*/Šeit un turpmāk atzīme, ka sākas teksta tulkojums no krievu valodas; / – atzīme, ka tulkojums beidzas. Šīs sēdes materiālos – Jāņa Britāna tulkojums.

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs.

Priekšsēdētājs: Labrīt! Lūdzu, reģistrēsimies. Rezultāts: 162 deputāti. Izskatām otrās sesijas plenārsēžu darba kārtību 16. un 17. oktobrim. Jums ir izsniegts Augstākās padomes Prezidija projekts, lūdzu, izsakiet savu viedokli par šo projektu. Vārds deputātam Freimanim.

J.Freimanis: Ārlietu komisijas vārdā man būtu lūgums iekļaut šodienas vai rītdienas darba kārtības programmā jautājumu par Augstākās padomes attieksmi pret pēdējo PSRS prezidenta dekrētu par parādi 7.novembrī.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, konkrēti – šodien vai rīt?

J.Freimanis: Varētu būt šodien.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vēl kādi papildinājumi? Nav. Vispirms nobalsosim Augstākās padomes Prezidija priekšlikumu par darba kārtību un pēc tam papildinājumu. Iesniegts viens papildinājums. Lūdzu, reģistrēsimies. Rezultāts: 163. Lūdzu, izsakiet savu attieksmi pret Augstākās padomes Prezidija ierosināto darba kārtību 16. un 17.oktobrim, kuras projekts jums ir izsniegts! Rezultāts: par – 131 balss. Darba kārtības jautājumi, kurus iesniedzis Prezidijs, tiek akceptēti.

Tagad par papildinājumu 16.oktobrim, ko iesniedza Ārlietu komisijas vārdā deputāts Freimanis. Ir jautājumi un citi viedokļi? Vārds deputātam Romašovam.

G.Romašovs: ^*/Es ierosinu mūsu sesijas dienas kārtībā ieslēgt jautājumu par Latvijas Republikas Augstākās padomes Prezidija lēmuma atcelšanu par Augstākās padomes priekšsēdētāja brauciena uz Maskavu neiespējamību sakarā ar to, ka šis lēmums nav likumīgs. Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāju ir ievēlējusi sesija, un tikai sesija var lemt par viņa pilnvarām. Mēs par to nelēmām. Var šo jautājumu izlemt šodien: Augstākās padomes priekšsēdētājam braukt uz Maskavu vai ne. Lūdzu par to nobalsot./

Priekšsēdētājs: Vēl kādi ierosinājumi? Balsosim par katru ierosinājumu atsevišķi kā par papildinājumu darba kārtībai. Pirmais ir deputāta Freimaņa iesniegtais priekšlikums par Augstākās padomes paziņojumu sakarā ar PSRS prezidenta Gorbačova 10.oktobra dekrētu. Lūdzu, izsakiet savu attieksmi par šī jautājuma ieslēgšanu šīsdienas darba kārtībā! Rezultāts: par – 3, pret – 43, atturas – 4. Šis jautājums šodien tiek ieslēgts dienas kārtībā.

Nākamais ir deputāta Romašova priekšlikums, kuru viņš formulē apmēram tādā veidā, ka būtu jāpārskata Augstākās padomes Prezidija lēmums, ko viņš izteica attiecībā uz to, vai piedalīties vai nepiedalīties Augstākās padomes priekšsēdētājam Maskavā sanāksmē, kur izskatīs jautājumu par politisko situāciju valstī un par pāreju uz tirgus ekonomikas attiecībām. Lūdzu, izsakiet savu attieksmi pret šā jautājuma ieslēgšanu šīsdienas dienas kārtībā! Rezultāts: 48 balsis par. No balsojošo skaita vairākuma atbalstu šis priekšlikums negūst, un dienas kārtībā jautājums netiek uzņemts.

Vairāk nekādu priekšlikumu, ierosinājumu un papildinājumu par dienas kārtību nav. Sākam izskatīt mūsu darba kārtību. Likumprojekts par nodokļiem un nodevām Latvijas Republikā. Jūsu zināšanai – ir izteikta vēlēšanās translēt šā jautājuma izskatīšanu pa radio. Radio un preses piedalīšanās ir pilnīgi normāla lieta, un, pēc nolikuma, šeit īpaši mums jābalso nav. Vai nav kādam priekšlikumi par slēgto sēdi? Tādu priekšlikumu nav. Tātad zināšanai – šis jautājums tiek translēts pa radio.

Par likumprojektu par nodokļiem un nodevām Latvijas Republikā referē ekonomikas ministrs Āboltiņa kungs. Ziņojumam laiks 15 minūtes.

J.Āboltiņš, ekonomikas ministrs: Cienījamie deputāti! Patstāvīga nodokļu sistēma ir suverēnas valsts neatņemama sastāvdaļa, tādēļ arī speciālistu grupas jau ilgāku laiku, praktiski visu šo gadu, strādāja pie republikas nodokļu sistēmas. Mēs veidojam to pirmoreiz pēdējos piecdesmit gados, veidojam to priekšā stāvošajai tirgus ekonomikai, tajā pašā laikā veidojam to apstākļos, kad vecās zināšanas ir aizmirstas, bet šodienas zināšanu un prakses šādas nodokļu sistēmas veidošanā praktiski nav. Visi šie nosacījumi ietekmēja gan izstrādes tempus, gan diskusijās izteikto domu spektru no piedāvāto projektu atbalsta līdz pilnīgam noliegumam.

Līdzšinējā sistēma ar dažādiem nosaukumiem kā maksājumu atskaitījumus budžetā slēpa visai drastiskus nodokļus. Piemēram, 1989., 1990.gadā caur Latvijas PSR un PSRS budžetu tika pārdalīti gandrīz 65 procenti republikā ražotā nacionālā ienākuma. Tas nozīmē, ka paši pilsoņi, kā arī ražotāji praktiski savas izmaksas – ko maksāt, ko pirkt, kā attīstīties – lēma visai nosacīti. Jaunā nodokļu sistēma tika veidota ar nolūku pildīt ne tikai budžeta ieņēmumu funkcijas, kā tas bija līdz šim, bet arī tautsaimniecības struktūras izmaiņu mehānismu lomu, tas ir, palīdzēt valdībai un parlamentam risināt nepieciešamās tautsaimniecības izmaiņas, lai celtu ražošanas efektivitāti, pārvietotu ražošanas spēkus uz mazāk attīstītiem reģioniem. Bet par to nedaudz vēlāk, runājot par katru konkrētu nodokli.

Nodokļu sistēmas projekts, kurš jums ir izsniegts, paredz piecpadsmit nodokļus, no kuriem deputātu rīcībā šodien ir trīspadsmit. Sociālais nodoklis, tātad maksājumi jeb nodoklis pensiju nodrošināšanai, jūsu izskatīšanai tiks iesniegts burtiski tuvākajās dienās. Nav šeit tranzīta nodokļa, bet arī šis nodoklis būtiski neietekmē ražotājdarbību. Valdība un projekta autori uzskata, ka iesniegtā pakete dos iespēju izstrādāt ražotājiem savus darbības nosacījumus un arī parlamentam un valdībai rast priekšstatus par iespējamo republikas budžeta lielumu. Divi nodokļi, tas ir, investīciju un uzņēmuma patēriņa nodoklis, ir regulējošie, tas ir, tādi nodokļi, kurus maksā tikai tie, kuri novirzās no parlamenta, tātad, no sabiedrības noteikto vajadzību izpildes.

Piemēram, investīciju nodoklis, autora izpratnē, ir vērsts uz to, lai mēs tuvākajos divos gados pabeigtu iesākto celtniecību, kura uz gada beigām prognozējas kā 1 miljardu 300 miljonu liels nepabeigtās celtniecības apjoms. Šādus celtniecības apjomus mūsu organizācijas līdz šim spēja veikt apmēram divos gados. Tātad visu celtniecības organizāciju divu gadu jaudas mums šodien ir iesaldētas un nedod nekādu atdevi. Tādēļ arī ir uzlikts šis it kā ļoti drastiskais investīciju nodoklis uz visu jaunuzsākto celtniecisko darbību 1991. un 1992.gadā. Tajā pašā laikā šis nodoklis neattiecas uz mašīnparka atjaunošanu un uz citām investīcijām, kas dod relatīvi drīzu atdevi. Mēs uzskatām, ka šāds nodoklis ir vajadzīgs, lai regulētu šo nepabeigto celtniecību. To dara arī ar attiecīgo koeficientu pārbīdīšanu no Rīgas un citām šodien pārslogotām pilsētām uz mazāk attīstītiem reģioniem.

Otrs nodoklis ir uzņēmumu un patēriņa fonda nodoklis, lai tajā periodā, kad mēs veiksim pilnu privatizāciju un akcionēšanu valsts uzņēmumos, izslēgtu šeit pašnoēšanās tendences, kas vairāk vai mazāk pastāv valsts uzņēmumos. Tādēļ ir ieviešams šis nodoklis. Bet es atkārtoju, šiem nodokļiem ir paredzēts ierobežots darbības laiks, un tie ietekmēs tikai tos, kuri nepakļaujas kopējai ietekmei.

Nedaudz par atsevišķiem nodokļiem. Peļņas nodoklis ir tradicionāls pasaules nodokļu objekts, lai stimulētu ražošanu. Mēs esam paredzējuši nelielu nodokļu likmi – 35 procenti, kuru var samazināt, strādājot sabiedriski nepieciešamā virzienā, pildot valsts pasūtījumu, ieviešot jaunu tehniku un tehnoloģijas, veicot atskaitījumus sociālajām vajadzībām un citus jautājumus. Tālāk jūs redzēsiet katrā atsevišķā nodoklī, ka šo procentu ievērojami vēl var samazināt līdz 27,30 procentiem.

Akcijas nodoklis ir veidots ar mērķi izņemt monopolpeļņu no valsts monopolprecēm un ietekmēt arī patēriņa struktūru. Viens no jau iepriekš apspriestajiem jautājumiem, kas izraisīja diskusijas, ir akcijas nodoklis uz naftas produktiem. Tā kā šīs diskusijas bija visai asas, trīs vārdos tomēr gribētu pateikt, ka šodien Latvijas Republika uz vienu iedzīvotāju tērē 1869 kg naftas produktu, kas ievērojami pārsniedz tādu attīstītu Eiropas valsti kā Vāciju (1645 kg), kā Lielbritāniju (1249 kg uz vienu iedzīvotāju). Šim akcijas nodoklim jāpilda valsts monopola preču peļņas izņemšanas loma, bez tam nodoklim asi jāiedarbojas uz naftas patērētājiem, lai mēs savu ekonomisko patstāvību nostiprinātu, samazinot naftas patēriņu.

Īpašuma nodoklis. Tas ir progresīvais nodoklis. Viens no galvenajiem tā mērķiem ir veikt decentralizāciju un demonopolizāciju, stimulēt nelielus uzņēmumus, tas ir, tos, kuriem ir neliels īpašums, un decentralizēt lielas apvienības. Zemes un lauksaimniecības nodoklis kopā ar jaunajām iepirkuma cenām, pēc to autoru domām, rada labvēlīgus ražošanas priekšnoteikumus sliktākajiem ražošanas apstākļiem.

Darba gaitā, jāsaka gan, bija arī alternatīvs projekts, kur nebija paredzēts šis apvienotais maksājums par ražošanas fondiem un par zemi, bet bija nodoklis tikai par zemi.

Šodien mūsu institūts ir veicis modeļu aprēķinus. Tie, protams, vēl turpinās, jo ir nepārtraukti mainīgie lielumi. Viens no galvenajiem mainīgajiem lielumiem ir cena. Jūs zināt, ka bija prezidenta Gorbačova dekrēts par to, ka ar austrumu reģioniem mēs tirgosimies par tā saucamajām valdības cenām. Šodien prakse rāda, ka dekrēts ir, bet šis process, vienalga, rokās netiek noturēts, parādās ļoti daudzas līgumcenas, tādēļ šie modeļa aprēķini vēl joprojām turpinās. Bet pirmie rezultāti ir šādi: pēc šiem aprēķiniem, iespējamie budžeta ienākumi svārstās robežās no 4,5 līdz 5,9 miljardiem, jeb 45 līdz 52 procenti no ienākuma tika pārdalīti caur budžetu, ja mēs pieņemam šo paketi. Pie 65 procentiem 1990.gadā, ko es jau nosaucu. Ja mēs izņemsim visas dotācijas, kuras prognozē ap diviem miljardiem, un par pārtiku, transportu, komunālajiem pakalpojumiem mēs maksāsim no saviem personiskajiem ienākumiem, protams, mainot arī proporciju starp šo dotāciju un personiskajiem ienākumiem, tad caur budžetu pārdalīs no 24,8 līdz 33 procentiem nacionālā ienākuma. Kopā ar sociālo nodokli, kas, kā jūs zināt, ir relatīvi augsts, jo mēs gribam saņemt lielas pensijas, no 35 līdz 40 procentiem nacionālā ienākuma tiks pārdalīts caur budžetu. Šis skaitlis, mūsuprāt, ir ļoti tuvu Eiropas līmenim un pārejas periodam uz šo tirgus ekonomiku. Ceļoties ražošanas efektivitātei, budžeta pārdales īpatsvars jeb procents attiecīgi kristos un sasniegtu jau īsti Eiropas līmeni – tos 25, 27 procentus.

Protams, kā jebkurš dokuments, arī šis likums par nodokļiem un nodevām, kopā, tātad arī visa nodokļu pakete – ir saņēmusi savu kritikas daļu. Viens no plašāk izplatītajiem viedokļiem ir ņemt nodokli nevis no uzņēmuma peļņas, bet no ienākuma. Es šeit gribētu pateikt tikai to, ka nodokļa koncepcija tika veidota, lai maksimāli izbēgtu no divkāršas aplikšanas. Nodokļu ņemšana no ienākuma tomēr ir divkārša aplikšana, jo jūs maksāsiet ienākumus no peļņas un darba samaksas. Viss šis bloks tiek aplikts ar nodokli, pēc tam vēl alga tiek aplikta ar nodokli. Tādēļ tika uzlikts tikai regulējošais nodoklis un nodoklis ņemts no peļņas.

Bija diezgan pamatota kritika vakar arī Tautas frontes frakcijā jautājumā par to, ka nav paredzēta stacionāra ienākuma daļa pagastiem, bet ir paredzēta tikai rajonu līmenī. Mēs uzskatām, ka šo koncepciju var pieņemt, tā neprasa arī lielas tehniskas izmaiņas attiecīgo likumprojektu papildināšanā, nosakot pagastiem saņemamos nodokļus vai procentus. Tāda doma bija arī izstrādes gaitā, bet tie autori, kuri strādāja pie budžeta tiesību likuma, mums neatlaidīgi atgādināja, ka ir jau pieņemts likums par šo divpakāpju budžeta sadales mehānismu, un, ja mēs pieņemam šodien šo trīspakāpju sadales mehānismu, tad mums vienlaicīgi tūliņ ir jāizdara arī izmaiņas attiecīgajā budžeta tiesību pantā. Kritizējot šo nodokļu sistēmu, tika izvirzīta arī doma par to, ka visiem nodokļiem vispār jāsākas pagastos un jāiet augšā līdz valdībai. Šis priekšlikums, kurš attīsta valsts savienību domu, ir diezgan problemātisks realizēšanai vienas valsts ietvaros, jo tādā gadījumā visi tie Latgales un citu rajonu atpalikušie pagasti nekad vispār ar valdības struktūrpolitikas palīdzību budžeta pārdales kārtībā nevarēs tikt uz augšu, jo viņi kā bija nabagi, tā arī ir nabagi, un tie, kuri šodien ir bagāti, tie turpinās palikt bagāti, tādēļ šeit šī tēze palika tāda kā viņa bija autoram.

Tiek izteikta kritika, ka nodokļu sistēma ir par sarežģītu. Ņemot vērā to, ka mums visapkārt ir nodokļi, kritika satur vairākus sējumus un vairākus tūkstošus lapaspušu. Mūsu šeit piedāvātie piecpadsmit nodokļi pilnā komplektā uz nepilnām simt lapaspusēm, mūsu skatījumā, nav par sarežģītu, bet tas ir nepieciešamais minimums, lai parlaments un valdība spētu noturēt rokās tautsaimniecības procesus. Tādēļ valdība pievienojās šeit vakar izteiktajam arī vairāku deputātu viedoklim, ka nodokļu sistēma ar konstruktīviem labojumiem un priekšlikumiem ir pieņemama un izskatāma, un, kas attiecas uz pašu likumu par nodokļiem un nodevām, tad bija priekšlikums, kam arī mēs piekrītam, pieņemt to pirmajā lasījumā, bet punktu pielikt pēc tam, kad tiks izskatīti visi nodokļi katrs atsevišķi.

Priekšsēdētājs: Paldies jums! Kolēģi deputāti, mums ir divas iespējas – uzklausīt visus koreferātus no komisijām. No Ekonomikas komisijas runās deputāts Kodoliņš. Es ceru, ka arī Likumdošanas komisija acīmredzot īsi sniegs savu vērtējumu un komentāru. Otrs priekšlikums – tūlīt uzdot jautājumus. Varbūt uzklausīsim koreferātus? Paldies.

Vārds deputātam Kodoliņam.

A.Kodoliņš: Cienījamie deputāti! Ekonomikas komisija savās divās sēdēs izskatīja likumprojektu par nodokļiem un nodevām Latvijas Republikā. Mēs, izskatot šo likumprojektu, necentāmies izanalizēt visu šo iesniegto likumprojektu paketi. Uzskatu, ka arī šīsdienas plenārsēdē būtu mērķtiecīgi, ja mēs izskatītu tieši likumprojektu par nodokļiem un nodevām, necenšoties iedziļināties katrā no atsevišķiem nodokļiem. Mēs uzskatām, ka šī diskusija par likumprojektu jeb, pareizāk sakot, par nodokļu paketi kopumā notiks vairākās plenārsēdēs, izskatot visus nodokļus. Mūsuprāt, nebūtu mērķtiecīgi tagad sākt analizēt atsevišķus nodokļus.

Novērtējot šo likumprojektu, mēs izgājām pamatā no šādiem principiem: vai piedāvātais likumprojekts pietiekami adekvāti parāda nodokļu sistēmas pamatprincipus? Pamatjautājums bija – kā tad būt ar nodokļu sistēmu, vai tā balstās tikai uz valsts noteiktiem nodokļiem vai arī gan uz valsts, gan vietējo pašpārvalžu noteiktiem nodokļiem? Kā jūs redzat no likumprojekta, tur ielikts tāds princips, ka nodokļu sistēma pamatā balstās uz valsts nodokļiem, bet tajā pašā laikā ir atstātas vietējo padomju tiesības noteikt arī zināmus papildnodokļus vietējā budžeta vajadzībām. Mūsuprāt, šāda ne īpaši kontrolēta nodokļu aplikšana no vietējām padomēm nākošajā gadā, kad vēl nav zināms, cik liels būs valsts nodokļu apgrūtinājums, kad vēl nav zināmi daudzi nosacījumi, kuri nākošajā gadā mainīsies, nebūtu visai pareizi. Tāpēc mēs ierosinām, ka nodokļus vietējās padomes gan var uzlikt, bet tikai ar Augstākās padomes akceptu.

Tālāk – ļoti būtisks jautājums ir par nodokļu aplikšanas objektiem. Šeit jau ministrs pareizi teica, ka ļoti svarīgi ir, lai nebūtu šīs divkāršās aplikšanas. Vizuāli, skrejoši iepazīstoties ar nodokļiem, šodien tomēr tāda divkārša aplikšana vairākās vietās ir. Tomēr arī šajā jautājumā būtu jāprecizē, izskatot atsevišķos likumprojektus par atsevišķiem nodokļiem. Mūsuprāt, 8.pants, kas nosaka nodokļu skaitu, ir precizējams. Es gribu atzīmēt, ka bez valdības iesniegtajiem projektiem šeit var būt iekļauti vēl arī citi nodokļi. Tā Izglītības, zinātnes un kultūras komisija ir iesniegusi likumprojektu izskatīšanai Ekonomikas komisijā par kultūratbildības nodokli.
Ļoti iespējams, ka likumprojekta izskatīšanas gaitā viens otrs no piedāvātajiem nodokļiem tiks varbūt noraidīts. Tajā pašā laikā es pilnīgi paredzu tādu iespēju, ka var tikt izmantots kāds no tā saucamajiem alternatīvajiem projektiem. Šāda situācija varētu būt, piemēram, likumā par zemes nodokli, kur, mēs zinām, ir valdības iesniegtais variants, un mēs zinām, ka ir arī šis alternatīvais variants. Tajā pašā laikā mēs uzskatījām par lietderīgu šajā likumā tomēr precizēt dažus ar nodokli apliekamos objektus. Tie ir norādīti deputātiem iesniegtajos Ekonomikas komisijas ieteiktajos labojumos un precizējumos.

Bez tam viena no galvenajām, būtiskākajām šā likuma sastāvdaļām ir tā, ka republikā ir noteikta kontroles sistēma pār nodokļiem un atbildība par nodokļu disciplīnas vai nodokļu likumdošanas neievērošanu. Šajā ziņā mēs uzskatām, ka šīs sadaļas ir izstrādātas pietiekami korekti. Tajā pašā laikā būtu jāpievērš ļoti liela uzmanība, izskatot atsevišķos nodokļu likumprojektus, lai netiktu dublētas šīs normas. Pagaidām šāda dublēšana ir. Mūsuprāt, būtu jācenšas pēc iespējas izvairīties no atšķirībām starp “jumta likumu”, kā mēs viņu saucam, šo likumu par nodokļiem un nodevām, un tām normām, kas parādās atsevišķos likumos par atsevišķiem nodokļiem. Pēc iespējas tomēr būtu jācenšas, lai būtu vienāda šī atbildības sistēma par nodokļu likumdošanas neievērošanu.

Kopumā mēs uzskatām, ka likumprojekts par nodokļiem un nodevām Latvijas Republikā ir izstrādāts pietiekamā līmenī, viņš atbilst tām iespējām un tām vajadzībām, kādās veidojas jauna nodokļu sistēma Latvijas Republikā, un ar zināmiem papildinājumiem un labojumiem būtu pieņemams pirmajā lasījumā.

Priekšsēdētājs: Paldies. No Likumdošanas komisijas vārds deputātam Plotniekam.

A.Plotnieks: Godājamie Latvijas Republikas tautas deputāti! Tā pakete, kas šobrīd ir mūsu priekšā un kuru mēs sākam izskatīt, acīmredzami ir viena no svarīgākajām. Cik dinamiski mēs spēsim strādāt pie šiem projektiem, tik mēs stimulēsim ekonomikas atveseļošanu republikā. Tajā pašā laikā, visnotaļ pozitīvi vērtējot to darbu, ko ir veikusi Ministru padome, mums ir jādomā arī par galarezultātu, tas ir, lai mēs saņemtu tādus likumus, kas būtu dzīvotspējīgi, kas būtu bez robiem, kas nesaturētu loģiskas pretrunas un kuru realizācija dzīvē jau kopš paša sākuma nebūtu apgrūtināta. No šā viedokļa, Likumdošanas jautājumu komisijas viedokļa, es mēģināšu atsevišķās tēzītēs nedaudz pakomentēt un pakavēties arī pie atsevišķām detaļā, kurām, manuprāt, ir konceptuāls raksturs.

Pirmkārt, runājot par šādas paketes organizāciju un nepieciešamību, šķiet, ka tā ir visnotaļ pārdomāta, ka likumprojektu skaits nav pārmērīgs, ka tie nav pārāk biezi, kā vienā un otrā gadījumā mēs sūdzamies. Gluži otrādi, varbūt, ka vajadzētu viņus pat nedaudz paplašināt. Arī pati konstrukcija, ka ir tā saucamais jumta likums un atsevišķi likumi, kas detalizē šīs vispārējās normas, ir visnotaļ korekts. Tajā pašā laikā mēs diezin vai varam teikt, ka šie likumprojekti ir gatavi un samērā augstu pilnības pakāpi sasnieguši. Ir vesela virkne pretrunu, kas jānovērš, un vesela virkne tehnisku kļūmju, kuras var vērtēt savā ziņā kā konceptuālus šo likumprojektu trūkumus. Runājot par pirmo tā saucamo jumta likumprojektu, šķiet, ka jau pati jautājuma nostādne, iekļaujot tajā samērā apjomīgu deklarāciju, atbilst “labākajām” iepriekšējo gadu atziņām. Tā nav vajadzīga. Šeit ir nepieciešams deklarēt vienotas nodokļu sistēmas principu, iekļaujot to pirmajā sadaļā “Vispārīgie noteikumi”. Viss pārējais ir lieks un nevajadzīgs.

Runājot par pirmo sadaļu “Vispārīgie noteikumi”, viens no interesantākajiem un visus interesējošiem jautājumiem ir jautājums par valsts nodokļiem un nodevām un vietējiem nodokļiem un nodevām. 3.pantā ir noteikts, kas ir tiesīgs ko darīt. Bet mēs zinām, ka šodienas praksē daudzos gadījumos atsevišķas vietējās padomes darbojas ļoti enerģiski šajā jomā. Jau ir ieskicēti pamatvirzieni. Ir iespējams radīt tās vai citas apdzīvotās vietas iedzīvotājiem, varētu pat teikt, gluži neciešamus dzīves apstākļus. Tas ir, nodokļu var būt skaitā tik daudz un tik sarežģītu, ka pilsoņi gluži vienkārši būs spiesti bēgt no šīs vietas. Jūs teiksiet, ka vietējā padome nav ieinteresēta šāda situācijā. Jā, bet nereti mēs apjēdzam savu ieinteresētību pārāk vēlu.

Ko šajā sakarā uzskata mūsu komisija? Mēs uzskatām, ka nodokļi un nodevas sadalāmas divās grupās. Sākotnēji šajā “jumta likumā” tomēr ļoti precīzi ir jāreglamentē ne vien valsts nodevu un nodokļu noteikšanas kārtība, bet arī vietējo nodokļu un nodevu noteikšanas kārtība. Pie kam procesuālās normas, kuras mēs iekļautu šajā likumā, palīdzētu radīt tādu situāciju, ka nav nesamērīga neatbilstība šajā nodokļu nastā, kas tiek uzlikta iedzīvotājiem tajā vai citā apdzīvotajā vietā. Tālāk acīmredzami mums, veidojot šo “jumta likumu”, jādomā arī par pārējiem likumiem, par to, kā mēs sadalām nodokļu summas. Likumos ir paredzēts, cik procentu paliek republikai, cik – republikas pakļautības pilsētai. Cik rajonam, cik pagastiem. Bet kur mums ir process, kā tas notiks? Vai katrs ņem savu daļu atsevišķi, jeb vai mēs atkal viņu savāksim centrā un pēc tam dalīsim? Tie ir ārkārtīgi būtiski un svarīgi jautājumi. Tāpēc acīmredzami mums būtu precīzi jānošķir šī daļa un arī precīzi jānosaka, kā katrs no ievācējiem un attiecīgās summas izlietotājiem tiek pie savas daļas. Atstāt šos jautājumus atklātus diez vai ir pareizi. Kaut arī “jumta likums” nosaka, ka vienu un to pašu objektu var aplikt ar nodokļiem vienreiz, šeit ir runa par maksimālo līmeni. Acīmredzami šīs normas ir jādetalizē, lai, no vienas puses, dotu iespēju vietējai padomei rīkoties un, no otras puses, neradītu sava veida juridisku patvaļu.

Jautājums par vietējās padomes un Augstākās padomes savstarpējām attiecībām. 6.pants it kā paredz Augstākajai padomei iespēju risināt konkrētas pretrunas, atcelt tos vai citus vietējo padomju lēmumus. Es gribētu aicināt ļoti uzmanīgi izturēties pret šādām pilnvarām, jo diez vai ir saprātīgi, konkrētus jautājumus risinot, pretstatīt parlamentu vietējām municipalitātēm. Ja mēs noteiksim šeit precīzas normas, ko var vietējā padome, tādā gadījumā šis 6.pants būtu gluži vienkārši izslēdzams, jo tas ir lieks.

Tālāk par konstrukciju. Kas ir nodokļa un nodevu objekti, un kas ir maksātāji? Pavērojiet uzmanīgi 8.pantu! Sākumā mēs vēl runājām par subjektiem – fiziskajām un juridiskajām personām, bet tālāk mums šie subjekti pazūd un paliek tikai objekti. Līdz ar to ikdienas dzīvē var rasties zināmas neskaidrības šā likuma realizācijā, kaut vai, piemēram, 8.5. un 8.12.punkta savstarpējās attiecībās. Vajadzētu šeit visur unifikāciju un vajadzētu noteikt, kas ir maksātājs – fiziska vai juridiska persona, vai viņas abas, un tālāk runāt par konkrētiem objektiem, objektu veidiem. Vajadzētu veikt vienu no pašiem apjomīgākajiem darbiem, zināmu “jumta likuma” un pārējo likumu saskaņošanas darbu. Mēs runājam par procedūru, par atbildību. Tas viss ir jāiestrādā “jumta likumā”. Šobrīd, atsaucoties tikai uz vienu piemēru, mēs izskatām likumu par nodokļiem un nodevām un likumprojektu par peļņas nodokli. Ievērojot, ka šeit pat vienā konkrētā gadījumā parādās pretruna, kas rodas, ja tiek slēpta vai samazināta peļņa – 7.pants likumprojektā par peļņu. Tas pats savukārt 20.pantā, tālāk vēl arī īpaši 16.pantā. Ŋ eit parādās pilnīgi atšķirīgi normatīvi. Nevar būt, ka “jumta likums” visiem obligāti nosaka vienus normatīvus. Savukārt atkal, runājot par atsevišķiem nodokļiem, parādās pilnīgi atšķirīgās normas. Salīdziniet uzmanīgi 16.pantu “jumta likumā” un 7.pantu likumprojektā par peļņu! Tie ir savstarpēji pretrunīgi. Šobrīd nenosaukšu šīs pretrunas pārējos likumos.

Manuprāt, mēs varam situāciju normalizēt tikai tādējādi, ka visu, kas attiecas uz atbildību un procesu, uz noilguma termiņiem, mēs iestrādājam “jumta likumā”, pārējos likumos dodot tikai atsauces uz vajadzīgajām “jumta likuma” normām. Citādi mēs no pretrunām gluži vienkārši neizbēgsim.

Vēl viens jautājums, kas, manuprāt, ir konceptuāli ārkārtīgi svarīgs. Tas attiecas uz likumprojektu par peļņu. Tas ir – kā rīkoties, ja tas vai cits uzņēmums pelna pārāk daudz. Šeit ir runa par uzņēmuma rentabilitāti 4.pantā, 5.apakšpunktā. 6.punktā ir runa par uzņēmumiem, kuriem ir monopols. Man šķiet, ka mums vajag nošķirt normāli, rentabli strādājošu uzņēmumu no tāda uzņēmuma, kurš gūst spekulatīvu peļņu, pateicoties monopola stāvoklim tirgū. Tie ir šodienas uzņēmumi, piemēram, “RAF”, kas diktē savai produkcijai supercenas arī republikas teritorijā. Tie ir kooperatīvi, kas pārdod savu produkciju par supercenām. Mums jāparedz normāla peļņa un mums jāparedz šī spekulatīvā peļņa, un šai spekulatīvajai peļņai ir jāparedz tādas nodokļa likmes, lai tā kļūtu neizdevīga. Tas, man šķiet, likumprojektā par peļņu ir viens no svarīgākajiem uzdevumiem, lai apturētu šīs spekulatīvās ekonomikas sava veida uzplauksmi republikā, reizē aizsargājot republikas pilsoņu intereses.

Mūsu komisijas priekšlikums ir attiecīgi papildināt projektu, pieņemot pirmajā lasījumā. Tajā pašā laikā projektu virzīt atpakaļ uz Ministru padomi ar konkrētiem priekšlikumiem, lai otrajā lasījumā mēs to varētu vērtēt jau kā šodien praktiski realizējamu. Te ir lieliski formulētas idejas, bet praktiskā realizācija sadursies ar lielām grūtībām.

Priekšsēdētājs: Ekonomikas komisija lūdza dot vārdu debatēs Mārim Līdaka kungam, advokātam no ASV, speciālistam nodokļu jautājumos, Pirmā vispasaules latviešu juristu kongresa dalībniekam. Lūdzu, Līdaka kungs, jums vārds 10 minūtes. Pēc tam jautājumi.

M.Līdaks, Pirmā vispasaules latviešu juristu kongresa dalībnieks, advokāts no ASV: Labrīt! Noklausījos pagājušo trešdien Arņa Kalniņa runu Augstākajā padomē. Viņš teica, ka nodokļu likuma mērķi, starp citu, ir valsts ienākumos veicināt brīvu konkurenci, ieviest jaunu tehnoloģiju rūpniecībā un citos uzņēmumos, kā arī paveicināt mākslu, literatūru un tā tālāk. Es domāju, ka viņa nostāja ir pareiza, ka nodokļu sistēmai ir divi galvenie mērķi, un es domāju, ka šorīt mēs runājam galvenokārt tikai par vienu. Un tas ir – valstij vajag sagādāt pietiekami naudas, lai izpildītu uzdevumus, lai piegādātu iedzīvotājiem viņu vajadzības. Tas otrs galvenais mērķis ir regulēt un paveicināt tautsaimniecības, rūpniecības ražojumus. Es domāju, ka mums tur vairāk jāpievērš “manas”. Starp citu, nodokļu sistēma noraida iedzīvotāju naudas pelnījumu no velta tēriņa uz noguldīšanu. To mēs gribam paveikt. Jo, kad nogulda, tad tā nauda būs aizdodama caur bankām uz rūpniecībām, lai izplatītos rūpniecības.

Es runāšu atklāti, jo man laika ir maz. Ir jautājums – cik labi izstrādātie nodokļu projekti šos uzdevumus paveiks. Runājot vispārēji, es neesmu varējis kalkulēt nodokļu kopsummu, tā ka es nevaru pateikt, vai pietiks valstij vai nepietiks, un es nevaru pateikt, cik tipisks uzņēmums maksās. Es pieņemu, ka valstij pienāks pietiekami nodokļu. Tūlīt varbūt ne, varbūt tagad būs deficīts, bet ar laiku, kad dabūsim nodokļu bāzes, tad pietiks nodokļu. Es baidos, vai nodokļi nebūs par smagiem uzņēmumiem–uzsācējiem. Kā Ivars Bērziņš izteicās juristu kongresā, tas pamatprincips ir tas, ka nevajag jaunus uzņēmumus, it sevišķi cerētos uzņēmumus no ārzemēm, nosodīt ar smagiem nodokļiem, labāk varētu veicināt ar maigiem nodokļiem, gan jau laiks pienāks, kad uzņēmumi sāks pelnīt sev un pelnīs arī valstij. Daļēji jau tas ir ierakstīts peļņu nodokļu projektā, piemēram, sakarā ar jaunu tehnoloģiju ieviešanu. To ideju vajag paplašināt. Tas ir, manuprāt, jānovērtē katra nodokļu likuma lēmumā.

Skatīsimies, kas mums ir projektēts. Rūpniecības uzņēmumiem pašlaik ir deviņi nodokļi – zemes un lauksaimniecības, īpašuma, akcīzes, apgrozības, dabas vides un darba resursu lietošanas un licencēšanas, jo katram vajag ūdeni; uzņēmuma patēriņa fonds, investīcijas un kapitāla kustības, ieskaitot biržas nodokli un peļņas nodokli. Minot it sevišķi peļņas nodokli, ir tipiski, ka uzņēmums, starp citu, pirmajā gadā iztērē, tas ir, iegulda, vairāk naudas, nekā viņš nopelna. Viņam ir zaudējums. Tas bieži notiek vienu, divus un trīs gadus. Ir arī tipiski, ka ļauj no šo pirmā jeb otrā gada zaudējumu no ienākuma summas trešajā vai ceturtajā gadā atskaitīt. Mūsu peļņas nodoklī tas nav. Es domāju, ka tas būtu vajadzīgs.

Mums, starp citu, vajag arī dzīvojamās ēkas pabeigt. Vajag jaunas dzīvojamās ēkas. Atkal to nogremdē četri nodokļi. Mums ir vai nu iedzīvotāju ienākuma, vai peļņas nodoklis, jeb zemes un lauksaimniecības nodoklis, īpašuma nodoklis, investīciju un kapitāla kustības un varbūt pat piektais uzņēmuma patēriņa pants. Citās valstīs būvētājiem daļēji atlaiž nodokļus, neliek augstākus, bet pat atlaiž, lai viņi tikai būvē, lai vairāk būvētu, lielākus būvētu. Jo vairāk ir izbūvēts, jo vairāk būs tipisko ienākumu un peļņas nodokļa. Šeit es domāju, ka mums ir atmuguriski – jo lielāku, labāku, dārgāku uzbūvē, jo lielāks tas investīcijas nodoklis būs. Tas būvētājs tērē pietiekami naudas, lai uzbūvētu to būvi, un tur tas mums palīdzēs. Kāpēc vēl uzlikt investīcijas nodokli? Es saprotu, ka tur būtu problēma, ka dažās vietās negrib, lai, piemēram, uzbūvētu rūpniecību Rīgas centrā. Bet to var regulēt ar normālām, ko mēs saucam par zoning regulācijām, vienkārši pasakot, ka te nedrīkst būvēt to un to, te var būvēt divstāvu mājas, te var būvēt tikai desmitstāvu, īpašummājas un tā tālāk. To var regulēt viegli.

Tagad varu specifiski ieteikt par dažiem nodokļu projektiem. Es teiktu, ka jaunajiem uzņēmumiem, specifiski rūpniecībām un ēkas māju būvētājiem jādod iniciatīvas šeit novietoties, iniciatīvas būvēt, bet nevis sodīt, ka viņš labāk un lielāku būvē. Būvētājs, kas ir privāts, viņš nevienu būvi neatstās nepabeigtu, jo tad viņam neiznāk ienākums, neiznāk peļņa. Kamēr viņš to nepabeidz, viņš neatstās nepabeigtu. Jādod arī iniciatīva uzbūvēt jaunas dzīvojamās ēkas, rūpniecības ēkas, kā arī izlabot un atjaunot vecās un arī atjaunot un atlabot tirdzniecības ēkas.

Es domāju, ka tas investīcijas nodoklis ir jāsviež ārā. Ievedmuita, es teiktu, pēc vajadzības, kā, piemēram, lai novērstu iedzīvotāju naudas krājumu no lētas tērēšanas, lai viņi vairāk taupa, jo būs vairāk naudas investīcijai. Nekādā gadījumā es neliktu ievedmuitu uz rūpniecības mašīnām un citām vajadzībām jeb tirdzniecības vajadzībām, lai viņi tās mašīnas var dabūt iekšā lēti un ātri un sākt strādāt. Izvedmuitu es neliktu nekādā gadījumā uz ražotām mantām. Uz citām lietām, kā, piemēram, mākslu, dzintaru – tā ir cita lieta. Bet, ja mēs liekam izvedmuitu uz ražotām mantām, mums ir liela, liela skāde pasaules konkurencē. Mums jau tagad ir pietiekoši problēmu, lai pārdotu mūsu mantas citur pasaulē. Kāpēc vēl pacelt cenas augstākas ar izvedmuitu? Būs vēl sliktāk ar brīvo tirdzniecību. Gan jau ar laiku izkārtosies tā, ka cilvēkiem pietiks šeit naudas, arī pirkt varēs, kad piedāvās tās mantas šeit, jo šeit taču tai rūpniecībai ir lētāk pārdot, nekā vest kaut kur citur, maksāt transportu un visu ko citu un pārdot ārvalstīs. Viņam ir pašam labāk pārdot šeit. Kad cilvēkiem būs pietiekami naudas, tad viņš pārdos šeit.

Biržas nodoklis. To arī es nemaz neliktu spēkā. Starp citu, Amerikas Savienotajās Valstīs tāda pat nav. Otrkārt, tur būtu ārkārtīgi liels darbs Finansu ministrijai un aizietu ārkārtīga nauda, lai izrēķinātu, cik tas nodoklis biržai būs, un lai uzmanītu to, jo tur pēc laika būs 1000, 2000, 5000 frantsakcijas dienā. Lai to visu saskaitītu un uzmanītu, tur aizies vairāk naudas, nekā nopelnīs nodoklī. Starp citu, nodoklis jau tam pārdevējam, kas pieņem, ir jāmaksā sakarā ar to ienākumu. Ja viņš nopērk akciju par 10 rubļiem, pārdod par 20 – viņam ir 10 rubļi peļņas jeb ienākumu. Par to jau viņš maksā nodokli, kāpēc vajag atsevišķu biržas nodokli? Sakarā ar iedzīvotāju ienākumu, kāpēc atdalīt to pamatdarbību no citiem darbiem, kā tanī nodoklī ir pašlaik paredzēts? Es domāju tā – saskaitiet visu to kopsummu un aplieciet to ar nodokli.

Otra problēma ir – kāpēc te ienākuma nodoklis ir samazināts par 150 rubļu mēnesī ienākuma. Jāmaksā 37% par rubli nodokli. Bet, kad peļņa ir 151, 152 rubļi, tad samazinās uz 13%. Tas nav loģiski, un nezin kāpēc tas tā ir. Es, starp citu, redzēju jaunāku likumprojektu iedzīvotāju ienākumam, un tur tie punkti jau ir izkārtoti.

Kapitāla kustības nodokli – to atkal nemaz, nemaz es neliktu. Es domāju, ka tur būs vairāk skāde nekā laba. Tas nav nekur pieņemts pasaulē. Tas noraidīs investora naudas. Neviens cilvēks neievedīs simttūkstošus rubļu, ja viņš rīt var izvest tikai 70 tūkstošus, ja viņš tūlīt pazaudē 30 tūkstošus. Neviens to naudu nevedīs. Gudri cilvēki tā vai tā to likumu var apiet. Paskatieties, piemēram, 6.panta pirmo paragrāfu – ārzemju organizācija vienkārši nodibinās nozari, nevis inkorporēs šeit, bet nozari šeit, un tad likums nemaz neattiecas.

Man arī ir liela problēma ar individuālajām atlaidēm, kuras vietējās Tautas deputātu padomes jeb Latvijas Finansu ministrija var samazināt jeb pat atbrīvot no individuāliem nodokļiem. To es nelaistu nemaz tajā likumā iekšā, tur ir par daudz iespējama korupcija. Un, ja korupcijas nav, cilvēki domās, ka ir. Jānis pateiks, es dzirdēju, ka Pēterim atlaida pavisam, es arī nemaksāšu, mums vajag būt vienlīdzīgai nodokļu uzlikšanai. Ja vēlas tomēr, ja ir vajadzīgs tāds atlaidums, ievediet tos likumā pašā. Ja, piemēram, nospriež, ka ir ārkārtīgi slimnīcas rēķini, ielieciet likumā – ja slimnīcas rēķins sasniedz 50 procentus no gada ienākuma, – tad mēs atlaižam 20 procentus no tā nodokļa. Tas ir labāk, nekā dot individuālo situāciju iespēju nodokli atlaist. Vai arī, kā iepriekšējais runātājs teica, definīcijas. Tur vajag precīzu valodu visos tajos projektos. To vajag, lai novērstu nodokļu apkārtapiešanu, jo to cilvēki mēģinās darīt. Advokātiem, kā mums, maksā miljonus, lai to paveiktu. Man ir daži piemēri, bet laika trūkuma dēļ es pašlaik to nevaru pateikt.

Otrkārt, – ārzemju investoriem vajag precīzus nodokļu likumus, lai viņi var akurāti izrēķināt, cik viņiem to nodokļu būs. Ja visa tā valoda ir neprecīza, ja viņi nezina, vai šo un to drīkst skaitīt jeb ne, starp citu, tur būs Finansu ministrijai liels darbs, lai tos strīdus izkārtotu. Nepietiek laika, lai kolektētu naudu, jākārto strīdi, un, otrkārt, ja investori nezina, cik viņiem to nodokļu būs, tad viņi ies kaut kur citur.

Vēl es te gribētu minēt, ka daudzas starptautiskas korporācijas Amerikā, Austrālijā, Vācijā un citur lieto solīdiem iemesliem fiskālo gadu, kas nesākas ar 1.janvāri un nebeidzas ar 31.decembri, nesaskan ar 31.decembri, nesaskan ar kalendāro gadu. Viņiem ir iemesli. Piemēram, tirdzniecība, kur lielā pārdošana ir Ziemassvētkos. Tad viņi janvārī iztīra plauktus ar tādu lētāku cenu nolaišanu, februārī saskaita inventūru un grib to gadu slēgt ar februāra 28.dienu. Es domāju, ka vajag atļaut to fiskālo gadu lietot arī nodokļiem Latvijā. Kā jau teicu, viņiem ir solīds iemesls. Finansu inspekcijai būs vieglāk saskaņot, ja nodokļu gads šeit ir saskaņā ar nodokļu gadu citās valstīs un ar viņa paša grāmatvedību.

Trešajā vietā, ja tos nodokļus vai deklarācijas var pa visu gadu saistīt, tad Finansu ministrijai būs darbs visu gadu un nebūs viss darbs sabāzts uz vienu vai diviem mēnešiem gadā, kur viss jāpaveic, bet nav ne laika, ne cilvēku.

Tās labās ziņas ir tās, ka ārzemju uzņēmumus var droši aplikt ar peļņas nodokli galvenokārt. Valsts vispār neapliek ar nodokli ienākumus, kas ir gūti citās valstīs. Piemēram, Vācija uzliek 50% savu nodokli, viņa neuzliks nodokli vācu organizācijai no tās naudas pelnīšanas, kas iegūta Latvijā. Kaut kur to tomēr apliek ar nodokli, piemēram, Amerikas Savienotajās Valstīs apliek vispasaules ienākumu korporācijām, tur dod kredītu pret Amerikas taksi tanī summā, kādu nodokli samaksā šeit. Bet tur ir divas lietas jāpiemin, numur viens – tas attiecas tikai uz peļņas un ienākuma nodokli, nevis, piemēram, šeit uz investīcijas un citiem nodokļiem. Un numur divi, mūsu nodoklis nevar būt tā, ka tā summa jeb tas lielums attiecas uz to, vai to kredītu viņi dabū vai ne. Tad to kredītu noteikti nedos, jo tāds likums ir. Šeit tam nodoklim jābūt specifiskā summā noteiktam.

Ko vispār var ieteikt, apskatiet un pārrunājiet sevišķi, es teiktu, ar poļu, čehoslovāku un ungāru ministriem par viņu nodokļu sistēmu, it sevišķi viņu nodokļu atlaides. Kā tas darbojas, kā viņi dara un ko viņi ir paspējuši? Es saprotu, ka Ungārijā, piemēram, jau vairāk nekā pusmiljons dolāru ir iesmelts. Es teiktu, nodokļus jau vajag, bet vairāk vajag nodokļu bāzi. Nodokļu bāzes ir tās rūpniecības, tās tirdzniecības, kas pelna naudu, un tad tur ir lielas bāzes, kuras ar laiku tos nodokļus nopelnīs.

Pēdējais nesaistās cieši ar nodokļu projektiem, bet tieši attiecas uz tiem nodokļiem. Šā gada 31.augustā Latvijas Ministru padome pieņēma lēmumu Nr.119. Palasīšu tikai trešo paragrāfu: “Noteikt, ka Latvijas Republikas teritorijā juridisko palīdzību Latvijas Republikas fiziskām un juridiskām personām, kā arī ārvalstu fiziskām un juridiskām personām tiesisku jautājumu kārtošanā ar ārvalstīm sniedz tikai specializētais advokātu birojs un attiecīgās valsts notariāta iestāde.” Tas nozīmē, ka es kā nodokļu advokāts varu ieteikt savai korporācijai vai klientam, lai viņi ieved savu naudu šeit, lai uzsāk kādu uzņēmumu šeit Latvijā. Bet pēc tam es vairs nedrīkstu sniegt juridisku palīdzību savam klientam pat starptautisku nodokļu likumu lietās, kur es zinu, ka Amerikas nodokļu likums, piemēram, var pastāvēt kopīgi ar Latvijas likumu lietām. Es domāju, ka tā nevajag būt, mans klients klausīsies uz manu padomu, un tā norma visā pasaulē ir tāda, ka padomu drīkst sniegt visur un tiesā tikai iestāties pēc speciāla pieprasījuma kopā ar kādu vietējo advokātu, kurš zina visus tos likumus, tiesas un tiesas procedūras. Tāpēc es jums ierosinu jau šodien pieņemt Pasaules latviešu juristu kongresa sekojošu rezolūciju. Tā lasās sekojoši: “Pamatojoties uz starptautiskās tiesībās vispāratzītām normām, aicinām Latvijas Republikas Ministru padomi izdarīt grozījumus Latvijas Republikas Ministru padomes 1990.gada 31.augusta lēmumā Nr.119, lai likvidētu specializētu advokātu biroju monopoltiesības juridiskās palīdzības sniegšanā ārvalstu fiziskām un juridiskām personām.” Paldies par laiku.

Priekšsēdētājs: Uzdot jautājumus ir pierakstījušies deputāti: Zatuliviters, Bekasovs, Gavrilovs, Morozļi, Gerasimovs, Bresis, Apsītis, Biķis. Mums šeit praktiski bija trīs koreferāti, nosacīti runājot. Acīmredzot būtu pareizi, ja mēs dotu vārdu ekonomikas ministram Āboltiņam, kurš iesniedza šo likumporojektu, ja mēs viņam dotu vēl tomēr 10 minūtes atbildēšanai uz konceptuālām lietām, kuras šeit izskanēja, taču, ņemot vērā, ka jautājumu vēl būs daudz un viedokļu vēl būs daudz, mums galavārds vēl būs jāsaka.

J.Āboltiņš: Konceptuāls jautājums faktiski ir tikai viens – vai mums republikas tautsaimniecībā nākamajā gadā būs normāla, līdzīga kā Amerikā, ekonomiskā tirgus sistēma vai vēl nebūs. Vai mums būs jācīnās par to, vai rubļus jāatturas ievest vai izvest, jeb vai jāturas pret to, ka pie mums te jādabū šo rubļu pēc iespējas vairāk iekšā. Es uzskatu, ka izteiktās domas šajā ziņā ir ļoti konstruktīvas un vērā ņemamas, bet mans personīgais viedoklis ir, ka rīt mums vēl Amerikas brīvais tirgus nebūs. Kas attiecas uz investīciju nodokli, kustību nodokli, es atkārtoju, ka tas ir specifisks pārejas perioda variants.

Otrs konceptuāls variants, kas šeit šodien izskanēja un kas izskanēja diezgan bieži arī iepriekš, ir jautājums par to, ka vajag uzlikt kaut kādus maksimāli ņemamo nodokļu griestus vispār kopumā. Tas ir diezgan populārs viedoklis, bet tam ir arī atpakaļdarbības rezultāts. Tas ir, ja uzliek griestus, piemēram, tos 35 vai 40 procentus, tad praktiski jebkura asa regulējošā nodokļa loma, piemēram, patēriņa fonda nodoklis, investīciju nodoklis, zaudē jebkādu jēgu, jo tad viņš var darīt to pašu, ko viņš ir darījis līdz šim, viņu sargā šie uzliktie griesti, jo vairāk par tiem no viņa ieturēt nevar. Tādēļ es vairāk laika negribētu tērēt.

Priekšsēdētājs: Paldies, palieciet tribīnē! Acīmredzot jums būs jautājumi. Jautājumus, kolēģi deputāti, varat uzdot visiem šeit runājošiem, tas ir, gan Ekonomikas komisijai Kodoliņa personā, gan mūsu Likumdošanas komisijai un pārējiem runātājiem. Arī Līdaka kungam.

Jautājumam vārds deputātam Zatuliviteram.

V.Zatuliviters: ^*/Man jums, lūdzu, divi jautājumi un abi konceptuāli. Pirmais jautājums. Visu to likumprojektu, es runāju par paketi, kas mums piedāvāti, dziļa analīze ļauj izdarīt slēdzienu, ka likumprojektu sastādītāji par pamatu ņēmuši nodokļu jēdzienu kā budžeta papildināšanas avotu. Taču nodokļi ir pārvaldes svira, svira ražošanas efektivitātes palielināšanai vai pazemināšanai. Nodokļi ir ražošanas attiecību konkrēta forma. Sakarā ar to man ir jautājums: kam tomēr ir dota priekšroka – pirmajam vai otrajam principam?/

J.Āboltiņš: ^*/Atvainojiet, es domāju, ka šis filozofiskais jautājums ir tās pašas kategorijas jautājums kā jautājums: kas bija agrāk – vista vai ola. Šinī gadījumā, es atkārtoju, mēs nodokļus uzskatām kā budžeta avotu, bet tajā pašā laikā ar pilnu atbildības sajūtu apliecinām, ka mēs nodokļu sistēmu veidojām kā tautas saimniecības regulatoru. Piemēram, peļņas nodokļa norma, kas regulē ietekmi uz valsts pasūtījumu un jaunajām tehnoloģijām. Akcīzes nodoklis, par ko es jau runāju, un tā tālāk. Vienīgais, kā iespējams, vēl trūkst, ir skaidri un gaiši vienā teikumā ierakstīt, ka nodokļi kalpo abu šo mērķu īstenošanai./

V.Zatuliviters: ^*/Tas ir, es sapratu, ka jūs tomēr izgājāt no tā, ka labāk vista olu lai izdēj, nevis to nokaut un olu izņemt./

J.Āboltiņš: ^*/Nu, tajā skaitā./

Priekšsēdētājs: ^*/Atvainojiet, lūdzu!/

V.Zatuliviters: ^*/Otrais jautājums./

Priekšsēdētājs: ^*/Atvainojiet, ja sāksies komentāri, tad es nevaru atļaut jums divus jautājumus uzdot, jo rinda ir ļoti liela. Lūdzu./

V.Zatuliviters: ^*/Paldies. Otrais jautājums. Kādā mērā nodokļos, piemēram, iedzīvotāju ienākuma nodoklī un vairākos citos, ievērota inflācijas ideja? Kādā mēra nodokļi ir saistīti ar inflāciju?/

J.Āboltiņš: ^*/Es nevaru atbildēt, jo man nekur pasaulē nav izdevies ieraudzīt tādu sistēmu, kur nodokļi būtu saistīti ar inflāciju. Mums ieviests tikai patērēšanas fonda nodoklis, kurš, mūsuprāt, inflāciju var kavēt. Tad, lūk, teiksim, tāds ir sakars./

V.Zatuliviters: ^*/Paldies./

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Bresim.

V.Bresis: Vai summārais nodokļu apjoms, tātad budžeta ienākumu daļa, salīdzinot ar šo gadu, mums palielināsies vai samazināsies? Kādas, pēc Ekonomikas ministrijas domām, būtiskas izmaiņas ir izdevumu daļā? Ko mēs absolūti samazināsim un ko palielināsim izdevumu daļā?

J.Āboltiņš: Es šodien gribētu atbildēt tikai par ienākuma daļu, jo es domāju, ka izdevuma daļa budžeta projektā ir atsevišķa milzīga tēma, pie kuras būs ļoti rūpīgi jāpiestrādā. Ienākuma daļa palielinās, bet es gribētu šeit vienlaicīgi atgriezties pie skaitļiem, kurus pieminēju. Šī palielināšanās ir saistīta ne tikai ar nodokļu palielināšanos, tā ir saistīta vispār ar to apstākli, ka, mainoties cenām, palielinās arī ražotais nacionālais ienākums no 7,5 miljardiem līdz 10,5 miljardiem. Ja mēs paņemam pēc tam, cik tad liela daļa no šī saražotā nacionālā ienākuma tiek pārdalīta ar nodokļiem, cik tālu valsts jaucas iekšā nacionālo ienākumu pārdalē, tad šī daļa samazinās, jo, kā jau es teicu, iepriekšējos divos gados šā nacionālā ienākuma pārdale caur budžetu bija apmēram 65 procentu līmenī. Tagad pēc pirmajiem budžeta un iespējamo ienākumu projektējumiem šis procents ir ap 35–40.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Bekasovam.

M.Bekasovs: ^*/Cienījamais ministra kungs! Deputāts Plotnieks pie šī jautājuma jau apstājās, bet es tomēr vēl gribu precizēt. 5.pantā norādīts, ka vietējie pašpārvaldes orgāni var aplikt ar nodokļiem un nodevām arī citus objektus, kas nav nosaukti šinī likumā. Vai tas neradīs nelikumības, jo 6.pantā teikts, ka tas nav pret valsts interesēm, bet nekur nav norādīts, kas tās par valsts interesēm, katra vietējā padome tās var saprast pa savam. Man jums jautājums: vai tas no vietējo pašpārvaldes orgānu puses neradīs patvaļu nodokļu aplikšanā, piemēram, par neproduktīviem mājlopiem, par ceļiem, pa kuriem ne izbraukt, ne izbrist, un tā tālāk./

J.Āboltiņš: ^*/Mana atbilde būs divās daļās. Pirmais. Šis ieraksts ņemts no pašvaldību un budžeta tiesību likuma, lai vietējām padomēm dotu tiesības atrisināt savus lokālos jautājumus.

Otrais. Par to ieminējās kā deputāts Plotnieks, tā jūs. Tas izskanēja arī amerikāņu kolēģa tēzēs par korupciju. Tas ir jautājums par to, kā pieņemt lēmumus par šiem nodokļiem. Droši vien tad, kad mēs runājam par pasaules pieredzi, šo pieredzi vajag arī pārņemt. Šie nodokļi jāuzliek nevis ar padomes lēmumu, bet ar attiecīgās vietējās padomes visu vēlētāju balsojumu. Ja mēs pieņemtu šo normu, tad, manuprāt, patvarības draudi samazinātos./

M.Bekasovs: ^*/Paldies./

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Apsītim.

R.Apsītis: Vakar laikrakstā “Rīgas Balss” bija publicēts Latvijas Neredzīgo biedrības Rīgas mācību un ražošanas uzņēmuma direktora Liepiņa raksts ar nosaukumu “Lūdzu sadzirdēt un saprast”. Ar šo rakstu Liepiņš griežas pie mums, republikas Augstākās padomes deputātiem. Šajā rakstā viņš izsaka bažas par to, ka turpmāk paredzēts ieturēt nodokļus arī no Neredzīgo biedrības uzņēmumiem, kuros ir organizēta ražošana. Viņš norāda arī to, ka līdz šim Neredzīgo biedrības uzņēmumi, organizācijas un iestādes nav apliktas ar nodokļiem un tas neesot paredzēts arī PSRS jaunajā šā gada 14.jūnijā pieņemtajā likumā par nodokļiem no uzņēmumiem, apvienībām un organizācijām. Kā jūs, lūdzu, varētu komentēt šīs viņa izteiktās bažas?

J.Āboltiņš: Es gribētu viņas komentēt ar tieši to pašu tekstu, ko jau mēs tikšanās reizē izteicām gan šeit pieminētajai biedrībai, gan visām citām biedrībām, fondiem, partijām, sabiedriskajām organizācijām. Peļņas nodokļa likumā ir norma, ka tie līdzekļi, kuri no ražošanas darbības pēc tam tiek ieguldīti konkrētos labdarības, sociālās palīdzības, tai skaitā nedzirdīgo, neredzīgo un tā tālāk jautājumu risināšanai, tiek izskaitīti no tās summas, kuru apliek ar nodokļiem. Līdz ar to visas biedrības, sabiedriskās organizācijas, partijas, kuras grib un var nodarboties ar ražošanas darbību un pēc tam sekojošu labdarības darbību, tiek no šiem nodokļiem vaļā, bet nevis tā kā tagad, kad viņas piesavinās tikai attiecīgās biedrības nosaukumu vai virsvadību un pēc tam bieži vien diemžēl ar savu peļņu aiziet nevis labdarības, bet pavisam citā virzienā. Bet, ja viņi izdara šo labdarības aktu, viņi šos nodokļus nemaksā. Vajadzīga tikai grāmatvedības dokumentu piestādīšana attiecīgam nodokļu inspektoram. Viņi saņem peļņu, kuru iegulda attiecīgos palīdzības un labdarības pasākumos, tur realizē un uzrāda, ka savu darbību ir veikuši bez peļņas, kura apliekama ar nodokļiem. Es vēl gribētu pasvītrot, ka šī norma tika iestrādāta tieši tādēļ, ka diemžēl zem sabiedrisko organizāciju un biedrību nosaukuma zēla un plauka dažādas uzņēmuma ražotnes ar dažādām nevienlīdzīgām konkurētspējām...

Priekšsēdētājs: Paldies. Ir saprotama jūsu atbilde. Vārds deputātam Gavrilovam.

M.Gavrilovs: ^*/Man jautājums. Jūs jau par to stāstījāt, bet gribētu precizēt, cik liels bija nacionālais ienākums, teiksim, 1989.gadā, 1990.gadā paredzamais un prognozējamais nacionālais ienākums 1991.gadā sakarā ar šiem procesiem aplikšanā ar nodokļiem./

J.Āboltiņš: ^*/Lūk, skaitļi, kurus ar mūsu zināšanām un prātu ir izdevies iegūt: 7,3 miljardi rubļu 1989.gadā, apmēram 7 miljardi rubļu 1990.gadā, no 10,1 līdz 11,4 miljardiem rubļu atkarībā no cenām un citiem faktoriem 1991.gadā./

M.Gavrilovs: ^*/Paldies. Tagad man jautājums konkrēti par tekstu./

Priekšsēdētājs: ^*/Cik jums būs jautājumu?/

M.Gavrilovs: ^*/Man pēdējais jautājums. 9.pants. Man nesaprotama frāze: valsts nodokļi un nodevas ienāk valsts budžetā vai pēc noteiktas sadales valsts un pašvaldību budžetā. Man nav skaidrs, kas tā tāda “noteiktā sadale”, kur, kas sadala? Tas ir 9.pants, pirmā rindkopa. Krievu tekstā ir tādi vārdi “pēc noteiktas sadales”. Likumam tā ir pārāk izplūdusi frāze, nesaprotama./

J.Āboltiņš: ^*/Man tiešām jāatvainojas par tulkojuma redakciju, nāksies to izteikt precīzāk. Domāts “ar likumu noteiktā sadale starp valsts un vietējiem budžetiem”. Tāpat būs jāpieraksta arī latviešu tekstā. Tas jāizsaka vēl precīzāk./

M.Gavrilovs: ^*/Tas nozīmē, ka tūlīt tiks sadalīta un aizies pa diviem kanāliem?/

J.Āboltiņš: ^*/Ja jūs pievērsāt uzmanību, tad lasījāt, ka likumprojektos ir teikts, ka no visas peļņas nodokļa summas tik un tik procentu aiziet republikāniskajā budžetā, tik un tik vietējā, tā ir ar likumu noteikta sadale. Tā šeit domāts, bet jāizsaka precīzāk./

M.Gavrilovs: ^*/Tas ir, jūs nedomājat, ka viss ieplūdīs valsts budžetā un pēc tam tiks sadalīts?/

J.Āboltiņš: ^*/Nē, nē. Mums šeit ir redakcionāla piezīme./

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Biķim.

V.Biķis: Ja drīkst, godājamo ministr, jums divus jautājumus. Vai jūs nevarētu tikai dažos vārdos informēt, kāda būs cenu politika Latvijā 1991.gadā, gan vairumcenu, gan mazumcenu?

J.Āboltiņš: Cenu politika būs tāda, ka starpvaldību līgumos, kuri aizskar mūsu darbību ar valsts pasūtījumu un kuros būs šīs attiecīgās atlaides, visticamāk, būs šīs paaugstinātās cenas, kuras šodien figurē arī mūsu partneriem Padomju Savienībā. Tajā pašā laikā tīri subjektīvi man šķiet, ka fiksētās cenas diez vai noturēsies ilgāk par tuvākajiem trīm četriem mēnešiem. Mēs gatavojam arī attiecīgus priekšlikumus valdībai un jau tuvākajās nedēļās par šo jautājumu diskutēsim. Tādēļ mēs esam noskaņoti uz to, ka iesim uz brīvām cenām, ja mūs iedzīvotāji un parlaments atbalstīs. Bet es domāju, ka tas ir atsevišķas diskusijas objekts.

V.Biķis: Un otrs jautājums, ja drīkst: es kopumā principā atbalstu, ka šodien ir vajadzīgs investīciju nodoklis, bet kāpēc šis investīciju nodoklis neattiecas tieši uz šo nepabeigtās celtniecības daļu?

J.Āboltiņš: Tas neattiecas uz nepabeigto celtniecību tieši tādēļ, lai nenobremzētu šo nepabeigto celtniecību, jo, ja mēs tagad uzliksim šo investīciju nodokli uz nepabeigto daļu, tad viņa vispār kļūs absolūti nekustīga. Tādēļ nepabeigtā daļa ir atstāta vaļā, nodoklis ir uzlikts uz jauniesākamajiem objektiem, lai tos piebremzētu uz diviem gadiem un pabeigtu to, kas ir iesākts.

V.Biķis: Manuprāt, ja būtu nodoklis uz nepabeigtu daļu, tas tieši veicinātu, lai šie objekti tiktu nodoti.

J.Āboltiņš: Kā jūs ievērojāt, šo lomu jau pilda īpašuma nodoklis, kur nepabeigtā celtniecība iet iekšā visā īpašumā, kas jums pieder.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Morozļi.

G.Morozļi: ^*/Vai jūs uzskatāt par iespējamu, ka viens un tas pats valsts orgāns, šajā gadījumā Ministru padome, projekta 34.pants, var noteikt nodokļus, iekasēt tos, izpildīt kontroli un sankcijas, tas ir, īstenot tiesību noteikšanas funkcijas, likuma izpildes funkcijas un sodīšanas funkcijas par šo likumu neizpildīšanu? Vai tas, jūsuprāt, nav paraugs nolikuma pārkāpšanai par varas dalīšanu, pilnīgai nelikumībai? Es domāju par Ministru padomes tiesībām noteikt nodokļus./

J.Āboltiņš: ^*/Ja es pareizi saprotu, kas 34.pantā rakstīts par Ministru padomes lomu, tad lietas būtība ir tāda: nodokļus un nodevas nosaka republikas Augstākā padome vai Ministru padome Augstākās padomes uzdevumā. Ja jūs Ministru padomei neuzdosit, tā neko nedarīs./

G.Morozļi: ^*/Bet, atvainojiet, kāpēc tad vajadzīgs likums par nodokļiem? Tas jāpilda visiem, arī Ministru padomei./

J.Āboltiņš: ^*/Dabiski, bet es vēlreiz atkārtoju, ja Augstākā padome neuzdos, Ministru padome neko nedarīs./

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Endelem.

J.Endele: “Neatkarīgā Cīņa” bija publicējusi šo paketi, taču cilvēki atzīst, ka šie likumi ir ļoti sarežģīti, un viņi ne velna nesaprot. Tāpēc man ir šāds jautājums: tā kā jūsu rīcībā ir daudz augsti kvalificētu speciālistu, vai viņi nevarētu izveidot vienkāršu shēmu un to publicēt, lai katrs cilvēks varētu atrast, tā sakot, sevi šajā shēmā un zināt, kādi nodokļi uz viņu konkrēti attiecas?

J.Āboltiņš: Es gribētu oponēt jūsu teicienam, ka mūsu rīcībā ir daudz un augsti kvalificēti speciālisti, jo par nodokļu speciālistiem, es jau teicu, 50 gadus mēs neesam viņus taisījuši, un šo speciālistu mums ir ierobežots daudzums. Bet priekšlikums par shēmu ir ļoti pieņemams, un mēs jau to pieņemam uzreiz bez īpaša rīkojuma, tā ka...

Priekšsēdētājs: Vēl mums ir pāris minūtes. Vārds deputātam Gerasimovam.

V.Gerasimovs: ^*/Nodokļi, nodokļu pakete ir ļoti liela un ļoti ietilpīga utt. Bet mani interesē dzīve. Taču dzīve ir tāda, ka nākamgad dzelzceļa transportam kaut kā ir jāstrādā. Līdz šim laikam nav noteikts ne statuss, ne nolikums par aplikšanu ar nodokļiem, ne nolikums par transporta atbrīvošanu no maksas par zemi. Bet pats galvenais – līdz šim laikam nav noteikts, kā transports tiks finansēts, uz kā rēķina un pēc kādiem tarifiem. Ieiešana tirgus ekonomikā ar tarifiem, kas noteikti pirms 50 gadiem, transportu novedīs pie lieliem zaudējumiem. Jau tagad tas ir uz bankrota robežas. Ko jūs varat teikt šinī jautājumā?/

J.Āboltiņš: ^*/Es varu teikt tikai to, ko jau agrāk esmu teicis par visām dotācijām. Ekonomikas ministrija kopā ar Finansu ministrijas speciālistiem valdībai iesniegs priekšlikumu noņemt jebkādas dotācijas. Tajā pašā laikā jāizskata, kas mums notiek ar dzelzceļa izdevumiem, jāizmaina algu un tarifu attiecības./

Priekšsēdētājs: Deputāts Šļakota pēdējais pirms starpbrīža uzdod jautājumus.

K.Šļakota: Es gribēju uzzināt, kādas attiecības būs republikai nodokļu ieturēšanā ar PSRS iestādēm – armiju, kara rūpnīcām, Valsts drošības komiteju, PSRS prokuratūru? Viņi visi izmanto Latvijas infrastruktūru, bet kam viņi maksās nodokļus?

J.Āboltiņš: Nodokļus viņi maksās tā, kā likumprojektā rakstīts. Maksā visas juridiskās un fiziskās personas. Tas ir ierakstīts jau arī iepriekšējos PSRS pieņemtajos likumos par Latvijas, Igaunijas un Lietuvas ekonomisko patstāvību jautājumā par to, ka viņi pakļaujas republikas jurisdikcijai. Tāda koncepcija vismaz ir ielikta šeit nodokļu likumdošanā.

Priekšsēdētājs: Paldies. Uz visiem jautājumiem jūs esat atbildējis. Tagad sāksim debates, bet tās notiks pēc starpbrīža. Pusstundu starpbrīdis.

(Pārtraukums)

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs.

Priekšsēdētājs: Turpināsim sēdi. Debatēs ir pieteikušies pašreiz 12 deputāti. Vārds deputātam Einaram Repšem.

E.Repše: Godātie kolēģi! Mums šobrīd ir unikāla iespēja radīt pagrieziena momentu visā tautas saimniecībā. Mēs būtībā radām jaunus nodokļus Latvijas Republikai. Nodokļu jautājums un finansiālais jautājums ir pamatjautājums vai viens no pamatjautājumiem valsts un tās iedzīvotāju attiecībās. Tas ir pamatjautājums. Tāpēc piedodiet, ja es zināmā mērā atkārtošos. Manuprāt, nodoklis nodokļa pēc jeb vienkārši paņēmiens, kā pagrābt naudu valsts kasē, ir noraidāms principā. Tas labs diktatūrā, bet neder demokrātiskām zemēm. Nodokļi nav lietojami arī, lai laupītu valsts sektoru pārejas periodā. Arī nodoklis kā saimnieciskās dzīves regulētājs var gan tikt lietots, bet ļoti uzmanīgi. Šajā gadījumā es iestātos drīzāk pret, jo nemaz nav pārliecības, ka lieka valsts iejaukšanās saimnieciskos procesos nāks mums par labu. Pēdējo 50 gadu pieredze rāda taisni pretējo.

Manuprāt, vienīgais pieņemamais, konceptuāli pamatotais nodoklis ir nodoklis kā samaksa par pakalpojumu, ko valsts sniedz saviem iedzīvotājiem. Tik tiešām valsts sargā robežas, sargā kārtību valstī, sargā pilsoņa īpašumus, rūpējas par pilsoņa sociālo nodrošinājumu, pensijām un dara daudzas citas lietas, kurām, protams, ir nepieciešama nauda, bet to var iekasēt nodokļa veidā. Jāskatās tikai, lai nodoklis galvenokārt krīt uz tiem, kas attiecīgos pakalpojumus tiešām izmanto. Un lai nodokļi nebūtu pārāk lieli. Šāda pieeja ir taisnīga, jo ļauj paskaidrot nodokļa maksātājam, kam un kādēļ viņa nauda vajadzīga. Viņam ir tiesības to zināt. Tātad no šīs nodokļa koncepcijas, kā arī no elementāras cieņas pret nodokļa maksātāju izriet nepieciešamība noskaidrot, kādi tēriņi valstī ir paredzēti, vēl pirms liekam iedzīvotājiem par tiem maksāt.

Pirms galīgās balsošanas par nodokļu paketi jāizskata un jāapstiprina valsts budžeta patēriņa programma. Te nav jāaizraujas, jo daļa pakalpojumu, ko līdz šim valsts realizēja kā monopolu, ir privatizējami, daļa no tiem ir neracionāli un daļa ir vienkārši nevajadzīgi. Ir pilnīgi nepieciešams šajā jautājumā ievērot atklātību. Nodokļu maksātājiem ir tiesības zināt, kā viņu nauda tiks izmantota, vēl pirms attiecīgais deputāts lemj – balsot par vai pret konkrētu nodokļa projektu. Pretēja pieeja – vispirms savākt naudu tik, cik var, un pēc tam domāt, kā to iztērēt, nav pieņemama. Ja tāda ir Ministru padomes pieeja, tā stingri kritizējama un maināma.

Tāpat šī koncepcija ļauj noraidīt konceptuāli dažus nodokļus kā nepamatotus. Piemēram, mantojuma nodoklis. Šajā gadījumā valsts neko nekalpo pilsonim, izņemot mantojuma tīri juridisko noformēšanu. Īpašums ir iegūts smagā darbā, un par to jau samaksāti nodokļi. Nomirst tuvs cilvēks, un mantiniekiem vēl ir jāsamaksā valstij lielas summas. Jautājums – par ko. Arī apstāklis, ka šāds nodoklis pastāv dažās citās zemēs, neliek mums aplaupīt savus mirušos. Citu kļūdas nav nekāds ceļa rādītājs. Mēs veidojam savu sistēmu un varam atļauties to darīt ar pārdomām.

Acīmredzot jautājumus par konkrētiem nodokļiem mēs risināsim vēlāk, tāpēc, pieņemot pirmajā lasījumā, nevajag uzskatīt par konceptuāli saistošu to nodokļu sarakstu, kas tajā šobrīd ir ierakstīts. Toties par konceptuāli svarīgu jāuzskata jautājums par nodokļu noteikšanas pilnvarām. Tās dodamas tikai un vienīgi iedzīvotāju vēlētiem pārstāvjiem. Valsts līmenī, tā šajā gadījumā ir Augstākā padome.

Par pašvaldību pilnvarām vēl jāprecizē un jādiskutē. Valsts, apriņķa un pagasta budžetos jābūt precīzi iestrādātam likumam par atsevišķiem nodokļiem, pie kam pašvaldībā nauda nav žēlojama. Visbeidzot, nodokļu politikai jābūt orientētai uz nākotni. Ja šobrīd mums ir pārejas periods, tad noteikti jāatceras, ka šis pārejas periods ir, lai uz kaut kurieni tiešām pārietu. Un mūsu nākotne ir pilsoņu, valsts iedzīvotāju saimnieciskajā aktivitātē, iniciatīvā. Piesargāsimies to bremzēt ar pārmērīgiem nodokļiem un nebaidīsimies atstāt naudu cilvēkiem, kas pratuši to nopelnīt. Gan viņi pratīs to arī izmantot. Naudas pārlieka koncentrēšana valsts rokās gandrīz automātiski novedīs pie neracionālas tās izmantošanas. Atcerēsimies, ka no nāvējošā sociālisma mēs nekur tālu vēl neesam aizgājuši. Tālab – maksimāli naudas privātpersonām un minimāli – valstij.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Gavrilovam.

M.Gavrilovs: ^*/Cienījamie deputāti, cienījamo priekšsēdētāj! Mēs šodien apspriežam ļoti svarīgu likumu. Liela diskusija jau ir notikusi, un jāsaka tieši, ka pēc mūsu amerikāņu kolēģa uzstāšanās, manuprāt, runāt nav jēgas, jo pašu galveno viņš jau pateica. Kā ekonomists es viņam varu ticēt un gandrīz visos jautājumos es viņam piekrītu.

Taču gribu dažus jautājumus “piezemēt”. Ekonomikā ir tāda elementāra tēze, kas mums labi jāiegaumē, pirms esam visus šos likumus izskatījuši. Ŋ eit ir milzīgs daudzums visādu likumu. Mums jāsaprot tikai viens, ka visu nodokļu avots ir tikai nacionālais ienākums. Vai vēl vienkāršāk – tā ir darba alga un peļņa. Pēc šī kritērija mums jānosaka precīzi, cik nodokļu mēs ņemsim no saviem iedzīvotājiem, faktiski no viņu individuālajiem ienākumiem, un cik mēs ņemsim no uzņēmējiem. Es atvainojos par skarbiem vārdiem, bet šeit tomēr fiskālais elements ir valdošais, mums tas jāievēro un pēc iespējas no tā jāizvairās.

Par koncepciju kopumā. Koncepcijas ir dažādas, un es nesaku, ka šī ir slikta koncepcija, man vienkārši ir cita koncepcija, un katrai koncepcijai ir tiesības eksistēt. Bet sakarā ar to ir ļoti svarīgi, cik mēs ņemam – tas ir jautājums par normām, likmēm. Es ne gadījuma pēc jautāju par skaitļiem. Mani tie nedaudz pārsteidza. Prognozējamais nacionālais ienākums, kas ir bāze, no kuras mēs ņemam visus šos nodokļus, pēc maksimuma ir 11,4 miljardi rubļu. Mums šeit piedāvātas vairākas lapiņas, lūk, šie skaitļi: pēc vienas prognozes no visiem šiem nodokļiem budžetā nonāks 5 miljardi 225 miljoni. Pēc cita vērtējuma, arī tāds ir, ievērojot cenu dinamiku dažādām preču grupām, – 6 miljardi un 8 miljardi. Kad es šos skaitļus salīdzinu, man skudriņas pa muguru skrien, tāpēc ka tas ir vismaz puse no nacionālā ienākuma. Protams, par skaitļiem var strīdēties, bet tie ir reāli skaitļi. Principā es piekrītu tam, ka 35 procenti no nacionālā ienākuma ir optimālais lielums, kas var nonākt valsts budžetā. Bet spriežot no tiem skaitļiem, kas ir mūsu rīcībā, tā nesanāk. Tāda nacionālā ienākuma procenta pārskaitīšana valsts budžetā ir vistīrākā staļiniskā ekonomika. Par to jāpadomā. Ar šādu koncepciju, ticiet man, mēs cēlām visu ekonomisko politiku, vismaz teorētiski visus šos gadus, desmitgades. Un man liekas, ka pilnīgi viss ir jāpārrēķina, jo, no 1.janvāra iedarbinot šādu aplikšanu ar nodokļiem, es neesmu pārliecināts, vai februārī–martā mēs vispār kaut ko savāksim. Tad ienākumu vairs nebūs.

Vēl kas, lai būtu pārliecinošāk. Teiksim, 1986.–1988.gadā visos mūsu ekonomiskajos aprēķinos pa Savienību valsts budžeta daļa attiecībā pret nacionālo ienākumu sāka strauji augt, sākot no puses, tad 60, 70, 80 procenti nedaudzos gados. Mums jau tad bija skaidrs, ka šī Rižkova politika ved valsti uz sabrukumu. Un, ja mēs atveram šos dokumentus, tad atklājas tā pati tendence, pie tam daudz īsākos termiņos. Nodokļu likmes atsevišķiem objektiem, par tām var strīdēties, bet jāizlemj mēra, lieluma jautājumi. Piekrītu tam, ka pēc līmeņiem šajā bāzes dokumentā jāparāda pamatlikmes, lai tas nebūtu formāls.

Koncepcijas būtība, atļaujiet izteikt šo viedokli, ir tā, ka pats galvenais ir nodoklis. Ņemsim 8.pantu. Šeit uzskaitīti visi objekti un faktiski visi nodokļi. Cienījamie kolēģi! Pats galvenais ir nodoklis no iedzīvotājiem. Bet mums tas izrādās astotais, divpadsmitais. Tas ir pats galvenais nodoklis. Visās rietumvalstīs galvenā iemaksu masa budžetā nāk no šejienes. Un, lūk, no tā, kā valsts izrīkosies ar iedzīvotājiem sakarā ar šo nodokli būs atkarīgs ļoti daudz.

Mēs nesen pieņēmām likumu pirmajā lasījumā, tajā ielikta pietiekami stāva skala, es principā tai piekrītu, bet mums visi šie nodokļi jāredz kopsakarībā vienam ar otru. Protams, mans viedoklis, ka nodoklim no personīgajiem ienākumiem jābūt maksimālākajam no visiem nodokļiem. Kāpēc? Tāpēc, ka mums ļaudis jāpadara bagāti. Ja mēs pieturēsimies pie tādas nodokļu aplikšanas sistēmas, cilvēki būs nabagi, un mēs būsim spiesti paņemt visu, kas ir uzņēmējiem. Tāda stratēģiskā koncepcija novedīs strupceļā. Mums jāvirzās uz to, lai iedzīvotāju ienākumi augtu. Un šeit mums teiks – bet inflācija? Ja mēs neejam uz tirgus ekonomiku, tad, protams, būs inflācija. Tirgus ekonomikā ne tikai patērētāju tirgus eksistē. Naudas izmantošanai jāatver visas iespējas, vispirms visu personīgo ienākumu uzkrāšanai. Ja mēs pēc šīs koncepcijas ņemsim nodokļu aplikšanas maksimālo skalu, tas vēl nenozīmē, ka mēs no viņiem tiešām savāksim. Tas nozīmē, ka ļaudis centīsies noguldīt, savu naudu iekrāt, un ar to valsts panāks savu galveno mērķi – nacionālās bagātības pieaugumu. Tad katrs cilvēks elementāri rēķinās, ka, ja viņš naudu atstās personīgai patērēšanai, tik un tik no viņa paņems, bet, ja viņš savus līdzekļus ieguldīs ražošanā, uzņēmumā, no viņa piedzīs daudz mazāk. Šajā brīdī patērēt nevar, tādēļ saglabās paša sastrādāto bagātību. Šāda loģika jāieliek likumā. No personīgajiem ienākumiem jābūt vislielākajam nodoklim, visiem pārējiem jāpakārtojas zem tā, nebūt lielākiem. Un pats galvenais – uzkrājumiem jāuzliek vismazākais nodoklis. Ieviest speciālu nodokli kapitāla kustībai, investīcijām – tas nozīmē vienkārši nogalēt uzņēmējdarbību, kurai jāiekustina ekonomika. Pēc šīs koncepcijas tam grūti piekrist, pat ja likumu struktūras rāmjos tam piekrītam, tad jāmodelē varianti. Un vēl viens Ahilleja papēdis mums šeit ir. Mēs vasarā ļoti draudzīgi balsojām par izdevumiem, bet faktiski mēs balsojām par budžeta deficītu. Mēs aizmirsām ko ļoti svarīgu: jādzīvo ar tiem līdzekļiem, kas ir. Bet budžeta izdevumi, kā redzam, sakarā ar dažādām valstiskām novācijām tagad strauji pieaugs. Ja mēs neglābsim ekonomiku, neglābsim iedzīvotājus. Ar tādu politiku krīze tuvosies ļoti strauji.

Tagad pavisam konkrēts jautājums. Lūk, šeit mums patērētāju nodoklis, tas ir 8.punkts. Vēl jo vairāk, ka iepriekšējā lappusē 5.pantā ierakstīts ļoti svarīgs princips, ka vienu objektu ar nodokli var aplikt tikai vienu reizi. Tāpēc darba algu nevajag otrreiz aplikt ar patērētāja nodokli. Runā, ka tas samazinās inflāciju. Tagad mums sāksies cenu inflācija. Mēs ņemsim šo Abalkina paņēmienu un cenu augšanas apstākļos saglabāsim iepriekšējo darba algu. Pazemināsies reālais dzīves līmenis, nekas nesanāks. Ar stingriem ierobežojumiem, ja ne ekonomiskiem, tad politiskiem to apspiedīsim un ļoti ātri. Tikai ekonomiski ieinteresējot katru iedzīvotāju, ieinteresējot viņu ieguldīt naudu ienesīgā lietā, efektīvā, kad visu cilvēku intereses, visu iedzīvotāju intereses uz to būs ievirzītas, mēs varam sākt no šīs krīzes izķepuroties.

Un šeit vēl jo vairāk bīstama ir šķelšanās situācija, ja ļaudis vairāk aizņems pavisam citas rūpes, bet ne tas, kā celt efektivitāti. Aplikšana ar nodokļiem ir svarīgākais instruments valsts rokās, tam jākalpo cilvēku apvienošanai. Mūsu iespēja ir tikai cilvēkus ieinteresēt attīstībā, nacionālo bagātību krāšanā. Cita ceļa mums nav. Paldies par uzmanību./

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Biezajam.

J.Biezais: Cienītais priekšsēdētāj! Cienītie klātesošie! Aplūkošu nodokļu koncepciju jeb nodokļu paketi no aspekta, kā tas korespondē ar budžetu un vajadzībām, nepretendējot (un arī tādu ciparu nevar būt) uz ieņēmuma un nodokļu jaudas un vajadzību vērtējumu. Ir dzirdēta doma no pašiem ekspertiem, ka nacionālā jauda varētu būt kaut kur 5,5 miljardi ienākumu. Varbūt tur ir klāt citi ienākumi. Izdevumi – 7 miljardi. Pēc citu ekspertu domām, nodokļu jauda pieticīgāka – 3,5 miljardi valsts budžetā, izdevumi – 5,8, deficīts – 2,3. Varētu uzskatīt varbūt par nopietnību vai par joku, bet, no suverēnas valsts viedokļa, izdevumiem klāt vēl jānāk armijai, piedalīšanās UNESCO, ANO, palīdzība Kuveitas tautai, kā arī daudz nopietnāki ieguldījumi dabas aizsardzībā un citur. Tā ka varbūt, reducējot uz to, ka nodokļi ir par smagiem, tie galīgie mani izejas skaitļi būtu tādi nodokļi – 3 miljardi. Vajadzīgi ir 8 miljardi. Tas varbūt liekas šokējoši, bet tas apmēram atbilst mūsu ekonomiskajai situācijai, ko es kopumā nosaucu par negatīvu ekonomisko telpu. Man tā savādi klausīties mūsu pašu rietumnieku latviešus, kuri dod mums draudzīgus padomus un pareizi spriež un kritizē, izejot no, teiksim, pozitīvās ekonomiskās telpas it kā esamības un pieredzes.

Kā varētu šajā situācijā rīkoties? Katrā ziņā padomus dot es nekādus īpašus nevaru, taču mums jāgatavojas uz lielām grūtībām, jo šī budžeta nesaiste ir vienkārši fenomenāla. Esmu dzirdējis, un paldies Godmaņa kungam: “Būs jāsavelk jostas.” Vakar lauksaimnieku pārvaldē, ja nemaldos, paši teica, ka jāpastaigā gadi pieci vīzēs. Es jau iepriekšējā reizē uzstājos un teicu, ka ir nepieciešams katram cilvēkam un cilvēku kopai sasprindzināt pēdējās izdzīvošanas rezerves. Katrā ziņā ir jāsamazina no budžeta. Vienkārši nāksies samazināt. Mums jau, protams, nebūs ne savas naudas spiestuves, ne mums kāds rietumnieks to aizdos, ne arī mums ir kādas zelta rezerves vai kaut kas tāds, tā ka jāizdzīvo tikai pašiem. Nāksies samazināt izdevumus no budžeta izglītībai, veselības aizsardzībai, lauksaimniecības vai pārtikas ražošanas dotācijām, kas draud aiziet līdz diviem miljardiem, tāpat dzīvokļu, komunālām un citām dotācijām. Runājot no cilvēka individuālo rezervju sasprindzināšanas viedokļa, seminārā par latviešu tautas izdzīvošanas izredzēm vairāki teica, ka latvieši un vispār tauta Latvijā ir diezgan nevērīga pret savu veselību, nesargā to individuāli, nerūpējas par to. Tāpat arī par savu izglītību ļoti daudz var atdot. Arī es lielā mērā esmu mācījies pašmācības ceļā, un nav jau tik grūti savākt grāmatas, ja ir liela vēlēšanās mācīties valodas un visu ko bez kādiem lieliem kapitālieguldījumiem. Arī pārtikā, ja mēs izejam uz principu, ka katram savs kaktiņš, savs stūrītis zemes, ja ne pašam, tad vismaz radam, draugam, arī šo to var savākt.

Visbeidzot, ir daudz jāstrādā pie sava darbaspēka kā preces, lai tas nebūtu jāpārdod par valsts cenu, bet dārgāk, tātad arī pie savas profesijas reklāmas utt. Ja iedzīvotāji to visā nopietnībā sapratīs, ja šis budžeta deficīts nav uzpūsts, bet reāls, tad varbūt mums izdosies to bedri vai tumšo telpu, vai negatīvo ekonomisko telpu pārvarēt. Tad ar lielu prieku un pateicību varēs pieņemt visus tos projektus, ko mums sniedz rietumnieki un mūsu pašu rietumnieciski domājošie. Projektu visumā atbalstu, tikai uzskatu, ka tas ir jāsamazina līdz 3 miljardiem.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Grūbem.

G.Grūbe: Cienījamo priekšsēdētāj! Cienījamie klātesošie! Domāju, ka laukiem tiek mēģināts uzspiest divas apšaubāmas idejas. Pirmā, ka jāpatur spēkā agrārā reforma, jo tikai esošā lauksaimniecības sistēma ar mazu piekrāsošanu mūs spēj novest līdz pilniem galdiem. Un otra, ka tikai Lauksaimniecības ministrijas izstrādātais nodokļu un cenu projekts ir pats optimālākais lauksaimniecības attīstībai. Bez šaubām, tas netiek pasniegts šādā atklātā tekstā, bet ļoti veikli, labi nomaskētā. Apskatot iesniegto nodokļu paketi, gribu uzdot retorisku jautājumu, – vai tas veicina uzņēmējdarbību laukos vai arī to mērķis ir noteiktas nodokļu summas savākšana? Ar skumjām jāatzīst, ka šo nodokļu mērķis ir tikai savākt noteikto summu. Iesniegtais lauksaimniecības un zemes nodokļa projekts šodien ir vecie potenciālie maksājumi, kura autori nav kautrējušies aplikt ar nodokli pat nerentablo dzīvojamo fondu, komunālo saimniecību. Meliorācijas sistēmas tiek apliktas pat dubultā veidā. Pilnīgi nerentabli kļūs agroservisa uzņēmumi. Ir tīri loģiski, ka tie strauji cels pakalpojumu cenas. Neesmu atradis šeit nodokļu sistēmā iespēju, kad celtniecības organizācijām būtu izdevīgāk būvēt laukos. Kas būvēs zemnieka saimniecības sociālās infrastruktūras objektus? Ļoti lieli iebildumi ir akcijas nodoklim par dīzeļdegvielu. Pat arī tad, ja ievieš uzskatu, ka tam jāpaliek pagastos. Tāpat netiek atspoguļotas atšķirības, vai rūpniecības uzņēmumi strādā tikai Maskavas interesēs vai arī ievēro republikas vajadzības. Tas ir ļoti būtiski, lai izvietotu pasūtījumus reģionālās lauksaimniecības mašīnbūves vajadzībām, rezerves daļām, lauksaimniecības tehnikai.

Sakarā ar iepriekšteikto aicinu projekta autorus ņemt vērā sekojošus ierosinājumus:

1. Tā kā iesniegtais lauksaimniecības un zemes nodoklis neveicina uzņēmējdarbību laukos, atteikties no šāda kombinēta nodokļa.

2. Šā nodokļa vietā ieviest maksu par zemes lietošanu, jo agrārās reformas pirmajā kārtā paredzēts zemi nodot maksas lietošanā. Šī maksas lietošana jāparedz arī pilsētas zemēm. Zemes nodoklis jāievieš īpašniekiem. Bez šaubām, par īpašniekiem mēs varam sākt runāt ar 1993.gada 1.janvāri.

Īpašuma nodoklis. Uzskatu, ka pašreizējā posmā ar to jāapliek tikai rūpnieciskā ražošana laukos. Ar peļņas nodokli arī jāapliek tikai rūpnieciskā ražošana. Ir ļoti būtiski šobrīd no lauksaimnieciskās ražošanas neizņemt šos divus nodokļus – īpašuma un peļņas, lai veiktu kapitāla piesaistīšanu laukiem, jo tas ir ļoti būtiski pašreizējā nestabilajā situācijā.

3. Rast iespēju atvieglot nodokļus celtniecībai, agroservisiem, reģionālās mašīnbūves uzņēmumiem, kuri pilda lauksaimniecības pasūtījumus.

Nobeigumā gribu teikt, ka kopumā iesniegto nodokļu sistēmu atbalstu, bet ļoti lūdzu padomāt deputātus un arī projekta autorus tieši par šīm lauksaimniecības problēmām, jo no lauku attīstības ir atkarīga mūsu kopējā nākotne.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Zatuliviteram.

V.Zatuliviters: ^*/Kolēģi deputāti! Nav šaubu, ka mūsu parlamenta darbā iestājusies tāda fāze, kad dienas kārtībā apspriešanai nāk tādi jautājumi, kas prasa īpašu nopietnību, uzmanību, apdomību un reizē operativitāti, jo laiks negaida, dzīve steidzina. Man liekas, ka šodien apspriežamais likumprojekts pieder tieši tai sfērai, kuru es pieminu savā runā.

Kas attiecas uz konkrēto sarunu par šo likumprojektu, gribu atbalstīt ideju, kuru ieteic ekonomikas ministrs. Es tomēr par to “vistiņu”. Jā, var veicināt to, lai “vistiņa” dētu olu pēc olas, un vēlams, lai dažas no tām būtu zelta, nepacietībā pēc pirmās oliņas var vistiņu nokaut un oliņu izņemt. Es domāju, ka pašlaik kaut kas līdzīgs notiek ar likumprojektu paketi par nodokļiem. Ja to vērtē no šī sižeta viedokļa, tad nevar neizteikt zināmas šaubas, ka tomēr saskatāma tendence vistiņu nokaut un pirmo oliņu izņemt.

Es domāju, ka vispār situāciju dramatizēt arī nav vērts, šīm idejām likumprojektā jābūt. Tiešām, es ne gadījuma pēc uzdevu šo jautājumu. Katrs nodoklis, gribam mēs to vai negribam, pilda vairākas funkcijas, un nodokļa pati galvenā funkcija ir valsts budžeta izpildīšana. Un, gribam mēs to vai negribam, tie, kas izstrādāja šo likumprojektu, šo ideju ielika pirmo, un viņus var saprast. Republikāniskā budžeta deficīts ir solīds, ieplānots. Augošie izdevumu panti stāsta par to, ka šis deficīts gada beigās pieaugs, tur šaubu nav. Un, lūk, izejot no tā, ko es jau teicu, ļoti svarīgi ir izsekot, kādā mērā likti akcenti, lai nodokļi pildītu arī ekonomisku stimulatoru funkciju. Jo nodoklis līdzās tam, ka ir budžeta papildinājuma avots, reizē ir arī pārvaldes svira. Ja tas ir pārāk augsts, tad tas ir ekonomisks žņaugs, virza ne tur, kur vajag, iedarbojas ne tā. Ja nodoklis ir zinātniski pamatots, tas stimulē uzņēmuma darbību, ceļ efektivitāti. Ja tas ir par augstu – ekonomiski žņaudz.
No tā saprotams, ka tas vai nu formē normālas ražošanas attiecības, vai arī veido hipertrofētas ražošanas attiecības, kas neceļ ražošanas efektivitāti. Neredzēt to nedrīkst. Runa ir par to, ka nodokļi līdzās visam citam rada vai nerada uzņēmējdarbības motivāciju. Tas vienmēr jāatceras. Man liekas, ka likumprojektā šī otrā puse palikusi dibenplānā. Man liekas, ka ir jēga par to padomāt. Mēs šeit apmaināmies ar domām nevis tādēļ, lai cits citam iedurtu, bet lai domas izklāstītu cerībā, ka tās tiks ievērotas un izmantotas. Man liekas, ka šeit klātesošais ekonomikas ministrs un premjerministrs mūsu uzstāšanos saprot.

Tagad savas uzstāšanās otrajā daļā gribu runāt par sekojošo. Ekonomikas ministram tika uzdots jautājums, vai nodoklis tiks uzlikts nepabeigtajai celtniecībai. Atbilde bija viennozīmīga: kāpēc nepabeigtajai celtniecībai uzlikt nodokli, ja tā jau pati par sevi nozīmē ieguldītu, bet nefunkcionējošu naudu. Viss pareizi. Tiešām, ja tai vēl uzliktu nodokli, tad nepabeigtība vēl palielināsies dubulti. Taču paskatīsimies uz to no citas puses. Ir noteikti normatīvie celtniecības termiņi. Tie nav ievēroti. Ja nav ievēroti termiņi, tad tērējas vairs ne tikai viena, bet pusotras vai pat divas tāmes vērtības vienam un tam pašam objektam. Vai tad atbalstīsim nepabeigtās celtniecības augšanas tendenci? Ar ekonomiskiem līdzekļiem tā nekādi nav sodāma. Varbūt tieši tādēļ ir jēga padomāt par nodokli. Ja objekta celtniecības laiks ir pārsniedzis pieļaujamo normatīvu, varbūt jāpadomā par nodokli šim objektam, lai spiestu nepabeigto celtniecību samazināt. Man liekas, ka ir jēga par to padomāt.

Un vēl. Šeit uzstājās mans kolēģis Mihails Mihailovičs Gavrilovs. Es viņu uzmanīgi klausījos. Ŋ ur tur es viņam piekrītu, bet nevaru piekrist viņa viedoklim par nodokli no iedzīvotājiem. Vispirms es domāju par nodokli no darba algas. Viss pareizi, viņa spriedumi ir nevainojami no ekonomiskās teorijas viedokļa, taču nedrīkstam aizmirst, ka aiz šīs ekonomiskās teorijas stāv konkrēti cilvēki. Un mēs likumprojektā par ienākumu nodokli no darba algas nosakām, kas pārsniedz 151 rubli plus pie tā, kas ņemti agrāk, 13 procentus, bet šeit vēl vajag ievērot inflācijas līmeni un piekrist tam, ka 250 rubļu alga nav alga. Šeit jāpadomā, vai šāda aplikšana ar nodokli stimulē uzņēmējdarbību vai ne.

Savu uzstāšanos beigšu ar slēdzienu, kas sastāv no diviem momentiem. Pirmais. Uzskatu, ka piedāvātajai likumprojektu paketei jāpieiet ar sapratni. Te ievērotas divas klasiskas lietas: paplašināts nodokļu aplikšanas lauks un noteiktas likmes. Es atkārtoju, atgriezdamies pie runas sākumā teiktā, ka tas ir jāsaprot. Tāpēc mana attieksme pret šo paketi ir normāla. Tas pirmais slēdziens. Un otrais. Es domāju, ka mēs, visi deputāti, būsim pateicīgi valdībai un ne tikai valdībai, bet visiem tiem, kas turpinās strādāt ar šo likumprojektu, ja mūsu pārspriedumi, varbūt dažreiz pat juceklīgi, ne līdz galam loģiski izturēti, tiks uzmanīgi izanalizēti un no visa mūsu teiktā mēģināts atrast racionālo un derīgo, lai šo likumprojektu nākotnē uzlabotu. Paldies par uzmanību./

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Blažēvičam.

J.Blažēvičs: Godājamo priekšsēdētāj, godājamie kolēģi! Visumā atbalstot iesniegto likumprojektu paketi un šodien izskatāmo likumu, tomēr gribētos pakavēties pie atsevišķiem momentiem, kas, man liekas, sekmētu mūsu darbu. Šo likumu saturs vispirms parāda gan valdības, gan parlamenta profesionālo sagatavotību ekonomiskajos jautājumos. Tā neapšaubāmi ir dažāda, bet ceļš, kuru mēs ejam, man liekas, ir pareizs.

Ir tomēr jāatbild uz dažiem jautājumiem, kas šeit netika skarti ne ministra Āboltiņa, ne citu referentu runās. Tomēr ienākuma nodoklis ir no iedzīvotāju kabatas. Pamatā no iedzīvotāju kabatas. Šodien katrs iedzīvotājs Latvijas Republikā grib zināt, cik no viņa kabatas šī pakete paņems. Šodien, skaitot savu algu, tie, kas strādā valsts darbā, domā par tiem 10 procentiem vai drusku vairāk, bet tagad ienākuma nodoklis paredz līdz 35. Par pensijām runāsim – 13 plus, un tā mēs nonāksim pie ļoti liela procenta. Tāpēc es domāju, ka otrajā lasījumā vai tuvākajā laikā tomēr šis nodokļu procents no iedzīvotāju algas varētu būt kaut kādā veidā modelēts.

Otrs – manuprāt, šeit izpaliek vietējā interese. Šodien, centralizējot nodokļus, mēs no sava redzesloka izlaižam pašvaldības sistēmu. Interese par nodokļiem ir tikai Rīgā un tikai ministrijās, bet interesei par nodokļiem ir jābūt arī uz vietas, stimulējot gan ienākumus, gan arī ekonomējot izdevumus. Tāpēc es domāju, ka nodokļiem ir vajadzīgs sadalījums starp pagastu, rajonu un centrālo budžetu. Tas ir ļoti nepieciešams. Pēc tam jau varētu runāt par konkrētu modeli gan pagastam, gan rajonam.

Ierosinu šodien šā likuma vietā pieņemt Augstākās padomes lēmumu un noteikt to, ka tas ir arī likuma pirmais lasījums. Kāpēc? Jo tas ir process un likuma konstrukcijas. Un otrs. Piemēram, mēs pieņemsim likumu par iedzīvotāju ienākuma nodokli, bet tas nedarbosies, jo nedarbosies šis mūsu pieņemtais likums. Tas pirmajā lasījumā nebūs saistošs. Turklāt šis likums ārkārtīgi izmainīsies tad, kad mēs pieņemsim visu paketi. Tāpēc šodien varētu būt šis lēmums, kas atļauj rīkoties tālāk, un to varētu pieņemt varbūt ar redakcionāliem labojumiem rīt. Bet mums būtu rokās dokuments, ar ko mēs varētu oponēt, strādājot pie nākamajiem likumiem. Vēlreiz es pasvītroju, nosakot, ka šis lēmums varētu kalpot arī par pirmo lasījumu nākotnē.

Es negribētu šeit atkārtot, es pilnīgi piekrītu un pievienojos šiem procesuālajiem jautājumiem, ko iesniedza deputāts Plotnieks, taču es domāju, ka Ekonomikas komisijā, atmetot 5.pantu, tiek atmesta arī vietējās pašvaldības iniciatīva. Es domāju, ka tas nebūtu iespējams. 5.pants jāatstāj. Strīdus (pie 6.panta) izšķir tiesa, balstoties uz likumu. Es domāju, nevajag par katru sīkumu Augstākajā padomē pieņemt kaut kādus lēmumus. Mums nav ne laika, ne arī tādas vajadzības. Man liekas, ka jāuzraksta un procesuāli jānoformē vietējām pašvaldībām tāds likums un tāds process, kas varētu šos jautājumus izšķirt uz vietas. Ja ne, tad izšķirt tos, tikai ar likuma palīdzību. Vakar saņēmām vienu tādu interesantu analīzi – budžeta izdevumu kopsavilkuma projektu uz nākamgadu. Izdevumi ir sarindoti pa ministrijām. Tātad šodien budžets centralizēts uz ministrijām. Acīmredzot kolēģi ministri piespieduši ministru Siliņu lūgt jau šos aprēķinus veikt. Bet diemžēl mēs neredzam, ka šis aprēķins būtu noteikts pa teritorijām, pa pagastiem, rajoniem. Es saprotu, ka tas ir ļoti grūti, bet man ir šāds priekšlikums valdībai. Skatoties uz ministrijām izdalītajiem resursiem, kaut vai Sakaru ministrijai vai citām ministrijām, es ļoti baidos, ka nākamgad atkal vietējo pašvaldību vadītāji ies ar noņemtu cepuri pie ministra un lūgs līdzekļus.

Likumprojektā par nodokļiem to kaut kur jau sāk saprast, bet bažas pastāv. Tāpēc es domāju, ka pēc tam, kad mēs pieņemsim pirmajā lasījumā pamatnodokļus – ienākuma, zemes, apgrozījuma un peļņas nodokli, lai valdība uzdod vietējām pašvaldībām iesniegt aprēķinus teritoriāli. Tad mēs tālāk kvalificēti varētu lemt jautājumu par budžeta sadali pa teritorijām, jo tagad diemžēl kvalificētas pieejas šim jautājumam nav. Tas jādara vistuvākajā laikā.

Un vēl. Mūsu likumprojektos, daudzos ekonomiskajos likumprojektos ir skarts jautājums par ārzemju uzņēmumiem, ārzemju investīcijām, ārzemniekiem utt. Ekonomisti ir kaut kādā veidā izstrādājuši savas koncepcijas, bet tām nevajadzētu būt atrautām no ārpolitikas. Kāda ir mūsu valsts ārpolitika? Es zinu, ka mēs diskutēsim, bet ļoti būtu jāzina šīs ārpolitikas un ekonomiskās politikas saistības. Es domāju, ka Augstākās padomes izolācija no ārpolitikas nav tas labākais. Es nerunāju par šodienas nobalsošanu, bet lai mēs precīzi varētu risināt visus ekonomiskos jautājumus. Šobrīd sasaiste ekonomikai un ārpolitikai, ja jau mēs gribam attīstīties tālāk, ir ļoti cieši savienojama. Es atbalstu vēlreiz iesniegtos likumprojektus. Pēc redakcionālām izmaiņām tos varētu pieņemt par pamatu.

Priekšsēdētājs: Raimonds Krūmiņš. Lūdzu, jums vārds.

R.Krūmiņš: Cienījamie deputāti! Ŋ eit daudzi runātāji izteica diezgan būtiskus iebildumus pret šo nodokļu paketi. Daudzos jautājumos viņiem var pievienoties, jo sevišķi cienījamajam pārstāvim no Amerikas. Repšes kungs, kā arī citi runātāji izteica daudzus vērtīgus priekšlikumus un piezīmes. Pirmkārt, es gribētu uzsvērt, ka sociālisms pēc savas būtības sākas ar to vietu, ar kuru sākas runas par monopola cenām un par diferencētām nodokļu likmēm atkarībā no apliekamā nodokļa apjoma. Tas būtībā ir pretrunā ar tirgus principiem. Runas par monopola cenām, kuras it kā būtu jāizņem, noved pie tā, ka tiek ierobežota tirgus regulējošā darbība. Ja mēs gribam iet uz šo tirgu un panākt tirgus regulējošās darbības maksimālu efektivitāti, tad tieši šīs monopola cenas būs tās, kuras nodrošinās pastiprinātu kapitāla pieplūdumu tajās nozarēs, kurās var iegūt šo monopola peļņu, kura agrāk nav varējusi tikt iegūta valsts voluntārās cenu noteikšanas rezultātā. Līdz ar to šī nozare ir mākslīgi tikusi aizkavēta.

Konkrēti, ja sākam analizēt šo piedāvāto nodokļu sistēmu, jāsaka, ka es neredzu būtisku atšķirību starp apgrozījuma un akcijas nodokli. Būtībā tie ir ļoti līdzīgi, lai neteiktu – identiski. Šajā sakarā būtu priekšlikums šos nodokļus apvienot. Vienkārši vajadzētu palielināt apgrozības nodokli, ja mēs pieņemsim apgrozības nodoklī to maksimālo likmi, kura tiek izņemta, un līdz ar to mēs jau vienu nodokli, kurš būtu jāizskata, faktiski ietaupām.

Ļoti lielas problēmas var rasties ar peļņas nodokļa izņemšanu, jo pastāvošā grāmatvedība, uzskaites sistēma un kontroles iespējas mums praktiski nenodrošina kaut cik nopietnu šo te peļņas rādītāju kontrolēšanu un apzināšanu vispār. Daudznozaru uzņēmumu apstākļos pastāv praktiski neierobežotas iespējas manipulēt ar izmaksu posteņiem, arī izmantojot dažādus maksājumu, pārskaitīšanas un aprēķināšanas procedūras. Tas novedīs pie tā, ka tās nozares, kuras mēs atbrīvosim, strādās atvieglotos nodokļu aplikšanas režīmos, strādās ar apbrīnojamu rentabilitāti, bet tajā pašā laikā nozares, kurām būs šis te peļņas nodoklis noteikts maksimālā līmenī vai kaut cik ievērojamā līmenī, strādās, vai mēs to gribēsim vai negribēsim, ar zemu rentabilitāti un ar neievērojamu peļņu. Līdz ar to budžeta intereses cietīs. Tāpēc man būtu konkrēts priekšlikums, kuru es jau izteicu frakcijas sēdē, proti, apvienojot peļņas, apgrozījuma un akcijas nodokli, var izveidot uzņēmuma ienākuma nodokli būtībā pēc tiem pašiem principiem, kas ir ielikti šajā apgrozījuma nodoklī. Uzņēmuma ienākuma nodokli ņem no uzņēmuma realizācijas ienākumiem. Šādu vai līdzīgu principu pielieto arī Igaunijā, kur arī pieņem līdzīgu likumu par nodokli. Būtībā šis nodoklis būs tas, kurš nodrošinās galveno budžeta ienākumu masu. Tas ļauj atteikties no iedzīvotāju ienākuma nodokļa. Tas savukārt būtu ļoti efektīvs pasākums apstākļos, kad tiek ieviesta jeb atjaunota tirgus darbība, notiek tirgus legalizācija ar visām ne visai patīkamām sekām, proti, cenu kāpumu daudzos gadījumos, tāpat nodokļu sistēmu, kura atšķiras no līdzšinējās maskētās nodokļu aplikšanas kārtības, uzpeldot virspusē un kļūstot acīmredzamai, un rezultātā atbrīvojot iedzīvotājus, kuri saņem tikai darba algu un negūst nekādu citu ienākumu no kaut kādas cita veida darbības, kas saistīta ar bruto ienākuma iegūšanu. Tā iegūst lielu politisku kapitālu gan valdība, gan parlaments. Galīgi pretrunā tas ir ar Gavrilova kunga izteikto, ka pamatnodokļa pamatmasai būtu jābalstās uz iedzīvotājiem. Ja mēs zinām, ka 87% jeb katrā ziņā pāri 80% nacionālās bagātības Latvijā pieder valstij, tad nav reāli, ka iedzīvotāji uz savu personisko ienākumu rēķina varētu iznest šo visa budžeta smagumu.

Man te ir konkrēti izstrādāts priekšlikums par 8.pantu šajā te apspriežamajā likumprojektā. Konkrēti, kādi varētu būt nodokļi pēc šiem izklāstītajiem principiem? Tātad šis universālais apkopojošais uzņēmums realizācijas ienākumu nodoklis jeb vienkārši uzņēmuma ienākuma nodoklis.

Nākamais būtu fizisko personu ienākumi, kas apliekami ar nodokli, izņemot ienākumu no uzņēmumu realizācijas ienākuma, kurš jau ir aplikts ar iepriekšējā punktā minēto, un darba algu. Šis nodoklis būtu saucams par patenta nodokli. Tie varētu būt zemnieki, kuriem nevar noteikt darba algu un kuriem pat īsti nevar noteikt bruto ienākumu, ja viņus vispār apliek un nolemj neatbrīvot no nodokļa. Tie varētu būt sadzīves pakalpojumu sfērā strādājošie, kā arī citi ražošanā strādājošie, kur ir darīšana ar lielu skaidras naudas apgrozību, kuru visai grūti kontrolēt. Bet kur kopējais apjoms nav pārāk liels.

Treškārt, tas būtu nacionālais nodoklis, ar kuru apliek darba algu un tai pielīdzinātās summas. Tālāk tā varētu būt lauku un pilsētu apvidu zeme un, kā Grūbes kungs izteicās, tas varētu būt nevis nodoklis, kurš jau būtu tādā gadījumā īpašuma nodokļa paveids, bet gan tā būtu maksa par zemi, jo šobrīd un arī tuvākajos divos gados mums paredzams vēl arvien acīmredzami tikai valsts īpašums šajā jomā. Tāpat tā varētu būt maksa par dabas resursiem, nevis nodoklis. Tālāk – muitas nodoklis, kā jau šajā likumā ir iekļauts, tranzīta nodoklis, mantojuma un dāvinājuma nodoklis un atpūtnieku nodoklis. Tādā veidā mēs iegūstam deviņas nodokļa pozīcijas. Pie kam šeit no jauna piedāvātie nodokļi nav principiāli atšķirīgi no tā, kas ir šajā jau izstrādāto likumprojektu paketē piedāvāti. Tie ir vienkārši jāapkopo un jāizveido viens universāls nodoklis, kurš nodrošina, no vienas puses, pietiekamus budžeta ieņēmumus, bet, no otras puses, nodrošina vienkāršu izņemšanas procedūru, jo, ja peļņu praktiski konstatēt faktiski ir ļoti grūti, tad realizācijas ieņēmumus konstatēt lielas grūtības nesagādā. Visbeidzot, es gribētu pieskarties tādam momentam kā sociālais nodoklis. Kā zināms, mūsu republikā, mūsu valstī ir ļoti zems pensijas vecums. Tas var iet kontekstā ar ienākuma nodokli. Vai mums nebūtu lietderīgi šo te sociālo nodokli izvietot daļēji uz daba algu, uz reāliem iedzīvotāju ienākumiem, lai stimulētu to, ka varētu palielināt pensijas vecumu kaut kad perspektīvā, kā tas ir visā pasaulē.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Dīmanim.

S.Dīmanis: Cienījamie kolēģi! Es gribētu atbalstīt gan likumu paketi, gan “jumta likumu”, kaut gan zinu, ka mans atbalsts var izraisīt pretēju reakciju. Ticiet, runāju kā ekonomists. Kāds nu tas likums ir, tāds viņš ir, un pagaidām labāku mēs nevaram ne uzrakstīt, ne pieņemt. Tas saistās gan ar mūsu zināšanām, gan ar to, ka nodokļu aplikšanas objekts vēl nav izveidojies un mums šeit ir jānodarbojas ar izdomāšanu.

Šī te likuma pakete un “jumta likums” satur tikai četras metodoloģiskas kļūdas. Divas var labot, divas – nu tur vairs neko nevar darīt. Bet es domāju, ka ekonomika izturēs.

Pirmā metodiskā kļūda, ka mēs tomēr sabāžam visus vienā maisā. Mēs nespēsim aplikt valsts uzņēmumus tāpat kā uzņēmumus, kas darbojas komercrežīmā. Bez šaubām, būtu jāuzraksta divi likumi, ja mēs runājam, piemēram, par peļņas likumu, bet, es domāju, ka tam vairs nepietiks laika. Ja mēs dosim valdībai, lai viņa paņem sev papildu kompetenci, es domāju, ka vienkārši, sākoties ražošanas procesam, līdz ar šo te likumu pieņemšanu varēsim tur palabot kaut ko ceļā. Tiešām tagad pieprasīt atsevišķi likumu būtu nepareizi. Starp citu, šī metodiskā kļūda izpaužas tajā apstāklī, ka mēs nosakām rentabilitātes griestus. Bez šaubām, ja tirgus nenoved visas izmaksas līdz sabiedriski nepieciešamām un ja rentabilitātes atšķirības ir no mīnus 100 līdz 200, tad, bez šaubām, šeit ir jāpiesaista nodoklis kaut kādai rentabilitātei. Tas ir absurds, bet laikam neko nevar darīt, jo mēs tiešām nesadalām biznesu un valsts uzņēmumus.

Vēl viena metodoloģiskā kļūda, kuru var labot, attiecas uz pašvaldības kompetenci, nosakot likumus. Redziet, es ļoti baidos, ka pašvaldību līmeņos sāksies ļoti nopietna juridiska nodokļu patvaļa. Pie tam šeit ir neierobežotas iespējas. Pašvaldības var aplikt gan iebraukšanu, gan izbraukšanu, var aplikt arī televīzijas antenas, var noteikt, ka katrs, kas audzē cūku un nokauj viņu, 20 kilogramus lai atdod vietējās pašvaldības, vietējo padomju bufetē, un tā tālāk. Šeit visu ko var darīt. Ir tāds “dūmu likums”. Ne jau tāpēc, ka ekoloģiski kaitīga ražotne, bet, teiksim, ja iet no skursteņa dūmi, tas nozīmē, ka tev ir plīts, ja ir plīts, tad ir patvāris, katls, ja ir katls, tad tur kaut kas vārās, ja tur kaut kas vārās, tu labi dzīvo, ja tu labi dzīvo – palīdzi vietējai pašvaldībai. Apmēram tāda domu secība varētu būt. Tāpēc es domāju, ka šeit precīzi vajadzētu noteikt pašvaldību lomu, nosakot gan nodokļus, gan nodokļu likmes. Un tāpēc es gribu griezt jūsu vērību uz mūsu Ekonomikas komisijas priekšlikumiem, ka viņi būtu pieņemami.

Trešā metodoloģiskā kļūda, kuru atsaukt un labot nevar, saistās ar to, ka mēs nepareizi izprotam šajos likumos nodokļu fiskālo funkciju un nodokļu regulējošo funkciju. Ja runa iet par fiskāliem mērķiem, budžetam ir vajadzīgi līdzekļi. Šeit viss ir daudzmaz okay, bet, ja mēs runājam par regulēšanu, tad regulēšana izpaužas tādējādi, ka likums nosaka simt un vienu dažādu atvieglojumu vai papildu slodzi. Es ļoti labi saprotu, ka mēs pašlaik neko tamlīdzīgu uzrakstīt nevaram. Tāpēc mēs šeit esam ierakstījuši, ka gan parlaments, subjektīvi iejaucoties nodokļu aplikšanas procesā, gan vietējās pašvaldības, arī subjektīvi iejaucoties nodokļu aplikšanas procesā, var šeit izdarīt kaut kādas korekcijas, dodot atvieglojumus vai, otrādi, uzliekot pa virsu, vai ne. Bet šīs subjektīvās pieejas var tiešām izraisīt ļoti nopietnu korupciju. Acīmredzot nākamais solis, es domāju, ka to arī ceļā var atrisināt, drusku vēlāk, – būtu tiešām pieņemt papildu nosacījumus, lai varētu ar nodokļiem šo to paregulēt, vismaz sākumā. Pēc tam jau šī sistēma veidosies pati par sevi.

Vēl viena ļoti nopietna metodoloģiska problēma, kuru vispār varētu pamēģināt vēl izlabot. Runa iet par nodokli un patēriņa fondu un par nodokli uz investīcijām. Redziet, es esmu principā par šiem nodokļiem viena iemesla dēļ. Bez šaubām, vajadzētu ierobežot investīcijas, ņemot vērā to, ko mēs šeit jau esam sacēluši un saražojuši. Vajadzētu arī, no otras puses, drusku piebremzēt darba algas pieaugumu, jo kapitāls nekontrolē darba algas līmeni, kā tas ir Rietumos.
Taču šeit vajadzētu pieiet varbūt drusku tā, nu, konkrētāk. Par ko iet runa? Šeit varbūt vajadzētu nevis divus likumus, bet vajadzētu vienu likumu, kas regulētu līdzekļu sadali starp patēriņa un investīciju fondiem. Ja, piemēram, mēs esam ieinteresēti, lai aktīvāk investētu līdzekļus, mēs samazinām nodokli uz investīcijām un paceļam uz patēriņu fondu. Ja, teiksim, mums attīstās bizness un mēs gribam, lai maksātspējīgais pieprasījums to stimulētu, mēs varētu samazināt nodokļus uz patēriņa fondu un drusku paaugstināt uz investīcijām, lai vairāk investīciju preču nonāktu brīvā biznesa rokās un mēs varētu šeit sacelt kafejnīcas vai sīkražošanu attīstīt. Tas nozīmē, ka šiem abiem likumiem ir jābūt regulējošiem. Taču viņi ir nevis regulējoši, bet aizliedzoši. Šeit var pamēģināt kaut ko izdarīt, laiks vēl ir, un, komisijā skatoties, mēs mēģināsim kaut ko labot.

Ko nozīmē nodoklis uz investīcijām 210 procenti, ja ceļ Rīgā? Patiešām, šeit amerikāņu kungam bija taisnība. Šeit vienkārši ir jādod vai nav jādod sertifikāts, kas atļauj vai neatļauj celt. Un, ja mēs negribam, lai ceļ, tad nav ko uzlikt nodokli, jo šis nodoklis tik un tā būs tīrā administrēšana. Labāk tad atzīties administrēšanas nepieciešamībā un dot vai nedot sertifikātu. Tā ka šeit to acīmredzot vajadzētu atrisināt, turpmāk apskatot pārējos likumus.

Un pēdējais. Tas attiecas uz likumu par kapitāla izvešanas nodokli. Redziet, es domāju, ka tas tiešām ir tas vienīgais likums, kuru es būtu ņēmis ārā no šīs likumpaketes. Tik un tā viņš tiks apiets. Viens saimnieciskais vadītājs man prasa: “Nu, ko lai es daru, es gribu uzcelt nelielu filiāli Sebežā, jo šeit Latvijā vairs neko labāk necelt. Un ko lai es daru tagad – samērā dārgi izmaksā šī celtniecība?” Nu, komplektācijas vajadzībām. Es viņam pateicu ļoti vienkārši: “Tev taču no Sebežas filiāles nāks kaut kādas preces? Apmaksā šīs preces par augstu līgumcenu un, lūk, tu tādā veidā kapitālu izvedīsi un viņš nebūs aplikts ar nodokli.” Es domāju, ka komplektācijas ievešanu ar muitu taču neapliks, vai ne? Tāpēc es domāju, ka šeit mēs vienkārši cīnīsimies ar vējdzirnavām. Vajadzētu varbūt šo te likumu ņemt ārā, bet spekulatīvās naudas pārvietošanu vajadzētu varbūt citādi... Šeit ir dažas domas, vienkārši vairs nepietiek laika. Lai ražošana sāktu normāli darboties, sākot ar janvāri, vajadzētu tomēr tā ritmiskāk ar šiem likumiem tagad pastrādāt. Ar zināmām izmaiņām, par kurām es teicu, gan likumu paketi, gan arī “jumta likumu” varētu pieņemt.

Priekšsēdētājs: Paldies. Pirms es dodu deputātam Biķim vārdu, ir sekojošs priekšlikums. Debatēs jau ir runājuši astoņi deputāti, vēl ir pieteikušies deputāti Bresis, Ozols, Buls, Salītis. Mums vēl ir jārezervē laiks ekonomikas ministram Āboltiņa kungam. Ņemot vērā tos priekšlikumus, kuri šeit izskanēja, acīmredzot mums būs interesanti zināt Āboltiņa kunga domas par abu komisiju rosinātiem labojumiem. Visu to ņemot vērā, ir ierosināts, ka mēs 13.25 minūtēs varētu balsot, izsakot savu viedokli par priekšlikumu, kurš jau šeit izskanēja. Pārtraukt debates es negribētu. Es gribētu jūsu akceptu laikam, kad mēs balsosim. Un tad, cik kolēģi varēs šajā laikā runāt, tik daudz runās, jo citādāk pārtraukt tūlīt, manuprāt, vēl nevajadzētu. Tātad ir ierosinājums, ka mēs debates organizējam tādā veidā, lai 13.25 minūtēs varētu izteikt savu attieksmi pret šā likumprojekta pirmo lasījumu balsojot. Lūdzu, par šo priekšlikumu izsakiet savu viedokli balsojot. Reģistrējušies 147 deputāti. Tagad balsosim par ierosinājumu. Rezultāts: 110 – par. Priekšlikums ir pieņemts.

Šeit deputāts Ozols izteica vēlējumu saviem kolēģiem un sev, tomēr debatēs tālāk runāt piecas minūtes, ja ir iespējams.

Vārds deputātam Biķim.

V.Biķis: Godājamie kolēģi! Priekšsēdētāj! Ir pagājis laiks, kad mēs varējām pieņemt populārus un tautai patīkamus vēlamus likumus. Tagad mums jāķeras pie daudz grūtākām problēmām. Daži vārdi par šīs paketes, nodokļu paketes, būtību. Gribu izteikt savu viedokli. Tātad, es ne veltīgi prasīju ministram par cenām, jo tiešām tas izdevumu saraksts, kas mums vakar tika izsniegts, nav pieņemams. Šeit jau runāja arī par milzīgo budžeta deficītu. Nav arī pieņemams tāds stāvoklis, ka mēs turpinām budžeta līdzekļus izdalīt rūpniecībai, transportam, celtniecībai un tā tālāk. Bet es galvenokārt gribu runāt par citu.

Es saprotu, ka mans uzdevums būs diezgan sarežģīts, jo, ja ņem pēc statistikas, tad, kaut arī puse no deputātiem ir izvēlēti no lauku apvidiem, tomēr es neceru, ka visi lauku deputāti atbalstīs zemākā pašpārvaldes līmeņa intereses, proti, pagasta un vietējās varas. Neskatoties uz to, ka mēs vakar debatējām par šīm lietām, manā uzskatā tie ir paši svarīgākie jautājumi, kas mani kā deputātu šajā paketē neapmierina. Ļoti sarūgtina, ka mūsu Ekonomikas komisijas priekšlikumi, manuprāt, šie labojumi, ir diemžēl vēl nepieņemamāki, nekā tas bija iesniegtajā paketē. Proti, tātad 3.2.pantā beigu daļa izteikta šādā redakcijā: “kā arī noteikt vietējos nodokļus, kurus apstiprina Augstākā padome”, manuprāt, pilnīgi ir nepieņemams. Es domāju, ka šeit var atrast dažādus ceļus. Es piekrītu profesoram Plotniekam, ka varētu balsošanu, vēlēšanas taisīt uz vietām, bet es nesaprotu, kāpēc mēs uzskatām, ka tieši vietējie deputāti ir vislielākie ienaidnieki iedzīvotājiem. Mums pastāv tāds uzskats. Un, protams, viņi arī būs tie dumjākie, kas var visvairāk sataisīt ziepes.

Tikai viens piemērs. Vaiņodē, tiekoties ar vēlētājiem, es dzirdēju, ka cilvēki spriež par to, kā dibināt savu policiju, jo zemnieks ir pilnīgi neaizsargāts. Izlaupa lopus no kūtīm naktī, milicija viņu aizsargāt nevar. Spriešana gāja galvenokārt tajā virzienā, kur dabūt naudu. Vietējā budžeta nav, iekasēt no iedzīvotājiem diez vai ir tiesības. Tātad mēs gribam noliegt pat iespēju radīt kaut kādus vietējos nodokļus. Protams, tos nevar, manuprāt, apstiprināt Augstākā padome.

Tālāk par peļņas nodokli. Ja līdz šim pagasta budžetā bija 10 procenti, tad tagad mēs sakām tā – 70 procenti valsts budžetā, 30 – pašvaldību budžetos. Pašvaldība, protams, tas ir rajons. Tā mēs saprotam. Jā, mēs vasarā izdarījām kļūdu, un likumā par budžeta tiesībām Finansu ministrija pierunāja un mēs tā arī pieņēmām šo valsts budžetu un rajonu budžetu. Es saprotu arī Finansu ministriju, tā ir daudz vienkāršāk strādāt, bet es domāju, ka ir jālabo.

Tālāk tikai daži vārdi par atsevišķiem nodokļiem. Manuprāt, investīciju nodoklis ir vajadzīgs ne tikai tāpēc, kā jau līdz šim runāja, bet vēl arī tāpēc, ka tādā veidā, pēc manām domām, mēs kaut mazliet varēsim pavērst būvmateriālus uz laukiem. Es tomēr negribētu piekrist ministram Āboltiņam, ka nepabeigtās celtniecības daļu nav jēgas aplikt ar nodokli. Tam es negribētu piekrist. Tāpat es gribu izteikt vēl savas domas par zemes un lauksaimniecības nodokli tajā daļā, kur uz laukiem pamatfondi, ieskaitot dzīvojamās mājas, tātad neražojošie fondi, tiek aplikti ar nodokļiem. Manuprāt, tas attiecībā pret lauku iedzīvotājiem ir netaisnīgi. Pie reizes priekšlikums jautājumā par investīciju nodokli. Manuprāt, strikti būtu jānorāda, ka šis nodoklis nav pieņemams ne rūpniecībā, ne lauksaimniecībā, nevienā nozarē no tās summas, kas paredzēta to objektu celtniecībai, kas saistīta ar dabas aizsardzību. Tas noteikti būtu jāiestrādā. Kopumā, ja tiks novirzīts arī uz vietējiem budžetiem, tiks izstrādāts mehānisms, cik un kā tiks novirzīts, es balsošu par.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Bresim.

V.Bresis: Godātie kolēģi, saīsinātā laikā var izteikt tikai dažas domas. Tāpēc pirmkārt es gribētu teikt to, ka šodien mēs faktiski runājam par divām lietām: par likumprojektu un par nodokļu koncepciju, vēlamies vai ne. Likumprojekts, man šķiet, ir labojams. Principā to varētu kaut kur pieņemt, bet, atklāti runājot, par likuma koncepciju man nav izdevies šajā laika periodā no dažādiem oratoriem dzirdēt kaut ko cik necik pieņemamu. Man šķiet, ka mūs visus šeit kopā baro ar pusjēlām kotletēm un mums joprojām nav spēka palūgt, lai pavārs šīs kotletes izceptu līdz galam. Šajā sakarībā man gribētos uzreiz uzdot jautājumu, kādu valsti tad mēs gribam būvēt? Turpināt šo veco administratīvi birokrātisko valsti vai jaunu demokrātisku valsti ar pilnīgi jaunām principiālām pieejām? Man ir skaidrs, ka agrākajos laikos, kad es vēl piedalījos budžeta veidošanā, mēs tiešām ģenerāļa Pavlova, tas ir, PSRS finansu ministra, vadībā visus aplaupījām un pēc tam atkal atpakaļ dalījām katram pa karotītei. Tad, lūk, bija vajadzīgi šie ārkārtīgi lielie budžetizdevumi, kad visiem vajadzēja gan rūpniecībai, gan lauksaimniecībai, gan neražošanai un tā tālāk, šo naudiņu dalījām. Bet vai tad mēs atkal to pašu turpināsim? Vai nav laiks padomāt, kādiem vispār jābūt valsts uzdevumiem? Cik lieliem ir jābūt šiem nodokļiem? Šajā sakarībā man šķiet, ka koncepcija, kuru mēs dzirdējām šodien arī no Āboltiņa kunga, nav pieņemama. Jo tādi ārkārtīgi nodokļi nav mūsu tautai pa spēkam vispār un vai viņi ir vajadzīgi?

Visu laiku šeit mūsu zālē, ja tā varētu teikt, klejoja rēgi un baumas, ka, lūk, budžeta deficīts un tā tālāk, šodien jau klejo riņķī lapiņas, kur mēs varam redzēt, kāpēc veidojas šāds deficīts. Ja mēs tiešām domājam desmitkārtīgi atkal palielināt izdevumus rūpniecībā un atkal būvēt tos pilsētgigantus, un atkal vest jaunu darbaspēku iekšā mūsu teritorijā, tad nav šaubu, ka šāds muļķības šedevrs klejo riņķī un arī šīs baumas iet mums riņķī. Un to visu mēs gribam uzvelt uz mūsu nodokļu maksātāju pleciem. Man rodas jautājums – vai ar tādu koncepciju vispār mēs varam samierināties? Ja mēs esam iestājušies par privatizāciju, par to, ka ir jābūt daļēji maksas veselības aizsardzībai, izglītībai un tā tālāk, vai tad arī turpmāk šīm nozarēm mēs tikpat plaši dalīsim mūsu nodokļu maksātāju līdzekļus? Tad varbūt atstāsim viņiem viņu naudu kabatā, lai viņi ar to samaksā par veselības aizsardzību? Padomāsim par ekonomiskām manipulācijām, kuras var mums atnest tikai labumu.

Otrs jautājums. Man šķiet, ka nodokļu klāsts ir tik plašs un arī tik nepārdomāts, ka šeit galvenais kritērijs ir bijis tas, ka Amerikā tāds nodoklis ir, mums viņu arī vajag, Kanādā ir tāds nodoklis, to arī mums vajag, Zviedrijā – tāds, to arī mums vajag. Un šāds savārstījums nodokļu pārskaitījumā, manā uztverē, atsitīs pilnīgi jebkādu vēlēšanos mūsu privātīpašniekiem, mūsu iniciatīvas bagātajiem rūpniekiem un lauksaimniekiem vispār kaut kādu ražošanu atvērt, jo skaidrs ir viens – kur tu pagrozīsies, tur tūlīt tevi finansiāli sodīs. Manā uztverē tas ir absolūti nepieņemami. Mēs neesam arī padomājuši, ko tad darīt, ja likuma pieņemšanas gadījumā daļa vispār mums izputēs. Bet šī daļa pagaidām ir ārkārtīgi liela. Pēc šīs likumu paketes projektiem mani vēlētāji Jēkabpilī ir izrēķinājuši, ka jau nākamgad, ja mēs viņus pieņemsim, izputēs 18 ražotājvienības. Tie ir tā saucamie kolhozi un sovhozi un būvmateriālu ražošana. Tātad mēs neesam uzlikuši nekādus akcentus uz ražošanu. Man tiešām kā deputātam no lauku rajona vispār ir ārkārtīgas šaubas par to, un es esmu pārliecināts, ka lielākā daļa tieši vai netieši šo likumu atsitīsies uz lauku iedzīvotāju muguras un mēs iznīcināsim lauksaimniecību ne tikai kolhozu un sovhozu veidojumā, bet arī jauno zemnieku veidojumā. Tāpēc, es domāju, šīs koncepcijas nodokļiem vispār nav, pagaidām ir tikai kāds ekonomisks savārstījums.

Šajā sakarībā es gribētu teikt sekojošo: pirmkārt, mums nav vajadzīgs tik liels nodokļu līmenis. Es iestājos kategoriski pret tik augstu nodokļu līmeni. Tam jābūt būtiski zemākam, noteikti zemākam, jo nedrīkst būt bagāta valsts, ja ir nabadzīga tauta, tas būs vienkārši absurds un politiski neizskaidrojama parādība. Otrs, ir ļoti jāvienkāršo šī nodokļu sistēma. Es domāju, ka šeit es varu tikai pateikt paldies mūsu tautiešiem no ārzemēm un cienījamam Līdaka kungam, kurš šodien uzstājās, Ķeniņam–Kingam, kas uzstājās televīzijā PIKĀ. Man liekas, ka mums viņos vajadzētu ieklausīties, tie ir tie nedaudzie tautieši, kuri tiešām mums daudz ko prātīgu iesaka. Un es vēl un vēlreiz gribētu atgādināt, cienījamie kungi, ka nodokļiem ir vairākas funkcijas, par ko šodien jau šeit runāja. Bet tikai mēs esam kā cilvēki ar lielo rungu, kuri grib saņemt šo lielo naudu, bet nedomā par to, kā izmainīt akcentus tautsaimniecībā un kā veidot labvēlīgu politiski ekonomisko un politisko situāciju mūsu valstī.

Priekšsēdētājs: Vārds ekonomikas ministram Āboltiņam.

J.Āboltiņš: Kā viens no tiem, kuri ir tajā pavāru komandā, kas piedāvā deputātiem tās putras un tās kotletes, es gribētu izteikt pateicību visiem tiem deputātiem, kuri šeit uzstājās un izteica konstruktīvus priekšlikumus, sevišķi es profesionāli vērtēju Dīmaņa kunga izteikumus, paldies.

Tagad vēl viena problēma par šeit izskanējušajām bažām attiecībā uz laucinieku it kā tālāk plānoto laupīšanu. Es gribētu tikai nosaukt divus skaitļus – iepirkuma cena uz gaļu, kura darbojās vakar, bija 2690 rbļ. par tonnu, vidējā jaunā cena – 4600. Tā paredz un ietver sevī visus šos jaunos nodokļus, un šī nasta uz lauciniekiem netiek uzlikta. Tā ka, es domāju, mums vienkārši vēlreiz ļoti cītīgi jāpiestrādā pie attiecīgo skaitļu izklāsta izteikšanas un tamlīdzīgi, tādēļ mēs šeit ņemsim vērā visus tos priekšlikumus par attiecīgām diagrammām, tabulām utt. Attiecīgi tālākajā darbībā viņas visas rādīsim, skaidrosim un apspriedīsim. Vai drīkstu uzreiz varbūt par slēdzieniem?

Priekšsēdētājs: Jums ir piecas minūtes.

J.Āboltiņš: Kas attiecas uz šeit izteiktajiem komisiju slēdzieniem, tad es gribētu teikt, ka to slēdzienu, kas ir no Likumdošanas jautājumu komisijas, mēs pieņemsim bez iebildumiem attiecībā uz visiem šeit minētajiem punktiem, izņemot 3. Tas ir, 6., 7. un 9., par kuriem mēs gribētu ar komisiju vēl satikties un tālākā gaitā izdiskutēt, jo es domāju, ka ar redakcijas precizējumiem šeit var domstarpības noņemt. Kas attiecas uz jautājumu par Ekonomikas komisijas slēdzienu, aina ir praktiski tieši tāda pati – absolūtais piezīmju vairākums ir pieņemams un attiecīgās izmaiņas izdarāmas.

Ir viena lieta, pie kuras es gribētu tomēr deputātu uzmanību apturēt jeb pakavēt. Tas ir jautājums par pašvaldību tiesībām jau šeit izskanējušajā 5. un 6.pantā. Ekonomikas komisija izsaka savu viedokli, ka vajadzētu varbūt normas par vietējo padomju nodokļu uzlikšanu svītrot vai neatļaut. Es varētu izteikt tikai vienu viedokli. To, ko piedāvāja juristi, vispirms 6.pantu saskaņot ar likumu par pašvaldību un, otrkārt, – 5.pantā izlikt viņu apmēram šādā redakcijā, ka vietējās pašvaldības iespaidot savā administratīvajā teritorijā var vispārējas balsošanas ceļā, un tālāk pēc teksta. Ja visi administratīvās teritorijas vēlētāji nobalso par to, ka attiecīgais dūmu vai cits nodoklis ir ieviešams, es domāju, nevienam nebūtu nekas iebilstams.

Un vēl viens papildinājums jautājumā par 7.pantu, kur iet runa par to, kādā valūtā vai kādā naudā maksājami nodokļi. Mēs pieņemtu Ekonomikas komisijas izteikto variantu, viņu papildinot vēl ar šādu teikumu: “līdz šīs valūtas brīvai konvertējamībai tajā valūtā tiek maksāti nodokļi, kādā veikta attiecīgā saimnieciskā operācija”. Lai mēs attiecīgi savestu kārtībā arī šodien esošos tā saucamos valūtas atskaitījumus un dažādus citus normatīvos jautājumus. Ja deputātiem būtu pieņemama šāda pieeja, ka mēs vēl ar komisiju šeit diskutablos četros punktos satiekamies un vienojamies, noskaidrojam viedokļus, es domāju, mums nebūtu īpaši par ko strīdēties.

Pēdējais, ko es gribēju vēlreiz tomēr nedaudz atkārtot. Tā kā
1990.gada nacionālais ienākums un cenas praktiski ir grūti salīdzināmas ar 1991.gada cenām un nacionālo ienākumu, es gribētu pasvītrot divas lietas – visi nodokļi un visi maksājumi budžetā skāra divos iepriekšējos gados 65 procentus no nacionālā ienākuma, caur budžetu tika pārdalīti 65 procenti no šiem 7 miljardiem. Šodien mūsu projektā ir no 40–50 procenti, ieskaitot to, ka mēs dotējam pārtiku. Ja mēs pārtiku un citu ražošanu vairs nedotējam, tad šis procents nokrīt līdz 35 procentiem.

Priekšsēdētājs: Paldies. Godātie kolēģi deputāti! Rezumējot tos priekšlikumus, kuri izskanēja, es varētu teikt sekojošo: praktiski tika iesniegts priekšlikums akceptēt likumprojektu par nodokļiem un nodevām Latvijas Republikā pirmajā lasījumā – gan ar atrunu, ka, izskatot konkrētus nodokļu likumprojektus par atsevišķiem nodokļu likumiem, deputātiem nebūs liegta iespēja iesniegt arī konceptuālus labojumus šim, kā mēs tagad saucam, “jumta likumam”– likumam par nodokļiem un nodevām. Tas ir pirmais. Tātad pirmais punkts būtu – akceptēt ar tādu atrunu.

Otrais – mēs uzdotu valdībai un Ekonomikas patstāvīgajai komisijai turpināt darbu pie šā likumprojekta, izskatot praktiski visus iesniegtos labojumus, ko izdarīja gan pašas komisijas, gan atsevišķi deputāti savās runās, kuri runāja, gan tie, kuri arī nerunāja. Deputāts Ozols reglamenta dēļ vārdu neņēma, bet viņam ir konkrēts priekšlikums iestrādāt likumprojektā normu, kura garantētu sociālās sfēras objektu neaplikšanu ar nodokļiem. Visi šie priekšlikumi tiek iesniegti komisijas izskatīšanai. Mums jau šī prakse sāk veidoties – par katru iesniegto priekšlikumu komisija un šoreiz projektu izstrādātāji argumentēti atbildēs. Mēs pēc tam varēsim balsot, vai viņus noraidīt vai atstāt atkarībā no tiem argumentiem, kurus mēs saņemsim no komisijām. Ja jūs tātad rezumējumam piekristu, tad mēs varētu tagad arī balsot, akceptējot pirmajā lasījumā, ar atrunu, ka, izskatot tālāk visu nodokļu paketi, ja radīsies konceptuāli labojumi, tad netiks liegts deputātiem viņus iesniegt, un otrais – ka mēs uzdotu tagad valdībai un Ekonomikas pastāvīgajai komisijai, turpinot darbu pie šā likumprojekta, izskatīt visus iesniegtos labojumus un papildinājumus, tai skaitā arī konceptuālas dabas. Vai ir citi priekšlikumi? Vārds deputātam Grūbem.

G.Grūbe: Man nav skaidrs, vai Āboltiņa kungs runāja komisijas vārdā vai tikai savā vārdā, lauksaimnieku priekšlikumu vispār noraidot. Ja tā, tad es katrā gadījumā balsošu pret.

Priekšsēdētājs: Man grūti komentēt Āboltiņa kunga runu, bet viņš neko nevarēja. Ja mēs akadēmiski pieejam, viņš varēja šajā runā tikai izteikt akceptu. Bet noraidījumu nevienu viņš izteikt nevarēja, jo to varēs izdarīt tikai komisija kopā ar valdību. Nevis vispār valdību, mums valdība iesniedz. Tā ir lēmumu izstrādātāju grupa un pēc tam mūsu komisija. Es tā saprotu. Deputāt Kehri, jūs gribat kaut ko teikt? Lūdzu. Mūsu prakse ir, ka, ja deputāts ir iesniedzis kādu priekšlikumu, viņu nevar noraidīt. Nevienam nav tiesību to darīt. To var darīt tikai argumentēti, turklāt argumentācija jāpavairo, lai varētu izdalīt deputātiem. Pirms tam, arī es domāju, vajag nodrukāt pašu deputātu priekšlikumu, pēc tam kolēģi var spriest, kā balsot, pieņemt vai nepieņemt. Tāpēc, deputāt Grūbe, jūsu bažas šajā brīdī ir nevietā. Kā būs tālāk, tas ir cits jautājums, bet šajā brīdī es aicinātu jūs balsot par. Es neaģitēju.

O.Kehris: Par deputāta Grūbes iesniegto jautājumu. Mēs Ekonomikas komisijā pieprasījām arī citus likumprojektus, kuri valdībā tika noraidīti vai pirms tam tika izskatīti un kas skar lauksaimniecību. Bet mēs komisijās vienojāmies, ka par to, vai kādu no šiem likumprojektiem virzīt, pēdējais vārds pirms sesijas būs tieši Lauksaimniecības komisijai. Tādēļ, ja deputāts Grūbe piekrīt šim viedoklim, manuprāt, tik tiešām aicinu balsot par. Ja Lauksaimniecības komisijā šīs domas dalās, tad es saprotu, ka varbūt būtu šis jautājums jāliek uz balsošanu arī sesijā. Bet es domāju, to varētu darīt pirms šā konkrētā likumprojekta izskatīšanas.

Priekšsēdētājs: Paldies. Kolēģi, es tiešām negribu jūs aģitēt par likuma pieņemšanu, es tikai gribu jūs aģitēt par pašu sistēmu. Mēs jau jūtam, kāda ievirze mums veidojas.

Tātad tagad balsojam, vai mēs atbalstīsim šo pirmo lasījumu, faktiski, vai atbalstām vai neatbalstām pašu likuma ievirzi kā tādu. Diemžēl pateikt, ka tas ir konceptuāli un ka pēc tam šeit nekas nav grozāms, nevar. Acīmredzot mūsu Kārtības rullī būs zināmā mērā jālabo šī pieeja, jo citādi, kamēr līdz galam neesam izdiskutējuši, sākt akceptēt konceptuāli vai nekonceptuāli ir ļoti grūti. Tāpēc es savu priekšlikumu jums izteicu, acīmredzot jums jāizsaka savs viedoklis balsojot.

Vai ir vajadzīgs vēl debatēt?

No zāles: Nav.

Priekšsēdētājs: Vajag reģistrēties. Rezultāts: 152. Es atkārtošu trešo reizi, lai nebūtu pretenziju pret mani. Mēs tagad izteiksim savu attieksmi pret šā likumprojekta akceptu pirmajā lasījumā ar atrunu, ka, izskatot konkrēti katru likumu atsevišķi, deputātiem netiks liegta iespēja iesniegt konceptuālas dabas labojumus. Tas ir pirmais. Un ka mēs uzdodam valdībai un Ekonomikas pastāvīgajai komisijai turpināt darbu pie šā likumprojekta, izskatot visus deputātu iesniegtos priekšlikumus un pēc tam sniedzot argumentētu atbildi, lai mēs turpinātu apspriest. Rezultāts: 110 balsis – par, 17 – pret, 25 – atturas.

Līdz ar to tādā redakcijā, kā es jums iepriekš nolasīju, šis likumprojekts ir akceptēts. Valdība un komisija strādā tālāk pie šā likumprojekta. Visus deputātus, kuri šeit runāja un varbūt tomēr neiesniedza konkrēti savus priekšlikumus, vēlreiz es lūdzu iesniegt visu sekretariātam.

Pirms pusdienu starpbrīža vai ir paziņojumi?