1992.gada 29.janvāra sēdes stenogramma

Rīta sēde

*/ Šeit un turpmāk atzīme, ka sākas teksta tulkojums no krievu valodas; /- atzīme, ka tulkojums beidzas. Šīs sēdes materiālos - Jāņa Britāna tulkojums.

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieks Andrejs Krastiņš.

Priekšsēdētājs: Godājamie kolēģi, ieņemsim, lūdzu, vietas! Lūdzu reģistrāciju. Rezultāts: reģistrējušies 111 deputāti.

Par šodienas darba kārtību. Tā kā mēs vakar izpildījām darba kārtību pilnībā, tad jārunā par papildinājumiem šodienas darba kārtībā.

Vārds Albertiņas kundzei. Lūdzu.

S.Albertiņa: Godātie kolēģi! Man ir viens ļoti liels lūgums. Varbūt jūs sameklēsit starp pagājušajā gadā pirms Jaungada izdalītajiem dokumentiem 378.dokumentu par mežu apsaimniekošanu un izmantošanu. Ja gadījumā kādam patiešām tas nav atrodams, ja jūs šo dokumentu galīgi nevarat atrast, tad šeit man ir vēl viena kaudzīte ar šo dokumentu, es nolieku tos šeit. Esiet tik labi un paņemiet! Mēs nevarējām to otrreiz pavairot, jo tas ir pārāk liels, turklāt vakardien jums izdalīja tādas drusku nesaprotamas tabuliņas. Šīs tabuliņas attiecas tieši uz mežu apsaimniekošanas un izmantošanas likumu. Tajās shematiski ir parādīts praktiski tas viss, kas šajā likumā ir ielikts. Ja jūs visi būtu tik laipni un visu to varētu apskatīt šodien, mēs varētu pie šā nolikuma dienas otrajā pusē vai tad, kad būs laiks, ķerties klāt.

Priekšsēdētājs: Šis likumprojekts ir astotais darba kārtībā, priekšpēdējais.

Lūdzu, Budovska kungs!

M.Budovskis: Cienījamie kolēģi! Sēdes vadītāj! Es lūgtu šodien darba kārtībā iekļaut lēmuma projekta izskatīšanu par deputāta pilnvaru anulēšanu Latvijas Republikas tautas deputātam militārpersonai Gapoņenko. Cienījamie kolēģi! Šis lēmuma projekts patiešām ir īss, viennozīmīgs un neatliekams. Kā jūs zināt, nupat notiekošajās sarunās ar Krieviju par armijas izvešanu mēs nevaram tādā situācijā atrasties, ka viena galda dažādās pusēs sēž mūsu deputāti.

Priekšsēdētājs: Tātad mēs pēc tam balsosim par iekļaušanu darba kārtībā.

Lūdzu, deputāt Preinberg!

G.Preinbergs: Cienījamo priekšsēdētāj, cienījamie kolēģi! Es no visas sirds jūs lūdzu apskatīt 110.dokumentu par grozījumiem un papildinājumiem Latvijas Kriminālkodeksā, kur paredzēts samazināt sodāmību par ceturtdaļu no piespriestā soda laika. Es gribu atgādināt, ka Latvijā pagājušajā gadā ir izdarīti 41 929 noziegumi. Tas ir rekordskaitlis mūsu republikā. 213 slepkavības. Nupat vakar mēs redzējām, ka nogalināta sešpadsmitgadīga meitene Pļavnieku rajonā, turklāt tā vakar nebija vienīgā slepkavība Rīgā un acīmredzot ne vienīgā slepkavība Latvijā. Es lūdzu jūs pie skaidrā saprāta! Mēs esam pašreiz noziegumu eskalācijas viļņa galotnē, mēs nedrīkstam pakļaut savu tautu šādām nelietībām. Uzskatu, ka šis likums ir pāragrs un lūdzu noņemt to no darba kārtības.

Priekšsēdētājs: Tātad deputāts Preinbergs lūdz noņemt no darba kārtības... Kurš jautājums pēc kārtas tas bija, Preinberga kungs?

G.Preinbergs: Darba kārtībā, ja nemaldos, tas ir sestais.

Priekšsēdētājs: Divi balsojumi būs, godājamie kolēģi! Sākumā reģistrēsimies. Budovska kungs pa to laiku varētu pieiet pie mikrofona un pateikt, kā kuru darba kārtības jautājumu viņš grib ievietot, jo mums ir pilnīgi skaidrs, ka dienas beigās mēs lēmumus nevaram pieņemt.

M.Budovskis: Vadoties no šīs skaidrības, es lūgtu to kā pirmo.

Priekšsēdētājs: Lūdzu reģistrācijas rezultātu. 114 deputāti reģistrējušies.

Tagad balsosim pēc kārtas. Pirmais ir Budovska kunga priekšlikums- iekļaut darba kārtībā lēmuma projektu par deputāta pilnvaru anulēšanu militārpersonai Gapoņenko kā pirmo. Lūdzu balsot par šo ierosinājumu. Rezultāts: par- 78, pret- 11, atturas- 8. Tātad kā pirmo izskatām šo darba kārtības jautājumu.

Otrais balsojums- par deputāta Preinberga ierosinājumu.

Par motīviem, lūdzu, deputāt Silār!

I.Silārs: Saprotot Preinberga kungu, es tikai gribu atgādināt, ka konceptuāli mēs paši pagājušajā nedēļā to pieņēmām pirmajā lasījumā un ka debašu laiks ir beidzies. Tagad mēs varam tikai lemt par tiem iesniegtajiem priekšlikumiem, kuri ir par attiecīgajiem pantiem. Priekšlikumi nav saņemti, tādēļ es uzskatu, ka tas ir izskatāms parastajā kārtībā. Šis pieņemtais likums absolūti nepalielinās kriminogēno situāciju Latvijā. Situācija ir atkarīga nevis no šā likuma, bet no vispārējās situācijas bijušajā PSRS. Kamēr vēl mums nav valsts ar robežām, kamēr noziedzībai nav robežu, tikmēr mēs to neierobežosim. Mums ir jārada savi likumi, lai ierobežotu šo noziedzību.

Priekšsēdētājs: Godājamie kolēģi, es atgādināšu, ka runa ir par sesto darba kārtības jautājumu otrajā lasījumā- par grozījumiem Latvijas Kriminālkodeksā, kas paredz dažādus apstākļus pirmstermiņa atbrīvošanai no soda izciešanas, nevis par soda samazināšanu, kā teica Preinberga kungs.

Lūdzu, balsosim par Preinberga kunga ierosinājumu- par šā darba kārtības punkta izslēgšanu no šīsdienas darba kārtības. Komisija, kā dzirdējāt, neatbalsta šādu priekšlikumu. Rezultāts: par Preinberga kunga ierosinājumu- 43, pret- 19, atturas- 32. Nav guvis vairākumu Preinberga kunga ierosinājums. 6.jautājums paliek darba kārtībā.

Pirmais darba kārtības jautājums- lēmuma projekts "Par deputāta pilnvaru anulēšanu tautas deputātam- militārpersonai V.Gapoņenko". Lūdzu, Budovska kungs! Deputātus lūdzu pierakstīties jautājumiem un debatēm.

M.Budovskis: Cienījamie kolēģi! Pamatdokuments, ar ko mēs rēķinājāmies, ir 1991.gada 29.augustā pieņemtais lēmums par tautas deputātu militārpersonu statusu. Tur tika noteikts, ka līdz 15.septembrim ir jāizšķir šis jautājums. Praktiski mēs ar visiem saviem bijušajiem kolēģiem šo jautājumu izšķīrām. Bija tikai viens deputāts, tas ir deputāts Gapoņenko, kura jautājumu atlikām sakarā ar to, ka no toreizējā Baltijas kara apgabala robežapsardzības karaspēka vadības saņēmām telegrammu, kurā bija teikts, ka Gapoņenko tiek atvaļināts decembra mēnesī un ka ir lūgums izskatīt viņa jautājumu. Tagad ir janvāra beigas, statusi ir mainījušies, PSRS karaspēka kā tāda nav, šis robežapsardzības karaspēks ir pārgājis Krievijas Federācijas jurisdikcijā. Acīmredzot visas pozīcijas tur ir izvērtētas citādi, ģenerālis Gapoņenko joprojām strādā un piedalās sarunās ar Baltijas parlamentāriešiem, sēžot galda pretējā pusē. Es domāju, ka šī situācija nav pieļaujama, tāpat arī nav pieļaujams neizpildīt mūsu iepriekš pieņemto lēmumu.

Priekšsēdētājs: Kādi jautājumi? Lūdzu, deputāt Silār!

I.Silārs: Visnotaļ atbalstot ierosinājumu, es tikai pie 2.punkta gribu piebilst, vai tur nevajadzētu norādīt- līdz kuram laikam?

M.Budovskis: Es varētu piekrist. Priekšlikums ir- divu nedēļu laikā.

I.Silārs: Es tikai domāju, ka tur būtu jānorāda laiks.

M.Budovskis: Paldies.

Priekšsēdētājs: Tātad redakciju noslīpē Budovska kungs- 14 dienu laikā no lēmuma pieņemšanas brīža un stāšanās spēkā jāiesniedz šie priekšlikumi. Tāds labojums tiks izdarīts.

Vēl ir kādi jautājumi Budovska kungam? Vai vēl kāds vēlas debatēt? Nav neviens pieteicies.

Balsosim par 111.dokumentu, par lēmumu par deputāta pilnvaru anulēšanu deputātam militārpersonai Gapoņenko. Rezultāts: 79- par, 10- pret, atturas- 7. Lēmums ir pieņemts.

Darba kārtības 2.jautājums- par Latvijas Saimnieciskās tiesas tiesneša apstiprināšanu. Likumdošanas komisija. Lūdzu, kas ir ziņotājs? Lūdzu, Narkēviča kungs!

G.Narkēvičs, Latvijas Saimnieciskās tiesas priekšsēdētājs: Saimnieciskā tiesa lūdz apstiprināt par Latvijas Saimnieciskās tiesas tiesnesi Jāni Pētersonu, lai pilnīgi nokomplektētu tiesnešu sastāvu. Jānis Pētersons ir strādājis tautas saimniecībā, rūpniecībā, zina šo darbu, ir strādājis Latvijas Saimnieciskajā tiesā, neilgu laiku arī valdības struktūrās, pavisam neilgu laiku viņam bijusi iespēja iepazīties ar Amerikas tiesu sistēmu, vienu mēnesi viņš tur bija. Uzskatām, ka Jāņa Pētersona kandidatūra ir ļoti piemērota un ka viņš būs labs un taisnīgs tienesis.

Priekšsēdētājs: Vai ir kādi jautājumi Narkēviča kungam? Nav. Paldies jums. Vai mēs vēlamies redzēt Pētersona kungu šeit? Pēc tradīcijas, lūdzu, Pētersona kungs!

Lūdzu, vai ir kādi jautājumi Pētersona kungam, godājamie deputāti? Nav jautājumu? Paldies, Pētersona kungs!

Godājamie kolēģi, debatēs arī, cik es saprotu, neviens nav pieteicies. Balsosim par 104.dokumentu, par Latvijas Saimnieciskās tiesas tiesneša apstiprināšanu. Rezultāts: 76- par, 1- pret, 5- atturas. Lēmums pieņemts. Apsveicam Pētersona kungu ar apstiprināšanu šajā augstajā amatā.

Nākamais darba kārtības jautājums ir trešais, bet otrais pēc saraksta- "Par Latvijas Republikas Ministru padomes 1991.gada 3.oktobra 259.lēmuma "Par Latvijas Republikas Lauksaimniecības stabilizācijas fonda izveidošanu" atcelšanu". Te ir vairāki dokumenti, atbildīgā ir Ekonomikas komisija.

Lūdzu, Kodoliņa kungs! Godājamos deputātus lūdzu pierakstīties jautājumu uzdošanai un debatēm.

A.Kodoliņš: Cienījamie kolēģi un godātie ministru kungi! Šodien izskatāmais jautājums ir diezgan sarežģīts un ar garu priekšvēsturi. Ne jau velti ir tik daudz lēmuma projektu. Sāksim varbūt ar šā jautājuma vēsturi. Tātad Ministru padome griezās Augstākajā padomē ar lūgumu izskatīt pēc sava lēmuma projekta 259.lēmumu "Par Lauksaimniecības stabilizācijas fonda izveidošanu" un akceptēt to. Šo Ministru padomes lēmumu tiešām izskatīja Ekonomikas komisija, balstoties uz informāciju, ka ir nepieciešams veikt pasākumus lauksaimniecības produktu iepirkuma cenu paaugstināšanai, lai zināmā rentabilitātes pakāpē varētu noturēt lauksaimniecības uzņēmumus. Turklāt no valsts budžeta augusta notikumu laikā visas rezerves tika izņemtas, nav nekādu līdzekļu, lai varētu tagad veikt šo iepirkuma cenu paaugstināšanu.

Ņemot vērā šo informāciju, Ekonomikas komisija piekrita valdības viedoklim, ka ir nepieciešams palielināt lauksaimnieciskās produkcijas iepirkuma cenas, piekrita arī, ka to varētu veikt ar attiecīgu atskaitījumu un dividenžu ņemšanu no valsts uzņēmumiem. Te es gribētu pasvītrot, ka Ekonomikas komisija vienlaikus izskatīja un arī valdībai šo viedokli pauda, ka šādi atskaitījumi var būt tikai tādā gadījumā, ja ir mainīts likums "Par valsts uzņēmumu", jo likums "Par valsts uzņēmumu" neparedz nekādus šāda veida maksājumus.

Nekādi grozījumi likumā "Par valsts uzņēmumu" netika iesniegti, turklāt Ekonomikas komisijas lēmums bija, ka vienlaikus ir jābūt gan šiem grozījumiem likumā "Par valsts uzņēmumu", gan arī šā lēmuma izskatīšanai Augstākās padomes plenārsēdē. Līdz ar to šis jautājums tālāk nerisinājās līdz tam brīdim, kad Rūpniecības un tirdzniecības palāta iesniedza protestu pret attiecīgo Ministru padomes lēmumu. Šis protests jeb lēmums tika izskatīts Juridiskajā pārvaldē, un Juridiskā pārvalde atzina šo lēmumu par nelikumīgu.

Tālāk šo lēmumu atkārtoti izskatīja Ekonomikas komisija. Jāteic, ka šajā situācijā kļuva zināmi jauni apstākļi, kuri nebija zināmi Ekonomikas komisijai, izskatot pirmoreiz šo lēmumu. Proti, runa ir par to, ka Ministru padomes lēmuma pieņemšanas brīdī nebija pareiza tā informācija, ka valsts kase esot tukša. Tieši pretēji. Sakarā ar to, ka jau ir publicēti šie dati, mēs tagad zinām, ka 1.oktobrī valsts kasē bija 655 miljoni liekas naudas. Tātad nepieciešamības pēc attiecīgajiem 350 miljoniem, kuri bija paredzēti Lauksaimniecības stabilizācijas fondā, praktiski nebija. Praktiski valdība varēja veikt šo iepirkšanas cenu paaugstināšanu, sagatavojot vienkārši lēmuma projektu par grozījumiem budžetā.

Jāsaka, ka šī ir diezgan īpatnēja situācija, jo nepārtraukti tiek runāts par to, ka valstī ir milzīgs līdzekļu trūkums, bet faktiskie dati liecina, ka ir pavisam pretēji: 1.novembrī valsts kasē bija neizmantoti lieki 900 miljoni. Aptuveni lēšot, 1.janvārī bija vismaz 800 miljoni. Šajā laikā, no oktobra līdz janvārim, inflācijas temps bija 300 procenti. Mēs viegli varam saskaitīt, ka sakarā ar to, ka tiek turētas šīs liekās summas budžetā, valsts kase ir zaudējusi vismaz 200-250 miljonus rubļu. Tie ir vienkārši zaudēti inflācijas dēļ.

Ņemot vērā šos jaunos apstākļus, kā arī to, ka attiecīgais grozījums likumā "Par valsts uzņēmumu" netika izdarīts, Ekonomikas komisija, atkārtoti izskatot šo jautājumu, sagatavoja lēmuma projektu, kurā noteikts, pirmkārt, atcelt attiecīgo Ministru padomes 259.lēmumu un, otrkārt, atmaksāt rūpniecības uzņēmumiem sakarā ar šo lēmuma projektu sagatavoto summu atpakaļ.

Par pārējiem lēmuma projektiem es negribu izteikties, jo tagad ir sagatavots un iesniegts jauns Ministru padomes lēmums, kurā ir lūgums akceptēt 259.lēmumu. Ir iesniegts Budžeta komisijas variants, kurā šis lēmums atzīts par nelikumīgu un tiek likts priekšā apturēt tā darbību, bet neatmaksāt rūpniecības uzņēmumiem atpakaļ ieturētās summas. Vēl bez tam ir Rūpniecības komisijas lēmums. Es saprotu, ka Rūpniecības komisija atsauc savu sagatavoto lēmuma projektu par labu Ekonomikas komisijas lēmumam.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, jautājumi! Pirmais jautājumu uzdod deputāts Grūbe. Lūdzu.

G.Grūbe: Kodoliņa kungs, kāda ir Ekonomikas komisijas un Ekonomikas komisijas priekšsēdētāja Kehra loma šajā jautājumā, jo man ir uz rokas materiāli, ka komisija jau oktobrī bijusi informēta par šādu Ministru padomes darbību, taču Ekonomikas komisija līdz šim laikam praktiski neko nav darījusi, lai novērstu šādu situāciju vai arī iesniegtu kādus dokumentus izskatīšanai Augstākajā padomē? Kādu galu jūs redzat, vai šeit nav vairāk politikas, nevis praktiskas darbības.

A.Kodoliņš: Es jau informēju par šo Ekonomikas komisijas sēdi, kura notika 24.oktobrī. Tur mēs izskatījām minēto 259.lēmumu. Saskaņā ar to informāciju, kāda bija mūsu rīcībā, mēs to atbalstījām, apzinoties, ka lauksaimniecības produktu iepirkuma cenas tiešām ir jāpaaugstina. Tagad visa jautājuma būtība ir, vai šī liekā nauda budžetā bija vai nebija? Tā ir jautājuma pamatnostādne. Bet apzināmies arī to, ka šis lēmums neatbilst likumam "Par valsts uzņēmumu". Tāpēc mūsu lūgums bija sagatavot attiecīgās izmaiņas likumā "Par valsts uzņēmumu".

Šeit es gribu teikt, ka Ekonomikas komisija jau toreiz, kad pieņēma likumu "Par valsts uzņēmumu", iebilda pret vairākām šā likuma normām, pirmkārt, pret šo nenormālo situāciju, kad valstij pieder uzņēmumi, no kuriem tā nevar nekādi saņemt īpašniekam pienākošās dividendes. Tā nav normāla situācija. Situācija būtu vienkārša, ja likums būtu izmainīts tad. Principā Ekonomikas komisija uzskata, ka likums "Par valsts uzņēmumu" nav atbilstošs. Valsts uzņēmums faktiski mūsu laikos Latvijas Republikā darbojas drīzāk kā neatkarīgs, nevis kā valsts uzņēmums. Tas likumīgais ceļš tomēr bija jāiziet.

G.Grūbe: Paldies, Kodoliņa kungs! Bet katrā ziņā darīt to pēc pusgada, es domāju, ir ļoti nenopietni.

Tagad otrs jautājums. Vai Ekonomikas komisija tomēr neuzskata, ka šī peļņa, kas ir pašreiz rūpniecības uzņēmumiem, un arī atsevišķos gadījumos algas, kas veidojas, kas nekādi nav pamatojamas, veido situāciju, kurā Ekonomikas komisijai tomēr beidzot būtu jāiejaucas.

A.Kodoliņš: Ekonomikas komisija, tāpat kā Lauksaimniecības komisija un visa Augstākā padome, darbojas likuma robežās. Tātad Ekonomikas komisija nekādi nevar iejaukties procesos, kuri ir likumīgi. Likums "Par valsts uzņēmumu" nosaka, ka likumīgi var uzkrāties milzīga valsts peļņa, likumīgi var veidoties situācija, kad tiek izmaksātas neproporcionāli augstas algas. Mēs paši to pieņēmām. Ekonomikas komisijai vismaz nevar pārmest, ka tā nebūtu protestējusi pret šo likumu "Par valsts uzņēmumu". Mēs paši ielikām likumā "Par valsts uzņēmumu" normas, ka algas nekādi netiek normētas, ka peļņa netiek normēta. Mēs principā pieņēmām tādu likumu, ka valsts uzņēmums ir neatkarīgs savā darbībā. Vienīgā iespaidošana ir caur statūtiem. Šī iespaidošana netiek izmantota pilnībā, jo valsts var ņemt zināmu maksu par savu rūpniecības īpašumu. Otra iespaidošanas svira ir valsts rokās. Tā ir iespēja mainīt vai nemainīt uzņēmuma direktoru.

G.Grūbe: Paldies, bet šādus materiālus pārējās komisijas gan nav redzējušas, ka jūs vēl gatavotu. Paldies.

Priekšsēdētājs: Jautājumu uzdod deputāts Plotnieks.

A.Plotnieks: Man būtu referentam kā Ekonomikas komisijas pārstāvim tāds jautājums. Jūsu komisija atšķirībā, piemēram, no Budžeta komisijas iestājās par to, ka no valsts kases tagad uzņēmumiem atkal jāatmaksā zināma naudas summa. Faktiski mēs atmaksāsim varbūt uz tā 10 procentu apgrozījuma nodokļa rēķina, sakarā ar ko tagad ir paaugstinātas preču cenas. Bet vai mēs esam izvērtējuši to situāciju, ka iepriekšējais apgrozījuma nodokļa surogāts palika faktiski rūpniecības uzņēmumiem, pateicoties tam, ka zem brīvo cenu lozunga tie šo cenu paaugstinājumu iebāza savā kabatā? Vai tagad nerodas tāda situācija, ka mēs jau esam sankcionējuši pirmo tautas aplaupīšanu no rūpniecības uzņēmumu puses un tagad mēs sankcionēsim vēlreiz jau it kā valsts kases aplaupīšanu?

A.Kodoliņš: Principā pieejā šim jautājumam ir divi aspekti. Pirmais aspekts- lēmums ir nelikumīgs, neatbilst likumam, tāpēc vien ir jāatmaksā nelikumīgi iekasētās summas. Tas ir tīri juridiskais aspekts.

Šeit ir arī ekonomiskais aspekts. Es jau teicu, ka valsts budžetā ir uzkrājušās pietiekami lielas summas, kuras mēs vienalga nevaram izmantot ne janvārī, ne arī tuvākajā laikā. Šīs summas strauji zaudē savu vērtību. Šis ir tas brīdis, kad var atmaksāt, manuprāt, uzņēmumiem atpakaļ tās summas, kuras ir nelikumīgi ieturētas.

Ņemsim vērā vēl vienu lietu: ne jau visiem rūpniecības uzņēmumiem ir tā superpeļņa. Daudzi rūpniecības uzņēmumi šo naudu bija spiesti aizņemties, jo visa liekā nauda kārtīgam saimniekam ir ieguldīta preču uzkrājumos. Atšķirībā no valsts neviens rūpniecības uzņēmums netur skaidru naudu, bet pēc iespējas ātrāk to realizē, ietaupot attiecīgus uzkrājumus. Tā ka arī no ekonomiskā viedokļa, manuprāt, šāda naudas atmaksāšana ir tīri loģiska un pamatota.

Priekšsēdētājs: Deputāts Ozols uzdod jautājumu.

I.Ozols: Cienījamais Kodoliņa kungs! Jūs minējāt, ka valdības rīcībā 1.oktobrī bija 655 miljoni rubļu. Vai tā bija nauda, no kuras atbilstoši likumam par 1991.gada budžetu bija atvērti kredīti par 655 miljoniem valsts pārvaldes institūcijām, no valsts budžeta finansējamām iestādēm? Vai jums ir informācija, ka pēc šo kredītu atcelšanas atbilstoši likumam vēl bija pozitīvs saldo pārpalikums 655 miljonu apmērā?

A.Kodoliņš: Šie 655 miljoni ir tas, ko uzskaita statistika: valsts budžeta ieņēmumi mīnus valsts budžeta izdevumi. Tātad kredīti ir iefiksēti izdevumu tāmē, tā ka principā tie ir brīvie budžeta līdzekļi. Es citādi tos neizprotu.

I.Ozols: Budžeta komisijā tādas informācijas nav.

Priekšsēdētājs: Deputāts Kide uzdod jautājumu.

E.Kide: Kodoliņa kungs, jūs gan ekonomiski pamatojāt, gan juridiski pamatojāt valdības izdarīto nelikumību. Mēs arī piekrītam tai lietai. Bet man gribētos dzirdēt jūsu politisko pamatojumu. Vai tajās dienās, kad gatavojās pučs, varēja pacelt mazumtirdzniecības cenas, pārtikas cenas mazumtirdzniecībā un kādas sekas tas radīja? Un turpinājums šim jautājumam: vai jūs neuzskatāt, ka rūpniecības strādnieki, par mazajām cenām pērkot pārtikas produktus tajā laikā, nav saņēmuši šo dotāciju, kuru jūs prasāt otrreiz apmaksāt šiem pašiem rūpniecības uzņēmumiem?

A.Kodoliņš: Tātad par tīri politisko vērtējumu. Es pilnīgi piekrītu, ka tajā brīdī, ja tiešām budžets būtu bijis tukšs, šis solis bija nepieciešams. Veicot attiecīgo juridisko procedūru (ja tā procedūra būtu arī veikta no valdības puses, iesniedzot attiecīgos grozījumus paralēli šim lēmumam), visa šī diskusija nebūtu notikusi. Nelaime ir tieši tā, ka politiski jau tas viss ir attaisnoti. Ekonomiskā attaisnojuma, kā tagad izrādījās, nav bijis. Nelaime ir tā, ka tas nav juridiski noformēts. Mēs tomēr dzīvojam tiesiskā valstī, mums pirmām kārtām ir jāvadās no juridiskajām normām.

E.Kide: Kodoliņa kungs, jūs esat iepazinies gan ar pašreizējo budžeta stāvokli, gan rūpniecības pieprasījumu, gan citu nozaru pieprasījumu un jūtat, ka rūpniecība atkal pieprasa līdzekļus no budžeta, kurus, ja atdos tos rūpniecībai šādā veidā atpakaļ, budžets nespēs segt. Kā jūs uz to skatāties? Tas ir par 2.punkta daļu.

A.Kodoliņš: Man jau, bez šaubām, ir mazāka informācija nekā Budžeta komisijai par attiecīgiem rūpniecības pieprasījumiem. Bet, cik es esmu iepazinies ar budžeta projektu, tad ir runa nevis par rūpniecības pieprasījumiem, bet par valsts investīcijām rūpniecībā. Nejauksim šīs dažādās lietas! Valsts investīcijas rūpniecībai ir pilnīgi attaisnojamas, ja valsts grib veikt kaut kādu struktūrpolitiku. Šīs nav runas par pašu rūpniecības pieprasījumu. Es personīgi budžeta projektā neesmu redzējis nevienu rūpniecības pieprasījumu pēc kaut kādas summas, lai segtu viņu zaudējumus.

E.Kide: Jā, tas ir par rūpniecību. Vai es drīkstu pabeigt šo jautājumu? Tas pats par sociālo sfēru, kur mums jāceļ algas. Tiem pašiem darbiniekiem, kuri toreiz vēl pirka lētās preces, arī tagad ir jādotē, nevis jādotē, bet jāceļ algas no valsts budžeta, kas to var nesegt.

A.Kodoliņš: Es šeit neredzu saistību starp sociālās sfēras algām un šo lēmumu šā brīža situācijas sakarā.

E.Kide: Mīnusā veidojas 221 miljons no pašreizējās valsts kabatas.

A.Kodoliņš: Es atvainojos, valsts būtu tikai vinnējusi, ja tā būtu liekos budžeta līdzekļus ielikusi šajā lietā. Sakarā ar to, ka valsts budžetā tiek turēti lieli uzkrājumi, esam zaudējuši 200 miljonus. Vismaz. Inflācijas rezultātā.

Priekšsēdētājs: Jautājumu vēl uzdod deputāts Aleksejevs. Vairāk neviens nav pierakstījies jautājumu uzdošanai.

A.Aleksejevs: */Kodoliņa kungs! Man jums ir divi jautājumi. Pirmais. Es gribētu, lai jūs precizētu, vai es jūs esmu pareizi sapratis. Jūs teicāt, ka valdība ir apmānījusi parlamentu par valsts kases stāvokli. Vai es jūs pareizi sapratu?/

A.Kodoliņš: Šeit es negribu lietot tik kategorisku formu. Es teikšu, ka valdība drīzāk nemācēja prognozēt, cik liels būs atlikums. Šo atlikumu noskaidro 15 dienas pēc mēneša noslēguma. Valdība acīmredzot prognozēja, ka valsts kase būs tukša. Bet praktiski, ja es kādu apvainoju, tad drīzāk nemācēšanā prognozēt situāciju.

A.Aleksejevs: */Skaidrs. Tas nozīmē, ka šeit nav krimināli sodāmas darbības, bet ir neprofesionāla pieeja. Tad man jums ir vēl jautājums. Kāpēc jūsu piedāvātajā dokumentā nav paredzēti nekādi organizatoriski secinājumi? Cilvēks, kas ir radījis valstij 220 miljonu rubļu zaudējumu, mums paliek nezināms. Lai segtu valdības neprofesionālismu, mēs esam spiesti iet uz brīvajām cenām un tā tālāk. Tāpēc es lūdzu, lai uz šejieni tiktu izsaukti tie cilvēki, kas sava neprofesionālisma dēļ valstij ir radījuši tādus zaudējumus, tādēļ ir jāsoda!/

A.Kodoliņš: Aleksejeva kungs, mēs esam Ekonomikas komisija, nevis kaut kāda politiska vai kontroles komisija. Principā visi jautājumi ir diskutējami. Šeit droši vien vēl izskanēs pretēji viedokļi. Tā ka šeit ir runa tikai par Ekonomikas komisijas vērtējumu tīri ekonomiskai un saimnieciskai lietai.

A.Aleksejevs: Pateicos jums!

Priekšsēdētājs: Jautājumu laiks beidzies. Paldies Kodoliņa kungam.

Sākam debates. Pirmais debatēs uzstājas deputāts Buls.

A.Buls: Cienījamo priekšsēdētāj, cienījamie deputāti un valdības pārstāvji! Apspriežamajā jautājumā es pieskaršos diviem aspektiem- tiesiskajam un ekonomiskajam.

No tiesiskā aspekta raugoties, 259.valdības lēmums ir pretlikumīgs, jo pārkāpj trīs likuma normas, proti, 21.pantu likumā "Par valsts uzņēmumu", kurā ir teikts, ka peļņa, kas paliek valsts uzņēmumā pēc nodokļu un citu likumos un līgumos paredzēto maksājumu nokārtošanos, tiek izmantota saskaņā ar statūtiem un koplīgumu. Pārkāpts ir likuma "Par valsts uzņēmumu" 10.pants, kurš nosaka, ka nedrīkst atsavināt uzņēmuma rīcībā atlikušo peļņas daļu. Ir pārkāpts likuma "Par uzņēmējdarbību" 26.pants, kurš nenosaka tādu maksājumu, kāds minēts 259.lēmumā un nosaukts par dividendi.

No tiesiskā viedokļa raugoties, šis valdības lēmums ir jāatceļ kā nelikumīgs, tas jāpasludina par spēkā neesošu no pieņemšanas brīža ar visām no tā izrietošajām sekām, par ko mēs jau dzirdējām ziņojumā.

Otrs ir ekonomiskais aspekts. Visādā ziņā šis ekonomiskais aspekts pietiekami skaidri jau ir izklāstīts Kodoliņa kunga ziņojumā. Es gribētu akcentēt vēl tikai vienu šā aspekta detaļu. Runa ir par valsts tiesībām no sava īpašuma, kurš nodots uzņēmumam lietošanā, rīcībā un valdījumā, iekasēt naudu. Tās nenoliedzami ir valsts tiesības.

Cienījamie deputāti, ja jūs paskatīsities likuma "Par valsts uzņēmumu" 6.panta pēdējo normu, tad redzēsit, ka šīs tiesības dod likums. Skaidri un gaiši ir teikts, ka valsts var izdarīt atskaitījumus par sava īpašuma (kas likumā nosaukts par valsts kapitālu) izmantošanu. Man jāprasa valdībai un ministriem, kāpēc viņi jau gandrīz divus gadus neizmanto šo likuma normu? Pagājušā gada sākumā jau sākās statūtu pieņemšana un apstiprināšana ministrijās. Kāpēc Rūpniecības ministrija, Enerģētikas ministrija, Celtniecības ministrija, kur galvenokārt ir valsts uzņēmumi, neizmantoja šo normu un nepieprasīja no direktoriem iekļaut to statūtos? Protams, uzņēmums pats nepiedāvās. Bet ministrs bija tiesīgs pieprasīt, un direktors pakļautos, jo to nosaka likums. Taču ministri to nedarīja. Es nezinu, kas viņus vadīja- nemācēšana, slinkums vai neizpratne, bet statūtos neieslēdza šo normu. Protams, apskatot dažu uzņēmumu statūtus, patiešām man ir tāds iespaids, ka tos parakstīja kā kaut ko ļoti mazsvarīgu. Es, piemēram, esmu konstatējis uzņēmumu, kura statūtos ir rakstīts, ka šis Latvijas uzņēmums ir PSRS valsts uzņēmums, un mūsu Rūpniecības ministrija to paraksta.

Tālāk. Es redzu arī tādas lietas, ka uzņēmums ir datējis statūtiem savu parakstu vēlāk, nekā ministrs tos ir apstiprinājis. Šis fakts norāda uz nenopietnību, ar kādu ministri ir vērtējuši statūtu apstiprināšanu. Tādā sakarībā viņi neizmantoja to iespēju, kā varēja iekasēt un vēl šodien var iekasēt. Tikai, lūdzu, rīkojieties, ministri, izmantojiet šo likuma normu un dariet! Sauciet direktorus kaut vai visus kopā, kas neprasīs ilgu laiku, un pārskatiet šo normu statūtos! Tas ir jādara.

Turklāt valsts uzņēmumu vadība jau visu laiku tā ir darījusi, kamēr lielie vissavienības pakļautības uzņēmumi atradās toreiz PSRS valsts pakļautībā. Taču ņēma šos maksājumus, atcerieties paši! Bija maksājumi no tā saucamās aprēķina peļņas, kurus ieskaitīja centralizētajos PSRS valsts fondos ministrijām. Taču maksāja, neviens neprotestēja. Un nebūt nebija 10 procenti, tur bija arī lielāki maksājumi.

Tad kāpēc jūs, ministri, pašai Latvijas valstij negribat to izmantot? Gājāt un piespiedāt premjeru uz šo nelikumīgo soli. Es neredzu attaisnojuma ekonomiskajā ziņā šim lēmumam, tāpēc uzskatu, ka tas ir jāatceļ. Ko darīt ar vairākiem projektiem? Kā redzat, ir 62.dokuments un ir 71.dokuments. Par pārējiem es nerunāšu.

71.dokuments ir Rūpniecības komisijas dokuments. Neliela vēsture. Kad šis lēmums tika pieņemts, ienāca premjera vēstule parlamentam. Rūpniecības komisija atbildēja, neprotestējot un uzskatot to par nelikumīgu un iesakot tālāko rīcību tādu, kā tas ir parādīts, lūk, šajā 71.dokumentā.

Ja liek uz balsošanu, kā pašreiz rīkoties ar šiem dokumentiem? Visādā ziņā tie pēc būtības ir viens un tas pats. Tāpēc varbūt arī neuzstāju un arī nepieprasu balsot par katru kā alternatīvu vai kā par līdzīgu. Varētu arī Rūpniecības komisijas dokumentu neizskatīt un pievienoties Ekonomikas komisijas izstrādātajam 62.dokumentam.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Grūbe!

G.Grūbe: Cienījamais priekšsēdētāj, cienījamie kolēģi deputāti, cienījamie valdības locekļi!

Katrā ziņā šodien izskatāmais jautājums nav viennozīmīgi izskatāms, jo es gribu runāt arī par 112.dokumentu, ko iesniegusi Budžeta komisija. No iepriekš iesniegtajiem dokumentiem es redzu, ka Augstākās padomes loma šā lēmuma pieņemšanā ir bijusi ne mazāka kā Ministru padomei. Es tomēr aicinātu kolēģus domāt ne tikai par atsevišķu uzņēmumu vai organizāciju, vai arī pašu labsajūtu, bet domāt par visas valsts interesēm.

Sākumā man gribētos runāt par kaut ko, kas varbūt nebūs pietiekami korekti, bet es patiešām atvainojos. Šeit ir jautājums par Ekonomikas komisijas priekšsēdētāja lomu tieši šajā darījumā. Jau oktobrī valdība ir griezusies pie Ekonomikas komisijas priekšsēdētāja ar lūgumu izskatīt šo jautājumu un virzīt tā tālāko izskatīšanu Augstākajā padomē. Bet no Ekonomikas komisijas uz Augstāko padomi tas netika virzīts, radās ļoti asas domstarpības valdības vadītājiem un Kehra kungam.

Tad parādījās šāds dokuments vai priekšlikums- vienkārši atcelt Ministru padomes lēmumu. Šajā sakarībā ir ļoti interesanti, ka šāda darbība tika izvērsta tieši tad, kad Kehra kungs aizbrauca uz pusgadu vai uz cik mēnešiem uz ārzemēm, proti, jūs, Augstākā padome, rupji runājot, izstrebiet to putru, ko veicinājusi Ekonomikas komisija un tās vadītājs.

Šajā sakarībā es griezos arī pie deputātiem padomāt par pašreizējo nenormālo situāciju. Augstākās padomes Prezidijs ir piekritis, ka šajā sarežģītajā periodā vairākus mēnešus praktiski Ekonomikas komisija ir palikusi bez priekšsēdētāja. Es šeit redzu patiešām to situāciju, ka Kehra kungs, atbraucot pēc trīs vai četriem mēnešiem, iesniegs kaut ko līdzīgu kā pašreiz šis dokuments.

Es šeit negribētu apvainot tos vietniekus, kuri pašreiz ļoti pašaizliedzīgi cīnās ar šo problēmu Ekonomikas komisijā. Taču Augstākā padome ir palikusi bez priekšsēdētāja vienai no vissvarīgākajām komisijām. Es domāju, ka tas ir nenopietni. Tāpēc es griezos pie Prezidija locekļiem pārskatīt šo Prezidija lēmumu un atcelt to. Ekonomikas komisijā vajadzētu ievēlēt priekšsēdētāju, kurš piedalītos Prezidija sēdēs ar balsstiesībām un atbildētu par to dokumentu virzību, kādi ir Augstākajā padomē.

Kas attiecas tieši uz šo tēmu par rūpniecības uzņēmumiem, tad es gribu pateikt, ka nenormālā situācija, kas bija 1991.gadā, turpinās. Šeit runāju tieši par to, ka laukos šobrīd strādājošo algas nav lielākas par 300-400 rubļiem, bet tajā pašā laikā presē pavīd, ka atsevišķi grāmatveži pelna pa 50000 un direktori divreiz vairāk. Kur tad šeit ir loģika? Kādā veidā Ekonomikas komisija ir piedāvājusi mums ierobežot šādu fantastisku peļņu tieši strādājošajiem un kā veidosies normālas attiecības starp laukiem un pilsētu?

Es arī šeit gribētu tomēr dzirdēt šā dokumenta sakarā, kuru iesniedza Ekonomikas komisija, kādā veidā tiks bremzēta šī inflācija, kuras izpausmē, es uzskatu, ir vainīga ne tikai valdība, bet arī Augstākā padome. Ja šeit ir nepieciešamas izmaiņas likumdošanā, es domāju, tādas ir arī jāizdara. Ja arī Augstākā padome nepieņem likumdošanas iniciatīvas kārtībā iesniegtos projektus, bez šaubām, visa Augstākā padome atbild kopēji par šiem procesiem.

Visbeidzot, es tomēr aicinātu cienījamos kolēģus atbalstīt 112.dokumentu, kuru ir iesniegusi Apvienotā budžeta komisija. Es saprotu, ka daudziem tiks traucēts miers un labsajūta, jo šeit ir jāuzņemas arī atbildība kopā ar valdību par šo nepopulāro lēmumu. Bet tā ir dzīves īstenība, un no tās šodien nevajadzētu izvairīties, kā to mēģina atsevišķi deputāti.

Priekšsēdētājs: Tikai ierosinājums par Ekonomikas komisiju jāpāradresē šai komisijai un plenārsēdei, jo tās ir tiesīgas lemt par komisijas vadītāju.

Deputāts Biezais.

J.Biezais: Cienīto priekšsēdētāj, cienītie kolēģi un klātesošie! Lietas būtība liekas jau ir pamatā iztirzāta, mums atliek uzņemties grēku piedevēja vai atlaidēja lomu, atbalstot Budžeta komisijas dokumentu un reizē ar to uzņemties vēl vienu grēku, ka mēs šādu lomu uzņemamies. Es nācu tāpēc, lai varbūt vēlreiz atgādinātu ministru kungiem un pateiktos Bula kungam, ka viņš norādīja uz neizmantotām iespējām, ko devusi līdzšinējā likumība. Gribu arī parādīt vienu iespēju, kas nupat ir aktuāla, lai kaut kā tomēr cīnītos pret hiperinflāciju un nepamatotiem peļņas pieaugumiem tad, kad ražošana samazinās.

Ja atceraties, gadu mijā tika atcelts iepriekšējais apgrozījuma nodoklis un pieņemts jauns. Pēc jaudas tie bija izsvērti apmēram līdzīgi. Tas nozīmē, ka, atceļot iepriekšējo apgrozījuma nodokli, kas bija ieslēgts preču cenās, un rodoties jaunam, nevajadzētu impulsveidīgi pieaugt cenām. Šeit kolēģis Krastiņš (droši vien viņš man oponēs) man nepiekritīs.

Es teicu, ka tagad ir brīvā cena un ka tur var likt iekšā visu, ko grib. Līdz ar to vecā cena netiek koriģēta pirms jaunā apgrozījuma nodokļa pieņemšanas. Es varu atzīties nezināšanā. Es nezinu, kas ir brīva cena, un nedomāju, ka ir arī kaut kas absolūti brīvs. Varētu pieņemt, ka tā ir cena, kas veidojas ķēdītē ražotājs-vairumbāze-tirgotājs, neiejaucoties valsts administrācijai un arī nepielaižot klāt, teiksim, sabiedrību un tamlīdzīgi. Lai arī tas tā būtu. Taču valsts nodoklis, kas ieiet šajā cenā (runa ir par iepriekšējo apgrozījuma nodokli, kurš daudziem izstrādājumiem ir 40 procenti un pat 50 procenti), nevar būt brīvs, jo tas ir valsts noteikts. Un arī, atstājot visu pārējo brīvo cenu savā kāpumā, vai tas ir impulsveidīgs, slīdošs vai kāds tas arī būtu, nomaiņas momentā šai cenai vajadzētu uz daudziem produkcijas veidiem kristies vai vismaz nepalielināties.

Šis ir vēl viens no momentiem, ko vajadzētu izpētīt Finansu ministrijai. Attiecīgu iesniegumu es iedevu, lai tomēr dara operatīvāk, nevis ar pusgada vai gada nokavēšanos reaģējot uz neekonomiskiem un nepamatotiem procesiem.

Perspektīvā tāds varētu būt valsts īpašuma fonds. Bet tas ir perspektīvas jautājums. Taču tas, ko minēja Bula kungs, un tas, ko es minēju, ir aktuāls jau šobrīd.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Edmund Krastiņ!

E.Krastiņš: Kolēģi! Faktiskie argumenti par Ministru padomes 259.lēmumu pamatā ir izklāstīti, bet manā skatījumā šī problēma ir daudzkārt plašāka. Ja jūs paskatīsities mūsu darba kārtībā, tad redzēsit, ka nākošais jautājums ir atkal kārtējais Ministru padomes lēmums, tikai šoreiz ar numuru 31, kurš arī tiek atzīts par neatbilstošu likumdošanai.

Kāpēc neatbilst likumdošanai, šie argumenti te ir izklāstīti. Tā ir nesaskaņa ar likumu par uzņēmējdarbību, ar likumu par nodokļiem un nodevām. Diemžēl šie nav vienīgie lēmumi. Varētu minēt arī 1991.gada 117.lēmumu par valūtas atskaitījumu kārtību. Saprotams, ka tas tika pieņemts bijušās PSRS iekšienē. Bet kopš 21.augusta mēs neesam šajā PSRS un esam pasludinājuši pilnīgu neatkarību, taču šis 117.lēmums tā arī netika atcelts. Tas ir beidzis, es ceru, darboties šinī gadā, tikai dzirdams, ka Ministru padome atkal gatavo kārtējo lēmumu par valūtas atskaitījumu kārtību, kaut gan šāds lēmums ir pretrunā gan ar likumu par uzņēmējdarbību, kur ir noteikts, kādus atskaitījumus var noteikt uzņēmējiem, gan arī ar likumu par nodokļiem un nodevām.

Gribētos vairāk runāt par šīs lietas morālo un tiesisko pusi. Visi šie fakti, manuprāt, rada situāciju, ka Ministru padome, pieņemot savus lēmumus, bieži vien vispār ignorē Latvijas Republikas likumus, bet Ministru padomes priekšsēdētājs publiski televīzijā pārmet privātuzņēmējiem viņu negodīgo rīcību, nodokļu nemaksāšanu. Jājautā, no kā gan ņemt paraugu? No kā skatīties, ja jau pati izpildvaras augstākā institūcija Latvijas Republikā nepilda Latvijas Republikas likumus! Kur ir pazudusi viena no galvenajām tēzēm LTF 1. un 2.kongresā- tiesiskas valsts veidošana? Tā ir pazudusi pat no LTF 4.kongresa programmas vai, pareizāk sakot, ir pieminēta kaut kur apmēram 16.lappusē. Visa šī politika rada neticību likumam Latvijā, rada tiesisku anarhiju, traucē tiesiskas valsts veidošanu un destabilizē saimniecisko sistēmu.

Uzņēmējs jūtas pilnīgi neaizsargāts administratīvās patvaļas priekšā. Līdz ar to sekas nav ilgi jāgaida. Pietiek izpildīt kārtējos draudus par to, ka privāttransports nebrauks, ja benzīna nebūs, pietiek izsludināt benzīna rekvizīciju, un sekas ilgi nebūs jāgaida, benzīna Latvijā nebūs vispār. Nav? Jā. Tikai mašīnas vēl, par laimi, brauc. Jāsāk tās apstādināt, izsūknēt no tvertnēm, un tad nebrauks neviens.

Es labprāt uzklausu arī visus valdības argumentus par labu šiem lēmumiem, taču jārēķinās, ka laba griba, ja tā realizēta neatbilstoši demokrātijas principiem (tieši šoreiz ir noteiktā procedūra lēmumu un likumu pieņemšanai un grozīšanai mūsu valstī), var novest pie visbēdīgākajām sekām. Te es nemaz negribētu atgādināt, Bula kungs to pateica daudzkārt labāk, ka viens no pamatprincipiem, kāpēc 259.lēmums tika pieņemts, ir vienkārši Rūpniecības ministrijas un citu ministriju neizdarība, kārtējo reizi nepildot vienu no pieņemtajiem likumiem par valsts uzņēmumu, kurā skaidri ir paredzēts, ka statūtos visas šīs dividendes likumīgi var iekļaut. Tātad kārtējo savu neizdarību atkal mēģina labot administrēšanas ceļā, nelikumīgu lēmumu ceļā.

Vēl pēdējais arguments. Kāpēc šis lēmums tika pieņemts, tas ir redzams arī no piedāvātā Budžeta komisijas 112.projekta, kurā teikts, ka lēmums tika pieņemts, lūk, lai nepieļautu pārtikas preču mazumtirdzniecības cenu celšanos. Tas bija balstīts uz Godmaņa kunga doto solījumu tautai- līdz gada beigām pārtikas cenas nepacelt. Jājautā vienīgi, kas bija pilnvarojis šādu solījumu dot un no kādiem līdzekļiem bija plānots šo solījumu realizēt.

Es vienmēr esmu uzskatījis un izteicu to šeit jau augustā, kad tika pieņemta un apstiprināta kārtējā dotācija mazumcenām no valsts budžeta. Toreiz es pret to uzstājos un teicu- ja mēs šādu kursu ieturēsim, tad šis kurss var izvērsties par mūžīgu. Cenu liberalizācija nebija atliekama. Manā skatījumā jau toreiz tā bija kļūda. Tas arī pierādījās, ka neizdevās šo solījumu turēt.

Tikai tagad jājautā, kas par šo solījumu maksās? Tika zaudēti gandrīz trīs mēneši, kuru laikā varēja mūsu ekonomiskās sistēmas sākt pielāgoties šiem cenu liberalizācijas apstākļiem, kuru laikā varēja labot kļūdas, kuru laikā varēja uzsākt tirdzniecības uzņēmumu privatizāciju, jo likums par privatizāciju jau bija pieņemts. Šis laiks tika vienkārši nokavēts.

Bez tam Ekonomikas komisijas sēdē no finansu ministra nācās dzirdēt pat tādus argumentus, ka, lūk, valsts uzņēmumiem esot pārāk daudz līdzekļu, tāpēc tie esot jāpaņem vienkārši nost un jāiedod tiem, kuriem nav. Šāda politika man vispār ir nepieņemama, jo tā pārāk labi atgādina sociālisma laiku ekonomisko politiku.

Un vēl. Oponēju Grūbes kungam, ka neviens nav griezies un neviens nav vērsis uzmanību uz šādu nelikumīgu lēmumu. Cik man zināms, tad Rūpniecības komisija jau oktobra beigās nosūtīja vēstuli Ministru padomei, norādot, ka šis lēmums neatbilst likumam, taču, protams, nekādu reakciju no Ministru padomes nesagaidīja. Paldies par uzmanību, un es atbalstu Ekonomikas komisijas iesniegto lēmuma projektu.

Priekšsēdētājs: Deputāts Ozols.

I.Ozols: Cienījamie kolēģi! Jautājumā par Ministru padomes 259.lēmuma likumību un tiesisko atbilstību es nediskutēšu un neizteikšu nekādus priekšlikumus, jo tas ir viennozīmīgi visos lēmumos traktēts un tas ir vērā ņemams. Bet Ekonomikas komisijas ziņojumā teikto par to budžeta pārpalikuma daļu, kura bija uz 1.oktobri un uz 1.janvāri, tomēr prasītos nedaudz komentēt. Turklāt komentēt no otras puses. Kur tad šie līdzekļi, ja tādi bija, palika?

Es gribētu cienījamajiem kolēģiem atgādināt, ka pagājušajā gadā mēs paši esam pieņēmuši lēmumus par 2 miljonu 450 000 rubļu pārdalīšanu dažādu mūsu tautsaimniecības deficīta situāciju segšanai. Konkrēti Lauksaimniecības ministrijai esam pārdalījuši ārpus pamatlikuma 1 miljonu 241 000 rubļu. Atcerēsimies, ka gada noslēgumā paši balsojām, ka Jūras lietu ministrijai sakarā ar cenu starpību apmaksā par zivīm jāizdala papildus 74 miljoni rubļu, balsojām arī par kompensāciju studentiem (70 rubļi). Starp citu, Ekonomikas komisija bija iniciatore Latvijas Bankas statūtu fonda palielināšanai par 333 miljoniem un valsts statutārā fonda veidošanai. Tur arī visa tā naudiņa ir, piedodiet, praktiski. Pašreizējā mirklī izskatīt jautājumu un lemt par 259.valdības lēmuma pielietošanas rezultātā izņemto līdzekļu atgriešanu no 1992.gada pirmā pusgada budžeta, ievērojot šā budžeta projekta acīmredzamo deficītu, kurš veidojies tāpēc, ka sociālajā sfērā praktiski ir budžeta projektā izdalīti līdzekļi, kas nodrošina darbību ne ilgāk kā līdz 15. vai 20.aprīlim pie pašreizējām cenām un pēc tam ir 0 variants sociālās sfēras iestādēm, es uzskatu, praktiski ir vēl papildu vekselis mūsu finansiālajam kraham.

Tāpēc es aicinātu tomēr atbalstīt Budžeta komisijas lēmuma projektu 112.dokumentā, ka šos līdzekļus vajag uzskatīt par neatmaksājamiem, jo to diktē pašreizējā reālā situācija. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Deputāte Zeile.

V.Zeile: Cienītie deputāti! Cienītais premjerministr un cienītie ministri! Augstākajā padomē atkal darba kārtībā ir jautājums, kas izraisījis kaislības, konfrontējoties Ministru padomei ar Augstāko padomi. Deputāti konfrontējas savā starpā un komisijas- savā starpā. Šajā situācijā, lemjot jautājumu, centīsimies neaizmirst, ka mēs šeit esam vēlēti kā valstsvīri, lai, likuma sardzē stāvot, lemtu par Latvijas Republikas aktuālajiem jautājumiem, par aktuāliem tiesiskiem, politiskiem, ekonomiskiem un sociālajiem jautājumiem.

Atļaujiet man aplūkot šo jautājumu cēloņsakarībā, noskaidrojot, kādi bija cēloņi un kādas sekas ir izraisījušās. Šim jautājumam ir politiskais, tiesiskais, ekonomiskais, sociālais un morāli ētiskais aspekts.

Politiskais. 1991.gada 19.augustā, puča pirmajā dienā, no PSRS Finansu ministrijas un Valsts bankas tika saņemta telegramma
Nr.2/1-296, kura deva norādījumus nekavējoties pārskaitīt Savienības budžetā visus republikā esošos finansu resursus. Šī telegramma neprasīja nekādus mūsu likumus, šīs telegrammas realizācijai tika izdarīti kadru pārkārtojumi PSRS Valsts bankas Latvijas bankas nodaļā. Tikai Augstākās padomes, Ministru padomes un Finansu ministrijas ātra reakcija nepieļāva šīs telegrammas izpildi.

Atcerēsimies 1991.gada 20.augustu! Augstākā padome šajā dienā, strādājot ļoti sasprindzinātos apstākļos, izdarīja izmaiņas budžetā. Lauksaimniecības ministrijai mēs palielinājām izdevumus 140 miljonu rubļu apmērā izdevumu segšanai sakarā ar graudu iepirkuma cenu paaugstināšanu. 21.augustā Augstākā padome par to nobalsoja zem omoniešu lodēm. Ļoti labi atceros šo trešdienas pēcpusdienu. Pulksten trijos mēs skatījāmies, kā Doma laukumā notika šī kustība. Mēs vienbalsīgi nobalsojām par 200 miljonu rubļu iedalīšanu kolhoziem un sovhoziem to ilgtermiņa aizdevumu dzēšanai, kuri tika saņemti līdz 1983.gadam. 8,6 miljoni rubļi aizgāja medikamentu iegādei un darba algu un stipendiju izmaksai. Budžeta iestādēm un organizācijām- 41,3 miljoni. Pavisam 1991.gada 20. un 21.augustā tika izdalīti budžeta papildu asignējumi 390 miljonu apmērā.

Septembrī pēc valsts apvērsuma mēģinājuma veikt cenu paaugstinājumu politiski, manuprāt, bija nepieņemami, tāpēc vajadzēja atrisināt jautājumu par finansu resursiem, lai varētu kompensēt cenu starpību starp sagādes cenām un mazumcenām produktiem. Šī summa- 350 miljoni rubļu- bija paredzēta kā šis stabilizācijas fonds. Tas bija paredzēts cukurbietēm, lopiem, putniem un pienam cenu starpības segšanai.

Šajā Lauksaimniecības stabilizācijas fondā šodien ir ieskaitīti 220 miljoni rubļu un arī izmaksāti jau lauksaimniecības produkcijas ražotājiem. Tas ir arī izmaksāts lauksaimniecības produkcijas ražotājiem par jau iepirkto un par lētajām cenām realizēto lauksaimniecības produkciju. Vēl mums ir jāsamaksā lauksaimniekiem 18 miljoni, kuri būs jāsamaksā no valsts budžeta sakarā ar to, ka stabilizācijas fondā kopš 20.decembra šie līdzekļi vairs neienāk, jo ar Latvijas Republikas Bankas prezidenta Einara Repšes rīkojumu šis lēmums ir apturēts kā prettiesisks. Par šā jautājuma tiesisko aspektu nebūtu jārunā, visiem ir skaidrs, un visas komisijas ir vienotas, ka šis Ministru padomes lēmums no juridiskā viedokļa ir nelikumīgs.

Bet kāpēc radās šis lēmums? Vispirms bija vēlēšanās ātri un operatīvi radīt finansiālos resursus lauksaimniecības produkcijas ražošanas nodrošināšanai. Šeit es gribu izteikt pārmetumu Ministru padomei un tās Juridiskajai daļai, kāpēc tā neredzēja, ka šis lēmums ir prettiesisks. Kāpēc vajadzēja premjeram 3.oktobrī pieņemt šo lēmumu un jau 9.oktobrī nosūtīt šo Ministru padomes lēmumu uz Augstāko padomi akceptēšanai? Šis lēmums tika saskaņots ar Augstākās padomes Ekonomikas komisiju. Kur palicis šis iesniegtais dokuments līdz šai dienai, es prasu? Tas ir jautājums, kurā varbūt vajadzētu Augstākajā padomē ierosināt dienesta izmeklēšanu. Ja lēmums būtu apturēts un noprotestēts kā nelikumīgs oktobrī tūlīt pēc tā pieņemšanas, tad šodien mums neizvirzītos jautājums par šo 220 miljonu rubļu likteni. Bet tas netika izdarīts. Kas pie tā ir vainīgs? Mēs arī visi esam līdzatbildīgi par to.

Ļoti nopietnu pārmetumu Ministru padomes vadībai es gribu izteikt par to modi, kas jau pārvēršas par sistēmu,- vispirms pieņemt kādu lēmumu un tad tikai domāt par finansu resursu nodrošināšanu. Tā tas jau ir bijis vairākkārtīgi, piemēram, bērnu preču dotēšanai... Mēs atceramies, kā tas bija. Tāpat arī par šā stabilizācijas fonda veidošanu. Tā nevar pārvērsties par praksi. Ir jābūt otrādi. Vairākkārtīgi mēs, deputāti, valdība, arī ministri, esam centušies domāt, ka ir vispirms jāzina, no kurienes tiks ņemti finansu resursi. Ja ir vajadzīgi, tad ir vajadzīgi akcepti Augstākajā padomē likumdošanas ceļā vai budžeta grozījumu kārtībā, un tad tikai var domāt par tā vai cita lēmuma realizāciju.

Ekonomiskais aspekts šim jautājumam. Kur aizgāja šī nauda? Populāri runājot, to noēda galvenokārt pilsētu iedzīvotāji, pērkot lētas pārtikas preces. Zinot mūsu pilsētu struktūru, es gribētu teikt, ka galvenokārt šos lētos pārtikas produktus lietoja rūpniecībā, celtniecībā, transportā strādājošie cilvēki.

Kā šie 10 procentu atskaitījumi ietekmēja uzņēmumu finansiālo stāvokli? Kāda ir bilances peļņa un peļņa, kas palika uzņēmumu rīcībā mūsu ražošanas nozarēs? 1991.gada 11 mēnešos bilances peļņa mūsu republikas uzņēmumos bija 5,2 miljardi rubļu. Tajā skaitā rūpniecībā- 3,6 miljardi rubļu jeb 69 procenti no visiem šiem 5,2 miljardiem, transportā- 0,5 miljardi jeb 10 procenti, celtniecībā- 24 miljoni rubļu.

Cienītie deputāti un cienītais kolēģi Edmund Krastiņ, es šos skaitļus nenosaucu tādēļ, lai atvēzētu roku šo līdzekļu piesavināšanai. Ar to es vienkārši raksturoju finansiālo stāvokli mūsu uzņēmumos un metu tiltu uz to, ko teica deputāts Antons Buls.

Ja es gribētu kādu izteikti uzteikt par bruņniecisku attieksmi jautājumu risināšanā, tad tas ir deputāts Antons Buls, kurš vienmēr skaidri novelk robežu- šeit es esmu kā uzņēmuma ieinteresētā persona, bet šeit es lemju kā Augstākās padomes deputāts.

Analizējot situāciju, kāda ir izveidojusies mūsu rūpniecībā, es gribu teikt, ka par to varbūt der padomāt gan Rūpniecības komisijai, gan Ekonomikas komisijai, gan mūsu Budžeta komisijai. Kāda veidojas situācija? Arvien vairāk palielinās tā peļņas daļa, kura paliek uzņēmumu rīcībā. Tas tikai liecina, ka ar visu nodokļu sistēmas sasprindzinātību un tā tālāk tieši šeit ir tā līdzekļu daļa, kas vispārībā devalvējas. Tāpēc ir ļoti nopietni jādomā, kā to iesaistīt apritē. Viens no paņēmieniem, kā to darīt, ir, lūk, iet šo likumā paredzēto ceļu. Tikai pārskatot statūtus uzņēmumā, ir iespēja diferencēti pieiet šim jautājumam.

Laiks ir aizgājis, šī stabilizācijas fonda nauda ir ieskaitīta un izlietota, un tagad ir jālemj, no kāda budžeta avota rēķina mēs šos līdzekļus, ja tā nolemsim, izmaksāsim. Es gribētu teikt sekojošo. Mīļie deputāti! Nejauciet taču (te Ozols jautāja Kodoliņam un tā tālāk) atlikumus budžeta iestāžu kontā, kas ir katra mēneša pirmajā datumā, ar budžeta pozitīvo saldo! Ja jums pirmajā datumā ir budžetā nauda, tas taču nenozīmē, ka jūs 5.datumā nemaksāsit saviem darbiniekiem algas, tas nenozīmē, ka jūs netaisīsit kādus tekošos vai kapitālos remontus, kur tūlīt tā nauda tiks izlietota! Kā var pieļaut tādu absurdu, ka atlikumus kontā jūs uzskatāt par budžeta pozitīvo saldo! Finansu ministrs pēc manis tūlīt nāks un runās. Mums ir tiesības viņam prasīt, kāds ir mūsu budžeta pozitīvais saldo, nobeidzot gadu 1.janvārī 1992.gadā. Viņi pat vēl nav sarēķinājuši to. Mums ir jāiztaisa šī analīze. Mēneša beigās acīmredzot jau būs šis saldo, un mēs to tūlīt deputātiem paziņosim, kā esam budžetu noslēguši 1991.gadā, un lemsim, kur šo pozitīvo saldo izmantot, vai iepirkt valūtas rezerves (jo valdībā nav šo valūtas rezervju pēc būtības) vai kaut kādā citādā veidā. Tā jau ir mūsu kompetence. Bet šobrīd jums jāapzinās, ka, balsojot par šā lēmuma to punktu, kurā paredzēts atmaksāt, 1992.gada pirmā pusgada budžets tūlīt būs mīnusos. Tātad, ja mēs atstātu šo summu neapmaksātu, mums ir iespējas par tādu summu palielināt algas minimumu vai pabalstus mazturīgajiem iedzīvotājiem, bērniem, invalīdiem, pensionāriem un tā tālāk vai kaut kādā citādā veidā to izlietot.

Es ļoti lūdzu apzināties situāciju un šobrīd neprasīt, lai šī nauda tiktu atmaksāta uzņēmumiem atpakaļ.

Priekšsēdētājs: Vārds Latvijas Republikas finansu ministram Siliņa kungam. Pēc tam būs pārtraukums, un pēc pārtraukuma runās rūpniecības un enerģētikas ministrs Millera kungs.

E.Siliņš, finansu ministrs: Cienījamo sēdes vadītāj, cienījamie deputāti! Es biju sagatavojis lielu runu šajā sakarībā par šo apspriežamo jautājumu, bet Zeiles kundzes teiktais pilnīgi apstiprināja to, ko es gribēju teikt. Šajā sakarībā kā finansu ministrs es gribētu griezties pie jums, cienījamie deputāti, ar vienu lūgumu- saprast to situāciju, kāda bija augusta dienās, kad valdība saņēma šo pieminēto 19.augusta telegrammu. Izpildot visu pēc labākās sirdsapziņas, kāda toreiz mums visiem bija, es domāju, mēs visus līdzekļus, kādi mums bija rīcībā, decentralizējām tādā veidā, ka izdalījām papildus vai arī novadījām zemākstāvošā posma budžetiem, atverot visus tos asignējumus, kādi bija paredzami un kādi bija plānoti līdz gada beigām, neatstājot rēķinā nekādus liekus naudas līdzekļus, nekādas naudas summas.

Es domāju vēl šodien, ka šis jautājums bija pareizi risināts un ka mana attieksme nav mainījusies ne augusta notikumu gaitā, ne arī šodien. Cita ceļa tajā laikā nebija. Cits jautājums, kā pavērsās apstākļi. Tā ir cita lieta. Bet tajā laikā tā bija jādara. Un es domāju, ja mēs parlamentā būtu tikušies oktobra pirmajā pusē, kad valdība 9.oktobrī iesniedza savu dokumentu un lūdza akceptēt mūsu lēmumu, mums acīmredzot būtu bijusi pavisam cita saruna un cita attieksme. Mēs esam kaut kur palaiduši laiku un kaut ko aizmirsuši.

Jautājums par līdzekļiem. Es nevaru apstrīdēt tos statistikas datus, kas šeit ir nosaukti. Tie ir pareizi. Bet ņemiet vērā to, ka budžeta līdzekļi tiek novirzīti katram atsevišķam kredīta rīkotājam viņa kontā plānoto summu ietvaros. Parlamentā šo budžetu esam apstiprinājuši, un iespējams, ka šodien viens no kredīta rīkotājiem šos līdzekļus vēl nav apguvis vai arī proporcionāli nav apguvis, jo mēs daudzus līdzekļus izdalījām, sākot ar 1.jūliju, ar 1.augustu, ar 1.septembri, katru mēnesi mēs šeit veicām budžeta operācijas, paredzot līdzekļus uz priekšu. Lūk, šie līdzekļi jau bija, tie bija tajā kontā un tos arī novirzīja šiem pasākumiem. Šie ir neizlietotie līdzekļi uz tiem datumiem.

Es negribu teikt, ka mēs šogad noslēgsim budžetu ar budžeta deficītu vai bez ienākumu pārsnieguma pār izdevumiem. Viennozīmīgi. Cik liels tas būs, to mēs šodien nevaram pateikt, jo 15.janvāris ir tā atskaites diena, kad kredītrīkotāji, tātad ministrijas, ministrijām pakļautās iestādes, iesniedz savas atskaites ministrijai un tālāk Finansu ministrijai. Pēc tam bankā notiek slēgumu darījumi, saņemam bankas atskaiti par budžeta izpildi. Tikai tad mēs redzam, kāda ir šā budžeta pārpilde, un varam runāt par šo līdzekļu tālāku novirzīšanu.

Lūk, šādi atlikumi arī bija tiešām kontos, bet tie bija kā neizlietotie budžeta līdzekļi un sava veida budžeta ienākumu pārsniegums pār izdevumiem, jo mēs jau tūlīt pēc puča dienām, sākot ar septembri, arī oktobrī un novembrī katru mēnesi izdarījām izmaiņas budžetā un šos atlikumus, kas arī bija, novirzījām papildu izdevumu segšanai. Pareizi Ozola kungs šeit teica, ka kopumā pagājušajā gadā parlaments pieņēmis lēmumus par 2 miljardu papildu līdzekļu izdalīšanu. Ja jau nebūtu šādu atlikumu, uz kā rēķina tad mēs tos 2 miljardus būtu izdalījuši? Ne jau uz tā rēķina, ka kaut kur palika neapgūti līdzekļi. Tieši uz ienākumu pārsnieguma pār izdevumiem. Tāpēc es domāju, ka to šeit nevajadzētu nosaukt kā argumentu un pateikt, ka, lūk, valdība kaut ko gribējusi slēpt vai valdība kaut ko neizdarīja. Es domāju, ka tas ir nepareizi pateikts, no šīs tribīnes neprofesionāli pateikts, nepakonsultējoties par lietas būtību, no kā izveidojušies šie atlikumi, kādi tie ir.

Es negribētu pieņemt Krastiņa kunga kritiku savā adresē par Finansu ministrijas teikto komisijā. Tas netika teikts tik asi, kā jūs pateicāt, ka, lūk, līdzekļu pārdale starp uzņēmējiem un sabiedrības vajadzībām ir tipisks sociālisma modelis. Nerunāsim tā! Kāpēc mēs vienmēr piesaucam šos, es gribētu pat teikt, apvainojošos vārdus!

Šodien te tika runāts un pat deputāti izteica pilnīgu apstiprinājumu tam, ka valstij saskaņā ar likumu par valsts uzņēmumu ir tiesības regulēt peļņas daļu, kas paliek tās rīcībā. Kāda šeit var būt runa par sociālisma modeli? Pareizi mans kolēģis, blakus sēdēdams, teica- kamēr pastāv valsts uzņēmums, pastāv sociālisma modelis. Tas varbūt ir cits jautājums, bet valstij kā sava īpašuma turētājai bija tiesības paņemt zināmu daļu, lai atrisinātu tos jautājumus, kurus vajadzēja. Es negribu vairs runāt, kur un kādiem mērķiem šie līdzekļi tika novirzīti, to mēs ļoti labi zinām gan vēsturiski, gan praktiski, bet ļoti lūdzu cienījamos deputātus ņemt vērā tos apstākļus, kādi bija tad. Tā nauda nekur nav pazaudēta, un tā nauda nekur nav ierakta, tā nauda, ja arī atskaites datos budžeta izpilde būs normāla (un tā būs normāla), tiks novirzīta pirmām kārtām virknei sociālo pasākumu, par kuriem es runāju iepriekšējā plenārsēdē, kad ieskicēju budžeta projektu 1992.gada pirmajam pusgadam.

Priekšsēdētājs: Ir tieši 10 minūtes, un mēs varam dot vārdu arī Millera kungam. Pēc tam būs pārtraukums. Pēc pārtraukuma vārds būs arhitektūras un celtniecības ministram Prūša kungam.

A.Millers, rūpniecības un enerģētikas ministrs: Cienījamie deputāti! Es noteikti neizmantošu visas 10 minūtes. Es gribētu vērst jūsu uzmanību uz sekojošu apstākli. Savā laikā, kad šis lēmums tika pieņemts, tas netika pieņemts pirmajā valdības sēdē, jo ministrijas viedoklis bija tāds, ka šis lēmums mūs virza principā atpakaļ uz sociālistisko sistēmu un ka šāda centralizēta dividenžu izņemšana nebūtu taktiski pareiza un nebūtu pieļaujama. Situācija, kāda bija tajā laikā, tika pareizi atspoguļota. Republikas budžetā līdzekļu trūkums bija jūtams, taču šie 10 procenti radīja lielu problēmu daudziem uzņēmumiem, kuri uz to brīdi nespēja nomaksāt uzreiz par deviņiem mēnešiem. Tātad lēmums bija ar atpakaļejošu datumu: par deviņiem mēnešiem nomaksāt šo līdzekļus. Virknē uzņēmumu tas palika kartotēkā.

Šobrīd laiks jau ir pagājis. Uzņēmumi šos līdzekļus jau ir nomaksājuši, šie līdzekļi ir pārskaitīti un iztērēti. Es uzskatu, ka šobrīd nevajag pieņemt lēmumu par līdzekļu atmaksāšanu. Tas vilciens sen ir aizgājis. Ja to lēmumu gribēja atmainīt, tad vajadzēja atmainīt oktobrī. Šobrīd visas izmaksas (jebkurš uzņēmējs tā rīkotos šādā situācijā) atkal ir iestrādātas cenās.

Es principā uzskatu, ka šobrīd šis lēmums, protams, pelna nosodījumu pēc savas būtības, tas nav normāls tirgus ekonomikas apstākļos. Taču šobrīd runāt par naudas atgriešanu uzņēmējiem, es domāju, ir stipri par vēlu un nevajadzīgi. Paldies.

Priekšsēdētājs: Godājamie kolēģi, es domāju, ka mēs esam nopelnījuši atpūtu līdz pulksten 12.00. Pēc tam klausīsimies Prūša kungu.

(Pārtraukums)

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieks Andrejs Krastiņš.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, ieņemsim vietas, godājamie kolēģi! Varam uzsākt debates. Taču vajag arī cieņu pret runātājiem, kuri gatavojas runāt.

Lūdzu, Prūša kungs!

A.Prūsis, arhitektūras un celtniecības ministrs: Augsti godātie deputāti! Es pacentīšos būt tikpat lakonisks kā mani kolēģi, jo vairāk tāpēc, ka daudz kas ir teikts, un visam tam, kas ir teikts šā pieņemtā lēmuma atbalstam, es, protams, pievienojos, jo vairāk tāpēc, ka es biju viens no tiem, kuri valdības sēdē balsoja "par".

Es gribētu jums dažos vārdos pastāstīt, kā no mūsu ministrijas viedokļa varētu juridiski un ekonomiski vērtēt šā lēmuma pieņemšanu.

Pirmkārt, mūsu pagājušā gada kontraktos ir paredzēta šāda līdzekļu izņemšanas iespēja, kā to paredz likums. Jūs iebildīsiet, ka nebija noteikts līguma veidā starp jums un uzņēmumu šis procents. Es gribu paskaidrot, ka pēc šā valdības lēmuma pieņemšanas mēs oktobrī izskatījām katra uzņēmuma ekonomisko darbību. Jūs atceraties, ka mums bija pagājušajā gadā būvmateriālu cenas fiksētas, līdz ar to, izskatot visu ekonomisko darbību visu likumu un lēmumu darbības sakarā, pārskatījām un abpusēji individuāli ar katru uzņēmumu saskaņojām cenu robežlīmeni ceturtajam ceturksnim, ņemot vērā arī šos 10 procentus. Īsi un skaidri.

Kas attiecas uz ekonomiskās darbības rezultātiem, tad, pirmkārt, uzņēmumu peļņa ceturtajā ceturksnī pieauga vēl straujāk nekā pirmajos trijos ceturkšņos. Uzņēmuma rīcībā paliekošā peļņa pieauga gan procentuāli, gan absolūtā summā. Trešām kārtām neviens no uzņēmumiem uz šo 10 procentu rēķina nelūdza paaugstināt un nepaaugstināja šo būvmateriālu cenu robežlīmeni pagājušā gada ceturtajā ceturksnī. Tā kā gads ir noslēgts, bilances ir pieņemtas, ekonomisko seku nav, tad es domāju (jo vairāk tāpēc, ka mēs to vismaz noformējām juridiski), ka lēmums ir jāpieņem tāds, ka šo naudu nekādā gadījumā nevajadzētu izņemt, kaut vai vēl ņemot vērā arī tīri politisko aspektu, kā to novērtētu mūsu lauki.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Plotniek!

A.Plotnieks: Godātie deputāti! Šodien mēs gan no tautsaimnieku, gan arī citu specialitāšu pārstāvjiem dzirdējām dažādus juridiskus vērtējumus, man jāsaka, pat visai precīzus. Tajā pašā laikā es tomēr gribētu varbūt atgriezties pie trim jautājumiem un iesākt ar izteikti juridisku analīzi, nobeidzot ar tīri cilvēcisku politiski ekonomisko un ētisko analīzi.

Tātad pirmais jautājums, uz kuru mums jādod šodien atbilde, ir: kāds ir šis Ministru padomes lēmums, cik tālu to varēja pieņemt un cik tālu tas bija likumīgs, cik ne un kas tajā ir pretrunīgs?

Protams, vērtējot situāciju visumā, lēmums ir pretlikumīgs. Šinī gadījumā nekādu šaubu nav, valdībai nebija tiesību noteikt normas, kas ir pretrunā ar likumu. Mēs atgriežamies atpakaļ pie vecā strīda, kuru mēs izstrīdējām, runājot par Ministru padomes statusu nākotnē.

Bet tajā pašā laikā, ja mēs tālāk mēģinām šķetināt šo attiecību kamolu, man jāsaka, ka ne jau valdība vien šeit rīkojās juridiski apšaubāmi. Sava daļa vainas ir jāuzņemas mums visiem, arī parlamentam, sava daļa vainas ir jāuzņemas komisijām. Kāpēc?

Valdība pieņem šo lēmumu 3.oktobrī. Jau 9.oktobrī Augstākajai padomei tiek adresēta vēstule ar numuru 1806232, kurā šis jautājums tiek virzīts izskatīšanai. Augstākā padome klusē. Tikai pēc vairāk nekā diviem mēnešiem, saņemot atgādinājuma vēstuli un jau veidojoties konfliktsituācijai starp Finansu ministriju, valdību, no vienas puses, banku, no otras puses, un tā tālāk, Augstākā padome sāk runāt. Augstākās padomes pastāvīgās komisijas vēstulē, kas ir datēta ar 9.janvāri un kuras numurs ir 10202, ir tāds teikums: "Minētais valdības lēmums saskaņots ar Latvijas Republikas Augstākās padomes Ekonomikas komisiju." Šodien Ekonomikas komisija ir tā, kas sit kulaku šeit uz katedras un saka: "Nost ar tādiem valdības lēmumiem!" Kad galu galā mēs dzirdam patiesību? Vai mēs to dzirdam šajā 9.janvāra lēmumā vai šodien? Acīmredzot arī tam tomēr jābūt noskaidrotam. Tāpēc es gribētu teikt, ka šodien, izvērtējot šo lēmumu tīri juridiskas analīzes līmenī, mums tas ir jāatzīst par pretlikumīgu un jāatceļ.

Tālāk. Kādas būs juridiskās sekas? Šeit mūsu priekšā ir divas pozīcijas: viena ir Budžeta komisijas, otra ir Ekonomikas komisijas pozīcija. Viena atzīst, ka šiem līdzekļiem būtu jāpaliek tur, kur tie ir, otra pozīcija- Ekonomikas komisijas pozīcija- līdz 30.jūnijam tos vajag uzņēmumiem atdot. Šeit ir, protams, juridiskā analīze, bet šeit ir arī citi momenti.

Es vienkārši aplūkoju elementāru situāciju. Kāds no jums atgriežas vakarā savā mājoklītī un kādā tumšā vārtrūmē viņu sagaida liels tēvainis, turot rokās kaut ko līdzīgu pistolei, un saka: "Naudu vai dzīvību!" Pa rokai gadās kāds miets, ar šo mietu tēvainim pa galvu, tēvainis krīt un ir pagalam. Nauda paliek kabatā un viens līķis vairāk. Pēc tam izrādās, ka uzbrucējam rokās nav bijusi vis īsta pistole, bet gan rotaļu revolveris. Kad tiesā teiks, ka jūs pārkāpāt nepieciešamās aizstāvēšanās robežas, vai šim apsūdzētajam nebūs tiesību iebilst? Tiesnese, aizejiet šajā tumšajā vārtrūmē, pieejiet klāt, paostiet un pataustiet šo pistoli, ar kuru man draudēja! Vai es varēju zināt, kas mani gaida? Es domāju, šāds jautājums būs loģisks.

Tāpat arī šodien šinī joprojām gaišajā telpā mēs varam gudri spriedelēt par situāciju augustā, septembrī un oktobrī. Bet galu galā apvērsums taču bija realitāte! Kā varēja izvērsties šī pati kāpurķēžu žvadzoņa Doma laukumā, to no mums neviens laikam nezināja, vai tā ir rotaļu pistole vai īsta, vai tā izšaus vai neizšaus.

No šā viedokļa valdības rīcība ar naudas līdzekļiem tajā momentā bija korekta un pareiza. Ne mums šeit šodien sākt spriedelēt, ka tomēr vajadzēja kaut ko paturēt. No šā viedokļa spriežot, turpmākais risinājums izriet no ikdienas risinājumiem. Būsim reālisti! Ja uzmanīgi jūs pavērtēsiet tos skaitļus, kurus mums šeit minēja Budžeta komisijas priekšsēdētāja, tad faktiski, ja šajā Lauksaimniecības stabilizācijas fondā ir iemaksāti 220 miljoni, lauksaimniecībā iztērēta uz šo mirkli jau bija puse miljarda. Ar šo pusmiljardu samaksāja par to, ko pilsētas apēda maizītes, piena, gaļas un citu produktu veidā. Padomāsim par to, vai šodien kāds ir tiesīgs pretendēt uz šo naudas saņemšanu atpakaļ! Vēl vairāk. Es atgriežos pie sava iemīļotā jautājuma par apgrozījuma nodokli. Es vēlreiz šeit visiem gribu atgādināt, ka mūsu lēmums šajā jautājumā ir vairāk nekā dīvains, jo šodien pircēji maksā divus apgrozījuma nodokļus. Viens ir vecais- starp pašizmaksu un vairumtirdzniecības cenu, kurš pēc tam gluži vienkārši it kā pagaisa, pazuda brīvo cenu miglājā, otrs ir šis 10 procentu nodoklis, kuru mēs piespēlējām klāt.

Bet tagad vēl nākamā pretruna. Šodien mūsu cilvēks Latvijā maksā divus nodokļus, Krievijā maksā vienu, bet Krievijā tas ir 28 procentu liels. Mēs, saņemot preces no Krievijas, piemaksājam 28 procentus, bet, eksportējot uz Krieviju, saņemam tikai 10 procentus apgrozības. 18 procentu ir starpība. Bet Krievijā ir tikai viens nodoklis! Pie mums ir viens pazudušais, izzudušais, izgaisušais, otrs- šie nabaga 10 procenti. Tātad 36 procenti viduvēji tik, cik bija toreiz apgrozības nodoklis, plus 10 procenti, mums iznāk 46 procenti. Valstij paliek tikai 10 procenti. No šā viedokļa rūpniecības uzņēmumi ir saņēmuši naudu, kuru mēs vēlreiz gribam viņiem izsniegt jau vairākkārt atpakaļ.

Ja mēs runājam par to, kas ir bagāti un kas ir nabagi, es gribētu vēl minēt tādu momentu, ka operatīvie dati par norēķinu kases konta atlikumiem uz 1.janvāri, tikai ņemot četru nozaru rūpniecības uzņēmumus, bija 354 miljoni rubļu. Ja mēs tālāk runājam par šiem jautājumiem, tad atcerēsimies arī to, ka šodien mūsu pensionāra dzīves līmenis ir ceturtā vai trešā daļa no tā, kāds viņam bija divus gadus atpakaļ.

Tātad, godājamie kolēģi, domāsim par to, kā glābt situāciju šajā līmenī, jo rūpniecības uzņēmumi visus zaudējumus jau ir kompensējuši un rīt kompensēs ar to pašu nepārtraukto cenu celšanu. Tātad domāsim par cenu celšanas apturēšanu! Domāsim par cilvēka dzīves līmeņa saglabāšanu! Šajā sakarībā, neatmaksājot šodien nevienu rubli, mēs varam tomēr rīt vismaz tā vai citādi ietekmēt sociālo situāciju stabilizācijas virzienā. Parīt mēs varam turpināt strādāt pie nodokļu likumdošanas, veidojot progresīvu likumdošanu, tādējādi, ka tas ražotājs, kurš ražo iekšējam tirgum vairāk nekā vakar, maksā mazāku nodokli, viņš ir ieinteresēts ražot vairāk. Līdz ar to radīsies vismaz kaut kāda perspektīva, ja ne situācijas uzlabošanai, tad stabilizācijai.

Tāpēc es ierosinātu šajā sakarībā atbalstīt to pozīciju, kuru piedāvā Apvienotā budžeta komisija. Juridiski vajadzētu izlemt jautājumu par to, ka lēmums acīm redzami ir klaji pretrunā ar likuma prasībām un ka mēs to atceļam, bet tajā pašā laikā no ekonomiskās mērķtiecības viedokļa šobrīd neviens neko nevar kompensēt, ne atmaksāt. Mēs joprojām esam tajā pašā ekonomiskā kraha situācijā, kurā bijām vakar.

Priekšsēdētājs: Deputāts Lucāns.

J.Lucāns: Cienījamie deputāti! Nezinu, kā jums, bet man liekas, ka ar katru brīdi mūsu situācija kļūst arvien smagāka un smagāka un ar katru brīdi palielinās to jautājumu loks, kuri jau slīd no mūsu rokām ārā un kurus mēs nespējam nekādā veidā vairs kontrolēt. Ja mēs šobrīd mēģināsim to izskaidrot ar atsevišķām kļūdām, diez vai tas būs īsti pareizi un pietiekami pamatoti. Es gribētu teikt, ka ir jau pieļauta vesela kļūdu sērija, šī sērija turpinās un tā sākas varbūt pat no nepareizām sākotnējām nostādnēm.

Es izvirzīšu jautājumu varbūt šādā veidā: kas pašreiz apsaimnieko valsts uzņēmumus? Kas ir ieinteresēts valsts uzņēmumu racionālā darbībā? Kas ir ieinteresēts valsts uzņēmumu ekonomiski pareizā darbībā un ekonomiskajā rezultātā? Cik ilgi var turpināties tāds process, ka samazinās ražošana un palielinās darba alga? Cik ilgi var turpināties tāds process, ka uzņēmuma vadītājam tiek rekomendēts dot cilvēkiem kaut kādu darbu, lai tikai nebūtu bezdarba?

Ja es to visu prātā mēģinātu analizēt, tad man liekas, ka tas viss rodas no viena, no tā, ka mūsu valdība pašā sākotnējā stāvoklī ir deklarējusi, ka valdībai ir tikai valsts funkcijas. Bet kas apsaimnieko valsts īpašumu? Kas ir ieinteresēts valsts īpašuma racionālā apsaimniekošanā? Joprojām tas nav skaidrs, un arī šodien man neviens nevar atbildēt uz šo jautājumu.

Dažas nedēļas atpakaļ es premjeram uzdevu šo jautājumu, atbilde bija tāda: "Augstākā padome ir tā, kas apsaimnieko valsts īpašumu". Lūk, šī neskaidrība pamatnostādnēs, pēc manām domām, arvien dziļāk un dziļāk mūs ved purvā iekšā. Nevar vienkārši tāpat patvarīgi nolemt, ka es turpmāk vairs šo īpašumu neapsaimniekošu un lai to apsaimnieko kāds cits, šinī gadījumā- uzņēmuma vadītājs. Tā dzīvē nenotiek. Tas notiks tikai tad, ja būs radīti ekonomiskie nosacījumi, kāpēc tas uzņēmuma vadītājs tā vai citādi apsaimnieko šo uzņēmumu.

Lūk, šos nosacījumus mēs neesam radījuši. Lūk, tāpēc ir viss šis haoss, kas ap mums veidojas. Tas turpina padziļināties un neizbēgami turpinās. Man ļoti bail no šā negatīvā uzkrāšanas procesa, kas pašreiz notiek rūpnīcās, kur mēs vēl turpinām mākslīgi slēpt faktiski šo bezdarbu. Tas ir tvaika katls, kurā, tā sakot, ir aiztaisīts drošības vārsts ciet, spiediens krājas, un eksplozija būs jo briesmīgāka, jo ilgāk mēs turēsim šo lietu žņaugos. Šī katastrofa mums nevar paiet garām.

Būtu kaut kas radikāli jāmaina tūlīt, steidzīgi, nekavējoties, lai šo spiedienu sāktu samazināt šodien, rīt. Diemžēl es neesmu pārliecināts, ka mēs esam spējīgi kaut ko tādu izdarīt. Šajā ziņā, pēc manām domām, parlamenta nostādne daudzos jautājumos ir veicinājusi šo procesu, kas rada šo neskaidrību. No vienas puses, valdība it kā neapsaimnieko vairs valsts uzņēmumus. No otras puses, uzņēmuma vadītājs daudzos gadījumos tiek uzskatīts par mūsu ienaidnieku. Tā vai citādi tās ir, tā sakot, pagātnes paliekas, ar kurām mums jārēķinās. Šāds stāvoklis, protams, nevar palikt bez sekām. Es saprotu, ja mūsu rīcība būs tāda, ka mēs izvērtēsim katru vadītāju pēc viņa darbības, politikas un tā tālāk un viņa vietā ieliksim citu vadītāju, kuram uzticamies, un tad dosim viņam visas pilnvaras, attiecīgās funkcijas un attiecīgās ekonomiskās garantijas, lai rodas šis īpašnieks, kas ar īpašnieka pieeju uzņēmumos saimnieko, bet nevar atstāt uzņēmumu tādā stāvoklī, ka tikai paceļ cenas, palielina algas un samazina darba apjomu.

Izejot no šā viedokļa, tādas kļūdas, kādas mēs šodien labojam šajā lēmuma projektā, turpmāk mēs labosim arvien biežāk un arvien vairāk. Tāpēc man gribētos atbalstīt 112.dokumentu, kurā tomēr reālistiskāk izvērtēta šī situācija. Tas ir Budžeta komisijas izstrādātais dokuments šajā jautājumā, ko mēs šodien apspriežam. Bet tikai vēlreiz man gribētos atgādināt, ka ar to šī lieta nebeigsies, ja mēs nespēsim novērst pamatcēloņus un negribēsim tos novērst, ja mēs nenodosimies šai dziļākajai analīzei, lai konstatētu šos pamatcēloņus.

Man būtu tāda liela vēlēšanās, ka kādreiz varbūt varētu Augstākās padomes tautsaimnieki sanākt kopā, sanākt tie, kuri ar tautsaimniecību kaut kādā veidā nodarbojas, apspriest šos jautājumus un radīt kaut kādu pozīciju šajā jautājumā.

Runājot ar valdības pārstāvjiem, daudzos gadījumos viņi norāda, ka, lūk, šī politika ir Augstākās padomes noteikta. Cik ilgi mēs liksim vainu viens uz otru un tanī pašā laikā nerisināsim jautājumu? Man ļoti gribētos vērst deputātu uzmanību uz šā stāvokļa lielo sarežģītību, svarīgumu un nepieciešamību to atrisināt.

Priekšsēdētājs: Deputāts Kide.

E.Kide: Cienījamie deputāti un cienījamie valdības pārstāvji! Ja jūs ieklausījāties deputātu un ministru runās, tad jūs dzirdējāt, ka neviens neapšauba toreizējo nepieciešamību tajos politiskajos apstākļos pieņemt šādu lēmumu, ka naudas līdzekļi, kuri atradās kasē, izlietojami lauksaimniecības dotācijai, lai varētu ieturēt zemās pārtikas preču mazumtirdzniecības cenas. To neviens neapšauba. Apšauba, ja ieklausāties, pavisam kaut ko citu. Arī es apšaubu. Kāpēc pēc šīs situācijas beigšanās valdība tūdaļ šo ārkārtējo lēmumu neatcēla, bet faktiski iecēla šo lēmumu status quo, un vēlāk tas nonāca hroniskā stāvoklī un faktiski palika kā papildu likums par jaunu, 10 procentu lielu nodokli? Ja šāds nodoklis būtu nepieciešams, tad valdībai vajadzēja griezties Augstākajā padomē un šo lēmumu šeit rast un pieņemt. Bet deputāti jau teica, ka tas nav atsevišķs gadījums, tā ir valdības prakse.

Negribu pieskaitīt klāt vēl tos likumus, par kuriem jau runāja, kurus valdība mierīgi pārkāpj ar saviem lēmumiem.

Tādēļ es visumā atbalstu Apvienotās budžeta komisijas lēmumu, kas atceļ šo valdības lēmumu kaut šodien, atjaunojot juridisko taisnīgumu. Bet atceļ ar šodienu, nevis ar valdības lēmuma spēkā stāšanās dienu. Līdz ar to netiek atdota jau izlietotā nauda, tautas izlietotā nauda rūpnieciskajiem uzņēmumiem. Es ļoti atzinīgi novērtēju ministru- Prūša kunga un Millera kunga- uzstāšanos, kuri kā naudas saņēmēji izprot šo situāciju un atbalsta Apvienotās budžeta komisijas lēmumu.

Jāprasa, kas tad ir saņēmis šos līdzekļus? It kā lauksaimniecība. Faktiski tauta caur zemām mazumtirdzniecības cenām. Saņēma arī rūpniecības strādnieki. Tādējādi nevar prasīt otrreiz to atpakaļ. Šodien, pēc Ekonomikas komisijas priekšlikuma, no valsts kases, kas paredzēta pašlaik nākamajam budžetam, kuru pēc dažām dienām apspriedīsim, jāietur 220 miljoni rubļu. Kas tad to zaudēs? Zaudēs sociālā sfēra, kas nesaņems no budžeta, zaudēs tautsaimniecība, tajā skaitā arī rūpniecība, enerģētika un viss cits. Zaudēs lauksaimniecība, kas visvairāk prasa. Līdz ar to celsies produktu cenas un atkal būs inflācijas virpulis.

Cienījamie deputāti, pēc dažām dienām mēs apspriedīsim, jūs komisijās jau apspriežat budžeta projektu, kurā sadārdzinājums ir ielikts 1,8 un 1,9 reizes, bet faktiski, izskatot Budžeta komisijā, tas ir 5,6. Prūša kungs zina, ka celtniecībā 10, 15 un nezin cik reižu. Visa tā naudiņa jāpiešķir būs ar jaunu koeficientu, jo draud budžeta deficīts, no kura mēs visu laiku izvairījāmies. Jūs zināt, ko nozīmē iet uz budžeta deficītu? Ja Repšes kungs jau raksta avīzē, ka naudas reforma būs tuvākajā laikā (un tā būs), ko tas nozīmē šajos apstākļos?

Grūbes kungs jau pareizi teica, ka daudzos rūpniecības uzņēmumos algas paceltas nenormālas, un tauta runā par šīm algām. Runā pensionāri rindās, pērkot tikai maizītes kukulīti, runā bāreņi un citi vāji apgādātie. Tāpēc mums ir jādomā par budžetu, par ekonomisko stāvokli. Es aicinu tādēļ balsot par 112.dokumentu, kas daudzmaz izlīdzsvaros mūsu budžetu, ar kuru es nezinu, kā mēs vispār arī šajā gadījumā tiksim galā.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Černaj!

R.Černajs: Cienījamais priekšsēdētāj, cienījamie deputāti! Ir izskanējuši daudzi un dažādi viedokļi par šo jautājumu. Protams, katram zināmā mērā ir taisnība. Protams, mēs atceramies, kāds bija šis brīdis, kad šo lēmumu pieņēmām, kāda bija šī situācija. Protams, tas bija vienīgais politiski pareizais lēmums, kādu tajā brīdī varējām pieņemt.

No otras puses, tomēr ir jāsaka, ka arī tālākajā situācijas izvērtējumā tika konstatēts, ka budžeta ienākumi tomēr tika prognozēti ne tā, kā tie patiešām reāli izpildījās. Tomēr vajadzēja šajā procesā iejaukties ātrāk un šos brīvos naudas līdzekļus izmantot racionālāk. Arī tā, protams, ir mācība. Es domāju, ka nebūtu šeit jāveic organizatoriski pasākumi, noskaidrojot, kurš bija tas ierēdnis, kas konkrētā mirklī nepareizi izdarīja, bet ir jāmācās un jāstrādā pie budžeta veidošanas. Deputāti daudz un pareizi runāja, kā un kur šie līdzekļi tiek izmantoti. Arī tā ir taisnība, ka lielākā tiesa šo līdzekļu tika izņemti no uzņēmumiem, kurus veido 80 procenti lielražotāju un kuriem praktiski ir monopola stāvoklis. Protams, nevar tā voluntāri izņemt, kā tas tika izdarīts, tāpēc jau arī Ekonomikas komisija ieteica valdībai sagatavot, tas ir, pieņemt, šo lēmumu tikai tādā gadījumā, ja valdība sagatavos priekšlikumus izmaiņām likumā "Par valsts uzņēmumu". Šeit ir jāuzņemas vaina Ekonomikas komisijai, ka tik tiešām tas process tālāk netika izkontrolēts.

Bet, no otras puses, tomēr Ekonomikas komisijai par attaisnojumu gribu teikt, ka pie tā darba apjoma, kas Ekonomikas komisijai ir veicams, tomēr nevar katram atsevišķam lēmumam projektā izsekot no tā tapšanas brīža līdz realizācijai. Bet, protams, tas tik tiešām ir jādara un jākontrolē. Šeit es nebūt negribu atbildību samazināt.

Tālāk par to, kā šis jautājums tiek traktēts, par to, ka tiek skatīta Ekonomikas komisijas priekšsēdētāja personība kontekstā ar šo lēmumu un Ekonomikas komisijas darbība sakarā ar ekonomisko stāvokli valstī. Es domāju, ka tomēr mums vajadzētu aiziet no šiem vecajiem un labajiem Centrālkomitejas pasākumiem, kad atrada vainīgo amatpersonu, izsauca viņu uz biroju, kārtīgi "nomazgāja", atlaida no darba vai veica vēl kādus citādākus organizatoriskos pasākumus un atsūtīja no kaimiņu kolhoza vai kaimiņuzņēmuma kārtīgu partijas sekretāru, kurš sevi bija labi parādījis, cerot, ka tagad viņš noliks šo uzņēmumu "uz pareizās kājas".

Es redzu ļoti bīstamu tendenci, kas parādās visos līmeņos no jebkurām amatpersonām,- tā ir tikai savu uzskatu dominante pār pārējiem, uzskatot, ka "ir mans viedoklis un ir nepareizais viedoklis". Es domāju, ka no tā mums būtu jāatiet. Tomēr jāstrādā konstruktīvi.

Šeit es tomēr gribētu pārmest nedaudz kolēģim Grūbem. Es uzskatu, ka viņa uzstāšanās bija zināmā mērā neētiska. Šis jautājums ir aktuāls, kā mēs zinām, kopš augusta, bet kolēģim Grūbem tomēr pietika drosmes kritizēt kolēģi Kehri tikai tad, kad viņš aizbraucis prom, tā teikt, "spēle uz vieniem vārtiem". Tomēr tā ir drošāk. Es domāju, ka tas nav solīdi.

Kas attiecas uz Ekonomikas komisijas iekšējo darbu, tad gribu teikt, ka tā tomēr ir Ekonomikas komisijas prerogatīva, ka tā organizē savu darbu. Nevienā nolikumā nav teikts, ka komisijas priekšsēdētājs nevarētu atrasties komandējumā. Ekonomikas komisijas priekšsēdētājs atrodas komandējumā. Ir bijusi Ekonomikas komisijas sēde, kur, ņemot vērā šos apstākļus, ir sadalīti pienākumi starp Ekonomikas komisijas priekšsēdētāja vietniekiem un sekretāru. Ekonomikas komisiju ir pastiprinājis tāds deputāts kā Edmunds Krastiņš.

Tātad Ekonomikas komisija var strādāt. Es domāju, ja būs kāda nepieciešamība, mēs ar to paši tiksim galā. Bet es domāju, ka mēs atteiksimies no tādas prakses, lai pārmestu Ekonomikas komisijai, ka tā veicina ekonomikas sabrukumu. Tāpat es varētu teikt, ko ir darījis jaunais Lauksaimniecības komisijas priekšsēdētājs un Lauksaimniecības komisija, lai paceltu lauksaimniecību. Varētu nosaukt visas pārējās komisijas, tajā skaitā Izglītības, kultūras un veselības aizsardzības komisiju. Bet no tā jau process uz priekšu nevirzīsies. Es tomēr domāju, ka katram būtu labāk strādāt savā sfērā, nevis cītīgi nodarboties ar uts meklēšanu svešā kažokā.

Kā jau teicu, pieņemot šo lēmumu, Ekonomikas komisija vadījās no principa, lai lēmumu tomēr pieņemtu. Domas arī dalījās, bet mēs pieņēmām, pēc mūsu domām, ekonomiski un juridiski sterilāko variantu. Pilnīgi pieņemams, protams, ir Budžeta komisijas lēmums, varbūt tas ir pat pieņemamāks. Katrā ziņā, es domāju, ka to deputāti izvērtēs balsojot.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Stroganov!

F.Stroganovs: */Cienījamie kolēģi deputāti! Šodien mēs skaidri redzam, ka pārkāpts Augstākās padomes pieņemtais likums. Šodien mēs būtībā vērtējam šī likuma pārkāpumu. Pārkāpts ne tikai viens likums. Pārkāpts arī likums par valsts uzņēmumu, būtībā valsts uzņēmumam uzliekot papildu nodokli, valdībai no uzņēmumiem paņemot daļu līdzekļu ar skaisto izkārtni- Lauksaimniecības stabilizācijas fonda izveidošanai. Bet kas patiesībā ar šo naudu notika? Lauksaimniecība šo naudu nav saņēmusi. Mums nu stāsta, ka šo naudu esot saņēmusi rūpniecība, kas pārstrādā lauksaimniecības produkciju. Un kas ir noticis tālāk? Pārstrādājošā rūpniecība, saņemot papildu subsīdijas no valsts kases, iedzīvotājiem preču veidā šīs subsīdijas nav atgriezusi. Jo tajā pašā laikā augustā tika paaugstinātas lauksaimniecības produktu iepirkuma cenas, graudiem, piemēram, trīs reizes- agrāk iepirka par 20 kapeikām, tad par 86 kapeikām. Bet kas tad parādījās veikalu plauktos? Veikalu plauktos parādījās preces, kuru cena bija pieaugusi 30 reizes! Rudzu maizes cena bija 20 kapeikas, kļuva 6 rubļi. Izveidojās milzīgas šķēres, jo pārstrādājošā rūpniecība ir monopolists, kas ienākumus gūst no diviem avotiem- no valsts budžeta dotāciju veidā, kā arī caur pārstrādāšanas mehānismu. Kur aiziet šie superienākumi? Un no kurienes tie parādās? No iedzīvotāju kabatām! Lūk, pie kā noved likuma pārkāpumi!

Šodien mums jāatrod izeja, kā šādus pārkāpumus novērst. Jo būtībā šī nauda sākumā tiešām bija paredzēta it kā stāvokļa uzlabošanai, kas patiesībā nenotika. Ja tā notiek, tad pārstrādājošā rūpniecība nav ieinteresēta turpmākā tālākvirzībā. Tās uzņēmumiem ir izdevīgi būt valsts īpašumā un baroties no budžeta kabatas. Ar tādu ekonomisko politiku tie neies uz privatizāciju. Lūk, tāpēc visi privatizācijas likumi, visi pasākumi buksē, neskatoties uz to, cik tie ir labi vai slikti. Ekonomiskā ieinteresētība stāv augstāk par visu. Un tā rodas arī budžeta pārkāpums, tas ir, viens pārkāpums velk aiz sevis veselu pārkāpumu ķēdi. Tāpēc es viennozīmīgi stāvu tādās pozīcijās, ka šis Ministru padomes lēmums ir jāatceļ. Ja mēs to neatcelsim šodien, tas darbosies tālāk. Tāpēc es aicinu balsot par šī nelikumīgā lēmuma atcelšanu.

Bet tagad paskatīsimies tālāk. Ja šodien mēs pieņemsim lēmumu par izņemto līdzekļu atgriešanu uzņēmumu kasē, mēs it kā atjaunosim taisnīgumu, kaut patiesībā taisnīgumu nevis atjaunosim, bet turpināsim aplaupīt iedzīvotājus. Jūs saprotiet, tā nevar, jo izrādās, ka šādi, it kā labu darot, taisnīgumu atjaunot nevar. Kāpēc? Tūlīt es mēģināšu izskaidrot. Vakar es par to runāju Budžeta komisijas sēdē. Mums nāksies šo naudas summu atskaitīt no 1992.gada pirmā pusgada budžeta. No kā mēs šo naudu savāksim? No sociālās sfēras. Taču tā šodien, ja skatām sociālā virziena ministrijas- Veselības aizsardzības, Tautas izglītības, Kultūras-, jau tā ir nabadzīga. Šodien Finansu ministrija slimnīcām ēdināšanai ievieš trešo koeficientu. Vai šodien ar trešo koeficientu var paēdināt cilvēku? To visu mēs jūtam un zinām. Tas nozīmē, ka tad, ja šo naudu ņemsim no budžeta, slimnīcās būs jāpāriet uz otro koeficientu, tas ir, sociālo sfēru noliksim pilnīgā nabadzībā.

Ko mums darīt, lai šajā situācijā atjaunotu taisnīgumu? Par to šodien jāizlemj. Manuprāt, pareizi būtu šodien šo lēmumu atcelt. Bet līdzekļus atgriezt no budžeta būtu netaisnība pret visiem iedzīvotājiem- kā zemniekiem, tā rūpniecībā nodarbinātajiem, bet jo sevišķi pret sociālo sfēru, pret apkalpojošajiem. Tāpēc balsosim par to dokumentu, ko piedāvā Budžeta komisija. Paldies par uzmanību./

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Karlson! Šeit vairāki deputāti ir iesnieguši rakstisku iesniegumu no Sociālās nodrošināšanas un veselības aizsardzības komisijas, kura lūdz pārtraukt debates. Es to arī darīšu, vēl jo vairāk tāpēc, ka Karlsona kungs ir pēdējais, kurš ir pieteicies debatēs. Lūdzu.

J.Karlsons: Godātais priekšsēdētāj, cienījamie deputāti! No šīs tribīnes šodien ir izskanējuši ļoti daudzi argumenti gan par, gan pret šiem pamatojumiem attiecībā uz Ministru padomes lēmumu. Es vairs negribētu runāt par šiem jautājumiem, bet kā Budžeta komisijas loceklis gribētu drusku parunāt par praktiskiem jautājumiem. Budžeta komisijas lēmumā šinī gadījumā man nav pieņemams 2.punkts. Kāpēc? Uzskatu, ka arī šis jautājums ir jāatrisina likumīgi. No šīs tribīnes neviens runātājs neapšaubīja to, ka jautājums risināts nelikumīgi. Līdz ar to es gribētu, lai šis jautājums tiek līdz galam atrisināts likumīgi.

Rūpniecības komisija jau oktobrī priekšlikumā valdībai izteica priekšlikumu šo dividendi ievākt likumīgi, pārskatot statūtus visiem uzņēmumiem. No šīs tribīnes cienījamais ministrs Prūša kungs izteicās, ka, lūk, viņa ministrijā gandrīz visiem uzņēmumiem šie līdzekļi ir atskaitīti pēc līguma, tas ir, pēc statūtu principa. Tātad vairs nav spēkā apgalvojums, ka pašreiz būtu jāatdod atpakaļ 200 miljoni rubļu, jo no uzņēmumiem, ar kuriem noslēgti šie līgumi, līdzekļi ir atskaitīti likumīgi. To pašu var izdarīt visas pārējās ministrijas ar saviem uzņēmumiem. Šis priekšlikums ir arī Rūpniecības komisijas lēmumā, domāju, ka tas nav jāatkārto. Es domāju, ka tas ir ministrijas darbs, kuru nepieciešams veikt ļoti steidzīgi, līdz ar to atgriežot budžetā šos līdzekļus.

Es atbalstītu priekšlikumu apvienot 62.lēmumu, kuru ir iesniegusi Ekonomikas komisija, un Budžeta komisijas lēmumu, kurš ir 112.dokumentā. Pirmie punkti ir pilnīgi identiski. Aicinu balsot par 2.punktu. Personīgi es balsošu par Ekonomikas komisijas varianta 2.punktu.

Priekšsēdētājs: Tātad debates ir beigušās. Mums ir divi dokumenti. Laikam būtu jādod galavārds gan Kodoliņa kungam, gan arī Zeiles kudzei ļoti īsam rezumējumam, pēc tam sāksim balsošanu.

Lūdzu, Kodoliņa kungs, jums vārds!

A.Kodoliņš: Cienītie kolēģi, es netaisos šeit rezumēt, es drīzāk gribētu izteikt savus priekšlikumus par procedūru. Spriežot pēc tām debatēm, kuras mēs dzirdējām, neviens no runātājiem, pat ministru kungi, tomēr neiebilda, ka šis lēmums nebūtu juridiski korekts. No otras puses, ir sagatavoti ļoti daudzi lēmuma projekti. Ja mēs principā balsosim par to lēmuma projektu, kurš ir populārāks, un to pieņemsim kā galējo lēmumu, tad var iznākt situācija, ka mēs visi esam par to, ka tie ir pieņemti nelikumīgi. Bet mēs it kā nesavācam nevienam no projektiem balsis, un lēmums paliek spēkā. Tāpēc mans priekšlikums ir, ka jābalso par to, kuru variantu ņemt par pamatu. Pēc tam ir jābalso vai jātaisa korekcijas tekstā, un jānobalso kā par galīgo lēmumu.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vai Zeiles kundze vēlas izmantot savas tiesības teikt kaut ko?

V.Zeile: Cienītie kolēģi, runājot par 112.dokumentu, es gribētu pateikt sekojošo. Tātad es saprotu, ka neviens no klātesošajiem neiebilst pret 1.punktu- atcelt šo 259.lēmumu. 2.punktā mēs pasakām, ka šie 220 miljoni rubļu, kas ir saņemti stabilizācijas fondā un jau ir izmaksāti, šobrīd nebūtu atmaksājami no valsts budžeta.

Šeit es gribu pamatot to, kāpēc mēs tādu viedokli aizstāvam, ar papildu informāciju. Faktiski situācija ir tāda, ka no šiem 220 miljoniem rubļu, kas ir ienākuši stabilizācijas fondā, apmēram 80 procentus veido maksājumi no ļoti rentabliem monopoluzņēmumiem.

Piemēram, "Rīgas tekstila" peļņa, kas palika uzņēmuma rīcībā uz 1.oktobri, bija 57 miljoni. Šī peļņa, kas palika uzņēmuma rīcībā, veidoja 59 procentus no bilances peļņas. Tā ir palielinājusies, salīdzinot ar pagājušā gada attiecīgo periodu, divas ar pusi reizes.

"Rīgas manufaktūra"- peļņa, kas paliek uzņēmuma rīcībā, ir 66 miljoni, tas ir, 70 procenti no bilances peļņas, šis īpatsvars, salīdzinot ar pagājušo gadu, palielinājies pusotras reizes.

Daugavpils ķīmiskās šķiedras rūpnīca- 39,6 miljoni, uzņēmuma rīcībā paliekošā peļņa pret bilances peļņu ir 63 procenti, un tā joprojām.

Līdz ar to šis dokuments faktiski neko būtisku nepalīdz tiem mazajiem uzņēmumiem, kuriem izpildīt šo 10 procentu atskaitījumu bija samērā grūti un kurus, kā es saprotu, šeit arī aizstāv daži deputāti. Mums iznāks efekts ar pretējo zīmi, mēs samaksāsim no budžeta tiem, kuri jau šobrīd pat nevar izmantot šo peļņu, cienītie kolēģi! Tāpēc es domāju, ka visas pārējās saistības, piemēram, ieteikums valdībai pārskatīt statūtu fondu un veidot šos atskaitījumus, šis 112.lēmums neierobežo. Mēs varam veidot šīs situācijas neatkarīgi no mūsu pieņemtā lēmuma.

Priekšsēdētājs: Tātad piedāvājums pilnīgi loģiski ir viens- nobalsot sākumā konceptuāli par 112. vai 62.dokumentu un pēc tam pieņemt lēmumu. Lūdzu reģistrāciju. Rezultāts: reģistrējušies 104 deputāti.

Par balsošanas motīviem, Krastiņa kungs?

E.Krastiņš: Par procedūru. Kolēģi, ja jūs paskatāties 62. un 112.lēmumu, tie ir identiski. Strīds ir par 2.punkta redakciju. Tāpēc es piedāvāju nobalsot, kurā redakcijā šajā lēmumā tiek iekļauts 2.punkts, un pēc tam balsot par lēmumu kopumā. Tas, manuprāt, ir vienīgais praktiski realizējamais ceļš.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Stroganov!

F.Stroganovs: */Es piedāvāju balsot par lēmuma punktiem un tikai pēc tam nobalsot par visu lēmumu./

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Grūbe!

G.Grūbe: Es katrā ziņā tomēr tieši tāpēc, ka tikai 2.punktā ir atšķirības, aicinātu balsot par vienu vai otru lēmumu, kuru pieņemam. 112.lēmums, bez šaubām, cienījamie kolēģi, nevienam popularitāti nepacels, bet tas šobrīd ir reālākais. Es saprotu, ka daudzi grib uz šā lēmuma pamata iegūt arī zināmu politisku kapitālu, bet šodien tomēr vajadzētu paskatīties reāli, kur mēs atrodamies.

Priekšsēdētājs: Godājamie kolēģi, no saskaitāmo kārtības summa tomēr laikam nemainās, tik un tā mums ir jāizšķiras par vienu vai otru 2.punkta formulējumu. Tāpat mums ir jāpieņem lēmums pa punktiem. Lai mums būtu vieglāk un lai varētu pēc tam tīri mūsu kanceleja strādāt, ir jānobalso par vienu vai otru lēmumu, jo formāli 112.lēmuma 1.punkts tomēr tekstuāli atšķiras no 62.lēmuma punkta. Lai tomēr mums nebūtu tad jāizdara redakcionāli labojumi un tamlīdzīgi, sākumā nobalsosim par vienu vai otru lēmumu pamatā un pēc tam pieņemsim pa punktiem, izdarot visus iespējamos labojumus šo atsevišķo punktu tekstā.

Balsosim priekšlikumu iesniegšanas kārtībā. Kuri no deputātiem kā pamatu atbalsta 62.dokumentu? Tas ir arī radikālākais. Pēc tā kritērija mēs vēl varam rēķināt un tā tālāk. Rezultāts: 35- par, 32- pret, 27- atturas.

Otrs balsojums. Lūdzu balsot deputātus, kuri atbalsta 112.dokumentu kā pamatdokumentu. Rezultāts: 69- par, 14- pret, 11- atturas. Tātad par pamatu tiek ņemts 112.dokuments.

Nākamais. Vai ir kādas pretenzijas vai labojumi 112.dokumenta 1.punktā? Nav.

Vai ir kādi labojumi vai papildinājumi 112.dokumenta 2.punktā? Lūdzu nākt pie mikrofona!

E.Krastiņš: Es uzturu spēkā savu prasību, ka mums ir jānobalso par 2.punkta diviem variantiem, jo faktiski visa diskusija šodien arī par to bija.

Priekšsēdētājs: Labi, balsosim vēlreiz! Pirmais balsojums- par 112.dokumentu tādā variantā, kā tas ir izteikts tieši 112.dokumentā. Rezultāts: par- 77, pret- 7, atturas- 11.

Lūdzu, balsosim par 112.dokumenta 2.punktu tādā redakcijā, kā tas ir izteikts 62.dokumentā. Rezultāts: 19- par, 39- pret, 34- atturas. Līdz ar to pieņemts 2.punkts tādā redakcijā, kāda ir 112.dokumentā. Tika vēlreiz apstiprināts jau iepriekš izdarītais balsojums.

Par 3.punktu, liekas, nekādu pretrunu nav? Par spēkā stāšanās brīdi? Nav. Balsosim kopumā par lēmumu 112.dokumenta redakcijā. Rezultāts: par- 93, pret- 1, atturas- 4. Lēmums pieņemts.

Godājamie kolēģi, laikam mums turpmāk vajadzēs norunāt, ka ņemt izdrukas par balsojumiem drīkstēs tikai pārtraukumā un ļoti neuzkrītoši, lai psiholoģiski neiespaidotu kolēģus. Tā. Un laikam vajadzēs arī ieviest samaksu par to, jo papīrs ir dārgs.

Trešais darba kārtības jautājums- par vēl viena Ministru padomes lēmuma atcelšanu. Ziņotājs ir no Ekonomikas komisijas.

Lūdzu, deputāt Kodoliņ!

A.Kodoliņš: Cienījamie kolēģi! Attiecīgais lēmuma projekts, kuru sagatavojusi Ekonomikas komisija, ir radies kā alternatīvs projekts tam lēmuma projektam, kuru iesniedza deputāts Ziedonis Ziediņš.

Lietas būtība ir tāda, ka ar 31.lēmumu Ministru padome uzliek par pienākumu visām organizācijām, kuras izved preci un izveda pagājušajā gadā uz bijušo PSRS teritoriju, lietot tā saukto prezidenta jeb Gorbačova 5 procentu nodokli. Ja atceraties, tad pagājušajā gadā Ministru padome bija iesniegusi lēmuma projektu Augstākajā padomē, ar kuru bija paredzēts ieturēt 5 procentu nodokli jeb tā saukto pārdošanas nodokli visā Latvijas teritorijā. Toreiz Augstākā padome šo lēmuma projektu izskatīja un ar nospiedošu balsu vairākumu noraidīja.

Tālākā darbība no Ministru padomes puses bija tāda, ka tā Latvijas teritorijā nepielietoja šāda nodokļa maksājumu, bet ar šo 31.lēmumu uzdeva to pielietot izvedumā.

No ekonomiskās loģikas puses es personīgi nebūt neapšaubu Ministru padomes lēmumu. Ja republikā jeb valstī tiek ievestas preces no bijušās PSRS teritorijas, kas bija apliktas ar 5 procentu nodokli, tad ir pilnīgi loģiski, ka pretējā preču plūsmā tiek lietoti tādi paši maksājumi. Ņemsim vērā arī to apstākli, ka ļoti daudzi uzņēmumi praktiski Latvijā strādāja tādā režīmā, ka ieveda izejvielas un izveda produkciju, neatstājot Latvijā nekādu produkciju pašu par sevi. Tādējādi mūsu uzņēmumi vai arī uzņēmumos strādājošie praktiski maksāja nodokļus PSRS, mūsu valsts maksāja nodokli PSRS. Šis 5 procentu maksājums pēc šā lēmuma ir zināma kompensācija par attiecīgajiem maksājumiem no PSRS teritorijas.

Cita runa ir, ja mēs skatāmies uz šīs lietas tiesisko aspektu. Galu galā tas tomēr ir un paliek jauns nodokļa maksājums, kurš nav paredzēts likumā par nodokļiem un nodevām. Vēl vairāk- tas pārkāpj šo likumu divējādā ziņā. Pirmkārt, šāds maksājums nav paredzēts.

Otrkārt, pārkāpums ir arī tas, ka viens un tas pats objekts tiek aplikts otrreiz ar nodokli, jo mums jau eksistēja mūsu pašu apgrozījuma nodoklis. Tādā ziņā šis 31.Ministru padomes lēmums ir juridiski nekorekts. No tā izriet attiecīgais Ziediņa kunga iesniegtais priekšlikums ne tikai atcelt šo lēmumu, bet arī iekasēt šīs summas.

Es teikšu, ka šī varbūt juridiski it kā pamatotā prasība tomēr ir ļoti grūti izpildāma. Lai visas šīs summas iekasētu atpakaļ no visiem maksātājiem, vajag milzīgu komisiju, kas nodarbojas ar revīzijām un attiecīgi skatās, kādas summas kādiem uzņēmumiem iemaksājuši, nemaz nerunājot par to būtisko summu, kura tādā gadījumā tiks izņemta no valsts budžeta. Tāpēc Ekonomikas komisija uzskatīja par pareizu formulēt šo jautājumu vienkāršāk, proti, apturēt minētā lēmuma 5.punktu, kas principā attiecas uz šo jautājumu.

Ir vēl Budžeta komisijas variants, kurš paredz nepieņemt šajā jautājumā nekādu lēmumu, jo minētais nodoklis vairs netiek ieturēts. Līdz ar to principā šis jautājums it kā ir zaudējis aktualitāti.

Kāda starpība būtu starp Budžeta komisijas un Ekonomikas komisijas variantu? Ekonomikas komisijas variantā, ja mēs to pieņemsim, tomēr ir pateikts, ka šis nodokļu maksājums bija ieturēts juridiski nepareizi. Tas ir zināms valdības darbības novērtējums. Šī ir starpība. Es tomēr aicinātu atbalstīt Ekonomikas komisijas sagatavoto lēmuma projektu.

Priekšsēdētājs: Paldies Kodoliņa kungam. Vienu mirklīti, Kodoliņa kungs, uzkavējieties! Mums ir jāizlemj, jo ir 70.dokuments, ja nemaldos. Tas ir kolēģa Ziediņa iesniegtais lēmuma projekts. Mums arī viņam ir jādod vārds ziņojumam par to. Vai tad jautājumi nav jāuzdod abiem ziņotājiem? Vai mēs atsevišķi jautājumus uzdosim Kodoliņa kungam un pēc tam Ziediņa kungam? Labi.

Ziediņa kungs, mazliet pagaidiet! Sākumā jautājumus uzdos Kodoliņa kungam. Pēc tam jūs ziņosit un uzdos jautājumus jums.

Lūdzu, pirmais, pēc vecas tradīcijas, jautājumu uzdod deputāts Ozols.

I.Ozols: Šis prettiesiskais lēmums tika pieņemts 23.janvārī. Vai Ekonomikas komisijai visā pagājušajā gadā nebija nekādas reālas darbības šā lēmuma darbības apturēšanā?

A.Kodoliņš: Jautājums ir par to, ko mēs uzskatām par attiecīgo komisiju funkcijām. Ekonomikas komisija uzskata par savu funkciju sagatavot lēmumu un likumu projektus Augstākās padomes sesijai, lai mēs varētu attiecīgi veikt ekonomisko likumdošanu. Mēs, Ekonomikas komisija, neuzskatām par savu funkciju valsts institūcijas kontroli. Ja par šo lēmumu būtu attiecīgā ierosme izskatīt tā likumību, Ekonomikas komisija, bez šaubām, šo lēmumu būtu izskatījusi. Šeit ir jautājums, vai Ekonomikas komisijas funkcijās būtu pārbaudīt Ministru padomes lēmumu atbilstību likumdošanai. Ja mēs spētu tikt galā ar to pašu funkciju, kas mums ir, tad mums atliktu laiks arī šai funkcijai, bet es uzskatu, ka Ekonomikas komisija ar lielu piepūli veic šo pamatfunkciju.

Priekšsēdētājs: Jautājumu uzdod deputāts Plotnieks.

A.Plotnieks: Godātais Kodoliņa kungs! Jūs savā runā faktiski argumentējat nepieciešamību ieviest šādu nodokli. Ir pagājis gads. Sakiet, lūdzu, vai šā gada laikā Ekonomikas komisija ir iesniegusi izskatīšanai parlamentā likumprojektu par attiecīgu nodokļu likumdošanas papildinājumu, jauna nodokļa ieviešanu vai tālāk, lai likumīgi sabalansētu šo tirdzniecību ar Krieviju?

A.Kodoliņš: No valdības viedokļa šis 5 procentu maksājums sabalansēja preču plūsmu starp Krieviju un Latviju. Valdība bija uzlikusi patvaļīgi šo maksājumu, bet pēc tā lēmuma projekta, kurš netika pieņemts, izveidojusi jaunu lēmuma projektu, kuru vajadzētu izskatīt Augstākajā padomē, lai šis maksājums būtu likumīgs. Tā es uzskatu.

A.Plotnieks: Es saprotu tā, ka jūs komisijā uzskatījāt, ka valdībai jāiesniedz šis likumprojekts. Ja tā to nav darījusi, tātad punkts. Šajā sakarībā tūlīt otrs jautājums. Vai jūs neuzskatītu šodien, ka Ekonomikas komisijai būtu supersvarīgi (varbūt arī Likumdošanas jautājumu komisijai) atrisināt jautājumu par to, kā sabalansēt tirdzniecību ar Krieviju situācijā, kad Krievijā apgrozījuma nodoklis ir 28 procenti, Latvijā- 10 procenti?

A.Kodoliņš: Jā, es pilnīgi apzinos šo jautājumu un esmu vairākkārt griezies Ekonomisko reformu ministrijā, lai viņi veiktu savu tiešo funkciju, veiktu šo nodokļu sabalansēšanu. Arī likums par nodokļiem un nodevām paredz ar starpvalstu konvencijām savstarpēju nodokļu maksāšanu. Tātad šo 5 procentu maksājumu vajadzēja nokārtot ar attiecīgu konvenciju.

G.Grūbe: Kodoliņa kungs, lai gan man teica, ka es nekorekti esmu uzstājies, man ir vēl nekorektāks jautājums, izejot no tā, ko jūs atbildējāt uz iepriekšējiem jautājumiem.

Kāpēc izveidojusies tāda situācija, ka Ekonomikas komisija nepilda savu galveno funkciju- kontrolēt valdības darbību? Vai tā bija tāpēc, ka ekonomikas ministrs bija Āboltiņa kungs un komisijas priekšsēdētājs- Kehra kungs?

A.Kodoliņš: Šeit mums ar Grūbes kungu ir pilnīgi pretēja izpratne par to, kas ir Augstākās padomes komisiju galvenā funkcija. Mūsu izpratnē galvenā Augstākās padomes Ekonomikas komisijas funkcija ir ekonomiskā un visu veidu pārējā likumdošana. Šeit daudzas komisijas nodarbojas pamatā ar valdības institūciju kontroli, koriģēšanu, regulēšanu. Tad tīri dabiski rodas iespaids, ka tā vispār ir Augstākās padomes galvenā funkcija. Šeit es absolūti nepiekrītu. Cita runa ir, ka mums nebija laikus izveidots šis valsts kontroles dienests, kam būtu kontroles funkcija.

G.Grūbe: Tad es tikai varu pateikt to, ka vēlētāji nekādā veidā nespēj iespaidot valdības kopējo ekonomisko politiku, jo deputāti nepilda savu galveno funkciju, nekontrolē izpildvaru. Tas ir cits jautājums, par to mēs varam diskutēt.

Otrs jautājums, ja drīkst. Vai ar šo valdības lēmumu ir tikušas aizskartas Latvijas iedzīvotāju un Latvijas valsts intereses?

A.Kodoliņš: Ar šo lēmumu ir aizskartas Latvijas iedzīvotāju daļas intereses. Uzņēmēju intereses tas aizskar, jo viņi iemaksā šo summu budžetā, bet viņi varētu neiemaksāt budžetā. Jebkurš nodoklis (kaut arī šis 5 procentu nodoklis ir diezgan vispārējs) zināmā mērā tomēr samazina Latvijas produkcijas konkurētspēju. Tā ka zināmas intereses ir aizskartas. Bet šeit nav runas par to, ka Ekonomikas komisija uzskatīja šo maksājumu par nepareizu. Ir runa par nodokļa tiesisko pamatu. Tas tika ieturēts neatbilstoši likumdošanai. Lūk, viss jautājums.

G.Grūbe: Jūs atzināt tikai pēc gada. Paldies.

Priekšsēdētājs: Vairāk nav jautājumu Kodoliņa kungam. Paldies.

Vārds ziņojumam deputātam Ziediņam. Lūdzu deputātus pierakstīties jautājumu uzdošanai.

Z.Ziediņš: Cienījamie kolēģi! Jūsu priekšā ir 70.dokuments. Es pie tā sīkākas analīzes nemaz negribu apstāties. Es gribu atbildēt uz jautājumiem, kuri tika uzdoti Kodoliņa kungam saistībā, protams, arī ar 70.dokumentu.

Rūpniecības komisija noprotestēja šo Ministru padomes lēmumu februāra beigās. Tad notika divu mēnešu ilgstoša sarakste ar toreizējo ekonomikas ministru Āboltiņa kungu. Diemžēl šī sarakste pārtrūka dažādu ārēju iemeslu pēc, jo nebija vairs, kas atbild uz šīm Rūpniecības komisijas vēstulēm.

Vairākkārt ar šiem jautājumiem esmu griezies personīgi pie Godmaņa kunga, iesniedzis savu protestu gan kā Rūpniecības komisijas loceklis, gan arī aizstāvējis tos ražotājus, kas tiešām, samaksājot šo nodokli (jo to maksā visi ražotāji, nevis kaut kādi privileģētie rūpniecības uzņēmumi), nonāk neizdevīgākas konkurences apstākļos, neskatoties uz to, ka mūsu visu programma bija virzīta uz to, lai arī mežrūpniecības uzņēmumi tiktu kaut kādā veidā no valsts caur nodokļiem stimulēti. Bet tie tiek nolikti vienā rindiņā. Tagad veidojas situācija, ka tas, kam ir monopola ražotne, tāpat maksā šo nodokli, kā tas mazais uzņēmums.

Grūbes kungs, lūdzu, padomājiet, jo jūs liktenis ir ielicis Augstākās padomes Prezidijā, un par šiem jautājumiem ir jāsāk domāt. Arī tie mazie uzņēmēji un ražotāji kaut kādā veidā mēģina ar savu produkciju konkurēt. Mēs kādreiz sākumā deklarējām, ka mēģināsim ar nodokļiem virzīt ražošanu un stimulēt tos cilvēkus, kuri iziet konkurences tirgū. Bet šis nodoklis veic pilnīgi pretēju darbību, pilnīgi pretēju darbību. Tas ir izdevīgs, jo, kā Kodoliņa kungs pareizi teica, tas pat nav jūtams tam ražotājam, kuram ir monopola ražotne, bet bieži ir izšķirīgs tam, kam monopola ražotnes nav, kas jau ir sācis strādāt normālas konkurences apstākļos.

Otrs jautājums, ko es gribēju ātri aizskart, ir jautājums par to, ko mēs darām. Par to, ka šis nodoklis ir klaji nelikumīgs, par to, ka viens un tas pats maksājums ar nodokli tiek aplikts divas reizes, nav daudz ko stāstīt, to jūs varat izlasīt Juridiskās pārvaldes atzinumā.

Es gribēju apstāties pie tā principa, kā es iedomājos šo apmaksu. Privatizācija laukos un pilsētās mums neveicas. Man joprojām sāk rasties arvien lielākas aizdomas, ka tā neveicas apzinātu iemeslu pēc, nevis tāpēc, ka neviens te neko nedara. Tieši otrādi, vesela cilvēku grupa strādā, lai šī privatizācija, pasarg Dievs, nenoritētu drusciņ ātrāk nekā mūsu Austrumu kaimiņiem, jo- kas tad nu būs! Tāpēc manis piedāvātajā variantā principā ir ietverts viens no privatizācijas sākuma posmiem, kā atdot šos līdzekļus, lai neaizskartu Budžeta komisiju, jo es saprotu, ka viņiem tas ir ļoti sāpīgi.

Tiek noteikti valsts kredīta aizņēmumi, tātad izveidota hipotēku banka, kur valsts novērtē savus īpašumus. Pēc tam tiem, kam šis nodoklis tika izņemts nelikumīgi, atdod šo nelikumīgi izņemto summu šajā valsts īpašumā. Tādējādi varbūt mums izdotos druscītiņ pastimulēt privatizācijas procesu, kas Latvijas Republikā, manuprāt, ir pilnīgi apstājies. Lai gan redzu, kāda ir jūsu attieksme, cienījamie kolēģi, proti, jūsu attieksme ir viennozīmīga: "Ļausim Ministru padomei strādāt, jo tā mums ir viena un kā acuraugs sargājama. Nez vai tā ļaus šādu risinājumu arī pieņemt." Es pats katrā ziņā skatos ļoti pesimistiski.

Ja paanalizējam ekonomiskos rādītājus, tad iznāk, ka šis 5 procentu nodoklis ir maksāts tikai par to daļu, kas iziet ārpus Latvijas. Ja uzskatām, ka 60 procenti iziet ārpus Latvijas, tātad to varētu samazināt vēl uz pusi. Ja uzskatām, ka 1991.gada cenas pret 1992.gada cenām būs ar koeficientu 2 vai 3, tad reāli varētu runāt par apmēram 1 procenta ietekmi uz 1992.gada budžetu.

Tad man gribas pateikt to, ko te teica cienījamie ministri, kad runājām par 10 procentu apmaksu. Arī tās summiņas ietekmē Kides kungs minēja tos šausminošos skaitļus. Tas sastāda apmēram pusotra procenta no budžeta. Ja mums ir budžets, kas sabrūk, godīgi atdalot 0,5 procentus vērtības, tad tas nav budžets. Tad nav jēgas vispār te sēdēt un domāt, ka mēs veidojam savu budžetu. Ja budžeta izmaiņas procenta ietvaros var to sagraut, par kādu tautsaimniecisku stabilitāti vispār var runāt!

Beigās es vēlreiz gribu runāt par šo stabilitāti. Mēs trīs reizes esam tagad atcēluši Ministru padomes nelikumīgi noteiktos nodokļus. Tas ir jautājums gan par šiem 10 procentiem, gan par 5 procentiem, gan arī jautājums, ko risināja par eksporta nodokli. Situācija ir tāda, ka ražotāji Ministru padomei netic. Es jums pateikšu pavisam godīgi: ja nav ražotājam ticības, tad, manuprāt (atkal man gribas griezties pie Grūbes kunga), tiek aizskartas Latvijas tautai tās vissvarīgākās masu intereses, tas ir, ražotāju intereses. To dumjo cilvēciņu intereses, kuri šajā situācijā vēl kaut kur grib iet un kaut ko grib darīt, jo pārējie visi mēs esam palikuši prasītāji, prasām bezdarbnieku pabalstu, vidējās darba algas vai kaut ko citu, bet katrā ziņā esam prasītāji. Ja šiem ražotājiem nebūs stabilitātes, tad mūsu tautsaimniecība būs tur, kur tā jau pašreiz ir. Lūdzu, izskatiet šos manus ieteikumus un, ja uzskatāt par iespējamu, balsojiet par 70.lēmumu.

Priekšsēdētājs: Vai ir kādi jautājumi Ziediņa kungam? Sekretariātā neviens nebija pieteicies. Jautājumu nevienam nav. Paldies, Ziediņa kungs!

Debatēs par abiem diviem šiem lēmuma projektiem laikam pagaidām ir pieteicies mūsu finansu ministrs Siliņa kungs. Lūdzu.

E.Siliņš: Cienījamo sēdes vadītāj, cienījamie deputāti! Finansu ministram šodien otrreiz jābūt tribīnē, jo ir runa atkal par lēmumu un tā likumību vai nelikumību.

Šis lēmums tiešām tapa janvārī, vēsturiski ir pareizi tas, kas šeit ir teikts. Lēmums tapa kā pretdarbība prezidenta dekrētam, kurš noteica, lūk, šo maksājumu, ka par visu to, kas tiek realizēts Latvijā un kas tika ievests Latvijā, Latvijai jāsamaksā 5 procentu pārdošanas nodokli. Tā arī to nosauca- pārdošanas nodoklis.

Mūsu pretdarbība bija tāda, ka mēs pieņēmām savu Ministru padomes lēmumu, ka par visām tām precēm, kuras tiek realizētas tikai uz bijušo Padomju Savienību, tiek piemērots šis nodoklis. Nekāda nodokļa piemērošana tām realizācijām un tiem darījumiem, kuri ir republikas iekšienē, nenotiek. Šis nodoklis tā arī nostrādāja. Nebija gadījumu, kad tas tiktu kasēts no mūsu patērētājiem, vienalga, kas viņi būtu- iedzīvotāji vai uzņēmējdarbības veicēji. No viņiem šis nodoklis netika kasēts, kaut gan mūsu uzņēmējdarbības veidojumi, saņemot sūtījumus, preces, pakalpojumus vai izejvielas un materiālus, šo nodokli maksāja.

Es negribētu šeit piekrist tam, ka mūsu uzņēmēji būtu cietēji ar to, ka viņi samaksāja šos 5 procentus par tām precēm, kuras tika sūtītas uz ārieni. Lietas būtība šim maksājumam ir tāda, ka tika realizēta zināma preču nomenklatūra par zināmu cenu, kura atbilda tām cenām, kādas tajā laikā pastāvēja, plus 5 procenti kā uzcenojums pie šīs cenas. Šie 5 procenti tika parādīti atsevišķi bankas dokumentā, kurš tika iesniegts rēķina apmaksai, un šos procentus šim uzņēmumam, saņemot par preču realizāciju, saskaitīja kopā par attiecīgo periodu un iemaksāja valsts budžetā.

Nosakot šo maksājumu, mēs redzējām, ka tas spiediens, kas izriet no Gorbačova parakstītā dekrēta, atstās negatīvu iespaidu kopumā uz finansiālo stāvokli tautsaimniecībā, ne uz budžetu. To mūsu nozares būtu samaksājušas, attiecīgi zaudējot zināmu peļņas daļu, kas paliktu viņu rīcībā. Attiecīgi mēs zaudētu to daļu, kas pienāktos kā nodokļu maksājums, tātad 35 procentu apmērā, jo šeit nebija pretī nekāds valsts pasūtījums. Tātad pilnā mērā 35 procentu nodoklis.

Negribējām zaudēt šo daļu, tajā pašā laikā domājām par to, ka gada sākumā bija jāatrisina atsevišķi sociālie jautājumi, kā arī nezinājām, kā pildīsies budžets, jo bijām neziņas priekšā sakarā ar to, ka jaunie nodokļu likumi sāka strādāt tikai ar janvāri, turklāt ar nokavēšanos. Vēl janvārī, kā jūs atceraties, mums vajadzēja atrisināt jautājumu par pabalstiem bērniem, mazapgādātiem, par algām.

Par pirmo kompensāciju bija pirmie janvāra lēmumi. Mēs pieņēmām, lūk, šo lēmumu, lai šo maksājumu noteiktu, un prognozējām, ka tas būs ne mazāks par 200 miljoniem rubļu. Sadalījumā mēs šeit parlamentā jau mazlietiņ vairāk paredzējām, nekā jums iesniedzām priekšlikumos, sadalījām vairāk nekā 200 miljonus rubļu. Faktiski mūsu budžetā ienāca 250 miljoni rubļu no šā maksājuma.

Es esmu pārliecināts, ka Budžeta komisijas sastādītais dokuments būtu pieņemams, man tāda pārliecība. Es ļoti lūgtu, lai to pieņem, bet, ja izvirzās jautājums par šā nodokļa atcelšanu, no vienas puses, un, no otras puses, atmaksu, tad man ir jautājums, kam mēs atmaksāsim. Šis nodoklis jāsaņem kaut kur Moldāvijā, kaut kur Krievijā, kaut kur Ukrainā un kaut kur citur ārpus republikas, ne jau mūsu uzņēmējiem, tas nav viņu ienākums, to viņi saņēma kā pielikumu pie cenas no tā patērētāja, kas ir ārpus republikas robežām.

Tātad atmaksāt praktiski nav iespējams, tāpēc, lai vispār pieliktu punktu šim jautājumam, es ļoti lūgtu cienījamos deputātus nobalsot par to priekšlikumu, kuru iesaka Budžeta komisija.

Šogad šāds nodoklis vairs nepastāv. Šogad šāda maksājuma vairs nav, tas netiek iekasēts. Šogad pastāv daudz bargāks nodoklis un ir daudz bargākas sankcijas pret Latviju, par ko teica Plotnieka kungs. Pilnīgi pareizi viņš no šīs tribīnes teica, ka Krievija ir noteikusi apgrozījuma nodokli 28 procentus, mēs esam noteikuši 12 procentus, pie tam Krievija ņem 28 procentus par visu, kas nāk Latvijā iekšā, tai nav atvieglojumu, turpretī Latvijas likumā ir atvieglojumi pienam, gaļai, olām, visiem lauksaimniecības produktiem, dārzeņiem, augļiem, saknēm, ko mēs sūtām uz Krieviju vispār bez apgrozījuma nodokļa.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātei Zeilei.

V.Zeile: Cienītie deputāti! 5 procentu pieskaitījums pie cenas nav Latvijas ideja. 1990.gadā tas bija tā sauktais Gorbačova nodoklis, to ieviesa PSRS, un tas bija faktiski ekonomiskā kara sākums, ko PSRS sāka pret savienotajām republikām. Latvija ļoti ilgi cieta no tā, ka tā nekādu pretdarbību šajā jomā neveica. Mums bija jāsamaksā ar 5 procentu uzcenojumu par precēm, kuras saņēmām no citām republikām. To, lūk, darīja šīs mūsu attiecīgās produkcijas patērētāji. Kāpēc neviens nesaka, cik šī Gorbačova nodokļa rezultātā Latvijas preču patērētāji zaudēja?

Tikai 1990.gada beigās, kad visi jau sāka runāt, ko tad mēs darām, ekonomiskais karš ir sācies, mums kā preču patērētājiem Gorbačova nodoklis ir jāsamaksā, bet no mūsu puses nav nekādas atbildes reakcijas. Atbildes reakcija mums varēja būt arī citāda. Mēs jau toreiz varējām Latvijas produkcijai, kas iziet ārpus Latvijas, uzlikt daudz lielāku šo nodokli, bet mēs to nedarījām, mēs apmierinājāmies ar to, ka nokopējām šo 5 procentu normu.

Es gribētu paskaidrot šo 5 procentu ekonomisko jēgu un būtību. Uzņēmums ir produkcijas ražotājs. Tas ražo produkciju, kurai nosaka cenu atbilstoši tā laika likumdošanai, un izvirza maksājuma uzdevumu produkcijas patērētājiem, kuri atrodas ārpus Latvijas, tik lielu, cik grib, vai tik lielu, cik drīkst. Ko dara banka? Banka, saņemot šo maksājuma uzdevumu, ja šis maksājuma uzdevums attiecas uz pircēju, kurš atrodas ārpus Latvijas, saskaņā ar Latvijas Republikas Ministru padomes attiecīgo lēmumu pierēķina šim maksājuma uzdevumam 5 procentu uzcenojumu par produkciju, kas ir aizgājusi ārpus Latvijas. Pircējs samaksā par maksājuma uzdevumu un arī šos 5 procentus. Nauda atnāk atpakaļ tam, kas šo maksājuma uzdevumu ir iesniedzis. Uzņēmums- produkcijas ražotājs- saņem simtprocentīgi to, ko viņš ir uzrādījis savā maksājuma uzdevumā, un šie 5 procenti aiziet valsts budžetā. Tāds ir tas mehānisms. Valsts budžetā bija stingri noteikts, ka šī summa aizgāja sociālajām vajadzībām, par ko runāja ministrs.

Es varētu piekrist kolēģim Ziediņam, ka tad, kad ir preču pārpilnība, kad ir preču realizācijas grūtības, kad nav, kur likt preci, un kad pircējs meklē, kuram prece ir lētāka, tādā gadījumā, bez šaubām, šī situācija ir aktuāla, bet šajā bezgalīgajā preču deficītā, kad produkcijas patērētāji, kas ir ārpus Latvijas, rautin rauj šo produkciju, neviens mūsu ražotājs nav cietis no tā, ka viņam šos 5 procentus ir uzrēķinājuši klāt.

Ziediņa kungs teiks, ka pašam bija jāmeklē šis pircējs un ka tur tātad, kā jūs Budžeta komisijā runājāt, ir jūsu izdevumu daļa, jūsu enerģijas patēriņš un tā tālāk. Bet es domāju, ka tas nav tik liels, kā būtu tad, ja būtu šī bezgalīgā preču pārpilnība. Ekonomiskā būtība ir skaidra. Skaidrs ir jautājums par šā lēmuma ekonomisko pusi.

Jautājums par šā lēmuma tiesisko pusi ir tāds. Tas tika pieņemts, es atvainojos, 23.janvārī, šodien mums ir 1992.gada 29.janvāris. Ja gada laikā neviens no mums nebija spējīgs izvirzīt šo jautājumu un šeit runāt no šīs tribīnes, ko tad mēs tagad, vilciens taču jau ir aizgājis! Visi šie mēģinājumi: jā, mēs gribējām... mums neizdevās... Vajadzēja aktīvāk par to lietu runāt!

Kas attiecas konkrēti uz kolēģa Ziediņa 70.dokumentu, es ļoti gribētu, lai Ziediņa kungs pastrādā pie šā dokumenta, sniedzot ekonomisko analīzi un pamatojumu, cik izmaksās vērtspapīru drukāšana, cik vispār liela summa būs. Jūs pats vai, ja jūs uzstājat, tad lai attiecīgie ekonomiskie dienesti veic pamatojumu. Tas atkal kārtējo reizi ir gadījums, kad mums ir skaisti noformulēts dokuments, bet mēs nezinām, cik tas maksās, kas drukās tās kredītbiļetes, un tā tālāk un tā joprojām... Tāpēc Budžeta komisijai atsevišķa dokumenta nav, mums ir tikai kopā 112.dokumentā tāds punkts, ka sakarā ar to, ka Latvijas Republikas Ministru padomes lēmums Nr.31 tika pieņemts 1991.gadam un 1992.gadā tas vairs nedarbojas, uzskatīt, ka speciāls Latvijas Republikas Augstākās padomes lēmums par tā atcelšanu nav nepieciešams.

Savu pozīciju jūs varēsit izteikt, balsojot par kolēģa Ziediņa iesniegto lēmuma projektu. Ja jūs nobalsosit pozitīvi, tad sāksies ķēdes reakcija, lai šo dokumentu realizētu, nezinot šā lēmuma realizācijas izmaksas. Ja izteiksit citu viedokli, iestāsies tas, kas jau faktiski ir iestājies, proti, šis Ministru padomes lēmums ir beidzis savu eksistenci, un mēs vairs tādu 5 procentu nodokli nemaksājam.

Priekšsēdētājs: Godājamie kolēģi, tātad mums atkal ir divi balsojumi par diviem lēmuma projektiem. Protams, ir iespējams arī trešais variants, kad neviens no šiem projektiem pēc tam neiegūst vairākumu. Tas apmēram izskanēja no Zeiles kundzes uzstāšanās.

Lūdzu, reģistrēsimies. Rezultāts: 83 deputāti ir reģistrējušies. Tātad balsosim par diviem alternatīviem dokumentiem. Vispirms balsosim par 61.dokumentu, ko iesniedza Ekonomikas komisija, par to, ka ņemt šo dokumentu par pamatu. Rezultāts: 64- par, 1- pret, atturas- 9.

Otrs balsojums. Ņemt par pamatu 70.dokumentu, kuru ir iesniedzis deputāts Ziedonis Ziediņš. Rezultāts: par- 22, pret- 21, atturas- 31.

Tādējādi par pamatu tiek ņemts 61.dokuments, kuru iesniedza Ekonomikas komisija.

Kādi būtu papildinājumi pie šā dokumenta, kurš sastāv no preambulas un viena punkta? Neredz. Lūdzu uzmanību, godājamie kolēģi! Ja nav papildinājumu un labojumu, balsosim par šo 61.dokumentu kopumā. Rezultāts: 72- par, pret- nav, atturas- 3. Lēmums pieņemts.

Pusdienu pārtraukums līdz pulksten trijiem. Pēc tam sāksim atklāt čekas aģentus.

(Pārtraukums)

Sestdien, 24.februārī