1991.gada 29.maija sēdes stenogramma

Vakara sēde

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja pirmais vietnieks Dainis Īvāns.

Priekšsēdētājs: Pirms pārtraukuma mēs sākām apspriest jeb debatēt likumu "Par zemes reformu pilsētās un ciematos". Ir palikuši vēl trīs runātāji, kuri ir pieteikušies debatēs. Es atgādinu- mēs esam nobalsojuši par to, ka pulksten 15.00 sākam skatīt citu jautājumu, tomēr būtu neloģiski jau otro reizi pēc kārtas pārtraukt šā jautājuma par zemes reformu izskatīšanu un nenovest līdz galam tā pirmo lasījumu. Ja deputātiem nebūtu iebildumu, mēs varētu turpināt tā apspriešanu, pēc tam būtu balsošana. Ja ir kādi citi priekšlikumi, tad varam balsot arī par tiem.

Lūdzu, Strīķa kungs!

V.Strīķis: Godātie kolēģi, priekšsēdētāj! Masu informācijas līdzekļi šodien un vakar ziņoja, ka mēs šodien skatām lauksaimniecības uzņēmumu privatizācijas likumprojektu. Tāpēc šodien diezgan daudzi- gan autori, gan citi ieinteresētie- sēž un gaida, tā ka mums vajadzētu tikt skaidrībā, kad varēsim skatīt šo likumprojektu.

Priekšsēdētājs: Šis likumprojekts ir mūsu darba kārtības trešais punkts, un par to ir nobalsots 29.maijā. Mums tātad ir atlicis vakardienas jautājums par pilsētu un ciematu zemes reformu un likumprojekts "Par tautas izglītību". Izglītības komisija it kā bija ar mieru, ka mēs šo likumu skatītu pēc lauksaimniecības privatizācijas likuma, taču par to mēs nobalsosim atsevišķi. Pabeigsim skatīt šo jautājumu un tad atgriezīsimies pie mūsu darba kārtības.

Nākamais runātājs ir deputāts Plotnieks. Lūdzu.

A.Čepānis: Es atvainojos deputātam Plotniekam, bet vakar mēs nobalsojām citādi...

Priekšsēdētājs: Es tikko jau teicu, ka ierosinu šo jautājumu pabeigt. Vakar tiešām mēs nobalsojām citādi. Taču tad mums tūlīt ir jāpārtrauc šā jautājuma izskatīšana un pulksten 15.00 jāsāk izskatīt jautājumus par kooperāciju. Es negribu būt vainīgs un varu likt nobalsot par to, ka mēs pabeidzam skatīt līdz galam šo jautājumu.

Lūdzu, reģistrēsimies, Deputāts Endele reģistrēšanās laikā var izteikt savus apsvērumus.

J.Endele: Vēl ir iespēja nobalsot par debašu pārtraukšanu...

Priekšsēdētājs: Tātad vakardienas balsojums, kā deputāts Čepānis atgādināja, mums paredz iespēju pārtraukt debates un ķerties pie jautājuma par kooperāciju. Lūdzu rezultātu. Zālē ir 113 deputāti.

Vārds Kostina kungam.

V.Kostins: */Ir priekšlikums. Jau trešo reizi mēs atliekam likumprojektu par tautas izglītību. Vajag taču šodien to izlemt, nu vismaz rīt. Ja mēs tagad sāksim spriest par kooperatīviem, tad nevar paredzēt, kas būs tālāk./

Priekšsēdētājs: Par kooperāciju vakar tika nobalsots. Tas ir jautājums, kuru vajadzēja skatīt pulksten 15.00- tātad vajadzētu pārtraukt debates par šo jautājumu. Es deputātam Plotniekam jau esmu devis vārdu. Pēc deputāta Plotnieka uzstāšanās mēs varētu balsot par priekšlikumu par debašu pārtraukšanu. Lūdzu balsošanas režīmu.

No zāles: Es atturos, lai neietekmētu notikumu virzību.

Priekšsēdētājs: Tātad šis lēmums netiek pieņemts. Turpinām debates.

A.Plotnieks: Godātie Latvijas Republikas tautas deputāti! Es visnotaļ iestājos par to, lai mēs šodien pieņemtu likumu par kooperāciju pirmajā lasījumā, un tāpēc es vismaz vienu minūti centīšos ietaupīt.

Jautājums par zemes reformu tādā aspektā, kādā mēs to šodien diskutējam, varbūt mums ir svarīgs un neatliekams no dažādiem viedokļiem.

Pirmkārt, tas varbūt ir līdzeklis, kā sakopt Latviju. Lai gan es atļaujos šo pieņēmumu apšaubīt. Es tāpat kā godājamais kolēģis Juris Bojārs varu atgādināt, ka Ņujorkā, piemēram, ir tik drausmīgi nesakopti rajoni, kur pat braukāt mašīnā ir bīstami, nemaz nerunājot par to, ka varētu staigāt kājām. Tur arī ir zemes īpašums.

Es atļaušos atgādināt arī otru pieņēmumu, ka tādā veidā- ātri un aši- risināt mūsu visu kopīgās intereses ir ļoti apšaubāmi. Jo veselā virknē pasaules pilsētu, arī jau minētajā Ņujorkā, sakarā ar to, ka municipalitātei nav naudiņas, lai samaksātu zemes īpašnieku prasīto milzīgo summu, nākas saglabāt šauras ielas, tā sauktos korķus transporta maģistrālēs un tā tālāk. Tātad arī tas neko neatrisina.

Treškārt. Varbūt, šodien risinot šo jautājumu, mēs kaut ko panākam īpašuma tiesību aizsardzības skatījumā? Tas būtu vispareizākais pieņēmums, un acīmredzot tikai no šā viedokļa mēs varam runāt par šo likumprojektu. Runa ir par īpašumu. Pateiksim to skaidri un godīgi! Taču, ja mēs runājam par īpašumu, par īpašuma tiesību neaizskaramību, tad arī uzliksim punktiņu uz "i" un atcerēsimies vienu- jebkurš īpašums ir neaizskarams. Ja mēs pasludināsim par neaizskaramu to īpašumu, kas bija pirms 50 gadiem un tā vārdā dauzīsim drumslās šodien esošo īpašumu, tad es baidos, ka pasaules acīs mēs nekādu autoritāti un uzticību neiegūsim. Tātad šajā likumprojektā ir jāsabalansē normas, kas nodrošinātu īpašumu kā tādu un tā neaizskaramību.

Par nākotni. Kas īsti būs tās valsts pamatā, kuru mēs pašreiz atjaunojam? Vai mums ir jārespektē valsts īpašums, vai arī mums jānodarbojas tikai ar to, lai katram no mums būtu savs, kaut neliels īpašums? Skaidrs, ka demokrātiska sabiedrība bez pilsoņu īpašuma nav iespējama. Tomēr skaidrs ir arī tas, ka mums neko neizdosies nedz atjaunot, nedz nodibināt, ja neradīsim drošu ekonomisko pamatu. Man šodien saka, ka tas nav likumprojekta jautājums, jo likumprojektā tas nav iestrādāts, bet debatēs taču kolēģi par to runāja. Atdosim visiem zemi tādu, kāda tā ir bijusi pilsētās, un lai tas, kurš ir uzbūvējis ēku, maksā renti zemes īpašniekam. Kādas būs sekas? Tas, kas šodien vēl var ieplūst mūsu nabagās noplicinātās Latvijas valsts kasē, jau rīt ieplūdīs tikai privātpilsoņa kabatā. Ar ko tad mēs šo kopīgo valsti veidosim, cienījamie deputāti? Nodokļus mēs esam palaiduši tādus, ka investīciju nav; rūpniecība drīz vien putēs, un mums nāksies ne vienreiz vien izdarīt grozījumus, jo mēs esam bezgala vieglprātīgi, pieņemot šo nodokļu sistēmu. Negaidīsim no tās pārāk daudz! Domāsim par to, kā juridiski pildīt Latvijas Republikas valsts kasi!

Nākamais jautājums- par kompensāciju. Šā likumprojekta alfa un omega ir kompensācijas jautājums. Šeit ir pietiekami sabalansētas to cilvēku intereses, kuri 50 gados ir kaut ko uzbūvējuši, un arī to organizāciju intereses, kuras ir darījušas to pašu. Un tās ir bijušo īpašnieku intereses. Taču atklāts ir palicis viens ārkārtīgi būtisks jautājums. Paskatieties uzmanīgi šajā likumprojektā! Šeit vairākkārt parādās jēdziens "kompensācija". Ja man šodien apgalvo, ka mēs, likumdevēji, varēsim rīt patvaļīgi noteikt zemes cenu Rīgā, Jelgavā un tā tālāk un bijušie īpašnieki šos mūsu nožēlojamos grašu ņems pretim, jo mēs ar likumu esam pasludinājuši kompensāciju, tad es atļaujos to apšaubīt. Ja tā būs tirgus ekonomika, tad vajadzēs maksāt zemes tirgus cenu. Vai mēs esam gatavi šo naudu atrast? Kur to ņemsim? Es šajā sakarībā gribētu izteikt vēl vienu tēzi, kurai, manuprāt, visā privatizācijas procesā un visā kompensāciju mehānisma izstrādes gaitā vajadzētu būt pamattēzei. Un tā būtu šāda- mēs atzīstam īpašnieku īpašuma tiesības. Un ne vairāk.

Nākamais solis. Mēs noskaidrojām, kā rezultātā īpašniekam ir nodarīts kaitējums, kas ir vainīgs, ka šodien šī kompensācija ir jāmaksā. Latvija tā varētu būt, es atvainojos, tajā gadījumā, ja formāli šis gadījums ir ticis risināts republikā, tā var būt PSRS, tā var būt arī Vācijas Federatīvā Republika. Izraēla, ļoti gudri un kulturāli risinot šo jautājumu, ir aprēķinājusi visu līdz pēdējai kapeikai, es jums varu parādīt speciāli tam veltītas monogrāfijas, kā Izraēla risinājusi šo kompensācijas jautājumu. Ir aprēķināts viss. Un Vācijas Federatīvā Republika līdz pat šai dienai maksā Izraēlai. Tad arī mums ir jāaprēķina, kam un kas ir jāmaksā. Un tad, kad mums būs šie līdzekļi, ko dalīt, tad, lūk, arī lemsim par kompensāciju. Šodien dalām zaķi, kurš vēl skraida pa mežu un kuru mēs varbūt savā mūžā neredzēsim, bet jāmaksā būs tik un tā, kā to dara amerikāņi. Nākamajai paaudzei būs jāmaksā. Būs jāmaksā arī jūsu un mūsu bērniem, mazbērniem un mazmazbērniem. Kas mums to piedos? Tātad no šā viedokļa jautājums par kompensāciju ir risināms tā un ne citādi.

Šajā sakarībā man šķiet, ka, mēģinot šodien atrast atbildes uz visiem jautājumiem, mēs kraujam uz saviem pleciem nesamērīgu nastu. Es baidos, ka nevienu no mums vēlētāji nav pilnvarojuši šo jautājumu izlemt. Padomājiet, piemēram, par Jelgavu, par pilsētu, kas kara laikā faktiski bija pilnīgi nodedzināta. Tur viss ir sabūvēts. Ko tad mēs atdosim bijušajiem zemes īpašniekiem, ja uz katras zemes pēdas jau ir māja? Tad mums būs jākompensē par visu. Padomāsim arī par Rīgas pilsētas robežām, kurās ir iekļautas milzīgas lauksaimniecībā izmantojamās zemes platības, kādreizējā lauksaimniecības zeme. Ar ko mēs kompensēsim? Vai mums šodien ir iespēja Rīgā ierādīt kaut kādus zemes gabalus? To nav. Apzinoties to, ka šis jautājums ir arhisvarīgs, apzinoties to, ka šis jautājums var ietekmēt visu tālāko saimniecisko dzīvi Latvijā, es ierosinātu šo jautājumu nodot tautas nobalsošanai. Lai paši vēlētāji, lai tauta izlemj, vai mēs esam gatavi šādu parādu nastu uzkraut uz saviem kamiešiem vai ne. Vai arī šis jautājums ir jārisina tādās juridiskās konstrukcijās, kad ir precīzi aprēķināti izdevumi un kad mēs zinām avotus, no kuriem varam iegūt ienākumus.

Un beidzot es gribētu šajā sakarībā atgādināt. Godājamie kolēģi, šajā likumprojektā neskaidrs ir jautājums par to, kāpēc pilsētu municipalitātes visam ir it kā prioritāras īpašnieces. Šajā likumprojektā neskaidrs ir arī tāds jautājums, kas saņems zemes gabalus pēc tam, kad būs atjaunotas likumīgo īpašnieku tiesības, jo dažas normas gluži vienkārši savā starpā nav saskaņotas, tās ir pretrunīgas. Bez tam neskaidrs ir jautājums par to, kāpēc mēs vairāku gadu laikā netiekam tālāk, bet tikai kaut ko vardarbīgi anulējam. No šā viedokļa raugoties, likuma normas ir jāpilnveido un arī koncepcija ir jāpilnveido. Un tikai tad mēs varam turpināt darbu pie šā likumprojekta pirmajā lasījumā. Es ierosinu to atvirzīt, pilnveidot un atgriezt atpakaļ Augstākajā padomē pirmā lasījuma stadijā. Paldies.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Simsonam.

P.Simsons: Cienījamie kolēģi! Es apzinos, ka man būs grūti jūs pārliecināt pēc profesoru runām, bet es tomēr mēģināšu īsu tēžu veidā izteikt savu viedokli, kāds man ir radies, uzklausot iepriekšējos runātājus.

Jau vairāk nekā gadu mūs baida ar dažādām nelaimēm- ar badu, ar deportācijām, ar pilsoņu karu, ar vēl netīrākām ielām un nobradātākiem stādījumiem. Un šīs baidīšanas runas jau kļūst līdzīgas aicinājumam uz masu nemieriem. Vismaz man rodas tāds iespaids. Taču man ir arī tāds iespaids, ka šie cilvēki, kuri mūs baida, paši no tā nebūt nebīstas. Bet es gan bīstos. Vai tiešām galu galā mēs atkal nepaliksim pusceļā, prātīgi apsverot visus šos argumentus, kuri tiek minēti par un pret. Runa ir par īpašuma maiņu saistībā ar deportāciju. Protams, deportācija ir process, kuru mēs diezgan labi atceramies. Toreiz deportācijas mērķis bija sagrābt īpašumu, bet šobrīd šķiet, ka runa ir par nepieciešamību zemi apsaimniekot. Un šeit runa nebūt nav par deportāciju. Arī ar badu mūs īpaši sabaidīt nevar, jo, kā vecākā paaudze saka, pat vācu laikā Latvijā īsta bada nav bijis. Šeit runās tiek minēts īpašuma svētums. Un tajā pašā laikā vai mazliet agrāk mēs dzirdējām tēzi, ka tiek aizstāvētas īpašuma tiesības pirmajā paaudzē. Ja atceramies vēsturi, tad Stučkas valdība uz mata deklarēja to pašu un gribēja atmest mantošanu kā tādu, jo mantojums, lūk, nav iegūts darba rezultātā. Šeit cauri skan arī sauklis: "Zemi tiem, kuri to apstrādā!" Tomēr man liekas, ka faktiski šeit ir runa par ekspropriācijas svētumu, nevis par īpašuma svētumu, jo tiek aizstāvētas tiesības uz varmācīgi iegūtu valdījumu pār svešu īpašumu. Es neesmu pārliecināts, vai kāds no deputātiem par kukuli ārzemniekiem vai kādiem citiem ir solījis atdot viņu īpašumu.

Es domāju tā: ja mēs solām atdot, tad tas saskan ar mūsu pārliecību, nevis par ceļojumu uz ārzemēm vai kādu citu labvēlību. Es domāju, ka laika gaitā mēs lasīsim vēl daudzus rakstus avīzēs, lai gan šeit tika minēts tikai kolēģa Selecka raksts, bet nezin kāpēc kolēģa Šteina rakstu neminēja... Un arī dzirdēsim daudzas runas. Taču es gribētu, lai mēs prastu atšķirt tos rakstus un runas, kur cilvēks ir labticīgi maldījies, no tiem rakstiem un tām runām, kur cilvēks apzināti maldina, varbūt ļaunprātīgi maldina, un šeit arī aicinājums uz tautas nobalsošanu pēc pārliecinošām kvēlām runām var dot diezgan strīdīgu rezultātu. Pavisam svaigā atmiņā man ir vēlēšanas Ventspilī. Lai ventspilnieki neņem ļaunā, bet Ventspils avīzēs minētie argumenti man atgādina varbūt citas vēlēšanas un varbūt citas nobalsošanas pirms dažiem gadiem, un es esmu pārliecināts, ka tādas pašas iespējas veidot tautas viedokli ir palikušas arī patlaban.

Mums ir jāuzdod sev jautājums- uz kādiem principiem balstīsies mūsu valsts? Mēs taču gribam atjaunot savu valsti. Manuprāt, vienīgais princips ir- katram sava zeme un visiem kopā sava valsts. Citādu principu man ir grūti pieņemt. Mēs varam ļoti labi saprast, ka mūsu apziņā vēl dziļi ir iesēdusies sociālistiskā pārliecība un šķiru cīņas principi un ka no tiem atbrīvoties nav tik vienkārši.

Kuri ir tie motīvi, kāpēc mēs gribam atdot īpašumu? Manuprāt, šeit vienlīdz svarīgi ir politiskie, juridiskie un ekonomiskie motīvi. Un mums atliek izvēlēties- vai nu pieņemt grūtu likumu un smagi strādāt mums atvēlēto laiku, lai šo likumu izpildītu, vai pieņemt vieglu likumu un galarezultātā neko nepadarīt. Taču tad ir jājautā- kādam nolūkam mēs šeit strādājam un šeit esam?

Es piekrītu, ka ir jābūt taisnīgumam arī pret nākamajām paaudzēm, nevis tikai pret iepriekšējām paaudzēm. Un galvenais taisnīgums, manuprāt, būtu tas, ka mēs varētu nākamajām paaudzēm ieaudzināt principu- neatņemt vardarbīgi otram to, kas tam likumīgi pieder. Protams, šis likums realizēsies pakāpeniski un varbūt dažādās pilsētās, dažādās teritorijās atšķirīgi. Tomēr es neredzu iespēju, kā mēs varam šobrīd noteikt kompensācijas summu. Manuprāt, mēs vienīgi varam iedot cilvēka dokumentu, ka, lūk, viņam tāda zeme pieder, un par kompensāciju runāt tad, kad mēs to varēsim izdarīt. Pēc manām domām, vienīgais, uz ko var aicināt, ir tas, lai kolēģi pieņem šo likumu un strādā, nopietni strādā.

Ieskatam es jums gribu nolasīt dažus citātus no viena testamenta, kurš ir uzrakstīts 1936.gadā, un šo testamentu ir uzrakstījis Andrejs Krastkalns, zvērināts advokāts. Viņš savu nekustamo mantu Rīgā, Lāčplēša un Skolas ielas stūrī, novēl korporācijas "Fraternitas Lettica" Filistru biedrībai, bet, ja minētā biedrība tiktu slēgta vai likvidēta, tad šī nekustamā manta pārietu Rīgas Latviešu biedrības īpašumā. Un tālāk viņš min to, ja gadījumā Rīgas Latviešu biedrība likvidētos, tiktu slēgta vai nacionalizēta, tad visa šajā testamentā Rīgas Latviešu biedrībai novēlētā manta pārietu Latvijas Universitātes īpašumā. Lūk, šis konkrētais piemērs lai liek mums padomāt, kā rīkosimies attiecībā uz juridisko personu mantu, kas ir paredzēta projektā, bet vai Latvijas Universitāte ir saņēmusi šo īpašumu vai nav- to mēs, protams, varētu noskaidrot. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Pēdējais runās deputāts Kehris.

O.Kehris: Godātie kolēģi! Vispirms es gribētu izteikt atzinību un pateikties šā likumprojekta autoriem par to darbu, arī par zināmu uzņemšanos, ka viņi ir sagatavojuši šo likumprojektu, kura pirms tam mums nebija. Tas varbūt tiešām ir ļoti slikti, bet ekonomiskajās reformās kopumā mums nebija šādas iestrādes, un arī valdības programmā nebija pietiekami iezīmēts šis bloks. Tādēļ pati šā likuma esamība, manuprāt, ir ļoti apsveicama, un tas ir ļoti nepieciešams.

Manuprāt, tieši tāds pats likumprojekta teksts tika izdalīts arī komisijām. Un es domāju, ka šī diskusija būtu bijusi daudz īsāka un Alkšņa kungam būtu varbūt šeit noslēguma vārdā mazāk jāstāsta, ka tas, ko jūs sakāt, jau mums ir bijis paredzēts, ja tomēr uz plenārsēdi iepriekš būtu iestrādāti gan sīki redakcionāli juridiski formulējumi, gan arī, manuprāt, dažas tīri konceptuālas tēzes, kuras autoru grupa ņēma vērā, apspriežot šo likumprojektu komisijās. Vismaz mēs Ekonomikas komisijā būtiski apspriedām šo likumprojektu un uzskatījām, ka tas ir jāvirza uz plenārsēdi, lai to pieņemtu. Mēs visi sapratām, ka plenārsēdē jau būs lasāms daudz precīzāks variants. Un visvairāk, mūsuprāt, tas saistījās ar to, ka jau tik tiešām pašos mērķos, likumprojekta uzdevumos ir jāfigurē ne tikai mērķiem un uzdevumiem, kas saistīti ar apbūves veidošanos, ar zemes aizsardzību un racionālu tās izmantošanu, kas nenoliedzami ir ļoti svarīgi, bet arī ar ekonomikas atveseļošanu, ar jautājumiem par to, vai šī reforma būs ekonomiskais stimuls vai ekonomiskā bremze, par ko šeit iepriekš jau kolēģi runāja. Mēs apspriedām šo likumprojektu vairākas stundas, un autori teica, ka viņi visu ņems vērā, tādēļ šajās minūtēs es nevaru pie visiem šiem jautājumiem ilgi kavēties.

Parasti, apspriežot koncepciju, acīmredzot mums būtu jārunā par divām lietām- par principiem un tālāk par organizatoriskajiem jautājumiem, kādu mēs redzam šā likumprojekta tālāko virzību. Es nerunāšu par principiem, jo mūsu komisijas loceklis, deputāts Grūtups šeit pamatā jau izklāstīja tos principus, kurus arī mēs Ekonomikas komisijā atbalstījām.

Tālāk par šiem organizatoriskajiem aspektiem, par organizatoriskajiem principiem. Nenoliedzami, manuprāt, to tālāk otrajā lasījumā būtu vērts arī publicēt, ja tas ir iespējams. Tiesa gan, būtu labāk, ja tas tiktu publicēts nevis šādā redakcijā, bet jau pēc šīs apspriešanas, kad autoru kolektīvs to būtu ņēmis vērā. Tas, ka pie projekta vēl ir pamatīgi jāstrādā, ir skaidrs visiem, jo šeit tik tiešām ir tikai konceptuālas tēzes. Likumprojekts ir jāskata kontekstā ar tiem likumprojektiem, kuri jau ir sagatavoti, proti, ar pašu reformu; noteikti vajadzētu jau iedziļināties arī konkrētajos skaitļos. Es vairākkārt esmu aģitējis- ja mēs gribam runāt un izvērtēt šā likumprojekta ekonomiskās sekas, mums ir jāzina, cik liela ir problēma. Jo var būt tā, ka mēs šeit runājam ilgi par problēmu, kura ir 5 procentu vērta, un tā dažādās vietās ir dažāda: Igaunijā- viena, Latvijā- otra, Rīgā un Ventspilī- vēl cita. Tiesa, Alkšņa kungs mums komisijā paziņoja, ka viņam ir šie skaitļi, cik ir bijušo īpašumu, cik ir nomas īpašumu, cik īpašumu piederējuši juridiskajām personām. Līdz ar to visiem šiem datiem būtu jābūt.

Vakar mani pie sevis aicināja Asara kungs, kas kopā ar arhitektu un ar citu speciālistu grupu strādā pie koncepcijas par Rīgu 2020.gadā. Rīga 2020.gadā! Kur šeit būs ostas, kur būs lidostas, kādas tās būs un cik lielai vispār ir jābūt pilsētas teritorijai? Vai Rīga turpinās vēl augt un kļūs par iedzīvotāju skaita ziņā pāri par pusi no visas Latvijas? Vai mēs to attīstīsim kā tranzītpilsētu vai kā rūpniecības pilsētu? Uz šiem jautājumiem ir jādod atbildes, par to domā arī Rīgas projektētāji, plānojot tās perspektīvu. Te noteikti iespējams vēl daudz ko regulēt, jau strādājot pie šiem likumprojektiem, kuri izrietēs no šā zemes reformas likuma Latvijas Republikas pilsētās un ciematos. Tādēļ, sagatavojot nākamos lasījumus un noteikti strādājot tālāk pie tiem dokumentiem, kuru projekti jau ir izdalīti deputātiem un kuri izriet no šīs reformas, noteikti ir nepieciešama plašāka to aprobācija, īpaši attiecībā uz ekonomikas struktūrām, gan uz valdības struktūrām, gan varbūt arī uz ekonomikas zinātni, gan arī saistībā ar to, kādu mēs gribam redzēt Rīgu un citas Latvijas pilsētas nākotnē, jo tas izrietēs tieši no šiem mūsu mērķiem un vēlmēm. Mēs nepārskatīsim principus, bet šo principu realizācijas mehānismu, cik gados varēs pilnībā visu apgūt. Tādējādi es uzskatu, ka šā likumprojekta apspriešana noteikti ir jāturpina, un, mūsuprāt, šis ievadlikums "Par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās un ciematos" kā Latvijas Republikas likums ir pieņemams pirmajā lasījumā. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Alksnim atbildēm uz jautājumiem, lai mēs varētu pāriet pie balsošanas. Kam lai dodu vārdu? Jums? Lūdzu.

J.Gulbis: Visi klātesošie atceras, ka mēs uzdevām pirmo reizi jautājumu...

Priekšsēdētājs: Gulbja kungs, pirmais mikrofons.

J.Gulbis: Es jautāju Dobeļa kungam, un Dobeļa kungs pateica, ka es esmu sarakstā 12. Šodien, kā izrādījās, man vispār vārdu nedeva... Vai sekretariātā tā tas ir pieņemts?

Priekšsēdētājs: Dobeļa kungs, man šajā sarakstā nav Gulbja kunga. Gulbja kungs uzskata, ka viņš ir pieteicies debatēs jau sen. Pagājušajā sēdē viņš esot bijis pirmais.

J.Dobelis: Es esmu vairākkārt lūdzis tiem, kuri ir pieteikušies iepriekš, man to atgādināt, jo man vairākas reizes ir bijusi šī problēma, ka deputāti piesakās, bet pēc tam šeit viņu vairs nav. Un tāpēc varbūt arī ar Gulbja kungu ir noticis šis pārpratums. Ja tas ir tā, tad es Gulbja kungam personīgi atvainojos.

Tomēr es gribētu jums reizi par visām reizēm atgādināt tādus faktus: sekretariātā pierakstās 20 cilvēki, bet tanī dienā, kad šīs debates notiek, ir ieradušies tikai pieci cilvēki, ko tad ar tiem pārējiem 15 cilvēkiem darīt? Tas, starp citu, nav vienīgais tāds gadījums. Taču šinī konkrētajā gadījumā, ja runājam par Gulbja kungu, te acīmredzot ir noticis pārpratums, un es lūdzu dot viņam iespēju runāt.

Priekšsēdētājs: Paldies, Dobeļa kungs! Gulbja kungs, vai jūs vēlaties runāt? Vai kolēģiem nav iebildumu, ka Gulbja kungs... Lūdzu, Stroganova kungs!

F.Stroganovs: */Cienījamo priekšsēdētāj! Dobeļa kungs plenārsēdei neteica taisnību. Šajā jautājumā neveiklā stāvoklī esmu nolikts es un deputāts Bartaševičs. Man šodien nācās otrreiz prasīt uzstāšanos. Tāpēc jautājums attiecas ne tikai uz kolēģi Gulbi./

Priekšsēdētājs: Jā, paldies, Stroganova kungs! Lūdzu, deputāt Gulbi!

J.Gulbis: Es, protams, atvainojos, ka ir šāds pārpratums, bet tomēr gribu pateikt arī savas domas. Es gribēju pateikt savas domas šajā jautājumā tāpēc, ka piekrītu daudziem runātājiem, un tāpēc negribētu pārāk atkārtoties. Taču, ja mēs patiešām gribam atjaunot un panākt kaut kādu taisnīgumu, tad nav saprotams, kāpēc 12.pantā ietveram kaut kādus robežojumus; ja jau mēs reiz dodam īpašumu atpakaļ, tad dosim, ja nedodam- tad nedosim. Tās ir manas personīgās domas šajā jautājumā.

Runājot par kompensāciju, es gribēju tomēr pateikt, ka šeit tiešām ir grūti saprast, no kā tad mēs kompensēsim, ja pašlaik, piemēram, Austrijā, šajā bagātajā valstī, parlamentā ir lemts par kompensācijas jautājumiem, un viņi nekad nav varējuši nolemt, lai samaksātu. Padomāsim, cik gadu tur jau ir pagājis, un tā ir daudz bagātāka valsts... Diez vai mēs pašreiz varam runāt par kaut kādām kompensācijām, ja, piemēram, Rīgā pašreiz ir 51 miljons rubļu deficīta medicīnā un jau ar septembri nebūs ar ko ārstēt slimus cilvēkus. Un nav arī paredzams, ka turpmāk būs kaut kāda liekā nauda, kuru mēs varēsim maksāt. Es piekrītu arī tiem cilvēkiem, kuri saka, ka viņi tiešām nevarēs balsot par to, lai mani bērni maksātu vēl citiem, kas tāpat ir cietuši kā mēs. Diez vai mēs to varēsim darīt... Manuprāt, ja mēs runājam par kompensāciju, tad varam runāt tikai par kompensācijas piedzīšanu no vainīgajiem. Es domāju, ka mums nevajadzētu atmest ar roku šim jautājumam, tas tomēr būtu jāaprēķina un jāmeklē. Arī šajās sarunās ar Padomju Savienību šis jautājums būtu jāizvirza, turklāt nevis tikai empīriski, bet balstoties uz precīzi aprēķinātiem datiem.

Lai lieki neaizņemtu jūsu laiku, es savas uzstāšanās beigās tomēr ļoti gribētu lūgt tos deputātus, kuri šeit pārtraukumos diezgan reāli apspriež šo jautājumu, painteresēties arī par tiem zinātniekiem pasaulē, kuri radījuši Romas klubu, tiem pirmajiem 100 cilvēkiem, kas domā par cilvēces saglabāšanu, varbūt arī painteresēties par Nobela prēmijas laureātiem, kuri ir par to runājuši un rakstījuši savus darbus. Varbūt derētu palasīt arī Rietumvācijas un Amerikas Savienoto Valstu ekspertu slēdzienus, kuros mums silti ieteikts neizdarīt kļūdu un apzināties to stāvokli, kādā esam nokļuvuši, jo no katras kļūdas mēs varam iegūt arī kaut ko pozitīvu. Un tāpēc viņi saka, ka nebūtu prāta darbs pilsētās atjaunot privātīpašumu. Kāpēc? Viens no galvenajiem argumentiem ir tas, ka tieši zeme pilsētas pašvaldībai dod iespēju saņemt daudz precīzāk un vairāk ienākumu gan sociālajai sfērai, gan medicīnai, kultūrai un izglītībai. Tas ir pietiekami plaši pierādīts. Ja kādam par to būtu interese, es varētu palīdzēt un parādīt šos darbus, kā arī iedot tos izlasīt. Tur daudz kas ir pietiekami labi pamatots un argumentēts. Un tomēr man būtu vēlējums pie šā jautājums vēl pastrādāt. Es nebūt nedomāju, ka mums vajadzētu to galīgi atmest sāņus, jo, vai nu mēs to gribam, vai negribam, bet, manuprāt, šis jautājums izies ārpus mūsu parlamenta, un mēs nevarēsim šeit vieni paši to izlemt. Tāpēc vajadzētu šajā jautājumā vairāk iedziļināties un visu argumentēt, kā arī painteresēties, vai mēs savai tautai neizdarām vairāk ļauna nekā laba un ko mēs pašreiz gribam darīt. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Alksnim.

L.Alksnis: Godātie kolēģi! Es sirsnīgi pateicos jums visiem par jūsu padomiem un rekomendācijām. Es gribu jums teikt, ka šis likumprojekts ir tapis diezgan grūtā un sūrā darbā un uz šo tribīni tas ir lauzies diezgan sarežģīti, lai gan jūs varbūt to neesat pamanījuši. Tas vairākkārt ir ticis iekļauts plenārsēžu darba kārtībā, bet tad ir atrasts iemesls, lai to neskatītu. Mēs esam divas reizes frakcijā to skatījuši. Es esmu arī kuluāros prasījis saviem kolēģiem, kāpēc tas ir tā. Un mani kolēģi ir atbildējuši- tu aizskar ļoti sāpīgu problēmu, tu runā par zemes privātīpašuma atjaunošanu! Tu sāc runāt par privātīpašumu! Taču es domāju, ka mums par to nevajadzētu kautrēties. Citādi iznāk tā, ka mēs šeit esam sanākuši un gribam tikai nosēdēt zināmu laiku, nevis skatīt aktuālas sociālas problēmas. Tā ir strausa politika, kurai es nevaru piekrist.

Runājot par darbu pie šā likumprojekta, es varu teikt, ka mēs, darba grupa un mani kolēģi deputāti, centāmies godīgi un taisnīgi, mūsuprāt, paredzēt un noteikt to procesu, kā varētu realizēt šo zemes reformu mūsu Latvijas Republikas pilsētās. Gribu teikt, ka mēs savu tiesisko bāzi šim likumprojektam esam bāzējuši uz tā pamata, ko esam jau akceptējuši, ienākot šajā namā.

Es gribu uzsvērt, ka, nobalsojot par Neatkarības deklarāciju, mēs esam pateikuši, ka ejam uz tiesisku valsti, ka atjaunojam visas tiesiskas valsts normas savā republikā. Un viena no šīm tiesiskajām normām ir tā, kuru esam ietvēruši savas Konstitūcijas 12.pantā, ka nevienam varmācīgi īpašumu atsavināt nedrīkst. Savukārt 14.pantā esam pateikuši, ka zemi varēsim pārdot vai nodot īpašumā saviem Latvijas Republikas pilsoņiem. Tātad mēs uz to iesim. Es domāju, ka, strādājot ar konkrētiem likumiem, ar konkrētiem likumprojektiem, mums šīs normas ir jārealizē. Ja pašlaik sākam šaubīties par sava izraudzītā ceļa pareizību, tad mums ir jāatceļ šis Konstitūcijas 12. un 14.pants. Protams, mēs varam palikt arī pie tādas koncepcijas, ka mums nav zemes privātīpašuma. Es saprotu, ka var būt arī tāda koncepcija, ka zeme mums paliek tikai lietošanā, kā mēs to esam lietojuši visus šos 50 gadus. Taču tad rodas cits jautājums- kā varēsim skatīties acīs bijušajiem zemes īpašniekiem, viņu mantiniekiem un vai mēs būsim tiesiska valsts?

Otrais variants. Mēs varam arī skatīties to, vai pilsētās zemi no jauna dodam īpašumā vai nedodam. Es gribu akcentēt domu, ka šajā likumprojektā mēs vēl nevienam pilsētā zemi īpašumā no jauna neesam devuši un vēl nedodam; to varēsim darīt tikai tad, kad mums būs likums par Latvijas Republikas pilsonību. Pagaidām tā tur ir ierakstīts, bāzējot šo normu uz Konstitūcijas 12. un 14.pantu. Protams, ir slikti, ka mēs šā jautājuma izskatīšanu pārtraucām, ka mums bija nedēļu ilgs pārtraukums. Un es gribu teikt, ka līdz ar to šodien rodas ļoti daudz atkārtotu jautājumu. Un tādēļ es domāju, ka mēs turpmāk savā praksē nedrīkstam pieļaut tādu darba stilu; tas atkal ir mūsu reglamenta trūkums, ka mēs jautājuma izskatīšanu pārtraucam un neturpinām to automātiski darīt nākamajā plenārsēdē. Tas šim jautājumam nāk tikai par sliktu.

Laika ir maz, tāpēc es nerunāšu par visu deputātu uzstāšanos, bet tikai pakavēšos pie dažiem galvenajiem aspektiem. Daudz pārmetumu bija par to, ka nav noteikts šīs kompensācijas apjoms, ka to ir grūti prognozēt. Es, atbildot uz jautājumiem, jau pagājušajā reizē teicu: jā, to šodien ir grūti prognozēt! Viens saka, ka pieteiksies 50 procenti bijušo zemes īpašnieku, cits prognozē, ka tikai 25 procenti. Uz laukiem šodien tas tā ir, ka piesakās 25 procenti bijušo īpašnieku. Atbildi uz šo jautājumu mēs varētu dot pēc 1992.gada 20.jūnija, cik tad īsti ir šo bijušo zemes pieprasītāju.

Turpinot domu par kompensācijas jautājumu, varu teikt, ka mēs varam izstrādāt šo kompensācijas mehānismu un varam to iesniegt jums apspriešanai. Protams, es vēlreiz gribu uzsvērt, ka šī kompensācija nekādā gadījumā nedrīkst gulties uz Latvijas Republikas tautas pleciem, uz tās iedzīvotāju pleciem. Šie līdzekļi mums būs jāakumulē no tiem līdzekļiem, kurus mēs varētu iegūt, zemi laižot apgrozībā īpašumā.

Man tika izteikts pārmetums arī par to, ka līdz ar šā likumprojekta stāšanos spēkā visa zeme pāriet pilsētu pašvaldību valdījumā. Es jau pagājušajā reizē jums teicu, ka ir jāsaprot šis valdījums. Tas nav īpašums, bet tā ir zemes nonākšana šo pašvaldību rīcībā, kas tiešām vienīgās ir tiesiskas šo zemi nodot valstij vai paturēt savā īpašumā- pašvaldības īpašumā, kā arī attiecīgi nodot to fizisko un juridisko personu īpašumā vai lietošanā. Un šeit nebūt nav jāsaprot, ka obligāti visās pilsētās šī zeme simtprocentīgi tiks nodota fizisko vai juridisko personu īpašumā.

Par 12.panta 1. un 2.apakšpunktu. Es domāju, ka mūsu likumprojekts nemaz nav sliktāks par igauņu likumprojektu. Igauņi savā likumprojektā ir pateikuši- tur, kur bijušajam zemes īpašniekam reāli nevarēs atdot atpakaļ šo zemes gabalu, tur ir jāpiedāvā līdzvērtīgs zemes gabals vai jākompensē tā vērtība. Mēs savā likumprojektā gribējām iet tālāk un jau minēt tos izņēmuma gadījumus, kuros tad, lūk, nevarēs zemi atdot atpakaļ. Tas ir darīts tāpēc, lai tiešām nesatrauktu tos tagadējos zemes lietotājus, kas šo zemi tiesiski ir ieguvuši lietošanā, šajos 50 gados neviens zemi īpašumā nav ieguvis, tātad- tikai lietošanā. Tādēļ šis likumprojekts paredz, kādā veidā, atzīstot šīs īpašuma tiesības un neapvainojot bijušos īpašniekus, ja tādi pieteiksies, viņiem šo īpašumu varētu kompensēt vai arī piedāvāt līdzvērtīgu zemes gabalu, ja nebūs iespējams atdot agrāko īpašumu. Likumā ir pateikts arī tas, kādā secībā mēs apmierināsim šo bijušo zemes īpašnieku pieprasījumus, kā mēs apmierināsim pārējo cilvēku pieprasījumus uz esošo zemi. Paskatieties, tas ir 12.3.pants, kaut gan daži man pārmet, ka tas šeit nav pateikts. Tas ir pateikts!

Domāju, ka mums ir jāpieņem deputāta Silāra priekšlikums, kas attiecas uz apgrūtinājumiem un parādiem uz zemes gabaliem. Ir jāparedz šī norma. Ja šie parādi nav dzēsti un ja pieteiksies bijušie īpašnieki, tad šos parādus viņi, kā saka, pārmantos...

Krūmiņa kungs man pārmet, ka likumprojektā pilsētām ir paredzēta robežu maiņa. Nekādu robežu maiņu likumprojekts neparedz. Arī administratīvo robežu maiņu likumprojekts neparedz, un tās netiks grozītas.

Grūbes kungs man pārmet, ka ar šo likumprojektu mēs "uzspridzināšot" lauku zemes reformas likumu. Es personīgi neredzu, kādā veidā mēs to varētu "uzspridzināt", jo ar šo manu priekšlikumu mēs zemi īpašumā sākam atdot praktiski tikai ar 1994.gada 1.janvāri, bet lauku zemes reformas likums paredz zemes īpašumu atdošanu īpašumā, sākot ar 1993.gada 1.janvāri. Tad jau drīzāk tas notiks otrādi, ka lauku zemes reformas likums "uzspridzinās" pilsētas zemes reformas likumu.

Es piekrītu kolēģu priekšlikumiem par to, ka mēs varētu šo likumprojektu publicēt "Dienā" un tādā veidā uzzināt tautas domas, kā arī citu mūsu līdzpilsoņu viedokļus. Protams, tas pagarinātu šā likuma pieņemšanas termiņu, bet tas, manuprāt, nebūtu vērā ņemams, mēs varētu to pieņemt arī rudens sesijā, bet šī publicēšana acīmredzot tomēr būtu vajadzīga.

Kehra kungs man pārmet, kādēļ es neesmu ņēmis vērā viņa priekšlikumus, apspriežot šo likumprojektu Ekonomikas komisijā šādā redakcijā, kādā tas ir jūsu priekšā. Es jau teicu, ka mēs to darīsim, mēs šos priekšlikumus esam pieņēmuši, un visu izdarīsim tad, kad būsim saņēmuši arī pārējo kolēģu ierosinājumus. Diemžēl stāvoklis ir tāds, ka esmu saņēmis rakstiskus priekšlikumus tikai no divām komisijām, lai gan visām komisijām šis likumprojekts tika izsniegts jau 21.martā un līdz 14.aprīlim bija jāiesniedz priekšlikumi. No deviņām komisijām ierosinājumus ir iedevušas tikai divas. Es nevienam negribu pārmest, bet tā, kolēģi, mēs strādājam. Tas raksturo mūsu kopējo nostāju un savstarpējo cieņu. Ja jūs akceptēsit šo likumprojektu pirmajā lasījumā, tad mēs turpināsim darbu un kāri saņemsim jūsu priekšlikumus, labosim tos. Es piekrītu kolēģiem, kuri teica, ka ir jāpaplašina šī norma 12.pantā, ka ir jāpaskaidro, kas ir šī kapitālā celtniecība, šī likumīgā celtniecība, un to visu mēs darīsim, tādēļ es arī lūdzu jūsu vērtējumu. Jūsu balsojums parādīs, ko šis likumprojekts ir vērts. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, zvaniet, jo tūlīt būs balsošana. Vārds deputātam Gulbim.

J.Gulbis: Man bija jautājums autoram. Un jautājums ir tāds...

Priekšsēdētājs: Gulbja kungs, mums jautājumu uzdošana ir beigusies, lūdzu, uzdodiet to individuāli!

J.Gulbis: Es saprotu, bet tas ir jāpasaka pirms balsošanas...

Priekšsēdētājs: Mēs taču... Tad mēs sāksim atkal bezgalīgas runas.

J.Gulbis: Es domāju, ka tas attiecas uz visiem. Tas attiecas tikai uz pašu likuma nosaukumu, un tas ir diezgan būtiski. Jo, noklausoties tagad autoru, man radās šis jautājums. Man šķiet, ka tā nav vis reforma, jo neatrisina šo jautājumu, bet tas ir denacionalizācijas likums. Un kāpēc tad mums vajag to saukt par reformu? Es domāju, ka tā būtu pareizāk, lai gan nezinu, ko domā autors.

L.Alksnis: Šis likums ir par zemes reformu pilsētās. Mēs vairs "ciematos" nerakstīsim, jo, kā jūs zināt, mēs rīt trešajā lasījumā laikam pieņemsim jauno likumu par mūsu administratīvo pārdalījumu, saskaņā ar kuru ciemati kļūst pat lauku apvidu zemi. Tātad likums būs par zemes reformu pilsētās.

Priekšsēdētājs: Deputāt Kide, lūdzu!

E.Kide: Man būtu sakāms par balsošanas motīviem. Nesaņemot atbildi par kompensācijas mehānismu un noklausoties alternatīvos priekšlikumus sakarā ar to, ka šim projektam nav lielas saskares ar citiem likumprojektiem, kuri tiks pieņemti, man rodas bailes, ka, pieņemot šo likumprojektu pirmajā lasījumā, mēs konceptuāli sevi sasaistīsim un nevarēsim paralēli virzīties uz priekšu un kaut ko mainīt koncepcijās. Vai mēs nevarētu pieņemt Krūmiņa kunga priekšlikumu, nevis priekšlikumu, bet domu, kas pazibēja arī komisijā, ka pieņemt lēmumu par agrāro reformu pilsētās vēl nevajadzētu, ka vajag dot visas iespējas izstrādāt šo likumu pat ar lielāku tempu, radīt alternatīvos likums, ko Muciņa kungs te izvirzīja un ko virza arī Bojāra kungs, un ziņot mums sistemātiski par šā darba gaitu. Un tad, kad šis darbs būs pietiekamā gatavības pakāpē, virzīt to pirmajam lasījumam. Paldies.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, Zaļetajeva kungs!

S.Zaļetajevs: */Es gribētu zināt, par kādiem jautājumiem tiks balsots? Es atgādinu dokumentu Nr.752, kurā formulēti priekšlikumi. Tas ir pirmais. Otrais. Es gribētu, lai lēmums tiktu pieņemts neatkarīgi no balsošanas rezultātiem par priekšlikumiem, kas formulēti nosauktajā dokumentā, un lai arī tie tiktu publicēti./

Priekšsēdētājs: Priekšlikums, ko iesniedza Zaļetajeva kungs, gluži tāpat kā visi citi priekšlikumi, kas tika izteikti debatēs, tiek nodots komisijai darbam pie otrā lasījuma sagatavošanas. Runājot par publicēšanu, varu teikt, ka mēs pirmām kārtām balsosim par likumprojekta akceptēšanu vai arī nepieņemšanu pirmajā lasījumā un tad publicēsim pieņemto likumprojektu. Ja deputāti atsevišķi nobalsos, ka ir jāpublicē arī deputāta Zaļetajeva priekšlikumi, tad- lūdzu!

Vārds deputātam Rikardam.

R.Rikards: Es aicinu balsot par šā likuma akceptēšanu pirmajā lasījumā kopumā, iesaistot darba grupā juristu Muciņu, docentu Rozenfeldu un arī citus juristus, lai varētu precīzāk formulēt...

Priekšsēdētājs: Jā, tas ir turpmākais darbs pie otrā lasījuma. Lūdzu, deputāt Plotniek!

A.Plotnieks: Godātie kolēģi! Es ierosinātu likt uz balsošanu tādu risinājumu, ka pagaidām varētu apturēt šo likumprojektu pirmā lasījuma stadijā, un tad nekavējoties vajag izsludināt to personu reģistrāciju, kuras vēlas atgūt zemi savā īpašumā, saņemt īpašumā un lietot zemi pilsētā, un tikai pēc tam turpināt šo apspriešanas procesu.

Priekšsēdētājs: Paldies. Tātad viens priekšlikums ir balsot par likumprojekta pieņemšanu pirmajā lasījumā un otrs priekšlikums- pārtraukt tā apspriešanu pirmajā lasījumā un strādāt tālāk pie šā likumprojekta. Par šo otro priekšlikumu mēs balsosim tad, ja nebūsim nobalsojuši par likumprojekta akceptēšanu pirmajā lasījumā. Balsojot par pirmo lasījumu, saskaņā ar komisijas priekšlikumu mēs vienlaikus balsosim arī par šā likumprojekta publicēšanu un apspriešanu presē. Publicēt mēs to varam laikrakstā "Diena", jo cita laikraksta mums nav.

Lūdzu, Dineviča kungs!

J.Dinevičs: Kolēģi, es gribētu atgādināt, ka mums bija frakcijas izbraukuma sēde, kurā mēs konceptuāli šādu likumprojektu atbalstījām. Un līdz ar to konceptuāli varam par to balsot. Tur kaut kas varētu mainīties otrajā un trešajā lasījumā, un tas, bez šaubām, ir pieļaujams, bet konceptuāli kā kompromisa variants tas ir gatavs jau šodien.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, reģistrēsimies. Un tātad, ja neviens deputāts neiebilst, reizē ar šo lēmumu mēs pieņemam arī lēmumu publicēt likumprojektu un to apspriest presē. Rezultātu! Zālē ir 129 deputāti.

Un tagad balsosim par minētā likumprojekta pieņemšanu pirmajā lasījumā līdz ar likumprojekta publicēšanu un apspriešanu presē. Rezultātu! 84- par, pret- 31, atturas- 9. Tātad šis lēmums ir pieņemts.

Bet tagad būs otrais balsojums- mums vajadzētu balsot par deputāta Zaļetajeva priekšlikumu, kā arī par to, ka viņa priekšlikumus vajag publicēt presē: protams, mūsu presē un kopā ar mūsu lēmumu. Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par Augstākās padomes lēmumu publicēt laikrakstā "Diena" likumprojektu, kā arī deputāta Zaļetajeva priekšlikumus. Lūdzu. Tā, balsu vairākuma nav, un priekšlikums nav pieņemts.

Lūdzu, deputāt Kehri!

O.Kehris: Kolēģi, man būtu tāds priekšlikums: lēmumā vēl būtu jāparedz papildu punkts, kurā mēs uzdotu atbildīgajai komisijai līdz mūsu aiziešanai parlamenta brīvlaikā, tas ir, aptuveni līdz 20.jūnijam, sagatavot lēmuma projektu par neatliekamiem zemes reformas pasākumiem, jo šeit kolēģi jau minēja, ka vajag izsludināt reģistrēšanos. Tad varbūt šajā lēmumā tiktu iekļauti arī vēl kādi citi punkti. To, manuprāt, būtu nepieciešams izdarīt līdz vasarai, jo es, protams, neparedzu, ka mēs līdz vasarai pieņemsim šo... Tomēr pirmos soļus, manuprāt, būtu iespējams spert jau līdz tam laikam.

Priekšsēdētājs: Te, protams, nekas nav iebilstams. Deputāts Alksnis acīmredzot pateiks savu viedokli, bet, ja mēs kaut ko lemjam, tad ir vajadzīgs konkrēts formulējums. Lūdzu.

L.Alksnis: Godātie kolēģi! Es principā pieņemu Kehra priekšlikumu. Ja mēs publicēsim tikai pēc pirmā lasījuma, tad, protams, tas būs garš laiks, un es apņemos līdz 20.jūnijam, kā teica Kehra kungs, sagatavot attiecīgu lēmuma projektu par neatliekamiem pasākumiem šīs pilsētas zemes reformas realizēšanai.

Priekšsēdētājs: Paldies. Līdz ar to mēs varam pāriet pie nākamā darba kārtības jautājuma, kaut gan šeit mums ir vajadzība konsultēties, jo saskaņā ar mūsu balsojumu tagad rodas zināmas pretrunas. Balsojums bija tāds, ka pulksten 15.00 mums ir jāizskata jautājums par kooperāciju, taču tajā pašā laikā ir arī tāds balsojums, ka šīsdienas darba kārtības trešais punkts ir iepriekšējās dienas darba kārtības punkts "Par lauksaimniecības uzņēmumu privatizāciju". Loģiski tātad iznāk, ka ir jāizskata šis lauksaimniecības uzņēmumu privatizācijas likumprojekts, lai gan it kā būtu jāskata kooperācijas jautājums. Tā ka mums droši vien vajadzētu vēlreiz nobalsot un visu izlemt. Turklāt vēl ir likums arī par tautas izglītību.

Dz.Ābiķis: Tas ir iepriekš...

Priekšsēdētājs: Ko, lūdzu, Ābiķa kungs? Lūdzu, deputāt Strīķi!

V.Strīķis: Valsts komisija kā kompromisa ierosinājumu izvirza šādu variantu: valsts uzņēmumu privatizācijas jautājumu skatīt rīt pulksten 10.00, tātad vajag konkrētu laiku, lai mēs... Viena daļa cilvēku jau ir aizgājusi projām. Līdz ar to mēs konkrēti zinām, ka šo jautājumu skatīsim rīt pulksten 10.00. Lūdzu nobalsot par tādu priekšlikumu.

Priekšsēdētājs: Jā. Lūdzu.

V.Seleckis: Es diemžēl nekādā gadījumā nevaru piekrist tādam priekšlikumam, jo obligāti ir jāievēro vismaz secība, kāda ir bijusi attiecībā uz likumu pieņemšanas kārtību. Izglītības likums jau tika skatīts pagājušajā nedēļā un, liekas, arī aizpagājušajā. Ja mēs tagad pieņemsim tādu secību, kādu nupat piedāvāja, tad acīmredzot mums šis likums arī šonedēļ netiks pieņemts. Tā nekādā ziņā nedrīkstētu būt.

Priekšsēdētājs: Es tādu priekšlikumu dzirdēju tikai no jūsu komisijas puses, tāpēc arī izteicu, bet tas nu tā... Lūdzu, Plotnieka kungs!

A.Plotnieks: Godātie kolēģi, es domāju, ka mums savā darbā tomēr vajadzētu censties ieviest kaut kādus organizācijas momentus. Ja reiz nobalsojām, ka pulksten 15.00 izskatīsim likumprojektu "Par kooperāciju", bet nevarējām ieļauties laika režīmā, tad vairs ne par ko nav jābalso. Tagad pulkstenis ir 16.00, tātad kaut vai ar nokavēšanos izskatīsim šo likumprojektu.

Priekšsēdētājs: Jā. Ja neviens deputāts neiebilst, tad izskatīsim likumu "Par kooperāciju", mēs par to nobalsojām, kaut arī laiks jau pagājis. Tad saskaņā ar mūsu lēmumiem vēl ir jāizskata arī likumprojekts "Par tautas izglītību". Un tikai tad mēs drīkstam izskatīt likumu "Par lauksaimniecības uzņēmumu privatizāciju", ja mums nav bijis atsevišķa balsojuma.

Lūdzu, deputāt Grūbe!

G.Grūbe: Es katrā ziņā nesaprotu savu kolēģu loģiku. Kad tas īsti mēs šo privatizācijas likumu pieņemsim? Varbūt ap nākamajiem Jāņiem vai 1993.gadā?

Priekšsēdētājs: Likumprojektu par privatizāciju, kā es sapratu, mēs skatīsim rīt pulksten 10.00. Mēs jau vienojāmies. Komisija neiebilst un to apstiprina. Lūdzu, tagad pievērsīsimies jautājumam par kooperāciju. Jā, tātad darīsim tā... Kur mums ir izmaiņas? Mums acīmredzot ir jābalso jautājums par tautas izglītību. Tātad tautas izglītības likumu skatīsim, pēc kooperācijas likumprojekta apspriešanas. Tādā gadījumā mums būtībā ir jābalso tikai par to, lai lauksaimniecības privatizācijas likumprojektu mēs pārceltu uz rītdienu pulksten 10.00.

Lūdzu, Čepāņa kungs!

A.Čepānis: Es kategoriski iebilstu pret jebkādu balsošanu, jo balsošana par darba kārtību notika jau vakar, un jūsu personīgās vainas dēļ, Īvāna kungs, mums sākas šādi kompromisa varianti, ka cilvēki spraucas iekšā, juzdami, ka jūs uz to izejat.

Priekšsēdētājs: Cienītais Čepāņa kungs, neviens vēl nekur nav iespraucies. Mēs vienkārši pabeidzām izskatīt to jautājumu, kuru iekavējām pirms pusdienām.

Tātad ir jābalso jautājums par lauksaimniecības privatizācijas likumprojekta pārcelšanu uz rītdienu pulksten 10.00, un viss. Lūdzu, Selecka kungs!

V.Seleckis: Es tomēr palieku pie tā, ka jāsaglabā paredzētā secība un lauksaimniecības privatizācijas jautājums jāapspriež uzreiz pēc izglītības likuma. Ja mēs izglītības likumu šodien nepaspēsim izskatīt, tad automātiski tas nozīmē, ka to izskatīsim rītdien pulksten 10.00 vai arī rītdien turpināsim tā izskatīšanu. Tādai jābūt secībai. Tāpēc nobalsot, ka mēs rīt pulksten 10.00 sāksim skatīt kādu jautājumu, acīmredzot nav prātīgi. To mēs redzam pēc šīsdienas gadījuma, kad nobalsojām, ka pulksten 15.00 sāksim apspriest likumprojektu "Par kooperāciju", bet iepriekšējais jautājums vēl nebija pabeigts, un līdz ar to tik un tā šo lēmumu īstenot nebija iespējams.

Priekšsēdētājs: Tā kā Lauksaimniecības komisija ir izvirzījusi šo priekšlikumu- rīt pulksten 10.00 izskatīt šo likumu, tad mēs par to balsosim. Deputāts Seleckis jau izteica savus argumentus. Lūdzu, reģistrēsimies. Un pēc tam balsošanas režīmu. Lūdzu, balsosim par Lauksaimniecības komisijas ierosinājumu- jautājumu par lauksaimniecības uzņēmumu privatizāciju izskatīt rīt pulksten 10.00. Izglītības komisijas pretargumentus jūs dzirdējāt. Rezultātu! 69- par. Ierosinājums tiek pieņemts.

Lūdzu, Bojāra kungs!

J.Bojārs: Es tomēr gribētu zināt, kas rīt būs- vai Kārtības rulli apspriedīsim vai ne, jo mani sūta "izsūtījumā" uz Maskavu. Tādēļ es gribētu tomēr šo jautājumu noskaidrot.

Priekšsēdētājs: Vakar tika nobalsots, ka rīt Kārtības rulli neizskatīs.

Jautājumā par kooperāciju vārds deputātam Edmundam Krastiņam!

E.Krastiņš: Cienījamie kolēģi! Es centīšos savā ziņojumā ietaupīt laiku, kuru mēs patērējām, lemjot pašreiz šos sarežģītos jautājumus par darba kārtību. Komisija man uzticēja sniegt īsu ziņojumu par jums izsniegto likumprojektu pirmajam lasījumam, tas ir 695.dokuments, un tam ir pievienots 707.dokuments, kurā ir apkopoti priekšlikumi par likumprojektu; tie izskanēja, kad mēs projektu skatījām pirmo reizi pirmajā lasījumā un kad Augstākā padome to atdeva komisijai atpakaļ papildināšanai, tā ka šādas debates jau ir noritējušas. Vairums no jums tur ir bijis klāt un atceras, kā tās noritēja, tāpēc es gribu atgādināt tikai dažus pamatprincipus, kādēļ šis likums ir izstrādāts un kāds ir bijis veiktais darbs komisijā pēc tam, kad šis likumprojekts tika atdots atpakaļ komisijai piestrādāšanai.

Tātad nepieciešamība pēc šā likuma radās, izstrādājot likumus, kas izrietēja no likuma "Par uzņēmējdarbību", par dažādām uzņēmējdarbības formām. Tad mēs redzējām, ka līdzās tādām uzņēmējdarbības organizatoriskajām formām kā akciju sabiedrība, sabiedrība ar ierobežotu atbildību un līgumsabiedrība, kuru galvenā virzība tomēr ir uzņēmējdarbība peļņas gūšanai, parādījās arī šis projekts par paju sabiedrībām, kuru darbībā tomēr galvenais moments un pats to veidošanas princips bija balstīts uz kapitālu, uz visiem šiem balsojumiem ar kapitāla daļām; mēs saskatījām, ka ir virkne tādu saimnieciska rakstura veidojumu, kurus ir grūti iekļaut šo likumu ietvaros un kuriem bieži ir arī sabiedrisks raksturs, varētu teikt, tiem ir sabiedriski saimniecisks raksturs.

Līdz ar to radās šis likumprojekts par kooperatīvajām sabiedrībām, kur varbūt šī peļņas gūšana šādām sabiedrībām nebūtu uzskatāma par galveno motīvu, taču to veidošanās daudzos gadījumos būtu pieļaujama, jo šīm organizācijām būtu jādarbojas pēc saimnieciskā aprēķina principiem, tātad jāsedz savi izdevumi ar ienākumiem, vienalga, vai tie būtu ienākumi no šajās organizācijās iesaistītajiem cilvēkiem, vai no darbības, veicot pakalpojumus un cita veida darbību, kā arī sniedzot pakalpojumus citiem cilvēkiem, kas nav tieši iesaistīti šajās organizācijās. Līdz ar to pirmajā lasījumā tika piedāvāts šis likumprojekts. Diemžēl pēc šā likumprojekta pirmā lasījuma noraidīšanas, kaut arī es šeit aicināju deputātus, kuri tik aktīvi to kritizēja, iesniegt rakstiskus priekšlikumus, ar nožēlu jāatzīst, ka neviens rakstisks priekšlikums, kurā būtu sniegti konkrētu normu izklāsti vai konkrēti priekšlikumi, komisijā vēl nav ienācis, un līdz ar to mēs pamatā vadījāmies pēc šīs apspriešanas un debašu stenogrammas. Tādējādi visi tie priekšlikumi, kas ir 707.dokumentā, izņemot Bojāra kunga priekšlikumus par atsevišķu normu detalizāciju, kuri nebija gan konkrēti formulēti, ir ņemti no stenogrammas.

Tātad komisijas darba grupa ir veikusi, es uzskatu, diezgan lielu darbu un pamatā visus būtiskākos iebildumus ir iestrādājusi šajā likumprojektā, jo tajā ir iekļauta virkne jaunu pantu, kas detalizē tās normas, kuras deputāti uzskatīja par nepietiekami precīzi formulētām šajā pirmajā variantā, bez tam atsevišķi panti ir izvērsti daudz plašāk. Tā, piemēram, pilnīgi jauns ir 3.pants, kurā ir uzskaitīti kooperatīvo sabiedrību veidi. Jauna norma ir parādījusies arī 4.pantā, kur ir noteikts, ka papildus šim likumam kooperatīvās sabiedrības darbojas vai nu uz Ministru padomes, vai uz Tieslietu ministrijas apstiprinātu normālstatūtu pamata, tātad šo sabiedrību statūti nevar nonākt pretrunā ne tikai ar šo likumu, bet arī ar Ministru padomes apstiprinātajiem normālstatūtiem.

Jāteic, ka daudzas šīs jaunās normas ir pārņemtas no likuma par kopdarbības sabiedrībām, kas darbojās Latvijas Republikā 30.gadu beigās. Izvērstāka ir arī norma par kooperatīvās sabiedrības dibināšanas kārtību; ir iestrādāts jauns pants par dibināšanas sapulces sasaukšanas kārtību un norises kārtību. Ir iestrādāti jauni panti par biedru uzņemšanu kooperatīvajās sabiedrībās, par kooperatīvās sabiedrības biedru reģistru. Ir atsevišķs pants par biedru iestāšanās un izslēgšanas kārtību, tur tiek detalizētas šīs normas, arī kārtība, kā tas notiek un kā šajā gadījumā tiek atdota atpakaļ biedra paja. Atsevišķā pantā ir noteiktas normas par kooperatīvās sabiedrības uzņēmumu veidošanu, kā arī par sabiedrības pārvaldes institūcijām. Pilnīgi jauns pants ir par kopsapulces tiesīgumu un par kopsapulcē lemjamo jautājumu loku, kā arī ir iestrādātas atsevišķas jaunas normas par biedru piedalīšanās kārtību kopsapulcēs. Pilnīgi jauns pants ir par biedru kopsapulces norises gaitu un lēmumu pieņemšanas kārtību, kas lielā mērā ir pārņemta no šā Latvijas 30.gadu likuma. Bez tam tika izvērstas normas par biedrības valdi, par revīzijas komisijas darbu.

Darba grupa, apspriežot šīs pārvaldes institūcijas, nonāca pie secinājuma, ka kooperatīvajā sabiedrībā galvenajai pārvaldes institūcijai vajadzētu būt šai valdei, un varbūt tāpēc šeit trūkst kādas normas, kas noteiktu priekšsēdētāja kompetenci, taču to varētu iestrādāt uz otro lasījumu. Tomēr darba grupas uzskats bija tāds, ka šāda priekšsēdētāja tiesībām ir jābūt visai ierobežotām, lai varētu pilnīgāk realizēt šādas kooperatīvās sabiedrības pārvaldes demokrātiskos principus. Jauna norma ir iestrādāta arī 30.pantā par kooperatīvās sabiedrības darbības izbeigšanu, kur ir noteikts, ka prasību par sabiedrības likvidēšanu var ierosināt arī tieslietu ministrs, finansu ministrs, kā arī ģenerālprokurors, ja šī sabiedrība savā darbībā pārkāpj normālstatūtu normas.

Ir izveidota pilnīgi jauna nodaļa par kooperatīvās sabiedrības subjektu, proti, par biedra, dibinātāja, valdes locekļa un tā tālāk atbildību, te tas ir saskaņots gan ar tām atbildības normām, kas ir likumā "Par sabiedrību ar ierobežotu atbildību", gan arī lielā mērā ir ņemti piemēri no šā 30.gadu likuma. Paplašināts ir arī kooperatīvo sabiedrību dibināšanas kārtības traktējumus 38.pantā.

Tādas ir šīs galvenās izmaiņas, un, kā jūs dzirdējāt, tās ir, manuprāt, diezgan būtiskas. Man liekas, ka visi pirmajā reizē izteiktie būtiskākie iebildumi šeit ir iestrādāti vai ir detalizēti. Ja šis likumprojekts tiktu pieņemts pirmajā lasījumā, tad uz otro lasījumu varētu precizēt vēl arī tās neveiklības, kas atsevišķās vietās ir saglabājušās. Turklāt šeit ir vesela virkne piedāvājumu darba grupai, kas likumā būtu jāprecizē, labāk jānoformulē gan valodas ziņā, gan izteiksmes ziņā.

Vēlreiz jārunā par šīm likuma pirmajā skatīšanas reizē vairākkārt izteiktajām iebildēm par to, ka likums, lūk, ir vērsts uz patērētāju biedrību saglabāšanu tādā vai citādā formā. Es tomēr gribētu šo jautājumu nodalīt no likuma "Par kooperatīvajām sabiedrībām" pieņemšanas, jo visas šīs runas par patērētāju biedrību pārveidošanu tādā vai citādā kārtībā diemžēl paliek tikai runu līmenī, jo nav izstrādāti konkrēti priekšlikumi, konkrēti lēmuma projekti, un tie, manuprāt, nav mazāk svarīgi, taču tas nebūt nav Tirdzniecības un pakalpojumu komisijas uzdevums, jo mums Augstākajā padomē ir izveidota Valsts īpašuma konversijas komisija. Ja nu deputāti, teiksim, uzstātu, ka šis jautājums ir jāsaista ar likumprojekta pieņemšanu, tad es domāju, ka mums būtu jālūdz šīs Valsts īpašuma konversijas komisijas atzinums, bet nekādā ziņā šo atzinumu pilnā mērā nevar dot Tirdzniecības un pakalpojumu komisija, kaut gan Tirdzniecības un pakalpojumu komisijas viedoklis ir tāds, ka Patērētāju biedrību savienībai ir pilnīgas tiesības pārorganizēties saskaņā ar likumu "Par kooperatīvajām sabiedrībām", ņemot vērā šīs demokrātiskās normas. Un kaut kādi mākslīgi administratīvi pasākumi šeit neko labu nedos, tāpēc privatizācijas gaitā būtu jāveic tie pasākumi, kuri veidotu alternatīvu, kuri veidotu konkurenci un veidotu to tālāko attīstību, arī liberalizējot cenas, novēršot visu šo preču limitēšanu un racionēšanu. Tikai tas mūs novedīs pie īstas konkurences tirdzniecībā. Tas man īsumā būtu viss. Ja deputātiem būtu kādi jautājumi, es varētu atbildēt.

Priekšsēdētājs: Jautāt vēlas deputāts Celmiņš.

J.Celmiņš: Laika periodā starp iepriekšējo lasījumu un šo ir sagadījies tā, ka mana apgabala vēlētāji uzaicināja mani uz tikšanos Tukuma rūpkombinātā, un Tukuma rūpkombināta ļaudis žēlojās, ka viņi nevar atbrīvoties no patērētāju korporācijas, ka šī korporācija sadārdzina tā produkciju, piesavinās peļņu, ierobežo šā uzņēmuma patstāvību. Viņi lūdza mani, pieņemot šo likumprojektu, šeit pārstāvēt viņu intereses tādējādi, ka patērētāju korporācijas uzņēmumiem vajadzētu nodrošināt pēc savas iniciatīvas brīvu iespēju izstāties no šīs patērētāju korporācijas. Pašreizējais likumprojekts paredz, ka šo lēmumu pieņem kopsapulce, bet, manuprāt, šeit vajadzētu iestrādāt tādu normu, ka uzņēmums pēc paša iniciatīvas var izstāties. Citādi iznāk, ka rūpkombināti ir piesaistīti pie patērētāju korporācijas tāpat kā Preses nams pie kompartijas.

E.Krastiņš: Pirmkārt, es labprāt redzētu šo priekšlikumu rakstveidā, un tad komisija pie tā varētu strādāt. Un otrkārt. Sakiet, kā īpašums ir šis uzņēmums? Kam tas piederēs pēc tam, kad viņi būs izstājušies? Vai tas būs tad, kad notiks šī privatizācija? Un uz kāda lēmuma pamata? Vai uz šā uzņēmuma darba kolektīva pieprasījuma pamata? Kura īpašumā tas būs un kam tas piederēs pēc tam, kad, kā jūs sakāt, tas būs kļuvis patstāvīgs? Es uzskatu, ka arī VEF jebkurš cehs tā var pateikt: lūk, no šā brīža mēs uzskatām, ka VEF diktē mums savus noteikumus, apspiež mūs un ar rītdienu mēs kļūsim patstāvīgi. Es nezinu, kam tas pieder- strādājošajiem vai kam citam. Šeit, es domāju, galvenais ir īpašuma jautājums.

J.Celmiņš: Katra ceha vēsturiskā attīstība, protams, ir citāda. Piemēram, Tukuma keramikas cehs agrāk ir bijis Jāņa Krieva privātuzņēmums.

E.Krastiņš: Tad ir ļoti patīkami, mums ir lēmums par īpašuma konversiju, kuras gaitā bijušie īpašnieki var pieteikties uz saviem īpašumiem, un visas šīs lietas sakarā ar nacionalizēto īpašumu ir jārisina saskaņā ar mūsu lēmumu "Par īpašuma konversiju". Šajā lēmumā ir konkrēts punkts par tiem īpašumiem, kurus valsts ir nodevusi sabiedriskajām vai kāda cita veida organizācijām. Ar šo lēmumu var tikt pārskatītas uz šiem īpašumiem vērstās attiecīgās normas, kas nosaka valsts īpašuma konversiju. Šāds gadījums ir jāapskata atsevišķi. Ja šis īpašums ir nacionalizēts, tad acīmredzot konversijas gaitā šī prasība tiks izvirzīta.

J.Celmiņš: Bet vai likums paredzēs tādu iespēju, ka rūpkombināti kā akciju sabiedrības var atdalīties no patērētāju korporācijas?

E.Krastiņš: Šis likums attiecīgajā pantā, kā jūs izlasījāt, to paredz. Taču es jau teicu, ka ir jānoskaidro, kā īpašums tas ir pašlaik, un tad šos jautājumus lemj īpašnieki.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Kidem.

E.Kide: Man ir tas pats jautājums, tikai plašākā skatījumā. Ja mēs Patērētāju savienību ar šo likumu nosauksim par kooperatīvo sabiedrību, tad man rodas vispārējs jautājums: vai tā pakļausies konversijas likumam vai, būdama kooperatīvs, nepakļausies?

E.Krastiņš: Man atkal jāatbild ar pretjautājumu: ja tā nav reorganizējusies, vai tā pašlaik pakļaujas šim mūsu konversijas lēmumam?

E.Kide: Šoreiz es jautāju jums. Jūs man nejautājiet...

E.Krastiņš: Es atbildu ar šo pretjautājumu un tālāk turpinu savu atbildi. Lēmumā par konversiju ir skaidri noteikts, ka tas attiecas uz valsts īpašumu. Ja mēs pasakām, ka visas patērētāju korporācijas ir valsts īpašums, un šeit pieņemam šādu lēmumu, tad es nezinu, kurš cits to var pieņemt, ja ne Augstākā padome. Ja mēs šādu lēmumu pieņemam, tad visa konversija norit saskaņā ar lēmumu "Par valsts īpašuma konversiju". Ja šādu lēmumu nepieņemam, tad visas šīs saimnieciskās darbības pārveidošanās norit tā, kā es jau atbildēju iepriekšējiem jautātājiem. Pirmkārt, attiecībā uz nacionalizēto īpašumu visas šīs prasības var tikt izvirzītas. Attiecībā uz to, kas savā laikā ir nodots valstij, var tikt izvirzīta valsts prasība. Taču, atvainojiet, pagaidām šī patērētāju biedrība nevienā laikā nav tikusi uzskatīta par valsts īpašumu tāpat kā kolhozi.

E.Kide: Tātad mēs, protams, to nevaram pieņemt, ka kooperatīvo īpašumu pārvēršam par valsts īpašumu? Saprotu. Paldies.

E.Krastiņš: Es, manuprāt, neko citu neteicu.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Černaj!

R.Černajs: Dobeles rajona padome bija iesniegusi savus priekšlikumus tieši par šo likumprojektu, bet tie nekur nav parādījušies, nav arī noraidīti...

E.Krastiņš: Tie tika iesniegti tad, kad šis teksts jau bija sagatavots.

R.Černajs: Tas bija pirms divām nedēļām.

E.Krastiņš: Kā jūs redzat, šis teksts ir sagatavots 7.maijā.

R.Černajs: Tātad šie priekšlikumi vairs netiks skatīti?

E.Krastiņš: Kāpēc tad netiks? Tie tiks skatīti vispārējā kārtībā. Pirmkārt, tie tiks skatīti kā Dobeles padomes priekšlikumi. Ja nemaldos, mūsu vispārējā kārtība ir tāda, ka tie priekšlikumi, kurus nav iesnieguši atsevišķi deputāti, ja tie tiek noraidīti un ja neviens deputāts tos īsti neatbalsta, par tiem nebalso.

R.Černajs: Padomei taču ir likumdošanas tiesības...

E.Krastiņš: Bet tie ir tikai priekšlikumi.

R.Černajs: Un otrais jautājums. Es gan nezinu, vai šis jautājums ir jūsu komisijas kompetencē, bet gribu teikt, ka, nesagaidot šo likumu, jau diezgan savdabīgā veidā notiek patērētāju biedrību reorganizācija, un, teiksim, Dobeles rajona patērētāju biedrība ir noteikusi jaunu paju maksu- 50 rubļus- arī bijušajiem biedriem, lai viņi turpinātu palikt patērētāju biedrības biedri, kaut gan līdz šim bija jāmaksā 10 rubļi.

E.Krastiņš: Es gan nezinu, taču mums ir Patērētāju biedrību savienības priekšsēdētājs, un viņš varbūt varēs kaut ko pateikt. Tādā gadījumā ir ļoti iespējams, ka tā ir vietējā iniciatīva. Cik es zinu, Valmierā pagaidām pārreģistrējoties nekāds piemaksājums nav bijis. Kā jūs zināt, šādus lēmumus pieņem, ja nemaldos, pašas patērētāju biedrības saskaņā ar attiecīgo pilnvaroto vai kopsapulču lēmumiem, kurās piedalās paši paju biedri.

R.Černajs: Tas ir skaidrs. Vienīgi ir jautājums: vai kādas biedrības biedru var izslēgt par to, ka viņš nepiemaksā savu paju? No Strautiņa kunga uzstāšanās es sapratu, ka man kā paju biedram uz katru rubli jau ir 50 rubļu, tā ka man tur jau krietni liela nauda ir iekrājusies.

E.Krastiņš: Es jums gribu teikt, ka šis likums, protams, ir saistīts ar šo problēmu, bet šī problēma ir regulējama atsevišķi. Tāpēc šos visus priekšlikumus, kuri ienāks pēc pirmā lasījuma attiecībā uz patērētāju biedrību korporāciju, manuprāt, vajadzētu sagatavot uz otro lasījumu, likumprojektā atsevišķus pantus ierakstot par to, kāda patērētāju biedrību korporācijai ir šī pārreģistrēšanās kārtība, ja tā vēlēsies strādāt, pamatojoties uz šo likumu, ko tā acīmredzot gribēs darīt,- tad likumā būs noteikts, kādā kārtībā tai ir jāveic savu struktūru pārveidošana, lai tās atbilstu šā likuma prasībām.

Priekšsēdētājs: Vārds īsam paziņojuma Dobeļa kungam, un tad būs 30 minūšu ilgs pārtraukums. Paldies Krastiņa kungam, mēs turpināsim pēc pārtraukuma.

J.Dobelis: Cienītie kolēģi! No rīta es jūs informēju par 1. un 2.jūnija semināru, ko rīko Latvijas Tautas fronte. Pārtraukumā visi tie, kuri vēlas iepazīties ar darba grupām un ar galvenajiem pamatvirzieniem, sīkāku informāciju var saņemt sekretariātā. Paldies.

Priekšsēdētājs: Sākas pārtraukums.

(Pārtraukums)

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja pirmais vietnieks Dainis Īvāns.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, turpināsim uzdot jautājumus deputātam Edmundam Krastiņam. Jautā deputāts Mantuļņikovs.

O.Mantuļņikovs: */Man jautājums Krastiņa kungam. No jūsu ziņojuma es sapratu, ka galvenais uzdevums nav peļņas gūšana, kas tomēr paredzēta- "tajā skaitā arī peļņas gūšana". Sakarā ar to pirmais jautājums ir tāds: vai jūs šo biedrību uzskatāt par uzņēmējsabiedrību, un vai šis likums, jūsuprāt, jāuztver kā tāds, kas atrodas zem kopēja jumta, zem likuma "Par uzņēmējdarbību" jumta? Vai šis likums nav pretrunā ar to?/

E.Krastiņš: Principā šim likumam nevajadzētu nonākt pretrunā ar likumu "Par uzņēmējdarbību", taču, kā jau es teicu, šīs formas tomēr kaut kādā mērā ir pārejas formas. Mēs nevaram tomēr uzskatīt, ka tās ir "tīras" uzņēmējdarbības formas, jo likuma "Par uzņēmējdarbību" 1. vai 2.pantā, ja nemaldos, ir skaidri pateikts, ka uzņēmējdarbība ir tāda saimnieciska darbība, kas ir tieši orientēta uz peļņas gūšanu. Taču šeit bieži vien tas nav galvenais, teiksim, kaut vai sabiedrības lauksaimniecības ražojumu kopīgai pārstrādei un pārdošanai vai kaut kādas sabiedrības kopīgas tehnikas izmantošanai. Šeit var būt pat tādi veidojumi, kuri darbojas vispār bez peļņas, teiksim, dārzkopības sabiedrībās peļņa var neveidoties, tajās bieži vien ir vērojama izdevumu saskaņošana ar ienākumiem. Tāpēc es uzskatu, ka tā ir pārejas forma, lai gan par uzņēmējdarbības tīri organizatorisko formu to uzskatīt nevar. Un tāpēc šeit tomēr ir paredzēta institūciju pastiprināta kontrole, lai šīs organizācijas savā darbībā nepārkāptu speciālus normālstatūtus, jo līdz ar to tām ir jābūt stingrākai uzraudzībai.

O.Mantuļņikovs: Skaidrs. Paldies. Es saprotu, ka pretrunīgu likumu nevar būt?

E.Krastiņš: Jā, nevajadzētu būt.

O.Mantuļņikovs: Skaidrs. Un otrais jautājums. Es atvainojos, es labāk izteikšu to krieviski. */Vai jūs un komisija neuzskatāt, ka 3.punkts, kas izstrādāts pēc deputātu priekšlikumiem un saucas "Kooperatīvo sabiedrību veidi", tomēr ir pretrunā ar likuma "Par uzņēmējdarbību" 13. un 26.pantu, kur teikts, ka fiziskās un juridiskās personas var patstāvīgi, brīvi izvēlēties savas darbības veidu, tas ir, es gribēju teikt, ka likums ir virzīts kopējās darbības paplašināšanai, bet 3.punkts ievērojami apspiež iniciatīvu, tāpēc ka šeit nosaukti darbības veidi. Vai nebūtu pareizāk tos nosaukt par galvenajiem darbības virzieniem? Tāpēc ka šādā veidā likums neatļauj apvienoties pēc diviem, trim principiem. Piemēram, var būt gadījumi, kad cilvēki apvienojas, lai sniegtu apdrošināšanas vai medicīniskās palīdzības pakalpojumus. Kā viņiem saukties? Vai jūs nedomājat, ka tas iegrožos iniciatīvu?/

E.Krastiņš: Liekas, es uz pirmo jautājumu lielā mērā savu nostāju jau pateicu- šeit tomēr ir jāpanāk pastiprināta valsts kontrole attiecībā uz kooperatīvajām sabiedrībām, jo atšķirība no "tīrām" uzņēmējsabiedrībām ir tā, ka tur, kur ir uzņēmējdarbība, tur uzņēmējs atbild vai nu pilnā apmērā ar visu savu īpašumu, tā kā tas ir līgumsabiedrībā vai privātuzņēmumā, vai arī, ja viņam ir ierobežota atbildība, tad šeit ir zināmas prasības attiecībā uz statūtu fonda veidošanu, teiksim, sabiedrībām ar ierobežotu atbildību minimums ir 20 000, bet akciju sabiedrībām minimums ir 100 000, turklāt tur ir noteiktas stingras atbildības normas visām šīm amatpersonām un sabiedrībām

Mums ir jānovērš tas, lai zem šo kooperatīvo sabiedrību izkārtnes neveidotos tādas organizācijas, kas ir orientētas tikai uz peļņas gūšanu, tām ir jādarbojas atbilstošo veidu ietvaros, tāpēc šeit tomēr ir tas izsmeļošais uzskaitījums; tāda bija arī mana pozīcija, ka šim uzskaitījumam ir jābūt. Ja, teiksim, viens un tas pats iedzīvotāju kopums grib veikt dažādus darbības veidus, neviens taču viņiem neliedz izveidot vairākas šādas kooperatīvās sabiedrības, un tas ir tīri reāli. Piemēram, es, būdams Valmieras iedzīvotājs, pirmkārt, esmu iesaistījies Valmieras patērētāju biedrībā, bet tikpat labi es varu darboties vēl arī, teiksim, Valmieras krājaizdevu biedrībā, ja tāda izveidosies. Šīs tomēr ir nodalītas funkcijas un nodalītas formas. Bez tam es uzskatu, ka katrs no šiem īpašajiem darbības veidiem ir jāreglamentē ar saviem normālstatūtiem, kur būtu detalizētāk atspoguļota šī specifika. Protams, es nesaku, ka šis uzskaitījums ir izsmeļošs, tāpēc es labprāt dzirdētu arī deputātu priekšlikumus, lai komisija varētu izanalizēt, kādi šie veidi vēl varētu būt. Mēs nepretendējam uz to, ka esam aptvēruši visus iespējamos veidus, kādi varētu būt. Varbūt kaut kas no šā uzskaitījuma ir arī izslēdzams.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Bērz!

A.Bērzs: Tā kā mēs, Latvija, esam maza valstiņa, tad mums saimnieciskā ziņā apbrīnojami jauki izdodas katrai nozarei monopolizēties, vienalga, vai tā ir mežu izstrāde vai zivju zvejošana un tā tālāk. Vai jums neliekas, ka jūsu izstrādātā likumprojekta astotā nodaļa paver jaunas perspektīvas veselas rindas nozaru monopolizēšanai?

E.Krastiņš: Es domāju, ka mums vairs nav atlicis, ko monopolizēt, it sevišķi pašreizējā situācijā. Mēs varam vienīgi demonopolizēt, es lāgā pat nezinu tādu nozari, kas nebūtu monopolizēta, tāpēc runāt, ka šeit tiek pavērtas jaunas iespējas monopolizācijai, es domāju, nav pamata. Šie monopola jautājumi, demonopolizācijas jautājumi tomēr ir jārisina citos likumos, un es domāju, ka Augstākajai padomei, ja nemaldos, kādreiz likumdošanas plānos bija paredzēts šāds pret monopoliem vērsts likums, vienīgi neatceros, kāds īsti bija tā nosaukums. Cik man zināms, Krievijas Federācija šādu likumu jau ir pieņēmusi; tā ir izveidojusi speciālu valsts institūciju ar pietiekami plašām pilnvarām, kura seko līdzi, teiksim, negodīgas konkurences gadījumiem, arī monopolizācijas gadījumiem, jo neatkarīgi no šīs astotās nodaļas tāda monopolizācija varētu notikt. Šī astotā nodaļa gan dod iespēju apvienoties, bet šāda apvienošanās varētu notikt arī tad, ja šīs nodaļas nebūtu. Tomēr valstī ir jābūt kādai struktūrvienībai- es gan nezinu, kuras valsts pārvaldes struktūras ietvaros tā varētu darboties,- un jābūt arī attiecīgam likumam, kurš cīnītos pret monopolismu mūsu saimniecībā. Pie tam šai cīņai un arī šim likumam, manuprāt, Latvijas apstākļos vajag stipri atšķirties no Krievijas, jo Krievija ir milzīga valsts, bet Latvija ir neliela valstiņa, un šeit, demonopolizāciju veicot nepārdomāti, var nodarīt daudz ļauna, jo vairākos veidos mēs nevarēsim panākt konkurējoša uzņēmuma pastāvēšanu; mēs esam pārāk mazi, un tāpēc šo regulāciju vajadzēs veikt citādi.

Priekšsēdētājs: Paldies. Debatēt ir pieteikušies deputāti Zeltkalne, Aizezers, Plotnieks un Seleckis. Vārds deputātei Zeltkalnei.

B.Zeltkalne: Cienītie kolēģi! Jau pagājušajā reizē, apspriežot likumprojektu par kooperatīvajām sabiedrībām, es izteicu savas domas un bažas par tagad 3.pantā ietverto 7.apakšpunktu, tas ir, par dzīvokļu celtniecību. Pašreiz visos līmeņos tiek strādāts pie tā, lai radītu likumus par to, cik mēs celsim, kam celsim, kur celsim un par kādiem līdzekļiem celsim. Jautājums ir ārkārtīgi būtisks. Atsevišķās pilsētās, piemēram, Jūrmalā, ir noteikts, cik atvēlēsim kooperatīvajai celtniecībai- vai tā no visām jaudām būs ceturtā daļa vai trešā daļa, bet Latvijā kopumā šādas skaidrības nav.

Pārejot uz tirgus attiecībām, dzīvoklis kļūst par preci, un jāteic, ka praktiski dzīvoklis jau ir prece, jo Maskavā izsolē normāls dzīvoklis maksā 1 miljonu 100 tūkstošus rubļu, Tallinā- samērā lēti- 150 tūkstošus rubļu. Man ir konkrēti fakti, ka Rīgā dzīvokli par 100 tūkstošiem rubļu nopirkt vairs nevar. Līdz ar to jūs paši saprotat, ka visdažādākās personas ir ieinteresētas tikt pie dzīvokļiem, celt šos dzīvokļus un arī pārdot. Tomēr šai celtniecībai būtu jābūt saprātīgai. Es pilnīgi noraidu tos iebildumus, kuri ir saņemti gan mūsu komisijā, gan arī izteikti presē, radio, televīzijā, ka dzīvokļus vairs necels; tos cels, un tie ir jāceļ. Taču pašreiz viens no galvenajiem jautājumiem, kuru risina Arhitektūras un celtniecības ministrija, kurā strādā kompetenta komisija, ir jautājums par to, cik mēs varam celt, piemēram, Rīgā? Vai Rīga var kļūt par 2 vai 3 miljonu pilsētu, jo mēs zinām, ka mums jau ir uzcelts Purvciems, Mežciems, Ķengarags, Imanta, Zolitūde un ka rindā vēl ir 930 000 ģimeņu. Un jo dienas, jo mazāk dzīvokļu saņem tieši tie, kuri pašreiz ir dzīvokļu rindā.

Mūsu pašu plānos ir likumprojekti par dzīvokļu celtniecības kreditēšanu, tos paredzēts izskatīt oktobrī vai novembrī. Nav arī nekādas skaidrības par to, cik plaši atļausim individuālo celtniecību, cik varēsim piešķirt zemi kādai apbūvei un kur. Pašreiz diemžēl tiek izmantoti esošie likumi, tas ir, Latvijas PSR Dzīvokļu kodekss un Ministru padomes lēmums, kuru savā labā izmanto tie, kuri ceļ saimnieciskā kārtā. Un atkal jāsaka- Rīgā pašreiz būvē 88 dzīvojamās mājas, bet diemžēl dzīvokļus saņems tie, kuri rindā ir tikai dažus gadus, jo šie dzīvokļi pieder tiem, kuri tos ir cēluši. Man rodas bažas- ja mēs atstāsim šo celtniecību kooperatīvu ziņā, tad tā nebūs kontrolējama, un dzīvokļus atkal pamatā saņems migranti. Man vakar iedeva materiālus par "Rīgas apģērbu", "Rīgas tekstilu" un citām rūpnīcām, kur bieži ir šāda situācija, ka dzīvokļi tiek piešķirti nelikumīgi un nebūt ne tiem, kuri ir rindā 10 vai 15 gadus. Tāpēc es ļoti lūdzu uz otro lasījumu svītrot "Pilsētas dzīvokļu kooperatīvi", šeit tas nebūtu iekļaujams, jo tiek izstrādāts un tiks iesniegts likums par dzīvokļu celtniecību, kur būs norādes, kas un kā varēs celt šos dzīvokļus- vai tos nodos pašvaldībām vai pārdos izsolē. Te, manuprāt, ir vērā ņemama talliniešu pieredze, un ir arī paredzēts, ka delegācija dosies uz Tallinu iepazīties ar šo pieredzi.

Es baidos, ka, atstājot šādu punktu, atkal var gadīties, ka dzīvokļus paši sev cels nebūt ne tie, kuriem dzīvokļi būtu jāsaņem, un netiks nodrošināti tie, kuriem dzīvokļi būtu nepieciešami: es pamatā šeit domāju pamatiedzīvotājus. Ir jau pierādīts, ka visa šī celtniecība, kas bijusi līdz šim, maz ir devusi, es šeit domāju jauniešu dzīvojamos kompleksus, un Rīga pašreiz ir parādā 700 dzīvokļus, turklāt neviens nezina, kā šie jautājumi tiks atrisināti. Nupat dzīvokļus saņēma tie, kuri ir nostrādājuši divus gadus attīrīšanas iekārtu celtniecībā, bet attīrīšanas iekārtas nebūt nav nodotas ekspluatācijā. Kehra kungs jau minēja, ka tiek strādāts arī pie Rīgas apbūves plāna līdz 2020.gadam. Es domāju, būtu jāņem vērā tas, ka pie šiem jautājumiem tiek strādāts, un to varētu uzticēt jaunam likumam, kurā būtu paredzēts, kā tiks risināti šie kooperatīvās celtniecības jautājumi.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu iesniegt priekšlikumus otrajam lasījumam, un tad balsosim par likumprojektu pa pantiem. Vārds deputātam Aizezeram.

J.Aizezers: Godātie deputāti! Mūsu aizvadītajā darba laikā mēs esam pieņēmuši veselu virkni likumu, kas reglamentē dažādus uzņēmējdarbības veidus un formas, un tanī pašā laikā mūsu sabiedrības reālas funkcionēšanas apstākļos ir palikusi neaizpildīta niša likumdošanā, tātad tajā darbībā, kura ir saistīta ar kooperāciju. Jāsaka, ka kooperācija ir ieņēmusi un ieņem zināmu vietu mūsu sabiedrībā, un es domāju, ka arī kooperācija dažādos darbības veidos un izpausmēs ir diezgan ievērojama mūsu sabiedrības tālākās attīstības perspektīva. Manuprāt, šis likums ir radies laikus, tas satur veselu virkni demokrātisku darbības formu, vispirmām kārtām nosakot to, ka kooperatīvās darbības mērķos un uzdevumos galvenais ir apmierināt noteiktas saimnieciskās un sadzīves vajadzības attiecīgajiem biedriem, kas iestājušies vai apvienojušies kooperatīvos, un tas, manuprāt, ir pilnīgi pamatoti.

Es domāju, ka likums, kas iesniegts šodienas izskatīšanai, varbūt arī satur pārlieku lielu reglamentāciju vienā vai otrā pantā, un šie jautājumi acīmredzot mums būs jāskata, izvērtējot likumprojektu otrajā lasījumā. Manuprāt, 3.pantā aplūkotie kooperācijas darbības veidi varētu ietvert arī virkni citu veidu. Ja mēs papildinātu šo pantu, uzskaitot arī citus minētos veidus, tad, manuprāt, tas tikai sekmētu šo kooperatoru darbību, jo šodien, īpaši laukos, kad veidojas gan zemnieku saimniecības, gan citas uzņēmējdarbības formas, kurām ir nepieciešamība pēc kooperācijas arī jautājumos, kas saistīti ar tehnikas izmantošanu, ar pārstrādi un tirdzniecību, tas viss nosaka šā likuma pieņemšanas nepieciešamību.

Manuprāt, likumā ir ietvertas visumā demokrātiskas formas par kooperatīva biedra tiesībām, par kooperatīvu veidošanos un kooperatīva biedru uzņemšanas principiem, un kopumā tas ir normāli. Toties 13.pantā aplūkotie cenzi, kuros tiek noteikts divu trešdaļu balsu skaits gadījumos, kad tiek mainīti statūti, manuprāt, ir krietni par augstu, jo mēs savā parlamenta darbības jomā esam atteikušies no šiem augstajiem cenziem. Manuprāt, šeit cenzus varētu pazemināt uz 50 procentiem plus 1, uz vienkāršu balsu vairākumu. Es domāju, ka likums pamatos ir izstrādāts atbilstoši šīsdienas prasībām un ietver pašreiz aktuālos darbības veidus. Uzskatu, ka mēs to šodien varam pieņemt pirmajā lasījumā. Paldies.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Plotniek!

A.Plotnieks: Godātie Latvijas Republikas tautas deputāti! Mēs ar lielāku vai mazāku uzmanību esam izskatījuši dažādus likumprojektus un pievērsuši tiem lielāku vai mazāku vērību. Nezin kāpēc šis likums par kooperatīvajām sabiedrībām uz šo zāli ir nācis ļoti lēni, kaut gan laikam katrs no mums ir kaut kādas kooperatīvās sabiedrības biedrs. No šā viedokļa raugoties, pirmais jautājums, kas mums būtu jāuzdod, ir tāds: vai šāds likums ir vajadzīgs un kādā tempā tas būtu jāvirza uz priekšu? Es domāju, ka šis likums ir nepieciešams un ka šā likuma virzības aizkavēšana vēl vairāk var samudžināt mūsu tautsaimniecībā šodien tik ārkārtīgi samudžināto situāciju. Šajā sakarībā jau referāta laikā pavīdēja ļoti interesants jautājums- tas ir jautājums par privatizāciju. Mēs šajā zālē visdažādākajās sakarībās runājam par privatizāciju. Es gan pagaidām neesmu dzirdējis, ka varētu runāt par kāda mūsu deputāta- deputāta Eglāja, deputāta Plotnieka vai kāda cita- mantas privatizāciju. Tomēr jūs jūtat, ka mums gribas dalīt un kaut ko saņemt. Un šajā ziņā attieksme pret kooperāciju visaugstākajā mērā ir ļoti nozīmīga- vai nu mēs respektējam īpašuma tiesības vai nerespektējam. Mēs tās gribam respektēt vienā istabas kaktā, bet noliegt otrā istabas kaktā, un šajā ziņā rodas jautājums, vai vienā jaukā dienā jebkurš uzņēmums, kas ietilpst kooperācijas sistēmā, var privatizēties un tā vai kāda tā daļa, kas tajā darbojas, var to pasludināt par savu īpašumu. Tas man nedaudz atgādina situāciju, ka mēs, pieci deputāti, pēc tam, kad šis likums būs pieņemts trešajā lasījumā, salasāmies kopā, nodibinām kooperatīvu, iegādājamies ratus, zirgus un sēdinām uz bukas kučieri, lai viņš braukā apkārt Augstākās padomes ēkai un vadā interesentus. Paiet pāris dienu, un kučieris saka: "Bet, ziniet, es esmu privatizējies, es ņemu zirgu, ratus un braucu prom uz laukiem, jo man šeit, Rīgā, nepatīk, šeit gaiss ir ļoti piesārņots. " Un tā mēs pieci paliekam ar atplestām mutēm.

No šā viedokļa man šķiet, ka šajā likumā, neraugoties uz 20. un 21.pantā iekļautajām normām, kas reglamentē īpašuma tiesības, būtu jāiestrādā doma, ka kooperatīvo sabiedrību biedru īpašums ir neaizskarams: tas ir jāgarantē, jo tas ir izveidojies, viņiem apvienojot kaut kādas pajas un tālāk pelnot naudu. Kamēr nav šādas normas, tikmēr nav nekādas skaidrības, vai vispār var dibināt kādu kooperatīvo sabiedrību un vai nebūs tādu situācija, ka kāds no mūsu godājamajiem kolēģiem aizies uz savu vasarnīcu kooperatīvu un izrādīsies, ka tas jau ir privatizējies un viņa vasarnīcu jau iegādājies kāds cits, kas, atvēris logu, saka: "Labdien, ko jūs šeit meklējat?" Tātad šīs garantijas, manuprāt, ir ļoti svarīgas un, šajā virzienā strādājot, ir nedaudz jāpastiprina tās normas, kuras šeit ir formulētas.

Tālāk par kooperatīvo sabiedrību darbības tiesisko regulējumu. Tas ir 4.pants. Šeit salīdzinājumā ar to redakciju, kāda kādreiz bija sagatavota, ir parādījušies vai nu Ministru padomes, vai Tieslietu ministrijas apstiprināti normālstatūti vai tiesiska reglamentācija un kontrole pār šo darbību. Acīmredzot šāda kontrole ir nepieciešama, un es visnotaļ šeit solidarizējos ar referentu. Vai tas ir viens un tas pats? Man šķiet, ka šie normālstatūti, kas lielā mērā varētu sasaukties arī ar 1937.gadu, tomēr nav tie paši kolhozu paraugstatūti, kuri atkal ir ienākuši mūsu zālē, jo tajos viss bija noteikts. Paskatieties uzmanīgi 20. un 30.pantu! Šeit tas vai cits fondu apjoms jau būs fiksēts šajos statūtos. Kooperatīvās savienības biedri neko daudz vairs nevarēs izdarīt. Taču tajā pašā laikā vajadzētu dot kaut kādu paraugu. Es ierosinu ieviest normiņu, kas paredzētu, ka sabiedrības statūtus izstrādā, pamatojoties uz Tieslietu ministrijas apstiprinātiem normālstatūtiem, un tas ir kaut kas cits. Tas tomēr ir paraugs, nevis akts, kurš ir saistošs visiem, un šajā ziņā nevajadzētu iet pa izteiktu unifikācijas ceļu.

Tālāk par biedrības biedriem. Salīdzinājumā ar sākotnējo variantu biedru institūts ir pietiekami izstrādāts: šeit ir vesela virkne normu, kas detalizē biedra tiesības, pienākumus un nosaka kārtību, kā viņš par tādu var kļūt. Jautājums ir tikai par to, kad šo biedru var izmest. Mums šodien jārēķinās ar situācijām, kādas daudzos gadījumos mēs jau varam redzēt daiļajā pasaulē, kurā respektē ekonomikas likumus, un tur starp biedriem notiek visai sīva cīņa. Palasīsim kaut vai Pāvila Rozīša darbus, kur redzams, kā tā vai cita ķibele sāk spiest ārā tos vai citus biedrus! Man šķiet, ka te nevar ieviest tik vienkāršu formulu, kāda tā ir 18.pantā, ka tad, ja biedrs nepilda kopsapulces lēmumus. Kādos gadījumos kāds nepilda un kur nepilda? Manuprāt, izslēgt biedru, ja viņš ir kādā kooperatīvā sabiedrībā, var tad, ja viņa darbība ir pretrunā ar likumu, ir klaji vērsta pret likumu. Lūk, vienīgais objektīvais kritērijs. Pārējais ir subjektīvi. Ja mēs esam vienojušies, tad cienīsim, respektēsim katra biedra tiesības būt šajā organizācijā. Kā jau teicu, šis likums lielā mērā ir saistīts ar īpašuma institūciju.

Man šķiet, ka nav skaidrs arī jautājums par to, kādas ir sabiedrības biedra īpašuma tiesības un kādas ir attiecīgās sabiedrības īpašuma tiesības tajā gadījumā, ja tā, lai arī kā tas būtu, tiek likvidēta. Šķiet, ka šajā sakarībā mums 31.pantā tomēr vajadzētu paredzēt īpašu normu, kas noteic, ka likvidācijas gadījumā manta, kas ir palikusi pāri pēc kreditora prasību apmierināšanas, tiek sadalīta biedriem atbilstoši to pajas apmēram. Tāda pati norma ir jāiestrādā arī 41.pantā, arī šeit nevar iet pa to ceļu, ka kāda no sabiedrībā ietilpstošajām biedrībām sagrābs kaut ko, kas ir tās teritorijā, lai gan sabiedrības veidošanā tā vispār gandrīz nav pielikusi pirkstu, un tas ir tikai tāpēc, ka šis objekts atrodas šajā administratīvā iedalījuma vienībā. Arī šeit jābūt objektīvam kritērijam, mantiskam ieguldījumam. Ja mēs tomēr šo mantisko regulējumu precīzi izstrādāsim līdz galam, tad man šķiet, ka šis likumprojekts būs labs, lietišķs un tas reglamentēs, manuprāt, Latvijas apstākļos ārkārtīgi svarīgu, ārkārtīgi būtisku saimnieciskās organizācijas formu, kāda ir kooperatīvās sabiedrības eksistence. Jo bez tām mūsu ekonomika noies dibenā, tas ir vairāk nekā droši. Tās ir jāsaglabā, jāattīsta un jānodrošina, tā ka es ierosinu pirmajā lasījumā šo likumprojektu pieņemt. Paldies.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Seleckim.

V.Seleckis: Cienījamie deputāti! Arī man pret šo likumu kā tādu īpašas iebildes nav un nevarētu būt, jo likums par kooperāciju ir vajadzīgs, un pašreizējā variantā tas acīmredzot nav slikts likums. Taču rodas pavisam citāda attieksme pret šo likumu, tiklīdz nākas apzināties, ka šis likums vienlaikus ir radīts arī ar mērķi vai vismaz tiek gatavots tādam nolūkam, lai to izmantotu arī pašreizējās patērētāju biedrības. Lūk, līdz ar to rodas iebildumi un šaubas un nākas par šo likumu ļoti stipri padomāt. Kāpēc tā? Tāpēc, ka patērētāju biedrības, kas šobrīd darbojas, nebūt nav tapušas saskaņā ar šā likuma normām. Tās ir tapušas pavisam citādā veidā, var teikt, administratīvā ceļā, un to īpašumu, kas tām pieder, tās nav ieguvušas vis tādā veidā, ka ik patērētāju biedrības biedrs tur būtu apvienojis savu īpašumu un pēc tam, to attiecīgi attīstot, kļuvis aizvien bagātāks un tā tālāk. Tā jau tas nebija. Šīs biedrības tapa administratīvā veidā, daudzas pat vēl noziedzīgākā veidā nekā kompartijas īpašums, kuru mēs gribējām, lūk, šeit daļēji nacionalizēt. Attiecībā uz patērētāju biedrībām bija tas pats moments. Tomēr mēs gribam iedomāties, ka, lūk, šis īpašums ir neaizskarams un ka tas ir svēts, un ka to nedrīkst aizskart- pārveidot šo patērētāju biedrību un tā tālāk.

Es vēl gribētu uzsvērt, ka aizvadītajos gados patērētāju biedrības ir izveidojušās par absolūtu monopolu viena rajona ietvaros un līdz ar to rada nenormālu situāciju šā rajona iedzīvotājiem. Šī situācija izpaužas kaut vai tādā veidā, ka tās var diktēt visus noteikumus atsevišķu preču cenām, var kavēt privatizāciju, var kavēt vai ierobežot dažāda veida, teiksim, privāto iniciatīvu tirdzniecības jomā, preču sagādē un tā tālāk, tām vienīgajām ir pieeja ražotāju tirgum, to rokās ir attiecīgās bāzes un tā tālāk, piemēram, Tukuma rajonā nav otras tādas organizācijas, kura tiktu kritizēta vairāk par patērētāju biedrību, bet tajā pašā laikā ne deputāti, ne rajona vadība, neviens cits praktiski šo organizāciju ietekmēt nespēj. Un, lūk, tagad šajā likumprojektā 6.pantā atkal ir paredzēta norma, ka valsts orgāni nedrīkst iejaukties šo kooperatīvo biedrību darbā. Pati par sevi šī norma ir pareiza, bet, attiecināta uz patērētāju biedrību, tā kļūst vienkārši nožēlojami smieklīga, jo, redziet, rajons pilnībā ir atkarīgs no šīs patērētāju biedrības, no tās darba tirdzniecības laukā, bet ietekmēt to absolūti nevar. Cilvēki līdz ar to ir bezspēcīgi šīs patērētāju biedrības priekšā.

Tāpat tas ir attiecībā arī uz atsevišķiem uzņēmumiem. Protams, var iedomāties, ka, lūk, rūpkombināts ir šīs biedrības sastāvā, ka tam jābūt pakļautam un ka tas nedrīkst izstāties un tā tālāk. Tomēr jāņem vērā arī tas, ar kādiem noteikumiem šis uzņēmums tur ir bijis uzņemts vai iedzīts un kādā situācijā tas ir spiests darboties, bet praktiski tas darbojas un tas ir pārvērsts par līdzekļu došanas avotu patērētāju biedrību birokrātijai. Un nekas vairāk. Šis rūpkombināts savus ražojumus varētu atdot par daudz lētāku cenu, bet tam savus noteikumus diktē patērētāju biedrība, tā sadārdzina preču cenas, un mērķis ir viens- gūt līdzekļus, lai uzturētu nepamatoti lielo pārvaldes aparātu, pirmām kārtām, rajonā un arī visas valsts mērogā. Tāda ir situācija, tāpēc es uzskatu, ka mums pret šo likumu jāizturas, manā skatījumā, tā, ka mēs varētu šo likumu pieņemt, taču no 3.panta ir jāizsvītro patērētāju biedrības, jo patērētāju biedrības nedrīkst darboties saskaņā ar šo likumu, jo patērētāju biedrību jautājums ir jākārto citādā veidā- vai nu ar citu likumdošanas aktu, vai ar lēmumu, vai ar kaut kā cita palīdzību, jo šis likums drīkst attiekties tikai uz tām kooperatīvajām biedrībām, kuras veidosies saskaņā ar šo likumu, bet nedrīkst attiekties uz tām organizācijām, kuras ir tapušas jau iepriekš. Un tāpēc no 3.panta šī viena iedaļa ir jāsvītro. Paldies!

Priekšsēdētājs: Tas jau ir jūsu priekšlikums otrajam lasījumam? Tālāk vārds Strautiņa kungam.

I.Strautiņš, Patērētāju biedrību savienības valdes priekšsēdētājs: Cienījamie deputāti! Es nestāstīšu un neaģitēšu par to, par ko jūs informēju pagājušajā reizē. Es gribētu jums pateikt lielu "paldies" par to nemieru, kādu jūs esat radījuši mūsu valdē, mūsu aparātā un visā republikā.

Es gribu pateikt "paldies" par tām daudzajām konstruktīvajām piezīmēm, kas tika iestrādātas jaunajā likuma variantā, kā arī par tām daudzajām, varētu teikt, "koridora" sarunām, kad mēs apmainījāmies domām, ar kurām nenoliedzami mēs rēķināmies. Es gribu jūs joprojām informēt, ka, neskatoties uz visu to, mēs tomēr pašlaik darām lielu darbu lauku iedzīvotāju vidū, pašreiz ir beigušās pilnvaroto sapulces, ir apkopotas tajās izteiktās piezīmes, un es negribētu piekrist galējībām, ka patērētāju korporācija ir varmācīgi radīta, lai savas saimnieciskās darbības rezultātā gūtu saimnieciskus panākumus. Jā, mums ir atsevišķi nekustamie īpašumi, kas nacionalizācijas ceļā ir nodoti mūsu pārvaldīšanā. Pirmkārt, šie īpašumi ir saglabāti, tie nav sapuvuši, tie ir izremontēti, un daudzi īpašnieki ar mūsu palīdzību ir saņēmuši savus īpašumus atpakaļ, un patērētāju biedrības biedri no īpašniekiem ir kļuvuši par nomniekiem. Šis darbs turpinās, un mēs būsim priecīgi, ja atradīsim katrai nekustamā īpašuma ēkai īpašnieku un atdosim to atpakaļ.

Šeit vairākkārt deputāti skāra Tukuma rūpkombināta darbu. Es varu teikt: jā, Tukuma rūpkombināts sastāv no vairākām daļām- tam ir šūšanas cehs, tam ir keramikas cehs, kas mūsu pārziņā ir nonācis nacionalizācijas rezultātā, un mēs zinām, ka keramikas ceham ir īpašnieks, pašreiz meklējam viņa radus. Domāju, mēs ar gandarījumu varēsim jūs informēt, ka pēc laika, kad šis darbs būs pabeigts, Tukuma keramikas cehs tiks nodots tā īpašnieka pārvaldīšanā. Tur ir arī jauns konservu cehs, kas ir uzbūvēts par republikas līdzekļiem, pašreiz mēs beidzam montēt cehu, kas kartupeļus pārstrādās granulās, un tas būs vitāli svarīgi mūsu tautai, jo ne katru gadu mūsu republikā ir iespējas iegūt bagātu ražu, bet šīs granulas varēs saglabāt divus gadus, un mēs ar tām varēsim nodrošināt savus iedzīvotājus, laikam republika mums teiks par to paldies.

Jā, kooperatīvā īpašuma pārvaldīšana tiks pilnveidota, un es vēlreiz jūs varu informēt, ka mēs darīsim visu, lai veidotu akciju uzņēmumus, lai veidotu paju uzņēmumus. Pašreiz daudzos rajonos notiek īpašuma saplūšana, kad jaunsaimnieks saplūdina savu īpašumu ar dažādiem mūsu pārstrādes uzņēmumiem, taču es joprojām atbalstu divas koncepcijas.

Pirmkārt, struktūrvienības var veidot tālāk tikai pēc tam, kad jūs šeit būsit pieņēmuši likumu, kas paredz attiecīgās struktūrvienības veidošanu, un tādēļ mēs esam gaidījuši jūsu likumus. Tagad, kad pieņemts likums "Par paju sabiedrībām" un likums "Par akciju sabiedrībām", mēs savās komisijās izstrādāsim mehānismu, un pilnvaroto sapulcē katrā rajonā apspriedīs, ko katra rajona pilnvarotie darīs ar savu īpašumu. Tomēr es joprojām aizstāvu tādu pozīciju un varu jums darīt zināmu mūsu valdes viedokli: pats dārgākais, kas Latvijas tautai ir, tas ir nekustamais īpašums, un mēs pagaidām rajoniem nedodam atļauju to izpārdot ne par valūtu, ne par nepilnvērtīgu naudu, pirms jūs nebūsit izstrādājuši likumu par pilnvērtīgu valūtu un nebūs atrisināts jautājums par pilsonību. Par to visos rajonos iestājas paju biedri, un nevienā rajonā paju biedri nav izvirzījuši kādas citas domas.

Ja mēs vēl runājam par Tukumu, tad es gribu pateikt, ka Tukuma rajonā tomēr ir arī pilnvarotie, ka kooperācija šodien vairs nav monopols, šodien tur ir privātveikali, kolhozu kopsaimniecību veikali, dažādu firmu veikali, un mēs apsveicam konkurentus, jo tikai konkurence ir tālākās virzības spēks.

Es ļoti daudz sagaidu no šā likuma darbības un gribu vēlreiz teikt, ka joprojām patērētāju kooperācija ar savu valdi strādā savas valdības interesēs. Lai varētu jūs par to pārliecināt, minēšu kaut vai vienu piemēru, ar ko mēs pašreiz darbojamies. Lai Latvijas Republikas pārtikas rūpniecība varētu sistemātiski un reāli strādāt, mūsu tautai un rūpniecībai ir nepieciešams zināms cukura daudzums. Audzējot cukurbietes, mēs republikā varam saražot 40 tūkstošus tonnu cukura, bet ir nepieciešams saņemt 150-160 tūkstošus tonnu cukura. Pašreiz esam saistījušies ar kooperācijas "Alianse" prezidentu un meklējam pastāvīgu partneri Āfrikā, lai mūsu valsts varētu katru gadu iepirkt apmēram 100 tūkstošus tonnu jēlcukura un mēs nebūtu atkarīgi ne no Maskavas, ne no Kubas. Tā mums ir patstāvīga nozare, un domāju, ka nākamajā ziņojumā es jūs jau varēšu informēt par šā darba rezultātiem.

Priekšsēdētājs: Paldies, Strautiņa kungs! Vārds deputātam Eglājam.

V.Eglājs: Te atkal izvērsās runa par patērētāju biedrību, ka šis likums it kā būtu orientēts uz to. Tomēr es par patērētāju biedrību nerunāšu, bet vairāk pakavēšos pie citām kooperatīvajām biedrībām, kas šeit ir.

Pirmkārt, es esmu pārliecināts, ka šāda biedrība nav partija, kurā biedri iestājas un izstājas, un tas nav saistīts ar īpašumu. Šādās kooperatīvajās biedrībās stājoties, cilvēks iegulda kaut kādu īpašumu un pēc tam, stājoties no tām ārā, attiecīgi arī kārto savas lietas, tā tas ir arī, sabiedrībai likvidējoties. Šajās kooperatīvajās biedrībās arī jābūt skaidrām īpašumattiecībām. Voluntāra rīcība ar īpašumu, it īpaši tad, ja tas laikus nav paredzēts, vienmēr rada sarežģījumus, kad mainās biedru skaits- tas gan palielinās, gan samazinās, gan nāk klāt jauni biedri un viss pārējais, tas notiek regulāri, un arī pašas biedrības rodas un likvidējas, tādēļ man šeit ir nelieli iebildumi, varbūt pat ne gluži iebildumi. Te tomēr nav paredzēts tas, ka regulāri- katru gadu vai kaut kādā citā termiņā- ir jāpārrēķina, cik tad liela ir katra biedra ieguldītā vērtība, jo 16.pantā par biedru tiesībām ir sacīts: "...ir tiesības izstāties no kooperatīvās sabiedrības, iesniedzot rakstveida paziņojumu, un saņemt savu par pajām iemaksāto naudu." Tas ir aplam. Ja es stāšos ārā no sava dzīvokļu kooperatīva, tad es saņemšu 5 tūkstošus... Zeltkalnes kundze jau sacīja, ka tagad dzīvoklis maksā 100 tūkstošus...

Es domāju, ka tā ir arī citās vietās, un tas nozīmē, ka jābūt nevis biedru naudai, bet kaut kam citādi formulētam. Tas varbūt ir jāparedz statūtos, ka jābūt zināmai vērtībai, kas ir tajā brīdī, kad stājas ārā no sabiedrības, jo citādi, ja visi izstāsies, tad tam, kas paliks pēdējais, milzīga naudas kaudze paliks pāri un viņš būs pilnīgi likumīgs tās īpašnieks. Tas pats attiecas arī uz likvidēšanas gadījumu, jo pašreizējā mūsu pārejas periodā, kad notiek īpašuma transformācija, šādas sabiedrības gan radīsies, gan arī likvidēsies. Tāpēc varbūt vismaz uz kādu laiku ir jāpadara stingrāka šī daļa, kas attiecas uz īpašuma jautājumu, lai nebūtu tā, ka te rodas ierosinājumi kaut ko nacionalizēt... Te ir jābūt skaidri noteiktam, kas kuram pieder.

Bez tam nevajadzētu uztraukties, ka šāda kopīpašuma forma ļauj iedzīvoties; tieši valsts kopīpašuma forma ir vissliktākā. Jo vairāk ir dažādu īpašuma formu, kuras ir īpaši nodalītas, jo ir labāk. Tos valsts "činavniekus" katru gadu nevar pārvēlēt, bet tieši šādā kooperatīvā ir tādas iespējas, ja tie ir cilvēki, kuriem nevar uzticēties, kuri nepilda savus pienākumus un kuri nedara tā, kā vajag. Viņus var regulāri pārvēlēt, un regulāri to arī dara. Ja kaut kas neapmierina, tad to tiešām vajag arī izmantot, vajag izmantot visas tās tiesības un visas tās formas, kas šeit ir. Katram, kurš ir kaut kādā kooperatīvā vai biedrībā, es iesaku atcerēties, ka tomēr paši biedri ir tie, kuriem tas viss ir jāregulē.

Taču šinī vietā likumā par kooperatīvajām biedrībām tiešām, varētu teikt, ir niša, kas nav aizpildīta, jo ir arī tādas kooperatīvās biedrības, kurās tikai maksā iekšā, kurām izdevumu ir vairāk, bet ieņēmumu- mazāk. Piemēram, kaut kādam kooperatīvam ir kalte zemniekiem, un tad, protams, ir ienākumi, ja tā kalte nestāv tukša.
Ja ir zemnieki vai kolhozs, kam tāds pieprasījums ir, tā var sniegt maksas pakalpojumus, tā ka šeit tāda pārejas forma ir galīgi nepieciešama, jo šeit, protams, tādā kooperatīvā biedrībā visiem ir jābūt... Te ir likums, bet jābūt ir arī statūtiem, kas ir saskaņā ar mūsu pieņemto likumu, un, tā kā tā ir sabiedriska forma, tad tai tomēr ir jābūt pastiprinātā valsts uzraudzībā, ne tikai savu biedru uzraudzībā, bet arī valsts uzraudzībā, jo mūsu sabiedrība nav pieradusi skatīties uz kooperatīvo īpašumu kā uz savu īpašumu, mums visu laiku ir bijis anonīmais īpašums, un tādēļ līdz šim nav bijusi pienācīga kontrole, tā ka es domāju, jebkura šāda normāla īpašuma forma... Tai ir jābūt, un šī kooperatīvā īpašuma forma patiesībā vairāk ir kopdarbības forma, un sakarā ar to rodas daudz jaunu īpašnieku, tie ir cilvēki, kam rodas šī kopdarbības vajadzība, un tieši tas arī būtu vajadzīgs.

Es ierosinātu šo projektu pirmajā lasījumā tomēr pieņemt, neskatoties uz kaut kādām antipātijām pret konkrētiem cilvēkiem vai konkrētām lietām, bet strīdīgos jautājumus es ierosinu izšķirt balsojot, un nevajadzētu vilkt šā jautājuma apspriešanu garumā.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Bērz!

A.Bērzs: Augstais nams! Kopumā deputāti, bet dāmas un kungi- individuāli! Mums diemžēl no literātiem ir palicis tikai Bela kungs. Un es nezinu, cik lielā mērā pārējie deputāti- dāmas un kungi- ir spējīgi pacelties iztēles lidojumā, taču es jums varu teikt, ka mani šis likums paceļ zināmos iztēles augstumos un nosaka pat zināmu nākotnes rīcības programmu. Un šim nolūkam man ir vajadzīgs tikai šā likuma 3.pants, kurā ir noteikti kooperācijas veidi, un šā likuma pēdējā- astotā nodaļa "Par kooperatīvo sabiedrību savienību". Es paņemu šā likuma 3.pantu un sāku lasīt. Tātad kooperatīvo sabiedrību veids ir krājaizdevu sabiedrības. Un, lūk, te es atrodu savu nākotnes darbības sfēru. Es izvērsīšu šo krājaizdevu sabiedrību veidošanu pa visu Latviju ar mērķi pēc tam izveidot krājaizdevu sabiedrību savienību, Vislatvijas krājaizdevu sabiedrību savienību. Tajā pašā laikā manam brālim tik tiešām ir biznesmeņa talants, un viņam es uzticēšu darboties savstarpējo apdrošināšanas sabiedrību dibināšanā ar mērķi izveidot Vislatvijas savstarpējās apdrošināšanas sabiedrību savienību, un tad, es domāju, mēs šīs abas savienības apvienosim vēl vienā kopējā savienībā. Un vai tad mēs Latvijā nebūsim tik spēcīgi, ka Morgāni un Rokfelleri Amerikā mūs varētu tikai apskaust? Un, ja mēs vēl bloķēsimies ar jau esošo Patērētāju savienību Strautiņa kunga personā, tad ekonomiku, man liekas, mēs varēsim grozīt, regulēt un vadīt tā, kā mums vajadzēs, un, šādas perspektīvas spārnots, es iesaku balsot par šo likumprojektu.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vārds deputātam Čepānim par balsošanas motīviem.

A.Čepānis: Es gribu informēt deputātus, ka 3.maijā mūsu Tirdzniecības un pakalpojumu komisija bija sarīkojusi savas komisijas izbraukuma sēdi, tā notika Jēkabpils rajona agrofirmā "Daugava" ar mērķi paskatīties, kas tad Latvijā ir izveidots alternatīvs, kāda ir alternatīvā lauku tirdzniecības sistēma Latvijā. Jēkabpils rajonā agrofirmas "Daugava" izveidošana, alternatīvās tirdzniecības sistēmas radīšana patiešām ir reāla alternatīva tā sauktajam Latvijas Patērētāju biedrību savienības monopolam. Jā, tas tagad ir monopols. Komisija priecājās par to, ka šāda alternatīva sistēma ir izveidojusies lauku rajonā. Šogad, cik es zinu, Latvijas piensaimnieki atvērs 10 veikalus, kuri būs pakļauti tieši viņiem. Vairākos lauku rajonos tiek atvērti desmitiem firmas veikalu. Šodien Tukuma rajona kolēģi ir nobažījušies par to, ka viņiem ir tikai un vienīgi Patērētāju biedrību savienības tirdzniecības un ražošanas tīkls, taču acīmredzot viņiem ir jāmācās no Jēkabpils, Preiļu un vēl citiem rajoniem, kur ir alternatīvie tīkli. Gribu pateikt, ka mēs acīmredzot tuvākajā laikā izskatīsim jautājumu par visas republikas preču resursu pārdali starp visu veidu tirdzniecības sistēmām- valsts, kooperatīvo, alternatīvo, privāto, firmas un visu pārējo, lai tie visi būtu vienādā ekonomiskajā stāvoklī.

Un pēdējais. Pirms vairāk nekā mēneša mēs pirmajā variantā iesniedzām šo likumprojektu. Mēs, visa komisija, esam ļoti pateicīgi deputātiem par to, ka ir izteikti 27 visumā būtiski priekšlikumi, kas ir ietverti šajā jums izsniegtajā 707.dokumentā. Mīļie kolēģi, vai mēs jau toreiz nevarējām likumprojektu pieņemt pirmajā lasījumā? Un tagad mēs kopā ar šiem jūsu priekšlikumiem varētu skatīt jau otro lasījumu, un tad mēs būtu paspēruši soli uz priekšu. Tāpēc šodien, ņemot to vērā, lūdzu jūs visus apsvērt un nobalsot par iesniegto likumprojektu.

Priekšsēdētājs: Tā kā visi deputāti un it sevišķi deputāts Bērzs noslēguma runā aicināja balsot par šā likumprojekta pieņemšanu pirmajā lasījumā, tad es lūdzu reģistrēties. Balsosim par likuma "Par kooperatīvajām sabiedrībām" pieņemšanu pirmajā lasījumā. Rezultātu! Likumprojekts ir pieņemts pirmajā lasījumā.

Pirms šodien beidzam vai turpinām darbu, mums vajadzētu nobalsot par to, kā mēs rīt strādājam- līdz pusdienlaikam, tas ir, līdz pulksten 13.30, vai līdz pulksten 16.00, kas ir pēdējais termiņš, jo tad sākas Prezidija sēde. Balsosim par pirmo piedāvāto variantu, ko deputāti ir ieteikuši, ka strādāsim līdz pusdienlaikam. Jautājumu ir daudz. Es atgādinu, ka palikuši vēl četri jautājumi. Pulksten 10.00 mēs sākam skatīt jautājumu par lauksaimniecības uzņēmumu privatizāciju. Nākamais jautājums- "Par tautas izglītību" otrajā lasījumā. Tad vēl likumprojekts "Par policiju" trešajā lasījumā. Un likumprojekts "Par republikas valsts dienestu".

Lūdzu, balsosim par priekšlikumu- strādāt rīt līdz pusdienlaikam.

Lūdzu, deputāt Stepičev, par balsošanas motīviem vai par procedūru!

M.Stepičevs: Man ir lūgums par policiju rīt varbūt neizskatīt...

Priekšsēdētājs: Neizskatīt par policiju? To mēs ņemsim vērā. Un tagad, lūdzu, balsosim, ka strādājam līdz pusdiviem. Tagad lemj izturīgākie; tie, kuri nevar izturēt līdz vakara sēdei, jau ir aizgājuši projām un balsošanā nepiedalās. Lūdzu. Par- 57.

Un tagad, lūdzu, balsosim par to, ka strādāsim līdz pulksten 16.00. Ja balsu būs vairāk, tad strādāsim rīt līdz pulksten 16.00. Lūdzu. Par- 33. Tātad rīt strādāsim līdz pusdienlaikam.

Acīmredzot šodien šeit nav neviena jautājuma, ko mēs, būdami šādā skaitā un sastāvā, varētu izskatīt vai ko būtu vērts iesākt. Līdz rītam!

(Sēdes beigas)

Sestdien, 24.februārī