1991.gada 8.maija sēdes stenogramma

Rīta sēde

*/ Šeit un turpmāk atzīme, ka sākas teksta tulkojums no krievu valodas; /- atzīme, ka tulkojums beidzas. Šīs sēdes materiālos - Jāņa Britāna tulkojums.

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja pirmais vietnieks Dainis Īvāns.

Priekšsēdētājs: Labrīt! Lūdzu, reģistrēsimies. Rezultātu! Reģistrējušies 136 deputāti. Pirmais no diviem darba kārtības jautājumiem ir likumprojekts "Par valsts statistiku". Vārdu lūdz deputāts Černajs, bet deputāts Zatuliviters grib jūs par kaut ko informēt. Lūdzu, deputāt Černaj!

R.Černajs: Ekonomikas komisija iesaka šādu apspriešanas kārtību: vispirms Ekonomikas komisijas ziņojums par likumu, bet pēc tam Valsts statistikas komitejas priekšsēdētāja Baltiņa kunga kā autora līdzziņojums, un pēc tam notiek projekta apspriešana parastajā kārtībā.

Priekšsēdētājs: Vai deputāti piekrīt šādai procedūrai? Piekrīt, ja? Paldies. Deputāt Zatuliviter, lūdzu!

V.Zatuliviters: */Man Prezidijam un tieši jums kā sēdes vadītājam ir liels lūgums: deputātiem argumentēti izskaidrojiet iemeslus, pēc kuriem vadījās Augstākās padomes Prezidijs, pieņemot savu lēmumu par deputāta Zaļetajeva izslēgšanu no delegācijas sastāva, kas dosies uz starptautisku konferenci Hāgā. Ja to ir noteikusi "lielā mīlestība" pret frakcijas "Līdztiesība" deputātiem, tad tā arī jāpasaka. Ja to noteikusi īpatna demokrātijas izpratne, tad arī to vajag izskaidrot. Tas ir pirmais.

Un otrais. Es lūdzu iekļaut darba kārtībā un likt uz balsošanu jautājumu par to, ka turpmāk delegācijas veidot šeit, sesijas plenārsēdēs, nevis Augstākās padomes Prezidijā. Lūk, par šādu priekšlikumu es lūdzu nobalsot./

Priekšsēdētājs: Runājot par Zaļetajeva kunga iesniegumu un viņu pašu, jāsaka, ka ar to jūs varat iepazīties Prezidija protokolos vai arī Indulis Bērziņš jums atbildēs individuāli. Bērziņa kungs, nekavējiet laiku pārējiem deputātiem, jo jūs to visu izstāstīsiet deputātam Zatuliviteram.

Lūdzu, deputāt Kostin!

V.Kostins: */Vakar es uzdevu jautājumu kā jums, tā Gorbunova kungam par iemesliem un motīviem, kāpēc frakcijas "Līdztiesība" vadītājs Dīmanis ir izslēgts no delegācijas sastāva sarunām ar Padomju Savienību. Jūs devāt rīkojumu izsniegt materiālus vai Prezidija stenogrammu. Diena pagājusi. Neviens man nav devis šos materiālus. Izrādās, ka Prezidija sēdes netiek stenografētas. Ir tikai ieraksts magnetofonā. Es jūs ļoti lūdzu atkārtot rīkojumu, lai tas tiktu izpildīts. Es uzskatu, ka tā izturēties pret deputāta pieprasījumu vai lūgumu nav nopietni./

Priekšsēdētājs: Deputāt Kostin, jums ir jāgriežas protokolu nodaļā, tur jūs dabūsiet stenogrammu vai varēsiet noklausīties fonogrammu!

V.Kostins: */Bet es.../

Priekšsēdētājs: */Jums jāgriežas protokolu daļā./

V.Kostins: */Es jūs lieliski saprotu, Īvāna kungs! Taču droši vien caur mikrofonu visi dzird jūsu norādījumus. Kāpēc man jāstaigā pa kabinetiem un jāizlūdzas materiāls, kas Prezidija darbiniekiem man jāizsniedz? Personīgi es tā domāju./

Priekšsēdētājs: Jā, pie jums pienāks skaņu operators, un tad jūs dabūsiet gribēto. Lūdzu, deputāt Zatuliviter!

V.Zatuliviters: */Man ir jautājums par procedūru. Kā Augstākās padomes priekšsēdētāja pirmo vietnieku es jūs lūdzu manu pirmo jautājumu nepāradresēt kaut kādam deputātam, kas droši vien ir kompetents izskaidrot, taču ne jau no viņa es gaidu izskaidrojumu. Es izskaidrojumu gaidu no oficiālas personas, no pirmās vai otrās. Pirmās personas nav, ir otrā persona- Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieks deputāts Īvāns. Es viņam publiski jautāju visu deputātu klātbūtnē un lūdzu ne mazāk publiski visu deputātu klātbūtnē dot man atbildi./

Priekšsēdētājs: Cienījamais deputāt Zatuliviter, Indulis Bērziņš nav vis kaut kāds deputāts, viņš ir Ārlietu komisijas priekšsēdētāja vietnieks, un viņš konkrēti nodarbojas ar šiem ārzemju komandējumu jautājumiem, tā ka viņš uz šo jautājumu atbildēs, es jums šobrīd atbildi nevaru sniegt.

Par jautājumu par braukšanu ārzemju komandējumos, par šā jautājuma iekļaušanu darba kārtībā deputāts Zatuliviters lūdz balsot, bet mēs šobrīd par to balsot nevaram, jo jautājums nav sagatavots. Vajadzētu parastajā kārtībā iesniegt priekšlikumus, kādā veidā un ko apspriest, vajag apspriest lēmuma projektu, un tad mēs par to balsosim. Tāda papļāpāšana mums nav vajadzīga.

V.Zatuliviters: */Es vienmēr esmu gatavs kompromisam. Ja pašlaik jūs neesat gatavs dot izskaidrojumu manam pirmajam jautājumam, es neiebildīšu, ja jūs to dosit dienas beigās.

Kas attiecas uz otro jautājumu, es neiebildīšu, ja pēc šī jautājuma sagatavošanas mēs pie tā atgriezīsimies rītdien, piemēram, vai parītdien plenārsēdē. Kaut gan rīt ir ceturtdiena, labi- šodien līdz dienas beigām, ja tas būs sagatavots. Es neesmu pret to./

Priekšsēdētājs: */Rīt jūs varat iesniegt savus priekšlikumus Prezidijam, kurus mēs tad varēsim apspriest./

V.Zatuliviters: */Cienījamo priekšsēdētāj! Es jautājumu uzdodu sesijā un sesijā gribu saņemt atbildi uz to. Plenārsēdē, nevis Prezidija sēdē!/

Priekšsēdētājs: Jā, paldies, cienījamais deputāt, bet nesagatavotus jautājumus mēs šobrīd nevaram apspriest. Deputāt Induli Bērziņ, kas jums, lūdzu?

I.Bērziņš: Es gribētu vienīgi pateikt cienījamajam deputātam Zatuliviteram, ka pēc cienījamās frakcijas "Līdztiesība" lūguma Ārlietu komisija turpmāk nevienu jautājumu, kas attiecas uz cienījamo frakciju, neizskatīs Ārlietu komisijā, bet iesniegs to frakcijas valdībai- Dīmaņa kungam vai kādam no viņa vietniekiem. Tāda pašlaik ir noruna, un es nezinu, kāpēc šis jautājums te tiek cilāts. Jūsu frakcija pati izlems, kurš no jums tiks iekļauts oficiālajā delegācijā. Turklāt gribētu atgādināt, ka visās oficiālajās delegācijās viens jūsu pārstāvis ir bijis iekļauts, nav bijis nevienas oficiālas delegācijas, kurā nebūtu bijis kāds jūsu pārstāvis.

Priekšsēdētājs: Paldies. Deputāt Aleksejev, lūdzu!

A.Aleksejevs: */Īvāna kungs! Jūsu atbildē deputātam Zatuliviteram ir loģika. Bet, no otras puses, loģikas nav, lūk, kur. Gribētu, lai jūs atklāti pateiktu, pēc kādiem principiem Prezidijs izvēlas deputātus, lai sūtītu viņus ārzemju komandējumos. Es gribu atgādināt, ka pirms mēneša es jau iesniedzu priekšlikumu, lai delegācijas vadītājs vai deputāts, ja tas ir individuāls brauciens, atskaitītos citu deputātu priekšā, lai mēs zinātu, ko viņš tur ir darījis.

Un pēdējais. Es prasu, lai Prezidijs šajā jautājumā izstrādātu reglamentu. Kad es gribēju doties uz tikšanos ar mums radniecīgām organizācijām, man pateica, ka komandējumu saņemt es nevaru. Tas ir jautājums, kas šodien nav skaidrs./

Priekšsēdētājs: Godātais Aleksejeva kungs, es ceru, ka jūs būsit sapratis, ka ir jānāk ar konkrētiem priekšlikumiem un tie ir jāiesniedz parastajā kārtībā. Es jūs sapratu, tad varbūt jūs kopā ar Zatulivitera kungu tos izstrādājiet.

A.Aleksejevs: */Īvāna kungs, es lūdzu piedošanu! Jūs mani neesat sapratis. Reglaments jāizstrādā jums, nevis man./

Priekšsēdētājs: Paldies. Tā, lūdzu!

S.Dīmanis: Es tiešām piekrītu, ka mums šis jautājums ir jārisina principiāli, un tāpēc mēs attiecīgu dokumentu sagatavosim, taču tagad es gribu tikai protestēt pret teikto, ka frakcija tiek iekļauta visās oficiālajās delegācijās. Ir pilnīgi skaidrs, ka ārzemju komandējumos brauc neliela cilvēku grupiņa un tērē valsts naudu, bet parlaments par to neko nezina. Runājot par frakciju "Līdztiesība", jāteic, ka no mums ir aizbraukuši tikai četri cilvēki, bet mēs varam saskaitīt, cik tādu oficiālu delegāciju ir bijis. Tāpēc frakcija šajā ziņā vienkārši tiek diskriminēta.

Priekšsēdētājs: Pēc līdzšinējā reglamenta projekta... Izmaiņas projektā mēs izskatīsim Prezidijā un tad plenārsēdē. Deputāt Freimani, varbūt mēs beigsim debates par šo jautājumu?

J.Freimanis: Jā, es ļoti vēlētos, Īvāna kungs, lai mēs vairāk runātu par lietu, bet neapspriestu jautājumus, kas šinī gadījumā neietilpst darba kārtībā. Mēs skaidri saprotam, kāpēc šeit vērojama tik liela aktivitāte.

Priekšsēdētājs: Līdz ar to mēs pārejam pie likumprojekta "Par valsts statistiku" apspriešanas. Kā mēs vienojāmies, pirmajam vārds darba grupas vadītājam deputātam Černajam, kas sniegs Ekonomikas komisijas ziņojumu. Ar līdzziņojumu uzstāsies Valsts statistikas komiteja.

R.Černajs: Cienījamais priekšsēdētāj! Cienījamie deputāti! Šodien mēs skatām likumu par valsts statistiku. Gribētu vērst jūsu uzmanību uz to, ka šis jautājums praktiski Ekonomikas komisijā tiek gatavots ļoti ilgi, var teikt, gandrīz visu mūsu darbības periodu, jo mēs apzināmies, ka šis jautājums mūsu Latvijas Republikai, mūsu Latvijas ekonomikai, mūsu Latvijas Republikas neatkarībai ir ļoti svarīgs. Jo pasaules prakse un pieredze rāda, ka tikai tās struktūras spēj valdīt savā teritorijā, kurām ir plaša informācija. Tieši pašlaik pasaules tirgū informācija ir tā prece, kurai ir visaugstākā cena un statistika kā informācijas vākšana, kā informācijas uzkrāšana, analīze un apstrāde arī ir viena no šiem ekonomikas, no valsts neatkarības pamatakmeņiem.

Ja mēs skatāmies uz līdzšinējo statistikas darbu, tad tas, protams, mūs nevar apmierināt, jo tas lielā mērā, tāpat kā visa tautsaimniecība, ir izveidojies šīs administratīvi komandējošās pārvaldes sistēmas apstākļos un bija piemērots šīs sistēmas apkalpošanai. Tāpēc visaptverošas statistikas informācijas vietā praktiski tika veikta tikai plāna rādītāju izpildes analīze, kā arī operatīvo atskaišu vākšana un sociālisma sasniegumu propaganda. Tātad praktiski bija jāparāda sasniegumi tur, kur to nebija, augšupeja tur, kur patiesībā bija lejupslīde, un arī tempi nebija tādi, kādi tie tika rādīti statistikas atskaitēs. Tomēr tajā pašā laikā jāatzīmē, ka Valsts statistikas komitejā bija metodika un informācija, kura tika vākta un apstrādāta paralēli, un attiecīgās partijas un valdības instances tomēr saņēma dienesta lietošanai paredzētu informāciju, pēc kuras varēja secināt par neapmierinošo stāvokli gan tautsaimniecībā, gan izglītībā, gan kultūrā, gan visā sociālajā sfērā.

Jautājums par valsts statistiku, kā jau es teicu, ir garš un praktiski būs saistīts ar visu mūsu Augstākās padomes šā sasaukuma darba laiku. Kā zināms, jau sākumā, kad mēs sākām veidot Ministru padomi, bija jautājums par Valsts statistikas komitejas likvidēšanu, mēs šo jautājumu noraidījām kā nesagatavotu un konstatējām, ka ir nepieciešama statistikas darba reorganizācija. Pēc tam valdība atkal iesniedza Augstākajai padomei lēmuma projektu par Valsts statistikas komitejas likvidāciju un statistikas iestādes izveidošanu pie Ministru padomes. Ekonomikas komisija, apspriedusi šo lēmuma projektu, to noraidīja un pieņēma lēmumu iniciatīvas kārtībā izstrādāt likumu par valsts statistiku, kurā būtu noteikta valsts statistikas koncepcija, ņemot vērā to, ko es jau teicu, ka informācija tomēr it viena no galvenajām nacionālajām bagātībām. Teiksim, ja naudu varētu uzskatīt par ekonomikas asinsriti, tad statistika, informācija varētu būt ekonomikas nervu sistēma, kura praktiski atspoguļo šā ekonomikas organisma stāvokli, tā veselību vai arī patoloģiskās novirzes, un tieši tāpēc šim instrumentam, šai statistikai ir jābūt valsts augstākās varas institūcijas pārziņā, tas ir, Augstākās padomes pārziņā, bet, protams, ne jau pilnīgā Augstākās padomes diktātā.

Ekonomikas komisija, apspriedusies savā starpā un strādājot pie šā likuma, nākusi pie secinājuma, ka Valsts statistikas komitejai ir jābūt neatkarīgai ārpusresoru institūcijai, kura tomēr darbotos neatkarīgi no tā, kāda partija un Ministru kabinets pašlaik ir pie varas, neatkarīgi arī no Ministru padomes vai Ministru kabineta sastāva. Tāpēc likumprojektā ir ietverta norma, ka Valsts statistikas komitejas priekšsēdētāju ieceļ Augstākā padome un ieceļ viņu uz sešiem gadiem, tas ir, uz laikposmu, kas pārsniedz jebkuru vēlētu vadītāju pilnvaras neatkarīgi no tā, vai tas būtu Augstākajā padomē vai Ministru padomē, tādējādi nodrošinot arī šajā pārejas laikā, vēlēšanu laikā valsti ar patiesu informāciju. Protams, tika ņemts vērā arī tas moments, ka informācija, operatīva informācija un analīze ir nepieciešama arī valdībai. Un tāpēc likumprojektā ir paredzēts, ka Valsts statistikas komitejai tās darbībā ir saistoši arī Ministru padomes lēmumi, bez tam tā pilda arī statistikas darbus pašvaldību uzdevumā.

Tomēr vēl viens svarīgs moments likumprojektā ir tas, ka Valsts statistikas komitejai ir jāizstrādā valsts statistikas darba programma, un šo darba programmu apstiprina Augstākā padome. Tātad, no vienas puses, attiecībā uz šo operatīvo informāciju, kas nepieciešama valsts pārvaldei, tiktāl Valsts statistikas komiteja varētu būt pakļauta Ministru padomei kā lēmumu pildītājai, bet, no otras puses, šī informācija, visplašākā informācija par valstī notiekošajām norisēm ir nepieciešama visplašākajām iedzīvotāju masām, praktiski visiem republikas iedzīvotājiem, lai gūtu reālu priekšstatu par procesiem, kas notiek valstī. Un tieši šajā ziņā, lai šī informācija būtu patiesa neatkarīgi no valdības, šai iestādei ir jābūt ārpus resoru iestādei, jābūt nepakļautai valdībai.

Šajos jautājumos mums bija konsultācijas arī ar Hadsona institūtu, un arī mums, komisijai, tika uzsvērts šis moments par statistiskās informācijas patiesīgumu kā vienu no svarīgākajiem momentiem. Mēs tikām brīdināti no tām kļūdām, kas tika izdarītas Austrumeiropā, nereorganizējot šo statistikas darbu un parādot ekonomisko, sociālo stāvokli daudz sliktāku, nekā tas ir patiesībā, jo netika ņemtas vērā šīs pozitīvās izmaiņas, kas valstu praksē tomēr tika sasniegtas. Bez tam šis lēmumprojekts tika nodots ekspertīzei Statistikas institūta filiālē Latvijā, un par to deva pozitīvu atsauksmi doktora Vanaga grupa, kura arī šo likumprojektu izskatīja un deva vairākus vērtīgus papildinājumus, kas šajā likumā tika iestrādāti.

Viens no svarīgākajiem jautājumiem, protams, ir jautājums par statistikas darba organizāciju republikas rajonos. Līdz šim statistikas darbs tika organizēts tādējādi, ka šeit tika sajauktas gan uzņēmējdarbības funkcijas, gan arī valsts iestādes funkcijas, tas ir, statistikas datu vākšana un kontrole, kā arī pakalpojumu sniegšana saimnieciskajos jautājumos, tie ir skaitļošanas darbi, kas praktiski statistikas darba apjoma ziņā aizņēma lielāko daļu. Šīm divām funkcijām- saimnieciskajai darbībai un valsts institūcijas darbībai- ir jābūt stingri nodalītām, un tātad viena darbības daļa tiek finansēta no valsts budžeta, tā ir statistika, bet otra daļa ir saimniecisks uzņēmums- tas būtu skaitļošanas centrs, kurš nodarbojas ar saimniecisko darbību. Tomēr strukturāli šīs abas daļas pilnīgi nodalīt nebūtu mērķtiecīgi, jo, kā zināms, tautsaimniecībā notiek arvien plašāka kompjuterizācija, un katrs uzņēmums pats jau ir spējīgs veikt skaitļošanas darbus, bet tā skaitļošanas bāze, kas ir izveidota šajos skaitļošanas centros, skaitļošanas nodaļās, turpmāk būtu izmantojama tieši statistikas informācijas apstrādei.

Kā viens no galvenajiem jautājumiem varētu būt Iedzīvotāju reģistra izveidošana, Uzņēmumu reģistra izveidošana tieši uz kompjūteru tīkla bāzes, kas, jāsaka, mūsu statistikas sistēmā diemžēl ir stipri vien vāja, bet kura tomēr būtu jāpaceļ līdz noteiktam līmenim. Kā jau teicu, likumprojektā ir ietverts šis lēmuma punkts par valsts programmas izveidošanu. Valsts statistikas programmai tomēr būtu jāvadās pēc tā, ka mazāk ir vajadzīgi plāna izpildes rādītāji, kvantitatīvie rādītāji, bet vairāk būtu jānodarbojas ar analīzi, un šai pieejai ir jābūt diferencētākai atkarībā no uzņēmējdarbības veida un lieluma, varētu nebūt tik daudz šīs operatīvās informācijas, bet tomēr vairāk vajadzētu būt apsekojumiem un analīzes informācijai. Tas īsumā bija apmēram viss par pamatjautājumiem, konceptuālajiem jautājumiem sakarā ar Valsts statistikas komiteju un tās reorganizāciju.

Līdzziņojumā Baltiņa kungs varbūt sniegs detalizētāku informāciju tieši par šiem specifiskajiem statistikas jautājumiem. Paldies.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vārds Statistikas komitejas ziņojumam Baltiņa kungam. Es domāju, ka jautājumus uzdosim kopā pēc tam, jā? Tā būs loģiskāk.

G.Baltiņš, Valsts statistikas komitejas priekšsēdētājs: Godājamie deputāti! Visās attīstītās valstīs eksistē attiecīgi likumi, kas regulē statistikas informācijas vākšanu, pastāv likumi par statistiku. Viens tāds šodien ir iesniegts arī jūsu izskatīšanai. Černaja kungs jau pieskārās jautājuma konceptuālajai pusei, un tāpēc es domāju, ka man šajā jautājumā nav nozīmes atkārtoties. Es varbūt atļaušos vērst jūsu uzmanību, ja tā varētu izteikties, uz atsevišķām profesionālām detaļām, kas tieši ir iekļautas likumprojektā un kas varbūt ir principiāli jaunas salīdzinājumā ar šodien pastāvošajām likumdošanas normām vai normatīvajiem aktiem.

Pirmkārt, jāsaka, ka šodien statistikas galvenais uzdevums, bez šaubām, ir izveidot statistikas sistēmu, kas būtu piemērota neatkarīgas valsts apstākļiem. Tādā sakarībā ir nepieciešams nodrošināt vienu no svarīgākajiem uzdevumiem, kā visīsākajā laikā pāriet uz starptautiski atzītām statistikas datu vākšanas un apstrādes metodikām. Šajā jautājumā zināmi pasākumi ir veikti, bet vēl priekšā stāv daudz kardinālu pasākumu, jo šis darbs ir saistīts arī ar grāmatvedības uzskaites pārkārtošanu. Cik man zināms, Finansu ministrija pašlaik gatavo arī attiecīgu likumprojektu vai nolikumu par grāmatvedības uzskaites jautājumiem.

Principiāli jauns ir arī tas, ka statistikai ir jāpārkārtojas no tās sistēmas, kāda tika izveidota administratīvi komandējošās sistēmas apkalpošanai, uz tādu kārtību, kāda pastāv, ja tā varētu teikt, ne tikai visās attīstītās, bet vispār civilizētās valstīs. Tas nozīmē, ka statistikas informāciju, kas tiks ievākta no uzņēmumiem un organizācijām, varēs izmantot tikai kopsavilkumu un grupējumu sastādīšanai, lai dotu priekšstatu par sociālajiem un ekonomiskajiem procesiem, kas noris sabiedrībā, nevis, teiksim, izvērstu informāciju uzņēmumu un organizāciju griezumā vai ziņas par plāna izpildes rādītājiem. Tāda kārtība pastāv arī visās valstīs, kur tiek garantēta iesniegto pārskatu konfidencialitāte, un tas ir vienīgais ceļš, kā var paaugstināt šo iesniegto pārskatu ticamības pakāpi. Kāpēc galu galā cilvēki agrāk meloja? Vienkārši tāpēc, ka viņi baidījās no nepatikšanām administratīvās sistēmas apstākļos, meloja daļēji arī tāpēc, ka tas bija saistīts, teiksim, ar materiālo ieinteresētību, piemēram, prēmiju saņemšanu. Jāteic, ka šie cēloņi nav pilnīgi novērsti arī šodien, jo, piemēram, ja tiks pieņemta tā kārtība, kas ir paredzēta attiecībā uz darba algas vai patēriņa fonda kontroli, tad nav nekādu šaubu, ka arī uzņēmumi sāks melot par produkcijas apjomu, jo no tā būs atkarīgs saņemamās algas lielums.

Projektā ir iestrādāts arī tāds princips, kas jau būtībā šodien eksistē un eksistē arī visās pasaules valstīs, ka statistiskās informācijas sniegšana ir uzskatāma par valsts pienākumu un tā ir jāizpilda bez maksas. Attiecībā uz informācijas samazināšanu varu teikt, ka tas ir viens no visaktuālākajiem jautājumiem, un šajā virzienā ir veikti zināmi pasākumi. Piemēram, šogad (salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu) informācijas apjoms ir samazināts par nepilniem 20 procentiem, un dažādām nozarēm šie skaitļi ir dažādi. Ļoti daudzi pārskati ir pārcelti no mēneša uz ceturkšņa periodu, un ir izslēgti rādītāji, kuri tika vākti administratīvās sistēmas apstākļos.

Tomēr, lai varētu pilnīgi veikt statistikas darba pārkārtošanu atbilstoši neatkarīgas valsts prasībām, ir nepieciešams realizēt vairākus priekšnoteikumus. Pirmais no šiem priekšnoteikumiem ir tāds, ka ir jāpanāk pilnīga finansiāla neatkarība no PSRS Valsts statistikas komitejas. Patlaban stāvoklis ir tāds, ka no 5,7 miljoniem rubļu, kas gadā nepieciešami statistikas darbiem, 3,1 miljonu finansē republikas budžets un 2,6 miljonus finansē PSRS Valsts statistikas komiteja. Te pirmajā acu uzmetienā varētu pateikt ļoti vienkārši- pārtrauciet dot tai datus un atsakieties saņemt tās finansējumus! Diemžēl tas nav tik vienkārši izdarāms, jo darbinieki, kuri vāc šos datus PSRS Statistikas komitejai pēc tās programmām, vienlaikus izstrādā informāciju arī republikas vajadzībām, tā ka šis process ir saistīts. Faktiski pašlaik iznāk tā, ka daļēji mēs uz viņu finansējumu rēķina strādājam arī republikas vajadzībām.

Nākamais ir samērā prozaisks jautājums, tomēr mūsu deficīta apstākļos tas ir ļoti sarežģīts, un tas ir papīra jautājums. Šodien mēs esam spiesti izmantot diezgan daudz statistikas veidlapu, kas tiek iespiestas dažādās Savienības vietās, bez tam, protams, uz viņu papīra resursiem un ar viņu poligrāfijas jaudām. Ja mēs patlaban gribētu visas šīs veidlapas drukāt tikai republikā, tad šiem mērķiem ir vajadzīgas papildu 60 tonnas papīra un arī attiecīga poligrāfiskā jauda, taču mēs zinām, ko pašreizējos apstākļos republikai nozīmē 60 tonnas papīra. Tā ka ir arī tāds jautājums.

Un trešais jautājums ir par statistikas darba palētināšanu, un tā ir iespējama, statistikas izstrādēs plašāk izmantojot personālos skaitļotājus. Diemžēl arī šis jautājums mums pagaidām tiek risināts ļoti slikti. Mēs pavisam pieticīgi lūdzām Finansu ministrijai viena skaitļotāja iegādei 10 tūkstošus rubļu, bet mums tos pašus atteica. Turpretī kaimiņiem Igaunijā (es tur tikko biju aprīļa beigās) ir piešķirti 430 tūkstoši rubļu 10 importa skaitļotāju iegādei. Un tas ir perspektīvi, jo šodien statistikas dati tiek apstrādāti uz tā sauktās lielās elektronikas. Ko nozīmē mūsu "lielā elektronika"? Tā ir tā sauktā trešās paaudzes elektronika, kuru ārzemju firmas pārtrauca ražot jau 70.gadu pirmajā pusē. Bez šaubām, strādājot ar tādu tehnoloģiju, informācija ir ļoti dārga. Taču te ir izstrādātas attiecīgas elektroniskās apstrādes programmas, kuru izstrādē Savienības mērogā ir ieguldīti vairāki desmiti miljonu, un momentā atteikties no šīm programmām mēs nevaram, jo mums vienkārši nav resursu, lai to varētu izdarīt. Protams, šie jautājumi ir jārisina, lai, teiksim, statistikas metodiku un arī informācijas apjomu padarītu neatkarīgu no tā, kādas prasības pašreizējā momentā mums uzstāda vai neuzstāda Savienība.

Projektā ir iestrādāta viena tāda principiāla norma, kas paredz atbildību par informācijas nesniegšanu vai nepareizas informācijas sniegšanu. Jāteic, ka Augstākā padome šo normu būtībā jau ir pieņēmusi, un arī likumprojekta attiecīgajā pantā ir izdarīta atsauce uz tiem grozījumiem Administratīvo pārkāpumu kodeksā un Kriminālkodeksā, kurus Augstākā padome ir pieņēmusi jau martā.

Jāsaka, ka atbildība par informācijas nesniegšanu vai par nepareizas informācijas sniegšanu ir paredzēta lielākās daļas ārvalstu likumdošanā. Izstrādājot šo likumprojektu, mēs, starp citu, izmantojām diezgan daudz ārzemju likumu par statistiku. Es varētu teikt, ka tika izmantoti Kanādas, Zviedrijas, Japānas, Ķīnas un vēl vairāku citu valstu likumi šajos jautājumos, un tajos visos ir paredzētas apmēram analoģiskas normas par statistikas anonimitātes nodrošināšanu, kā arī zināma atbildība par nepareizas informācijas sniegšanu vai informācijas nesniegšanu. Tas man īsumā būtu viss.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, Černaja kungs, nāciet arī jūs tribīnē, bet deputāti var uzdot jautājumus, kas saistīti ar apspriežamo likumprojektu. Pirmais jautājumu uzdod deputāts Endziņš.

A.Endziņš: Man ir vairāki jautājumi, bet pirmais jautājums ir tāds: kā pašreiz oficiāli saucas Statistikas komiteja?

G.Baltiņš: Vai atbildēt uzreiz, ja? Redziet, tā saucas- Valsts statistikas komiteja.

A.Endziņš: Pašreiz?

G.Baltiņš: Jā.

A.Endziņš: Valsts statistikas komiteja?

G.Baltiņš: Tā nav pārdēvēta...

A.Endziņš: Bet mums liekas, ka bija tieši otrādi- ja bija Valsts komiteja, tad tā bija valdības locekle Ministru padomes sastāvā. Sakarā ar tām izmaiņām, kas tika izdarītas, mums vairs valsts komitejas kā tādas nav, tāda palika vienīgi Valsts drošības komiteja. Visas pārējās tika "izņemtas ārā".

G.Baltiņš: Tad man varbūt jums ir jāsniedz vēsturiska uzziņa. Augstākās padomes pagājušā gada 14.maijā pieņemtajā likumā tiešām 4.pantā ir tāds ieraksts, ka vajag reorganizēt Valsts statistikas komiteju, Valsts radio un televīzijas komiteju un ka valdībai šajā jautājumā jāiesniedz priekšlikumi Augstākajai padomei. Šādi priekšlikumi tika iesniegti, un, kā Černaja kungs ziņoja, Ekonomikas komisijā tie netika pieņemti. Līdz ar to mums jauna nosaukuma patlaban nav.

A.Endziņš: Tad tā arī ir palicis?

G.Baltiņš: Jā.

A.Endziņš: Skaidrs. Vai tas ir nepieciešams, ka mums atkal pie Augstākās padomes ir vēl viena organizācija, kaut gan būtībā tai ir jābūt neatkarīgai? Un līdz ar to Augstākajai padomei, pēc jūsu prognozes, būtu ieceļams ne tikai komitejas priekšsēdētājs, bet arī viņa vietnieks.

G.Baltiņš: Redziet, tā ir norma, kuru iestrādāja Ekonomikas komisija. Es uzskatu, ka šis jautājums ir jāizšķir savstarpēji Augstākajai padomei un valdībai. Es neņemos atbildēt uz šo jautājumu, jo uzskatu, ka statistikai jebkuros apstākļos un neatkarīgi no tā, kam tā ir pakļauta, ir jāvāc objektīva informācija un ar šo informāciju jānodrošina gan valsts pārvaldes, gan arī valsts varas orgāni.

R.Černajs: Kā es savā ziņojumā jau minēju, šis ir viens no konceptuālajiem jautājumiem, un komisijai vienprātīgi tomēr bija tāds viedoklis, ka šajā periodā ir nepieciešams veidot tādu Valsts statistikas komiteju un tādu savā darbībā neatkarīgu institūciju, kuras darbības programmu tomēr apstiprina Augstākā padome un arī kuras vadību tomēr ieceļ Augstākā padome tieši informācijas patiesīguma un drošuma dēļ.

A.Endziņš: Man ir sakāms galvenokārt par piekto nodaļu, kur ir runa par atbildību- par šo likumu un par valsts statistikas darba noteikumu pārkāpšanu, tas ir 14., 15. un 16.pants. Vai šinī sakarībā jums ir bijušas kaut kādas konsultācijas ar juristiem?

G.Baltiņš: Jā, ir bijušas. Turklāt 15.pants būtībā neko jaunu neievieš. 15.pants tikai atsaucas uz tām izmaiņām likumdošanā, kuras Augstākā padome jau ir pieņēmusi. Kas šeit ir jauns? Jauns ir tikai viens moments- kam un kas ir tiesīgs, teiksim, piemērot administratīvos naudas sodus. Jā, tas ir jauns! Jo, redziet, stāvoklis ir tāds, ka nolikumā par finansu inspekciju, kuru ir pieņēmusi Augstākā padome, ir noteikts, ka finansu inspekcija piemēro šos naudas sodus, bet tā piemēro tikai savās interesēs. Tātad kurš varētu tos piemērot par statistiskās informācijas neiesniegšanu- šis jautājums paliek atklāts. Tāpēc es konsultējos ar juristiem, un viņi man izskaidroja, ka, piemēram, tiesa šādu jautājumu nepieņem.

A.Endziņš: Un tieši šinī sakarībā jau arī ir mans jautājums, jo jūs šeit minat, teiksim, konkrētus pantus. Pirmām kārtām tie nebūtu jāmin, jo ir Administratīvo pārkāpumu kodekss. Taču, ja šeit ir domātas kaut kādas izmaiņas, tad ir jābūt priekšlikumiem par izmaiņām Administratīvo pārkāpumu kodeksā, tad tas ir jāpapildina, jo šāda jautājuma nostādne ir pretrunā ar koncepciju par administratīvās likumdošanas pilnveidošanu.

Un vēl man ir jautājums par 16.pantu. Es šaubos, vai te kāds jurists ir skatījies, jo te ir runa par solījumu pārkāpšanu, ka statistikas darbinieki var tikt disciplināri sodīti līdz pat viņu atbrīvošanai no ieņemamā amata, bet tas saistās jau ar darba likumdošanu. Un tālāk: "...vai ar naudas sodu līdz 500 rubļiem". Kas tas būs- vai disciplinārsods vai administratīvs sods? Kas to uzliks? Šeit tas ir pilnīgi kaut kas jauns.

G.Baltiņš: Šī norma zināmā mērā ir paņemta no ārzemju likumdošanas un tā ir iestrādāta ārzemju statistikas likumos, piemēram, kanādiešu likumā, arī japāņu likumā un vēl vairākos citos.

A.Endziņš: Varbūt tā ir cita likumdošanas sistēma, bet šī nodaļa ir jāsakārto atbilstoši...

G.Baltiņš: Es piekrītu, tā ir būtiska piezīme, tai ir jābūt juridiski atbilstošai.

R.Černajs: Es vēl gribētu teikt par 15.pantu. Tas, kas šeit ir rakstīts, tas nav pretrunā ar pastāvošo likumdošanu, tas, varētu teikt, ir šīs likumdošanas speciāls gadījums, jo Administratīvo pārkāpumu kodeksā šie sodi ir daudz lielāki. Šeit vienīgi Valsts statistikas komitejas priekšsēdētājam un pilsētas vai rajona Valsts statistikas nodaļas priekšniekam ir dotas tiesības uzlikt šos mazos sodiņus, bet kopumā ar tiesas spriedumu var uzlikt pat tūkstoti un arī saukt pie kriminālatbildības.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Freimaņa kungs!

J.Freimanis: Es rūpīgi iepazinos ar likumprojektu, un man ir divi jautājumi, ņemot vērā to, ka līdz šim Statistikas pārvalde bija kā vienvirziena ceļš, pa kuru iekšā iet viss kaut kas, bet ārā neiet nekas. Tātad man šeit nav skaidrs ne 11., ne arī 12.pants: kam, kādām juridiskajām vai fiziskajām personām ir tiesības, neierobežotas tiesības uz statistiskās informācijas pieejamību. Es šeit nerunāju par informācijas izpaušanu, bet par tās pieejamību. Tas ir pirmais jautājums.

Otrais jautājums ir tāds: sakiet, lūdzu, vai, sacerot šo 11. un 12.pantu, autori tomēr ir vadījušies pēc vispārzināmās un starptautiskās prakses jautājumā par to, ka statistikas dati, atskaitot stingri ierobežotu kontingentu, nevar būt noslēpums, tiem ir jābūt pieejamiem. Tur ir jābūt divvirzienu ceļam. Sakiet, kā šis princips un starptautiskā prakse ir ievērota šajā 11. un 12.pantā?

G.Baltiņš: Vispirms par pieejamību informācijai. Pieejamība informācijai ir iestrādāta pašā sākumā, tas ir, 2.pantā. Tas ir 2.4.punkts otrajā lappusē. Tur teikts, ka informācijai ir jāatbilst noteiktām prasībām, ka tai ir jābūt atklātai un pieejamai sabiedrībai. Taču te ir divas nianses, Freimaņa kungs! Viena nianse ir tā, ka kopsavilkuma informācijai, kuru statistika izstrādā, tiešām ir jābūt atklātai un pieejamai sabiedrībai, bet katram respondentam, kas sniedz informāciju, ir jādod garantijas, ka viņa individuālā informācija netiks izpausta. Un tas atbilst ārzemju praksei. Mēs šeit, 12.pantā, esam paredzējuši arī attiecīgus izņēmumus, šādi izņēmumi pastāv arī ārzemju praksē, izņemot vienu- tā ir informācija par valsts pasūtījumu un valsts uzdevumu izpildi. Jo pagaidām, tas ir, pārejas periodā, kamēr pastāv valsts pasūtījums un valsts uzdevumi, tā sakot, centralizētā plānošana vai administratīvās ekonomikas pāreja uz tirgus ekonomiku, bez šaubām, valdībai ir jābūt nodrošinātai ar informāciju, kā tās dotais valsts pasūtījums tiek izpildīts.

J.Freimanis: Skaidrs.

G.Baltiņš: Tā ka šeit nav pretrunas. Informācijai, ko izstrādā statistika, ir jābūt atklātai, bet, runājot par individuālu informācijas iesniedzēju, respondentu, tā nevar būt atklāta. Tāds princips ir visās ārvalstīs.

J.Freimanis: Piedodiet, bet šis 2.4.punkts nekādi nerespondē ar 11. un 12.pantu. Tādā gadījumā ir jāmaina formulējumi. Labi, bet tagad atbildiet, lūdzu, uz otro jautājumu!

G.Baltiņš: Otrais jautājums. Jā, 11. un 12.pantā mēs tik tiešām vadāmies pēc starptautiskās prakses, izņemot to vienu gadījumu par valsts pasūtījumu izpildi. Tas ir vienīgais izņēmums.

J.Freimanis: Jūs mani nesapratāt- kādām juridiskajām un fiziskajām personām ir neierobežotas tiesības nokļūt pie informācijas? Es te nerunāju par tās izpaušanu, bet par pieeju šai informācijai. Tas šeit nekur nav teikts- vai šo informāciju neierobežoti var dot Īvāna kungam, Silāra kungam vai vēl kādam citam kungam. Kuram ir neierobežotas tiesības tikt pie šīs informācijas?

G.Baltiņš: Neierobežotas tiesības tikt pie statistikas informācijas, kas tiek izdota agregētā veidā un grupējumu veidā par nozarēm, par teritorijām, ir jebkuram, bet to nevar darīt par individuālajiem uzņēmumiem. Te ir vienīgā starpība, un tas atbilst ne tikai, teiksim, ārvalstu praksei, arī dažu bijušo sociālistisko valstu praksē ir šis princips, un jau 80.gados tas tika ļoti stingri ievērots Ungārijā.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Vaivad!

G.Baltiņš: Un vēl viens princips, kas likumā iestrādāts, ir tāds, ka šo individuālo informāciju, kas ir statistikas rīcībā, nekādā veidā nedrīkst izmantot, tā nevar būt kā juridisks pamats.

Priekšsēdētājs: Lūdzu.

J.Vaivads: Jūs sākotnēji minējāt, ka Statistikas komiteja, dažādu apstākļu vadīta, ir sniegusi arī nepatiesu informāciju un melojusi. Man ir jautājums: kāda patlaban ir Statistikas komitejas atbildība par patiesas informācijas sniegšanu un kādā veidā tas izpaužas? Vai tas ir atrunāts kādos noteiktos Kriminālkodeksa, Civilkodeksa vai Administratīvā kodeksa pantos?

Un otrais moments: kā vispār var nonākt pie cita tipa vērtējuma par jūsu informāciju, teiksim, par patiesuma kritērijiem, ja jūs 6.pantā faktiski esat ierakstījuši monopoltiesības uz informācijas vākšanu, esat paredzējuši to, ka tiesības vākt statistikas informāciju ir tikai tām personām, kurām to uzdevusi Latvijas valdība. Savukārt 6.panta 4.punkts ir par pašiniciatīvu statistiskos novērojumos, tur ir dots līmenis tikai līdz vienam uzņēmumam. Es domāju, tas ir ļoti būtisks punkts, ka neatkarīgas statistiskas informācijas vākšana, nepārkāpjot, protams, intereses un pārējos likumus, tā nav tikai jūsu privilēģija. Kā jūs man komentētu šo pantu par atbildību un pašu šo monopolsituāciju?

G.Baltiņš: Jāsaka tā- jebkura iestāde ir atbildīga par to, lai tā izpildītu savas funkcijas. Te tādas speciālas atbildības nevienā likumdošanas aktā nav, bet tas ir visos attiecīgajos nolikumos, arī patlaban spēkā esošajā nolikumā šie jautājumi ir fiksēti. Te jau ir paredzēta dienesta atbildība par šiem jautājumiem.

Par patiesas vai nepatiesas informācijas sniegšanu. Redziet, jautājums ir mazliet sarežģītāks. Tas nebūt nebija tā, kā kādreiz kāds varbūt iedomājās- it kā kāds tikai sēdēja un sacerēja neobjektīvus datus. Neobjektīvi dati iznāca pilnīgi citu iemeslu dēļ. Tas bija tādēļ, ka statistika bija spiesta piemēroties plānošanai. Ja jūs atšķirtu jebkuru mācību grāmatu, kas Savienībā izdota par statistikas jautājumiem, tad tā sākas ar rindām, ka statistikas galvenais uzdevums ir sniegt informāciju par plānu izpildi, un tāpēc statistikas metodoloģijai ir jābūt salīdzinātai ar plānošanas metodoloģiju. Izejot no šīs nepareizās metodoloģijas lietošanas, tad arī rodas šī neatbilstība. Šajā gadījumā statistikai nebija pastāvīgas lomas. Tā būtībā bija spiesta atkārtot visas tās pašas aplamības, kuras izdarīja centralizētā plānošana. Tas ir pirmais jautājums.

Un otrais jautājums- par monopoltiesībām. Es domāju, ka monopoltiesību šeit nav, bet jautājums ir cits- kā mēs iedomāsimies, teiksim, uzņēmumu vai organizāciju stāvokli, ja jebkurš, kas iedomājas, sāktu no tām prasīt datus. Jau tā šodien visi kliedz, ka viņi ir pārslogoti un ka darbs no viņiem prasa par daudz pūļu. Tagad iznāks, ka bez statistikas iestādēm un bez iestādēm, kas te ir minētas, ir arī citas iestādes, kas nodarbojas ar šiem jautājumiem, piemēram, veselības aizsardzības sistēmai ir savs statistikas birojs, tāds ir arī Tautas izglītības ministrijai un tā tālāk, tā ka nepastāv jautājums par monopoltiesībām, te ir jautājums par to, ka ir jābūt valsts programmai, kas ir nepieciešama valsts varas un pārvaldes orgāniem, un statistikai ir jānodrošina šī informācija. Ja kāds sāks vākt to vēl paralēli, tad tā jau būs papildu slodze uzņēmumiem, un es ļoti šaubos, vai kāds uzņēmums ņemsies uz šiem jautājumiem atbildēt. Turklāt te jau netiek aizliegts zinātniskajām organizācijām izdarīt pētījumus, lai tās vāc šo informāciju.

J.Vaivads: Nē, es runāju par brīvprātīgu informācijas sniegšanu, piemēram, ja būs kāda autoritatīva zinātniska iestāde, tad jebkurš uzņēmums tai labprātīgāk dos informāciju nekā jums.

Tomēr ir vēl otrs jautājums. Te ir 4.14.pants. Kāpēc ir nepieciešams šis 4.14. pants? Kāpēc vajag īpaši izdalīt kaut kādas līgumattiecības ar PSRS, ja jūs 4.15.pantā rakstāt, ka jūs sadarbojaties statistikas jautājumos ar visām ārvalstīm?

G.Baltiņš: Runājot par 4.14.pantu, būtībā jums ir taisnība, tas kā norma nav nepieciešams. Taču šīsdienas apstākļos- es jau minēju par mūsu diemžēl vājo finansiālo stāvokli- tā ir pašreizējā realitāte. Ja mēs varam nodrošināt finansiālu neatkarību tā, kā šis jautājums tiek izvirzīts arī pie kaimiņiem- Lietuvā un Igaunijā -, tad 4.14.pants absolūti nav vajadzīgs.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Šļakota!

K.Šļakota: Mani uztrauc tas, ka likumprojektā statistikas apjomam nav ierobežojumu. Un, faktiski sedzot statistikas vākšanas izdevumus uz uzņēmēja rēķina, var rasties situācija, ka šis statistikas apjoms nekontrolēti pieaugs. Mani interesē tas, vai ir iespējams likumā iestrādāt tādu normu, ka par uzņēmēja līdzekļiem vācamās statistikas apjoms tiks krasi sašaurināts. Lai par pārējo statistiku, kas vajadzīga valstij, maksā Statistikas komiteja vai valsts statistikas uzņēmums.

G.Baltiņš: Par apjomu. Statistika sev nevienu informāciju nevāc. Pašķirstīsim agrākos Ministru padomes lēmumus, tur par dažādiem kardināliem jautājumiem gandrīz visos ir punkts: statistikā ietvert tādu vai citu informāciju. Es šodien jau atkārtoju, ka ir veikts zināms darbs informācijas vākšanas samazināšanā. Sevišķi tiek samazināta tā informācija, kas tiek vākta no lauksaimniecības uzņēmumiem, piemēram, tāda populāra atskaite kā 24.forma par lopkopību. Kādreiz tā bija ikmēneša forma, un tā saturēja pāri par 120 rādītājiem. Tagad ir palikusi tikai ceturkšņa atskaite ar 30 rādītājiem. Te varētu nosaukt vēl daudzus citus piemērus, teiksim, arī rūpniecībā ir atceltas vairākas formas, gluži tāpat kapitālajā celtniecībā ievērojami ir samazināts rādītāju apjoms, taču pie apjoma samazināšanas noteikti ir jāstrādā arī turpmāk.

Runājot par to, ka likumā vajag iestrādāt normu, ka nevajag maksāt uzņēmējam, tad par to būs jāmaksā valsts budžetam. Nevienas valsts likumdošanā nav šādas normas- ne Amerikā, ne Kanādā, ne Zviedrijā, ne visās pārējās valstīs. Visur ir noteikts, ka tas ir valsts pienākums, kas jāpilda bez maksas.

Par apjomu. Apjoms taču izriet no tās statistikas darba valsts programmas, kuru mēs iesniegsim jūsu izskatīšanai, ja jūs pieņemsit šo koncepciju.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, Krūmiņa kungs! Vai jūs vēl gribat kaut ko piebilst šajā jautājumā? Lūdzu.

R.Černajs: Baltiņa kungs jau teica par apjomu. Šeit jau ir tieši tāds konceptuāls pamats, ka Augstākā padome apstiprinās šo valsts statistikas programmu. Tas izslēgs iespēju atsevišķām varas struktūrām- ministrijai vai Ministru padomei- kopumā nekontrolēti palielināt šo apjomu, lai nevarētu šos uzņēmumus, iestādes ik pēc brītiņa, kā mēs to vērojām līdzšinējā praksē, apkraut ar darbiem, kad Statistikas komitejā vai statistikas nodaļās pienāk teletaipgrammas- lūdzu sagatavot tādus un tādus datus! Tagad ir runa tikai par šo valsts programmas apjomu, protams, par pārējo informāciju ir jāmaksā, turklāt jāmaksā daudz. Jo, kā jau sākumā teicu, informācija ir viena no dārgākajām precēm. Taču attiecībā uz valsts statistikas informāciju, ko mēs apstiprināsim, nevar būt nekādas runas par to, ka maksātu uzņēmums, tas ir jāietur vienkārši kā naturālais nodoklis.

Priekšsēdētājs: Vārds tieslietu ministra vietniekam Krūmiņam.

A.Krūmiņš, tieslietu ministra vietnieks: Man pārsvarā būtu jautājumi Černaja kungam par otro nodaļu un piekto nodaļu. Černaja kungs, jūs savā ziņojumā minējāt, ka ir izstrādāta koncepcija par vienotu statistikas sistēmu. Sakiet, lūdzu, vai valdība varētu ar šo koncepciju iepazīties?

R.Černajs: Jā, tāda ir izstrādāta, un es domāju, ka tur nekāda noslēpuma sakarā ar šo koncepciju nav un ar to var iepazīties. Es pat domāju, ka valdība ar to ir iepazinusies, jo valdībā bija zināms, ka Ekonomikas komisija pie tās strādā, vienīgi tā nebija oficiāli iesniegta, jo Ekonomikas komisijas lēmums bija alternatīvs, pretējs valdības lēmumam.

A.Krūmiņš: Un otrais jautājums. No ziņojuma izrietēja, ka, strādājot pie likumprojekta par statistiku, tika izmantota vairāku valstu likumdošana. Sakiet, lūdzu, kuru valstu likumdošana paredz, ka statistikas resoru vadītāju ieceļ parlaments?

R.Černajs: Tādas normas nekur nav. Tur likumdošanā nekur pat īsti nav noteikts, kas viņu ieceļ.

A.Krūmiņš: Bet kā šo jautājumu risina likumdošana? Acīmredzot ir kāda norma, kas paredz šā vadītāja iecelšanu vai ievēlēšanu.

R.Černajs: Jā, patlaban man ir grūti uz šo jautājumu atbildēt, piemēram, savā laikā Latvijas Republikā Statistikas pārvaldes direktoru iecēla. Es nevaru jums to īsti pateikt, bet mēs 20 gadus, neskatoties uz to, ka mainījās ārkārtīgi daudzas valdības...

A.Krūmiņš: Taču tas tieši šodien ir svarīgs konceptuāls jautājums. Kā šos jautājumus par statistiku risina mūsu kaimiņvalstīs- Lietuvā un Igaunijā? Vai arī tur parlaments nozīmē?

R.Černajs: Nē, Lietuvā un Igaunijā pie Ministru padomes ir departaments. Es saprotu, ka latviešu valodā tas vārds "pie" skan ne sevišķi labi, tas nav pateikts literāri veikli, bet tāda ir būtība, respektīvi, šie departamenti ir pakļauti Ministru padomei. Un vienīgais precedents, kur statistika ir pakļauta Augstākajai padomei, ir Krievijas Federācija.

A.Krūmiņš: Krievijas Federācija?

R.Černajs: Jā. Krievijas Federācijā tas tiešām ir pakļauts Augstākajai padomei.

A.Krūmiņš: Sakiet, lūdzu, vai, strādājot pie likumprojekta un paredzot šo normu, ka Statistikas komiteja ir pakļauta Augstākajai padomei, tika ņemtas vērā tās iestrādes, kuras pašreiz ir valdībā jautājumā par turpmāko iespējamo valdības kabineta sastāva struktūru, parlamenta sastāvu un kompetences sadali starp likumdevēju- parlamentu un valdību?

R.Černajs: Praktiski šajās iestrādēs, cik es zinu, jautājums par statistiku nav apskatīts, vismaz tajos materiālos, kas bija pieejami Ekonomikas komisijai, un tāpēc Ekonomikas komisija uzņēmās šo iniciatīvu strādāt tieši pie šā statistikas jautājuma, kur tas praktiski nav pretrunā ar šīm iestrādēm, jo analoģiska situācija mums jau ir gan ar Radio komiteju, gan pašlaik ar Valsts īpašuma konversijas departamentu. Tā ka tādas struktūras pastāv, un es domāju, ka pārejas periodā tomēr ir mērķtiecīgi veidot šādas struktūras.

A.Krūmiņš: Un pēdējais jautājums par piekto nodaļu- jautājumā par atbildību. Es pilnībā pievienojos Likumdošanas jautājumu komisijas priekšsēdētāja viedoklim, tomēr man būtu tāds jautājums: varbūt jums iestrāžu līmenī ir likumprojekts par grozījumiem Administratīvo pārkāpumu kodeksā? Vai šādu iestrāžu nav?

R.Černajs: Grozījumi Administratīvo pārkāpumu kodeksā principā nav vajadzīgi, jo tos Augstākā padome jau ir sankcionējusi.

A.Krūmiņš: Bet jūs šeit paredzat tiesības uzlikt sodus personām, kurām saskaņā ar pašreiz spēkā esošo administratīvo pārkāpumu likumdošanu šādu tiesību nav?

R.Černajs: Jā, šādas tiesības pagaidām, izrādās, ir tikai Finansu inspekcijai.

A.Krūmiņš: Protams.

R.Černajs: Vai tad Finansu inspekcija nodarbosies ar jautājumu par soda uzlikšanu statistikas jautājumos? Tas viņu nolikumā nav paredzēts...

A.Krūmiņš: Tātad Administratīvo pārkāpumu kodeksā ir jāparedz šīs...

R.Černajs: Jā, bet kurš tad šos sodus uzliks? Jo, kā man juristi paskaidroja, arī tautas tiesa nepieņem šādu administratīvo pārkāpumu jautājumu...

A.Krūmiņš: Labojumi ir jāizdara kodeksā.

G.Baltiņš: Jā, es domāju, ka likuma pieņemšanas gaitā var paralēli strādāt arī pie šiem papildinājumiem, es domāju, ka te nav vajadzīgs labojums, bet ir vajadzīgs papildinājums Administratīvo pārkāpumu kodeksā.

A.Krūmiņš: Paldies.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Edmund Krastiņ!

E.Krastiņš: Baltiņa kungs, jūs jau pieskārāties arī grāmatvedības uzskaites pārkārtošanai un teicāt, ka tāds darbs tiekot veikts Finansu ministrijā. Taču man ir jautājums par 4.panta astoto daļu, kur teikts, ka Statistikas komiteja veiks sākotnējās uzskaites vispārējo vadību republikas tautsaimniecībā. Bez tam 2.panta trešajā daļā ir prasība, ka statistikas informācijai jābūt salīdzināmai ar ārvalstu statistiku. Tātad, ja reiz jums paredzētajā likumprojektā ir šāda vispārēja uzskaites vadības funkcija, vai jums neliekas, ka vajadzētu ieņemt aktīvāku pozīciju tajā nolūkā, lai panāktu mūsu statistiskās informācijas salīdzināmību ar ārvalstu statistisko informāciju, bet tas nav iespējams bez grāmatvedības uzskaites pārkārtošanas? Kā jūs domājat realizēt šo vispārējo uzskaites vadību? Kāda būs jūsu aktīvā pozīcija pašreizējās grāmatvedības uzskaites pārkārtošanā?

G.Baltiņš: Krastiņa kungs! Šeit ir divi atsevišķi jautājumi. Sākotnējās uzskaites vadība būtībā izpaužas tā, ka tiek apstiprinātas tipveida starpnozaru blankas, kas kalpo kā uzskaites pirmdokuments. Un tas ir svarīgi, teiksim, ne tikai statistikai, bet svarīgi arī finansu orgāniem, iekasējot nodokļus un pārbaudot nodokļu pareizību. Taču grāmatvedības uzskaites kā tādas pārkārtošana jau ir nākamais etaps, tas ir, piemēram, grāmatvedības konti, plāna pārkārtošana, jo mums daudzas operācijas tiek kontētas pilnīgi citādi, nekā tas tiek kontēts attīstītajās ārvalstīs. Tādēļ pašreiz jautājums ir tāds, kā ieviest visā pasaulē sankcionētu tā saukto nacionālo kontu sistēmu. Redziet, ja grāmatvedība ir piemērota šai kontu sistēmai, tad šo informāciju var dabūt, izejot cauri no apakšas uz augšu, to savācot, apstrādājot un grupējot. Šodien diemžēl mūsu grāmatvedība šiem principiem neatbilst, un tādēļ šī nacionālo kontu sistēmas izstrāde tagad tiek veikta makroekonomikas līmenī. Makroekonomikas līmenī tiek izdarīti aprēķini, protams, balstoties uz tiem pašiem grāmatvedības datiem. Tie ir diezgan darbietilpīgi aprēķini. Lai šo darbu pārkārtotu, vajag pārkārtot konta plānu, vajag pārkārtot pašu bilances formu un attiecīgi apmācīt visus grāmatvežus, kuri sastāda bilances. Tas ir milzīgs kontingents, un acīmredzot īsā laikā to nevar izdarīt, bez tam grāmatvedības uzskaites vadība vienmēr ir bijusi Finansu ministrijas pārziņā, tā nav mūsu funkcija. Mēs ņemam līdzdalību šā materiāla izstrādē, bet mēs nevaram noteikt toni šajā jautājumā.

E.Krastiņš: Ja es pareizi sapratu, tad jums šeit aktīvas pozīcijas nebūs?

G.Baltiņš: Redziet, mēs esam devuši savus priekšlikumus Finansu ministrijai par šiem jautājumiem. Tur pagaidām šis nolikuma projekts par grāmatvedību ir apspriešanas stadijā, to apspriež grāmatvežu padome, un ir jādod slēdziens galvenajam grāmatvedim un tā tālāk. Tā ka viss šis pamatdarbs vēl stāv priekšā.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Cilinski!

E.Cilinskis: Runa bija par vienotu statistikas sistēmas izveidošanu. Sakiet, lūdzu, vai, izveidojot šādu sistēmu, ir ņemta vērā mūsu kaimiņvalstu pieredze- Lietuvas, Igaunijas, varbūt arī Krievijas Federācijas pieredze? Vai tur šīs sistēmas ir līdzīgas vai atšķirīgas?

G.Baltiņš: Jāsaka tā, ka mūsu sistēma lielā mērā tomēr balstās uz pārejas perioda stāvokli. Patlaban zināmā mērā ir samazināta administratīvā informācija, bet tajā pašā laikā kardināli metodiski pārkārtojumi, kā mēs te runājām, attiecībā uz nacionālo konta sistēmu un grāmatvedību vēl nav izdarīti. Tāds pats stāvoklis ir Lietuvā, Igaunijā, tāds pats tas pastāv Krievijas Federācijā. Arī viņiem ir tāpat. Šodien visi atzīst, ka ir jāpāriet uz starptautisko metodiku. Jautājums ir tikai tāds, cik ātri to var realizēt. Daudzos, pat ļoti daudzos jautājumos šis pasākums ir realizēts. Piemēram, pastāv tāds aktuāls jautājums kā dzīves līmeņa un cenu rindu jautājumi. Šeit tiek lietota Eiropas Ekonomiskās asociācijas metodika, taču pats galvenais jautājums- par nacionālo kontu sistēmu- nav līdz galam atrisināts.

E.Cilinskis: Un otrais jautājums. Ja gadījumā 4.14.punkts paliktu pašreizējā redakcijā, tad kā jūs iedomājaties šīs līgumattiecības ar PSRS Valsts statistikas komiteju? Tad visi mūsu noslēpumi, visa statistika automātiski ir arī PSRS rīcībā. Varbūt tās ir kaut kādas finansiālas attiecības vai kā citādi?

G.Baltiņš: Redziet, Cilinska kungs, te jau iepriekš bija runa, ka noslēpumi kā tādi šodien... Statistikas princips ir tāds, ka ārvalstīs tai ir jābūt atklātai un pieejamai sabiedrībai. Ja tā ir atklāta un pieejama sabiedrībai, tad tur vairs nav noslēpumu. Tātad šeit par noslēpumu izpaušanu nevar būt runas. Cits jautājums, ka visas statistikas iestādes pasaulē apmainās ar izdotiem statistikas krājumiem. Taču te ir jautājums par šā līguma attiecībām, kas pagaidām izriet no finansiālās situācijas. Ja, teiksim, sastādot šā gada budžetu, tika paredzēts, kā es jau jums teicu, 3,1 miljons, bet faktiski ir vajadzīgi 5,7 miljoni, tad tos 2,6 miljonus maksās Savienība. Analoģisks stāvoklis ir Igaunijā, arī Lietuvā. Taču, lai pilnīgi atrautos no šīs sistēmas un pārtrauktu gatavot vienu daļu formu, kas tiek taisītas vairāk priekš viņiem nekā priekš republikas, tad, bez šaubām, ir jānodrošina finansiāla neatkarība.

Priekšsēdētājs: Jautājumu vairs nav, un mēs varētu pāriet pie debatēm. Debatēs neviens nav pieteicies. Vai neviens negrib izteikties vai argumentēt motivāciju? Tad mums būtu jābalso tīri konceptuāli par šā likumprojekta pieņemšanu.

Lūdzu, deputāt Vaivad!

J.Vaivads: Cienījamais priekšsēdētāj! Cienījamie kolēģi! Es ļoti īsi attīstīšu to domu, ko es ietvēru arī jautājumā,- tātad vispirms runāšu par atbildību. Viena tipa atbildība ir tāda, ka, teiksim, amatpersona nostājas Augstākās padomes priekšā un atbild uz jautājumiem, bet tā vēl nav atbildība, jo ir arī atbildība likuma priekšā. Es domāju, ka atbildība par nepatiesas informācijas izplatīšanu ir jādefinē ar likumu. Diemžēl līdzšinējā situācija parāda, ka tādas normas nav un arī šis likumprojekts, manuprāt, tādu nesatur. Ja šāda atbildība būtu bijusi, tad diez vai vienam no ziņotājiem nebūtu bijis jāatrodas kaut kur citur, aprūpētākā vietā. Es noteikti ierosinu likumprojektā konceptuāli ieviest šādu sadaļu, lai tā parādītos.

Un otra doma, kas automātiski no tā izriet. Es neko nevarētu iesākt ar šādu likumu, ja tajā nebūtu nodrošinātas arī iespējas iegūt alternatīvu informāciju, jo, manuprāt, monopolsituācija vispār izslēdz iespēju salīdzināt kaut kādas patiesības, un līdz ar to monopolsituācija, kāda tā ir ielikta šinī likumā, faktiski jau arī noved pie bezatbildības. Tas būtu viens punkts.

Es arī ierosinu izslēgt 6.2.punktu, kur ir teikts, ka informācijas vākšana var tikt realizēta valsts uzdevumā. Bez tam ierosinu izdarīt izmaiņas arī 7.4.punktā, kurā teikts, ka visi, kuri nodarbojas ar statistikas informācijas vākšanu, ir reģistrējami Valsts statistikas komitejā. Te gan noteikti būtu jāizdara tāda piebilde, ka visas Latvijas Republikā reģistrētās personas, kuru darbības īpatnība nosaka nepieciešamību vākt informāciju, ir tiesīgas to darīt bez jebkādas reģistrācijas.

Par 4.14.punktu. Es domāju, ka tas mūsu likumdošanā ir bezprecedenta variants: mēs esam uzņēmušies saistības apgādāt ar statistikas informāciju ārvalstis, ko citādā valodā saucot par spiegošanu, kaut arī mums par to maksā 2,3 miljonus. Tā ka tik un tā mums šis jautājums ir jārisina konceptuāli un jāpanāk tīri ekonomiskā neatkarība, protams, izdarot no tā atbilstošus secinājumus attiecībā uz 4.14.punktu. Paldies.

Priekšsēdētājs: Vārds tieslietu ministra vietniekam Krūmiņa kungam.

A.Krūmiņš: Cienījamais priekšsēdētāj! Cienījamie Latvijas Republikas tautas deputāti!

Ir ļoti pozitīvi jāatzīmē tas darbs, ko darba grupa- Latvijas Republikas Augstākās padomes Ekonomikas komisija- ir ieguldījusi, izstrādājot likumprojektu "Par valsts statistiku". Taču man kā Latvijas Republikas Ministru padomes pārstāvim šeit, Augstākajā padomē, pirms balsošanas ir pienākums darīt jums zināmu Latvijas Republikas valdības vadītāja nostāju, konkrēti mūsu premjerministra Godmaņa kunga un viņa pirmā vietnieka Bišera nostāju tieši jautājumā par valsts statistiku. Šeit pareizi tika atzīmēts, ka statistika- tā ir ekonomikas nervs. Un valdība savus ekonomikas jautājumus bez šīs statistikas, protams, nevar risināt. Es neizslēdzu iespēju, un arī valdība neizslēdz tādu iespēju, ka turpmāk, vistuvākajā nākotnē, kad mums veidosies koncepcija un jaunās struktūras, kad mums veidosies konceptuāla nostāja jautājumā par to, kāds turpmāk būs parlaments, kādas būs parlamenta struktūras, kādas būs parlamenta institūcijas, kādas būs valdības struktūras, kādas būs valdības institūcijas, kāda konkrēti būs likumdevēja- parlamenta- kompetence un tās norobežošana, kādas būs valdības pilnvaras un to kompetence, tad, bez šaubām, daudzi jautājumi atrisināsies. Iespējams, ka tad daudzas institūcijas no valdības kompetences pāries Augstākās padomes kompetencē. Varbūt, ka citi jautājumi tiks risināti pavisam citādi, bet mums tas viss vēl ir priekšā. Tieši tādēļ šodien izlemt jautājumu par statistiku tāpat kā savā laikā izlēma jautājumu arī par arhīviem, neredzot perspektīvu šo jautājumu tālākajā risināšanā, ir samērā grūti. Manā uztverē likumdevējs- parlaments- ir orgāns, kas pārsvarā nodarbojas ar likumprojektu izstrādāšanu un ar likumu darbību, bet valsts pārvaldes orgāns- Ministru padome- konkrēti risina šos jautājumus, lai izpildītu parlamenta pieņemtos lēmumus.

Tādēļ valdības nostāja tieši šajā jautājumā par statistiku šodien ir stingri noraidoša, un valdība lūdz šo likumprojektu kā konceptuāli nepareizu pirmajā lasījumā neakceptēt un nodot to koleģiālai izskatīšanai Ministru padomes sēdē, jo šis likumprojekts koleģiāli Ministru padomes sēdē nav izskatīts: tad arī Ministru padome varētu dot savu atzinumu šajā jautājumā.

Otra mana uzstāšanās daļa ir saistīta ar likumprojekta piekto nodaļu- konkrēti jautājumu par atbildību. Šeit es gribētu piekrist deputātam Endziņam tajā ziņā, ka tās iestrādes, kas ir šajos pantos piektajā nodaļā, būtībā ir nepieņemamas, jo arī pat tīri konceptuāli tās runā pretī mūsu administratīvajai likumdošanai, kura paredz konkrētu normu ieviešanu Administratīvo pārkāpumu kodeksā un pārējos likumdošanas aktos. Var jau būt, ka, akceptējot šo likumprojektu pirmajā lasījumā, šis jautājums varētu izpalikt un šos trūkumus jautājumā par atbildību pozitīvi varētu atrisināt arī otrajā vai pat trešajā lasījumā. Taču šeit ir kāds ļoti svarīgs moments, un šis galvenais moments ir tas, ka valdība mums šo projektu nodod izskatīšanai Ministru padomes sēdē.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Kodoliņ! Deputāt Černaj, es jums došu vārdu noslēgumā pirms balsošanas.

A.Kodoliņš: Cienījamie kolēģi! Es gribētu runāt tikai par vienu no šiem jautājumiem, par būtisko jautājumu- vai statistikai šinī brīdī vispār būtu jābūt valdības sastāvā un kontrolē, vai tomēr tai vismaz uz laiku vairāk vai mazāk nebūtu jāatdalās no valdības tiešajām struktūrām? Par šo jautājumu mēs diezgan aktīvi debatējām Ekonomikas komisijas sēdē, un jāteic, ka par dažiem aspektiem domas dalījās. Bez šaubām, katram no variantiem ir savi plusi un savi mīnusi. Un tomēr beigu beigās vairākums deputātu komisijā nobalsoja par labu tam variantam, kāds ir likumprojektā. Es gribu mazliet pastāstīt par daļu no galvenajiem argumentiem.

Redziet, statistika Padomju Savienībā un tātad arī Latvijā līdz šim veica divas funkcijas. Viena no tām ir vispārpieņemtā funkcija, ka tā krāj un vāc informāciju un dod to sabiedrībai par procesiem, kas notiek tautsaimniecībā, tomēr es gribētu teikt, ka līdz šim tā bija tikai otršķirīga funkcija. Padomju Savienībā praktiski statistikas galvenā funkcija līdz šim ir bijusi kalpot plānsaimniecībai, tātad kalpot valdībai kā zināmai institūcijai, kas nodrošina plānsaimniecību, kas nodrošina plānu izpildes kontroli un attiecīgas informācijas došanu valdībai, lai tā varētu kontrolēt plānu izpildi un pieņemt sankcijas pret nepildītājiem un tā tālāk. Šī funkcija, manuprāt, ir bijusi statistikas galvenā daļa, un par to var viegli pārliecināties, ja izskatām visas tās atskaites, kas bija jāpilda uzņēmumiem, iestādēm, lai tie veiktu visu šo statistikas informācijas sniegšanu. Manuprāt, ja šinī pārejas periodā saglabāsim valdības tiešo vadību pār statistiku, tad principā valdība vairāk vai mazāk tomēr saglabās šo iespēju izmantot statistiku par tādu jomu, kur var dabūt dažādu operatīvu informāciju, kontrolēt vai iespaidot tautsaimniecību, kas tomēr, manuprāt, nav visai pareizi.

Šinī pārejas periodā, pēc manām domām, tiešām būtu sevišķi svarīgi, lai Statistikas komiteja vairāk tiktu nodalīta no citām struktūrām. Tāpēc es uzskatu, ka mums visiem, bez šaubām, vajadzētu to pārdomāt, tomēr es aicinu balsot par to variantu, kurš ir iestrādāts likumprojektā. Paldies.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Kehri!

O.Kehris: Godātie kolēģi, es lūgtu jūs patstāvīgi izvērtēt šo jautājumu un izšķirties, vai šai Statistikas komitejai, šai institūcijai būtu jābūt, kā mēs šeit sakām, pie Augstākās padomes vai pie Ministru padomes. Tātad, ja tā būs pie Augstākās padomes, tad mēs saprotam, ka tai jābūt patstāvīgai. Jāteic, ka sākotnēji es pilnībā biju par to, ka tai ir jābūt Ministru padomes sastāvā. Un arī pašlaik man nav daudz argumentu tam, lai tas tā nebūtu, taču Ekonomikas komisijas sēdē, apspriežot šo koncepciju, mēs noklausījāmies daudzus statistikas pārstāvjus, un tomēr tur statistiķi atzīmēja, ka informācija varētu būt objektīvāka- es diezgan precīzi fiksēju šīs atbildes -, ja tā būtu neatkarīga un neatrastos tiešā Ministru padomes pakļautībā. Jāteic, ka šis arguments man atsvēra 90 procentus no visiem pārējiem. Ja mēs tomēr, neskatoties uz šo pakļautību, uzskatām, ka varam iegūt objektivitāti, tad vismaz mana pārliecība pilnībā sliecas par labu šim koncepcijā risinātajam jautājumam. Ar to mēs jau saskārāmies, spriežot par indeksācijas jautājumiem, kur, teiksim, varbūt bija vēlēšanās automātiski zināmā režīmā sasaistīt indeksāciju ar cenu indeksu, tātad izmaksas ar cenu indeksu. Protams, šādā brīdī var būt vēlēšanās, turklāt pilnīgi objektīva vēlēšanās, lai nepalielinātu valdības līdzekļu vai budžeta līdzekļu izmaksas, lai šī cenu celšanās netiktu parādīta, teiksim, pārāk augstu.

Tas pats varētu būt arī citos jautājumos, par ko jau runāja Kodoliņa kungs, teiksim, par plānu rādītāju izpildi, jo valdībai tomēr gribētos parādīt varbūt labākā gaismā savu paveikto. Ja šis arguments paliek spēkā, tad es šodien nosveros par labu tai koncepcijai, ko šeit izklāstīja Černaja kungs un Baltiņa kungs.

Mani zināmā mērā pārsteidza arī valdības reakcija. Kāpēc gan tai vajadzētu uztraukties par to, ka mēs šeit tērējam savu laiku, šo pusstundu vai stundu, lai izskatītu un apstiprinātu šo statistikas kā ekonomikas indikatora darba vadību, jo likumprojektā ir paredzēts, ka komiteja jebkurā gadījumā pilda Ministru padomes lēmumus, tātad tai ir pilnīgas iespējas strādāt ar šo komiteju. Tad kāpēc tik ļoti vajag uztraukties par to, jo, protams, šīs komitejas vadītājs būtībā tiek nostādīts ministra līmenī, un viņam praktiski Ministru padomē pieņemtais lēmums būs saistošs, ja tas attieksies arī uz statistikas datiem. Es gan varbūt šeit nedaudz pārspīlēju, taču, ja viņam prasītu, ka datiem ir jābūt tādiem un tādiem, tad, kā es sapratu no šiem statistikas speciālistiem, tas varētu ietekmēt šo datu objektivitāti.

Šādus argumentus arī es pats personiski ņēmu vērā, kad izvērtēju šos jautājumus. Paldies.

Priekšsēdētājs: Noslēgumā vārds Černaja kungam.

R.Černajs: Cienījamais priekšsēdētāj, cienījamie deputāti! Noklausījies debates, es sapratu, ka kopumā deputātiem nav konceptuālu iebilžu pret likumu "Par valsts statistiku". Ir domstarpības ar valdību vienīgi jautājumā par Valsts statistikas komitejas pakļautības kārtību. Kā es jau teicu sākumā un pēc tam to atbalstīja arī Kehra kungs, tik tiešām nav saprotamas šīs valdības rūpes, lai gan praktiski Augstākā padome zināmu daļu no šīm rūpēm valdībai noņemtu, bez tam likumā jau ir paredzēts, ka Valsts statistikas komiteja pilda Ministru padomes lēmumus un rīkojumus, tātad tā pilnībā nodrošina ar šo informāciju Ministru padomi. Tas apstāklis, ka Augstākā padome tomēr apstiprina šo valsts statistikas programmu, tieši pamatojas uz to, lai Ministru padomes varas struktūras tomēr neaizietu pa veco, iestaigāto ceļu, kad katru dienu rodas arvien jaunas un jaunas statistikas formas, kas uzņēmumiem, iestādēm un organizācijām ir jāpilda. Tas jau ir visvienkāršākais- likt kādam ierēdnītim izdomāt jaunu rādītāju, taču tad atkal sāk velties lavīna, atkal krājas papīri un atkal ir daudz darba. Tomēr ir jābūt kārtībai, ir jābūt stingram likumam, kā šī obligātā valsts informācija ir vadāma, apstrādājama un izmantojama. Tieši tāpēc arī šis konceptuālais jautājums, ka statistika tomēr ir atstājama Augstākās padomes pārziņā, it sevišķi tādā sarežģītā laikā, kāds ir pārejas periods.

Runājot par pārējām debatēs izteiktajām domām, jāteic, ka tās ir iestrādājamas likumprojektā turpmākajos lasījumos un praktiski nekādu īpašu konceptuālu atšķirību nebija. Tātad es saskatu tikai vienu konceptuālu balsojumu- par šo Valsts statistikas komitejas pārvaldi un aicinu deputātus izdarīt savu izvēli.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vārds deputātam Zatuliviteram.

V.Zatuliviters: */Man ir viens procedūras jautājums, varbūt pat konceptuāls. No Ekonomikas komisijas vadītāja deputāta Kehra runas es sapratu, ka komisijā ir debatēts par jautājumu: vai Statistikas komitejai jābūt Ministru padomei pie rokas vai patstāvīgai strukturālai apakšvienībai. Referents tikko stāstīja, ka šaubu nav- komitejai jābūt Ministru padomei pie rokas. Atvainojiet, tas taču ir konceptuāls jautājums, bet mēs sakām, ka šeit nekādu iebildumu nav. Es domāju, ka mēs neesam izlēmuši galveno jautājumu: ir vai nav Statistikas komiteja pakļauta Ministru padomei? Valdības pārstāvis šeit uzstājās un izskaidroja savu viedokli, bet es redzu, ka šeit ir nopietnas pretrunas tieši konceptuālā plānā. Mums nav tiesību sākt balsošanu, kamēr nav izlemts šis konceptuālais pamatjautājums. Kā jūs domājat? Es domāju tā. Paldies par uzmanību./

Priekšsēdētājs: Jautājumu par pakļautību mēs varētu balsot arī atsevišķi. Lūdzu, Černaja kungs, kāds ir jūsu viedoklis?

R.Černajs: Es īsti labi nesapratu Zatulivitera kunga motīvus. Pirmais lasījums jau ir domāts tieši tam, lai balsojot izšķirtu konceptuālus jautājumus. Tā ka, ja mums ir konceptuāli dažādas nostādnes, tad to mēs tieši izšķirsim pirmajā lasījumā.

Priekšsēdētājs: Černaja kungs, jūs acumirklīti palieciet tribīnē, varbūt kādam deputātam ir argumenti vai kaut kas jautājams.

Tātad mēs varētu balsot par šā likumprojekta pieņemšanu pirmajā lasījumā, tā būtu koncepcijas pieņemšana. Par dažiem punktiem izskanēja konceptuāli spriedumi, piemēram, par 4.14.punktu par attiecībām ar PSRS, bet to mēs varam izbalsot ārā arī otrajā balsojumā. Mēs vienkārši varam likt uz balošanu šā punkta izslēgšanu, bet varbūt tas nebūs vajadzīgs. Taču jautājums par pakļautību, par neatkarīgu Statistikas komiteju vai arī par tās pakļautību valdībai varbūt varētu būt viens no balsojumiem?

R.Černajs: Jā, tas tā varētu būt. Es domāju, ka tas ir konceptuāls balsojums, kurš mums jāizdara pašā sākumā, tad balsosim par pārējiem likuma pantiem. Tad likums pats par sevi nemainās, mēs vienīgi vienā pantā iestrādāsim balsojumu par pakļautību vai nu Ministru padomei, vai Augstākajai padomei. Un deputāti to izlems.

Priekšsēdētājs: Tātad balsošanas secība ir šāda: mums jāvienojas par likumu kā tādu un par to jābalso konceptuāli, vai šī statistikas sistēma darbojas Ministru padomes pakļautībā vai arī tā ir pilnīgi patstāvīga.

R.Černajs: Vispirms labāk būtu nobalsot par koncepciju.

Priekšsēdētājs: Par pakļautību, ja?

R.Černajs: Jā.

Priekšsēdētājs: Labi, jā! Varbūt tā būs pareizāk. Lūdzu, deputāt Zatuliviter!

V.Zatuliviters: */Es pieņemu deputāta Černaja paskaidrojumu, bet likumprojekts, kuru mēs pašlaik izskatām, atspoguļo tās koncepcijas garu, kādu piedāvā referents. Komisijas priekšsēdētājs uzstājas un piedāvā šo problēmu savā skatījumā, tiesa, tai piekrītot un reizē arī nepiekrītot. Rezultātā šajā likumprojektā uz papīra precīzi ir izteikta viena koncepcija un mutiski izklāstīta otra koncepcija. Bet, ja reiz ir divas koncepcijas, tas nozīmē, ka likumā būs duālisms, tāpēc mums nav tiesību balsot. Mums jānonāk pie vienotas koncepcijas. Tas arī viss./

Priekšsēdētājs: Nē, te vienkārši ir jābalso.

A.Krūmiņš: Par balsošanas motīviem.

Priekšsēdētājs: Lūdzu.

A.Krūmiņš: Es tomēr lūgtu šo konceptuālo balsošanu izdarīt tikai pēc tam, kad šis projekts tiks izskatīts Ministru padomes sēdē un Augstākajai padomei būs koleģiāls valdības lēmums šajā jautājumā. Koleģiāls!

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Jundzi!

T.Jundzis: Cienījamie deputāti! Ja būs balsošana, es kategoriski balsošu pret tādu iespēju, ka šo Statistikas komiteju vajadzētu pakļaut Augstākajai padomei, jo beigu beigās, ja mēs neuzticamies mūsu valdībai, tad tā arī pateiksim. Tas ir viens.

Un otrais. Nekur likumdevēji orgāni nenodarbojas ar izpildvaras funkcijām. Varbūt mani biedri iebildīs, taču es domāju, ka mēs jau esam izdarījuši pietiekami daudz kļūdu šajā jomā. Izpildorgāni ir jāpakļauj valdībai. Bez tam atņemt valdībai statistikas iestādes, kuras ir tās labā roka, ir principiāli un konceptuāli nepieņemami.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Krastiņam.

E.Krastiņš: Arī es pilnībā atbalstu Tālava Jundža izteiktās domas un uzskatu, ka pašreiz Ekonomikas komisija piedāvā mums galīgi netālredzīgu soli. Mēs nevaram pakāpeniski demontēt valdību un veidot valdību zem sevis. Tad, ja mums kaut kas nepatiks vai būs aizdomas- un tādas jau ir -, ka Ekonomikas ministrija strādā slikti, varbūt nāks piedāvājums, ka arī Ekonomikas ministriju vajag pārņemt Augstākās padomes pakļautībā. Pēc visa šā likumprojekta teksta ir redzams, ka Statistikas komiteja organiski iekļaujas valdības sastāvā, tai nepārtraukti jāsadarbojas, teiksim, ar Finansu ministriju, kā mēs šeit dzirdējām no atbildēm uz manis uzdotajiem jautājumiem, bet mēs tagad pēkšņi gribam šo sastāvdaļu paņemt no valdības, pakļaut to sev, radīt liekas pretrunas un domstarpības starp atsevišķām valsts varas struktūrām. Tas ir pilnīgi nevajadzīgs un nepārdomāts solis. Tāpēc es noteikti aicinu šo balsojumu izdarīt tādu, lai Statistikas komiteja tādā vai citādā formā ietilptu Ministru padomē.

Priekšsēdētājs: Tad acīmredzot mēs balsosim par šo pakļautību un pēc tam varēsim izlemt par pašu likumu. Lūdzu, Kehra kungs!

O.Kehris: Es tik tiešām aicinātu vispirms balsot par jautājumu par šo pakļautību, ja deputāti to ir pietiekami izvērtējuši. Zināmā mērā atbildot uz to, ko teica Zatulivitera kungs, varu sacīt, ka koncepcija tik tiešām no tā nemainās. Arī Krastiņa kungs un citi kolēģi uzsvēra, ka koncepcijā ir jāizšķir šis pakļautības jautājums, un pēc tam mēs varam konceptuāli balsot par šā likumprojekta pieņemšanu. Tas nav obligāti jāsaista ar šo pakļautības momentu.

Priekšsēdētājs: Tad acīmredzot mums būs trīs balsojumi. Lūdzu, Zatulivitera kungs!

V.Zatuliviters: */Es domāju, ka mums nav tiesību palikt kurliem un nesaklausīt to, ko teica tieslietu ministra vietnieks. Jo šis likumprojekts valdībā nav apspriests, mēs nezinām valdības viedokli un tagad steidzamies balsot. Savā ziņā mēs, iespējams, uzdosim valdībai ar šo lietu nodarboties vai, tieši otrādi, atbrīvosim no tā. Droši vien jādod valdībai, kuru esam iecēluši, iespēja pašai izteikt savu viedokli par šo problēmu. Tad arī mums būs vieglāk orientēties. Es domāju, ka šo priekšlikumu vajadzētu uzklausīt./

Priekšsēdētājs: Jums ir taisnība, taču mēs varam likumprojektus vai nu pieņemt, vai arī tos noraidīt, tā ka ir iespēja likumprojektu arī noraidīt un uzdot izstrādāt no jauna. Es citādu ceļu neredzu, kā to izlemt ar balsošanu, un tas ir noteikts mūsu reglamentā.

Pirmais balsojums būtu tāds, lai Statistikas komiteja kā sistēma iekļautos Ministru padomes struktūrā. Otrais- lai tā būtu patstāvīga, šeit gan ir iestrādāts, ka tā būtu Augstākās padomes struktūra. Un trešais balsojums- par pašu likumprojektu, vai to pieņemt vai noraidīt. Tātad jautājumā par Ministru padomi un Augstāko padomi ir vajadzīgs relatīvs balsu vairākums.

Lūdzu, balsosim par to, lai statistikas sistēma iekļautos Ministru padomes struktūrās. Lūdzu, vispirms reģistrēsimies. Deputāti ir izgājuši un iegājuši zālē. Reģistrāciju! Lūdzu rezultātu. Zālē ir 111 deputātu.

Lūdzu, deputāt Caune!

I.Caune: Par procedūru. Es domāju, ka vispirms ir jābalso par to, vai šo likumprojektu noraidīt vai pieņemt, jo tas ir radikālākais, un tikai tad jābalso par visiem pārējiem. Varbūt, ka par pārējiem vispār nebūs vajadzības balsot.

Priekšsēdētājs: Mums tomēr ir jāizšķiras par vienu jautājumu- uz ko orientēt gan valdību, gan Ekonomikas komisiju, kad tās strādās,- vai tas būs Ministru padomes virzienā vai patstāvīgas sistēmas virzienā. Noraidīt mēs varēsim jebkurā gadījumā, tas patlaban nav galvenais jautājums.

Lūdzu, balsosim par to, lai Statistikas komiteja būtu iekļauta Ministru padomes struktūrā. Te mēs izšķirsim jautājumu ar relatīvu balsu vairākumu, jo ļoti daudzi, kā es jūtu, abos gadījumos atturēsies. Lūdzu. Par- 66.

Un otrais priekšlikums, ko izvirzīja Ekonomikas komisija,- lai statistikas sistēma būtu pakļauta Augstākajai padomei. Lūdzu balsošanas režīmu. Rezultātu! Par- 24. Tātad šis jautājums ir izlemts- statistikas sistēmai ir jābūt valdības struktūrā.

Tagad jautājums par pašu likumprojektu. Protams, ja mēs pieņemsim šo likumprojektu, ņemot vērā to, ka statistikas sistēma iekļausies valdības struktūrā, tad panti būs jāmaina atbilstoši tam, kā mēs tikko nobalsojām. Otrais variants- noraidīt šo likumprojektu. Taču to mēs izšķirsim ar balsošanu. Tādā gadījumā šis likumprojekts būs jāizskata valdības sēdē, un komisijai būs jānāk ar jaunu priekšlikumu, ar pārstrādātu variantu. Tātad mēs balsosim par šā likumprojekta pieņemšanu pirmajā lasījumā. Lai to pieņemtu, ir jāsaņem balsu vairākums. Lūdzu. Par- 39. Tas nav balsojošo vairākums. Tas nozīmē, ka darba grupai un komisijai mēs nododam likumprojektu tālākai izstrādāšanai, ņemot vērā to, par ko mēs nobalsojām, ka statistikai ir jāiekļaujas valdības struktūrā. Paldies.

Sekos pārtraukums.

No zāles: Cienījamie kolēģi, šodien ir pēdējā pieteikšanās diena tiem deputātiem, kuri vēlas doties uz sanatorijām vai atpūtas namiem. Lūdzu, pierakstieties sekretariātā! Jūs varat pierakstīties arī braucieniem uz ārzemēm.

(Pārtraukums)

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja pirmais vietnieks Dainis Īvāns.

Priekšsēdētājs: Cienījamie deputāti! Lūdzu, sāksim sēdi. Izskatīsim likumprojektu "Par apdrošināšanu Latvijas Republikā" pirmajā lasījumā. Komisija ir iesniegusi priekšlikumus un tā ziņo, ka sēdē piedalās Latvijas valsts apdrošināšanas firmas "Latva" pārvaldnieks Jānis Medens un Finansu ministrijas Valsts apdrošināšanas uzraudzības grupas vadītājs Gvido Romeiko. Par ziņotāju komisija lūdz virzīt Jāni Medenu. Lūdzu.

J.Medens, valsts apdrošināšanas firmas "Latva" pārvaldnieks:Godātie kolēģi! Godātais priekšsēdētāj! Līdz likuma "Par uzņēmējdarbību" pieņemšanai Latvijas Republikā pastāvēja absolūts valsts monopols uz apdrošināšanu. Attiecības apdrošināšanas jomā regulē Latvijas PSR Civilkodeksa 40.nodaļa- "Valsts apdrošinājums". Pāreja uz brīvu apdrošināšanas tirgu, ko šobrīd atļauj spēkā esošā likumdošana, rada priekšnoteikumus dažāda veida apdrošināšanas organizāciju dibināšanai. Šodien apdrošināšanas jomā ir iespējams darboties gan valsts apdrošināšanas uzņēmumiem, gan akciju sabiedrībām, gan arī sabiedrībām ar papildu atbildību; arī apdrošināšanas sabiedrībām ar ārzemju kapitālu ir iespējams veidot apdrošināšanas organizāciju apvienības un asociācijas.

Lai nodrošinātu apdrošināšanas sabiedrību finansiālās un saimnieciskās darbības stabilitāti, nepieciešams organizēt pārapdrošināšanas sistēmu. Tieši pārapdrošināšanas jomā liela nozīme būs ārvalstu pārapdrošināšanas kompānijām, ar kurām nepieciešama sadarbība. Ārvalstu kapitāla iesaistīšana apdrošināšanas jomā var kļūt par tiltu, kas savienos Latvijas apdrošināšanas organizācijas ar Eiropas ekonomiskās integrācijas procesiem. Daļa līdzekļu, kas tiks mobilizēti kopējos apdrošināšanas uzņēmumos ar ārvalstu partneriem, tiks investēta Latvijas ekonomikā brīvi konvertējamās valūtas veidā. Tajā pašā laikā radīsies jautājums par Latvijas Republikas interešu aizsardzību apdrošināšanas tirgū. Īpašu nozīmi iegūs apdrošināšanas ņēmēji, fizisko un juridisko personu tiesību un likumīgo interešu aizsardzība apdrošināšanas darījumos. Tas nosaka nepieciešamību izveidot valsts uzraudzību pār apdrošināšanas organizāciju darbību. Apdrošināšanas organizāciju uzņēmējdarbības rezultātā, kā to rāda ārvalstu pieredze, tiek uzkrāti ļoti lieli līdzekļi, kurus šīs organizācijas izmanto galvenokārt investīcijām, kas dod tām daudz lielāku peļņu nekā tiešās apdrošināšanas operācijas.

Visi šie manis uzskaitītie apdrošināšanas organizāciju darbības jautājumi pašreiz Latvijas likumdošanā nav regulēti. Tāpat likumdošanā nav normu, kas regulētu apdrošināšanas nozares un formas, kā arī apdrošināšanas līguma civiltiesisko darījumu jēgu un saturu. Tādēļ ir nepieciešams pieņemt likumu "Par apdrošināšanu Latvijas Republikā". Šā akta saturs un struktūra vērsta uz apdrošināšanas uzņēmējdarbības regulēšanu. Likumam ir jākļūst par pamatu Latvijas Republikas valdības, ministriju, resoru, apdrošināšanas organizāciju, kā arī vietējo pašvaldību orgānu normatīvo aktu un norādījumu izstrādāšanai par apdrošināšanas jautājumiem, jo likumā par apdrošināšanu nav iespējams noregulēt visus apdrošināšanas tirgus organizēšanas un funkcionēšanas jautājumus.

Īpaši jārunā par nepieciešamību saglabāt valsts monopolu attiecībā uz obligāto apdrošināšanu. Tas ir teikts likumprojekta 16.panta otrajā daļā. Ja obligātajā apdrošināšanā, kas noteikta ar likumu, netiek saglabāts valsts monopols, tad tai zūd jēga divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, obligātajā apdrošināšanā zūd nepārtrauktības princips, tas ir, ja apdrošinājuma ņēmējs nav samaksājis apdrošināšanas maksājumus, tad šādos gadījumos viņam neviena apdrošināšanas organizācija zaudējumus nesegs. Otrkārt, izpaliek kontrole pār likumu, kas nosaka obligāto apdrošinājumu izpildi. Ja tiek saglabāts valsts monopols uz obligāto apdrošināšanu, tad veidojas loģisks mehānisms- likums par obligāto apdrošināšanu tās izpildes nodrošināšanai. Pašreiz šā likumprojekta 16.pants ir pretrunā ar likuma "Par uzņēmējdarbību" 27.panta otro daļu, kurā noteikts, ka uzņēmējs var brīvi izvēlēties apdrošināšanas veidu valsts apdrošināšanas iestādēs vai citās apdrošināšanas firmās. Tādēļ mēs ierosinām līdz ar likuma "Par apdrošināšanu Latvijas Republikā" pieņemšanu izdarīt attiecīgus grozījumus un papildinājumus likuma "Par uzņēmējdarbību" 7.pantā.

Nobeigumā gribu teikt, ka likums "Par apdrošināšanu Latvijas Republikā" un tā pieņemšana šobrīd ir ļoti aktuāla, jo jaunajos ekonomiskajos apstākļos tas ir absolūti nepieciešams. Konceptuāli par šo jautājumu esmu pateicis visu.

Priekšsēdētāj: Paldies. Lūdzu, kādi ir jautājumi? Jautā deputāts Caune.

I.Caune: Sakiet, lūdzu, vai jūs obligātajā apdrošināšanā nesaskatāt veco stagnātisko laiku tendenci- saglabāt savu iestādi, jo, ja jūs būsit cilvēkus ieinteresējuši, tad jau neko obligāti darīt nevajadzēs, tad cilvēks pats griezīsies pie jums, bet, ja jūs esat tie, kuri sevi neattaisno, tad ir jāuzliek kaut kas obligāts. Kā jūs to vērtējat?

J.Medens: Šādu tendenci es nesaskatu, jo, izanalizējot to daļu, kuru mēs iegūstam maksājuma prēmiju veidā no brīvprātīgās apdrošināšanas, ar to, kuru mēs iegūstam no obligātās apdrošināšanas, tad obligātās apdrošināšanas daļa sastāda tikai vienu procentu. Obligātā apdrošināšana ir absolūti nepieciešama, un visās pasaules valstīs tā pastāv. Šobrīd mums Latvijas Republikā pastāv pasažieru obligātā apdrošināšana, valsts iznomātās mantas obligātā apdrošināšana un valsts uzņēmumu mantas obligātā apdrošināšana. Lūk, šī te obligātā daļa sastāda tikai vienu procentu no visa valsts apdrošināšanas firmas "Latva" pašreizējā darbības apjoma. Ir nepieciešama arīdzan obligātā apdrošināšana, un mēs strādājam pie civiltiesiskās atbildības apdrošināšanas. Obligātie veidi pastāv, un tiem ir jābūt. Taču, ja nebūs izveidots apdrošināšanas mehānisms, sākot no likumdevēja līdz izpildītājam, tad konceptuāli var izveidoties tāda situācija, ka šis likums par obligāto apdrošināšanu netiek pildīts.

Priekšsēdētājs: Jautā deputāts Edmunds Krastiņš.

E.Krastiņš: Man ir vairāki jautājumi, un pirmām kārtām, par 10.pantu. Kāpēc tā otrajā daļā ir iekļauta norma, ka neatkarīgi no noslēgto līgumu skaita apdrošinājuma atlīdzība nevar pārsniegt reālā zaudējuma apmērus? Un kā šis reālais zaudējums tiks noteikts?

J.Medens: Bez šaubām, liekot šādu normu likumprojektā, mēs par to domājām, un šobrīd mums ir pilnīgi skaidrs, kā noteiks reālos zaudējumus, jo cenas un vērtības mūsu sabiedrībā ārkārtīgi mainās. Taču, ja šādas normas nav, tad, piemēram, es savu automobili varu apdrošināt par miljons rubļiem, varbūt pat par lielāku summu dažādās apdrošināšanas organizācijās.

E.Krastiņš: Nu un tad?

J.Medens: Mēs uzskatām, ka tas nav pieņemami.

E.Krastiņš: Jūs savā referātā praktiski neko neteicāt par šo jauno valsts struktūru, kas paredzēta piektajā nodaļā, proti, par apdrošināšanas organizāciju valsts uzraudzību, kur ir paredzētas ļoti plašas funkcijas, kuras, manuprāt, atsevišķās vietās dublē citu valsts organizāciju funkcijas. Kādu jūs saredzat šīs uzraudzības funkcionēšanu? Vai šeit, likumprojektā, nav pārāk lielā mērā paredzēts regulēt visu šo apdrošināšanas darbību?

J.Medens: Valsts uzraudzība pār apdrošināšanas organizāciju darbību ir izveidota jau pagājušajā gadā, tā noteikta ar Latvijas Republikas Ministru padomes 1990.gada 18.oktobra lēmumu, un pie Latvijas Republikas Finansu ministrijas ir izveidota šāda darba grupa. Tā ir absolūti nepieciešama, lai, pirmkārt, aizsargātu apdrošinājuma ņēmēja intereses, jo, rodoties konkurencei, rodoties daudzām apdrošināšanas organizācijām, bez šaubām, jautājums būs par tarifiem, par apdrošināšanas maksājumiem, par atlīdzību un tā tālāk. Ja no valsts puses nebūs šādas kontroles, tad apdrošināšanas organizācijas šeit var absolūti brīvi rīkoties, piemēram, daudzos gadījumos nepamatoti paaugstināt tarifus, tādējādi gūstot lielu peļņu.

E.Krastiņš: Taču vai jums neliekas, ka jaunu apdrošināšanas veidu ieviešanas apstākļos šāda veida tarifu regulācija, kad pastāv arī valsts apdrošināšana, nebūs konkurenci bremzējošs faktors, kas, teiksim, kaut kādā veidā atbalstīs valsts apdrošināšanas organizācijas un tajā pašā laikā kavēs privāto apdrošināšanas organizāciju darbību?

J.Medens: Es domāju, ka tas nekavēs nevienas apdrošināšanas organizācijas likumā noteiktās uzņēmējdarbības formas, bet tomēr ir nepieciešams kontrolēt, lai šie tarifi netiek bez iemesla pacelti, iegūstot nepamatoti augstu peļņu, un tādējādi netiktu aizskartas mūsu apdrošinājuma ņēmēja intereses.

E.Krastiņš: Un pēdējais jautājums par 42.pantu. Šeit rakstīts, ka valsts uzraudzības iestāde nodrošina apdrošināšanas organizāciju, anulējot noslēgto līgumu izpildi. Vai tas nozīmē, ka valsts uzņemas atbildību par šo līgumu izpildi? Un kādā veidā tiks veidots šis speciālais fonds? Būtībā, ja šeit netiek nekas detalizēts, tad arī atbildību uzņemas pašas privātās apdrošināšanas organizācijas.

J.Medens: Tā tas ir. Šajā gadījumā šai struktūrai- apdrošināšanas uzraudzībai- jāveido šāds konts un jānosaka, kā šo fondu izveidot, kāda ir metodika, kāds ir mehānisms, lai tajos gadījumos, ja kāda no apdrošināšanas organizācijām kaut vai, piemēram, bankrotē, šie cilvēki- apdrošinājuma ņēmēji un juridiskās personas- nepaliktu bez aizsardzības.

E.Krastiņš: Bet vai šāds mehānisms nav pārapdrošināšana?

J.Medens: Šāds mehānisms ne vienmēr varētu būt tikai pārapdrošināšana, jo, ja pārapdrošināšana ir tikai daļa no šā mehānisma un ja kāda apdrošināšanas organizācija pilnīgi bankrotē, tad šie klienti, kā mēs viņus saucam, paliek absolūti neaizsargāti. Viņiem nav kur iet ar saviem līgumiem, lai dabūtu atpakaļ kaut daļu no tiem maksājumiem, kurus viņi ir iemaksājuši.

E.Krastiņš: Bet ir taču garantijas fonds, ir pārapdrošināšana. Šie līdzekļi tomēr ir. Kāpēc vēl ir vajadzīgs šis speciālais fonds?

J.Medens: Mēs uzskatījām, ka tāda fonda veidošana ir nepieciešama.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Rikard!

R.Rikards: Jūs teicāt, ka valsts uzņēmumiem jāapdrošinās valsts apdrošināšanas firmā. Kā tas var būt, ka vienam īpašniekam ir divi uzņēmumi un viņš apdrošina it kā pats sevi? Vai nebūtu pareizāk, ka valsts īpašumu privātā firma obligāti neapdrošinātu, jo tā ir apdrošināšanas funkcija, tas ir tikpat daudz kā pārlikt naudasmaku no vienas kabatas otrā, nevis atdot citam īpašniekam. Man liekas, ka īpašniekam ir jābūt dažādām iespējām, un nevar būt tā, ka viens īpašnieks pats sevi apdrošina.

J.Medens: Es domāju, ka šeit pretrunas nav, jo valsts apdrošināšanas uzņēmums taču ir patstāvīgs uzņēmums, un, kā jūs saprotat, tad valsts nes atbildību par to, ja šis valsts uzņēmums bankrotē. Es domāju, ka valsts apdrošināšanas uzņēmums ir pilnīgi līdztiesīgs ar jebkuru citu, arī privātu vai sabiedrisku apdrošināšanas struktūru.

R.Rikards: Taču tad man jums ir vēl cits jautājums: kāpēc PSRS savas tirdzniecības firmas apdrošina tikai..., bet neapdrošina valsts apdrošināšanas uzņēmumā?

J.Medens: Neapdrošina tāpēc, ka mūsu valsts apdrošināšanas firmā nav valūtas fonda. Nav! Taču šis valūtas fonds ir jāveido, mēs par to jau esam domājuši, mums ir dažādas iestrādes, veidojas sadarbība ar Zviedrijas apdrošināšanas firmām, ar Skandināvijas un Dānijas apdrošināšanas firmām, un tādējādi pārapdrošināšanas jomā mēs varam iegūt šo valūtu, izveidot šo valūtas fondu, un tad mēs varēsim apdrošināt kuģus.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Eglājam.

V.Eglājs: Deputāts Rikards jautāja gandrīz to pašu, ko gribēju jautāt es. Pasaulē ir pazīstams "Loids", itāļu "Verij", tas ir, vai jums ir zināmas kādas valsts apdrošināšanas firmas ārzemēs, kur kaut kas tiktu tādā veidā apdrošināts?

J.Medens: Runājot par apdrošināšanas firmām, jāsaka, ka esmu pētījis šo jautājumu, būdams Zviedrijā, esmu pētījis arī Polijas likumdošanu par šo jautājumu, un iznāk tā, ka pasaulē valsts apdrošināšanas firmas vai valsts uzņēmumi nekur nedominē. Izņemot pašreiz mūs. Tomēr es domāju, ka, teiksim, pēc gadiem pieciem vai sešiem šeit, Latvijas Republikā, valsts apdrošināšanas uzņēmumam obligāti nebūt nav jābūt dominantei.

V.Eglājs: Man nav īsti skaidrs, kādās jomās ir paredzēts tas, ka tur ir jābūt obligātajai valsts apdrošināšanai. Šeit ir atsauce uz likumiem. Kā jums liekas, kur vajadzētu būt obligātajai apdrošināšanai?

J.Medens: Jau šobrīd, kā es teicu, ir likums "Par valsts uzņēmumu", kurā ir iestrādāta norma, ka valsts uzņēmuma manta ir obligāti jāapdrošina atbilstoši tās atlikušajai vērtībai. Tā kā šobrīd ir likums par uzņēmējdarbību, kura 27.pantā ieliktā norma praktiski nedarbojas, jo nav kontroles un nav mehānisma, kurš kaut kādā veidā piespiestu valsts uzņēmumus vispār apdrošināt šo mantu par šo atlikušo vērtību. Nav tādu! Runājot par citiem gadījumiem, es jau minēju civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu: visās pasaules valstīs, izņemot PSRS un Albāniju, kā arī Latviju, ir šī civiltiesiskās atbildības apdrošināšana.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāte Briņķe!

I.Briņķe: Cienījamais referent! Cauri Latvijai, izmantojot dzelzceļa un cita veida transportu, tiek pārvadātas videi ļoti bīstamas kravas, piemēram, amonjaks, arī radioaktīvie atkritumi. Apkārtējās vides aizsardzības komisijā mēs pašlaik izstrādājām likumu "Par vides aizsardzību", un mūsu viedoklis ir tāds, ka šīs kravas būtu jāapdrošina, turklāt pēc ļoti paaugstinātiem tarifiem. Jāveido speciāls fonds. Vai tā varētu būt valsts obligātā apdrošināšana, kas paredzēta 16.pantā? Bet varbūt kādā citā veidā?

J.Medens: Jā. Ja nebūs noteikts, ka šīs kravas ir obligāti jāapdrošina, tad es nezinu, vai atradīsies daudz tādu apdrošināšanas organizāciju, kas uzņemsies šo apdrošināšanas veidu.

I.Briņķe: Tātad tā būtu valsts?

J.Medens: Tas ir ārkārtīgi bīstami, un līdz ar to, es domāju, ir nepieciešams likums par šādu kravu obligātu apdrošināšanu.

I.Briņķe: Paldies.

Priekšsēdētājs: Vai jautājumu vairs nav? Lūdzu, deputāt Muciņ!

L.Muciņš: Man ir daži jautājumi par likumprojektu. Jūs esat uzrakstījuši, ka apdrošināšana ir uzņēmējdarbība. Man gribētos zināt, vai tomēr tā ir jūsu pārliecība, ka tā ir tikai uzņēmējdarbība, ka tās mērķis ir vienīgi gūt peļņu? Latvijas laikā bija likums par kooperatīvajām savienībām, kurās ietilpa arī savstarpējās apdrošināšanas sabiedrības bez mērķa gūt peļņu, un tas neattiecās uz uzņēmējdarbības jomu. Vai tomēr šis jautājums nebūtu jāregulē plašāk?

J.Medens: Grūti pateikt, vai tik plaši vajadzētu regulēt, jo es jau minēju Zviedrijas pieredzi, tur ir vairāk nekā 400 apdrošināšanas organizāciju, un četras no tām kontrolē 90 procentus apdrošināšanas tirgu, bet visas gūst lielāku vai mazāku peļņu. Cits jautājums, uz kā rēķina šī peļņa tiek gūta. Es jau minēju, ka lielākā daļa peļņas tiek gūta no akumulētajiem līdzekļiem, investējot tos, un ļoti maza peļņa tiek saņemta no tiešajām apdrošināšanas operācijām.

L.Muciņš: Par 6.pantu- par apdrošināšanas objektiem. Jūs uzskatāt, ka te ir jāliek punkts? Varbūt tomēr arī citiem apdrošināšanas objektiem būtu atstājamas durvis vaļā?

J.Medens: Es domāju, ka šeit ir pateikts diezgan plaši, ka aizsargā fizisko un juridisko personu mantu un mantiskās intereses; jā, ne tikai mantu, bet arī intereses, kas saistās ar mantu, kā arī fizisko personu dzīvību, veselību, vispārējās un profesionālās darbspējas. Es domāju, ka nebūt nav jāliek punkts.

L.Muciņš: Jā, jo ir gan mantiskās, gan arī nemantiskās intereses.

Un pēdējais jautājums par to, ko laikam jau Krastiņa kungs teica. Par uzņēmēju tiesībām izvēlēties, kur apdrošināties. Jūs sakāt- tikai valsts apdrošināšana. Kā tas saskan ar likuma "Par uzņēmējdarbību" 27.pantu? Uzņēmējs var brīvi izraudzīties apdrošināšanu- valsts apdrošināšanas iestādes vai citas apdrošināšanas firmas. Likums "Par uzņēmējdarbību" jums jau ir zināms, šeit rāmji ir noteikti.

J.Medenis: Es jau par to runāju, ka šā likumprojekta "Par apdrošināšanu Latvijas Republikā" 16.panta otra daļa ir pretrunā ar likuma "Par uzņēmējdarbību" 27.panta otro daļu. Tāpēc es ierosinu izdarīt izmaiņas, papildinājumus šā likuma "Par uzņēmējdarbību" 27.pantā, jo runa ir par obligāto apdrošināšanu. Viss, kas saistās ar brīvprātīgo apdrošināšanu, bez šaubām, nav reglamentējams, un tas būtu darāms tikai valsts apdrošināšanas uzņēmumos. Taču obligātā apdrošināšana būtu nepieciešama. Analoģiski šo jautājumu ir risinājusi arī Lietuvas Republika. Lietuvas Republikas likumā par apdrošināšanu ir tāda norma, ka obligātas apdrošināšanas operācijas veic tikai valsts apdrošināšanas uzņēmums.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, kādi vēl ir jautājumi? Ja jautājumu nav, mēs varētu sākt apspriest šo likumprojektu.

J.Medens: Es atvainojos, šeit ir daži priekšlikumi, kurus mēs izskatījām, un jāsaka, ka ļoti daudzi no šiem priekšlikumiem ir pieņemami arī mums, autoriem. Es domāju, ka tos varētu iestrādāt, sagatavojot otro lasījumu.

Priekšsēdētājs: Paldies. Izteikties par apdrošināšanu vēlas deputāts Caune.

I.Caune: Cienījamie kolēģi! Klausoties referātu par apdrošināšanas likumu, man radās tāds iespaids, ka šodien ir 1981.gada maijs, nevis 1991.gada maijs, kad mēs meklējām ieinteresētību- lai cilvēks būtu ieinteresēts, lai visām lietām būtu īpašnieks, un, ja katrai lietai ir īpašnieks, tad viņš pats arī izlemj, ko darīt ar savu mantu,- vai to vispār vajag apdrošināt un kā to vajag apdrošināt. Pašreiz no mums piedāvātā projekta var saprast tikai vienu- ka doma ir reanimēt to, kas ir bijis, jo līdz šim apdrošināšana principā bija nodoklis, nevis kaut kāds nodrošinājums pret dažādiem negadījumiem. Konkrēti es varu minēt piemēru par saimniecību, kurā man bija jāstrādā daudzus gadus. Pēdējo septiņu gadu laikā šī saimniecība par tā saukto obligāto apdrošināšanu samaksāja 180 000 vairāk, nekā saņēma atlīdzību par dažādiem zaudējumiem. Līdz ar to rodas jautājums: kāda vajadzība kolektīvam it kā brīvprātīgi, bet tajā pašā laikā obligāti noslēgt apdrošināšanas līgumus un izlietot līdzekļus, piemēram, šos 180 000, kurus kolektīvs varētu izlietot tā, kā tam ir vairāk vajadzīgs. Šeit referents arī teica, ka obligātā apdrošināšana ir tikai viens procents. Tad man nav skaidrs, kādēļ pie šā viena procenta, kaut tas it kā nevarētu neko būtiski grozīt un ietekmēt, vajag tik stingri turēties?

Es vēlreiz gribu uzsvērt, ka 15.pantā paredzētās obligātās apdrošināšanas noteikumi būtu jāsvītro. Tāds ir mans priekšlikums. Ja to grib darīt, tad varbūt to vajag attiecināt uz valsts uzņēmumiem, kā šeit deputāti teica par amonjaku vai ko citu. Varbūt tas būtu pieņemams, bet varbūt arī to nevajadzētu formulēt kā apdrošināšanu: to varētu formulēt kaut kā citādi, kaut vai, piemēram, par speciālu tranzīta nodokli, kas segtu visādus iespējamus negadījumus. Varbūt tas tā varētu būt, bet es prasu obligāti likt to uz balsošanu un aicinu kolēģus padomāt par to, ka obligāto apdrošināšanu vajadzētu svītrot kā prasību par privātīpašuma apdrošināšanas veidiem un par dažādiem kolektīvā īpašuma apdrošināšanas veidiem. Ja mēs runājam par saimnieku, par īpašnieku, tad, cienījamie deputāti, atļausim šim kolektīvam būt saimniekam un neļausim par tādu uzmesties kaut kādai apdrošināšanas pārvaldei vai kādam citam, kas komandēs, kā man vajag apdrošināt. Ja man vajadzēs apdrošināt, es pats zināšu, kā man tas jāapdrošina, un es laikā to izdarīšu. Paldies.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Edmundam Krastiņam.

E.Krastiņš: Cienījamie kolēģi! Jau vairākas reizes tika aicināts izstrādāt likumprojektu par vienu no uzņēmējdarbības veidiem, nu tas ir parādījies. Es negribētu autoriem pārmest kaut kādas ļaunas domas vai centienus, taču, skatot šīs konceptuālās normas, konceptuālos nosacījumus, diemžēl man nācās secināt, ka tas nav solis brīvas uzņēmējdarbības un brīva apdrošināšanas tirgus virzienā. Diemžēl jāteic, ka tas notiek valsts apdrošināšanas monopola stiprināšanas virzienā, valsts stingras uzraudzības saglabāšanas virzienā. Te atkārtojas vairākas dīvainas, un manuprāt, ne visai pamatotas normas, no kurām noteikti vajadzētu izvairīties.

Nekādā ziņā nevaru piekrist cienījamam referentam, kurš teica, ka ir nepieciešamas izmaiņas likumā "Par uzņēmējdarbību", kur paredzēts, ka likumos noteikto obligāto apdrošināšanu var veikt gan valsts, gan citās apdrošināšanas organizācijās. Domāju, ka prasība nodot šīs apdrošināšanas tiesības veikt tikai valstij, ir pilnīgi nepamatots monopols, un šeit tie mēģinājumi to pamatot ar kontroles nodrošināšanu liekas ne pārāk nopietni, jo šo kontroli tikpat efektīvi var veikt daudzos citos veidos.

Tomēr es šeit pilnībā nepiekrītu deputāta Caunes apgalvojumiem, ka vispār vajag atcelt obligāto apdrošināšanu. Atsevišķos veidos tā noteikti ir nepieciešama, un šie veidi, kur ir nepieciešamība pēc šādas obligātās apdrošināšanas, varbūt pat bija jāparedz šinī likumā, taču to noteikti varētu veikt brīvprātības formā tur, kur apdrošinātājam tas ir izdevīgi. Vai šis apdrošinājums ir noticis vai ne, to varētu kontrolēt esošās valsts institūcijas- gan banku iestādes, gan finansu inspekcijas un vēl daudzas citas kontroles iestādes, kas mums ir.

Par apdrošināšanas valsts uzraudzību. Te ir liels funkciju uzskaitījums, ko tā var veikt. Un man liekas, ka te atkal ir mēģinājums izveidot vai saglabāt vienu birokrātisku iestādi, kur šiem cilvēkiem, šīm organizācijām, kas nodarbojas ar apdrošināšanas darbu, atkal būs jāstaigā kā lūdzējiem, attiecīgi cenšoties panākt savu prasību vai savu vajadzību uzklausīšanu. Man liekas nepamatoti, ka šī organizācija kontrolē apdrošināšanas organizāciju uzņēmējdarbību, jo tas ietilpst citu institūciju funkcijās. To varētu veikt finansu inspekcija, kurai ir šādas tiesības. Nevarētu piekrist, ka tā būtu institūcija, kas izstrādā priekšlikumus likumdošanas grozīšanai un papildināšanai, ka šī būtu tā lēmējinstance, kura nosaka jaunu apdrošināšanas veidu ieviešanu. Es domāju, ka apdrošināšanas organizācijas pašas var lemt par savu pakalpojumu loka paplašināšanu. Šī organizācija- vienalga, vai tā būtu tādā veidā formulēta organizācija, kā tas ir te, bet varbūt šī organizācija ir jāiekļauj jau esošajā finansu inspekcijas vienotajā sistēmā- tad varētu izstrādāt attiecīgas obligātās prasības attiecībā uz garantiju fondu, attiecībā uz šīm obligātajām pārapdrošināšanas prasībām, kaut gan tās varētu jau parādīties, lūk, šajā likumā. Es neredzu iemesla, kāpēc tām noteikti jābūt ierobežotām, ka nevarētu apdrošināt arī garantijas fondu, ka nevarētu pārsniegt šos apmērus, tā ka, manuprāt, šīs apdrošināšanas organizāciju valsts uzraudzības kontroles funkcijas ir gan jāsašaurina, gan jāpārveido, lai tās tiešām būtu tikai kontrolējošas organizācijas un atsevišķus saistošus noteikumus nosakošas organizācijas, nevis organizācijas, kur apdrošināšanas firmas iet izlūgties sev labvēlību tai vai citai darbībai.

Bez tam man liekas nepamatota arī šī prasība, par kuru es uzdevu jautājumu,- ka reālā apdrošinājuma summa nevarētu pārsniegt reālo zaudējumu. Pirmkārt, tas tikpat kā nav nosakāms vai arī ir ļoti grūti nosakāms, te varētu pat tiesāties. Un, otrkārt, ja reiz mums būs daudzas konkurējošas firmas, kas gan man var liegt savu īpašumu apdrošināt vairākās firmās, kurās es, starp citu, visās maksāju prēmiju par šo apdrošināšanas risku, un, ja es maksāju prēmiju, tad man ir tiesības arī saņemt pilnu atlīdzību saskaņā ar līgumu. Lūk, šis ierobežojums man liekas ļoti nepamatots. Es domāju, ka pirmajā lasījumā varētu nepakavēties pie tās pašas vecās "slimības", kas ir pārceļojusi šajā likumprojektā,- te daudzos pantos atkal parādās normas, kas attiecas uz nodokļiem. Šis likums vienkārši ir jāiztīra, kad tas nonāks līdz otrajam lasījumam. Taču, ņemot vērā šos konceptuālos trūkumus, es negribētu varbūt pārāk krasi šo jautājumu izvirzīt, tomēr man liekas iespējams arī šis variants, lai gan vajadzētu šo likumprojektu atgriezt atpakaļ pārstrādāšanai un saskaņošanai ar likumu "Par uzņēmējdarbību", samazinot visas šīs daudzās kontroles funkcijas, kas ir paredzētas Finansu ministrijai, un tās būtu ieliekamas tādos normālos rāmjos, kas atbilst likumam "Par uzņēmējdarbību". Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Eglājam.

V.Eglājs: Cienījamais priekšsēdētāj, cienījamie deputāti! Es lielā mērā piekrītu iepriekšējam runātājam un gribu teikt, ka jautājumam par to, ka šī apdrošināšana tiešām ir jāpārvērš par uzņēmējdarbību, ir konceptuāls raksturs. Un tā ir jāreglamentē tikai tik daudz, kā tas ir normāli nepieciešams uzņēmējdarbībai. Šī reglamentācija visu pakļauj valsts kontrolei, šis likums vairāk ir domāts vienai noteiktai sistēmai, kā tas bijis līdz šim.

Mani ļoti pārsteidza priekšlikums izdarīt izmaiņas likumā "Par uzņēmējdarbību" tāpēc, ka tas nesaistās kopā ar to, kā šeit viss ir iecerēts. Es, teiksim, runājot par šo obligāto apdrošināšanu, esmu absolūti pārliecināts, ka taksometru parks, ja tas ir atsevišķs uzņēmums, būtu pēdējais muļķis, ja tas sāktu apdrošināt savus taksometrus, jo tam to ir tūkstotis. Ja tam katru gadu iedala 30 mašīnu, tad ir simtprocentīgi skaidrs, ka no tā apdrošināšanas maksu iekasēs daudz lielāku, nekā tas dabūs atpakaļ par mašīnu remontēšanu. Tā kā pati apdrošināšanas jēga ir tāda, ka konkrētus zaudējumus cieš maz, ja ir daudz, bet smagus tad, ja, teiksim, ir viena automašīna; ja vienam mazam uzņēmumam ir kravas automašīna un to sadauza, tad tam ir bankrots klāt. Un tajā ziņā ir gadījumi, kad apdrošināšana ir nepieciešama obligāti, kā tas ir visās civilizētās valstīs pieņemts,- tur, ja cilvēks sēžas lidmašīnā vai kādā citā transporta līdzeklī, biļetes cenā jau tiek ierēķināta maksa par apdrošināšanu, taču to visu kārto transporta un pārvadājumu firma, bet to nekārto apdrošināšanas maksājumu saņēmējs varbūtēja zaudējuma gadījumā. To kārto firma, kas viņus apkalpo.

Es te apskatījos un iedomājos, ka likumam būtu jābūt uz pusi īsākam, jo, kad es izlasīju tā virsrakstu, man likās, ka likumam par šo specifisko uzņēmējdarbību, kas saistīta ar apdrošināšanu, tomēr ir jābūt īsākam, lai uzņēmējs, kas ar to nodarbojas, pats varētu lemt. Pasaules apdrošināšanas darba pieredze ir ļoti ilga un plaša, un ne jau velti šai uzņēmējdarbībai galvenokārt ir privātfirmu raksturs, un es nezinu, ka kāda valsts ar to īpaši nodarbotos.

Te ir arī runa par šiem tarifiem, un tieši šis konkrētais riska procents visur ir ļoti būtiska lieta. Irākas kara laikā naftu veda ārā ar ļoti lielu risku, taču firmas uzņēmās apdrošināšanu un maksāja arī zaudējumus. Taču, kā Rikarda kungs jau teica, ja valsts pārliek no vienas kabatas otrā, tad tas pilnīgi pārvēršas par neizbēgamu papildu nodokli, jo valsts uzņēmuma manta daļēji ir arī valsts manta un arī valsts apdrošināšanas uzņēmuma manta ir valsts manta, un tad, kad pārliek no vienas kabatas otrā, tad tas ir liekais darbs, ko veic attiecīgas amatpersonas un ierēdņi. Viņi ir nodrošināti ar darbu arī turpmāk, kā tas līdz šim ir darīts. Paldies.

Es tomēr ierosinu šo likumu pieņemt šādā redakcijā pirmajā lasījumā. Konceptuāli ir jābalso vienīgi par dažiem jautājumiem- teiksim, par obligāto apdrošināšanu- un pēc tam ir jāskatās. Taču koncepcija noteikti būtu balsojama.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, deputāt Einar Repše!

E.Repše: Godātie kolēģi, varbūt nekritīsim par upuri kādam pārpratumam. Šeit vismaz divi debatētāji runāja un uztraucās par obligāto apdrošināšanu. Es aizrādīšu, ka šis likums nebūt neliek kādam kaut ko obligāti apdrošināt, tas nav teikts šinī likumā. Tas ir ietverts likumā "Par uzņēmējdarbību", tas ir arī likumā "Par valsts uzņēmumu" un vēl citos likumos. Ja jūs uzstājaties pret obligāto apdrošināšanu vai gribat modificēt šo obligāto apdrošināšanu, ko es sapratu gan no Caunes kunga, gan no Eglāja kunga uzstāšanās, tad tādā gadījumā ir jāizmanto šie likumi. Šis likums par apdrošināšanu atbild tikai uz jautājumu- kādā veidā Latvijas Republikā vispār būtu jāveido apdrošināšanas institūcija, un, manuprāt, šāds likums tomēr ir nepieciešams. Protams, mēs varam diskutēt konkrēti par 16.pantu, kuram ir viena vienīga rindiņa, bet par kuru šeit bija lielas diskusijas. Nevajadzētu šo likumprojektu noraidīt tikai tāpēc, ka ir iebildumi pret vienu tā rindiņu, arī es personiski nevaru aizstāvēt domu, ka visas operācijas obligātajā apdrošināšanā veic valsts apdrošināšanas organizācijas. Es to nevaru aizstāvēt, taču tā ir viena rindiņa, par kuru mēs varam nobalsot vai nu tagad- pirmajā lasījumā, vai pēc izdiskutēšanas vēlreiz- otrajā lasījumā. Tas vēl nav viss likumprojekts.

Mazliet par citiem izskanējušajiem iebildumiem- par kontroles institūciju. Jā, protams, šeit ir jāuzmanās, lai kontroles institūcijas nekalpo uzņēmējdarbības apspiešanai. Tādi uztraukumi ir, un arī es pats ar diezgan kritisku aci vērtēju šo likumprojektu, taču tādus pārmērīgus draudus šobrīd es nesaskatīju. Bet zināms pamats šādām domām patiešām ir. Taču tas ir jautājums par šīs kontroles institūcijas konkrētajām pilnvarām. Lūdzu, iesniedziet priekšlikumus par to, kādas pilnvaras būtu svītrojamas un kādas varbūt būtu ieviešamas, tātad es gribu teikt, ka ir nepieciešami konkrēti priekšlikumi un tagad konkrēti balsojumi. To vislabāk un visērtāk var izdarīt laika periodā starp pirmo un otro lasījumu, ja mēs atzīstam, ka šāds likumprojekts vispār ir nepieciešams, un, manuprāt, tas ir nepieciešams. Protams, kontrole noteikti ir vajadzīga no apdrošinātāju viedokļa, no to cilvēku viedokļa, kuri izmantos firmu pakalpojumus. Protams, ja būs apdrošināts īpašums, dzīvība vai veselība un ja izrādīsies, ka attiecīgā sabiedrība vienkārši nav nopietna, nav kaut ko līdz galam izrēķinājusi un bankrotē, tad tādā gadījumā klients cietīs, un tāpēc šīs kontroles galvenais uzdevums ir nodrošināt, lai nebūtu šādu pārsteigumu. Cik es sapratu, tad šeit nav nodomu apdrošināšanā likvidēt konkurenci.

Vēl par vienu konkrētu iebildumu, proti, tas ir Edmunda Krastiņa iebildums pret 10.panta otro rindkopu- "apdrošināšanas atlīdzība nevar pārsniegt reālā zaudējuma apmērus". Kāpēc mēs tomēr šādu rindkopu uzskatījām par nepieciešamu? Tāpēc, ka tad, ja tās nebūs, ja mēs varēsim desmit vai divdesmit apdrošināšanas sabiedrībās apdrošināt savu automobili, ja tiešām to varēs apdrošināt par patvaļīgu summu, pēc tam desmito daļu no šīs summas varēs samaksāt klaidonim par to, lai viņš naktī mašīnu aplej ar benzīnu un uzrauj sērkociņu. Rezultātā mēs atveram vārtus ļoti lielai peļņas iegūšanas darbībai, protams, noziedzīgā, bet ļoti grūti notveramā veidā. Ārzemēs šīs lietas, pirmām kārtām, novērš pašas apdrošināšanas firmas, algojot savu izmeklēšanu un ķerot šādus vainīgos. Otrām kārtām, tur ir ļoti drošs sakaru tīkls starp apdrošināšanas firmām, piemēram, ja konkrēts cilvēks apdrošina mantu vienā sabiedrībā, pēc tam apdrošina otrā un iet vēl uz trešo, tad šī trešā jau to zina un ļoti uzmanīgi skatās pēc būtības. Mums pagaidām nav vēl šādu sakaru līdzekļu, nav koordinācijas, un tāpēc kā piesardzības moments pret šādu negodīgu peļņu uz apdrošināšanas rēķina tika paredzēta šī norma. Neviens jau šodien neliedz automašīnu apdrošināt par divkāršu vai trīskāršu vērtību virs pirkšanas cenas, tas daļēji tiek ņemts vērā, un tātad reālais zaudējums tomēr tiks atlīdzināts. Tomēr es vēlreiz aizrādīšu, ka tas atkal ir tikai viens konkrēts pants, par kuru mēs varam nobalsot, taču pretenzijas pret to nevar būt par pamatu likumprojekta noraidīšanai.

Tāpēc Ekonomikas komisija uzskatīja, ka šāds likumprojekts ir vajadzīgs, un nolēma virzīt to uz plenārsēdi pirmajā lasījumā, pieņemot zināšanai, ka turpmāk tiks izstrādāti arī normatīvie akti par jau minēto civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu. Tā ir tāda apdrošināšana, kur jūs varat apdrošināt nevis savu automobili, bet to automobili, kuru varbūt jūs savas vainas dēļ sasitīsit nelaimes gadījumā, tātad apdrošināt savu iespējamo atbildību pret kādu citu personu, jo neviens nekad nevar zināt, cik dārgu automobili jūs nelaimes gadījumā sasitīsit. Taču tas ir nākotnes uzdevums, un to nav paredzēts risināt šinī likumā. Un tāpēc, beidzot savu uzstāšanos, es aicinu pirmajā lasījumā pieņemt šo likumprojektu un tad iesniegt savus ierosinājums. Paldies.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Muciņam.

L.Muciņš: Cienījamais priekšsēdētāj, cienījamie deputāti! Pēdējā laikā, iepazīstoties ar presē izteiktajiem pārmetumiem Latvijas Republikas Augstākajai padomei, it sevišķi no radikāļu puses, mēs bieži dzirdam apgalvojumus, ka mēs šeit nodarbojamies tikai ar to, ka nostiprinām Latvijas Padomju Sociālistisko Republiku. Skatoties šo likumu, man tāda pārliecība tiešām radās, un es simtprocentīgi piekrītu radikāļu uzskatiem. Šis likums ir tas gadījums, kurā mēs perfekti redzam- es šeit piekrītu deputātam Caunem -, ka rodas sajūta- ir nevis 1991.gada maijs, bet 1981.gada maijs. Runājot par vienu citu likumprojektu, es pirms tam jau teicu, ka tas bija mērķēts uz to, lai saglabātu esošo status quo vienai organizācijai; un arī šodien es ar pilnu atbildību varu apgalvot to pašu par šo likumprojektu, šis likumprojekts ir izveidots tā, lai saglabātu status quo Latvijas Republikas "Gosstrah" (tagad tas laikam ir pārdēvēts citādāk). Es, būdams jurists, gribētu redzēt kaut kādu attīstību salīdzinājumā ar Latvijas PSR Civilkodeksu, kas šobrīd ir spēkā. Es uzšķīru, salīdzināju šīs normas un konstatēju, ka vecā forma ir brīnišķīgi iemiesota jaunajā likumā.

Pirmkārt, ir jāizšķiras, ko mēs darīsim- vai mēs Civilkodeksā metīsim ārā nodaļu par apdrošināšanas līgumiem vai arī tagad runāsim par kaut kādu uzņēmējdarbību apdrošināšanas sfērā. Tādēļ es ne velti cienījamajam referentam uzdevu jautājumu un teicu: vai tikai ar vienu uzņēmējdarbību vien ir izsmelta visa apdrošināšana? Nē, un vēlreiz nē! Apdrošināšanas līgums ir daudz plašāks jēdziens. Līdz ar to apdrošināšanas joma un šis likums par apdrošināšanu druscītiņ klāsies pāri, tas savienos gan uzņēmējdarbības momentus, gan regulēs attiecības citās jomās. Varbūt sākumā, kamēr mēs neesam pieņēmuši likumu "Par transportu", šeit būtu jāiekļauj arī tādas jomas kā, teiksim, transporta līdzekļu civilatbildības apdrošināšana. Vārdu sakot, jācenšas kaut kādi fiksēt obligātās apdrošināšanas prasības, par kurām es šeit stāvu un krītu, ka obligātajai apdrošināšanai ir jābūt, jo mums kā valsts varas pārstāvjiem un visai sabiedrībai nav vienalga, vai, teiksim, kaut kāda transporta firma vai cita pārvadātāja firma, vai vēl kaut kāda cita firma, kas nodarbojas ar bīstamu darbību, spēs samaksāt cietušajiem vai ne, vai cilvēks paliks pliks, vai arī viņam tiks atlīdzināts... Es domāju, ka mums tas nav vienalga, tātad obligātā apdrošināšana ir vajadzīga, taču es domāju, ka šis likums diemžēl šodien nav pieņemams. Paskatīsimies kaut vai tādu sīkumu kā, piemēram, sadalījums, kur 14.pantā ir teikts: "Apdrošināšanai ir divas nozares- personu apdrošināšana un mantiskā riska veida apdrošināšana". Es nezinu, kāpēc tas te ir ierakstīts, arī Latvijas PSR 1964.gadā pieņemtajā Civilkodeksā tieši tā ir sadalīts tādēļ, ka neviens nevēlējās skatīties tālāk, ka ir visvisāda veida apdrošināšanas. Kāpēc tad ir jāraksta tieši šīs te divas nozares?

Par konkrētajiem iebildumiem. Es jau teicu, ka tas nav likums tikai par uzņēmējdarbību. Krastiņa kungs un Tirdzniecības un pakalpojumu komisija saņēma atpakaļ pārstrādei likumu "Par kooperatīvajām sabiedrībām". Mūsu likumā par kooperatīvajām sabiedrībām un Latvijas Republikas laika likumā par kooperatīvajām sabiedrībām bija paredzētas savstarpējās apdrošināšanas kooperatīvās sabiedrības, tātad tā būtu sabiedrība, kuras mērķis nav gūt peļņu, bet savstarpēji apdrošināt savus biedrus. Tātad šim likumam druscītiņ ir jāpaceļas pāri uzņēmējdarbībai, jārunā arī par šo jomu, un tā ir bezpeļņas organizācija, tātad ir ne tikai peļņas organizācijas.

Runājot par citām kritiskajām piezīmēm, es tikai varu tām pievienoties. No kurienes ir radies ierobežojums, ka apdrošināšanas prēmiju var izmaksā tikai reālo zaudējumu apmērā? Nekādā gadījumā! Es kategoriski nepiekrītu tam. Tas ir vecais valsts monopols, kad valsts negribēja maksāt ne kapeiku vairāk, neskatoties uz to, ka cilvēks bija kaut ko tai samaksājis, naudiņu gribēja un mācēja paņemt valsts apdrošināšana, un grib vēl laikam to darīt arī turpmāk, bet, kad pienāk laiks, tad cilvēkam ir jāstaigā pa tiesām, jāsūdzas un jācīnās kā ar deviņgalvainu pūķi, lai dabūtu savu naudiņu. Tad, kad būs konkurence, tad tiešām katrs piedāvās visizdevīgākos apstākļus un pienesīs tev to naudiņu klāt uz paplātes, ja tev notiksies šis te gadījums. Tad tu varēsi to saņemt, un tad tu tiešām iesi apdrošināties tādā firmā, kas ar tevi rēķināsies kā ar klientu, nevis ar šādiem likumā ierakstītiem ierobežojumiem.

Par Repšes kunga iebildumiem. Te situācija ir bīstama, ja kaut kādi klaidoņi aplies un dedzinās mašīnas. Vai tad mēs maz Latvijas laika romānos un avīzēs esam lasījuši par nodedzinātām ēkām un tā tālāk, lai saņemtu apdrošināšanas prēmiju? Tādu gadījumu ir simtiem un desmitiem- pilnīgi pareizi! Taču tādēļ jau, kā saka Šveiks, neizcirtīsim mežu, lai vārnām nav kur piemesties. Šajā nolūkā mēs varam likumā ierakstīt, ka, slēdzot apdrošināšanas līgumu par konkrēto mantisko objektu vai interesi, apdrošinājuma ņēmējam obligāti ir jānorāda, vai viņš ir noslēdzis citus līgumus un par kādu summu. Kas mums liedz likumā ierakstīt šādu normu? Un tā būtu obligāta visām apdrošināšanas sabiedrībām- gan savstarpējas apdrošināšanas, gan peļņas sabiedrībām.

Vēl par 12.pantu, kur ir ierakstīts: "Apdrošināšanas ņēmēju tiesību pāreja uz apdrošināšanas organizāciju". Personiski es uzskatu, ka šāda panta pārņemšana no tagadējā Latvijas PSR Civilkodeksa, ka tad, ja tu biji apdrošinājis kādu mantisko risku un ja iestājās šis te apdrošināšanas gadījums un tev apdrošināšana maksāja, teiksim, par sasisto mašīnu, tad no vainīgā tu vairs to nevarēji prasīt, bet tiesības pārgāja uz apdrošināšanas sabiedrību. Es gan nezinu, taču domāju, ka šis jautājums būtu ļoti diskutējams, jo šo gadījumu savā laikā jau aizstāvēja valsts apdrošināšanas interesēs. Es uzskatu, ka apdrošināšanas maksājumiem ir jāsedz apdrošināšanas prēmiju summa un jādod zināmas summas apdrošināšanas uzturēšanai, tātad ir jānes zināma peļņa, ja tā ir peļņas apdrošināšana. Es domāju, ka šeit nekādā ziņā nevar to saistīt ar prasījuma tiesībām pret reālo kaitējuma nodarītāju. Tā ir paša klienta darīšana, vai viņš maksā apdrošināšanu un saņem prēmijas pēc apdrošinājuma noteikuma un tad pats tiesājas ar vainīgo, vai viņš nospļaujas un nedara neko. Taču, manuprāt, nekādā ziņā šīs prasījuma tiesības tādā veidā nevar pāriet uz apdrošinātāju. Es domāju, ka arī šis jautājums ir diskutējams, bez tam es nedzirdēju nekādus argumentus par labu šim momentam, kādēļ tas būtu jāatstāj.

Tādējādi, godātie kolēģi, lai arī kā man gribētos atbalstīt Ekonomikas komisijas aicinājumu pozitīvi nobalsot par likumprojektu pirmajā lasījumā, diemžēl te ir pārāk daudz sociālisma... Es aicinu to nevis noraidīt, bet atgriezt komisijā pārstrādāšanai.

Priekšsēdētājs: Kolēģi, līdz ar to debates ir beigušās. Lūdzu -autora galavārds.

J.Medens: Cienījamie deputāti! Es gribu teikt, ka mēs visi tomēr esam apdrošinājuma ņēmēji. Es domāju, ka tādi ir arī šajā zālē sēdošie. Diemžēl patlaban ir tikai valsts apdrošināšanas firma, taču mums ir informācija, ka jau veidojas arī citas apdrošināšanas struktūras. Un tas ir normāli. Tāpēc šāda likuma izstrādāšana un pieņemšana bija absolūti nepieciešama. Ja tas šobrīd netiks izdarīts, ja tas tiks atvirzīts, tad, bez šaubām, radīsies reālas briesmas tam, ka mums veidosies, bet varbūt jau ir izveidojusies kāda no apdrošināšanas organizācijām, kurai nav reāla ekonomiska pamata, bet kas nodarbojas praktiski ar fikciju- kas savāc tikai apdrošināšanas prēmijas, bet, kad būs jāmaksā, tad nebūs, ko maksāt. Tāda pieredze Krievijā diemžēl jau ir. Tāpēc es, cienījamie deputāti, jums ļoti lieku pie sirds, ka šis likumprojekts ir absolūti nepieciešams.

Jautājumā par to, ka tajā ir pārāk daudz sociālisma... Piedodiet, bet pašreiz mēs nevaram teikt, ka dzīvojam pārlieku citā sabiedrībā.

Runājot konkrēti par tām normām, kas šeit tika skartas gan 12.pantā, gan citos. Par obligāto apdrošināšanu es gribu pateikt tikai to, ka obligātā apdrošināšana- šeit jau tas izskan- ir absolūti nepieciešama. Un šeit ir tīri konceptuāli svarīgi, vai mēs šo obligāto apdrošināšanu atstājam uz paša apdrošinājuma ņēmēja sirdsapziņas. Ja viņš nav izpildījis likumu par obligāto apdrošināšanu, tad viņš ies bojā? Ja viņam kaut kas notiek. Varbūt tomēr šo obligāto apdrošināšanu varētu uzlikt par pienākumu valsts apdrošināšanas firmai? Tas ir diskutējams jautājums, bet es domāju, ka kopumā to nevajadzētu saistīt ar visu likumprojektu.

Par pasažieru obligāto apdrošināšanu. Šeit izskanēja tāds apgalvojums, ka ar pasažieru apdrošināšanu, kaut vai tā notiktu kādā aviokompānijā un tā tālāk, nodarbojas aviokompānija. Pasaulē tas nebūt tā nav. Aviopasažierus tāpat kā visus citus pasažierus tiešām apdrošina, bet ar to visā pasaulē un katrā valstī nodarbojas apdrošināšanas organizācijas. Jā, patiesi, lielākā daļa, dominante no visām šīm organizācijām, varētu teikt, ir akciju sabiedrības. Šajā konkrētajā gadījumā man radās pārliecība, ka šis likumprojekts tiek ļoti kritizēts tāpēc, ka mums šobrīd nav citas apdrošināšanas organizācijas, ir tikai šī valsts apdrošināšana. Bez šaubām, šī valsts apdrošināšana jeb "Gosstrah", kā šeit izskanēja, ir pelnījusi ārkārtīgi daudz pārmetumu, jo 50 gadus tā pamatā ir strādājusi fiskālā nozīmē.

Es tomēr gribu aicināt cienījamos deputātus pieņemt šo likumprojektu pirmajā lasījumā. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Einaram Repšem.

E.Repše: Tā kā man bija uzticēts komisijas vārdā runāt par šo likumprojektu, tad es pēc debatēm lūdzu vārdu un tāpēc konkrēti runāšu par trim momentiem deputāta Muciņa iebildumos. Nepārpratīsim- šis likumprojekts neierobežo apdrošināšanu tikai ar uzņēmējdarbību. Ja tur kaut kas ir jāmaina redakcionāli, tad izdarīsim to. Šis likums reglamentē apdrošināšanu kā uzņēmējdarbību. Ja arī pārējie grib nodarboties ar cita veida apdrošināšanu, tad tas nav izslēgts, bet tad tur vienīgi jāraksta papildinājums.

Otrkārt, par 6.pantu. Šis likumprojekts neierobežo apdrošināšanas objektus tikai ar mantu un veselību. To jau te uzsvēra. Šis likumprojekts ir par konkrētajiem apdrošināšanas objektiem. Jā, tā ir taisnība. Taču te jau izskanēja doma, ka ir paredzēts ieviest civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu. Lūk, te mums ir jauns objekts, un tas nav izslēgts.

Treškārt, par 12.pantu, par kuru Muciņa kungs jau izteicās. Protams, šis pants ir diskutējams. To var izdarīt un tad lemt, vai šo pantu izsviest vai atstāt.

Par balsošanas motīviem. Mani ļoti mulsina viens jautājums. Ja šo likumprojektu mēs tagad pirmajā lasījumā noraidām kā nevajadzīgu vai šādā izskatā nepieņemamu, tad kurš būs tas, kas uzrakstīs to labāk? Es šeit neredzu virzību. Autori tātad piedāvā likumprojekta tekstu, un, manuprāt, tas tomēr nav galīgi noraidāms. Nekādā ziņā! Vienīgo virzību, ko es redzu, var nodrošināt tas, ka deputāti nāk ar saviem ierosinājumiem, bet mēs tos virzām uz priekšu. Un tāpēc es tomēr aicinu to nenoraidīt. Paldies.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Muciņ!

L.Muciņš: Atļaujiet sniegt uzziņu par Repšes teikto. Es aicinu nosaukt šo likumu "Par uzņēmējdarbību apdrošināšanā" un par to tālāk runāt. Taču es domāju, ka likums par uzņēmējdarbību apdrošināšanā mums nav vajadzīgs. Mums ir vajadzīgs likums par apdrošināšanu. Un tādēļ likumam ir jāaptver visas jomas, bet mums jāizlemj jautājums par Civilkodeksu. Es nezinu, kas pēc profesijas ir šā likuma cienījamie autori, bet man ir tāda sajūta, ka šis Civilkodekss tad ir jāatceļ vai jautājums jāizlemj konceptuāli. Ir jāsaskaņo ar jaunā Civilkodeksa sagatavošanas komisiju jautājums, vai mēs šajā Civilkodeksā iekļausim tādu līgumu vai ne, varbūt mēs visu regulēsim ar šo likumu par apdrošināšanu? Juridiskā pārvalde tikko pirmo reizi izskata šo likumu. Es saprotu Ekonomikas komisijas, tā sacīt, ledlauža uzdevumus, taču arī ar juristiem druscītiņ vajadzētu rēķināties.

Priekšsēdētājs: Paldies. Varbūt šajā sakarā mēs varētu uzklausīt Likumdošanas jautājumu komisijas viedokli. Endziņa kungs, vai jūs esat paspējis ieskatīties šajā likumprojektā? Jo jūs tomēr koordinējat mūsu likumdošanas procesu...

A.Endziņš: Šis projekts Likumdošanas jautājumu komisijā netika oficiāli izskatīts. Līdz ar to no juridiskā viedokļa ir ļoti daudz kļūdu. Šādā variantā tas katrā ziņā nav pieņemams, jo te tiešām ir konceptuāli jautājumi, saskaņotība ar civilo likumdošanu.

Priekšsēdētājs: Paldies, mēs varam balsot par likumprojekta pieņemšanu pirmajā lasījumā- pieņemt vai noraidīt šo likumprojektu. Ja gadījumā mēs šo likumprojektu noraidīsim konceptuāli pirmajā lasījumā, tad varam balsot atsevišķi par tā atgriešanu komisijā, bet, ja ne, tad ir jālemj par jauna likuma izstrādāšanu.

L.Muciņš: Man liekas, par noraidīšanu neviens priekšlikums, vismaz debatēs, neizskanēja. Bija tikai divi vai trīs priekšlikumi par to, ka vajadzētu atgriezt to komisijai pārstrādāšanai.

Priekšsēdētājs: Lūdzu.

E.Repše: Tas man, atzīstos, ir neliels pārsteigums, jo šis likumprojekts tomēr tika virzīts pienācīgā kārtībā- tātad tika iekļauts darba kārtībā caur Prezidiju, un to, ka tas nav nonācis arī citās ieinteresētajās komisijās, es atzīstu par pārpratumu, taču Ekonomikas komisija šajā ziņā nevar uzņemties nekādu vainu. Un, ja tā lieta ir tāda, tad mans priekšlikums patiešām ir šobrīd par likumprojekta pieņemšanu pirmajā lasījumā nebalsot, bet ļaut autoriem kopā ar Likumdošanas jautājumu komisiju un citām ieinteresētajām komisijām vēl šo jautājumu noskaidrot.

Priekšsēdētājs: Mēs varam pieņemt arī tādu lēmumu- par šo likumprojektu nebalsot, šobrīd pārtraukt tā apspriešanu, kā to vairākkārt esam darījuši, un nodot to komisijai pilnveidošanai. Un tikai tad skatīties šā darba rezultātus un balsot par tā pieņemšanu pirmajā lasījumā. Jo tiešām daudziem deputātiem šobrīd ir ļoti grūti izšķirties.

Lūdzu balsošanas režīmu. Es redzu, ka nevienam deputātam nav iebildumu pret šādu variantu- pārtraukt likumprojekta apspriešanu un nodot to vēlreiz pārstrādāšanai. Ja kāds deputāts uzskata, ka ir jābalso par tā pieņemšanu pirmajā lasījumā, tad tomēr nobalsosim, lai tas būtu mūsu oficiāls lēmums. Būtībā mēs balsosim par likumprojekta nodošanu atpakaļ komisijai pārstrādāšanai.

Lūdzu balsošanas režīmu. Rezultātu! 62- par, 3- pret, 4- atturas. Tātad mēs gaidām, kad komisijas pārstrādātais variants būs gatavs, un tad turpināsim tā apspriešanu. Paldies.

Līdz ar to mūsu plenārsēde šodien ir beigusies, jo jautājumu mums vairs nav. Pulksten 17.00 ir iespējams šeit, no Augstākās padomes, aizbraukt ar autobusu uz Trīsvienības katedrāli. Taču ir lūgums pacelt roku tiem, kuri brauks, jo praktiski mums ir liels pārtraukums.

Varbūt nemaz nav jēgas šo autobusu te turēt? Paceliet, lūdzu, roku tie, kuri brauktu no šejienes! Pieci vai seši deputāti... Tātad šeit pulksten 17.00 būs autobuss. Pārējie var nokļūt ar kājām; mums tur ir jābūt apmēram ap pulksten 18.00.

Cienījamie deputāti! Apvienotajai budžeta komisijai ir paziņojums. Es to tūlīt nolasīšu. Es vēl nevienam neesmu teicis, ka mēs ejam projām...

V.Zeile: Cienītie kolēģi deputāti! Ir ļoti liels lūgums sameklēt valdības iesniegto projektu par budžeta izmaiņām, jo mēs nākamnedēļ skatīsim šo budžeta izmaiņu otro daļu. Lai jūs nevarētu teikt, ka jums nav dokumenta. Pameklējiet!

Priekšsēdētājs: Paldies.

(Sēdes beigas)

Sestdien, 24.februārī