Nākamā gada budžets, kolēģi, ir brāķis! Solītā ministriju izdevumu samazināšana ir aizstāta ar ieņēmumu prognozes palielināšanu. Solītais ministriju funkciju audits un no tā izrietošais iestāžu un ierēdņu skaita samazinājums tā arī nav noticis.

Vēl viens dokuments, kuru lasīju pirms nākšanas tribīnē, ir Valdības deklarācija. Sadaļā „Nodokļu politika un administrācija” rakstīts apbrīnojami daudz pareizu lietu. Tur ir gan par nekustamā īpašuma nodokļa maiņu, gan par atbildības sadalījumu starp darba devēju un darba ņēmēju, gan arī daudzas citas lietas attiecībā uz uzņēmējdarbības veicināšanu. Tas viss ir, tā teikt, solījumu formātā. Bet praksē aina, ticiet man, ir radikāli atšķirīga. Kritiski augstais tekošā konta deficīts ir pierādījums tam, ka valstī neattīstās nedz rūpniecība, nedz pakalpojumi, kas būtu eksporta cienīgi.

Valstī strādājošie uzņēmēji šobrīd vairāk nekā jelkad aicina veikt nopietnu nodokļu sistēmas reformu. Katram, izņemot laikam tikai valdību, ir skaidrs, ka pārdomāta nodokļu politika var panākt situāciju, kurā uzņēmējs saprot, ka viņu šajā valstī vēlas redzēt nākam, nevis ejam. Katram, šķiet, izņemot tikai valdību, šobrīd ir skaidrs, ka ar pārdomātu nodokļu politiku var panākt situāciju, ka mūsu tautieši neklīdīs pa pasauli darba meklējumos.

Kalvīša kungs, jūs vēl pagaidām vadāt šo valdību. Vai tiešām ir tik grūti ieklausīties sabiedrībā un izdarīt pašas nepieciešamākās lietas? Ja neprotat pats, jautājiet opozīcijai, mēs jums palīdzēsim.

Šobrīd situācija ir dramatiska. Izskatās, ka inflācijas samazināšana, ražošanas attīstība un citas valstij sasolītās lietas var, tā sacīt, „degt zilās ugunīs”, ja priekšā ir daudz svarīgākas lietas, tādas kā, piemēram, „Lattelecom” privatizācija vai kārtējā „Gaismaspils”, tikai šoreiz – enerģētikas jomā. Tautsaimniecības komisijas deputāti, cerams, saprata, bet citiem paskaidrošu, ka pašreizējā Elektrības tirgus likuma virzīšana (ir runa par esošo tā redakciju) var beigties valstij bēdīgi gan no energoatkarības, gan no enerģijas cenu viedokļa.

Nedomājiet, ka Kalvīša kunga nesenie izteikumi par nozīmīgas elektrostacijas būvniecības nepieciešamību un Krievijas gāzes izmantošanu ir aizmirsti! Esmu pārliecināts, ka šā projekta realizācijas process notiek, un to apliecina manis pieminētās aktivitātes likumdošanas jomā. Esmu pārliecināts, ka katra diena, ko šī valdība pavada, būdama pie varas, nes tautai tikai krīzes padziļinājumu.

Un visbeidzot citēšu vēl vienu teikumu no manis minētā dokumenta: „Mēs esam pieredzējuši to, ka smagos, vēsturiski nozīmīgos brīžos mūsu tauta spēj būt aktīva un saliedēti, plecu pie pleca, pati spēj lemt savu likteni.”

Kalvīša kungs, ja jūs nepratīsieties laikus atvainoties tautai un atstāt savu posteni, tad tauta pati jums piespriedīs demisiju. Pirmo signālu jūs jau saņēmāt pagājušajā nedēļā, un varat būt drošs – turpinājums sekos. (Aplausi.)

Sēdes vadītājs. Vārds deputātei Sandrai Kalnietei.

S.Kalniete (frakcija „Jaunais laiks”).

Godātais Saeimas priekšsēdētāja kungs! Kolēģi! Ministru prezidenta kungs! Valdības locekļi! Šodien lasīt ārvalstu presi par Latviju – tas ir liels negatīvs pārdzīvojums: Latvijas reputācija ir smagi cietusi. Jā, tik lielu kaitējumu Latvijas starptautiskajam tēlam ir nodarījusi Kalvīša īstenotā iekšpolitika! Šoreiz nav neviena cita – ne Krievijas, ne Amerikas Savienoto Valstu, ne Eiropas Savienības –, kam uzgrūst atbildību par mūsu reputācijas pasliktināšanos. Reputāciju valdība ir sapurgājusi pati. Šā kaitējuma izlabošanai nu būs vajadzīgi gadi, jo laba reputācija ir ļoti ilga darba rezultāts, ko var pazaudēt acumirklī dažu kļūmīgu soļu dēļ.

Ārlietu ministrijā es ienācu 1990.gada 22.maijā kopā ar tikko nozīmēto ārlietu ministru Jāni Jurkānu. Mūsu uzdevums bija pārņemt LPSR Ārlietu ministriju, kura līdz tam ar ārlietām nebija nodarbojusies. Latvijai bija jāsāk veidot savu ārpolitiku no nulles.

Kopš tās tālās dienas ir pagājuši 17 gadi. Latvija, kas agrāk bija Rietumu sabiedrības apziņā izdzisusi valsts, ir spējusi atgriezties Eiropā un kļūt par NATO dalībvalsti. Vēl nesen par Latviju ārvalstu presē un citu valstu Ārlietu ministriju dienesta ziņojumos rakstīja galvenokārt pozitīvas lietas. Ilga un grūta darba rezultātā Latvijai bija izveidojusies laba starptautiskā reputācija. Cik iesākumā mūsu diplomātiem un labākajiem valstsvīriem bija grūti likt sevi sadzirdēt Rietumu varas gaiteņos! Vispirms mūsu draugi un partneri bija jāpārliecina, ka nevēlamies palikt „pelēkajā” zonā starp Neatkarīgo Valstu Savienību un Eiropas Savienību, un ar darbiem bija jāpierāda, ka esam apņēmības pilni pārvarēt postpadomju tikumus un netikumus, ka mums dārgas ir demokrātiskās pasaules vērtības – demokrātija, tiesiskums un cieņa pret cilvēku.

Šis darbs deva pirmās pozitīvās pārmaiņas ap 1997.gadu – tikai ap 1997.gadu! – kad Rietumu plašsaziņas līdzekļos sliktās ziņas sāka mīties ar labajām. Taču 1998.gada pavasarī piedzīvojām strauju kritienu atpakaļ. Krievijas „polittehnologu” veiksmīgi īstenotās operācijas rezultāts bija tas, ka pensionāru piketa izdzenāšana pie Rīgas Domes tika „izpūsta” par notikumu, kas kļuva par pamatu Latvijas kompromitēšanas kampaņai Rietumu medijos un varas gaiteņos. Toreiz gandrīz izdevās Rietumu sabiedrības acīs Latviju padarīt par valsti, kur neievēro pulcēšanās brīvību un kur atdzimst fašisms. Operācija bija veiksmīga, jo Latviju neuzaicināja sākt pievienošanās sarunas ar Eiropas Savienību. Uzaicināja Igauniju. Atkal lēni, graudiņu pa graudiņam, bija jāskaidro politiķiem, augstākajiem ārvalstu ierēdņiem, jāvilina uz Latviju ārvalstu žurnālisti, un ap 2000.gadu izdevās atkopt Latvijas starptautisko tēlu. Īpašu uzrāvienu visos ārvalstu sabiedrības līmeņos valsts reputācija piedzīvoja pēc Vairas Vīķes-Freibergas kļūšanas par Valsts prezidenti.

Mūsu sabiedrotie tik augstu novērtēja Latvijas sasniegumus, ka 2006.gadā Rīgā notika NATO sammits. Kopš sammita vēl nav pagājis pat gads, bet Latvijas starptautiskā reputācija jau ir smagi cietusi!

To es, bijusī diplomāte un bijusī ārlietu ministre, pārmetu Ministru prezidentam Kalvītim. Es pārmetu viņam vieglprātību un nevērību pret Latvijas starptautisko tēlu. Es viņam pārmetu biezausību un nespēju adekvāti novērtēt zem četrām acīm teiktas diplomātiskas vēstis.

Atbildība par to, ka ASV vēstniecei savas bažas par Latvijā notiekošo bija jāsaka publiskā lekcijā, pilnībā ir jāuzņemas Kalvītim. Viņš izlikās nesaprotam vai nevēlējās dzirdēt to, ko viņam pirms tam mēģināja teikt diskrētās diplomātiskās sarunās.

Ir naivi stāstīt sabiedrībai, kā to dara Kalvītis, Bērziņš un Šķēle, ka vēstnieces Beilijas uzruna ir viņas vienpersonisks viedoklis un pašiniciatīva. Neviens vēstnieks neko tādu neatļaujas darīt bez saskaņošanas ar savu valdību. Pretējā gadījumā jau nākamajā dienā vēstnieks tiek atsaukts.

Tur, Latvijas Universitātes aulā, Latvijas sabiedrībai tika pausts oficiāls ASV viedoklis.

Man, tāpat kā daudziem, bija līdz asarām pazemojoši klausīties ASV vēstnieces runu. Pazemojoši tāpēc, ka 17 gadus pēc neatkarības atjaunošanas tika mums atgādināts par demokrātijas vērtībām un tiesiskuma principiem, kurus pēdējā laikā Latvijas valdība vairs netur godā.

Un nav ko sašust par ASV uzdrošināšanos! Mēs dzīvojam globālā pasaulē, kur valstis vieno ciešas un mazāk ciešas saites.

Iestājoties Eiropas Savienībā un NATO, mēs brīvprātīgi uzņēmāmies saistības demokrātijas, tiesiskuma un cilvēktiesību standartu ziņā, tāpēc mūsu sabiedrotajiem ir tiesības mums teikt nepatīkamas lietas.

Kā arvien, kad mūsu partneri atļaujas būt kritiski, mūsu bāleliņi tūdaļ sāk leijerēt par patriotismu: „Nevienam neļausim jaukties mūsu lietās! Nebūsim Briseles un Vašingtonas pakalpiņi! Paši gudri, lieli, vareni!” Zemteksts ļoti vienkāršs: „Nevienam neļausim jaukties mūsu tik parocīgi sakārtotajā: „Es – tev, tu – man!” pasaulītē!”

Vienmēr brīnos, cik viegli uz šā viltus patriotisma āķa vēl arvien mēdz uzķerties labi, godīgi un gudri cilvēki, kuri gatavi politiķim piedot negodīgumu, ja vien viņš pareizā brīdī un vietā māk no sevis izspiest pa kādam patriotiskam vārdam.

Es jūtu līdzi saviem bijušajiem kolēģiem – vēstniekiem, jo labi zinu, kāds pazemojums viņus smacē, kad jāskaidro svešas valsts Ārlietu ministrijā, kas šodien notiek Latvijā.

Tā jau mēdz teikt, ka diplomātiem maksā, lai viņi melotu savas valsts labā. Un viņi ir spiesti to darīt, jo ir Latvijas patrioti, un viņiem ir kauns par valstī notiekošo. Liekot lietā savu profesionalitāti, viņi mēģina paskaidrot nepaskaidrojamo – to, kā pie valdošās koalīcijas galda ilgu laiku varēja sēdēt smagos kriminālnoziegumos apsūdzēta persona, kāpēc, neskatoties uz NATO iebildumiem, valdība un Saeima tomēr nolēma labot drošības iestāžu likumus, kāpēc augstos valsts amatos virza cilvēkus ar pretrunīgu vai pat apšaubāmu reputāciju, kāpēc no sava amata bija spiests atkāpties Saeimas priekšsēdētājs, kāpēc valdība mēģina vājināt Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroju, kas darbos ir pierādījis efektivitāti cīņā ar korupciju un pret valsts nozagšanu. Šo sarakstu varētu vēl turpināt.

Godātie valdošās koalīcijas deputāti! Ar mūsu vēstnieku pūlēm vien Latvijas reputāciju nevarēs noturēt, jo diplomātiskie sakari iet divos virzienos. Vai jūs esat mēģinājuši iztēloties, ko diplomāti šodien raksta savām kancelejām? Es to spēju, jo zinu, ko es rakstītu, ja būtu viņu vietā.

Par šo apkaunojumu varam pateikties mūsu lieliskajam Ministru prezidentam Kalvītim un lieliskajai koalīcijai, kuras deputāti ir gatavi ar savu balsojumu apzīmogot katru valdības iegribu.

Es uzskatu, ka Aigars Kalvītis ir nodarījis būtisku kaitējumu Latvijas interesēm, sistemātiski īstenodams tādu politiku, kas ir atstājusi negatīvu iespaidu uz mūsu valsts starptautisko reputāciju.

Es aicinu balsot „par” Kalvīša demisiju.

Paldies. (Aplausi.)

Sēdes vadītājs. Vārds deputātam Jurim Dobelim.

J.Dobelis (TB/LNNK frakcija).

Augsti godātie Saeimas priekšsēdētāja kungs un Ministru prezidenta kungs! Cienītie kolēģi!

Manās rokās ir kāds interesants dokuments, kuru ir parakstījuši īpatnēji cilvēki: Repše, Rubiks, Kalniete, Buzajevs, Pliners un vēl daži citi. Mans jautājums: kas visiem šiem cilvēkiem ir kopīgs? Un kopīgais ir ļoti vienkāršs: gāzt, graut, dzīt! (No zāles dep. J.Pliners: „Mēs esam par tiesisku valsti!”)

Un tāpēc man parādījās jautājums: kas tie tādi ir, – šie tautas tracinātāji? Un kam tas viss ir izdevīgi? Vai šīsdienas pasākums ir saistīts ar kaut kādu nopietnu vēlēšanos vai tikai tukša sevis izrādīšana un vārda „Es” pieminēšana priekšā un aizmugurē?

Tā visa sākums ir meklējams turpat, kur viņš ir bijis, – neveiksmīgs starts 9.Saeimas vēlēšanās, neveiksmīgs starts, veidojot valdību, iedotās naudas nesekmīga izšķērdēšana un nekas cits.

Es gribētu atgādināt, ka tūlīt pēc 9.Saeimas ievēlēšanas „Jaunā laika” pārstāvji nāca klajā ar paziņojumu: „Valdība ir jāveido trim frakcijām: „Jaunajam laikam”, protams, Zaļo un Zemnieku savienībai un Tautas partijai!” Paskatieties vecajos preses izdevumos, kurš to teica un kad to teica.

Neskatoties uz to, ka īsi pirms 9.Saeimas vēlēšanām „Jaunais laiks” pilnā sastāvā aizgāja prom no valdības, tagad tas atkal grib tajā būt. Paskatieties zālē! Cik ministru te sēž: viens, divi, trīs, četri, pieci, seši… Vismaz tik daudz es te redzu uzreiz. Tātad (No zāles dep. V.Orlovs: „Proti skaitīt!”) tagad atkal sagribējuši? Jā?

Kas notika vēlāk? Sākās bakstīšanās, grūstīšanās, visādas vēlmes sevi parādīt vesela gada garumā. Tikai ne darbos, tikai ne darbos… Bija redzama atklāta vēlme nomainīt vienas sejas ar citām. Nekas cits!

Es neteikšu, ka pozīcija ir strādājusi bez kļūdām. Protams, tā nav! Ir tikai jautājums: kāda ir bijusi izturēšanās pret šīm kļūdām? Kāda ir bijusi reakcija, it īpaši no opozīcijas puses? Tikai sabiedrības tracināšana! Nekas cits! Nekas jēdzīgs! Nekādu nopietnu sarunu!

Ļoti raksturīgs piemērs tam bija tautas nobalsošana. Un tur jūs „dabūjāt iekšā” pamatīgi. (No zāles S.Kalniete: „Nē! Tur jūs „dabūjāt iekšā”!”) Tikai divdesmit procenti no vēlētājiem atnāca uz šo tautas nobalsošanu. Drusciņ vairāk par divdesmit procentiem… Pat no tā daudzuma, kas bija vajadzīgs, pietrūka 120 tūkstošu balsu. 120!

Jūs te tagad plātāties ar 3, 4 vai 5 tūkstošiem, bet tur nebija 120 tūkstoši! Tas kaut kā jau ir aizmirsies… Bet Latvijas Republikas pilsoņi parādīja skaidri to, ka viņi tukšai bļaušanai un tautas tracināšanai neuzticas. Un paldies viņiem par to, ka viņi prata sevi parādīt.

Tālāk turpināja meklēt visādas citādas iespējas. Nonācām līdz prezidenta vēlēšanām. Varbūt atcerēsimies, kādi ģīmji toreiz stāvēja pie Saeimas un kādi stāvēja vēl šad un tad pēc tam? Un ko dara tie cilvēki, kuri toreiz gānīja Valdi Zatleru? Ko viņi dara šodien? Viņi aicina viņu, viņi vēršas pie viņa, viņi lūdz viņu atlaist Saeimu, viņi lūdz viņu… Nu prezidents viņiem ir Dievs, kad paši ir zaudējuši attiecīgajā cīņā. Nu Zatlera kungs, izrādās, ir labs cilvēks. Beidzot! Beidzot saprata.

Tomēr pats nožēlojamākais ir tas, ka redzam vienus un tos pašus režisorus, vienas un tās pašas tā saucamās sabiedriskās organizācijas ar vieniem un tiem pašiem cilvēciņiem priekšgalā neatkarīgi no tā, vai tas ir praids vai tas ir kaut kāds pikets, vai runa ir par Loskutovu… Drīz varbūt runa būs par Buzajevu, bet piketā tik un tā būs vieni un tie paši cilvēki. Vieni un tie paši uzvārdi visu laiku!

Tātad – kāpēc ir tā? Ko piedāvā piketētāji? Vai viņi piedāvā kādu risinājumu? Ko viņi kliedz? – „Nost! Ārā! Padzīt! Patriekt!” un vēl trakāk. Vissmieklīgākais notika pagājušajā ceturtdienā, kad viens mums labi pazīstams Saeimas deputāts… es nezinu, varbūt kāds viņam šprici bija iedūris mugurkaulā kaut kur tur… uzlēca pa kāpnēm augšā un sāka kliegt: „Patriekt Saeimu! Patriekt valdību!”, pats būdams Saeimas deputāts. Tad rodas jautājums: ko tu te sēdi? (Aplausi.) Liec mandātu nost! Un kļuva vēl jocīgāk, kad vakar man daži aktīvie piketētāji teica, ka šis trakulis viņiem esot izjaucis piketa labo noskaņojumu. (Zālē smiekli.) Nu, paldies! Es teicu, ka tas ir mūsu iesūtītais provokators. (Zālē smiekli.)

Tagad īsi par pagājušo ceturtdienu. Es tiešām jūtu līdzi tiem cilvēkiem, kuri, godīgu nolūku vadīti, bija atnākuši pie Saeimas. Bet kādi bija daudzi citi? Es viņus atceros pēdējos divdesmit gadus kopš pulcēšanās pie tām „Zīgerista tualetēm”. Daudzi bija tie paši cilvēki. Pa šiem divdesmit gadiem viņi neko nav iemācījušies. Tātad tie ir cilvēki, kurus speciāli velk, lai tracinātu sabiedrību.

Un tā plātīšanās ar vārdu „tauta”! Esiet uzmanīgi, jo katrs no jums ir viena tautas daļiņa, mūs visus ieskaitot. Katram no mums ir viena balss Saeimas vēlēšanās, un ne vairāk. Lūdzu to neaizmirst!

Tagad mēs esam nonākuši līdz šīsdienas iecerei – vienu dienu pirms valsts budžeta pieņemšanas gāzt valdību. Ģeniāli, vai ne? Tas nozīmē, ka valsts budžetu varbūt varētu arī nepieņemt, jo šeit kritika jau izskanēja… Ko tas tālāk nozīmē? Tas nozīmē, ka līdz 1.janvārim diez vai būs cits budžets. Tas nozīmē, ka neapliekamo minimumu mēs atstāsim esošajā līmenī, tas nozīmē, ka arī minimālo algu, kas tomēr no simt divdesmit latiem ir pacelta līdz simt sešdesmit (tātad četrdesmit latu ir klāt), mēs nemaksāsim no 1.janvāra. Līdz ar to mēs maksāsim arī tikai vienu divpadsmito daļu no iepriekšējā gada budžeta.

Ko tas viss nozīmē? Tas tiešām nozīmē visvairāk cietušo cilvēku tracināšanu.

Par papildu iemeslu. Patlaban ne jau valdība ir šo aktivitāšu iemesls. Šeit iemesls ir nopietnāks – Saeima un vēl kaut kas. Par to kundzi, kura Universitātē mācīja visus, kā mums dzīvot, ļoti liela interese ir pašās Amerikas Savienotajās Valstīs, un, nedod Dievs, ka šīs intereses rezultāti parādīsies Latvijas sabiedrībā. Tad būs pavisam interesanti. It īpaši tas varētu notikt pēc nākamajām ASV prezidenta vēlēšanām. Un tad jums visiem būs ļoti patīkami kaut ko uzzināt.

Tāpēc var teikt tā: „Cienītie, godātie iesniedzēji! Es saprotu, ka šis ir jaunās valdības modelis, tikai kuram un kāds tur būs ministra amats – tas ir cits jautājums…”

Bet varbūt padomāsim par vienu, ja nu kādam valsts tiešām vēl ir svarīga un tā kaut ko nozīmē. Izrādījāties! Jūs tur esat sarakstījuši veselus referātus, nemaz nevarat vairs runāt, atraujot acis no papīra. Tātad esat strādājuši ļoti nopietni iepriekšējās naktīs… Nostrādājiet šodien to, ko jums vajag, un rīt nobalsojiet par budžetu! Un tad strādājiet pie otrā lasījuma ar saviem piedāvājumiem! Un tad tas būs jau reāls darbs, jo pagaidām no opozīcijas diemžēl nav saņemti jēdzīgi piedāvājumi, nav saņemts arī „ēnu kabineta” modelis vai kaut kas tamlīdzīgs. Pagaidām te plūst vienīgi nejauki vārdi: „nost”, „padzīt”, „ārā” un „pa durvīm”. Nonāk pat līdz tam, ka Saeimas deputāti saka: „Atlaist Saeimu!” Es atkārtoju vēl vienu reizi! Jums jau piedāvāja modeli: nolieciet mandātus, un Saeima vairs nevarēs strādāt! Tikai šaubos, vai jūs to darīsiet.

Paldies. (Aplausi.)

Sēdes vadītājs. Vārds deputātei Ilmai Čepānei.

I.Čepāne (frakcija „Jaunais laiks”).

Godātais priekšsēdētāja kungs! Godātais premjera kungs! Ministri! Kolēģi!

Deklarācijā par Ministru kabineta iecerēto darbību patiešām ļoti daudz ir runāts par tiesiskuma nostiprināšanu. Taču jājautā: vai valdība ir veicinājusi šā mērķa sasniegšanu un vai valdība ievēro tiesiskas valsts principu, kas izriet no Satversmes 1.pantā nostiprinātā demokrātijas jēdziena? Es domāju, ka ne. Lai gan valdības locekļiem sauklis: „Mēs dzīvojam tiesiskā, demokrātiskā valstī!” nenozūd no lūpām ik uz soļa (arī šodien no Kalvīša kunga puses), valdībā, manuprāt, pastāv tiesiskuma deficīts ne tikai darbībā, bet diemžēl arī domāšanā. Es šodien minēšu tikai trīs pašus kliedzošākos piemērus.

Vislielākā valdības izgāšanās nenoliedzami ir saistīta ar antikonstitucionālajiem drošības iestāžu likumiem. Valdības neprofesionālās rīcības dēļ notikušajā referendumā tika iztērēti vairāki miljoni nodokļu maksātāju naudas. Tiesa, šajā ziņā zināma vaina ir jāuzņemas arī Saeimai, Saeimas pozīcijai. Šo Satversmes 81.panta kārtībā izdoto Ministru kabineta noteikumu virzīšana Saeimas 25.janvāra sēdē no pozīcijas puses tika atbalstīta ar saukļiem (es citēju): „Par tiesiskumu un konstitucionālo normu ievērošanu visos valsts pārvaldes līmeņos, par katras amatpersonas lojalitāti likumam, valstij un pārvaldes kārtībai!” Citāta beigas.

Godātie kolēģi! Tiesiska valsts ir arī tiesību sargāšana. Ja tauta referendumā nebūtu tik aktīvi iestājusies pret drošības iestāžu likumiem, pastāvētu reāli draudi, ka tiesiskas valsts substance aiz tiesiskas valsts fasādes varētu aiziet bojā.

Otrkārt. Par tiesiskuma deficītu valdības domāšanā liecināja arī šā gada jūnijā saņemtā likumprojektu pakete, kas regulētu privatizācijas pabeigšanu. Bezkaunīgi atsaukdamās uz procesuālā taisnīguma un tiesiskās paļāvības principu, valdība bija iesniegusi priekšlikumus, kas ļoti vērtīgus nekustamos īpašumus atsevišķu personu interesēs ļautu privatizēt par santīmiem.

Godājamās valdības locekļi! Ministru kabinetā pie sienas augšā ir uzraksts, kas tur stāv jau no Latvijas neatkarības dibināšanas laikiem: „Viens likums – viena taisnība visiem.” Ja šī privatizācijas pakete valdības interpretācijā būtu „izstumta” cauri Saeimai pilnīgi simtprocentīgi iesniegtajā redakcijā, tad es domāju, ka šo uzrakstu, ko lasām Ministru kabinetā, varētu nomainīt ar Gētes savulaik teikto, ka „likums ir varens, bet vajadzību vara ir vēl varenāka”.

Un pēdējais. Vai valdība no šīm iepriekšējām divām kļūdām ir mācījusies? Man šķiet, ka ne. Par to liecina pēdējie notikumi saistībā ar politiskajiem uzbrukumiem Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja vadītājam. Biroja vadītājs, kas saskaņā ar likumu bauda augstu neatkarības pakāpi, no premjera puses tika nelikumīgi atstādināts no darba un pret viņu nelikumīgi ir ierosināta disciplinārlieta.

Maskējoties aiz labas pārvaldības principa un nepārzinot tiesību normu interpretācijas ābeci, Ministru prezidents un ministri publiski kļūdaini sludina, ka KNAB priekšnieks hierarhijā atrodas zem valdības vadītāja. Neskatoties uz to, Kalvīša kungs, likums šā biroja vadītājam piešķir tiesības izmeklēt lietas arī pret premjerministru.

Par ko tad tiek vainots Loskutovs? Šodien es par to negribēju runāt, taču, ņemot vērā to, ka Kalvīša kungs gari un plaši par to uzstājās debatēs, es gribētu akcentēt, ka Loskutova atstādināšana no amata tiek balstīta galvenokārt uz risku, ka pastāv augsta varbūtība valsts mantas izšķērdēšanā.

Godātie kolēģi! Risks jeb augsta varbūtība vēl neko nenozīmē. Tas nevar būt par objektīvu pamatu, lai pierādītu pārkāpumus grāmatvedības lietu kārtošanā un tāpēc atstādinātu atbildīgu amatpersonu no amata.

Risku vērtē auditori. Ir zemas, vidējas un augstas pakāpes risks. Jebkurā gadījumā šāds auditora slēdziens par riska pakāpi ir tikai subjektīvs un tam ir tikai ieteikuma raksturs. Tātad jebkurā gadījumā risks nevar būt par pamatu cilvēka atstādināšanai no amata.

Godātais Kalvīša kungs! Visa dzīve ir viens vienīgs risks. Tad jau mēs vispār neko nevarētu darīt, ja mēs baidītos no jebkura riska, jo cilvēces attīstība tad vienkārši apstātos.

Kā man teica pieredzējuši grāmatveži, ar kuriem es konsultējos: „Mūsdienās grāmatvedība ir viens liels risks!” Un valsts pārvaldē esot vēl trakāk, nekā bija padomju laikos, jo visu laiku nākoties staigāt „pa naža asmeni”. Diemžēl to, vai valsts iestādēs strādājošie spēj nobalansēt vai tomēr nolido no grāmatvedības „naža asmens”, nosaka politiskās vēsmas un attiecīgās intereses, un tāpēc grāmatveži diemžēl valsts struktūrās ir kā cirka žonglieri, kam ir jāiet pa kārti pēc Galvenā Klauna svilpiena.

Godātie kolēģi! Kā redzams, Latvijā, līdzīgi kā dažās postkomunisma valstīs, neskatoties uz iestāšanos Eiropas Savienībā un uz iestāšanos NATO, pamatproblēma ir šāda: cilvēki diktatūras laikā ir tikuši sistemātiski apspiesti. Viss viņiem ir ticis diktēts. Viņi sava mūža lielāko daļu ir bijuši spiesti, tēlaini runājot, dzīvot korsetē. Taču, kad viņus atbrīvo, viņi, lai gan ir pagājuši 17 gadi kopš neatkarības atjaunošanas, nav spējīgi apieties ar jauno brīvību, jo viņiem nav attīstījusies tā saucamā iekšējā korsete.

Šķiet, ka arī pašreizējai valdībai nav pietiekami attīstījusies iekšējā korsete un tā nav spējīga pildīt savus solījumus Latvijas tautai un Saeimai.

Paldies par uzmanību! (Aplausi.)

Sēdes vadītājs. Paldies.

Vārds deputātam Kārlim Šadurskim.

K.Šadurskis (frakcija „Jaunais laiks”).

Godājamais priekšsēdētāja kungs! Cienījamie kolēģi! Cienījamie ministri! Šodien runātāji jau norādīja uz Kalvīša valdības atbildību par ekonomisko krīzi valstī, par dziļo tiesiskuma krīzi un Latvijas starptautiskā tēla graušanu. Šie arī ir tie galvenie argumenti par labu pārliecībai, ka šī valdība ir Latvijai bīstama.

Un, kaut arī Valsts prezidents, politiķi, politikas speciālisti jau faktiski runā par Kalvīša valdību gandrīz vai pagātnes formā, tā tomēr šodien mūsu valstī vēl ir biedējoša realitāte. Pašreizējā valdošā koalīcija vēlēšanās ieguva pārliecinošu mandātu.

Pirmām kārtām jau Augstākās tiesas Senāts savā spriedumā ir devis vērtējumu attiecībā uz šā mandāta likumību, konstatēdams, ka 9.Saeimas vēlēšanās ir pieļauti likuma pārkāpumi.

Pozitīvisma kampaņu, kuras rezultāts ir tas, ka radās šī valdošā koalīcija, no tiesiskā aspekta ir vērtējis Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs, uzlikdams sodu Tautas partijai un Latvijas Pirmās partijas un partijas „Latvijas Ceļš” apvienībai par priekšvēlēšanu tēriņu limita pārsniegšanu. Par to ir izteikušies žurnālisti, politologi un juristi. Šķiet, Latvijā ir ļoti maz cilvēku, kuri tic, ka premjers Kalvītis ir ticis pie varas pilnīgi godīgi. Sena patiesība liecina, ka negodīgi iegūta vara reti tiek izmantota, lai kalpotu sabiedrības interesēm.

Pagājušā gada 28.septembrī, pirms Saeimas vēlēšanām, Tautas partijas pozitīvisma kampaņas sakarā es no šīs pašas tribīnes sacīju: „Ja mēs skatāmies uz to, ar cik amorālām un prettiesiskām metodēm Kalvītis un viņa partija laužas pie varas, mēs varam tikai minēt, ar kādām metodēm un cik negodīgi viņš šo varu izmantos.” Diemžēl šie vārdi izrādījās pravietiski.

Vēlēšanās iegūtā mandāta spēks deva koalīcijai to varas reibumu un visatļautības sajūtu, kas novedusi pie šodienas skumjā rezultāta. Viss politiskās uzticības kredīts ir nepilnā varas gadā pilnīgi un neglābjami pazaudēts! Ābeces patiesība: valdība, kam sabiedrība netic, neko labu nespēj. Un tieši tautas uzticības atjaunošana šobrīd ir valsts varas svarīgākais uzdevums. Vārdos to atzīst arī visas koalīcijas partijas, un pats premjers saka: ar darbiem atjaunosim uzticību.

Un kāda likteņa ironija! Pirmais darbs ir atkal iedarbināt paklausīgo Saeimas balsošanas „mašīnu”, lai „izdzītu cauri” Valsts budžeta likumu. Deklarācija par Ministru kabineta iecerēto darbību ir valdības programma, savukārt budžets ir šīs programmas realizācijas instruments. Kādēļ, redzot Kalvīša valdības politisko bankrotu, ko neviens, ieskaitot Kalvīti pašu, vairs pat īsti necenšas apstrīdēt, visi kā vienā mutē atkārto, ka vecajai valdībai jāpieņem nākamā gada budžets? Kādēļ jaunajai valdībai būtu jāstrādā ar veco, nekam nederīgo Kalvīša instrumentu? Atbilde šķiet ļoti vienkārša. Tāpēc, ka jaunā valdība koalīcijas izpratnē iecerēta tikai kā izkārtnes maiņa. Tautas uzticības atgūšana Šķēles, Lemberga un Šlesera izpratnē ir tikai tukši vārdi, lai novilcinātu laiku.

Arī uzdevums pieņemt budžetu ir tikai atruna, lai slēptu daudz svarīgāku uzdevumu – „pa lēto”, bet kādam ļoti izdevīgi noprivatizētu „Lattelecom” un izdevīgā brīdī tomēr izrēķinātos ar Loskutovu, tādējādi paglābjot Tautas partiju no pusmiljona latu liela soda un Šķēli – no varbūt ļoti nepatīkamām kriminālprocesuālām darbībām.

Manas paaudzes cilvēki ļoti labi atceras totalitārā komunisma sistēmas agoniju un sagrāvi. Arī tad konservatīvie spēki kādu laiku runāja par sociālismu ar cilvēcīgu seju. Šodien četru koalīcija mums droši vien mēģinās „ietirgot” vecās koalīcijas valdību ar cilvēcisku seju. Neizdosies! Kopš pagājušās ceturtdienas tauta ir sajutusi savu Satversmē garantēto varu.

Jau pēc „jūrmalgeitas” un Šķēles politiskā kredo publiskošanas likās, ka vadzis lūzīs. Taču nē! Samierinājās ar pozitīvismu, Saeimas Pretkorupcijas komisijas likvidāciju, bezpalīdzīgo rosīšanos… Inflācijai un ekonomiskajai krīzei milstot, samierinājās ar premjera kandidātu, kas sēž Matīsa cietumā, Lemberga „stipendiātiem” un Satversmes tiesas „sakārtošanu” (pēdiņās), samierinājās ar savdabīgo Valsts prezidenta izraudzīšanos, Saeimas priekšsēdi ar kriminālo šarmu, valsts apkaunojumu Drošības likumu skandālā… Samierinājās! Vadzis vēl nebija lūzis arī 7.jūlija referendumā. Pēdējais piliens izrādījās iecerētā pretlikumīgā izrēķināšanās ar Loskutova kungu. Nu vadzis ir lūzis!

Kolēģi! Jebkura diena, kurā mēs vēl paciešam Kalvīša valdību, mums var nest jaunus nepatīkamus pārsteigumus. Tādus kā, piemēram, nupat, svētdien, uzzināto Latvijas vēsturē vēl nebijušo gadījumu, ka valsts pirmo amatpersonu šīs zemes varenie paslepus izraugās Zooloģiskā dārza mācību klasē vai mērkaķu būdā.

Nepagarināsim valdības agoniju un valsts pārvaldes farsu Latvijā! Lai Kalvīša kungs ar savu komandu iet atpūsties pēc darba, kas tiem diemžēl nav bijis pa spēkam.

Paldies. (Aplausi.)

Sēdes vadītājs. Paldies.

Vārds deputātam Ainaram Latkovskim.

A.Latkovskis (frakcija „Jaunais laiks”).

Kolēģi! Līdz šim šeit tas bija diezgan populāri – no tribīnes rādīt Satversmi un atsaukties uz tās 1.pantu. Nu jau gan pat nav vērts uz to atsaukties – pārkāpjam vienā baltā gabalā! To situāciju, kas ir Latvijā izveidojusies, piedaloties arī premjeram Kalvītim, var salīdzināt tikai un vienīgi ar to, par ko 1945.gadā rakstīja Džordžs Orvels savā romānā „Dzīvnieku ferma”. Negribu atstāstīt, citēšu. Tad, kad mēs 80.gadu beigās to lasījām, domājām, ka tā, kas tur atainota, ir Padomju Savienība. Ak vai, cik naivi mēs bijām! Nezinājām, ka pie varas būs Tautas partija un pats Kalvītis.

Un tagad palasīšu: „Nezin kāpēc šķita, ka ferma ir kļuvusi bagātāka, dzīvniekiem pašiem nekļūstot bagātākiem ne par matu – izņemot, protams, cūkas un suņus. [..] Nebija jau gluži tā, ka šie radījumi nemaz nestrādātu – savā veidā. Kviecējs nekad nepiekusa skaidrot, cik bezgalīgi daudz rūpju sagādājot fermas uzraudzīšana un organizācija. Lielu tiesu šī darba pārējie dzīvnieki savā dumjībā nemaz nebūtu spējīgi izprast. Piemēram, Kviecējs tiem pastāstīja, ka cūkām ik dienas jāpieliekot neiedomājamas pūles, lai sagatavotu noslēpumainas lietas ar nosaukumiem „reģistri”, „ziņojumi”, „protokoli” [..]. [..] Tomēr barību nedz cūkas, nedz suņi ar savu darbu nesagādāja; un viņu bija ļoti daudz, un ēstgriba viņiem aizvien bija laba.

Kas attiecas uz pārējiem, tad viņu dzīve, cik nu viņi paši zināja, palika tāda pati kā aizvien. Lielākoties viņi bija izsalkuši, gulēja salmos [..], sūri grūti strādāja tīrumos [..].”

Tā pašlaik izskatās Latvijā, un viens no cilvēkiem, kas ir atbildīgs par šo situāciju, sēž šajā zālē. Šajā romānā tādam vadītājam ir iesauka Kviecējs, pie mums Latvijā viņu sauc par Aigaru Kalvīti. Es domāju, ir laiks nomainīt mūsu Kviecēju. (Aplausi.) (No zāles: „Kurš šo runu uzrakstīja?” Dep. A.Latkovskis: „Džordžs Orvels!”)

Sēdes vadītājs. Vārds deputātei Ingrīdai Circenei.

I.Circene (frakcija „Jaunais laiks”).

Cienījamais Prezidij! Cienījamie ministri un mani kolēģi! Kā jau Latkovska kungs teica, visa tā sabiedrība jau ir vienota un tie cilvēki jau ir saistīti arī ar to dzīvnieku pasauli, un izdzīvošanas instinkts ir visspēcīgākais no visiem instinktiem. Ja jūs noķerat ķirzaku aiz astes, aste paliek rokā, bet ķirzaka glābj sevi aizmūkot. Lapsa iekrīt lamatās un nograuž sev kāju. Pēdējo mēnešu notikumi, valdošās koalīcijas darbības rada iespaidu par strauji pieaugošu histēriju, kas pāriet afekta stāvoklī. Iemesls ir tas visvienkāršākais – bailes, bailes un vēlreiz bailes! Tāpat kā ķirzakai vai lapsai. Bailes zaudēt reālo ietekmi un varu. Šī koalīcija neslēpti demonstrē, kā ekonomiskās intereses realizēt caur politisko varu un spēlītēm. Ja likumi traucē – nu ko? Tie tiek ignorēti vai grozīti!

Klaji un bez kauna Kalvīša kungs pārkāpa visus likumus. Kad Loskutovs pietuvojās „astei”, kučieri pie jūras, mākoņos un zemnieku saimniecībās savilka grožus, lai izmestu no spēles tos, kuri kļūst bīstami, – gan savējo ministru Štokenberga kungu, kurš apdraudēja vadoņa ģimenes biznesu, gan sekmīgi strādājošo iestāžu vadītājus, ar kuriem grūti sastrādāties (vārds „sastrādāties” te jāliek pēdiņās).

Loskutova un KNAB bīstamība koalīcijai ir tik acīmredzama! Pusmiljonu latu var nākties maksāt no Tautas partijas kabatas, un tāpēc naudas var pietrūkt nākamajai pozitīvisma kampaņai; 200 000 latu – no Latvijas Pirmās partijas kases… Lai arī miljonāram tā tikai tāda kabatas naudiņa vien ir, bet nu tomēr – žēl jau… Puzes skaisto mežu izbaudīšana dotu lielāku prieku bez brīvības ierobežojumiem. Un ja nu pie tiem divdesmit Kempmayer lietā apsūdzētajiem nāktu klāt vēl daži? Nu, vērts padomāt. Bailes dara savu. Traucēkļi ar steigu jānovāc.

Premjera šodienas runa rada iespaidu, ka Kalvīša kungs visus spēkus ir koncentrējis uz vienu personu – bīstamo Loskutova kungu –, neredzēdams tos miljonu zaudējumus, ko nodara paša vadīto ministriju ministri. Valsts pārvaldes izdevumi pieaug milzu apmēros. Partiju ielikteņi uzņēmumu padomēs tērē miljonus bez jebkādas atbildības par to, kas notiek Latvijā. Taču inflācijas tā sauktā apkarošana notiek tikai uz mazatalgoto iedzīvotāju rēķina. Tie ir mediķi, tie ir skolotāji, policisti, pensionāri – cilvēki, kuriem ir grūti pretoties šai inflācijas apkarošanai. Tautas balss – gan vairāk nekā 300 000 referenduma dalībnieku, gan nepieredzēti, neredzēti lielais, pats lielākais brīvās Latvijas pikets, kas bija pie Saeimas pagājušajā nedēļā, – Kalvītim ir tikai tāds „kvaukšķu bars”, kas ķeras bikšu starās un traucē braši soļot uz priekšu. Varbūt simboliski ir tas, ka „mākoņtēva” un koalīcijas izvēlētā Valsts prezidenta Zatlera kunga mīļākā grāmata ir „Krusttēvs”. Latvija – ziemeļu valstij netipiski – arvien vairāk virzās Sicīlijas virzienā. Paldies Latvijas iedzīvotājiem, kuri ir cēlušies jaunai Atmodai un skaidri ir pateikuši „nē” šādiem procesiem Latvijā! Paldies Lāča kungam par godavīra cienīgu rīcību! Varbūt arī Pabrika kungam un viņam līdzīgi domājošajiem būtu vērts pārvarēt bailes un spert pilnu soli prom no Latvijas tēlu apkaunojošās koalīcijas?

Balsosim šodien par Kalvīša valdības demisiju!

Paldies. (Aplausi.)

Sēdes vadītājs. Vārds deputātam Uldim Gravam.

U.I.Grava (frakcija „Jaunais laiks”).

Ministri! Prezidij! Deputāti! Arī jūs kādreiz būsiet manā vecumā. Un varbūt gadīsies tā, ka jūsu bērni vai jūsu mazbērni jautās: „Jūs taču tur darbojāties, tu taču darbojies 9.Saeimā?” Un ko jūs atbildēsiet viņiem? Atbilde būs ļoti vienkārša, tās sniegšana nesagādās jums nekādas grūtības. Jūs pat varēsiet pantiņu noskaitīt:

– Spiedām pogas, spiedām pogas,

nedomājām ne par ko. (No zāles: „O-o-o!”)

– Bet vai tad tā nebija tā reize, kad mēs Abreni atdevām?

– Spiedām pogas, spiedām pogas,

nedomājām ne par ko.

– Vai tad nebija tāds brīdis, kad 9.Saeima bija tieši tā, kas mēģināja Satversmes tiesu „uzspridzināt” ar nekvalificētiem tiesnešiem?

– Spiedām pogas, spiedām pogas,

nedomājām ne par ko.

– Un tad bija Drošības likums…

– Spiedām pogas, spiedām pogas,

nedomājām ne par ko. (No zāles dep. J.Dobelis: „Nost! Ārā!”)

– Bet vai tad jūs nekad kaut ko citādi nevarējāt darīt?

– Darījām taču! Kādreiz īkšķis pagriezās otrādi. Un tā paša Drošības likuma sakarā nedēļu vēlāk spiedām pogas, spiedām pogas, nedomājot ne par ko!

Un tā tālāk, un tā tālāk.

Un tad jūsu bērni vai jūsu mazbērni jautās: „Kā tad tas viss beidzās?” (No zāles dep. J.Dobelis: „Spiedām pogas!”) Nu, laikam mēs vēl paši šim stāstam beigas varēsim uzrakstīt.

Mēs varam turpināt kā līdz šim un samīt ar kājām visas augstākās vērtības, ko mūsu priekšgājēji ar sviedriem un asinīm ir izcīnījuši, – brīvību, neatkarību, tiesiskumu, demokrātiju, vienlīdzīgas iespējas visai tautai, labklājību mūsu maznodrošinātajiem – un paklausīgi izpildīt pavēles, kas nāk no ārpuses – no zināmiem, bet toties neaizskaramiem avotiem –, un saņemt vēstures nosodījumu par savu verga dvēseli, kāda mums bija šajā kritiskajā laikā.

Taču mēs varam šodien arī pateikt: „Pietiek! Pietiek patvaļas! (Zālē troksnis. Starpsaucieni. No zāles: „Jā, pietiek!”) Pietiek oligarhu diktāta! Pietiek visatļautības! Pietiek valsts izzagšanas! Pietiek demokrātijas vājināšanas! Pietiek mums būt par izsmieklu citu brīvu valstu vidū! Pietiek Kalvīša valdībai iznīcināt visu to, ko atjaunotās neatkarības 17 gados esam centušies celt un attīstīt!”

Un, kā vienmēr, pareģojoši – kā vienmēr, pareģojoši! – mūsu pirmie Tautas Atmodas darbinieki ir izvērtējuši mūsu darbību. Un es atkal citēšu Kronvalda Ati, kas redzēja mūsu situāciju jau toreiz – 1888.gadā. Viņš teica tā: „Tādēļ mums ir diezgan atlicis vēl ko strādāt un rosināt, un es saku paldies Dievam, ka mēs neesam kā kaut kāda koka lieta, no dreimaņa glīti izdreijāta un vaļā palaista, lai griežamies kā vilciņš, bet ka arī šodien ne vien laicīgā, bet arī garīgā manta top vēl jo vairāk cieņā un godā turēta no tiem, kas sviedrus nav taupījuši, viņu sapelnīdami un sakrādami.”

Šodien mēs varam tomēr kaut ko darīt. Mēs varam sākt saklausīt savu sirdsapziņu. (No zāles dep. J.Dobelis: „Varam!”) Mēs varam atgūt savu pašcieņu. (No zāles dep. J.Dobelis: „Varam!”) Mēs varam atlaist Kalvīša valdību. (No zāles dep. J.Dobelis: „Varam atlaist!”) Varam! Un līdz ar to – rūpēties par savas valsts nākotni.

Taču mēs varam arī to nedarīt šodien un vēl dažas dienas paciesties šinī agonijā, līdz brīdim, kad tauta izies ielās… (No zāles dep. J.Dobelis: „Izies!”) un noslaucīs gan valdību, gan šo Saeimu, gan šos nedarbus, ko vairākums ir pastrādājis, neatbildīgi spiežot pogas un nedomājot ne par ko! (Aplausi.)

Sēdes vadītājs. Pirms dodu vārdu nākamajam runātājam, informēju jūs, ka Saeimas Prezidijs ir saņēmis iesniegumu – desmit deputātu parakstītu lūgumu turpināt šodienas ārkārtas sēdi bez pārtraukuma līdz darba kārtības jautājuma izskatīšanai. Vai deputātiem ir iebildumi? (No zāles: „Piekrītam! Pareizi! Balsot!”) Deputāti prasa balsojumu. Lūdzu zvanu! Balsosim par priekšlikumu – turpināt Saeimas sēdi bez pārtraukuma! Lūdzu balsošanas režīmu! (No zāles dep. J.Dobelis: „Spiežam pogas! Spiežam pogas!”) Lūdzu rezultātu! Par - 53, pret - 29, atturas - 5. (No zāles dep. J.Dobelis: „Iznāk!”) Sēde tiek turpināta bez pārtraukuma.

Vārds deputātei Ingunai Rībenai.

I.Rībena (frakcija „Jaunais laiks”).

Godājamie klātesošie!

Par Kalvīša valdību runājot, jāteic, ka jau ilgstoši un aizvien intensīvāk dzīvojam kā tajā jautrajā dziesmiņā:

„Rallā-rī, rallā-rā,

vai viņš tālāk nedrīkst? Drīkst!...

Rallā-rī, rallā-rā,

vai viņš tālāk nedrīkst? Drīkst!”

Valdība, koalīcija – dara, sabiedrība – nereaģē! Tātad ejam tālāk!

Ļaužu kopums, kas citkārt vēsturē ir saukts par nacionālo inteliģenci, arī nereaģē. „Tātad – ejam tālāk!” – domā valdība. Bet tā vairs nav buča uz vaiga kā tajā jautrajā dziesmiņā. Roka jau ir azotē. Un drīz slīdēs tālāk. Nav iebildumu? Ejam tālāk!

Socioloģiskās aptaujas rāda, ka savu nākotni saistīt ar Latviju nevēlas vairāk nekā puse vidusskolas beidzēju. Citāts: „Iespējams, tā nav tikai vēlme izmantot iespējas, kuru te nav, bet neapzināta atriebība par pārdzīvoto pazemojumu.” Tā uzskata Tālis Tisenkopfs no Latvijas Universitātes Sociālo un politisko pētījumu institūta.

Pazemojums par ko? Varētu tā vaicāt. Varbūt pazemojums par piesmieto brīvību? Un nu jau vairs nav runa par roku azotē. Brīvība šo gadu gaitā ir piesmieta. Ejam tālāk!

Pašreiz intensīvi tiek piesmiets tiesiskums. Fiziski un morāli tiek piesmieta sabiedrība. Nav iebildumu? Ejam tālāk? Rallā-rī, rallā-rā!

Vai gribam paskatīties, kas un kā šai valdības izvarotajai sabiedrībai piedzims? Pati valdība laikam cer, ka veselīgi un strādīgi bērni, kuri vāks tās saražoto draņķību, nebrauks citas dzīves meklējumos prom no Latvijas, bet talantīgākie no viņiem jau laikus tiks „iesvētīti” uzticībā vienīgajai partijai. Nav iebildumu? Ejam tālāk?

Cinisma apogeju piedzīvojām jau Saeimas vēlēšanu naktī, kad Kalvīša valdības biroja vadītājs… Ieklausieties! Latvijas Republikas Ministru prezidenta biroja vadītājs, pozitīvisma kampaņu idejiskais tēvs un finansētājs, atbildēdams uz pārmetumiem par Tautas partijas negodīgo priekšvēlēšanu kampaņu, Latvijas televīzijā paziņoja: „Jūs tur varat izdomāt, kādus likumus vien gribat, bet mēs tik un tā atradīsim „caurumus” likumos, pa kuriem strādāt.” Nu apmēram tā! Es uzsveru: to teica Latvijas Republikas Ministru prezidenta biroja vadītājs Jurģis Liepnieks.

Viens no Kalvīša valdības pirmajiem uzdevumiem bija likvidēt Korupcijas, kontrabandas un organizētās noziedzības novēršanas un apkarošanas uzraudzības komisiju Saeimā un „privatizēt” Satversmes tiesu, pēc tam bija mēģinājums iecelt „vadāmu” tiesībsargu un panākt neierobežotu valdības kontroli pār valsts drošības iestādēm. Tam visam sekoja „maizes devēja” pieprasījums izrēķināties ar Loskutovu. Nav iebildumu? Ejam tālāk!

Un daudz jau vairs nav atlicis. Vajag tikai atrast iemeslu un aizvietot Augstākās tiesas priekšsēdētāju ar „savējo”, nomainīt Satversmes aizsardzības biroja direktoru, bet pēc tam – ģenerālprokuroru.

Kurtam Vonnegūtam ir tāda iztēli rosinoša līdzība: divas rauga pikas ēda cukuru un, smakdamas savos sūdos, spriedelēja par dzīves jēgu. Īsais prātiņš tām neļāva apjēgt, ka tās ražo šampanieti.

Apjēdz vai neapjēdz to Kalvīša valdības īsais prātiņš, bet viņi ražo savu un mūsu realitāti. Mūsu valsts realitāti! Paredz vai neparedz to īsais prātiņš, bet kvankšķi, kā tautu dēvē premjerministrs, var atņemt viņam varas scepteri gluži tāpat, kā to iedevuši. Izšaut viņu kā korķi no pudeles. Galavārds pieder un piederēs tautai, nevis Kalvītim!

Šī ir valdība, kura korupciju padara par Latvijas kultūras neatņemamu sastāvdaļu. Jau 2005.gadā Sandijs Apogs rakstīja (citēju), ka „iedzīvotāju nabadzības cēlonis ir koruptīvā kultūra”. Jau ir pierasts, ka vadošie politiķi nāk klajā ar sociāli izklaidējošiem sacerējumiem par to, kāpēc Latvijā šodien klājas tik grūti, tomēr mēģinājumi „izpīpēt” versijas par valsts attīstību veicinošiem un inflāciju neitralizējošiem pasākumiem parasti neiztur kritiku, jo vajadzētu tomēr runāt par iemesliem, nevis par sekām.

Toreiz pussolītis uz priekšu bija premjera Kalvīša „atklāsme”, ka problēma slēpjas mūsu galvās. Tā tas tiešām arī ir! Tomēr pati galvenā „galvas slimība” – korupcija – tā arī palika nenosaukta. Korupcija ir kļuvusi par Latvijas iedzīvotāju kultūras neatņemamu sastāvdaļu. Tā kultivē patoloģisku sabiedrības un indivīda pozitīvo pieredzi, ka tieši tā tagad un tūlīt var sasniegt vieglus rezultātus. Ja tu esi pieslējies „pareizajai” partijai un ja tu kļūsti par virtuozu korumpantu, tad tev nav nepieciešamas pat kādas īpašas zināšanas un pieredze, lai noorganizētu izdevīgu darījumu ar fantastisku peļņas procentu. Ja tu būsi „savējais”, tad tev bizness ies no rokas.

Bet ko darīt tiem, kuri paliek ārpus shēmām? Ko darīt tiem, kuri ar godīgām metodēm nevar iegūt resursus, ar kuru palīdzību vairot Latvijas sabiedrības labklājību, celt gan eksporta rādītājus, gan visu pārējo? Jau gadiem ilgi „aiz borta” ir palikuši tieši paši spējīgākie – ārsti, advokāti, tiesneši, mākslinieki, ierēdņi – tie, kuriem nav pieņemama morālā prostitūcija un korupcija.

Pirms gada, kad mēs pieņēmām 2007.gada valsts budžetu, es teicu (un tagad citāts): „Prieks par tā saukto stabilitāti valstī un ciniskākās no politiskajām partijām uzvara vēlēšanās – tā ir tāda Pirra uzvara Latvijai. Uzvara, kas ir prasījusi un prasīs tik lielus upurus, ka būs pielīdzināma sakāvei.” Nu vai vienreiz nepietiek?

Un tāpēc es aicinu balsot par neuzticības izteikšanu Kalvīša valdībai. (Aplausi.)

Sēdes vadītājs. Paldies, Rībenas kundze! Tajā pašā laikā man jums ir jāizsaka piezīme, jo saskaņā ar Saeimas kārtības ruļļa 74.pantu runātājam ir aizliegts lietot apvainojošus vai ar Saeimas cieņu nesavienojamus izteicienus pat tad, ja tas ir Kurta Vonnegūta citāts.

Nākamajam vārds deputātam Pēterim Tabūnam.

P.Tabūns (TB/LNNK frakcija).

Cienījamie kolēģi deputāti, ministri! Es uzreiz pateikšu, ka neesmu nācis tribīnē, lai aizstāvētu valdību – vēl jo mazāk Kalvīša kungu kā valdības vadītāju. Taču par to es runāšu drusciņ vēlāk.

Ja runājam par krīzi valstī… Jā, par to var un vajag runāt, bet galvenais jautājums ir tāds: kā rīkoties, lai nepadziļinātu krīzi. Ja mēs sekotu frakciju „Jaunais laiks” un „Saskaņas Centrs” piedāvājumam, mēs krīzi valstī padziļinātu. Un tūdaļ es to pierādīšu tikai ar dažiem faktiem.

Valdības demisija, Saeimas atlaišana – tas ir vienīgais, ko jūs varat piedāvāt. Un tas izklausās pēc principa: „Jo sliktāk, jo labāk!” Tas reizēm izklausās pēc badadzeguzēm, kuras piesauc nelaimi, nedomājot par to, kas tautai vai valstij būtu labāk.

Šobrīd prioritāte valstī ir budžets. To nu vajadzētu ielāgot un saprast gan pozīcijai, gan opozīcijai. Tūdaļ klāt būs novembris. Viens, divi – klāt janvāris, jaunais gads. Ja nobalsotu pēc jūsu scenārija, „Jaunais laiks” un „Saskaņas Centrs”, kas tad notiktu? Ļaunas lietas notiktu! Budžets netiktu pieņemts. Mēs ieietu jaunajā gadā bez budžeta. Mēs neatrastu naudu algām skolotājiem, mediķiem un tā tālāk, kas šobrīd ir visai aktuāli.

Mēs meklējam kopīgi šo risinājumu, un tas ir jāatrod, jo jaunās valdības veidošana taču nav dienas vai nedēļas jautājums, ja šodien mēs gadījumā pieņemtu lēmumu par valdības demisiju. Tas ir ilgs laikposms! Un te jau tika pieminēts, ka, nepieņemot budžetu, mēs no jaunā gada tērētu tikai 1/12 daļu no šāgada budžeta, kas nozīmētu nepalielināt ne minimālo algu, ne neapliekamo minimumu un vēl un vēl.

Tāpēc – dari ko darīdams, runā ko runādams, bet apdomā galu!

Saeimas atlaišana ir vēl lielāks murgs, draugi mīļie! Tas, ko jūs piesaucat ik dienu. Laikam ceļaties no rīta un Tēvreizes vietā skaitāt: „Saeimas atlaišana!” Valsti ierautu milzīgā haosā! Prezidents to vairākkārt ir atgādinājis – vairākkārt! –, ka tas valsti ierautu haosā vismaz uz vienu gadu, un arī pēc tam šis haoss turpinātos vēl ļoti daudzus gadus – četrus, varbūt piecus, bet varbūt pat ilgāk…

Bet, redziet, jums tas viss ir absolūti vienaldzīgs! Lai tik jūsu ambīcijas varētu kaut kādā veidā realizēt! Paniku jūs ceļat jau piecus gadus, un no tā nevienam nepaliek labāk.

Ja runājam par valdību, par Kalvīša rīcību, tad es teikšu skaidri un gaiši: es neesmu apmierināts ar Kalvīša rīcību, it īpaši šīs Saeimas darbības laikā, draugi mīļie! Un Kalvīša kungs, šodien runādams, diemžēl parādīja, ka viņam nav konstruktīvas rīcības plāna. Viņš mums nolasīja lekciju par tiesiskumu, nevis par konstruktīvu rīcību šodien, šajā brīdī. Arī par KNAB. Loskutovs nav nekāda Dieva dāvana, viņš nekādus brīnumus nav darījis, bet šobrīd kā vienu no galvenajiem jautājumiem uzsvērt šo, nerunājot nemaz par tiesiskajām niansēm, ir nepieņemami. Un vēl vairāk nepieņemami ir novelt to uz mūsu, Saeimas deputātu, pleciem, jo nesaskaņas, neprasme sastrādāties divu cilvēku starpā… Izlemiet, lūk, jūs, Saeima!

Es domāju, ka pats gudrākais būtu, ja Kalvītis šobrīd atsauktu šo savu lēmumu vai piedāvājumu Saeimai. Atsauktu! Jo problēmu valstī ir atliku likām. Arī vēl tas, kas notiek migrācijas sakarā, – cilvēku aizbraukšana uz ārzemēm, cilvēku iebraukšana no visām bijušās Padomju Savienības republikām, un tā mēs kārtējo reizi ieslīgstam krieviskumā, rusifikācijā. Tas nevienu vairs neuztrauc! Bet mani kā latvieti tas uztrauc un uztrauks! Visu laiku uztrauks! Un es runāšu par to! Lūk, šīs lietas ir jārisina!

Valdība vēl nav lēmusi, bet jau tiek izstrādāta programma migrācijas lietās. Tur ir muļķības sarakstītas, Godmaņa kungs! Muļķības ir sarakstītas migrācijas problēmu jautājumos! Tur ir paredzēts (tiesa, tas vēl ir tikai projekts) pat tas, ka ir jāapgādā ar mājokļiem cilvēki, kuri sabrauks šeit strādāt. Pašiem pietrūkst dzīvokļu… mūsu pašu cilvēkiem pietrūkst, bet mēs tagad domāsim, redziet, par šiem migrantiem, kas te sabrauks. Tā kā padomju laikā. (No zāles dep. S.Kalniete: „Tabūn, tu tagad ne par tēmu!”) Iebrauc un tūlīt saņem dzīvokļus, darbu, un viss! Lūk, šīs risināmās lietas!

Tāpēc, kolēģi, ja mēs runājam par Kalvīša likteni, ir jāsaka: pienāks laiks arī sarunai par Kalvīša likteni, bet vispirms… vispirms atrisināsim prioritāras lietas! Budžets mums ir jāpieņem! Ieklausieties Valsts prezidenta sacītajā par trim galvenajiem darbiem šobrīd: tas ir budžets, tā ir KNAB vadības lieta, kas satraukusi sabiedrību, un tad tiks meklēts risinājums arī valdības lietā. Taču nevajag visu apgriezt ar kājām gaisā un radīt haosu! To mēs nepieļausim!

Paldies.

Sēdes vadītājs. Vārds deputātei Silvai Bendrātei. (No zāles dep. J.Dobelis: „Re, kur iet ar referātu! Nelasi visu – tikai pusi!”)

S.Bendrāte (frakcija „Jaunais laiks”).

Cienījamie kolēģi! Vērojot zālē gan pa labi, bet galvenokārt pa kreisi, šo kņadu un šo burzmu, kas tiek speciāli veidota, man gribas vaicāt: vai mēs atrodamies vienā nopietnā Saeimas sēdē, kuru ar savu parakstu ir vēlējušies sasaukt 37 no Saeimas 100 deputātiem? Vai varbūt mēs te esam atnākuši vienkārši pasēdēt un pie reizes notestēt Kalvīša valdības un paša Kalvīša fundamentu, viņa paša pasludināto garantēto stabilitāti, kā mēs te sēžam…

Ziniet, par testēšanu šo procesu man vakardien nosauca kāds ļoti simpātisks Tautas partijas biedrs. (No zāles dep. J.Dobelis: „Kalvītis!”) Un tad, kad es viņam ieteicos: „Nu bet tu tak’ saproti, ka vairs nav labi valstī!”, tad, neizvēršot tālāk šo sarunu, tā atbilde skanēja: „Notestēsim, notestēsim, notestēsim!”

Un tad es sāku gudrot par teiktā intonāciju. Vai tā nozīmēja, ka vēl kāds no Kalvīša valdības ministriem (līdzīgi kā Pabriks un Štokenbergs), apjaušot notiekošā iekšpolitisko un ārpolitisko dramatismu, lēks ārā no šā valdības grimstošā Titānika? Vai varbūt šeit atkal tiks demonstrēts: „Ne vella jūs taču mums nevarat padarīt, jo mūsu politika ir nesatricināma un stipra!” Un, lūk, to mēs šodien tad arī notestēšot.

Pēc savas būtības politika ir valdīšanas māksla. Mūsdienu modernajā, demokrātiskajā sabiedrībā tai būtu jāizpaužas kā sabiedrības interešu saskaņošanas mākslai. Vai tādu mākslu demonstrē Kalvīša valdība? Diemžēl ne! Tas, ko mēs redzam, Kalvīša izpildījumā ir slavenā Lielbritānijas 19.gadsimta politiķa Bendžamina Dizreilija raksturotā politika kā māksla valdīt ar apmāna palīdzību. Ar apmāna palīdzību!

Apmāns tiek demonstrēts ekonomikā, un to jūs jau dzirdējāt, apmāns tiek demonstrēts tiesiskajā jomā, un arī to jūs dzirdējāt. Savukārt 2008.gada valsts budžeta projektu cinisks apmāns tiek demonstrēts sociālajā jomā. Jāatgādina, ka valdībai nav nekādu citu tiesību kā tikai deleģētās pilnvaras. Un viena no šīm pilnvarām paredz radīt drošību sociāli aizsargājamiem sabiedrības slāņiem. Taču valdība to nespēj. Tā sagrābj privātpersonu pašu drošībai saražoto, tā ar sociālā budžeta sekmēm piesedz savu neprasmi vai nevēlēšanos samazināt pārvaldes aparātu un valdības pašas tēriņus un veido bezdeficīta pamatbudžetu. Tā plāno, ka nākamgad sociālajā budžetā kopumā jau būs iekrājies vienu miljardu latu liels pārpalikums, un nepieļauj iespēju, ka tā varētu pildīt solījumu pensionāriem – sākt izmaksāt 40 santīmu piemaksu pie pensijas par darba stāžu līdz 1996.gadam jau no nākamā gada 1.janvāra, nevis tikai no gada vidus.

Tie ir meli, ka sociālā budžeta milzīgajā pozitīvajā bilancē nevar atrast nepieciešamos 16 miljonus – tikai 16 miljonus uz vienu miljardu lielā pārpalikuma fona.

Cienījamie kolēģi! No savas agrākās aktīvās darbības žurnālistikā es daudzus no jums atceros kā darbīgus, patriotiskus un arī gudrus cilvēkus. Diemžēl pa šiem gadiem Saeimā man ne reizi vien ir nācies sev uzdot drūmus jautājumus: kas tās ir par acīm, kas neredz, kas tās ir par ausīm, kas nedzird, un kas tās ir par sirdīm, kas vairs nejūt? Šajās sienās, protams, arī šodien var mēģināt demonstrēt to, ka „ne velna jūs te nevarat mums padarīt”!

Taču patiesība, kolēģi, ir tur ārā – aiz šīs ēkas sienām. To mēs pagājušajā nedēļā ieraudzījām Saeimas priekšā. Tikai aklais, kurlais un bezjūtīgais var pateikt: „Nekas īpašs! Daudz lietussargu!” vai arī to, ka tā ir ienaidnieku provokācija, „polittehnologu” inscenējums, akcija vai PR kampaņa. Tikai aklais, kurlais un bezjūtīgais tā var pateikt!

Tie nebija daži desmiti, pat ne simti, bet tie bija pieci tūkstoši cilvēku, kas pauda savu attieksmi pret šīs Saeimas un tās koalīcijas vairākuma apstiprinātās valdības darbu. Taču dzīvē viss notiek pēc principa: mūs nemīl, ja mēs nemīlam, un mūs neciena, ja mēs necienām.

Šī valdība vairs nerēķinās ar Latvijas iedzīvotāju interesēm un vēlmēm, un tā ir pieļāvusi un atbalstījusi sava vadītāja, premjerministra, melus, prettiesisku rīcību, autoritārismu un vienkārši puiciskumu.

Ja valdība nespēj skatīties patiesībai acīs, ka ir pārkāpti sabiedrībai būtiski principi, jo pasivitātē un vienaldzībā vainotā Latvijas tauta, mūsu inteliģence, ir izgājusi ielās, tad tāda valdība ir vāja. Kaut arī tā vēl cenšas patverties aiz nākamā gada budžeta kā vairoga vai aiz premjera smīna, rotaļīgā runas toņa, demonstratīvās necieņas pret runātājiem šeit, tribīnē, skaļi pļāpājot ar blakussēdētāju vai vispār aizejot prom un neklausoties to, kas šajā zālē tiek runāts, šāda valdība ir vāja un sevi izsmēlusi, lai arī kā te dažs „pasūtījuma runasvīrs” censtos to sapurināt ar savām tradicionālajām žultainajām runām.

Šāda valdība nav spējīga konsolidēt sabiedrību Latvijas turpmākai attīstībai, atdot tai cerību un ticību. Šāda valdība ir politiski bankrotējusi, un tā ir nomaināma ar spējīgākiem cilvēkiem. (Aplausi.)

Sēdes vadītājs. Paldies.

Vārds deputātam Borisam Cilevičam.

B.Cilevičs (frakcija „Saskaņas Centrs”).

Cienījamie kolēģi! Es tiešām jūtos gandarīts, ka šodien Ministru prezidents Kalvīša kungs uzskatīja par nepieciešamu atnākt pie mums un izklāstīt savu nostāju. Kad mēs pavisam nesen apspriedām budžetu, Kalvītis neuzskatīja par vajadzīgu te ierasties.

Taču tas, ko es sadzirdēju no Kalvīša kunga, nu nemaz nevieš kādu optimismu. Visi vārdi it kā ir pareizi. Kalvīša kungs apgalvo, ka Latvijā ir ārkārtīgi liberāla likumdošana attiecībā uz pulcēšanās brīvību. Jā, tā tas ir! Bet kāpēc? Vai tāpēc, ka valdošā koalīcija to panāca? Nebūt ne! Tas tā ir, pateicoties Satversmes tiesas spriedumam. Satversmes tiesa atzina vairākas valdošās koalīcijas uzspiestās normas par Satversmei neatbilstošām. Tā ir tikai tāda puspatiesība!

Otrais. Kalvīša kunga teiktajam it kā ļoti grūti būtu ko iebilst. Tiešām, var rīkoties tikai tā, kā to paredz likums, un ir jāiet vienīgi tiesisks ceļš. Ļoti patīkami bija dzirdēt, ka Ministru prezidents grib noņemt jebkādu personisko motivāciju, bet vai Kalvīša kunga darbi atbilst viņa vārdiem? Diemžēl ne! Jo visā šajā situācijā, visā šajā konfliktā ar Loskutovu pats Kalvīša kungs pieļāva veselu virkni pārkāpumu, sākot jau ar KNAB vadītāja atstādināšanu.

Mums, frakcijai „Saskaņas Centrs”, jau no paša sākuma bija tādas, nu, teikšu tā, aizdomas, ka šis lēmums par atstādināšanu nebija likumīgs. Tāpēc mēs nosūtījām oficiālu jautājumu Ģenerālprokuratūrai. Nu mēs visi zinām Ģenerālprokuratūras nostāju: jā, tas bija nelikumīgs.

Vēl vairāk: Ģenerālprokuratūra noprotestēja šo lēmumu! Taču Kalvīša kungs, šeit runājot par tiesiskumu, netaisās pildīt Ģenerālprokuratūras prasību, grib apstrīdēt to tiesā. Formāli, protams, viņam ir tādas tiesības, bet es domāju, ka šeit runāt par to, ka Ministru prezidents rāda labu piemēru tiesiskuma ziņā, ir diezgan grūti.

Es negribu komentēt apgalvojumus, ka it kā Ministru kabinets nekad nemēģināja iejaukties KNAB iekšējās lietās un traucēt KNAB darbību. Man ir lielas aizdomas par to. Bet, es domāju, nepārstāstīsim visu to, par ko atklāti raksta prese.

Man šķiet, ka pats būtiskākais ir viens cits moments. Minot vairākas būtiskas lietas, ar ko nodarbojas KNAB, Kalvīša kungs neminēja problēmu ar priekšvēlēšanu izdevumu pārtērēšanu, kur galvenais vainīgais ir tieši Tautas partija. Un Kalvīša kungs ir ne tikai Ministru prezidents, kura pārraudzībā atrodas KNAB, viņš ir arī Tautas partijas vadītājs. Vai tas nav interešu konflikts? Kalvīša kungs, jūs absolūti pareizi teicāt, ka jānovērš jebkuri interešu konflikti. Kā jūs novēršat šo interešu konfliktu?

Un trešā lieta. Pilnīgi pareizi vārdi – jautājums par KNAB vadītāju ir vienīgi Saeimas kompetencē. Bet, ja tas tā ir, kāpēc tad jūs, Ministru kabinets, sanācāt un pieņēmāt lēmumu, ka Loskutovs ir jāatlaiž? Ja tas ir mūsu, tas ir, Saeimas kompetencē, kāpēc jūs neuzskatījāt par iespējamu vienkārši nosūtīt visu jūsu rīcībā esošo informāciju mums, lai mēs, Saeimas deputāti, pieņemtu attiecīgu lēmumu saskaņā ar likumu? Nē! Jūs paši skaidri parādījāt, kā jārīkojas Saeimas deputātiem. Acīmredzot jums nav pilnas uzticības jūsu koalīcijas partijām. Jums nepietiek ar to, ka neoficiāli vai pusoficiāli tiek sniegtas zināmas instrukcijas, kā balsot. Jums jāparāda skaidrs piemērs, lai visiem būtu skaidrs, kā jābalso. Jūs vienkārši kārtējo reizi gribat „izvarot” koalīcijas partnerus, lai panāktu jums nepieciešamo balsojumu un turklāt uzveltu visu vainu tieši Saeimai.

Un tad, kad jūs sakāt pēc visa tā, ka nē, – jūs vadāties tikai no tiesiskuma principiem un rīkojaties saskaņā ar likumu –, nu ļoti grūti jums ticēt. Vai jūs patiešām domājat, ka jums kāds noticēs? Diez vai! Diemžēl jūsu versijas, Kalvīša kungs, ir baltiem diegiem šūtas. Lai patiešām novērstu interešu konfliktu un lai patiešām sekotu tiesiskuma principiem, es domāju, jums nav citas izejas kā vien demisionēt.

Es aicinu atbalstīt mūsu priekšlikumu.

Paldies.

Sēdes vadītājs. Vārds deputātam Artim Kamparam.

A.Kampars (frakcija „Jaunais laiks”).

Godātais Saeimas priekšsēdētāja kungs! Cienītie ministri! Kolēģi! Šodien es nerunāšu par acīm redzamām lietām, par ko daudz runāts, – par tādām kā valsts dziļā ekonomiskā krīze, par ko runā konkrēti skaitļi, inflācija, budžeta deficīts. Es nerunāšu arī par to dziļo tiesiskuma bedri, par ko nekad agrāk nepieredzētā runā atļāvās runāt ASV vēstniece Latvijā.

Es, kolēģi, gribu runāt par lietām, kas ir svarīgas katrā kolektīvā, arī jūsu un mūsu attiecībās šeit, Saeimā, koalīcijā, valdībā. Koleģialitāte, savstarpējās attiecības, uzticēšanās – tās ir lietas, bez kurām neviena komanda, neviena vienota cilvēku kopa nevar sasniegt mērķus. Un tāpēc es ļoti, ļoti lūdzu uzklausīt mani, lūdzu tos Saeimā esošos kolēģus, kuri šobrīd nesēž siltos krēslos valdībā, nevada savu laiku komisiju vadībā. Es gribu uzrunāt tos kolēģus no Saeimas pozīcijas, no visām Saeimas pozīcijas partijām, kuri ir tie… kuri ir tā cerība, par kuru runāja Valsts prezidents Zatlers, kuriem būs šeit, Saeimā, jāizlemj, kā šī valsts attīstīsies. Es tiešām ceru, ka gan tie, kas sēž šeit, zālē, gan tie, kas ir aizgājuši uz kafejnīcu dzert kafiju un tur vismaz televizoram uzmetīs acis, ieklausīsies tajā, ko es teikšu.

Godātie kolēģi! Vai jums liekas, ka šobrīd premjers ar savu komandu ir sācis runāt par stabilitāti, ko, lūk, nodrošināšot šie ļoti aktuālie balsojumi, tādi kā balsojums par budžetu, un ka tas būšot tas stabilitātes garants, par ko šobrīd visiem ir jācīnās? Es atgādināšu vairākas lietas, kas, manuprāt, ļoti precīzi norāda, ka tā ir ciniska liekulība; ka vairākas reizes šie cilvēki ir mēģinājuši ļoti metodiski un ciniski apmānīt un darīt visu to, kas ir tikai viņu interesēs.

Pirmais fakts. 2004.gada budžeta pieņemšana. Premjers Emsis, labu nodomu vadīts, no Zaļās partijas ierodas Saeimas zālē no rīta kopā ar finanšu ministru Spurdziņu, kas sagatavojis budžetu. Un te pēkšņi mūsu „stabilitātes garants” Aigars Kalvītis, kurš tajā brīdī bija Tautas partijas frakcijas vadītājs, pēkšņi, nevienam neko nesakot, ierodas šajā tribīnē un paziņo, ka šis budžets esot slikts. Kolēģi no Zaļo un Zemnieku savienības! Vai tajā brīdī, jūsuprāt, Aigaram Kalvītim rūpēja valsts stabilitāte, rūpēja valsts finanses, rūpēja tas, kā attīstīsies algas, iedzīvotāju ienākumi, viss pārējais? Viņš vienkārši, Šķēles vārdiem runājot, „paņēma un uzmeta” jūs. (No zāles dep. J.Urbanovičs: „Zaļajiem patīk, ka tos spārda!”) Vai jūs tiešām domājat, ka tas neatkārtosies arī šogad?

Nākamā epizode, kolēģi. Šī vasara, kad sabiedrība ļoti asi sāka vērsties pret jau tā nobriedušo ekonomisko krīzi valstī. Kāda ir Aigara Kalvīša reakcija, kura instruments ir bijusi gan Finanšu ministrija, gan premjera krēsls kā tāds? Vainīgi ir atsevišķi ministri, kuri nemāk strādāt! Kuluāros nosauca jūsu pašu izvirzīto ministri Dagniju Staķi, jūsu pašu izvirzīto ministri Baibu Rivžu, klusi solīja tos ministrus nomainīt. Bet labāk ir ministrēt.

Godātie kolēģi! Ko mēs redzam budžetā? Sociālais budžets ievērojami pārpildīts. Taču nauda, kas būtu paredzēta sociālajām vajadzībām, pensijām un pabalstiem, visām tām lietām, tika pārnesta uz pamatbudžetu, lai ar to aizpildītu robus, ko atkal Kalvīša valdības ministri – gan finanšu ministrs, gan visi pārējie – nav spējuši līdz tam. Atkal vainīgs ir kāds cits! Un atkal vainīgie esat jūs, godātie koalīcijas partneri! Vai tā ir sadarbība, uzticība un viss pārējais?!

Nākamā epizode, kolēģi. Valsts prezidenta vēlēšanas. Es neatgādināšu laiku, kas bija, ievēlot Vairu Vīķi-Freibergu, un ko droši vien labi atceras Paegles kundze.

Es atgādināšu to laiku, kad tika izvirzīti cienījami kandidāti no koalīcijas – Pētersones kundze, Riekstiņa kungs, tika izvirzīts arī Štokenberga kungs. Un visā nopietnībā jūs spriedāt par to, kurš no viņiem būs vislabākais pretendents. Visā nopietnībā jūs ticējāt, ka tā ir jūsu izvēle un ka jūs nebūsiet vienkārši bandinieki šajā spēlē. Jūs cīnījāties un domājāt, un cerējāt. Bet izrādījās savādāk.

Daži cilvēki izlēma jūsu vietā, un jūs atkal kļuvāt par marionetēm un atkal tikāt padarīti par vienkāršiem bandiniekiem šajā spēlē.

Nākamā epizode, kolēģi. (No zāles dep.J.Dobelis: „Nevajag vairāk!”) Šobrīd aktuālais jautājums par Loskutovu. Jūs visi labi zināt, ka tas ir tikai iegansts Aigara Kalvīša un viņu atbalstošu dažu ietekmīgu cilvēku spēlē, kas vērsta pret KNAB kā tādu un pret šo veiksmīgi strādājošo amatpersonu. Un atkal – kas ir tie īstie ķīlnieki un kas ir tie īstie cietēji šajā situācijā? Vai Aigars Kalvītis bija šeit tajā ceturtdienas rītā, kad jums nācās spraukties starp cilvēku masām, starp cilvēkiem, kuri izteica piezīmes jums, nevis Aigaram Kalvītim? Vai Ministru kabinets kaut reizi ir sapratis, kāda problēma ir šeit? Nē! Viņi saka, ka, lūk, kāda organizēta, kaut kur ārpus Latvijas izveidota masa organizē pretvalstiskus „gājienus”! Jūs esat tie, kuri cieš, kuriem pārmet jūsu vēlētāji. Kad atbraucat mājās, viņi jums pārmet konkrētas pretvalstiskas rīcības.

Aigars Kalvītis šajā brīdī sēž kaut kur citur un teorētiski runā par valsts stabilitāti un budžeta pieņemšanu.

Kolēģi, attopieties! Vai tiešām jūs domājat, ka Saeimas deputāta pienākums ir būt tikai par automātisku balsotāju, tikai par balsošanas mašīnu?! Jūs domājat, ka jūsu mandāts, Saeimas deputāta mandāts, ir paklausības mandāts, kas jums liek klausīt kādam noteicējam neatkarīgi no tā, vai tas būtu Brigmaņa kungs vai kāds cits? Esmu pārliecināts, ka ne. Es domāju, ka šobrīd ir pienācis tas brīdis, kad jums katram ir jāsaprot, ka jūs esat individuāla un spēcīga personība, ko sabiedrība ar saviem plusiem un mīnusiem ir ievēlējusi Saeimā. Un ka jūs esat tas cilvēks, kuram ir jāizlemj pilnīgi individuāli, bez kādām norādēm no ārpuses.

Es tiešām ticu, ka jūs spējat pārvarēt šo atkarību no tiem cilvēkiem, kuri stāsta, ka esot gudrāki par jums un ka esot spējīgi jums nodrošināt kaut kādus viņiem vien zināmus taustāmus labumus.

Kolēģi! Koleģialitāte, uzticēšanās, savstarpēja cieņa, kopējs darbs – es aicinu padomāt par to!

Un, tā kā zinām, ka šai valdībai ilgas dienas nav un nevar būt paredzamas, izlemsim šo jautājumu šodien! Pateiksim sev godīgi un atklāti, ka šī valdība nav spējīga, un visi kopā izveidosim valdību, kas balstīsies uz tiem principiem, par kuriem mēs runājām: savstarpēja cieņa, uzticība, doma par Latvijas valsts nākotni, ekonomikas atveseļošana, tiesības, laba ārpolitika un viss pārējais!

Paldies. (Aplausi.)

Sēdes vadītājs. Vārds deputātam Jakovam Plineram. (No zāles dep. J.Dobelis: „Jaunais premjers!”)

J.Pliners (PCTVL frakcija).

Cienījamais Prezidij! Godātie deputāti! Ja valsts nepietiekami rūpējas par veciem cilvēkiem un bērniem, par citiem maznodrošinātiem un mazaizsargātiem sabiedrības locekļiem, tas nozīmē, ka mums ir slikta valdība, slikta Saeima un diemžēl slikta valsts. Mums ir zemākā minimālā pensija Eiropas Savienības valstīs, arī zemākā minimālā alga. Latvijā šobrīd ir krīze ekonomikā. Inflācija, kā jums ir zināms, ir 11,4 procenti un būs vēl lielāka. Superdārdzība. Eksports divreiz mazāks par importu.

Mums ir krīze politikā. Tautas vairākums neuzticas ne valdībai, ne Saeimai, ne tiesu sistēmai. Mums ir krīze tiesībsargājošajās institūcijās. Arī šodien mēs neesam pārliecināti, ka viens otrs tiesnesis savus lēmumus neapspriež ar izcilo advokātu vai neņem kukuļus, kā tas notika vēl vakar.

Valdošās koalīcijas darbība šinī Saeimā sākās ar Pretkorupcijas komisijas likvidāciju. Pēc tam viņi atteicās atbalstīt jau divos lasījumos 8.Saeimā pieņemto likumprojektu par iedzīvotāju ienākuma nodokļa likmes samazināšanu no 25 līdz 15 procentiem.

Nedarbus es varētu uzskaitīt vēl un vēl. Visi solījumi, kurus viņi propagandēja, iespējams, rupji pārkāpjot priekšvēlēšanu tēriņu robežas, sen aizmirsti.

Valdība darbojas jau gadu, premjers – trīs gadus. Kas tautas dzīvē kļuvis labāks? Nekas. Ik gadu nomirst par 0,5 procentiem vairāk cilvēku nekā piedzimst. Neatrisinātas paliek denacionalizēto dzīvokļu īrnieku problēmas. Tiek noraidīti visi priekšlikumi kaut ko izdarīt Latvijas mazākumtautību labā. Tā saucamā izglītības reforma būtiski pasliktināja skolēnu izglītības kvalitāti. Latvijā 19 procentiem jauniešu vecumā līdz 24 gadiem ir tikai pamatizglītība, Igaunijā – 13 procentiem, Lietuvā – 10 procentiem. Kāpēc mums arī šinī jautājumā jābūt sliktākajiem Baltijas valstu vidū?

Starp pilsoņu un nepilsoņu tiesībām joprojām paliek 80 atšķirības. Tiek ignorētas visas pasaules tiesībsargājošo organizāciju rekomendācijas dot nepilsoņiem iespēju piedalīties pašvaldību vēlēšanās.

2008.gada budžeta projekts arī ir, mūsuprāt, amorāls, asociāls. Jau daudzi iepriekšējie runātāji teica, ka nedrīkst ar sociālo budžetu lāpīt pamatbudžetu. Tas viss ir uz pensionāru, uz večuku rēķina.

Valdība, kā jau jums ir zināms, gribēja iesaldēt – es ceru, ka neizdosies, – algas policistiem, skolotājiem, mediķiem, bet palielināt algas ierēdņiem. Šā gada budžets, 2007.gada budžets, valsts pārvaldes izdevumiem paredz piecus procentus no iekšzemes kopprodukta, bet budžeta projektā nākamajam gadam, neskatoties uz to, ka premjers runāja par ekonomiju un tā tālāk, jau 6,9 procenti paredzēti pārvaldei, tas ir, ministrijām un citām pārvaldes institūcijām.

Mēs uzskatām, ka pienācis laiks Kalvīša kungam nolikt maršala zizli. Diemžēl valdībai šodien ir nosacīts bankrots, diemžēl valdība šodien ir degradējies organisms. Mēs uzskatām, ka valdība jau izsmēlusi savu esošo vai neesošo potenciālu un tautas ticību valdībai. Vai nākamā valdība būs labāka? Godīgi sakot, es šaubos. Taču mūsu nelaimīgajai valstij jādod „šanse”, un tāpēc es atbalstu šīs valdības atkāpšanos.

Paldies jums par uzmanību.

Sēdes vadītājs. Vārds deputātam Jānim Reiram.

J.Reirs (frakcija „Jaunais laiks”).

Godātais prezidij! Godātais Ministru kabinet! Godātie deputāti! Es pilnībā pievienojos tai kritikai, ko izteica mani kolēģi un pārējie iesnieguma autori, un neatkārtošos, taču papildus visām epizodēm, kas te tika uzrādītas, atgādināšu vēl vienu lietu.

Septembra vai oktobra sākumā Ministru prezidents paziņoja, ka valstī darbojas organizēta noziedzīga grupa, kura sastāv no desantniekiem vai vēl nez kā un kuru piesedz politiskās partijas.

Nākamajā dienā daži koalīcijas pārstāvji jau nosauca arī šīs partijas. Ļoti žēl, ka mūsu plašsaziņas līdzekļi šo jautājumu uztvēra tā: ir banda Latvijā vai nav banda Latvijā. Taču nopietnā demokrātiskā valstī Ministru prezidentam, ja viņš, izmantojot savas pilnvaras, savu iespēju publiski ietekmēt tautu, pasaka to, ka ir politiķi, kas piesedz bandu, un nākamajā dienā nenāk klajā ar faktiem, būtu jāatkāpjas, turklāt jāatkāpjas momentāni.

Tagad nedaudz par budžetu. Te visi uzskata, ka vajadzīga secība: vispirms vajag pieņemt budžetu, pēc tam vajag izrēķināties ar Loskutovu, un tikai tad valdībai ir jāatkāpjas. Mēs varam atcerēties to trīs gadus seno vēsturi, budžets tika, tā teikt, izgāzts pirmajā lasījumā. Un frakcija „Jaunais laiks” arī var konstruktīvi ierosināt par šo budžetu rīt nobalsot pirmajā lasījumā. Taču, ja tas tā, tad, kolēģi, šodien nobalsosim par Ministru kabineta demisiju, nobalsosim par uzticību Ministru prezidentam! Un tad mēs, frakcija „Jaunais laiks”, rīt varēsim atbalstīt budžeta projektu pirmajā lasījumā.

Un tad sanāksim kopā un runāsim par tām kļūdām, par to brāķi, kas ir jālabo budžetā. Frakcija „Jaunais laiks” nekādā ziņā nepiedāvās nesaprātīgus lēmumus. Frakcija „Jaunais laiks” saglabās vienu procentu budžeta deficīta. Taču izlabosim tās kļūdas, atrisināsim tās problēmas, izpildīsim tos jūsu solījumus vēlētājiem (ne mūsu), ugunsdzēsējiem, policistiem… To es gribētu teikt par viena procenta pārpalikumu budžetā… Un mēs izlabosim tās kļūdas, kas ir saistītas ar pedagogiem, policistiem, ugunsdzēsējiem un pensionāriem.

Varbūt mēģināsim palabot šo nedemokrātisko attiecību starp sociālo budžetu un valsts pamatbudžetu, bet tas jādara visiem kopā un bez šīs valdības. Valdība var tehniski savus uzdevumus pildīt līdz jaunās valdības izveidošanai. Taču, ja mēs šodien varētu vienoties un nobalsot par demisiju, tad frakcija „Jaunais laiks” rīt varētu atbalstīt budžeta projektu pirmajā lasījumā.

Es atbalstu iesniegto lēmuma projektu par Ministru prezidenta demisiju.

Paldies. (Aplausi.)

Sēdes vadītājs. Vārds deputātei Inai Druvietei.

I.Druviete (frakcija „Jaunais laiks”).

Cienītie kolēģi deputāti! Godātie Ministru kabineta locekļi! Šīsdienas situācija var sagādāt gandarījumu tikai tādam cilvēkam, kas nemīl Latviju, neciena tās iedzīvotājus un pats sevi. Šī ir grūta diena mums visiem, tādēļ ka valdības demisija met ēnu uz parlamentu, kura locekļi mēs esam. Parlaments nav bijis spējīgs kontrolēt valdības darbu, un tāpēc šodien parlamentam ir jāsaka savs vārds.

Šīsdienas debatēs mēs esam runājuši par daudziem sāpīgiem jautājumiem, gandrīz visas sfēras jau ir nosauktas. Ir jomas, kurās mūsu valstī ir krīze; ir jomas, kurās notiek konstanta lejupslīde. Un tieši izglītība, tieši mūsu nacionālās identitātes uzturēšana ir jomas, kurās krīzes nav, jo ir nepārtraukta mierīga kustība uz leju. Es tagad nerunāšu par algām, nerunāšu par Eiropas fondu izmantojumu. Runāšu par to saturu, kuru mēs ieliekam mūsu bērnos, kuru mēs esam aicināti ieaudzināt mūsu skolēnos un kuram mēs pašlaik neveltām uzmanību, jo pievēršamies skaitļiem, faktiem, programmām, projektiem, plāniem un citiem nenoliedzami nepieciešamiem rādītājiem, aiz kuriem tomēr vairs nespējam saredzēt lietas būtību.

Vai pašlaik kāds domā par mācību saturu? Vai pašlaik kāds domā par to, ko mēs saucam par izglītības kvalitāti, šo vārdu deldēdami, lietodami vietā un nevietā? Kvalitāte nozīmē mācīt mūsu bērniem to, kas viņiem palīdzēs kļūt par labiem mūsu valsts pilsoņiem, palīdzēs viņiem atrast savu vietu dzīvē un nodrošinās Latvijas konkurētspēju. Vai ir bijusi saruna par to, kas notiek mūsu skolās? Vecāki un skolotāji ir neapmierināti ar to, kā mēs mūsu bērniem pasniedzam to, kas nepieciešams viņu nākotnei. Skolotāji brīdi pa brīdim tiek baroti ar solījumiem par pakāpenisku nelielu algas paaugstinājumu.

Bet ko darīt tādā gadījumā, ja šis finansējums ir piešķirts, bet nākamā gada budžetā atkal ar vieglu roku atņemts? Un šeit es runāju par mūsu zinātni. Ikviens no mums ļoti labi varētu uzskaitīt argumentus, kāpēc ikvienā sevi cienošā valstī ir nepieciešama zinātne un kāpēc tā ir jāatbalsta. Likums šoreiz ir pārkāpts: 0,15 procenti no iekšzemes kopprodukta – ikgadējais pienākums… Pirms dažiem gadiem zinātnes sabiedrība ar prieku uzņēma vēsti, ka beidzot ir likumīgs pamats mūsu zinātnes augšupejai, Lisabonas stratēģijas izpildei, Barselonas kritēriju izpildei. Zinātnieki sāka veikt savus ikdienas darbus ar pienākuma apziņu un pārliecību, ka viņi šai valstij ir vajadzīgi. Bet ko mēs redzam šajā budžetā? Zinātniekiem šajā budžetā nav iedots vairāk par 19 miljoniem latu. Tas nozīmē, ka cerībai ir apgriezti spārni, tas nozīmē, ka Latvija atkal draud pārvērsties par valsti, kurā mēs nenovērtējam intelektu, kurā mēs nenovērtējam zināšanas un kura turpmāk produktu tikai iepirks, nevis ražos. Kā lai mēs šādā brīdī uzticamies valdībai, kura ir pieņēmusi šādu lēmumu?

Valdībai varētu atgādināt vēl to, ka tādā gadījumā jūs nez vai zinātnieku vidū atradīsiet pozitīvistus, kas turpmākajās vēlēšanās būs ar mieru, izmantojot lielo sabiedrības uzticības kredītu, aicināt balsot „par” jums, kuri it kā atbalstāt zinātni.

Jau pirms neilga laika, runājot par problēmām izglītības sistēmā, es uzdevu retorisku jautājumu: „Cik liela ir personības loma šajā valstī? Cik daudz nosaka konkrētais cilvēks, un ciktāl viņš ir tikai mašīna valdošās koalīcijas rokās?” Mana atbilde ir skaidra: cilvēks, personība, ir izšķirošs jebkurā amatā! Un nav pamata apgalvot: „Nekas nemainīsies, ja mainīsim cilvēkus.” Ja mūsu loģika ir tāda, tad tas nozīmē, ka mums ir vai nu jāveido robotu valdība, vai arī jānosaka ievēlēšanas termiņš līdz ministra vai deputāta mūža galam.

Cilvēks nozīmē ļoti daudz, taču, ja pašreizējās valdības cilvēciskais un radošais potenciāls ir izsmelts, tad ļausim viņiem atpūsties. Lai vietā nāk cilvēki, kuri šo darbu turpmākos gadus, nevis visu mūžu spēs darīt labāk.

Paldies. (Aplausi.)

Sēdes vadītājs. Vārds deputātei Annai Seilei.

A.Seile (TB/LNNK frakcija).

Godātie Saeimas deputāti! Es esmu tikai viena simtā daļiņa no Latvijas parlamenta deputātiem, bet man ir savs viedoklis. Un tātad.

Vispirms es gribu teikt, ka es šodien nebalsošu „par” valdības demisiju. Un kāpēc? Tāpēc, ka šī valdība ir sagatavojusi valsts budžetu. Labāku vai sliktāku, bet tas ir liels darbs. Un budžets būtu jāpieņem pirmajā lasījumā. Arī pirmajā lasījumā es balsošu „par” šo valsts budžetu, bet uz otro lasījumu gan gribētos redzēt, vai valdības vadītāja Aigara Kalvīša solījumi arodbiedrībām un Latvijas sabiedrībai tiks izpildīti. Un tad, lūk, domāsim par šo balsojumu otrajā lasījumā.

Tomēr man ir arī savs viedoklis par šodienas debatēm. Man tik ļoti nepatīk tas, ka mēs lejam dubļu straumes uz tiem cilvēkiem, kuri piedalījās referendumā. Un man nepatika arī tas, kā mūsu valsts Ministru prezidents šodien izturējās jautājumā, kas skāra Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja vadību.

Te viedokļi ir dažādi. Un tomēr nekas jau neatliek šajā mirklī. Laikam jau Kalvīša valdībai vēl kādu brīdi ir jādzīvo, kamēr mēs sakārtosim budžeta jautājumus. Taču, ja būs jauna valdība, ja tāda būs nepieciešama, tad par to lai domā arī pati Tautas partija, un arī mēs padomāsim.

Vispirms es gribu atvainoties tiem cilvēkiem, kuri stāvēja piketā pie Saeimas. Ne visi frakcijas un partijas „Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK deputāti domā par viņiem ko ļaunu. Es vienmēr esmu uzskatījusi, ka šī tautas ierosme ir atbalstāma. Un tā parāda tautas noskaņojumu. Tas nav visu mūsu partijas biedru viedoklis, kuru pauda Juris Dobelis.

Paldies par uzmanību! (Aplausi.)

Sēdes vadītājs. Vārds deputātei Ausmai Ziedonei-Kantānei.

A.Ziedone-Kantāne (frakcija „Jaunais laiks”).

Godājamais Saeimas priekšsēdētāj! Godājamie ministri! Un mana mīļā, godājamā Saeima! Es jums gribu pateikt par kādu ārkārtīgi lielu paradoksu. Un, proti, vienīgais ministrs no visas ministru saimes – Aigars Štokenbergs, kas kopā ar Latvijas Universitātes profesoru Tāli Tisenkopfu un Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras viceprezidenti Žaneti Jaunzemi strādāja pie Latvijas stratēģijas plāna, šodien kā ministrs vairs neeksistē. Un ko viņi izstrādāja? Viņi izstrādāja Latvijas tēlu, strādāja pie Latvijas identitātes, strādāja pie indivīda un sabiedrības vērtību skalas. Pirmoreiz vēsturē tās oficiāli tika ieklasificētas kā garīgās un morālās vērtības, bez kurām nav iespējama visa mūsu tālākā attīstība.

Un tālāk, citējot Tisenkopfa vārdus, es gribu jums pateikt: kas tā ir par nāciju, kura ir iedomājusies uzcelt savu nākotni – viņš to salīdzināja ar augstceltni – bez garīgiem pamatiem? Bez vērtību pamatiem! Šāda „ēka” iekritīs tepat mūsu Baltijas jūrā par izsmieklu un ērmu visiem mums blakus esošajiem kaimiņiem.

Kādu labklājību mēs, draugi mīļie, ceram sasniegt, ja apdraudam savu pašcieņu, atbildību, solidaritāti, tiesiskumu, gudrību, bērnu nākotni? Vērtības ir tik ļoti vajadzīgas tieši mūsu jaunajai, vārgajai demokrātijai un nācijas attīstībai.

Un, raugoties tikai no šīm vērtību pozīcijām, mēs arī saprotam, ko faktiski nozīmē šie drošības likumu grozījumi, par kuriem mēs balsojām, ko nozīmē „jūrmalgeita”, ko nozīmē dažādu pakalpiņu bīdīšana uz mūsu Satversmes tiesu, KNAB un prokuratūras, ko mēs gribam darīt arī šodien, darbības vājināšana.

Taču, ja ar šīm visām vērtībām nerēķinās – un mūsu šaurā varas elites grupa diemžēl nerēķinās –, tad šī uzticība ir zaudēta un vairs nav iespējama valsts tālākā attīstība.

Cienījamais un godājamais premjer Kalvīša kungs! Jūs esat zaudējis šajā frontē, jūs esat zaudējis šo kauju, un jūs esat zaudējis līdz ar to arī visu karu!

Tagad jums vēl ir atlicis pēdējais un vienīgais gods, un arī tas jums ir jāizdara godpilni un ar cieņu – jums ir jāatkāpjas no šā posteņa! Un to es jums no sirds novēlu izdarīt.

Paldies.

Sēdes vadītājs. Nākamais kā referents runās deputāts Krišjānis Kariņš.

(No zāles dep. J.Dobelis: „Nevajag vairāk, pietiek! Cik tad ilgi var runāt?”)

A.K.Kariņš (frakcija „Jaunais laiks”).

Godājamie kolēģi! Mēs jau gandrīz divarpus stundas debatējam par jautājumu – prasīt vai neprasīt premjerministra Kalvīša demisiju. Es tikai varu izteikt dziļu izbrīnu un pievērst visu uzmanību vienai diezgan, varētu teikt, lielai ironijai.

Šodien debate iet… (No zāles dep. A.Rugāte: „Debates!”) debate ir par vienu galveno tēmu – par tiesiskumu (No zāles dep. V.A.Krauklis: „Debates ir par tiesiskumu!”) mūsu valstī. Kura partija, kuras frakcijas deputāti ko un kā argumentē šodien? Tas izklausās ironiski, bet kolēģi no „Saskaņas Centra” un PCTVL frakcijas, šie deputāti, to argumentē par labu tiesiskumam mūsu valstī. Valdības „stabilitātes garants” ir apdraudējis šo mūsu valsts pamatvērtību jau tik lielā mērā, ka arī šie opozīcijas deputāti stingri iestājas par to, aizstāvēdami mūsu valsts pamatvērtības.

Kas skan no Tautas partijas deputātu mutes? Viņi klusē kā kaps. Viņi nenāk debatēt, jo, šķiet, viņiem nav arī īsti ko teikt.

Padomāsim mirkli par mūsu valsts vēsturi, par tālajām brīvības cīņām. Pirmā pasaules kara beigās 1918. gadā mūsu valsts proklamēja savu neatkarību un divu gadu ilgās cīņās to arī fiziski ar asinīm izcīnīja. Kāpēc Latvijas brīvības cīņās krita mūsu valsts dēli? (No zāles dep. J.Dobelis: „Par lietu runā!”) Vai viņi krita tādēļ, lai pēc 87 gadiem kāda valdība apkarotu tās pamatvērtības, par kurām viņi cīnījās. (No zāles dep. A.Rugāte: „Ko tu muldi?”) Es neticu, ka tas ir tas, kāpēc viņiem bija jākrīt. Bet tas tā iznāk.

Kolēģi, es aicinu padomāt vēl par vienu jautājumu – par mūsu bērniem un mazbērniem, par mūsu valsts nākotni, skatoties no šodienas pozīcijām. Vai mūsu bērni un mazbērni gribēs palikt tādā Latvijā, kādu to šobrīd veido Kalvīša valdība? Es pievērsīšu jūsu uzmanību tam, ka premjers Kalvītis faktiski jau ir atbildējis uz šo jautājumu, jo viņš, lūk, ir no tiem laimīgajiem, kuri var atļauties savus bērnus skolot ārzemēs. Un kāpēc viņš to dara? Viņš skaidri un gaiši pasaka: „Tāpēc, ka šeit tādu iespēju nav!” Un, lūk, viņš to var atļauties.

Bet kāpēc mūsu valstī nav tādu iespēju, kādas ir daudzviet citur Eiropā vai Ziemeļamerikā? Tas ir tikai gribēšanas un darīšanas jautājums! Koalīcijas deputāti, es aicinu jūs mirkli padomāt par situāciju, kurā jūs esat! Jūsu vadoņi, tie, kuri pieņem lēmumus pie koalīcijas galda un dod attiecīgu rīkojumu par balsošanu… Nešaubieties, viņi par sevi jau ir parūpējušies! Viņi sev „zaļu vietu” ir nodrošinājuši. Bet kas domās par pārējo tautu? Kādam jau arī tas darbs ir jāuzņemas, un tie esam mēs – Saeimā ievēlētie deputāti. Tas ir mūsu pienākums! Mums ir pienākums pret saviem bērniem un mazbērniem – domāt par tautu kopumā, ne tikai par savām interesēm.

Visbeidzot es gribētu uzsvērt to, ko mūsu frakcijas deputāts Jānis Reirs teica: „„Jaunais laiks” (No zāles dep. V.A.Krauklis: „Nu gluži kā tvaiks!”) ir gatavs būt konstruktīvs arī ekonomikas krīzes risināšanā, arī budžeta jautājumos, bet tam ir viens liels šķērslis, un tas šķērslis ir Kalvīša valdība.” To redz tauta ārpus šīs mājas, to redz daudzi šajā namā ievēlētie deputāti.

Es aicinu arī koalīcijas deputātus ieklausīties tajā balsī, kas skan ārpus šiem mūriem… (No zāles dep. J.Dobelis: „Ej mājās!”)… Ieklausīties arī savas ģimenes balsī. Noņemsim, izbalsosim Kalvīša valdību un ķersimies nopietni klāt pie jautājumiem, kas skar mūsu sabiedrību! Tikai tā mūsu valsts varēs virzīties uz priekšu.

Paldies. (No zāles dep. J.Dobelis: „Kāpēc neaplaudējāt?”)

Sēdes vadītājs. Debatēs runās deputāts Sergejs Mirskis.

S.Mirskis (frakcija „Saskaņas Centrs”).

Godātie deputāti! Liels jautājums: demokrātija un morāle. Mēs šodien dzirdējām vārdus par demokrātiju, bet es jums pateikšu tā: demokrātija nav iespējama bez augsta morāles līmeņa valstī! Un ko mēs faktiski esam redzējuši pēdējā laikā? Šeitpat, Saeimā, mēs redzējām klaju boļševismu. Tātad jums ir vairākums, bet tas vairākums neko citu nedod sabiedrībai kā vien tīru boļševismu.

Paskatieties, kas toreiz notika ar drošības dienestu likumiem! Kad valdība ierosināja mainīt šos likumus, valdošā koalīcija nobalsoja un atbalstīja šos grozījumus. Kad Latvijas Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga pagājušajā reizē atdeva atpakaļ tos pašus likumus, šī pati valdošā koalīcija nobalsoja pretēji savam viedoklim, kādu tā gribēja atbalstīt toreiz.

Cik naudas tika izmests par šo referendumu? Un arī sabiedrība skaidri un gaiši saprot, ka tas ir amorāli. Bez augstas morāles un bez demokrātijas valstī nekad nebūs patriotisma. Tāpēc cilvēki vairs netic – viņi netic valdošajai koalīcijai.

Es esmu ļoti izbrīnīts par apvienības „Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK pozīciju – par to, ka viņi tagad atbalstīs šo budžetu. Ziniet ko, tas budžets taču arī ir amorāls! Kāpēc tad jūs gribat to atbalstīt? Vai esat jau aizmirsuši, ka jūs paši tik daudz esat runājuši par to, ka jūs it kā esat ieinteresēti, lai mūsu valstī būtu cilvēki, patrioti un tā tālāk? Taču tagad jūs gribat atbalstīt šo amorālo budžetu, kurš tiešām mānīs visus – skolotājus, ārstus un visus pārējos cilvēkus.

Es domāju tā: diezin vai pēc maniem vārdiem jūsu sirdsapziņa pacelsies tik augstā līmenī, lai jūs spētu nobalsot paši pret sevi, tomēr jums ir jāņem vērā, ka morāle un demokrātija ir daudz augstākas par savtīgām interesēm.

Paldies.

Sēdes vadītājs. Vārds deputātam Kārlim Šadurskim – otro reizi.

(No zāles dep. J.Dobelis: „Atkal! Viņam taču nav ko teikt!”)

K.Šadurskis (frakcija „Jaunais laiks”).

Kolēģi! Uznākot tribīnē un dzirdot uzmundrinošo „Tukša pļāpāšana!” (No zāles dep. J.Dobelis: „Nu jā, tā jau ir!”), laikam jāsaka tā: to galveno mēs neesam guvuši no šīm debatēm, jo runāšana ir bijusi it kā citam uz citu, bet tomēr garām. Un droši vien arī šīsdienas balsojums būs tāds: „mēs” vai „jūs”… Bet varbūt tiešām… varbūt tiešām mēs varētu nobalsot kopīgi un ieklausīties, jo galvenā problēma jau nav balsu aritmētika šajā Saeimā? Galvenā problēma ir tā, cik ļoti maz sabiedrība tic šīm balsīm. Un tas pirmais solis laikam ir spēja ieklausīties un prasme par kaut ko vienoties.

Patiesībā no šīs tribīnes ir izskanējuši arī ļoti racionāli vārdi. Tad nu pamēģināsim vēl mirkli ieklausīties šajā pozitīvajā scenārijā! Pirmais solis ir šodienas balsojums, otrais solis ir rītdienas balsojums par budžetu pirmajā lasījumā, trešais solis ir priekšlikumi budžeta otrajam lasījumam, un ceturtais solis ir balsojums par budžetu otrajā, galīgajā, lasījumā.

Kolēģi! Pozīcija un opozīcija! Mēs varam, ja gribam, šos soļus noiet kopā. Un tās runas par to, ka Kalvīša valdībai vispirms ir jāpieņem budžets, bet pēc tam gan gāzīsim, cik tik jaudas… Ne nu gāzīs, ne darīs ko citu! Mēģinās jau turēt, jo tad taču varēs teikt: „Kalvīša valdība ir tik veiksmīgi šajā grūtajā situācijā izvilkusi budžetu! Lai tad strādā, ko sev saplānojuši!”

Kolēģi! Es jums piedāvāju ļoti vienkāršu risinājumu: šodien mēs – gan pozīcija, gan opozīcija – nobalsojam „par” Kalvīša valdības demisiju. (No zāles dep. J.Dobelis: „Ej nu ej, beidz!”) Rīt mēs – gan pozīcija, gan opozīcija – nobalsojam „par” budžetu pirmajā lasījumā. Pēc tam mēs, saglabājot budžeta proficītu, saglabājot to labo, kas ir ietverts šajā budžetā, iestrādājam grozījumus, un, ja mums tas izdodas, tad mēs nobalsojam „par” valsts budžetu otrajā lasījumā.

Godātie kolēģi! Es domāju, ka tas ir vienīgais scenārijs, kā mēs visi varam iziet no šīs situācijas kā uzvarētāji. Nu, protams, atskaitot premjeru Kalvīti, jo viņš diemžēl ir tik tālu „aizstrādājies”, ka viņš kā uzvarētājs iziet nevar. Mums ir divas iespējas: vai nu glābt Kalvīša ādu, vai glābt valsts budžetu.

Paldies.

Sēdes vadītājs. Debates slēdzu.

Vai referentam ir vēl kaut kas piebilstams? (No zāles dep. J.Dobelis: „Nevajag!”) Nav. Tādā gadījumā lūdzu zvanu! Balsosim par lēmuma projektu „Par neuzticības izteikšanu Ministru prezidentam Aigaram Kalvītim”! Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu rezultātu! Par - 38, pret - 56, atturas - 1. Lēmums nav pieņemts. (Aplausi.)

Līdz ar to Saeimas šodienas sēdes darba kārtība ir izskatīta. Lūdzu reģistrācijas režīmu! Reģistrēsimies ar balsošanas kartēm!

Kamēr tiek apkopoti reģistrācijas rezultāti, vārds paziņojumam Kārlim Leiškalnam.

K.Leiškalns (Tautas partijas frakcija).

Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas deputātus ārkārtīgi lūdzu uz sēdi pēc piecām minūtēm komisijas zālē!

Paldies.

Sēdes vadītājs. Vārds paziņojumam deputātam Andrim Bērziņam – ZZS.

A.Bērziņš (ZZS frakcija).

Kolēģi! Sociālo un darba lietu komisijas sēde notiks kopā ar Veselības apakškomisijas sēdi pulksten 12.00 Sociālo un darba lietu komisijas telpās. Lūgums ierasties abām – lielajai komisijai un apakškomisijai. Kopīga sēde būs pulksten 12.00.

Sēdes vadītājs. Vārds paziņojumam deputātam Dzintaram Ābiķim.

Dz.Ābiķis (Tautas partijas frakcija).

Cienījamie kolēģi no Sporta apakškomisijas! Es lūdzu jūs uz sēdi tūlīt tepat blakus – Sarkanajā zālē.

Sēdes vadītājs. Vārds paziņojumam deputātam Mārim Krastiņam.

M.Krastiņš (Tautas partijas frakcija).

Godājamie Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas deputāti! Aicinu jūs uz sēdi pēc 10 minūtēm komisijas telpās.

Paldies.

Sēdes vadītājs. Vārds paziņojumam deputātam Jānim Šmitam.

J.Šmits (LPP/LC frakcija).

Godātie Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas deputāti! Lūdzu jūs uz sēdi pēc piecām minūtēm komisijas telpās.

Paldies.

Sēdes vadītājs. Vārds paziņojumam deputātam Jānim Strazdiņam.

J.Strazdiņš (ZZS frakcija).

Godātie Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas locekļi! Mūsu sēde notiks pulksten 12.10. Mēs tiekamies savā komisijā.

Sēdes vadītājs. Vārds paziņojumam deputātam Guntim Blumbergam.

G.Blumbergs (ZZS frakcija).

Cienījamie Tautsaimniecības komisijas locekļi! Komisijas sēde notiks mūsu ēkā pulksten 13.00 pirmajā stāvā 106.telpā.

Sēdes vadītājs. Vārds reģistrācijas rezultātu nolasīšanai Saeimas sekretāra biedram Andrejam Klementjevam.

A.Klementjevs (9.Saeimas sekretāra biedrs).

Augsti godātie deputāti! Nav reģistrējušies: Solvita Āboltiņa, Aija Barča, Vaira Paegle, Jānis Dukšinskis, Nikolajs Kabanovs, Imants Kalniņš, Ivans Klementjevs, Gunārs Laicāns, Aleksandrs Mirskis, Miroslavs Mitrofanovs, Leopolds Ozoliņš, Pauls Putniņš, Anna Seile, Jānis Strazdiņš, Viktors Ščerbatihs, Gunārs Upenieks un Nils Ušakovs.

Paldies.

Sēdes vadītājs. Paldies. Sēdi slēdzu.

 

 

 

SATURA RĀDĪTĀJS

9.Saeimas rudens sesijas 10. (ārkārtas) sēde

2007.gada 23.oktobrī

Lēmuma projekts „Par neuzticības izteikšanu Ministru prezidentam Aigaram Kalvītim” (Nr.222/Lm9) (Noraidīts)
(Dok. Nr.1467)
Ziņo - dep. A.K.Kariņš
Debates - Ministru prezidents A.Kalvītis
- dep. Dz.Zaķis
- dep. S.Kalniete
- dep. J.Dobelis
- dep. I.Čepāne
- dep. K.Šadurskis
- dep. A.Latkovskis
- dep. I.Circene
- dep. U.I.Grava
- dep. I.Rībena
- dep. P.Tabūns
- dep. S.Bendrāte
- dep. B.Cilevičs
- dep. A.Kampars
- dep. J.Pliners
- dep. J.Reirs
- dep. I.Druviete
- dep. A.Seile
- dep. A.Ziedone-Kantāne
- dep. A.K.Kariņš
- dep. S.Mirskis
- dep. K.Šadurskis
Paziņojumi
- dep. K.Leiškalns
- dep. A.Bērziņš (ZZS)
- dep. Dz.Ābiķis
- dep. M.Krastiņš
- dep. J.Šmits
- dep. J.Strazdiņš
- dep. G.Blumbergs
Reģistrācijas rezultāti
Nolasa - Saeimas sekretāra biedrs   A.Klementjevs

Balsojumi

Datums: 23.10.2007. 10:20:28 bal001
Balsošanas motīvs: Par sēdes turpināšanu bez pārtraukuma

Lēmuma projekts "Par neuzticības izteikšanu Ministru prezidentam Aigaram Kalvītim"
Datums: 23.10.2007. 11:34:22 bal002
Balsošanas motīvs: Par lēmumprojektu ar dok. nr.1467

Sestdien, 24.februārī