Latvijas PSR Vienpadsmitā sasaukuma
Augstākās Padomes sēdes

Trīspadsmitā sesija
Pirmā sēde

1989.g. 6. oktobrī

Sēdi vada Latvijas PSR Augstākās Padomes priekšsēdētājs

A.Gorbunovs.

Priekšsēdētājs. Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas vienpadsmitā sasaukuma Augstākās Padomes trīspadsmito sesiju paziņoju par atklātu.

Sesijas darba gaitā, pieņemot likumus un lēmumus, mums būs nepieciešamas vairākas komisijas, sākot ar balsu skaitīšanas komisiju un redakcijas komisiju, beidzot ar sekretariātu. Tā kā mēs esam iecerējuši izskatīt jautājumu, kas praktiski netika līdz galam izskatīts iepriekšējā sesijā, tad ir priekšlikums darbu gan sekretariātā, gan balsu skaitīšanas komisijā, gan redakcijas komisijā uzticēt tiem pašiem deputātiem, kuri tur darbojās pagājušajā sesijā.

Vai jums ir iebildumi? Tad nepārskaitīšu visus komisijās ievēlētos biedrus. Nav iebildumu? Nav.

Pirmām kārtām mums jāapstiprina sesijas darba kārtība un darba gaita.

Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidijs un Vecāko padome ierosina izskatīt sesijā šādus jautājumus:

1. Par Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas likumu projektiem - “Par Latvijas PSR Konstitūcijas (Pamatlikuma) grozījumiem un papildinājumiem” un “Par Latvijas PSR tautas deputātu vēlēšanām”.

Jautājumu iesniedz Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidijs.

2. Par Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija dekrētu apstiprināšanu.

Jautājumu iesniedz Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidijs.

3. Atbildes uz Latvijas PSR Augstākās Padomes vienpadsmitajā sesijā iesniegtajiem deputātu pieprasījumiem.

4. Par izmaiņām Latvijas PSR Augstākās Padomes Tautas patēriņa preču komisijas sastāvā.

Jautājumu iesniedz Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidijs.

Šie jautājumi, kā es jau teicu, ir akceptēti Vecāko padomes sēdē.

Augstākās Padomes Prezidijs ir saņēmis no deputātiem Blūma, Vanaga, Ločmeļa, Īvāna šādu ierosinājumu: “Lūdzam izskatīt Latvijas PSR Augstākās Padomes sesijā šā gada 6.oktobrī jautājumu par to, kādā kārtībā atdodama manta vai atlīdzināma tās vērtība pilsoņiem, kuru administratīvā izsūtīšana no Latvijas PSR atzīta par nepamatotu. Liekam priekšā atcelt Latvijas PSR Ministru Padomes 1989.gada 28.augusta lēmumu nr. 190 un izlemt par zaudējumu atlīdzināšanu no valsts budžeta.”

Šis jautājums, kā jūs atceraties, bija arī zināmā mērā pamatots dažu deputātu runās, kuri šo problēmu apsprieda iepriekšējā sesijā un faktiski pat vēl agrāk. Un es šai sakarā gribētu teikt sekojošo: mums tomēr jāsāk strādāt, izmantojot tādas parlamentārā darba formas mūsu sesijās. Konkrēti, ja mēs sākam parlamentāri strādāt, tad šis jautājums tūlīt būtu jāizskata deputātu agrākajā komisijā, es saku to nosacīti, un plāna, budžeta un finansu komisijā. Uz šīm abām komisijām būtu jānāk ar skaitļiem un priekšlikumiem par to, kur mēs no budžeta ņemsim naudu nost, kur pieliksim klāt, un lai mēs saņemtu konkrētus materiālus un varētu arī spriest. Tā kā nākošajā sesijā mums jāizskata jautājums par plānu un budžetu, tad es domāju, ka šis jautājums būs tieši vietā nākošajā sesijā kā viens no jautājumiem sakarā ar plānu un budžetu. Vienkārši tāpat par kaut ko balsot nebūtu pareizi. Vai deputātiem ir iebildumi? Nav.

Nākošais jautājums. Latvijas Sieviešu nacionālās līgas valde griežas pie mums ar lūgumu, lai mēs savā sesijā darba kārtībā iekļautu un izskatītu likuma projektu par Latvijas PSR pastāvīgo iedzīvotāju alternatīvo dienestu. Šis jautājums nav jauns, kā jūs atceraties, gan mūsu presē, gan arī šeit zināmā mērā tas tika skarts. Kā jūs zināt, ir radīta speciāla komisija, kura nodarbojas pašreiz ar kara dienestu saistītajām problēmām. Šo komisiju vada deputāts Nesaule. Varbūt mēs nodosim komisijai šo likumprojektu, lai tā mēģina sesijas laikā projektu pastudēt un sesijas beigās izklāstīt savus secinājumus. Tā kā mēs ar šo likumprojektu neesam iepazinušies, mēs arī nevaram uzreiz par šo projektu balsot. Bet savu attieksmi pret šo likumprojektu, es domāju, mēs izteiksim. Kādas ir jūsu domas?

(No zāles - Piekrītam).

Šeit ir jau konkrēti priekšlikumi par mūsu apspriežamo jautājumu par vēlēšanu likuma projektu un par izmaiņām Konstitūcijā. Bet varbūt pabeigsim par darba kārtību? Tātad ir Prezidija un Vecāko padomes ierosinātā darba kārtība. Vai ir vēl kādi jautājumi vai priekšlikumi? Nav?

Tad es lūdzu balsot par Prezidija un Vecāko padomes ierosināto darba kārtību. Kas par ierosinātās darba kārtības apstiprināšanu, lūdzu pacelt balsošanas kartītes. Lūdzu nolaist. Paldies, es domāju, ka skaitīt nevajag. Kas pret? Nav. Kas atturas? Nav. Vienbalsīgi. Es domāju, ka tad, kad mums būs nopietnāka balsošana, tad mēs vēlreiz reģistrēsim zālē esošos deputātus. Biedri te atzīmē tādu lietu, ka daži biedri no iepriekšējā sekretariāta nav ieradušies attaisnotu iemeslu dēļ. Tāpēc es vēlreiz gribētu nolasīt sekretariātu trīs cilvēku sastāvā - Voldemārs Akmentiņš, Jānis Kalējs un Irēna Reimane. Visi mūsu deputāti.

Vai jums nav iebildumu? Un papildinājumu arī nav? Tādā gadījumā balsot mums nav vajadzīgs.

Biedri deputāti! Vecāko padomes uzdevumā ierosinu noteikt šādu trīspadsmitās sesijas darba gaitu. Augstākās Padomes sēdes noturēt vienu dienu - šodien, 6.oktobrī. Rīta sēdi noturēt no pulksten 10.00 līdz pulksten 14.00. Pārtraukums - viena stunda. Vakara sēdi sākt pulksten 15.00 un strādāt līdz visu jautājumu izskatīšanai.

Vai jums ir citi priekšlikumi par mūsu darba gaitu? Balsosim. Kas par ierosināto sesijas darba gaitu, lūdzu pacelt balsošanas kartītes. Lūdzu nolaist. Kas pret? Nav. Kas atturas? Nav. Trīspadsmitās sesijas darba gaita apstiprināta.

Mēģināsim strādāt koncentrēti, jo šie jautājumi ir desmitām reižu apspriesti gan presē, gan šeit mūsu zālē, mūsu kolēģu vidū. Tāpēc liels lūgums tiem, kuri runās debatēs - runāt īsi, bez gariem ievadiem, argumentēti pateikt, par ko viņš iestājas vai pret ko viņš ir. Varbūt darīsim tāpat, kā mēs darām PSRS Augstākās Padomes sesijā, kad mēs atteicāmies no tāda veida labojumiem, kad apspriežot kādu pantu, kāds nāk pie tribīnes un sāk ieteikt dažādus labojumus, pie tam bez konkrēta formulējuma. Tāpēc norunāsim tā: jūs ar visu esat iepazinušies. Lūdzu, kam ir konkrēti priekšlikumi, tūlīt noformulējiet, iedodiet sekretariātā. Sekretariāts pavairos un vai nu darbības laikā, vai starpbrīdī jūs saņemsiet šos priekšlikumus ar labojumiem. Tikai tad mēs varēsim runāt par tiem plenārsēdē. Tad jums visiem labojumi būs un jūs visi varēsiet spriest par tiem ne tikai klausoties runas no tribīnes, pamatojoties uz emocionāliem vienpusējiem argumentiem. Ja ir rakstisks teksts, tad ir redzams, kas tie par argumentiem un, galvenokārt, kā šie labojumi iekļaujas kontekstā. Tā ir elementāra parlamentārā darba norma, kas mums ir jāievēro, nevis vienkārši sapulces darba norma. Ir sapulces darba normas un ir parlamenta darba normas. Un mums, lai arī sīkiem un maziem soļiem, tomēr jāvirzās uz parlamentu. Bet tas nebūt neizslēdz nedz iniciatīvu, nedz kritiku, nedz priekšlikumus. Kādi ir jūsu iebildumi, vai priekšlikumi? Vai jūs atbalstāt izteikto? Tad balsosim. Kas par? Kas pret? Un kas atturas? Paldies, vienbalsīgi.

 

R.Bērziņa (Olaines 276.vēlēšanu apgabals).

Referāta nolasīšanai jautājumā “Par Latvijas PSR likumu projektiem “Par Latvijas PSR Konstitūcijas (Pamatlikuma) grozījumiem un papildinājumiem” un “Par Latvijas PSR tautas deputātu vēlēšanām”” vārds Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija priekšsēdētājam, Latvijas PSR Konstitūcijas jaunās redakcijas un vēlēšanu likuma projektu izstrādāšanas komisijas priekšsēdētāja vietniekam Anatolijam Gorbunovam.

 

A.Gorbunovs (Rīgas 12.vēlēšanu apgabals).

Par Latvijas PSR likumu projektiem “Par Latvijas PSR Konstitūcijas (Pamatlikuma) grozījumiem un papildinājumiem” un “Par Latvijas PSR tautas deputātu vēlēšanām”.

Cienījamie deputāti! Šajā sesijā mums jāizlemj viens no svarīgākajiem republikas dzīves jautājumiem - kādam jābūt mūsu valsts varas augstākajam orgānam, tā struktūrai, funkcijām un kompetencei. Jūsu izskatīšanai šodien ir iesniegti likumprojektu “Par Latvijas PSR Konstitūcijas (Pamatlikuma) grozījumiem un papildinājumiem” un “Par Latvijas PSR tautas deputātu vēlēšanām” trīs varianti. Augstākās Padomes Prezidijs ir respektējis gan republikas Juristu biedrības, gan PSRS tautas deputāta Andra Plotnieka likumdošanas iniciatīvas tiesības. Visi momenti, kas atspoguļoti šajos projektos, ir daudzkārt diskutēti, bet tomēr pie vienota viedokļa neesam nonākuši. Tāpēc mūsu uzdevums ir apspriest šos projektus un galarezultātā izstrādāt un pieņemt pašus optimālākos likumus.

Un turpinājumā atļaujiet man kā Augstākās Padomes Prezidija priekšsēdētājam izteikt arī savu viedokli apspriežamajos jautājumos, viedokli, kuru nesen visumā akceptēja republikas Augstākās Padomes Prezidijs. Augstākās Padomes Prezidijs uzskata, ka šajā ekonomiski un politiski sarežģītajā situācijā vienīgais ceļš mūsu sabiedrības dzīves atveseļošanai ir demokrātisko pārveidojumu ceļš. Un galvenais, ka demokrātiju mēs izvirzām nevis kā pašmērķi, bet gan kā līdzekli, lai efektīvi organizētu sabiedrības dzīvi. Neapšaubāmi, viens no svarīgākajiem soļiem šajā virzienā ir demokrātiska vēlēšanu likuma izstrādāšana un pieņemšana. Augstākās Padomes Prezidijs iestājas par to, lai Latvijas parlamentu mēs veidotu demokrātiskās vēlēšanās, bet šādas vēlēšanas var nodrošināt tikai konsekventa vispārēju, vienlīdzīgu, tiešu vēlēšanu principa ievērošana. Tas nozīmē, ka vēlēšanās jāpiedalās visiem republikas pilsoņiem uz pilnīgi līdztiesīga pamata, veidojot vēlēšanu apgabalus ar vienādu iedzīvotāju skaitu un nodrošinot tautas deputātu tiešu ievēlēšanu augstākajā valsts varas orgānā.

Likumprojektu tautas apspriešanas rezultāti, diskusijas darba grupā, Konstitūcijas komisijā, kā arī darba pieredze PSRS tautas deputātu kongresā un Augstākās Padomes darbā manī ir nostiprinājusi pārliecību, ka praktiski nodrošināt demokrātiskas vēlēšanas var tikai, veidojot vienu augstāko valsts varas orgānu - republikas Augstāko Padomi. Minēšu dažus, manuprāt, pašus galvenos argumentus. Protams, ka divpakāpju vēlēšanas, kad Tautas deputātu kongress izveido Republikas Padomi, pirmajā brīdī šķiet pievilcīgas. Kongresā ievēlē 260 deputātus - dažādu sociālo grupu pārstāvjus, bet Republikas Padomē no viņiem it kā būtu jāatlasa labākie, paši cienīgākie, profesionāli visvairāk sagatavotākie pastāvīgi funkcionējoša parlamenta locekļi. Taču tūlīt rodas jautājums, kā veidosim Republikas Padomi? Likumprojekta otrajā variantā paredzēts, ka Republikas Padomes locekļu vēlēšanas notiek administratīvi teritoriālo vienību delegācijās. Ja administratīvi teritoriālajā vienībā ir trīs vai mazāk deputātu, viņi automātiski tiek iekļauti Republikas Padomes sastāvā.

Republikas Padomes sastāvu apstiprina kongress. Taču vai varam būt pārliecināti, ka šādā ceļā veidotajā Republikas Padomē tiešām iekļūs paši labākie ļaudis? Turklāt pēdējo vārdu vienmēr teiks kongress, kura viedoklis ne vienmēr var sakrist ar vienas vai otras deputātu delegācijas viedokli, tādēļ Republikas Padomes veidošanas process var kļūt bezgalīgs. Ja tomēr arī sākotnēji izdotos izveidot sabalansētu Republikas Padomes sastāvu, tad par ko tas pārvērtīsies pēc ikgadējas deputātu rotācijas?

Taču, manuprāt, pats galvenais ir tas, ka daudzpakāpju vēlēšanas vienmēr dod iespēju dažādiem spēkiem ietekmēt vēlēšanu rezultātus un tādējādi deformēt vēlētāju izteikto gribu, ignorēt tiešu vēlēšanu principu. Tieši ievēlēta Augstākā Padome jebkuros apstākļos paudīs tos uzskatus, intereses, kas valda vēlētāju vidū, un jebkura dabiskā līdzsvara izjaukšana par labu vienai vai otrai sociālai grupai novedīs pie tādu likumu un lēmumu pieņemšanas, kuri nepalīdzēs atrisināt republikas aktuālās problēmas.

Mūsu valstī un republikā realizējamās ekonomiskās un politiskās reformas prasa, lai ļoti operatīvi un kvalitatīvi tiktu sagatavoti un pieņemti jauni likumi.

Šī prasība tūdaļ izvirza nākošo jautājumu - par augstākā valsts varas orgāna struktūru. Tā darbības efektivitāte, protams, būs ļoti atkarīga no deputātu personāla sastāva, bet teorētiski par galvenajiem parametriem mēs varam spriest jau šodien.

Pirmais. Tam jābūt pastāvīgi darbojošamies parlamentam.

Otrais. No augstākā valsts varas orgāna struktūras ir atkarīgs likumu pieņemšanas mehānisms, kas iespaido gan likumu kvalitāti, gan operativitāti. Optimālais mehānisma darbības variants būtu šāds - likumdošanas ierosinājums, likumprojekta apspriešana attiecīgajā deputātu komisijā, pēc tam apspriešana pirmajā lasījumā sesijā, tad publicēšana tautas apspriešanai, kam seko likumprojekta apspriešana un pieņemšana otrajā lasījumā. Protams, jāatceras, ka te ir runa par kardināli svarīgiem likumiem, nevis lēmumiem.

Gan pirmais, gan otrais nosacījums atkārtoti dod iespēju secināt, ka pieņemamāks ir tiešās vēlēšanās ievēlēts likumdošanas orgāns, nevis daudzpakāpju vēlēšanās, kā tas būtu kongresa variantā.

Varētu minēt vēl arī citus argumentus, bet savas domas esmu izteicis arī publikācijā laikrakstā “Cīņa”, domāju, ka deputāti ir ar to iepazinušies. Augstākās Padomes Prezidijs ievēroja arī to, ka par Augstākās Padomes variantu iestājās arī Latvijas Kompartijas CK birojs, Latvijas Tautas frontes Dome, Darbaļaužu internacionālās frontes vadība, republikas Juristu biedrība un citas sabiedriskās organizācijas.

Viens no jautājumiem, kas izraisīja diskusijas un radīja dažādus viedokļus, ir jautājums par augstākā valsts varas orgāna skaitlisko sastāvu. Šeit diemžēl Prezidijam nav noteiktu kritēriju un pārliecinošu argumentu. Ja atceramies mūsu vēsturi, tad redzam, ka Latvijas Republikas Saeimā darbojās 100 deputāti, kas pārstāvēja daudzas politiskās partijas. Mēs šīs problēmas atrisināšanai izvirzījām trīs kritērijus.

Pirmkārt, lai tiktu nodrošināts nepieciešamais deputātu skaits komisijās, otrkārt, lai būtu ievērots princips, ka katrs rajons, republikas pakļautības pilsēta un pilsētas rajons ir jāpārstāv ar vismaz diviem deputātiem, un, treškārt, ka vēlēšanu apgabali jāveido ar maksimāli vienādu iedzīvotāju skaitu (lai atšķirības nepārsniegtu 25 procentus). Šīm izvirzītajām prasībām visatbilstošākais šķiet skaits no 160 līdz 200 deputātiem. Protams, jāņem vērā, ka ar lielāku deputātu skaitu mums izdotos plašāk pārstāvēt visdažādākos sabiedrības politiskos strāvojumus. Tomēr mēs nevaram arī bezgalīgi palielināt deputātu skaitu, jo efektīvi šis princips var darboties tikai līdz zināmai robežai.

Bet tagad atgriezīsimies pie mūsu galvenā demokrātiskā principa - nodrošināt vispārējas, tiešas un vienlīdzīgas vēlēšanas. Tas nozīmē, ka vēlēšanās jāpiedalās visiem republikas pilsoņiem uz pilnīgi līdztiesīga pamata, neatkarīgi no viņu tautības, politiskās pārliecības, sociālā stāvokļa, profesionālās piederības. Nevar būt nekādu ierobežojumu un nekādu privilēģiju vēlēt un tikt ievēlētam!

Vēlētāju intereses Augstākajā Padomē pauž viņu ievēlētie deputāti ar savu ekonomisko un politisko uzskatu platformu. Citas iespējas un mehānisma, protams, nav. Jāatceras, ka politiskie uzskati ir tie, kas vienkopus dažādās organizācijās grupē gan pilsoņus, gan arī deputātus. Un tomēr ļoti svarīgs ir jautājums, kā saskaņot dažādu sociālo slāņu intereses, jo dažāds ir to skaitliskais sastāvs, līdz ar to arī deputātu skaits, kuri tos pārstāvēs, nebūs vienāds. Projektu tautas apspriešanas gaitā tika izteiktas šaubas par to, vai, ievēlot tikai Augstāko Padomi, mēs spēsim nodrošināt tās darbībā, piemēram, mūsu lauksaimnieku interešu ievērošanu, ja vienlīdzīgās vēlēšanās ievēlētajā Augstākajā Padomē lauku rajoni saņems mazāk mandātu nekā Rīga un citas republikas pakļautības pilsētas. Mēģinot rast pozitīvu atbildi šim jautājumam, likumprojekta otrā varianta autori tādēļ arī paredzējuši Republikas Padomes izveidošanu pēc vienādām pārstāvības normām no katras administratīvi teritoriālās vienības. Bet vai tādējādi, mēģinot nodrošināt lauku prioritāti, mēs neriskējam būt nekonsekventi un apzināti neignorējam pašu demokrātisko vēlēšanu pamatprincipu - vispārēju, vienlīdzīgu un tiešu vēlēšanu principu? Manuprāt, jā. Turklāt, ieturot kursu uz vienlīdzīgām vēlēšanām, mēs nevaram runāt par vienas sociālās grupas priekšrocībām vēlēšanās, salīdzinot ar citu, bet gan mums ir jārunā par tiesību vienlīdzību. Kaut gan, vadoties no personīgās pieredzes, gribu apgalvot, ka balsošanas procesā PSRS Augstākās Padomes sesijās noteicošais ir politiskie uzskati, nevis sociāla vai nacionāla piederība, kaut arī pēdējais pilnībā nav izslēdzams. Dažādu tautību, pareizāk sakot, republiku intereses PSRS Augstākajā Padomē pārstāv Tautību Padome. Tomēr mēs to nevaram pielietot, jo mums nav nacionāli teritoriālo veidojumu. Tāpēc Prezidijs ierosina atbalstīt Latvijas Tautas foruma priekšlikumu izveidot Konsultatīvo tautību padomi.

Lai jaunievēlētā Augstākā Padome varētu kvalitatīvi izstrādāt likumus, kas attiecas uz visdažādākajām mūsu dzīves nozarēm, tai būtu stingri jāreglamentē komisiju darbs. Piemēram, raugoties nākotnē, redzam, ka nevienu likumu, ja tas neatbildīs lauku iedzīvotāju interesēm, nevarēs pieņemt, ja pret to iebildīs, nosacīti sakot, agrārā deputātu komisija. Strīdu gadījumā starp šo agrāro deputātu komisiju un deputātu - rūpnieku komisiju talkā varētu nākt, atkal nosacīti, samierināšanas komisija, kura tiktu izveidota no abām ieinteresētajām pusēm ar vienādu deputātu skaitu. Protams, var iebilst un teikt, ka šis mehānisms nav pilnīgs, jo dažādi administratīvi teritoriālie veidojumi, kā zināms, būs pārstāvēti ar dažādu deputātu skaitu. Manuprāt, visu novienādot nekad nebūs iespējams un tas nav arī nepieciešams. Galvenais, lai katrs deputāts spētu pildīt godpilno un grūto uzdevumu. Bet to viņš spēs tikai tad, ja varēs izprast un pārstāvēt gan sava rajona, gan visas republikas intereses.

Daudz diskusiju izraisījās jautājumā par vēlēšanu cenziem. Ja mums jau darbotos likums par Latvijas PSR pilsonību, tad problēmu būtu krietni mazāk. Runājot un iestājoties par demokrātiskas vēlēšanu sistēmas izveidošanu, mums ir jārēķinās ar to, ka, liedzot iespēju 10 tūkstošiem pilsoņu balotēties, mēs varam panākt, ka simtiem tūkstošu krievu un citu tautību iedzīvotāju balsos nevis par to vai citu deputātu, vadoties no viņu profesionālajām un politiskajām īpašībām un spējām, bet gan ievērojot viņu nacionālo piederību. Bet zaudētāja būs jaunizveidojamā Augstākā Padome. Varbūt pārejas periodā saprātīgi rīkojušies Lietuvas Augstākās Padomes deputāti, neparedzot nekādus cenzus vēlēšanu likumā, bet turpinot darbu pie pilsonības likuma izstrādāšanas.

Un es šodien gribētu izteikt deputātiem lūgumu atturēties no politiskas konfrontācijas, lemjot šo jautājumu, jo konfrontācija var ļoti negatīvi iespaidot politisko stabilitāti republikā un, galvenais, kaitēt tās ekonomikai. Bet tieši ekonomisko problēmu risināšanai ir jāveltī visi mūsu spēki un enerģija, jo mūsu labklājības līmenis katastrofāli pazeminās.

Tāpēc mums būtu ļoti svarīgi, uzklausot dažādus argumentus, mēģināt atrast kopīgu risinājumu šim jautājumam.

Joprojām sabiedrībā pastāv pretrunīgi viedokļi attiecībā uz Latvijā izvietoto karaspēka daļu karavīru piedalīšanos vēlēšanās. Ierosinājumi tika saņemti dažādi - gan no pašiem karavīriem, gan vietējām padomēm, gan juristiem.

Variants, kurā tika paredzēts karavīriem izveidot atsevišķus vēlēšanu apgabalus ar garantētu deputātu skaitu, nebūt neatrisināja šo problēmu, bet, gluži pretēji, to saasināja.

Vieni uzskatīja, ka tā ir nevajadzīga privilēģija karavīriem, jo nevienai citai iedzīvotāju kategorijai netiek garantēts noteikts vietu skaits padomē. Otri šo variantu uzņēma kā karavīru diskrimināciju, jo līdz ar to viņi nevar piedalīties vēlēšanās savās dzīvesvietās.

Ja vietējo padomju vēlēšanu gadījumā deputātu mandātu sadale neradīja nopietnas problēmas, tad republikas augstākajā valsts varas orgānā šo jautājumu atrisināt nākas daudz sarežģītāk. Te izpaudās ne tikai kara apgabala intereses kopumā, bet gandrīz visu ieroču šķiru un pat atsevišķu karaspēka daļu intereses. Acīmredzot, jo sarežģītāku sistēmu mēs izveidojam, jo tā rada lielāku politisko spriegumu un problēmas. Tāpēc Prezidijs ierosina, tāpat kā tas bija PSRS tautas deputātu vēlēšanās, arī Latvijas PSR tautas deputātu vēlēšanās karavīriem un viņu ģimenes locekļiem piedalīties uz vispārējiem noteikumiem. Līdz ar to karavīru vēlēšanu iecirkņi iekļausies kopējos vēlēšanu apgabalos un vēlēšanu norise būs pakļauta, tāpat kā visur republikā, sabiedrības kontrolei.

Un visbeidzot par Juristu biedrības iesniegto likumprojektu, konkrēti sadaļā par tiešajām republikas prezidenta vēlēšanām. Augstākās Padomes Prezidijs to iesniedz šodien izskatīšanai pirmajā lasījumā. Tas ir jautājums, kas prasa ļoti būtiskus grozījumus Konstitūcijā. Pirms pieņemam to kā likumu, vajadzētu to tomēr nodot plašai tautas apspriešanai, jo problēma neapšaubāmi prasa, lai to plaši izdiskutētu. Tomēr saskatām te arī pretrunīgus momentus. Šobrīd mēs ejam uz principa “visu varu padomēm” reālu īstenošanu dzīvē. Vai prezidenta augstās pilnvaras daļēji neierobežos šā principa darbības sfēras? Bez tam tanī sabiedriskās apziņas attīstības pakāpē, kādā atrodamies šodien, prezidenta statuss tomēr ir neierasts, jo gadu desmitiem esam radināti pie kolektīvā vadīšanas stila. Tā kā prezidents tomēr tiek apveltīts ar zināmu, varētu teikt, diezgan lielu varu, būtu daudz precīzāk un detalizētāk jāizstrādā mūsu likumdošanā tādi jautājumi, kā, piemēram, prezidenta pilnvaras un funkcijas, prezidenta kandidātu izvirzīšanas un reģistrēšanas kārtība, atsaukšanas mehānisms.

Tomēr nevar noliegt arī to, ka prezidenta tiešās vēlēšanas konsolidētu republikas sabiedrību, zināmā mērā padarītu efektīvāku augstākā valsts varas orgāna darbību. Tātad tas ir viens no jautājumiem, par kuru nepieciešama domu apmaiņa, iesaistot visplašākās sabiedrības pārstāvjus, gan individuāli, gan sabiedriskas organizācijas kopumā.

Un nobeigumā gribētu teikt, ka, raksturojot šodienas politisko situāciju, Augstākās Padomes Prezidijs ar gandarījumu atzīmē, ka likumprojektu apspriešanas gaitā visas republikas sabiedriskās organizācijas un arī pilsoņi vadījās no demokrātijas principiem, tādēļ nebija vērojams, ka kāds mēģinātu ar varu vai klaju politisku spiedienu ietekmēt tāda vai citāda likuma pieņemšanu. Tas liecina, ka pirmos soļus esam spēruši pareizā virzienā un mūsu sabiedrības demokratizācijas process ir jāturpina, saliedējoties visiem progresīvajiem republikas spēkiem.

 

R.Bērziņa. Vai deputātiem ir kādi jautājumi sakarā ar referātu? Jautājumus var iesniegt arī rakstveidā.

 

Priekšsēdētājs. Acīmredzot vispirms jānolasa deputātu parakstītie kolektīvie iesniegumi.

“Mēs, apakšā parakstījušies PSRS tautas deputāti, atbalstām Latvijas Juristu biedrības ierosinājumu par Latvijas PSR prezidenta amata nodibināšanu un prezidenta ievēlēšanu tiešās tautas vēlēšanās no alternatīvām kandidatūrām. Uzskatām, ka tas būtu principiāli jauns solis demokratizācijas attīstībā republikā un parlamentārās evolūcijas ceļā, realizējot dzīvē Latvijas PSR Augstākās Padomes 28.jūlija deklarāciju par Latvijas PSR valstisko suverenitāti. Visas Latvijas tautas demokrātiski ievēlēts prezidents ar savu autoritāti un konstitucionālām pilnvarām neapšaubāmi spētu uz tiesiskiem pamatiem vienot mūsu daudznacionālās Tēvzemes cilvēkus kopējam darbam labākai dzīvei. Lūdzam katru Latvijas PSR deputātu ieklausīties šajā Juristu biedrības priekšlikumā, uzņemt to trīspadsmitās sesijas darba kārtībā un apspriest.”

Darba kārtībā tas ir uzņemts, mēs noteikti to apstiprināsim.

Godātie deputāti! Es jums gribu vēlreiz atkārtot - lūdzu, parakstiet tā, lai es varu atšifrēt. Blūms, Ločmelis, Klibiķe, citus parakstus es diemžēl nevaru atšifrēt.

Lūdzu, norunāsim tā, kad jūs runājat debatēs un izmantojat zālē atrodošos mikrofonus, paši nosauciet savu godavārdu un apgabalu, kur jūs esat ievēlēts par deputātu: no Liepājas, Rīgas, Rēzeknes utt. Citādi sesijas protokolā bieži parādās “balss no zāles”. Lai pēc iespējas mazāk būtu “balsu no zāles”, lūdzu vienmēr īsi stādīties priekšā, bet, iesniedzot savus kolektīvos iesniegumus, lūdzu parakstīties un blakus skaidrā rokrakstā uzrakstīt gan savu apgabalu, gan uzvārdu.

“Mēs, apakšā parakstījušies PSRS tautas deputāti, ierosinām jaunajā likumā par Latvijas PSR Augstākās Padomes vēlēšanām neparedzēt atsevišķu kvotu jeb kandidātu skaitu garantijas kādai sociālai grupai vai profesijai. Piešķirot privilēģijas kaut vienam resoram, grupai, profesijai, organizācijai, mēs pārbūves apstākļos atkārtotu stagnanto gadu politisko un sociālo netaisnīgumu, jo vēlēšanas pārvērstos nobalsošanā pēc nomenklatūrai vēlamās statistikas dogmām. Lūdzam mūsu priekšlikumu atklāti nolasīt sesijā, lai ikviens deputāts var to rūpīgi apdomāt, detalizēti apspriežot katru Latvijas PSR Augstākās Padomes vēlēšanu likuma pantu. Esam pārliecināti, ka vēlēšanās galvenais ir cilvēka humanitārā kultūra, politiski lietišķās īpašības, kas izšķir viņa ievēlēšanu par republikas likumdevēju tautas vārdā un tautas labā.

Deputāti Eizāns, Avotiņš, Vulfsons, Zaķis, Klibiķe, Lucāns.” Pēdējo parakstu nevaru salasīt. Vairāk kolektīvu iesniegumu mums nav. Tad sāksim debates. Vai jums nav jautājumu, uz kuriem vajag tūlīt atbildēt? Nav. Paldies, tad sūtiet, lūdzu, zīmītes ar saviem jautājumiem, un būtu arī ļoti labi, ja tur būtu priekšlikumi, kurus sekretariāts tūliņ varētu pavairot un izsniegt visiem deputātiem.

Vārds deputātam Edvīnam Svaram, Latvijas Komunistiskās partijas Alūksnes rajona komitejas pirmajam sekretāram.

 

E.Svars (Alūksnes 152.vēlēšanu apgabals).

Cienījamie deputāti, vispirms gribu pievienoties ziņojumā teiktajai domai, ka šīsdienas sesija ir atkal viena no tām vēsturiskajām sesijām, kas pēdējā laikā ir notikušas republikā.

Tātad šodien mēs izšķirsim jautājumu par Latvijas PSR tautas deputātu vēlēšanām, izšķirsim jautājumu par Latvijas augstākā valsts varas orgāna saturu, spējām lemt un arī tā uzdevumiem.

Tāpēc atļaujiet izteikt pavisam tikai trīs domas šajā sakarībā. Tās ir manas personiskās domas un pirmām kārtām mūsu vēlētāju domas.

Par prezidentu. Tiešām, doma par prezidentu mūsu vēlētājos gūst atzinību. Vēl jo vairāk pēc tam, kad izlasījām Latvijas Juristu biedrības publicēto ieteikumu šajā jautājumā. Visā visumā mēs to atbalstām un iestājamies par to, lai mūsu republikā būtu prezidenta postenis. Vienlaikus, protams, nevar neredzēt arī presē jau parādījušos brīdinājumus par to, ka varbūt šobrīd ir priekšlaicīgi vēlēt prezidentu, jo mūsu tauta, mūsu vēlētāji vēl šim procesam nav nobrieduši. Gribētu teikt, ka visa mūsu sabiedrība atrodas attīstībā, pie tam progresīvā attīstībā. Un es nešaubos par to, ka paies vēl daži mēneši un mēs teiksim, ka esam nobrieduši prezidenta vēlēšanām. Tāpēc es atbalstu šo priekšlikumu un ierosinu jautājumu par prezidentu izlemt pozitīvi.

Par Latvijas PSR Augstāko Padomi vai Kongresu. Šeit mūsu vēlētāji ir vienprātīgi, iestājamies par Latvijas PSR Augstāko Padomi, kuru ievēlēsim tieši vēlēšanu apgabalos. Tātad mūsu lēmums un ierosinājums par to ir skaidrs.

Tālāk gribu runāt par vēlētāju skaitu, par deputātu skaita attiecībām. Gribu pievienoties tam projekta variantam, kas ir izsniegts deputātiem. Tajā ir runa par 252 deputātiem no vēlēšanu apgabaliem, plus vēl deputāti no vēlēšanu apgabaliem, kas tiks izveidoti speciāli karavīriem. Tātad kopā apmēram 260 deputātu. Manuprāt, šis deputātu skaits ir pietiekams, lai mēs varētu runāt par visaptverošu deputātu pārstāvību no visām sociālajām grupām, no visiem teritoriālajiem veidojumiem mūsu republikā un arī pēc profesionālā līmeņa. Droši vien mēs varētu atlasīt pietiekamu daudzumu tādu deputātu, kuru profesionālais līmenis nodrošinātu republikas Augstākās Padomes normālu, raženu un produktīvu darbu.

Gribu akcentēt deputātu uzmanību uz to, ka droši vien mēs nevaram šoreiz turēties pilnīgi dogmatiski pie aritmētikas un nodrošināt visos vēlēšanu apgabalos vienādu skaitu vēlētāju. Jo ir taču atšķirīga situācija vēlēšanu apgabalā pilsētā, kur bieži vien pat vienā mājā dzīvo tūkstoš vēlētāju, un lauku rajonā, kur šie tūkstoš vēlētāju ir izkaisīti lielā teritorijā.

Tāpēc mazāka pārstāvība par trim četriem deputātiem no viena lauku rajona praktiski nav iespējama. Šobrīd mēs dzīvojam tādos apstākļos, kad vēlētāju domas ir noteicošās un deputāti ir tikai šo domu paudēji. Tātad situācija, ja vajadzēs ātri uzzināt vēlētāju domas par to vai citu jautājumu, lauku rajonos tas būs ļoti grūti. Tāpēc arī mēs iestājamies par to, ka lauku rajonus pārstāvētu trīs četri deputāti.

Bez tam gribu atgādināt, ka mēs taču vēl joprojām runājam, bet neesam panākuši reālu risinājumu lauku prioritātes nodrošināšanai. Gribu deputātiem minēt tikai vienu piemēru un jums būs skaidrs, par ko ir runa. Manā priekšā ir Ministru Padomes 4.augusta 234.rīkojums, kuru ir parakstījis mūsu premjers biedrs Bresis. Tur noteikti sodi trim tādiem ievērojamiem darbiniekiem, kā biedram Bagnovecam, biedram Poļanskim un biedram Dubickim par to, ka viņi nav izpildījuši attiecīgo Ministru Padomes lēmumu par celtniecības materiālu 20 miljonu rubļu apmērā nodošanu lauku vajadzībām. Beigās ir teikts, ka līdz 1.septembrim šiem biedriem ir jāziņo par uzdevuma izpildi. Gribu šodien apgalvot, ka šis uzdevums acīmredzot nav izpildīts, jo Alūksnes rajonā ir pieci šķūņi un četras liellopu fermas bez jumtiem. Tātad secinu, ka ir vēl atbildīgi darbinieki, kuri nepilda Ministru Padomes priekšsēdētāja norādījumus un tāpat arī attiecīgo mūsu Augstākās Padomes lēmumu šajā jautājumā. Tātad doma par lauku deputātu un pilsētas deputātu paritāti parlamentā nav veltīgs jautājums. Tas ir ļoti nozīmīgs jautājums.

Es domāju, ka nākošajā sasaukumā, ko mēs vēlēsim nākošā gada sākumā, tieši šim jautājumam jāatspoguļojas deputātu sastāvā. Domāju, ka tā nebūs kādas sociālas grupas priekšrocība. Nebūt nē. Uzskatu, ka par šo variantu iestāsies arī pilsētas deputāti, redzēdami mūsu ikdienā vēl patukšos pārtikas veikalu plauktus. Domāju, ka šie 260 deputāti nodrošinās pienācīgu komisiju darbu, jo būs iespējams komisijās iekļaut deputātus, kas pārzina to vai citu jautājumu.

Un nobeigumā par karavīru statusu vēlēšanās. Es domāju, ka priekšlikums par to, ka karavīri var piedalīties vēlēšanās uz vispārējiem pamatiem, acīmredzot būtu cilvēcīgs un pareizs. Ja mēs atzīstam vispārcilvēciskās vērtības un ja tādi cilvēki būs arī karavīru, virsnieku vidū, es domāju, ka mēs tādus cilvēkus cienīsim un labprāt par viņiem arī balsosim.

 

Priekšsēdētājs. Vārds deputātam Visvarim Milleram, Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Filozofijas un tiesību institūta direktoram.

 

 

V.Millers (Rīgas 5.vēlēšanu apgabals).

Godājamie deputāti! Tiesiskas valsts veidošanas procesi mūsu republikā noris sarežģīti. Rodas daudz problēmu un dažādas pieejas tām. Viena no šādām problēmām ir varas orgānu struktūra, kāda izveidota Savienībā, vai arī mums jāiet pa savu ceļu, ievērojot savas republikas īpatnības un apstākļus. Es vēlos izteikt savas domas tieši šajā jautājumā. No deputātiem izsniegtajiem trim varas orgānu struktūras variantiem es esmu par pirmo variantu, tas ir, par republikas Augstāko Padomi kā augstāko valsts varas orgānu, bez Tautas deputātu kongresa.

Kāpēc es dodu priekšroku tieši šim variantam? Tāpēc, ka otrais variants iestājas par sarežģītāku, daudzpakāpju varas orgānu struktūru. Otrais variants būtībā ierosina četrus orgānus - kongresu, republikas padomi, republikas padomes prezidiju un padomes priekšsēdētāju. Pirmkārt, tas, ka padomes locekļus ievēlēs deputāti, bet ne tieši vēlētāji, pārkāpj tādu konstitucionālu demokrātisku principu kā tiešas vēlēšanas, padara tās par daudzpakāpju vēlēšanām, kas ir mazāk demokrātiskas. Otrkārt, šiem orgāniem būs daudz grūtāk sadalīt savā starpā funkcijas un tās praktiski realizēt. Pirmajā variantā paredzētā orgānu sistēma bez kongresa mazāk rada pamatu domstarpībām, padara varas mehānismu operatīvāku, tas var labāk strādāt un ir vairāk atbildīgs vēlētāju priekšā.

Spēkā esošā četrpakāpju Vissavienības augstākā varas orgāna sistēmas darbības prakse pašreiz vēl dod ļoti maz pierādījumu par labu šai struktūrai. Šīs sistēmas priekšrocības vēl nevienu nepārliecina, tāpēc es domāju, ka Latvijai nevajag verdziski sekot šai struktūrai un to atkārtot.

Es ierosinu, godājamie deputāti, atbalstīt priekšlikumu radīt mūsu republikā šādu augstāko valsts varas orgānu sistēmu: Latvijas PSR Augstāko Padomi, Augstākās Padomes Prezidiju un Augstākās Padomes priekšsēdētāja posteni. Tā ir pirmā varianta sistēma, par ko referātā runāja Anatolijs Gorbunovs.

Runājot par Augstākās Padomes deputātu skaitu (likumprojekta 98.pants), es uzskatu, ka augstākais valsts varas orgāns būs reprezentatīvāks, ja tajā tiks ievēlēti 260 deputātu. Tas ir, ja tajā pilnīgāk tiks pārstāvēti visi republikas rajoni un pilsētas.

Otrs jautājums. Vēlos teikt dažus vārdus par trešo variantu. Tas paredz ieviest jaunu valsts institūtu - prezidenta institūtu. Ierosinājums ir interesants un pelna uzmanību. Tomēr tas vēl nav izstrādāts un izdomāts līdz galam. Kas izraisa vislielākās šaubas? Vispirms tas, ka prezidents, nebūdams deputāts, vada Augstākās Padomes sesijas un visu tās darbību. Tālāk, diez vai ir pietiekams pamats dot prezidentam veto tiesības attiecībā uz Augstākās Padomes pieņemtajiem likumiem. Šajā gadījumā nevarētu runāt par demokrātijas paplašināšanu. Viena cilvēka griba var pārsvītrot lēmumu, kuru pieņēmuši deputāti, kas izsaka vēlētāju gribu, atņemt šim lēmumam spēku. Tikai tas, ka prezidentu ievēlē visi republikas iedzīvotāji, nevar būt garantija prezidenta sevišķam demokrātismam, principialitātei un tālredzībai.

Projektā izstrādāti arī citi jautājumi. Mans priekšlikums ir nenoraidīt šo interesanto domu, taču pašreiz to nepieņemt, bet nodot visas tautas apspriešanai, dot iespēju to apspriest un pēc tam galīgi izlemt par prezidenta institūta ieviešanas lietderību.

Trešais jautājums ir Latvijas konstitucionālās tiesas izveidošana. Konstitucionālā tiesa var kļūt par orgānu, kas sekmētu svarīgāko tiesiskās valsts principu realizēšanu - likumdošanas, izpildu un tiesas varas patstāvību, Tā kalpos šo principu garantijai. Lai konstitucionālā tiesa sekmīgi tiktu galā ar saviem atbildīgajiem uzdevumiem, nepieciešams papildus Konstitūcijas labojumos paredzētajām pilnvarām izstrādāt un pieņemt likumu, kurā paredzētu tiesas locekļu ievēlēšanas procedūru, viņu tiesisko statusu, tiesas pilnvaras, strīda jautājumu izšķiršanas kārtību un tā tālāk.

Ceturtais jautājums ir par Latvijas PSR tautas deputātu vēlēšanu likumprojektu. Pēc manām domām, likumprojekts ir izstrādāts pamatīgi. Tas daudzas reizes tika izskatīts Konstitūcijas komisijas sēdēs un satur daudz labu ideju. Viens no jautājumiem, kas izraisīja visvairāk strīdu, bija vienvietas nodzīvojuma jautājums. Projekta autori acīmredzot darīja pareizi, atteikdamies no vienvietas nodzīvojuma cenza vēlētājiem, jo šāds cenzs ierobežotu daļai republikas iedzīvotāju viņu politiskās tiesības. Attiecībā uz vienvietas nodzīvojuma cenzu deputātu kandidātiem es domāju, ka visdemokrātiskāk būtu, ja šādu cenzu vispār nenoteiktu. Tātad es esmu par projekta trešo variantu. Uzskatu, ka pašiem vēlētājiem jādod tiesības izlemt, kādus deputātus izvirzīt un par kādiem kandidātiem balsot.

Un pēdējais. Vairākums Latvijas PSR Konstitūcijas grozījumu un papildinājumu, kas tika pieņemti iepriekšējā sesijā un kas tiek apspriesti pašlaik, ja tos novērtē formāli, neatbilst PSRS Konstitūcijai. Tanī pašā laikā tie atspoguļo politiskās sistēmas demokratizācijas procesu. Kā iziet no šī sarežģītā stāvokļa? Uzskatu, ka mūsu republikas Augstākās Padomes Prezidijam vajadzētu iesniegt PSRS Augstākajai Padomei priekšlikumu izstrādāt pagaidu aktu par republikas likumdošanas iespējamo atkāpšanos no PSRS Konstitūcijas. Šāda akta izstrādāšanā obligāti jāpiedalās visām savienotajām republikām.

 

Priekšsēdētājs. Vārds deputātam Gvido Zemrībo, Latvijas PSR Augstākās Tiesas priekšsēdētājam.

 

G.Zemrībo (Dundagas 297.vēlēšanu apgabals).

Biedri deputāti! Šā gada septembrī notikušā PSKP CK plēnuma pieņemtajā platformā “Partijas nacionālā politika mūsdienu apstākļos” ir uzsvērts, ka nepieciešami radikāli padomju federācijas pārveidojumi. Darbs, kuru mēs nu jau vairākās sesijās darām, lai uzlabotu mūsu Konstitūciju, atbilst partijas nostādnei. Varbūt būtu labāk, ja Konstitūcijas komisiju ieslēgtu kaut kādā izolētā telpā un pēc pusgada mēs pasniegtu sesijai gluži jaunu Konstitūcijas projektu, kas būtu visādā ziņā nevainojams. Katrs formulējums noslīpēts, visas sadaļas attiecīgi līdzsvarotas. Taču šajā vētrainajā laikā mums šī pusgada vienkārši nav, tādēļ mēs ejam pa daudz grūtāku un pat nedabīgu ceļu. Mēs izraujam no spēkā esošās Konstitūcijas veselā organisma vienu gabalu, to pārtaisām un pēc tam, kā saka mediķi, implantējam atpakaļ. Tādēļ mēs diemžēl būsim spiesti laiku pa laikam atgriezties pie agrāk pieņemtajiem lēmumiem.

Es šodien gribu ar jums dalīties dažās pārdomās par tiem projektiem, kuri ir jūsu rīcībā. Pirmām kārtām es gribētu vērst jūsu uzmanību uz tādu jautājumu, par kuru šobrīd neviens nav runājis. Par 80.pantu. Šā panta 5.daļā ir izteikta dziļi demokrātiska doma, ka neviena amatpersona, kuru ievēlē padomju orgāni vai ieceļ darbā, nevar atrasties šajā darbā vairāk nekā divus termiņus. Taču mani, lasot šo normu, baida viens apstāklis. Protams, es runāju par to, kas man tuvāks. Kā zināms, Augstākā Padome ievēlē Augstāko Tiesu un tagad ievēlēs arī tiesnešus. Es neizslēdzu varbūtību, ka kāds var pēc brīža teikt: godājamais tiesnesi, jūs divas reizes esat ievēlēts, trešo reizi ievēlēt jūs neļauj Konstitūcija. Pašreizējais formulējums vēl neizslēdz šādu jautājuma nostādni, kaut gan Konstitūcijā, kā es saprotu, ir doma par attiecīgiem, ja tā varētu teikt, politiskiem amatiem - kaut vai mūsu izpildkomiteju priekšsēdētājiem vai saskaņā ar Konstitūciju paredzētajiem attiecīgās padomes priekšsēdētājiem. Tā nav profesija, tas ir politisks amats. Turpretī tiesneša amats ir profesija. Es nedomāju, ka būs pareizi, ja tiesnesim, kurš saskaņā ar Konstitūciju ieņem savu amatu, sākot ar divdesmit piecu gadu vecumu, pēc četrdesmit pieciem gadiem, kad pagājuši divreiz pa desmit gadiem, teiks: dārgais biedri, jums laiks atstāt šo amatu. Es iedomājos šai situācijā ārstu, kuru gan, tiesa, neviens neievēl, bet kuram tāpat pateiktu - piecus gadus esi nostrādājis par ārstu, pietiek. Šeit ir runa par profesiju, par specialitāti, es gribu teikt, valstisku. Daudzās valstīs tiesnešus ieceļ uz visu mūžu. No sociālistiskajām valstīm tāda ir Ungārija, no kapitālistiskajām valstīm, piemēram, Kanāda, kur ar šo vecumu saprot laiku līdz 75 gadiem. Manā izpratnē tieši 45 vai 50 gadu vecumā tiesnešiem ir vajadzīgās zināšanas un pieredze. Tādēļ es lieku priekšā un iesniedzu sekretariātam savu šī panta redakciju.

Kas attiecas uz jautājumu, par kuru šodien visvairāk debatē, es gribu teikt, ka arī pievienojos pirmajam variantam. Neatkārtošu iepriekšējos runātājus, bet manā izpratnē tiešās vēlēšanas katrā ziņā ir demokrātiskākas nekā netiešas. Šeit izteiktos argumentus es gribētu papildināt tikai ar vienu momentu. Ja mēs izraudzītos otro variantu, tad mums rastos neapšaubāmas problēmas, ar kurām jau saskārušies centrālie PSRS valsts varas orgāni, proti, kā izveidot Augstāko Padomi. Šāda mehānisma mums šobrīd nav. Savienības padomē šo jautājumu atrisināja zināmā mērā tādā veidā, ka katra republika izvirzīja savas kandidatūras. Bet Latvijā nekādu republiku nav, un šāda mehānisma, kā izveidot no kongresa Augstāko Padomi, šobrīd arī nav. Es baidos, ka var būt nevēlami rezultāti. No Savienības prakses jūs zināt, ka bija tādi gadījumi, kad neievēlēja pazīstamākās, spilgtākās personības tāpēc, ka daļa bija par viņiem, bet daļa it kā pret. Augstākās Padomes sastāvā vajag vairāk darbspējīgu un spilgtu personību.

Vēl papildus es gribētu piebilst, ka vajadzētu ļoti rūpīgi padomāt par skaitlisko sastāvu. Katrā ziņā mums šobrīd sastāvs ir jāsamazina, jo Augstākajai Padomei tik lielā sastāvā strādāt ir grūti. Domāju, ka atgriezties pie tiem simt deputātiem, kas bija Latvijas Republikā pirms kara, diez vai arī būtu iespējams. Republikā, kā zināms, iedzīvotāju skaits ir pieaudzis. Man visvairāk vilinošs liekas tas priekšlikums, kurš diemžēl iesniegtajos dokumentos nav atspoguļots. To izstrādāja republikas Tieslietu ministrija, pamatojoties uz apsvērumu - viens deputāts no 10 tūkstošiem iedzīvotāju. Rezultātā iznāk 218 deputāti, pie tam 109 - no lauku rajoniem, 109 - no Rīgas un republikas pakļautības pilsētām. Protams, šeit varētu būt dažas atsevišķas nianses, svārstības apgabalu apmēros, bet, es domāju, mūsu likumdošanā būtu jāfiksē arī tāds moments, lai turpmāk nebūtu nekādu domstarpību par vēlēšanu rezultātiem, kā tas bija pēdējās vēlēšanās, kad mēs soli tikām uz priekšu, balsojot pa jaunam, bet daudz ko atstājām pa vecam. Tai skaitā arī aizmirsām pārskatīt, kādi ir šie vēlēšanu apgabali pēc iedzīvotāju vai vēlētāju skaita. Droši vien vajadzētu noteikt, kā tas ir citās valstīs, ka ir pieļaujamas atkāpes uz vienu vai otru pusi. Es varu minēt tikai tādus faktus, ka, piemēram, Anglijā šāda atkāpe saskaņā ar likumu ir pieļaujama līdz 25 procentiem, Vācijas Federatīvajā Republikā - pat līdz 33 procentiem. Ja mēs pieļautu atkāpi par vienu piekto daļu, domāju, ka šī problēma būtu atrisināta.

Un vēl viena piezīme tiem, kas varbūt noskaņoti uz otro variantu. Es domāju, ka šādā gadījumā katrā ziņā mums nevajadzētu saglabāt nosaukumu “Augstākā Padome”, bet atbalstīt nosaukumu “Republikas Padome”, par ko otrajā variantā ir runa. Manā izpratnē šis nosaukums vairs nav visai precīzs. Mēs zinām, ka Augstākā Padome radās 1936.gadā. To apstiprināja 1936.gada un 1977.gada Konstitūcija. Augstākā Padome, kā jau pats nosaukums norāda, ir visaugstākais orgāns, augstāka nav. Kā zināms, kara laikā mums bija augstākais virspavēlnieks, tagad ir Augstākā tiesa, tie ir orgāni, par kuriem augstāku nav. Saskaņā ar pēdējiem grozījumiem PSRS Konstitūcijā mēs radījām jaunu orgānu, saglabājot to veco nosaukumu. Tagad virs Augstākās Padomes ir Kongress. Ja tā, tad kas tā vairs ir par Augstāko Padomi? Tāpēc priekšlikums par Republikas Padomi man liekas pareizāks, kaut gan, kā es teicu, esmu par pirmo variantu.

Runājot par prezidentu, es domāju, ka mani kolēģi no Juristu biedrības ir veikuši labu darbu un izvirzījuši ļoti interesantu apspriežamu priekšlikumu. Taču es domāju, ka arī šis jautājums nebūtu šodien izlemjams tik kategoriski. Es piekrītu biedram Milleram, ka daudz kas vēl būtu papildināms. Es neiebilstu pret veto tiesībām, taču katrā ziņā veto nedrīkst būt absolūts, veto jābūt tādam, kuru Augstākā Padome varētu pārvarēt, izsakot to vēlreiz. Es domāju, kad mēs runājam par prezidentu, ir jāpadomā par tagadējām Augstākās Padomes Prezidija funkcijām - vai tās ir jāsaglabā. Var pat rasties jautājums, vai maz Augstākās Padomes Prezidijs vispār vajadzīgs, ja jau daļu no svarīgākajām Augstākās Padomes Prezidija funkcijām pārņem Augstākā Padome. Kādēļ tādu jautājumu kā, teiksim, apžēlošana vai apbalvošana nevar izlemt prezidents, - kā tas ir citās valstīs. Ja jau mēs izveidojam prezidenta institūtu, tad es nezinu, kādēļ vietniekam ir jābūt Augstākās Padomes priekšsēdētāja vietniekam, ja Augstākās Padomes priekšsēdētāja kā tāda mums nav. Šeit problēmu ir daudz, bet, kā es saku, ideja man personiski liekas ļoti vilinoša.

Un pēdējais - par konstitucionālo tiesu. Šajā sakarā man tika dota iespēja uzstāties presē, es neatkārtošos, tikai gribu vēlreiz izcelt pāris momentu, kuriem, manuprāt, vajadzētu veltīt uzmanību. Pirmām kārtām arī jautājumu par republikas likumu atbilstību Konstitūcijai. Konstitucionālā tiesa ir orgāns, kam jāizskata lieta un jāpieņem spriedums, nevis jādod atzinums. Kā mēs visi zinām, atzinums ir konsultatīva rakstura dokuments, kam var piekrist vai nepiekrist. Ja mēs konstitucionālajai tiesai piešķiram tiesības izlemt jautājumu, tad jābūt arī attiecīgam dokumentam.

Un vēl: es personīgi iesniedzu priekšlikumu Augstākās Padomes Prezidijam pirms zināma laika un gribu šo priekšlikumu atbalstīt vēl šajās dienās. Mums vajadzētu salīdzinājumā ar šo projektu paplašināt konstitucionālās tiesas kompetenci divos momentos. Pirmkārt, es domāju, var būt situācija, kad arī pilsonim ir jādod tiesības griezties konstitucionālajā tiesā. Mēs šobrīd dodam pilsonim tiesības pārsūdzēt amatpersonas rīcību. Tiek izstrādāts likums, kas piešķirs tiesības pārsūdzēt arī valsts pārvaldes orgānu, arī koleģiālu orgānu, lēmumu. Bet, ja amatpersona rīkojusies saskaņā ar instrukciju, kas neatbilst Konstitūcijai un likumam, tiesa amatpersonas rīcību droši vien atzīs par pareizu, jo tā rīkojusies saskaņā ar instrukciju. Šādos gadījumos varētu griezties konstitucionālajā tiesā. Ir gadījumi, kad šāds jautājums netiek izskatīts tiesā, bet administratīvā kārtībā. Pilsonim saka, ka ir instrukcija, un viss kārtībā, jūs neko nevarat darīt, lai gan ir acīm redzams, ka šī instrukcija neatbilst likumam. Es domāju, ka šādos gadījumos mēs varētu speciāli atrunāt attiecīgajā likumā, ka šādas tiesības pilsonim būtu jādod.

Un pēdējais. Es domāju, ja mēs veidojam tik kompetentu orgānu kā konstitucionālā tiesa, tad jautājumu par Konstitūcijas iztulkošanu gan arī vajadzētu nodot šīs tiesas pārziņā.

 

Priekšsēdētājs. Godātie deputāti! Runātāju - Latvijas PSR Augstākās Padomes deputātu - skaits nav tik liels, tādēļ dosim vārdu PSRS tautas deputātam Voldemāram Šļakotam.

Pirms runā pārējie, kas pierakstījušies - biedri Holšteins, Ziemele un Blažēvičs, acīmredzot nākošajam dosim vārdu biedram Jundzim, Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Filozofijas un tiesību institūta nodaļas vadītājam, jo pirms mēs lemjam un izsakām savu galīgo viedokli, būtu interesanti dzirdēt arī speciālista domas. Nebūs iebildumu? Lūdzu, biedri Šļakota.

 

V.Šļakota (PSRS tautas deputāts).

Cienījamo priekšsēdētāj, godātie deputāti! Es domāju, ka šodien sesijā apspriežamais jautājums ir būtiski svarīgs tālākai demokrātijas attīstībai mūsu valstī, mūsu republikā. Jāsaka, ka šajā periodā, kas ir pagājis no PSRS Augstākās Padomes vēlēšanām, noticis daudz kas būtiski svarīgs sabiedrības dzīvē. Šajā sakarā arī mēs acīmredzot visi kļūstam gudrāki, arvien labāk un labāk izprotam sabiedrības attīstības sarežģītos procesus. Bez šaubām, ir pilnīgi skaidrs, un tagad laikam tā domā daudzi, ka demokrātiskas sabiedrības izveidošana, gaiša, skaidra mērķa sasniegšana nav iespējama ar nedemokrātiskiem līdzekļiem. Ja mēs gribam būt absolūti konsekventi, ja gribam šeit, mūsu mājās, radīt tiešām demokrātisku sabiedrību, mums no sākuma līdz beigām ir jāiestājas tikai par demokrātiskiem principiem.

Šajā sakarā es gribētu izteikt savas domas, kas radušās, pārdomājot situāciju, apspriežot šo jautājumu ar vēlētājiem, tas ir, domas par mūsu Vēlēšanu likumu. Domājams, ka vienīgais saprotamais, vienkāršais un pareizais ceļš ir tiešas, alternatīvas, demokrātiskas vēlēšanas. Proti, kandidātu izvirzīšana un ievēlēšana tieši Latvijas Augstākajā Padomē, neievērojot starpposmu, kas tagad ir PSRS, tas ir, Kongresu. Šīm vēlēšanām jābūt vienlīdzīgām. Es domāju, ja mēs neesam pieņēmuši pilsonības likumu, tad pilnīgi atkrīt jautājums par nodzīvotā laika vai jebkāda cita cenza ieviešanu. Tas arī būtu demokrātijas pārkāpums, ko būtu grūti izskaidrot. Es nedomāju, ka būtu jādod atsevišķām pilsoņu vai iedzīvotāju grupām kaut kādas privilēģijas. Galu galā sabiedrība ir tāda, kāda tā ir, un sabiedrības augstākajā varas orgānā jābūt pārstāvētām visām iedzīvotāju grupām, visiem iedzīvotāju slāņiem.

Runājot par pēdējā laikā, burtiski pēdējās dienās izvirzīto jautājumu par mūsu republikā veidojamo vai projektējamo prezidenta institūtu, jāsaka, ka šī ideja ir vērā ņemama, tā ir ļoti rūpīgi jāapspriež un jānovērtē. Kādā ziņā? Mūsu sabiedrība ir ārkārtīgi dažāda, mums ir ārkārtīgi dažādas intereses, un demokrātisku vēlēšanu rezultātā Augstākajā Padomē nokļūs šo dažādo interešu aizstāvji, cilvēki, kas iestāsies un rūpēsies par savas grupas vai varbūt kaut kādas iedzīvotāju daļas vai pat zināmas šķiras interesēm. Būs ārkārtīgi grūti Augstākajā Padomē sabalansēt šīs intereses un panākt, lai šis orgāns būtu darbspējīgs un nenonāktu tādā stāvoklī, ka tas nevarētu pieņemt nevienu lēmumu, jo sadurtos pilnīgi pretējas, nesavienojamas intereses.

Šajā ziņā, es domāju, mums varētu līdzēt prezidenta vara, prezidenta institūts. Bez šaubām, tādā variantā kādā tas tiek piedāvāts, ir daudz neskaidrību. Bet mēs varam pieņemt tādu iespēju, ka šāda lieta varētu pastāvēt. Būtībā vajadzētu būt diviem pilnīgi neatkarīgiem institūtiem - prezidenta un parlamenta institūtam. Tāpēc cienījamiem juristiem būtu jāpadomā arī par to, vai prezidents var pildīt spīkera funkcijas, vai viņš var vadīt Augstāko Padomi, un jāapsver daži citi jautājumi. Lai panāktu sabiedrības stabilitāti, ievērotu visu slāņu un grupu intereses, lai mēs varētu virzīties pa demokrātisku sabiedrības attīstības ceļu, izvairīties no konfrontācijas un streikiem savu iedomāto vai esošo tiesību pierādīšanai, šāda varas sadalīšana pašreizējos Latvijas apstākļos ir ārkārtīgi nepieciešama. Varbūt tā nav nepieciešama ne Lietuvā, ne Igaunijā, ne kādā citā republikā, bet man šķiet, ka Latvijā tā palīdzēs izvairīties no sabiedrības galējas radikalizācijas, un varbūt vispārcilvēcisku, demokrātisku mērķu labā mēs viens otru labāk izpratīsim un atbalstīsim.

 

Priekšsēdētājs. Godātie deputāti, es saņēmu divas zīmītes, kuras tūlīt nolasīšu. Pirmo raksta mūsu kolēģis Gunārs Asaris un uzdod šādu jautājumu: “Vēlētos saņemt atbildes uz šādiem jautājumiem. Kādēļ deputātiem izsniegtajā vēlēšanu apgabalu skaita sadalījuma aprēķinā uzrādīts iedzīvotāju skaits, bet nevis vēlētāju skaits? Demogrāfiskā situācija dažādos rajonos, pilsētās ir dažāda. Otrais. Vai dotais republikas iedzīvotāju skaits ietver sevī arī karavīru skaitu vai ne? Dotajos aprēķinos materiāls nav korekts, vienā gadījumā iedzīvotāju kopskaitu attiecinot uz kopējo vēlēšanu apgabalu skaitu - 160, otrajā - tikai uz civiliedzīvotāju vēlēšanu apgabalu skaitu.”

Šai sakarībā es gribētu teikt sekojošo. Jā, problēma pastāv, ja mēs runājam par vienlīdzīgām vēlēšanām un šai sakarā arī par vienlīdzīgu apgabalu skaitu, protams, ar tām atkāpēm, par kurām jau te runājām - plus mīnus 25 procenti. Pie tam mums atklāti jāsaka, ka atkāpe var būt nevis 20 procenti, bet teorētiski, protams, pat 40 procenti starp dažādiem apgabaliem. Tātad šeit pats galvenais, lai būtu skaidra interpolēšana vai kaut kā citādi jānorunā, lai nebūtu nekādas aizdomas par kaut kādu subjektīvu regulēšanu. Bet ko likt pamatā - iedzīvotāju skaitu vai vēlētāju skaitu? Redziet, argumenti būs vieniem un otriem. Iedzīvotāju skaitu mums dod statistika, bet nosacīti, jo, protams, šie dati ar katru dienu noveco, un mēs nevaram objektīvi pateikt iedzīvotāju skaitu tajā vai citā teritoriālajā veidojumā. Bet arī vēlētāju skaits zināmā mērā ir nosacīts jēdziens, kaut gan PSRS vēlēšanu likumā ir ņemts vēlētāju skaits.

Tagad par to, ko izstrādāja Tieslietu ministrija un ministrs Skudra. Jāsaka, ka viņi ņēma vērā vēlētāju skaitu, jo mums vēlēšanas ir bijušas nesen un vēlētāju skaits tomēr ir objektīvs kritērijs. Kaut gan šeit var iebilst.

Vajag pavairot un visiem izsniegt šo Tieslietu ministrijas priekšlikumu, jo biedrs Skudra ir izskaitļojis, ka ar 200 deputātiem ir vislabākā proporcija. Deputāti reāli varēs redzēt skaitļus un reāli spriest, kaut gan - es vēlreiz saku - tas ir ļoti nosacīti.

Tagad par karavīru skaitu. Ja mēs ņemam vēlētāju skaitu, tad tur karavīri ir iekšā, jo viņi uz vispārējiem pamatiem piedalījās PSRS tautas deputātu vēlēšanās. Ja mēs ņēmām iedzīvotāju skaitu, kā tur ir rēķināts,tad tur karavīri ir tikai daļēji, tur ir, manuprāt, tikai virsnieki, kuri ir uzskaitīti kā pierakstīti. Pie tam daži arī nav uzskaitīti, ja viņi pārvietojās vai bija kara pilsētiņās. Vēlētāju skaits ir objektīvākais skaits, pēc kura mums vajag sadalīt mandātus starp teritorijām. Tā es, biedri Asari, varētu atbildēt. Es saprotu, ka mana doma gandrīz vai sakrīt ar jūsu domām. Vai tā tomēr nav? Ir, jā.

Otrs jautājums un pieteikums mūsu zināšanai: “Pēc tam, kad būs izteikušies visi Latvijas PSR deputāti, es arī labprāt teiktu dažus vārdus, ja tas būs iespējams.” Parakstījies biedrs Bišers, PSRS Tautību Padomes priekšsēdētāja vietnieks.

Vārds biedram Tālavam Jundzim.

 

T.Jundzis.

Cienījamie Augstākās Padomes deputāti! Pirms pāris dienām uz Latvijas radio redakciju piezvanīja sirma māmuļa un teica apmēram šādus vārdus: es atbalstu Latvijas Juristu biedrības variantu. Kamēr Latvijā bija prezidents, tikmēr bija kārtība. Protams, šos vārdus var uzņemt dažādi, tomēr, ja ieskatāmies pasaules civilizēto valstu vēsturē un tagadējā praksē, mēs redzam, ka visās šajās valstīs pastāv tā sauktais varas trīsstūris: valsts galva, parlaments un valdība. Valsts galva ir gan prezidentālā republika, gan parlamentārā republika, gan konstitucionālā monarhija. Un tikai sociālismā, kā te tika minēts, ir kolektīvais vadības stils.

Es domāju, ka visiem ir skaidrs, ka valsts galvas funkcijas nebūt nav pārstāvēt valsts iekšējās vai ārējās attiecības un piedalīties diplomātiskajās pieņemšanās. Būtība ir cita - tiesiskā valstī valsts galva ir jāsaskaņo ar šo trīs valsts varas mehānisma elementu darbību, jāsaskaņo un jālīdzsvaro tā, lai parlaments nepieņemtu pārsteidzīgus lēmumus, lai šie lēmumi atbilstu konstitūcijai. Lūk, šo būtību tad arī mēs, Latvijas Juristu biedrība, ielikām kā galveno funkciju mūsu piedāvātajā variantā.

Latvijas prezidentam tiek piešķirtas tiesības desmit dienu laikā parakstīt jebkuru Augstākajā Padomē pieņemtu lēmumu vai likumu. Ja viņš nepiekrīt šim lēmumam, ja viņš jūt, ka šis lēmums ir pieņemts pārsteidzīgi, viņš var vai nu iesniegt šo likumu vai lēmumu konstitucionālajā tiesā atzinuma sniegšanai vai arī ar motivētu rīkojumu atdot atkārtotai Augstākās Padomes izskatīšanai. Tās ir tā sauktās relatīvā veto tiesības, kas ļoti labi pazīstamas daudzās pasaules valstīs. Tas nenozīmē, to es gribu īpaši uzsvērt, ka prezidents tādā veidā uzurpē varu. Pēdējo vārdu saka Augstākā Padome, visa vara mūsu mazajā valstiņā paliek padomēm. Tas ir tikai mehānisms, kas līdzsvaro Augstākās Padomes darbību. Pie tam jums izsniegtā projekta 97.pantā mēs paredzam, ka prezidents nevar atkārtoti ar vieniem un tiem pašiem motīviem atdot jaunai izskatīšanai Augstākajai Padomei vienu un to pašu likumu vai lēmumu. Kas attiecas uz pārējām prezidenta funkcijām, tās ir diezgan nebūtiskas, par tām var strīdēties. Tās mēs diez vai šodien vai tuvākajos mēnešos pareizi spēsim noteikt. To parādīs prakse. Piemēram, mēs piešķiram republikas prezidentam vairākas tādas funkcijas, kas jūsu pirmajā projekta variantā ir paredzētas Augstākās Padomes Prezidija kompetencē. Mēs tās atņēmām Prezidijam un piešķiram prezidentam, piemēram, nozīmēt un atsaukt diplomātiskos pārstāvjus ārvalstīs un dažas citas mazāk nozīmīgas. Tas, nenoliedzami jautājumu neizšķir. Arī Augstākās Padomes priekšsēdētāja pilnvaras mēs piešķiram Latvijas PSR prezidentam. Arī šis jautājums, tūlīt jāsaka, nav būtisks. Mēs ierosinām, lai prezidents vadītu sēdes, bet lai nepiedalītos balsošanā, lai pēc tam brīvi varētu paust savu viedokli un atdot jebkuru pieņemto likumu atpakaļ jaunai izskatīšanai. Tāpēc mēs ierosinām balsošanas tiesības sesijā nepiešķirt. Bet tās visas ir detaļas.

Prezidenta ievēlēšanas un atjaunošanas un atsaukšanas kārtība mūsu piedāvātajā variantā ir maksimāli vienkārša. Tā atbilst pasaules praksei un pieredzei. Prezidenta tiešas vēlēšanas, kādas tās tiek piedāvātas mūsu variantā, pastāv ļoti daudzās pasaules valstīs - Brazīlijā, Meksikā, virknē citu Dienvidamerikas valstu. Francijā 1962.gada tautas referenduma rezultātā tika izdarīti grozījumi Francijas konstitūcijā. Francijas tauta pieprasīja, lai prezidentu ievēlētu tiešās vēlēšanās. Tātad arī tur jau piecas reizes prezidentu ir ievēlējusi visa tauta tiešās vēlēšanās. Tā kā šis variants jau pasaules praksē ir zināms. Vai būtu jāuztraucas par to, kas izvirza prezidentu? Mūsu variantā ir teikts, ka kandidātus izvirza jebkura republikas sabiedriskā organizācija, bet reģistrē tikai tos kandidātus, kurus izvirzījušas ne mazāk kā piecas sabiedriskās organizācijas. Tūlīt gribu pateikt, ka deputātiem būs labāk redzams. Mēs varam, protams, arī iekļaut jebkuru prezidenta kandidātu, kuru būs izvirzījusi sabiedriska organizācija. Vēlētāji paši tiks skaidrībā, kam uzticēt prezidenta pilnvaras. Bet mūsu variantā ir ne mazāk kā piecas organizācijas. Šis jautājums arī ir apspriežams.

Par atsaukšanas kārtību. Šeit citu variantu nav. Ja tauta prezidentu ir ievēlējusi, tad arī tauta var viņu atsaukt. Tāpēc mēs paredzam, ka gadījumos, kad prezidents apzināti pārkāpj likumu, pārkāpj Konstitūciju, Latvijas PSR Augstākā Padome var sarīkot referendumu, lai izlemtu jautājumu par prezidenta pilnvaru atņemšanu vai atstāšanu. Visbeidzot es gribu uzsvērt, ka, protams, var strīdēties par daudzām šī iesniegtā trešā varianta detaļām. Teiksim, par to, piešķirt vai nepiešķirt prezidentam tiesības izsludināt referendumu. Manuprāt, būtu arī jāpilnveido prezidenta attiecības ar Ministru Padomi. Arī par balsošanu Augstākās Padomes sesijas var strīdēties. Bet ne jau tas ir galvenais. Galvenais, manuprāt, ir ieviest šo prezidenta institūtu, lai jau nākamajās vēlēšanās vienlaicīgi ar Latvijas PSR Augstākās Padomes deputātiem mēs ievēlētu arī prezidentu. Mēs labi zinām, ka turpmākajos gados tiks izstrādāta Latvijas Konstitūcijas jaunā redakcija, un tikai prezidenta praktiskā darbība parādīs, kas vēl šajā Konstitūcijā pilnveidojams.

Visbeidzot, vai tauta šodien ir gatava vēlēt savu prezidentu? Šāda doma, šāds retorisks jautājums izvirzījās šodien. Es domāju, ka tauta, kas nostājusies uz revolucionāru pārveidojumu ceļa, tauta, kas pieņēmusi deklarāciju par suverenitāti un aktīvi aicina to realizēt, ir gatava, lai tai būtu savs prezidents, tā ir to pelnījusi. Manuprāt, varbūt tam nav gatavi vēl daži līderi, kas nenovērtē šīs vēlmes. Jums, deputātiem, ir labāk zināms, ko domā tauta. Varbūt vēl nav gatavi atsevišķi cilvēki vai amatpersonas, kas joprojām cenšas saglabāt varas monopolu vienās rokās, bet, manuprāt, tauta ir pelnījusi pašas ievēlētu prezidentu.

 

Priekšsēdētājs. Savu pieprasījumu mums atsūtījis mūsu kolēģis deputāts Bāns no Babītes 272.vēlēšanu apgabala, kurā viņš izsaka domu, ka vajadzētu ēku un mantas vērtību atlīdzināt no valsts budžeta līdzekļiem, izdalot tos rajonu Tautas deputātu padomju izpildkomitejām. Runa ir par administratīvo izsūtīšanu, kas atzīta par nepamatotu. Biedri Bān, tādā pat kārtībā nodarbosimies ar jūsu iesniegumu, kā ar biedra Blūma un citu deputātu iesniegumu, par ko mēs jau runājām, atklājot sesiju.

Vārds deputātei Irinai Ziemelei. Kā nākošais lūdz vārdu uz 5 minūtēm rezerves apakšpulkvedis biedrs Eizāns.

 

I.Ziemele (Jaunjelgavas 291.vēlēšanu apgabals).

Cienījamie deputāti! Es esmu viena no tiem, kas darbojās Konstitūcijas grozījumu izstrādāšanas komisijā. Noklausījos visus juristu strīdus, visus konfliktus un visu domas. Ļoti bieži nonācām pie vienotas domas tikai balsošanas ceļā. Atklāti sakot, darba grupa un deputātu komisija visu laiku strādāja pie viena varianta, tas ir, pie varianta, kurā paredzēts kongress. Kaut gan jau pašā sākumā pirmajā komisijas sēdē radās jautājums, vai republikai ir vajadzīgs kongress, vai vajadzīgi deputāti, kas ievēlēti no sabiedriskajām organizācijām, un vai nebūtu vēlams republikā vēlēt prezidentu. Jautājumā par deputātiem no sabiedriskajām organizācijām mēs vienojāmies, ka tie nav vajadzīgi. Pārējie jautājumi palika atklāti līdz pašam pēdējam laikam, kad vajadzēja rast mūsu izstrādātajiem Konstitūcijas labojumiem un Vēlēšanu likumam alternatīvu variantu. Un tas arī radās pēdējā laikā. Tagad ir trīs varianti: pirmais - kongresa variants, otrais - Augstākās Padomes variants un trešais - Juristu biedrības izstrādātais variants.

Es labi zinu, ka ar savu domu palikšu zaudētājos, tomēr gribu izteikt ne tikai savu, bet veselas zemnieku deputātu grupas domu. Mēs esam par otro variantu, ko izstrādājuši biedri Plotnieks, Bojārs un Skudra. Kāpēc? Tāpēc, ka šajā variantā, veidojot Augstāko Padomi, tiek ņemti vērā arī zemnieki, tiek ievērota paritāte: vienāds deputātu skaits ir gan no lauku rajoniem, gan no pilsētām. Tas man liekas ļoti pieņemami. Ja mēs turamies pie vispārējām, tiešām un vienlīdzīgām vēlēšanām, tad, ņemot vērā mūsu iedzīvotāju sastāvu, zemnieki paliek zaudētājos. Bet pēc taisnības arī pilsētniekiem vajadzētu domāt par zemniekiem, par to, no kā pārtiekam un kā mēs dzīvojam. Bet diemžēl tas tā nav. Šeit varētu daudz runāt par to, kā tiek pildīti mūsu Ministru Padomes lēmumi un mūsu pieņemtie likumi, bet tas neattiecas uz šīsdienas tēmu, par to mēs runāsim nākošajā sesijā. Un tāpēc es domāju, ka šai paritātei tomēr ir jābūt, lai kādi mīnusi arī būtu šim otrajam variantam.

Nākošais ir jautājums par republikā nodzīvotā laika cenzu. Es palieku pie tā, par ko nobalsojām pagājušajā sesijā, tas ir, republikā jānodzīvo 5 gadi, lai kļūtu par Augstākās Padomes deputātu, t.i., par republikas tautas deputātu. Tādas ir manas domas.

Tālāk - par konstitucionālo uzraudzību: vai tā būs tiesa vai komiteja? Es esmu rūpīgi sekojusi juristu domām. Viņi ir daudz izteikušies presē, un es piekrītu, ka jābūt konstitucionālās uzraudzības komitejai. Es saprotu, ka tas, kādam būt augstākajam valsts varas orgānam, jāizšķir ne tikai juristiem, bet galvenokārt politiķiem. Protams, es neesmu ne juriste, ne politiķe, manas domas visu mūžu ir aizņēmusi ekonomika, bet es savu nostāju, kā arī savas un lauku ļaužu domas esmu paudusi.

 

Priekšsēdētājs. Es pilnīgi atbalstu Irēnas Ziemeles teikto par darbu komisijā, kā veicās ar variantu izstrādāšanu. Un nosacīti tik tiešām varētu teikt, ka mūsu pirmais variants bija saistīts ar kongresu, bet pēc tam komisijas vairākums tomēr nosvērās par to, ka nav vajadzīgs kongress iepriekšējā variantā, kā tas bija PSRS tautas deputātu vēlēšanās. Tāpēc šis variants šodien netika iesniegts izskatīšanai, kaut gan tas bija pagājušajā sesijā, kā jūs zināt. Diskutēsim tālāk, tomēr precizēsim arī to, kā līdzsvarot sociālos slāņus jeb lauku un pilsētu attiecības. Otrais variants nebūt tās nelīdzsvaro. Faktiski tās līdzsvaro biedra Skudras jeb Tieslietu ministrijas variants. Kas attiecas uz otro variantu, biedra Plotnieka variantu, tātad būsim atklāti un viens otram skaidri un gaiši pateiksim, ka tas nevis līdzsvaro, bet piešķir īstu prioritāti laukiem. Jūs zināt, ka mums ir 26 lauku rajoni, 7 pilsētas un 6 pilsētas rajoni, vienu noņemsim nost un tādā gadījumā attiecība starp laukiem un pilsētām - 26 pret 12. Tāpēc šeit jābūt uzmanīgiem. Ja mēs sakām, ka kaut ko līdzsvarojam, tad jānosauc skaitļi, jo Republikas Padome tad tiks veidota šādi. Un tad tas visiem skaidri jāapzinās. Lai nebūtu tā, ka mēs balsojam par vienlīdzību, it kā par paritāti vispār, bet te jābūt konkrētībai.

 

Priekšsēdētājs. Vārds biedram Andrejam Eizānam, PSRS tautas deputātam.

 

A.Eizāns.

Godājamie deputāti! Šobrīd visā valstī ir izveidojusies situācija, kad valsts varas orgāni vairs nav tiesīgi kļūdīties, pieņemot savus lēmumus. Šeit es gribētu atzīmēt, ka piedāvātajā likumprojektā ir divi tādi momenti, kurus akceptējot, manuprāt, tiks pieļauta diezgan rupja kļūda un šīs kļūdas sekas var būt mums liktenīgas jau pavisam tuvā nākotnē. Pirmais moments ir noteiktie republikā nodzīvotā laika cenzi vēlēšanu tiesību piešķiršanā. Bez šaubām, vēlēt tiks liegts vairākiem desmitiem tūkstošu cilvēku, kas republikā ir nodzīvojuši mazāk nekā divus gadus. Toties ar to mēs atstumsim vairākus simtus tūkstošus cilvēku, kas šobrīd ja ne ar simpātijām, tad ar izpratni ir gatavi atbalstīt mūsu centienus. Nākotnē mēs labākajā gadījumā šos simtus tūkstošus redzēsim pasīvu novērotāju lomā, bet sliktākajā gadījumā viņi var būt mūsu pretinieku grupā. Un otrs moments, kādēļ es atļāvos atgādināt savu militāro pagātni, ir ierobežojumi armijas līdzdalībai vēlēšanās. Tā kā es iespēju robežās neesmu sarāvis kontaktus ar armiju, gribu apgalvot, ka šobrīd armija kvalitatīvi ir stipri izmainījusies. Izņemot ģeneralitāti un nelielu elitāro virsniecības daļu, ļoti daudzi no pārējiem labi apzinās, ka armija šobrīd ir pati beztiesiskākā mūsu sabiedrības daļa. Lai jūs neapšaubītu manus vārdus, atļaušos jums minēt dažus piemērus.

Armijā pašlaik gandrīz nav iespējams personisku apsvērumu dēļ samazināt dienesta ilgumu. Ierindnieki dien divus, trīs gadus, virsnieki - 25 gadus. Kā Nikolaja laikos. Netiek ņemti vērā ne ģimenes apstākļi, ne veselības stāvoklis, nekas. Gandrīz nekad nerēķinās ar karavīru vēlmēm, nosakot dienesta vietu vai arī izlemjot jautājumu par pārcelšanu uz citu daļu vai citu vietu. Un virsniekiem nereti šāda pārcelšana notiek ar dažu mēnešu intervālu. Ko tas nozīmē, pamēģiniet iedomāties. Dienesta un sadzīves apstākļi karaspēka daļās, sevišķi nomaļajos garnizonos, nereti ir vienkārši drausmīgi, pat šeit, mūsu Latvijā. Arī mūsu Ventspils rajonā. It sevišķi no tā cieš virsnieku ģimenes, galvenokārt bērni. Tālāk. Gandrīz vienmēr politiskās un nereti arī saimnieciskās kļūdas tiek labotas uz armijas rēķina, ar armijas palīdzību. Vēl vairāk. Armijai nereti tiek uzdots nokārtot dažus netīrus darījumus politiskajā dzīvē. Atcerēsimies Gruziju, Afganistānu un šobrīd - Kalnu Karabahu. Bet domāju, ka pietiks piemēru. Mēs tā īsti Ventspils un Talsu garnizonā tikai tagad sākam ar viņiem aprunāties. Visi armijas cilvēki tomēr uzskata, ka šīs kvotas un cenzi ir armijas diskriminācija. Un tādēļ, ņemot vērā, ka manis minētie piemēri šobrīd lielā mērā veido mūsu armijas cilvēku apziņu, es gribētu lūgt nepadziļināt mūsu armijas cilvēku diskrimināciju ar šīm kvotām un cenziem. Jāļauj visiem Latvijā dienošajiem karavīriem piedalīties vēlēšanās ar tādām pašām tiesībām kā pārējiem republikas iedzīvotājiem. Vienīgais, par ko es iestājos, un es domāju, ka arī armija tam piekritīs, lai būtu civilpersonu kontrole karaspēka daļās izveidotajos vēlēšanu iecirkņos. Tātad esmu par tiešām, vispārējām un vienlīdzīgām vēlēšanām, jo tikai ar patiesu demokrātiju mēs sasniegsim mūsu mērķi.

 

Priekšsēdētājs. Es domāju, ka mūsu deputāti paši var pārliecināties par armijas izvirzītajiem un ievēlētajiem deputātiem PSRS Augstākajā Padomē. Tas, ko teica biedrs Eizāns par zemākajiem virsniekiem, ir taisnība. Kas attiecas uz augstākajiem virsniekiem, mums nav tiesību dot vērtējumu, bet mēs redzam, ka izņēmums ir maršals Ahromejevs, kas ļoti aktīvi piedalās sesijas darbā un arī visu pārbūves jautājumu ziņā ir ļoti aktīvs. Karavīri, jūs, manuprāt, paši redzējāt, izņemot dažus, ļoti aktīvi piedalās sesijas darbā. Tāpēc šajā ziņā tik tiešām bažu laikam nebūtu.

Vārds deputātam Žanim Holšteinam, Ogres rajona agrofirmas “Lāčplēsis” priekšsēdētājam.

 

Z.Holšteins (Lielvārdes 254.vēlēšanu apgabals).

Cienījamie deputāti, es gribu šeit izteikt ne tikai savas, bet arī vairāku citu Ogres rajona Augstākās Padomes deputātu domas, kas ir izkristalizējušās, tiekoties ar saviem vēlētājiem, rajona darbaļaudīm. Mūsu rajona iedzīvotāji arī ir par tiešām Augstākās Padomes vēlēšanām un republikas prezidentu vēlēšanām, bet uzskata, ka jāievēlē nevis 160 deputāti, kā paredzēts pirmajā variantā, bet gan 260 deputāti. Ogrēniešiem nav saprotama savu ievēlēto deputātu sadalīšana rangos - vieni būs tādi, kas aktīvi piedalīsies republikas likumdošanā, un otri - kas galvenokārt paliks tikai pasīvi novērotāji. Līdz šim nekad vēl neesam Augstākās Padomes deputātus šķirojuši un tomēr, it sevišķi pēdējās sesijās, gandrīz vienprātīgi esam pieņēmuši ļoti svarīgus lēmumus republikas demokratizācijas un suverenitātes nostiprināšanai. Kādēļ gan mēs nevarēsim uzticēties nākošajiem deputātiem, ņemot vērā vēl to apstākļi, ka tauta pati izvirzīs un vēlēs savus deputātus, kas izteiks un aizstāvēs tautas domas un centienus.

Doma, ka deputātam nebūšot laika nodarboties ar likumdošanas aktu izstrādāšanu, atrodoties savā pamatdarbā, manuprāt, neiztur kritiku.

Līdz šim laikam, atskaitot pāris pēdējos gadus, mums katru mēnesi daudz dienu bija jānosēž rajonā vai pilsētā visādos plēnumos, sesijās, simpozijos, aktīva sanāksmēs, semināros, mācībās un citos pasākumos, kam visam ar retiem izņēmumiem bija nulles vērtība. Atstāsim deputātiem tikai viņu deputātu pienākumus, un viņš ar tiem, ja tikai gribēs, tiks spoži galā, strādājot jebkurā darbavietā, jebkurā amatā. Vienīgi Augstākās Padomes Prezidijam jāizvirza no ievēlēto deputātu skaita tādi pastāvīgo komisiju priekšsēdētāji un sekretāri, kas būtu uz savu pilnvaru laiku atbrīvojami no pienākumiem pamatdarbā. Kādēļ mēs uzskatām, ka ar 160 deputātiem ir par maz? Tādēļ, ka lauku rajonos ar mazāku iedzīvotāju skaitu, kā šeit jau teica, tādā gadījumā tiks izvirzīti tikai viens vai divi deputāti un viņiem būs grūti aizstāvēt sava rajona intereses, bet četri, seši un vairāk deputātu jau ir spēks, kas var apvienoties un izveidot savu deputātu grupu, ar ko jārēķinās. Tādēļ es domāju, ka vēlētāju skaita ziņā attiecībā pret pilsētām un laukiem vajadzētu pieļaut atšķirību nevis tikai līdz 25 procentiem, bet vismaz līdz 30 procentiem. Mēs visi ļoti labi zinām, cik grūti deputātiem strādāt laukos, kur visi iedzīvotāji ir izklaidus. Nāk vēl klāt individuālās zemnieku sētas, kur katram deputātam, lai savāktu desmit, piecpadsmit vai divdesmit cilvēku, jābraukā tāli gabali, jātiekas ar cilvēkiem viņu darba vietās laukos, kur nav ne transporta, ne piebraukšanas iespējas. Turpretī pilsētās, kur it liela iedzīvotāju koncentrācija, deputāts vienā momentā var sasaukt jebkurā zālē tūkstoš un vairāk cilvēku. Ar šīm deputātu domām un viņu vēlētāju centieniem republikai tomēr jārēķinās. Tādēļ es domāju, ka atbilstoši deputātu apgabalu skaitam vēlreiz vajadzētu paskatīties un ņemt vērā to, kāds darbs jāveic deputātiem pilsētā, bet kāds - laukos, cik grūti ir lauku deputātam salīdzinājumā ar pilsētas deputātiem. Man vēl ir tāds ieteikums: lai Konstitūcijā strikti būtu ierakstīts, ka agrārajai komisijai būtu veto tiesības, sesijā pieņemot lēmumus, par ko šeit minēja biedrs Gorbunovs.

Mūsu vēlētājiem nav šaubu par prezidenta vēlēšanām. Tas ir nopietns solis uz priekšu pa demokratizācijas ceļu. Arī pats prezidents ar lielāku drošību varēs pildīt savus dienesta pienākumus, zinot, ka viņam uzticas visa tauta. Vai šo jautājumu atrisināt līdz galam šodien vai atlikt uz nākamo sesiju? Par to ir vērts padomāt. Tāpat ir vērts padomāt par deputātu pienākumiem un tiesībām. Bet šie jautājumi mums jāatrisina līdz galam šajās vēlēšanās. Atlikt šos jautājumus līdz nākošajām vēlēšanām mēs nevaram.

Jautājums par to, ka šodien būtu jāgroza iepriekšējā sesijā pieņemtie lēmumi par kārtību, kādā vēlēšanās piedalās armijas pārstāvji, neiztur kritiku. Un arī cenza noteikšana deputātu kandidātiem (vietējo padomju vēlēšanās - pieci gadi un Augstākās Padomes vēlēšanās - desmit gadi) arī nav apspriežama. Mēs paši sevi padarīsim smieklīgus tautas priekšā, ja vienā sesijā pieņemsim lēmumus un otrā tos mainīsim. Nacionālistiskas nokrāsas piešķiršana arī neiztur nekādu kritiku. Lai kļūtu par deputātu, ir jāpadzīvo un jāpastrādā savu vēlētāju vidū. Tā ir taisnīga prasība katram Latvijas iedzīvotājam, lai kāda būtu viņa tautība. Pret to, manuprāt, varētu iebilst vienīgi iepriekšējo gadu politikas atbalstītāji, tad valdība neuzticējās vietējiem iedzīvotājiem un nereti centās attransportēt deputātu no ārienes, no centra, kas uzspieda vietējiem iedzīvotājiem un pamatnācijai savu varu.

Par vides aizsardzību. Jautājums par apkārtējās vides aizsardzību ir pasaules, respektīvi, katras valsts, katras republikas, katras administratīvās iedaļas problēma numur viens. Man nav saprotams, kādēļ republikas vadība cenšas atiet no šīs problēmas. Nevis, lai katrs sev pakļautajā teritorijā pats nestu atbildību par apkārtējās vides stāvokli, bet izveidot komiteju, paplašināt tās tiesības un tās pleciem tad arī uzvelt visu atbildību par apkārtējās vides aizsardzību. Attiecībā uz vadītājiem tautā ir tāds sakāmvārds: “Ja gribi izgāzt kādu jautājumu, tad nerisini to pats, bet izveido komiteju vai komisiju.” Nekāda komiteja vai komisija neatrisinās jautājumu un neglābs mūsu republiku no esošās kritiskās situācijas, ja par to personīgi neatbildēs republikas un visu administratīvo iedaļu vadītāji. Tā to arī vajadzētu atzīmēt Konstitūcijā. Dabas aizsardzības komiteja varētu sevi attaisnot vienīgi kā saimnieciskā aprēķina ražošanas vienība, kas nodarbotos ar apkārtējās vides kompleksu projektēšanu, celtniecības un remontdarbu izpildi, materiāli tehnisko apgādi, kadru sagatavošanu un citiem jautājumiem, ar ko šodien neviens republikā īsti nenodarbojas un negrib nodarboties. Šāda Apkārtējās vides aizsardzības komiteja šobrīd pastāv, bet, kādēļ tā ir jāatbrīvo no Ministru Padomes pakļautības, man nav skaidrs. Papīru rakstīšanai un cilvēku sodīšanai lielas gudrības nevajag. Ar to mēs apkārtējo vidi neuzlabosim. To nešaubīgi rāda līdzšinējo gadu pieredze.

Un pēdējais jautājums - par tautas kontroli. Valsts vara nevar pastāvēt bez stingras kontroles. Es kā bijušais tautas kontroles atbildīgais darbinieks varu jums pateikt, ka šodien kontrole nav tāda, kāda vajadzīga tiesiskā valstī. Visa tā plašā tautas masu iesaistīšana kontrolē, tautas kontroles grupās, līdz šai dienai ir tikai māžošanās. Mums vajadzīga valsts kontrole, tas ir, spēcīgs, augsti kvalificēts valsts aparāts ar nelielu ārštata darbinieku skaitu, kam būtu jāpiešķir lielas tiesības un kas būtu jāpakļauj tikai augstākajai valsts varai - prezidentam. Un reizē ar to jau sen būtu laiks likvidēt visus citus kontrolierus, kas mums izvietoti pie desmitiem valsts iestāžu. Tie ir tūkstošiem darbinieku, kas paši nekā nedara, lai celtu mūsu tautas labklājību, un būtībā tikai parazitē uz to cilvēku rēķina, kas ražo materiālās vērtības un rūpējas par cilvēku vajadzību apmierināšanu.

 

Priekšsēdētājs. Pirms es paziņoju pārtraukumu, nolasīšu jums vēstuli, ko mums atsūtījis biedrs Šalajevs, Vissavienības Arodbiedrību Centrālās padomes priekšsēdētājs, lai jūs pārtraukumā varētu padomāt par viņa teikto.

“Šā gada septembrī notikušajā VACP sestajā plēnumā pieņemts lēmums griezties savienoto republiku Augstākajās Padomēs ar ierosinājumu likumos par republikas tautas deputātu un vietējo padomju tautas deputātu vēlēšanām paredzēt iespēju tās sarīkot ne tikai teritoriālajos, bet arī ražošanas apgabalos, īpaši lielos rūpniecības centros. Tāda pieeja vēlēšanu organizēšanai un sarīkošanai atspoguļos to stāvokli, kādu mūsu sabiedrībā ieņem darba kolektīvi. Tas ļaus paplašināt strādnieku šķiras un darba zemniecības pārstāvību padomju varas orgānos, veicinās sociālistiskās pašpārvaldes attīstību. Ierosinātais vēlēšanu princips nozīmēs, ka reāli atdzimst Ļeņina vadībā izstrādātās partijas programmas tēzes par to, ka “par vēlēšanu vienību un valsts pamatšūniņu kļūst nevis teritoriālais apgabals, bet ražošanas vienība, rūpnīca, fabrika”.

VACP vārdā ierosinām arī likumā par Latvijas PSR tautas deputātu vēlēšanām paredzēt deputātu ievēlēšanu no sabiedriskajām organizācijām; tas ļaus pilnīgāk pārstāvēt dažādu mūsu valsts iedzīvotāju slāņu intereses, cerības un vajadzības. Uzskatām, ka šis priekšlikums ir pelnījis republikas Augstākās Padomes kārtējās sesijas atbalstu. Lūdzam to izskatīt.”

Kas attiecas uz sabiedriskajām organizācijām, mēs esam daudzkārt par to runājuši un pašreiz vēlreiz atgriezties pie šī jautājuma acīmredzot nav nepieciešams. Bet katrā ziņā, ja kāds no deputātiem uzskata par vajadzīgu izdiskutēt šo jautājumu, neliegsim tādu iespēju.

Otrs jautājums. Jau iepriekšējā sesijā jūs spriedāt par mūsu interfrontes mītiņos izteiktajiem priekšlikumiem, ka vajadzētu ievēlēt deputātus nevis no teritoriālajiem, bet no darba kolektīvu apgabaliem. Es negribētu tagad analizēt plusus un mīnusus, bet tikai saprotu vienu, ka tādā gadījumā mēs atkal kaut ko sākam no gala. Kādā ziņā? Ja mēs darba kolektīvos radām apgabalus, kāpēc tad nevar attiecīgi kādā citā sabiedriskajā veidojumā vai teritoriāli sabiedriskajā veidojumā radīt apgabalus? Kāpēc nevar laukos izveidot atsevišķus apgabalus tikai zemniekiem, pilsētās - tikai pilsētniekiem un tā tālāk. Mēs nonāksim pie tā, ka pārkāpjam vispārēju, tiešu un vienlīdzīgu vēlēšanu principu. Es neizslēdzu varbūtību, ka kādreiz nākotnē mūsu juristi kaut ko tamlīdzīgu izstrādātu, bet katrā ziņā šobrīd tas ir pret to principu, ko mēs gribam pasludināt. Bet biedrs Šalajevs lūdz šo jautājumu izskatīt, tāpēc pārtraukumā varat šo jautājumu savā starpā apspriest.

Mums debatēs vēl ir pieteikušies biedri J.Blažēvičs, Bišers un Lucāns. Acīmredzot mūsu diskusija jau ir apmēram iezīmējusies. Es katrā ziņā gribētu īsi noziņot vēlreiz redakcijas komisijai, kādi ir priekšlikumi. Šajā pārtraukumā redakcijas komisijai vajadzētu sanākt, lai būtu zināma ievirze. Tātad redakcijas komisiju lūdzu palikt zālē.

Paziņoju pārtraukumu uz 30 minūtēm.

 

(P ā r t r a u k u m s)

 

 

 

Sēdi vada Latvijas PSR Augstākās Padomes priekšsēdētājs

deputāts A.Gorbunovs.

 

Priekšsēdētājs. Biedrs Kramiņš uzdod man jautājumu. Viņš jautā par latviešu tautas pašnoteikšanās tiesībām, kā ar tām būs, ja kaut kur publicēti tādi dati, ka republikas iedzīvotāju vidū tikai 48,7 procenti ir latvieši. Viņš jautā, vai mēs varam šos datus apstiprināt. Es nevaru apstiprināt šos datus, bet attiecībā uz pašnoteikšanās tiesībām un iespējām jāsaka, ka tas ir plašs temats, par kuru varētu diskutēt. Es domāju, ka PSKP plēnumā šī diskusija iesākās. Pašnoteikšanās ir process, un tā netiek reducēta uz vienu vai otru aktu. Tomēr es uzskatu, ka Atis Kramiņš domā par ko citu, nevis par filozofiskiem šī aspekta izvērtējumiem, bet no ļoti praktiska viedokļa - par vienlīdzīgām vēlēšanām un latviešu tautas pašnoteikšanās tiesībām.

Neizvēršot diskusiju, es varētu atbildēt ļoti īsi. Jebkurā situācijā latviešu tautas pašnoteikšanās tiesības būs jārealizē reālā vidē, arī tautību sadalījuma ziņā, kāda mums pašreiz ir republikā. Es ļoti labi saprotu, ka ne ar kādu citu spēku - militāru vai kādu citu - šīs pašnoteikšanās tiesības nevar regulēt. Tas ir viens. Otrs. Es domāju, ka Konstitūcijas labojumos ir noformulēts attiecīgi pants par to, ka gadījumā, ja pat viens deputāts būs pret, tas šīs pašnoteikšanās tiesības neviens nav tiesīgs atņemt. Tā es varētu atbildēt ir jūsu jautājumu. Es vēlreiz saku, ka tas ir ļoti plašs jautājums un mana atbilde nebūt neizsmeļ jūsu jautājumu.

“Lūdzam izstrādāt un iekļaut nākamajā Augstākās Padomes sesijā likumu, kas atceltu visas priekšrocības pierakstīšanās un dzīvokļu piešķiršanas jautājumos personām, kas demobilizējušās no Padomju armijas rindām vai atgriezušās no Tālajiem Ziemeļiem un tiem pielīdzinātajiem apgabaliem. Mūsu priekšlikums ir priekšrocības saglabāt tiem, kuri līdz tam ir bijuši pierakstīti Latvijas Padomju Sociālistiskajā Republikā. Atis Kramiņš, Mārīte Darge, Ļubova Zīle, Ilgonis Kneksis.”

Lūdzu, cienījamie kolēģi, ejiet parlamentāru ceļu, izstrādājiet šādu likumprojektu, apspriediet to deputātu komisijās. Tad mēs to kopā izskatīsim. Tas nevienam nav liegts, un es domāju, ka tas tā arī varētu būt. Ja jūs paspēsiet to izdarīt līdz nākošajai sesijai, tad iesniedziet to, pēc tam mēs lemsim.

Vārds biedram Blažēvičam, Latvijas Komunistiskās partijas Ventspils pilsētas un rajona komitejas pirmajam sekretāram.

 

J.Blažēvičs.

Godātie sesijas dalībnieki! Šajā sesijā skaidri sajūtam, ka arī Latvijas Kompartijas rīcības programma un tās tēzes par Latvijas suverenitātes ceļiem sekmē tiesiskas valsts veidošanu, Latvijas PSR Augstākās Padomes pieņemto likumu prioritāti republikas teritorijā un, galvenais, valsts varas centralizāciju tautas ievēlētajos likumdošanas un izpildvaras orgānos. Realizējot dzīvē formulu “tauta - partija - vara”, šobrīd izvirzās aktuāls jautājums: kādu cilvēku rokās nodosim mūsu likteņus, pamatnācijas nākotni. Gribu piezīmēt, ka tie nav skaisti, bet gan satraukuma pilni vārdi. Šajā sakarā būtu ļoti pareizi, ja līdz ar izmaiņām Konstitūcijā, par ko šodien dedzīgi diskutējām, ieraudzītu dienas gaismu projekts pirmajā lasījumā par Latvijas PSR deputāta statusu. Ierosinu paātrināt šāda likumprojekta izstrādāšanu un izskatīt to Augstākās Padomes sesijā, kad mēs apspriedīsim republikas budžetu nākamajam gadam. Tautai jāzina, vai vēlēt tos, kas skaļāk kliedz par neatkarību, vai tos, kas spēs celt cilvēku morālo un materiālo labklājību un kvalificēti risināt juridiskos, saimnieciskos, politiskos un citus jautājumus, nezaudējot arī šo pavedienu. Piedaloties republikas Augstākās Padomes sesijās, es redzu aktīvu PSRS tautas deputātu darbu, taču es vāji zinu, ko katrs no jums ir paveicis Maskavā. Tikai, lūdzu, nevajag aizsegties ar agresīvo vairākumu vai ar radikālo mazākumu. Gribētos, lai presē vēlreiz tiktu publicētas jūsu programmas un konkrētais veikums Maskavā republikas, rajona vai pilsētas kolektīva labā. Tā būtu laba skola nākamajiem republikas tautas deputātiem.

Tagad par apspriežamo likumprojektu variantiem par Latvijas PSR Konstitūcijas grozījumiem un papildinājumiem. Es varu šeit jums pateikt akumulēto pilsētas partijas organizācijas uzskatu. Skaidrības labad gribu pateikt, ka viedokļi ir būtiski atšķirīgi par ikvienu problēmu. Pirms sesijas es un mani kolēģi runājām ar daudziem Ventspils rajona un pilsētas komunistiem, bezpartejiskajiem, dažādu kustību pārstāvjiem. Socioloģiskie pētījumi liecina, ka diemžēl mēs esam sašķēlušies dažādu notikumu vērtējumā ne tikai pēc nacionālā principa. Tāpēc mums jāveido tāds mehānisms, lai nepieļautu atsevišķu cilvēku grupu diktatūru visīstākajā nozīmē. Te es nerunāju par partijas piederību, jo šobrīd nevar zināt, kurš pie kādas partijas vai frontes pieder. Tāpēc mans pirmais priekšlikums, ko atbalsta novadā, ir izskatīt projekta otro variantu, kas paredz 260 deputātus. Iesaku to nosaukt par kongresu, bet ne centra un modes ietekmē, bet tāpēc, ka Augstāko Padomi dalīt atbrīvotos un neatbrīvotos deputātos būtu neloģiski. Likumā jāparedz iespēja vēlēt kongresa deputātus pēc iedzīvotāju skaita, taču ne mazāk kā 3 no katra rajona, jo iedzīvotāju daudzums nemazina vispārējo un specifisko problēmu nozīmi. Veidojot republikas padomi, jābalstās uz teritoriālo principu. Kongresa kompetencē neapšaubāmi jānodod tās pilnvaras, kas ir paredzētas projektā. Taču 97.panta 2., 5., 8., 9. un 17.punkts jānodod republikas padomes kompetencē, bet 7.punkts jāpapildina ar šādiem vārdiem: “Nosaka republikas padomes sesijā izskatāmo likumprojektu sarakstu.” Tādējādi tiks būtiski ietekmēts republikas padomes darbs, līdz ar to arī republikas politiskā un sociāli ekonomiskā virzība.

Ļoti lielu interesi un tajā pašā laikā izbrīnu izraisa Juristu biedrības priekšlikums par republikas prezidenta ievēlēšanu. Un it īpaši par viņa pilnvarām. Godājamie deputāti, ja mums vajadzīgs prezidents, tad nu ar visām pilnvarām, ko paredz rietumvalstu buržuāziskās konstitūcijas. Uz to ir skaidra orientācija. Es vēlreiz uzsveru - varbūt mēs kļūsim šoreiz pasaules priekšā smieklīgi. Ja gribam prezidentu, izaugsim līdz tam. Viņam jābūt visām pilnvarām, ko paredz labākie demokrātijas paraugi, līdz pat parlamenta atlaišanai, jaunu vēlēšanu nozīmēšanai vai konstitucionālās tiesas sastāva formēšanai. Man nekas nav pret vārdu “prezidents”, bet manī tas izraisa domas par atpakaļgaitas teoriju. Varbūt es maldos. Bet vai mēs spējam šodien saskatīt jaunu sabiedrības modeli, kas būtu piemērots Latvijas tautai? Vai mēs atgriežamies pie vecā tāpēc, ka tā ir vieglāk turpināt nekānedomāšanas dzīvi. Tās ir ne tikai manas domas. Es ierosinu jebkurā variantā atstāt valsts vadītāja nosaukumu - Republikas padomes priekšsēdētājs un piešķirt viņam dažas pilnvaras attiecībā uz veto tiesībām, ko paredz Juristu biedrības projekts, grozot arhaisko zvēresta tekstu. Republikas padomes priekšsēdētāju ievēlē kongress. Šo domu no sarunu biedriem esmu dzirdējis visvairāk, īpaši laukos. Esmu stingri pārliecināts, ka kongress pieņems pareizāku lēmumu.

Es atbalstu to, ka nevajadzētu noteikt nodzīvotā laika cenzu deputātiem, bet tomēr jāpaātrina likuma par pilsonību izstrādāšanu, lai vēlētu deputātus. Iebilstu pret biedra Šalajeva vēstuli. Ja to atbalstīsim, tad redzēsim, ka Augstākās Padomes sesijās vai kongresos tiks risināti tikai ražošanas sfēras jautājumi, bet tiks aizmirsta teritoriālā sfēra un iedzīvotāju vajadzības.

Nesen notikušajā PSKP CK plēnumā iezīmējās daži aspekti, kas nesakrīt ar Latvijas Komunistiskās partijas rīcības programmā ietvertajām domām. Latvijas komunistiem uzliets auksta ūdens spainis, bet nekas neiznāk. Es gribu teikt, ka Latvijas Komunistiskā partija nedomā atkāpties no tiem vārdiem, kas ierakstīti tās rīcības programmā. Mēs iestājamies par to, lai visiem republikas iedzīvotājiem būtu labāka un saturīgāka dzīve. Atcerēsimies visi: būsim vienoti Latvijai un Latvijā, nevis šķirti savā vienīgajā mazajā Tēvzemē!

 

Priekšsēdētājs. Vārds PSRS tautas deputātam Jānim Lucānam.

 

J.Lucāns.

Godātie klātesošie! Pirms šīs sesijas mums bija sarunas Limbažu rajonā, un es kaut kādā mērā mēģināšu atspoguļot tās domas, kas šo sarunu laikā parādījās. Vispirms par kongresu. Es negribu slēpt savas antipātijas, jo tas, ko es piedzīvoju Maskavā kongresa laikā, protams, manī radīja neizpratni. Šāda demokrātiska forma, kad cilvēku uzskati, domāšanas ievirze un tendence ir tik atšķirīgi, pēc manām domām, nav reālistiska. Bet pavisam citādi uz šo lietu būtu jāskatās pie mums. Galvenā no šīm problēmām šeit, Latvijā, kongresa apstākļos nepastāvētu, līdz ar to nebūtu arī nenormālās kongresa atmosfēras, kāda tā bija Maskavā.

Tālāk par deputātu skaitu lauku rajonos un pilsētās. Tātad par deputātu izvirzīšanu no vienāda skaita apgabaliem. Šī formālā līdztiesība visiem mūsu izpratnē ir it kā pareiza, bet tajā pašā laikā man gribētos, lai katrs no jums iedomātos vispirms par deputāta darbu laukos un pilsētās, šī darba atšķirību. Tā kā cilvēki laukos izvietoti tik plašā teritorijā, nav reāli prasīt, lai deputāts aptvertu tādu cilvēku daudzumu un uzturētu sakarus ar tādu vēlētāju skaitu, kāds ir pilsētā. No šāda viedokļa vērtējot, ja mēs gribam būt objektīvi, tad par kritēriju nevar būt tikai vēlētāju skaits. Ir atšķirība starp lauku teritoriju un pilsētu. Šeit bija runa par augstākā valsts varas orgāna spēju lemt objektīvi vai tendenciozi. It kā neesot vajadzīga tāda lauku pārstāvība, kas laukiem nodrošinātu kaut kādu zināmu elementāru prioritāti. Pašreiz pilsētas daudzos gadījumos attīstās uz budžeta rēķina, bet lauki - uz kredīta rēķina. Sekas ir tādas, ka daudziem pilsētu uzņēmumiem naudu nav kur likt, tie nezina, ko ar to iesākt, bet lauku saimniecības grimst nabadzībā. Es gribu jautāt, kas ir vainīgs, ka šāda situācija veidojas. Tātad tomēr ir kaut kāda nozīmība arī tam, kas notiek šeit, Augstākajā Padomē. Vēl par lauksaimniecības lomu suverenitātes apstākļos. Ja no šāda viedokļa mēs paskatāmies uz visām tautsaimniecības nozarēm, tad lauksaimniecība Latvijā praktiski ir vienīgā nozare, ar kuru mēs varam rēķināties kā ar pilnīgi stabilu suverenitātes apstākļos, jo ir visi priekšnosacījumi, lai lauksaimniecība varētu sekmīgi attīstīties. Izņemot vienu - atbalstu lauksaimniecībai, kura nav bijis daudzus gadus un arī pašreiz nav. Mums jāsaprot, ka turpmākie gadi, turpinoties demokratizācijas procesam, mūs novedīs smagos krīzes apstākļos visās tautsaimniecības nozarēs. Šādā situācijā diez vai mūsu domas dalīsies attiecībā uz to, ka vispirms tautu vajag mēģināt pabarot, lai dzīve kaut cik normāli turpinātos uz priekšu. Šajā situācijā lauksaimniecības ātrākas attīstības nepieciešamība ir vairāk nekā acīmredzama. Ja mēs šajā brīdī spriedelējam par to, ka lauksaimniecībai vajag prioritāti, un tomēr esam desmitiem reižu lēmuši un nekad faktiski neesam spējuši to nodrošināt, un, ja mēs pašreiz apšaubām to, ka vajadzētu dot kaut kādas priekšrocības, tad lai vismaz deputātu sastāvs būtu tāds, kas spētu beidzot šo lauksaimniecības prioritāti nodrošināt. Bet mēs sākam debatēt par to, vai tas ir vai nav taisnīgi. Es saprotu, ka tas varētu būt pagaidu līdzeklis, teiksim, tuvākajiem pieciem līdz desmit gadiem, kamēr mēs izejam no šīs krīzes situācijas. Pēc manām domām, tā ir reālistiski nepieciešama prasība. Tāpēc man liekas, ka šis otrais variants ir pieņemamāks nekā pārējie, kaut gan ir tāds uzskats, ka tas it kā dotu lauksaimniekiem kaut kādas īpašas privilēģijas. Es domāju, ka lauksaimniecība visai tautai dod privilēģijas.

Un visbeidzot - par prezidentu. Mūsu domas ir tādas, ka prezidentam ir jābūt un diez vai šeit ir jādebatē par to, vai viņš ir deputāts vai nav deputāts, ja visa tauta viņu ir ievēlējusi. Cits jautājums, kādas ir viņa pilnvaras. Bet pret pašu prezidenta statusu mūsu rajona cilvēkiem nav nekādu iebildumu.

 

Priekšsēdētājs. Vārds PSRS tautas deputātam Ilmāram Bišeram.

 

I.Bišers.

Kad mūsu sēdes priekšsēdētājs nolasīja manu zīmīti, kurā es lūdzu vārdu, viņš pielika man klāt dažādus titulus. Es speciāli tos nenorādīju, jo es negribu šeit uzstāties kā kaut kāds pamacītājs no centra, kā tas nereti ir bijis. Es gribētu izteikties vienīgi kā speciālists, tiesību zinātnieks, kas ilgi nodarbojies ar valsts celtniecības un demokrātijas jautājumiem, kas piedalījies mūsu republikas Konstitūcijas veidošanā, sākot ar darba grupām. Pēdējā laikā gan manas iespējas bija mazākas, tomēr es katrā ziņā sekoju šiem procesiem. Protams, es nevaru abstrahēties no savas tagadējās darbības PSRS tautas deputātu kongresā un PSRS Augstākajā Padomē. Tā man ir devusi zināmu pieredzi un es to, protams, izmantošu. Taču apspriežamajos jautājumos es gribētu izteikties kā speciālists. Jāsaka, ka mani ļoti iepriecina tas mierīgais, konstruktīvais gars, kādā šobrīd Augstākā Padome apspriež šos ļoti sarežģītos un atbildīgos jautājumus, kas veidos mūsu republikas politisko struktūru turpmākajiem gadiem. Es gribētu teikt pāris vārdu par centrālajām problēmām, kas šeit tiek cilātas. Vispirms, Augstākā Padome vai kongress? Un - Augstākā Padome vai Republikas padome, kā to nosaukt? Es esmu pētījis dažādu valstu konstitūcijas un šo konstitūciju praksi, esmu iepazinies ar zināmu pieredzi arī šeit, pie mums, un varu teikt tikai to, ko esmu jau agrāk teicis un apgalvojis, - tikai konsekventa demokrātisku principu aizstāvēšana, neraugoties ne uz kādiem konjunktūras apsvērumiem, kas mums varētu dot šādas vai tādas priekšrocības vienā vai otrā jautājumā, var dot mums ilgstošas priekšrocības politiskajā cīņā, politisku mērķu sasniegšanā. Tāpēc es vienmēr esmu aizstāvējis principu par tiešām, vienlīdzīgām un vispārējām vēlēšanām un esmu pārliecinājies, ka šī pozīcija ir pareiza.

Es aizstāvēju to jau pirms gada, kad tika izdarīti PSRS Konstitūcijas grozījumi. Toreiz es diezgan asi diskutēju ar PSKP CK Politbiroja locekli biedru Medvedevu, uzstājos PSRS Augstākās Padomes komisijās. Tagad esmu pārliecinājies, ka šī mana pozīcija bija pareiza. Ja tā toreiz būtu uzklausīta, Augstākā Padome tagad strādātu daudz labāk. Pie šī viedokļa ir nonākuši arī daudzi citi. Katrā ziņā, jo struktūra ir vienkāršāka, skaidrāka, saprotamāka, demokrātiskāka, jo tas dod labākus rezultātus. Dienvidslāvijā, piemēram, vairākkārt mēģināts izveidot sarežģītas struktūras divpalātu, trīspalātu, piecpalātu augstāko varas orgānu - atbilstoši tiem vai citiem mērķiem. Tas viss novedis pie tā, ka vienkāršie cilvēki šajos jautājumos bieži vien neorientējas un atsvešinās no šādiem varas orgāniem.

Faktiski visu laiku, aizstāvot principu par kongresu un Augstāko Padomi, jūtams sapnis, ka izdosies izveidot tādu Augstāko Padomi, kādu mēs to gribētu. Diez vai šāds mērķis būs panākams. Pirmkārt, es domāju, ka mēs varam pārliecināt par lauku prioritāti visus zālē sēdošos, bet kā mēs pārliecināsim mūsu pilsētu iedzīvotājus, kas tomēr mūsu republikā veido lielum lielo vairākumu. Tā ir vēsturiska realitāte, ar ko mēs nevaram nerēķināties: lauku iedzīvotāju, kolhoznieku mums palicis aptuveni 14 vai 15 procenti. Diez vai mums izdosies dot šiem 14 - 15 procentiem noteicošo vārdu Augstākajā Padomē vai augstākajos varas orgānos. Vai mēs pārliecināsim, ka tāda iekārta ir demokrātiska, ja mūsu augstākajā likumdošanas orgānā Ventspils rajonam ar 15 tūkstošiem iedzīvotāju ir tikpat liels svars kā, piemēram, Maskavas rajonam ar 245 tūkstošiem. Kādu politisku spriedzi tas var izraisīt republikā! Es jūs ļoti lūdzu pārdomāt šo jautājumu.

Otrkārt, ja jau mēs izveidosim šo pretstatu, ja būs šī “labā” Augstākā Padome, neaizmirsīsim, ka virs tās vienmēr paliks deputātu kongress, šis “sliktais” kongress, no kura mēs it kā gribam izbēgt. Tam būs augstākas pilnvaras, to skaitā arī tiesības grozīt Konstitūciju. Ja šis kongress ieraudzīs, ka republikas padome stūrē kādā citā virzienā nekā kongress, tad neapšaubāmi kongress nekavējoties nolikvidēs Republikas padomi. Un mēs būsim turpat kur sākumā. Vienīgi republikā būs izveidojusies nevajadzīga spriedze un nevajadzīgi konflikti.

Tālāk - jautājumā par deputātu skaitu. Es domāju, ka šajā gadījumā mūsu galvenais mērķis nav meklēt kaut kādus interpolācijas veidus, kā varētu izveidot kādu labvēlīgāku sasaisti. Domāju, ka pie reālām iedzīvotāju proporcijām tam nevar būt lielas nozīmes. Es domāju, ka pats galvenais ir izveidot konsekventi profesionāli strādājošu parlamentu. Jautājums ir par 260 deputātu ievēlēšanu. Bet vai šobrīd mūsu budžets ļauj likt 260 cilvēkiem veikt tikai likumdošanas darbu un vai tas ir katrā ziņā nepieciešams? Jo parlaments nebūt nemaksā lēti. Tāds darbs, kādu mēs šobrīd veicam Augstākajā Padomē, nav parlamenta cienīgs, jo tas nav nodrošināts ar attiecīgu apkalpojošo personālu, nav radīta vesela virkne citu apstākļu, kas acīmredzot būs jārada Augstākajai Padomei. Jāpanāk, lai šis parlaments darbotos efektīvi. Es domāju, ka mums šeit no tā visa vajadzētu izvairīties. Vajadzētu optimālo deputātu skaitu noteikt atbilstoši mūsu budžeta iespējām. Labāk, lai šie parlamenti būtu mazāki, bet labāk atalgoti, labāk nodrošināti ar palīgiem, sekretāriem, palīgpersonālu, lai tie varētu darboties profesionāli. Šis skaitlis jānosaka, ievērojot reālo darba apjomu komisijām, kas jāveido parlamentā. Nedrīkst domāt tā, ka mēs ievēlēsim vairāk deputātu, lai cilvēki sēdētu savās darba vietās un atskrietu te pāris reizes gadā vai arī kaut vai reizi mēnesī nobalsot. Tas atkal nebūs parlaments. Šādā gadījumā cilvēki raujas uz dažādām pusēm un faktiski savu galveno pienākumu, kas viņiem uzticēts, nevar izpildīt, tas ir, nevar šajā parlamentā aizstāvēt vēlētāju intereses. Piemēram, PSRS Augstākajā Padomē šobrīd iet ļoti sīvas cīņas par mūsu republikai svarīgiem jautājumiem - nākamā gada plānu, budžetu, par vairākiem likumiem, to skaitā likumu par zemi, likumu, kas regulē veselu virkni ekonomisko attiecību, bet mūsu pārstāvji bieži vien šo likumdošanas aktu radīšanā nepiedalās.

Ir kāda svarīga komisija, kas nodarbojas tieši ar savienoto republiku jautājumiem, tas ir, savienoto republiku ekonomiskās un sociālās attīstības jautājumiem. No mūsu republikas tur ir divi deputāti, bet šonedēļ tajā faktiski neviena mūsu pārstāvja nav. Acīmredzot mums jādomā par to, lai tie cilvēki, kas uzņēmušies šo likumdevēju darbu, varētu atrauties principā no visiem citiem pienākumiem. Tikai tad mūsu Augstākā Padome, vai kā mēs citādi sauksim likumdevēju orgānu, strādās labi.

Attiecībā uz dažādiem cenziem es uzskatu, ka šajā jautājumā mums jābūt konsekventi demokrātiskiem. Mums pārmetīs jebkuras atkāpes no demokrātijas principiem, pasaulē mūs nesapratīs. Un jāsaka, ka šobrīd pasaulē, tiekoties ar daudziem ārzemju žurnālistiem, viņi ir izteikuši bažas un neizpratni par tām atkāpēm no demokrātijas principiem, kas, pēc viņu domām, ir pieļautas šeit, Baltijas republikās. Es nedomāju, ka mums vajadzētu to ņemt vērā. Protams, es varu rēķināties ar kāda cienījama deputāta šeit izteiktajiem vārdiem, ka nav labi mētāties - pieņemt vienu likumu vai lēmumu un pēc tam no tā atteikties. Bet es domāju, ja jūs atteiksities no brīvas gribas, neviena nepiespiesti, saprotot to, tas būtu daudzkārt labāk, nekā tad, ja šie jautājumi izraisītu kādus konfliktus.

Strādājot šobrīd Augstākajā Padomē, man ir nācies vērot, cik ļoti viegli saasinās dažādi starpnacionāli konflikti. Dažās republikās jau ir tāds stāvoklis, ka vienkārši nav vairs saprotams, kā tos varētu atrisināt. Dažkārt šīs republikas pašas ar nepārdomātiem soļiem izraisījušas šos konfliktus un pašas sevi nostādījušas ļoti sarežģītā situācijā, no kuras tagad ir grūti atrast kaut kādu izeju. Tāpēc es domāju, ka vajadzētu tomēr atteikties no jebkādiem cenziem. Piemēram, Igaunijas prakse rāda, ka jebkādi ierobežojumi rada neapmierinātību ne tikai 20 līdz 80 tūkstošos iedzīvotāju, uz kuriem, pēc dažādiem aprēķiniem, attiecas šie ierobežojumi, bet krietni lielākā iedzīvotāju daļā. Un ko mēs iegūsim? Labi, mēs iegūsim to, ka šajā vēlēšanu apgabalā nevarēs izvirzīt kandidātus, kuru uzvārds sākas ar burtu “L”, bet šajā gadījumā mēs palielināsim iespējas kandidātiem, kuru uzvārds sākas ar burtu “A” un kuram mēs nevaram noteikt nekādus ierobežojumus, lai viņš nekandidētu. Mēs varam tikai atvieglot šāda kandidāta ievēlēšanu. Es domāju, ka atstāsim tomēr pašiem vēlētājiem iespēju izlemt, kuru viedokli, kuru kandidātu viņi uzskata par labāku. Ja viņi būs ievēlējuši sliktu pārstāvi, tad mēs varēsim teikt, ka viņi labāku nav pelnījuši.

Tālāk par prezidenta jautājumu. Mani ļoti pārsteidza daži apgalvojumi, kas te izskanēja, ka latviešu tauta neesot izaugusi līdz prezidentam. Pirms 67 gadiem bija izaugusi, bet šobrīd ne. Vai mēs tomēr tik ļoti esam gājuši atpakaļ? Protams, es negribētu uztvert šos vārdus tā, kā te apgalvoja viens no iepriekšējiem runātājiem, ka tā esot atgriešanās pie tā modeļa, kas pastāvēja pirms 67 gadiem. Es personiski domāju, ka tas nebūt nebija labākais modelis un tāpēc arī tas tik viegli krita 1934.gadā. Toreiz prezidents nebija tā figūra, kam bija noteicošā loma republikas dzīvē, kaut arī viņš pildīja ļoti svarīgas funkcijas. Es domāju, ka mums arī no šīm kļūdām jāmācās. Un nevajadzētu teikt, ka prezidents ir tikai buržuāzisks modelis un mēs, lūk, sociālismā nodarbojamies tikai ar kolektīviem prezidentiem un koleģiāliem valsts vadītājiem. Vairākās sociālistiskajās valstīs šobrīd jau iezīmējusies tendence aizstāt šos koleģiālos valsts vadītājus ar vienpersoniskiem prezidentiem, un tuvākajā nākotnē mēs varam sagaidīt šādu valstu skaita palielināšanos. Tā ka visā drīzumā daudzās sociālistiskajās valstīs jau būs prezidents. Starp citu, šo ideju par vienpersonisku prezidenta posteni es pārrunāju ar pazīstamiem PSRS tieslietu zinātniekiem, kā arī ar mūsu valsts vadītājiem. Principā viņi uzskata, ka šī ideja ir interesanta un to ir iespējams realizēt. Es gribētu uzsvērt domu, ka, pirmkārt, prezidentam varētu būt zināma stabilizējoša, konsolidējoša loma mūsu republikā, kurā vērojams ļoti plašs dažādu interešu un politisku novirzienu spektrs, plašs uzskatu plurālisms sociālajos, politiskajos, nacionālajos jautājumos. Šis prezidents, ko varētu ievēlēt tikai tad, ja viņu atbalstīs sociālo grupu un politisko virzienu vairākums, katrā ziņā būs šāds vienojošs spēks, būs augstākais arbitrs daudzos sasāpējušos jautājumos. Pie tam es domāju, ka mums ir konsekventi jānonāk, lai nebūtu runa par varas koncentrāciju, bet gan par stabilizējošu spēku, kas varētu dot pretsparu zināmiem pārsteidzīgiem lēmumiem. Piemēram, ASV Konstitūcijā viens no būtiskākajiem momentiem ir līdzsvara jautājums starp dažādiem valsts orgāniem un prezidentam tur ir ļoti nozīmīga loma. Vēl vairāk tas ir vajadzīgs tur, kur šī demokrātija ir jauna, kur ir jauns profesionāls parlaments. Es nezinu, vai jūs skatījāties neseno PSRS Augstākās Padomes sēdi, kurā deputātu grupa pēkšņi pieprasīja nekavējoties nobalsot par tādu un tādu kooperatīvu likvidēšanu ar 1.oktobri. Viņi prasīja neko neapspriest, nenodot komisijām, nepētīt šo jautājumu, bet tūlīt nobalsot. Mēs nevaram izslēgt, ka arī mūsu parlamentos var tikt pieņemti šādi uz emocijām balstīti lēmumi. Mūsu jaunievēlētajā republikas parlamentā, es ceru, būs mazāk šādu pārsteidzību un emociju, bet izslēgt mēs to nevaram. Un tāpēc prezidenta atliekošais veto, ne absolūtais, bet atliekošais veto, lūgums vēlreiz parlamentam pārskatīt šo jautājumu, būtu zināmā mērā stabilizējošs moments, ja jautājums, pēc prezidenta domām, būtu izlemts pārsteidzīgi, pienācīgi neapsverot visus apstākļus un argumentus.

Un vēl pāris vārdus par konstitucionālo tiesu. Salīdzinājumā ar PSRS Konstitūciju mēs esam Konstitucionālās komitejas vietā ierakstījuši konstitucionālo tiesu. Bet pagaidām tas vairāk ir tikai izkārtnes jautājums. Es domāju, ka konstitucionālajai tiesai jāatšķiras no komitejas arī pēc savas darbības rakstura. Šai darbībai jāpiemīt publiska tiesas procesa raksturam, tur jāpieņem lēmumi, kas ir obligāti, nevis tikai kaut kādi atzinumi, kurus var ņemt vai neņemt vērā. Šajā ziņā es ierosinu izmantot atkal sociālistisko valstu, konkrēti Dienvidslāvijas, konstitucionālās tiesas pieredzi. Tur konstitucionālā tiesa var izskatīt jebkuru normatīvo aktu. Pārvaldes aktus un citus šāda rakstura likumam pakļautus aktus konstitucionālā tiesa pati var atcelt. Likumus, ko pieņēmis parlaments, konstitucionālā tiesa nevar tieši atcelt, tā var šos likumus nodot pirmoreiz izskatīt parlamentam. Ja parlaments tos neatceļ, tad šajā gadījumā, kad rodas konflikts starp parlamentu un konstitucionālo tiesu, jautājums nododams tautas nobalsošanai.

 

Priekšsēdētājs. Biedri deputāti, vai jums ir kādi jautājumi vai paziņojumi? Nav. Tā kā es nevarēju salasīt, kas ir parakstījis, pie manis bija pienācis Jānis Peters un teica, ka tās abas ir viņa iniciatīvas, bet viņš nav pats parakstījis. Es atkārtošu. Tātad viens bija par prezidenta vēlēšanām un otrs - nepiešķirt privilēģijas kaut vienam resoram, grupai, profesijai, organizācijai un tā tālāk, ko iesniedza deputātu grupa.

Tagad bija paredzēts mans galavārds, bet, noklausoties biedru Bišeru, domāju, ka tas nav vajadzīgs. Kā jūs jutāt, gan referāts, gan biedra Bišera runa lielā mērā saskanēja, tāpēc vēlreiz atkārtot kaut kādas detaļas būtu vienkārši laika tērēšana. Tāpēc atļaujiet man to nedarīt. Varbūt es tikai iezīmēšu situāciju, kurā mēs pašreiz atrodamies. Mēs esam ļoti tuvu un, no otras puses, ļoti tālu no tā, lai pieliktu punktu šai diskusijai, kas, atklāti sakot, dažbrīd jau sāk nedaudz apnikt, kaut gan parādās jauni momenti. Protams, tas viss ir ļoti labi. Ja mums nebūtu otrā varianta un prezidenta varianta, tad mēs šodien acīmredzot laimīgā kārtā varētu pielikt punktu, bet diemžēl par šiem diviem momentiem mums jārunā īpaši. Es vēlreiz gribu atkārtot, ka tie kolēģi, kas šeit uzstājās, otro variantu nav līdz galam izpratuši. Otrajā variantā runa nav par vienādām tiesībām. Es jau teicu: ja mēs formējam vienādu deputātu skaitu no administratīvi teritoriālajiem veidojumiem, tad mums vienāds skaits neiznāk. Es jau teicu - 26 un 12. Bet tālāk mums jāiedziļinās, jo 26 un 12 - tie ir administratīvi teritoriāli veidojumi, bet tie nebūt nav pilsētas un lauki, jo, piemēram, Valmieras administratīvi teritoriālais veidojums, te ir lauki un pilsēta. Mums atkal ir jāveido kaut kāda struktūra, kā mēs sadalīsim šajā rajonā šīs attiecības, jo tad mēs nevaram lietot terminu “lauku rajons”. Līdz ar to praktiski otrajā variantā viss, kas attiecas uz Republikas padomes veidošanu, nav līdz galam izstrādāts. Šis variants, kā arī prezidenta variants paliek atklāts, jo mums ir jāapzinās: ja mēs balsojam par šo variantu, - es negribu jūs pārliecināt, bet lai jūs būtu daudzmaz informēti, - tad mums faktiski jānodod šis variants tautas apspriešanai un tālāk jādomā par mehānismu, jo tas šeit nav paredzēts. Šeit ir paredzēta ideja, bet laba ideja bez mehānisma neko nenozīmē. Mēs esam likumdevēji, mums jāpieņem tāds likums, lai nav desmitiem reižu jānoskaidro, kas tur domāts un kā veidot vienlīdzības principu. Un tāpēc mēs tomēr atgriežamies pie tā principa, es negribētu teikt, ka tā ir interpolēšana, kad tiek izskaitļots, ka 10 tūkstoši vēlētāju, plus mīnus 20 vai 25 procenti, dod nosacīti optimālo attiecību starp lauku rajoniem un pilsētām. Bet tas nebūt nedod optimālo attiecību starp sociālajiem slāņiem, nosacīti starp lauku un pilsētu rajoniem deputātu skaita ziņā. Nāks mūsu komisija un izteiks savus priekšlikumus, es nezinu, kāds ir viņu pēdējais vārds. Bet vai tikai mēs nenonāksim pie tā principa, ka noteiksim vēlētāju skaitu un plus mīnus atšķirības, jo noteikt precīzi Augstākās Padomes sastāvu ir ļoti grūti. Mēs nonāksim kaut kādās pretrunās. Galvenais - ievērot principu.

Kas attiecas uz prezidenta tiešajām vēlēšanām, tad es domāju, ka mēs šodien nevaram pieņemt šo likumu. Mēs to varam pieņemt tikai pirmajā lasījumā. Vai varbūt ir doma noņemt šo jautājumu no izskatīšanas? Tad stāvoklis būs pavisam citāds, tad mēs tik tiešām varam virzīties uz priekšu ātrāk. Bet, ja mēs tomēr to atstājam, tad iezīmējas tāda perspektīva, ka mums šodien principā būtu jāizlemj par Augstāko Padomi vai kongresu, jāizsaka sava attieksme pret cenzu, pret armijas piedalīšanos vēlēšanās un jādod divas nedēļas deputātiem un republikas iedzīvotājiem apsvērt jautājumu par prezidenta vēlēšanām, tad atkal jānāk kopā un jāpieliek punkts. Principā par četriem jautājumiem mums šodien vajadzētu vienoties. Mēs nevaram sanākt nākošreiz un sākt atkal visu no gala. Balsošana būtu principiāla attieksme pret šiem jautājumiem: kongress vai Augstākā Padome, apgabala lielums, par cenziem, par armijas piedalīšanos vēlēšanās. Visu to mēs paredzētu Konstitūcijas labojumos. Nevar darīt tā, kā pagājušajā reizē, kad mēs izdarījām Konstitūcijā labojumus, nepieņemot likumu par Augstākās Padomes vēlēšanām. Tagad tur vienā vietā ir nesaskaņa. Jāvienojas par vēlēšanām un tad jāizdara labojumi Konstitūcijā. Tas gan jādara paralēli, bet katrā ziņā ne tādā veidā kā šodien.

Principā vajadzētu būt skaidrai attieksmei pret šiem jautājumiem gan mums pašiem, gan republikas iedzīvotājiem. Tad mums paliktu tikai jautājums par prezidenta statusu un viņa vēlēšanām. Kā mēs izlemsim? Man liekas, divas nedēļas būtu pietiekams laiks, kā jūs domājat? Trīs? Kā mums ar vēlēšanu termiņiem? Tur tad mēs nedaudz papildināsim, bet gribētos, lai mūsu sastāvam pilnvaras beigtos ne ātrāk un ne vēlāk, kā tas ir Konstitūcijā paredzēts. Bet, ja būs trīs nedēļas, vai mēs to spēsim? Katrā ziņā mēs pārtraukuma laikā šo momentu apsvērsim precīzi, lai varētu vienoties par termiņu. Tā es saprotu situāciju, kurā mēs pašreiz esam nokļuvuši. Par katru no šiem jautājumiem, protams, būtu jābalso, neskatoties uz to, ka mēs neizdarām labojumus Konstitūcijā, bet izsakām savu principiālo attieksmi. Lai mēs varētu visu noslīpēt un iesniegt jums nākošajā sesijā ar visiem precizējumiem un konstatējumiem. Tā, komisija ir klāt. Tātad vārds biedram Zemrībo. Jūs esat izraudzīts par komisijas priekšsēdētāju.

 

G.Zemrībo.

Biedri deputāti! Ņemot vērā tās domas, kas bija izteiktas šeit debatēs, priekšlikumus, kurus mēs dzirdējām referātā, un rakstveida novēlējumus, kas adresēti Augstākajai Padomei, mēs apskatāmos jautājumus sadalījām trīs grupās. Pirmais - centrālais jautājums - kāda būs mūsu augstākā valsts varas orgāna struktūra? Divi orgāni - kongress un Augstākā Padome jeb Republikas padome vai viens orgāns? Mēs pamatojāmies uz tām domām, kas bija izteiktas gan referātā, ar kuru uzstājās biedrs Gorbunovs, gan debatēs, par to, lai būtu viens orgāns - Augstākā Padome. Otrs moments saistīts ar vēlēšanu tiesībām, ar vēlēšanu norisi. Atbilstoši tam, kas šeit bija izteikts, mēs nācām pie secinājuma, ka vēlēšanām ir jābūt vispārējām, vienlīdzīgām un tiešām. Tālāk jautājums par to, kādam jābūt Augstākās Padomes sastāvam, kā tam ir jāizveidojas. Salīdzinot visus viedokļus, kas šeit bija izteikti, mums radās priekšlikums, ja jūs piekritīsiet, pamatoties uz republikas administratīvi teritoriālo iedalījumu, lai konstruētu šos vēlēšanu apgabalus tā, lai pārstāvības norma būtu - viens deputāts no 10 tūkstošiem vēlētāju. Otrkārt, mēs nosakām, ka atkāpes uz vienu vai otru pusi var būt ne lielākas par 25 procentiem, un, treškārt, lai katram rajonam, katrai administratīvi teritoriālajai vienībai būtu ne mazāk par trim deputātiem.

Tādā kārtā mēs dodam zināmu avansu tikai trim rajoniem, tas ir, Ventspils, Alūksnes un Gulbenes rajonam.

Attiecībā uz visām pārējām administratīvi teritoriālajām vienībām - pilsētas rajoniem Rīgā, republikas pakļautības pilsētām un lauku rajoniem - pastāv vispārējā norma plus šīs atkāpes. Es varētu teikt, ka nekādas diskriminācijas šeit nav ne pret vienu iedzīvotāju grupu, ne pret pilsētu, ne laukiem. Es nedaudz dzirdēju biedra Bišera uzstāšanos, viņš gan runāja mazliet par citu momentu. Es gribu pateikt, lai būtu skaidrs, ka, piemēram, ja mēs salīdzinām Ventspils rajonu ar Maskavas rajonu, Ventspils rajonam būs 3 deputāti, Maskavas rajonam - 18. Nedomāju, ka šeit varētu būt runa par to vai citu iedzīvotāju grupu interešu neievērošanu.

Mēs praktiski pārliecinājāmies, ka vēlēšanu apgabali būs tā izveidoti, ka šīs svārstības būs amplitūdā no 7 līdz 10 tūkstošiem. Un trešais moments - priekšlikums par prezidentu. Šai sakarā, noklausījušies visu, kas šeit bija teikts, mēs uzskatām, ka būtu jāizsakās pozitīvi par to institūtu. Tas būtu jāpilnveido, saskaņojot ar pārējiem pie mums patlaban esošiem un izveidotiem centrālās valsts varas institūtiem - Augstāko Padomi, Augstākās Padomes Prezidiju un tā tālāk. Ņemot to visu vērā, formulējam Augstākās Padomes lēmuma projektu, kas sastāv no trim punktiem šādā redakcijā:

1. Republikas augstākais valsts varas orgāns ir Augstākā Padome, ko ievēlē vispārējās, tiešās un vienlīdzīgās vēlēšanās.

2. Latvijas PSR tautas deputātus ievēlē pēc šādas grupas: viens deputāts no katriem desmit tūkstošiem vēlētāju apgabalos, kas izveidoti, ievērojot republikas administratīvi teritoriālo iedalījumu, bet ne mazāk par trim deputātiem no katra rajona. Nosakot vēlēšanu apgabalus, tiek pieļauta atkāpe, ne lielāka par 25 procentiem no vidējā vēlētāju skaita.

3. Uzdot darba grupai un Konstitūcijas komisijai pilnveidot republikas prezidenta institūtu, saskaņojot to ar pārējiem republikas centrālajiem valsts varas orgāniem.

Tādi ir mūsu priekšlikumi.

 

Priekšsēdētājs. Godātie kolēģi, vai mēs esam gatavi balsot vai kāds varbūt grib izteikt savas domas? Kas ir jauns? Ir runa par ne mazāk kā trim deputātiem no rajona. Tas nozīmē, ka atkāpe ir trijos rajonos. Vai ir kādas domas, iebildumi vai priekšlikumi šai sakarā? (Runā no zāles.) Tātad būs 219, bet, ja pavisam precīzi izskaitļot, varbūt 220 deputātu. Redakcijas komisija ir izstrādājusi tik tiešām optimālu lēmumu. Nobalsosim par šāda lēmuma projekta pieņemšanu par pamatu, par to, ka republikas augstākais valsts varas orgāns ir Augstākā Padome, ko ievēlē vispārējās, vienlīdzīgās un tiešās vēlēšanās. Vai ir iebildumi pret to, ka mēs to pieņemam par pamatu? Nav. Tomēr balsosim, lai būtu kārtība. Kas ir par to, lūdzu pacelt balsošanas kartītes. Lūdzu nolaist. Kas pret? Viens. Kas atturas? Divi.

 

No zāles. Ja ir 15 tūkstoši iedzīvotāju, pie urnām aiziet nevis 15 tūkstoši, bet varbūt septiņi tūkstoši, bet dažos rajonos ir 60 tūkstoši un tur arī būs tikai četri deputāti. Trīs deputāti būs Alūksnes rajonam, četri deputāti būs tur, kur ir 66 tūkstoši iedzīvotāju. Te ir liela starpība, jo ir divreiz vairāk vēlētāju nekā citos rajonos.

 

Priekšsēdētājs. Es jūs sapratu, tikai jārunā nevis par iedzīvotājiem, bet mūsu kritērijs ir vēlētāji. Tā mēs norunājām komisijā, un tas šobrīd ir precīzāk. Kā būs pēc pieciem gadiem, to nevar pateikt, bet šobrīd mums ir vēlētāju skaits.

 

No zāles. Biedri Gorbunov, par Jēkabpils rajonu. Lai nebūtu nesaprašanās, es varu pateikt, ka no Jēkabpils rajona būs pieci deputāti, vēlēšanu apgabalā būs 8,84 tūkstoši vēlētāju, Alūksnes rajonā būs trīs deputāti un katrā apgabalā būs 7,36 tūkstoši vēlētāju.

 

Priekšsēdētājs. Tāpēc jau te nemitīgi tika rēķināts un jums tika piedāvāti varianti. Mēs gribam tā sadalīt, lai pēc tam rajoniem nebūtu vienam pret otru pretenzijas. Jo mēs taču to publicēsim un katrs rajons redzēs, cik vidēji liels ir apgabals. Prezidijs un mēs, deputāti, nevaram pieļaut, lai būtu tā, kā jūs teicāt. Ir biedra Zemrībo priekšlikums, bet šiem trim rajoniem tomēr būs nedaudz lielāka atkāpe no 20 procentiem. Par to, ja jums ir iebildumi, mēs arī tālāk varam balsot. Tagad mums tikai šis projekts ir pieņemts par pamatu. Ja ir kādi iebildumi vai priekšlikumi, lūdzu, izsakiet. Tātad iebildumu nav, un šeit ir precīzi viss noformulēts. Mēs vienojāmies par vispārējām, tiešām un vienlīdzīgām vēlēšanām, pie tam tiek ievēlēti ne mazāk kā trīs deputāti no katra rajona. Līdz ar to komisija neliek balsot atsevišķi par tiem momentiem, par ko šeit diskutējam, tas ir, par cenzu un armiju. Tātad tas viss ir ietverts komisijas projektā. Ja jums nekādu papildinājumu vai iebildumu nav, tad balsosim par šo projektu kopumā. Kas par to, lai pieņemtu šo lēmumu, lūdzu pacelt balsošanas kartītes. Lūdzu nolaist. Kas ir pret? Nav. Kas atturas? Divi. Lēmums tiek pieņemts. Tātad, ievērojot mūsu pozīciju un mūsu lēmumu, Juridiskā nodaļa, Konstitūcijas komisija un darba grupa izdarīs visus grozījumus Konstitūcijā, organizēs tautas apspriešanu par prezidenta statusu un vēlēšanām. Nākamajā sesijā trešajā lasījumā mēs saliksim visus punktus, bet savu principiālo attieksmi mēs esam izteikuši un par šiem jautājumiem vairāk nebalsosim. Vai situācija ir skaidra? Līdz ar to mēs esam darba kārtības pirmo jautājumu izskatījuši.

Paziņoju pārtraukumu uz vienu stundu. Vakara sēdi sāksim pulksten 15.00.

 

(P ā r t r a u k u m s )

 

Sēdi vada Latvijas PSR Augstākās Padomes priekšsēdētājs

deputāts A.Gorbunovs.

 

Priekšsēdētājs. Sāksim mūsu sesijas vakara sēdi. Mums vajadzētu padomāt par sekojošo. Mēs šajā laika periodā, apmēram gada laikā, esam izdarījuši dažus grozījumus mūsu Konstitūcijā, kas nesakrīt ar PSRS Konstitūcijas attiecīgajiem pantiem. Par to ir paziņots PSRS Augstākās Padomes Prezidijam, arī PSRS Tautas deputātu kongresam. Šie grozījumi bija noformulēti, visi kopā mēs, deputāti, tos noformulējām, un es uzstājos ar šīm mūsu ierosmēm PSRS Tautas deputātu kongresā. Daļa no tām ir iekļuvušas grāmatiņā, kas izsniegta visiem PSRS tautas deputātiem. Tur ir minētas tās likumdošanas iniciatīvas, ko ir iesnieguši atsevišķi PSRS tautas deputāti, Augstākās Padomes vai Prezidiji, lai grozītu PSRS Konstitūciju. Bet dažas no ierosmēm nav iekļuvušas grāmatiņā. Un dažbrīd notiek tāda kā spekulācija. Mums saka, ka mēs rīkojamies nelikumīgi, pieņemam savus lēmumus, kas neatbilst PSRS Konstitūcijai un tā tālāk. Jūs zināt visus argumentus, kas skan šai sakarībā. Es gribētu, ja jūs piekrītat, lai mēs vēlreiz nolasītu šeit, Augstākajā Padomē, tos grozījumus, ko mēs esam izdarījuši un kas neatbilst PSRS Konstitūcijai, un vēlreiz Latvijas PSR Augstākās Padomes vārdā iesniegtu tos kā likumdošanas iniciatīvu. Lai nebūtu nekādu šaubu par to, ka vienu var izskatīt, otru - ne, ka mēs gribam kaut ko citu. Mēs gribam likumīgā, tiesiskā ceļā, izmantojot savas tiesības, iesniegt likumdošanas ierosinājumu veidā grozījumus PSRS Konstitūcijā. Tie izriet no mūsu republikas reālās šīsdienas dzīves un no tām politiskajām, ekonomiskajām un tiesiskajām reformām, kuras pašreiz notiek. Jāsaka, ka daudzi no mūsu ierosinājumiem ir ņemti vērā, atcerieties mūsu pagājušā gada diskusijas par PSRS augstāko valsts varas orgānu. Pašreiz, kā es noprotu, mēs ļoti veiksmīgi esam izstrādājuši likumu par zemi. Ka mūsu likuma par zemi, kuru mēs pieņēmām kopā ar jums, galvenie momenti tagad tiek iekļauti PSRS likuma par zemi pamatā, tas ir liels gandarījums. Mūsu juristi ir daudz darījuši, lai tāds likums būtu. Jāsaka, ka profesors Plotnieks šodien nav klāt pie mums sesijā tāpēc, ka atrodas Maskavā un diskutē jautājumā par īpašumu. Notiek ļoti svarīga likumdošanas komisijas sēde Maskavā, PSRS Augstākajā Padomē, kur izskata likumprojektu par īpašumu. Tur ir arī mūsu priekšlikumi, kas atšķiras no PSRS Konstitūcijas. Tātad tie jautājumi, ko mēs ierosinām, praktiski tā vai citādi tiek izskatīti. Ja mēs vienkopus noformulētu mūsu ierosinājumus, varbūt arī mums pašiem, deputātiem, būtu lielāka skaidrība. Šiem materiāliem jābūt PSRS Augstākās Padomes un vispār PSRS tautas deputātu rīcībā. Jālūdz, lai viņi iestājas par šiem jautājumiem komisijās un komitejās un citās diskusijās PSRS Augstākajā Padomē. Kādas ir jūsu domas šai sakarā? Tad mums jāveltī vēl 12 minūtes laika un jānoklausās ziņojums. Esat ar mieru?

Vārds Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija Juridiskās nodaļas vadītājam biedram Aivaram Krūmiņam.

 

A.Krūmiņš.

Latvijas PSR Augstākās Padomes priekšlikumi par grozījumiem un papildinājumiem PSRS Konstitūcijā (Pamatlikumā).

PSRS Konstitūcijas pilnveidošanas procesā ir nepieciešams jauns risinājums veselam problēmu kompleksam, no kurām galvenās ir konsekventā Savienības decentralizācija, nošķirot un pārdalot kompetenci par labu savienotajām republikām, efektīva tiesiskā mehānisma izveidošana PSR Savienības un savienoto republiku interešu saskaņošanai.

PSRS Konstitūcijas 76.pants deklarē, ka savienotā republika ir suverēna padomju sociālistiskā valsts. Vienlaikus vairāki spēkā esošās PSR Konstitūcijas panti ir pretrunā ar šo tēzi un kavē apvienotajās republikās realizēt savas suverēnās valsts tiesības.

1. PSRS Konstitūcijas 73.pants traktē PSRS kompetenci tik izplūdušā veidā, ka uz federālo līmeni var attiecināt faktiski visas valstiskās pilnvaras. Tāpēc ir nepieciešama tāda pilnvaru pārdale, lai savienotās republikas varētu savā teritorijā pašas pilnīgi realizēt visu valsts varu. Turklāt jāvadās no tā, ka savienotās republikas ir primāras, bet federācija - atvasinājums. Tikai republikas var nodot Savienībai vai paņemt atpakaļ sev tās vai citas pilnvaras, jo republikas ir izveidojušas Savienību.

Šajā sakarībā PSRS Konstitūcijas 76.panta otro un trešo daļu, kas nosaka savienotās republikas kompetences apjomu, nepieciešams izteikt šādā redakcijā:

“Savienotā republika realizē visu valsts varu savā teritorijā un nosaka to valsts pilnvaru loku, kuras realizējamas patstāvīgi vai kopīgi ar citām republikām.

Ja PSR Savienības valsts pārvaldes orgānu akti nesaskan ar savienotās republikas likumiem, spēkā ir savienotās republikas likumi.”

2. PSRS Konstitūcijas 74.pants pašreizējā redakcijā ierobežo savienoto republiku suverenitāti republikas valsts un sabiedriskās dzīves likumdošanas regulēšanā. Lai novērstu šo pretrunu, tiek ierosināts 74.pantu izteikt šādā redakcijā: “PSRS likumiem jautājumos, kas ietilpst Savienības kompetencē, ir vienāds spēks visu savienoto republiku teritorijā.

Ja savienotās republikas likums, kas regulē federatīvās attiecības, nesaskan ar Vissavienības likumu, spēkā ir PSRS likums.”

Taču suverēnai valstij, kāda ir savienotā republika, ir nepieciešamas arī šīs suverenitātes tiesiskās garantijas, konkrēti, tiesības ratificēt PSRS Konstitūciju un PSRS likumus. PSRS Augstākās Padomes darba pieredze liecina, ka turpinās tādu likumu izstrādāšana un pieņemšana, kas visā PSRS teritorijā detalizēti un vienveidīgi regulē tiesiskās attiecības, kuras nav PSRS kompetencē. Tajā pašā laikā nav radīts mehānisms, kas apturētu tādu likumu darbību, ja savienotā republika tam nepiekrīt.

3. PSRS Konstitūcijā nepieciešams atspoguļot to, ka Padomju Sociālistisko Republiku Savienību veido suverēnas savienotās republikas, kurām ir tiesības brīvi bez jebkāda spiediena no ārienes noteikt savu iekšējo un ārējo politisko statusu. Tāpēc tiek ierosināts PSRS Konstitūcijas 70.pantu izteikt šādā redakcijā:

“Padomju Sociālistisko Republiku Savienība ir savienota, daudznacionāla valsts, kas izveidota uz līguma noteikumu pamata līdztiesīgu padomju sociālistisko republiku brīvprātīgas apvienošanās rezultātā. Šīs apvienošanās pamatā ir nāciju brīvas pašnoteikšanās princips.”

Sakarā ar to šī panta otro daļu izslēgt.

4. PSRS Konstitūcijas 10. un 11.pants, kas nosaka īpašuma veidus, kādi ir PSRS ekonomiskās sistēmas pamatā, un pasludina zemi, tās dzīles, ūdeņus un mežus vienīgi par PSRS īpašumu, ir krasā pretrunā ar PSRS Konstitūcijas 73.pantu un ierobežo savienotās republikas iespējas patstāvīgi, ievērojot tās īpatnības, attīstīt savu ekonomiku. Turklāt nav ņemts vērā tās, ka savienotās republikas savu zemi un citas dabas bagātības nav nodevušas PSRS kopīpašumā, ka līdz ar valsts un kolhozu kooperatīvo īpašumu ievērojamu ieguldījumu valsts ekonomiskā potenciāla nostiprināšanā var dot un dod citas kolektīvā un individuālā īpašuma formas. Tāpēc, pārskatot šīs normas, tiek ierosināts nostiprināt republikas īpašuma tiesības uz zemi un dabas bagātībām, kā arī līdz ar valsts un kooperatīvo īpašumu noteikt kolektīvā un individuālā īpašuma vietu PSRS ekonomiskajā sistēmā.

5. PSRS Konstitūcijas 89.pants, nosakot Tautas deputātu sistēmu, par savienotās republikas augstāko valsts varas orgānu pasludina Tautas deputātu kongresu.

Savienotajām republikām, vadoties no to daudznacionāli valstiskās iekārtas, teritorijas un citiem apstākļiem, ir tiesības pašām noteikt, vai tām kā augstākais valsts varas orgāns ir nepieciešams Tautas deputātu kongress vai Augstākā Padome. Tāpēc no šī panta jāizslēdz norāde par savienoto republiku Tautas deputātu kongresiem.

6. PSRS Konstitūcijas 90.pantā noteikts, ka tautas deputātu vēlēšanas nosakāmas ne vēlāk par četriem mēnešiem pirms attiecīgā valsts varas orgāna pilnvaru laika izbeigšanās.

Tāds termiņš ir pieņemams, organizējot PSRS tautas deputātu vēlēšanas, jo vēlēšanu apgabalu teritorija ir liela un deputātu kandidātiem vajadzīgs laiks, lai tiktos ar vēlētājiem utt. Taču vietējo padomju tautas deputātu vēlēšanu kampaņai Latvijas PSR apstākļos nav nepieciešams tik ilgstošs periods, tāpēc vietējo padomju tautas deputātu vēlēšanu laiks jānosaka katrai savienotajai republikai pašai, vadoties no konkrētajiem apstākļiem, un PSRS Konstitūcijā vajadzētu aprobežoties tikai ar PSRS tautas deputātu vēlēšanu laika noteikšanu.

7. PSRS Konstitūcijas 13.nodaļa “Vēlēšanu sistēma” sīki reglamentē jautājumus, kas ir savienoto republiku kompetencē, un nosaka, ka vienu trešdaļu tautas deputātu ievēlē no sabiedriskajām organizācijām, nosaka deputātu minimālo vecumu, tās amatpersonas, kuras vienlaicīgi nevar būt deputāti, tos subjektus, kuriem ir tiesības izvirzīt deputātu kandidātus un pārstāvjus vēlēšanu komisijās. (PSRS Konstitūcijas 95., 96., 100. un 101. pants).

Šie jautājumi ir jārisina savienoto republiku Konstitūcijā atkarībā no konkrētajiem apstākļiem, lai nodrošinātu vēlēšanu demokrātisku norisi un kompetentu valsts varas orgānu izveidošanu, norobežotu likumdošanas un izpildu varu. Tāpēc šajos pantos būtu jāreglamentē tikai PSRS tautas deputātu vēlēšanu kārtība.

8. PSRS Konstitūcijas 34.pants pasludina pilsoņu līdztiesību visās ekonomiskās, politiskās, sociālās un kultūras dzīves sfērās neatkarīgi no izcelsmes, sociālā un mantiskā stāvokļa, rases un nacionālās piederības, dzimuma, izglītības, valodas, attieksmes pret reliģiju, nodarbošanās veida un rakstura, dzīves vietas un citiem apstākļiem. Praksē šīs garantijas ir formālas. Valsts nevar visiem nodrošināt vienlīdzīgas tiesības uz labiekārtotu dzīvokli, pietiekamu materiālo nodrošinājumu vecumā un citu. Tādēļ tiesiskās regulēšanas dažādās jomās ir priviliģētas grupas - kara un darba veterāni, daudzbērnu ģimenes, atsevišķu nozaru un apvidu darbinieki utt. Katrai republikai jānodrošina iedzīvotāju sociāli ekonomiskās tiesības atbilstoši savām iespējām, bet PSRS Konstitūcijai jāpatur starptautisko tiesību aktiem atbilstošs ieraksts par cilvēka tiesību un pamatbrīvību nodrošinājumu Padomju Sociālistisko Republiku Savienībā.

9. PSRS Konstitūcijas 21.nodaļa “Prokuratūra” paredz, ka savienoto republiku prokurorus ieceļ PSRS ģenerālprokurors, bet rajonu un pilsētu prokurorus ieceļ republikas prokurori un apstiprina PSRS ģenerālprokurors (166.pants), ka PSRS ģenerālprokuroram tiek uzdota augstākā uzraudzība par to, lai visur precīzi un vienveidīgi pildītu likumu, ka prokuratūras orgāni pakļaujas vienīgi ģenerālprokuroram.

Sakarā ar to, ka republikas iegūst patiesu suverenitāti, pieņem savus likumus, ievērojot Padomju Sociālistisko Republiku Savienībā noteiktos vispārējos principus, ir jāpārskata šie panti, jānosaka republikas prokuroram cits statuss, paredzot, ka viņu ieceļ republikas augstākais valsts varas orgāns, un jāizslēdz norāde, ka ģenerālprokurors īsteno augstāko uzraudzību pār to, lai visā Savienībā vienveidīgi pildītu likumus, jo republikām ir arī savi likumi.

 

Priekšsēdētājs. Katru pantu apspriest mums nevajadzētu, jo tas viss jau kādreiz ir apspriests un pieņemts. Vienkārši visi panti te ir salikti vienkopus un klāt mēs varētu pievienot vēstuli Latvijas PSR Augstākās Padomes vārdā. Vai ir kādi jautājumi? Es domāju, ka arī tiem mūsu biedriem PSRS Augstākajā Padomē, kas iebilst pret šiem grozījumiem, acīmredzot tagad sava darbība jāorientē uz PSRS Augstāko Padomi. Šeit mēs jau vairāk neapspriedīsim. Tā ir mūsu likumdošanas iniciatīva, un likumdošanas iniciatīvas kārtībā mēs tos iesniedzam.

 

G.Zemrībo. Man personīgi šķiet, ka diez vai mums vajadzētu iebilst pret PSRS Konstitūcijas 34.pantu. Šai pantā iet runa par visu pilsoņu vienlīdzību neatkarīgi no viņa sociālās izcelšanās, mantiskā stāvokļa, rases un nacionālās piederības un tā tālāk. Tas ir vispārzināms princips, kas izteikts dažādos starptautiskos nolīgumos. Es domāju, ka iebilst pret šo tēzi nevajadzētu, tas mums nedarītu godu. Un tas, ka invalīdiem ir zināmas priekšrocības, es domāju, nav arguments, lai šo pantu atceltu vai grozītu.

 

Priekšsēdētājs. Tas ir vispārēja rakstura pants, tur nekas tieši nav fiksēts. Es tā saprotu.

 

A.Krūmiņš. Ir runa par šī Konstitūcijas panta saskaņošanu ar starptautisko tiesību normām. Bet tiešas atsauces nav. Vienīgi ir pārmetumi mums vēstulēs, ka, veidojot savu likumdošanu, mēs pārkāpjam cilvēka tiesības, un tad ir atsauces uz šo pantu. Un tad ir daudz diskutējamu jautājumu par cilvēktiesību pārkāpšanu. Tādēļ izvirzīts jautājums par šī panta saskaņošanu ar starptautisko tiesību normām.

 

Priekšsēdētājs. Varbūt tad atstāsim, lai mūsu juristu strīdu izšķir PSRS Augstākajā Padomē. Jo, vēlreiz saku, šeit nav tieša norādījuma kā citos pantos, kurus mēs grozījām. Šis ir vispārējs pants, kas iziet no kopējām nostādnēm vai mūsu attieksmes. Kādas vēl ir piezīmes? Nav. Balsosim. Kas par to, lai visus grozījumus kopā ar vēstuli nosūtītu PSRS Augstākajai Padomei, lūdzu pacelt balsošanas kartītes. Lūdzu nolaist. Kas pret? Kas atturas? Biedrs Zemrībo. Viens atturas.

Tālāk mūsu darba kārtības nākošais jautājums - par Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija dekrēta apstiprināšanu.

Vārds referāta nolasīšanai Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija sekretāram deputātam Imantam Daudišam.

 

I.Daudišs (Rīgas 29.vēlēšanu apgabals).

Biedri deputāti! Republikas Augstākās Padomes Prezidijs laika posmā pēc divpadsmitās sesijas pieņēmis dekrētus, kuri saskaņā ar Latvijas PSR Konstitūcijas 109.panta prasībām jums iesniegti izskatīšanai.

Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidijs man uzdevis jums īsi ziņot par šiem dekrētiem.

Nolūkā palielināt rajonu un republikas pakļautības pilsētu tautas deputātu padomju izpildkomiteju lomu un atbildību par sadzīves pakalpojumu stāvokli un attīstību. Šī gada 22. septembrī pieņemts dekrēts par Latvijas PSR Sadzīves pakalpojumu ministrijas likvidēšanu. Sakarā ar to attiecīgi grozījumi izdarīti likumā “Par Latvijas PSR Ministru Padomi” un Augstākās Padomes Prezidija dekrētā “Par Latvijas PSR tautas saimniecības vadīšanas ģenerālshēmu”. Noteikts, ka minētais dekrēts stājas spēkā ar 1990.gada 1.janvāri.

Pēc republikas Ministru Padomes priekšlikuma 24.augustā pieņemts dekrēts par biedra Roberta Misāna iecelšanu par Latvijas PSR Valsts rūpniecības komitejas priekšsēdētāju.

Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas likuma un Augstākās Padomes lēmuma projekti minētajos jautājumos jums ir izsniegti. Lūdzam, biedri deputāti, tos izskatīt un pieņemt.

 

Priekšsēdētājs. Biedri deputāti! Vai ir kādi jautājumi sakarā ar referātu? Vai kāds vēlas runāt šajā jautājumā?

Balsosim par likuma projektu par Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija dekrēta apstiprināšanu “Par Latvijas PSR Sadzīves pakalpojumu ministrijas likvidēšanu un grozījumiem dažos Latvijas PSR likumdošanas aktos”. Kas par šā likuma pieņemšanu, lūdzu pacelt balsošanas kartītes. Lūdzu nolaist. Kas pret? Nav. Kas atturas? Nav. Likums pieņemts.

Balsosim par lēmuma projektu par Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija dekrēta apstiprināšanu par biedra Roberta Misāna iecelšanu par Latvijas PSR Valsts rūpniecības komitejas priekšsēdētāju. Kas par šā lēmuma pieņemšanu, lūdzu pacelt balsošanas kartītes. Lūdzu nolaist. Kas pret? Nav. Kas atturas? Nav. Lēmums pieņemts.

Izskatīsim nākamo darba kārtības jautājumu - atbildes uz PSRS Augstākās Padomes vienpadsmitajā sesijā iesniegtajiem deputātu pieprasījumiem.

Vārds Latvijas PSR Valsts celtniecības komitejas priekšsēdētāja pirmajam vietniekam deputātam Albertam Krolam atbildes sniegšanai uz Latvijas PSR Augstākās Padomes deputātu grupas pieprasījumu sakarā ar notikumiem Rīgā, Tereškovas ielā 25.

 

A.Krols (Engures 304.vēlēšanu apgabals).

Cienījamie deputāti! Notikumus, kas saistīti ar Tereškovas ielas 25. mājas ieņemšanu 18. un 19.februārī, izskatīja Latvijas PSR Ministru Padome. Patvaļīgi tika ieņemti 53 dzīvokļi. Republikas valdība atzina, ka republikas sabiedrība šo notikumu novērtē kā protestu pret dzīvokļu netaisnīgu sadali Rīgā. Valdība atzina, ka šādam novērtējumam ir pamats. Lai realizētu dzīvokļu sociāli taisnīgu sadali, tagad ir pieņemti lēmumi, kas aizliedz jaunu kopmītņu celtniecību un paredz kopmītņu pakāpenisku likvidēšanu līdz 1996. gadam. Ir izdarīti grozījumi nolikumā par kārtību dzīvojamo telpu piešķiršanā un pašlaik tiek izstrādāts projekts jaunam nolikumam, kur lielas priekšrocības labiekārtotu dzīvokļu saņemšanā paredzētas tiem pilsoņiem, kas dzīvojuši vienā apdzīvotā vietā nelabiekārtotos dzīvokļos, kurus apdzīvo vairāki īrnieki. Republikas valdība atbalsta plašas sabiedrības piedalīšanos dzīvojamo telpu sadalē. Sabiedrisko organizāciju, darba kolektīvu, preses, radio un televīzijas pārstāvju piedalīšanās dzīvokļu komisiju darbā nodrošina šo procesu atklātumu. Vienlaicīgi republikas Ministru Padome kategoriski nosodīja tādas prettiesiskas darbības kā dzīvokļu patvarīga ieņemšana. Šāda rīcība ir nepieļaujama laikā, kad vēlamies radīt tiesisku valsti. Saskaņā ar Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās Komitejas lēmumu Rīgas pilsētas izpildkomitejā tika izveidota speciāla komisija to pilsoņu dzīvokļu apstākļu izskatīšanai, kuri patvarīgi ieņēma dzīvokļus Tereškovas ielā 25. 27 pilsoņi nebija uzkaitē dzīvokļu apstākļu uzlabošanai, 23 pilsoņi ņemti uzskaitē dzīvokļu apstākļu uzlabošanai, bet ir pārkāpuši likumdošanā noteikto kārtību, kas paredz, ka pilsoņiem, kuri ir dzīvokļu apstākļu uzlabošanas uzskaitē, dzīvojamās telpas piešķir sarakstos noteiktās rindas kārtībā, ievērojot uzskaitē ņemšanas laiku. Komisija izskatīja katra pilsoņa lietu. Ņemot vērā pilsoņu dzīvokļu apstākļus, arī plašo sabiedrības atbalstu, Rīgas pilsētas izpildkomiteja izņēmuma kārtā piešķīra labiekārtotus dzīvokļus 19 ģimenēm, līdz rindas pienākšanai dzīvokļi piešķirti vēl piecām ģimenēm. 22 ģimenes izliktas uz agrāk aizņemtajām dzīvojamām telpām, no tām 10 ģimenes dzīvokļus atbrīvoja nelabprāt. Šī gada 5.jūlijā Tereškovas ielā vēl joprojām nelikumīgi bija aizņemti trīs dzīvokļi, kas ir aizņemti arī šodien. Prokurora sankcija izlikšanai no šiem dzīvokļiem ir saņemta. Pilsonei Krīgerei paredzēts piešķirt dzīvokli līdz rindas pienākšanai, ņemot vērā to, ka viņa ir grūtniece. Komisija ir izskatījusi visu minēto pilsoņu lietas un tās pieņemtie lēmumi atbilst dzīvokļu likumdošanai. Vienlaicīgi gribu ziņot, ka saskaņā ar Ministru Padomes 46.lēmumu par migrācijas pārtraukšanu mūsu republikā Celtniecības komitejas sistēmā ir atcelti visi iepriekšējie lēmumi un pavēles, kas paredzēja celtniecības organizāciju komplektēšanas sistēmu un kopmītņu tipa dzīvojamo māju celtniecību. Šodien visi likumdošanas akti Celtniecības komitejā tiek izskatīti un līdz ar to koriģēti visi iekšējie resora dokumenti.

 

Priekšsēdētājs. Varbūt jānoklausās arī biedra Andra Reinieka, Latvijas PSR prokurora pirmā vietnieka, informācija par šo jautājumu. Lūdzu.

 

A.Reinieks.

Biedri deputāti! Tikko jau tika minēts, ka šī akcija, kas notika šā gada 18. un 19. februārī, ieņemot māju Tereškovas ielā 25, ieguva lielu sabiedrisku skanējumu. No 63 dzīvokļiem tika aizņemti 53. Mājas īpašnieks griezās pie Ļeņingradas rajona prokurora ar lūgumu sankcionēt izlikšanu no patvarīgi ieņemtajām telpām. Materiālu pārbaudes laikā 10 dzīvokļi, kā jau tika minēts, tika atbrīvoti labprātīgi, speciāli izveidotā komisija atrada par iespējamu 18 ģimenēm iedot citu dzīvojamo telpu. Prokurors sankcionēja 34 ģimeņu izlikšanu. Uzskatu, ka visas šīs sankcijas tika dotas pamatoti. Sankciju likumību pārbaudīja Rīgas pilsētas prokuratūra un republikas prokuratūra un pārkāpumus neatklāja. Gribu uzsvērt, ka to personu vidū, kas patvarīgi iegāja šajās dzīvojamās telpās, bija ļoti daudz tādu, kam nebija nekāda pamata uzņemšanai rindā. Ir daudz tādu piemēru. Attiecībā uz tiem pirmām kārtām tika dota prokurora sankcija. Reizē ar to es uzskatu, ka šādas darbības - organizējot masveidīgu jaunuzceltās mājas ieņemšanu - nav saistāmas ar principiem, pēc kādiem mēs gribam veidot tiesisku valsti, jo tās ir pretlikumiskas. Kā jūs zināt, iepriekšējā sasaukuma sesijā pieņemtais Dzīvokļu kodekss nav novecojis dokuments. Tas ir pieņemts 80.gados. Kodeksa 113.pants konkrēti paredz, ka personas, kas ieņem dzīvojamo platību patvarīgi, ir izliekamas bez citas dzīvojamās platības ierādīšanas. Šajā gadījumā, ievērojot īpašos apstākļus, daudziem tika šī platība ierādīta. Bez tam starp šīm personām, kuru izlikšana no dzīvojamām telpām tika sankcionēta, bija arī tādas, - viņu uzvārdus es šodien konkrēti nenosaukšu, tādēļ ka ir pagājis zināms laiks un šiem cilvēkiem ir bijuši savi pārdzīvojumi, - kam pēc būtības nav pat tiesību stāties rindā. Ir personas, kas nodzīvojušas Rīgā mazāk par 5 gadiem, ir studente, kuras vīrs dzīvo kopā ar vecākiem labiekārtotā trīsistabu dzīvoklī 45 kvadrātmetru platībā, bet kura uzskata, ka jauno ģimeni vajag šādā veidā atdalīt. Šo personu starpā bija vairākkārt tiesātais sevišķi bīstamais recidīvists Sadovskis, kurš arī pievienojās šai grupai un, saņemot brīdinājumu par izlikšanu, draudēja uzspridzināt visu māju ar gāzi. Tādēļ arī gāze tika nekavējoties atslēgta. Daži masu informācijas līdzekļi to uztvēra un izplatīja kā kārtējo varas orgānu ļaunprātību, kas šādi piespiežot šos nevainīgi cietušos cilvēkus. Tātad šis jautājums nav tik viennozīmīgs, kā tas tika traktēts masu informācijas līdzekļos, republikas presē, televīzijā. Šā gada 4.maijā tiesu izpildītāji nozīmēja izlikšanu no četriem dzīvokļiem, izlikšana notika pakāpeniski. Šajā dienā Latvijas Valsts universitātes un Politehniskā institūta studenti organizēja protesta akciju pret tiesu izpildītāju likumīgajām darbībām. Uzsveru - likumīgajām darbībām. Neskatoties uz to, iepriekšējā dienā masu informācijas līdzekļos atkal tika paziņots, ka notiks nelikumīga izlikšana. 49 studenti ieņēma Tereškovas ielas 25.mājas kāpņu telpas, apsēdās uz kāpnēm un kategoriski atteicās ielaist mājā tiesu izpildītājus un milicijas darbiniekus. Uz vairākkārtējiem brīdinājumiem, kas tika izdarīti gan personiski, gan ar skaļruņiem, studenti nereaģēja. Milicijas darbinieki bija spiesti aizturēt 49 studentus par nepakļaušanos milicijas darbinieku likumīgajām prasībām. Šo studentu lieta tika izskatīta Ļeņingradas rajona tautas tiesā. Tautas tiesnesis atzina visu šo personu vainu izdarītajā administratīvajā pārkāpumā, bet atrada par iespējamu aprobežoties ar brīdinājumu, nepiemērojot stingrākus administratīvās ietekmēšanas līdzekļus. Es uzskatu, ka šādai jautājuma nostādnei var pievienoties, jo šīs personas zināmā mērā tika maldinātas par īstajiem lietas apstākļiem.

 

Priekšsēdētājs. Paldies. Vai ir jautājumi? Nav. Mēs kā vienmēr pieņemam to zināšanai. Bet acīmredzot šis gadījums ne tāpēc vien tika izvirzīts un mums darīta zināma tik sīka informācija par šo notikumu, lai tikai to pieņemtu zināšanai. Šis notikums piesaistīja sabiedrības uzmanību, un mēs no laika distances varam uz to palūkoties un izdarīt kādus secinājumus. Protams, mēs nedomājam šeit apstrīdēt to, ko konstatējusi prokuratūra, domāju, ka šis jautājums nav debatējams. Bet domāju, ka katram rodas jautājums, kā tad mēs, padomes, izpildkomitejas, Ministru Padome, vadīsim iedzīvotājus? Diez vai varēsim vienmēr pielietot tikai represīvos līdzekļus. Un tāpēc daudz vairāk ir jādomā par to, lai šādas situācijas nerastos un lai šie represīvie līdzekļi, kas ir pielietoti likumīgi, kā mums paskaidroja biedrs Reinieks, nebūtu jāpielieto. Ja jūs klausījāties vai skatījāties PSRS Augstākās Padomes darbu, jūs redzējāt, cik mums grūti klājas tagad, pieņemot likumus gan par darba strīdiem jeb streikiem, gan par attiecīga režīma ieviešanu dzelzceļa transportā vai enerģētikā un tā tālāk. Un arvien vairāk un vairāk mēs nākam pie secinājuma, ka administratīvajiem līdzekļiem būs mazs efekts, ja mēs nedomāsim par pašiem cēloņiem. Es saprotu, ka acīmredzot arī mēs PSRS Augstākajā Padomē lemsim par to, lai sfērās, no kurām atkarīgas Savienības un visu republiku iespējas tālāk normāli attīstīties (enerģētika, kurināmais, dzelzceļa transports), kārtību nodrošinot administratīvos vai pat represīvos pasākumus veiktu tikai ļoti ierobežotos apjomos. Vēl vairāk mums ir jāpadomā par to, lai tie nekur nebūtu jāpielieto. Bet tas ir atkarīgs pirmām kārtām no tiem, kas organizē šo darbu, tas ir atkarīgs no mums visiem. Un tāpēc, manuprāt, lai šis notikums Tereškovas ielā, par kuru daudz tika diskutēts, uzvedina visus uz pārdomām, kas saistīti gan ar likumdošanu, gan ar izpildvaru un šīs izpildvaras realizāciju. Pašam galvenajam visur un vienmēr ir jābūt taisnīguma principam. Ja tas visur un vienmēr tiks ievērots, tad arī tādu incidentu un pārpratumu būs mazāk.

Es izmantoju jūsu laiku, jo neviens negrib izteikties.

Tagad par lēmumu. Tātad mēs pieņemam zināšanai biedra Krola un biedra Reinieka ziņojumus un vēršam republikas tautas deputātu padomju uzmanību uz taisnīguma nodrošināšanu un likumības ievērošanu, jo taisnīgums no likumības nav atdalāms dzīvojamās platības sadalē, pilsoņu iemitināšanā dzīvokļos un izlikšanā no nelikumīgi aizņemtajiem dzīvokļiem.

Jūsu izskatīšanai tiek piedāvāts arī tāds punkts, bet, manuprāt, tas pašreiz jau tiek darīts vairumā izpildkomiteju: “Lai nodrošinātu sociālo taisnīgumu un atklātumu, ieteikt Latvijas PSR pilsētu un rajonu tautas deputātu padomēm izveidot no padomes deputātiem, sabiedrisko organizāciju, darba kolektīvu pārstāvjiem un pilsoņiem dzīvokļu jautājumu pastāvīgās komisijas.” Šīs komisijas ir, bet acīmredzot projekta autori ir domājuši, ka dažbrīd šīs komisijas ir nepilnīgas, ka tur vairāk vajadzīgi sabiedrības pārstāvji, ne tikai deputāti. Kā jūs domājat? (Runas zālē.) Sakiet, lūdzu, skaļāk. Tas viss ir izpildkomitejās. Un ceturtais punkts, tas tagad būs trešais: “Latvijas PSR prokuroram pastiprināt uzraudzību pār dzīvokļu likumdošanas izpildi republikā.”

Kādi ir iebildumi pret šo lēmumu? Pieņemam? Nav iebildumu? Tā kā nav iebildumu, netērēsim laiku balsošanai. Neviens neuzstāj, ka jābalso?

 

Priekšsēdētājs. Vēlreiz tribīnē lūgsim prokurora pirmo vietnieku Andri Reinieku atbildes sniegšanai uz deputātu grupas pieprasījumu sakarā ar streikiem dažās rūpnīcās un organizācijās 1989.gada 28.aprīlī un 3.maijā.

 

A.Reinieks.

Godājamie biedri deputāti! Izpildot Latvijas PSR Augstākās Padomes šā gada 6.maija lēmumu par deputātu grupas pieprasījumu sakarā ar streikiem dažās rūpnīcās un organizācijās, republikas prokuratūra un tai pakļautās struktūrvienības kopā ar Baltijas transporta prokuratūru organizēja pieprasījumā veikto faktu pārbaudi Rīgas uzņēmumos un organizācijās. Šo pārbaužu gaitā saņemti paskaidrojumi no saimnieciskiem vadītājiem, mītiņu un streiku dalībniekiem, sabiedrisko un sabiedriski politisko organizāciju, tai skaitā interfrontes, vadītājiem. Vienlaicīgi tika izskatīti arī kolektīvi iesniegumi, atsevišķu pilsoņu vēstules, kas šajā pārbaudes laikā saņemtas prokuratūrā un kurās tika pausts arī pretējais viedoklis par šiem streikiem un to organizētāju iespējamu atbildību. Uzskatu par nepieciešamu paziņot, ka republikas prokuratūra un tās vadība pilnībā atbalsta Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās Komitejas 26.aprīļa biroja un Latvijas PSR Augstākās Padomes 6.maija lēmumus, kuros ir dots principiāls politisks vērtējums streikiem un darbībām, kas saistītas ar to organizēšanu. Mēs uzskatām, ka streiki kā sociāli politisko, ekonomisko un vēl jo vairāk starpnacionālo problēmu risināšanas līdzeklis mūsu sabiedrībā nav pieņemams. Šādas darbības negatīvi ietekmē strādājošo noskaņojumu, dezorganizē ražošanas procesu, bet starpnacionālo attiecību laukā izraisa, gluži otrādi, šo attiecību saspīlējumu, tātad gluži pretēju efektu. Būtībā mēs gandrīz vai liekam vienlīdzības zīmi starp aicinājumiem organizēt streikus un aicinājumiem sagrābt svešus dzīvokļus. Mūsuprāt, tās ir ogas no viena krūma. Tajā pašā laikā es uzskatu, ka deputātu grupas pieprasījumā izteiktajiem vēlējumiem, kuru būtība ir dažāda satura kriminālo, administratīvo vai materiālo piespiedu līdzekļu piemērošana pret streiku organizētājiem un dalībniekiem, pašreiz nav juridiska pamata. Atļaujiet pāriet pie faktiem. Deputātu grupas pieprasījumā ir runa par streikiem 28.aprīlī un 3.maijā. Izdarītajā pārbaudē noskaidrots, ka interfrontes organizētajā mītiņā 21.aprīlī, kas bija sankcionēts likumā paredzētajā kārtībā, tiešām izskanēja aicinājumi 28.aprīlī uzsākt brīdinājuma streikus Rīgas uzņēmumos, ja netiks izpildītas šajā mītiņā noteiktās prasības. Noskaidrots, ka 3.maijā streiki vispār nenotika, bet 28.aprīlī streiks faktiski notika tikai Rīgas jūras tirdzniecības ostas kolektīvā. Tiesa, abās šajās dienās vairākos Rīgas uzņēmumos, tai skaitā “Radiotehnikā”, “Komutatorā”, rūpniecisko robotu rūpnīcā un vēl dažos uzņēmumos, notika īslaicīgi, līdz vienai stundai, mītiņi, tie nenodarīja materiālos zaudējumus tautas saimniecībai. Kas attiecas uz jūras tirdzniecības ostu, tad šeit notikumi risinājās mazliet citādi. No 23. līdz 26.aprīlim ostas struktūrvienībās notika darba kolektīvu kopsapulces un visas ostas darba kolektīva padomes sanāksme, kur apsprieda politisko stāvokli republikā. Šajās sapulcēs piedalījās un uzstājās arī interfrontes pārstāvji, absolūti visu šo sapulču dalībnieki, kas sniedza mums savus rakstiskos paskaidrojumus, norādīja, ka tieši šajās sapulcēs minēto biedru uzstāšanās aprobežojās ar politiskās situācijas izskaidrošanu. 27.aprīlī ostas darba kolektīva padome pieņēma lēmumu streiku nerīkot, bet 3.maijā sarīkot mītiņu, uz kuru uzaicināt republikas vadītājus. Tomēr 3. iekraušanas un izkraušanas kompleksa kolektīvs šim lēmumam nepakļāvās un 28.aprīļa naktī pasludināja streiku. Pulksten 13.00 streikam pievienojās citas ostas struktūrvienības. Streiks turpinājās līdz pulksten 16.00, kad darbs tika atsākts. Streika dienā ostā atradās 10 kuģi un divi kuģi, tai skaitā ārzemju, ar graudiem. Tomēr, neskatoties uz darba pārtraukumu, visas iekraušanas un izkraušanas operācijas, kuru normatīvi ir lielāki par streika noteikto laiku, tika veiktas šo normatīvu robežās. Tādēļ ne materiālas, ne kādas citas pretenzijas no kuģu īpašniekiem netika saņemtas. 3.maijā pulksten 15.00 ostas teritorijā notika mītiņš, kurā piedalījās arī vairāku citu Rīgas uzņēmumu pārstāvji un delegācijas, kas vēlējās tikties ar Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās Komitejas pirmo sekretāru biedru Vagri, kurš uzstājās šai mītiņā. Ostas administrācija pieņēma lēmumu ļaut šīm delegācijām piedalīties mītiņā, likumā noteiktajā kārtībā iesniedzot delegātu sarakstus, nozīmējot grupu vecākos un tā tālāk. Deputātu pieprasījumā ir punkts par to, kā atsevišķas personas varēja iekļūt ostas teritorijā, kas ir stingra režīma teritorija. Gribu atzīmēt, ka nav absolūti slēgtas teritorijas, kurā neviens nevar iekļūt. Iekļūt var arī atompoligonā, iepriekšējās izmeklēšanas izolatorā, kolonijā un tā tālāk, ne tikai ostā. Runa ir par to, vai tika ievērota noteiktā kārtība. Pastāv šā gada 18.janvārī izdotā pavēle nr. 15-k, kurā noteikts, ka svešu personu iekļūšana ostas teritorijā ir iespējama ar ostas priekšnieka, viņa vietnieku vai galvenā dispečera atļauju, sastādot noteiktos sarakstus un norādot šīs ierašanās mērķi, nozīmējot grupu vecākos. Šīs amatpersonas rīkojās savas kompetences robežās, ievērojot tās prasības, kas noteiktas pavēlē, tātad par noteikumu pārkāpumu mēs runāt nevaram. Sabiedriskās kārtības uzturēšanai tika norīkoti transporta milicijas darbinieki, bet šo mītiņu vai streika laikā nekādi ekscesi nenotika. Tādējādi saskaņā ar pārbaudes rezultātiem un materiāliem es varu šādi atbildēt uz deputātu grupas jautājumiem:

1. Ar 28.aprīļa streiku zaudējumi tautas saimniecībai netika nodarīti. Tas izslēdz iespēju kā iesniegt prasību tiesā, tā arī ierosināt krimināllietu pēc pieprasījumā norādītā 162.panta, kas konkrēti paredz zaudējumu rašanos. Kā jūs zināt, spēkā esošie likumi neparedz iespēju piedzīt neiegūto labumu, ir runa tikai par tiešiem, konkrētiem nodarītajiem zaudējumiem.

2. Streiks tika organizēts pēc ostas vienas struktūrvienības, tas ir, iekraušanas un izkraušanas kompleksa darba kolektīva, iniciatīvas un sapulcē pieņemtā lēmuma.

3. Ostas caurlaižu režīms netika pārkāpts. Lēmumu par tās vai citas personas vai personu grupas ielaišanu ostas teritorijā pieņēma ostas atbildīgās amatpersonas savas kompetences robežās un noteiktajā kārtībā.

4. Nav pamata krimināllietas ierosināšanai pret interfrontes vadītājiem - kā teikts pieprasījumā - par valsts noziegumu un tātad mēģinājumiem graut PSRS ekonomisko, politisko un militāro varenību. Viņu rīcībā šāds nodoms nav konstatēts, jo deputāti zina, ka šeit jākonstatē tieši nodoms izdarīt, panākt šādu galarezultātu.

Gribu vērst jūsu uzmanību, biedri deputāti, uz to, ka streiku tiesiskā novērtējuma pašreiz nav, šādas darbības neregulē neviens likums vai cits normatīvs akts. Pirms dažām dienām, kad tika pieņemts PSRS Augstākās Padomes lēmums, nebija arī konkrētu streiku aizliegumu, turklāt arī šajā jaunajā lēmumā ir īslaicīgs aizliegums, līdz likuma par streikiem pieņemšanai. Tas ir pirmām kārtām. Otrkārt, aizliegums attiecas tikai uz dažām nozarēm. Treškārt, šis aizliegums nenozīmē, ka tam ir atpakaļejošs spēks. Tādēļ es uzskatu, ka līdz attiecīga likuma pieņemšanai šādu negatīvu parādību novēršanai ir jāpielieto politiska rakstura līdzekļi un pasākumi.

 

Priekšsēdētājs. Paldies. Vai ir kādi jautājumi? Nav.

Es ceru, ka vismaz daži no jums ir sekojuši diskusijai, kas notiek PSRS Augstākajā Padomē par šo jautājumu. Jāsaka, ka mēs vēl neesam nonākuši pie secinājuma par dažādām detaļām, kas saistās ar streikiem, ar to kvalifikāciju un tā tālāk. Turpinās diskusija pat par nosaukumu - par darba strīdiem. Mēs arī pašreiz strādājam pie tāda likumprojekta. Domāju, ka arī PSRS Augstākajā Padomē šis likums būs gan visaptverošs, gan arī izsvērts, jo tur pašreiz strādā milzīgs juristu un ieinteresēto cilvēku skaits, lai varētu izstrādāt pēc iespējas labāku likumu. Tādēļ streiki pašlaik ir problēma ne tikai Baltijas republikās. Varbūt tajās problēma ir pat mazāka. Bet, pieņemot zināšanai prokurora biedra Reinieka informāciju, mums tomēr vēlreiz jāgriežas pie uzņēmumu un organizāciju darba kolektīviem ar aicinājumu atteikties no politisko streiku organizēšanas un sarīkošanas, jo politiskos jautājumus var atrisināt tikai politiskiem līdzekļiem. Domāju, ka mūsu likumdošanā jau ir parādījušies šie līdzekļi. Mēs esam pieņēmuši demokrātiskus likumus, kas attiecas uz mītiņiem, piketiem, demonstrācijām un tā tālāk. Un praktiski nevienā reģionā, kur ir sākušies politiskie streiki, tie nav stabilizējuši ne politisko situāciju, ne dažādu tautību iedzīvotāju vienotību. Tāpēc vienlaikus ir jāpadomā par to, lai neradītu situācijas, kas rada streikus. No otras puses, visām sabiedriskajām organizācijām jāsaprot, ka pretrunas ir bijušas un būs. Jāmeklē līdzekļi, lai novērstu šīs pretrunas, bet tie nekādā gadījumā nav streiki. Jo pirmām kārtām cieš strādājošie rūpnīcā vai citur, cieš tie, kuru algas ir zemākas, kuri ir mazāk apgādāti, jo dzīves līmenis krītas. Tātad ir divi punkti. Vai ir kādi iebildumi vai papildinājumi? Nav. Tad pieņemam lēmumu. Kas par to, lai pieņemtu šādu lēmumu, lūdzu pacelt balsošanas kartītes. Lūdzu nolaist. Kas pret? Nav. Kas atturas? Nav. Lēmums pieņemts.

Mums vēl jāizskata jautājums par izmaiņām Latvijas PSR Augstākās Padomes patēriņa preču komisijas sastāvā. Ir priekšlikums atbrīvot deputātu Robertu Misānu no minētās komisijas locekļa pienākumiem sakarā ar to, ka viņš iecelts par Latvijas PSR Valsts rūpniecības komitejas priekšsēdētāju. Vai kāds vēlas izteikties šai sakarā? Nē. Kas par to, lai pieņemtu lēmumu par biedra Roberta Misāna atbrīvošanu no Tautas patēriņa preču komisijas locekļa pienākumiem, lūdzu pacelt balsošanas kartītes. Lūdzu nolaist. Kas pret? Kas atturas? Nav. Lēmums pieņemts.

Biedri Nesaule, vai jūs esat gatavs sniegt ziņojumu?

 

J.Nesaule (Bērzes 187.vēlēšanu apgabals).

Godātie deputāti! Latvijas Sieviešu līga ierosināja šajā Augstākās Padomes sesijā izskatīt jautājumu par Latvijas PSR pastāvīgo iedzīvotāju alternatīvo dienestu. Ar šo priekšlikumu sesijas sākumā jūs tikāt iepazīstināti, un pēc tam šo priekšlikumu atbalstīja PSRS tautas deputāti biedri Peters, Kosteņecka, Bišers. Sesijas darba gaitā vēl ir saņemta virkne analoģisku priekšlikumu no Pļaviņu pilsētas iedzīvotājiem, no Cēsu rajona Jaunpiebalgas un arī dažām citām vietām. Šai sakarā Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija Republikas jauniešu karadienesta komisijas viedoklis ir šāds. Ievērojot to, ka kārtība, kā republikas jaunieši tiek iesaukti karadienestā PSRS Bruņotajos spēkos, kā arī apstākļi, kādos viņiem pašreiz jāveic obligātais karadienests, ir izraisījuši plašu un visai pamatotu satraukumu iedzīvotājos, komisija ir saņēmusi un turpina saņemt daudzu sabiedrisko organizāciju, darba kolektīvu, atsevišķu pilsoņu un pilsoņu grupu iesniegumus un priekšlikumus, kurus ir nepieciešams apkopot un vienpusīgi izvērtēt. Šis darbs ir uzsākts, tiek veikts, un tad, kad tas būs pabeigts, būtu lietderīgi šo jautājumu kopumā vispirms izskatīt Augstākās Padomes Prezidijā. Tādēļ komisija lūdz deputātu atbalstu iekļaut kādas nākamās Augstākās Padomes sesijas darba kārtībā jautājumu par republikas jauniešu karadienestu. Komisija varētu sniegt ziņojumu šajā jautājumā, kā arī izstrādāt un iesniegt attiecīga lēmuma projektu un priekšlikumus par nepieciešamajām izmaiņām pastāvošajā likumdošanā.

 

Priekšsēdētājs. Vai ir kādi jautājumi?

 

A.V.Artmane (Rīgas 100.vēlēšanu apgabals).

Cienījamie biedri deputāti, es arī esmu saņēmusi no Latvijas Sieviešu līgas satraucošus faktus un apliecinājumus tiem. Es nodošu tos Prezidija komisijas rīcībā. Es domāju, ka Sieviešu līga daudzkārt ir izteikusies presē. Es tikai gribu kā sieviete, kā māte, kā cilvēks, kam nav vienaldzīga mūsu jauno cilvēku dzīvība, veselība un arī mūsu dzimtās zemes drošība, pateikt, ka esmu par biedra Nesaules ierosinājumu izskatīt šo jautājumu līdz galam komisijā un izstrādāt priekšlikumus jaunu likumu pieņemšanai par dienestu armijā. Lūdzu jūs atbalstīt to, ka jauniešiem, neatkarīgi no tautības, kas dzīvo šeit, jādod tiesības dienēt Baltijas kara apgabalā. Ja ir kāda speciāla dienesta nozare, kādas Baltijas kara apgabalā nav un kur jaunietis pats ir piekritis dienēt un spējīgs to darīt, tad tā ir viņa paša darīšana. Es tomēr gribu atgādināt, ka nevar piespiest dienēt armijā, ja tas ir pret cilvēku reliģisko pārliecību, psiholoģisko un garīgo struktūru, kas nav piemērota šīs varonības kopšanai. Protams, tas ir diskutējams jautājums. Es saprotu, ka mums nevajag audzināt mīkstpēdiņus, bet tomēr vajadzīga demokrātiska attieksme pret mūsu jaunatni. Jāņem vērā arī tie fakti, kas ir kliedzoši un sāpīgi izteikti šajos dokumentos, kurus es nododu jūsu rīcībā. Es lūdzu komisiju atbalstīt likuma projekta izstrādāšanu par dienestu Baltijas kara apgabalā.

 

Priekšsēdētājs. Vai vēl kāds grib izteikties? Lūdzu, biedri Vilcān.

 

A.Vilcāns (PSRS tautas deputāts).

Es gribētu teikt dažus vārdus kā PSRS Augstākās Padomes Jaunatnes lietu komitejas pārstāvis. Mūsu komiteja pašlaik nodarbojas ar jautājumu par alternatīvo kara dienestu. Tur ir, dabiski, arī grūtības. Mēs pašlaik studējam ārzemju pieredzi šajā jautājumā. Tā kā es jau tagad redzu vairākus momentus, kur republikas kompetence ir nepietiekama, tad komitejas vārdā lūdzu materiālus pēc iespējas drīzāk sagatavot un nodot izskatīšanai PSRS Augstākās Padomes Jaunatnes lietu komitejai un acīmredzot arī Valsts aizsardzības un drošības komitejai.

 

Priekšsēdētājs. Vai vēl kāds vēlas izteikties? Nē.

Godātie deputāti, es domāju, ka mēs visi ļoti apzināmies gan šī stāvokļa sarežģītību, gan arī visas tās pamatotās pretenzijas, kas šai sakarā tiek izteiktas. Bet jo sarežģītāka ir situācija un jautājumi, kas jārisina, jo tiesiskāku ceļu vajag. Un tāpēc ir pareizi, ka komisija uzņēmusies risināt šo jautājumu. Bruņotajiem Spēkiem ir jārespektē tās republikas likumi, kur tie dislocēti. Bruņoto spēku formēšana un citi jautājumi ir Vissavienības kompetence. Bet tas nenozīmē, ka mēs nevaram šajā jautājumā ļoti kompetenti izteikt savas domas un arī iesniegt savus priekšlikumus mūsu sesijas vārdā. Vai līdz ar to šis jautājums tiek izsmelts? Paldies.

Tagad, biedri, atļaujiet nolasīt kritisku vēstuli, kura ir adresēta mums visiem. “Ventspils pilsētas Tautas deputātu padomes paziņojums Latvijas PSR Augstākās Padomes sesijai par ekoloģiskā jautājuma izskatīšanu Latvijas PSR Augstākās Padomes sesijā 1989.gada 29.jūlijā”. Es lasīšu lēnāk, lai var tulkot precīzāk. “Ventspils pilsētas 19.sasaukuma Tautas deputātu padomes 10.sesijā 1989.gada 29.martā tika izskatīts jautājums par ekoloģisko situāciju Ventspils pilsētā un pasākumiem tās uzlabošanai. Ņemot vērā Latvijas PSR Ministru Padomes izveidotās ekoloģiskās ekspertīzes komisijas slēdzienu, deputātu padome griezās pie Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija ar lūgumu, izskatot Latvijas PSR Augstākās Padomes sesijas jautājumu par ekoloģisko situāciju republikā, izskatīt arī jautājumu par ekoloģisko situāciju Ventspilī, izskatīt un atbalstīt Ventspils pilsētas prasību par stipras iedarbības indīgo un toksisko ķīmisko kravu pārvadāšanas pārtraukšanu caur Ventspils ostas rūpnīcu un noteikt konkrētus termiņus. Sesija atzīmē, ka Latvijas PSR Augstākās Padomes deputāti par Ventspils pilsētas 19.sasaukuma Tautas deputātu padomes 10.sesijas lēmumu netika informēti. Ventspils Tautas deputātu padome izsaka protestu pret šādu Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija rīcību un uzskata to par necieņu pret pilsētas Tautas deputātu padomi. Latvijas PSR Augstākās Padomes sesijā, izskatot jautājumu par ekoloģisko situāciju republikā un uzdevumiem tās atveseļošanai, Augstākās Padomes deputātu atbalstītie un pieņemtie priekšlikumi vēlāk publicētajā sesijas lēmumā nebija atrodami. Ventspils pilsētas Tautas deputātu padome šādu “anonīmu cenzūru” novērtē kā demokrātijas rupju pārkāpumu un izsaka protestu pret pilsētas vitālo interešu ignorēšanu. Ventspils pilsētas Tautas deputātu padome atzīmē, ka Latvijas PSR Augstākās Padomes sesijā jautājums par ekoloģisko situāciju republikā tika izskatīts sasteigti un virspusēji. Sesijā netika principiāli apspriests karsto punktu - Ventspils, Olaines, Jūrmalas - ekoloģiskais stāvoklis.

Sesija atzīmē, ka no Ventspils pilsētas Latvijas PSR Augstākajā Padomē ievēlētie deputāti savas pilsētas intereses aizstāvēja neaktīvi, bet biedri Berdņiks, Sedihs, Paršuto savā deputātu darbības laikā nav izrādījuši rūpes un izpratni par savu vēlētāju likteni. Pilsētas padomes deputāti pieprasa Latvijas PSR Augstākās Padomes deputātiem, nosakot Latvijas PSR tautas deputātu pārstāvniecību no teritorijas, ņemt vērā Ventspils pilsētas ekonomisko, ģeogrāfisko stāvokli un sarežģīto ekoloģisko situāciju un noteikt papildus divas deputātu vietas no Ventspils pilsētas. Ventspils pilsētas Tautas deputātu padome atkārtoti griežas pie Latvijas PSR Augstākās Padomes ar prasību nekavējoties izskatīt jautājumu par ekoloģiskās un sevišķi drošības situācijas uzlabošanu Ventspilī.”

Acīmredzot attiecībā uz jautājumu par deputātu vietām mēs esam, vienam balsojot pret un vienam atturoties, izteikuši savu attieksmi, tā ir izsvērta gan mūsu diskusijās, gan mūsu intuīcijā, gan aprēķinos. Tāpat mēs esam vienojušies par tiešām, vispārējām un vienlīdzīgām vēlēšanām, par cenziem, par armijas piedalīšanos vēlēšanās. Tāpēc es domāju, ka būtu pavisam nepareizi, ja mēs sāktu šo jautājumu apspriest no gala. Bet attiecībā uz pārējiem momentiem varbūt mums tomēr paškritiski būtu jāpasaka, ka sakarā ar ekoloģiju mēs varam nenoraidīt turpmāko jautājuma risinājumu. Biedrs Bresis ir gatavs atbildēt uz nākošo jautājumu, kuru es nolasīšu. Un varbūt arī pieskarsies tiem daudzsološajiem apgalvojumiem, ko izteica biedrs Gusevs, kurš bija pie mums sesijā. Nav iebildumu? Nav. Tad es nolasīšu Dobeles deputātu grupas iesniegumu. Pie tam, godātie deputāti, es vēlreiz saku, ka mēs savu darbību mēģināsim tagad pēdējos mēnešos ievirzīt parlamentārā gultnē. Mums rodas daudz jautājumu. Negaidiet sesiju. Jums ir visas tiesības iesniegt jautājumu un pieprasīt atbildi no jebkura valsts varas vai pārvaldes orgāna, no to vadītājiem vai darbiniekiem, un pēc tam rīkoties. Ja vajag, var sasaukt deputātu komisiju, kas izskatīs šo jautājumu un nāks sesijā ar saviem vērtējumiem. Lai neiznāk tā, ka mēs sesijā daudz ko iesākam, bet tad mēnešiem gaidām atbildi. Tātad: “Dobeles rajonā ir izveidotas 70 zemnieku saimniecības. Tas nav maz. Patīkams fakts. Lai varētu uzsākt lauksaimniecisko ražošanu, tam nepieciešami kredīti, tehnika, celtniecības materiāli. Ko republikas vadība veic, lai atbilstoši izsludinātajai zemnieku saimniecību attīstībai nodrošinātu tās ar nepieciešamajiem finansiālajiem un materiālajiem resursiem? Pašreiz zemnieku rīcībā esošie resursi ir vairāk nekā nepietiekami. Netiek pildīti arī iepriekš dotie solījumi par zemnieku sētu celtniecību ar Celtniecības ministrijas spēkiem, par ko solīja biedrs Lancers savā priekšvēlēšanu programmā.” Biedru Lanceru neievēlēja, tāpēc programmu diez vai vajag atcerēties, bet tas nav tas būtiskākais, tas nav galvenais. “Lūdzam dot atbildi uz Latvijas Komunistiskās partijas CK 17.plēnumā šā gada 10.augustā deputāta Andra Aboma izteikto kritiku par republikā saražoto būvmateriālu apjomu un sadali starp nozarēm. Tāpat lūdzam izskatīt iespēju būvmateriālu resursus pārdalīt no valsts tirdzniecības fondiem par labu zemnieku saimniecībām. Deputāti Avots, Aboms, Freibergs, Gašpuite, Jeļinska, Nesaule, Pelcis.”

Vārds atbildei Latvijas PSR Ministru Padomes priekšsēdētājam deputātam Vilnim Edvīnam Bresim.

 

V.E.Bresis. Cienījamie deputāti, kā jau biedrs Gorbunovs teica, zemnieku kustība mūsu republikā vēršas plašumā, un tas jānovērtē kā pozitīvs fakts, kā mūsu jaunās ekonomiskās, jaunās saimniekošanas politikas reāls iemiesojums. Gribu teikt, ka republikas valdība, Agrokomiteja un citi republikas valdības formējumi veic zināmus pasākumus, lai atbalstītu šo zemnieku kustību. Kā jūs zināt, tiek pārdota tehnika, celtniecības materiāli uz tādiem pašiem atvieglotiem noteikumiem, kā to darām kolhoziem un padomju saimniecībām. Valdība šogad varēja izdalīt kopsummā apmēram 3 miljonus neatmaksājamu pabalstu jaunajiem zemniekiem. Tika piešķirtas ārpus rindas 500 vieglās automašīnas. Pārdoti vairāk nekā 150 tūkstoši kubikmetru būvbaļķu un tā tālāk. Tomēr es gribu teikt, ka caurmērā zemnieku kustības attīstība tomēr apsteidz mūsu praktiskās, reālās iespējas. Bet domāju, ka būtu nepareizi pieņemt tos priekšlikumus, kuri šodien izskanēja, ka vajadzētu zināmā mērā organizatoriski ierosināt šo jauno zemnieku kustības attīstību. Man liekas, ka tas nav vajadzīgs. Taisni otrādi, mums ir jāmeklē papildu pasākumi, lai mēs varētu šo jauno zemnieku kustību materiāli atbalstīt. Kā jūs zināt, šai sakarībā republikas valdība ir izstrādājusi vairākus pasākumus. Nesen presē tika publicēts lēmuma projekts par zemnieku kustības atbalstīšanas pasākumiem 1990. un turpmākajos gados. Pašreiz mēs strādājam pie šī lēmuma pēdējā varianta, meklējam visus papildu resursus, kurus varētu tuvāko gadu laikā novirzīt zemnieku kustības attīstībai. Vēl tikai dažus vārdus. Bez šaubām, mēs varam sadalīt to, ko esam saražojuši, un tāpēc nākamajā sesijā, kad izskatīsim nākamā gada attīstības plāna projektu, domāju, ka mēs ļoti sīki deputātiem ziņosim par tiem pasākumiem, kurus varam veikt saimnieciskā plaknē, lai attīstītu lauku prioritāti un tās sastāvdaļu - zemnieku kustību. Tā kā šeit bija jautājums tieši par celtniecības materiāliem, tad gribu teikt, ka pašreiz mēs kopā ar Agrokomiteju pie šī jautājuma strādājam. Esam panākuši vienošanos, ka ar tādiem materiāliem kā dzelzsbetons un gāzbetons praktiski tiks nodrošinātas lauku celtniecības vajadzības. Diemžēl saglabāsies ķieģeļu, šīfera un dažu citu būvmateriālu deficīts. Domāju, ka mums ir jāpārdala par labu zemnieku saimniecībām mūsu tirgus fondi. Ir tāds priekšlikums, kuru mēs nākamajā sesijā izteiksim, ka aptuveni līdz 80 procentiem tirgus fondu ir jānovirza lauku zemnieku saimniecību celtniecībai. Vēl acīmredzot būtu lietderīgi mobilizēt celtniecības materiālus gan no valsts celtniecības sektora, gan arī no pašu lauku celtniecības sektora. Tas nebūtu daudz, teiksim, divu trīs procentu robežās, no kuriem atkal vienu savukārt novirzīt individuālajiem celtniekiem laukos. Un varbūt pat to realizēt pa diviem ceļiem: tradicionālais ceļš - ar patērētāju biedrību savienības starpniecību; otrs ceļš - uzliekot attiecīgus plānus lauku celtnieku organizācijām, lai zemnieki varētu pasūtīt tieši šai organizācijai gan materiālus, gan arī celtniecības pakalpojumus. Domāju, ka mums vajadzēs pārskatīt proporcijas starp pilsētu celtniecības sociālo objektu apjomiem un lauku celtniecības apjomiem. Piemēram, man ir priekšlikums aptuveni 8 miljonus rubļu no pilsētu celtniecības apjoma novirzīt tieši uz lauku sociālajiem objektiem, uz šīm zemnieku saimniecībām. Nākamajā reizē, kad tiksimies, izskatīsim mūsu republikas sociālās un ekonomiskās attīstības plānu 1990.gadam, mēs vēl sīkāk informēsim par šo problēmu attīstību mūsu republikā.

 

Priekšsēdētājs. Vai ir kādi jautājumi? Lūdzu, biedri Eizāns.

 

A.Eizāns. Biedri Bresi, man ir jautājums attiecībā uz Ventspili. Mani šobrīd interesē tieši valūtas atskaitījumi Ventspilij. Lieta ir tāda, ka nauda, kas bija iedota Ventspilij, atkal tika ar republikas vadības ziņu izlietota ne jau Ventspils vajadzībām. Es ceru, ka šī summa atgriezīsies. Otrs moments. Nākošos valūtas atskaitījumus, ar kuriem Ministru Padome un Valsts plāna komiteja ir minimāli palīdzējusi Ventspils vadībai, šobrīd Maskavā jau tiek plānots nodot republikas rīcībā. Kā jūs varat to izskaidrot un kad tomēr Ventspils dabūs to, kas tai pienākas?

 

V.E.Bresis. Pirmkārt, biedri Eizān, man nav zināms, cik daudz valūtas Ventspils ir iedevusi Rīgai vai Latvijai. Es neesmu paņēmis no Ventspils nevienu kapeiku, nevienu dolāru, tā būtu pareizāk šajā gadījumā. Gluži otrādi, mums bija vienošanās ar biedru Lembergu, izpildkomitejas priekšsēdētāju, ka no tās valūtas, kuru viņš ieguva, pārdodot minerālmēslus, daļu viņš ziedos mūsu kopējam altārim, tas ir, mūsu būvmateriālu industrijas attīstībai. Un vairāk nevienu dolāru mēs ņēmuši neesam. Tā ir. Varbūt jums ir kādi citi dati. Man to nav. Tālāk, ja ir jautājums par valūtas atskaitījumiem. Es zinu, ka ventspilnieki man pārmet, ka es negāju ar PSRS valdību uz kompromisu, kad mums piedāvāja līdz pusprocentam atskaitījumu par naftas darījumiem caur Ventspils ostu. Es, piemēram, domāju, ka pusprocents atskaitījumu ir par maz mūsu republikai. Bet tie apmierināja pašu Ventspils pilsētu. Tas ir aptuveni astoņi vai deviņi miljoni valūtas rubļu. Ja tos dalītu aptuveni uz pusēm - rūpnīcām un pilsētai, bez šaubām, pilsētai kā tādai it kā pietiktu. Bet es domāju, ka jūras osta nav Ventspils personiskā lieta. Tas ir mūsu nacionālās bagātības jautājums, tā ir tautas bagātība. Tāpēc es domāju, ka piekrist šādiem pusprocenta atskaitījumiem būtu nesaimnieciski. Jo piekrizdami mēs varbūt būtu šo jautājumu daļēji atrisinājuši, bet nocirtuši ceļu risinājumam turpmākajā periodā. Un man liekas, ka mums vēlreiz - un to mēs noteikti darīsim - būs jāatgriežas pie šī jautājuma risināšanas, jānosaka šo atskaitījumu lielums. Normāls, mums pieņemams apjoms būtu ne mazāk kā viens līdz trīs procenti, kā tas ir visā pasaulē. Par pusprocentu darījumu mēs varam noslēgt jebkurā situācijā, bet tas mūs neapmierina. Ja mēs saņemtu virs viena procenta vai vismaz vienu procentu atskaitījumu, tad vēlreiz pasvītroju, ka tā ir visas republikas lieta. Naftu un ķimikālijas mēs tāpat transportējam caur mūsu teritoriju. Mums šī valūta arī būtu jāsadala tā, ka, teiksim, 30 procenti paliktu iestādēm, kas atrodas Ventspilī un nodarbojas ar to, 30 procenti varētu palikt pilsētai un 30 procentus vajadzētu atstāt republikā mūsu kopējām interesēm veselības aizsardzības, kultūras, būvmateriālu ražošanas attīstībai, arī lauku prioritātes nodrošināšanai un tā tālāk. Man liekas, ka tas būtu taisnīgi. Mēs pie šī jautājuma atgriezīsimies, kad būsim panākuši vienošanos ar PSRS valdību, tad varēšu jūs informēt.

 

Priekšsēdētājs. Paldies. Vēl viens jautājums.

 

J.Blūms. Man ir jautājums biedram Bresim. Kā jūs iedomājaties zemnieku saimniecību bez traktora, vai arī kur domājat ņemt traktorus, lai vismaz katram pa vienam iedotu? Un, ja mums tādas iespējas nav, vai mums ir tiesības tomēr aicināt veidot zemnieku saimniecības?

 

V.E.Bresis. Man šķiet, ka es uz šo jautājumu jau atbildēju. Tas būtu neprāts, ja mēs, sākot tādu jaunu lietu, mēģināsim kaut kādā veidā administratīvi to ierobežot. Un, cienījamie kolhozu priekšsēdētāji, es jūs lūdzu padomāt par tādu lietu. Sakiet, vai tad Latvijas zeme, veidojoties zemnieku saimniecībām, ir kļuvusi divreiz lielāka? Vakar tie paši traktori apkalpoja mūsu laukus, pļavas, tīrumus. Šodien, kad mēs sākam veidot zemnieku saimniecības, mums viss ir kļuvis deficīts. Tad varbūt dalīsimies, palīdzēsim šiem zemniekiem, veidosim kooperatīvus, palīdzēsim nomāt viņiem šos traktorus. Nevar taču domāt, ka mēs uz vienas zemes simtprocentīgi apgādāsim kolhozus un vēl 100 procentus varēsim dot zemniekiem. Te ir jāpadomā par saprātīgu proporciju. Tas ir pirmais. Un otrais. Cienījamie biedri, es vēlreiz gribu teikt, ka mēs veicam pasākumus, lai papildus iegūtu traktorus. Mēs ieguldīsim Ļipeckas rūpnīcas attīstībā savus līdzekļus, lai tos iegūtu. Domāsim arī par to, lai sāktu nelielu traktoru ražošanu mūsu republikā. Bet es vēlreiz gribu atgādināt, ka ir jādara viss, lai sabalansētu kolhozu, padomju saimniecību un zemnieku saimniecību attīstību. Es vēlreiz gribu atgādināt, ka mēs varam sadalīt šobrīd tikai to, kas mums ir, bet to, kā mums nav, sadalīt mēs nevaram.

 

Priekšsēdētājs. Paldies. Piedodiet, godājamie deputāti, bet vai mēs nepārvērtīsim sesiju par preses konferenci? Nu tad, lūdzu, nāciet vismaz pie mikrofona.

 

G.Zemrībo. Es nealkstu pēc preses konferences.

 

Priekšsēdētājs. Bet jūs jau trešo reizi esat tribīnē.

 

G.Zemrībo. Jā, ko lai dara. Iepriekšējā sesijā es uzdevu jautājumu biedram Gusevam. Tagad mūsu sesijā biedrs Gusevs nepiedalās. Mēs vienīgi zinām no preses, ka viņš ir saņēmis rājienu pa partijas kontroles līniju. Bet, tā kā biedra Guseva nav, bet ir mūsu Ministru kabineta priekšsēdētājs, es gribu uzdot biedram Bresim jautājumu: toreiz uz manu jautājumu biedrs Gusevs atbildēja, ka pēc dažām dienām, nākamajā nedēļā pēc mūsu sesijas notiks bezprecedenta gadījums, ka PSRS Ministru Padome un mūsu Ministru Padome pieņems kopēju lēmumu jautājumā par Ventspili. Tā kā biedra Guseva nav, es gribu zināt no biedra Breša, vai šāda sēde ir notikusi, jo informācijas par to mums nav.

 

Priekšsēdētājs. Varbūt vajadzētu atbildēt uz ventspilnieku pamatoto kritiku par ekoloģisko situāciju, nepārvēršot mūsu sesijas darbu par preses konferenci. Mums praktiski ir trīs četri “karstie” punkti, mēs ļoti labi zinām, ka tur nav 100 pasākumu. Mēs zinām, kāda ir galvenā Slokas problēma, vai tā ir pavirzījusies uz priekšu vai nav, vai Olaines galvenā problēma ir pavirzījusies uz priekšu. Varbūt biedram Misurkinam ir dati īsai informācijai gan deputātiem, gan republikas sabiedrībai. Tikai lai neiznāk tā, ka mēs pēc mēneša atkal sāksim visu no gala. Lūdzu, biedri Misurkin.

Vārds Latvijas PSR Ministru Padomes priekšsēdētāja pirmajam vietniekam Oļegam Misurkinam.

 

O.Misurkins. Darbu un lēmumu par Ventspili saraksta saskaņošanas process patiešām noris sarežģīti. Bija domāts, kā jūs šeit agrāk dzirdējāt, ka būs kopīgs lēmums. Gala rezultātā nonāca pie secinājuma, ka būs N.Rižkova rīkojums. Pamatpasākumu saraksts, piedaloties arī Ventspils pilsētas valdībai, principā ir apspriests un saskaņots. Ir palikuši divi jautājumi. Man pirmdien ir jātiekas ar biedru Gusevu un jāapspriež jautājums par PSRS Valsts transporta celtniecības ministrijas atteikumu būt par ģenerālo darbuzņēmēju.

Un otrs jautājums, par kuru jau runāja biedrs Bresis, - nesaskaņotie procentuālie atskaitījumi no naftas produktu un ķīmisko kravu pārkraušanas. Šis jautājums tika izlemts kopumā visai valstij un prioritāti Ventspilij neviens netaisās noteikt. Bet tomēr, neskatoties uz to, es šo jautājumu - izveidot valūtas fondu 60 miljonu robežās - izvirzīju biedram Voroņinam, kurš aizstāja biedru Rižkovu viņa atvaļinājuma laikā.

Kas attiecas uz Ventspili, tad tur ir daudz nopietnu jautājumu un problēmu, bet par to jau šodien te runāja, es vairs tās neminēšu. Darbu apjoms ir liels, daļa jautājumu jāprecizē un jāsaskaņo ar jauno Agroķīmisko komiteju, bijušo Minerālmēslu ministriju. Kāds dokuments šai sakarā parādīsies, to redzēsim tuvākajās desmit dienās.

 

Priekšsēdētājs. Sakiet, lūdzu, kā ir ar Sloku? Šodien mēs saņēmām no Baltkrievijas tādu laipnu vēstuli un nav zināms, kā mēs kārtosim turpmāk savas līgumattiecības. Tā kā mēs atteicāmies no Baltkrievijas celulozes piegādēm, viņi atsakās mūsu celtniekiem turpmāk piegādāt tapetes, tas ir, republika paliks bez tapetēm. Tā es sapratu no viņu vēstules.

 

O.Misurkins. Uz visiem pieprasījumiem gan Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija vārdā, gan Latvijas PSR Ministru Padomes vārdā par celulozes fondu piešķiršanu papīra ražošanai Slokas kombinātam 50 līdz 60 tonnu apjomā saņemta kategoriska noraidoša atbilde. Vienīgi patlaban saskaņots jautājums par to, lai šeit, Latvijā, oktobra beigās noorganizētu tikšanos ar progresīviem somu, zviedru un padomju zinātniekiem. Mežrūpniecības ministrija uzskata, ka Jūrmalā ir iespējams organizēt celulozes ražošanu ekoloģiski tīrā variantā. Mūsu zinātnieki ir noskaņoti pesimistiski. Šāda tikšanās notiks 31.oktobrī. Kas attiecas uz darbu, sākot ar 1.janvāri, jautājums pagaidām vēl nav izlemts.

 

Priekšsēdētājs. Varbūt norunāsim tā, ka katrā sesijā mēs vēlētos dzirdēt informāciju par katru karsto punktu - kā virzās uz priekšu mūsu nolemtais. Par Sloku pagaidām paliek spēkā Jūrmalas pilsētas izpildkomitejas lēmums, tā es saprotu.

Ir jāinformē par to, kādi mums ir rezultāti. Un visiem ir jāzina, kādus zaudējumus mēs cietīsim. Acīmredzot tur nav citas izejas.

Vai ir vēl jautājumi? Lūdzu, biedri Blažēvič.

 

J.Blažēvičs. Man ir jautājums Augstākās Padomes priekšsēdētājam. Visbīstamākā ir amonjaka cisternu atrašanās Ventspils pilsētā. Par to neviens nešaubās. Pagājušajā reizē mēs diskutējām par eksporta slēgšanu. Vai republikas Augstākā Padome ir gatava slēgt amonjaka eksportu caur Ventspili, ja Maskavas ierēdņi neizpildīs savus solījumus? Un kāds būs šīs slēgšanas mehānisms?

 

Priekšsēdētājs. Jūs man uzdevāt ļoti sarežģītus jautājumus. Domāju, ka šajā sarežģītajā situācijā mēs kopā ar Ministru Padomi un kopā ar jums tomēr varam lēmumu pieņemt. Sesija var pieņemt tādu lēmumu tad, kad tas būs sagatavots. Mums kopā ir jāstrādā. Jūs jūtat, ka paši ventspilnieki arī aktīvi strādā, tas viņiem dara godu. Kas attiecas par valūtu, tad es arī gribētu atbalstīt biedru Bresi, ka šeit acīmredzot ir vairāk jāatskaita republikai. Un ne jau republikai simboliski, bet Ludzas, Rēzeknes, Jēkabpils, Stučkas, Rīgas, Tukuma rajonam, visiem rajoniem, caur kuriem notiek transportēšana un kuri atrodas vienlīdz bīstamā situācijā. Valūta nav vajadzīga tāpēc, lai nopirktu patēriņa preces, bet lai radītu drošību stacijās. Visam, kas attiecas uz avārijas seku likvidēšanu, jābūt gatavam - kontroles un mērījumu ierīcēm un tā tālāk. Vai līdz ar to mūsu diskusija ir izsmelta? Paldies.

Un tagad pēdējais jautājums. Kad mēs turpināsim mūsu sesiju? Kad pulcēsimies uz nākamo sēdi? Uzdevums ir dots, esam izteikuši savu attieksmi, visi jautājumi noformulēti Konstitūcijas labojumos. Atnākot uz pēdējo sēdi, jums tie tiks izsniegti, mēs apspriedām prezidenta statusu un viņa vēlēšanas. Mēs visu presē publicēsim, jūs tiksities ar saviem vēlētājiem. Griezīsimies pie visām sabiedriskajām organizācijām, lai pēc tam vairs nebūtu garu diskusiju. Domāju, ka mums te īpašu problēmu nebūs. Pats galvenais ir tas, kā izlems mūsu iedzīvotāji. Es tā saprotu.

Mēs esam iecerējuši 10.novembri. Kā jūs domājat? Padomājiet trīs minūtes. PSRS Augstākajā Padomē balsošanai mums dod tikai desmit sekundes. Brīnos, ka neviens no deputātiem vēl nav iebildis. Desmit sekundēs ir diezgan pagrūti pieņemt lēmumu, kā balsot. Ja desmit sekundēs poga netiek nospiesta, tad vienkārši balss netiek skaitīta. Vispār šī balsošanas sistēma ir ļoti laba lieta. Tā dod iespēju nopublicēt balsošanas rezultātus, kā kurš deputāts ir balsojis. Kaut gan lēmums par aizklāto vai atklāto balsošanu atkarīgs no pašiem deputātiem. Bet biedram Gorbačovam ir dati par to, kā mēs esam balsojuši. Sesija uzticēja trim uzticības personām darboties pie šīm mašīnām. Vai jūs izdomājāt? (Balsis no zāles.) Ja mēs šodien vienojamies par tik svarīgiem jautājumiem kā apgabalu sadalījums, cenzi, karavīru piedalīšanās vēlēšanās, tad prezidentūras jautājuma izlemšanai, es domāju, ilgu laiku nevajadzēs. Tāpēc droši vien mēs pie reizes izskatīsim jautājumus par plānu un budžetu, vismaz pirmajā lasījumā noteikti. Plāna galvenās proporcijas un visu, kas attiecas uz budžeta formēšanu.

Lūdzu balsot. Kas par to, lai sesijas nākamā sēde notiktu 10.novembrī pulksten 10.00, lūdzu pacelt balsošanas kartītes. Lūdzu nolaist. Kas pret? Nav. Kas atturas? Biedre Artmane nevar būt klāt, tāpēc viņa atturas.

Un tagad vārds sekretariātam nelielam paziņojumam.

 

V.Akmentiņš (Subates 182.vēlēšanu apgabals).

Cienījamie deputāti! Šodien tika strādāts ļoti operatīvi un tika atbildēts uz daudziem jautājumiem. Tomēr palika viens pieprasījums, kurš neguva atbildi. Tas ir pieprasījums par ekoloģijas jautājumu - par Rīgas ūdens apgādes uzņēmuma “Daugava” darbību pašlaik un tālākā perspektīvā. Pieprasījumu parakstījuši deputāti Čurišķis, Maurere-Maurāte un Pūce. Šis jautājums ir ļoti sarežģīts, tas tiks nodots Ministru Padomei. Mums paskaidroja, ka nākamajā sēdē 10.novembrī jūs saņemsiet atbildi. Uz visiem pārējiem pieprasījumiem, kas bija šodien iesniegti, atbildēja Ministru Padomes priekšsēdētājs un citi. Kopumā varu atzīmēt, ka mēs šīs sesijas sagatavošanas posmā esam saņēmuši pāri par 90 iesniegumiem, kurus parakstījuši vairāk nekā 800 mūsu republikas iedzīvotāju. Tātad šajā sesijā piedalījāmies ne tikai mēs, bet arī 800 cilvēku, kas dzīvo mums līdzi. Visi jautājumi nodoti komisijām, ar tiem tiek strādāts.

 

Priekšsēdētājs. Paldies. Tātad mums parādījies jauns pieprasījums? Ir nodots. Vai ir kādi jautājumi? Tikko pie manis pienāca biedrs Vilcāns ar blakus sēdošajiem kolēģiem. Viņi teica, ka neesam izteikuši oficiālu attieksmi pret biedra Šalajeva iesniegumu sesijai. Man likās, ka mēs to noformulējām. (Zālē rosība.)

 

G.Zemrībo. Augstākā Padome pieņēma lēmumu, kurā noteikts, ka Augstākā Padome turpmāk tiks ievēlēta tiešās, vienlīdzīgās un vispārējās vēlēšanās. Es domāju, ka līdz ar to ir dota atbilde arī biedram Šalajevam. Jo viņš liek priekšā veidot atsevišķus, speciālus vēlēšanu apgabalus ražošanas uzņēmumos, nevis pēc vispārējiem principiem.

 

Priekšsēdētājs. Es arī tā sapratu. Vai kādam šai sakarā ir jautājumi? Nē. Tātad mēs sesijas vārdā atbildi arī sniegsim biedram Šalajevam.

Latvijas PSR vienpadsmitā sasaukuma Augstākās Padomes trīspadsmitās sesijas pirmo sēdi paziņoju par slēgtu.

Nākamā sēde, kā mēs norunājām, - 10.novembrī pulksten 10.00.