Latvijas Republikas 7.Saeimas pavasara sesijas devītā (ārkārtas) sēde

2000.gada 19.jūnijā

Sēdi vada Latvijas Republikas 7.Saeimas priekšsēdētājs Jānis Straume.

Satura rādītājs

Sēdes vadītājs. Cienījamie kolēģi! Lūdzu, ieņemiet vietas! Sāksim Saeimas ārkārtas sēdi, kuru ir ierosinājuši Saeimas 34 deputāti. Saeimas sēdes darba kārtībā ir lēmuma projekts “Par lauku saimniecību tālāko attīstību”.

Kā pamatreferentam vārds deputātam Arnim Kalniņam.

A.Kalniņš (Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas frakcija).

Godājamais priekšsēdētāj! Cienījamie kolēģi! Atļaujiet man būtībā jūsu rīcībā esošo lēmuma projektu komentēt pa atsevišķiem punktiem, lai rastu argumentus “par” vai “pret” tā akceptēšanai vai neakceptēšanai.

Tātad pirmais, ko mēs akcentējām šajā lēmuma projektā, ir nolūks izveidot likumprojektu par lauksaimniecības attīstības ilgtermiņa stratēģiju un ražošanas prognozēm līdz 2006.gadam un tālāk līdz 2010.gadam. Pirmais jautājums var rasties par to, kāpēc mēs pretendējām uz lauksaimniecības attīstības virzieniem, ja līdz šim vēl nav kopējās tautsaimniecības attīstības stratēģijas. Tāpēc, ka lauksaimniecības stabilizācijā mums ir maz veiksmes un ka šobrīd lauksaimniecībā ir izveidojies kritisks saimnieciskais stāvoklis. Līdz ar to mēs nevarētu it kā šajā ziņā gaidīt.

Otrkārt, šobrīd aktīvi tiek izstrādāts valsts budžeta projekts 2001.gadam, un iespējami arī grozījumi varbūt pēc dažiem mēnešiem šāgada budžetā, tātad šeit arī lauksaimniecības nozares intereses varētu zināmā mērā uzlabot.

Dažkārt tiek kultivēti uzskati, ka lauksaimniecībai Latvijā nav sevišķas perspektīvas, ka tā ir apgrūtinājums visai tautsaimniecībai, valsts un pašvaldību budžetiem, kā arī tiek izteiktas citas negācijas, taču lauksaimniecības saglabāšana, tās tālākā attīstība un atpalicības pārvarēšana ir ekonomiski nosacīta, objektīva nepieciešamība, un es mēģināšu šo lietu aizstāvēt ar sešiem argumentiem.

Pirmkārt, pašā Latvijā turpmāk saskatāmas iespējas realizēt pieaugošu pārtikas daudzumu, ko varētu piedāvāt pašmāju lauksaimnieki. Atsevišķi iedzīvotāju slāņi lieto nepietiekamā daudzumā pārtiku. Zemais ienākumu līmenis pensionāriem un daudziem strādājošajiem liek ekonomēt uz pārtikas rēķina. Šobrīd Latvijas iedzīvotāji patērē mazāk pārtikas produktu visās galvenajās uztura produktu grupās, rēķinot uz vienu iedzīvotāju jeb mājsaimniecības locekli, nekā 1990.gadā, izņemot kartupeļus, dārzeņus un augļus. Sekas tam ir nelabvēlīgas sociālās parādības: pieaug saslimstība ar tuberkulozi, kura pēdējos deviņos gados pieaugusi divkārt, kā arī citās smago slimību grupās. Latvijā ir viszemākā dzimstība Eiropā.

Otrs arguments. Pašmāju ražotajai pārtikai zināmā mērā ir jāizspiež, jāizkonkurē importētā pārtika, pirmkārt, gaļa un tās izstrādājumi. Tas attiecas pirmām kārtām uz importēto nekvalitatīvo pārtiku. Runa ir par to pašražoto produkciju, kuras iegūšanai ir visi nepieciešamie priekšnosacījumi Latvijas teritorijā.

Šobrīd iekšējā tirgus aizsardzībai, lai aizstāvētu pašražoto pārtiku, kura nereti ir kvalitatīvāka un tradicionāli iecienītāka, un labvēlīgāka cilvēku veselībai, var izmantot šīs Saeimas laikā pieņemtos trīs likumus iekšējā tirgus aizsardzībai - “Par iekšējā tirgus aizsardzību” , “Antidempinga likums” un likums “Par aizsardzību pret subsidēto importu”. Tas dod iespēju praktizēt reālus soļus, ja pašmāju ražotājiem no pārtikas importētāju puses rodas negodīga konkurence.

Trešais arguments ir iespējas plašāk eksportēt pārtiku. Mums nevar būt vienaldzīgs pieaugošais negatīvais deficīts eksporta un importa tirdzniecības operācijās. Par to liecina Latvijas lauksaimniecības un pārtikas preču eksporta un importa apjoma rādītāji kopumā un arī salīdzinājumā ar Lietuvu un Igauniju. Latvija kļuvusi par stabilu pārtikas produktu importētāju. Pagājušajā - 1999.gadā negatīvā bilance sasniedza 158 miljonus latu. Šogad - 2000.gada janvāra-marta mēnešos šīs Latvijas produkcijas eksports kopumā bija tikai 11,6 miljoni latu, bet imports - 57,7 miljoni latu, tātad imports pārsniedza eksportu par 46 miljoniem latu. Šis lauksaimnieciskās izcelsmes produkcijas imports Latvijā no Igaunijas gada pirmajos trijos mēnešos pārsniedz eksportu uz šo valsti 2,7 reizes, bet imports no Lietuvas pārsniedz eksportu no Latvijas uz šo valsti 2,6 reizes. Vai mēs esam sliktāki par šīm abām kaimiņvalstīm?

Vēl viens piemērs par iespējām plašāk eksportēt pārtiku. Amerikas Savienotās Valstis uz Krieviju 1996.gadā eksportēja 28 000 tonnu cūkgaļas, 1998.gadā - 54 000, 2000.gadā solās eksportēt 89 000 tonnu cūkgaļas. 2002.gadā ASV paredzēts eksportēt uz Krieviju 114 000 tonnu cūkgaļas. Salīdzināšanai: Latvijā saražo ap 35 - 40 000 tonnu cūkgaļas (kautsvarā) gadā, bet patērē, izlieto ap 70-80 000 tonnu. Latvijas cūkgaļas ražotājiem tiek piešķirta kvota eksportam uz Eiropas Savienības valstīm 1250 tonnu apmērā gadā, bet imports Latvijā no Eiropas Savienības valstīm atļauts 2200 tonnu svaigas, atdzesētas vai saldētas cūkgaļas. Tādas pašas aktivitātes lauksaimniecības produkcijas eksportā uz Austrumu tirgus pusi ir Nīderlandei, Dānijai un Vācijai. Neapšaubāmi, ka visos mūsu valsts vadības līmeņos, sākot ar pašiem visaugstākajiem, šīs saimnieciskās aktivitātes NVS valstu tirgus apgūšanā gaida savu piepildījumu.

Ceturtais arguments. Arvien lielāka patērētāju daļa attīstītajās valstīs iegādājas svaigo pārtiku - dabiskās izcelsmes pārtikas produktus. Eiropā, spriežot pēc zināmas aptaujas, 61% aptaujāto atzinuši, ka nevēlas lietot pārtikā neko tādu, kas uzlabots ar gēnu inženierijas paņēmieniem. Arvien vairāk pircēji, turklāt labprātāk, iegādājas svaigas, nekā saldētas pārtikas preces. Latvijai ir sevišķi labvēlīgi apstākļi šādas produkcijas ražošanai, jo augsne nav tik ļoti piesārņota ar herbicīdiem un minerālmēsliem kā vienā otrā Rietumeiropas zemē. Pakāpeniski uzkrājas arī mūsu lauku saimniecību labā pieredze un māka šādu produkciju ražot.

Piektkārt, iestājoties Eiropas Savienībā, pieļaujamās atsevišķu lauksaimniecības produkcijas veidu ražošanas un pārdošanas kvotas var tikt rēķinātas, noteikti par pamatu ņemot reāli izmantojamo zemju platības vai raugoties pēc pēdējo piecgadu sasniegtajiem ražošanas rādītājiem, tāpēc maksimāli jāpalielina lauksaimniecības produkcijas kopieguve, lai, iestājoties Eiropas Savienībā, saņemtu izdevīgas ražošanas kvotas.

Šeit es minēšu tikai vienu ciparu. Lauksaimniecības ražošanas kopapjoms 1999.gadā sasniedza tikai 33% no 1990.gada līmeņa. Vienīgi cukurbiešu ražošana šajos pēdējos deviņos vai desmit gados ir pieaugusi. Pārējo produkcijas veidu ražošana ir katastrofiski samazinājusies.

Gribu piebilst vēl to, ka Latvijai tuvākajos gados jāveic zināms izrāviens, it sevišķi gaļas ražošanā, kur mēs esam sasnieguši tikai trešo daļu no Eiropas valstu līmeņa. Piemēram, mums ražo aptuveni 30 kilogramu gaļas, rēķinot uz vienu iedzīvotāju, turpretī Somijā daudz nelabvēlīgākos apstākļos ražo 64 kilogramus.

Un visbeidzot sestais arguments, kas ir globāla rakstura. Globāli tiek prognozēts, ka gadījumā, ja netiks kontrolēts iedzīvotāju pieaugums un dabas resursu izmantošana uz mūsu planētas, nākotnē var rasties enerģētikas krīzes un nemieri ūdens vai aramzemes dēļ. 1950.gadā uz katru iedzīvotāju pasaulē bija pushektara aramzemes, turpretī šodien šis skaitlis sarucis līdz 0,12 hektāriem. Šā iemesla dēļ tiek apstrādāti kalnainie apvidi un tiek izcirsti tropiskie meži. Pastiprinātas lauksaimniecības aktivitātes izraisījušas zemes noplicināšanu. Tātad objektīvi pārtikas papildu nepieciešamība būs akūta.

Šajā sakarībā gribas atgādināt, ka nedaudz vairāk nekā pirms diviem gadiem, arī jūnijā - 1998.gada 15.jūnijā - notika 6.Saeimas sēde, kurā apsprieda un pieņēma paziņojumu, tajā nolemjot apstiprināt Ministru kabineta akceptēto Latvijas lauku attīstības programmu. Un pirmais šīs Latvijas lauku attīstības programmas formulētais mērķis ir sekojošs, kas toreiz tika formulēts. Citēju: “Kāpināt Latvijas lauksaimniecības konkurētspēju un eksporta potenciālu, sekmēt dabas resursus saudzējošas lauksaimnieciskās un mežsaimnieciskās ražošanas un pārstrādes attīstību.” Tas saskan ar iepriekšteikto, un šāda virzība uz preču ražošanas palielināšanu un konkurētspēju kvalitātes un ražošanas izmaksu jomā iekšējā un ārējā tirgū visnotaļ ir atbalstāma arī ilgtermiņa perspektīvā. Un tādā veidā šī aktīvā lauksaimnieciskās ražošanas izaugsme mūsu koncepcijā un ilgtermiņa stratēģijā būtu jāieauž.

Virsdiriģenta, koordinatora loma minētās programmas izstrādē tika uzticēta Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijai. Es iepazinos ar šīs Saeimas sēdes stenogrammu - tas ir bijis nopietns solis, taču tālāk no vispārinājumiem mums būtu lietderīgi turpmāk iet uz konkrētāku rīcību un meklēt saimniekošanas mehānismus. Šoreiz aprobežosimies ar sašaurinātu jautājumu loku, kas skar tieši lauku saimniecības, ar to pirmām kārtām saprotot galvenokārt lauksaimniecības produkcijas pirmražotājus - zemnieku saimniecības, statūtsabiedrības un citus ražotājus.

Izšķirošais kritērijs attiecībā uz lauksaimniecības ražotspēju un konkurētspēju ir šāds: noskaidrot nozares, kurās produkcijas ražošanas izmaksas ir zemākas nekā attiecīgajai produkcijai Eiropas Savienības valstīs. Tas it kā ir tehnisks jautājums, bet bez tā lauku saimniecības var kļūdīties un izdarīt neveiksmīgas investīcijas. Runa pie tam ir par korektu šīs produkcijas vienības pašizmaksas noteikšanu, iekļaujot tajā līdz ar mainīgajām izmaksām arī fiksētās izmaksas, tehnikas, būvju, meliorācijas un ietaišamortizāciju, sociālos un citus nodokļus, kā arī īpašnieku pilnu darba samaksu. Vienlaikus būtu veidojamas arī normatīvās tehnoloģijas, izmaksu paraugnormatīvi par visiem lauksaimniecības pamatražojumiem, arī blakusnozaru produkcijai un pakalpojumu veidiem. Tas būtu labs atspaids praktiskajai saimniekošanai. Tas ir izšķirošais kritērijs, izejas punkts, lai spriestu par mūsu lauku saimniecību konkurētspēju salīdzinājumā ar Eiropas Savienības valstu lauksaimniecību. Bez šīs elementārās informācijas diskusijas var būt daļēji neauglīgas, patukšas un nesasniegt vēlamo mērķi.

Prioritāro lauksaimniecības nozaru vidū vairāk vai mazāk vienprātīgi tiek nosaukta piensaimniecība, cūkgaļas ražošana, graudkopība, dārzeņkopība, ogu audzēšana un augļkopība, gaļas liellopu audzēšana, putnkopība gan gaļai, gan olām, bet tas viss būtu konkretizējams sīkāk, tieši kādas graudaugu kultūras...

Tāpat arī, izsakot savas pārdomas par mūsu nosaukto vienmēr prioritāro piensaimniecības nozari, mums arī vienmēr ir jābūt uzmanīgiem. Šobrīd mums it kā ir dāsnākas tās produkcijas kvotas uz Eiropas Savienību, bet tajā pašā laikā Eiropas Savienībā vissasprindzinātākais tirgus ir tieši piena produkcijai, tur šobrīd neinteresē sviests un piena pulveris. Un šeit ir zināmā mērā rebuss, kad Latvijā piena ražotājiem izdosies saņemt minimālo nepieciešamo maksu par realizēto pienu, teiksim, 13 santīmus par litru kvalitatīva piena, taču šobrīd tā nepārsniedz 8-10 santīmus litrā. Šeit piebildīsim, ka Čehijā, Ungārijā un Amerikas Savienotajās Valstīs pagājušā gada pavasarī pienu no fermeriem iepirka par 15-18 santīmiem kilogramā, bet Vācijā, Austrijā, Nīderlandē, Francijā, Lielbritānijā un Kanādā - par 18-21 santīmu kilogramā. Tātad šeit ir virkne jautājumu, kādas kļūmes varbūt ir pieļautas arī mūsu pārstrādes rūpniecībā līdz ar sadrumstalotību, ar iekārtu nenoslogotību, jo šīs paaugstinātās amortizācijas summas pamatā tiek uzliktas uz piena pirmražotājiem.

Ilgtermiņa stratēģijas trūkums bija par iemeslu arī tam, ka savlaicīgi neuzsākām līdzvērtīgi attīstīt rapša audzēšanu. Šajā sakarībā var atzīmēt, ka Igaunijā par prioritārām atzītas piensaimniecība un graudkopība un tām klāt nāk vēl cūkkopība. Īpaša līdz 2006.gadam izstrādāta programma Igaunijā paredz arī rapša audzēšanas attīstību. Jau pašlaik uz kooperācijas pamatiem - pasvītroju! - te uzcelta rapša pārstrādes rūpnīca ar pilnu ciklu pārtikas eļļas ieguvei, kuras jauda ir trīs reizes lielāka nekā Igaunijā patlaban izaudzētā rapša kopējais daudzums. Lauksaimnieciskās ražošanas apritē var ienākt arī jauni projekti, kas papildinātu tradicionālo lauksaimniecību. Šobrīd ir sagatavots nacionālo biodegvielu programmas projekts realizācijai no 2000. līdz 2010.gadam. Šī programma paredz no vietējām izejvielām ražot, pirmkārt, etilspritu no graudiem kā benzīna apskābekļotāju, pievienojot to 5% apmērā; otrkārt, biodīzeļeļļu no rapšu eļļas, lai segtu 40% no lauksaimniecībā izmantojamās dīzeļdegvielas; treškārt, biogāzi no atkritumiem. Šāda projekta īstenošana prasīs palielināt graudu patēriņu spirta ieguvei no 33 000 tonnām līdz 160 000 tonnām gadā, attiecīgi palielinot arī graudaugu sējumu platību. Par 6-7 tūkstošiem palielinātos nodarbināto skaits lauksaimniecībā un spirta ražošanas blakusnozarēs. Savukārt biodīzeļeļļas ražošana uz rapša bāzes var būtiski palielināt rapša sējumu platību paplašināšanos lauku saimniecībās, reizē uzlabojot arī augu maiņu. Tam visam nepieciešams vēl palaist demonstrācijas tipa biodīzeļeļļas ražotnes, lai precizētu faktiskās izmaksas šā jaunā produkta ieguvei, bet, galvenais, lai galīgi izvērtētu šā produkta konkurētspēju ar jau esošajiem energoresursiem.

Bija vēl iespējas Latvijā realizēt arī citus projektus - piemēram, alus miežu ražošanu iesalam, jo mūsu alus darītāji pārsvarā to importē, arī gaļas liellopu audzētāju saimniecību straujāku izveidi, jo tas nav viena gada darbs. Tāda varētu būt ogu un augļu ražošana, dažādi tā saucamie netradicionālie produkcijas veidi - dzērvenes, ārstnieciskie augi, sēnes, saldūdens zivis.

Kaut šobrīd tūrisma kopējā attīstībā trūkst valsts politikas, vienotas un konsekventas rīcības, visai pozitīvi vērtējama lauku tūrisma attīstības mērķprogramma, jau padarītais. Šobrīd laukos darbojas ap 450 tūristu apmešanās vietu - naktsmītņu. Paredzamās darbības zināmā mērā radīs arī jaunas darbavietas, samazinās iedzīvotāju aizplūšanu no laukiem un saglabās lauku vidi, veicinās mazo un vidējo uzņēmumu veidošanos un darbību, stimulēs pašražotās lauksaimniecības produkcijas noietu, veicinās tādu nozaru attīstību laukos, kas nav tieši saistītas ar lauku tūrismu, teiksim, amatniecību, bioloģisko lauksaimniecību, tirdzniecību, celtniecību, dažādu pakalpojumu nozares.

Noteikti perspektīva ir ekoloģiski tīras produkcijas ražošana, taču tai, neapšaubāmi, pagaidām jāorientējas uz Eiropas tirgu, jo Baltijā cilvēki vēl dzīvo trūcīgi. Tomēr konkurētspēju iekšējā tirgū var paaugstināt, plašāk izmantojot lauksaimniecības produkcijas un tās pirmapstrādes produktu tiešu pārdošanu patērētājiem bez starpniekiem, dažkārt pat izmantojot principu - nāc un izvēlies preci uz vietas lauku saimniecībā jeb lauku sētā! Te ir pilns ražošanas un realizācijas cikls vienās rokās. Tas paaugstinātu ieņēmumus ražotājiem un realizētājiem, bet patērētājiem savukārt dotu iespēju iegādāties svaigāku, dabiskāku produkciju, kas būtu labāka cilvēku veselībai un dažkārt arī lētāka.

Droši vien tuvākajā laikā nesasniegsim tādu stāvokli, kāds, piemēram, ir Austrijā un daļēji Vācijā, kur šāda prakse ir visai izplatīta. Atbilstoši vienkāršotu priekšrakstu, noteikumu apstiprināšana un izdošana var sekmēt šāda tirdzniecības veida attīstību. Man visnotaļ simpātisks liekas šis variants.

Ir vēl kāds cits aspekts jeb jautājums, uz ko jādod atbilde izstrādājamajā stratēģijā. Nav skaitliska, analītiska aprēķina, kāpēc jāsamazina lauksaimniecībā izmantojamo zemju platības - kāpēc pašreiz apsaimniekošanā esošie vairāk nekā 2 miljoni apstrādājamās zemes jāsamazina līdz 1 miljonam hektāru. Dažkārt izsaka minējumus, ka lauksaimniecībai būs vajadzīgs tikai pusmiljons hektāru. Vai tas zemes platību samazinājums notiks tādēļ, ka pārtiku vairs nevajadzēs ražot šeit un to importēsim, vai arī tāpēc, ka to vēlas un pieprasa Eiropas Savienība? Vai varbūt tāpēc, ka Latvijas laukos visiem nodarbinātajiem nav vietas šajā nozarē un iedzīvotājiem jāpārstrukturējas uz citiem saimniekošanas veidiem? Ilgtermiņa vīzijā acīmredzot ir atklāti un pamatoti jāpasaka, ka konkurētspējīgi ir ne tikai lielsaimnieki, saimniecības ar vairākiem simtiem hektāru, bet arī saimniecības ar pieticīgāku zemes platību, ar 15-20 hektāriem, atbilstoši kooperējoties un specializējoties. Tātad runa ir par lauku saimniecību lielumu un saimniekošanas modeļiem, un šajā sakarā būtu gaidāmi no praktiķiem viedokļi par dažādām gradācijām - par šāda, tāda vai citāda lieluma lauku saimniecību perspektivitāti un spēju konkurēt nākotnē.

Šajā sakarībā liekas, ka vajag mums tomēr diskutēt un vienoties, ka pie mums lielākais īpatsvars arī nākotnē būtu ģimenes saimniecībām. Ģimenes saimniecības var saimniekot pietiekami lielās, optimālās platībās - no 20 līdz 100 hektāriem zemes -, un to pierāda arī Rietumeiropas valstu pieredze, ja mēs salīdzinām mūsu valsts attīstītāko rajonu vai pagastu lauku saimniecību struktūru ar to, kāda ir Rietumeiropas valstīs.

Lai pārliecinātos par šāda ģimenes saimniecības modeļa lielāku vai mazāku pamatotību, mēs speciāli izanalizējām Bauskas rajona Rundāles pagasta zemnieku saimniecību struktūru un secinājām, ka tā ir ļoti tuva tai zemnieku saimniecību struktūrai, kāda ir Dānijā, Zviedrijā, un ka šis ir pareizais ceļš. Taču mīnuss ir tas, ka diemžēl vai nu zemes reformas, vai citādu iemeslu dēļ mums ir par daudz liels tādu zemnieku saimniecību jeb piemājas saimniecību īpatsvars, kuru platība ir līdz 5 hektāriem. Kas attiecas uz saimniecībām, kuru zemes platība pārsniedz 20 hektārus, tādos vairāk vai mazāk intensīvas lauksaimniecības rajonos kā Zemgales rajonos, mēs esam tuvu šim Rietumeiropas valstu saimniekošanas… zemnieku saimniecību modelim (protams, citā pakāpē), attīstot zemnieku saimniecību savstarpējo kooperāciju jaunās tehnikas vairāk vai mazāk kopīgā izmantošanā.

Attiecībā uz stratēģiju atļaujiet man izteikt arī dažus savus apsvērumus par ekonomisko instrumentu svirām - un pirmām kārtām tieši jautājumā par svirām, kuras saņem lauku saimniecības, lai varētu stabilizēt savu saimniekošanu.

Pirmkārt, ir jāatrisina jautājums par pārdodamās produkcijas iepirkuma cenām. Standarta variantam acīmredzot ir jābūt tādam, ka ražotājs un pārstrādātājs un ražotāju un pārstrādātāju asociācijas vienojas par konkrētu pirkšanas un pārdošanas līgumā iekļaujamo cenu. Ja šajā dialogā nevar vienoties, tad acīmredzot nākamais solis būtu tas, ka savu viedokli varētu izteikt Zemkopības ministrija. Mums nav tāda modeļa kā, pieņemsim, Zviedrijā, kur ražotāji un pārstrādātāji ir vienās lielās vertikālās kooperācijās. Pārstrādes uzņēmumi ir cita īpašumā. Nekur mēs neizbēgsim no tā visa, šāds dialogs ir pacietīgi jāveic.

Otrkārt, jāstimulē tie pārstrādes uzņēmumi, kuri ievēro šādu vienošanos ar pirmražotājiem.

Treškārt, jāizmanto intervences mehānisms attiecībā uz pārpalikumu iepirkšanu. Tur pamatā liek normatīvo pašizmaksu - tātad atkal atgriežamies pie jautājuma par normatīvo pašizmaksu. Piemēram, nosacīti tiek kalkulēts - lai gan šādas normatīvās pašizmaksas šobrīd nav deklarētas -, ka pārtikas graudiem intervences cena varētu būt 74 lati, pienam - 120 lati par tonnu, cūkgaļai - 70 lati par tonnu.

Nākamā ekonomiskā svira, kas arī ilgtermiņa stratēģijā būtu ieaužama, ir mehānisms iekšējā tirgus aizsardzībai. Tas skar vairākas sastāvdaļas. Importa efektīva kontrole. Stratēģijas trūkums. Ja tāda būtu bijusi, tad, es domāju, būtu daudz mierīgāk bijis strādāt tiem lauksaimniekiem, kas bija specializējušies cukurbiešu audzēšanā un pārdošanā cukurfabrikām. Tātad ir vairāki jautājumi, rēbusa jautājumi šajā nozarē, jo šeit nav vēl izstrādātas dziļas stratēģijas, kā šo lietu varēs nākotnē noregulēt. Jo šobrīd nevar uz cukurbiešu audzēšanai noteikto kvotu pamata saražoto cukuru pārdot vai subsidēt nepārdotā cukura eksportu, vai ieviest jaunu akcīzes nodokli šajā nozarē, kā tas ir Lietuvā, vai rīkoties kaut kā citādi. Iekšējā tirgus aizsardzībai acīmredzot citā līmenī jāpaceļ arī valsts standartu loma attiecībā uz kaitīgo vielu klātbūtni produkcijā, jāpadara tie stingrāki, nekā tas ir Eiropas Savienībā. Jo mūsu produkcijas fons to atļauj darīt un nepieļaut zemākas kvalitātes produkcijas importu mūsu valstī.

Visa šī iekšējā tirgus aizsardzība jāveic uz vispusīgas ekonomiskās analīzes bāzes, un vispirms jābūt pietiekami precīzai ainai - skaitļu valodā jāizsaka, cik liels ir atbalsts lauksaimniekiem tajās valstīs, no kurienes nāk lauksaimniecības produkcijas imports, ir jābūt salīdzinājumam ar pašu mājās sniegto atbalstu.

Un, par šo ekonomisko sviru runājot, visbeidzot ir jāteic, ka pamatu pamats ir rūpīga tirgus izpēte. Šo pieeju es gribu raksturot ar kartupeļu pārstrādes ražotnes “Aloja-Starkelsen” ģenerāldirektora Andreja Hansona vērtējumu, ko viņš izteica pagājušā gada septembra mēnesī. Šis izteikums ļoti labi raksturo, kāda situācija mums ir tirgū. Viņš saka: “Sezonā saražojam 3,5 līdz 4 tūkstošus tonnu cietes. Nepilnu tūkstoti tonnu pārdodam Latvijā (te mums ir 80% no cietes tirgus), un gandrīz tikpat daudz pārdodam arī Lietuvā un Igaunijā. Kāpinām realizācijas apjomus arī Krievijā, tur pašlaik pārdodam 300 tonnas mēnesī. Arī šīs valsts patērētāji sāk novērtēt labu kvalitāti. Sarežģīts tirgus ir Baltkrievija, tomēr strādājam arī tur, pat veidojot kopuzņēmumu. Ar Ukrainu diemžēl joprojām nav noslēgts brīvās tirdzniecības līgums, tā liedzot pieeju šim ietilpīgajam tirgum. Mums ir realizācijas kvota arī Eiropas Savienības valstīs, taču Rietumos ir cietes pārprodukcija un cena, ko mums piedāvā, ir izteikti zema - par katru tur pārdoto tonnu mēs zaudētu 100 dolāru. Rietumos trešo daļu ieņēmumu veido subsīdijas kartupeļu audzētājiem un pārstrādātājiem, tāpēc šajā tirgū pagaidām ir grūti konkurēt.”

Gribētos piebilst, ka šāda ilgtermiņa stratēģija nepieciešama arī zvejniecībā un zivju apstrādē. Arī šī nozare atrodas Zemkopības ministrijas pārziņā, un arī tajā ir samilzušas problēmas. Vai tās ir pārejošas vai ilgstošas? Arī par to būtu vērts diskutēt izpildvaras līmenī, kā tas daļēji tika darīts ar mežu nozares un enerģētikas sektora koncepcijām.

Kā jūs redzat, lēmuma projekta 2.punkts paredz, ka izpildvarai ir jāsagatavo lēmuma projekts “Par nelauksaimnieciskās ražošanas uzņēmējdarbības paātrinātu attīstību lauku apvidū un atbilstošu nosacījumu radīšanu Latvijas kopējās tautsaimniecības attīstības stratēģijas ietvaros”. Šajā sakarā gribu izteikt viedokli, kas nav, tā teikt, tikai mūsu izdomājums, bet ir pamatots uz analīzi, uz vērojumiem, kā tas notiek pasaules attīstītākajās valstīs. Ilgtermiņa skatījumā, mūsuprāt, lietderīgi vadīties pēc šāda atzinuma: cilvēki laukos varētu mainīt nodarbošanos - no lauksaimnieciskās ražošanas pāriet uz citu nodarbi, nemainot dzīvesvietas. Piemērs ir Francija, kur laukos dzīvo 35% iedzīvotāju, lauku darbos nodarbināti 4% iedzīvotāju un 80% fermeru ir iesaistījušies dažādos kooperatīvos. Valdībai jārada iespējas lauku iedzīvotājiem pārstrukturēties uz papildu nodarbēm un citiem alternatīviem izdzīvošanas jeb iztikas avotiem, jo, pašreiz mainoties klasiskās lauksaimnieciskās ražošanas situācijai laukos, samazinās vidējo un mazo lauksaimniecības produkcijas ražotāju un lauksaimniecībā strādājošo skaits. Šo problēmu neatrisinās arī mazo un vidējo uzņēmumu nacionālās programmas realizācija lauku apvidū vai Reģionālā fonda darbības aktivitātes.

Sagatavojot Latvijas tautsaimniecības attīstības stratēģiju, lietderīgi paredzēt nelauksaimnieciskās ražošanas uzņēmējdarbības paātrinātu attīstību lauku apvidū un atbilstošu nosacījumu radīšanu. Runa ir par tādu ekonomisko sviru, instrumentu piemērošanu, kas sekmētu rūpniecības lieluzņēmumu filiāļu plašāku izvietošanu mazo un vidējo uzņēmumu firmu veidā lauku apvidos. Tas ir, tie grupētos ap pilsētās izvietotajiem lielajiem uzņēmumiem.

Šajā ziņā raksturīgs piemērs ir akciju sabiedrība “Ogre”, kas izvietota Ogres pilsētā. Šai akciju sabiedrībai ir filiāles Preiļos, tādas būs arī Rēzeknē un Daugavpilī. Tas ir tikai viens piemērs. Tikai šis variants, kad veidosies tipiskas rūpnieciskas ražotnes mazpilsētās un lauku apvidos, varēs glābt situāciju, novērst nabadzības tālāku padziļināšanos lauku apvidos. Šajā sakarībā mūsu lēmuma projekta otrajā daļā ir uzsvērts, ka jāatjauno, jārestaurē naftas produktu akcīzes nodokļa ieņēmumu sadalījums par labu autoceļu fondam, jo bez labiem ceļiem, bez šā infrastruktūras elementa, uzņēmējdarbība aizies no laukiem. Iebildumi tad būs gan no paša uzņēmēja, gan no sadarbības partneriem, gan no tiem, kas ik dienas brauks uz apkārtējām mazpilsētām, uz rūpnieciskiem uzņēmumiem, lai tur strādātu valsts vai citādā darbā.

Tālāk. Šīm filiālēm, rūpnieciska tipa filiālēm, kas tiek atvērtas laukos, varētu būt vispārējas nodokļu atlaides, tāpat kā tas ir brīvajās ekonomiskajās zonās. To praktizē diezgan veiksmīgi, piemēram, Polijā.

Tālāk. Šādus meitas uzņēmumus varētu sekmēt arī ar to, ka dažādi atbalsta fondi, kas mūsu valstī šobrīd ir, aktīvāk piedalītos ar kapitālu šādu mazu vietēju uzņēmumu veidošanā, tas ir, ieguldītu zināmu procentu, daļu to pamatkapitālā, ļaujot lauku apvidos esošajiem privātiem uzņēmumiem šo daļu izpirkt vēlāk, kad šīs firmas būs stabili nostājušās uz kājām.

Šajā nelauksaimnieciskajā sfērā varētu strādāt ne tikai bez darba palikušie lauksaimnieki, bet arī tie apkārtējo zemnieku saimniecību ģimenes locekļi, kuriem nepatīk sēdēt pie traktora stūres vai iet uz fermu pie mājlopiem. Pārvietošanās rādiusi no dzīvesvietas līdz šādām ražotnēm varētu būt līdz 40 kilometrus gari. Piemēram, Somijas fermeri tikai pusi iztikas un ienākumu gūst no tīruma, pārējie ienākumi ir no meža, amatniecības, lauku tūrisma un darbošanās dažādās privātas uzņēmējdarbības jomās, kā arī no valsts un municipālā darba. Papildus visam tam, kas minēts iepriekš, Latvijai ir vēl viena liela īpatnība, ar ko daba to apveltījusi - tie ir mežu resursi. Šoreiz sīkāk neanalizēšu tos vēlējumus, kas vēl būtu nepieciešami, lai šos mežu resursus labāk izmantotu, tomēr atgādināšu, ka mežs ir būtisks atspaids tām zemnieku saimniecībām, kurām ir iespējas mežus apsaimniekot. Faktiski mežs ir tāda droša rezerve. Ja visi striķi trūkst, vari sazāģēt baļķus un papīrmalku un kredītu samaksāt. Tā rīkojās arī zemnieki pirmajā neatkarīgajā Latvijā, un tā šodien Norvēģijas valsts ir apveltījusi ar mežu platībām savus fermerus, lai būtu nodarbošanās iespējas vairākas dienas gadā. Protams, katram reģionam šeit ir sava specifika un ir vajadzīgs daļēji atšķirīgs risinājums. Vispirms šī specifika izpaužas valsts saimniecības specializācijā. Sevišķa pieeja šajā sakarā varētu, protams, būt Latgalē.

Tālāk. Lēmuma projektā, kā jūs pamanījāt, ir ietverts jautājums par valsts nostādnes izstrādāšanu labvēlīgu kreditēšanas nosacījumu nodrošināšanai. Šobrīd, kā jūs zināt, lauku saimniecības var saņemt kredītiestādēs aizdevumus vidēji par 12% līdz 18% gadā. Pirmkārt tas samazina mūsu lauksaimnieku konkurētspējas salīdzinājumā ar ārvalstniekiem, kam šie procenti ir daudz zemāki. Otrkārt, pie mums nav tik augsta inflācija, lai uzturētu šādus augstus kredītprocentus. Optimāliem kredītprocentiem saskaņā ar mūsu diezgan pazemo inflāciju būtu jābūt zem 10%.

Ārvalstu prakse dod labu ierosmi, ar kādiem instrumentiem varētu darboties pieņemamāku kredīta likmju veidošanā. Parasti ir tā, ka apmēram 80% kredītu tajā vai citā valstī, piemēram, Francijā, tiek izsniegti, vadoties pēc tiem procentiem, kādi izveidojas kredītpiedāvājumu tirgū, bet otra daļa kredītu tiek izsniegti ar zināmiem atvieglojumiem attiecībā uz īpaši izvēlētām tautsaimniecības sfērām. Tādā sakarā ir jāmin dzīvokļu celtniecība, komunālās reģionālās korporācijas, mazie un vidējie uzņēmumi rūpniecībā un amatniecībā, lauksaimniecības uzņēmumi un visbeidzot eksports. Šāds vispārēji atzīts kredītpolitikas modelis ir gadu desmitiem pastāvējis attīstīto valstu praksē, un šeit mēs to varam izmantot. Arī valsts SIA “Reģionu attīstība” izmanto tādu atbalsta instrumentu kā kredītprocentu maksājumu pilnīgu vai daļēju segšanu, ja saimniekošanā viss iet labi. Līdzīgi atlaides dod arī bezpeļņas organizācija valsts SIA “Vides investīciju fonds”. Šāds labvēlīgs kreditēšanas režīms vēlams visiem ieguldījumiem lauku saimniecībās, to skaitā arī dzīvojamo ēku rekonstrukcijā un labiekārtošanā. Svarīgi ir radīt normālus dzīvošanas apstākļus laukos un veidot nelielas kredītlīnijas mājokļu modernizācijai, pirmām kārtām aukstā un siltā ūdens apgādei, apkurei un siltināšanai.

Arī zemes pirkšanā tas ir svarīgi, lai mūsu lauku saimnieki varētu daudzmaz konkurēt ar zemes iepircējiem no ārvalstīm, jo tiem ir pieejami kredīti ar zemākiem procentiem, pie tam ilgtermiņa hipotekārais kredīts ar 4% - 6% gadā. Piemēram, pērkot zemi, šodien ārvalstu fermeris šeit, Latvijā, pērk ražošanas tiesības nākotnei! Pasvītroju vēlreiz: pērk ražošanas tiesības nākotnei. Zeme ir bāze kvotēšanai. Tā kā zemes cenas Eiropas Savienības valstīs ir vairākkārt augstākas, dažkārt pat desmit reizes, strauji aug interese par zemes iepirkšanu Latvijā.

Vairāku gadu garumā dažādas darba grupas piedāvāja likumprojektus Krājaizdevu sabiedrību likumam. Šobrīd šis likumprojekts ir jau apritē, un tas būs pozitīvs solis, lai saņemtu kaut pašus nelielākos rīcības aizdevumus pašām mazākajām, teiksim, mājsaimniecībām lauku apvidos. Tātad būs iespējas droši noguldīt savus pieticīgos līdzekļus uz zināmu laiku arī šajās krājaizdevu sabiedrībās, kam dos labākas funkcionēšanas iespējas šis Krājaizdevu sabiedrību likums.

Līdzīgas problēmas labvēlīgu kreditēšanas nosacījumu veidošanai ir arī zvejniecībā, un šajā nozarē ļoti prasās nomainīt, kā zināms, zvejas kuģus, kuru vidējais nobraukums jau sasniedz 25 gadus, pastāvot maksimāli pieļaujamajiem 30 gadiem. Taču par saņemtajiem kredītiem un arī līzinga līgumiem zvejas kuģu iegādei nācās gadā maksāt 14-18%.

Šeit lēmuma projektā ir arī norāde uz to, ka vēlams veikt zināmas operatīvas un neatliekamas izmaiņas arī attiecībā uz nodokļu likumdošanu, kad notiek praktiskā kooperēšanās. Tātad jautājums ir vienkāršs - atcelt nepamatotos nodokļus kooperatīviem, uzskatot, ka kooperatīvs ir tikai ražošanas veicinātājs, bet nodokļu maksātājs ir ražotājs.

Un šeit gribētos silti ieteikt variantu, kā veicināt tehnikas ringu izveidošanu, kas, piemēram, it sekmīgi darbojas Valmieras rajonā atsevišķās vietās, ar zināmām atlaidēm, lai bez nodokļiem veidotos šādi kooperatīvi augstražīgas tehnikas izmantošanā uz kooperatīviem pamatiem.

Un visbeidzot es gribētu izteikt dažus apsvērumus par valsts atbalsta politiku, jo mūsu priekšlikums ir tāds, ka šīs ir nopietnas summas, kuru lietderība varbūt izpaudīsies ar 2001.gadu. Lai valsts atbalsta tāme lauksamniecībai tiktu formēta atsevišķu pielikumu veidā valsts budžetam. Daudz un dažādu pielikumu ir valsts budžetam. Es domāju, ka būtu vēlams “caurspīdīgums” arī attiecībā uz valsts atbalstu, un šo tāmi vajadzētu veidot pielikumu veidā. Es negribu atkārtoties un izvirzīt to pārmetumu, ko mēs vairākkārt esam izteikuši par līdz šim notikušo. Runa ir par to, ka mēs esam pārkāpuši Lauksaimniecības likumu attiecībā uz šo valsts atbalstu, jo likumā bija ierakstīts, ka ne mazāk kā 3% no valsts budžeta izdevumiem vajag atvēlēt lauksaimniecības atbalstam, bet praktiski šajā gadā šis skaitlis ir 2,3 procenti, un deficīts šajā ziņā ir 5 miljoni latu. Protams, mēs jau pagājušā gada nogalē norādījām, ka rožainās cerības uz SAPARD, kas skan jau kopš pavasara, neattaisnojās, un lauksaimnieki šobrīd, šajā gadā, ir saņēmuši šajā ziņā vislielāko mīnusu šāda valsts atbalsta nodrošināšanā. Un šeit ir dažas principiālas lietas. Tātad mums ir jābūt skaidrībā par to, vai ar SAPARD līdzekļiem varēs izpalīdzēt, arī iepērkot tehniku no vietējiem lauksaimniecības mašīnbūves uzņēmumiem. Ir, piemēram, tāda sabiedrība ar ierobežotu atbildību kā “Āzene” jeb bijusī Rīgas Lauksaimniecības mašīnu rūpnīca, kas ražo no 4 līdz 14 tonnu kravnesīgas lauksaimniecības piekabes, un 90% viņi eksportē uz Rietumu valstīm. Tātad ir jāzina, vai SAPARD līdzekļi nāks palīgā arī tad, ja mēs iepirksim... ja lauksaimnieki iepirks šādas piekabes, kas ir krietni lētākas nekā, piemēram, “Kronas” ražotās, un vai šeit šie SAPARD līdzekļi būs.

Otrkārt, ir jautājums par NVS valstīs ražotās tehnikas iepirkšanu. Ja SAPARD līdzekļi tam nebūs atvēlēti, tad būs jāveido savas nacionālās atbalsta programmas. Es pieminēšu tikai vienu ciparu. Uz šā gada 1.janvāri no pēdējo gadu izlaiduma - no 1998. un 1999.gada izlaiduma - bija reģistrēti 1455 MTZ modifikācijas traktori, tātad MTZ traktori. Nākamā pozīcija - 102 traktori no šā paša gada izlaiduma ir “Valmet” tipa traktori. Ko tas nozīmē? Ja zemniekam būs, kā saka, izdarītā spiediena ietekmē jāpērk tikai šie Rietumu traktori, tad, protams, sašķaidīs šīs subsīdijas un nebūs tā efekta. Tātad jau savlaicīgi ir jāveido šīs nacionālās atbalsta līnijas tehnikas iepirkšanai no jebkuras valsts, arī no NVS valstīm, kuru tehnika ir populāra un kuru pērk arī Vācijā, Dānijā un citas valstis.

Un visbeidzot par tiešajiem maksājumiem. Šis process ar tiešajiem maksājumiem, kas noteikti attiecībā uz atsevišķu hektāru, pamazām virzās. Šobrīd par vienu hektāru šie valsts tiešie atbalsta maksājumi ir griķiem, rapsim, eļļas liniem, arī liniem. Tāpat arī dārzkopībā. Šis mehānisms ir izpalicis attiecībā uz graudu audzētājiem, lai gan Graudu audzētāju asociācija jau trīs gadus pēc kārtas ir rosinājusi šo lietu - gan 1998.gadā, gan 1999. un arī 2000.gadā savos ikgadējos kongresos tā ir nākusi klajā ar šādu priekšlikumu. Tā ka ir jābūt vienotai un ilgtermiņa šai sistēmai. Arī ilgtermiņa stratēģijai, šim atbalsta mehānismam ir jābūt redzamam, jo lauksaimnieks nevar svārstīties katru gadu. Viņš ņem kredītus, viņš kaut ko būvē, viņš pērk tehniku, un tāpēc ir jābūt skaidrībai, kādi atbalsti praksē būs.

Runājot par saimniecisko pašpārvaldi, kā jūs to redzat, mēs lēmuma projektā pretendējām uz to, lai veidotu speciālu likumu par lauksaimnieku lauksaimniecības pašpārvaldi. Mēs uzskatām, ka viens no bremzējošiem, būtiski bremzējošiem, faktoriem, kāpēc nenotiek pietiekami auglīgs dialogs starp uzņēmējiem, lauksaimniecības galaprodukcijas ražotājiem, lauku saimniecībām, pārstrādātājiem un tirgotājiem, ir tas, ka lauksaimnieki nav pietiekami vienoti. Nav pietiekami vienoti, lai praktiski izveidotu šo lauksaimniecības pašpārvaldi, kurā, mūsuprāt, lietderīgi būtu izdalīt trīs darbības posmus jeb soļus. Uzskatu, ka šis pirmais solis šajā gadā jau ir noticis. Tātad Latvijas Zemnieku federācija, Lauksaimniecības statūtsabiedrību asociācija, Lauku atbalsta asociācija un Zemnieku Saeima, kuras pārstāv lauku saimniecības, ir izveidojušas Sadarbības padomi it kā pašsaplūšanas ceļā. Un tas ir ļoti labs pirmais solis, bet šim solim paralēli nepieciešams arī likums, jo likumā tomēr ir jāpasaka, kādas tiesības ir šim pašpārvaldes orgānam. Un praktiski tādā vai citādā modificētā veidā šādas likumdošanas lietas ir sakārtotas arī citās valstīs, jo, ja nav definēts šis pašpārvaldes formējums, tad tādā gadījumā Sadarbības padomes tiesībām ir mazāks efekts. Citiem vārdiem sakot, jebkuram projektam, kas no Zemkopības ministrijas tiek virzīts uz Eiropas Savienību - un tādu būs arvien vairāk un vairāk, - ir jābūt oficiāli akceptētam un saskaņotam ar šo pašpārvaldes organizāciju, bet tam visam jābūt fiksētam šajā likumā.

Daudzās valstīs pašpārvaldes sistēmā ir visu lauku saimniecību konsultāciju dienas. Tas tika rosināts arī pie mums - pirms četriem, pieciem gadiem, kad bija izstrādāti vairāki likumprojekti par lauksaimniecības pašpārvaldi.

Otrais solis, kas ejams, ir panākt dziļāku konsolidēšanos ar nozaru asociācijām. Ir daudzas produktīvas, varbūt pat desmitiem produktīvu nozaru asociāciju, kur strādā zinoši profesionāļi, kuri sniedz ļoti labas konsultācijas, lai kopējo lauksaimniecības stratēģiju veidotu pamatotāku. Šajā gadījumā Latvijas Zemnieku federācijā jau kā juridiskie biedri iekļāvušies Latvijas Graudu audzētāju, glabātāju un pārstrādātāju kooperatīvo sabiedrību savienība, tur ir arī Augļkopju asociācija, Ārstniecības augu asociācija “Mētra” un citi.

Trešajā solī vajadzētu iet vēl tālāk, veidojot šo likumu, un mēģināt pieaicināt arī lauksaimniecības produkcijas pārstrādātājus, vairumrealizētājus un eksportētājus. Un nav svarīgi, vai tās būtu pašu lauksaimnieku kooperatīvās organizācijas vai dažādas privātās saimnieciskās organizācijas - akciju sabiedrības un tamlīdzīgi, arīdzan ar ārvalstu kapitāla līdzdalību. Ja neizdodas sastrādāties ar minētajām, tad kopīgiem spēkiem pašām lauku saimniecībām apdomīgi jāceļ savi kooperatīva tipa elevatori, modernas lopkautuves, augļu un ogu glabātavas ar regulējamu temperatūru un citas vajadzīgas ražotnes, kuras būtu pašu pirmražotāju kopējs kooperatīvs īpašums. Jāatceras vienmēr kopsakars - ja slikti klāsies lauksaimniecības produkcijas pirmražotājiem, ar laiku bankrotēs arī Latvijas teritorijā izvietotie pārstrādes uzņēmumi neatkarīgi no tā, uz kādas īpašuma formas tie bāzētos. Tā ka šis dialogs ir veicams ar sapratni un ar tālejošu perspektīvu.

Un nobeidzot vēlreiz gribas pasvītrot, ka pirmais solis lauku attīstības stabilas politikas nodrošināšanai būtu tas, ka Saeima pieņemtu likumu par lauksaimniecības attīstības ilgtermiņa stratēģiju un ražošanas līmeņa prognozēm līdz 2006. un līdz 2010.gadam.

Es esmu iepazinies ar Francijas praksi, un tur pašā augstākajā līmenī, parlamenta līmenī, šādas lauksaimniecības attīstības prognozes tiek apstiprinātas dažādā veidā uz 10-15 gadiem. Tas ir liels, stabils pamudinājums un papildmoments lauku saimniecībām. Vienlaikus neatlaidīgi un neatliekot ir jāvirzās arī uz nelauksaimnieciskās ražošanas uzņēmējdarbības paātrinātu attīstību lauku apvidū, uz atbilstošu nosacījumu radīšanu Latvijas kopējās tautsaimniecības attīstības stratēģijas ietvaros. Tāpat būtu atjaunojama lauksaimniecības likuma normu un prasību nevainojama praktiskā izpilde, jauna likumprojekta sagatavošana par lauksaimniecības pašpārvaldi, lauksaimniecības zemes nomu un tā tālāk. Starp citu, tas bija pieņemts arī 6.Saeimas šajā Lauku attīstības programmā, tikai praktiski šajā ziņā nekas nav darīts. Tāpat ir arī ar šiem kreditēšanas labvēlīgajiem nosacījumiem un ar akcīzes nodokļa kompensāciju, restaurāciju par izlietoto dīzeļdegvielu lauku saimniecībās - tātad lai pārietu no 80 litriem uz 120 litru daudzumu par katru apstrādājamās zemes hektāru.

Joprojām netiek pildīta arī Lauksaimniecības likuma norma, kas paredz analizēt cenu paritāti, salīdzinot lauksaimniecības produkcijas realizācijas cenas, kuras gadu no gada samazinās, lai gan veikalos pārtikas cenas nemazinās, ar lauku saimniecību iepērkamo rūpniecisko ražojumu cenām dīzeļdegvielai, minerālmēsliem, herbicīdiem, kombinētajai spēkbarībai un dažādiem pakalpojumiem, lai pēc tam izvēlētos atbilstošu risinājumu. Gribētos, lai mēs šos jautājumus pārrunātu lietišķi. Ja mēs šo lēmumu pieņemtu pozitīvi, tas varētu kalpot arī kā atspaids zemkopības ministram diskusijās Ministru kabineta līmenī, aizstāvot lauku intereses arī nākamā - 2001.gada valsts budžetā. Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītājs. Paldies. Pirms atklājam debates, informēju, ka ir saņemts Saeimas 11 deputātu ierosinājums - saīsināt debašu laiku runātājiem: pirmo reizi - 5 minūtes, otro reizi - 2 minūtes. Vai ir iebildumi? Tā kā ir iebildumi, lūdzu balsošanas režīmu! Balsosim par priekšlikumu - saīsināt debašu laiku runātājiem: pirmo reizi - 5 minūtes, otro reizi - 2 minūtes. Lūdzu rezultātu! Par - 50, pret - 24, atturas - 4. Priekšlikums ir pieņemts.

Atklājam debates. Pirmais runās Leons Bojārs.

L.Bojārs (Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas frakcija).

Cienījamais Prezidij! Cienījamie kolēģi! Cienījamie Latvijas zemnieki! Cienījamie radioklausītāji! Paldies “Latvijas ceļam”, kas saīsināja debašu laiku, jo, protams, zemkopības jautājumi viņus neinteresē.

Šīsdienas ārkārtas sēdes lēmums par lauku saimniecību tālāku attīstību ir ārkārtīgi aktuāls, un tas ir jāatbalsta. Latvijas Republikas zemnieki gaida, ko simts gudrākās galvas šodien lems. Stiept garumā zemkopības un lauku attīstības problēmas nevaram. Desmit gadu laikā valdība nedarīja to, lai mūsu lauki būtu apstrādāti, lai Latvijas Republikas iedzīvotāji uzturā lietotu tikai pašu mājās ražoto lauksaimniecības produkciju, lai lidmašīnās, viesnīcās un citās vietās tiktu izmantota produkcija, kas ražota Latvijā.

Diemžēl lauksaimniecība no valdības saņem ļoti, ļoti mazu atbalstu, toties valdība no lauksaimniecības saņem nodokļos un citos maksājumos, it sevišķi par sertifikāciju, lielas naudas summas. Drīz sertificēsim govju ķēdes, spaiņus un ganu takas. Valdības vīri arī izdomā visdažādākos paņēmienus, kādā veidā saņemt papildu samaksas no zemniekiem. Nu, teiksim, par vienu zīmoga spiedienu uz papīra 5 latus samaksā.

Satiekoties ar zemniekiem un citiem lauku iedzīvotājiem, izskan viņu prasības, lūgums darīt visu, lai zemkopība Latvijā neiznīktu. Tā tik tiešām ir uz tāda ceļa. Un no zemkopju izteicieniem iznāk, ka zemkopība un zemkopji iet savu sūro dzīves ceļu, kā nu katrs to spēj veidot, toties valdība kopā ar zemkopības ministru iet savu ceļu, un valdību zemkopības problēmas neinteresē. Zemkopības ministriju vairāk interesē tās darbinieki, aparāta darbība, kas strādā tukšgaitā - papīru plūsmas, visdažādākie ārzemju braucieni... Diemžēl tas mūsu zemkopībai neko daudz neatnes. Nav noregulēts arī jautājums par subsīdijām 3% apmērā.

Kas vēl netiek risināts? Tās ir subsīdijas! Nav zemkopības attīstības plāna, nebija un droši vien nebūs, netiek pārskatītas nodokļu likmes, deviņu gadu laikā nav radīta Latvijas Republikas iekšējā tirgus aizsardzība. Pagājušajā gadā mēs tomēr to likumu kaut kā izveidojām, bet tas vēl darbojas ļoti slikti.

Mēs neievērojam valsts standartus, Latvijā var ievest un ieved visu, ko vien var, - ko var lietot uzturā un ko arī nevar lietot. Rīt mēs pieņemsim dokumentus, kuros pat ierakstīts: “...ievest pārtiku, kura nav izlietojama uzturā”. Tagad arī G-24 kredīts, kas tika ņemts mūsu zemniekiem, diemžēl ir aizgājis neceļos, un zemniekiem tas tagad ar saviem nodokļiem ir jāatmaksā. Tā ka, redziet, tā vietā, lai atbalstītu mūsu zemkopību, mēs to graujam.

Kā var zemkopji realizēt savu produkciju, teiksim, Rīgas tirgū? Tagad slēdz arī Bauskā tirgu. Atliek realizēt tikai ar starpnieku palīdzību, kuri diemžēl paņem par 50% no cenas. Un, ja mēs paskatāmies Rīgas tirgū, tad jūs tur varat ieraudzīt tikai cūku galvas, kuras ir apsvilinātas, un nodīrātu cūku gaļu, kurai ir nezināma izcelsme un arī nezināma kvalitāte.

Ja mēs nodarbotos ar zemkopības jautājumiem, tad Latvijā Latvijas zemnieki būtu noslogoti savu 100-120% apmērā, lai apgādātu Latviju ar pašu mājās ražoto produkciju.

Nu ko var runāt par tirgus aizsardzību, ja desmit gadu laikā mēs nevaram atrast svarus, toties rudenī svari parādās uz ceļiem, lai kontrolētu, kādu tad kravu zemnieki ved, nododot cukurbietes vai graudus.

Ko darīja Zemkopības ministrija, kad no 120 litriem uz 80 litriem samazināja dīzeļdegvielas daudzumu, par kādu atmaksājama akcīze? Neko nedarīja. Ko dara citos jautājumos, kuri ir aktuāli zemniekiem?

Sēdes vadītājs. Laiks beigt uzstāšanos.

L.Bojārs. Tāpēc lūdzu atbalstīt lēmuma projektu.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Oskars Grīgs.

O.Grīgs (pie frakcijām nepiederošs deputāts).

Cienījamie kolēģi deputāti! Es nerunāšu nedz par ilgtermiņa kredītiem, nedz par iekšējā tirgus aizsardzības metodēm, nedz par lauksaimniecības preču eksporta veicināšanu, nedz par tā saucamajām subsīdijām, nedz arī par degvielu - un kur nu vēl par lauksaimniecības preču cenām! Nerunāšu arī par cukuru, nedz arī par tiem SAPARD līdzekļiem, GEPARDA vai Usūrijas taigas programmām. Tas viss ir pakārtots tikai vienam - ja valstī būtu veikta normāla agrārā reforma, tad par to visu varētu tālāk runāt, bet agrārā reforma diemžēl nav notikusi. Un, ja valstī nav notikusi agrārā reforma, tad tādai valstij nav nākotnes.

Es šajā sakarā gribētu piebilst, ka vidējais lauksaimniecībā izmantojamās zemes hektāru daudzums, kāds Eiropā pieder privātām saimniecībām, ir 65 - 70 hektāri. Un viņi zina, ko dara, nevis kā mēs, kas tiecamies jau uz lielsaimniecībām.

Es domāju, ka pēdējais laiks ir noteikt šā zemes daudzuma “griestus”. Vēl neviens ministrs kopš 5.Saeimas laikiem nav no šīs tribīnes skaidri un gaiši pasacījis un izklāstījis… kaut gan katra partija solīja daudz darīt zemnieku labā. Neviens nav runājis par agrārās reformas pamatprincipiem, nedz arī par lauksaimniecības stratēģiju.

Un tāpēc es īsumā pieskaršos - jo laiks neatļauj man gari runāt - jautājumam par lauksaimniecības stratēģiju, kā tas mums šodien ir lēmuma projektā rakstīts.

Nu kas tad ir lauksaimniecība? Lauksaimniecība ir visas cilvēces kultūras pamats. Tāda pati patiesība ir arī tā, ka visos laikos un apstākļos stipra lauksaimniecība dod iespēju sekmīgi attīstīties visām citām nozarēm, tā tas ir jebkurā valstī. Lauksaimniecība ir arī mūsu tautas pamats. Ja tas nav kādam skaidrs, tad ir ļoti bēdīgi. Lauksaimniecība ir mūsu valsts sociālās un saimnieciskās struktūras mugurkauls, un tāpēc ir jādara viss, lai tā tāda arī paliktu. Lai mums nekad nezustu šis pamats zem kājām un mēs arvien apzinātos lauksaimniecības izšķirošo nozīmi valsts veselīgā sociālajā un saimnieciskajā attīstībā. Vai tā nav tiesa, Godmaņa kungs? Jūs bijāt pirmais premjers, jūs par to iestājāties kādreiz.

Lauksaimniecība ir kaut kas stiprs un spēcīgs, kas pārdzīvo visus laikmetus un to svārstības, tajā ir atrodams mūžīgs spēka avots, ekonomiskās un politiskās stabilitātes rezerve. Lauksaimniecība aptver dienišķo maizi, ko mēs ar svētulīgiem ģīmjiem pieminam lūgšanās baznīcā. Kas tad ražo to maizīti? Ko mēs pieminam savā lūgšanā Tēvreizē, un visu, visu pārējo? Kā pirms tūkstoš gadiem, tā arī šobaltdien un tūkstošiem gadu uz priekšu… Ne paēst, ne apģērbties mēs bez lauksaimniecības nevaram. Mīļie deputātiņi, bez tās nu nekur netiksim! Jūs varat valkāt sintētiku, bet tā nebūs izeja... Ar Latvijas politisko vēsturi cieši saistās tās agrārā vēsture. Mūsu valsts bez agrārās reformas nevarēja un nevar pastāvēt, jo tās pamats būs lauksaimniecība un zemnieki. Es uzskatu, ka ir apdraudēta Latvijas valsts pastāvēšana un stabilitāte, ja tā būs lielsaimnieku, lielgruntnieku vai nepilsoņu rokās nonākušu lielu zemes platību zeme.

Un tāpēc prieks bija dzirdēt, ka Latvijā tika atzīmēta zemes reformas desmitgade. Zemes reformas, bet ne agrārās reformas. Kāda tad ir atšķirība starp zemes reformu un agrāro reformu? Īsumā paskaidrošu. Agrārās reformas pamatprincips ir taisnīgs zemes sadalījums valsts pilsoņiem. Agrārā reforma ir vairāk vai mazāk radikāla agrārās iekārtas maiņa, kuras pamatuzdevums ir mazāku (pēc hektāru daudzuma) saimniecību skaita palielināšana uz lielsaimniecību rēķina. Agrārā reforma ir iespējama visdažādākajās variācijās atkarībā no tā, kādas zemes platības izlieto agrārās reformas vajadzībām un kāda veida saimniecības ierīko, un - tas ir pats galvenais - kā rokās atrodas reformas darbu vadība.

Agrārai reformai dzīvē ir tālejošas sekas. Minēšu tikai dažas no tām.

Negatīvās. Lauku iedzīvotāju aizplūšana uz pilsētām. Jau tā ir laukos bezdarbs, pilsētās vēl papildināsim bezdarbnieku skaitu. Lauku kultūrvides negatīvās izmaiņas. Lauku dzīvesveida sagraušana. Latviskās mentalitātes sagraušana.

Sēdes vadītājs. Atvainojiet, Grīga kungs, laiks beigt uzstāšanos.

O.Grīgs. Es atvainojos, lūdzu vēl vienu minūti… divas minūtes.

Sēdes vadītājs. Viena minūte.

O.Grīgs. Divas… no papildu laika.

Sēdes vadītājs. Vai jūs nevarētu izmantot šīs divas minūtes, runājot otro reizi?

O.Grīgs. Varētu… Ja es lūgtu jūs… Jūs varat neklausīties. Paldies, Panteļējeva kungs…

Sēdes vadītājs. Kolēģi, atvainojiet. Tātad mēs dodam divas minūtes Grīga kungam? Nav iebildumu? Iebildumi ir. Lūdzu, balsosim par priekšlikumu dot atkārtoti vārdu - divas minūtes - deputātam Oskaram Grīgam. Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu rezultātu! Par - 40, pret - 6, atturas - 19.

Lūdzu, Grīga kungs! Divas minūtes.

O.Grīgs. Sirsnīgs paldies.

Vēl viens negatīvs aspekts ir dzimstības samazināšanās. Neapšaubāmi, nākotnē Latvijas tauta var izmirt.

Un tagad nedaudz par pozitīvo.

Agrārā reforma uzlabo tautas sociālo struktūru, pavairo saimnieciski patstāvīgu īpašnieku skaitu, kuru eksistences nodrošināšana dara mazāk rūpju jebkurai valdībai un varai, jo laukos strādājošie vairs nekļūst par bezdarbniekiem un viņiem nav vajadzīgi nekādi pabalsti. Ne mazāk svarīgs faktors ir arī valsts drošība - jo vairāk īpašnieku zemei, jo vairāk tā tiks aizstāvēta. Neviens latviešu karotājs neies aizstāvēt latifundijas tiem, kuriem pieder tūkstošiem hektāru. Neviens zemessargs neies jūs aizstāvēt iespējamā krīzes gadījumā.

Latvijas valstī no 1920.gada līdz 1937.gadam tika pamatīgi veikta agrārā reforma. Septiņpadsmit gados un 6 mēnešos agrārās reformas laukā veiktais darbs nesa Latvijas valstij strauju augšupeju, mieru un stabilitāti.

Un tāpēc es uzskatu, ka šis lēmuma projekts varbūt nav īsti vietā un laikā, bet nekad nav viennozīmīgi tā, ka tas vai cits notikums ir tikai pozitīvs vai tikai negatīvs. Es uzskatu, ka tomēr ir jāsaasina jūsu uzmanība attiecībā uz problēmām, kas ir laukos. Es saprotu, ka maz interesē cilvēkus, jūs it sevišķi… vairumam no jums maz interesē, kas notiek laukos un kas ir ar zemniekiem. Nē, nu es saprotu, es vakar lieliski redzēju pie Valsts prezidentes, kā tika stāvēts rindā pēc dienišķā ēdamā un cik sirsnīgi jūs ēdāt. Bet kas to saražojis? (Starpsauciens: “Pats neēdi?!”) Es ēdu tikai saldējumu… Un jūs, Tiesneša kungs, atbraucāt ar šiku, ar “Suzuki”…

Sēdes vadītājs. Atvainojiet, Grīga kungs, ar desertu arī jūsu runu beidzam. (Smiekli zālē.)

O.Grīgs. Paldies par uzmanību. Es ceru, ka deputāti sapratīs dienišķās maizītes nozīmību un padomās par tiem, kas to ražo.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Tagad vārds Annai Seilei.

A.Seile (apvienības “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK frakcija).

Augsti godātās deputātes un deputāti! Redzam, ar kādu ieinteresētību mēs šodien apspriežam lauku attīstības problēmas, un tas vieš zināmu optimismu. Mēs esam jau pieņēmuši vairākas programmas un vairākus projektus lauku attīstības sakarā un šodien gatavojamies apspriest vēl vienu. Manuprāt, lēmuma projekts tomēr būtu jāprecizē, un tādēļ es gribu šodien īsi runāt par sagatavoto lēmuma projektu.

Manuprāt, ir jādod iespēja jaunizveidotajai valdībai - Ekonomikas ministrijai, Zemkopības ministrijai, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijai un, es domāju, arī Satiksmes ministrijai un Izglītības un zinātnes ministrijai - kopīgi risināt šo lauku problēmu, jo nebūs nekas līdzēts ar to, ka vienai pašai Zemkopības ministrijai mēs uzdosim iesniegt likumprojektu līdz 15.augustam. Tāpēc, izskatot šo lēmuma projektu, es saskatu tajā dažus nelielus trūkumus. Ir lietas, kas būtu jāprecizē.

Piemēram, ja mēs gribam uzdot labvēlīgus kreditēšanas nosacījumus izstrādāt, tad to, protams, mēs varam uzdot tikai vienai bankai, tā saucamajai valsts bankai - Latvijas Hipotēku un zemes bankai. Precīzi būtu jāieraksta arī tas, ka, ja mēs gribam veidot arī vēl labvēlīgākus nosacījumus tām krājaizdevu sabiedrībām, tad šādā sakarībā vajadzētu izdarīt labojumus Kredītiestāžu likumā. Ir vairāki tādi precizējumi, kuri būtu nepieciešami šajā lēmuma projektā. Tāpēc es ierosinu sagatavoto lēmuma projektu nodot Saeimas komisijām. Tā varētu būt Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisija. Un tad, lai arī Saeimai ir tā saucamās brīvdienas, varētu rūpīgi izstrādāt priekšlikumus, sagatavojot tos kopīgi ar attiecīgajām ministrijām, visu precizēt un vai nu ārkārtas sēdē, vai rudens sesijā vēlreiz atgriezties pie šā ļoti svarīgā jautājuma. Un nu ir jāizsaka arī neliela pateicība tiem, kas šodienas ārkārtas sēdi ir ierosinājuši, jo šī saruna tādā gadījumā varētu būt visai veiksmīga.

Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītājs. Paldies.

Modris Lujāns.

M.Lujāns (politisko organizāciju apvienības “Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā” frakcija).

Labdien, cienījamie kolēģi! Atšķirībā no Oskara Grīga es saldējumu neesmu ēdis pie Valsts prezidentes un tur arī nebiju. Taču es gribētu parunāt daudz nopietnāk. Ir jārunā par to, ka mūsu lauki ir apvienoti ar pilsētām, vismaz teritoriālā ziņā ir ļoti tuvi pilsētām. Mums jāuztver visa mūsu valsts teritorija kā maza teritorija. Viens no kardinālajiem jautājumiem, lai attīstītu valsti, tiešām ir jautājums par ceļiem. Ja neattīstīsies ceļu infrastruktūra, nekāda uzņēmējdarbība vai lauku tālāka nākotne - es pat negribētu to nosaukt par Latvijas lauku attīstību - nav iespējama. Tātad patiešām viens no galvenajiem jautājumiem būtu tas, ka varbūt jāsper pat neordinārs solis - vienu gadu visi akcīzes ieņēmumi jānovirza uz ceļiem. Varbūt tas ir tāds “trieciena sitiens”. Varbūt mēs varētu izveidot normālu ceļu infrastruktūru vai vismaz uzlabot esošo.

Ir vēl viens jautājums. Diemžēl mūsu lauki vai, pareizāk sakot, lauku pašvaldības ir politizētas. Vietējās pašvaldības mēs aizvien ievēlam, vadoties pēc politiskām partijām, nevis pēc profesionālā principa. Līdz ar to izveidojas anekdotiska situācija, ka vienā pašvaldībā, kur ir “Latvijas ceļa” pārstāvji, patiešām būvē ceļus, bet otrā pašvaldībā, kur ir varbūt apvienības “Tēvzemei un Brīvībai” pārstāvji, veido kaut kādu citu infrastruktūru un ka tas viss nav sasaistīts kopā. Ar to mēs saskaramies. Līdz ar to nevar veidoties arī normāla uzņēmējdarbības vide reģionos.

Kā es jau teicu, ir vēl viens nopietns jautājums. Tas ir saistīts ar koordinēšanu. Te arī diemžēl daži kolēģi visu laiku mīl runāt par mazajiem un vidējiem uzņēmējiem. Es saprotu, ka mēs viņus esam, tā teikt, piedzinuši Eiropas standartiem... Mazais un vidējais Eiropas uzņēmējs... tas ir apmēram 2 miljonus dolāru liels apgrozījums. Tad mums vajadzētu Latvijā pieņemt pavisam citu likumu. Ir jābūt vēl likumam - starpposma likumam. Pirms tu kļūsti par mazo vai vidējo uzņēmēju, ir vajadzīgs mikrouzņēmums. Un ir jāveicina taisni tādi mikrouzņēmumi šinīs reģionos. Protams, es ceru, ka varbūt kolēģi padomās, apmeklēs savus vēlētājus brīvdienās jeb pārtraukumā un padomās arī par to, ka varbūt nākamajā gadā patiešām reģionālās attīstības fondā būtu jāieskaita tie 2 miljoni, kurus šogad “nogriezām”. Līdz ar to neviens jauns atbalsta veids, iespējams, neiznāks. Mēs tik tikko varam noturēt to atbalstu, ko dod tiem tiešajiem zemniekiem, ko valsts tik ļoti mīl. Varbūt pārrunas ar tautu būtu jāveic apvienībai “Tēvzemei un Brīvībai”, lai tomēr nākamā gada budžetā iedotu 2 miljonus. Reģionālais fonds tad maksimāli palīdzēs tiem mīļotajiem zemniekiem, cik varēs. Tā ka problēmu ir daudz.

Es patiešām varētu atbalstīt Seiles kundzes iniciatīvu, ka šis projekts jānosūta Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijai un tad būtu jāparunā ar ministriem un jāmēģina to visu kaut kādā veidā koordinēt, pārkāpjot to politisko barjeru. Citādi mēs tāpat runāsim arī pēc četriem gadiem, būs jauni ministri, bet jaunatne no laukiem brauks projām uz pilsētām, paliks tukšas sādžas, un beigās patiešām varēsim izpildīt Eiropas direktīvas - sastādīt mežus, un varbūt patiešām mums no Eiropas fondiem par to vēl piemaksās.

Sēdes vadītājs. Leons Bojārs - otro reizi.

L.Bojārs (Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas frakcija).

Cienījamie kolēģi! Pats briesmīgākais ir tas, ka Latvijas Republikā ir izveidojušies trīs varianti, kā mūsu zemnieku nodzīt no zemes jeb kā latvietim to atņemt. Pirmais ir parādi. Nav naudas, ar ko samaksāt visas tās maksas, kuras ir jāmaksā, jo pienu iepērk par 3 - 4 santīmiem par litru un graudus paņem par pusvelti. Tagad pamēģini samaksāt!

Otrais ir tas, par ko sāka jau Kalvīša kungs runāt, - ka Latvijā esot tie septiņi zemnieki un viņi visi nevarot būt vārguļi, un septiņu zemnieku vietā esot jābūt trijiem bagātiem. Taču tagad paliek jautājums: kur tad tos četrus likt? Diemžēl arī man to uzdeva zemnieki: “Ko tad jūs domājat darīt ar mums, tiem četriem?” Ministrija risinājumu nav atradusi, un, protams, arī es viņiem nevarēju paskaidrot. Es viņiem paskaidroju vienīgi to, ka jebkurš mazais zemnieks, ja viņam ir 2 hektāri, uztur divus, trīs vai pat piecus cilvēkus ar tām divām gotiņām. Ja nebūs tās saimniecības, kas tad uzturēs tos cilvēkus?

Un nākamais ir mūsu zemes izpārdošana. Jau labi sen latviešu zemi iepērk ārzemnieki. Ja jau ir tā liekā zeme, ko neviens neapstrādā, tad tā ir jāpaņem, jānopērk vai nu valstij, vai pašvaldībām. Taču, ja mēs to pārdodam ārzemniekiem, tad vēlāk viņi ar to izrīkosies un latvietim jau vairs nebūs vietas uz tās zemes. Un, ja viņš mēģinās to zemi nopirkt atpakaļ, tad vis nenopirks par 50 latiem par 1 hektāru. Tāpēc šis lēmuma projekts, kuru mēs sagatavojām, ir, protams, jāpieņem.

Sēdes vadītājs. Imants Burvis.

I.Burvis (Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas frakcija).

Cienījamie kolēģi! Cienījamais Prezidij! Mani, protams, ļoti gandarī tā uzmanība, ko jūs veltījāt, cienījamie kolēģi, Arņa Kalniņa referātam, būtībā arī tam jautājumam, kam referāts bija veltīts. Pareizi jau vien ir. Ir daudz, daudz svarīgāki jautājumi par zemniecību Latvijā.

Pirmkārt, drīz sāksies atvaļinājums, drīz sākas Jāņi. Jebkurā gadījumā viss tas, ko mēs šodien runāsim, tas nebūs tik būtisks, jo īstenībā jūs savu mīlestību pret zemniekiem parādīsiet rīt, balsojot par ievedmuitas atcelšanu lauksaimniecības produktiem. Jūs parādīsiet, cik jūsu atbalsts zemniekiem patiesībā ir liels. Tas arī dod atbildi, kāpēc tik vāji iet gan zemniekiem, gan zvejniekiem. Izsakot viņiem mīlestību vārdos pirms vēlēšanām, jūsu īstā un patiesā mīlestība ir atdota tirgotājiem, starpniekiem. Ražotāji būtībā jums tikai traucē.

Šeit šodien noskanēja: “Dosim iespēju valdībai!” Kas tad šos desmit gadus valdībai šo iespēju bija liedzis? Visas šīs iespējas ir bijušas. Katrs zemkopības ministrs un katrs premjerministrs pēdējos desmit gados savu darbību sāka ar vārdiem, ka tagad gan mēs ķersimies bullim pie ragiem! Un parasti jau ķeras, bet ne pie ragiem, bet pie astes, taču arī to nevar noķert, jo rokas ir aizņemtas, grābstoties gar govs pupiem. Jo tā ir jāslauc, tāpat kā zemnieks. Bet šobrīd viņa jau ir izslaukta. Cik ilgi vēl slauksim? Zvejniecību jūs, cienījamie kolēģi, es saku - jūs, jo mūsu iepriekšējos gados šeit nebija, bet jūsu komanda šeit bija pastāvīgi... Zvejniecību jūs faktiski jau esat iznīcinājuši par labu Eiropas Savienības zvejniekiem. Tagad kārta ir zemniekiem, jo arī viņi ir ražotāji. Un ražotājs - tā ir problēma. Ražotāja vajadzības būs jāaizstāv tajā Eiropas Savienībā, uz kuru tik spēcīgi mēs ejam un kur “Latvijas ceļa” ministri visus šos gadus ir pierādījuši Latvijas vajadzības, tikai nu nekādi nevar panākt kaut kādu labumu. Būtībā, kamēr šis labums nebūs izcīnīts Eiropas Savienībā, atkāpties taču negribas. Vai ne? Un kamēr šis labums nebūs izcīnīts, mēs te velti dzesēsim mutes zemnieku labā.

Kautiņš Eiropas Savienībā - tas būtībā ir melns darbs. Tas bez iestāšanās citus plusiņus neparedz. Vienmēr būs pretinieki. Un šo darbu jūs būtībā atcerēsieties atkal tikai pirms vēlēšanām. Tad jūs cīnīsieties. Vai jums šodien pietiks drosmes un godīguma, lai nobalsotu par zemniekiem nepieciešamo? Nezinu. Jo būtībā taču piedāvāja opozīcija. Un pozīcija nav pieradusi atbalstīt opozīcijas piedāvājumus. Es gan ceru, ka es šodien būšu kļūdījies.

Aicinu jūs tomēr atbalstīt Arņa Kalniņa izteiktos priekšlikumus, kurus, starp citu, viņš nav sacerējis pats. Viņam tos nodiktēja zemnieki, un, ja jūs to izdarīsiet, tad, godīgi sakot, Jāņi un Līgo svētki jums būs gaišāki, priecīgāki, ko jums no sirds novēl arī tie cilvēki, kas ir uz ielas; ne tikai tie, kuri kopā ar jums pašlaik ir šeit. Paldies par uzmanību!

Un es vienīgi izmantoju vēlreiz iespēju pagūt to izdarīt līdz Jāņiem - parakstīties! Neaizmirstiet par “Latvenergo” referendumu, lai nesanāk tā, ka pēdējā brīdī jūs to būsiet gribējuši, bet nepaspēsiet.

Sēdes vadītājs. Paldies. Es savukārt atgādinu, Burvja kungs, ka jārunā ir par lietu. (Starpsauciens: “Šodien saulains laiks! Ko nu par lietu!”)

Jāzeps Šņepsts.

J.Šņepsts (Tautas partijas frakcija).

Cienījamais Prezidij! Cienījamie kolēģi! Es ļoti gribētu precīzi zināt, kuru no problēmām šodien mēs šeit gribam apspriest. Ja ir runa par visu lauksaimniecības sektoru, tad vienas ārkārtas sēdes laikā praktiski atrisināt neko nav iespējams. Un galu galā, manā skatījumā, tas ir šīs nozares kompetences jautājums.

Tāpat es ļoti gribētu zināt un no sirds gribu, lai šajā tribīnē kāptu tie cilvēki, kuri vismaz reizi, ja ne šogad, tad kaut kad agrāk, ir stāvējuši sava apartā lauka malā un kaut ko vairāk saprot par lauksaimniecību. Vai vismaz zina, kurā vietā un cik pupu ir govij.

Otrs, ko es ļoti gribētu. Ja runā par stratēģiju, tad nevajag stratēģiju, cienījamais Kalniņa kungs, aizstāt ar statistikas skaitļiem, kuru ticamību mēs apšaubām katrā komisijas sēdē! Tāpat, ja runā par Eiropas Savienības kvotām, ir jāsaprot, ka Eiropas Savienība no Latvijas neko nepērk. No Latvijas pērk firmas - konkrētas firmas no konkrētiem uzņēmumiem. Vienā gadījumā jūs sūkstāties, ka gaļai Eiropas Savienība ir iedevusi mazas kvotas, otrā gadījumā jūs sakāt, ka Eiropas Savienība maz maksā. Tad galu galā ko mums vajag?

Nākamā lieta. Nevajag maldināt ne Saeimu, ne radioklausītājus, ka visa pārstrāde pieder kaut kādām mistiskām personām, bet ne ražotājiem. Ja jūs nezināt nevienu uzņēmumu, es jūs varu aizvest uz tādiem uzņēmumiem, kur ražotājam pieder arī pārstrāde.

Līdzīgi ir arī ar piena cenām. No kurienes jums tie dati? Tāpat jūs minat, ka vajag veidot kooperatīvās sabiedrības, kas izmantos tehniku. Likvidējot paju sabiedrības, tika veidotas šīs struktūras. Kur ir šie visi klientu kooperatīvi? Kurā vietā tie pašlaik ir? Sen visi bankrotējuši!

Par pašpārvaldi. Mums arī pašpārvalde bija. Mēs visi atceramies. Bija tāda slavena kopdarbības savienība.

Nākamais. Es vēl saprastu, ja mēs šeit runātu par kādu konkrētu lietu; piemēram, mēs varētu runāt par energocenu kāpumu un to, kādu ietekmi tas atstāj uz lauksaimniecisko ražošanu. Mēs varētu runāt par iekšējā tirgus aizsardzību. Galu galā mēs varētu runāt par lauksaimniecību kā izejvielu bāzi, par to, ko tā dod pārstrādājošajai rūpniecībai. Ir jārunā par konkrētām lietām, nevis vispārīgi!

Un vēl beigās. Es ļoti gribētu, lai neiet uz šo tribīni izbijušie konservu fabrikas direktori un nebļauj te mikrofonā, ja paši no lauksaimniecības principā neko nesajēdz, tikai zina, ka kaut kas jāaizstāv. (Aplausi. Aplaudē Tautas partijas deputāti).

Sēdes vadītājs. Pēteris Salkazanovs.

P.Salkazanovs (Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas frakcija).

Cienījamais Prezidij! Cienījamie deputāti! Katrā ziņā, ja ir runa par situāciju lauksaimniecībā, es šajā ārkārtas sēdē gribētu vērsties pie Tautas partijas kolēģiem, arī pie tā deputāta, kas tikko uzstājās. Šī ārkārtas sēde ir vajadzīga ne tikai zemniekiem, bet ir vajadzīga arī Tautas partijai, jo Tautas partijas ministri pārstāv šo nozari. Un nevajadzētu šeit apmainīties ar abpusējiem pārmetumiem, jo galarezultātā ir vajadzīgs tas, kas šodien zemniekam ir vajadzīgs, lai viņa ražošana būtu rentabla, lai viņam būtu arī amortizācijas atskaitījumi, kā tas ir normālā uzņēmējdarbībā.

Attiecībā uz situāciju lauksaimniecībā. Jā, tiešām problēma ir samilzusi, jo kopumā, ja paskatāmies atpakaļ vēsturē, tad redzam, ka lauksaimniecības atbalsta politika ir bijusi vienmēr - gan padomju laikā, gan brīvvalsts laikā. Taču problēma šodien ir tāda, ka šī atbalsta politika ir sarukusi līdz minimumam, un šodien tā ir mazākā pēdējo 10 gadu laikā - brīvvalsts laikā.

Attiecībā uz Lauksaimniecības likumu. Būtu tiešām labi, ja valdība izpildītu šo likumu, jo likums ir, un tas jāpilda jebkuram, tajā skaitā arī valdībai. Un Lauksaimniecības likumā būtu jābūt šiem 3% no pamatbudžeta izdevumiem, ar to varētu subsidēt šo nozari, nodrošināt arī attīstību šai nozarei. Šodienas situācijā šis likums netiek pildīts, un, dabīgi, arī Tautas partijas ministram ir ļoti grūti atrast naudas resursus, lai dzēstu vienu, otru vai trešo “ugunsgrēku”.

Tālāk par Eiropas Savienību. Katrā ziņā parlamentā lielākā daļa no mums ir eiromīļi, mēs uzskatām, ka Eiropas Savienība ir tas glābiņš. Tikai problēma ir tāda, ka, ejot uz šo glābiņu, Latvijas zemniecība pakāpeniski tiek putināta. Ļoti interesanti ir atcerēties cūkgaļas iekšējā tirgus aizsardzības pasākumus, kas savā laikā izraisīja ļoti asas diskusijas ne tikai šeit, parlamentā, bet arī ar Eiropas Savienības komisāru Fišlera kungu par to, vai mēs drīkstam šādus pasākumus ieviest. Jāsaka, ļoti smagu diskusiju rezultātā šie pasākumi tika ieviesti.

Kāds tad ir rezultāts? Rezultāts ir vienkārši ļoti interesants. Kaut arī Igaunija un Lietuva pārmeta Latvijai, ka šādi pasākumi ir... Mums ir brīvā tirgus līgums ar šīm valstīm un ir tirdzniecības līgums ar Eiropas Savienību, taču rezultāts šodien ir paradoksāls, jo reāli cūkgaļa Igaunijā un Lietuvā maksā dārgāk, nekā tā maksā Latvijā. Latvijas cūkgaļa šodien ir tādā pašā kvalitātē, kādā tā ir Eiropas Savienībā, un šis pārejas periods - gads, arī iekšējā tirgus aizsardzības pasākumi ļāva mums sakārtot iekšējo tirgu, ļāva sakārtoties uzņēmējiem, un mēs mākam šodien ražot kvalitatīvu cūkgaļu lētāk, nekā tas ir Igaunijā un Lietuvā.

Interesanti, ka šajā pārejas periodā, kad šādu iekšējā tirgus aizsardzības pasākumu nebija, pieņemsim, Lietuvā, apmēram pirms mēneša lietuvieši ieradās Mikelānu kompleksā, kas ir viens no lielākajiem cūkgaļas audzētājiem Latvijā, un piedāvāja iepirkt cūkgaļu apjomā par 67 tūkstošiem latu. Latvijas uzņēmēji, pārstrādātāji, nobijās, un šodien divu nedēļu laikā ir būtiski - par 8 santīmiem - cēlusies cena cūkgaļai, jo šādu iekšējā tirgus aizsardzības pasākumu nebija ne Lietuvā, ne Igaunijā.

Vēl attiecībā uz Eiropas Savienību. Jā, rīt atkal būs nākamais lēmums. Šis lēmums ir saistīts ar nulles tarifa ieviešanu veselai rindai lauksaimniecības produkcijas, pretī saņemot kvotu palielinājumu piena produkcijai, ko eksportēs uz Eiropas Savienību.

Sēdes vadītājs. Atvainojiet, laiks!

P.Salkazanovs. Paldies.

Sēdes vadītājs. Paldies. Ir saņemts desmit deputātu ierosinājums - turpināt Saeimas sēdi līdz jautājuma galīgai izskatīšanai. Vai ir iebildumi? Paldies. Turpināsim debates!

Valdis Lauskis.

V.Lauskis (Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas frakcija).

Godātais Prezidij! Godātie deputāti! Mēs šodien runājam par šo jautājumu, varbūt arī pietiekami daudz strīdamies, bet varat ticēt, ka mūsu strīds kā tāds ir neizšķirams jautājums pēc būtības, jo situācija kā tāda lauksaimniecībā nav laba, un šodien šo situāciju mums iesaka izskatīt pirmām kārtām Zemgales zemnieki, un viņiem blakus stāv vidzemnieki - faktiski stāv zemnieki, kuri strādā ar labāko zemi, ar Latvijas auglīgāko zemi.

Es te dzirdēju Šņepsta kungu, kas arī runāja par šo lietu. Var minēt vēl latgaliešus, kuriem arī ir nepieciešams nodot pienu, un arī Preiļu sieram šis piens ir vajadzīgs, bet Latgalē zeme tagad netiek apstrādāta, un nepieciešamais piena daudzums tuvākajā laikā netiks vairs saražots. Varbūt arī cilvēki vairāk gaida no SAPARD līdzekļus, lai šo zemi apmežotu. Līdz ar to Latgalē varbūt vairāk tā zeme tiek nopirkta.

Es domāju, ka šodien mums ir būtiski, runājot par lauksaimniecības jautājumiem, saprast arī to, ka politiķiem un lauksaimniekiem varbūt vajadzētu dzīvot vienotā gaisotnē, vairāk ieklausīties vienam otrā, jo, ja mēs arī izsakām vēlmi, lai Latvija ātrāk iestātos Eiropas Savienībā, tad skaidrs, ka arī no zemnieku viedokļa šis temps būs atkarīgs, un tādā aspektā, protams, gribētos, lai pirmām kārtām... Es domāju būtu pareizi, ja mēs atrastu iespēju palielināt tiesības šīm daudzajām zemnieku sabiedriskajām organizācijām pieņemt lēmumus un piedalīties konkrētās diskusijās. Ja tiks izvirzīts jautājums par kvotām importam un eksportam, tad diskusijas par tām risināsies un lielākoties līgumi tiks slēgti Briselē, un tādā gadījumā lai kopā ar mūsu zemkopības ministru uz Briseli brauc arī šo sabiedrisko organizāciju vadītāji, lai tad viņi visi kopā redz un risina, kā palielināt lauksaimniecības produktiem mūsu valsts eksporta daļu. Tādā gadījumā veidotos jau līdzvērtīga saruna, ieinteresēta saruna. Līdzīgā veidā varētu risināt jautājumus par cita eksporta apjomiem, kas ir nepieciešami katrai no nozarēm, un tādā veidā arī tirgus tiktu aizsargāts un eksports tiktu stimulēts.

Varētu skatīties, protams, arī daudzus gadus uz priekšu. Jūs, jau braukājot apkārt pa Latviju un arī priekšvēlēšanu kampaņās, redzējāt, ka ir nobriedis jautājums par hektāru subsidēšanu, un domāju, ka cilvēki, ne tikai zemnieki to sapratīs, ja šiem jautājumiem viņi pievērsīsies. Risinot šos jautājumus, es domāju, mēs kopīgi nonāksim arī pie tā, ka varēsim piedāvāt lauksaimniecības programmu vairākiem gadiem uz priekšu.

Šis likumprojekts, kas tika piedāvāts, jā, es domāju, ir tikai ieskicējums. Pie tā ir jāstrādā ļoti nopietni, un es domāju, ka pirmām kārtām šim nopietnajam darbam un sarunai ir jāpiesaista paši zemnieki. Jā, mēs gribētu šajos zemniekos ieklausīties, tādēļ viņus varētu pieteikt šim kopējam darbam arī no mūsu puses. Līdz ar to es piedāvāju attiecīgo likumprojektu atbalstīt un nodot komisijai, pirmām kārtām jau Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijai. Paldies.

Sēdi vada Latvijas Republikas 7.Saeimas priekšsēdētāja biedrs

Rihards Pīks.

Sēdes vadītājs. Paldies. Nākamais debatēs Pēteris Salkazanovs. Otro reizi.

P.Salkazanovs (Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas frakcija).

Turpināšu nepabeigto domu tātad par Eiropas Savienību. Tiekoties ar Fišlera kungu, savā laikā bija runa par nulles tarifiem. Runājot par nulles tarifiem, problēma šajās sarunās bija šāda: nulles tarifs - no Latvijas puses, nulles tarifs - no Eiropas Savienības puses, un nekādu subsīdiju abām pusēm, lai ir vienāda konkurence, nevis subsīdiju cīņa starp Latvijas mazo subsīdiju apjomu un Eiropas Savienības milzīgo subsīdiju apjomu, kur puse no Eiropas Savienības budžeta aiziet lauksaimniecības subsidēšanai. Ja paskatāmies pa nozarēm, pieņemsim, graudus, tad redzam, ka kompensāciju maksājumos vai citādi pie cenas nāk klāt 36-48%, kā nu kurā Eiropas Savienības valstī. 9% no kopējā subsīdiju apjoma aiziet piena subsidēšanai Eiropas Savienībā, un tādējādi šis nulles tarifs, kurš ir paredzēts un par kuru mēs nobalsosim rīt, katrā ziņā radīs problēmas, jo sakarā ar nulles tarifu sāksies subsīdiju karš, kurā mēs jebkurā gadījumā būsim zaudētāji.

Vēl par vienu lietu, ko vairākas valdības ir mēģinājušas sakārtot, bet kas līdz šim tām nav izdevies, - par pārstrādes uzņēmumiem. Pārstrādes uzņēmumu jaudas pašlaik tiek izmantotas 30-70% apmērā, kā nu kura. Un par visiem šiem neizmantotajiem resursiem, to ekspluatāciju, uzturēšanas un citus izdevumus šodien maksā zemnieks caur šo mazo iepirkuma cenu, kāda šodien pastāv. Vairākas valdības ir mēģinājušas pieņemt Ministru kabineta noteikumus par pārtikas uzņēmumu finansēšanas kārtību, ir bijušas vairākas kopīgas darba grupas Labklājības ministrijai un Zemkopības ministrijai, bet šodien reāli pārstrādes nozarē šajā jautājumā pagaidām nekas nav izdarīts.

Sēdes vadītājs. Paldies. Nākamajam vārds ir zemkopības ministram Atim Slakterim. Lūdzu, Slaktera kungs!

A.Slakteris (zemkopības ministrs).

Labdien, cienījamie kolēģi, bijušie, tagad deputāti! Man pirmo reizi jūs jāuzrunā kā ministram ar tādu garāku runu, uz kuru jūs laikam neesat gatavojušies.

Latvijā ir sācies siena laiks, un Jāņi arī būs, un laikam ne jau tikai lauksaimniekiem, bet arī politiķiem ir pienācis laiks atrotīt piedurknes, jo ir jāķeras pie neatliekamāko jautājumu risināšanas. Man kā zemkopības ministram ir patiess prieks, ka arī valdībā neietilpstošo partiju deputātiem kā neatliekamākais un ārkārtējākais ir šķitis lauku jautājums un ka viņiem tāpat kā Zemkopības ministrijai līdz ar kolēģiem citās ministrijās ir patiesi dziļa interese par lauku tālāko attīstību, kā arī viņi vēlas dot savu artavu šā jautājuma neatliekamā risināšanā. Man kā valdības loceklim tas noteikti palīdz darbā.

Varbūt ir labi, ka šo jautājumu šodien apspriež Saeimā, lai apzinātu izdarīto, vienotos par kopēju problēmas izpratni un vērtējumu, un lai ieskicētu rīcības programmu, jo dažu labu no reālajiem pasākumiem situācijas uzlabošanai var veikt vienīgi Saeima, pieņemot izmaiņas likumos. Vienīgi žēl, ka šīs sēdes organizācija ir bijusi sasteigta. Mēs būtu varējuši cerēt uz produktīvāku Saeimas šīsdienas sēdi, ja deputāti problēmas risināšanai būtu vēlējušies pirms sēdes iepazīties ar Zemkopības ministrijas sagatavoto lauksaimniecības gada ziņojumu, kura sagatavošana tikko kā ir pabeigta. Izpildot Lauksaimniecības likuma noteikumus, tas ir nodots tipogrāfijā, un tajā ir vispusīgi izanalizēta joprojām kritiskā situācija lauksaimniecības nozarē. Diemžēl nebija iespējams lauksaimniecības gada ziņojumu pirms šīs sēdes iesniegt deputātiem, lai viņi iepazītos ar to, nemaz nerunājot par cerībām, ka deputāti būtu ar to iepazinušies. Tāpat nav bijis arī iespēju sagatavot konstruktīvu un izpildāmu lēmuma projektu, kas patiešām kaut daļēji atrisinātu sasāpējušās lauku problēmas. Tāpēc ir bažas, un negribētos, ka šīs sēdes rezultāti būtu līdzīgi pirms diviem gadiem notikušās citas ārkārtas sēdes sasniegumiem attiecībā uz lauku attīstības programmu, kura tā arī nespēja kļūt par lauku attīstības veicinātāju un šo problēmu risinātāju.

Lauki un saimniecība. Ir iespējami dažādi šo vārdu savstarpēji virknējumi - katrs ar savu problēmu un tās iespējamo risinājuma slodzi. Dažādu risinājumu.

Neņemiet ļaunā, kolēģi, bet tomēr arī kolēģiem deputātiem ne vienmēr ir skaidra atšķirība starp jēdzieniem - “lauki”, “lauku saimniecības”, “lauksaimniecība”, par ko liecina konsekventā problēmas pazemināšana, sākot no deputātu iesnieguma par šīs sēdes sasaukšanu un beidzot ar piedāvātā lēmuma projekta saturu, kur no patiesā lauku attīstības problēmas risinājuma ir palikusi vien tikai lauksaimniecība un arī ne jau tās būtiskākās problēmas.

Varbūt tieši tas apstāklis, ka pagājušās desmitgades laikā tikai ar lauksaimniecības politikas instrumentiem vien esam mēģinājuši risināt visus lauku attīstības jautājumus, mūs šodien ir novedis šajā saspringtajā situācijā. Savā darbībā es tomēr gribētu stingri šīs lietas nodalīt. Katra no tām ir nozīmīga, un ar katru ir jāstrādā. Jā, problēmas ir gan lauksaimniecībā, gan laukos kopumā, pie tam vēl daudz lielākas un dziļākas, nekā bieži to domājam.

Dažādiem cilvēkiem, protams, var būt dažāds priekšstats par to savstarpējo prioritāti. Tiem, kuri savu dzīvi patlaban ir saistījuši ar lauksaimniecību, visu problēmu cēloņsakne bieži šķiet rodama tieši zemajās produktu pārdošanas cenās un nepietiekamajās subsīdijās. Laukos strādājošo ienākumi ir zemi - gan tiem, kuri strādā lauksaimniecībā, gan tiem, kuri strādā ārpus tās.

Savukārt, ja analizējam šo problēmu tālāk, tad redzam, ka visa lauksaimniecības sektora saražotās galaprodukcijas vērtība 1999.gadā bija 179 miljoni latu, bet lauksaimniecībā tajā pašā - 1999.gadā strādāja 152 000 cilvēku - tātad tikai nedaudz vairāk par vienu tūkstoti latu produkcijas uz vienu strādājošo; produkcijas, bet ne ienākumu. Ienākumi vien bija tikai 334 lati gadā uz strādājošo. Kopā 57 miljoni, ierēķinot subsīdijas. Un tikai!

Protams, var jau teikt, ka šie skaitļi ir mazliet neprecīzi un būtu koriģējami. Un tomēr. Ja mēs pieņemtu, ka arī lauksaimniecībā strādājošajiem vajadzētu tomēr pelnīt tikpat daudz kā vidēji tautsaimniecībā, tad šiem skaitļiem vajadzētu būt vismaz 2000 latu un 3 miljonu latu lielam ienākumam, bet produkcijai tad būtu jābūt vismaz 900 miljoniem latu gadā. Piecreiz vairāk nekā ir šodien! Tā ka problēmas mēs apzināmies.

Par lauku attīstībā pašlaik nozīmīgāko. Par pamatproblēmu ir kļuvusi lauksaimniecību papildinošā saimniecība… saimniekošana. Lauksaimniecība vēl joprojām dod darbu apmēram 50-60% laukos strādājošo, un laukos šobrīd bezdarbs ir salīdzinoši liels, pārsniedzot pat 20 procentus. Nodarbinātības alternatīvas arī ierobežotas, jo privātais bizness neattīstīts, infrastruktūra - vāja, savu finansu resursu nav. Kredīta resursu pieejamība ierobežota, dārga, nav nodrošinājuma. Ir prieks, ka attīstās mežsaimniecība, kokrūpniecība, tā jau klusi, bet reāli kļūst par lauku ekonomikas faktisko balstu, neraugoties uz strīdiem un aprunām. Atdzimst arī mēģinājumi attīstīt citu mazo rūpniecību, bet lielāku uzņēmumu veidošana prasa milzu līdzekļus, un to ieguldīšanai nepieciešama infrastruktūra - vides un ekonomiskā.

Ir arī vairākas tieši ar lauksaimniecisko ražošanu saistītas problēmas. Cukura problēma. Dramatiskais cukura cenu kritums pasaules tirgū ir palielinājis importa spiedienu uz Latvijas iekšējo cukura tirgu. It īpaši caur Igauniju, bet ne tikai. Ļoti cietusi cukuru izmantojošā rūpniecība, zaudējot savu konkurētspēju arī Latvijas iekšējā tirgū.

Valsts jau ir daudz darījusi šīs problēmas risināšanā, tajā skaitā šā gada laikā ieviešot cukura kvotēšanu, tomēr problēma kopumā vēl nav atrisināta un šajā gadā mēs vēl būsim spiesti pie tās atgriezties.

Jau pusotru gadu mūsu uzmanības degpunktā ir cūku ražošanas iespējas Latvijā, vēl joprojām pasaules tirgus nav līdz galam atkopies, un līdzšinējais cenu līmeņa pieaugums vēl neļauj atlikt šo problēmu malā kā pilnīgi atrisinātu, kaut gan pašreizējā posmā pēc iekšējā tirgus aizsardzības pasākumu atcelšanas un pēc vienošanās ar cūku audzētājiem mēs esam noteikuši 17 latu piemaksu par sivēnmāti. Un tomēr. Vēl joprojām mūsu iekšējā tirgū nav godīga konkurence - attiecībā uz ārvalstu produktu importu, ne arī pašmāju ražotāju starpā. Tas kavē ražotāju struktūras optimizēšanos, tirgū paliekot patiešām efektīvākajiem un godīgākajiem uzņēmējiem, bet tas iziet ārpus vienas pašas Zemkopības ministrijas kompetences, tāpēc strādāsim kopā ar Finansu ministrijas un Iekšlietu ministrijas cilvēkiem. Šī sadarbība jau ir sākta un ir jau devusi savus taustāmus rezultātus - ir konfiscētas kontrabandas kravas, vismaz uz laiku vai līdz darba sakārtošanai apturēta vairāku desmitu uzņēmumu darbība. Arī turpmāk šī būs viena no Zemkopības ministrijas darbības prioritātēm.

Es gribēju jūs iepazīstināt ar vairākām lietām, kas saistītas ar Latvijas lauksaimniecības politikas tiesiskajiem un institucionālajiem pamatiem, bet es jūtu, ka uzmanība atslābst, tāpēc mēģināšu to saīsināt.

Bet jebkurā gadījumā pašreizējā attīstības posmā mūsu stratēģiskajam lauku politikas mērķim ir jābūt vērstam uz laukos dzīvojošo labklājības līmeņa un dzīves kvalitātes pieaugumu, bet lauksaimniecības politikas galvenais mērķis ir izveidot lauksaimniecību par nozari, kas spētu integrēties vienotajā Eiropas koptirgū, ražot pasaules tirgum atbilstošu preču produkciju, konkurējot ar citu valstu ražojumu kvalitāti un ražošanas izmaksu jomā. Un šā mērķa sasniegšanai iezīmēti vairāki galvenie darbības virzieni - ražošanas tehnoloģiskā modernizācija, kvalitātes radīšana visā ražošanā un pārdošanas procesā, produkcijas tirgus veicināšana un attīstība. Spēja perspektīvā integrēties Eiropas Savienības koptirgū un pasaules tirgū ir absolūts priekšnoteikums katras lauksaimniecības nozares sekmīgai attīstībai.

Lauksaimniecība vispār ir mainīga nozare visā pasaulē, un arī Latvija nav izņēmums: te negaidītas salnas, te aukstums, te sausumam seko varbūt debesu plūdi… Piemēram, šogad kā pilnīgi sala nopostītus saimnieki ir deklarējuši 11 000 hektāru sējumu. Nozarē kopumā tas it kā nav daudz - 2,5%, tomēr konkrētajām saimniecībām tas ir visas izdzīvošanas jautājums, taču kad dabā viss nomierinājies, kādai valstij ir beigusies maksātspēja, bet kādai citai ir atradusies nauda “mīkstai sirdij”, ar kuras palīdzību šīs valsts produktus iestums pasaules plašajā tirgū, bet tu, ražotāj, ar visu savu konkurētspēju paliec savā sētā un domā, kur likties, tādēļ arī pēc pašreiz aktuālāko problēmu atrisināšanas mums pilnīgi droši būs atnākušas klāt jaunas.

Un valsts nevarēs palikt malā, tāpat kā tā nepalika malā cūku tirgus krīzes, cukurfabriku bankrotu un šā gada sala gadījumā.

Tomēr pamatjautājums paliek un paliks. Lauksaimniecība, būdama valsts pati regulētākā nozare valsts līmenī, ir visbrīvākā tirgus nozare saimnieku līmenī, kur no ražošanas cikla uzsākšanas, kurā bieži tiek ieguldīta visa manta, līdz augļu novākšanai, laika ziņā paiet pat līdz 5 gadiem, bet pārtraukt saimniekošanu, pārdot to šajā laikā, praktiski nevari, un tieši tāpēc lauksaimniecībai, mežsaimniecībai un laukiem ir īpašā nozīme valsts ekonomikā un arī lauku sociālajā attīstībā, sabiedrības organizācijā un valsts teritorijas apsaimniekošanā. To šobrīd sabiedrība vēl līdz galam neapzinās, bet tas tomēr reāli pastāv.

Šodien lauksaimniecība Latvijā ir viena no nozīmīgākajām, ja ne pati nozīmīgākā lauku ekonomikas nozare, bet ne vienīgā. Attīstījušies ir pakalpojumi, mežsaimniecības nozares, rūpniecība, tomēr pēdējās attīstās salīdzinoši lēni, un citu alternatīvu nodarbes iespēju trūkuma dēļ lauksaimniecība joprojām lielai cilvēku grupai ir noteicošais ienākumu avots, bet vienlaikus lielā lauksaimniecībā strādājošo skaita un līdz ar to viņu darba zemās produktivitātes rezultātā ražošana ir neefektīva un nespēj nodrošināt tajā nodarbinātajiem cilvēkiem nepieciešamo ienākumu līmeni.

Latvijā pašlaik, kad agrārā reforma ir beigusies, joprojām būtisks ir jautājums, kā tālāk veidot lauku struktūru, risinot savas vēl no sociālisma laikiem mantotās lauku attīstības problēmas to skaitā. Ir izbrīvējušās lielas ļaužu masas, kuru liela daļa pēc savām izglītības un psiholoģiskajām īpašībām, kā arī uzkrātā sākotnējā kapitāla nav piemērotas patstāvīgas uzņēmējdarbības uzsākšanai un veikšanai. Tādējādi tās šobrīd veido gan reģistrēto, gan slēpto bezdarbnieku slāni.

Ierobežota kļuvusi visa teritorijas sabiedriskā un saimnieciskā dzīve, samazinoties maksātspējīgajam pieprasījumam pēc patēriņa precēm, sadzīves un kultūras pakalpojumiem. Mazākas ir nodarbes izvēles iespējas, izņemot lauksaimniecību, salīdzinoši zemāka kļuvusi lauku iedzīvotāju mobilitāte. Salīdzinājumā ar industriālo pilsētas vidi liela ir arī lauku iedzīvotāju dekoncentrācijas pakāpe un ar to saistītās komunikāciju un citu infrastruktūru un transporta izmaksas.

Uzskatām, ka nepieciešama ne vien lauksaimniecības, bet arī visas lauku ekonomikas un vides pārstrukturēšana. To atzīmēja arī Zemkopības ministrijas organizētās lauku attīstībai veltītās konferences dalībnieki, kuri 30., 31.maijā bija pulcējušies Rīgas Latviešu biedrības namā. Viņi gan guva, gan deva daudz impulsu mūsu tālākajam darbam pie lauksaimniecības un lauku attīstības jautājumu risināšanas. Ļoti bieži, runājot par lauksaimniecības problēmām, konferences dalībnieki faktiski apskatīja lauku infrastruktūru, bet, runājot par saviem mērķiem, runāja par lauku kopējās vides kā sabiedrības attīstības neatņemamas sastāvdaļas attīstību.

Mūsu pārliecība ir tāda: lai saglabātu savu vietu un nozīmi, lauksaimniecībai ir jāiegūst un jāsaglabā konkurētspēja. Un ne tikai atsevišķām sekmīgām saimniecībām, bet vairumam zemes saimnieku jākļūst par ražotāju tirgum, turklāt ar efektīvu saimniekošanu. Spēcīgām konkurētspējīgām ģimenes saimniecībām ir jākļūst par Latvijas lauksaimniecības attīstības pamatu. Tāpat kā tas ir noticis Eiropas attīstītajās valstīs. Tam ir nepieciešama jauna tehnoloģija, cilvēku uzņēmības gars un lauku vides attīstība. Tajās lauku saimniecībās, kurās šodien strādā sekmīgi - un šādas saimniecības ir atrodamas visā valstī, ne tikai Pierīgā un Zemgalē -, vairs nestrādā ar tiem paņēmieniem, ko lietoja kolhozos un sovhozos. Protams, ir jaunas mašīnas un jaunas tehnoloģijas, bet galvenais ir tas, ka ir cita attieksme pret saimniekošanu. Sekmīgie saimnieki izvēlas to produktu ražošanu, pēc kuriem tirgū ir pieprasījums, un meklē risinājumus, kā šos produktus ražot lētāk. Tas nav iespējams bez lauksaimniecības tehniskās modernizācijas, kas prasa ievērojamus investīciju apjomus. Pēc orientējošiem aprēķiniem - un tiem es gribētu pievērst arī opozīcijas kolēģu uzmanību -, šī summa nav mērāma ne miljonos, pat ne simtiem miljonos latu, tā ir krietni lielāka. Diemžēl pašreizējā kredītu resursu pieejamība un cena vēl nav apmierinoša, lai lauksaimnieks varētu nepieciešamos finansu resursus iegūt brīvajā kredītu tirgū. Tāpēc jau kopš 1998.gada lauksaimniecības atbalsta programmas ietvaros valsts sākusi īstenot investīciju atbalsta programmu lauksaimniecībā.

Kā ministram man ir patīkami, ka šī vairs nav tikai ražošanas saglabāšanas programma, kādas lielā mērā bija iepriekšējās subsīdiju programmas, bet tā jau ir ražošanas attīstības programma, kurā tomēr nepieciešami tālāki uzlabojumi. Šādā situācijā arī deputātiem ir jāapzinās, ka jebkura līdzekļu novirzīšana produkcijas cenu atbalsta pasākumiem samazina iespējas atbalstīt jauno tehnoloģiju ienākšanu ražošanā. Taču ar esošajiem finansu resursiem nebūs iespējams ilglaicīgi nodrošināt lauksaimniecības produkcijas ražotājiem kompensācijas par ienākumu samazināšanos, ko izraisījusi produkcijas ražošanas izmaksu palielināšanās. Ilglaicīgi nodrošināt šīs kompensācijas nebūs iespējams.

Mēģinu jums, kolēģi, pasniegt to visu īsāk, jo es saprotu, ka ne visiem tas ir interesanti. Un tomēr. Ja runājam par konkrēto šīsdienas darba kārtību, tad jāteic, ka jau tradicionāli šajā sakarā tiek minēti vairāki likumi. To varētu teikt, piemēram, par lauku saimniecību statusu. Galu galā mums ir tikko pieņemts Komerclikums, kurā tiek reglamentēts vairums uzņēmējdarbības attīstības tiesisko aspektu un pie kura ieviešanas mums šogad vēl daudz darāmā. Ne velti tā ieviešanas kārtībai paredzēti pat atsevišķi likumi.

Likums par lauksaimniecības zemes nomu. Mums ir Civillikums, kurš pilnīgi precīzi dod tiesības līgumslēdzējām pusēm savstarpēji vienoties gan par objektu, gan par termiņu, gan par nosacījumiem. Kas vēl būtu jāieraksta likumā? Vai tiešām mums pašlaik trūkst lauksaimniecības zemes? Un vai ir tik saspringta situācija gribētāju savstarpējo interešu apmierināšanā? Liekas, ka grūti pateikt, kas šajā likumā būtu jāieraksta.

Likums par kooperāciju. Ja mums nav ko teikt, tad atceramies teicienu: “Jāmaina Kooperācijas likums.” Kāpēc? Parasti iemesls netiek nosaukts. Dažreiz mazliet kaut kas tiek pateikts. Jā, piekrītu - iepriekšējais Saeimas sasaukums nekonsekventi atjaunoja agrāko Kooperācijas likumu, neļāva kooperatīvu biedriem pašiem izvēlēties pārvaldes modeli, kas patiešām atbilstu viņu kā kooperatīva lietotāju statusam un interesēm. Deputāti vēlējās un arī uzspieda ražošanas kooperatīviem sociālās, sabiedriskās organizācijas statusu. Visi esam līdzīgi - no katra pēc spējām, katram viena balss. To patiešām vajadzētu mainīt. Bet ko vēl? Neattiecināt uz kooperatīviem nodokļus? Nu tad mainīsim nodokļu likumus, tajos skaidri pateiksim: “Kooperatīvi ne ar kādiem nodokļiem netiek aplikti!” Nevajag formalitātes reģistrācijā? Nu tad pateiksim: “Mums Latvijā ir viena komercdarbības forma - kooperatīvs -, kas nepakļaujas komercdarbības tiesiskajai reglamentācijai. Un rezultāts būs tas, ka bankas no šīs formas pavisam novērsīsies.

Likums par lauksaimniecības pašpārvaldi. Jā, iespējams, ka kādreiz tāda sadaļa varētu parādīties Lauksaimniecības likumā, ja situācija nobriedīs un varēsim precīzi formulēt risināmo problēmu. Taču atkal jāņem vērā, ka tā patiešām ir pašpārvalde, nevis likumvalde.

Šogad... (Starpsauciens: “Sāc no gala...”) Es atvainojos! Šogad ir nodibinājusies Lauksaimniecības organizācijas sadarbības padome. Bez likuma, ar savstarpēju izpratni. Paši to izveidoja esošā likuma ietvaros, un tas ir pozitīvs spēks, ar kuru jārēķinās ne tikai Zemkopības ministrijai un valdībai. Tas patiešām pārstāv lauksaimniecības produkcijas ražotājus, un caur šejieni ražotāji reāli var paust savas intereses. Domāju, ka tagad sekos arī reģionālo struktūru izveidošanās, bet to jau laiks rādīs.

Tomēr, protams, nevaram teikt, ka viss Latvijas likumdošanas jomā ir kārtībā. Gribēju jums sīkāk izstāstīt, kas ir izdarīts, tomēr nāksies to pateikt īsumā. Kopš 1996.gada Latvijā ir spēkā Lauksaimniecības likums, tomēr tā pamati tika izstrādāti jau 1994.gadā. Kopš tā laika Latvija ir kļuvusi par Pasaules tirdzniecības organizācijas dalībvalsti, kā arī jau ir iekļāvusies Eiropas Savienības paplašināšanās procesā, tāpēc vairākas šodienas aktualitātes šajā likumā nav atspoguļotas. Dažas normas tajā ir novecojušas un nav formulētas atbilstoši pašreizējām realitātēm. Likumā iekļautie politikas īstenošanas mehānismi ir centrēti uz lauksaimniecības produkcijas ražošanu ietekmējošām funkcijām, neparedzot integrētu saikni ar vides veidošanu un lauku ekonomikas diversifikācijas pasākumiem. Mums būtu precīzi jāformulē Latvijas valsts stratēģija lauksaimniecības un lauku attīstībai pirmsiestāšanās periodā, jo ir pretrunas starp Latvijas Lauksaimniecības likumu un Eiropas Savienības kopējo lauksaimniecības politiku. Lauksaimniecības un lauku attīstības politikas integrācijas... Mēģināšu vēl saīsināt. Valsts subsīdiju formēšanās apjomi un izlietošanas jautājums beidzot ir precīzi un loģiski jāformulē, pārtraucot neauglīgās diskusijas un staipīšanos ap to salāpīto deficītu, kura nepietiek visas miesas sasildīšanai. Galvenais, protams, ir un paliek finansu jautājums. Mūsu pozīcija ir skaidra - lauksaimniecības produkcijas ražotājiem nav jāmaksā akcīzes nodoklis par ražošanā izlietoto dīzeļdegvielu vai arī ir jāsaņem šā nodokļa atmaksa vai kompensācija. Tās lielums ir atkarīgs no akcīzes nodokļa likmes un tehnoloģijā paredzētā degvielas daudzuma. Pašreizējā situācija ir vienkārši Latvijas budžeta problēma. Konkurētspējīgas lauksaimnieciskās ražošanas attīstībai ir vajadzīgi vismaz šie trīs procenti un vēl vairāk valsts budžeta līdzekļu, tiem pievienojot arī programmas SAPARD resursus. Lauku attīstībai un lauksaimniecības sagatavošanai iestājai Eiropas Savienībā ir nepieciešami milzu ieguldījumi ne tikai likumdošanas harmonizēšanas jomā. Vispirmām kārtām ieguldījumi ir nepieciešami jau pašā lauksaimniecībā, tās tehnoloģiskajā modernizācijā un konkurētspējas paaugstināšanā. Esam lēsuši, ka ieguldījumu neapliekamā vajadzība pārsniedz miljardu latu. Daļēju atspaidu te dos Eiropas Savienības programma SAPARD, par kuru runājam un kurai gatavojamies jau ilgāku laiku. Īstenošanai savu akceptu Eiropas Savienība beidzot varētu dot šā gada beigās. Protams, noteikti ir iespējami citi risinājumi, kurus labprāt uzklausīsim. Tomēr lauku kopējo attīstības problēmu risināšanā mēs nevarēsim visu veikt vieni paši. Zemkopības ministrijai būs vajadzīga palīdzība arī no citām valsts institūcijām, pašvaldībām un nevalstiskajām organizācijām, kā arī no pašiem lauku cilvēkiem, viņu atbalsts būs nepieciešams. Sākums tam ir ielikts maijā notikušajā konferencē par lauku attīstības problēmām, un iesāktais ir jāturpina. Būšu ļoti priecīgs, ja Saeima patiesi vēlēsies pie lauku attīstības jautājuma atgriezties rudenī, kad būs ielikti pamati arī Latvijas nacionālās attīstības plānam. Tad varēsim izsvērti un nesasteigti runāt par konkrētu problēmu risināšanu ar konkrētiem, piemērotiem instrumentiem.

Paldies par uzmanību. (Aplausi.)

 

Sēdi vada Latvijas Republikas 7.Saeimas priekšsēdētājs

Jānis Straume.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Imants Burvis. Otro reizi.

I.Burvis (Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas frakcija).

Cienījamie kolēģi! Godātais Prezidij! Noklausījies mūsu zemkopības ministru, es atcerējos to, ko burtiski pirms dažām minūtēm šeit teica Jāzeps Šņepsts. Vajag konkrētus soļus! Ko mēs dzirdējām? Es neticu, ka zemkopības ministrs pats šo runu ir gatavojis. Tukša runa un laika vilkšana. Par konkrētiem soļiem pat šajā runā nebija teikts nekas. Atgādināšu jums, ka tas ir otrais zemkopības ministrs no jūsu komandas. Un tik vai tā taisnība ir Jāzepam Šņepstam. Nav konkrētu soļu! Ir tikai solījumi un vēlēšanās ķert to bulli aiz ragiem. Nenoķersiet. Garām! Kārtējo reizi. Laikam arī šis ministrs, Jāzep, ir ļoti tālu stāvējis no vagas uzartā laukā.

Sēdes vadītājs. Jānis Lagzdiņš? Egils Baldzēns.

E.Baldzēns (Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas frakcija).

Godājamie kolēģi! Mēs dzirdējām labas un skaistas runas, arī pareizas runas, bet es gribētu uzsvērt, ka tās konkrētās lietas laikam arī mūsu kolēģis Šņepsta kungs no Tautas partijas mūsu lēmuma projektā nav pamanījis, nav izlasījis to līdz galam. Es domāju, ka tas interesē zemniekus, tādēļ citēšu: atjaunot valsts atbalsta apjomu lauksaimniecībai 3% apmērā no valsts budžeta izdevumiem saskaņā ar Lauksaimniecības likumu; izmainīt degvielas akcīzes nodokļa ieņēmumu sadalījumu lauku ceļu uzturēšanas un rekonstrukcijas uzlabošanas nolūkā; atjaunot akcīzes nodokļa kompensāciju aprēķināto 120 litru apmērā dīzeļdegvielai par katru apstrādājamās zemes hektāru, paredzot to Lauksaimniecības likumā.

Godājamie kolēģi! Es esmu pilnīgi pārliecināts, ka nevienam nav šaubu, ka tās ir konkrētas lietas, nevis vispārīga tēžaina runāšana. Tāpēc es domāju, ka šeit vajadzētu skaidri un gaiši izteikt atbalstu un ka arī “Latvijas ceļam” nevajadzētu baidīties no lauku ceļu uzturēšanas un rekonstrukcijas izdevumu palielinājuma. Esmu pilnīgi pārliecināts, ka valdības partijas būs gatavas vismaz nodot šo lēmuma projektu komisijām, ja viņiem varbūt attiecībā pret kādu tēzi ir paredzami redakcionāli labojumi. Es gribētu uzsvērt: mēs, protams, varam runāt par lauku ekonomiku un ir jārunā par lauku ekonomiku un tās atbalstu, bet mēs nerunāsim par lauku ekonomiku bez zemniekiem. Sāksim ar lauku ekonomikas atbalstu, ietverot zemniekus, nevis viņus izdalot ārā kā svešķermeni!

Es gribētu uzsvērt, ka mēs visi šeit varam 19.jūnijā iznākušajā izdevuma “Eiroziņas” 75.numurā izlasīt, ka Pasaules Banka no 17.jūnija līdz 20.jūnijam Sofijā rīko semināru “Lauksaimniecība un lauku attīstība” un Latvija šajā seminārā prezentē savu lauku attīstības projektu. Kolēģi! Zemnieki to nav redzējuši, arī Saeimas deputāti nav redzējuši. Es nedomāju, ka tas ir labākais risinājums, kā to darīt. Es gribētu uzsvērt, ka šīs prasības nav no pirksta izzīstas. Tās ir nopietnas ekonomiskas prasības, kuru izpilde var palīdzēt zemniecībai. Es gribētu uzsvērt, ka mūsu zemniecība ir nākusi jau ar politiskām prasībām, un es domāju, ka valdības partijas nav ieinteresētas šajās politiskajās prasībās, kas lielā mērā varētu būt vērstas arī pret valdību. Tā ka praktiski jums arī, kolēģi, vajadzētu izšķirties, kāda ir jūsu attieksme - būt vai nebūt Latvijā zemniecībai.

Es gribētu, protams, atgādināt arī to, kas nevienam kopš Tautas frontes laikiem nav noslēpums, - ka latvietības saknes ir laukos. Zemnieki bez laukiem - nu, tā ir tomēr tāda dīvaina lauku izpratne. Es domāju, ka šeit tāda viedokļa nevienam nav. Un vajadzētu padomāt arī par tautu un par tās interesēm. Es gribētu uzsvērt arī to, ka Latvijā ražotā pārtikas produkcija ir par 5-10% dārgāka nekā kaimiņvalstīs, un tas ir jautājums par energoresursu cenām. Neapšaubāmi, šeit ir jāpadomā arī par to, vai būs pareizi, ja mēs atbalstīsim “Latvenergo” privatizāciju. Es domāju, ka lielākā daļa kolēģu ir jau parakstījušies par to, lai šī privatizācija nenotiktu.

Nākamais, kas ir ārkārtīgi svarīgi. Latvijas zemnieki un arī citi Latvijas ļaudis nedrīkst būt diskriminēti attiecībā pret ārzemniekiem. Pašreiz Latvijas pilsoņiem un nepilsoņiem iepirkt zemi, arī lauksaimniecības vajadzībām, ir neizdevīgāk nekā ārzemniekiem. Es domāju, ka šī situācija praktiski ir jāpārtrauc. Mums, protams, nav nekādu cerību uzvarēt subsīdiju karā Eiropas Savienību. Es gribētu atgādināt, ka Latvijā subsīdijas lauksaimniecībai ir 6,8 lati par vienu apstrādāto hektāru. Eiropas Savienībā - 220 lati. Tā ka arī šī atziņa ir jāņem vērā, kad runājam par to, ko darīt laukos. Skaidri un gaiši redzam - 32 reizes lielāks ir šajā ziņā Eiropas Savienības pārākums. Un tāpēc ir vajadzīga nevis vienkārši kaut kāda atsevišķa tirgus aizsardzība, antidempinga subsīdiju pasākumi, bet ir jārunā arī par to, ka vajadzīgs komplekss valstisks visu šo problēmu risinājums, un ir jāsāk ar konkrētām lietām. Un tad arī būs rezultāti.

Paldies par uzmanību. Es ceru uz jūsu godaprātu. (Aplaudē deputāts O.Grīgs.)

Sēdes vadītājs. Debates beidzam. Vai referentam Arnim Kalniņam ir kas piebilstams? Lūdzu!

A.Kalniņš (Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas frakcija).

Godājamais priekšsēdētāj! Cienījamie klātesošie! Es gribētu vērst jūsu uzmanību uz to, ka virsrakstā mēs speciāli ierobežojamies ar lauku saimniecībām, nu, varētu teikt, zemnieku saimniecībām. Ar lauku saimniecībām šobrīd, pēc esošās klasifikācijas jeb reģistrācijas, mēs saprotam zemnieku saimniecības, statūtsabiedrības un visāda tipa piemājas saimniecības, kas nodarbojas ar lauksaimniecību. Mēs negribējām šeit paplašināti runāt ne par veselības aizsardzību, ne par skolām, ne par ko citu, bet tieši par to, kas saistīts ar lauku saimniecībām. Tas pirmkārt.

Otrkārt. Konkrētību šajā lēmuma projektā, nu, praktiski grūtāk iedomāties. Es domāju, ka Saeimas sēdē diez vai mēs kādreiz sīki diskutēsim par tautsaimniecības stratēģiju, diez vai mēs sīki diskutēsim par lauku saimniecību modeļiem pēc dažādām platībām, pēc specializācijas virzieniem. Mēs tik tālu neiedziļināsimies. Taču svarīgi ir tas, ka šādiem dokumentiem vajadzētu būt apritē, izstrādātiem. Tas ir būtiski, jo mums ir nepieciešams šīs lauku saimniecības iedrošināt attiecībā uz perspektivitāti vai neperspektivitāti, kādi viņu likteņi var būt tuvākajos desmit gados tiem, kas nodarbojas ar graudkopību un kam ir 30 hektāri? Un tā tālāk. Vai ir pamatoti tie skaitļi, ko nosaukušas šobrīd augstas amatpersonas, - ka nākotnē būs tikai 25 vai 27 tūkstoši zemnieku saimniecību Latvijā? Cik tas ir pamatoti, un kādas tās būs? Tas ir ļoti būtiski, jo cilvēki laukos šo skaitli patur prātā, un ja viņiem pasaka, ka tur būs vairākkārt mazāk saimniecību, tad rodas jautājums: kad tas būs, kā tas notiks? Atbildi prasa tie, kas ir lauksaimnieki šobrīd. Prasa koncepciju - kā būs ar rūpnieciskās ražošanas attīstību lauku apvidos? Bija cerība, ka rudenī nacionālā programma vai kaut kas tamlīdzīgs varētu līdzēt šo lietu risināt, tātad formulēt kopējo tautsaimniecības stratēģiju, skarot arī rūpniecības attīstību lauku apvidos. Galvenais ir jaunas darba vietas, kur piedāvātu kvalificētu un arī labi apmaksātu darbu. Es šobrīd norobežojos no tautsaimniecības vēstures. Ir bijušas neprecizitātes gan agrārajā reformā, gan pārstrādes rūpniecības privatizācijā, gan fiskālajā politikā, bet tas ir tautsaimniecības vēsturnieku jautājums, un tie to visu vērtēs.

Nu, un visbeidzot atļaujiet teikt vēl arī to, ka tas jautājums, ko Šņepsta kungs ierosināja, nav tik vienkāršs. Es nezinu, Šņepsta kungs varbūt audzē govis, es noņemos ar kviešiem, un 1997.gadā mēs Zemgalē pārdevām pārtikas kviešus par 95-100 latiem par tonnu, bet pagājušajā gadā mēs tos pārdevām jau par 65 latiem par tonnu. Vai cenas ir samazinājušās maizei, minerālmēsliem vai herbicīdiem? Es nezinu, kā Šņepsts savā piena fermā pārdod to pienu, kāda ir cenu dinamika un vai tur ir pieaugoša cena. Tā kā šie jautājumi ir supersvarīgi jebkurā valstī, tos analizē jebkurā valstī un spriež, kā no šīm cenu “šķērēm” iziet, meklē šo izeju. Šis jautājums ir ļoti nopietns un dziļš, un, es atvainojos, es nerunāju ne par kādām mistiskām personām, kuras pārvalda pārstrādes uzņēmumus. Varbūt tas ir Tautas partijas stilā - tā teikt. Taču jautājums ir vienkārši tāds, ka pārstrādes uzņēmumi ir vai nu kooperatīvie, vai ir vienas personas īpašumā un pirmražotājam ir jārod ar šiem pārstrādātājiem dialogs par produkcijas realizāciju. Te nav ko pretstatīt viņus! Jo ātrāk mēs pārvarēsim šo pretstatīšanu, jo būs labāk. Diemžēl ne vienmēr tas ir gājis tā gludi, un ne vienmēr ir bijusi savstarpēja sapratne.

Es pateicos tiem, kas šeit ir izteikuši interesantas domas. Pateicos arī tiem, kas ierosināja šādu ārkārtas sēdi. Cerams, ka pēc zināma laika perioda vēl atgriezīsimies pie diskusijas šajā lietā.

Paldies par uzmanību.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Saeimas Prezidijs ir saņēmis desmit deputātu parakstītu ierosinājumu -ārkārtas sēdes, kas veltīta jautājumam par lauku tālāko attīstību, lēmuma projektu nodot Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijai. Par šo iesniegumu var viens runāt “par”, viens - “pret”. Runāt neviens nevēlas. Lūdzu zvanu! Balsosim par desmit deputātu iesniegumu - nodot lēmuma projektu “Par lauku saimniecību tālāko attīstību” Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijai. Lūdzu rezultātu! Par - 41, pret - 18, atturas - 24. Priekšlikums ir noraidīts.

Lūdzu balsošanas režīmu! Balsosim par lēmuma projektu “Par lauku saimniecību tālāko attīstību”. Lūdzu rezultātu! Par - 30, pret - 15, atturas - 34. Lēmuma projekts ir noraidīts.

Līdz ar to sēde ir slēgta.

Lūdzu reģistrācijas režīmu! Reģistrēsimies ar identifikācijas kartēm! Kamēr tiek gatavota reģistrācijas izdruka, vārds Borisam Cilevičam. Paziņojums.

B.Cilevičs (politisko organizāciju apvienības “Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā” frakcija).

Cienījamie Latvijas un Izraēlas parlamentārās sadarbības grupas locekļi! Diemžēl tikšanās ar Latvijas vēstnieku Izraēlā, ko mēs plānojām uz rītdienu, nenotiks, jo vēstnieka kungs nevar atnākt. Es atsevišķi paziņošu, kad šī tikšanās notiks.

Sēdes vadītājs. Paldies. Vārds Romualdam Ražukam.

R.Ražuks (frakcija “Latvijas ceļš”).

Cienījamie Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas deputāti! Tagad, tūlīt pat pēc sēdes beigām, notiks komisijas telpās komisijas sēde.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Saeimas sekretāri Silviju Dreimani lūdzu nolasīt reģistrācijas rezultātus.

S.Dreimane (7.Saeimas sekretāre).

Cienījamie kolēģi! Nav reģistrējušies: Aleksandrs Bartaševičs, Miroslavs Mitrofanovs, Gundars Bojārs, Romāns Mežeckis, Leons Bojārs, Pēteris Salkazanovs, Inese Birzniece, Jānis Bunkšs, Aija Poča, Edvīns Inkēns, Antons Seiksts, Jānis Škapars, Aivars Tiesnesis, Māris Vītols, Ingrīda Ūdre, Imants Stirāns, Valdis Birkavs.

Sēdes vadītājs. Paldies. Sēde ir slēgta.

Redaktores: J.Kravale, L.Bumbura

Datoroperatores: B.Strazdiņa, S.Bērziņa, M.Ceļmalniece, I.Kuzņecova

Korektores: D.Kraule, J.Kurzemniece, L.Andersone

SATURA RĀDĪTĀJS

7.Saeimas pavasara sesijas 9. (ārkārtas) sēde

2000.gada 19.jūnijā

 

 

Lēmuma projekts “Par lauku saimniecību tālāko

attīstību” (Noraidīts)

     (2107. dok.)       - 1.lpp.

Ziņo        - dep. A.Kalniņš     - 1.lpp.

Debates        - dep. L.Bojārs     - 19.lpp.

          - dep. O.Grīgs   - 21.lpp.

          - dep. A.Seile    - 25.lpp.

          - dep. M.Lujāns - 26.lpp.

          - dep. L.Bojārs  - 28.lpp.

          - dep. I.Burvis   - 29.lpp.

          - dep. J.Šņepsts - 30.lpp.

          - dep. P.Salkazanovs     - 32.lpp.

          - dep. V.Lauskis     - 34.lpp.

          - dep. P.Salkazanovs     - 35.lpp.

          - zemkopības ministrs A.Slakteris   - 36.lpp.

          - dep. I.Burvis   - 46.lpp.

          - dep. E.Baldzēns   - 46.lpp.

 

Galavārds          - dep. A.Kalniņš     - 48.lpp.

 

Paziņojumi    - dep. B.Cilevičs     - 51.lpp.

          - dep. R.Ra˛uks - 51.lpp.

 

Reģistrācijas rezultāti

Nolasa         - Saeimas sekretāre S.Dreimane  - 51.lpp.