1990.gada 3.oktobra sēdes stenogramma

Rīta sēde

 */ Šeit un turpmāk atzīme, ka sākas teksta tulkojums no krievu valodas; / – atzīme, ka tulkojums beidzas. Šīs sēdes materiālos – Jāņa Dūma tulkojums.

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs.

Priekšsēdētājs: Vēlreiz labrīt! Lūdzu, reģistrēsimies. Godātie deputāti, pirms sākam darbu, es jūs īsi gribu informēt, ka vakar ārkārtas, nevis ārkārtējā Prezidija sēdē mēs izskatījām jautājumu par ekonomikas reformas likumu sagatavošanas un iesniegšanas situāciju, kāda mums ir veidojusies, un iesniegšanas kārtību. Jāsaka, ka valdība ekonomiskās reformas pirmos nepieciešamos likumus vakar iesniedza Ekonomikas komisijai Augstākās padomes Prezidija sēdes laikā. Tas gan, jāsaka, ir stipri novēloti, jo abpusēji norunātie divi termiņi netika ievēroti.

Bija arī saruna par valdības lēmumu, kuru tā ir pieņēmusi par privatizācijas jautājumu. Šodien vai rīt valdības sēdē valdība pati apturēs vienu no šī lēmuma punktiem. Varbūt tagad nekavēsim laiku, izklāstot lietas būtību, bet mūsu komisiju vadītājiem, it sevišķi no Ekonomikas komisijas, bija zināmi iebildumi pret valdības rīcību privatizācijas jautājumos, neizstrādājot līdz galam programmu un uzsākot dažas darbības. Tāpēc tiks apturēts viens no šī lēmuma punktiem. Līdzko būs valdības lēmums, par to jūs informēs precīzi un konkrēti.

Bet tagad ir cits jautājums. Kā jūs saprotat, ja līdz vakardienas vakaram viss, kas saistījās ar nodokļiem un saspringto situāciju, kad organizācijas, iestādes un uzņēmumi nezina, kā dzīvot nākamajā gadā, nezina, kā veidot budžetu utt., attiecās uz valdību, tad tagad viss šis jautājumu loks attieksies uz parlamentu. Un tāpēc nelolosim nekādas ilūzijas, ka tagad visa kritika būs attiecināma uz mums un mūsu darbu. Tāpēc es ļoti lūdzu visām komisijām un mūsu aparāta darbiniekiem, pirmkārt, ļoti organizēti pavairot dokumentus. Bet mēs saprotam, ka nevaram katram deputātam izsniegt visu šo nodokļu likumu paketi, tāpēc ļoti organizēti darbojieties komisijās, lai neiznāk tā, kā mums bija līdz šim, ka parlaments steidzināja valdību. Bet tagad var iznākt, ka valdība steidzina parlamentu. Un tas būs tīri dabiski šajā jautājumā. Bet lai nenokļūstam tikai tādā situācijā, ka mēs šo lietu ilgi un gari skatīsim bez rezultātiem. Ja tā būs, tad es praktiski nezinu, kāda situācija var izveidoties.

Lūdzu atvainot, tā bija piecas minūtes ilga vispārēja informācija. Darba kārtība mums ir noteikta, tā tikai būtu enerģiski jāpilda. Bet tagad, lūdzu, reģistrēsimies. Rezultāts: 100. Kolēģi te atvainojas un lūdz atkārtot. Lūdzu rezultātu. 162 deputāti.

Par darba kārtību. Turpināsim izskatīt vakardien iesāktos jautājumus. Es ļoti lūdzu, un tas būtu pat ļoti pareizi, ja par šiem jautājumiem, kā viņi ir iesākti izskatīt, attiecīgi ziņotu komisijas vārdā Dainis Īvāns un sēdi vadītu Andrejs Krastiņš.

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieks Andrejs Krastiņš.

Priekšsēdētājs: Godājamie deputāti! Jūsu uzmanībai mūsu vakardien nepabeigtais. Mēs nobalsojām, ka steidzami ir jāpieņem likumprojekts par svētku un atceres dienām. Ziņo darba grupas vadītājs Dainis Īvāns. Likumprojekts izskan otrajā – un pēdējā – lasījumā.

D.Īvāns: Pa nakti vai, pareizāk sakot, vakar vakarā un šodien no rīta radās būtībā tikai viens priekšlikums no deputātiem, kas iesniegts arī rakstiski. Par to, kur mēs varbūt nedaudz kļūdījāmies un pie kā vajadzētu atgriezties un padomāt. Tas ir par Ziemassvētkiem 25. un 26.decembrī. Lielākā daļa deputātu nāca pie manis, un te arī rakstiski ir priekšlikums Ziemassvētku brīvdienas noteikt 24.decembrī, tas ir, Ziemassvētku vakaru, kad ir jāgatavojas Ziemassvētkiem, un 25.decembri, un nevis 26.decembri.

Attiecībā uz 25.martu un 14.jūniju, konsultējoties gan ar valodniekiem, gan mūsu kolēģiem, pieņemamākais variants starp šiem variantiem ir lielinieki un komunisti. Tātad komunisma terora upuru diena, tas ir, sistēmas terora upuru diena. Protams, daži izteicās, ka labākais būtu bijis vecais nosaukums – staļinisma represiju upuru diena. Bet vakar šis variants piekrišanu neguva. Tā kā šobrīd ļoti ir aktualizējies antikomunisms kā pret sistēmu vērsta kustība, acīmredzot mēs paliekam pie tā, ka precizējam – nevis lielinieku, bet komunisma.

Attiecībā uz ebreju tautas genocīda atceres dienu. Šeit ir ierakstīts – novembrī, bet pēc visām konsultācijām ar ebreju kopienas pārstāvjiem mēs paliekam pie deputāta Ščipcova ierosinājuma – pie 4.jūlija. Vai jums vēl radās? Man ir viss tā, kā Mavriks Vulfsons lūdza.

Priekšsēdētājs: Paldies, tagad laikam ir jautājumi Dainim Īvānam.

M.Vulfsons: Es gribu šeit pieteikt labojumu – nevis 4.jūlijs, bet 3.jūlijs. To es esmu noskaidrojis. Aizdedzināja sinagogu 3.jūlijā, un to dienu arī atzīmē.

D.Īvāns: 3.jūlijā. Jā, 3.jūlijs tātad ir sinagogas aizdedzināšanas diena.

Priekšsēdētājs: Pirmais mikrofons, lūdzu.

O.Ščipcovs:  */Īvāna kungs! Mums projekta krievu variantā vispār nav atzīmēts. Lūk, šis lēmums, nav iespiests. Latviešu variantā tas, droši vien, ir, bet krievu variantā – upuru piemiņas diena, par kuru mēs pašlaik runājam, dokumentā nav pieminēta vispār. Kad mēs balsosim par projektuÉ/

D.Īvāns: Pie atceres dienām paskatieties.

Priekšsēdētājs: Atceres dienas: 2.punkts, pēdējais apakšpunkts.

D.Īvāns:  */Nē, Jūs sakāt – ebreju tautas genocīda upuru?/

O.Ščipcovs:  */Jā, jā./

D.Īvāns:  */Te ir./

O.Ščipcovs:  */Jā, bet es runāju par dokumentu, kura projektu mums izdalīja, šis datums krievu variantā, es lasu latviešuÉ/

D.Īvāns:  */Labi. Valsts valodā ir, ja? Protokolā tā arī ierakstīsim, ka krievu variantā nav, un balsosim par to. Tad balsosim 3.jūliju – ebreju tautas genocīda upuru piemiņas dienu./

I.Cupruns: Īvāna kungs! Vai ir domāts par to, ka svētku dienas ir apmaksātas dienas? Svētku brīvdienas, teiksim tā. Visā pasaulē brīvdienas kā svinamās dienas ir apmaksātas. Ir domāts par to vai ne?

D.Īvāns: Vakar mēs izspriedām. Mēs mainām darba likumdošanas kodeksu tajā virzienā. Tāpat kā līdz šim šajās vietās nāk jaunās svētku dienas.

I.Cupruns: Jūs neizpratāt jautājumu. Es atvainojos, tā kā debašu nebūs, es mēģināšu paskaidrot jautājuma būtību. Šodien tiem, kam ir noteikta mēnešalga, visas dienas, arī brīvdienas, tiek apmaksātas. Tiem cilvēkiem, kas ir uz izstrādi, brīvdienas netiek apmaksātas, jo viņiem maksā tikai to, ko viņi pie konveijera ir nopelnījuši. Zināma netaisnība. Pasaulē brīvdienas visiem tiek apmaksātas, arī tiem, kas ir uz izstrādi. Šodien diemžēl tāda pretruna pastāv.

D.Īvāns: Jums varbūt ir pilnīga taisnība, bet šodien mūsu galvenais uzdevums ir noteikt svētku dienas. Pašlaik šīs svētku dienas tiks apmaksātas pēc pašreizējās likumdošanas, kā ir noteikts. Ja būs vajadzība, Likumdošanas komisija, pārstrādājot Darba likumu kodeksu, attiecīgi mainīs to.

I.Cupruns: Paldies. Gaidīšu.

D.Īvāns: Lūdzu iesniegt ierosinājumus deputātam Endziņam.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, pirmais mikrofons.

Godātie deputāti, es palūgšu tomēr, lūdzu, klusāk, jo absolūti nav iespējams dzirdēt, kas notiek te priekšā.

I.Kalniņš: Mana replika ir cieši saistīta ar to, ko nupat teica sēdes vadītājs, proti, es ierosinu beidzot likt priekšā Zviedrijas parlamenta dāvināto publikas apklusināšanas ierīci.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, otrais mikrofons.

I.Ivanovs:  */Es par piemiņas dienām. Tātad iznāk, ka 25.marts un 14.jūnijs – boļševistiskā terora upuru piemiņas diena./

D.Īvāns:  */Komunistiskā terora./

I.Ivanovs:  */Nu, Dievs ar viņu. Saprotams, ka es kā komunists to nepieņemu. Bet arī jūsu piekritēji nesapratīs, kad svētīt komunistiskā terora dienu: 25. martā vai 14.jūnijā. Divi svētki it kā par daudz šiem mērķiem./

Priekšsēdētājs: Es izsaku piezīmi deputātam Ivanovam par nekorektu rīcību.

I.Ivanovs:  */Man ir ierosinājums. Šīs dienas – vienkārši terora. Tāpēc ka tas bija arī fašistiskais un staļiniskais, un aizsargi arī teroru sarīkoja./

D.Īvāns: Nekad Latvijas vēsturē tik liels cilvēku skaits nav izsūtīts kā tieši šajās komunistiskā terora dienās. Tūkstošos. Tieši tāpēc arī šīs dienas ir atzīmētas. Viena bija pirms Otrā pasaules kara, otra – pēc Otrā pasaules kara.

Priekšsēdētājs: Godājamie deputāti! Es vēlreiz palūgšu, varbūt varētu pārtraukt sarunas savā starpā. Ļoti nesolīdi izskatās, ka plenārsēdē nepārtraukti notiek sarunāšanās savā starpā. Lūdzu, trešais mikrofons.

T.Jundzis: Par 14.jūniju es gribu jautāt. Vakar mēs runājām, ka vajag nedaudz plašāk šo dienu atzīmēt. Es nesaprotu, kāpēc šeit ir sašaurināts, kāpēc mēs nevarētu atstāt tā, kā mēs vakar runājām – komunisma upuru piemiņas diena. Jo terors ir daudz šaurāks jēdziens, bet te vajadzētu runāt plašāk tieši par komunisma upuriem kopumā, protams, liekot akcentu tieši uz 14.jūniju, bet ne tikai.

D.Īvāns: Bet tā jau arī ir. Es jau teicu, ka es konsultējos gan ar valodniekiem, gan ar cilvēkiem, kas par šo jautājumu domāja. Labākais variants ir, ka lielinieku vietā stājas komunisti. Tas ir redakcijas komisijas variants, un par to mēs vakar nobalsojām – terora upuru piemiņas diena. Ziniet, komunisma upuri diemžēl esam arī mēs. Te ir drusku komunisms pastrādājis, lai mēs nedomātu tā kā normāli cilvēki. Man liekas, ka mūsu upurus nevar salīdzināt ar to, ko cieta tie, kas bija 25.martā un 14.jūnijā izsūtīti.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, pirmais mikrofons.

S.Dīmanis: Es tomēr uzskatu, ka 14.jūnijā jāraksta Ņstaļinisma terora upuru piemiņas dienaÓ. Ņemot vērā daudzu klātesošo komunistisko pagātni, neder arī vārds Ņlielinieku terora upuriÓ, jo tautā arī Tautas frontes frakciju sauc par lieliniekiem. Ņemot vērā pašreizējās aktivitātes Pilsoņu kongresā, es domāju, ka mūs vienkārši nesapratīs. Tāpēc iesaku atgriezties pie Ņstaļinisma upuriemÓ.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, trešais mikrofons.

A.Zotovs:  */Sakiet, bet kā jūs to saskaņojat ar nesen pieņemto likumu par reliģiskajām organizācijām, kurā noteikta reliģiju līdztiesība. Jūs vakar par to runājāt, es esmu lietas kursā par šiem notikumiem. Sakarā ar priekšsēdētāja paziņojumu, vai Latvijā tiek veidota luterāņu valsts? Jūs saprotiet, tas ir diskriminējošs moments./

D.Īvāns:  */Latvijā ir tradīcijas, kuras pastāvēja un pastāv, tās ir katoliski–luterāniskās. Un šos dominējošos svētkus svētīja viemēr. Ja mēs nolemsim, tad es piekrītu, ka arī tos vajag svētīt: krievu Lieldienas, gan krievu Ziemassvētkus, kuri atšķiras ar datumu. Bet te taču ir valsts, Latvijas valsts, kurā dominē latviešu tradīcijas. Ja mēs prasīsim, lai šeit būtu pareizticīgo Lieldienas un pareizticīgo Ziemassvētki, tad, pēc analoģijas mums jāpieprasa, lai Krievijā arī mūsu svētku dienas būtu svinamās./

A.Zotovs:  */Katrā ziņā. Es jums piekrītu, runa ir nevis par nacionāliem, bet reliģiskiem svētkiem. Un tāpēc vienkārši jānosaka Ziemassvētki un Lieldienas par svinamām dienām, 200 000 krievu atzīmēs 7.datumā, t.i., atstāsim nosaukumu, nevis datumu: Ziemassvētki un Lieldienas./

D.Īvāns: Es domāju, ka Krievijā tas viss būtu pareizi, bet Latvijas tradīcijas un Eiropas tradīcijas tomēr nosaka šīsdienas situāciju. Pie tam mums šeit nav runa par kristīgiem svētkiem vien, jo Ziemassvētki ir arī saulgriežu svētki. Te ir vairāki deputāti, kuri nav kristieši, bet kuri citu iemeslu dēļ svin šos saulgriežu svētkus, kas ir latviešu svētki, un tieši uzstāj uz to, lai arī būtu šīs pašas dienas.

A.Zotovs:  */ Bet jūs sapratāt manu jautājumu.../

D.Īvāns:  */Sapratu, sapratu./

Priekšsēdētājs: Es ļoti atvainojos, deputāt Zotov. Ja jūs vēlaties debatēt, tad varat pierakstīties debatēs. Tas ir pirmais.

Otrais: ja jūs vakar nebijāt plenārsēdē, tad, kaut gan es pilnībā piekrītu Daiņa Īvāna izteiktajām tēzēm, tomēr nevajag tās pierakstīt man. Paldies.

Lūdzu, pirmais mikrofons.

I.Krastiņš: Es gribētu lūgt Īvāna kungu, lai viņš sniedz motivāciju, kāpēc būtu vērts apsvērt Ziemassvētku svinamo dienu mainīšanu. Es gribētu norādīt, ka tur, kur svin vienu dienu, visā pasaulē svin 25., un tur, kur divas, tur 25. un 26. Neviena valsts pasaulē nesvin 24.decembri, izņemot Japānu, kas svin 23. viņiem vien zināmu iemeslu dēļ. Vai mēs savā tieksmē pēc oriģinalitātes neejam mazliet par tālu?

D.Īvāns: Es jūs sapratu, jo mēs jau vakar nobalsojām par 25. un 26. Bet tikai pa vakardienu daudziem deputātiem radās šis priekšlikums par 24. Vienkārši tāpēc, ka mūsu apstākļos, kad mājasmātēm vajag gatavoties šiem svētkiem, šī diena būtu vajadzīga, lai šiem svētkiem sagatavotos, jo pamatā jau svin 25., bet 26. jau neko daudz īpaši nesvin. Praktisku apsvērumu dēļ daudzi deputāti lūdz atgriezties pie tā. Citas motivācijas nav.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, trešais mikrofons.

A.Aleksejevs:  */Sakarā ar to, ka te atklājās vairāki viedokļi par boļševistiskā terora upuru piemiņas dienu utt., es atcerējos dažus statistikas datus. Latvijas teritorijā nomocīja un nošāva 800 tūkstošus cilvēku. Vācu fašistiskā armija un tās vietējie rokaspuiši. Es uzskatu, ka vajadzētu godināt arī to 800 tūkstošu piemiņu, kuri te tika nomocīti un nošauti. Jo tie bija tādi paši mūsu pilsoņi, un arī viņu piemiņai jābūt svētai. Tātad, tas ir viens jautājums.

Otrais jautājums. Es domāju: ja iet uz to, ka mums vajadzīgas piemiņas dienas, boļševistiskā terora upuru piemiņas, tad varbūt loģiski būtu noteikt kā piemiņas datumu Satversmes sapulces padzīšanas dienu./

Priekšsēdētājs: Es izsaku deputātam Aleksejevam piezīmi par netaktisku uzstāšanos. Pie tam tā bija uzstāšanās, nevis jautājumu uzdošana.

D.Īvāns: Es domāju, ka deputāts Aleksejevs vakar gluži labi saprata, ka 8.maijs ir diena, kad mēs atzīmējam Otrā pasaules kara teroru upuru piemiņu, tā ka tur vairāk komentārs nav vajadzīgs.

Priekšsēdētājs: Vairāk jautājumu nav, un arī to, kas vēlējās uzstāties ārpus debatēm, nav pie mikrofoniem. Debatēs pagaidām ir pieteikušies divi – deputāts Zotovs un deputāts Kiršteins. Deputāts Ivanovs ir iesniedzis rakstisku labojumu, bet tas arī vakar bija. Tātad mēs varam uzsākt debates par otro lasījumu. Vakar mēs nobalsojām jau konceptuāli šo likumprojektu.

Vārds debatēs kā pirmajam deputātam Zotovam.

A.Zotovs:  */Cienījamie kolēģi! Es gribu ierosināt kompromisa variantu. Galvenā problēma, kas saistīta ar piemiņas dienu noteikšanu, ja aplūkotu to no garīdznieka un pareizticīgā kristieša viedokļa, pastāv nevis brīvdienās, bet gan tur, ka tādā lēmumā, kuru jūs tūlīt pieņemsiet, skaidri redzams necieņas moments, es negribu minēt citu vārdu, pret citām konfesijām. Kristīgās konfesijas šajā gadījumā dalās pēc divām pazīmēm: vienas konfesijas svētī pēc vecā stila, citas – pēc jaunā stila. Lūk, tā arī visa starpība. Pareizticīgie nav sevišķi draudzīgās attiecībās ar tādu konfesiju kā vecticībniekiem, kuri arī svin pēc vecā stila, tie ir ļoti lieli rajoni – Daugavpils, Rēzekne, mūsu Grebenščikova draudze utt. Ko es ierosinu? Iespējams, mēs varētu, nosakot Ziemassvētkus, – bet runa ir tikai par šiem svētkiem, jo Lieldienu svētki vienmēr sakrīt ar svētdienu, – Ziemassvētkus noteikt šādā veidā: saskaņā ar tradīcijām par svinamām dienām tiek noteikts 25.–26.decembris – Ziemassvētki. Pareizticīgā baznīca vai citas konfesijas, kuras atzīmē Ziemassvētkus pēc vecā stila, svin tos saskaņā ar savām paražām. Tas nenozīmē, ka 7.datums kļūs par brīvdienu. Te tiks ievērota cieņa pret citām konfesijām, kuras 700 gadus atrodas Latvijas teritorijā, t.i., lūk, tāds ierosinājums. Ja mēs nevaram nedēļu svinēt Ziemassvētkus kā Rietumos, ja mēs nespējam piešķirt brīvdienu tiem darbaļaudīm, kuri 7.datumā atzīmē Ziemassvētkus – vienu dienu pielikt klāt, tad kaut vai tā izteikt mūsu cieņu pret citām konfesijām. Lūk, tāds mans ierosinājums. Tas jāiesniedz rakstiski?/

Priekšsēdētājs: Lūdzu rakstiski iesniegt. Vārds deputātam Kiršteinam.

A.Kiršteins: Cienījamie deputāti! Vispirms es te gribētu nedaudz piezīmēt sakarā ar deputāta Aleksejeva priekšlikumu, ko es dzirdēju vakar un arī šodien.

17.septembrī Sarkanā armija, būdama koalīcijā ar fašistisko Vāciju, uzbruka Polijai. Šī uzbrukuma rezultātā, Sarkanās armijas darbības rezultātā, gāja bojā 600 tūkstoši poļu tautas iedzīvotāju. Nepilni divi miljoni tika izsūtīti uz Padomju Savienību. Vai mēs pieņemsim 17.septembri par Sarkanās armijas nozieguma dienu pret poļu tautu vai nepieņemsim? Tas ir pirmais.

Otrais – vai 14.jūnijā no Latvijas tika izsūtīti ebreji, vai izsūtīti poļi, vai tika izsūtīti čigāni? Tas pats par 25.martu. Ja mums 8.maijs ir Otrā pasaules kara upuru piemiņas diena, vai tad mēs tagad sāksim atsevišķi taisīt dienas pa tautībām? Tad man ir jautājums – kad tad būs čigānu genocīda diena? Vai poļu genocīda diena? Mums jau ir trīs piemiņas dienas. Mēs neuzsveram nevienu tautību šajās dienās. Vēl es gribētu atgādināt deputātam Aleksejevam, ka 1917. un 1918.gadā Latvijas pavalstnieki nevarēja iztaisīt ne Oktobra revolūciju, ne arī izgaiņāt Satversmes sapulci aiz tā vienkāršā iemesla, ka nebija Latvijas valsts. Bet Latvijas pavalstniecības likums tika izstrādāts tikai 1919.gadā.

Un tagad par visiem kalendāriem un stiliem. Latvijā ir spēkā tagadējais skaitīšanas laiks. Pēc vecā stila laiku skaitīja cariskajā Krievijā. Mums vēl ir austrumu skaitīšanas laiks. Un ir citi kalendāri, arābu kalendārs. Ko tad mēs sāksim svinēt, kad ieviesīsim visus kalendārus, kādi ir pasaulē, jeb tomēr pieturēsimies pie tās laika skaitīšanas, kas pašreiz ir Latvijā?

Es, protams, neiebilstu, ka piemiņas dienu atzīmētu vienkārši kā atceres dienu. Ziemassvētki varētu būt, protams, bet kāpēc tiem vajadzētu būt pēc vecā stila? Tas man nav skaidrs galīgi.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Simsonam.

P.Simsons: Cienījamie kolēģi! Es gribētu pievērsties tikai diviem datumiem – 14.jūnijam un 25.martam. Šeit ir gan liela līdzība, bet ir arī zināmas atšķirības. Ne tikai upuru skaita ziņā. Sakarā ar 14.jūniju runājam par 36 000, ar 25.martu – pāri 100 000. Bet, manuprāt, kaut kādā veidā tomēr vajadzētu nodalīt šos divus datumus. Ja 14.jūnijs bija pirmais pasākums, kurš latviešu tautai, Latvijas iedzīvotājiem parādīja komunisma būtību, tad 25.marts jau nebija nekas jauns un tālab tas bija tikai turpinājums šim 14.jūnijam. Tāpēc varbūt būtu lietderīgi, kaut arī iebilstot Īvāna kunga apgalvojumam, 14.jūniju tomēr traktēt paplašināti kā komunisma upuru piemiņas dienu, jo visas pārējās akcijas un visi pārējie upuri nāca pēc šī lielākā pasākuma – 14.jūnija. Un 25.martu varbūt varētu atstāt kā komunistu terora upuru piemiņas dienu.

Šeit pacēlās jautājums, kurš atzīmēs. Mēs zināsim, kuru kuram atzīmēt, jo šos datumus mēs atceramies ļoti labi.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Zatuliviteram.

V.Zatuliviters:  */Kolēģi deputāti! Sakarā ar apspriežamo likumprojektu man gribētos izteikt dažas domas, ko ierosināja vakardiena, tās daļa, kurā mēs apspriedām šo likumprojektu, un šodiena. Vispirms es gribu atbalstīt to ierosinājumu, ko iesniedza deputāts Zotovs, ne tāpēc, ka es būtu ticīgais, es esmu neticīgais, bet tāpēc, ka šajā gadījumā, kā man šķiet, viņa ierosinājums ir saprātīgs, loģisks, un es domāju, ka tajā būtu jāieklausās. Nav jāiet pa cilvēku diferenciācijas ceļu pat reliģisko pārliecību dēļ. Bet šeit, gribējām mēs to vai negribējām, tā ir. Tas būtu pirmais, ko es gribētu pasvītrot.

Otrais. Šeit visiem uz mēles divi datumi: 14.jūnijs un 25.marts. Es jums atklāti izteikšu savu viedokli. Kā šeit uzrakstīs, mani sevišķi neskar, jo vairākums nobalsos, bet es gribētu vērst uzmanību, lūk, uz ko. Sēž cienījami ļaudis, godājami, daudzi no šeit sēdošajiem beiguši tagad slavenos politmācību un vēl daudzus citus kursus, un vienkārši brīnums, kā vakardienas cilvēki, mēs vairākumā esam no vakarējās stagnācijas dienas, aizmirsuši, ka boļševisms un staļinisms – tas vispār nav viens un tas pats. Nu, kā var rakstīt – komunistiskā terora piemiņas diena, ja tomēr labāk rakstīt – staļiniskā, jo Staļins arī komunistus iznīcināja, ļoti daudzus iznīcināja, un ļoti daudzi komunisti Staļina laikā bija pret Staļina politiku. Tad taču iznāk, ka komunisti terorizēja paši sevi... (Troksnis zālē.) Jā, pareizi, tā ir. Bet bija arī tādi, kuri bija pret teroru, un tie arī bija komunisti. Tāpēc man šķiet, ka pareizāk būtu ierakstīt, un jāpiekrīt Sergeja Dīmaņa ierosinājumam, protams, staļiniskā terora. Un tas būtu pareizi. Bet tas ir mans viedoklis, tāpat kā daudzi izteica savējos, un nevajag acīmredzot trokšņot. Bet šis nav manas uzstāšanās galvenais mērķis. Es gribu uzstādīt citu jautājumu./

Priekšsēdētājs: Es atvainojos, godājamie deputāti, lūdzu cieņu pret runātāju. Beigsim sarunāties!

V.Zatuliviters:  */Vai vispār mēs nodarbojamies ar to ko vajag? Mēs apspriežam veselu svētku sarakstu, mēs analizējam, kā mēs atpūtīsimies, kādus svētkus atzīmēt un kā līksmoties, aizmirstot par to, ka strauji tuvojas situācija ekonomikā, kura neļaus mums svinēt, mums nebūs pamata svētkiem un jautrībai. Dzīves proza mūs bīdīs uz citu. Un, man šķiet, kad mēs šodien pārrunājam par svētkiem, man vienkārši gribas griezties pie deputātiem: cienījamie kolēģi, noņemsim rožainās brilles, nerunāsim šodien par to, ne to prasa apstākļi, tie šodien prasa pašu svarīgāko problēmu risinājumus. Vakar es biju Ministru padomē, kur premjerministrs tikās ar pilsētas, pareizāk, mūsu republikas rūpniecības uzņēmumu vadītājiem. Lūk, tur tas negaisa mākonītis, no kura jau sāk birt ekonomiskā krusa, ir skaidri jūtams, bet pie mums šeit kaut kāda bezrūpība, mēs taisāmies svētkus svinēt. Jā, varbūt mums svētkiem šajos svētkos uz galdiem nebūs nekā, pat maizes, bet situācija burtiski ir tāda. Man šķiet, ka mums jānodarbojas ar lietu, bet ne ar svētku apspriešanu. Un, lūk, te mums bieži pietrūkst konstruktīvisma, par nožēlošanu.

Un pēdējais, saistībā ar mūsu sēžu gaitu. Es gribu griezties pie priekšsēdētāja. Cienījamo priekšsēdētāj, jūs ne reizi nepievērsāt uzmanību tam algoritmam, pēc kāda norit mūsu plenārsēdes? Vajag tikai uzstāties kādam no frakcijas ŅLīdztiesībaÓ, kad nākamās uzstāšanās sākas ar uzbrukumiem tam, kurš uzstājās. Man šķiet, ka mūsu sēdes norit neētiski. Runātājam ir tiesības runāt par noformulētajām idejām, par tiem ierosinājumiem, par koncepcijām, bet nav ētiski augstajā parlamentā izrēķināties, pāriet uz personībām. Bet mums sēdes norit tieši tādā garā. Es domāju, ka šeit nepieciešama stingrāka priekšsēdētāja vadība, kura pastāvīgi nav manāma, toties piezīmes – pa labi un pa kreisi. Paldies par uzmanību./

Priekšsēdētājs: Paldies. Tagad īsai uzziņai vārdu lūdz deputāts Aleksejevs. Lūdzu.

A.Aleksejevs:  */Cienījamie kolēģi! Es neuzstāju uz to, ka katrai tautībai, ko nomocīja un apšāva vācu fašistiskie bendes, vajag noteikt savu piemiņas dienu. Es iestājos par to, ka tādai dienai jābūt, es domāju, ka 9.maija svētki – tie ir visas cilvēces svētki, tie ir jāsvin mums visiem. Kaut arī, protams, es saprotu, ka vakar viens cienījams kolēģis teica: ŅMūsu tēvi Kurzemē nolika ieročus 9.maijā.Ó Nu, protams, cerēt, ka viņš sapratīs to bēdas, kuri gāja bojā šeit, nenākas. Diezin vai viņš sapratīs tos, kuri vēl šodien nodreb Baltkrievijā un Pleskavas apgabalā, atceroties par šiem tēviem. Un es gribu teikt, ka šodien pieņemtais lēmums var būt par pamatu, lai iesniegtu rēķinu mums, mūsu suverēnajai valstij, jo mūsu ļaudis, mūsu pilsoņi nodarīja ļaunu šajā teritorijā, un mēs, deputāti, šodien gribam solidarizēties ar tiem, kuri nolika ieročus Kurzemē 9.maijā./

Priekšsēdētājs: Līdz ar to debates ir pabeigtas. Deputāts Aleksejevs izteica savas domas, bet jums ir jābalso un jānovērtē visi izteiktie priekšlikumi, tāpēc vārds deputātam Dainim Īvānam, kurš ziņo par mūsu diskusijas rezultātiem. Vienlaicīgi es ar sēdes vadītāja tiesībām tomēr gribētu lūgt deputātu Ētikas komisijai izskatīt Rīgas 38.vēlēšanu apgabala deputāta Ivanova izteicienus šeit, plenārsēdes zālē, kurš paskaidroja, ka mēs taisoties vai kāds taisās svinēt 14. un 25.martu, ka tie esot svētki. Es uzskatu to par rupju apvainojumu visiem Latvijas iedzīvotājiem, kas krita par upuri šajā dienā, un nepieļaujamu šeit, it sevišķi sesijas plenārsēdē. Tāpēc es lūdzu Mandātu un ētikas komisiju izskatīt šo sēdes ieraksta stenogrammu un dot mums atbildi, atzinumu par deputāta Ivanova uzstāšanos. Tagad vārds Dainim Īvānam.

D.Īvāns: Man liekas, ka visbūtiskākā šeit ir problēma, kas saistās ar 24., 25. un 26.decembri un attiecīgi ar Lieldienām. Cienījamie deputāti! Neuztversim tos tikai par kristīgo konfesiju svētkiem, jo par šiem jautājumiem tika diskutēts arī pirmoreiz. Šīs dienas, īpaši Ziemassvētkus, iepriekšējā sasaukuma Augstākā padome pieņēma par svētku dienām. 24., 25.decembris – tie ir tradicionālie astronomiskie svētki, saulgrieži, astronomiskie saulgrieži. Un tā ir tāda pati latviešu tautas tradīcija, abstrahējoties no kristiāniskajām tradīcijām, kāda ir Jāņi. Tātad mums jāatsakās arī no Jāņiem, ja mēs šo dienu nenosakām kā svētku dienu.

Kas attiecas uz Lieldienām, es domāju, ka par Lieldienām šeit nekādu pretrunu nevar būt, jo, kā deputāts Zotovs teica, Lieldienas jau pašas ir svētdienā. Tātad neviens mums neliek šīs Lieldienas svinēt. Par Lieldienām arī jau pretenziju būtībā nebija.

Ja mēs atgriežamies pie diskusijas, kas bija iepriekšējā sasaukumā, par 25.decembra atzīšanu par svētku dienu, tad ir jāsaka, ka es konsultējos ar cilvēkiem, kas bija šajā Augstākajā padomē un atceras šo diskusiju, kad visu konfesiju pārstāvji nonāca pie secinājuma, ka tieši šī diena ir nosakāma par Ziemassvētkiem Latvijas kalendārā.

Ja mēs runājam par to, kā formulēt – staļiniskā vai komunistiskā terora upuru diena, – tad šeit, man liekas, ir ārkārtīgi laba analoģija – hitleriskā un fašistiskā. Ja mēs minam jēdzienu ŅstaļinismsÓ, tas ir tas pats būtībā, kas ŅhitlerismsÓ. Mēs novirzām uz vienu personu. Fašistiskā, komunistiskā, – tas nozīmē sistēmu. Tā ir sistēma. Te nav runas par atsevišķiem komunistiem, kas viņi ir bijuši, te ir vesela sistēma. Tāpat kā starp fašistiem acīmredzot bija kādi, kas cīnījās pret fašistisko sistēmu, arī komunistiskajā sistēmā bija tādi, kas cīnījās pret komunistisko sistēmu. Tā ka šeit pilnīgi loģiski ir palikt pie šī varianta – komunisma terora upuru diena.

Attiecībā uz to, ka vajadzētu izņemt vārdu ŅteroraÓ no 14.jūnija un to nosaukt par komunisma upuru piemiņas dienu, tāpēc ka pirmoreiz te tika atklāta komunisma būtība, es gribētu jautāt šā ierosinājuma autoriem: vai tad komunisma būtība netika atklāta jau 1919.gada terorā, ko veica Stučka un viņa rokaspuiši Latvijā? Vai komunisma būtība netika pierādīta Krievijā 20. un 30.gados, kad arī Latvijas pilsoņi tika nogalināti šī terora gados? Tā ka acīmredzot tādā ziņā 14.jūnijs no 25.marta īpaši neatšķiras. (Zālē sarunas.)

Man liekas, ka mums ir jāvadās arī no deputāta Zatulivitera priekšlikuma, jo būtībā svētki šobrīd nav tas svarīgākais, par ko mums vajadzētu tik daudz diskutēt un spriest. Mums vajadzētu ķerties pie nopietniem likumprojektiem. Tikai gribu vēl atbildēt deputātam Zatuliviteram: var teikt, ka tieši tāpēc mēs izskatījām šos svētkus, ka tiešām mēs negribam svinēt tās valsts svētkus un tās sistēmas svētkus, kura mūs novedusi līdz badam, līdz sabrukumam, līdz teroram, kādā mēs šobrīd dzīvojam, līdz tukšajiem veikalu plauktiem. Un šie svētki ir 7.oktobris, 7. un 8.novembris. Un tieši tāpēc arī bija lēmums, lai mēs nesvinētu šos svētkus, pārskatītu svētku datumus un pieņemtu jaunas svētku dienas. Bet pārējais, protams, viss atkarīgs no mūsu darba: kā mēs strādāsim, tā mēs svinēsim arī svētkus. Tagad varam pāriet pie balsošanas.

Priekšsēdētājs: Paldies deputātam Īvānam. Es domāju, ka sekretariāts varbūt vēlreiz dos zvanu tiem deputātiem, kuri uz iepriekšējo zvanu nereaģēja, bet atkal izgāja no plenārsēdes zāles. Priekšlikums ir sekojošs: vakar mēs pieņēmām pirmajā lasījumā, šodien mums būtu jābalso tikai par iespējamiem labojumiem. Tātad pirmais labojums šeit skāra 1.pantu – par svētku dienām – 24. un 25. vai 25. un 26.decembri, Ziemassvētkus, ziemas saulgriežus. Mums būtu jānobalso ar balsu vairākumu par šiem jautājumiem. Pirms mēs balsojam, es tomēr palūgšu reģistrēties visus deputātus, jo ir notikušas zināmas izmaiņas mūsu deputātu sastāvā. Rezultāts: 159. Triju deputātu vairs nav zālē no tiem, kas bija.

Pirmais mums ir balsojums ar vienkāršu balsu vairākumu no klātesošajiem 1.pantā sadaļā par svētku dienām. Darba grupas vadītājs ierosināja pirmo variantu – 24. un 25. Par to arī balsosim. Otrais balsojums būs – 25. un 26.decembris. Citu variantu pagaidām nav. (Zālē sarunas, troksnis.)

Godājamie deputāti! Lūdzu ieņemt savas vietas. Pirmais balsojums – 24. un 25.decembris. Rezultāts: 48 – par. Otrais balsojums – 25. un 26.decembris. Rezultāts: 104 balsis. Līdz ar to mēs esam akceptējuši 25. un 26.decembri kā svētku dienas – Ziemassvētku saulgriežus.

Nākamais labojums, kas tika izvirzīts, – par atceres dienām 2.pantā. Bija divi varianti. Jums izdalītajā tekstā ir minēts – lielinieku terora upuru diena. Redakcijas komisija nomainīja šo vārdu kā Ņkomunistiskā terora upuru piemiņas dienaÓ. Balsosim sākumā par šīm divām dienām. Mēs vakar nobalsojām, ka šie datumi ir atceres dienas. Tur nebija labojumu par šiem datumiem. Labojums ir par šo atceres dienu nosaukumu. Tātad redakcijas komisija piedāvā Ņkomunistiskā terora upuru piemiņas dienasÓ abiem šiem datumiem. Lūdzu balsošanas režīmu. 14.jūnijs, 25.marts – komunistiskā terora upuru piemiņas diena. Rezultāts: 112 balsis par, 31 pret, 8 atturas. Tātad ar balsu vairākumu esam akceptējuši šo variantu.

Nākamais – pie atceres dienām. Pēdējais, kurš it kā krievu tekstā neesot bijis, bet man te ir oriģinālteksts krievu valodā, kur šis datums ir. Tur tā nesaprašanās, bet visādā ziņā man liekas, ka te nekādu pretrunu nav. Tātad pēdējā no atceres dienām – 3.jūlijs, ebreju tautas genocīda atceres diena. Lūdzu balsošanas režīmu. Izteiksim savu attieksmi. Rezultāts: ar 108 balsīm par esam akceptējuši šo atceres dienu.

Godājamie deputāti! Otrajā lasījumā, apkopojot priekšlikumus par citu konfesiju tiesībām svinēt savus svētkus noteiktos datumos, tiek piedāvāts kā papildinājums pie 2.punkta vēl viens apakšpunkts ar sekojošu tekstu: ŅPareizticīgo, vecticībnieku un citu konfesiju piederīgie atzīmē Lieldienas un Ziemassvētkus tajās dienās, ko nosaka šo konfesiju tradīcijas.Ó Tas laikam aptver arī citas, par ko varbūt mēs šeit nerunājam. Mēs varam balsot tādā veidā? Varam. Lūdzu balsošanas režīmu. Rezultāts: ar 125 balsīm šis papildinājums ir pieņemts.

Godājamie deputāti! Šeit vēl rakstiski tika iesniegts priekšlikums. Deputāts Ivanovs no 38.vēlēšanu apgabala iesniedza rakstiski, ka viņš lūdz iekļaut svētku dienās 9.maiju kā Uzvaras dienu Lielajā Tēvijas karā un 7.novembri – kā Oktobra revolūcijas dienu. Vakar mēs pirmajā lasījumā konceptuāli spriedām par šo likumprojektu, šie svētki tika konceptuāli noraidīti, un šodien tie vairs nav izskatāmi. Šeit papildinājumi pie tā, ko mēs vakar nobalsojām un akceptējām, un labojumi pie tiem punktiem, ko mēs akceptējām.

Tādējādi mums ir tagad iespēja nobalsot par šo likumu kopumā un galīgajā variantā. Pirms balsošanas pie trešā mikrofona Tālavs Jundzis vēlas izteikties.

T.Jundzis: Es ļoti lūdzu sēdes vadītāju balsot par to rakstisko priekšlikumu, ko jums iesniedza trīs deputāti attiecībā uz 14.jūniju. Mēs ierosinājām rakstiski 14.jūnijā atzīmēt komunisma terora upuru piemiņas dienu. Tas nebūt nav viens un tas pats. Komunistiskā terora upuru piemiņas diena. Tātad komunisma upuru piemiņas diena. Simsons pamatoja mūsu priekšlikumu.

Priekšsēdētājs: Izskatīsim šo priekšlikumu. Lūdzu, pie pirmā mikrofona.

S.Dīmanis: Frakcija lūdz pirms balsošanas kopumā 10 minūšu pārtraukumu savstarpējām konsultācijām.

Priekšsēdētājs: Vispirms izlemsim jautājumu, ko ierosināja deputāts Jundzis deputātu grupas vārdā, – tātad izdarīt vēl vienu balsojumu, lai precizētu 14.jūnija atceres dienas nosaukumu, svītrojot no šī nosaukuma vārdu ŅteroraÓ. Mums ir jāatrisina šis jautājums, vienkārši nobalsojot. Lūdzu balsošanas režīmu. Rezultāts: ar balsu vairākumu šis labojums tiek pieņemts. Tātad galīgajā variantā 14.jūnijs – komunisma upuru piemiņas diena.

Godājamie deputāti! Mūsu Augstākās padomes sekretārs Daudiša kungs, vedot uzskaiti par balsojumiem, ir konstatējis, ka, pirmo reizi balsojot par 14.jūniju kā komunistiskā terora upuru piemiņas dienu, tika uzskaitītas 113 balsis. Tagad, pārbalsojot pēc deputāta Jundža un deputātu grupas pieprasījuma, šis variants, labotais variants, ieguva 78 balsis. Līdz ar to pēc vienkārša aritmētiska rēķina iepriekšējais ir ieguvis balsu vairākumu.

Lūdzu izteikties šajā sakarībā. Īsi apmainīsimies domām un tad pieņemsim galīgo lēmumu. Lūdzu, trešais mikrofons.

R.Krūmiņš: Es gribu atgādināt, ka pirmajā reizē uz balsošanu tika likti abi šie datumi par vienotu nosaukumu, otrajā reizē mēs balsojām tikai par 14.datumu. Tāpēc tur nevar būt salīdzināmi šie rezultāti.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, otrais mikrofons.

I.Silārs: Un, piebilstot pie sacītā, vēl gribu teikt, ka, runājot par 14.jūniju, bija tikai viens variants uz balsošanu. Otrais variants parādījās tikai šodien. Tādēļ salīdzināt mēs varam tikai šodien, ja uz balsošanu tiek likti abi varianti.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, pirmais mikrofons.

A.Plotnieks: Es atļaujos visiem atgādināt, ka tomēr tajā projektā, kas ir sagatavots otrajam lasījumam, ir formulējums, kuru mēs nenobalsojām. Varbūt to arī vajadzēja nobalsot un tad vērtēt?

Priekšsēdētājs: Šajā sakarībā laikam ir jāpiekrīt, pirmkārt, deputātiem, kuri atzīmēja, ka mēs pirmo balsojumu izdarījām par abiem datumiem ar vienotu nosaukumu. Šis labojums par 14.jūniju jāuzskata kā atsevišķs labojums, kurš ir ieguvis balsu vairākumu no balsojušo deputātu skaita un tātad ir akceptējams kā komunisma upuru piemiņas diena. Laikam citu iebildumu nav.

Otrkārt, ir apsverams deputāta Plotnieka priekšlikums, ka netika balsots variants, kurš ir izdalīts rakstiski. Es domāju, ka mums ir jābūt tādā gadījumā konsekventiem un jānobalso. Varbūt ir deputāti, kuri iestāsies arī par lielinieku terora upuru piemiņas dienu – 14.jūniju un 25.martu. Mēs par to tiešām tūlīt nobalsosim. Vispirms tikai vārds deputātam Teikmanim.

A.Teikmanis: Es atļaušos iebilst sēdes vadītājam un palūgšu pieturēties tiešām pie konsekvencēm, un par tiem jautājumiem, par kuriem mēs esam vakar nobalsojuši, par tiem šodien tomēr konsekventi nebalsosim. Ja mēs šodien nebalsojam par 7.novembri, 9.maiju, tad arī nebalsosim par 14.jūniju dažādos variantos, jo mēs vakar, kad skatījām 25.martu un 14.jūniju, nobalsojām, ka būs viens variants. Mēs balsojām gan par to, ka varētu būt dažādi varianti, gan – ka būs viens variants. Nobalsojām par vienu variantu. Lūdzu, nebalsosim šodien par to pašu otro reizi. Tāpēc nekāda Ņkomunisma upuru piemiņas dienaÓ vispār nevar būt likta uz balsošanu.

Priekšsēdētājs: Es ļoti atvainojos. Par to jau mēs nobalsojām un vairāk uz balsošanu neliksim, bet mēs vakar nobalsojām un akceptējām datumus, nevis redakciju, kādā veidā šie svētki jeb atceres dienas tiktu nosauktas. Tas ir atgādinājums deputātam Teikmanim.

Tātad uz balsošanu mēs liekam deputāta Plotnieka priekšlikumu – rakstisko variantu, kas ir iesniegts. Tātad – 14.jūnija un 25.marts kā Ņlielinieku terora upuru piemiņas dienaÓ. Lūdzu balsošanas režīmu. Rezultāts. Priekšlikums nav ieguvis vairākumu. Tātad mēs esam akceptējuši tādā redakcijā, kādā esam nobalsojuši.

Par 3.punktu mums nav jābalso, jo tur ir viss palicis tādā veidā, kā mēs esam šodien nobalsojuši. Visādā gadījumā, ja manas piezīmes nav neprecīzas un atmiņa mani neviļ, tad vakar mēs nenobalsojām atsevišķi 5.punktu, t.i., 4.punktu, par to, ka spēku zaudējuši iepriekšējie likumi, bet 5.punktu atsevišķi par likuma stāšanos spēkā no tā pieņemšanas brīža. Es tomēr aicinātu nobalsot atsevišķi par šo punktu, jo tas ir visai būtiski, tas iespaido šī likuma spēkā stāšanās kārtību. Lūdzu balsošanas režīmu. Rezultāts: ar balsu vairākumu esam akceptējuši arī šo 5.punktu.

Tagad, godājamie deputāti, pirms nobalsošanas mēs saņēmām frakcijas ŅLīdztiesībaÓ vadītāja Dīmaņa kunga iesniegumu par to, ka frakcija ŅLīdztiesībaÓ vēlētos 10 minūšu pārtraukumu pirms balsošanas kopumā par šo likumprojektu. Kādas ir deputātu domas? Nu, es domāju, būsim demokrātiski un šādu pārtraukumu piešķirsim. Tātad 10 minūšu pārtraukums no šī brīža. Tas ir frakcijas ŅLīdztiesībaÓ rīcībā. Ieslēgta ir laika skaitīšana.

(Pārtraukums)

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieks Andrejs Krastiņš.

Priekšsēdētājs: Ieņemiet vietas! (Zālē troksnis.) Lūdzu, reģistrēsimies. Rezultāts: 128 deputāti ir zālē. Divi deputāti nav reģistrējušies, kaut gan viņi visu laiku atradās savās vietās. Deputāts Stroganovs ienāca zālē. Godājamie deputāti, es esmu spiests tomēr atcelt šo reģistrēšanās rezultātu un atzīmēt to, ka mūsu 10 minūšu izsludinātais pārtraukums ir ieildzis vairāk nekā 15 minūtes. Es domāju, ka mums būtu attiecīgi ilgāk jāpastrādā šajā rīta plenārsēdē. Es lūdzu atkārtoti ieslēgt reģistrācijas režīmu. Rezultāts: 154 deputāti ir zālē saskaņā ar mūsu elektroniskās balsu skaitīšanas sistēmas datiem.

Pirms balsojuma vārds deputātam Sergejam Dīmanim frakcijas ŅLīdztiesībaÓ vārdā. Lūdza vārdu arī Dainis Īvāns – darba grupas paziņojumam.

S.Dīmanis: Cienījamie deputāti, es runāšu krievu valodā.  */Frakcija uzmanīgi izanalizēja likumprojektu par Latvijas Republikas svinamām dienām un par Latvijas Republikas piemiņas dienām. Frakcija uzskata, ka šis jautājums ir daudz nopietnāks nekā vienkārši jautājums par svinamām un piemiņas dienām. Sabiedriskā rezonanse valstī, PSRS, Latvijas Republikā būs ļoti nopietna, tāpēc, iekams mēs pieņemam šo lēmumu, nepieciešams ļoti nopietni padomāt. Frakcija ierosina izveidot saskaņošanas komisiju, lai šos jautājumus izstrādātu detalizēti. Mēs uzskatām, ka 9.maija svinēšanas noliegšana nostāda Latvijas Republiku līdzās fašistiskajai Vācijai. Vakar mēs noskaidrojām, ka Latvijas PSR piedalījās ar saviem iedzīvotājiem kā vienā, tā otrā pusē, bet šodien mēs pēc būtības parakstāmies tikai zem tā, ka Latvijas iedzīvotāji piedalījās pagājušajā karā tikai vienā pusē. Ievērojot, kāda attieksme veltīta 9.maija svētkiem visā pasaulē, mēs uzskatām, ka šāds mūsu lēmums būs pamatos nepareizs.

Otrais. Runājot par komunistiskā terora dienām. Šajā gadījumā, kā uzskata frakcija, sākas medības, medības uz komunistisko ideju, kura ir pasaules demokrātiskā procesa sastāvdaļa. Tieši tāpēc tikai totalitārās valstīs komunisti, komunistiskās idejas tiek nostādītas ārpus likuma. Tāpēc mēs vēlreiz atkārtojam savu priekšlikumu. Nepieciešams izveidot saskaņošanas komisiju, ja saskaņošanas komisija netiks izveidota, tad frakcija, ievērojot mūsu šodienas lēmuma sabiedriskās sekas, aiziet uz visu dienu, lai šajā jautājumā konsultētos ar saviem vēlētājiem. Paldies./

Priekšsēdētājs: Godājamie deputāti! Jūs noklausījāties deputāta Sergeja Dīmaņa runu. Tālāk es gribētu dot vārdu Dainim Īvānam, kā viņš lūdza, un pēc tam Augstākās padomes priekšsēdētājs Gorbunovs arī vēlas izteikties šajā sakarībā.

D.Īvāns: Cienījamie deputāti! Es jau vakar runāju par to, un man liekas, ka mēs visi vienojāmies par to, ka šis svētku dienu saraksts nav ne galīgs, ne pilnīgi izlemts. Ja mums kādreiz radīsies vajadzība vēl par kādu svētku dienu vai ja mums liksies, ka kāds formulējums ir jāizdara precīzāk, mēs to varēsim izdarīt. Mūsu galvenais mērķis šobrīd ir šie svētki, kas jāsvin nākošā gada sākumā.

Es gribētu atgriezties pie viena no mūsu balsojumu rezultātiem, jo man negribas tomēr palikt smieklīgam cilvēku acīs ar formulējumu, ko mēs nobalsojām, proti, par 14.jūniju: Ņkomunistu upuru terora dienaÓ, Ņkomunisma upuru terora dienaÓ. Padomāsim jēdzīgi, ko nozīmē komunisms un ko nozīmē komunistiskais terors. Komunistiskais terors – tā ir sistēmas terora diena. Kas ir komunisms? Komunisma nekad nav bijis. Komunisms ir filozofiska utopiska mācība, kura nekad nav realizēta praksē. Šīs teorijas vārdā ir realizēts komunistiskais terors. Tātad, ja mēs sakām, ka komunismam kā filozofijai ir kādi upuri, ja mēs nosaucam to par upuru dienu, mēs dziļi aizvainojam tos cilvēkus, kas cietuši šajā 14.jūnijā. Tas ir aizvainojums šiem cilvēkiem un tas ir kaut kāda mūsu viszinības vai visgudrības pacelšana. Tāpēc es tomēr lūgtu atgriezties pie šī 14.jūnija un atstāt šo iepriekšējo nosaukumu – Ņkomunistiskā terora upuru atceres dienaÓ.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Anatolijam Gorbunovam, Augstākās padomes priekšsēdētājam.

A.Gorbunovs: Godātie kolēģi! Deputāti! Tiešām, šis jautājums nav tik vienkāršs, kā mēs varbūt šeit mēģinām to risināt, vienkārši nobalsojot. Tā saukt šo dienu vai citādi, vai par atceres vai svētku dienu. Man tomēr liekas, ka mums šī diskusija parādīs sekojošo: jāvienojas par principiālo. Katrā ziņā šī saruna sākās ar to, ka mums ir dažas svētku dienas, oficiālas svētku dienas, kuras mūsu šīsdienas sabiedrībai liekas pilnīgi neloģiskas. Tiešām, ja tagad mēs esam konstatējuši, ka Oktobra revolūcijas rezultāts ir tāds, kāds viņš ir šodien, un ka šīs Oktobra revolūcijas rezultāts ir ne tikai Padomju Savienībā, bet arī Austrumeiropas valstīs un ka no tā visa tagad atsakās sabiedrība, tad, protams, svinēt Oktobra revolūcijas gadadienu kā valsts svētkus lielas loģikas nav. Acīmredzot tas arī ir pirmais jautājums, kāpēc sākās visa šī saruna par svētku un svinamām dienām. Jeb otra diena – Konstitūcijas diena. Es šaubos, vai vispār pat tie, kas stingri iestājas par PSRS Konstitūciju, šodien var pateikt, ka šī Konstitūcija ir tiešām mūsu valsts pamats, uz kura šī mūsu valsts, vienalga, kā mēs viņu uzskatām, var plaukt un zelt. Neviens, es domāju, to šodien nevar pateikt, un tāpēc svinēt šo dienu kā valsts svētkus un apmaksāt vēl izejamo dienu un tā tālāk būtu tiešām neloģiski.

Bet šeit mums izvirzījās daudzas citas lietas. Kas attiecas uz Jāņiem un Ziemassvētkiem, jau iepriekšējā Augstākā padome izteica savu attieksmi pret šīm dienām. Es domāju, ka lielu problēmu šeit nebūtu, ja tiešām ņemtu vērā to piezīmi, ko iepriekš Augstākā padome izdarīja, attiecinot uz citu konfesiju Ziemassvētkiem jeb uz citu ticīgo attieksmi pret šiem svētkiem. Kā jau šeit izskanēja domas, arī ar piezīmi, ka viņi pēc saviem ieskatiem to var darīt tad, kad viņiem ir šīs konfesijas svētki, lai tiešām būtu radītas vienādas iespējas to darīt.

Bet tagad padomāsim par pārējo! Vai tiešām mēs domājam, ka varam vienā pusdienā izlemt visas svētku dienas un atceres dienas un ka mēs te izlemsim nekļūdīgi? Mēs jau šeit ar komunismu tā diezgan neprecīzi izteicāmies, kā ar ideoloģiju vai ar terora upuriem un tā tālāk. Bet kāpēc mēs nevarētu tomēr iet sekojošu ceļu – vispirms atcelt svētkus, bet nevis iecelt svētkus. Un šajā sakarā tiešām atcelt oktobrī Konstitūcijas dienu, atcelt 7., 8.novembri, izteikt savu viedokli par Ziemassvētkiem, un, kas attiecas uz visiem pārējiem svētkiem, tad viņus vienkārši nodot kā projektu apspriešanā. Gan cilvēki izteiks savu viedokli, un mēs varēsim arī pēc tam lemt. Tagad mēs varam vienkārši konfrontēties savā starpā, un, šā vai citādi, mums bija jākonsultējas gan ar vienu pusi, gan otru. Es nebūt neko gaišu nepateikšu tajā apstāklī, ka gan jau vēl ar formulējumiem radīsies tādas pašas kolīzijas, kādas mums jau šeit ir radušās. Tāpēc mans ierosinājums – sākt ar svētku likvidēšanu šajā pusgadā, līdz gada beigām. Kas attiecas uz pārējiem, tad visu nopublicēt kā projektu. Tādā veidā mēs varētu vismaz konstruktīvi virzīties uz priekšu. Es saprotu, ka daudziem tas nav pieņemami, bet jūs nedomājiet, ka ar konfrontāciju mēs kaut ko panāksim un ka šie svētki ar konfrontāciju tiks svinēti. Šie būs nevis svētki, bet konfrontācijas svētki. To mēs varam panākt.

Priekšsēdētājs: Tika izteikti trīs viedokļi šajā sakarībā. Laikam arī mums viņi būtu jābalso tādā kārtībā, jo par visu mēs noteiksim balsojot. Tātad, pirmkārt, es gribētu izvirzīt uz balsošanu deputāta Dīmaņa frakcijas ŅLīdztiesībaÓ vārdā izteikto ierosinājumu nebalsot par likumprojektu kopumā, ko mēs gatavojamies nupat darīt, jo esam akceptējuši pirmajā lasījumā un otrajā lasījumā pēc punktiem, bet izveidot saskaņošanas komisiju, kurai arī būtu jāvienojas par šī likumprojekta galīgo tekstu. Tas ir pirmais ierosinājums.

Otrais ir deputāta Anatolija Gorbunova priekšlikums pārskatīt šo likumprojektu, atstāt tajā tikai to daļu, kas ir ietverta 4.punktā, kur atzīt svētkus par spēku zaudējušiem, un ierobežoties ar tām svētku un atceres dienām, kas ir svinamas vēl 1990.gadā, kas ir palicis līdz 1.janvārim. Pārējo kā projektu nodot plašai apspriešanai. Tas būtu otrs variants.

Ja gadījumā balsojuma rezultāti būtu tādi, ka mēs šodien tomēr pieņemam tādu likumu šajā sakarībā un lēmumu, tad stājas spēkā balsojums, ko ierosināja Dainis Īvāns, tas ir, ņemot vērā viņa argumentus, vēlreiz pārbalsot par 14.jūnija un 25.marta atceres dienu vienotu, kopīgu nosaukumu, pieturoties pie redakcijas komisijas varianta.

Tā kā tie ir ļoti atbildīgi balsojumi un lēmumi, es domāju, ka mēs varētu ļoti īsi vienas minūtes robežās izdiskutēt šo jautājumu šeit pat zālē un pēc tam arī balsot. Šādā sakarībā, cik es saprotu, frakcijas vārdā jeb arī savā vārdā vēlas paziņot deputāts Dinevičs pie pirmā mikrofona. Lūdzu.

J.Dinevičs: Runāšu savā vārdā, nav bijusi frakcijas sapulce un es nevaru visu vārdā teikt. Es gribētu cienījamiem Prezidija locekļiem un sapulces vadītājam atgādināt reglamentu. Mēs esam vienojušies par koncepciju. Koncepcija šim likumam tika pieņemta pirmajā lasījumā. Balsošana par jautājumiem, kas izriet ārpus šīs koncepcijas, kura jau ir pieņemta, man liekas, šodien nebūtu mērķtiecīga. Vienīgais, es gribētu lūgt atbalstīt deputāta Daiņa Īvāna priekšlikumu pārbalsot šo punktu, lai mēs patiesi varbūt nenonāktu diezgan apšaubāmā situācijā.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Sergejam Dīmanim.

S.Dīmanis: Es gribu izteikt priekšlikumu sākt balsošanu ar Gorbunova kunga priekšlikumu.

Priekšsēdētājs: Godājamie deputāti, es domāju, ka šajā situācijā reglaments ir brīnišķīga lieta, un pie tā mums ir jāpieturas, kaut gan lielo reglamentu mēs vēl neesam pieņēmuši, lai gan Augstākā padome ir spējīga pieņemt jebkuru lēmumu. Laikam būs pavisam nedemokrātiski, ja mēs noraidīsim iespēju izdarīt balsošanu par šādiem būtiskiem priekšlikumiem. Jo, pirmkārt, deputāta Gorbunova priekšlikums nemaina neko koncepcijā, viņš tikai maina šī likuma pieņemšanas kārtību. Tas pats attiecas uz deputāta Sergeja Dīmaņa priekšlikumu faktiski frakcijas ŅLīdztiesībaÓ vārdā, jo viņš ierosina mainīt šo pieņemšanas kārtību un secību, izsakot jautājumu par saskaņošanas vai samierināšanas komisijas izveidošanu. Tāpēc es domāju, ka mēs varam nobalsot, parādot attieksmi pret šiem ierosinājumiem un parādīt Augstākās padomes nostāju šajā sakarībā. Vārds uzziņai deputātam Jundzim.

T.Jundzis: Man būtu ierosinājums saskaņā ar reglamentu sākt pārtraukumu. Pārtraukumā es aicinātu sanākt Tautas frontes frakciju.

Priekšsēdētājs: Es domāju, ka Tautas frontes frakciju varētu aicināt sanākt frakcijas priekšsēdētājs Dinevičs, kurš pašlaik atrodas zālē, vai kāds no viņa vietniekiem. Tādas tiesības viņiem ir dotas, ne savādāk. Bet, kas attiecas uz pārtraukumu, neaizmirsīsim, ka mēs nupat 17 minūtes atpūtāmies un mums ir ļoti plaša dienas kārtība. Attiecībā uz pārtraukumu, ko var pieprasīt Tautas frontes frakcija, mums ir jāprasa šinī gadījumā frakcijas priekšsēdētājam Jānim Dinevičam, un viņam ir jāuzņemas atbildība par šo jautājumu.

Lūdzu, pirmais mikrofons.

S.Dinevičs: Tālavs Jundzis uzskata, ka vajadzīgs, bet mēs te kuluāros pakonsultējāmies ar vadību, un mēs neredzam nepieciešamību pašreiz taisīt pārtraukumu un ievilkt Augstākās padomes darbu.

Priekšsēdētājs: Tādējādi balsosim. Deputāts Sergejs Dīmanis atteicās no pirmā balsojuma par frakcijas priekšlikumu. Tādējādi kā pirmais priekšlikums un radikālākais ir deputāta Anatolija Gorbunova priekšlikums. Es to mēģināšu formulēt ļoti īsi. Tātad atlikt šī likumprojekta pieņemšanu pilnā apmērā, pieņemt tikai 4.punktā atsevišķas daļas, kas attiecas uz līdz šim svinamajām dienām 1990.gada otrajā pusgadā. Pēc šīs sēdes pārējo daļu nodot plašai apspriešanai. Tos svētkus apspriest, kas ir pirmajā pusgadā. Es gribētu lūgt vēlreiz pirms balsošanas reģistrēties, jo notika zināma kustība zālē. Rezultāts: 167 deputāti. Paldies.

Tagad, lūdzu, pirmais balsojums par deputāta Anatolija Gorbunova priekšlikumu. Lūdzu balsot. Rezultāts: par – 59 balsis, pret – 60, atturas – 46. Tātad šis priekšlikums nav ieguvis balsu vairākumu.

Nākamais priekšlikums ir frakcijas ŅLīdztiesībaÓ vadītāja Sergeja Dīmaņa priekšlikums nepieņemt šo likumprojektu, izveidot saskaņošanas komisiju un tikai pēc tās darba atkārtoti izskatīt šo jautājumu. Lūdzu balsošanas režīmu. Atgādināšu deputātam Krūmiņam, ka balsošanas laikā nenotiek debates. Arī šis priekšlikums nav guvis balsu vairākumu.

Tādējādi izvirzās trešais priekšlikums – pēc Daiņa Īvāna ierosinājuma pārbalsot atceres dienu sadaļā – 14. un 25.martu kā komunistiskā terora upuru piemiņas dienu ar vienotu nosaukumu abām atceres dienām. Es negribu komentēt, Dainis Īvāns to ir izdarījis. Es domāju, ka, pieņemot šādu lēmumu, mēs būsim atcēluši iepriekšējo balsojumu šajā jautājumā par labojumu. Tātad labojums sekojošs: atceres dienu daļā – 14. un 25.marts kā komunistiskā terora upuru piemiņas diena. Abām atceres dienām vienots nosaukums. Lūdzu balsošanas režīmu. Ar balsu vairākumu, ar 102 balsīm, Daiņa Īvāna labojums tiek pieņemts, un mēs ieviešam 14. un 25.martu ar vienotu nosaukumu – komunistiskā terora upuru piemiņas diena.

Pirms balsošanas kopumā par šo likumprojektu, kā mēs zinām, frakcija ŅLīdztiesībaÓ paziņoja, ka viņi atstās sēžu zāli. Lūdzu, pagaidīsim un pēc tam pārreģistrēsimies.

Paldies, frakcija ŅLīdztiesībaÓ un neatkarīgais deputāts Aleksejevs ir atstājuši zāli.

Par balsošanu. Pie trešā mikrofona deputāts Dozorcevs.

V.Dozorcevs:  */Par balsošanas motīviem. Lieta nav tā, kāda ir frakcijas ŅLīdztiesībaÓ reakcija uz šo projektu, par kuru mēs tūlīt balsosim. Svarīga ir iedzīvotāju reakcija uz šo projektu. Es domāju, ka visā šajā tekstā ir viena pretruna, nevis pretruna, bet tas, kas sabiedrībā var izsaukt konfrontācijas momentus, bet pārējā es varu prognozēt mierīgu reakciju uz visu šo dokumentu. Jautājums par 8.maiju. Ja šajā dokumentā būtu ierakstīts 9.maijs, diena ar to pašu formulējumu, – to pamatot vienkārši pašreiz nav laika, bet, ja vajag, lūdzu, es pamatošu, kāpēc nav sevišķas starpības formulējumā, bet ir starpība šīs dienas uztverē, – tad mēs diezgan vienkārši atrastu kopēju valodu ar iedzīvotājiem. Un, ja mēs apmainītu 8.maiju pret 9., tādas reakcijas, kāda šodien tika izsaukta frakcijā ŅLīdztiesībaÓ, sabiedrībā nebūtu./

Priekšsēdētājs: Šāds ir jūsu priekšlikums balsošanai, es tā sapratu.

V.Dozorcevs: Mans priekšlikums ir labot šo punktu un balsot par to dokumentu.

Priekšsēdētājs: Paldies. Pirmais mikrofons.

J.Škapars: Šoreiz šajā jautājumā konfrontāciju mēs izraisījām tomēr diezgan nevajadzīgi. Kāpēc? Man šķiet, ka šo jautājumu, kas ir nopietns un ļoti delikāts pēc saviem formulējumiem, mēs gatavojam visai sasteigti. Mums pastāv reglamentā noteikta kārtība, ka visus jautājumus izskatām tajā vai citā pastāvīgajā komisijā. Acīmredzami te bija vairākas pozīcijas, un tās mums vajadzēja ļoti nopietni izspriest, izanalizēt un tikai tad pieņemt attiecīgus lēmumus. Man šaubas izraisa šis komunisma terors pēc sava formulējuma. Vai tā vajadzēja rakstīt? Un dažas vēl citas pozīcijas. Es domāju, ka tās prasīja, lai mēs ļoti nopietni izsvērtu pirmām kārtām komisijā. Es domāju, ka šis jautājums prasa, lai mēs to apspriestu un pieņemtu arī frakcijā. Domāju, ka mēs apgājām šīs ļoti nepieciešamās Augstākās padomes institūcijas.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, trešais mikrofons.

E.Kide: Es gribētu runāt tieši par formulējumu, kurš bija sākumā, tas ir, lielinieku terors, nevis komunistiskais terors. Konflikts izcēlās pēc tam, jo lielinieku terors ir ierobežots.

Priekšsēdētājs: Es lūdzu deputātus neatstāt zāli.

E.Kide: Es lieku priekšā projekta pieņemšanu atlikt, apspriest frakcijā, komisijās un tad nākt pie galīgā slēdziena.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, pirmais mikrofons.

A.Plotnieks: Godājamie kolēģi! Man šķiet, ka mēs pašreiz uzkurinām kaislības, aizmirsdami atkal kārtējo reizi, kur un kad mēs atrodamies. Mēs varam šeit balsot un gandrīz vai vienbalsīgi pieņemt jebkuru lēmumu, bet atcerieties, ka šeit nebeidzas Latvija, šajā zālē, un ka Latvija šodien ir ļoti dažāda. Spēlējot šādā veidā azarta spēles, es atļaušos izteikties, ka mēs varam nonākt pie ļoti bēdīgas situācijas konkrēti šai sakarībā. Likumdošanas jautājumu komisija bija pamatā vienisprātis ar kuriem mēs konsultējamies, ka jautājums ir pāragrs un nav sagatavots.

Tālāk. Šobrīd zālē mēs ar vieglu roku izlēmām vienā vai otrā gadījumā, es atļautos teikt, citēt formulas triumfa vārdā jautājumu tā, ka tas neizbēgami izraisīs konfrontāciju. Ko mēs ar to gribam panākt? Mēs gribam parādīt, ka esam ļoti vareni. Es atvainojos, mēs neesam vareni. Mēs nespējam republiku kontrolēt. Tātad atjēgsimies un sāksim domāt tomēr, lai mūsu lēmumi būtu tādi, kas uz ielas neizraisītu konfrontāciju. Šajā sakarībā ir jāatzīst paškritiski, ka jautājums nav sagatavots, jautājums ir jāizskata vairākās komisijās, arī Likumdošanas jautājumu komisijā. Viss ir jāizvērtē, sākot un beidzot ar formulām, un tikai tad ir jāliek uz galda. Katrā ziņā šodien es ierosinātu neforsēt.

Priekšsēdētājs: Trešais mikrofons.

J.Lagzdiņš: Godātie kolēģi! Es vienmēr esmu iestājies par to, lai mēs pieņemtu likumus un tādus normatīvos aktus, kurus reāli varētu izpildīt. Bet, kolēģi, es vienmēr iestāšos un esmu iestājies par to, lai mēs izbeigtu šo gļēvulību, izbeigtu demonstrēt šo vārgulību, demonstrēt bailes. Beidzot, kolēģi, mums jāsaprot, ka no mūsu spēka, no mūsu konsekvences atkarāsies viss. Galvenokārt no tā. Es aicinu balsot un izbeigt debates.

Priekšsēdētājs: Es domāju, ka jādod arī pārējiem vārds. Ļoti interesanti, kur visi šie deputāti bija vakar un šodien no rīta? Tie, kuri tagad šo likumprojektu uzskata par nesagatavotu un nevajadzīgu. Ārkārtīgi interesanti. Lūdzu, otrais mikrofons.

D.Īvāns: Es pilnīgi atbalstu Lagzdiņa priekšlikumu. Mums ir jānobalso par šo likumprojektu. Principā varētu padomāt par Dozorceva priekšlikumu, kaut gan es domāju, ka nekāda pamata konfrontācijai nebūs, ja šo likumprojektu pieņems. Konfrontācija sāksies tad, ja mēs tagad sāksim lēkāt un svaidīties, jo pamatīgāk sagatavot šo likumprojektu nevar. Jūs paši skaidri redzējāt apspriežot – katram ir savas domas un katrs pie šīm domām paliek. Un, ja mēs pie kompromisa esam nonākuši, tad tomēr vajag iet līdz galam, šo kompromisu realizējot.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, pirmais mikrofons.

I.Briņķe: Cienījamie kolēģi! Līdz šim visus svarīgākos likumus tomēr esam devuši tā saucamajai tautas apspriešanai, jo tie faktiski būs tautas svētki. Es tāpēc ļoti brīnos, kāpēc mēs tik steidzīgi tomēr lemjam un nepublicējam tautas apspriešanai. Tie taču būs tautas svētki, nevis parlamentāriešu svētki.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, otrais mikrofons.

J.Dobelis: Es domāju, ka pretējā frakcija jebkurā gadījumā būtu šeit meklējusi konfrontāciju. Tā nav nekāda atrunāšanās, ka tas vai kaut kāds cits iemesls. Viņi vienmēr ir meklējuši un meklēs šo konfrontāciju. Uz to ir jābūt katru dienu gatavam.

Otrkārt, nav nekāda gara un plaša apspriešana par šīm dienām, – mēs visi zinām, ka tās ir svētki. Mūsu dienas. Un, ja ir vēlēšanās papildināt kaut ko, tādā gadījumā mums ir iespēja vēl to izdarīt. Bez tam, kas attiecas uz visiem šiem izskaidrošanas darbiem, arī to mēs varam veikt. Tas ir mūsu spēkos.

Un pēdējais – es atgādinu, ka deputāts Plotnieks nav Tautas frontes frakcijas sastāvā. Ja jūs runājat, deputāt Plotniek, jūs varat runāt tikai savā vārdā.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, trešais mikrofons.

R.Krūmiņš: Arī es atbalstu to deputātu nostāju, kuri iestājas, ka šis likums ir jāpieņem nekavējoties, jo šī neizlēmība grauj gan mūsu frakcijas, gan arī visas Augstākās padomes reputāciju. Es to ar pilnu atbildības sajūtu saku savu vēlētāju vārdā, jo tieši šī neizlēmība... lai arī cik vienā vai otrā gadījumā nepilnīgi un varbūt pat slikti būtu šie likumi, bet autoritāti, kura mums ir svarīga tieši šinī brīdī, mēs varam iegūt tikai ar konsekventu un mērķtiecīgu rīcību.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, pirmais mikrofons.

Dz.Ābiķis: Es tomēr aicinātu apspriest vēl rūpīgāk deputāta Dozorceva priekšlikumu. Mēs visi ļoti labi zinām, ka antihitleriskās koalīcijas valstīs svin 8.maiju. Pareizāk sakot, atzīmē kā atceres dienu 8.maiju. Bet tomēr krievu tautai tie ir ārkārtīgi svētki. Tie ir tie lielākie svētki. Es saprotu, šeit ir Latvija, bet derētu padomāt. Es neesmu ne par, ne pret, bet tieši šo pozīciju deputāti varētu izdiskutēt.

Kas attiecas uz komunistiskā terora upuru piemiņas dienu, tur nevar būt nekādu domu, tas tā ir jāatstāj. Mēs taču nevaram aizvērt acis, kas notiek Ukrainā, Krievijā un visur. Kaut kādas runas par šo tēmu vajadzētu vispār izslēgt.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, pirmais mikrofons. Un tad laikam beigsim šo diskusiju.

J.Bojārs: Es gribētu vienīgi, lai mēs pārdomājam vienu momentu. Pretējai pusei būs ārkārtīgi viegli noorganizēt, lai 9.datumā viņi nenāktu darbā un lai Oktobra svētkos viņi nenāktu darbā. Drusciņ pasēdēsim kaut piecas minūtes un padomāsim. Ko mēs te varam darīt un vai tas mums ir izdevīgi? Turpretī pārējiem mūsu svētkiem krievi labprāt pievienosies. Tas ir pilnīgi skaidrs. Bet viņiem noorganizēt, lai 9.maijā viņi nenāk darbā un Oktobra svētkos, – tas neko nemaksā. Un kas no tā iznāks? Nē, tas nav joks šajos apstākļos.

Un otrs – vēl vienu momentu es gribētu likt jums pārdomāt. Pasaulē, nu, vismaz es momentā nevaru pateikt, ir kādas sešas samērā demokrātiskas un ļoti lielas kompartijas. Eirokomunistiskās, kas visnotaļ noliedz staļinismu kopš seniem laikiem. Tā ir Francijas kompartija, tā ir Itālijas kompartija, tā ir kompartija Zviedrijā, bez kuras palīdzības visus pēckara gadus sociāldemokrāti nebūtu varējuši noturēties pie varas, jo viņiem vienmēr četru piecu balsu pietrūka, un vēl vesela rinda partiju. Ņemsim vērā, ka daudzās Eiropas valstīs ir divas kompartijas. Viena ir prostaļinistiska, un otra ir eirokomunistiska. Tikai padomāt vēl pie formulas taktiskuma, – vairāk ne uz ko es neaicinu. Ŋ iem datumiem jābūt ar tādu vai citādu formulu, teroram jābūt, bet jāpadomā, lai šeit nebūtu tāds moments, kas var apvainot jeb aizskart ļoti lielās un populārās partijas šajās valstīs. Tur vajag vienkārši padomāt. Mums piecu minūšu steiga neko nedos. Šajā sakarībā es piekrītu Ŋ kapara kungam, ka tāda saprātīga un otrreizīga piedomāšana pie šiem jautājumiem būtu ļoti vēlama.

Priekšsēdētājs: Godājamie kolēģi deputāti! Pirms deputāta Bojāra uzstāšanās es atļāvos pateikt, ka tā laikam ir pēdējā diskusija. Es domāju, ka šajā jautājumā katrs no mums varētu izteikt savas domas. Es tomēr gribētu uzurpēt šeit sēdes vadītāja varu un palūgt kolēģus, kas pašlaik atrodas pie mikrofoniem, tagad atturēties no diskusijām un izvērtēt sekojošus jautājumus. Es gribētu likt uz balsošanu vienu priekšlikumu – deputāta Dozorceva priekšlikumu tajā sakarībā, ka jau vakar mums izskanēja domas, ka Latvijā Otrā pasaules kara aktīvā karadarbība beidzās tieši 9.maijā Kurzemes katlā. Un, ja mēs pieminam Otrā pasaules kara upuru dienu, zināma loģika tur varētu būt. Tas arī varētu būt zināms kompromiss politiskā noregulējuma ceļā. Pārējie deputāti šeit katrs izteica savas domas. Cik tad vienota ir Tautas frontes frakcija un cik mēs esam vienoti, – to noteiks mūsu balsošanas kopējais rezultāts, balsojot par šo likumprojektu.

Es aicinu visus godājamos deputātus, kuri atrodas zālē, reģistrēties, atzīmēt savu klātbūtni šajā brīdī un pēc tam izlemt šī likumprojekta likteni balsojot. Sākumā balsosim par Dozorceva kunga ieteikto labojumu un pēc tam par šo likumprojektu kopumā. Lūdzu, reģistrēsimies. Rezultāts: 121 deputāts atrodas zālē.

Pirmkārt, mums ir jānobalso par Dozorceva kunga iesniegto labojumu – datumu Ņ8.maijsÓ nomainīt uz 9.maiju. Šeit ir nepieciešams vienkāršs balsu vairākums, lai pieņemtu vai noraidītu šādu priekšlikumu. Pēc tam mums ir nepieciešama 101 balss, ja mēs gribam, lai šis likumprojekts tiktu pieņemts kā likums. Lūdzu balsošanas režīmu un lūdzu izteikt savu attieksmi attiecībā uz Dozorceva kunga labojumu, tas ir, 8.maija datumu nomainīt ar 9.maiju. Rezultāts: 101 balss. Labojums iegūst absolūto vairākumu.

Godājamie deputāti, es jūs aicinu izteikt savu attieksmi attiecībā uz likumprojektu ŅLatvijas Republikas likums par svētku un atceres dienāmÓ tajā redakcijā, par kuru pa punktiem mēs esam arī, ieskaitot pēdējo labojumu, nobalsojuši. Lūdzu balsošanas režīmu. Rezultāts: ar 115 balsīm likums ir pieņemts un stājas spēkā nekavējoties. (Aplausi.)

Es domāju, ka pašā reizē mums tagad ir 30 minūšu starpbrīdis. Pirms starpbrīža vārdu paziņojumam par apbalsošanu lūdz Zeltkalnes kundze.

B.Zeltkalne: Es ļoti atvainojos, es nevienu negribu apbalvot. Bet vai nevarētu palūgt apbalvošanas komisiju uz piecām minūtēm blakus telpās.

J.Dinevičs: Kolēģi, viens paziņojums frakcijas vadības vārdā. Jūs redzat, kāda šodien ir situācija. Kolēģi, mums ir jāpierāda, ka šodien mēs varam novest šo darbu līdz galam. Nedod Dievs, ka pazūd kāds un mums nav šī kvoruma. Šiem 121 ir jābūt līdz dienas beigām.

(Pārtraukums)

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieks Andrejs Krastiņš.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāti, ieņemiet vietas! Mūsu pārtraukuma laiks ir garām. Sakarā ar grafiku plenārsēdē pašlaik mēs strādājam līdz plkst. 14.00.

Ja godājamie deputāti Budovskis un Strīķis varētu ieņemt vietas, tas būtu brīnišķīgi, mēs uzreiz varētu sākt reģistrēties. Lūdzu reģistrācijas režīmu. Rezultāts: 116. Pieci deputāti iztrūkst no tā skaita, kas bija rīta sēdē. Vēl ir vairāki deputāti, kas aizmirsuši reģistrēties. Pārreģistrēsimies no jauna. Ja deputāts Jundzis pasteigsies, viņš paspēs reģistrēties. Rezultāts: 124. Labi, es domāju, ka mēs varam uzsākt savu darbu.

Tātad, pirmkārt, mums ir jāizšķiras par mūsu tālākās dienas kārtības secību. Es gribētu atgādināt godājamiem deputātiem, ka vakar mēs nobalsojām, ka balsu skaitīšanas komisija ziņos par mūsu vakardienas problemātisko balsojumu par PSRS tautas deputātiem. Vajadzētu izskatīt 10 minūtes līdz pārtraukumam. Tā kā mums pirmās rīta sēdes dienas kārtība tika izmainīta, tad šajā sakarībā mums būtu no jauna jālemj, kad mēs izskatām šo jautājumu. Vēlams laikam to izskatīt pēc iespējas ātrāk, kamēr visiem ir svaigā atmiņā, par ko un kā mēs balsojām.

Otrs jautājums ir par lēmuma projektu par Rīgas pilsētas ekonomiskās un sociālās attīstības 1990.gada plāna izmainīšanu. Tur ir izsauktas attiecīgās amatpersonas, kuras piedalās plenārsēdē, un laikam nebūtu vēlams viņas aizkavēt.

Bez tam mums, protams, ir jautājums par akciju sabiedrību. Mums ir jāizlemj, kādā kārtībā mēs šos jautājumus izskatīsim. Tas ir, vai mēs pieturēsimies pie sava vakardienas balsojuma un kā pirmo izskatīsim par PSRS tautas deputātiem, par balsošanas rezultātiem, vai sāksim ar Rīgas pilsētas ekonomiskās un sociālās attīstības plāna izmaiņām. Vai ieinteresētās puses nevēlētos izteikt savu viedokli? Laikam ir atbildīgie ziņotāji no balsu skaitīšanas komisijas? Tas būtu Geidāna kungs. Par šo mūsu dienas kārtības trešo punktu arī lūdzu ziņotāju ziņot par saviem apsvērumiem.

I.Geidāns: Cienījamo plenārsēdes vadītāj! Cienījamie kolēģi! Varbūt tiešām mēs dosim priekšroku visiem uzaicinātajiem, izlemsim viņu jautājumu un pēc tam savas iekšējās lietas.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, kas mums ir ziņotāji par dienas kārtības trešo punktu? Deputāts Repša. Lūdzu, tribīnē. Pārējos deputātus pēc tam es lūgšu ieņemt savas pastāvīgās darba vietas, lai mēs atkārtoti varam reģistrēties pirms balsojumiem.

R.Repša: Cienījamie deputāti! Kaislības un viedokļi, un sadursmes virmo ne tikai augstās politiskās sfērās, bet arī ne mazāk svarīgajās pašvaldībās. Saskaņā ar likuma par pilsētu pašvaldību 11.pantu, ja pilsētas rajonu padomes atsakās piekrist rajona, pilsētas vai republikāniskās nozīmes projekta realizācijai, jautājumu izlemj Augstākā padome.

Šāda konfliktsituācija, kura prasa ātru risinājumu, pēdējā pusgada laikā izveidojusies starp Rīgas pilsētas izpildkomiteju un Zemgales priekšpilsētas Tautas deputātu padomi sakarā ar sešpadsmitstāvu dzīvojamās mājas Nr.52 celtniecību Vienības gatvē 168, ŅZiepniekkalna–2Ó mikrorajonā. Konfliktsituācijas attīstība izstāstīta uzziņā, kas ir jūsu materiālos. Septembrī lieta nonāca līdz mūsu komisijai, kura, izskatījusi iesniegtos materiālus un iepazinusies ar situāciju uz vietām, konstatēja, ka sešpadsmitstāvu dzīvojamās mājas celtniecība Vienības gatvē, ŅZiepniekkalna–2Ó mikrorajonā notiek, rupji iejaucoties individuālās apbūves vidē, tādējādi krasi pasliktinot vietējo iedzīvotāju dzīves apstākļus. Sākotnēji bija paredzētas četras šādas mājas, bet, pateicoties iedzīvotāju protestiem, vienas celtniecība netika uzsākta jau agrāk. Tagad strīds ir ap māju Nr.52, par kuras likteni ir jālemj mums šeit. Arī arhitekti un projekta autori atzīst, ka minēto māju novietojums nav bijis veiksmīgs un būtu vēlams atteikties no mājas Nr.52 celtniecības. Faktiski vienīgā instance, kura aizstāv celtniecības turpināšanu, ir Rīgas pilsētas izpildkomiteja, kurai, protams, šajā sakarībā rodas grūtības un kurai, protams, pirmajā vietā ir ekspluatācijā nododamo dzīvokļu daudzums. Mūsu komisija piekrīt, ka dzīvokļi pilsētai jāgādā, taču to nevar darīt tādā veidā, ka vienas cilvēku daļas problēmas tiek atrisinātas uz citu cilvēku rēķina. Šāda prakse ir turpinājusies daudzus gadus, vienreiz jāliek punkts. Mans priekšlikums ir nediskutēt par konkrētām detaļām, bet lemt šo jautājumu principiāli. Ja mēs, runājot par pašvaldībām, uzsveram, ka vietējo jautājumu risināšana un noteikšana ir jādod zemāka līmeņa padomju rokās, tad mums šinī gadījumā jāaizstāv Zemgales priekšpilsētas padomes pozīcijas un jāpieņem šis lēmums.

Vēl pāris momentu. Izskanēja bažas, ka Augstākā padome ar laiku var pārvērsties par tādu savdabīgu sūdzību izskatīšanas instanci un ka mēs te nogrimsim šādu konfliktsituāciju risināšanā. Šeit es gribētu atbildēt, pirmkārt, ka tāda situācija nebūtu iespējama tīri objektīvi, jo katra no šīm konfliktsituācijām ir samērā rūpīgi jāizskata komisijā. Tas prasa iedziļināšanos un tātad arī laiku. Maz ticams, vai, ņemot vērā komisiju ierobežotās caurlaides spējas, mēs varētu tikt apbērti ar tāda rakstura lietām. Otrkārt, man liekas, ka šīs konfliktsituācijas risinājumam vajadzētu kalpot par stimulu, lai mēs jau drīzākā nākotnē, kad tiks apskatīts jautājumu komplekss, kas saistās ar pašvaldībām, ar likumiem, kas šajā jomā ir jāpieņem, tajā skaitā it īpaši Rīgas pilsētas pašvaldības likums, ieprojektētu tādas normas un tik precīzi nodalītu kompetences sfēras starp dažādu līmeņu padomēm, ka šādi konflikti mums nerastos.

Tālāk. Par turpmāko apspriešanas secību, kas te tūliņ notiks. Ir uzaicinātas un atrodas zālē visas ieinteresētās puses. Konkrēti – Zemgales priekšpilsētas Tautas deputātu padomes priekšsēdētāja Strodes kundze, Rīgas pilsētas galvenais arhitekts Gunārs Asaris. Sakarā ar Andreja Inkuļa, Rīgas pilsētas izpildkomitejas priekšsēdētāja, atrašanos komandējumā Rīgas pilsētas izpildkomitejas viedokli pārstāv Tropa kungs, kurš ir kapitālās celtniecības pārvaldes priekšnieks, bet kurš diemžēl laikā, kad mēs šo jautājumu studējām komisijās, tur nepiedalījās. Es gribētu tagad varbūt likt priekšā neuzdot jautājumus man. Es domāju, ka uz jautājumiem par kaut kādām speciālām detaļām šinī lietā, kas jums varbūt te var rasties, vislabāk varētu atbildēt mūsu viesi. Mēs varētu dot pēc kārtas katram no viņiem vārdu, droši vien uz trim, piecām minūtēm. Mēs tad redzētu visu šo viedokļu kolīziju. Es domāju, ka tā būs pilnīga aina. Tad varbūt varētu arī bez kaut kādu garu diskusiju turpināšanas pieņemt lēmumu balsojot. Es domāju tā: ja mēs te pārāk mēģināsim iedziļināties visā tajā jautājumā no tīri tehniska viedokļa, tad pēc būtības mums bezmaz vai vajadzētu kāpt autobusā un braukt uz notikuma vietu un tad vērtēt.

Es domāju, ka Augstākā padome nevar iet pa šādu ceļu. Mums šie jautājumi jārisina konceptuāli un principiāli. Mūsu rīcībā ir visi pieņemtie likumi, lēmumi. Katra no šīm instancēm ir izteikusi savu viedokli attiecīgos lēmumos, un es domāju, ka mums pilnīgi pietiek garīgās barības materiālu, lai izteiktu savu viedokli un pieņemtu galīgo lēmumu šinī jautājumā. Tas man būtu viss.

Priekšsēdētājs: Vai piekritīsim ziņotāja piedāvātajam jautājuma apspriešanas plānam noklausīties piecas minūtes visas ieinteresētās personas, kas ir uzaicinātas? Pēc tam debatēs varētu uzstāties deputāti par šo jautājumu. Deputātam Einaram Repšem ir savs viedoklis. Lūdzu, otrais mikrofons.

E.Repše: Tā kā mums acīmredzot šeit rokās ir komisijas viedoklis, es piedāvāju uzklausīt tikai to ieinteresēto pusi, kura iebilst pret šādu risinājumu. Un tad pieņemt lēmumu, darīt to laika taupīšanas nolūkos, jo jau no rīta zālē gaida uzaicinātās personas, kas saistītas ar ekonomisko likumu apspriešanu.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, trešais mikrofons.

J.Dobelis: Es gribētu teikt, ka debatēs ir pieteicies Tropa kungs. Ja nu kādam gribas vēl ļoti uzstāties, tad varētu pieteikties debatēs. Pagaidām ir divi cilvēki, kuri vēlas uzstāties debatēs.

Priekšsēdētājs: Debatēs uzstājoties, tiek liegta iespēja uzdot jautājumus. Bet iespējams, ka deputāti būtu ieinteresēti uzdot kādus precizējošus jautājumus. Tāpēc es atļaušos, jo iebildes nedzirdēju, tomēr ziņotāju piedāvāto variantu īsināt un, ņemot vērā, ka ir tikai trīs uzaicinātās personas šinī jautājumā, par šo jautājumu katram no viņiem dot līdz piecām minūtēm atbildēm uz kādu jautājumu. Tad debatēs varētu piedalīties arī tie, kas ir pierakstījušies. Nav iebildumu? Es domāju, ka priekšroka laikam būtu dāmai.

Lūdzu, vārds Strodes kundzei – piecas minūtes uzstāšanās, atbildes uz jautājumiem – pēc tam. Jautājumus tikai pēc būtības, pavisam konkrētus.

Z.Strode, Zemgales priekšpilsētas TDP priekšsēdētāja: Cienījamie Latvijas Republikas Augstākās padomes deputāti! Jauno objektu celtniecības sākums dzīvojamā masīvā ŅZiepniekkalnsÓ krasi pasliktināja iedzīvotāju sadzīves apstākļus. Mainījās gruntsūdens līmenis, apkārtējo māju sienās sāka parādīties plaisas. Iedzīvotāji visās pilsētas varas iestādēs griezās ar lūgumu apturēt celtniecību. Laikam necerot sagaidīt varas iestāžu atbalstu, šā gada vasarā iedzīvotāju protesti ieguva stihisku, es teiktu, pat nelikumīgu raksturu. Celtniecības tehniku iedzīvotāji sāka bojāt ar cirvjiem. Rajona padome, protams, saprot, ka māja ir uzprojektēta saskaņā ar celtniecības standartiem un normatīviem, taču ikviens, kas iepazīstas ar konkrēto situāciju uz vietas, saprot, ka šāda arhitektu un celtnieku radīta vide ir antihumāna, neatbilstoša cilvēka mentalitātei un sadzīves apstākļiem. Minētie argumenti, kā arī tas faktors, ka sociālās infrastruktūras objekti rajonā absolūti nav uzcelti, bija par iemeslu rajona padomes pieņemtajam lēmumam 5.sesijā 11.jūlijā, lēmumam par trešās mājas celtniecības apturēšanu mikrorajonā ŅZiepniekkalns–2Ó. Mūsu lēmumu noprotestēja Rīgas pilsētas izpildkomiteja, kura 20.jūlija lēmumā uzskatīja Tautas deputātu padomes sesijas lēmumu par nepamatotu un uzdeva galvenajai kapitālās celtniecības pārvaldei celtniecības darbus turpināt. Īsumā tāda ir šī jautājuma vēsture.

Priekšsēdētājs: Vai ir kādi jautājumi? Nav. Paldies jums. Tagad mēs varētu aicināt Asara kungu arī šādam piecu minūšu ziņojumam.

G.Asaris, Rīgas pilsētas galvenais arhitekts: Godātais priekšsēdētāj, godātie deputāti! Es gribētu ļoti īsi pievērst jūsu uzmanību šim gadījumam. Absolūti piekrītot, ka tas nebūtu jūsu līmeņa jautājums, tomēr gribu vērst uzmanību uz to, ka konkrētajā situācijā tas ir rezultāts, kur mēs esam nonākuši ar masveida industriālo celtniecību. Es domāju, ka visiem ir skaidrs, ko nozīmē šie 16, 9, 10 stāvu būvniecības monstri pašreizējā situācijā. Bet tas ir rezultāts tam, ka visu laiku sistemātiski inženiertehniskā ziņā netiek sagatavotas jaunās teritorijas pilsētas apbūvei. Jebkurā vietā, kurā mēs arī šos lielos monstrus novietotu, izvietotu, ja tur ir inženierkomunikācijas – ūdensvads, kanalizācija, tās nonāks pretrunā ar esošo apbūvi.

Konkrētā situācija ir ļoti specifiska no pilsētbūvnieciskā viedokļa. Braucot pa Vienības gatvi, atcerieties to un paskatieties uz šīm ēkām! Sešpadsmit stāvi pie mūsu lēzenās pilsētas! Kur mēs varam šos lielos akcentus likt kā pilsētbūvnieciskus akcentus? Tie ir novietoti uz ielas ass, jo Vienības gatve tur nogriežas, un tie ir novietoti arī uz jaunā Jelgavas iebraucamā ceļa ass. Ļoti labi redzams būs, kā iebraucot pilsētā, tā arī no pilsētas maģistrāles izbraucot ārā no pilsētas. Jau šodien dabā jūs pirmo ēku varat redzēt ļoti labi pat virs kokiem. Bija domāts vēl otro un trešo ēku kā tādus vertikālus akcentus. Ja mums šodien ir jāaprij šīs mūsu celtniecības kombināta jaudas un jāizvieto, tad vismaz tās ir jāizvieto ar kaut kādu pilsētbūvniecisku loģiku. Šeit šī pilsētbūvnieciskā loģika ir un bija, un paliek. Protams, mēs esam nonākuši šinī nepatīkamajā konfliktā ar vietējiem iedzīvotajiem sakarā ar šo masu stāvu apbūvi. Tas ir rezultāts, kur mēs esam nonākuši.

Es absolūti varu piekrist šim lēmumam ar noteikumu, ka tādā gadījumā praktiski šādu sešpadsmitstāvu māju būvniecība mums ir jāpārtrauc, jo citu brīvu teritoriju un inženiertehniski sagatavotu teritoriju mums nav. Šī vieta jau lielā mērā ir cietusi no tiem būvdarbiem, kas ir, bet meklēt citu vietu nozīmē meklēt jaunu konfliktu. Mums ir jāapzinās, ka tādā gadījumā mēs praktiski pārtraucam šādu lielu ēku būvniecību Rīgā, par ko es, protams, esmu par, jo tā nav pietiekami raksturīga ne pilsētai, ne izdevīga iedzīvotājiem, ne arī komforta ziņā piemērota. Mēs šodien jau runājām par mazstāvu apbūvi, blīvmazstāvu apbūvi, apbūvi bez liftiem. Bet šodien pagaidām mums šis kombināts vēl ražo. No arhitektoniskā viedokļa mēs visu laiku esam bijuši pret šādu pilsētas apbūves politiku, bet prakse bija tāda: ko mums piedāvāja, to mums vajadzēja izvietot. Man viss.

Priekšsēdētājs: Vai būtu kādi jautājumi? Nav. Paldies, Asara kungs. Un tālāk Tropa kungs. Lūdzu.

J.Trops, Kapitālās celtniecības pārvaldes priekšnieks: Godājamie deputāti! Konfliktsituācija starp divu līmeņu padomēm ir zināma. Ŋ inī konfliktsituācijā cieš Rīgas pilsēta. Ir iztērēti lieli līdzekļi. Kā piemēru es varētu rādīt ŅZolitūdes–3Ó celtniecību. Trešās kārtas projektēšanā mēs iztērējām 430 000, pēc tam Zemgales priekšpilsēta iestājās par šī masīva nebūvēšanu. Jautājums pašreiz atrodas vides komitejā, un mēs esam spiesti bez projekta intensīvi būvēt ŅZiepniekkalnu–2Ó ar visām no tā izrietošajām sekām. Līdzīga situācija izveidojusies ap šo konkrēto māju. Sešpadsmitstāvu dzīvojamā māja ir viena no četrām mājām, kas savā laikā bija ieprojektēta šinī pilsētbūvnieciskajā situācijā. Asara kungs pietiekami profesionāli izskaidroja šo situāciju. Ņemot vērā iedzīvotāju iebildumus, vienu māju mēs nosvītrojām. Taču situācija tāda, ka vairs tālāk nebija kur iet. Pilsētas izpildkomiteja 20.jūlijā pieņēma lēmumu: uzskatīt rajona līmeņa lēmumu par nepamatotu un uzdot manis vadītajai kapitālceltniecības pārvaldei turpināt darbus un lūgt pilsētas deputātu padomi ierosināt republikas Augstākajā padomē atcelt rajona līmeņa lēmumu.

Spriežot pēc tā, kas šeit tika ziņots, man jāpievieno tikai sekojoša informācija. Pārskatot labiekārtošanas projektu, ir vairāk domāts par blakusesošiem bērnu rotaļu laukumiem, 52.mājai uzbūvēts atbalsts sienai un sētai, uzbūvēti 52.mājas rajonā paliekošajām mājām šķūnīši. Principā viss ir sagatavots, lai šīs mājas celtniecību turpinātu. Kā jau es teicu, izlietoti apmēram 60 000 rubļu. Diemžēl jautājuma izskatīšanā Augstākās padomes pastāvīgajā komisijā nepiedalījās neviens profesionāls izpildkomitejas pasūtītājs vai citu dienestu pārstāvji, tādēļ es lūdzu šī jautājuma izskatīšanu atlikt un izskatīt to vēlreiz profesionāli. Situācijā, kad mēs Rīgā būvējam tikai 2600 dzīvokļus gadā, no kuriem 1030 iet uz rindu, esmu redzējis, kā Grūbes kungs dala tos dzīvokļus. Viņu ir smieklīgi maz. Atteikties no vienas mājas celtniecības, kurai viss ir sagatavots un kuras būvniecībā ieguldīti ievērojami līdzekļi, – tas būtu ekonomisks neprāts. Es lūdzu atbalstīt pilsētas padomes lēmumu jeb atlikt jautājuma izskatīšanu, profesionāli caurskatot.

Priekšsēdētājs: Ir jautājumi. Lūdzu, pirmais mikrofons.

S.Albertiņa: Sakiet, lūdzu, Tropa kungs, uz ko jūs cerat, ja mēs atliksim šī lēmuma pieņemšanu? Ko jūs domājat, kas notiks, kāda tam būs jēga? Mēs, protams, varam atlikt, ņemot vērā jūsu ierosinājumu, bet tieši ko tas dos?

J.Trops: Es jau teicu, ka es uzskatu, ka šī jautājuma apspriešanā jāpiedalās profesionāļiem.

S.Albertiņa: Tad man ir jums uzreiz otrs jautājums. Sakiet, lūdzu, kāds pamats ir iebilst pret to, ko veikusi Zemgales priekšpilsētas Tautas deputātu padome? Cik es saprotu, viņi ir novērtējuši tieši ekoloģisko situāciju. Kā jūs tagad stādāties priekšā šo profesionālo novērtējumu? Redziet, es esmu no Vides aizsardzības komisijas, tāpēc, jūs saprotiet, mans jautājums šeit ir daudz plašākā izpratnē nekā, ja mēs runājam tikai par arhitektūras lietām.

J.Trops: Nu tad varbūt nedaudz informācijas. Šī sešpadsmitstāvu 104.sērijas māja ir ar ļoti labu plānojumu. Tajā atrodas vislielākais vienistabas dzīvoklis, ļoti labs divistabu dzīvoklis, arī trīsistabu dzīvokļi nav caurstaigājami kā 119.sērijai. Māja ir ļoti laba. Māja ir kooperatīvā. Par šīs mājas celtniecību Jūras kuģniecība iemaksājusi pilsētas kasē valūtu. Šinī situācijā nebūvēt šo māju, atteikties no tās būvniecības, balstoties uz to, ka parādās apkārtējo iedzīvotāju grupveida egoisms, – manuprāt, tas nav profesionāls lēmums. Visi attālumi ir ievēroti, ekoloģiskā situācija tur nepasliktinās.

S.Albertiņa: Sakiet, lūdzu, vai ekoloģiskā ekspertīze ir veikta? Šajā konfliktsituācijā, es uzskatu, tas ir vienīgais variants, kā var atrisināt šo jautājumu – izdarīt ekoloģisko ekspertīzi un novērtēt situāciju profesionāli no ekologu viedokļa.

J.Trops: Situāciju izvērtēja pilsētbūvnieciskā padome ŅPilsētprojektāÓ. Tur piedalījās tādi ievērojami arhitekti kā Melbergs, Kronbergs, Ģelzis. Viņi izsprieda, ka sešpadsmitstāvu māja šeit nejauc situāciju.

S.Albertiņa: Tā ir projekta ekspertīze, tā nav ekoloģiskā.

J.Trops: Nu, tad varbūt ekoloģisko varētu izskatīt vēl.

Priekšsēdētājs: Kolēģi, paldies, tikai uzstāšanos atstājiet debatēm. Lūdzu, pirmais mikrofons.

I.Ozols: Man ir jums divi jautājumi. Pirmais jautājums: vai jūs esat dzirdējis un līdz jums ir nonācis Augstākās padomes Prezidija lēmums? Apmēram divus mēnešus atpakaļ tika pieņemts lēmums, ka ir jāizstrādā un jāiesniedz Augstākajai padomei izskatīšanai un apstiprināšanai Rīgas pilsētbūvniecības koncepcija. Ko jūs zināt, kādā stadijā ir šī koncepcijas izstrāde?

J.Trops: Es esmu pirmais, kas ir ļoti ieinteresēts, lai šī koncepcija būtu, viņai vajadzētu būt. Cik es atceros, deputāte Zeltkalne uzdeva Prūša kungam jautājumu, kad beigsies šo daudzo bezjēdzīgo koncepciju spēle un kad sāksim būvēt dzīvokļus. Man liekas, ka šis jautājums vēl šodien ir aktuāls, šī koncepcija vēl nav radīta. Ir ļoti grūti strādāt situācijā, kad nav koncepcijas.

I.Ozols: Es atvainojos, es saprotu, ka jūs neko nezināt, ka pilsētas kapitālās celtniecības pārvaldē nav šādas koncepcijas.

J.Trops: Pašreiz nav.

I.Ozols: Līdz ar to netiek pildīts Augstākās padomes Prezidija lēmums. Es pareizi saprotu?

J.Trops: Ir izsludināts konkurss, un šī konkursa termiņš ir, liekas, 1.janvāris.

I.Ozols: Un otrs jautājums. Kā jūs uzskatāt, pārzinot Rīgas dzīvokļu fonda celtniecību, vai ŅZiepniekkalna–2Ó un ŅZiepniekkalna–3Ó sociālās infrastruktūras celtniecība ir novesta līdz kondīcijai, lai praktiski šie dzīvojamie rajoni būtu ekspluatācijas kārtībā atbilstoši iedzīvotāju prasībām?

J.Trops: Protams, tur vēl daudz jādara.

I.Ozols: Bet vai tie vispārīgi ir?

J.Trops: Tuvākā mēneša laikā mēs tur bijām uz vietas. Visu ko esam sagatavojuši, mēs noasfaltēsim, pašreiz ir lielas grūtības ar asfaltu, bet viss jau ir sagatavots, lai noasfaltētu.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, trešais mikrofons.

A.Buls: Jūs teicāt, ka šajā projektā jau sākotnēji bija paredzētas vairākas mājas, ne tikai 52. Tad, kad tapa šis projekts ŅPilsētprojektāÓ un pie jums, vai Zemgales priekšpilsētas vadība deva savu piekrišanu, vai tāda bija un ir pie jums vai jau toreiz atteica? Vai strīds izcēlās tikai par pēdējo, 52.māju?

J.Trops: Man grūti izsekot visai tai vēsturei, varbūt Asara kungs var man palīdzēt, jo es esmu jauns vadītājs, vēl neesmu nostrādājis 100 dienas...

A.Buls: Piedodiet, tad man vēl viens jautājums. Par dzīvokļu trūkumu. Sakiet, lūdzu, jums ir zināms, kam šajā sešpadsmitstāvu mājā paredzēti šie dzīvokļi?

J.Trops: Es jau teicu, Pilsētas plānu komiteja paredz izvietot Jūras kuģniecības kooperatīva dzīvokļu īpašniekus. Viņi norēķināsies ar pilsētu valūtā.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, pirmais mikrofons. Divi jautātāji, un tad varbūt izbeigsim jautājumu uzdošanu.

G.Preinbergs: Man ir divi vienkārši jautājumi. Pirmām kārtām, jūs teicāt, ka pilsētā tiek uzbūvēti 2600 dzīvokļi, un rindā ir 1300, kur paliek otro 1300?

J.Trops: Rinda diemžēl ir fantastiski liela – 80 000.

G.Preinbergs: Nē, nē, jūs teicāt, ka no 2600 uzbūvētiem dzīvokļiem rindai paredzēti 1300...

J.Trops: Precīzāk par to varētu atbildēt Grūbes kungs, es tikai zinu, ka viņam bija četri varianti. Galvenais variants bija tāds, ka uz rindu tad iet 1300 dzīvokļu, pārējie – nojaukšanai paredzamajām mājām, kas ir avārijas stāvoklī, būvlaukumu sagatavošanai apmēram 200 dzīvokļu, kopmītņu izvietošanai utt. Tie ir skaitļi, kuri ir manā rīcībā.

G.Preinbergs: Mani šī atbilde neapmierina. Otrs jautājums: cik individuālās mājas tiek skartas, uzsākot šīs mājas būvi, jo te runa ir par iedzīvotāju sūdzībām. Cik iedzīvotāju intereses tiek skartas?

J.Trops: Galvenais arguments, kādēļ atteicās no ceturtās mājas būves, bija tas, ka iedzīvotāji negribēja piekrist variantam izvietoties dzīvokļos, gribēja palikt savā vecajā mājā, un tādējādi arī tās mājas tika atstātas. Precīzi, cik tur tika noplēsts, es jums pašreiz nevaru atbildēt. Liekas, ka nedaudz.

Priekšsēdētājs: Paldies. Trešais mikrofons, un ar to varbūt arī beigsim jautājumu uzdošanu.

I.Caune: Es atvainojos sapulces vadītājam, ka jautāju bez pieteikšanās, bet atbilde mani to piespieda darīt. Komisijā noskaidrojās, ka šis valūtas jautājums ir atrisināts un tas kooperatīvs, kas ir iemaksājis valūtu, ir nodrošināts ar dzīvokļiem. Vai tas jums ir zināms, vai jūs vienkārši maldināt plenārsēdes dalībniekus ar savu atbildi?

J.Trops: Diemžēl es nenodarbojos ar dzīvokļu sadali, es arī neplānoju, ko būvēt un kad būvēt. Es cenšos izpildīt izpildkomitejas norādījumus.

I.Caune: Es jums uzdevu citu jautājumu.

J.Trops: To dara citi dienesti, ir pilsētas plāns, un ir dzīvokļu sadales pārvalde. Teikmaņa kungs varbūt var precīzāk pateikt. Cik man ir zināms, sociālā taisnīguma principi dzīvokļu sadalē, kurus pasludina pilsētas izpildkomiteja un deputātu padome, ļoti rūpīgi tiek ievēroti.

I.Caune: Jūs neatbildējāt uz manu jautājumu.

J.Trops: Nu acīmredzot ir tādi paši rindinieki, kā visiem citiem, kuri...

Priekšsēdētājs: Paldies Tropa kungs par atbildēm un jautājumiem, viņš arī uzstājās jau. Asara kungs vēlas papildināt, jo vienu jautājumu nevarēja Tropa kungs atbildēt. Lūdzu. Un tad pāriesim pie debatēm.

G.Asaris: Centīšos atbildēt uz diviem jautājumiem, kas bija uzdoti. Vispirms par to, kāda pilsētā ir prakse par projektu saskaņošanu. Visos gadījumos sagatavotais rīkojuma projekts par atļauju un izpildkomitejas lēmums par zemes gabala ierādīšanu šīm ēkām kapitālās celtniecības pārvaldei, protams, diemžēl bija saskaņots ar rajona izpildkomiteju. Protams, ar vienu no vietniekiem, kas to ļoti formāli saskaņoja, bet šis saskaņojums bija. Tas ir fakts.

Otrs – atbilde Ozola kungam. Es labprāt to gribētu taisni atbildēt. Tas ir viens no pamatjautājumiem. Rīga ir puse no republikas lielā mērā. Mēs nevaram strādāt pie Rīgas attīstības koncepcijas, ja mums nav šodien republikas attīstības koncepcijas. Domājot par rūpniecisko potenciālu, domājot par darbaspēka izvietojuma bilanci, par visu šo jautājumu kompleksu, tas ir vitāli svarīgs jautājums: jo ātrāk mēs to atrisināsim republikā, jo varēsim konkrētāk dot uzdevumus, kādā veidā tos risināt pilsētā. Tie ir svarīgi jautājumi, jo Rīgas nākotnes jautājums ir saistāms ar visu pārējo republikas reģionu centru tālāko attīstību. Tikai tādā veidā es redzu iespēju Rīgu kaut kādā veidā nobremzēt, kaut kādā veidā veidot, harmonizēt, lai mēs nostiprinātu Latviju kopumā. Paldies.

Priekšsēdētājs: Paldies par atbildēm un jautājumiem. Debatēs ir pierakstījušies pieci deputāti. Kā pirmajam es gribētu dot vārdu deputātam Ābiķim. Bet ir liels lūgums – mēs nevaram izmainīt debašu ilgumu, bet lūdzu taupīt savu un kolēģu laiku, lai mēs operatīvi varētu izlemt šo jautājumu. Vārds deputātam Ābiķim.

Dz.Ābiķis: Cienījamie deputāti! Es centīšos būt ļoti lakonisks un runāšu ne ilgāk kā minūtes trīs četras. Jautājums par šīs mājas celtniecību ir jārisina nevis tīri tehniski, bet konceptuāli. Es uzskatu, ka celt tādas daudzdzīvokļu mājas Rīgā un Latvijā, kādas tika celtas līdz šim pēdējās desmitgadēs, vispār ir noziegums. Pat bagāto Rietumu speciālisti, kuri novērtē šo māju tehnisko stāvokli, saka, ka viņi to nevar atļauties. Ŋ īs mājas stāvēs augstākais gadus 50, pēc tam tāpat kā Maskavā, kur tas jau tagad notiek, mums šīs mājas būs vienkārši jānojauc, jo dzelzsbetona konstrukcijās dzelzs vienkārši sarūsē, tērauds sarūsē. Tas ir pirmkārt.

Otrkārt, dzīvokļu problēmas Rīgā un arī citās Latvijas pilsētās ir jārisina pavisam citādi. Rīgas iedzīvotāju skaitam ir nevis jāpieaug, bet jāsamazinās, tāpat kā tas jau notiek civilizētajā pasaulē lielajās pilsētās. Piemēram, Helsinkos, ja es nemaldos, no aptuveni 470 tūkstoš iedzīvotājiem iedzīvotāju skaits ir sarucis līdz apmēram 430 tūkstošiem.

Kā vajadzētu risināt Rīgā dzīvokļu jautājumu? Pirmkārt, nekavējoši ir jāaizliedz starprepublikāniskā jeb tagad būs pareizāk sacīt – starpvalstu dzīvokļu apmaiņa. Izņēmuma kārtā to varētu atļaut darīt tikai latviešu tautības cilvēkiem, kuri dzīvo ārvalstīs, un neatkarīgās Latvijas pilsoņiem. Šo izbraucēju jeb emigrantu jeb repatriantu, kā nu mēs viņus varam nosaukt konkrētajā gadījumā, dzīvokļi ir vai nu jāpārdod izsolē, pirmkārt, Latvijas pilsoņiem un, otrkārt, Latvijas pamatiedzīvotājiem atkarībā no tā, cik ilgu laiku viņi stāv rindā, cik ilgu laiku viņi šeit ir pierakstīti un cik ilgu laiku viņi šeit dzīvo. Jeb arī, ja tautas deputātu padomes ir spējīgas, tad šis dzīvoklis vienkārši ir jānopērk no šī izbraucēja jeb vienkārši viņam jāizmaksā kompensācija. Pēc tam šis dzīvoklis ir jānodod tiem, kam tur tiešām būtu jādzīvo.

Un pēdējais. Man ir viens retorisks jautājums šīs daudzdzīvokļu mājas celtniecības aizstāvjiem: cik procentus no šīs mājas iedzīvotājiem eventuāli sastādīs latviešu tautības cilvēki?

Priekšsēdētājs: Paldies. Nākamais runā deputāts Ozols.

I.Ozols: Cienījamie deputāti! Kolēģi deputāti! Es gribētu pakavēties pāris vārdos pie vēstures. Šīs mājas celtniecības vēsture sākās šā gada 11.aprīlī, kad tikās mūsu rajona deputāta kandidāts Ģirts Krūmiņš un šī rajona pilsētas deputāts, tajā laikā izpildkomitejas priekšsēdētājs Aivars Prūsis ar deputātu kandidātu izvirzīšanas dalībniekiem – pamatiedzīvotājiem, kuru tur bija ap 400. Viņiem tika solīts atklātā tekstā, ka māju jautājums tiks risināts, ka pirmās iesāktās mājas nepacelsies augstāk par sešiem stāviem, ka trīs četras mājas netiks celtas tālāk, ka tiks savesta kārtībā visa Ziepniekkalna infrastruktūra – veikali, komunālās saimniecības objekti. Šinī mirklī šie cilvēki un ne tikai šinī jaunceļamajā četru korpusu septiņstāvu mājā dzīvojošie cilvēki, kas bija plānots, ir galīgi nenodrošināti ar sociālo infrastruktūru, bet jau Ziepniekkalna 2. un 3.mikrorajonā ir izveidojusies paradoksāla situācija: cilvēkiem ir jāved no pilsētas centra pārtikas produkti. Gados veci cilvēki, kuriem solīja šajā sanāksmē, ka viņus piestiprinās pie vienīgā kaut cik normāli apgādātā veikala poļu restauratoru mājā, – nav atrisināts. Rīgas pilsētas izpildkomiteja dod atļauju turpat izvest celtniecības darbus Baltijas kara apgabalam, lai atrisinātu jautājumu par šo piecu armijas resoru uzcelto dzīvojamo māju komunikāciju savienošanu ar pilsētas komunikācijām (sakari, elektrotīkls). Maģistrāles šim rajonam būvē trīs kilometru attālumā no tuvākās trolejbusa pieturas, cilvēki ir spiesti pa dubļiem brist. Mums rajona Tautas deputātu padomē visas pretenzijas par lēmumiem, ko Rīgas pilsētas izpildkomiteja ir iecerējusi realizēt, ir jāsaņem uz savas galvas.

Pie tam ir vēl ļaunāk. Rīgas pilsētas izpildkomitejas kapitālās celtniecības praksē ir vēl ļaunāka situācija. Tā ir ŅZolitūde–2Ó, kura jau sen ir pabeigta, četrus piecus gadus atpakaļ. Aizbrauciet, paskatieties, kādā stāvoklī tur ir infrastruktūra! Piebraukšanas ceļš ir tieši tādā pašā stāvoklī kā šeit jaunceļamajā rajonā. Un, ja šeit pašreizējā mirklī izpildkomitejas kapitālās celtniecības pārvaldes priekšnieks atzīmēja, ka to izdarīs tūlīt, nekavējoties, kad mēs esam trauksmi sacēluši, – kaut kur mēneša laikā, tad man ir jautājums: kur ir tie trīs četri gadi, kopš pilnīgi nodota ekspluatācijā ŅZolitūde–2, 3Ó, es atvainojos, 2. un 1.mikrorajons, un 3.rajons, kuru jau plāno projektēt, projektēšanas darbi jau veikti, pabeidzot iepriekšējos darbus. Kur ir pasūtītāja intereses un kāpēc mēs rajona Tautas deputātu padomē viennozīmīgi atbalstām savu vēlētāju, pamatiedzīvotāju intereses par jebkādas tālākas dzīvokļu celtniecības turpināšanu, kamēr jau uzceltajos mikrorajonos nav atrisināts sociālās infrastruktūras jautājums, apzaļumošana, sakopti parki, sakopts faktiski izdemolētais Ēdelmuižas parks, kur armija vandāliski izcirtusi simtgadīgiem kokiem saknes, ieguldot telefonu kabeļus un arī atrisinot visus pievedceļu jautājumus. Lai nebūtu precedentu, ka mums piecgadīgs bērns krīt atklātajās ūdensvada pārrāvuma bedrēs, lai mums nekristu bērni, ejot uz skolu, kanalizācijas akās trīs metru dziļumā un lai nebūtu ātrās palīdzības mašīnām norauti priekšējie tilti, kad pirmā medicīniskā palīdzība, braucot uz izsaukumu, pa iebraucamo ceļu iebrauc pilnīgi atklātās kanalizācijas akās. Tajā pašā laikā ikviens taksometra šoferis, pat maršruta taksometrs, pašreizējā laikā kategoriski atsakās iebraukt šajā rajonā. Tāda ir reālā situācija. Vēl taisās būvēt divas sešpadsmitstāvu dzīvojamās mājas. Tagad iet runa tikai par vienu.

Ņemot vērā gan šo priekšvēsturi, gan izveidojušos reālo situāciju, kāda ir pašreizējā mirklī, es lūdzu un aicinu jūs atbalstīt mūsu rajona Tautas deputātu padomes pieņemto lēmumu un arī jums iesniegto Augstākās padomes lēmumu par tālākas celtniecības apturēšanu un šo divu sešpadsmitstāvīgo monstru iekonservēšanu.

Tālāk. Es gribētu pakavēties pie jautājuma, ko uzdevu, konkrēti: kādā stāvoklī ir Rīgas pilsētbūvniecības koncepcijas izstrāde un tēzes? Un te es gribētu nedaudz oponēt Asara kunga teiktajam attiecībā uz to, ka bez republikas risinājuma nevar izstrādāt Rīgas pilsētbūvniecības risinājuma koncepcijas pamattēzes. Jūs piedodiet, attiecībā uz dzīvokļu celtniecības jautājumu par zemās apbūves saglabāšanu un mūsu mentalitātei atbilstošas vides saglabāšanu, kā vārdā mēs ŅZolitūdes–3Ó mikrorajona tālāko celtniecību praktiski ar sava rajona Tautas deputātu padomes lēmumu apstādinājām. Es domāju, ka šādas pamattēzes mēs tomēr varētu pieprasīt gan no Ministru padomes, gan no Rīgas pilsētas izpildkomitejas. Pats svarīgākais – es uzskatu, ka tas varbūt patiešām būtu impulss, lai, objektīvi un faktiski novērtējot Tautas deputātu padomes lomu un tiesības kā savu vēlētāju interešu aizstāvei, pēc iespējas nodrošinātu, tādējādi panākot pilnīgāku mūsu galvaspilsētas pamatiedzīvotāju interešu aizstāvību jaunajā Rīgas pilsētas un Rīgas rajona pašvaldības jeb pašpārvaldes projekta izstrādē.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vārds deputātam Gorbunovam.

A.Gorbunovs: Godātie kolēģi deputāti! Es ļoti gribētu šo aspektu izskatīt no tīri personiski emocionālā viedokļa. Es jau kādreiz jums ieminējos, kad mēs ieslēdzām dienaskārtībā šo jautājumu, ka šajā vietā, par kuru ir runa, es bērnībā ravēju tomātu un gurķu plantācijas, kuras toreiz tur bija. Un tieši uz dārzniecības pamata arī plauka Mārupes labklājība toreiz. Es varētu teikt to pašu, ko Ozola kungs teica, ka toreiz pat neviens neiedomājās, ka Mārupes veikalā kaut kam būtu jābūt vairāk nekā laukiem nepieciešamās pirmās nepieciešamības preces. Šodien tiešām tur ieved visu un patērē visu.

Bet par cilvēkiem, kuri tur ir uzbūvējuši savas mājas. Toreiz, 30 un 40 gadus atpakaļ, kad būvējās individuālās mājas, cilvēku rocība, vismaz atceros, ka to cilvēku rocība, kuri tur būvēja, bija ļoti maza. Tie bija īstie darbarūķi, kas atlika visu, visu kas viņiem bija, lai uzbūvētu savu māju. Un tā mājas tika uzbūvētas. Varbūt kaut kur kāds arī bija spekulants, to es nezinu, bet tajā apkārtnē nebija tādu, tur nebija kaut kādu īpašu villu. Tur bija darbarūķi, kas uzbūvēja savas mājas. Jo toreiz jau nebija tā. Neviens neiedomājās, ka var kaut ko prasīt no valsts. Arī tas, kas migrācijas rezultātā bija ieradies no kāda lauku rajona. Tur daži bija ieradušies no lauku rajoniem, bet nevienam pat prātā neienāca doma, ka no valsts var prasīt dzīvokli. Katrs strādāja un gādāja, lai viņam būtu dzīvoklis, lai viņam būtu dzīvojamā māja. Un tā mēs visi tur esam sabūvējušies. Dažs lepnāk, greznāk, labāk, kā nu kurš mācēja un kāda nu kuram bija darbaprasme un darba mīlestība. Tāpēc, ja šodien šiem darba rūķiem tiek atņemtas šīs mājas, saprotiet, ka viņiem zūd viss – gan morālais, gan arī tīri no mantiskā viedokļa fiziskais. Un tas, kas tur visu laiku ir ņēmies pa savu mazo siltumnīciņu un savu mazo dārziņu, ja viņu iebūvē tādā daudzstāvu mājā, viņam ir sabrukums. Vismaz es tā domāju tīri no emocionālā viedokļa.

Kāpēc tas tā noticis? Nu, tā tas bija, ka nevienam neprasīja. Šodien, kad cilvēks drīkst pateikt, ko viņš domā, viņš arī saka. Tāda situācija ir ne tikai Mārupē. Jūs zināt, kādas mums bija par dārzkopības apvienībām, savienībām un tā tālāk sarunas iepriekšējā sasaukuma sesijā. Gribam vai negribam, mums šie konflikti jārisina un jāpasaka sava attieksme.

Es šajā sakarā gribētu teikt, ka galvenā teikšana šeit ir Zemgales priekšpilsētas padomei, jo viņa pārstāv šos vēlētājus, viņa iepazīstas ar situāciju. Tāpēc pirmā teikšana tiešām ir viņiem. Es, protams, šeit izsaku varbūt zināmu subjektīvu viedokli, bet es atbalstu viņus. Var būt arī citi viedokļi, kuri šeit izskanēja: tur papildus vēl vajag konstatēt, izmērīt un tā tālāk. Bet, redziet, šā vai citādi, šo cilvēku intereses, kuri tur kādreiz 30.gados uzbūvējuši savas mājas, ir jānodrošina. Viņu intereses ir primārās. Mēs nevaram to vietā kaut ko citu likt. Ja mēs neapmierinām viņu prasības, tad atrisināt šo konfliktu ir ļoti grūti.

Bet es tikai iebilstu pret to, ka mēs šo jautājumu izskatām Augstākajā padomē, jo tad mums blakuslēmumu arī vajag par Rīgas pilsētas padomi. Tad Rīgas pilsētas padome ir vai nu jāatlaiž, ja mēs visus Rīgas konfliktus skatīsim šeit, Augstākajā padomē. Šajā sakarā vismaz es neesmu dzirdējis Rīgas padomes viedokli. Situācija var saasināties, jo tad jau sanāks, ka lauku deputātiem būs jāuzņemas visas Rīgas problēmas.

Priekšsēdētājs: Paldies. Nākamajam vārds deputātam Emsim.

I.Emsis: Cienījamie deputāti! Šo konfliktu es vērtēju kā pirmo bezdelīgu šajā konfliktu sērijā, kas sagaida mūsu Augstāko padomi nākotnē jautājumā par Rīgas apbūvi, par tās koncepciju, par vecā un jaunā cīņu. Mēs arī Vides aizsardzības komitejā iepazināmies, protams, ar šo situāciju. Man ir jākonstatē, ka, piekrītot tam, ko teica iepriekšējie runātāji par sociālo plāksni, līdzšinējā praksē notiek mērķtiecīga, iepriekš plānota vides sagraušana pilsētā. Šī dzīves vide ietver gan dabas elementus, gan būvniecības elementus, gan cilvēkus un viņu sadzīvi šajā teritorijā. Būvējot divas konfrontējošas sistēmas – daudzstāvu monstrus un konfrontējot viņus ar individuālo apbūvi, mēs nevaram sagaidīt neko citu kā naida kurināšanu, kā naida veicināšanu noteiktā teritorijā. Kā cilvēku diskomforta sajūtas radīšanu un vides stabilitātes sagraušanu. Jo kāda gan man jēga vēl kaut ko kopt, vēl kaut ko labot, stādīt, ja tās ir tikai manas intereses, tās nav mana rajona intereses. Ko es ar to gribu teikt? Es ar to gribu teikt: jā, apbūve Rīgā būs vajadzīga dažāda. Acīmredzot vēl zināmu laiku pastāvēs arī daudzstāvu masīvi, kaut arī attīrīšanas iekārtu vēl arvien nav un miljonu pilsēta visus savus mēslus pilnīgi naturālā veidā izsviež Rīgas jūras līcī par kaunu visai Rietumu sabiedrībai. Un ir jautājums: cik ilgi mēs atliksim attīrīšanas iekārtu finansēšanas darbus un tamlīdzīgi par labu, lūk, šādam vienam vai n–tajam monstram. Cik ilgi vēl? Un tāpēc es aicinu deputātus šajā gadījumā atbalstīt vietējo pamatiedzīvotāju intereses. Monstri, ja viņi ir tik nepieciešami, tad tie jābloķē vienuviet, kur sapulcējas vienuviet cilvēki ar vienu kultūras uztveri, ar vienu dzīves uztveri, nejaucot kopā ķīseli ar paniņām.

Priekšsēdētājs: Nākamajam vārds deputātam Leonīdam Alksnim.

L.Alksnis: Godātie kolēģi! Es jums gribēju atgādināt, ko mēs paši nolēmām, kad apstiprinājām republikas valdības programmu tā saucamajam pārejas periodam. Mēs taču noteicām zināmu secību, zināmu prioritāšu secību galvenajām celtniecības nozarēm. Es tās vienkārši gribu jums atgādināt. Mēs uzskatījām, ka primārie objekti, kuri ir steidzīgi jāprojektē un jābūvē, ir objekti, kas saistīti ar ekoloģisko aizsardzību. Otrā objektu grupa – tie ir inženierstruktūras objekti (jāveic pilsētas inženiersaimniecības pilnveidošana, kuras šodien faktiski nav). Intensīvi jānodarbojas ar apkalpes infrastruktūras objektu celtniecību. Ceturtajā vietā bija transports un ceļu uzlabošanas jautājumi. Tikai piektajā vietā bija dzīvokļu celtniecība. Pie kam, kad mēs runājam par dzīvokļu celtniecību, tad arī atzinām, ka tādā veidā, kā mēs to esam stimulējuši un veicinājuši līdz šai dienai, viņa nevar būt, jo viņa ir degradējusi mūsu vidi gan sociāli, gan vizuāli. Pie kam akcents tika likts uz to, ka ir jāsper steidzami soļi vecās dzīvojamās apbūves saglabāšanā, lai tā neietu bojā, jo viņa ir katastrofālā stāvoklī. Kā pēdējā bija nozare, kuru mēs nosaucām par rūpniecību. Bet, ja šodien paskatītos, kā tiek sadalīti līdzekļi pa šīm nozarēm, kuras es tikko nosaucu, tad es droši varu teikt, ka līdzekļi ir apgriezti proporcionāli šīm nozarēm. Visvairāk mēs diemžēl šodien tērējam rūpniecībai, tad pārējām nozarēm. Tas, kas ir dzīvam cilvēkam vajadzīgs, to mēs neredzam. Mēs uzskatām, ka dzīvais cilvēks visu var paciest, gan jau viņš izdzīvos.

Šajā sakarībā es uzskatu, ka ir pārvērtību laiks, un mums ir jāapstājas un jāpasaka, ka, lai gan mēs to darījām līdz šim, bet vairāk to nevaram atļauties darīt. Es pilnībā piekrītu pilsētas galvenajam arhitektam Asara kungam, ka šis jautājums nav tikai Rīgas jautājums, bet ka tas ir komplekss republikas jautājums. Nerisinot, nezinot, kā mēs attīstīsim savu republiku kopumā, kā tiks izvietoti ražošanas spēki, kā virzīsim rūpniecības attīstību, nevaram arī pilnībā runāt par dzīvokļu celtniecību gan Rīgā, gan citās apdzīvotās vietās. Šajā sakarībā es uzskatu, ka valdībai, kura akceptējusi šādu celtniecības nozaru secību, ir jāver maks vaļā un ne tikai ar vārdiem jāapliecina šī gatavība darīt, bet jādara, tā sakot, konkrēti darbi: jāpasūta mūsu reģiona attīstības shēmu korekcijas, jāpasūta Rīgas ģenerālplāna korekcijas, izejot no šiem aspektiem, un varbūt citu pilsētu ģenerālos plānus.

Ko es vēl gribēju uzsvērt? Es uzskatu, ka dzīvokļu piešķiršanas likumdošana ir sociāli netaisna. Tas ir arī viens no varbūt pat galvenajiem pamatiem, kas ir radījis konfliktu sakarā ar šo māju. Īsumā es gribu teikt, ka mums pastāv šodien divas rindas: viena rinda ir pamatiedzīvotājiem un otra rinda – iebraucējiem, rupji runājot. Mājas šai otrajai rindai ceļ uzņēmumi, organizācijas par tā saucamajām līdzdalības maksām. Šādā veidā tas sastāda 50 procentus no kopējā dzīvokļu celtniecības apjoma. Dzīvokļus Rīgā var saņemt cilvēki, kuri nodzīvojuši gadu, pusotru, divus. Apskatieties, šādus skaitļus mēs varam redzēt. Šajā sakarībā es gribu secināt, ka acīmredzot ir jāpārskata dzīvokļu piešķiršanas likumdošana, lai nebūtu šādas netaisnības, ka iedzīvotāji, kas stāv rindā no 1960.gada beigām, no 70.gadu sākuma, netiek pie dzīvokļiem. Pirmām kārtām būtu jānodrošina šie cilvēki, nevis tie, kas, ienākot caur rūpnīcām un uzņēmumiem, kuri dod šo līdzdalības maksu dzīvokļu celtniecībai, var tikt pie saviem dzīvokļiem. Tāpat, es domāju, ka būtu jārada komisija, kura pārskatītu šo rindu, kurā šodien reģistrēti pie 80 vai 100 tūkstošiem ģimeņu. Es varu derēt, ka mēs daudzus varētu izsvītrot no šīs rindas. Es domāju, ka šodien ir pienācis laiks pārskatīt industriālās dzīvokļu ražotnes, jo tieši šis pārejas periods būtu tas, kurā mēs varētu apstāties un pāriet uz citām kvalitātēm.

Pašās beigās es gribu pateikt to, ka šis konflikts vēlreiz liecina par faktu, ka viss nav kārtībā ar mūsu pašvaldības likumu. Es uzskatu, ka ir jākoriģē šis pašvaldības likums. Nedrīkstētu būt tāda situācija, ka augstāk stāvošā padome nevar atrisināt zemāko padomju jautājumus. Nedrīkstētu šie jautājumi nonākt lemšanai mūsu republikas Augstākajā padomē.

Konkrēti, runājot par šo vienu sešpadsmitsstāvīgo māju, es domāju, ka no pilsētbūvnieciskā viedokļa, protams, viņa varētu būt, tur viss jau ir sagatavots, vieta ir sagatavota. Manuprāt, viņa neko vairāk neizšķirs. Šī vide jau ir sabojāta ar tām pirmajām divām mājām. Es domāju, ka pamatā ir tas jautājums, ka tajās divās mājās ir ienākuši cilvēki no citas sociālās vides ar citu domāšanu, ar citu kultūru. Te jau pareizi Ābiķis teica – būtu interesanti zināt, cik tur ir latviešu. Tā, manuprāt, arī ir viena no nelaimēm, ka sanāk kopā divas kultūras, divas sociālās vides ar divām tradīcijām. Ja jau tie vietējie cilvēki būs pārliecināti, ka tie tiešām ir tautieši, es domāju, ka šī konfliktsituācija arī varētu pat nebūt.

Šis konkrētais gadījums varētu būt impulss mūsu valdībai, lai tiešām uzsāktu reālu rīcību, un, lai šo jautājumu, šo problēmu, kas ir milzīgi plaša, kas neasociējas tikai vienā mājā vai pat vienā problēmu lokā, bet kas ir saistīta ar dzīvokļu celtniecību, izskatītu, ir jāpārskata visa sociālā attīstība republikas mērogā. Būtu jāsāk ar reāliem soļiem, lai nebūtu tikai runāšana. Lai būtu reāli soļi, lai būtu līdzekļi šādu izstrāžu finansēšanai.

Priekšsēdētājs: Paldies. (Zālē rosība, sarunas, troksnis.)

No zāles: Pārtraukt debates!

Priekšsēdētājs: Es jums varu paziņot, ka vēl ir pieteikušies runāt deputāti Budovskis un Teikmanis. (Zālē troksnis.) Ja mēs dodam pilsētas vecākajam – Teikmanim vārdu, kāpēc mēs nedodam deputātam Budovskim vārdu? Vai nu, vai nu. (Zālē iebildumi.) Mums ir jānobalso. Nestrīdēsimies, cienījamie kolēģi! Ieņemsim savas darba vietas. Ļoti populāra pēdējā laikā ir tāda izklīšana pa sēžu zāli. Reģistrēsimies un nobalsosim: turpināt debates vai ne. Tad viss jautājums būs izšķirts. Rezultāts: 118. Ir pazuduši apmēram 10 deputāti, bet zvana nebija. Nobalsosim par to, lai pārtrauktu debates. Lūdzu balsošanas režīmu. Rezultāts: ar balsu vairākumu godājamie deputāti ir nolēmuši, ka debates jāpārtrauc. Līdz ar to debates pārtraucam. Lūdzu sekretariātu steidzami zvanīt lielo zvanu. Trešais mikrofons.

J.Krūmiņš: Es negribētu, lai debates turpinātos, bet varbūt Teikmaņa kungs varētu sniegt īsu uzziņu, jo citādi, ja mēs pieņemam lēmumus, nenoklausoties Rīgas padomes priekšsēdētāju, mēs izskatīsimies diezgan idiotiski. Atzīsimies godīgi! Lai viņš sniedz Rīgas padomes viedokli. Tik daudz mēs varam noklausīties.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, trešais mikrofons.

R.Krūmiņš: Man arī tomēr nav skaidrs, vai mēs esam Rīgas padome vai Augstākā padome. Ŋ obrīd es nezinu, kā balsot, man nav nekāda priekšstata.

Priekšsēdētājs: To mēs noskaidrosim balsojot. Tātad mums ir jāpārbalso, jo ir ierosinājums dot vārdu Teikmaņa kungam, kaut gan viņš pieteicās debatēs ar vieglu rokas mājienu, nevis ar pierakstīšanos. Es domāju, ka loģiski būtu uzziņai paklausīties Teikmaņa kungu par oficiālo risinājumu, par Rīgas pilsētas padomes viedokli šajā jautājumā. Bet tikai uzziņu, nevis debates. Teikmaņa kungs, lūdzu.

A.Teikmanis: Es gribētu sniegt divas uzziņas, lai deputātiem tomēr būtu vieglāk balsot. Varbūt vispirms tā tīri vizuāli, lai jums būtu skaidrs, kur tā māja atrodas un kāda tā situācija izskatās uz vietas, jo pašlaik te runā par māju numuriem un ielām, bet neviens nezina, kā tas izskatās. Pavisam vienkārši. Iedomājieties, ka logu rinda ir Vienības gatvē, šī pirmā rinda bija tās ieplānotās četras mājas, un vēl tur, teiksim, kaut kur pa vidam bija individuālās mājas, privātmājas. Apmēram 10 metru attālumā no lielās mājas, kam ir 16 stāvi. Tālāk šis nākamais ir individuālo māju rajons. Vienstāva privāto māju rajons. Faktiski attālums no šīm mājām līdz pirmajai lielajai laikam ir metri 20. Tātad cilvēku protests saistīts ar to, ka viņi jūtas tādas kā mazas skudriņas, uz kurām no augšas skatīsies pāri visam tam privātmāju rajonam. Tas jums tā informācijai, lai jūs zinātu, kā šīs mājas ir ieprojektētas.

Otrkārt, kas attiecas uz Rīgas pilsētas padomi. Rīgas pilsētas padome skatīja šo jautājumu, Rīgas pilsētas padome bija apstiprinājusi kapitālās celtniecības plānu 1990.gada aprīlī. Tad, kad mēs apstiprinājām šo plānu, sevišķs konflikts par šo māju nepacēlās, tāpēc arī mēs šo plānu apstiprinājām kopumā, tajā skaitā arī šīs mājas. Pēc tam, kad radās konflikts, kad radās šie protesti, mēs vēlreiz pilsētas padomē skatījām jautājumu par mūsu iepriekšējā lēmuma atcelšanu šajā punktā. Izvērsās karstas debates. Principā vienu brīdi man personīgi likās, ka pilsētas padome būtu arī nobalsojusi par šī punkta izmaiņu kapitālās celtniecības plānā. Es neesmu arhitekts, bet tur es biju pats aizbraucis un runāju ar iedzīvotājiem, ar deputātiem. Tiešām no arhitektūras viedokļa man liekas, ka tās mājas ir vienkārši iestumtas starp pārējām, un es tur loģiku neatrodu. Bet tas nav vienīgais gadījums Rīgā un tādi ir arī citur, jo faktiski pašlaik tiek realizēti tie projekti, kas ir sākti pirms kādiem diviem trim gadiem. Tagad viņi nāk ārā, un mēs ar viņiem cīnāmies. Rīgas pilsētas padome neatcēla savu iepriekšējo lēmumu, jo, lai atceltu iepriekšējo lēmumu, jūs zināt, ka vajag absolūto deputātu vairākumu, tas ir 61 vai tajā brīdī 60 balsis. Tās pilsētas padome nesavāca. Dažas balsis pietrūka, burtiski pāris, laikam divas vai trīs. Tā arī nekāds lēmums pieņemts netika un palika līdz ar to iepriekšējais padomes lēmums par kopējo apstiprināto kapitālās celtniecības plānu. Tāda, lūk, ir šī situācija. Es tikai gribētu teikt, ka pilsēta ir tādā diezgan neapskaužamā situācijā, jo es šajā projektā neatradu, kas nes tos zaudējumus, kas ir radušies. Diemžēl pilsēta joprojām dzīvo uz iepriekšējiem kredītiem, tāpēc arī pilda tos iepriekšējos lēmumus. No loģikas viedokļa patiešām šīs mājas ir iebūvētas kļūdaini, bet es tikai varbūt gribētu dzirdēt komisijas viedokli pirms balsošanas, vai komisija arī ir apsvērusi to jautājumu, kam būtu jāsedz zaudējumi, kas ir radušies ar šīs mājas projektēšanu, ar iesāktajiem būvdarbiem, tas ir 15 tūkstoši vai arī vairāk.

Priekšsēdētājs: Paldies Teikmaņa kungam par atzinuma sniegšanu. Tā kā debates ir pabeigtas, lūdzu komisijai galīgo slēdzienu. Pēc tam sāksim balsot šajā jautājumā. Vārds Repšas kungam.

R.Repša: Vispirms atbilde uz to jautājumu, kas te pacēlās un uz kuru Tropa kungs tā arī neatbildēja. Rīgā 2600 dzīvokļus šogad paredzēts nodot, no tiem 1300 tiks pilsētai. No šiem 1300 dzīvokļiem 111 paredzēti kara resora vajadzību nodrošināšanai. Tātad katrs divdesmit piektais dzīvoklis Rīgā aiziet armijas vajadzībām. Lūk, šeit ir tā rezerve, uz kuras rēķina var atrisināt tās problēmas, kas saistās ar šīs mājas neatdošanu tiem cilvēkiem, kas varētu tur ievākties. Vienā šādā mājā ir 78 dzīvokļi.

Par to jautājumu, kuru uzdeva Teikmaņa kungs pašā noslēgumā. Es domāju, ka uz šo jautājumu nav jāatbild man. Var būt, ka tomēr šeit ir jaunajai Latvijas Republikas prokuratūrai jāatbild, kā tas nākas, ka vecā izpildkomitejas vadība Rubika personā kaut kad ir par māju, kas ir vēl kaut kur projekta ruļļos, saņēmusi šos 300 tūkstošus rubļu valūtā. Es zinu, ka Inkuļa kungam tādas valūtas nav. Es domāju, ka uz šo jautājumu ir jāatbild prokuratūrai.

Priekšsēdētājs: Paldies. Laikam par šo jautājumu tiešām ir jāpadomā mūsu Iekšlietu aizsardzības komisijai un arī Likumdošanas komisijai, kā arī Latvijas Republikas prokuratūrai. Man liekas, ir lieli darbi, izskatot šos rēķinus ar Rīgas pilsētas izpildkomitejas iepriekšējo sastāvu. Un vienreiz tam visam jādara gals. Bet tagad patiešām nekādu konceptuālu labojumu mums šajā lēmumā nebija. Ne redakcionālu, ne konceptuālu. Es domāju, ka jautājumu varam izšķirt balsojot. Vai ir jāpārreģistrējas? Lūdzu vēlreiz reģistrācijas režīmu! Rezultāts: 120.

Godātie deputāti! Es domāju, ka šinī gadījumā mums pa punktiem nav nepieciešams balsot atsevišķi, jo nekādi labojumi, ne redakcionāli, ne konceptuāli, netika izdarīti. Tādēļ es piedāvāju likt uz balsošanu Latvijas Republikas Augstākās padomes lēmumu par Rīgas pilsētas ekonomiskās un sociālās attīstības 1990.gada plāna grozīšanu. Lūdzu balsot. Rezultāts: lēmums pieņemts ar 113 balsīm, 5 atturoties. Pret nav balsojis neviens. Vairāki deputāti nav piedalījušies balsošanā.

Kā mēs iepriekš norunājām, pārtraukums ir pulksten 14.00. Man ir jāvaicā balsu skaitīšanas komisijai, vai šajās 15 minūtēs mēs nevarētu atrisināt vakardienas parādu jautājumu?

I.Geidāns: Liekas, ka varam. Te jautājums it kā skaidrs. Balsojam un izšķiram.

Priekšsēdētājs: Godājamie deputāti! Ja jūs pašlaik neatstāsiet sēžu zāli un nedosieties pusdienās, tad mums ir iespēja pieņemt vēl vienu rezultatīvu lēmumu. Vārds balsu skaitīšanas komisijas priekšsēdētājam.

I.Geidāns: Cienījamie plenārsēdes vadītāji! Cienījamie kolēģi, kuri ir palikuši! Vakar mēs nolēmām iepazīties vēlreiz ar visiem tiem iesniegumiem un mēģināt vienoties par kopējo lēmumu, bet, tā kā zālē bija palikuši mazāk, daudz mazāk, salīdzinot ar tiem, kuri balsoja, nolēmām atlikt uz šodienu un tad likt uz balsošanu. Kāda bija situācija? Kad mēs nobalsojām, galarezultāts bija grūti izšķirams: par bija 100, pret – 19, atturējās – 31, nepiedalījās balsošanā – 11. Vienlaicīgi tūlīt, kolīdz bija zināms rezultāts, mums ienāca pieci protesti rakstiski un apmēram septiņi mutiski gan par tehnisko izpildījumu, gan arī par to situāciju, kāda izveidojās. Pirmkārt, par tehnisko izpildījumu. Ļoti daudzi, kuri bija reģistrējušies...

Priekšsēdētājs: Deputāt Grūtup, lūdzu, atgriezieties zālē tomēr. Es atvainojos, Geidāna kungs.

I.Geidāns: Pieci pienāca klāt, kuri bija reģistrējušies, bet strādāja blakuszālē pie dokumentiem. Viņi protestēja, ka netika dots zvans kā parasti, ka visiem jāskrien uz balsošanu. Viņi būtu bijuši šeit, un balsis būtu šeit. Es nezinu, par vai pret, bet vismaz būtu vēl kādas piecas balsis nākušas klāt. Otrs lieta bija, ka daži neatradās savās vietās un līdz ar to viņi ir nofiksēti kā nebalsojuši. Tādi ir divi rakstiski iesniegumi. Un trīs deputāti ir pieprasījuši mainīt viņu balsošanas rezultātu, ka viņi nav īsti izšķīrušies, kā viņi grib, bet tagad viņiem esot stingrs viedoklis, par kuru viņi ir gatavi krist un stāvēt. Pie tam tie ir dažādi, gan par labu, gan par sliktu rezultātam. Tāpēc balsu skaitīšanas komisija šajā situācijā nevarēja kopīgi ar to daļu aktīvistiem, kas izstrādā Kārtības rulli, pie kopīga lēmuma nākt un piedāvāja divus variantus balsošanai. Pirmais variants: atstāt balsošanas rezultātu tādu, kāds tas bija, un šos rakstiskos un mutiskos protestus neņemt vērā, un otrs variants – ņemt tomēr vērā šos rakstiskos un mutiskos protestus. Tie šeit visi ir pievienoti. Tad saskaitīt, cik tur gala rezultātā sanāk tās balsis, un tad izlemt.

Priekšsēdētājs: Man ir jautājums. Vai otrajā variantā tiek piedāvāts pārbalsot šo lēmumu jeb vienkārši aritmētiski saskaitīt šos protestus?

I.Geidāns: Pārbalsot neprasīja neviens, vienkārši tikai pieņemt vai nepieņemt tos rakstiskos iesniegumus. Mutiskos neņemt vērā, bet tikai rakstiskos protestus par viņu balsošanas rezultātu. Līdz ar to nevajag pārbalsot, rezultāts maināms tikai tīri aritmētiski.

Priekšsēdētājs: Skaidrs. Tādā gadījumā man ir vēl viens jautājums, Geidāna kungs. Par lēmuma pieņemšanu vai nepieņemšanu ziņojumu sniedz balsu skaitīšanas komisija un Augstākā padomes akceptē. Tā var saprast? Tad mums jānobalso par šiem diviem variantiem, godājamie deputāti. Pirmais variants: atstājam balsošanas rezultātus spēkā, kā tie bija vakar, attiecībā uz lēmumprojektu par PSRS tautas deputātiem. Otrais balsošanas variants – apstiprināt balsu skaitīšanas komisijas sniegto ziņojumu par balsu sadalījumu atkarībā no iesniegto protestu skaita. Lūdzu balsošanas režīmu.

Tātad pirmais variants: atstāt vakardienas balsošanas rezultātus spēkā. Kā atceraties, lēmums netika pieņemts, bija 100 balsis. Rezultāts: tātad par spēkā atstāšanu ir 31 balss. Tas ir mazākums, šāds lēmums netiek pieņemts.

Mums ir jānobalso arī par otro. Balsu skaitīšanas komisija dod mums atzinumu, ņemot vērā iesniegtos protestus, un mēs apstiprinām ar savu lēmumu balsu skaitīšanas komisijas ziņojumu par šo iznākumu. Tāds variants. Deputāts Endziņš gatavojas protestēt pie otrā mikrofona.

A.Endziņš: Vai tiešām mēs gribam visu laiku izskatīties smieklīgi opozīcijas acīs? Ja mums lēmums nav izgājis cauri, tad ir jāpadomā vai nu par to, ka pie šā lēmuma jāpiestrādā, jāizmaina redakcija un jāliek par jaunu jautājuma izskatīšana, bet šādā veidā, kā mēs tagad gribam rīkoties, es atvainojos, kas tā ir par demokrātiju? Tagad, kā saka, ja protesti iziet no rezultāta, mēs vienkārši sevi padarām smieklīgus.

Priekšsēdētājs: Paldies Endziņa kungam par uzstāšanos, kaut arī tā nāk diezgan novēlojusies. Lūdzu, kas vēl vēlas izteikties par balsošanas motīviem? Lūdzu, trešais mikrofons.

P.Simsons: Es gribētu pievienoties tikai vienai lietai: mēs ļoti bieži aizmirstam piespiest zvana pogu, kas aicinātu visus uz balsošanu. Es domāju, ka nav nekādas motivācijas liegt cilvēkam pēc tam izteikt savu viedokli.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vēl trešais mikrofons.

R.Krūmiņš: Es biju vakar viens no tiem, kura balss netika ieskaitīta, un tā netika ieskaitīta tāpēc, ka mūsu balsošanas iekārta nenodrošina man kā balsotājam iespēju pārbaudīt, vai es esmu reģistrējies vai neesmu. Es balsoju par, bet, kā izrādījās, es nebiju nemaz reģistrējies. Un tāpēc tās balss arī pietrūka.

Priekšsēdētājs: Paldies, lūdzu, pirmais mikrofons.

V.Eglājs: Mēs izstrādājam pašreiz kārtību, izstrādājam tādu normu, ka pēc balsošanas nekādas koriģēšanas nedrīkst būt nekad, jo jebkurš precedents par koriģēšanu parāda, ka atkal kaut kas ir citādi. Jāpieiet tā, ka nedrīkst būt nekādas balsošanas koriģēšanas. Var koriģēt dokumentu, var taisīt, bet attiecībā uz tiem rezultātiem, kas ir nofiksēti, koriģēšana nedrīkst būt. Mēs aiziesim galīgā purvā. Sevišķi pašreiz koriģēt rezultātu nekādi nedrīkst, it īpaši vēl, kad otra frakcija ir projām.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, trešais mikrofons.

J.Dobelis: Es tomēr domāju, ka mums vienmēr ir jāapsver tāda iespēja, ka balsošanas laikā var būt kļūda. Tā nav balsošanas koriģēšana. Kā jūs dzirdējāt, deputāts Krūmiņš vienkārši nav reģistrēts. Tāpēc, man liekas, ka tādos strīdīgos gadījumos pilnīgi normāli ir, ka mēs palūdzam izdruku un apskatāmies, un salīdzinām. Tā nav absolūti nekāda koriģēšana, tā ir vienkārši dažu pārpratumu novēršana. Un man liekas, ka pilnīgi pieņemams ir šis komisijas ieteiktais otrais variants.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, pirmais mikrofons.

V.Mucenieks: Es domāju, ka šis lēmums nav tik garš, ne tik sarežģīts, lai mēs nevarētu pie tā atgriezties kopumā par jaunu. Tas būs daudz vienkāršāk un daudz solīdāk, nekā šeit aiz matiem, kā saka, mēģināt pastiept, lai mēs dabūtu tās balsis pāri simtam.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, otrais mikrofons.

A.Teikmanis: Cienījamie kolēģi, man šķiet, var būt, ka es kļūdos, bet man liekas, ka mūsu pagaidu reglaments, kāds mums ir, neparedz nekādas koriģēšanas pēc balsošanas. Ja neparedz, tad iedomājieties, ka mēs pieņemsim lielo reglamentu, un mēs atkal atkāpsimies no tā un mēģināsim lāpīties paši, vadoties pēc principa, ka Augstākā padome var izlemt jebkuru jautājumu. Nekā nebija. Ja ir reglaments, tad pieturēsimies.

Priekšsēdētājs: Paldies. Es atļaušos mazliet nokomentēt. Tātad spēkā esošā reglamenta 23.punkta pēdējā daļa nosaka: ŅJa notikušās balsošanas kārtībā un tehnikā konstatētas kļūdas,Ó (tādas, bez šaubām, mums ir konstatētas ar mūsu balsu skaitīšanas komisijas ziņojumu) Ņar Augstākās padomes lēmumu sarīko atkārtotu balsošanu.Ó Es domāju, visi mēs šo lēmumu brīnišķīgi atceramies, mēs par to esam strīdējušies. Ar balsu vairākumu neapstiprinājām vakardienas balsošanas rezultātus, tāpēc es piedāvāju godājamiem deputātiem, kuriem, protams, šis lēmuma projekts ir klāt, par cik mēs to vakar intensīvi apspriedām un šodien mums bija paredzēts to atkārtot, tad mēs varam nolemt sarīkot atkārtotu balsošanu un atkārtoti nobalsot par šo lēmumu šodien šīs plenārsēdes gaitā.

Rēķināties ar tiem deputātiem, kuri rupji pārkāpj disciplīnu un nav klāt savās darbavietās darba laikā, mēs katru reizi nevaram. Mums ir kvorums, un šo jautājumu mēs varam lemt. Tas ir mans personiskais priekšlikums kā šīs sēdes vadītājam. Kādas ir domas šajā jautājumā? Mēs pašlaik varam sarīkot balsošanu un nobalsot par šo lēmumu atkārtoti. Lūdzu, trešais mikrofons.

J.Celmiņš: Pēc Krastiņa kunga ierosinājuma mēs ienesam dienas kārtībā jaunu jautājumu. Tātad mums vispirms ir jābalso par to, vai mēs šo jautājumu iekļaujam dienas kārtībā.

Priekšsēdētājs: Es ļoti atvainojos, mēs šo jautājumu iekļāvām dienas kārtībā vakar, jo balsojot nolēmām, ka 10 minūtes pirms pirmā pārtraukuma mēs šo jautājumu izskatām. Deputātam Celmiņam tas būtu jāzina. Citu domu nav? Tad es aicinu balsot par atkārtotu balsošanu jautājumā par PSRS tautas deputātu no Latvijas statusu. Lūdzu balsošanas režīmu. Rezultāts: lēmums nav pieņemts.

Man ir paziņojums. Lūdzu godājamos deputātus, kamēr nav paziņots par plenārsēdes beigām, izrādīt cieņu vienam pret otru un palikt vietās. Tas attiecas arī uz Geidāna kungu.

Sekojošs paziņojums. Šajās dienās mūsu kolēģim deputātam Ivaram Briedim ir 50 gadu jubileja. Es domāju, ka mēs visi varam viņu apsveikt. (Aplausi.)

Godājamie deputāti, kamēr mēs esam piecēlušies kājās, mēs varam atcerēties... (Skan dziesma.) Un es domāju, ka mēs vēlreiz varam nodziedāt ŅLai dzīvo sveiksÓ Andrejam Felsam, kam tieši ir dzimšanas diena. (Aplausi.) Paldies.

Tagad, lūdzu, citi paziņojumi.

I.Geidāns: Cienījamie kolēģi! Kurus interesē aizbraukt uz Lubānu, atcerieties, ka pašlaik gaida mašīna.

Priekšsēdētājs: Es atgādinu godājamajiem deputātiem, ka turpinās plenārsēde. Lūdzu, otrais mikrofons.

E.Krastiņš: Diemžēl man jārunā par šādu paziņojumu ar priekšlikumu, jo šādi gadījumi ar balsošanas kļūdām jau ir bijuši vairākkārt. Ja sarēķinātu, cik mēs uz to kopā esam zaudējuši, tas būtu visai daudz arī naudas izteiksmē. Es zinu, ka iepriekšējais balsu skaitīšanas komisijas priekšsēdētājs Ozola kungs ir griezies Prezidijā ar lūgumu, proti, lai izvairītos no šādām kļūdām, vajadzīga šeit zālē pavisam vienkārša ietaise. Ja to nav spējuši nodrošināt mūsu aparāta darbinieki līdz šim, tad varbūt sesijai ir jāuzdod risināt šo jautājumu, lai iekārtotu zālē divus vienkāršus vai vienu vienkāršu tablo, kurš nemaksātu pārāk dārgi. Es te negribu atsaukties uz daudzu ārvalstu pieredzi, kur pat likumos ir iestrādāta šāda lieta. Katrs deputāts te varēs redzēt, kā viņš ir nobalsojis, un momentāli izteikt savu protestu, ja būs nepareizi. Es esmu konsultējies ar speciālistiem, ka iespējas izgatavot šādu tablo ir šeit pat Latvijā. Es domāju, ka plenārsēdē būtu saprātīgi pieņemt lēmumu un uzdot Augstākās padomes aparātam vistuvākajā laikā sagatavot šādu iekārtu, lai novērstu turpmākās nesaprašanās.

Priekšsēdētājs: Vēl paziņojumam vārds deputātam Budovskim.

M.Budovskis: Mandātu komisijas sēde 5.oktobrī, tas ir, piektdien, pulksten 12.00.

Priekšsēdētājs: Trešais mikrofons, vārds paziņojumam.

V.Strīķis: Godātie lauksaimnieki no visām komisijām, kas vēlas rīt būt klāt sarunā par lauksaimniecības nodokļiem. Tā notiks pulksten 19.00, premjera vietnieks Kalniņš arī būs.

Priekšsēdētājs: Vēl kādi paziņojumi? Vairāk paziņojumu nav. Pusdienas pārtraukums – viena stunda.

(Pārtraukums)

Piektdien, 23.februārī
09:00  Baltijas Asamblejas Ekonomikas, enerģētikas un inovācijas komitejas sēde
09:00  Eiropas lietu komisijas sēde
10:00  Konference “Tā ir arī mūsu nauda! Ko darīt, lai Eiropas Savienības fondu investīcijas Latvijā būtu pārdomātākas?”