1993.gada 10.februāra sēdes stenogramma

Vakara sēde

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieks Valdis Birkavs.

Priekšsēdētājs: Pulkstenis ir 12.00. Lūdzu, ieņemiet savas vietas! Godmaņa kungu lūdzu tribīnē. Jautās Caunes kungs, pēc Caunes kunga - Gabrānova kungs.

Lūdzu, Caunes kungs!

I.Caune: Godmaņa kungs, man jautājums par tiem slavenajiem taloniem. Es jums iesniedzu arī mūsu rajona 8000 pensionāru prasību un zinu, ka ir daudz citu līdzīgu prasību. Kāds ir jūsu galīgais lēmums par to, lai malku varētu iegādāties tūlīt, bet, tā kā šeit ir 4,2 miljardi rubļu izdevumu segšanai, vai tomēr nebūtu bijis ērtāk atzīt, ka tā ir neērtība, kļūda un atcelt tos talonus? Ja jūs tomēr nolemjat neatcelt, tad gribu jautāt tālāk. Vai jūs domājat, ka pēc Saeimas vēlēšanām, kad būs jauna valdība, tā respektēs to, ko tagad jūs esat nolēmuši, un turpinās šo atdošanu? Un kas notiks ar tiem taloniem, kuri netiks vispār realizēti? Paliks cilvēkam uz rokas? Vai to varēs apmainīt pret naudu?

I.Godmanis: Atbildēšu. Nezinu, laikam es neskaidri izteicos pa punktiem. Tātad pensionāriem vajadzētu maksāt 1500 rubļu piemaksu par apkuri. No sākuma tā tika vērtēta kā ļoti maza. Kad sākās talonu epopeja, parādījās, ka tā ir liela nauda, jo cilvēki prasīja tieši naudu. Bet mums šīs naudas pietika vienīgi novembrim, jo sakarā ar nemaksām budžetā, kas sasniedza gandrīz četrus miljardus, sakarā ar to, kā mums pildījās budžets, mums nebija naudas, ko izmaksāt decembrī. Tad mums palika divas iespējas. Pirmā - paņemt bankā kredītu papildus tiem diviem miljardiem, kas ir jau paņemti valsts graudu rezerves veidošanai, šo kredītu 1500 rubļu veidā samaksāt pensionāriem un gaidīt, ka viņi tūlīt pat atmaksās atpakaļ par apkuri, lai tūlīt pat naudu atdotu bankai. Ja kādā no šiem ķēdes posmiem kaut kas satrūkst, tas faktiski nozīmē, ka valdība paliek totāli parādā bankai. Bet bankas parāds nedrīkst pārsniegt divpadsmito daļu no izdevumiem. Tas ir skaidrs. Kāds ir talonu idejas galvenais moments? Tiem, kuriem ir centrālapkure, maksā 1500 rubļus no sociālā budžeta. Naudu - 1500 rubļus, ko pensionāram vajadzētu saņemt kā piemaksu pie pensijas, viņš nesaņem, viņam norēķina tos 1500 rubļus pa tiešo no valsts. Ir starpība starp valsts institūcijām. Bet nav vairs pa vidu sindroma, vai es gribu maksāt par apkuri vai negribu.

Tagad par tiem, kas saņem malku. Tur bija problēma ar šo 15.jūniju, tāpēc ka vasarā malku negatavo. Mēs grozījām šo lēmumu. Šos talonus malkas apgādei varēs izmantot arī pašreizējā posmā, bet nevar šos talonus lietot pilnīgi visam, kā liek priekšā dažas pašvaldības. Es zinu Cēsu pašvaldības priekšlikumus. Tie paredz ar šiem taloniem maksāt pilnīgi par visu - par elektrību, par gāzi. Vienīgais, kam mēs piekritām, tas ir siltais ūdens un apkure.

Jums ir jāsaprot viena lieta, ka valsts, valdība nevar ņemt neierobežotus kredītus no Latvijas Bankas. Latvijas Banka tos gluži vienkārši nedos. Un jautājums par garantiju, ka mums atmaksās atpakaļ, parādās arī attiecībā uz budžeta iestādēs strādājošajiem, kas turpina saņemt kā piemaksu 1500 rubļus. Kad mēs skatāmies, kā šie līdzekļi tiek atmaksāti pašvaldībām, tad redzam, ka tas izdarīts 42 procentu apjomā pa Latviju. Tātad neatmaksā visu naudu. Vai mēs varam būt pārliecināti, ka pensionāri visu naudu atmaksās? Nevaram būt pārliecināti. Es pilnīgi saprotu, ka tā ir neērtība namu pārvaldēm. Mēs vakar tikāmies ar namu pārvalžu pārstāvjiem. Tās ir neērtības energoinstitūcijām. Un tomēr tas ir daudz labāk, nekā iekrist dziļā valsts iekšējā parādā attiecībā pret banku. Es izteicos skaidri vai ne?

I.Caune: Jā, par pirmo daļu ir skaidrs, bet par otro. Kas notiks ar tiem taloniem, kas nav izmantoti? Un vai pēc Saeimas ir garantija, ka tie darbosies?

I.Godmanis: Šie taloni ir domāti tam, lai iegādātos tikai kurināmā resursus vai samaksātu par apkuri un silto ūdeni. Tie nav domāti nekam citam. Nav domāts pret tiem maksāt naudu. Ja cilvēkam talons paliek pāri - viņam ir 1500 rubļu talons, bet patiesībā viņam jāmaksā tikai 1000 rubļu. Tad, lūk, šos 500 rubļus viņš var izmantot, lai samaksātu jau par nākamo apkures sezonu. Tas ir viens.

Otrs. Ja viņš kurina ar malku, tad viņam ir iespēja nopirkt par šo summu malku nākamajai sezonai. Bet šo talonu nedrīkst mainīt pret naudu.

Priekšsēdētājs: Jautā Gabrānova kungs, pēc tam - Buķeles kundze.

P.Gabrānovs: Mans jautājums ir par lauksaimnieku lietām. Šeit ir 57.lēmums - palielināt ieņēmumus no Lauksaimniecības ministrijas valsts iekšējā aizņēmuma apmēram divu miljardu apmērā. Lauksaimniekiem ir parādā valsts uzņēmumi par pienu, gaļu, graudiem, kartupeļiem. Vairāk par diviem miljardiem.

I.Godmanis: Divus miljardus un apmēram 300 miljonus.

P.Gabrānovs: Skatījos papīros, ka ir pāri par diviem miljardiem. Un es zinu, ka iepriekšējos gados bija grūtības ar atmaksu. Tika atrasti no valsts budžeta 600 miljoni. Bet, kad tos 600 miljonus paņēma atpakaļ, tad tūlīt apstājās uz pieciem mēnešiem atmaksa par pienu un citiem produktiem arī. Un tagad atkal tie divi miljardi. It kā vienai daļai iestāžu trūkst apgrozāmo līdzekļu un tās notērē naudu citur - kur vajag un kur nevajag. Arī precēs. Un beigu beigās lauksaimniekiem jāgaida pieci mēneši, daļa vēl nav saņēmusi piena naudu par septembri. Katrs gaļas kombināts, katra pienotava rīkojas citādi. Kur labāk saimnieko un taupīgāk rīkojas, samaksā, citi nesamaksā, bet neviens tos nekontrolē. Un šie divi miljardi nostiprinās to parādu, to graujošo nemaksāšanu, kas patlaban notiek laukos.

I.Godmanis: Jā, es saprotu jūsu jautājuma būtību. Jā, diemžēl mēs atrodamies šajā apburtajā aplī. Jūs jau zināt, Gabrānova kungs, ka mēs pagājušogad izmēģinājām divas metodes, kā tikt no tā vaļā. Viena metode: nepalielināt inflāciju un nespiest uz Latvijas Banku. Nedot papildu kredītus. Mēs gājām uz iekšējo aizņēmumu, kas mums jāatdod atpakaļ. Par miljardu iepirkām produkciju, un tā pagājušovasar mēs noņēmām no pleciem miljardu, kas bija nesamaksāts. Pirms tam, tad, kad šie 600 miljoni kā apgrozāmie līdzekļi bija pārstrādes sistēmā, mēs tos "izkasījām'' ārā. Jā, tas tika darīts ar smagu sirdi, bet ir taču finansu disciplīna. Mums pirmais pusgads bija jānosedz bez budžeta deficīta. Tāpēc vajadzēja šo naudu izņemt ārā, kaut gan skaudri apzinājāmies, to labi zina arī lauksaimniecības ministrs, ka mēs principā atņēmām viņiem apgrozāmos līdzekļus. Bet tas bija parāds valsts budžetam. Mums šo naudu vajadzēja valsts budžetam atdot, jo budžets ir jāizpilda.

Tagad par šiem apgrozāmajiem līdzekļiem. Jā, trūkst apmēram divu miljardu. Es domāju, ka ir tikai divi ceļi. Viens ceļš ir - valdība meklē papildu tirgu produkcijas noietam. Valdība ir pieņēmusi lēmumu uzdot Lauksaimniecības ministrijai realizēt pārtikas rezerves. Ir līgums ar Azerbaidžānu, kurai pārdod pārtiku. Un tie, kas nav saņēmuši naudu, var iegādāties dīzeļdegvielu. Par nosacījumiem, kā to izdarīt, labāk zina lauksaimniecības ministrs. Tātad, ja es nedabūju naudu, es varu dabūt dīzeļdegvielu, lai varētu nākamo pavasari strādāt. Tas ir viens. Valdība meklē papildu tirgu arī citur, starp citu, tajā pašā Irānā.

Otrs variants saistīts ar apgrozāmo līdzekļu iegūšanas iespējām. Es nedomāju, ka tas var iet uz bankas kredītu rēķina. Es nedomāju, ka banka tam piekritīs. Cita lieta ir piesaistītie līdzekļi, kas varētu veidoties, atdodot atpakaļ attiecīgos kredītus citām organizācijām.

Jūsu jautājums ir ļoti pareizs. Mēs no šā loka, godīgi sakot, ārā netiekam. Esam izmēģinājuši visādas metodes. Mums atliek vienīgi meklēt papildu tirgu, palielināt tirgotāju skaitu, kas palīdz lauksaimniekiem realizēt produkciju. Un attiecīgi uz piesaistīto līdzekļu pamata palielināt apgrozāmos līdzekļus pārstrādes uzņēmumiem, jo es neticu, ka banka piešķirs kredītu uz ekspansijas rēķina pārstrādes uzņēmumiem kā tādiem.

P.Gabrānovs: Bet tos divus miljardus nevar tur atstāt?

I.Godmanis: Tie divi miljardi nav kā apgrozāmie līdzekļi. Tie divi miljardi tur ir kā produkcija. Ja jūs piedāvājat tādu situāciju, ka viņi pārdod, realizē produkciju un tos divus miljardus iegūst pārstrādē un visu laiku tos apgroza, tad būtu normāla situācija. Bet būs viena nelaime - nebūs samaksāts tiem, kuru produkcija šie divi miljardi sākumā ir bijuši. Tā ka atstāt var tikai uz tā rēķina, kas tam piekrīt. Es esmu pārdevis jums gaļu, jūs paņemat manu gaļu, pārdodat un pēc tam to naudu grozāt, arī lai varētu no manis iepirkt nākamo gaļu. Bet par pirmo gaļu jūs man neesat samaksājis. Bet es nebūšu tā ar mieru. Tā ir ļoti smaga problēma. Es domāju, ka tā ir atsevišķi jārisina, izņemot lauksaimniecības budžeta subsīdiju, kas vispār ir cits jautājums kā tāds.

Priekšsēdētājs: Jautā Buķeles kundze, pēc tam - Ozola kungs.

E.Buķele: Cienījamo premjer! Man ir divi ļoti īsi jautājumi. Pirmkārt, vai šī robeža - 3000 rubļi pensionāriem ir apspriesta valdībā un kad var reāli kaut ko cerīgu teikt pensionāriem?

I.Godmanis: Atbilde ir ļoti īsa. Tikko beigsies apkures sezona, 1500 rubļi tiks iestrādāti kā algas paaugstinājums, nevis kā apkures kompensācija. Tas nozīmē, ka faktiski alga mainās par 1500 rubļiem. Tad tā vairs nav kompensācija par apkuri, jo apkures izdevumu vairs nav. Protams, ir atliktie maksājumi, bet tas ir tas, kas maina algas sastāvu.

E.Buķele: Paldies. Otrs jautājums par G-24 kredītu. Valdības dokumentā, tas ir 57.lēmums, 2.pantā ir paredzēta starptautisko kredītu izmantošana samaksai par graudu un pārtikas valsts rezervi. Vai šeit ir domāta graudu un citas pārtikas rezerves iepirkšana Latvijā vai ārvalstīs?

I.Godmanis: Latvijā.

E.Buķele: Paldies.

Priekšsēdētājs: Jautā Ozola kungs, pēc tam - Kiršteina kungs.

I.Ozols: Cienījamo premjer! Jūsu parakstītajā pavadvēstulē šā gada budžeta projektam ir teikts, ka budžeta projekta ieņēmumu daļa aprēķināta, pamatojoties uz ekonomiskā stāvokļa prognozēm 1993.gadam. Paredzēts, ka iekšzemes kopprodukts faktiskajās cenās sastādītu līdz 300 miljardiem rubļu. Tajā pašā laikā jūsu ziņojumā ļoti pesimistiskas izklausījās prognozes šā iekšzemes produkta ražošanas pozitīvai dinamikai, šīs dinamikas vērtējumam.

Tāpēc man ir šāds jautājums: vai ekonomiskā stāvokļa prognozes 1993.gadam ir oficiāls dokuments, kurš ir izskatīts un akceptēts valdības sēdē? Ja šāds dokuments ir noformēts, vai to ir akceptējuši attiecīgie nozaru ministri, kuri atbild par valsts budžeta ieņēmumu daļas kopproduktu savas nozares ietvaros? Un, ja tas tā ir, tad kad mēs varētu šo dokumentu, kurā atspoguļotas ekonomiskā stāvokļa prognozes 1993.gadam, saņemt?

I.Godmanis: Es gan personiski domāju, ka dokuments, par kuru valdības locekļi atskaitās un kuru garantē, šajā gadījumā ir budžeta projekts kā tāds. Valdība aizstāv tādas likmes apgrozījuma, akcīzes un ienākuma nodoklī, un jūs automātiski nonākat pie skaitļa, kas ir tuvs 300. Un par šo skaitli valdība arī atskaitās. Es nedomāju, ka vajag vēl papildu dokumentu iesniegt. Tam nebūtu nekādas jēgas.

I.Ozols: Es ļoti atvainojos, bet te ir runa par jaunradīto vērtību.

I.Godmanis: Mēs nemainām jaunradītās vērtības nodokli. Jūs labi zināt to. Mēs paliekam pie 12 procentiem un 6 procentiem. Tāpēc jautājums ir tikai par to, lai inflācijas temps un attiecīgais kritums ražošanā, lai abi šie momenti būtu saskaņoti: jo lielāka būs inflācija, jo lielāka būs naudas aprite. Līdz ar to būs lielāks ienākuma nodoklis un viss pozitīvais, kas no tā izriet. Bet, no otras puses, ir arī negatīvais moments - faktiski kritīsies ražošana. Lai ieņēmumu daļā kopumā šos 300 miljardus savāktu, ir speciālas izstrādnes, kas praktiski ir pat līdz 340 miljardiem. Bet tie nav oficiāli dokumenti. Oficiāls dokuments ir budžeta projekts, ko mēs iesniedzam, un tas jums ir jāapspriež.

Priekšsēdētājs: Jautā Kiršteina kungs, pēc tam - Repšas kungs.

A.Kiršteins: Godmaņa kungs, jūsu un arī Siliņa kunga uzstāšanās reizē es dzirdēju domu, ka sakarā ar enerģijas cenu pieaugumu pagājušajā gadā pasliktinājās uzņēmumu stāvoklis. Tātad - rūpniecība. Bet netika nošķirts, kuru uzņēmumu: visu vai tikai valsts uzņēmumu. Un jūs teicāt, ka viena no izejām rūpniecībā būtu G-24 naudu novirzīt tām nozarēm, kas ir spējīgas naudu dabūt. Jautājums ir šāds: vai vispirms būs privatizācija un tad šie kredīti vai otrādi - vispirms kredīti un tad privatizācija?

I.Godmanis: Pirmām kārtām divi skaitļi. Kā jau es teicu, 8 procenti uzņēmumu ir pārtraukuši produkcijas ražošanu. Rīgā tas ir 51 uzņēmums. Bet 20 procenti uzņēmumu ir palikuši iepriekšējā gada līmenī vai palielinājuši rūpniecisko ražošanu. Tātad tie ir potenciālie uzņēmumi, tie, kas var saņemt kredītu, nešķirojot, vai tie ir valsts vai statūtsabiedrību uzņēmumi. Pārējais sadalījums pēc tā, cik, kā ir nokritusies ražošana, netiek īpaši uzsvērts. Ir 6?7 procenti uzņēmumu, kas sašaurinājuši ražošanu par 20 procentiem. 6?7 procenti uzņēmumu - par 30, 40 procentiem. Atbilde uz jūsu jautājumu ir šāda. Faktiski visu nosaka biznesa plāns. Ja biznesa plāns ir efektīvs, pamatots un pierādāms, var gadīties, ka es iestājos par privātā sektora atbalstīšanu, bet, ja biznesa plāns ir kvalitatīvāks, piemēram, tādam uzņēmumam, kas ir gājis uz augšu 1992.gadā, tad visas tiesības saņemt atbalstu būtu šim uzņēmumam. Es šeit domāju zivju apstrādi, mežsaimniecību un tā tālāk.

A.Kiršteins: Paldies. Un otrs. Vai ir izpētīts apgrozījuma nodokļa pieaugums? Vai tas aktivizēs iekšējo tirgu vai - gluži otrādi - palielināsies šis apgrozījuma nodoklis noliktavās?

I.Godmanis: Tieši tāpēc jau valdība negāja uz apgrozījuma nodokļa paaugstināšanu budžeta projektā.

A.Kiršteins: Vai jums ir kādi salīdzinoši dati?

I.Godmanis: Nē, mums bija sastādīts budžets. Starp citu, Platā kungs sastādīja projektu, pamatojoties uz apgrozījuma nodokli 18 procentu apmērā. Dabiski, tad ir pavisam cita aina. Bet kas notiek ar Krieviju? Importa tarifi - viens, eksporta tarifi - divi. Katram ražotājam jābūt arī pārdevējam. Pretējā gadījumā nekas nesanāks, ja mēs liksim vēl virsū apgrozījuma nodokli. No eksporta mēs viņu atbrīvojām, bet iekšējā apritē tas galarezultātā tik un tā parādās. Nevaram mēs šo soli spert. Es domāju, ka tas nebūs pareizi. Un galvenais ir tas: ja mēs ceļam apgrozījuma nodokli, uzreiz jābūt pretī pozīcijai, ka jāceļ alga cilvēkiem, jo, ja es maksāju par maizi vairāk, man ir jautājums, kur es ņemšu to naudu. Un, ja es budžetā nevaru pierādīt, kur man tā nauda ir, es to nodokli celt nedrīkstu.

A.Kiršteins: Paldies.

Priekšsēdētājs: Jautā Repšas kungs, pēc tam - Biķa kungs.

R.Repša: Godmaņa kungs! Man rokās ir dokuments, ko sastādījusi Latvijas Kokapstrādes uzņēmēju asociācija. No tā izriet, ka šobrīd Latvijas valsts būtu spējīga gadā no mūsu mežu produkcijas, ko iegūst, pārstrādājot koksni, gūt vismaz 10 reižu lielākus ienākumus, nekā jūs esat minējuši šā gada budžeta projektā. Tur ir tikai pusmiljards. No asociācijas izstrādātā dokumenta izriet, ka šis apjoms varētu būt vismaz pieci miljardi. Tātad ar Latvijas mežiem mēs varam segt mūsu budžeta deficītu. Tikai šīs iespējas, Godmaņa kungs, netiek izmantotas, bet mēs tajā pašā laikā grasāmies ņemt ārvalstu kredītus, lai segtu budžeta deficītu. Ja jums tagad ir pie rokas skaitļi, tad mēģiniet apgāzt, kā ir iespējama šāda situācija, ka koksnes pārstrādes rezultātā iegūtās produkcijas cenas ir diezgan normālas, tas ir, no 50 dolāriem kubikmetrā par apaļbaļķiem līdz 500?600 dolāriem kubikmetrā par augsti kvalitatīvām līmētām būvkonstrukcijām, bet mūsu kokapstrādes uzņēmumu jaudas ir noslogotas apmēram par 50?60 procentiem. Privātie tur iekšā, protams, netiek, jo attiecīgā valsts uzņēmuma administrācija komandē parādi, izņemot atsevišķus patīkamus izņēmumus. Mums ir bezdarbnieki, kuri saņem bezdarbnieka pabalstu, daudzi no viņiem varētu strādāt šajos meža izstrādes darbos, pārkvalificēties darbam kokapstrādes uzņēmumos. Kāpēc valdība nepieliek maksimālas pūles, lai izmantotu šīs mūsu iespējas ar mežiem uzlabot Latvijas saimniecisko situāciju vispār un arī budžetu, protams?

I.Godmanis: Jā. Es domāju, ka pamatā atbildēs meža ministrs. Es tikai gribētu pateikt Repšas kungam kā privātuzņēmuma līdzpriekšsēdētājam... Es gribētu jums oficiāli atbildēt. Es šodien izlasīju jūsu organizācijas uzrakstīto dokumentu. Man jūs oficiāli jāinformē, ka 400 miljoni ir absolūti kļūdains skaitlis, ko dod jūsu organizācija. 100 miljoni ir G-24 kredīts. Atcerieties šo skaitli un pierakstiet, ja jūs uzskatāt, ka ir vēl citi skaitļi.

Priekšsēdētājs: Šļakotas kungs, lūdzu!

I.Godmanis: 44 uzņēmumi nodarbojas ar eksportu, Repšas kungs, un te ir absolūti decentralizēta un privatizēta situācija.

K.Šļakota, meža ministrs: Pirmkārt, ienākumi no mežiem sadalās vairākās daļās un tik vienkāršoti uztvert tos nevar. Ir tīrie ienākumi no mežiem, ir celmu nauda. Kāpēc mēs to Latvijā uzturam mākslīgi zemu salīdzinājumā ar Lietuvu un Igauniju? Mēs varētu pacelt šo celmu naudu astoņas reizes, atteikties no izvedmuitas tarifiem visai produkcijai, pamatos ievērojot tikai celmu naudu. Un tad varētu panākt, lūk, šos piecus miljardus, par kuriem runāja Repšas kungs. Bet tam uzreiz seko divas lietas. Pirmkārt, mēs iznīcinām visus sīkos privātos koksnes sagatavotājus, sākot ar zemniekiem un individuālajiem iedzīvotājiem, jaunajām firmām, kurām mēs ar tādām grūtībām esam palīdzējuši izveidoties. Un otrs. Noteikti sāktos nekontrolēts koksnes izejvielu eksports. Baļķu eksports, finierkluču eksports. Mēs tos tagad aizsargājam ar izvedmuitu. Mēs esam vienīgā valsts Eiropā, kura aizsargā koksnes pārstrādātāju, kur ir izvedmuita uz koksni, uz nepārstrādātu koksni. Vienīgā. Mēs esam radījuši šai kokuzņēmēju asociācijai speciālus siltumnīcas apstākļus, lai tā varētu attīstīt savu ražošanu, jo jūs zināt, ka privatizācijas process kavējas, turklāt ne jau valdības vainas pēc.

Un šajā sakarībā es varu informēt parlamentu, ka pagājušajā gadā investīcijas, pateicoties tādam siltumnīcas režīmam Latvijā, no privātuzņēmējiem valūtā vien veido 11 miljonus dolāru. Ieņēmumi no izvedmuitas ir 1,8 miljoni dolāru. Rubļos tas būtu ap 600 miljoniem rubļu. Tā ka nevajag šo lietu vienkāršot. Tā ir speciāla politika, lai izvērstu pārstrādi, izvērstu gatavās produkcijas ražošanu. Un tā sekmīgi īstenojas. Es pēc tam gribu uzstāties un informēt par rezultātiem, kādi ir.

I.Godmanis: Un nobeigums ir šāds. Jūs dziļi kļūdāties, sakot, ka mēs ņemam ārvalstu kredītus, lai segtu budžeta deficītu. Ārvalstu kredīts ir investīcija, tas neiet budžeta deficīta segšanai. Par budžeta deficīta segšanas avotiem mēs jau šeit runājām. Es nezinu, no kurienes jums šāda informācija. Tā ir populistiska masu informācijas līdzekļu pieeja. Parlamentam ir jāpieņem lēmums par 100 miljoniem kā robežu. Pēc tam darbojas komisija, ko vada Osis. Iesniedzot biznesa plānus, arī privātstruktūras rūpniecībā, lauksaimniecībā, jebkurā citā nozarē iegūst tiesības saņemt kredītus caur Latvijas Investīciju banku, ja ir spējīgas atdot šo naudu. Pārmest visādus citādus momentus - es to uzskatu par netīru politisku spēli.

R.Repša: Nē, to jūs man varat neatbildēt. Es par to jums nemaz nejautāju. Tās ir pašas par sevi saprotamas lietas, bet par to, ko teica Šļakotas kungs. Manā argumentācijā jau ir tieši par to, ka...

Priekšsēdētājs: Repšas kungs, ir jautājumu laiks, nevis debašu laiks.

Biķa kungs, pēc tam - Gulbja kungs.

V.Biķis: Sakiet, lūdzu, cienījamo premjer, vai jūs nemulsina fakts, ka, manuprāt, budžets vismazāk gādā par pamatiedzīvotājiem? Es gribētu mazliet precizēt. Lai kā arī būtu ar šiem taloniem, tieši pamatiedzīvotāji tos vismazāk varēs izmantot. Tas ir saistīts ar apstākļiem, kādos viņi dzīvo. Tas ir viens.

Nākamais. Man ir dokuments, ko parakstījis lauksaimniecības ministra vietnieks Ādamsons. Pagājušajā gadā pievedceļu būvniecībai, tas ir, zemnieku saimniecībām, bija paredzēti 133 miljoni, tie gan līdz šim laikam nav atmaksāti, bet šogad ir nulle. Kas ir zemnieki? Atkal pamatiedzīvotāji. Un šādus piemērus, es atvainojos, ka tik ilgi runāju, varētu no budžeta minēt vairākus.

I.Godmanis: Es jums teicu, kāds ir mūsu budžeta sociālais stāvoklis: investīcijām ir 1,7 procenti, algu fonds - 9 procenti. 70 procenti aiziet sociālajai sfērai. Tas nozīmē, ka jebkuras investīcijas avots ir jāmeklē citur, nevis budžetā. Tajā skaitā, es pilnīgi piekrītu, arī zemnieku saimniecībām un lauksaimnieciskās produkcijas subsīdijām. Ir izstrādāts vesels subsīdiju mehānisms un programma, kā to darīt. Lauksaimniecības ministrija praktiski ir visu izdarījusi. Ar to ir iepazīstināta arī Lauksaimniecības un mežsaimniecības komisija. Problēma ir tikai apstāklī, ka mums šo līdzekļu budžetā nav. Un, ja mums nav, ir godīgi jāpasaka, ja mēs gribam, teiksim, subsidēt vienu vai otru lauksaimniecības produktu, kur ņemsim naudu. Viens no variantiem tādā gadījumā ir izmantot Eiropas Kopienas kredītu, apejot pārstrādi, tiešā ceļā nodot zemnieku saimniecībām, ja viņi, piemēram, iegādāsies traktoru, uzreiz pārdodot tālāk lauksaimniecības produkciju, un ir spējīgi pēc tam samaksāt par šo traktoru. Ja mēs iesaistīsim vēl kādas citas struktūras pa vidu, tad, es baidos, tas kredīts mums pazudīs.

Par taloniem man tiešām ir jau piekto reizi jāstāsta, Biķa kungs. Vai nu mēs ņemam bankā kredītu, ko mēs nespējam atdot, vai ejam uz bezriska variantu, ka mums naudu atdos tā vai tā, jo mēs to vienkārši neizmaksājam. Un cilvēkiem laukos, ja mēs tagad nobīdām termiņu, kad viņi var izmantot talonus malkas iegādei, mēs noņemam problēmu. Problēma bija ar 15.jūniju, bet te bija variants. Kāpēc figurē 15.jūnijs? Lai talonu nevarētu izmantot divas reizes. Jā, es piekrītu, tā tas iznāk: ja es dzīvoju dzīvoklī ar malkas apkuri, man ir nepatīkamāk nekā tad, ja es dzīvoju Imantā?2. Jā, tāda ir situācija, bet nedrīkst izdomāt vēl ko sarežģītāku, lai namu pārvaldes pilnīgi sapinas. Mēs jau tagad ar lielām grūtībām mēģinām šo mehānismu iedarbināt, jo ikviens cilvēks ir uzbūvēts pēc principa - ja kaut kas nāk klāt, tas ir slikts un labāk to neaiztikt. Tā nevar dzīvot.

V.Biķis: Paldies. Es tikai gribētu piebilst, ka tādā gadījumā (ja runājam par šiem uz zemnieku mājām būvējamiem ceļiem) diez vai mums sava agrārā politika vispār nav jāpārskata.

I.Godmanis: Satiksmes ministrijai ir paredzēti 1,45 procenti no kopējā budžeta. Tas nav pārāk daudz, lai mēģinātu daļu no galvenajiem ceļiem iedalītās naudas nodot reģionālo ceļu būvei. Taču par to atbild pats resors.

Priekšsēdētājs: Jautā Gulbja kungs, pēc tam - Felsa kungs.

J.Gulbis: Premjera kungs, vai jūs varētu atbildēt uz šādu jautājumu: sakiet, cik procentu no nacionālā kopprodukta jeb nacionālā ienākuma veselības aizsardzībai iedala visnabadzīgākās valstis pasaulē?

I.Godmanis: Ko jūs saprotat ar vārdiem "visnabadzīgākās valstis''? Es varu atbildēt. Par nabadzīgām valstīm uzskata tādas valstis, kur ienākums gadā uz vienu cilvēku nepārsniedz 360 dolāru. Pat ar savu konvertācijas kursu un arī starptautisko organizāciju izvērtējumu mēs tur nekādi iekšā netiekam. Es varu pateikt, cik mums ir iedalīts. Man šķiet, ka jūs to labi zināt, te viss ir uzrakstīts.

J.Gulbis: Jā, es zinu, to es debatēs pateikšu.

I.Godmanis: Te ir skaidri un gaiši pateikts, ka izglītības... Jūs par veselību vai par izglītību jautājāt? Par veselību. Tātad Labklājības ministrijai kopā ir 56,5 procenti. Tas ir pāri par pusi.

J.Gulbis: Paldies. Otrs jautājums. Mūsu komisija pagājušā gada beigās ar savu lēmumu lūdza jūs informēt mūs, lai mēs varētu precizēt savus aprēķinus valsts budžetam, cik izmaksā bāzes programma iedzīvotāju minimālajai veselības nodrošināšanai, ko valsts garantē katram iedzīvotājam no valsts budžeta. Diemžēl mēs atbildi no jums nesaņēmām. Vai jūs varat šodien pateikt? Tas būtu tā sauktais veselības groziņš, ko garantē valsts. To aprēķina uz vienu iedzīvotāju. Vai jūs varat to tagad pateikt?

I.Godmanis: Es jums varu atbildēt ar šo triju dokumentu palīdzību. Pirms sāku savu referātu, es aizmirsu pateikt, ka valdībai līdz martam beidzas viens periods, ka katra ministrija, gatavojoties tam, ka būs jānodod lietas, izstrādā savu attīstības plānu visam gadam, analizējot, kas ir padarīts un kas ir jādara. Un šeit man ir trīs dokumenti. Pirmais dokuments ir par veselības aprūpes bāzes programmu, es jums iedošu iepazīties. Otrs - valdības sociālās aizsardzības programma 1993./1994.gadam. Un trešais - nepieciešamie sociālās aizsardzības pasākumi 1993.gadam, kur apmēram 15 punktos konkrēti pateikts, kas jādara gan sociālās apdrošināšanas sfērā, gan veselības aizsardzībā, kādas slimības tiek īpaši izceltas. Es negribētu ilgi runāt, es domāju, ka jūs to varat noprasīt ministram.

J.Gulbis: Paldies.

I.Godmanis: Katrā ziņā šāda atskaite ir sagatavota un jūs varēsit ar to iepazīties.

Priekšsēdētājs: Jautā Felsa kungs, pēc tam - Grūbes kungs.

A.Felss: Cienījamo premjer! Vai valdība, ņemot vērā kārtību, kādā tiek formēts budžets, ir izskatījusi kādus ārkārtas pasākumus attiecībā uz tām ražotnēm vai uzņēmumiem, kuri šobrīd nav spējīgi ražot, bet kuru produkcija mums ir stratēģiski svarīga? Vai ir kaut kas domāts par ražošanas atsaldēšanu, par ārkārtas pasākumiem šajā sfērā?

I.Godmanis: Decembrī ražošanas uzkrājumi veidoja apmēram 79 procentus no decembra ražošanas apjoma, naudas izteiksmē - gandrīz 13 miljardus, diemžēl janvārī tie pieauguši par 6,7 procentiem. Tas rāda, ka valdība netiek galā ar vienu lietu: kā piespiest, es uzsveru, kā ekonomiski piespiest valsts uzņēmumus pārdot savu produkciju par cenu, par kādu pērk. Ja mēs galīgi izejam uz kazarmu metodēm, mums jāpārkāpj likums par valsts uzņēmumu, jāprasa no jums ārkārtējas pilnvaras, jāieceļ pilnvarnieks, kas šo produkciju realizē tā, kā to tagad dara Bula kungs "Latbiofarmā". Bet šo produkciju tagad nevar pārdot par tādu naudu, kāda tiek rēķināta, ņemot vērā inflācijas izmaksas un tā tālāk. Tā it kā iet ar zaudējumiem. Taču Valūtas fonds vērtē, ka šie zaudējumi nav tik lieli kā tad, ja produkcija vispār tikai stāv noliktavā. Nelaime ir tā, ka šāds stāvoklis ir diemžēl pilnīgi visās mūsu struktūrvienībās: radiotelemehāniskajā kompleksā, būvmateriālu kompleksā, pārtikas kompleksā, vieglajā rūpniecībā. "Rīgas tekstilam" vien ir 12 mēnešu vilnas drēbju uzkrājums. Tā ir pasakaina lieta.

Ārkārtēji pasākumi šeit varētu būt vienkārši. Ja ministrija netiek galā, valdība prasa ārkārtējas pilnvaras, mēs ieceļam pilnvarnieku un pārdodam produkciju biržā vai izsolē. Pretējā gadījumā šī produkcija var mūžīgi tur gulēt, gaidot, kad mainīsies inflācija. Tā spēle agrāk bija vienkārša, es gaidu, inflācija aug, un tad es pārdodu dārgāk. Bet tagad tā vairs neaug. Un izrādās, ka man šis inflācijas procents ir jau mazāks par kredīta procentu, ko esmu maksājis bankā. Nu es sāku raustīties.

Ārkārtējie pasākumi šeit tiešām varētu būt tādi, kādus es minēju. Taču te ir ļoti nopietni jāpārdomā. Ministru vidū šajā jautājumā pagaidām nav vienprātības.

Priekšsēdētājs: Grūbes kungs, tad - Panteļejeva kungs.

G.Grūbe: Cienījamais premjera kungs, es gribu uzdot jautājumu ar ļoti garu vēsturi vai, pareizāk sakot, atklāti runājot, jau ar bārdu. Tātad - par nodokļu nemaksāšanu un rēķiniem, kas ir ārvalstu bankās. Dažādi eksperti spriež, ka no viena līdz 10 miljardiem dolāru ir tepat Eiropā, varbūt arī Amerikā, gan Latvijas valsts uzņēmumu kontos, gan arī privātajos kontos. Tātad stāv nauda, par kuru nav samaksāti nodokļi. Ja šos nodokļus samaksātu, varētu nosegt arī budžeta deficītu. Es domāju, ka paralēli pat veidotos gandrīz vai otrs tāds pats budžets. Vai jūsu padomnieki un juristi, kā arī banku speciālisti beidzot nebūs tikuši skaidrībā, kā šo jautājumu risināt?

I.Godmanis: Redziet, valdība izmanto... Es minēšu tikai vienu piemēru, kas raksturo, cik nesaskaņoti mēs darbojamies. Valdība savā laikā saņēma ārkārtējas pilnvaras, lai norēķini par lauksaimniecības produkciju noritētu ar līgumu palīdzību īsā laikā. Valdība pieņem lēmumu, kurā uzdod Latvijas Bankai, izmantojot šīs pilnvaras, bezstrīda kārtībā iekasēt šo nesamaksāto naudu, pēc tam Prokuratūra un Augstākās padomes Juridiskā pārvalde apstrīd valdības lēmumu. Latvijas Banka ņem vērā Prokuratūras un Augstākās padomes Juridiskās pārvaldes attiecīgos dokumentus un izsūta visām banku nodaļām bankas prezidenta parakstītu rīkojumu neiekasēt bezstrīda kārtībā nesamaksāto naudu. Iznāk tā: ja mēs cīnāmies par to, lai saīsinātu laiku starp nemaksām lauksaimniecībai, uzliekot piecu procentu sodu par katru dienu, banka gluži vienkārši šo lietu ignorē, uzskatot, ka tas nav jāpilda, jo ir pretrunā ar veco civilkodeksu un tā tālāk. Bet, ja mums ir ārkārtējas pilnvaras, tad tās mums ir vajadzīgas. Un es baidos, ka šajā gadījumā, runājot par nemaksājumiem, mēs tāpat iesim ar prasību pēc pilnvarām un arī lūgsim, lai banka ieklausās mūsos, jo mums nav instrukcijas, saskaņā ar kuru mēs varam šo naudu iekasēt. Es ar vienu piemēru gribu jums parādīt, ka nesaskaņota rīcība ir arī no valdības puses, tā nav pietiekami pareizi virzīta.

Un otrs - Finansu inspekcijas nostiprināšanas jautājums. Štati ir palielināti, algas ir augstas, paliek jautājums - kā inspekcija sadarbojas ar vietējām varām. Te sēž daudzi vietējo padomju priekšsēdētāji. Es jau savā laikā izteicos: labi, ja vietējās padomes uzskata, ka ieceltais inspektors nav tas, kas viņiem atbilst, varbūt var darīt tā, kā to darīja savā laikā, kad apstiprināja Iekšlietu ministrijas cilvēkus. Lai rajons izvēlas cilvēku, Finansu inspekcija ņem viņu pie: sevis un apstiprina. Tad nebūs strīdu par to, ka Finansu inspekcija iekasē tikai valsts nodokļus, bet vietējos nodokļus neiekasē un faktiski izrādās tā, ka par vieniem nodokļiem rūpējas, bet par otriem - nerūpējas. Es domāju, ka strukturālas pārmaiņas Finansu inspekcijā ir ļoti vajadzīgas.

Un trešais. Ne velti mēs izveidojām Tirdzniecības inspekciju. Tā faktiski ir tāda pārbaudes institūcija, kas kontrolē tirdzniecības noteikumu izstrādāšanu un visu, kas ir vajadzīgs, jo fakts ir tāds, ka lielākais nemaksātājs ir tirdzniecības kapitāls. Šeit ir jāieved kārtība. Arī šeit mums ir problēmas. Tikko mēs ķeramies pie ārkārtējiem pasākumiem, tā uzreiz nāk Prokuratūras iebilde, ka to mēs darīt nedrīkstam. Nu, mēs to darām tik un tā, it kā pārkāpjot likumu tādā gadījumā.

G.Grūbe: Bet vai šeit tomēr nevarētu lūgt, lai valdība iesniedz dokumentu? Bez šaubām, ja parlaments to neakceptē, tad parlaments uzņemas arī atbildību par to, ka šis haoss turpinās.

I.Godmanis: Mēs budžeta projektā esam iestrādājuši normu, ka neejam pa vienkāršo nodokļu paaugstināšanas ceļu, bet mums ir svarīgi iekasēt akcīzes nodokli, kur mēs balansējam uz naža robežas, kur viss ir ļoti saspringts. Iepirktais alkohols un pašu ražotais alkohols. Akcīzes nodoklis no iepirktā alkohola ir jāiekasē dzelžaini. Tas nozīmē, ka principā apsardzē tiek ņemta rūpnīca "Latvijas balzams", Latvijas Tabakas rūpnīca. Akcīzes nodoklis tiek iekasēts uz vietas, turpat. Pasākumi ir tādi, ka atvieglojumi netiek noteikti eksportam, jo pretējā gadījumā būs falšais eksports. Šeit stimulēs tas, ka mums nav šā nodokļa automātiskā pieauguma, tas, ka jāiekasē nodoklis. Tas pats ir muitai. Muitas vadītāji saka - viņiem prasa 60 procentus, tas ir tik daudz. Protams, ja ņem vērā investīcijas, kas vajadzīgas muitai, tā varētu būt. Es domāju, ka 20 procenti no konfiscētā ir nepieciešami muitai, lai tā strādātu, ja mēs uz muitu liekam, tā teikt, kārti. 5,8 miljardi - tā ir liela summa.

Atbilde Gulbja kungam. Veselības aizsardzībai no valsts un vietējiem budžetiem kopā tērē 4,8 tūkstošus rubļu uz vienu iedzīvotāju. Pavisam 13 miljardus.

Priekšsēdētājs: Jautā Panteļejeva kungs, tad - Vaivada kungs.

A.Panteļejevs: Man viens skaidrojošs jautājums sakarā ar to, ka mums šoreiz ir vienots budžets - viss Latvijas rubļos, un sakarā ar to, ko es dzirdēju no Siliņa kunga, - konvertēšanu garantē Latvijas Banka. Vai tas ir domāts tā, ka tad, ja valstij būs ienākumi valūtā, Latvijas Banka nopirks šo valūtu, un pēc tam, ja valstij būs izdevums, Latvijas Banka pārdos un gūs peļņu? Vai šeit ir kāda cita vienošanās?

I.Godmanis: Tieši tā, tas ir variants, ja mēs konvertējam bankā. Mēs varam konvertēt ne tikai bankā.

A.Panteļejevs: Bet peļņu gūs... Tie četri procenti...

I.Godmanis: Jā, diemžēl banka var noteikt procentu, es atvainojos, ne procentu, banka var noteikt kursu. Tajā brīdī, kad valdība ieliek depozītu, ir viena maksa, bet tad, kad banka dod ārā, var būt cita maksa. Diemžēl to nosaka banka, te mēs neko nevaram izdarīt.

A.Panteļejevs: Kāda būs starpība? Šeit zaudējums...

I.Godmanis: Var būt arī līgums, tad tas ir atkal specifisks līgums, uz ko banka diez vai ies.

Priekšsēdētājs: Vaivada kungs, tad - Zaščerinska kungs.

J.Vaivads: Premjerministra kungs, jūs savā runā uzsvērāt nepieciešamību ceļu uz tirgus ekonomiku sākt ar strukturāliem pārkāpumiem un monopolizāciju kā galvenajiem. Man interesē tieši...

I.Godmanis: ...pārkārtojumiem, nevis pārkāpumiem...

J.Vaivads: ...Es zinu, ka 1992.gadā ir nodibināta šī monopolizācijas pārvalde, bet kas reāli ir izdarīts, runājot tieši par demonopolizāciju?

I.Godmanis: Pirmkārt, notiek milzīgas cīņas, godīgi sakot, starp antimonopola komiteju un nozaru ministrijām. Līdz šim, runājot par cenām, it sevišķi tādās nozarēs, kas ir stipri tuvu monopolstāvoklim, nozaru ministrija, ja arī pati nenoteica, bija ļoti tuvu šo cenu noteikšanas lietām. Ar lielām cīņām antimonopola komiteja dabūja cauri savu nolikumu, un tagad ir sagatavoti galvenie cenu un tarifu padomes dokumenti. Cenu un tarifu padome apstiprina katru nozari. Tas nozīmē, ka par elektroenerģētiku ir viena cenu un tarifu padome, par pārtiku - otra cenu un tarifu padome, kurā ir antimonopola organizācijas pārstāvis, Finansu ministrijas pārstāvis un nozares pārstāvis. Tas nozīmē, ka, tikko valdība saņem priekšlikumu, piemēram, pacelt maizes cenu par tik un tik, automātiski antimonopola komitejas attiecīgā cenu un tarifu padome pasaka: ziniet, nevar celt tik augstu cenu, jo tādā gadījumā rentabilitāte var aiziet pavisam mākoņos un, nosacīti izsakoties, pavisam tādos skaitļos, kas pārsniedz realitāti. Tas ir viens praktiskais darbs.

Otrs. Rudušas kundze ir daudz ko izdarījusi, apkopojot datus par to, kas mums ir dabīgie monopolisti un kas - mākslīgie monopolisti, ir vesels monopolistu saraksts, kurā redzam, kā viņi aizņem tirgu. Ar šiem monopolistiem tiek konkrēti strādāts. Tikko ir runa par cenu grozīšanu, tā šīm cenu un tarifu padomēm jāstrādā kā līdzsvarojošam instrumentam. Es jau teicu, ka inflācijas dzenuļi ir ļoti haotiski. Nez kāpēc uzreiz "izlec", piemēram, bezalkoholiskie dzērieni - 46 procenti mēnesī, bet pirms tam bija divi procenti. Pēc tam nez kāpēc "izlec" zivis. Iepriekšējā mēnesī nav. Godīgi sakot, man nav dziļas pārliecības, ka pasta pakalpojumu cenas momentāni pieaug trīs reizes. Es tomēr lūgšu attiecīgos ministrus un sevišķi satiksmes ministru masu informācijas līdzekļos personiski izskaidrot, kāds ir pamats šiem tarifiem. Otršķirīgu personu uzstāšanās neko nedod. Lūk, to es varu pateikt par konkrēto darbu. Vairāk nekas izdarīts nav. Pirmais strīds par cenām valdībā vēl nav sācies. Pirmais strīds sāksies tad, kad viena no monopolstruktūrām pateiks: elektroenerģētikai ir jābūt par tik un tik dārgākai. Tad būs pretarguments - nē. Un tad sāksies valdībā spriešana - jā vai nē, kur ir vidusceļš?

J.Vaivads: Kuru nozari, pēc jūsu domām, izņemot varbūt lauksaimniecību, mēs varētu raksturot kā tādu, kurai nav monopolstāvokļa.

I.Godmanis: Es domāju, ka tirdzniecību.

J.Vaivads: Tirdzniecību. Un varbūt otrs jautājums: jūsu runā es neko nedzirdēju par eksporta un importa bilanci valstī.

I.Godmanis: Godīgi sakot, tas ir ļoti smags jautājums - uzskaites jautājums. Valsts statistikas komitejas dati ļoti atšķiras no muitas datiem. Muita sāka apkopot savus statistikas datus tikai no 1.jūlija, ja nemaldos. Tā ka par pilnu gadu es jums nevaru sniegt precīzus datus. Es varu pateikt, ja mēs runājam par konvertējamo zonu, ka faktiski 1991.gadā, ja atmiņa mani neviļ, mums bija eksports par apmēram 125 miljoniem dolāru, tajā skaitā imports - kā ar kuru valsti. Kopējā bilance bija tuvu nullei. Mums nebija lielas atšķirības. Ja mēs pārrēķinām naudā visu eksporta un importa bilanci, piemēram, ar NVS valstīm, redzam, ka visi jautājumi slēpjas vienā apstāklī: vai Ukraina atdos mums naudu vai neatdos. Ja Ukraina mums naudu atdotu, mēs būtu uz nulles. Ja mums paliek šie astoņi miljardi, ko Ukraina savā laikā izpumpēja, tad, dabiski, mūsu eksporta un importa bilance nav pozitīva.

Priekšsēdētājs: Zaščerinska kungs. Pēdējais jautātājs premjeram - Teikmaņa kungs.

J.Zaščerinskis: Godmaņa kungs, budžeta ienākumu daļa sastādīta, pamatojoties uz koncepciju, ka ražošana saglabāsies pašreizējā līmenī. Paredzēts, ka budžeta ieņēmumos iekasēs ap pieciem miljardiem parāda, ka turpmāk tiks iekasēti visi nodokļi pilnā apjomā. Man šajā sakarībā ir tāds jautājums: vai valdība ir paredzējusi kādus papildu pasākumus ražošanas samazinājuma nobremzēšanai un vispār nodokļu iekasēšanas efektivitātes celšanai? Kaut vai, teiksim, lai ierobežotu maksājumus skaidrā naudā, kas dod iespēju vispār izvairīties no nodokļu aprēķināšanas un maksāšanas?

I.Godmanis: Uz 1.janvāri mums bija 3,6 miljardi nemaksas budžetā. Neapšaubāmi, ka jautājums ir tāds: varbūt to uzskatīt par beigtu vispār, nevis par naudu, kas mums ienāks ieņēmumu daļā, bet gan par naudu, kas neienāks un palielinās budžeta deficītu. Es kategoriski tam nepiekrītu. Ja mēs atstājam šo daļu kā nesamaksātu, tad vispār nodokļu sistēmai nav nekādas jēgas. Mums ir kategoriski jāpieprasa, lai šī nauda tiktu samaksāta. Kā jau es teicu, ir vairāki varianti, līdz pat produkcijas piespiedu pārdošanai. Tas ir viens.

Otrs - attiecībā uz to, ko valdība var darīt, lai apturētu šo produkcijas viļņveidīgo samazināšanos. Zināms palielinājums bija aprīlī, pēc tam samazinājums maijā un jūnijā, jūlijā - atkal palielinājums. Pēc tam samazinājums līdz pat decembrim. Decembrī palielinājums. Un tagad atkal ejam drusku uz leju. Faktiski tā ir lejupejoša līkne. Tā neiet vertikāli. Ko valdība var darīt? Ņemot vērā to, ka mūsu zonā pamatā ir Austrumu tirgus, ir divas iespējas, ko valdība var darīt.

Pirmais. Lūgt Augstāko padomi ratificēt G-24 kredītu, lai caur investīciju bankām varētu atbalstīt tās nozares, kaut vai mežsaimniecības, zivsaimniecības nozares, kas ir spējīgas atmaksāt kredītus tuvākajā laikā un palielināt ražošanas apjomu.

Un otrs. Rūpniecības ministrija ir izstrādājusi programmu par katru uzņēmumu atsevišķi, ko ar to var darīt. Tās ir nozares, kas ir monopolstāvoklī tirgū ar Austrumiem. Valdībai visādā veidā jāpalīdz šiem uzņēmumiem reizē būt arī tirgotājiem. Piemēram, "Dzintars" pārdod smaržas. Par šī smaržām iepērk degvielu, degvielu realizē šeit, saņem Latvijas rubļus. Tā kurss nonāk ļoti tuvu - 1:0,7 vai 0,8. Ja "Dzintars" šo operāciju neveic, bet vienkārši atved Krievijas rubļus uz šejieni un konvertē, tad, gluži dabiski, dabū 0,33. Tātad - ar milzīgiem zaudējumiem. Valdībai šajā gadījumā ir jāpalīdz. Neko citu izdarīt nevar, jo prognoze par Austrumu rubļa kursu ir fantastiski pesimistiska. Diemžēl tā ir informācija, ko esmu ieguvis no vistiešākajiem avotiem. Cerēt uz to, ka mēs varam kursu mainīt, kā sākotnēji bijām iedomājušies, nav pareiza pieeja.

J.Zaščerinskis: Un kā varētu ierobežot iespēju izvairīties no nodokļu maksāšanas? Varbūt samazinot, teiksim, skaidrās naudas apriti?

I.Godmanis: Redziet, tas ir atkarīgs ne tikai no valdības, bet arī no bankas, jo banka pieļauj, ka jūlijā 21 procents naudas iet caur bankām, bet visa pārējā nauda - 81 procents - aprit skaidrā naudā. Protams, to izskaust nav vienkārši. Domāju, ka bankas disciplīnas jautājumi arī ir jāizskata šeit.

Vispār es aizmirsu piebilst vienu momentu. Ceru, ka mēs šeit ļoti rūpīgi izskatīsim budžetu ar visiem plusiem un mīnusiem, bet es domāju, ka deputātu kungiem nevajadzētu aizmirst izskatīt šeit arī bankas politiku 1993.gadam, jo galu galā arī bankai būs kaut kādi kredītu resursi, ko tā dod pirmajam, otrajam, trešajam vai pēdējam ceturksnim. Kam tad banka dos? Cik dos? Vai būs kaut kādas strukturālas ievirzes vai nebūs? Redziet, mēs it kā ar vienu kāju visu laiku turamies, bet tā otrā kāja mums kaut kur pazūd. Tas attiecas arī uz disciplīnu, par ko mēs jau runājām. Ja banka panāk, ka caur banku iet liels apjoms cauri, tad ir pavisam cits jautājums arī nodokļu maksājumos, bet, ja 9 procenti iet caur banku, kā mēs varam izkontrolēt nodokļu maksājumus?

J.Zaščerinskis: Paldies.

Priekšsēdētājs: Teikmaņa kungs. Un tad - Kehra kungs.

A.Teikmanis: Man jautājums par apkures samaksu. Savā laikā rudenī, kad valdība vismaz katru dienu tikās ar pašvaldību pārstāvjiem, lai izdiskutētu lēmumu par apkuri - par 40 rubļiem, viens no valdības solījumiem jau pašā sākumā bija šāds: ņemot vērā, ka iedzīvotāji nevar samaksāt pilnu summu un pašvaldības nevar šo summu arī segt, un ņemot vērā to, kas paliek nesamaksāts, valdība palīdzēs pašvaldībām, nododot to rīcībā atsevišķus objektus vēlākai privatizācijai, lai pašvaldības privatizējot varētu gūt papildu līdzekļus kā kompensāciju par summu, ko tās nevar samaksāt. Šodien mēs dzirdējām, ka nu vienkārši tiek konstatēts, ka pašvaldības nevar segt šo pašizmaksu, un tas arī ir viss. Lai tās tiek kaut kādā veidā galā! Kaut gan faktiski tas bija skaidrs jau pagājušajā rudenī, ka pašvaldības nevarēs tikt galā. Es lūgtu jūs komentēt.

I.Godmanis: Varu atbildēt šādi: pagājušajā rudenī tiešām notika intensīvas diskusijas ar pašvaldībām par tarifiem. Mēs tikāmies ar Pašvaldību savienību, ar pašvaldību vadītājiem. Mēs, cienītie kungi, nesaņēmām no jums nevienu priekšlikumu. Valdība bija spiesta izstrādāt priekšlikumus pati. Mēs tajā laikā zinājām, ka būs starpība starp pašizmaksu un tiem 40?80 rubļiem, kurus maksā. Taču mēs nezinājām, ka pašvaldības patstāvīgi būs iepirkušas tik daudz degvielas par tik milzīgu bankas kredītu, labi apzinādamās, ka atdot šo kredītu tās nevarēs, tāpēc prasīs, lai mēs kompensējam šo kredītu starpību. Vēl ir jautājums, vai tas valdībai ir jādara. Varu pateikt tikai vienu: es vēl arvien iestājos par to, ka uzņēmumi ir jānodod pašvaldībām. Tie ir jāprivatizē. Ņemsim vērā, ka mēs ne katru gadu piedzīvosim apkures cenu indeksa izmaiņu divas, četras, septiņas, deviņas reizes. Tā ir ārkārtēja situācija, un es uzskatu, ka šīs ārkārtējās situācijas likvidēšanā daļa privatizācijas fonda līdzekļu jāiegulda arī no pašvaldību un valdības puses. Tā ir ārkārtēja situācija, ka vienā gadā tik milzīgi mainās cenu indekss.

A.Teikmanis: Par to ir mans jautājums, ka tieši šādā plāksnē šīs sarunas mums bija rudenī. Bet kad mēs reāli varēsim sagaidīt, ka pašvaldības kaut ko dabūs?

I.Godmanis: Tas ir abpusējs ceļš, tas ir atkarīgs no jūsu pieprasījumiem. Abpusējs ceļš: jūs pieprasāt, mēs 171.lēmuma ietvaros izskatām jautājumu.

Priekšsēdētājs: Kehra kungs, tad - Laķa kungs.

O.Kehris: Godmaņa kungs, valstī pastāvošā nodokļu sistēma pašlaik paredz, ka uzņēmumi, kuri gūst ieņēmumus konvertējamā valūtā, maksājumus budžetā arī izdara konvertējamā valūtā proporcionāli šo ieņēmumu īpatsvaram uzņēmumu kopējos ieņēmumos. Ar šo gadu tiek paredzēts likvidēt valūtas budžetu, kas, manuprāt, ir ļoti atbalstāmi. Vai atbilstoši likumiem saglabājas ieņēmumi konvertējamā valūtā? Kā ir domāts risināt šos jautājumus un vai turpmāk ir lietderīgi saglabāt nodokļu sistēmu gan Latvijas rubļos, gan konvertējamā valūtā? Kā jūs domājat izdarīt šo konvertāciju? Vai no šādas dubultkonvertācijas mēs ko iegūstam, vai nav lietderīgi pāriet uz vienotu nodokļu sistēmu, vai tuvākajā laikā ir sagaidāmas kādas valdības iniciatīvas šajā jautājumā?

I.Godmanis: Pirmkārt, par to daļu, ko uzņēmumi ir spiesti maksāt nodokļos un kas nonāk valdības rokās. Tā ir viennozīmīgi jāpārdod bankai, lai mēs pēc tam varētu nopirkt atpakaļ valūtu. Faktiski šeit konvertācijas mehānisms ir triviāls. Notiek simtprocentīga konvertācija, izmantojot esošo nodokļu likumdošanu, mēs nodokļus no uzņēmumiem iegūstam dolāros. Tā kā mums nav valūtas budžeta, šos dolārus mēs nevaram nekur atsevišķi kontā glabāt. Mēs tos pārdodam Latvijas Bankai, saņemam attiecīgos Latvijas rubļus un ieskaitām tos mūsu budžeta ienākumu daļā. Ja mums attiecīgā summa ir nepieciešama izdevumos, tad mēs savukārt par šo daļu pērkam dolārus un pārdodam.

Kas attiecas uz valdības naudu, es izskaidroju šo mehānismu nepārprotami.

O.Kehris: Godmaņa kungs, bet es jautāju pavisam ko citu. Es jautāju tikai to, vai ir lietderīgi saglabāt dubultsistēmu nodokļos, ja nodokļu likumdošana paredz maksājumus gan Latvijas rubļos, gan konvertējamā valūtā. Tik ilgi, kamēr bija divi budžeti, tas bija nepieciešams. Kādi pašlaik ir argumenti tam, lai mēs attiecībā uz uzņēmumiem saglabātu nodokļu sistēmu konvertējamā valūtā? Kādi šeit ir argumenti? Jūs izskaidrojāt to, ko jūs darāt tad, kad šādi nodokļi ir. Un tas ir pilnīgi saprotams. Bet jautājums ir par to, vai ir lietderīgi šādu sistēmu turpmāk saglabāt?

I.Godmanis: Domāju, ka uz vienu valūtas sistēmu vajadzētu pāriet tikai tad, kad būs lats. Kamēr mēs esam šādā pārejas stāvoklī, it sevišķi situācijā, kad banka ir atteikusies iepirkt "mīkstās" valūtas un, iespējams, tirdzniecība arī ar Austrumu zonu vispār var pāriet uz dolāriem, mēs varētu pat nonākt līdz situācijai, kad arī algas varētu tikt izmaksātas dolāros, kaut gan Naudas komitejas lēmums to aizliedz. Tāpēc es patlaban neredzu iespēju pāriet tikai uz vienu sistēmu, kad dolāri pilnīgi tiek izslēgti. Valdības vajadzībām, es jau pateicu, mums naudas vienības ir jāpārvērš. Ko dara uzņēmums ar savu naudu? Vai tas obligāti maina? Es esmu pret obligātu maiņu. Es esmu arī pret obligātu daļēju maiņu, kā tas notiek Krievijā. Ja uzņēmumiem paliek pašiem valūta uz rokas, ir iespējas izvēlēties, kur iegādāties preci. Ja uzņēmumiem obligāti viss būtu jāmaina, tādā gadījumā, es uzskatu, tas būtu jādara divreiz, un šī dubulkonvertācija nesīs zaudējumus. Pēc lata ieviešanas ar simtprocentīgu konvertācijas pakāpi situācija, pēc manām domām, mainās.

O.Kehris: Paldies.

Priekšsēdētājs: Laķa kungs.

P.Laķis: Man ir divi nelieli jautājumi. Pirmais jautājums. Gandrīz visā Latvijā daļa bērnu neiet skolā. Teiksim, Jelgavas rajonā tie ir 32 procenti, Limbažu rajonā šis procents ir lielāks. Es gribētu zināt, kādu jūs redzat izeju no šīs situācijas? Mēs esam pārbaudījuši vismaz divus rajonus, protams, ir vietas, kur pašvaldība var rast izeju no situācijas, bet ir vietas, kur diemžēl nevar rast, un mēs ļoti labi saprotam, ka viņiem nav iespējams risināt šo jautājumu. Šodienas apstākļos astoņgadīgam bērnam teikt, ka viņam jānostaigā 12 kilometri pa mūsu apvidu, ir nereāli. Tādēļ es gribētu zināt, kāds tomēr risinājums ir paredzams. Tas ir pirmais.

I.Godmanis: Atbildēšu. Tātad ir trīs iemesli, kāpēc bērni var neiet skolā. Pirmais - nav siltuma. Patlaban šādas situācijas Latvijā praktiski nav. Otrais - nav naudas skolotāju algām. Šādas situācijas patlaban nav. Trešais ir satiksme. Lūk, šeit man ir Satiksmes ministrijas atskaite, kura ir pietiekami bieza. Atsevišķa sadaļa "Satiksmes ministrijas informācija par autobusu satiksmes nodrošināšanu lauku rajonos, pagastos un pilsētās" ir veltīta tieši tam, kā optimizēt satiksmi. Ir 2200 koplietošanas autobusu, reisu skaits, protams, sastāda tikai pusi. Ko šajā sakarā Satiksmes ministrija ir paredzējusi darīt? Šeit ir ļoti daudz visādu variantu.

Pirmkārt, ir tāds variants, ka dažus maršrutus attiecīgā rajona ietvaros nodod pagasta pārziņā. Piemēram, Ādažos tā ir. Vai arī, teiksim, optimizēto maršrutu plānu saskaņo ar pašvaldībām, nosakot, cik maršruti ir vajadzīgi. Ja tie ir vajadzīgi, tad vienojas, kādā apjomā tie ir jādotē. Nevar saglabāt tādu skaitu, kāds tas bija, tas ir pārāk dārgi. Jautājums ir par to, ka daļa autobusu tiek pārdota komercstruktūrām un var vadāt uz komercpamata. Tad runa ir par dotāciju skolēniem, kas brauc.

Domāju, ka plašāku informāciju jums varēs sniegt satiksmes ministrs, bet katrā ziņā šī problēma Satiksmes ministrijas atskaitē ir minēta. Martā, kad es sniegšu pārskatu par valdības kopējo perspektīvo skatījumu, tas tur tiks minēts atsevišķi un tiks rakstveidā jums iesniegs.

P.Laķis: Otrs jautājums ir tāds. Var būt situācija, ka budžets nesedz, teiksim, kultūras un augstākās izglītības vajadzības. Es pilnīgi piekrītu, ka var būt situācija, kad mēs sakām, ka mums pašiem šī nauda jādabū, teiksim, ar sponsorisma vai mecenātisma palīdzību. Galvenais šķērslis te mums ir esošā likumdošana, kurā ir paredzēts šis nelaimīgais peļņas nodokļa atvieglojumu pants un prasīts, ka ir jābūt šim fondu vai programmu sarakstam.

I.Godmanis: Jā.

P.Laķis: Jūs zināt, premjer, ka pirmo reizi to šajā ēkā apstiprināja nepilnu mēnesi pirms gada beigām, pagājušajā gadā šā saraksta vispār nebija. Mūsu komisijas viedoklis ir tāds, ka varētu būt ļoti vienkāršs variants peļņas nodokļa atvieglojumam un to varētu noteikt, apejot šo fondu apstiprināšanu jebkur - vai Augstākajā padomē, vai Ministru padomē. Jo prakse ir tāda, ka pirms diviem gadiem, kad es jautāju attiecīgam ierēdnim, kas ir Abrenes fonds - vai tā ir Latgales Abrene vai Graša kunga Abrene Francijā, man nevarēja atbildēt. Respektīvi, tā fonda sastādīšana... Mani interesē jūsu viedoklis, ko reāli mēs varam...

I.Godmanis: Reāli mēneša laikā. Situācija, ir šāda. Mēs divas reizes izskatījām šo milzīgo fondu skaitu. Tā kā ir pieņemts likums par sabiedriskajām organizācijām, tas būtiski skar lielu daļu to fondu, kuri līdz šim ietilpa šajā sarakstā kā klasiskie fondi. Mēs atdevām atpakaļ Ekonomisko reformu ministrijai visu šo fondu sarakstu un to radikāli saīsinājām. Beidzamais variants tiks pieņemts vai nu šonedēļ, vai nākamnedēļ, pēc tam mēs to iesniegsim Apvienotajai budžeta komisijai. Tas ir radikāli saīsināts, un priekšroka tiek dota tiem fondiem, kas pamatā tomēr nodarbosies ar sociālajiem, veselības aizsardzības un izglītības jautājumiem. Kultūras jautājumi, tā teikt, ir kaut kur uz robežas.

P.Laķis: Tad man ir tāds precizējošs jautājums. Kuru no šiem variantiem mums būtu reāli izvēlēties? Vai mēs pieņemam, ka ir valsts dibināti pieci vai seši fondi, kuru darbību reāli var izkontrolēt Finansu inspekcija un kuri aptver veselības aizsardzību, izglītību, kultūru, sportu? Tas ir viens variants. Un otrs variants ir tāds, ka mēs sakām, ka jebkurš dāvinājums kultūras vai izglītības iestādei ir atbrīvojams no peļņas nodokļa vai peļņas nodoklis tam samazināms par 2,8?1,5 procentiem. Ir tikai divi varianti.

I.Godmanis: Es noteikti iestājos par otro variantu, tāpēc ka ir jāpamatojas uz praksi. Mēs it kā avansveidīgi iekļaujam sarakstā fondu, kura nosaukums ļoti skaļi paziņo, ka tas, piemēram, avansēs Daugavas sakopšanu vai Staburaga atjaunošanu, vai kaut ko tamlīdzīgu. Tajā pašā laikā, kad mēs sākam skatīties, cik naudas tur ienāk, tur nekā nav.

Otra lieta. Mēs vadāmies pēc principa, ka fonds naudu jau ir iedalījis. Tad, skatoties no tā, cik naudas fonds ir iedalījis, tas ir iekļaujams šo fondu sarakstā. Noteikt kaut kādu valsts monopolu uz šiem fondiem būtu pilnīgi nepareizi. Otrs variants ir pilnīgi pareizs. Mēs neiestājamies par to, lai atstātu tikai valsts fondus, bet mēs iestājamies par to, lai izsvītrotu daudzus fondus, kuri jebkurā gadījumā krīzes situācijā nerisina sociālos jautājumus, izglītības, veselības aizsardzības, bērnu aizsardzības un kultūras jautājumus.

P.Laķis: Paldies.

Priekšsēdētājs: Jautājumi premjeram ir beigušies.

I.Godmanis: Paldies, deputātu kungi!

Priekšsēdētājs: Lūdzu Siliņa kungu tribīnē. Siliņa kungam jautā Geiges kungs. Pēc tam - Teikmaņa kungs, Ābiķa kungs un Grūbes kungs.

Lūdzu, Geiges kungs! Ja Geiges kungs par Lībiešu krastu jautā, es pievienojos viņam.

I.Geige: Tik tiešām, cienījamais ministra kungs, gribētu zināt jūsu viedokli. Lībiešu krastam, tas ir, lībiešu kultūrvēsturiskās teritorijas atjaunošanai, sākotnēji budžeta projektā bija paredzēti 7,24 miljoni, bet, kad tas nonāca līdz Tieslietu ministrijai, pieci miljoni bija pazuduši. Tā kā es zinu, ka ir paredzēts 40 miljonus Tieslietu ministrijai papildus piešķirt, vai ir cerības lībiešiem uz tiem pieciem miljoniem, ka tie tiks atdoti? Kā jūs uz to skatāties?

E.Siliņš: Man ļoti grūti atbildēt. Jums un arī visiem pārējiem, kas šeit jautās, atbilde ir tāda, ka Finansu ministrija neplāno ne atsevišķus pasākumus, ne izdevumus atsevišķām budžeta iestādēm. Tā nav mūsu funkcija. Saskaņā ar likumu mums nav tādu tiesību. Katru atsevišķu pasākumu vai izdevumu katrai atsevišķai iestādei plāno attiecīgā nozares ministrija. Šajā gadījumā par Lībiešu krastu zina Tieslietu ministrija. Bez šaubām, bija tāds skaitlis ieplānots, kā jūs nosaucāt. Precīzi neatceros, bet bija. Tad, kad mēs pārskatījām valsts budžetu sabalansēšanas nolūkā, bija dotas tiesības katrai atsevišķai nozares ministrijai trīs procentu ietvaros meklēt iespējas samazināt izdevumus vai kopumā pa visu ministriju vai attiecībā uz atsevišķiem izdevumu pantiem. Ja Tieslietu ministrija uzskatīja par iespējamu samazināt izdevumus, lūk, šim vienam pasākumam, tad tādas tiesības tai bija dotas. Tā ka man grūti atbildēt. Vajadzētu par to vēlreiz runāt ar attiecīgo ministriju.

I.Geige: Paldies.

Priekšsēdētājs: Teikmaņa kungs, pēc tam - Ābiķa kungs.

A.Teikmanis: Mans jautājums saistīts ar ienākumu prognozi. Kad Rīgas pilsētas padome decembrī apstiprināja budžeta projektu 1993.gadam, mūsu prognoze bija ievērojami piesardzīgāka nekā Finansu ministrijas prognoze attiecībā uz 1993.gada budžeta izpildi. Janvāris parādīja, ka mūsu piesardzīgās prognozes, kas paredzēja, ka apgrozījuma nodoklis dos 61 procentu, peļņas nodoklis - 42 procentus, īpašuma nodoklis - 83 procentus, iedzīvotāju ienākuma nodoklis - 71 procentu, caurmērā ir piepildījušās par 70 procentiem. Tātad jūsu prognozes ir piepildījušās vēl mazāk. Kā jūs cerat dabūt savu ienākumu daļu?

E.Siliņš: Domāju, ka pēc janvārī ienākušajām summām nevajadzētu prognozēt budžeta izpildi, kaut gan tā varētu būt viena no mērauklām, ar ko būtu jārēķinās. Taču mums jārēķinās ar ekonomisko stratēģiju kopumā. Ja mēs prognozējam iekšzemes kopproduktu 300 miljardu rubļu apmērā, tad ir jautājums, vai tas ir pareizi prognozēts vai arī ir apšaubāms. Uzskatu, ka tas ir pareizi prognozēts, jo tas ir minimāls, vērtējot no tām ekonomiskajām saistībām, kādas mums būtu jāpilda, vadoties pēc nodokļu politikas, kāda būtu jārealizē, vērtējot no ienākumu monetārās politikas, kāda jāīsteno valstij, vērtējot no kredītpolitikas. Rēķinot atbilstoši maka ekonomiskajiem rādītajiem kopumā, šie 300 miljardi ir pareizi, un ienākumu bāze atbilst šiem 300 miljardiem.

Konkrēti runājot par Rīgu, acīmredzot kopproduktu ir iespējams aprēķināt pēc šā skaitļa, jo nodokļi ir zināmi un tie ir nemainīgi, vienīgi jānosaka procenti no peļņas vai no apgrozījuma. Izejot no tā, vajag atsevišķi parēķināt savus ienākumus un savus maksājumus. Es gribētu to pateikt arī saistībā ar pieredzi un praksi. Apmēram tāda pati saruna ar pašvaldībām, arī ar Rīgas pašvaldību, bija pagājušā gada otrajā pusgadā, kad mēs teicām, ka, lūk, ienākumi ir drausmīgi mazi un sabiezinās, teiksim, situāciju tiktāl, ka mēs nevarēsim finansēt izdevumus, jo ienākumus nesaņemsim. Kopumā pa Latviju pašvaldības prognozēja, ka tām būs 140 miljoni budžeta deficīts, bet faktiski pārpildīja otrā pusgada budžetu par 640 miljoniem. Tātad bija pozitīvs saldo, ienākumi pārsniedza izdevumus. Līdz ar to tika nosvītrotas arī visas tās pretenzijas, kādas tajā laikā tika virzītas pret mums, ka mēs nepareizi plānojam, nepareizi prognozējam. Tāpēc, Teikmaņa kungs, varbūt nav pareizi, ka jūs tikai janvāri paņēmāt par bāzi ekonomiskajai attīstībai Rīgā kopumā. Tas ir viens no rādītājiem. Un es šeit tribīnē, šodien aizstāvot arī valsts budžetu, redzu, ka janvārī arī valsts budžets nav saņēmis divpadsmito daļu, bet mazāk. Bez šaubām, jums taisnība, bet pēc šiem aprēķiniem, kas ir, es prognozēju, ka ienākumi ir reāli.

A.Teikmanis: Jūs prognozējat, ka nākamajos mēnešos būs ievērojama pārpilde, teiksim, varētu prognozēt vairāk par divpadsmito daļu mēnesī?

E.Siliņš: Paskatieties budžeta izpildes dinamiku pēdējo piecu gadu laikā. Jūs redzēsit, ka janvāris vienmēr ir bijis viszemākais un decembris vislielākais. Un arī pagājušajā gadā bija tāpat.

Priekšsēdētājs: Ābiķa kungs, pēc tam - Grūbes kungs. Ābiķa kungu es neredzu. Lūdzu, Grūbes kungs, pēc tam - Panteļejeva kungs.

G.Grūbe: Es gribētu turpināt Teikmaņa kunga jautājumu, jo arī Apvienotās budžeta komisijas iesniegtā dokumenta 1.punktā es redzu, ka acīmredzot nepamatoti paaugstināti nacionālā iekšzemes kopprodukta prognozējamie rādītāji. Tātad arī šeit... Būtu labi, ja otrā pusē būtu arī uzrakstīts, kas ir acīmredzami. Tad man būtu, bez šaubām, vieglāk redzēt un arī ar jums diskutēt. Bet tās ir dokumentu sastādītāju ziņas.

Man ir jums konkrēts jautājums šajā ļoti kritiskajā situācijā. Vai būtu iespējams vismaz beidzamajā pusgadā redzēt kopēju finansu politiku, ko īsteno Finansu ministrija un Latvijas Banka, Ekonomikas komisija un Apvienotā budžeta komisija? Vai tas būtu iespējams Latvijas valstī? Vai arī mēs visu laiku sarunāsimies tā kā vairāki kurlie, kas sanākuši kopā? Vai tas vispār ir iespējams Latvijas valstī vai nav iespējams?

E.Siliņš: Par pirmo jautājumu. Es nevaru apstrīdēt un nezinu, kāpēc Apvienotā budžeta komisija domā, ka 300 miljardi rubļu ir apšaubāmi. Mūsu prognoze par 300 miljardiem ir aprobēta mūsu zinātniskajā laboratorijā, kas izveidota Finansu ministrijā. Arī es šaubījos par šo prognozi. Mēs lūdzām, lai to vēl izskata pilnīgi neitrāli eksperti. To skatīja Ekonomikas institūts, arī padomnieki, kas strādā valdības aparātā. Un premjers jau šeit uzsvēra, ka šī prognoze ir no 290 līdz 340 miljardiem. Mēs varējām iet uz 340 miljardiem, bet es neesmu pārliecināts un esmu pateicīgs valdībai, kas piekrita 300 miljardiem un pieņēma diezgan zemu līmeni. Tā bija tāda liela Finansu ministrijas prasība, lai mēs tomēr paliekam pie 300 miljardiem Latvijas rubļu uz iekšzemes kopproduktu, kaut gan oponenti prasīja 340 miljardus.

Otrs jautājums - par kopēju sadarbību un saskaņu. Es domāju, ka tas ir vajadzīgs. Es neticu, vai tas var izdoties pašreizējā situācijā, jo krustojas pavisam citādas intereses, varbūt ne tik daudz ekonomiskas. Tas ir viens.

Un otrs. Likumdošana, kāda tā ir attiecībā uz banku sistēmu, neļauj banku iestādēm tā novērtēt jeb izvērtēt, jeb pieņemt mūsu prasības, kā mēs to gribētu. Mums liekas, ka mums ir taisnība pavisam citā aspektā, bet bankai tas ir citādi. Mēs nepastāvam uz absolūto patiesību, bet likumdošana ir šīs divas institūcijas nostādījusi paralēli. Līdz ar to ir grūtības arī valdībai, un tai ar banku šie jautājumi ir jāsaskaņo.

Par komisijām. Es domāju, ka mūsu sadarbība ir normāla, varbūt tikai domas ir dažādas. Līdz ar to šis dokuments tāds ir tapis. Bet mēs esam ar mieru aizstāvēt turpmākajā darbā tieši to, kas šajā valdības projektā ir iesniegts, un aizstāvēt kā vienā, tā otrā komisijā, pierādīt. Šodien runa ir galvenokārt par ienākumu bāzi, par ienākumu bāzes pareizību, jo izdevumi būs tas, cik mums paliks ko dalīt.

G.Grūbe: Paldies.

Priekšsēdētājs: Panteļejeva kungs, tad - Lucāna kungs.

A.Panteļejevs: Turpinot manu jautājumu premjeram: kādus Finansu ministrija lēš zaudējumus, kas ir saistīti ar to, ka nebūs vairs atsevišķa valūtas budžeta un būs jāiet caur valūtas pirkšanu un pārdošanu?

E.Siliņš: Esmu tajās pozīcijās, ka mums nevajag rēķināt, ko zaudē vai ko pelna. Bez šaubām, šeit ir zaudējums budžetam sakarā ar valūtas maiņu. Bet, es domāju, tas notiek vienā valstī - Latvijā - un tas nenotiek nekur citur, tas viss ir Latvijā, vienalga, bankā vai Finansu ministrijā. Tas ir vienas valsts ietvaros. Mēs neuzskatām, ka tie būtu zaudējumi. Tā ir mūsu valsts nauda, kas paliek mūsu valsts iekšienē.

Priekšsēdētājs: Lucāna kungs.

J.Lucāns: Siliņa kungs, es ļoti atvainojos, ka vēlreiz uzdodu to pašu jautājumu, ko vismaz četras reizes uzdevu Godmaņa kungam, - par šiem nelaimīgajiem čekiem. Es šo daudzo skaidrojumu rezultātā esmu sapratis tā, ka šos čekus beigu beigās segs no sociālā budžeta. Ja tos segs no sociālā budžeta, tad man nav skaidrs, kāpēc to nevar darīt naudā. Ja šajā brīdī tās naudas sociālajā budžetā nav, tad šis čeks tik un tā ir fikcija šajā brīdī, un par to vajadzēs maksāt nākamajai valdībai. Sakiet, vai esmu pareizi sapratis? Ja ne, tad kurā vietā manā domāšanā ir kļūda?

E.Siliņš: Jūs domājat apkures talonus?

J.Lucāns: Jā, es runāju par apkures taloniem.

E.Siliņš: Es domāju, ka šis jautājums ir gaužām vienkāršs. Es skatos varbūt uz šo lietu pavisam no citas puses. Cilvēku dzīves līmenis ir kritiskā stāvoklī, kritiskā situācijā. Saņēmis šos 1500 rubļus naudā, viņš var sākt domāt un izvēlēties: varbūt man tos noēst, varbūt nopirkt kaut ko no sadzīves priekšmetiem, varbūt samaksāt par apkuri. Un visticamāk būs, ka viņš izvēlēsies nemaksāt par apkuri, jo ir cerība, ka viņa krānu neaizgriezīs ciet. Un tā šī nauda aiziet patēriņam, pastāvot ļoti zemam dzīves līmenim. Ja šo summu mēs centralizējam un jautājumu risinām, liekot lietā talonus, shēma ir ļoti vienkārša. Šie 1500 rubļi ir paredzēti sociālajā budžetā neatkarīgi no tā, vai tas ir talons vai izmaksa, tik un tā šie līdzekļi ir budžeta izdevumu sastāvā. Tad no šā budžeta tiek ieskaitītas energoapgādes vai siltumapgādes organizācijām summas, kas pienākas par šiem taloniem. Cilvēks šo naudu nesaņem, ar viņu ir izdarīts norēķins, naudu saņem siltuma devējs jeb energoresursu devējs. Lūk, tāda ir tā doma.

J.Lucāns: Jā, nu šī loģika it kā būtu skaidra. Bet man tagad ir viens jautājums. Vai pašvaldību budžetos šī nauda jau reāli ienāk pretī taloniem?

E.Siliņš: Talonu norēķini iet caur sociālo budžetu. Sociālais budžets ir valsts budžeta sastāvdaļa, par ko mums arī iznāks acīmredzot lielas domstarpības. Valsts budžets it kā ir ļoti uzaudzis, bet nav jau uzaudzis, valsts budžeta sastāvā ienāca sociālais budžets ar pāri par 40 miljardiem rubļu. No šā budžeta līdzekļiem tiek tad arī samaksāts. Mēs lēšam, ka sociālais budžets kopā ar valsts budžetu, par ko mēs pašreiz šeit runājam, var dot tos 2,4 miljardus deficītu, ar bankas kredīta palīdzību segtu deficītu. Līdz ar to šo talonu atmaksa var tikt garantēta, nodrošināta caur budžetu.

J.Lucāns: Piedodiet, kā tādā gadījumā šī nauda nonāks pašvaldības budžetā? Beigu beigās pašvaldībai tomēr jānorēķinās par šo kurināmo. Tur pretī ir jābūt naudai.

E.Siliņš: Es neesmu mehānisma autors, tas ir jāprasa citiem maniem kolēģiem, bet viennozīmīgi ir tas, ka pašvaldībām šie taloni jāsavāc vai jāapkopo un jāpiestāda rēķins, ka tik un tik ir par šiem taloniem iztērēts, lai varētu norēķināties ar siltuma apgādes organizācijām, neskarot budžetu kā tādu. Bet tas nav mans tiešais jautājums.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu tribīnē Zeiles kundzi. Zeiles kundzei jautā Grūbes kungs.

G.Grūbe: Man ir ļoti īss jautājums Apvienotajai budžeta komisijai un tieši Zeiles kundzei. Apvienotā budžeta komisija sava atzinuma 5.punktā raksta, ka valsts budžeta deficīts nedrīkst pārsniegt 1,2 procentus no iekšzemes kopprodukta. Es saprotu, ka Apvienotā budžeta komisija, tāpat kā Ekonomikas komisija, atbalsta Latvijas Bankas politiku, kura prasa valdībai šos augstos procentus, aizdodot naudu valdībai. Šajā sakarībā es gribu zināt, ja budžeta deficīts nevar būt vai arī var būt, kādā veidā nodrošināt šos 1,2 procentus: ko likvidēt, ko nemaksāt, kādā veidā to izdarīt? Es gribu jautāt, kā to izdarīt.

V.Zeile: Tā jūsu ievaddaļas filozofija lai paliek uz jūsu sirdsapziņas, bet par 5.punktu pēc būtības. Tā ir viena no prasībām, ko izvirza Starptautiskais valūtas fonds, pastāvot nosacījumam, ka mēs ejam uz tirgus ekonomiku ne tikai lozungos, bet arī praksē, ieturam zemas inflācijas procesus Latvijā, stabilizējam Latvijas naudu. Līdz ar to viens no pretinflācijas pasākumiem ir arī budžeta deficīta lielums. Budžeta deficīta lielums ir atkarīgs no šā procenta, ko es minu, un iekšzemes kopprodukta. Mēs neesam vēl konsekventi vienojušies par šā iekšzemes kopprodukta apjomu. Ja tas ir 300 miljardi rubļu, kā šeit centās pamatot premjers un finansu ministrs, un ja tam apakšā ir aprēķini, tad mēs vēlētos tos šeit redzēt, un arī jūs vēlētos tos redzēt. Kas mums nav zināms? Mums nav zināms, kāda iekšzemes produkta daļa tiek radīta katrā nozarē. Ja šeit sēž rūpniecības ministrs, tad es vēlētos viņam jautāt: kādu daļu no iekšzemes produkta 1993.gadā saražos rūpniecība? Ja šeit sēž lauksaimniecības ministrs (un es arī jūs pieskaitu pie lauksaimniecības speciālistiem), tad, lūdzu, pasakiet, kādu daļu no iekšzemes produkta 1993.gadā saražos lauksaimniecība? Šeit es redzu satiksmes ministru. Es vēlētos arī no viņa dzirdēt, kādu daļu no sabiedriskā kopprodukta 1993.gadā saražos viņa sistēma. Līdz ar to arī šis variablais lielums fiksētos.

Tālāk spriežam un diskutējam par ieņēmumu daļu. Ja ir izdiskutēta ieņēmumu daļa un mēs esam vienojušies par kopēju pozīciju, tad, kolēģi, nav nekas vienkāršāk, kā atrisināt izdevumu daļu. Un par izdevumu daļu diskutēsim tad, kad būs atrisināti šie trīs parametri. Ja mēs nevaram par to šodien vienoties, tad izdevumu daļas apspriešana un samazināšanas summu meklēšana šobrīd ir bezauglīga.

G.Grūbe: Cienījamā Zeiles kundze, jūs piekrītat, ka pensionāriem, kam nepieciešama tā summa, tā ir konstanta? Ja jūs šodien pasakāt, ka konstanta ir budžeta deficīta daļa, tad pārējo mēs ļoti viegli varam izrēķināt. Ekonomistiem tam būtu vajadzīga pusstunda. Ja jūs sakāt, ka 300 nav reāli, pieņemsim, ka reāli ir 250, tas ir, 70 procenti no 300, kas pensionāriem ir vajadzīgi. Tie rēķini ir ļoti īsi. Vai tad mums te ir vajadzīgs šodien, rīt vai parīt ļoti gari turpināt diskusijas?

V.Zeile: 250 miljardus nenosaucu es, bet nosaucāt jūs. Ja jums ir cits modelis, kā izkļūt no šā apburtā loka, lūdzu, piedāvājiet, un mēs jūs labprāt uzklausīsim.

G.Grūbe: Paldies.

Priekšsēdētājs: Godātie kolēģi, visi jautājumi ir uzdoti. Debatēs par budžetu pierakstījušies 22 deputāti: Preinbergs, Ozols, Kiršteins, Bojārs, Gulbis, Lucāns, Jurševics, Šteins, Repša, Laķis, Škapars, Teikmanis, Geige, Marjaša, Biķis, Aizezers, Lembergs, Celmiņš, Ēlerts, Grūbe. Saskaņā ar mūsu reglamentu debatēm vajadzīgas 3 stundas 40 minūtes.

Turklāt ir ienācis deputāta Tomašūna iesniegums un priekšlikums, kurā viņš raksta: "Lūdzu pārcelt likumprojekta "Par 1993.gada valsts budžetu" izskatīšanu un balsošanu uz nākamo nedēļu, iesakot valdībai un Pašvaldību savienībai vienoties par kompromisa budžeta projektu. Pretējā gadījumā var tikt izgāzta budžeta projekta pieņemšana, un tas savukārt izraisītu valdības krīzi. Deputātiem būs jāizšķiras, ko atbalstīt: pašvaldību intereses vai valdības intereses."

Tomašūna kungs, vai jūs uzskatāt, ka šis ir balsojams jautājums? Manuprāt, šis kompromisa variants būtu meklējams debatēs. Tātad Tomašūna kungs uzskata, ka par šo jautājumu ir jābalso. (Zālē daudzi izsakās ļoti trokšņaini.) Mūsu procedūra parasti ir tāda, ka mēs pēc debatēm tomēr izšķiram jautājumu par debašu pārtraukšanu.

Lūdzu, Zeiles kundze!

V.Zeile: Līdztekus Tomašūna kunga priekšlikumiem savus atzinumus ir devušas trīs četras pastāvīgās komisijas. Kompromisa variants varētu būt arī mūsu komisijas atzinums - 162.dokuments, kurā ir ietverts arī jautājums par sadarbību. Vērā ņemami ir arī Pašvaldību savienības un Pašvaldības komisijas priekšlikumi.

Priekšsēdētājs: Paldies, godātie kolēģi, mums ir tieši pusotras stundas kompromisa meklēšanai. Pulksten trijos atsākam darbu. Pārtraukums.

(Pārtraukums)

 

Vakara sēdē

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieks Valdis Birkavs.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, turpināsim darbu! Kādi vēl ir ierosinājumi par tālāko jautājumu izskatīšanas kārtību, kas palika neizlemta pirms pārtraukuma?

Lūdzu, Škapara kungs!

J.Škapars: Cienījamais vadītāj, cienījamie deputāti! Es domāju, ka, ņemot vērā tās pretrunas, kas pašreiz ir, it īpaši starp to budžetu, ko piedāvā valdība, un pašvaldībām, tomēr būtu lietderīgi pēc šīs noklausīšanās, kas tagad bija, pārcelt apspriešanu uz nākamo nedēļu. Es piekrītu šinī ziņā Tomašūna kunga priekšlikumam. Patiesībā šodien būs kaislības, bet es domāju, ka diez vai būs risinājums. Te varētu būt praktiskas sarunas vēl starp attiecīgajām pusēm, meklējot tomēr izeju. Šobrīd es redzu tikai strupceļu un vairāk neko, ja mēs turpināsim debates šādā veidā, kā tas ir piedāvāts gan no vienas, gan no otras puses.

Priekšsēdētājs: Zeiles kundze, es gribētu, lai jūs precizējat savu viedokli par balsošanu, jo jūsu komisijas lēmumā ir rakstīts: "uzskatīt šo par informāciju".

V.Zeile: Redzot, cik zāle ir tukša un ka šīs sarunas var arī nebūt produktīvas, varētu piekrist arī tādam risinājumam, bet ar nosacījumu, ka valdība precizē un savā atsevišķajā sēdē izskata visus tos jautājumus, par kuriem mēs šeit diskutējām, un uz nākamo nedēļu iesniedz tieši pamatojumu tiem jautājumiem, par kuriem mēs runājām. Konkrēti: pamatojumu 300 miljardu rubļu kopproduktam un ieņēmumu daļai.

Priekšsēdētājs: Ozola kungs.

I.Ozols: Es tomēr domāju, ka būtu nepieciešams precizēt ar mūsu balsojumu konkrēti tās konceptuālās nostādnes, kuras tad valdībai mēs tomēr prasām saskaņot ar attiecīgajām komisijām, ar ieinteresētajām pusēm. Pretējā gadījumā, jūs piedodiet, mēs paliekam faktiski absolūti nekonkretizēti. Tas viss ir tā nenoteikti. Valdība strādā ar to, ar ko grib, bet ar ko negrib, ar to nestrādā. Un mēs būsim nākamajā pirmdienā šajā pašā situācijā un pie tāda secinājuma, pie kāda šodien esam nonākuši.

Priekšsēdētājs: Ozola kungs, par konceptuālām nostādnēm mēs varam balsot pēc debatēm. Tātad jūs esat par debašu atklāšanu. Bez debatēm mēs to nevaram darīt.

Lūdzu, Godmaņa kungs! Pēc tam - Freimaņa kungs.

I.Godmanis: Cienījamie deputāti! Es domāju, ka viens no jūsu svētākajiem uzdevumiem ir izteikties par valsts budžetu. Un tāpēc es domāju, ka obligāti ir jābūt debatēm, lai valdība varētu vismaz fiksēt debatēs izteiktās domas, koncentrēt tās. Ne velti šeit valdība sēž praktiski pilnā sastāvā. Mēs valdības sēdi esam pārcēluši uz vēlu vakaru. Ja šīs lietas stiepsim no nedēļas uz nedēļu, tad tā būs liela problēma. Es domāju, ka budžeta izskatīšana ir tik svarīgs jautājums, ka katram deputātam ir jāizsakās. Es nepiekrītu Škapara kungam šinī jautājumā.

Priekšsēdētājs: Freimaņa kungs, lūdzu!

J.Freimanis: Kolēģi, es uzskatu, ka neatkarīgi no tā, vai pēc debatēm mēs konkrēti pieņemsim tādu vai citādu lēmumu, šīm debatēm un viedokļu izteikšanai ir noteikti jābūt. Es aicinātu nemainīt te neko.

Priekšsēdētājs: Vai godātie kolēģi, kas ierosināja neuzsākt debates un pārcelt jautājuma tālāko apspriešanu uz otrdienu, uzstāj, ka nepieciešams balsot? Neuzstāj. Paldies, kolēģi. Tātad atklāsim debates.

Tagad jautājums ir tāds: 22 debatētāji. Vai ir priekšlikums ierobežot laiku, 10 minūšu vietā paredzot piecas minūtes? Es nedzirdu šādus priekšlikumus. Tātad sāksim debates pēc procedūras. Runāt sāk Preinberga kungs. Pēc viņa - Ozola kungs.

G.Preinbergs: Cienījamo priekšsēdētāj, cienījamie kolēģi un klātesošie! Zinot valsts grūto ekonomisko stāvokli, es tomēr gribētu izteikt pateicību valdībai un arī Finansu ministrijai, kas atrada iespēju šajā budžetā iekļaut studentu kreditēšanai Siliņa kunga pieminētos 62 miljonus. Es gribētu ticēt, ka šie 62 miljoni nepaliks tikai uz papīra, bet būs arī trūcīgo studentu naudas maciņos. Taču ne tas ir galvenais, par ko es gribēju šobrīd runāt.

Mūs visvairāk satrauc tās vietas problēmas, no kuras mēs katrs nākam. Proti, šajā gadījumā es gribētu runāt par Jelgavas problēmām. Lai Jelgava varētu izdzīvot, ir nepieciešams 1 miljards 372 miljoni 665 tūkstoši rubļu. Ministru padomes budžeta projektā Jelgavas pilsētai plānoti 496 miljoni 962 tūkstoši rubļu. Tie ir tikai 36 procenti.

Protams, šajā sakarībā tiek pārtraukta kultūras un sporta iestāžu finansēšana no budžeta, bet vispārizglītojošo skolu tehnisko un saimniecisko darbinieku finansēšana ir iespējama tikai līdz jūnijam. Ēku uzturēšanai un saimnieciskajiem izdevumiem līdzekļu praktiski nav. Veselības aizsardzības izdevumi jāsamazina par 40 procentiem, jāveic štatu samazināšana. Līdzekļu ekonomijas nolūkos tiek slēgta Jelgavas 2.slimnīca, bērnu poliklīnika apvienota ar pieaugušo poliklīniku, kā arī veikti citi ārkārtēji pasākumi. Tiek pārtraukta jebkāda kapitālā celtniecība pilsētā. Trūkst līdzekļu atkritumu izvešanai, ielu tīrīšanai, apgaismošanai, jāpārtrauc autobusu satiksme pilsētā, denacionalizācijas un zemes komisijas darbs, deklarāciju pieņemšana no maznodrošinātajiem iedzīvotājiem. Jāatsakās no apkures.

Gribētu savā runā vairāk akcentēt tieši medicīnas problēmas, proti, 2.slimnīcas slēgšanu. Tā ir vienīgā pilsētas slimnīca, kur specializētās nodaļās ārstējas slimnieki ar infekcijām, ausu, kakla un deguna slimībām, kardioloģisko patoloģiju, kā arī ar terapeitiskām un neiroloģiskām slimībām.

Slimnīca celta 1936.gadā. Pārcietusi kara gadus un pēckara gadus. 1986.gadā šeit izdarīts kapitālais remonts. Un tā ir labākā stāvoklī nekā daudzas vēlākos gados celtas iestādes. Arī Bērnu infekcijas slimnīcas ēkā pirms gada izdarīts remonts, tā ir iekārtota ar maksimālām ērtībām slimniekiem un viņu māmiņām. Mēs uzskatām, ka darba pārtraukšanas gadījumā saglabāt slimnīcas ēku un medicīnisko iekārtu nav iespējams.

Kā jūs dzirdējāt, vakardien televīzijas raidījumā tika darīts zināms, ka Jelgava noziedzības ziņā atrodas pirmajā vietā republikā. Tas savukārt nozīmē, ka apmēram 20-30 stundu laikā nepaliks ne durvju, ne logu rāmju, nerunājot nemaz par iekārtām. Pārtraucot šobrīd labi funkcionējošu dienestu darbību, to atjaunošana nebūs iespējama ilgus gadus. Pilsētas un rajona iedzīvotājiem būs grūtāk sameklēt medicīnisko palīdzību. Stipri samazināsies slimnieku ārstēšanas iespējas slimnīcās jebkuras saslimšanas gadījumā. Tiks zaudēti kvalificēti kadri.

Pēdējā gadā aug komplicētu un smagu slimības gadījumu skaits, palielinās mirstība, toties iespējas saņemt pilnvērtīgu medicīnisko palīdzību mazinās. Turklāt ir lielas problēmas ar 300 slimnieku izvietošanu, kas praktiski nevar tikt atrisinātas.

Šajā sakarībā gribētu minēt vēl dažas problēmas, runājot par medicīnu. Vienkārši nevaram ignorēt tādus faktus. Republikā ik gadu mēs miljonu miljonus izdodam par zemas kvalitātes biopreparātiem, par vakcīnām, serumu un citiem līdzekļiem, iegādājoties tos no Austrumiem. Rietumu preparātus to dārguma dēļ mēs iegādāties nevaram. Taču Sociālās nodrošināšanas un veselības aizsardzības komisija jau novembrī Labklājības ministrijai un Ministru padomei iesniedza projektu par Rīgas serumstacijas darbības atjaunošanu Kleistos. Tas šobrīd būtu pirmais solis uz to, lai šie preparāti mums būtu pašiem.

Jāpiezīmē, ka šī serumstacija strādāja no divdesmitajiem gadiem līdz 1955.gadam un nodrošināja ar biopreparātiem ne tikai Latviju, bet visas Baltijas valstis. Tāds pats lūgums ir attiecībā uz Latvijas valsts Agrārās ekonomikas institūta pārtikas produktu ekspertīzes laboratorijas saglabāšanu. Mēs arī esam iesnieguši šos dokumentus. Bet taču nav ne ziņas atpakaļ. Kas būs, kas notiks? Budžetā ziņas par šīm lietām neparādās.

Vēl viena smaga problēma ir narkoloģisko ārstniecības iestāžu saglabāšana. Žēl, bet joprojām nevar un nevar savstarpēji vienoties Iekšlietu ministrija, Labklājības ministrija un Ministru padome. Kā risināsies šīs problēmas nākotnē? Ja šeit nebūs pozitīva risinājuma, mūsu valsti sagaida ievērojama mirstības pieaugšana.

Mēs jau zinām, ka uz šo brīdi mirstība pārsniedz dzimstību. Turklāt šī mirstība palielināsies uz nedabīgas nāves rēķina, uz saindēšanos, pašnāvību, slepkavību, transporta negadījumu un citu rēķina. Būs alkoholisma un narkomānijas tālāks pieaugums, kā arī to izraisīto somātisko un psihisko slimību izplatība, alkohola psihozes traumas, gastroenteroloģiskās saslimšanas, AIDS un tā tālāk.

Būs tālāka noziedzības palielināšanās. Nebūs iespējams saglabāt alkoholisma un narkomānijas slimnieku reģistrus, kas lielā mērā ietekmēs lēmumu par tiesībām vadīt autotransportu, par ieroču iegādi. Protams, pasliktināsies alkohola reibuma un narkotisko vielu reibuma ekspertīze.

Man vēl jāsaka, ka ikkatrs šis slimnieks, kas saistīts ar narkoloģiju un alkoholismu, sagandēs dzīvi vēl vismaz trim četriem saviem ģimenes locekļiem. Apstāsies cilvēces, tajā skaitā arī mūsu tautas, šīs nelaimes profilakses darbs. Tas pilnīgi apstāsies.

Apzinot šo manis teikto, gribu redzēt to cilvēku, kas bez sirdsapziņas pārmetumiem varētu balsot par šāda budžeta pieņemšanu. Es ļoti lūdzu Ministru padomi pārskatīt šo budžetu un izvērtēt pēc būtības, kāda ir situācija. Es saprotu, ir grūti ar līdzekļiem, bet vieglāk ir sagraut nekā atjaunot, jo atjaunošana tautai un arī valstij maksās ievērojami vairāk.

Un vēl es gribētu paust savu viedokli par to, kas man absolūti līdz šim brīdim ir nesaprotams. Es nesaprotu, kāpēc talonu izdalīšana, tas ir, apkures talonu izdalīšana, ir nodota Labklājības ministrijai. Vai tad šai ministrijai būtu jāizpērk tie neizdarības grēki nokavētajā energoresursu iepirkšanā, kurus pieļāvusi savā laikā Ekonomisko reformu ministrija un Rūpniecības un enerģētikas ministrija?

Es pateicos par uzmanību un, protams, piekrītu tam, ka šis budžeta projekts katrā ziņā ir atdodams atpakaļ un pārstrādājams.

Priekšsēdētājs: Ozola kungs. Tad - Kiršteina kungs.

I.Ozols: Godājamo priekšsēdētāj, cienījamie kolēģi! Man bija patīkami dzirdēt no premjera lūpām, ka ministrijas ir uzsākušas gatavošanos, sakārtošanos, lai nodotu vai pārņemtu pēc Saeimas vēlēšanām pārvaldes institūcijas, struktūras un dokumentāciju. Arī Apvienotā budžeta komisija ļoti rūpīgi strādā, lai mums nebūtu jāsarkst nākamās Saeimas budžeta komisijas priekšā, kurai mēs nodosim savu dokumentāciju, budžetu un visas sociālās problēmas. Un tieši šīs sakārtotības vārdā mēs arī izvērtējām, kā budžets faktiski veic savu pamatfunkciju pret valsti un tautu, kura šo budžetu veido.

Te ir daži salīdzinoši rādītāji, par kuriem varbūt man teiks, ka tie ir jau zināmi, bet tajā pašā laikā tie nav nekur publicēti. Šie rādītāji ir šādi. Pirmo reizi pēc Otrā pasaules kara Latvijas tautas mirstība ievērojami pārsniedz dzimstību. Šie rādītāji ir, jūs piedodiet, ļoti katastrofāli. Šis skaits ir vairāk nekā 7000 cilvēkvienību. Šis process ar mīnusa zīmi sākās pagājušajā gadā un šogad turpinās. Katastrofāli pieaug tādi rādītāji, kas galīgi nekorespondē ar to informāciju, it kā alkohola lietošana, alkoholisms neplauktu pie mums. Ir precīza statistiskā informācija, ka pagājušajā gadā 6,53 reizes ir pieaudzis alkohola psihožu skaits salīdzinājumā ar 1989.gadu. Turklāt šīs alkohola psihozes ir saistītas ar daudziem nāves gadījumiem. Nedēļām ilgi mokās cilvēki, kurus nevar izvest no alkohola psihozes pēc toksiskas alkohola lietošanas. Un rezultāts ir atkal bēdīgs: praktiski spēka gados mirušo iedzīvotāju skaits pagājušajā gadā ir pieaudzis uz katriem 1000 iedzīvotājiem, salīdzinot ar 1989.gadu, par 253 darba spējīgiem cilvēkiem, es atvainojos, vīriešiem un 39 sievietēm. Šie dati ir nodoti Pasaules bankai pēc tās pieprasījuma. Arī šorīt es pārbaudīju, pirms šeit no šīs tribīnes jums minu šos rādītājus, mūsu attiecīgajās statistikas institūcijās.

Katastrofāls stāvoklis ir ar bērnu traumatismu, tas pieaudzis kopš 1989.gada vairāk nekā par 3000 traumām gadā. Tas ļoti korespondē ar vakardien Iekšlietu ministrijas preses konferencē teiktajiem mūsu ģenerālprokurora Skrastiņa kunga vārdiem: ja nedomāsim par jaunatni, kuru mēs pašreizējā mirklī praktiski esam izraidījuši uz ielas, tad pēc pieciem gadiem jau būs par vēlu, jo 20 procentus no visiem republikā izdarītajiem noziegumiem veic pusaudži. Kā teica Skrastiņa kungs, to starpā arī astoņas slepkavības ir uz pusaudžu rēķina.

Es negribu aizkavēt jūsu uzmanību ar dziļākiem statistiski analītiskiem izklāstiem, gribu pakavēties tikai pie viena, proti, tajā pašā laikā, kad pastāv šī vispārējā un acīm redzamā tautas fiziskās un garīgās saslimstības strauja izaugsme, no valsts budžeta finansējamo iestāžu finansējumam ir iedalīti tikai 23 procenti no teorētiski pamatotā, lai gan premjers atzīmēja, atbildot uz Gulbja kunga jautājumu, ka 4800 rubļu uz vienu iedzīvotāju tiek iedalīti no pašvaldību un valsts budžeta līdzekļiem. Kā rezultāts visam tam dotajā mirklī ir pretruna ar to tēzi, ka netiek samazināts darbinieku skaits pie šī budžeta projekta realizācijas dzīvē tikai līdz jūnija mēnesim, lai varētu faktiski saglabāt... Tiek samazināts skaits par 3038 fiziskajām personām, tas ir, darbinieku skaits medicīnā, un tiek aizslēgta slimnīca ar 980 gultām. Faktiski Gaiļezera slimnīcas komplekss tiek izslēgts no valsts budžeta finansējamām iestādēm. Pie tam neiepriecinošs rādītājs ir tas, ka vidējā alga tiek plānota (ar šeit iedalītajiem budžeta asignējumiem) 1730 rubļu plus, protams, 3000 rubļu piemaksa. Tātad medicīnas darbinieku vidējā alga ir faktiski uz iztikas minimuma robežas.

Mēs faktiski, izejot no budžeta iespējas, pilnīgi sagraujam medicīnu, kuras uzdevums būtu nodrošināt mūsu sabiedrības tās daļas atveseļošanu, kas praktiski šodien jau ir neglābjami hroniski slima. Bet tajā pašā laikā tai jaunās paaudzes daļai - bērniem, skolēniem, jauniešiem - mēs arī nevaram budžetā ielikt iekšā finansu garantijas, lai varētu rast iespējas jauniešiem integrēties kultūras aktivitātēs, sportā. Atcerēsimies tikai, ka no budžeta mēs praktiski varam iedalīt sportam, jaunatnei tikai 0,2 procentus.

Bet es minēšu tajā pašā laikā tādu klasisku piemēru. Valdība 1990.gadā garantēja starptautiskajām sporta federācijām organizēt Latvijā starptautiskas sacensības, Eiropas čempionāta spēles skolēniem. Lai sarīkotu šo turnīru, šodien faktiski viens pats sporta nams prasa 8000 rubļu par vienas stundas īres laiku. Tikai lai samaksātu šai sporta zālei, šī čempionāta organizācija prasa pusmiljonu rubļu. Jūs man piedodiet, kur ņemt Izglītības ministrijas Sporta departamentam šādu kosmisku summu? Tajā pašā laikā es nesastopu aktīvu darbību no valdības puses, lai šos sporta kompleksus pārņemtu valsts un valdības pārvaldījumā un lai tie varētu patiešām kalpot tam, lai bērnus piesaistītu, lai viņus neizdzītu uz ielas, lai neveicinātu šo noziedzības pozitīvo dinamiku. Piedodiet, bet pagaidām es nesastopu šādu konkrētu darbību.

Es negribētu vairs uzskaitīt visiem zināmos faktus, bet tikai izteikt konkrētus ierosinājumus.

Pirmām kārtām es ierosinātu kardināli pārskatīt izdevumu daļu par labu sociālajai sfērai. Nesagrausim sociālo infrastruktūru! Lai to atjaunotu, nākamās paaudzes valdībai, parlamentam būs jāiegulda desmitreiz lielāki līdzekļi, nekā pašreizējā mirklī vajadzīgs, lai to saglabātu.

Otrkārt, nepieļausim to, ko vakar prognozēja Skrastiņa kungs, ka pēc pieciem gadiem būs par vēlu cīnīties par mūsu jauno paaudzi, lai šī jaunā paaudze praktiski atrastu vietu, kur sevi attīstīt, lai tā nenonāktu uz ielas, lai tā nepapildinātu sporta reketieru un mafijas miesassargu rindas. Starp citu, šodien šī tendence ir faktiski viena no visaktuālākajām tieši jauniešiem, jo, redziet, tur visvairāk maksā.

Un pēdējais. Es domāju, ka mums ir kardināli jāpārskata Latvijas Republikas budžeta izdevumu daļa valsts aizsardzības vajadzībām. Nenoliedzami, ka no aizsardzības problēmām svarīgākā ir robežproblēma, muita, Iekšlietu ministrijas finansiālais nodrošinājums. Bet tajā pašā laikā ir jārada nosacījums, lai šī noziedzība neaugtu, lai mums būtu, ar ko aizpildīt praktiski šo jauniešu, potenciālo nākotnes cilvēku, mūsu sabiedrības pilsoņu, laiku, lai viņi sevi varētu apliecināt normālās sporta un kultūras aktivitātēs. Pašreizējā mirklī es neredzu šajā budžeta projektā šos risinājumus. Un es principā aicinātu budžeta atkārtotās pārskatīšanas fāzē domāt un strādāt šinī virzienā, jo var iet divus ceļus, var cīnīties ar sekām ar lieliem budžeta ieguldījumiem, bet var ar mazākiem budžeta ieguldījumiem praktiski likvidēt šo seku cēloņus. Es esmu par seku cēloņu likvidāciju.

Priekšsēdētājs: Vārds Kiršteina kungam, pēc tam - Bojāra kungs.

A.Kiršteins: Godājamie deputāti! Lai varētu izdarīt kaut kādus secinājumus par šo budžetu, vispirms ir vajadzīga informācija. Protams, šī informācija ir ļoti nepilnīga un daudzko vēl vajadzētu papildināt. Es esmu piedalījies arī Budžeta komisijas sēdēs un runājis ar dažādiem ministriem, tomēr es nevarēju dabūt kopainu, kā tiek veidota šī budžeta ieņēmumu daļa. Tikai daži piemēri.

Ir paredzēts, ka apgrozījuma nodoklis pieaugs no 5 miljardiem uz 12, peļņas nodoklis praktiski pieaugs mazāk nekā divas reizes, akcīzes nodoklis pieaugs ļoti daudz - no 1,7 līdz 8,3 miljardiem. Es gribētu redzēt 10 lielākos peļņas nodokļa maksātājus Latvijā. Un nevis tā, ka man katrs ministrs atbild vai ka Finansu ministrijā atbild par vienu skaitli un citur par citu. Mums vajadzētu visiem kaut kādu minimālu informāciju. Tā varētu būt tabuliņas veidā. Par to, kas tad ir šie lielākie nodokļu maksātāji un kā sadalās šie maksājumi starp valsts uzņēmumiem, dažādiem kopuzņēmumiem, jauktajiem uzņēmumiem un tīri privātajiem uzņēmumiem un kādas ir prognozes nākamajam gadam, ja beidzas dažādi atvieglojumi jaunajiem uzņēmumiem, kas divus gadus nemaksāja nodokļus. Vajadzētu būt kaut kādām prognozēm.

Es gribētu zināt, kādi ir šie peļņas nodokļa atskaitījumi, kāds ir, teiksim 45 procentu atskaitījums no peļņas gan maiņas kantoriem, gan bankām, gan veselai rindai citu uzņēmumu. Šeit es nekur neredzu šādu informāciju, kā sadalās un vai efektīvi strādā šie valsts uzņēmumi vai privātie uzņēmumi. Līdz ar to es nevaru izdarīt absolūti nekādus secinājumus. Tas ir pirmais.

Otrais. Ja ienākumu nodaļā paskatāmies kaut vai vienu... Es tikai pateikšu to nodaļu. Ienākumi no mežiem ir 462 miljardi. Tad es gribētu nosaukt vienu skaitli. Zviedrijā pagājušajā gadā ieņēmumi no mežsaimniecības produkcijas un tai pakārtotās celulozes un mēbeļražošanas bija apmēram 8 miljardi dolāru. Tātad, ja Latvija ir attiecīgi desmitreiz mazāka, tad es saprotu, ka varētu runāt (pat ar visiem nodokļiem) par kaut kādiem 400 miljoniem dolāru, nevis par 400 miljoniem rubļu, jo trīs gadi ir pagājuši no 1990.gada, ir bijušas visādas koncepcijas, bet šī ienākumu daļa praktiski ir tāda pati kā pirms trim gadiem. Bet tas ir, runājot par koncepciju.

Kas attiecas uz budžetu, tad mani atlikušajos trijos mēnešos līdz Saeimai absolūti neuztrauc tas, vai šeit ir noslēpti, teiksim, 4 miljardi vai 10 miljardi. Es esmu optimists un nosaukšu te tikai kādas desmit lietas, pat mazāk, kādas piecas. Tāpēc es par to absolūti neuztraucos un uzreiz pasaku, ka aicinu netērēt pārāk daudz laika un to jau pirmajā lasījumā apstiprināt. Ar papildinājumiem - jau nākamajā nedēļā, jo šodien mēs to, protams, neizdarīsim.

Pirmkārt, mums nav skaidras koncepcijas attiecībā uz privatizācijas fondos iemaksātajiem līdzekļiem. Valstīs, kur ir liels budžets, budžeta deficīts, pārdodot neefektīvos valsts uzņēmumus, tiek nosegts. Kā piemēru es varu minēt Meksiku. Piemēram, 13 miljardus dolāru viņi ieņem, pārdodot nekam nevajadzīgos un neefektīvos valsts uzņēmumus. Mēs paši esam pieņēmuši savu likumdošanu, dažādus fondus, kur tiek iemaksāti šie privatizācijas līdzekļi un tiek finansēta nākamā privatizācija. Tātad tā nauda vispār praktiski aiziet zudumā. Tā nav valdības vaina, tā ir Augstākās padomes koncepcijas vaina. Un mēs no valdības šeit absolūti neko pieprasīt nevaram. Tas ir pirmais.

Otrais. Man nav absolūti skaidra šī nodokļu politika. Kāpēc, piemēram, pieaug šis akcīzes nodoklis? Es neredzu nekādus aprēķinus. Es jau jautāju, vai ir jāpalielina apgrozījuma nodoklis no 12 uz 18, un premjerministrs atbildēja, viņš uzskata, ka nav. Bet daži ir teikuši: viņi uzskata, ka ir. Tad vajadzētu būt kaut kādam acīmredzot iespējamam variantam, kas notiks. Bet varbūt vajag samazināt, varbūt noliktavā šīs iestāvējušās preces par 13 vai cik miljardiem tiktu pārdotas un būtu kaut kāda iekšējā tirgus rosināšana un aktivitāte? Šeit es nekā tāda neredzu.

Enerģētikas politikas vispār Latvijai nav. Ja mēs pasakām godīgi, tad šajos divos vai trijos gados mums vispār nav izstrādāta nekāda enerģētikas politika. Un šeit es varu atsaukties uz to, ko redzēju Kanādā, kur mums teica: ja koksnes pieaugums ir septiņi, astoņi miljoni kubikmetru gadā, Latvijā vispār nevar būt enerģētikas problēmas, var būt tikai nesaimnieciskuma problēma. Joprojām ir šīs centralizētās katlumājas, kilometriem garie siltumvadi, kur 40 procenti aiziet zemē un 40 procenti izkūp gaisā. Par kādu enerģētiku vispār var runāt! Visas šīs mazās dotācijas ciematiem un pilsētām! Vai ir pārkārtota kaut viena māja, kas ir atslēgta no šiem centralizētajiem tīkliem, kurā būtu izveidota kaut kāda individuāla, maza katlumāja, atskaitot dažas privātfirmas, par kurām mūsu valdība ļoti labi zina, ka tām ir, piemēram, katlumājas, kas darbojas ar kaut kādiem koksnes atkritumiem tepat Rīgā un ļoti efektīvi? Apskatieties, kā mazas somu katlumājiņas strādā ar dažādiem žagariem, mizām un kokapstrādes atkritumiem! Bet kāpēc tas nenotiek ne šajās vietējās pašvaldībās, ne pilsētās? Un dotācijas ir tieši tādas pašas, kādas bija pagājušajā un aizpagājušajā gadā. Tātad tas viss turpināsies. Tad mums ir jāsecina, ka Latvijai vispār nav enerģētikas politikas koncepcijas kā tādas.

Nākamais. Te ļoti pareizi minēja Siliņa kungs šo lielo monopolu iespaidu, kad ražošanas sašaurināšana tiek kompensēta ar cenu paaugstināšanu. Bet kas notiek valdībā? Tātad "Latvijas nafta" izspiež atkal šīs komerciālās struktūras un palielina savu monopoldaļu, neiepirkdama degvielu pati, bet pārpirkdama no šīm privātajām struktūrām kā kārtējais saimnieks. Es varētu minēt veselu virkni. It kā secinājumi bija pareizi, bet darbība notiek tieši pretēji tam, ko redzam šajos secinājumos.

Vismaz divus vai trīs gadus mēs runājam par to, ka varētu būt arī iekšējais aizņēmums un kaut kādas obligācijas tiktu izlaistas. Mēs nezinām. Un es domāju, ka būtu ļoti liela atsaucība. Un ne tikai iekšējās, bet arī ārējās obligācijas varētu būt. Tas atkal gadu no gada iet, nekas netiek darīts šajā jautājumā.

Viens no lielākajiem izdevumu tērētājiem ir izglītība - 11 miljardi. Kas notiek Latvijas izglītības sistēmā? Mums vispār ir divas izglītības sistēmas, godājamie deputāti. Un arī nākamā gada 1.septembrī vai, respektīvi, nākamajā mācību gadā mums būs divas pilnīgi atšķirīgas izglītības sistēmas. Un kuriozs būs tas, ka 9.klasi beigušie skolēni, ejot 10.klasē, nemācēs ne vārda latviski, viņi nevarēs latviešu valodā klausīties ne matemātiku, ne fiziku, ne pārējo. Tātad šī nav neatkarīgas valsts izglītības koncepcija. Tā nav izstrādāta.

Neuzskatu par vajadzīgu tērēt laiku un analizēt, kāpēc ir šie 11 miljardi, jo man ir skaidrs: ja būtu izstrādāta šī vienas valsts izglītības koncepcija, tad varbūt trešā daļa šo skolu vai tie, kas negribētu pieņemt šo koncepciju, būtu meklējuši iespēju citur iegūt izglītību.

Pabalsti un pensijas vispār ir fantastika - 35 miljardi. Kad mēs apskatījām šos pabalstus, tad atklājās interesanta lieta. Latvijā katrs, kam nav slinkums, pabalstu var dabūt. Ja cilvēks ir iebraucis, pārkāpjot vēl iepriekšējās valdības 1989.gada likumu par migrācijas ierobežošanu, un vienu gadu kaut kā nostrādājis Latvijā, viņam ir tiesības pabalstu saņemt. Tātad šis arī vairs nav valdības jautājums, tas ir valsts nesakārtotības jautājums.

Mēs paši pieņēmām likumu par iebraukšanas kārtību Latvijā, kas stājās spēkā pagājušā gada jūlijā. Tur ierakstījām, ka tiks tālāk noteikts to cilvēku statuss, kuri tagad iet un reģistrējas, jo fakts, ka viņi pašreiz šeit dzīvo un ir reģistrējušies, vēl nav nekāds pamats, lai viņi saņemtu kaut kādas uzturēšanās atļaujas un tā tālāk. Te jau nav runas par tūkstoti, te ir runa par simtiem tūkstošu cilvēku, kuri saņem šos pabalstus.

Par pensijas vecumu, es domāju, arī ir ļoti liela rezerve.

Kopumā es gribu nobeigt ļoti optimistiski, ka šajā budžetā, neskatoties uz to, ka tur varbūt tiešām ir slēpti pāris miljardi, neminēšu skaitļus, ir ļoti lielas rezerves. Acīmredzot tikai Saeimas sastādītā valdība varēs mainīt šo situāciju. Trīs, četru mēnešu dēļ nav vērts pārāk diskutēt par to.

Priekšsēdētājs: Bojāra kungs, tad Gulbja kungs.

J.Bojārs: Cienījamais priekšsēdētāj, cienījami kolēģi! Es ļoti lūdzu, protams, atvainot, ka man nākas runāt par vienu un to pašu, bet ir atsevišķas problēmas, kas nerisinās vispār un atrodas vienā un tajā pašā stāvoklī kopš tā laika, kad mēs risinājām iepriekšējā budžeta jautājumu.

Es uzskatu, ka Godmaņa kungs ļoti labi uzstājās šajā gadījumā, izvirzot problēmas, pasakot, kādas tās ir, un bieži vien pasakot, kāds ir šo problēmu iemesls. Bet atbildi, kā tikt ārā no šīm problēmām, kā tās atrisināt, mēs tā arī nedzirdējām.

Es pateikšu galvenās problēmas, kas paliek neatrisinātas un karājas gaisā. Pirmais un vissvarīgākais, kas skar cilvēku uz ielas un savā personīgajā dzīvoklī, ir ģimenes budžets. Pēc tagadējā budžeta un pēc tā, ka mums neko konkrēti nesola par algu paaugstināšanu, mēs neko nebūsim spējīgi apmaksāt, es konkrēti tajā skaitā.

Tālāk pašvaldību budžeti. Arī tāpat neapmaksāti paliks tie apkurināšanas rēķini pašvaldībām. Un tāpat paliks neatrisināts jautājums par rūpniecības, respektīvi, materiālās ražošanas, izdzīvošanu, jo tie ir mūsu galvenie nodokļu maksātāji. Ja neizdzīvos materiālā ražošana, ja tā tādos pašos tempos sabruks, kā sabrūk patlaban, tad mums vienkārši nav, uz ko cerēt.

Un šajā sakarā arī Godmaņa kungs pateica, ka, redziet, kāda ir problēma ar krieviem, ar Krieviju vispār, ar visām NVS valstīm, ar eksportu uz NVS valstīm un ar norēķiniem. Pareizi, tā problēma ir tāda, bet, ja mēs neatradīsim ceļu, kā šo problēmu atrisināt, neatradīsim optimālu risinājumu, tad mūsu rūpniecībai nav nekādu cerību un tā sabruks vēl tālāk un drīz būs ne vairs puse, bet 25 procenti.

Tālāk, kas man vēl liekas paša budžeta grūtību pamatā. Nupat mums Godmaņa kungs no šīs pašas tribīnes ļoti skaidri un gaiši pateica, ka tikai 9 procenti naudas apgrozās caur bankām. Tādējādi mums vispār nav nekādu cerību budžetu "salāpīt", cienījamie kungi.

Ja šajā brīdī Amerikā pateiktu, ka var pārvadāt naudu čemodānos un tikai par 9 procentiem jānorēķinās caur bankām, tad organizētā noziedzība un mafija vienkārši sāktu aplaudēt un bļaut urravas. Tādā gadījumā, ja tikai 9 procenti naudas apgrozās caur bankām, nodokļu maksāšanai vispār ir brīvprātības raksturs. Kas grib, var maksāt, kas negrib, var nemaksāt, jo pie tiem čemodāniem un pie tiem vagoniem, kas vadā naudu pāri robežai, nekādi skaitītāji nav pierīkoti. Kādā veidā var vispār fiksēt, kas notiek republikā un kā virzās nauda, kā tā virzās uz Austrumiem, kā tā virzās uz Rietumiem? Tas nav iespējams. Kā var sastādīt kaut kādu budžetu šādos apstākļos? Un Godmaņa kungs neko neteica. Nav programmas, kā dabūt šo naudu atpakaļ bankās. Nav nekādas programmas. Kamēr šādas programmas nebūs un kamēr to naudu bankās nedabūs, tikmēr nevarēs kontrolēt nekādā veidā nodokļu nomaksāšanu un nekādi nevarēs sastādīt valsts budžetu.

Paliek iespaids, ka varbūt tieši tā arī vajag, jo tas ir ļoti izdevīgi vienai krietni lielai biznesmeņu daļai. Bez visa pārējā, jūs atvainojiet, šāda naudas pārvadāšana, kad biznesmeņu rokās ir absolūti nekontrolētas naudas summas, noved pie absolūti nekontrolētas korupcijas. Absolūti nekontrolētas korupcijas. Tāpēc jau rietumnieki tik ļoti seko līdzi, lai nevienam nebūtu brīvi pieejama skaidra nauda, lai kontrolētu korupciju. Pretējā gadījumā to vispār izskaust nav iespējams.

Tālāk, redziet, Zeiles kundze ļoti pareizi pateica, ka ārzemēs ir daži desmiti miljardu Latvijas izcelsmes naudas. Ko tas viss nozīmē? Atvainojiet, mums nav vajadzīga nekāda ārvalstu palīdzība. Kāda ārvalstu palīdzība ir vajadzīga, ja mums ir tādas republikas izcelsmes summas. Jādabū ir šīs summas šurp. Tātad jāatrod ir mehānisms. Par to mēs visi runājām tad, kad spriedām par iepriekšējo budžetu. Bet kāpēc neviens nesaka, kas tiek darīts? Vispār kas tiek darīts un vai ir kādi plāni sastādīti, kā vispirms konstatēt precīzi, cik tur ir naudas? Tas, protams, ir ļoti grūti. Jā, un kā pievilināt, kā dabūt šo naudu atpakaļ? Mums nekādas ārvalstu investīcijas nav vajadzīgas. Ja mums būtu šobrīd daži desmiti miljardu dolāru, visu Latvijas ražošanu varētu modernizēt ļoti ātros tempos. Un visi ārzemnieki varētu "iet pupās", Starptautiskais valūtas fonds varētu nediktēt mums savus noteikumus pie tādām summām, kas ir mūsu rīcībā skaidrā, cietā valūtā. Ja valdība nevar pateikt, kāpēc nekas netiek darīts, lai dabūtu šo naudu atpakaļ, tad paliek iespaids, ka kāds ir ieinteresēts. Vai ne? Varbūt kādam pašam tur tā nauda ir noslēpta? Nobēdzināta tajā pusē. Ja sāksies kāda liela meklēšanās, tad varbūt atradīs to naudu, ko nevajadzēja atrast. Nekādu citu slēdzienu es nevaru izdarīt. Pie visa tā es uzskatu, ka tomēr valdības locekļu vairākumam optimāli vajadzētu būt godīgiem cilvēkiem.

Nākamais. Kāpēc mēs nemeklējam nekādus alternatīvus ceļus, kā, pirmkārt, glābt materiālo ražošanu? Kas ir vajadzīgs materiālajai ražošanai? Mani vēlētāji ir no "Sigras". Tā ir milzīga paraugsaimniecība Siguldā, kas bija vienos miljonāros agrāk. Viņi ļoti skaidri un gaiši saka, kas viņiem ir vajadzīgs. Viņiem ir disproporcija sakarā ar ražošanas līmeņa nemitīgu celšanos un iepirkuma cenu ierobežoto līmeni, ko nosaka iedzīvotāju zemā pirktspēja. Respektīvi, kamēr mēs nepacelsim iedzīvotāju pirktspēju, neviens to viņu produkciju nepirks. Lai celtos pirktspēja, jābūt šai algai. Ja ir zemas algas, viņi neko nevar nopirkt. Tas ir pilnīgi skaidrs.

Tālāk viņi raksta - lauksaimniecības produkcijas patēriņa samazināšanās Austrumu tirgū. Lūk, Austrumu tirgus jautājums! Kamēr to neatrisinās, arī mēs neko nepanāksim.

Tālāk viņi raksta, ka iesaka uzlabot viņu ekonomisko stāvokli, organizējot ražošanu. Bet viņi ļoti pareizi man raksta. Redziet, viņi man kā deputātam te ir visu izklāstījuši ļoti jaukā latviešu valodā. Šī problēma atduras uz kapitālieguldījumu līdzekļu trūkumu. Uz nespēju ar kaut cik normāliem noteikumiem aizņemties līdzekļus uz kredīta. Viņi nevar radīt šīs ražojošās vai pārstrādes struktūras, ja viņiem nav naudas. Un naudu viņi nevar aizņemties uz tādiem procentiem. Tādā gadījumā, ja mums ir vajadzīgs kreditēt uz normāliem procentiem jebkuru materiālo ražošanu, kāpēc mēs runājam par valsts bankas struktūru privatizāciju, nevis pārveidojam tās par valsts komercbanku struktūrām, kas, no vienas puses, ar savu peļņu pildītu budžetu? Atvainojiet, lielākas peļņas kā banku biznesā nav nekur pasaulē. Amerikā iebrauciet jebkurā pilsētā - lielākā ēka ir banka. Un skaistākā un dārgākā. Kāpēc mēs to atdodam privātajiem? Kad mums būs lētāks kredīts? Kas to ir teicis?

Neviens no tiem, kas lika priekšā projektu par struktūru privatizāciju, taču nevarēja pat pamatot nekādi, kāds būs tas lētākais kredīts un ko mēs iegūsim, ja privatizēsim to banku. Tie paši, atvainojiet, kas ņēma kukuļus tajā bankā, tie paši paliks tur strādāt. Tādā gadījumā tad varbūt ielaidīsim Rietumu bankas iekšā? Tomēr tam tik ļoti pretojās mūsu pašu banku lobisti šajā zālē, atvainojiet. Lai tad viņi rada konkurenci šiem mūsu banku blēžiem un lai tad viņi iemāca vispirms civilizēti strādāt! Tas ir viens jautājums.

Tālāk norēķinu jautājums. Godmaņa kungs, jums ir ministrs, kas ļoti aizstāv jūsu godu un cieņu. Pareizi, jā. Tieslietu ministram vajadzētu aizstāvēt premjera godu un cieņu teorētiski. Es to atbalstu. Ja jums ir taisnība. Bet kāpēc tādā gadījumā ministrs nav pacenties pastrādāt ar tiesām, lai ražotājs kā normālā kapitālistiskā valstī varētu piedzīt zaudējumus no bankas, ko banka radījusi ražotājam tāpēc, ka tā laikus nenorēķinās ar šo ražotāju?

Atvainojiet, varētu teikt, ka es te pļāpāju pa tukšo. Redziet, tā pati Siguldas paraugsaimniecība. Ko tā raksta? Uz kopējā ekonomiskā pagrimuma fona kopš novembra krasi pasliktinājusies apmaksa par nosūtīto produkciju. Kas nemaksā, atvainojiet, un kas tur vainīgs? No vienas puses, varētu būt vainīgi arī tie, kas nemaksā. No otras puses, bankas savu darbu nav uzlabojušas. Viņi raksta: "Uz 1993.gada 1.janvāri saimniecība par produkciju nesaņēma 13 miljonus rubļu." Ja viņiem ūdens jau smeļas mutē, tad šie 13 miljoni rubļu pielej to muti pilnu ar ūdeni. Tāda ir reālā situācija.

Mēs redzam katrā līmenī, katrs savā vēlētāju apgabalā, kāda reāli ir ekonomika un kā viss izskatās republikā kopā. Tātad, lūk, jautājums. Kāpēc tomēr neradīt mums šīs valsts komercbankas, kas būtu pakļautas valstij? Varbūt valdībai, varbūt ne valdībai, tas mums jāizlemj. Varbūt speciālai deputātu komisijai. Bet lai tās varētu iedot kredītus ražojošajam sektoram, lai ražojošais sektors varētu strādāt normāli.

Tālāk. Nodokļu nemaksāšana. Es nezinu, šeit es arī nekādu konkrētu projektu neredzēju, kā mēs varēsim piespiest šīs privātās jaunās struktūras maksāt šo nodokli. Kamēr netiks iedzīta visa nauda bankās un visi norēķini nenotiks caur bankām, tikmēr nekāda nodokļu sistēma, nodokļu maksāšana nav iespējama.

Un pēdējais, ko es gribu pateikt. Ja mēs tā maksāsim zinātnē, tad vecajā naudā iznāk 6 miljoni, jūs saprotat, ja noņem tās divas nullītes nost. Tas nozīmē, ka mēs degradējam nācijas intelektuālo potenciālu. Zinātnieki bēg uz ārzemēm strādāt, iespējas ir. Tas nozīmē, ka vispār noārdām savu nākotni.

Priekšsēdētājs: Gulbja kungs, tad Lucāna kungs.

J.Gulbis: Godātais priekšsēdētāj, godātie kolēģi! Es pateicos iepriekšējiem runātājiem, kas man atviegloja runāšanu, jo daudzas lietas nevajadzēs atkārtot. Bet es vienkārši gribētu citēt vienas cienījamas tautas, čigānu tautas, liekas, teicienu, kā izdevās atradināt zirgu no ēšanas, bet, kad gribēja atradināt no dzeršanas, tad zirgs diemžēl nomira.

Liekas, ka mums pašreiz veidojas latviešu tautas variants valdības izpildījumā, kā atradināt mūsu tautu no slimošanas. Bet vienīgi tas varbūt neizdosies, jo tā nomirs. Kā jūs dzirdējāt, es uzdevu divus jautājumus premjera kungam. Un ne jau par velti tos uzdevu. Es gribēju dzirdēt vismaz to, kā premjera kungs un arī viņa padomnieki orientējas šajos jautājumos, kas ir vissvarīgākie jebkurai valstij un jebkuram vadītājam, tas ir, savas tautas veselības jautājumos. Diemžēl es šeit saņēmu nekompetentu atbildi.

Cienītais premjera kungs! Starptautiskajai veselības aizsardzības organizācijai ir precīzi zināms, kā nosaka, kādas ir rūpes par tautas veselību. To neizskaitļo no rādītāja, cik procentu naudas iedala no budžeta (un to vajadzētu zināt jūsu valdībai). To izskaitļo no rādītāja, cik tiek iedalīts procentuāli precīzi no kopprodukta, no nacionālā ienākuma. Un pēc tā skatīsies.

Katru gadu tiek publicētas starptautiskās ziņas par katru valsti. Pēc tā tiek arī kontrolēts, kā tiek pildītas starptautiskās konvencijas, kuras mēs 1990.gada 4.maijā šeit parakstījām. Kad vajadzēs atbildēt par to kontroli, tas būs pirmais rādītājs. Protams, mēs nevaram šodien prasīt, lai būtu tāds rādītājs kā attīstītākajām valstīm - līdz 17 procentiem. Bet nav pieļaujama kritiskās robežas pārsniegšana, tas ir, ja rādītājs samazināts un ir zemāks par 5-6 procentiem. Jūs šodien piedāvājat mums nepilnus 2 procentus. Varu ar pilnu atbildību šajā zālē pateikt, ka jūs neatradīsit pasaulē nevienu veselības aizsardzības organizatoru, kas atradīs kādu modeli, kā pie šāda finansējuma var izdzīvot tauta un kā sniegt jūsu apsolītos bāzes medicīnas rādītājus, tas ir, ātro palīdzību un palīdzību invalīdiem, pensionāriem un tā tālāk. Mūsu komisija jums iesniedza lūgumu aprēķināt šos aprēķinus un iesniegt mums. Jūs tos neiesniedzāt. Šodien jūs arī nevarējāt pateikt. Jūs sniedzāt nepareizu informāciju arī attiecībā uz to, cik tas varētu būt.

Es jums šodien varu pateikt, cik tas ir, jo es izrēķināju. Es tikai gribēju, lai jūs to izdarītu ar saviem spēkiem. Jums ir izpildvara. Jūs trešo daļu dodiet no tā, ko jūs solāt tautai. Ja jūs tautai solāt ātro palīdzību un neatliekamo bāzes medicīnu, tad, draugi mīļie, jums vajag arī likt to budžetā. Bet nevar vienu nosaukt tautai, solot, ka to saņems, bet faktiski ielikt finansējumu, ka katrs trešais saņems ātro palīdzību vai katra trešā pensionāre varēs aiziet un tā tālāk. Pārējie vispār nekādu palīdzību nesaņems. Tā mēs nevaram strādāt. Tas nav pieņemams. Un to tomēr vajadzētu valdībai arī zināt.

24 procenti, ko jūs esat ieguvuši no tā minimālā aprēķina, ko jums ir Labklājības ministrija iesniegusi... Jūs man piedodiet, bet neviens mediķis republikā jums šajā variantā vairs savās slimnīcās vai mājās nevarēs palikt. Viņiem būs jānāk šeit un jādara tas, kas ir viņu pienākums, ko viņiem liek Hipokrāta zvērests. Viņiem būs jācīnās par to, lai iedzīvotāji varētu saņemt medicīnisko palīdzību. Un būs jāsāk streiks vai cits kas jādara. Varbūt es iekarstu un saku skarbus vārdus. Bet citādi nevar. Nevar likt izpildvarai, saviem padotajiem meklēt kaut kādus supermodeļus. Tie supermodeļi neeksistē, ja ir iedots tik zems finansējums. Un nevajag, kā saka, vienkārši muļķot mūsu un arī savus padotos.

Es tikai varu pievienoties Bojāra kunga tikko teiktajam, ka mēs tiešām nedzirdējām no jūsu uzstāšanās šeit iemeslu analīzi, kāpēc tas viss notiek. Un es nedomāju, ka es šodien te varēšu visu izklāstīt. Kāpēc?

Es te gribētu runāt, ka es personīgi uzskatu, ka kolosāla rezerve valsts kasei ir tā, kas aiziet korupcijas, organizētās noziedzības, valsts mantas izsaimniekošanas ceļā. Tur ne tikai pietiktu medikamentu iegādei, veselības aizsardzībai un kultūrai, bet arī pensionāriem pietiktu ko izmaksāt, un nevajadzētu papīra talonus dot naudas vietā, mānīt šos pensionārus.

Ja mēs tikai atsevišķus gadījumus paanalizējam šodien par šiem jautājumiem, tad tur vienkārši astronomiskas summas griežas. Es ieteiktu parlamentam un Ārlietu komisijai padomāt par tādu variantu: vai mēs nevaram pieņemt lēmumu un griezties pie pasaules valstīm, lai tomēr šīs pasaules valstis palīdz mums uzzināt to informāciju, kādas summas ir noguldītas ārzemju kontos un kam šīs summas pieder. Ja mēs to parlamentāri izskatīsim, es domāju, varbūt mums arī kaut ko izdosies noskaidrot. Jo šīs summas ir tik lielas, ka šeit rodas jautājums, kurš kuram tad humāno palīdzību sniedz - ārzemes mums vai mēs ārzemēm. Un tas jau vairs nav joka jautājums. Tas ir tiešām nopietns jautājums. Mēs esam te ievēlēti laikam tāpēc, lai kontrolētu ne tikai, cik tīrās naudas pār robežu pāri izvests, bet arī - cik iet materiālajās vērtībās un cik vienkārši tiek pārskaitīts. Šīs summas ir pārāk lielas, lai par tām varētu klusēt.

Es gribētu teikt arī to, ka viena no rezervēm... Nezin kāpēc šeit bieži tiek runāts, ka nepietiek likumu vai neesot attiecīgās normas. Tas arī tiesa. Bet mēs jau nevaram uzreiz tās radīt. Man ir jāsaka arī tas, ka šie likumi netiek pietiekami izmantoti. Piemēram, kāpēc netiek izmantots 163., 162. Kriminālkodeksa pants par valsts un ierēdņu nolaidību vai par ļaunprātīgu rīcību? Vai premjers varēs dot atskaiti, apmēram cik bieži šis pants pielietots un vai vispār ir lietots? Man, protams, nav sevišķi patīkami lasīt šodienas laikrakstā, ka šo pantu Krisberga kungs ierosina lietot attiecībā uz pašu premjeru. Tik tālu mēs esam aizgājuši. Ja šis pants būtu pielietots daudziem cilvēkiem, ierēdņiem, kas atrodas daudzos citos līmeņos, tad varbūt nerastos šis jautājums, ka šo pantu šodien prasa pielietot pret jums. Tiešām liekas, ka šis pants ļoti maz tiek lietots vai vispār netiek lietots.

Priekšsēdētājs: Vārds Lucāna kungam, pēc tam - Jurševica kungam.

J.Lucāns: Godātie deputāti un klātesošie! Ir interesanti šodien klausīties, kā mēs, dažādi cilvēki, šeit sarunājamies. No vienas puses, valdības pārstāvji it kā runā vienā valodā, un šī valoda liecina, ka viss ir pareizi un ka šajā situācijā nekā cita izdarīt nevar un ka tā tieši jādara. No otras puses, jautājumu uzdevēji nesaprot, kas ir pareizi, un nesaprot, kas vispār tiek darīts. Rodas sajūta, ka kaut kas visā šajā lietā nav kārtībā.

Šodien mēs apspriežam budžetu. Ja atceramies neilgu laika posmu, tad ar katru reizi šī budžeta apspriešana kļūst arvien dramatiskāka. Un šodien mēs jau runājam par deficītu kā par pilnīgi normālu realitāti. Turklāt eksperti spriež, ka šis deficīts faktiski ir apmēram trīs, četras reizes lielāks. Nevienu tas vairs īpaši neuztrauc.

Man liekas savādi, ka mēs pat nedebatējam par vienu skaitļu sakarību, kuru es gribēju jums vienkārši likt priekšā pārdomām. Paskatīsimies trīs galvenos nodokļus, no kā veidojas budžets, tas ir, apgrozības, akcīzes un peļņas nodokli! Pagājušajā gadā šie nodokļi sastādīja apmēram 70 procentus no budžeta. Šajā gadā šis cipars ir apmēram 33 procenti. Man liekas, ka tas vien varētu likt mums domāt, ka stāvoklis ir katastrofāls un ka vajadzīga daudz dziļāka un nopietnāka analīze, nekā to mēs darām šodien un kā to mēs esam darījuši vairākus gadus līdz šim. Turklāt šie cipari rodas uz fona, kad faktiski ražotāju pamatkapitāls jau vairākus gadus netiek atjaunots.

Ja mēs gribētu nokārtot šīs lietas tā, lai pamatkapitāls tiktu atjaunots, tad šie cipari būtu vēl sliktāki un faktiskais budžeta deficīts būtu vēl lielāks. Šobrīd mēs turpinām apēst savu pamatkapitālu un uz tā rēķina vēl lāpām šo deficītu. Bet tas mums maksās vēl dārgāk turpmākajā laikā.

Savā runā premjers neviena vārda neteica par ražošanas aktivizēšanu. Un tieši tāpēc, pēc manas pārliecības, mēs esam tanī stāvoklī, kurā mēs pašreiz esam, un ejam tanī virzienā, tajā traģiskajā virzienā, kādā mēs pašreiz ejam. Man rodas jautājums. Labi, es saprotu, ir grūtības Austrumu tirgū. Mūsu rīcībā bija divarpus gadi, kad varēja notikt rūpniecības pārstrukturēšana. Šis process nav uzsākts. Tātad nekas nav darīts, lai varētu sagatavoties šai ekonomiskajai situācijai, kuru nebija nemaz tik grūti paredzēt. Tālāk. Izvirzīsim vēl vienkāršāku jautājumu. Kāpēc valdība neparūpējās kaut par vienas rūpniecības nozares - kokapstrādes rūpniecības - modernizāciju? Mēs taču tomēr dabūjām dažus simtus miljonu dolāru kredītu un varējām šo rūpniecību modernizēt, lai tā varētu normāli un nopietni iziet pasaules tirgū, kur pašreiz tomēr kokrūpniecībai ir tirgus. Nekas tamlīdzīgs nenotiek.

Visbeidzot gribas jautāt, kādos tehnoloģiskos pārveidojumos, uzlabojumos, kādā modernākā tehnoloģijā ir pārvērtušies tie kredīti un dotācijas, kas nāk valūtas veidā uz Latviju. Un atkal es nezinu atbildi uz šo jautājumu.

Pēc manām domām, ir bezcerīgi analizēt budžetu, ja mēs neanalizējam ražošanā notiekošos procesus. Bet šajos gados mūsu maniere ir izveidojusies tāda, ka mēs nekad to nedarām. Un, kamēr mēs to nedarām, tikmēr ir grūti atrast šo kopējo valodu. Tāpēc mēs runājam dažādās valodās. Mēs sakām, ka rublis ir stabils un ar to pat lepojamies. Inflācija - divi trīs procenti mēnesī. Bet es izvirzu jautājumu, kāpēc valsts banka, kas saka, ka rublis ir stabils, prasa samaksu par kredītu 100 procentu apmērā? Ja reiz divi trīs procenti mēnesī ir inflācija, labi, tad aprobežosimies ar šiem 20, 30 procentiem gadā, bet neprasīsim 100 procentus. Tātad mēs paši neticam šai stabilitātei.

Ko nozīmē šāda situāciju sakritība? No vienas puses, stabils rublis, no otras puses - ražošanas sabrukums, un trešais faktors - minimāls bezdarbs. Sakiet, kā šie ekonomiskie kritēriji var pastāvēt vienlaikus kopā? Pēc manas pārliecības, tas ir tvaika katls ar noslēgtu drošības vārstu. Tuvojas kritiskā robeža, kad šis tvaika katls plīsīs. Un man bail, ka vēlēšanas var izrādīties nokavētas. Patiesību sakot, analizējot šo budžetu, var saprast vienu, proti, mums vairs nav kur atkāpties, nav vairs šā atkāpšanās ceļa. Ja reiz mēs neprotam vadīt valsti un nespējam to atzīt, tādā gadījumā vismaz samazināsim izdevumus, lai mūs par velti neuztur šeit. Vismaz tik daudz varonības mēs varētu sevī atrast, lai to izdarītu.

Pēc manām domām, šis budžets ir sastādīts, lai novilcinātu laiku līdz jūnijam. Tad nāks cita valdība un, tā sakot, strēbs šo putru ārā un mēģinās atrast izeju no situācijas. Man nav pieņemama šāda stāvokļa nostādne, es nevaru balsot par šādu budžetu. Ko darīt šajā situācijā pašvaldību vadītājiem, kuriem reāli pašreiz jāizšķiras par to, kādas skolas slēgt, kādas slimnīcas slēgt, kādas satiksmes līnijas slēgt un kā to pateikt iedzīvotājiem? Viņi atrodas šīs reālās izšķiršanās priekšā, ka tas ir jādara. Es domāju, ka Jelgavas deputātu padomes iesniegtais ziņojums Augstākajai padomei to pilnīgi apliecina.

Es gribu atkārtot vēlreiz, ka mums nav vairs kur atkāpties. Šādu budžetu pieņemt nevar. Šis budžets ir jāpārskata. Ja mēs nespējam citādi, tad jāpārskata izdevumu samazināšanas virzienā, jo citādi mēs patiešām vēsturiski izskatīsimies ļoti nesolīdi attiecībā pret tiem, kuri nāks pēc mums.

Priekšsēdētājs: Jurševica kungs, pēc tam - Šteina kungs.

E.Jurševics: Cienījamo priekšsēdētāj, cienījamie ministri, cienījamie kolēģi! Es aicinātu jūs ieskatīties šorīt izdalītajā 161.dokumentā. Tas ir mūsu komisijas sēdes protokola izraksts. Pirmdien mēs bijām sanākuši kopā ar labklājības ministru un visiem Labklājības ministrijas departamentu vadītājiem un apspriedām budžetu. Nonācām pie slēdziena, ka iesniegtais budžeta projekts nebūtu atbalstāms.

Kādēļ? Sākšu ar tādiem konceptuāliem jautājumiem. Pirmkārt, mēs nepiekrītam valdības koncepcijai par valsts sociālās apdrošināšanas budžeta iekļaušanu valsts budžetā. Pagājušā gada nogalē mums bija balsojums par budžeta koncepciju, kurā mēs nobalsojām par to, ka šie budžeti nav apvienojami. Mēs gan 2.decembrī nobalsojām par to, ka konti ir apvienojami sakarā ar izveidojušos situāciju, taču neviens balsojums mums nebija par to, ka mēs šos budžetus saplūdināsim. Šeit valdība piegājusi tīri voluntāri, es tā domāju.

Es domāju: ja nepieciešams, tad mēs varētu šo balsojumu atkārtot, bet mēs komisijā nekādā gadījumā šo budžetu apvienošanai nepiekritīsim. Es nepiekrītu arī budžeta sēdē Siliņa kunga izteiktajam pamatojumam, kādēļ šie budžeti ir apvienoti. Tas noticis tādēļ, ka pagājušā gada nogalē sociālais budžets vairs nav spējis pildīt savas funkcijas.

Kādēļ tad tas notika? Tas notika tādēļ, ka oktobrī ar valdības lēmumu tika noteikta piemaksa pensionāriem 1500 rubļu apmērā, jau iepriekš skaidri zinot, ka no sociālā budžeta šo summu nevarēs segt. Tas arī nebija šā valsts sociālās apdrošināšanas budžeta uzdevums. Tas nekādā gadījumā nesaiet kopā ar sociālo nodrošināšanu. Un tas pats noteikti notiks arī ar šiem taloniem. Ir pilnīgi skaidrs, ka sociālais budžets nespēs segt šo summu un ka šīs naudas nebūs.

Kādas vēl būs sekas šim momentam, ka saplūdinās šos budžetus? Pēc šo budžetu saplūdināšanas man nerodas nekāda skaidrība par to, kāda mums vispār ir perspektīva sociālās sfēras attīstībā. Ja ministrija bija strādājusi uz to, lai pārietu uz tīriem apdrošināšanas principiem, ir izstrādāti attiecīgie dokumenti, tad ar šo saplūdināšanu absolūti pazūd jebkādas domas par perspektīvu. Cik man zināms, tad ir doma šo normāli funkcionējošo apdrošināšanas dienestu saplūdināt ar valsts inspekciju, ar finansu inspekciju. Līdz ar to tā struktūra, kas varētu normāli funkcionēt apdrošināšanas apstākļos, pat piesaistot klāt arī veselības apdrošināšanu, praktiski pazūd. Vispār izzūd doma par veselības apdrošināšanu, sociālo apdrošināšanu perspektīvā.

Man arī nav skaidrs, kāpēc līdz šim valdība vilcinās dot atbildi uz dokumentiem par veselības apdrošināšanu, kurus izstrādājis Labklājības ministrijas Veselības stratēģijas centrs. Tie ir pietiekami korekti izstrādāti, lai varētu tūlīt ieviest veselības apdrošināšanu. Pozitīvs bija arī valdības komisijas slēdziens. Bet valdība pat atbildi uz šiem dokumentiem nav devusi.

Vēl vienas sekas šim momentam ir tās, ka to iestāžu finansēšana, kas agrāk bija no sociālā budžeta, pašreiz jau ir pārtraukta. Mums ir ziņas no Sociālās palīdzības departamenta, ka pašreiz ir pārtraukta tādas svarīgas iestādes kā Rīgas protēžu un ortopēdijas centra finansēšana. Praktiski tas vienīgais nodarbojās ar invalīdiem nepieciešamo līdzekļu ražošanu. Arī invalīdu arodapmācības centrs Jaunķemeros, tas ir, rehabilitācijas centrs Černobiļas katastrofas seku likvidatoriem, vairs netiek finansēts. Tātad tā tēze, ka sociālais budžets nespēj pavilkt to, ko agrāk maksāja... Apvienojot budžetus, pazūd šīs izmaksas, kas agrāk bija no sociālā budžeta.

Tad es vēl gribētu pieskarties atsevišķi pašvaldību jautājumam. Mēs bijām pieņēmuši... Es atvainojos, vēl attiecībā uz medicīnu man palika viens moments, kas noteikti ir jāatzīmē. Bija tāds Ministru padomes lēmums Nr.290 par sociālo aizsardzību sakarā ar medikamentu, medicīnisko izstrādājumu cenu pieaugumu. Arī tam pašreiz nav finansējuma. Tas nozīmē, ka tās iedzīvotāju kategorijas, kuras praktiski bez medikamentiem nevar iztikt, sakarā ar sadārdzinājumu šos medikamentus vairs par velti nevarēs dabūt. Tie ir invalīdi, represētie, bērni un atsevišķu slimību slimnieku kategorijas. Arī šiem līdzekļiem pašreiz nauda nav atrasta.

Par pašvaldībām. Ar Ministru padomes lēmumiem un arī ar Augstākās padomes lēmumu par neatliekamiem uzdevumiem un uzdevumiem iedzīvotāju sociālajā aizsardzībā tika noteikts, ka maznodrošināto iedzīvotāju pabalsti tiek segti no pašvaldību budžeta 50 procentu apmērā. Un tikai tad, kad pašvaldības ir nosegušas šos 50 procentus, sedzas otra puse - 50 procenti - no valsts budžeta. Tie ir iedalītie 970 miljoni, kas budžeta projektā ir parādījušies. Bet pašvaldībām šo līdzekļu nav. Rezultātā šie 970 miljoni netiks izmantoti, jo pašvaldības nevarēs šo summu - 50 procentus - samaksāt. Šeit jābūt pretī 970 miljoniem, kas ir paredzēti budžetā. Tiem jābūt arī pašvaldību budžetā, jābūt attiecīgajai summai pretī, lai varētu izmaksāt šos pabalstus.

Es, protams, piekrītu arī šeit izteiktajām tēzēm par to, ka ir jāvērtē diferencēti, kam šos pabalstus piešķirt. No pagājušā gada pieredzes man ir zināms, ka atsevišķas pašvaldības vispār nav izmantojušas šos līdzekļus. Protams, arī šī situācija ir nepieņemama.

Un vēl. Premjers savā ziņojumā kā vienu no stūrakmeņiem minēja bezdarba problēmu. Arī šeit ir problēmas sakarā ar finansēšanu. Pašreiz ir nepieciešams veikt normālu nodarbinātības dienesta izveidošanu valstī. Gribam vai negribam, bet šīs struktūras izveidošanai līdzekļi tomēr ir jāatrod. Cik man zināms, tad pašreiz trūkst apmēram 19 miljoni rubļu. Es domāju, ka šī nauda noteikti ir jāatrod, lai nebūtu tāda situācija, kāda ir pašreiz ar visām šīm rindām pie nodarbinātības iestādēm.

Un vēl. Varbūt tas vairs nav tāds konceptuāls jautājums, bet es tomēr tam gribētu pieskarties. Tas ir jau manis pieminētais protezēšanas un ortopēdijas centrs kā vienīgais Latvijas invalīdu protēžu ražotājs. Tam ir jāatrod līdzekļi vēl papildus 24 miljonu rubļu apmērā. Vēl ļoti sāpīgs moments invalīdiem ir invalīdu rehabilitācijas centrs Jaunķemeros. Pašreiz tas funkcionē ar vācu puses palīdzību. Vācieši iedevuši mums ļoti daudz aparatūras. Pašreiz šis centrs ļoti labi eksistē. Pašreiz tiek celts jauns centrs Jaunķemeros, kurā arī piedalās vācu puse, bet finansējums šā centra turpmākajai attīstībai gadā nav paredzēts. Līdz ar to arī tie līdzekļi, ko mums deva vācu puse, var iet zudumā un var iet mums garām. Es domāju, ka šeit tie līdzekļi un tā summa ir diezgan ievērojama, tas ir, 100 miljoni rubļu. Tie ir nepieciešami šim gadam. Bet es domāju, ka būtu ļoti lietderīgi, ja mēs šo summu varētu atrast.

Priekšsēdētājs: Procedūras jautājumā vārds Caunes kungam.

I.Caune: Cienījamie kolēģi, priekšsēdētāj! Visi, kas ir uzstājušies debatēs, ir runājuši un neko nav pateikuši, ko tad darīt ar to budžetu, kur ņemt naudu, lai kādam pieliktu. Visiem vajag pielikt, bet, no kā noņemt, neviens nav teicis. Es tā klausos, vēroju un secinu, ka šīs runas ir vienkārši tukšas un nevajadzīgas. Un laukos tādu tukšu runāšanu sauc par tukšu salmu kulšanu. Varbūt izbeigsim šo tukšo salmu kulšanu! Es jau arī tā pārskatīju runātājus. Tā kā visi gudrākie runātāji jau ir izteikušies, nez vai kaut ko gudrāku vairs kāds pateiks, tādēļ man ir priekšlikums pārtraukt debatēt, jo arī Budžeta komisija savu secinājumu ir devusi, un tā tomēr ir autoritatīvāka.

Priekšsēdētājs: Caunes kungs, es jums izsaku aizrādījumu par deputātu personisku aizskaršanu, bet lieku jūsu jautājumu uz balsošanu. Šteina kungs ir pieteikts, Šteina kungam vienīgajam vārds vēl būs.

Tātad ir Caunes kunga priekšlikums - pārtraukt debates. Bet, ņemot vērā, ka Šteina kungs bija pieteikts, tad Šteina kungs vēl runās. Lūdzu, balsosim. Rezultāts: par - 29, pret - 40, atturas - 16. Debates turpinās.

Vārds Šteina kungam, pēc Šteina kunga - Repšas kungs.

V.Šteins: Cienījamie kolēģi! Vērtējot budžetu kopumā, man ir jāpiekrīt finansu ministram Elmāram Siliņam. Es kopā ar viņu atsakos parakstīties zem šā iesniegtā budžeta, jo tas nav man pieņemams, pirmkārt, jau par ienākumu daļu. Pirmkārt, nav pieņemams šis mums priekšā liktais budžeta deficīts. Bez tam mēs zinām par ieņēmumu apslēpto daļu faktiski to, ka tā var nepildīties.

Bet es gribētu runāt par izdevumu daļu. Jūs zināt, ka Klintons, nākdams Amerikas Savienotajās Valstīs pie varas, par 25 procentiem samazināja Baltā nama štatu sarakstu. Mūsu ekonomiskās krīzes apstākļos, es domāju, Ministru padomes priekšsēdētājam vajadzētu darīt to pašu un par 25 procentiem samazināt birokrātisko aparātu. Tāds būtu mans konceptuālais priekšlikums. Ko varētu samazināt, to es vēlāk pateikšu.

Tālāk. Konkrēti Budžeta komisijā es biju atbildīgs par to, ka tiktu pārskatītas Ministru padomes institūcijas un institūcijas arī ārpus mūsu pārvaldes. Pirmkārt, es lūdzu akceptēt Augstākās tiesas budžetu tādu, kāds ir iesniegts. Otrkārt, Prokuratūras iesniegto budžetu lūdzu akceptēt. Saimnieciskās tiesas budžetu lūdzu akceptēt. Tālāk. Ārlietu ministrijas budžetu... Diemžēl nevaru pieņemt Ārlietu ministrijas budžetu tādu, kāds tas pašreiz ir iesniegts, jo aprēķins ir bijis attiecībā pret dolāru kā viens pret 160. Mēs zinām: ja rēķina 160, tad Ārlietu ministrija zaudē.

Tautai jau ir iepriekš paredzēts. Viņiem ir paredzēti zaudējumi budžetā. Līdz ar to vajadzētu to pārrēķināt. Uz tādiem aprēķiniem nevar balstīt budžetu.

Otrs ir tas, ka Jurkāna kungs vairs nav ārlietu ministrs. Es domāju, ka viņam ļoti patika vizināties apkārt, bet tomēr tie 155 000, kas ir dolāri... Pašreiz liela daļa no šīs naudas ir notērēta un šinī pozīcijā līdzekļi būtu palielināmi.

Otrs ir Ārējās tirdzniecības ministrija. Finansu ministrija ir nosvītrojusi nost. Pilnīgi izsvītroti ir izdevumi ārvalstu pārstāvniecību atvēršanai. Nevar Latvijas valsts dzīvot bez ārvalstu pārstāvniecībām. Neviens rublis šeit nav paredzēts. Tās ir divas pozīcijas, kuras vajadzētu pārskatīt pielikšanai.

Bet tagad - samazināšanai. Tātad Rūpniecības un enerģētikas ministrija mums bija. Principā es sen esmu teicis un esmu vienīgi šīs koncepcijas piekritējs, ka mums šīs nozaru ministrijas nav vajadzīgas. Te varētu daudz ietaupīt, pārskatot to nepieciešamību, it sevišķi šinī krīzes periodā.

Par Iekšlietu ministriju. Nav pieņemams viņu budžets, jo tikko ir notikusi pārmaiņa. Ir likvidēts Informācijas departaments. Ar izspiedzi vai spiegošanu viņi vairs nenodarbosies. Nav vairs Izlūku pārvaldes un Pretizlūku pārvaldes. Bet budžetā mums tas nav iesniegts. Un kas tur notiek? Es saprotu, ka kopīgā summa nepalielinās, bet, kāda ir šī struktūra, kam mēs dodam naudu, tas vismaz Budžeta komisijā netika skaidrs.

Nākamais. Valsts ministra institūcija. Valsts ministra institūcijai - 14 miljoni. Kam tā ir vajadzīga, es nezinu. (Zālē smiekli.)

Viens ietaupījuma moments ir. Kādu labumu tā nes pašreiz krīzes apstākļos, es nezinu. Ugunsdzēšanas darbi vairs nav vajadzīgi. Un neredzu citas vajadzības. Bet tas nebūtu tas galvenais. Blakus ir daudz milzīgāks aparāts. Tas ir valdības aparāts, kur ir 143 miljoni, neskaitot vēl autobāzi un valdības apsardzi, kas vispār ir fantastiska. Bet 143 miljoni, es domāju, ir par dārgu. Ministru padomes priekšsēdētājs ir par dārgu mūsu valstij. Un autobāze - 51 strādājošais. Es apsveicu šos ministrus - Šļakota, Piebalgs, Ģēģers, Čevers paši brauc pie stūres. Bet vai tā milzīgā autobāze un tas štats ir vajadzīgs? Tur varētu ietaupīt 20 miljonus.

Tālāk. Tieslietu ministrija. Tieslietu ministrijai es arī lūdzu akceptēt to budžetu, kas ir iesniegts, plus 40 miljonus, kas tagad ir klāt iedoti algu paaugstināšanai tiesnešiem un šinī sistēmā strādājošajiem cilvēkiem, kas bija ārkārtīgi nepieciešams.

Tālāk jau nāk ārpus Budžeta komisijas. Ārlietu komisijā mēs skatījām par muitu. Ir panākta vienošanās, ka starp Lietuvu, Latviju un Igauniju būs Baltijas vienotā muitas telpa, bet Geidāns ceļ milzu muitnīcas uz šīm robežām. Man paskaidroja, ka tie būšot hoteļi un moteļi pēc tam. Kādā sakarībā? Ja mums ir vienota telpa? Vajadzēšot kravas skaitīt uz robežas. Izrādās, ka Eiropā kravas uz robežas skaita. Kaut kas jauns atkal ir.

Nākamais. Par robežsargiem Aizsardzības ministrijā. Es runāju ar Kaino Rebasu, Igaunijas jauno aizsardzības ministru, un viņš pilnīgi piekrīt tādai koncepcijai, ka mēs vienoti sargājam Austrumu robežu. Bet savstarpējās robežas, šīs robežsargu mājas un pārējā tehnika, cilvēki un līdzekļi, ko mēs tur iegrūžam iekšā, nav vajadzīgi. Nevajag mums bruņotus robežsargus starp Latviju, Lietuvu un Igauniju.

Par pašvaldībām. Pašvaldību budžeta deficīts nav pieņemams. Man cilvēki prasa. Šodien tikāmies ar pašvaldībām. Tautā jau iesaukuši šos apkures talonus par "godmanīšiem". Kāda ir to pirktspēja pret dolāru? Ko ar tiem darīt? Kur tos likt? Dažu pašvaldību vadītāji vispār tos neizdala, neizdod. Citi pa pastu izsūta un, kā saka, tie ir aprakti. No pašvaldību viedokļa, šis budžets arī nav pieņemams.

Priekšsēdētājs: Repšas kungs. Pēc tam - Laķa kungs.

R.Repša: Cienījamie kolēģi! Liels paldies, ka arī mazāk gudrajiem deputātiem tika dota iespēja uzstāties debatēs. Es atvainojos, ka sākšu varbūt mazliet vispārīgi.

Es uzskatu, ka budžeta situāciju valstī nevar apskatīt atrauti no vispārējās ekonomiskās situācijas. Es saprotu, ka valdībai, visai tautai, parlamentam ir ļoti grūti. Ir vesela kaudze objektīvu iemeslu, kāpēc Latvija atrodas šajā ļoti smagajā ekonomiskajā situācijā, bet es domāju, ka diemžēl ir pienācis laiks, kad mums ir jārunā tomēr arī jau par subjektīviem iemesliem, kāpēc mēs šajā situācijā atrodamies. Un par to ir jāuzņemas atbildība parlamentam, protams, pirmām kārtām arī valdībai kā parlamenta pieņemto likumu un lēmumu realizētājai. Būtībā ekonomiskā situācija Latvijā ir atkarīga no sešiem galvenajiem faktoriem.

Pirmkārt, tā ir privatizācija un privātās iniciatīvas atbalstīšana. Otrkārt, pašu produkcijas eksports uz Austrumiem, protams. Bet galvenokārt mums ir jādomā par Rietumiem, kur ir konvertējamās valūtas zona. Treškārt, tās ir ārvalstu investīcijas Latvijā, straujas modernizācijas priekšnoteikums. Ceturtkārt, tā ir naudas stabilitāte banku sistēmas funkcionēšanai. Piektkārt, tiesu sistēmas iekšējā kārtība. Sestkārt, infrastruktūra, satiksme, sakari.

Lūk, seši mezglu punkti, no kuriem ir atkarīga visa pārējā situācija, arī sociālā sfēra, kas barotos no panākumiem šajos sešos nosauktajos mezglu punktos.

Tagad, kad priekšvēlēšanu drudzī tiek stādītas dažādu partiju un kustību programmas, es gribētu teikt, cienījamie kolēģi, ka nekādu jaunu Ameriku atklāt nav iespējams. Šie seši punkti paliek kā pamats. Ja jūs daļu no tiem nerisināt, tad jums nekad nebūs ekonomiskās augšupejas.

Kā valdība ir nodarbojusies ar šiem sešiem punktiem, ar kuriem, pēc manām domām, premjeram pilnīgi personiski diendienā ir jānodarbojas? Protams, es nesēžu Ministru padomē no rīta līdz vakaram. Es varu spriest tikai pēc tiem eksperimenta veidā veiktajiem novērojumiem, kādi rezultāti ir kaut kādā laika periodā sasniegti. Paņemsim kaut vai privatizāciju! Tā ir nepiedodami novilcināta. Atzīsimies, ka tas noticis arī parlamenta vainas dēļ!

Bet, Godmaņa kungs, jūs bijāt viens no tiem, kas mums centās iestāstīt teoriju, ka privatizācija jāveic ļoti lēni un piesardzīgi. Un daļēji parlaments šo un arī dažādu citu subjektīvu iemeslu dēļ diemžēl pa šo ceļu savā laikā aizgāja. Mēs nebijām pietiekami uzstājīgi, lai valdība iesniegtu attiecīgos likumprojektus un uzsāktu šo privatizāciju jau 1991.gada pavasarī, kaut arī bija šie janvāra notikumi un citas problēmas.

Par privātās iniciatīvas atbalstu. Godmaņa kungs, jūs bijāt tieši tas, kas uzskatīja, ka privātās iniciatīvas attīstība ir pašu privātuzņēmēju problēma. Tātad slīcēju glābšana ir pašu slīcēju problēma. Es domāju, ka tā ir jūsu stratēģiskā kļūda. Tam būtu jāatrodas valdības uzmanības centrā, jo no tā, kā attīstīsies privātā sfēra, ir atkarīga šī ekonomiskā reforma un ekonomiskā situācija valstī. Tam ir jābūt pamata rūpju objektam.

Turpinām tālāk par privatizāciju. Bija doma pārdot ārvalstu uzņēmējiem Latvijas uzņēmumus. Šobrīd situācija ir mainījusies, jo ir citi faktori, kas to ierobežoja. Bet toreiz šie lēmumi tika pieņemti. Nekas absolūti pēc tam nenotika. Izrādījās, ka Rūpniecības ministrijā, rūpniecības uzņēmumos nav pat sagatavots elementārs prospekts par uzņēmumu, kuru mēs gribam piedāvāt privatizēt rietumniekiem. Tātad pat pirmais elementārais solis, lai varētu uzsākt sarunas ar kaut kādu ārvalstu iespējamo investoru, netika izdarīts. Tātad mēs gribam vārīt tēju, visu laiku runājam, ka jāvāra tēja, bet šo tējkannu neliekam uz plīts virsū, Godmaņa kungs. Arī šodien mēs noklausījāmies veselu kaudzi labu ideju. Un zem visa praktiski var parakstīties. Bet es šaubos, vai sāksies tiešām kaut kāda reāla darbība, lai to visu realizētu.

Diemžēl tāds ir mans subjektīvais iespaids, kas ir radies šajos pusotra gados pēc 1991.gada augusta notikumiem, kad Latvija kļuva reāli vairāk vai mazāk neatkarīga.

Es esmu spiests diemžēl izdarīt ļoti kategorisku secinājumu, ka valdība, Godmaņa kungs, nav spējīga šobrīd vadīt ekonomiskās reformas procesu valstī. Ko darīt parlamentam? Mūsu rokās būtībā ir tikai trīs instrumenti: likums, personālijas un nauda. Ja nav budžeta, bet valdību nevar nomainīt, kā te apmēram tā situācija parlamentā iezīmējas, tad es redzu, ka tā ir kaut kāda ļoti nereāla un absurda situācija, par kuru atbildību vajadzēs nest parlamentam. Diemžēl.

Es neizvirzu šobrīd priekšlikumu, ka valdība ir jānomaina šinī mirklī, bet es uzskatu, ka paralēli budžeta analīzei un iespējamo risinājumu meklēšanai, kā lāpīt šo budžetu, mums frakcijās ir jāapspriež arī šī iespējamība, jaunas valdības formēšana. Arī pieci mēneši Latvijai ir par daudz.

Es ļoti atvainojos, protams, par saviem kategoriskajiem slēdzieniem, man arī pašam ir grūti tos izteikt. Es jūtos kā tāds naivs ideālists. Es ļoti cienu arī Godmaņa kungu, bet jāatzīstas, ka sevi tomēr mīlu drusku vairāk. (Zālē smiekli.) Kad es aiziešu pensijā, es negribu stāvēt ar cepuri stacijas tunelī, Godmaņa kungs! Lai tas nenotiktu, Latvijai ir nepieciešama stabila, spēcīga, strādājoša valdība, kura var realizēt radikālu ekonomisko reformu. Lai valdība strādā, lai privātā ražošana strādā! Tikai tad mums ir cerības pēc kāda laika dzīvot pārtikušā Latvijas valstī, ko es visiem novēlu.

Priekšsēdētājs: Godātie kolēģi, pēc pārtraukuma runās Laķa kungs, tad Škapara kungs. Kopumā 12, piedodiet, 11 deputāti. Bija 12, bet Caunes kungs tālredzīgi sevi no saraksta ir izsvītrojis. Pārtraukums.

(Pārtraukums)

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieks Valdis Birkavs.

Priekšsēdētājs: Godātie kolēģi! 17.01. Turpināsim darbu! Tribīnē Laķa kungs. Pēc viņa runās Škapara kungs. Klausās zālē esošie deputāti. Lūdzu, ieņemiet vietas, godātie kolēģi!

P.Laķis: Cienījamie kolēģi! Es domāju, ka izejas punkts mūsu komisijai, novērtējot budžetu, būtu sekojoši divi pieņēmumi. Pirmkārt, valsts budžets tomēr ir valsts ekonomiskās attīstības rezultāts un tā atgriezeniskā ietekme uz tautsaimnieciskajiem procesiem, manuprāt, nav pārspīlējama. Līdz ar to domāju, ka šobrīd runāt par to, ka šis budžets ir nederīgs un tā tālāk, ka tas ir jāatmet atpakaļ, var tikai tīri nosacīti. Ir jāsaprot, ka nedēļas vai divu nedēļu laikā mēs varam nedaudz aizlāpīt to situāciju, kāda ir izveidojusies ekonomikā, bet nevis radikāli to mainīt tikai ar šīs augstākās finansu institūcijas palīdzību. Tas ir pirmais.

Un otrais. Ja runājam par iespējām budžeta ieņēmumu daļu papildināt, tad, manuprāt, diezgan absurds ir mēģinājums to izdarīt uz izdevumu daļas rēķina. Tur mēs varam iegūt relatīvi maz. Bet acīm redzami ir divi avoti ieņēmumu daļas papildināšanai. Pirmais ir, protams, nodokļu iekasēšanas sistēma. Tas, ka ārvalstu bankās ir Latvijas institūciju nauda, pats par sevi būtu normāls fakts, ja vien nebūtu divu "bet".

Pirmais "bet" ir tas, ka šodien neviens nevar pateikt, vai tur nav arī valsts uzņēmumu līdzekļi. Ja tur ir valsts uzņēmumu līdzekļi, tad tas, manuprāt, ir nepiedodami.

Otra lieta. Acīmredzot liela daļa no šiem līdzekļiem, kas ir ārzemju bankās, saistās ar to, ka netiek nomaksāti nodokļi. Tā ir viena lieta. Tas būtu tas parametrs, ko es personīgi gribētu dzirdēt no valdības. Ko mēs reāli varam darīt, lai tomēr šo nodokļu iekasēšanas kārtību daudzmaz uzlabotu? Tas ir viens moments.

Tālāk attiecībā uz trim sfērām, kuras ir mūsu komisijas redzeslokā, - zinātni, izglītību un kultūru. Es šeit absolūti nerunāšu par tām stratēģiskajām vajadzībām, kādas ir Latvijā, jo tas ir šinī gadījumā tīri abstrakti. Ja salīdzinām šīs trīs sfēras, tad šobrīd visnepatīkamākajā situācijā atrodas zinātnes finansēšana. Praktiski mēs esam nokļuvuši tajā stāvoklī, kad zinātne, vismaz tās dabaszinātniskais bloks, atrodas uz iznīkšanas robežas. Humanitārajās zinātnēs vairāk vai mazāk pietiek ar papīru un zīmuli un visai ierobežotiem materiālajiem resursiem, bet dabaszinātnēs materiālais nodrošinājums, lai kaut cik uzturētu šo zinātni, ir nepieciešams krietni lielāks. Un šeit nevar aprobežoties diemžēl tikai ar darba algas 37 procentu nodokli un maksājumiem par komunālajiem pakalpojumiem.

Kas attiecas uz izglītību, tad šeit ir viens būtisks mīnuss. Es domāju, ka izglītības ministra rīcībā ir jābūt reālam rezerves fondam. Paskaidrošu, kāpēc. Ja nodeg kāda skola, tad mēs esam tādā stāvoklī, ka diemžēl nav, kur bērnus laist skolā. Pagājušā gada notikumi pierādīja, ka tā nav abstrakta iespējamība. Līdzīga situācija bija ar Ulbrokas skolu. Bija jau lēmumi par finansu saņemšanu, lai pabeigtu šo skolu. Bet mēs zinām, cik ilgi tas gāja. Un es neesmu pārliecināts, vai arī šodien tas ir atrisināts. Lai gan, ja tā summa būtu izdota toreiz, kad tā bija vajadzīga, tie bija 240 tūkstoši... Tagad jau ir tuvu pieciem miljoniem. Šobrīd varbūt vēl vairāk. Tas ir otrs.

Attiecībā uz kultūras sfēru. Ir atsevišķi objekti, kuru pabeigšana ir nepieciešama, lai tiešām šī kultūras infrastruktūra saglabātos. Ko, manuprāt, šeit var darīt?

Pirmkārt, attiecībā uz zinātni, es domāju, valdībai ir jāsper ļoti radikāls solis! Un šoreiz administratīvs solis. Lai visus Zinātņu akadēmijas humanitāros institūtus, kā arī Ekonomikas institūtu, kas atrodas Turgeņeva ielā 19 un arī tā sauktajā "Kaķu mājā", pārvietotu uz augstākajām mācību iestādēm.

Redziet, zinātnes finansēšana it kā (es domāju, telpiskā pārvietošana, administratīvi to var risisnāt vairāk vai mazāk korekti)... Tātad viens piemērs. Literatūras un folkloras institūts par viena stāva, 13.stāva, eksistēšanu Turgeņeva ielā 19 maksā 1 miljonu 780 tūkstošus rubļu. Tātad it kā šī nauda tiek dota zinātnei, bet patiesībā tā tiek izlietota vāji, ļoti vāji apkurinātu telpu īrēšanai.

Šinī gadījumā es ieteiktu šo soli veikt nekavējoties. Mēs ieekonomētu to naudu, kas burtiski izkūp gaisā. Un šo māju Turgeņeva ielā 19 varētu izmantot citiem mērķiem. Tas ir viens. To var izdarīt Universitāte un vēl viena otra no humanitārajām iestādēm. Katrā gadījumā varu teikt, ka piemērs ir. Mēs esam piedāvājuši jau Hausmaņa kunga institūtam pārvākties pie mums. Telpu nevajag tik daudz. Tās var šeit atrast. Un reāli vismaz uz gadu situācija ir glābta. Tas ir viens.

Attiecībā uz kultūras sfēru. Es domāju, ka šeit vienīgais, kas mums atliek, ir nodrošināt praktiski šobrīd iespējas sponsorēt kultūras institūcijas un kultūras pasākumus. Tādēļ acīmredzot tam ir jābūt valdības iesniegtam priekšlikumam. Ne velti es šo jautājumu premjerministram uzdevu. Es domāju, ka to var atrisināt ļoti īsā laikā, atrodot valdībai un Augstākajai padomei pieņemamu procentu sponsorēšanā, lai mēs varētu teikt kultūras un augstākās izglītības iestāžu vadītājiem, ka viņiem šobrīd pašiem ir jānodrošina arī sava eksistence diemžēl. Ņemot vērā šo peļņas nodokļa atlaidi, procentus, tas ir gandrīz nereāli vai ļoti grūti izdarāms, it sevišķi, ja runājam par mazajiem sponsoriem. Tā ir otra lieta.

Trešā lieta, ko šeit var izdarīt, ir saistīta arī, protams, ar izglītības iestāžu, varētu teikt, virzības pārskatīšanu. Es domāju, ka varbūt mēs savas karjeras nobeigumā kopīgi ar valdību beidzot varētu vismaz demonstrēt vienu projektu, kādi tad speciālisti Latvijā potenciāli būtu vajadzīgi. Šobrīd šādu projektu nav. Un tādēļ mums nevar veidoties nekāda attieksme, piemēram, pret profesionāli tehniskajām skolām. Mēs taču nezinām, kam mēs gatavojam un kas vispār būs vajadzīgs pēc diviem un trīs gadiem! Es domāju: ja mēs šādu modeli, kaut ļoti aptuvenu, kaut pirmā primāruma modeli, izveidotu, mums tomēr būtu kaut kādas iespējas, uz kaut ko balstoties, teikt, ka, lūk, šīs skolas finansēšanu... Un profesionāli tehniskajai izglītībai ir ļoti liela finansēšana proporcionāli. Kaut kādā veidā to vajag ierobežot. Šodien mēs to absolūti nezinām. Mēs esam mēģinājuši šo informāciju iegūt. Diemžēl mēs tā arī neesam to ieguvuši. Savā laikā vienīgā institūcija, kas mums to iedeva, bija Jūras lietu ministrija.

Un visbeidzot. Es domāju, ka, protams, ir vēl viens ceļš, tas ir, sākot ar lielām lietām un beidzot ar sīkumiem, tomēr ierobežot šo nemitīgo cenu celšanos par pakalpojumiem, kuru neviens nemēģina ierobežot. Es pilnīgi piekrītu Šteina kungam, ka "muitas bastiona" celšana uz Igaunijas un Lietuvas robežas ir absurda. Tāpat noslēgumā pavisam neliels sīkums, par kuru daudzi jau ir sūdzējušies Rīgas pilsētā.

Jūs zināt, ka, pasūtot laikrakstus un negribot, lai tos jums liek pasta kastītē, jo tur tos parasti savāc tie, kas grib lasīt bez maksas, jums jālūdz tos atstāt pastā un jāmaksā katru mēnesi 25 rubļi. Jautājums - kam? Bet tas, ka šī summa jāmaksā, atsaucoties uz Latvijas pasta priekšnieka kaut kādām zīmogmarkām, ir absurds, cienījamās dāmas un kungi!

Priekšsēdētājs: Laķa kungs, laiks!

P.Laķis: Es domāju, ka arī šādos sīkumos kaut minimāli vajadzētu ierobežot, jo tie ļoti aizkaitina un pamatoti aizkaitina.

Priekšsēdētājs: Nākamais runā Škapara kungs, tad - Teikmaņa kungs.

J.Škapars: Cienījamie kolēģi! Situācija ar budžetu šobrīd sasniedz dramatiskus apmērus, jo deficīts pašreiz ir ārkārtīgi liels, un tas, ko te saka daži deputāti, ka gan jau Saeima tiks ar to galā... Es domāju, ka arī Saeima var netikt galā ar to. Mēs atstāsim Saeimai ārkārtīgi smagu slogu. Turklāt man paliek tāds iespaids, ka mēs pašlaik orientējam šo budžetu uz to, ka gan jau visu pēc tam atrisinās. Es domāju, ka jaunā valdība un Saeima pēc tam izskatīsies krietni sliktākā situācijā, nekā pašreiz ir šī valdība.

Tātad - par deficītu. Es domāju, ka deficīta visdrūmākā lieta ir tā, ka deficīta patieso ainu mēs neuzrādām. Vispirms, es domāju, mēs uzrādām pārāk augstus ienākumus, jo ienākumi tik optimistiski nebūs, tie tādi nebija jau iepriekšējā gadā, un, man šķiet, šinī gadā šie ienākumi būs krietni mazāki.

Sevišķi grūta situācija šobrīd ir pašvaldībām, jo uz pašvaldību pleciem tiek uzkrauta liela, ārkārtīgi liela nasta. Te dikti daudz runā par to, ka pašvaldībām esot paņemtas nost, teiksim, skolotāju algas, tajā skaitā arī sociālais nodoklis par skolotāju štatiem, sociālais budžets un tamlīdzīgi. Bet šie kungi aizmirst atgādināt, es domāju arī ministru un premjerministru, ka pašvaldībām tika uzkrauts pats lielākais slogs, tas ir, enerģētikas slogs. Un man šķiet, ka visi jautājumi ir jāsāk tieši no šā punkta, jo budžetā vislielāko problēmu veido enerģētika.

Bet es neredzu, ka arī šodien attiecībā uz enerģētiku pirmām kārtām valdībai būtu konstruktīvi priekšlikumi, kādas būtu tās pozīcijas, kur mēs enerģētikas izdevumus tomēr varētu samazināt vai padarīt enerģētiku lētāku. Es domāju, ka samērā labākā situācijā valdība nostāda sevi, jo es redzu, ka, salīdzinot ar otro pusgadu, 1993.gada valsts budžets palielinājies 4,47 reizes, pašvaldību budžets - tikai 1,92 reizes. Es saprotu, ka arguments būs ar visiem pierādījumiem, ka, lūk, mēs jau paņēmām to un to nost. Bet vēlreiz es atgādinu, ka enerģētika šobrīd maksā visdārgāk.

Par dažām pašvaldību budžeta pozīcijām. Man liekas, ka šobrīd... Ne tikai man liekas, bet aprēķini rāda, ka Finansu ministrijā, plānojot pašvaldību budžeta piesaistītos līdzekļus, plāno tos pārāk optimistiski. Es domāju, ka 5 miljardus pašvaldības nevarēs veidot pašas no saviem ienākumiem. Pašvaldības pašas rēķina 1,6 miljardus, bet es domāju, ka tas būs starp vienu un otru summu.

Otrais. Ir noteikti nepamatoti zemi ienākumi, un tas ir pats galvenais. Tās pašvaldības, kas noteica minimālos ienākumus... Pat šie minimālie ienākumi plānotajā budžetā ir tikai 60-70 procenti no šiem minimālajiem izdevumiem. Pašvaldības atrodas izvēles priekšā tajā ziņā, ka vajadzēs slēgt skolas, vajadzēs slēgt slimnīcas, par bērnudārziem vispār ir grūti runāt, tos slēdza jau agrāk. Bet vajadzēs pārtraukt transportu un tamlīdzīgas lietas. Es esmu saskāries ar šo problēmu un redzu, ko tas nozīmē attiecībā uz pašvaldībām. Pašvaldības ir pirmās, uz kurām šie akmeņi sāk birt. Diemžēl daži valdības locekļi un daži Ministru padomes darbinieki dara vēl to, ka presē tieši mazliet parīda iedzīvotājus pret šīm pašvaldībām.

Attiecībā uz 970 miljoniem vai 1 miljardu, par ko šeit runāja Jurševica kungs. Domāju, ka šī summa ir nereāla. Būtībā tekstā tas nav fiksēts, ka pusi segs pašvaldības un pusi valdība. Vienkārši šo līdzekļu nav. Man liekas, ka Budžeta komisijas un Pašvaldības komisijas kopīgajā sēdē mēs runājām, ka šo summu un šo pantu vienkārši vajadzētu svītrot. Cik nu pašvaldības spēj no sava budžeta atlicināt trūcīgajiem iedzīvotājiem, tik arī tās maksās. Kāpēc mums plānot nereālas summas! Turklāt, ja mēs kaut ko gribam ieplānot pašvaldībām, tad to vajadzētu darīt, man liekas, pavisam citādi. Tās būtu subsīdijas, mērķsubsīdijas pašvaldībām, nevis dotācijas, kā mēs gribam teikt pašreiz tajā projektā.

Tālāk. Es domāju, ka viens nereāls postenis - un tas ir ne tikai nereāls, bet tas ir absurds postenis, ko mēs pašvaldībām ieplānojam, - ir tā saucamie taloni. Es domāju, ka tas ir kaut kāds tiešām vislielākais mūsu laikmeta dramatisms. To varētu tikai ar tādu parādību kā Rasputinu salīdzināt kādreizējos vēstures laikos, kas ieteica savai valdībai pieņemt attiecīgus risinājumus. Taloni ir pilnīgi nereāla sistēma, tā ir tautas apmānīšana, sabiedrības apmānīšana. Tie ir nerealizējami. Laukos tie būs pilnīgi nerealizējami, tai summai nebija seguma. Mēs būtībā izsniedzam papīra gabaliņus, emitējam it kā vērtspapīrus, kuriem nav it nekāda seguma. Patiesībā mēs radījām ļoti smagu konfliktu zonu Latvijā. Tagad pašvaldībām ir šī konfliktu zona jāiznes. Te jau mums ziņoja no rajoniem, kur pagastu aplenc 70-80 cilvēku un prasa, lai dod pretī kurināmo, jo ir taloni par 1500 rubļiem. Bet šo rubļu nav.

Es tā ļoti īsi gribētu teikt, ka pašvaldību deficītu sastādīs tās summas, kuras veido patiesie apkures izdevumi, un tās, kuras varam segt. Vispirms iedzīvotāji nesedz. Te parādījās skaitlis. Valdības pārstāvji teica par 68 procentiem. Šodien tas procents ir samazinājies. Bet patiesībā iedzīvotāji samaksā tikai pusi no šīm dzīvokļu maksām. Rīgā apmēram vienu trešo daļu. Tādi ir paši jaunākie skaitļi. Otrkārt, pat ja segtu visu, tad tomēr tas nekompensētu apkures izdevumus. Un daudzi siltuma apgādes uzņēmumi jau piedraud pārtraukt maksāšanas izdevumus.

Tāpēc Pašvaldības komisija ierosina noraidīt iesniegto likumprojektu un nodot to valdībai pārstrādāšanai. Es domāju, ka tas būtu izdarāms ātri. Domāju, ka te ir jāveido darba grupa no pašvaldību pārstāvjiem un no valdības un jāpanāk kaut vai elementāra vienošanās. Tikai tad kaut ko var darīt.

Pārējais jums viss ir iesniegts tajā projektā rakstiski no Pašvaldības komisijas. Katrā ziņā vismaz elementāri līdz 19,7 miljardiem jāpalielina šī summa attiecībā uz apkuri. Tā starpība, ko nevar segt, ir jāsedz tomēr no valsts budžeta. Pašvaldībām vienkārši nav, kur šo summu ņemt.

Es ierosinātu divas pavisam noteiktas pozīcijas. Mēs iesniedzām savus priekšlikumus arī Budžeta komisijai, bet varbūt šī ir tā situācija, ļoti kritiskā situācija valstij kopumā un arī Latvijai kopumā, kad mums vajadzētu dažas problēmas risināt ļoti radikāli. Es piekrītu tam, ko teica te daži deputāti, ka mums nolietojas pamatfondi, ka mēs nerūpējamies par to, lai ražotu materiālās vērtības. Bet varbūt mēs tomēr varētu šobrīd iet uz to, lai investīcijas vēl krasi samazinātu, vismaz par divām trešdaļām? Vismaz tāds ir mūsu komisijas ierosinājums. Un varbūt tomēr mēs varam darīt vēl vienu citu operāciju. Ļoti sāpīgu, bet ļoti krasu. Tas ir, samazināt tomēr birokrātisko aparātu. Es grieztos pie pašvaldībām, lai tās to pašu dara. Bet es domāju, ka stipri strauji aug valsts birokrātiskais aparāts. Tas, ka rajonā pieaug birokrātiskais aparāts, ka nelielā rajonā ir līdz 600 cilvēkiem, ka lielākos rajonos tas ir pat vēl lielāks, pat līdz 800 cilvēkiem, es domāju, nav normāli. Šeit vajadzētu krasi samazināt birokrātisko aparātu. Tas varbūt izraisītu lielu rezonansi Latvijā, bet citas izejas nav. Šādā situācijā, kad maksātnespējīga paliek gan valdība, gan pašvaldības, gan iedzīvotāji, jāveic ļoti krasi risinājumi.

Priekšsēdētājs: Teikmaņa kungs. Pēc tam - Gabrānova kungs.

A.Teikmanis: Cienījamie kolēģi! Šodien pašvaldībām diezgan bieži ir nācies dzirdēt visādus padomus. Viens no padomiem, ko mēs dzirdam ļoti bieži, ir tas, ka pašvaldībām ir jāstimulē ekonomika. Ir visiem spēkiem jāveicina ekonomika attiecīgās pašvaldības teritorijā. Jāveicina bizness, jāstimulē investīcijas un daudzkas cits. Tad, kad es biju maziņš un staigāju vēl brīvi zem galda, es ļoti daudz klausījos pasaciņās par padomju zemes bērnu laimīgo bērnību. Šīs pasaciņas ir ļoti līdzīgas. Rezultāts ir pavisam cits. Jo vairāk kāda pašvaldība stimulēs biznesu un ekonomiku, jo vairāk līdz ar to tā iegūs naudu nodokļos, jo lielāka ir iespēja, ka pašvaldībai to atņems. Tādā gadījumā man ir jautājums: kāda jēga to visu ir darīt? Šis piedāvātais budžeta projekts ļoti precīzi parāda, ka tieši tā tas arī notiek.

Rīgas pilsētai, rēķinot savas iespējas, jau nogrieza visu, ko varēja nogriezt. Saspiedām savu budžetu apmēram uz pusi. No tiem pieprasījumiem, kādi tika izsniegti pagājušajā rudenī, izsvītrojām visu, ko varējām izsvītrot. Bijām aizmirsuši tikai vienu, to, ka joprojām darbojas Mērfija likums, ka vajag iet sliktāk, sliktāk un vēl sliktāk.Un tad ir tik slikti, ka sliktāk vairs nevar būt. Bet, pēc Mērfija likuma, tad paliek vēl sliktāk. Un Finansu ministrija nāca ar priekšlikumu nogriezt mums vēl par divām trešdaļām peļņas nodokli, par trešdaļu ienākuma nodokli, par ceturtdaļu apgrozījuma nodokli.

Ko mēs darīsim? Šeit ir divas iespējas. Tā koncepcija, par kuru mēs diskutējām kaut kad agrāk rudenī, ka vajadzētu nodot atsevišķus nodokļus pašvaldību izlemšanā, kā arī tiesības noteikt nodokļu apmēru, tā arī nav realizējusies, bet ir realizējies kaut kas cits. Finansu ministrija dod tiesības maksimāli regulēt budžeta periodā nodokļu apmērus arī pašvaldībām.

Tādā gadījumā varbūt iesim vēl tālāk. Likvidēsim nodokļus kā šķiru, nosauksim tos par maksām dažādos fondos un par atskaitījumiem no šiem fondiem! Un tad mēs būsim beidzot laimīgi nonākuši atpakaļ tur, no kurienes mēs apmēram trīs gadus laužamies ārā ar lielām pūlēm. Mēs būsim tajā pašā situācijā atpakaļ. Bet tādā gadījumā, ja pašvaldībām no augšas ar pirkstu parāda: jūs tik daudz naudas izlietosit tādam mērķim, tik daudz naudas jūs izlietosit tādam mērķim un tādā gadījumā. Un es to iesniegšu kā oficiālu dokumentu. Protams, lūgšu arī balsot gadījumā, ja šis projekts pirmajā lasījumā tiks akceptēts.

Tādā gadījumā valdībai un, protams, arī parlamentam jāuzņemas arī pārējā politiskā atbildība par tām sekām, ko dod šis naudas trūkums. Rīgā tas izskatīsies konkrēti tā: daži papildinājumi pie esošā likumprojekta. Tātad uzdot Rīgas pašvaldībai, izejot no esošajiem budžeta līdzekļiem, pārtraukt pilsētas attīrīšanas iekārtu celtniecību un visu pārējo komunālo objektu celtniecību, pārtraukt izglītības objektu celtniecību, pārtraukt veselības aizsardzības objektu celtniecību. Neko citu mēs neceļam, tikai divas skolas, divus bērnudārzus un attīrīšanas iekārtas, lai tās varētu beidzot pieslēgt. Jo tas ļaunums, ko šodien dod šie neattīrītie ūdeņi, kas ieplūst Baltijas jūrā, es domāju, man nevienam nav jāpierāda. Iekārtu nebūs, ūdeņi joprojām turpinās plūst.

Otrs galvenais moments. Pārtraukt transporta dotācijas. Nekādu problēmu. Ja mums uzdos, mēs pildīsim. Biļete maksās nevis 7, bet 20 rubļus, nekādu atvieglojumu nebūs, neviens par brīvu nebrauks, arī deputāti, zemessargi un policisti maksās par biļeti.

Nākamais. Pārtraukt skolu kapitālo celtniecību, pārtraukt ielu kapitālo remontu un arī kārtējo remontu. Tas nekas, lai brauc prezidenti, pāvesti un karaļi, lai brauc un mazliet pakratās pa mūsu ielām! Nekā darīt, tādos apstākļos mēs dzīvojam.

Un pārtraukt, protams, bezmaksas medikamentu izsniegšanu. Jo tas atkal ir tāds kārtējais gājiens, ko mēs regulāri piedzīvojam. Valdība nosaka ar laipnu roku dažus atvieglojumus, bet tēriņu samaksāt piesūta pašvaldībām. Es domāju, ka jūs iesit pusdienās un jums pie blakusgaldiņa arī kāds sēdēs un ēdīs pusdienas un piesūtīs jums tēriņu arī par sevi maksāt, jūs to ilgi neizturēsit. Arī mēs to negribētu ilgi izturēt, tāpēc mēs iesniegsim priekšlikumus, tādā veidā papildinot esošo likumprojektu, ja, protams, tas vispār tiks pieņemts, attiecībā uz citiem šiem likumprojekta punktiem. Man būtu ierosinājums izsvītrot visu 8.pielikumu. Ja jau mēs nevaram neko atļauties celt, tādā gadījumā necelsim.

Savā laikā Siliņa kungs ļoti proklamēja tēzi, ka Rīga pirms diviem gadiem esot mazliet par daudz aktivizējusies. Ja jau tas budžets ir tik liels, ja Rīga ir tā ieskrējusies, ka nevar apstāties... Jo vairāk mums šo infrastruktūru ir, jo dārgāk maksā to uzturēšana. Par to naudu, ko paredzēja Siliņa kungs, - bija 208 rubļi ielu remontam - kā jūs saprotat, šodien var nopirkt labu paciņu cigarešu. Un to ielu var noklāt par šo naudu apmēram tikpat daudz, cik liela ir tā cigarešu paciņa. Jūs varat iedomāties, ka Rīgā tās platības ir krietni lielākas. Pabraukājiet tepat pa Valdemāra ielu! Mēs to nevarēsim saremontēt, un mašīnas kratīsies pa tām bedrēm. Es jau nerunāju par to, kā tas būs uz tiltiem. Varbūt aizslēgsim ciet. Ļoti iespējams. Var jau pārpeldēt. Varbūt laivas ierīkosim.

Ļoti daudz tiek argumentēts ar to, ka Rīgai esot liels valūtas budžets. Pie pašreizējā sadalījuma, uz vienu rīdzinieku mums nodokļos iznāk 5,4000. Latvijai - 7,7 . Vēl mēs pārdosim visu savu valūtu un necelsim neko. Necelsim arī to jauno atkritumu izgāztuvi, kas ir Rīgai tik vajadzīga, kā, es pat nezinu, kas. Mums vienkārši vienā jaukā dienā Rīgas rajons izraks šķērsām grāvi pāri ceļam, kas ved uz šo atkritumu izgāztuvi, vai beidzot ar tiesas spriedumu tas viņiem tiks uzlikts darīt. Nekas, liksim tos atkritumus uz ielām! Principā arī tas ir iespējams.

Bet pat tad, ja mēs pārdotu visu savu valūtu un nekur citur to netērētu, Rīgai būtu, teiksim, 6,5 tūkstoši uz iedzīvotāju. Vienalga, tas ir krietni mazāk, par piekto daļu nekā pārējā Latvijā, kaut arī šie uzturēšanas izdevumi, bez šaubām, Rīgā apēd daudz vairāk naudas nekā citur Latvijā, kur nav šīs infrastruktūras un kur tā nav jāuztur. Jo tāda ir tā Rīgas "ūdensgalva", tā maksā, bet tā arī dod. Tā praktiski dod visai Latvijai absolūti lielāko summu. Kad mēs šo infrastruktūru noplicināsim, iznīcināsim, tad gan tā vairs nedos. Tad Rīga vairs nedos, bet citur vēl nebūs, kas dod. Tādā gadījumā es vispār nezinu, par kādu budžetu mēs šeit runāsim.

Tāpēc es ierosinātu šo budžeta projektu noraidīt, es par to nevaru balsot. Varu ierosināt tikai pārējos kolēģus par to nebalsot, jo šis projekts ved uz iznīcību, uz to, ka nākotnē mums vispār nebūs ne valsts budžeta, ne pašvaldību budžeta. Arī attiecībā uz atsevišķiem punktiem. Ja jau griežam, tad griežam visi kopā, visi draudzīgi. Ne tikai pašvaldības. Pašvaldības jau ir nogriezušas savus izdevumus. Tām viss ir pilnīgi skaidrs. Tādā gadījumā valstij ir jādara tas pats. Es principā neredzu starpību.

Priekšsēdētājs: Gabrānova kungs. Pēc tam - Geiges kungs.

P.Gabrānovs: Cienījamie deputāti, cienījamo sēdes vadītāj! Es esmu spiests tomēr kaut ko runāt vēl par lauksaimniecību. Par nemaksām par pārdoto lauksaimniecības produkciju, par pienu, par gaļu, par graudiem, par kartupeļiem. Šis jautājums stāv uz vietas. Daļa saka, kāds tam sakars ar budžetu? Es saku, ka pilnīgi tiešs sakars. Tas ir saistīts vairāk ar budžetu nekā kas cits. Un šajā jautājumā nekas nopietns netiek darīts, lai šo grūti atrisināmo, bet atrisināmo jautājumu kārtotu. Šo jautājumu atrisinot, tiktu nodrošinātas iemaksas budžetā un tiktu nodrošināta normāla ražošana lauksaimniecībā un visiem pārējiem, kas patērē lauksaimniecības produkciju. Tas ir kaut kas vienkārši nesaprotams!

Ja paskatās uz valsts uzņēmumiem, gaļas kombinātiem, piena kombinātiem, viena daļa maksā nopietni. Es te dabūju no Krāslavas pārvaldes priekšnieka datus. Labākie ir redzami: Tukuma rajona gaļas kombināts līdz 6.janvārim norēķinājies, Tukuma piena kombināts līdz 10.decembrim. Bet pārējie nav norēķinājušies četrus, piecus mēnešus par pienu, par gaļu, par graudiem un kartupeļiem nerunājot. Par tiem nemaksā.

Bet es papētīju, kā mums ir saistīta tā maksa ar Rēzeknes piena kombinātu. Kur viņi tērē naudu, tā aptuveni papētīju un noskaidroju. Tādām labām lietām arī daudz tērē naudas. Tas ir uz lauksaimnieku rēķina. Kur viņi tērē? Rēzeknes pilsētas centrālā apkure. 60 miljonus apmēram viņiem ir parādā par apkuri. Tas ir uz piena rēķina, uz zemnieku rēķina, kas ražo pienu. Kartupeļus lielā daudzumā iepirkuši, ražos it kā salmiņus tur lielos vairumos, lai nodrošinātu ar darbu piena kombinātā strādājošos. Tad līdzekļi ir izlietoti celtniecībai, ārzemju mašīnu iegādei, tiek izsniegti pārtikas produkti strādājošajiem un arī pensionāriem par brīvu, tas arī ir uz piena rēķina, labas lietas tiek darītas. Bet tikai grauj paši piena ražotāji. Un nepārdotā produkcija. Likumsakarīgi. Tā arī iespaido, kas tiek uzskatīta par pašu galveno bremzi.

Kas te sanāk, kad nesamaksā? Kas te sanāk lauksaimniecībā? Maksājumi budžetā, maksa par elektrību netiek maksāta lielākajā daļā saimniecību. Krājas lieli parādi. Par dažāda veida pakalpojumiem netiek maksāts, darba samaksa netiek maksāta, no kuras arī nāk ienākuma nodoklis budžetā. Morāliskais klimats, zemes reforma iespaido spēcīgi. Politiskais klimats laukos un ražošanas bremzēšana. Vai tas ir vajadzīgs? Un tas ir apmēram 2,5 miljardi. Tas jautājums arī budžetā jārisina.

Nesamaksājot lauksaimniekiem, neko nevar ietaupīt. Absolūti neko nevar ietaupīt. Var tikai sagraut budžeta ieņēmumus. Un es domāju, ka tas iekšējais aizņēmums - 2 miljardi - var visādi tikt grozīts. Tur jau to var pakārtot un var atstāt, ja tur vajag vienai daļai tos apgrozāmos līdzekļus, lai var samaksāt. Var atkal pārkārtot. Ja nesāks pirkt, mēs jau te, daļa lauksaimnieku, pārvietojamies uz tiem normālajiem gaļas kombinātiem, normālajiem piena kombinātiem, pārdodam pienu, gaļu tur, kur ir iemācījušies strādāt un ar kaut kādu atbildību pieiet, iepērkot pienu un gaļu. Es uzskatu, ka šis ir ļoti svarīgs jautājums un saistīts ar budžetu un budžetā arī tas ir jārisina. Smags, bet risināms jautājums.

Priekšsēdētājs: Geiges kungs, pēc tam - Marjašas kundze.

A.Felss: Par procedūru.

Priekšsēdētājs: Jā, lūdzu.

A.Felss: Ņemot vērā to, ka...

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Felsa kungs!

A.Felss: Ņemot vērā to, ka jūs pieteicāt divus iespējamos runātājus, es ierosinātu viņus noklausīties un tad likt uz balsošanu debašu pārtraukšanu. Lai var izšķirties un lai paliek laiks, ko darīt tālāk ar šo likumprojektu.

Priekšsēdētājs: Jautājumu par debašu pārtraukšanu es likšu uz balsošanu pēc Geiges kunga runas un pēc tam došu vārdu Marjašas kundzei. Lūdzu.

I.Geige: Cienījamie kolēģi, cienījamie valdības locekļi! Es domāju, budžets ir no visām pusēm jau apspriests. Es pieskaršos tikai mani interesējošam šaurākam jautājumam. Piedodiet, ja varbūt būs dažas emocijas.

Ar Ministru padomes 1991.gada 25.oktobra lēmumu Nr.289 tika apstiprināts nolikums par valsts īpaši aizsargājamās lībiešu kultūrvēsturiskās teritorijas - Lībiešu krasta - izveidošanu. Man uzreiz gribas pateikt Skudras kungam, ka tā nav sabiedriska organizācija, bet, kā jau teicu, tā ir īpaši aizsargājama kultūrvēsturiskā teritorija. Līdz ar to arī lībiešiem sāka likties, ka mūsu pašreizējā valdība, kuras sastādīšanā, varētu teikt, arī es esmu piedalījies, ir pagriezusies ar seju pret lībiešu problēmām. Jo tā ir pēdējā teritorija, kurā lībieši dzīvo. Lai aizsargātu viņu tradicionālo dzīvesveidu un kultūrvēsturisko mantojumu, tad arī tika šis krasts izveidots.

Bet tagad, neparedzot ļoti minimālos līdzekļus šai attīstībai, domāju, ka varbūt uzreiz vajadzēja veidot īpaši aizsargājamu rezervātu, kur izmitinātu varbūt tos 300 lībiešus, kas ir pēc aptuveniem mūsu uzskaites datiem Latvijā, un vērot, kā viņi tur izmirst un ko viņi aiz sevis tur atstāj.

Budžeta projektā paredzētie līdzekļi Lībiešu krasta attīstībai pazuda Tieslietu ministrijā, jo ir izveidojies tā, ka mūsu budžets ir pakļauts Tieslietu ministrijas kontrolei. Tai arī ir pakļauts Nacionālo lietu departaments, un tajā sakarībā arī mēs tur esam.

Es saprotu, ka šajā ministrijā strādājošajiem ir jārada īpaši privileģēti apstākļi, jo tiešām varbūt algas tiesnešiem ir ļoti mazas pašreiz. Bet es tikai nesaprotu to, ka tas tiek darīts uz citu rēķina. Apcērpot šo budžetu, no 7,24 miljoniem atstāja tikai 2 miljonus. Būtībā tas ir ļoti maz. Līdz ar to ir jāpārvelk svītra pāri visam tam, kas šajos divos gados pēc šā krasta izveidošanas tika uzsākts.

Domāju, ka, izveidojot Lībiešu krastu, valdība tomēr uzņēmās zināmu atbildību par to, kā attīstīsies šī teritorija, jo 50 okupācijas gadi tajā teritorijā arī ir atstājuši savu zīmi, varētu teikt. Visi apstākļi ir radīti tādi, lai no turienes pilnīgi aizietu civiliedzīvotāji. Tā ir lībiešu pēdējā teritorija, un viņi arī no turienes, varētu teikt, tika aizdzīti. Lībiešu galvenā cerība tagad un pat prasība, es gribētu teikt, lai tomēr šajos zvejnieku ciemos palīdzētu radīt apstākļus normālai cilvēku dzīvei un lai cilvēki tur atgrieztos uz pastāvīgu dzīvi un varētu nodarboties ar savu senseno nodarbošanās veidu - zvejniecību.

Savā laikā, izveidojot Slīteres rezervātu, kur atņēma daļu no ciema teritorijas, arī tika vēl vairāk pasliktināti apstākļi vietējiem iedzīvotājiem. Republikas Zemes komisija pašreiz arī nav panākusi, ka tur tiktu pilnībā realizēta zemes reformas pirmā kārta. Un tajā pusē ļaudis pat sāk runāt, vai varbūt tas kādam ir izdevīgi, lai tā teritorija paliktu tāda, kāda tā tur ir bijusi. Varbūt tur cer kāds cits pārcelties uz dzīvi.

Un visu to savirknējot kopā, liekas, ka latviešiem ir zināmā mērā negatīva attieksme pret lībiešiem, lai neteiktu vēl ko vairāk. Es tik tiešām to gribu uzsvērt. Tas paceļas, satiekoties lībiešiem. Tas jau ir tīri politisks jautājums. Bet lībieši ir sīksta tauta un apņēmības pilna cīnīties, lai dzīvība tomēr tur atgrieztos un lai tur tiktu uzsākts reanimācijas process. Šā mērķa realizēšanai šim gadam un arī apzinoties valsts ekonomisko stāvokli, ceram, ka no budžeta līdzekļiem Lībiešu krasta attīstībai tomēr tiks iedalīti pieprasītie 7,24 miljoni. Tas ir tas līmenis, kāds tur bija pagājušajā gadā.

Es nesākšu analizēt, kam ir iedots vairāk un kam varēja mazāk, par to jau šodien dzirdējām daudz. Es tikai būtu bijis pateicīgs, ja Ministru padomes 57.lēmuma 1.4.punktā, kur ir rakstīts, ka tiesnešu algām ir 40 miljoni, varbūt varēja būt klāt arī tie 5 miljoni lībiešiem.

Pagājušo trešdien es piedalījos Lībiešu krasta direkcijas sēdē, kurā tika apspriests, kā tālāk dzīvot. Un varbūt es varu minēt dažas no svarīgākajām vajadzībām, ko mēs tur apspriedām. Pagājušā gada nogalē ar Birkava kunga un Gūtmaņa kunga palīdzību izdevās atjaunot autobusu satiksmi starp jūrmalas ciemiem divas reizes nedēļā, jo cilvēki dzīvo tajos ciemos, bet viņiem ir jākārto darīšanas pagastos, arī Kolkā un Ventspilī. Uzreiz jau, atklājot tos reisus, zinājām, ka tie būs nerentabli. Pašvaldība cerēja, ka Lībiešu krasts no saviem līdzekļiem varēs dotēt to, cik nepietiek. Arī tagad mēs izskatījām jautājumu, ka Talsu ATU griežas pie Talsu un Ventspils pašvaldībām, lai piešķirtu līdzekļus. Tie savukārt griežas pie Lībiešu krasta, bet mums līdzekļu nav, tātad laikam arī to reisu vairs nebūs. Bet vai mēs tiešām neesam iemācījušies domāt par cilvēkiem?

Tālāk. Vēl divi jaunieši mācās Tartu universitātē somugru fakultātē. Viens no viņiem ir diezgan daudzsološs, var teikt, nākamais lībiešu dzejnieks. Pašreiz, kad ekonomiskais stāvoklis arī Igaunijā ir tāds, ka viņi ar 1.martu pārtrauc maksāt stipendijas, atkal cerējām, ka mēs varēsim no Lībiešu krasta naudas maksāt stipendiju viņiem. Atkal nekā.

Es esmu ievadījis sarunas ar Somijas vēstnieku. Varu teikt, ka vienīgi Somija un Igaunija ir lībiešiem palīdzējusi. No Latvijas visos šajos pastāvēšanas gados un arī pie visiem režīmiem nav bijusi nekāda palīdzība. Somijas vēstnieks solījās apspriest šo jautājumu. Varbūt viens no studentiem studijas varēs pabeigt, varbūt kādu laiku varēs stažēties Somijā. Ja tas tiks panākts, viņiem tad sirsnīgs paldies.

Bijām iesākuši arī savas avīzes izdošanu "Līvling". Varbūt viens otrs to ir redzējis un ir lasījis. Tā iznāk latviešu un līvu valodā. Tur tiek rakstīts par tādām problēmām, kas tiešām interesē tajā pusē dzīvojošos cilvēkus. Viņi gaida to. Vienu reizi mēnesī tā tiek izdota. Ja nebūs līdzekļu, tad arī tam ir strīpa pāri.

Vēl bijām cerējuši uz vārdnīcu un dažu grāmatu izdošanu, kas līdz šim, kā jau teicu, ir izdotas tikai Somijā un Igaunijā. Varbūt pietiks uzskaitīt...

Vēl tomēr. Tajos ciemos ar Lībiešu krasta palīdzību atsākts atjaunot un restaurēt baznīcas, jo draudzes visur atkal nodibinājās. Arī tas ir apstājies. Varbūt, ja ir iespējams aizbraukt un paskatīties kādreiz arī, kā tur izskatās... Es tiešām ceru uz deputātu atbalstu, it sevišķi uz tiem deputātiem, kuriem tur ir īpašumi, kuriem ir vasaras mājas, kuri tur vasarā iebrauc, dzīvo vasaras mēnešos un kopā ar ciemu iedzīvotājiem stāv rindās pie autoveikala. Viņi tad arī dzirdēs tomēr to nostāju, kāda ir vietējiem iedzīvotājiem. Un es uzskatu, ka tie līdzekļi tika atņemti nepamatoti.

Ja izdevumu daļā Lībiešu krastam tomēr nav iespējams atrast tos sākotnējos 7,24 miljonus (pagājušā gada līmenī), tad es par šādu budžetu arī nebalsošu. Vēl tikai varu piebilst, ka, izskatot lūgumu Cilvēktiesību un nacionālo jautājumu komisijā, komisijas slēdziens bija pozitīvs, kolēģi atbalstīja mūsu prasību.

Priekšsēdētājs: Godātie kolēģi, tagad balsojums par debašu pārtraukšanu. Bet vēl Marjašas kundze pēc balsojuma runās. Balsosim par Felsa kunga priekšlikumu pārtraukt debates. Rezultāts: par - 30, pret - 12, atturas - 10. Tātad debates tiek pārtrauktas pēc Marjašas kundzes runas.

R.Marjaša: Cienījamie kolēģi, es gribētu pāris vārdu pateikt par jautājumu, kas ekonomiskajā ziņā ir ļoti sīks, bet politiski, manuprāt, ir nozīmīgs. Nebūs pārspīlējums, ja es pateikšu, ka mūsu republikas parlamentā pieņemtais likums par nacionālo un etnisko grupu brīvu attīstību Latvijā un viņu tiesībām uz kultūras autonomiju ir pašlaik paraugs daudzām Eiropas valstīm. Ļoti daudzi ārzemnieki šo likumu apbrīno un pie tam arī izsaka šaubas par to, vai šis likums patiešām pie mums tiek realizēts. Mums ir ar ko atbildēt un pastāstīt par šā likuma realizāciju. Viena no šīm atbildēm vienmēr bija atsauce uz valsts dotāciju, kas līdz šim, kaut arī simboliski maza, bet bija tomēr jebkurā budžetā paredzēta nacionālajām kultūras biedrībām. Mums Latvijā ir 44 nacionālās kultūras biedrības. Pagājušā gada otrajā pusgadā šīm biedrībām bija iedalīts 1 miljons 3058 rubļi. Es nevaru pārkliegt Bela kungu...

Priekšsēdētājs: Godātie kolēģi, lūdzu!

R.Marjaša: Līdz šim bija, bet pašlaik nav. Pašlaik departaments bija iesniedzis lūgumu piešķirt nākamajam pusgadam 2,2 miljonus rubļu dotācijām šīm 44 biedrībām, un tieslietu ministrs Skudras kungs, kā var redzēt no dokumentiem, ir izsvītrojis šo pozīciju.

Es vēlreiz pārliecinājos par to, par ko es biju pārliecināta jau tad, kad Nacionālo lietu departaments bija iekļauts mūsu izpildvaras struktūrā Tieslietu ministrijas sastāvā. Jau toreiz bija pilnīgi skaidrs, ka nekāda organiska sakara ar Tieslietu ministriju šīm nacionālajām kultūras biedrībām un vispār šai problēmai nav un ka varēja mierīgi pārlikt, manuprāt, Kultūras ministrijas sastāvā. Par to būtu jādomā turpmāk. Tur bija organiskas saites un paliek vēl arī šodien. Es esmu pārliecināta, ja šī budžeta sastāvdaļa būtu Kultūras ministrijas sastāvā, tad šis svītrojums nekādā gadījumā nenotiktu. Bet diemžēl šodien tas tā notika.

Es domāju, ka no tiem 40 tūkstošiem, kas papildus pamatoti bija piešķirti Tieslietu ministrijai, no 40 miljoniem, varētu vienu vai divus miljonus tomēr simboliski tai dotācijai nacionālajām kultūras biedrībām atstāt. Es jūs gribu lūgt iedomāties, kas būs, ja nevienai no šīm biedrībām galu galā nebūs līdzekļu ar ko samaksāt par komunālajiem pakalpojumiem tajos namos, tajās telpās, kurās viņi dzīvo, kurās viņi eksistē. Biedru naudas šodien nepietiek tam. Un tad izvirzīsies jautājums par šo biedrību izlikšanu no telpām. Kā tad izskatīsies mūsu likums, ar kuru mēs esam kļuvuši slaveni pasaulē? Es lūdzu vēlreiz Apvienoto budžeta komisiju, apspriežot izdevumu daļu budžetam, apspriest un atrast iespēju tomēr apmierināt Nacionālo lietu departamenta iesniegumu un paredzēt dotācijas nacionālajām kultūras biedrībām.

Priekšsēdētājs: Vārds replikai Geidāna kungam.

I.Geidāns: Cienījamais plenārsēdes vadītāj, cienījamie kolēģi! Es tikai tāpēc esmu tribīnē, ka daudzi no jums mani aicināja šo repliku izteikt. Kādas medību pilis, kotedžas vai viesnīcas mēs būvējam uz robežas? Tā kā tas izskanēja no daudzām mutēm, tad es biju spiests nākt tribīnē. Man jāatvainojas cienījamajam Šteina kungam, katrs piepelnās, kā viņš prot. Cits celdams krievu virsniekiem dzīvokļus, cits - muitniekiem darba telpas. Mēs, protams, šādā veidā. Informācija par to, kas šodien tiek konkrēti celts.

Celtas tiek četras, pareizāk sakot, piecas kapitālas būves uz robežas. Tie nav tikai muitas kontroles punkti. Valdībā ir izlemts, ka mums ir jāaprīko starptautiskie ceļi uz robežām, tas ir, "Via Baltica", kur tas šķērso mūsu robežu, Hanzas ceļš un īsais vai vietējais Hanzas ceļš, kas savieno Liepājas ostu ar Latvijas ostām. Tie ir pieci punkti. Lūk, šajos piecos punktos tiešām tiek celtas nevis pilis, bet parastas normālas vienstāva mājas, kurās strādās Satiksmes ministrijas dienests, veterinārais dienests, muita, robežsargi, mūsu pašu Imigrācijas departaments un tā tālāk. Visas šīs struktūras. Ja mēs kādreiz nonāksim pie tās situācijas, par kuru es cīnos, proti, pie muitas ūnijas, mēs noņemsim savstarpējās robežas vispār kā tādas, noņemsim visus šos dienestus...

Priekšsēdētājs: Geidāna kungs, minūte.

I.Geidāns: ...noņemsim visus šos dienestus, tad šīs būves automātiski pāries pārējo apkalpojošo dienestu rīcībā. Tā, lūk, ir šī atbilde.

Priekšsēdētājs: Godātie kolēģi, tātad par procedūru. Vai kāds no ziņotājiem vēlas izteikties? Godmaņa kungs, lūdzu!

I.Godmanis: Cienījamo sēdes vadītāj, cienījamie deputāti! Es gribu izteikt pateicību visiem, kas uzstājās. Es samērā rūpīgi fiksēju visus priekšlikumus. Pamatā kritiku. Tomēr bija arī priekšlikumi. Un tagad, cienījamie deputāti, ir viens jautājums. Jautājums ir ļoti būtisks. Tas ir ekonomiski politisks. Vai jūs nobalsosit par 18 procentu apgrozījuma nodokli? Tātad jūs nenobalsosit par 18 procentu apgrozījuma nodokli, neskatoties uz to, ka atskaitījumu daļa līdz ar to palielināsies neapšaubāmi vietējām pašvaldībām. 18 procentu nodoklis mums ienestu, rupji runājot, 6 miljardus, bet, tā kā tas nesāks darboties no 1.janvāra, - 4,5 miljardus. Ja mēs parēķinām to vissmagāko pozīciju, par ko es uztraucos visvairāk... Mani ne sevišķi pārliecināja šeit kaismīgās runas par slimnīcu un visa pārējā slēgšanu.

Mani uztrauc šeit viena pozīcija: kā izmaksāt kompensāciju pašizmaksā enerģētikā pašvaldībām? Šis jautājums mani uztrauc, es jau teicu. Šeit ir jāmeklē kopēji spēki. Es uzskatu, ka te ir jāiesaista arī privatizācijas fondi iekšā. Ne tikai pašvaldību, bet arī valsts. Jo nebūs otrreiz tāda gada, kad koeficients cenām uz apkuri būs 2759. Tāda gada otrreiz vienkārši nebūs. Mēs esam pirmajā gadā iegājuši pasaules cenās.

Redziet, ja mēs paklausāmies, ja es personīgi noklausos visu to, ko es šeit dzirdu, tad es šeit dzirdu trīs lietas. Ieņēmumu daļa ir par lielu, izdevumu daļa ir par mazu. Tas ir klasiski. Un trešais - ka visu ir paņēmusi valsts sev, atņemot pašvaldībām. Bet tādā gadījumā man ir trīs jautājumi. Ja ieņēmumu daļa ir par mazu, tad valdībai praktiski ir tikai viens instruments - nodokļi, kas ir parlamenta funkcija, vai ārkārtējas pilnvaras nodokļu savākšanā, un ne tikai to vien darīt. Tas ir viens.

Otrs. Kas attiecas uz izdevumiem, tad man ir jārunā ļoti nopietni. Ja pašvaldības uzskata, ka tām izdevumu daļa ir maksimāla un valsts budžetā ir minimāla, tādā gadījumā lai pašvaldību pārstāvji, kas šeit ir kuplā skaitā no deputātu puses, parāda, kurā vietā nogriezt valsts izdevumus.

Starp citu, runājot par veselību, ko kaismīgi aizstāvēja Gulbja kungs šeit, par aizsardzību, var rēķināties, ka tur jau ir apmēram 60 procenti sociālā sfēra ielikta. Tātad skaidrs: ja pašvaldībām jāpārdala, kur valsts budžetā nogriezt. Tikai tādā veidā mēs varam runāt.

Un trešais jautājums, es teicu. Tas ir jautājums par nodokļiem. Mums valdībā nav ilūziju par to, ka parlaments pirms vēlēšanām nobalsos par nodokļu paaugstināšanu. Jūs to saprotat vai nesaprotat? Es ceru, ka jūs saprotat. Tāpēc arī mēs negājām šo triviālo ceļu. Un mēs paliekam pie esošās nodokļu bāzes.

Ja jūs neapmierina tie priekšlikumi, ko mēs esam likuši priekšā, mēs varam izstrādāt arī alternatīvu variantu ar 18 procentu apgrozījuma nodokli, kas būs vēl zemāks nekā Igaunijā, Lietuvā, Krievijā, nerunājot par daudzām Viduseiropas un Vakareiropas valstīm. Lai gan to izdarīt mums ir problemātiski.

Saņemiet dūšu un nobalsojiet par to! Baidos. Izsaku zināmu priekšlikumu par to, ka diez vai tas notiks.

Kāpēc es pats esmu pret to? Pats pret to es esmu tāpēc, ka es teicu, es neredzu pretī, kā mēs varam automātiski palielināt uzreiz algas jau pirmajā ceturksnī cilvēkiem, lai 18 procentu nodoklis... Rēķiniet! Tas nozīmē 6 procenti uz katru preci klāt, uz katru sīkumu, ko jūs pērkat. Labi, pārtikai varētu būt 9 procentu likme. Tas faktiski ir arī Starptautiskā valūtas fonda priekšlikumos. Bet tā ir alternatīva. Pagaidām visās jūsu runās citas alternatīvas es nedzirdēju, es ļoti atvainojos.

Priekšsēdētājs: Paldies. Jā, tas, patiesību sakot, bija galavārds. Tā ka Siliņa kungs un Zeiles kundze arī var teikt galavārdu. Es gribētu no Zeiles kundzes dzirdēt par tālāko procedūru. Siliņa kungs teiks galavārdu? Siliņa kungs tomēr negrib teikt galavārdu.

Lūdzu, Zeiles kundze!

V.Zeile: Cienītie kolēģi, noklausoties mūs visus, es redzu tikai divas pieejas: pirmais, tātad sākt balsot par izejas parametriem, uz kuriem balstās šis iesniegtais budžets; otrais - dot iespēju valdībai to visu vēlreiz pārskatīt un nākt ar alternatīvu priekšlikumu vai arī ekonomiski un finansiāli pamatot tos skaitļus, kas ir šajā variantā. Balsošana - nākamo otrdien.

Priekšsēdētājs: Godātie kolēģi, acīmredzot šodien, nobeidzot debates, nebūtu laikam prāta darbs sākt likumprojekta apspriešanu. Jādod iespēja valdībai pārdomāt to, kas tika šodien ierosināts. Iespējams, ka otrdien būs kādas papildu izmaiņas.

Vai kāds uzskata, ka ir nepieciešams balsot tūlīt par likumprojektu? Projekts ir apspriests. Tagad ir jāapspriež likumprojekts pa pantiem. Tātad, mēs... Jā, pilnīgi pareizi. Es atvainojos, mēs varam arī balsot par principiālu nostāju, tātad konceptuāli balsot par šo budžeta projektu.

Lūdzu, Godmaņa kungs!

I.Godmanis: Lai valdībai būtu pilnīga skaidrība, es ierosinātu pavisam īpatnēji balsot. Jautājums ir tāds. Lai valdība varētu rēķināties ar visu to, kas šeit izskanēja, īpaši arī par ieņēmumu daļu, valdībai vajadzētu zināt parlamenta domas attiecībā uz apgrozījuma nodokļa likmi. Tātad mums vajag skaidrību, vai parlamenta vairākums izšķiras par apgrozījuma likmes paaugstinājumu vai neizšķiras? Es nezinu, es ļoti atvainojos. Šeit projekts ir ļoti triviāls. Ir 18 procenti vai nav? Es nezinu, varbūt es rīkojos pret reglamentu, bet jebkurā gadījumā... Labi, mēs sagatavosim rakstiski tādā gadījumā, bet tikai šo lēmumu, kas mums ir ļoti būtisks. Un tad mēs zināsim, kā mums tālāk strādāt. Ja šeit nav kvoruma, labi, tad otrdien no rīta šo jautājumu pacelsim. Kā valdības pilnvarots pārstāvis es, protams, jebkurā gadījumā aicinātu nobalsot pirmajā lasījumā par to, ko mēs liekam priekšā, nemainot apgrozījuma nodokļa bāzi.

Priekšsēdētājs: Paldies. Batarevska kungs.

O.Batarevskis: Cienījamie kolēģi, runa ir par likumprojektu, par budžetu, nav runas par nodokļiem. Ir runa par ieņēmumu daļu un izdevumu daļu. Un tagad mums ir jāakceptē, piekrītam vai nepiekrītam šai ieņēmumu daļai. Tas ir konceptuāli. Un viss.

Priekšsēdētājs: Biķa kungs.

V.Biķis: Es uzskatu, ka apspriešana ir beigusies. Mēs varam izteikties par balsošanas motīviem. Kvorums zālē ir pietiekams pirmajam lasījumam - kaut vai 20. Un ir jānobalso. Ja netiek nobalsots pirmajā lasījumā, tad tālāk mēs varam pieņemt premjera priekšlikumu un runāt par nodokļu paaugstināšanu un tā tālāk.

Priekšsēdētājs: Paldies. Škapara kungs. Pēc tam - Šteina kungs.

J.Škapars: Es domāju, ka nevar šo otro priekšlikumu par nodokļu likmi apspriest. Balsot. Jo tas tad būtu apspriežams jautājums un tikai pēc tam varētu balsot. Tāpēc šodien var notikt vienīgi konceptuālais balsojums attiecībā uz iesniegto likumprojektu par 1993.gada budžetu. Un tāpēc arī ļoti iespējams, ka mums ir jānobalso konceptuāli par šo iesniegto projektu.

Priekšsēdētājs: Lūdzu sekretariātu zvanīt! Šteina kungs.

V.Šteins: Es atbalstu Škapara kungu un... Bet es gribu vērst uzmanību uz izdevumu daļu. Tieši tā arī konceptuāli nav pieņemama. Un runa ir ne tikai par ienākumu daļu.

Priekšsēdētājs: Mēs balsosim par likumprojektu konceptuāli kopumā. Ja noraidīsim, tad valdībai būs jānāk ar citu projektu.

Lemberga kungs.

A.Lembergs: Cienījamie kolēģi, es piedāvāju apvienotu priekšlikumu, ko izteica Budžeta komisija rakstiski un Pašvaldības un sabiedrisko lietu komisija. Viena noraidīja, otra piedāvāja, ka informācija par valdības sastādīto budžeta koncepciju ir pieņemta zināšanai. Tas, ka informācija pieņemta zināšanai, es domāju, vistuvāk atbilst dzīvei. Tas nenoraida pirmā lasījuma iespēju pēc kaut kāda laika un vienlaikus dod valdībai laiku, lai tā ņemtu vērā deputātu izteiktās pamatotās un argumentētās domas.

Priekšsēdētājs: Lemberga kungs, bet tas neatbilst mūsu reglamentam.

Zeiles kundze.

V.Zeile: Es gribētu tādā gadījumā precizēt. Kas jūsu izpratnē ir konceptuāls balsojums? Vai mēs balsosim par izejas pozīcijām šā budžeta projektēšanā, tas ir, lai valsts iekšējais produkts būtu 300 miljardi rubļu, budžeta deficīts - ne vairāk kā 1,2 procenti no valsts iekšējā produkta, un trešais tādā gadījumā? Mums vajag arī individuāli balsot par katru budžeta ieņēmumu daļas pantu, par katru nodokli, jo tie bija strīdīgākie jautājumi, par kuriem faktiski konceptuāli mēs šodien dzirdējām dažādus viedokļus. Es neaizskaru budžeta izdevumu daļu. Tad, kad ir nobalsoti šie jautājumi, budžeta izdevumu daļa jau ir šaha spēle.

Priekšsēdētājs: Felsa kungs.

A.Felss: Godātie kolēģi, pirms šodien sākas šī budžeta apspriešana un debates, starpfrakciju birojā tika apspriests jautājums, kā risināt tālāk šo jautājumu, vai šodien akceptēt to vai ne. Starpfrakciju birojā jautājums tika izdiskutēts, un mēs nonācām pie secinājuma, ka nebūtu varbūt sevišķi lietderīgi atlikt nobalsošanu par šo budžeta projektu šodien pirmajā lasījumā. Starpfrakciju birojs, protams, nevar frakcijām uzspiest kādu konkrētu viedokli, bet mēs uzskatām par lietderīgu pirmajā lasījumā to pieņemt.

Priekšsēdētājs: Godātie kolēģi, pa pantiem mēs balsojam likumprojekta otrajā lasījumā. Tādēļ vienīgais pieņemamais variants šobrīd ir likt uz balsošanu budžeta projektu konceptuāli kopumā. Pēc tam var izdarīt visas pārējās ierosinātās izmaiņas. Ja mēs nepieņemam, tad nepieņemam konceptuāli.

Sekretariātu lūdzu zvanīt! Balsosim par likumprojektu par budžetu kopumā. Pirmais lasījums. Godmaņa kungs - par, Dineviča kungs - par, viņiem nav atslēdziņas, ja es pareizi saprotu. Dineviča kungs, nolaidiet roku! Rezultāts: divas balsis plus, 30 balsis - par, pret - 14, atturas - 16. Budžeta projekts nav pieņemts pirmajā lasījumā. Trūkst vienas balss.

Godātie kolēģi, nākamais darba kārtības jautājums - par valsts un pašvaldības palīdzību dzīvokļu jautājumu risināšanā.

No zāles: Nav referenta.

Priekšsēdētājs: Nav referenta. Tātad jautājums par grozījumiem likumā "Par peļņas nodokli". Ēlerta kungs kāpj tribīnē. Lūdzu. Godātā valdība, mazliet papauzēsim! Valdība patlaban pilnā sastāvā gaida acīmredzot premjeru. Kad valdība aizies, mēs sāksim apspriest šo likumprojektu. Protams, ja valdība vēlas, tā var palikt, peļņas nodoklis arī ir svarīgs jautājums.

Lūdzu, Ēlerta kungs!

I.Ēlerts: Cienījamais priekšsēdētāj, cienījamie pārpalikušie deputāti, cienījamie viesi! Runa ir par 135.dokumentu, ko iesniedza Demokrātiskā centra deputātu grupa. Ir iesniegts priekšlikums par grozījumu peļņas nodokļa likuma 33.pantā. Kā zināms, šis pants nosaka atvieglojumu fondiem, pasākumiem un programmām, kurām ar Augstākās padomes lēmumu ir paredzēta ļoti liela nodokļu atlaide. Šī nodokļu atlaide bija rēķināta tāda, ka 35 procenti peļņas nodokļa, kas ir lielākoties visiem valsts uzņēmumiem... Ziedojums būtībā iznāca vairs ne no uzņēmuma peļņas, bet faktiski no budžeta. Šajā sakarā, piemēram, izskatot vēl pavisam nesen priekšlikumu par Gerkena fonda atbrīvošanu no nodokļiem, no deputātiem skanēja izsmiekls par šo fondu, kaut gan šis izsmiekls būtībā bija jāadresē ne jau Gerkena kungam, kas pie tā nav vainīgs, bet gan mums, ka mēs esam šādu koeficientu (2,85) ielikuši likumā, tādējādi fondu programmu un pasākumu finansēšanu pilnīgi pārvēršot par budžeta finansēšanu.

Ko liek priekšā Demokrātiskā centra deputātu grupa? Tātad samazināt šo atvieglojumu uz pusi. Ekonomikas komisija, izskatot mūsu priekšlikumu, iesaka vēl negatavot īpašu sarakstu, ko katru gadu no jauna apstiprināt, bet katru atsevišķu fonda pasākumu vai programmu izskatīt un pieņemt lēmumu, vai to atbrīvot no peļņas nodokļa vai neatbrīvot. Bet vai atbrīvot no peļņas nodokļa tos ziedotājus, kuri ziedo šim fondam, pasākumam vai programmai, vai dot viņiem šo peļņas nodokļa atlaidi vai nedot? Patlaban vienīgais fonds ir Latvijas Olimpiskās komitejas fonds, par kuru ir pieņemts lēmums, ka uz visu, kas tam tiek ziedots, attiecas šis peļņas nodokļa likuma 33.pants.

Lēmumā par Kultūras fondu šādas piebildes nav. Kultūras fondā vienkārši ieskaita tos nodokļus, kuri būtu jāmaksā uzņēmumam "Daiļrade". Citu lēmumu pagaidām nav, bet tādus varētu pieņemt.

Tagad par 33.panta otro daļu. Demokrātiskā centra deputātu grupa liek priekšā jebkuram fondam vai programmai, likumā noteiktajā kārtībā reģistrētām sabiedriskajām organizācijām arī dot tiem, kas ziedo šādiem mērķiem, nelielu 30 procentu atvieglojumu. Tas ir ļoti niecīgs atvieglojums, kopsummā ne vairāk par 5 procentiem no kopējās ar nodokli apliekamās peļņas. Vajadzētu dot šādu nelielu atvieglojumu pilnīgi visiem fondiem, programmām un tā tālāk. Pārējais būtībā ir tehniski precizējumi šajā likumā. Spēkā stāšanās šiem 30 procentu atvieglojumiem varētu būt 1.aprīlis, taču 33.panta pirmajā daļā, kurā tiek samazināti atvieglojumi saskaņā ar mūsu pašu pieņemto likumu par nodokļiem un nodevām, ir jāparedz trīs mēnešu laiks, pirms nodokļu likmes būtībā šeit tiek palielinātas.

Tas man ir viss, kas ir sakāms. Jā, es vēl aizmirsu pateikt, ka koeficients 2,85, ja ņem vērā, ka mums patlaban ir 45 procenti nodokļu likme bankām un, ja nemaldos, 65 procenti loterijām un tamlīdzīgiem pasākumiem, tad gadījumā, ja kāds no šo pasākumu peļņas guvējiem ziedo šiem fondiem, būtībā saņem no budžeta vēl piemaksu par ziedošanu. Tā ir, manuprāt, pati brēcošākā nesaskaņotība šajā lietā. Tas man būtu īsumā viss. Es esmu gatavs atbildēt uz deputātu jautājumiem un uzklausīt viņu domas.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Endziņa kungs, šķiet, jautās.

A.Endziņš: Cienījamais Ēlerta kungs, vai tā ir precīza esošā redakcija, ko jūs esat uzrādījis 33.pantā, jo šeit kaut kur, manuprāt, ir pazudusi tāda lieta kā sports? Man liekas, ka esošajā redakcijā tieši šīs izmaiņas bija: veselība, izglītība, zinātne kā tāda. Līdz ar to tas viss pazūd.

Vēl otrs jautājums. Mēs jau nesenā pagātnē izdarījām laikam, pēc valdības ierosinājuma, mēģinājumu samazināt šos atvieglojumus. Kā jūs uz to skatāties šodien, runājot tieši par budžeta projektu, arī par tiem niecīgajiem asignējumiem, kas paredzēti veselībai, kultūrai, sportam? Līdz ar to mēs vēl ar šo samazinājumu ierobežosim vēlmi sponsorēt to visu.

I.Ēlerts: Cienījamais Endziņa kungs! Es precīzi jums nespēšu atbildēt, kurā pantā ir sporta lietas, bet tās ir citā pantā, to es pilnīgi droši varu pateikt. Es ceru, ka Kodoliņa kungs jums dos uzziņu. Tātad es neuzskatu, ka šeit tiek kaut kādā mērā ierobežots sports, taču, ja jūs iesniegsit priekšlikumu, ka arī fondiem, kas atbalsta sportu, varētu būt šie atvieglojumi, tas ir pilnīgi iespējams, jo galu galā vienīgajā pieņemtajā lēmumā ir tiešs jautājums par sporta atbalsta fondu, tas ir Latvijas Olimpiskās komitejas fonds. Tas ir ieguvis šo atbrīvojumu. Vienīgais.

Priekšsēdētājs: Gabrānova kungs, lūdzu!

P.Gabrānovs: Man ir tāds jautājums. Ja šī visa darbība notiek uz budžeta rēķina, cik var saprast, un šeit jau ir labāks variants, kā bija līdz šim, vai šeit vispār visu nodokli saglabāt? Lai maksā budžetā! Un budžets zinās, kā sadalīt. No budžeta jau nāk nauda uz vissvarīgākajām vietām, kur vajag. Un bagātais jau var iedot tāpat vēl papildu naudu, jo viņi tur tik daudzus miljardus uz ārzemēm pārskaita.

I.Ēlerts: Gabrānova kungs, acīmredzot jums tomēr nav taisnības, jo šādas atlaides, šādu atlaižu prakse tomēr ir izplatīta ne tikai mūsu zemē, arī citās zemēs. Ir tomēr jāveicina šis process.

Priekšsēdētājs: Ēlerta kungs, man arī ir jautājums. Finansu ministrijas vai valdības attieksme pret jūsu ierosinājumu?

I.Ēlerts: Es neesmu saņēmis Finansu ministrijas atsauksmi, man tāda nav iesniegta arī no Ekonomikas komisijas, man ir tikai Ekonomikas komisijas akcepts... Es domāju, ka Kodoliņa kungs varētu izteikt šo attieksmi.

Priekšsēdētājs: Endeles kungs.

J.Endele: Cienījamais referent! Jūs izteicāt tādu domu, ka valsts budžets ir milzīgi daudz zaudējis. Vai jūsu rīcībā ir šie dati, kas ir, balstoties uz šo 33.pantu, aizgājuši labdarības mērķiem? Jūs, teiksim, varat iesniegt šīs summas, kas ir aizgājušas, tā sakot, garām budžetam labdarības mērķiem?

I.Ēlerts: Šīs summas būs ļoti niecīgas, jo, pirmkārt, 1992.gadā vispār nav pieņemts lēmums par 1992.gadu, ka Augstākā padome būtu kādu fondu vai pasākumu atbrīvojusi no šāda nodokļa. Vispār šādas summas neeksistē, jo mēs vispār neatbrīvojām.

J.Endele: Bet zemnieku saimniecības bija?

I.Ēlerts: Man nav tādu datu. Zemnieku saimniecību finansēšana nebūtu jāveic no budžeta, kā mums tas ir patlaban, Endeles kungs. Starp citu, pēc jūsu ierosinājuma.

J.Endele: Par ko tad mēs "laužam šķēpus", ja jūs apgalvojat, ka šeit nekādas summas nav budžetam garām aizgājušas? Mēs tagad mainām šo likumu, ieliekot 2,85 vietā 1,5. Tā ir aizsargāšanās nākotnē?

I.Ēlerts: Cienījamais Endeles kungs, tā ir aizsargāšanās nākotnē pret to, lai mēs ar tādu izsmieklu, kā mēs šeit izsmējām Gerkena kungu, neizsmietu arī citus sponsorus. Pavisam vienkārši.

J.Endele: Nākamais. Tātad šeit ir skaitlis 1,5 un otrā pusē ir tālākā redakcija 30 procenti. Vai jūs varētu pārvērst šīs 1,5 reizes procentos? Lai katram deputātam būtu skaidrs salīdzinoši, jo šeit tagad vienā vietā ir procenti, otrā vietā ir 1,5. Tātad salīdzināt nevar.

I.Ēlerts: Acīmredzot 1,5 ir 15 procenti.

J.Endele: Acīmredzot vai arī tiešām? Un pēdējais. Jums bija tāda piezīmīte... Tur tālāk ir tīri redakcionālas lietas izmainītas, es tam nevaru piekrist. Palasīsim tagad tekstu, kur ir teikts, ka "nodokļu maksātāji iesniedz Valsts finansu inspekcijai, kura tos reģistrē, pārbauda un pieņem lēmumu par attiecīgās peļņas daļas atbrīvošanu no nodokļa". Kāda jēga ir šim likumam, ja inspekcija lems - atbrīvot vai neatbrīvot?

I.Ēlerts: Tāda kārtība pastāvēja līdz šim, kā jūs redzat pēc esošās redakcijas, un mēs šo kārtību neierosinām grozīt. Ja jūs to ierosināsit un iesniegsit priekšlikumu, tas ir izskatīšanas jautājums.

Priekšsēdētājs: Grūbes kungs, lūdzu!

G.Grūbe: Es lūdzu replikai vienu minūti.

Priekšsēdētājs: Lūdzu.

G.Grūbe: Es vienkārši gribu pateikt tādu repliku. Es saprotu, ka Ēlerta kungs ļoti ciena Gerkena kungu, bet katrā gadījumā ļoti neciena zemniekus. Tad es gribu pateikt, ka zemnieki ir ne mazāk cienījami kā Gerkena kungs. Ja jūs gribat zināt, tad par budžetu un par bankas kredītiem es vakardien runāju ar bankas vadību. Un viņi saka, ka nevar dot kredītus, lai dod budžets. Jūs šodien paziņojat, ka arī budžets nevar dot naudu zemniekam. Tātad viņam jāiet kaut kur citur. Paldies par šādu jūsu atziņu.

Priekšsēdētājs: Uz replikām, Ēlerta kungs, nav jāatbild. Vai būs vēl jautājumi? Vai ir kāds, kas vēlas runāt debatēs? Kodoliņa kungs, līdz pārtraukumam sešas minūtes. Ne līdz pārtraukumam, līdz plenārsēdes beigām.

A.Kodoliņš: Cienījamie kolēģi! Es runāšu ļoti īsi. Pirmkārt, šis likumprojekts ir izskatīts Ekonomikas komisijā un arī Finansu ministrijā. Kā Finansu ministrija, tā Ekonomikas komisija, iesakot dažus precizējumus likumprojektā, atbalsta doto likumprojektu.

Tā kā šeit atskanēja daži jautājumi, cik tad ir agrāk ziedots caur šiem fondiem, tad varu pateikt, ka 1992.gadā nav likumīgi neviens ziedojis. Ziedots ir, bet likumīgi nav tāpēc, ka nevar apstiprināt šo milzīgo sarakstu. Šī problēma nepārtraukti ceļo no Budžeta komisijas uz valdību un atpakaļ. Šī problēma ir tik samilzusi. Ja netaisīs kaut kādu grozījumu šinī likumā, tad mums būs vienkārši likums "uz papīra". Skaitīsimies, ka mēs atbalstām. Mums būs skaitļi, ko rādīt visiem, deklarēt, lūk, kādas mums ir skaistas normas. Bet dzīvē šīs normas nestrādās. Tāpēc vien ir likums jāgroza. Ja likumā kāda norma nestrādā, tad tā ir jāgroza. Tas ir, manuprāt, elementāri. Tāpēc es esmu ļoti priecīgs, ka šāds likumprojekts ir iesniegts, un uzskatu šos grozījumus par visnotaļ vajadzīgiem un nepieciešamiem, lai mēs vienkārši varētu normāli iedarbināt likumu.

Priekšsēdētājs: Paldies. Gulbja kungs debatēs? Tieši 18.30 plenārsēde tiks pabeigta.

J.Gulbis: Es gribēju tikai dažas domas pateikt par šo jautājumu. Toreiz, kad mēs apspriedām Gerkena fondu, mēs šeit karsti debatējām un tā tālāk. Bet es redzu, ka attiecīgie kungi tomēr to neņēma vērā. Jo bēdīgāks stāvoklis ir valstī, jo budžetā nav vispār naudas.
Tad diemžēl, cienītie kungi, nekādi fondi tajā laikā funkcionēt nevar. Jo fonds tādā gadījumā ir tikai pašu noteikta cilvēku loka finansēšana. Tādā situācijā ir jādomā par to, ka katra kapeika no budžeta, kas tajā ienāk, ir jāsadala tam, kam visvairāk ir nepieciešama. Fondi var un tie ir ieteicami, un mēs tos atbalstīsim tad, kad ies ražošana uz augšu un kaut cik dzīves līmenis uzlabosies. Tad tā lieta ir ieteicama un arī vajadzīga. To es lūgtu ņemt vērā, kad balsos.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vai debatēs būs vēl kāds? Par balsošanas motīviem, lūdzu, Kides kungs!

E.Kide: Visu laiku galvenie iebildumi ir par to, ka neapstiprina fondu un sabiedrisko organizāciju sarakstus atvieglojumiem. Tieši tas ir pamatojums, ka koeficients 2,85 ir pārlieku liels. Un arī 15 procenti nodokļu maksājumu summas ir patiešām pārlieku daudz. Kaut pārbaudot faktiski nav tās iemaksas tik lielas, bet iespējas tādas ir. Tāpēc šāds liels samazinājums tam koeficientam, manuprāt, ir pieņemams.

Man ir priekšlikums par šo likumprojektu nobalsot, bet nenogriezt pilnīgi visu fondu un sabiedrisko organizāciju lietu, ja mēs vispār šo pantu, kā saka, likvidēsim un pārtrauksim pavisam. Ja mēs to nepieņemam, tad mums paliek vecajā formulējumā un tad tie atbrīvojumi ir pārāk lieli, kā es jau teicu.

Priekšsēdētājs: Grūbes kungs.

G.Grūbe: Es saprotu, ka dažādi fondi ir šobrīd pielīdzināti zemnieku saimniecībām, kas izriet no jaunās redakcijas ļoti asā formā. Un es saprotu arī runātāju, ka viņš uzskata: zemnieku saimniecības šeit vajadzētu vispār svītrot ārā. Tāpēc es aicinu neatbalstīt šos labojumus.

Priekšsēdētājs: Endziņa kungs.

A.Endziņš: Es arī gribu izteikt to, ka es neatbalstīšu šo projektu. Esošajā redakcijā bija rakstīts, ka šie nodokļu atvieglojumi nāk, kā bija paredzēts, konkrētiem labdarības mērķiem vai pasākumiem. Un fondi ir vieni no tiem. Bet tagad mēs jaunā redakcijā mēģinām ierakstīt par Augstākās padomes apstiprinātiem fondiem. Es nezinu, kas tie tādi ir. Tad mēs uzņemsimies vēl vienu funkciju. Ir cita lieta, ka Augstākā padome izskatīja to fondu sarakstu, kurus varētu atbrīvot. Bet te jau iznāk pēc šā teksta, ka mēs vispār apstiprināsim šos fondus!

Priekšsēdētājs: Līdz plenārsēdes beigām viena minūte. Biķa kungs.

V.Biķis: Pusminūti! Es lūdzu neaizmirst, ka mēs balsojam pirmajā lasījumā par visām šīm iebildēm. Un es lūdzu arī Grūbes kungu tomēr nejaukt. Ir iespējams otrajā lasījumā labot un papildināt. Šeit ir runa par principu. Ja mūsu noteiktais koeficients - 2,85 - nestrādā, tad ir jāsamazina šīs privilēģijas. Un tad, ziedojot no savas kabatas, būs atvieglojumi...

Priekšsēdētājs: Biķa kungs, jūs riskējat, ka mēs nenobalsosim šodien.

Lūdzu balsošanas režīmu. Rezultāts: par - 28, pret - 9, atturas - 4. Likumprojekts pieņemts pirmajā lasījumā. Lūdzu, nosauciet otrā lasījuma laiku, Ēlerta kungs!

I.Ēlerts: Lūdzu cienījamos deputātus iesniegt priekšlikumus līdz nākamajai trešdienai ieskaitot. Otrais lasījums varētu būt pēc divām nedēļām.

Priekšsēdētājs: Paldies. Plenārsēdi pasludinu par slēgtu.

(Sēdes beigas)

Otrdien, 27.februārī
08:30  Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas Sporta apakškomisijas sēde
08:30  Juridiskās komisijas Krimināltiesību un sodu politikas apakškomisijas sēde
08:30  Eiropas lietu komisijas sēde
10:00  Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas sēde
10:00  Juridiskās komisijas sēde
10:00  Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas sēde
10:00  Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas sēde
10:00  Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas sēde
10:00  Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas sēde
10:00  Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas sēde
10:00  Sociālo un darba lietu komisijas sēde
12:00  Saeimas priekšsēdētājas biedres Zandas Kalniņas-Lukaševicas tikšanās ar Azerbaidžānas Republikas ārkārtējo un pilnvaroto vēstnieku Latvijas Republikā V.E. Elnur Sultanov
12:00  Saeimas frakcijas JAUNĀ VIENOTĪBA priekšsēdētāja Edmunda Jurēvica tikšanās ar Nīderlandes Karalistes ārkārtējo un pilnvaroto vēstnieci Latvijas Republikā V.E. Claudia Magdalena Njoo Pieterse
12:00  Mandātu, ētikas un iesniegumu komisijas sēde
12:00  Publisko izdevumu un revīzijas komisijas sēde
12:00  Pilsonības, migrācijas un sabiedrības saliedētības komisijas sēde
13:00  Sociālo un darba lietu komisijas Sabiedrības veselības apakškomisijas sēde
13:00  Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas Administratīvi teritoriālās reformas rezultātu izvērtēšanas apakškomisijas sēde
13:00  Saeimas priekšsēdētājas V.E. Daigas Mieriņas tikšanās ar Spānijas Karalistes ārkārtējo un pilnvaroto vēstnieku Latvijas Republikā V.E. Manuel Alhama Orenes
14:00  Saeimas Prezidija un parlamenta komisiju priekšsēdētāju tikšanās ar Saeimas un nevalstisko organizāciju foruma koordinējošās grupas dalībniekiem, kā arī atvērto durvju dienas dalībnieku pārstāvjiem
14:00  Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas sēde
14:30  Sociālo un darba lietu komisijas Nevienlīdzības mazināšanas apakškomisijas sēde
15:00  Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas Vides, klimata un enerģētikas apakškomisijas sēde