Latvijas Republikas 11.Saeimas
ziemas sesijas ceturtā sēde
2012.gada 26.janvārī

 

Sēdi vada Latvijas Republikas 11.Saeimas priekšsēdētāja
Solvita Āboltiņa.

 

Sēdes darba kārtība
Satura rādītājs 
Frakciju viedokļi

Sēdes vadītāja. Cienījamie kolēģi! Ieņemiet vietas!

Sākam Saeimas 26.janvāra sēdi. Darba kārtībā mums ir viens jautājums – „Ārlietu ministra ikgadējais ziņojums par paveikto un iecerēto darbību valsts ārpolitikā un par paveikto un iecerēto turpmāko darbību Eiropas Savienības jautājumos

Vārds Latvijas Republikas ārlietu ministram Edgaram Rinkēvičam.

E.Rinkēvičs (ārlietu ministrs).

Augsti godātais Valsts prezidenta kungs, ļoti cienītā Saeimas priekšsēdētājas kundze, augsti godātais Ministru prezidenta kungs, Saeimas Prezidija locekļi, deputāti, ministri, ekselences!

Esmu pagodināts šodien jūs uzrunāt otrajās ārpolitiskajās debatēs. Šī ir brīnišķīga iespēja vērsties pie tautas pārstāvjiem un vēstīt par aktuālajiem Latvijas ārpolitikas jautājumiem. Zīmīgi, ka debates notiek tieši 26.janvārī – dienā, kad pirms 91 gada starptautiski tika atzīta jaunā Latvijas valsts. Šogad pieminam arī šī lielā notikuma kaldinātāja, pirmā ārlietu ministra Zigfrīda Annas Meierovica 125 gadu jubileju. Taču tā ir arī man personīgi ļoti nozīmīga diena, jo pirmo reizi mūžā uzrunāju Saeimu no šīs augstās tribīnes.

Savā runā īsi raksturošu pagājušo gadu pasaulē, iezīmēšu 11.Saeimas laikā veicamos uzdevumus, īpaši izceļot prioritātes šā gada ārpolitikā.

Atskatoties uz 2011.gadu, to droši varam saukt par dinamisku politisko un ekonomisko pārmaiņu laiku pasaulē.

„Arābu pavasaris” ne tikai nomainīja varas eliti vairākās Tuvo Austrumu valstīs un Ziemeļāfrikā, tas arī cilvēkus visā pasaulē iedvesmoja iestāties par savām tiesībām uz brīvu izvēli un viedokli.

Latvijas simpātijas un atbalsts leģitīmām arābu un citu tautu prasībām pēc brīvības un cieņas pret cilvēku tiesībām ir pašsaprotams. Pašsaprotami ir arī tas, ka Eiropas Savienības ietvaros Latvijai jāsniedz atbalsts jaunajām valdībām, lai, pārvarējušas autoritārismu, tās dotos demokrātijas virzienā. Tādēļ Latvija atbalstīs aktīvu Eiropas Savienības ārpolitiku gan dienvidu, gan austrumu kaimiņu virzienā. Taču tikai pašu mūsu partneru ziņā ir noteikt savu valstu un tautu likteņus.

2011.gads bija smags gads Eiropas Savienībai un tās dalībvalstīm. Daži eksperti jau steidzās Eiropas Savienību „apbērēt”, sludinot apokaliptiskus attīstības scenārijus. Aicinu gan nesteigties rīkot bēru mielastu. Vairāk nekā piecdesmit pastāvēšanas gados Eiropas Savienība visai pasaulei ir parādījusi, ka spēj izturēt pārbaudījumus, augt un kļūt stiprāka. Esmu pārliecināts, ka tā būs arī šoreiz. Eiropas ideja un vērtības, kas ir Savienības pamatā, šobrīd ir aktuālākas nekā jebkad agrāk.

2011.gadā svarīgākais Latvijas ārpolitikas ieguvums bija Latvijas kā atbildīgas un respektētas Eiropas Savienības dalībvalsts tēla atjaunošana. Mēs sakārtojām savas finanses un spējām pieņemt sarežģītus lēmumus. Mēs godam pabeidzām sadarbības programmu ar starptautiskajiem aizdevējiem. Šajā Eiropas Savienībai sarežģītajā brīdī Latvija ir pārliecinošs piemērs tam, kas jādara, lai valsts varētu izlēmīgi risināt savas ekonomiskās problēmas. Vienlaikus mēs spējām pildīt saistības NATO alianses ietvaros, nesamazinot savu iesaisti ISAF misijā Afganistānā.

11.Saeimas darbības laiks Latvijas ārpolitikā iezīmējas kā „Eiropas periods”, ievērojot Latvijas dziļo politisko, ekonomisko, izglītības un kultūras sasaisti ar Rietumeiropu un tās pamatvērtībām. Mums ir svarīgi panākt, lai krīze Eiropas Savienībā tiek pārvarēta ātri un bez paliekošām sekām. Tādēļ Latvijas ārpolitika 2012.gadā koncentrēsies uz Eiropas Savienības nostiprināšanu, krīzes pārvarēšanu Eiropas Savienībā, integrāciju ar Eiropas Savienības dalībvalstīm enerģētikas un transporta jomās. Mēs darīsim visu, lai arī transatlantiskā alianse veidotos spēcīga un efektīva.

Cienījamie deputāti!

Ir laiks uzdot jautājumus, kas varbūt šķiet vienkārši, tomēr patiesībā ir ļoti būtiski. Kāpēc Latvijai ir svarīga dalība Eiropas Savienībā? Kāda ir Latvijas vieta Eiropas Savienībā?

1995.gada 14.oktobrī visas 6.Saeimā pārstāvētās pozīcijas un opozīcijas partijas parakstīja kopīgo deklarāciju par Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā, un viens no tās punktiem vēstīja: „Tas ir būtisks latviešu tautas izdzīvošanas un Latvijas valsts saglabāšanas priekšnoteikums, kas ļaus Latvijai attīstīties par modernu, atvērtu, demokrātisku, drošu un ekonomiski spēcīgu Eiropas valsti.” Nav šaubu, ka arī tagad un turpmāk Eiropas Savienība ir vitāls Latvijas tālākās attīstības priekšnoteikums. Tāpēc šodien, lemjot par Latvijas nākotni Eiropā, es aicinu visus politiskos spēkus izrādīt tādu pašu valstisku apziņu, atbildīgumu un sadarbības spēju – kā nu jau tālajā 1995.gadā.

Man nekad nav bijušas šaubas par to, ka Latvijas kā nacionālas valsts drošības un attīstības pamats ir dalība eiroatlantiskajās struktūrās. Ne tikai pragmatisku iemeslu dēļ, bet arī tāpēc, ka mūsu nacionālā identitāte dziļi sakņojas gadsimtos koptajās eiropeiskajās vērtībās. Arī skarbās vēstures mācības apliecina nepieciešamību meklēt sabiedrotos valstiskuma nodrošināšanai. Savukārt pilnvērtīga tautsaimniecības attīstība var notikt, piesaistot investīcijas, zināšanas un jaunākās tehnoloģijas, kuras galvenokārt nāk no Eiropas Savienības dalībvalstīm. Patlaban starp desmit galvenajiem eksporta partneriem astoņas ir Eiropas Savienības dalībvalstis, no desmit lielākajiem importētājiem deviņi pārstāv Eiropas Savienību, starp svarīgākajiem investoriem astoņas ir Eiropas Savienības dalībvalstis.

Eiropas Savienībā izveidotā brīvās tirdzniecības zona, muitas savienība, Šengenas telpa, kopīgā valūta, atbalsts nabadzīgākiem reģioniem ir devuši lielu ieguvumu Eiropai un katram tās iedzīvotājam. Eiropas Savienība ir globāls spēks – tas ir apmēram pusmiljards iedzīvotāju, lielākā pasaules ekonomika, lielākais attīstības palīdzības donors, ap 25 procentiem norēķinu pasaulē tiek veikti ar eiro palīdzību. Beigu beigās Eiropas Savienība ir kopīga vērtību sistēma.

Kaut gan ir tik daudz acīm redzami pozitīva, vēl aizvien savas dalības Eiropas Savienībā nozīmi izprotam dažādi. Vieniem tā asociējas ar „slaucamu govi”, no kuras var iegūt papildu finanšu līdzekļus, lai tos nekontrolēti tērētu. Citi uzskata, ka Eiropas Savienība mēģina regulēt katra indivīda dzīvi un diktēt mums savu gribu.

Vislabākā atbilde uz dažādo izpratni ir vienkārša, bet ļoti nozīmīga atskārsme – Eiropas Savienība esam mēs paši. Mēs nosakām savu un arī Eiropas dzīvi.

Latvijas tautai ir traģiska pieredze no laikiem, kad Eiropā katrs cīnījās par sevi un dominēja visstiprākais un vislielākais. Stiprāka Eiropas Savienība, kurā mēs esam klāt un piedalāmies lēmumu pieņemšanā, ir labākā garantija, ka neko tamlīdzīgu mēs vairs nepieredzēsim.

Cienījamie deputāti!

Kādu mēs vēlamies redzēt Eiropas Savienību? Domāju, ka mūsu interesēs ir līdztiesīgu nacionālu valstu savienība, kurā katra valsts un nācija var īstenot savas intereses un attīstību. Tā ir savienība, kurā nedominē kāda valsts vai valstu grupa. Latvija ir ieinteresēta tādā savienībā, kurā solidaritātes princips: „Visi par vienu, un viens par visiem!” ir katras dalībvalsts prioritāte. Un šādu nākotni varam nodrošināt tikai tad, ja esam aktīvi eirointegrācijas procesa dalībnieki.

Latvijas prioritātes šīs Saeimas periodā es definētu šādi.

Pirmkārt, Latvija vēlas būt Eiropas Savienības sadarbības centrā. No tā, vai mēs būsim šajā sadarbības centrā, ir atkarīgs, cik ātri virzīsimies uz iedzīvotāju labklājības līmeņa paaugstināšanu, cik efektīvi nostiprināsim tālāko valsts drošību, cik veiksmīgi attīstīsim sadarbību ar Baltijas valstīm, mūsu stratēģiskajiem partneriem un kaimiņiem. Ārlietu ministrija darīs visu nepieciešamo, lai Latvijas intereses tiktu ņemtas vērā. Tādēļ ceru, ka Saeima atbalstīs Latvijas atrašanos Eiropas sadarbības kodolā, atbalstot arī jauno līgumu par fiskālo disciplīnu – līgumu, kurā nav nekā tāda, ko Latvijas valdība neīstenotu jau tagad.

Esmu pārliecināts, ka Latvija pievienosies vienotai, nostiprinātai un drošai Eiropas valūtai saskaņā ar mūsu izvirzītajiem plāniem.

Vēlos skaidri uzsvērt, ka atrašanās Eiropas integrācijas kodolā nenozīmē suverenitātes ierobežošanu, pakļaušanos kādas citas valsts redzējumam. Tā ir skaidra mūsu vēlme kopā ar saviem sabiedrotajiem būt aktīviem Eiropas Savienības nākotnes likteņa lēmējiem.

Otrkārt, lai sasniegtu Latvijas ekonomikas izaugsmei labvēlīgus rezultātus, ir svarīgi panākt valsts interesēm izdevīgus Eiropas Savienības 2014.–2020.gada budžeta nosacījumus. Pašreizējā valdība ir definējusi divus interešu blokus – kohēzija un tiešmaksājumi lauksaimniekiem. Šo mērķu sasniegšanai būs nepieciešams rast abpusēji pieņemamu risinājumu ar tām valstīm, kuras patlaban Eiropas Savienības budžetā iemaksā vairāk un kuru darbība ir vērsta uz stipras un ciešas Eiropas Savienības izveidi.

Viena no panākumu atslēgām mūsu prioritāšu īstenošanai jaunajā budžeta periodā būs koordinēta Saeimas, valdības struktūru, nevalstisko organizāciju un sociālo partneru rīcība un darbība. Tikai kopīgi strādājot, ir panākams rezultāts.

Treškārt, Eiropas Savienības, kura ir aktīva līdzdalībniece starptautiskajā arēnā, politikas definēšanā savu ieguldījumu sniedz arī Latvija. Aktīva līdzdalība Eiropas Savienības kopīgajā ārējā un drošības politikā sniedz būtisku atbalstu Latvijas interešu īstenošanai. Veidojot Latvijas ārējo ekonomisko attiecību stratēģiju, mēs esam sākuši pievērst pastiprinātu uzmanību tirdzniecības sakaru veidošanai ar pasaules vadošajiem ekonomiskajiem spēkiem, piemēram, Ķīnu, Indiju, Brazīliju. Latvija šīm valstīm ir interesanta tieši kā Eiropas Savienības dalībvalsts, kura spēj ietekmēt arī pozīcijas un viedokļus Eiropas Savienības dialoga veidošanā ar tām. Mūsu interesēs ir efektīvas un vienotas Eiropas Savienības ārlietu politikas veidošana un īstenošana. Jau ir izveidots Eiropas ārējās darbības dienests, kura mērķis ir koordinēt dalībvalstu nacionālās pozīcijas un paust pēc iespējas vienotāku Eiropas Savienības viedokli. No šā dienesta gaidām efektīvāku un enerģiskāku rīcību gan kopīgo Eiropas Savienības, gan dalībvalstu interešu aizstāvēšanā. Arī tie ir būtiski argumenti, lai Latvija būtu Eiropas Savienības lēmumu pieņemšanas centrā.

Latvija atbalstīs kopējās drošības un aizsardzības politikas pilnveidošanu un attīstību, meklējot risinājumus efektīvākai tās īstenošanai. Latvijai būtiskākie jautājumi ir Eiropas Savienības civilo un militāro spēju stiprināšana un efektīva Eiropas Savienības un NATO sadarbība. Drošības nekad nevar būt par daudz.

Ceturtkārt, šīs valdības prioritāšu lokā ir reģionālās integrācijas veicināšana enerģētikas un transporta jomās. Tas ietver vienota enerģētiskā tirgus izveidi ar Eiropas Savienības dalībvalstīm, tostarp reģionālā sašķidrinātās gāzes termināļa izbūvi, kā arī Baltijas transporta artēriju integrāciju kopējā Eiropas sistēmā. Šo projektu īstenošana savukārt prasa sadarbības padziļināšanu starp reģiona valstīm, kuras tāpat kā Latvija nākotni redz stiprā Eiropas Savienībā.

Piektkārt, pēc trim gadiem Latvija pirmo reizi kļūs par Eiropas Savienības prezidējošo valsti. Mums ir jāizmanto šī iespēja, lai definētu prezidentūras prioritātes, kuras atbilst Savienības, reģiona un mūsu valsts interesēm. Lai to panāktu, 2012.gadā Ārlietu ministrija strādās pie efektīvas un nelielas prezidentūras sagatavošanas struktūras izveides, reālistiska prezidentūras budžeta un personāla sagatavošanas. Tieši personāla sagatavošana šobrīd raisa bažas, jo jau pašlaik valsts pārvalde zaudē daudzus pieredzējušus darbiniekus. Šī problēma mums jau šobrīd kopīgi jārisina arī pašas valsts labas pārvaldības kontekstā. Prezidentūra mūsu valstij ir lieliska iespēja arī citiem parādīt Latviju un tās kultūru. Īpaši labi tas saskaņojas ar Rīgu kā Eiropas kultūras valsts galvaspilsētu 2014.gadā.

Cienījamie deputāti!

2012.gads ir Eiropas Savienības gads Latvijas ārpolitikā, un uz to jāvirza lielākā daļa Ārlietu ministrijas enerģijas un uzmanības. Taču neaizmirsīsim arī par mūsu ārējās drošības stiprināšanu.

NATO bija un ir mūsu drošības garants, mums ir jāsaprot, ka NATO efektivitāti nosaka katras tās dalībvalsts attieksme pret savu aizsardzību un drošību. Tas atspoguļojas kopīgajā alianses spēkā. Pēdējos gados finanšu situācijas dēļ Latvija ir samazinājusi savu aizsardzības budžetu. Esmu pārliecināts, ka arī Latvijai plānveidīgi un mērķtiecīgi jāstrādā, lai mēs atgrieztos pie aizsardzības izdevumu nodrošināšanas 2 procentu apmērā no iekšzemes kopprodukta.

Šajā gadā sagaidāmi būtiski lēmumi NATO alianses kontekstā. Darba kārtībā būs Latviju interesējošie jautājumi par Baltijas gaisa telpas patrulēšanas nākotni, kā arī Afganistānu. Pavasarī notiks Čikāgas samits, kurā iepriekš minētie jautājumi tiks apspriesti.

Čikāgā atskatīsimies uz paveikto Afganistānas stratēģijas kontekstā. No sirds vēlos pateikties mūsu karavīriem, policistiem, robežsargiem, ugunsdzēsējiem un diplomātiem, kuri veic savus dienesta pienākumus starptautiskajās operācijās. Vēlos jums visiem teikt, ka Latvijas valsts augstu vērtē jūsu drosmi un pašaizliedzību, pildot dienestu. Lai arī situācija Afganistānā pakāpeniski stabilizējas, vēl ir tāls ceļš ejams, iekams Latvijas karavīri varēs atgriezties mājās. Latvija ir ieinteresēta, lai šajā valstī veiksmīgi īstenotos pārejas process un tiktu turpināts darbs pie vienota alianses redzējuma par NATO iesaisti Afganistānā pēc 2014.gada.

Vēlos arī atgādināt, ka Latvijā sākas transporta artērija – Ziemeļu apgādes tīkls –, kurš sniedzas līdz pat Afganistānai un pa kuru tiek pārvadātas Ziemeļatlantijas alianses dalībvalstu kravas. Mūsu uzdevums ir strādāt pie tā, lai šī tranzīta artērija arī pēc 2014.gada paliktu nozīmīgs ceļš mūsdienu „Zīda ceļa” koncepcijas ietvaros.

Kā vienu no savas darbības prioritātēm 2012.gadā Latvija ir izvirzījusi jautājumu par ilgtermiņa risinājumu Baltijas gaisa telpas patrulēšanas nodrošināšanā. Šāds risinājums būtu alianses politiskās solidaritātes simbols, īpaši apstākļos, kad Latvijas Nacionālie bruņotie spēki aktīvi piedalās starptautiskajās operācijās, ir gatavi sniegt savu ieguldījumu alianses ātro reaģēšanas spēju uzlabošanā un piedāvāt papildu finansiālo atbalstu gaisa telpas patrulēšanas nodrošināšanā.

Latvija cerīgi raugās uz NATO Čikāgas samitu un ir pārliecināta, ka alianse iegūs jaunas turpmākās darbības vīzijas. Šī galotņu sanāksme Latvijai ir svarīga, arī ņemot vērā Latvijas un ASV stratēģisko attiecību raksturu. Mūsu attiecības ar Amerikas Savienotajām Valstīm saglabājas aktīvas, stabilas, kā tas pieklājas stratēģiskajiem partneriem. Latvija ir ieinteresēta veicināt sadarbību ar Amerikas Savienotajām Valstīm ne tikai drošības jomā, kur kontakti tradicionāli ir ļoti cieši, bet to paplašināt arī uz citām sfērām – tautsaimniecību, izglītību, kultūru.

Cienījamie deputāti!

Latvijas interesēs ir demokrātiskas un stabilas Krievijas attīstība, lai attiecības ar kaimiņiem veidotos uz savstarpējas cieņas un izpratnes principiem. Latvija pilnībā izmantos savu Eiropas Savienības un NATO dalībvalsts potenciālu attiecību veidošanā ar Krieviju.

2010.gada nogalē notikušās Valsts prezidenta Valda Zatlera vizītes laikā parakstītie līgumi ir labs pamats tālākai ekonomiskai sadarbībai. Arī šogad strādāsim pie attiecību nostiprināšanas. Taču, veidojot attiecības, mēs apzināmies, ka ir jautājumi, kuros mums saglabāsies dažādi viedokļi. Taču būtiskāk par atšķirīgo ir meklēt un attīstīt saskares punktus.

Uz ko tad būs vērsta Latvijas ārpolitika 11.Saeimas darbības laikā un it īpaši 2012.gadā? Tā būs vērsta uz Latvijas politiskās un ekonomiskās konkurētspējas attīstību. Tā būs vērsta uz savas drošības nostiprināšanu.

Latvijas ārpolitika būs vērsta uz integrētu, efektīvu un modernu Eiropas Savienību un NATO.

Latvijas ārpolitika būs vērsta uz ciešu Baltijas, Ziemeļvalstu, Vācijas un Polijas reģionālo sadarbību, īpaši akcentējot enerģētikas un transporta jomas.

Lai mēs varētu nodrošināt Latvijas valsts ārpolitisko mērķu sasniegšanu 2012.gadā, būs nepieciešama Valsts prezidenta, Saeimas, Ministru kabineta, sociālo partneru un nevalstisko organizāciju koordinēta rīcība Latvijas pozīciju definēšanai, aizstāvībai un paušanai. Es gribu pateikties par veiksmīgo sadarbību valsts augstākajām amatpersonām – Valsts prezidentam, Saeimas priekšsēdētājai, Saeimai un deputātiem, Ministru prezidentam – un ceru, ka šī sadarbība būs tikpat laba arī turpmāk.

Tāpat es gribu teikt lielu paldies visiem Latvijas diplomātiem un Ārlietu ministrijas darbiniekiem par pašaizliedzīgu darbu, aizstāvot Latvijas intereses. Esmu pārliecināts, ka mūsu valsts ārlietu dienests arī turpmāk godam veiks savus pienākumus. Taču aicinu arī valsti atcerēties un rūpēties par saviem diplomātiskajiem priekšstāvjiem.

Nemitīgi sastopot jaunus izaicinājumus, Latvijas „kuģis” ir jāstūrē vienā virzienā ar mūsu partneriem un sabiedrotajiem, ar kuriem mums ir kopīgas vērtības. Tas ir ceļš uz turpmāku drošību un labklājību. Šajā darbā mūsu sabiedrībai ir jābūt vienotai un saliedētai, kā tas bija laikā, kad kopīgi cīnījāmies par valstiskās neatkarības atjaunošanu. Mūsu tauta dažādos vēstures periodos ir pārdzīvojusi smagus brīžus, taču vienmēr ir spējusi piecelties. Un izšķirīgos brīžos spējusi iestāties par nākotni, kas vērsta uz konstruktīvām un pozitīvām pārmaiņām. Esmu pārliecināts, ka tā notiks arī šodien.

Paldies par uzmanību!

(Aplausi.)

 

Sēdes vadītāja. Paldies.

(Aplausi.)

 

Paldies ārlietu ministram par ziņojumu.

Pirms mēs uzsākam debates, mums ir jāvienojas par procedūru. Saskaņā ar spēkā esošo Kārtības ruļļa redakciju debašu ilgums ir piecas minūtes pirmo reizi un divas – otro reizi. Mēs visi esam nolēmuši grozīt savu Kārtības rulli un noteikt to, ka ārpolitikas debatēs ir iespēja debatēt desmit minūtes pirmo reizi un piecas – otro reizi, bet diemžēl šī redakcija stāsies spēkā tikai nākamnedēļ. Lai mēs varētu kvalitatīvi debatēt un nepārkāpt spēkā esošu likumu, es piedāvāju, ka mēs varētu rīkoties tāpat kā pagājušo reizi: tie, kam ir šīs uzrunas ilgākas, tātad apvieno šīs minūtes – piecas plus divas –, un tātad debašu ilgums ir septiņas minūtes, bez otrās reizes.

(No zāles dep. J.Urbanovičs: „Bet ministri var runāt, cik grib!?”

 

Vai ir deputātiem iebildumi pret to, ka mēs piemērojam šādu procedūru? Labi.

Paldies.

 

Sēdi vada Latvijas Republikas 11.Saeimas priekšsēdētājas biedre

Inga Bite.

Sēdes vadītāja. Pirmajai vārds debatēs Saeimas priekšsēdētājai Solvitai Āboltiņai.

S.Āboltiņa (11.Saeimas priekšsēdētāja).

Godātais Valsts prezidenta kungs! Godātais Ministru prezidenta kungs! Godātais ārlietu ministra kungs! Ministri! Ekselences! Deputāti! Dāmas un kungi!

Vai esat aizdomājušies, cik bieži mēs savu ikdienu un nākotni zīmējam drūmās krāsās? Cik bieži un cik reižu mēs sev sakām – otrais krīzes vilnis, eiro briesmās, nacionālās identitātes izzušana, Eiropa uz sairšanas robežas? Šajā sakarā es vēlos atgādināt kādus vārdus, kas, iespējams, mūs varētu uzmundrināt.

1946.gadā, tūlīt pēc Otrā pasaules kara beigām, Vinstons Čērčils sacīja: „Mēs varbūt esam ievainoti un nabadzībā, bet mēs joprojām esam dzīvi un brīvi. Mūsu priekšā ir nākotne, un mēs to varam gan veidot, gan sagandēt.” Ja šādus vārdus spēj teikt cilvēks, stāvot pēckara drupās, izārdītas Eiropas vidū, tad, liekot roku uz sirds, varu apliecināt, ka es neredzu nevienu pietiekamu iemeslu pesimistiskas nākotnes iztēlošanai šodien.

Godātie klātesošie! Mēs esam dzīvi un brīvi, un mūsu priekšā ir nākotne, kura ir jāveido mums pašiem. To mēs sev teicām tūlīt pēc neatkarības atgūšanas, un tas mums sev jāatgādina arī šodien, kad jau astoņus gadus mēs esam pilntiesīga Eiropas Savienības dalībvalsts.

Eiropas integrācijas pamatā ikkatrā tās attīstības posmā ir bijusi vīzija, kas balstīta uz noteiktu vērtību kopumu. Arī Latvijas iedzīvotāji 2003.gadā, referendumā lemjot par dalību Eiropas Savienībā, taču nelēma tikai par struktūrfondu piesaisti vai iespēju ceļot bez robežām. Latvijas iedzīvotāji lēma par pievienošanos konkrētam vērtību kopumam, par cieņu pret cilvēku, par vienlīdzību un iecietību, par likumu varu un tiesiskumu, par atgriešanos Eiropas brīvo un demokrātisko valstu saimē.

Es nevēlos noliegt acīmredzamo – Eiropa šobrīd atrodas grūtībās, un notiekošais vienā tās malā, neapšaubāmi, ietekmē visu Eiropas Savienību kopumā. Mēs pirms pāris gadiem piedzīvojām vienu no smagākajām ekonomiskajām krīzēm. Mēs paši spējām to pārvarēt, taču pat šī pieredze negarantē imunitāti pret jauniem satricinājumiem. Un tik un tā Eiropas nākotne mums var būt izaicinājums, taču ne drauds un bieds, ja turamies pie galvenā – godīga darba, cieņas pret cilvēku, tiesiskuma un atbildības.

Mūsu valsts ārpolitikas veidošanas kontekstā patiešām vēlos akcentēt Rietumu vērtību nozīmīgumu. Īstenojot izsvērtus un tālredzīgus pasākumus, Eiropa savu ekonomisko labklājību var atgūt pāris gadu laikā. Taču ideoloģisko un vērtību pamatu, ja tas reiz tiktu izjaukts, var neatgūt arī nekad.

Latvija daudzu gadu garumā gan Eiropas Savienības, gan NATO acīs ir ieguvusi uzticama sabiedrotā slavu, par ko jāsaka paldies gan Latvijas karavīriem Afganistānā, gan visiem mūsu ļaudīm, kas ar savu pacietību un valstisko attieksmi ir palīdzējuši Latvijai izkļūt no bezdibeņa. Jāatzīst, ka mani reizēm bažīgu dara gan atsevišķu dalībvalstu politiķu populistiskā izvairīšanās no samilzušo ekonomisko problēmu risināšanas, gan jūsma mūsu pašu mājās par to: „Redz, viņi gan parādīja mugurkaulu! Kāpēc jātaupa mums?”

Te nu es gribētu teikt, ka, pirmkārt, reformas mēs veicam nevis citu, bet sevis pašu dēļ.

Otrkārt, tā vietā, lai dižotos ar spēju nepildīt uzņemtās saistības vai tuvredzīgi aicinātu turpināt dzīvot uz parāda, daudz vērtīgāk būtu parādīt savu gudrību, tālredzību un spēju domāt ilgtermiņā par mūsu valsts, par mūsu bērnu nākotni. Arī mēs, Saeimas deputāti, spējam sniegt lielu ieguldījumu mūsu valsts rietumnieciskā virziena pārliecinošai saglabāšanai. Parlaments ir lēmis un turpinās lemt gan par Latvijas Bruņoto spēku misijām ārvalstīs, gan par Latvijas nacionālajām pozīcijām Eiropas Savienības jautājumos. Mums būs stingri jāpastāv par sevi, lemjot par Eiropas Savienības daudzgadu budžetu. Mēs arī varam dot savu artavu radošai ārpolitikai, veiksmīgi pozicionējoties Latvijas prezidentūrai Eiropas Savienībā 2015.gadā, un piedāvāt savu redzējumu visas Eiropas Savienības politikai.

Mēs savu ieguldījumu dodam katru dienu, tiekoties ar dažādu valstu parlamentāriešiem un vēstniekiem, jo arī tas ir mūsu darbs. Arī jaunās un iepriecinošās ziņas par Nila Muižnieka ievēlēšanu Eiropas Padomes cilvēktiesību komisāra amatā norāda uz veiksmīgu parlamenta un valdības kopdarbu, uz kopīgu apziņu par nepieciešamību atbalstīt mūsu pārstāvju kandidēšanu starptautiskajās institūcijās. Un tas tiešām ir mūsu visu kopīgs milzīgs panākums, jo katra saruna ar katru diplomātu, ar katru sadraudzības grupas pārstāvi, ar katru cita parlamenta pārstāvi tikai kopīgi ir spējusi šo rezultātu nodrošināt. Un es patiešām ļoti ceru, ka šajā zālē nav neviena, kas apšaubītu nepieciešamību pēc stabilas un plaukstošas Eiropas Savienības, kuras kodolā ir Latvija, apšaubītu vajadzību pēc spēcīgām transatlantiskajām saitēm, labām attiecībām ar kaimiņvalstīm un ciešākas reģionālās sadarbības ar Baltijas valstīm, Ziemeļvalstīm, Poliju un Vāciju.

Godātie klātesošie! Latvijas ārpolitika var būt veiksmīga tikai tad, ja mūsu cilvēki eiropeiskās vērtības turēs nevis prātos, bet sirdīs. Kāpēc tas tā vēl nav noticis? Iespējams, tāpēc, ka, runājot par mūsu vietu Eiropā, neesam pietiekami skaidrojuši, ka eiropeiskā vai rietumnieciskā identitāte nenozīmē beigas nacionālajai. Mēs varam būt vienlaikus latviski un eiropeiski. Un te nav nekādu pretrunu.

Izcilais tiesībzinātnieks Egils Levits ir teicis: „Latviskā identitāte ir nacionāli kulturāla identitāte, kuras pamatā ir valoda, kultūra visplašākajā izpratnē, vēsturiskā likteņkopība un sociālā atmiņa. Turpretī eiropeiskā identitāte ir strukturēta citādi nekā nacionālā identitāte. Tās pamatā katrā ziņā nav valoda. Tās pamatā nav arī reliģija. Eiropeiskās identitātes pamatā ir plaši, visas Eiropas nācijas aptveroši kultūras pamati, visu kontinentu aptveroša likteņkopība un sociālā atmiņa.”

Kolēģi! Ārpolitikas debates ir izcila izdevība argumentēt par nacionālās un eiropeiskās identitātes ciešajām saitēm, un šodienas argumenti var kalpot par pamatu tālākām diskusijām un tālākai domas attīstībai visa turpmākā gada garumā. Man ir prieks, ka, gatavojoties ārpolitikas debatēm, parlamentā jau ir notikušas diskusijas gan ar ekspertiem, gan ar nevalstisko sektoru. Un tas ir vienīgais ceļš, kā veidot Saeimu par viedokļu veidošanas forumu, par vietu, kur tiek meklēti labākie valsts attīstības piedāvājumi.

Un es pateicos Valsts prezidentam, Ministru prezidentam, ministriem, ārvalstu vēstniekiem par līdzdalību ārpolitikas debatēs, un es aicinu deputātus uz aktīvām diskusijām, jo demokrātijas spēks jau ir viedokļu dažādībā un parlaments ir īstā vieta, kur tiem izskanēt.

Lai mums šodien auglīgas debates, lai mums visiem kopā izdodas!

(Aplausi.)

 

Sēdes vadītāja. Paldies Āboltiņas kundzei.

Vārds Ārlietu komisijas vadītājam Ojāram Ērikam Kalniņam.

O.Ē.Kalniņš (VIENOTĪBA).

Augsti godātais Valsts prezidenta kungs! Cienījamā Saeimas priekšsēdētājas kundze! Godātais ārlietu ministr! Ministri! Ekselences! Kolēģi!

Pārskatot ārlietu ministra ziņojumu par paveikto un iecerēto Latvijas ārpolitikā, varam konstatēt divas lietas.

Pirmā ir tā, ka gada laikā Latvijas galvenās ārpolitikas prioritātes nav mainījušās. Mūsu ekonomiskā attīstība, Latvijas interešu aizstāvēšana Eiropas Savienībā, mūsu drošības nostiprināšana NATO ietvaros un labas attiecības ar kaimiņvalstīm vēl joprojām dominē mūsu ārpolitikas darba kārtībā.

Otrā ir tā, ka ir mainījusies tā starptautiskā vide, kurā mēs lietojam diplomātiju kā instrumentu, lai veicinātu Latvijas nacionālās intereses.

Ja pagājušajā gadā mēs konstatējām, ka esam pārvarējuši Latvijas ekonomisko krīzi, tad šogad mums ir jāpalīdz Eiropas Savienībai pārvarēt savu krīzi. Un jāgatavojas uz jauniem ekonomiskiem izaicinājumiem globālā mērogā. Vienlaicīgi mums ir jāaizstāv Latvijas intereses sarunās par Eiropas Savienības daudzgadu budžetu un lauksaimniecības politiku. Ja pagājušajā gadā Latvijas kaimiņpolitika bija vērsta uz ciešāku sadarbību ar Ziemeļvalstīm un Baltijas valstīm, uz stabilitātes veicināšanu attiecībās ar Krieviju un palīdzības sniegšanu mūsu Austrumu partnerības valstīm, tad šogad mēs saprotam, ka Latvijai ir arī jārēķinās ar Eiropas dienvidu kaimiņiem. „Arābu pavasaris” ir izmainījis ģeopolitisko dinamiku Vidusjūrā, Ziemeļāfrikā un Tuvajos Austrumos, un Latvijai kā Eiropas Savienības un NATO dalībvalstij ar šīm izmaiņām ir jārēķinās.

Pagājušajā gadā 85 valstis apstiprināja savu apņēmību sniegt ilgtermiņa atbalstu Afganistānai pēc 2014.gada. Lai sasniegtu šo mērķi, Latvija turpina pildīt savus NATO pienākumus ISAF operācijā Afganistānā. Šis Latvijai ir īpašs veiksmes stāsts, jo mūsu stratēģiskā dalība Ziemeļu apgādes tīklā ir radījusi jaunas iespējas Latvijas tautsaimniecībai. Afganistānas ekonomiskā attīstība tiek saistīta ar iecerēto jauno „Zīda ceļu”, kā ārlietu ministrs to nupat minēja. Ir ieplānots, ka tas šķērsos Afganistānu austrumu-rietumu virzienā. Ja mūsu Ostu pārvalde, „Latvijas Dzelzceļš” un attiecīgie uzņēmēji darbosies tālredzīgi un aktīvi atbalstīs šo ārpolitisko mērķi, Latvija varēs saglabāt savu līdera pozīciju jaunā ekonomiski svarīgā projektā.

Manuprāt, visas Ārlietu ministrijas minētās prioritātes ir atbalstāmas. Bet man iezīmējās viena frāze, ko dzirdējām no ārpolitikas ekspertiem Ārlietu komisijas sēdē pagājušajā nedēļā: ja gribam veiksmīgi sasniegt mūsu ārpolitikas mērķus, mums ir nepieciešama koordinēta pieeja.

Tas, ka Saeimas deputāti ir veltījuši šo dienu, lai debatētu par ārlietām, ir apsveicami, bet mūsu atbildība nebeidzas ar šodienas uzstāšanos un neaprobežojas ar komentāriem par ārlietu ministra ziņojumu. Saeimai būs drīz jālemj par Eiropas Savienības Lisabonas līguma grozījumu ratifikāciju un par starpvalstu... starpvaldību līgumu par kopīgu fiskālo disciplīnu. Ja ceram uz Eiropas Savienības atbalstu Kohēzijas fonda un lauksaimniecības jautājumos, tad mums ir jāpalīdz eirozonā... eirozonas valstīm panākt un stiprināt finanšu stabilitāti. Stabila ekonomiskā un finanšu vide Eiropā ir priekšnosacījums Latvijas izaugsmei.

Cienījamie kolēģi! Saeimas deputātiem kopā ar Ārlietu ministriju un Valsts prezidentu ir līdzatbildība ārpolitikas mērķu īstenošanā. Ja eksperti runā par koordinēto pieeju ārpolitikā, tad tas tieši attiecas uz šo valstisko trijstūri: Valsts prezidents, Saeima un valdība. Papildus tam mums ir jāuzklausa un jāsadarbojas ar mūsu ārpolitikas ekspertiem un NVO pārstāvjiem.

Veidojot ārpolitiku, arī Saeimas deputātiem ir vara, ietekme un atbildība, jo arī deputāti ir diplomāti. Paskatīsimies uz skaitļiem! 24 deputāti piedalās Ārlietu komisijas un Eiropas lietu komisijas darbībā. Vēl 22 citi deputāti pārstāv Latviju sešās starptautiskajās delegācijās. Līdz ar to 46 deputāti ir uzņēmušies atbildību ne tikai braukt uz Briseli, Londonu, Berlīni un Vašingtonu kā politiskie tūristi, bet aktīvi pārstāvēt un aizstāvēt Latvijas nacionālās intereses. Papildus tam 100 Saeimas deputāti ir izveidojuši 42 starpparlamentārās sadarbības grupas. Vai mēs izmantojam šīs grupas, lai veicinātu Latvijas ārpolitikas mērķus? Vai izmantojam mūsu vēstniecības un vēstniekus, lai koordinētu un pilnveidotu šo darbību?

Ārlietu ministra ziņojumā tiek uzskaitīti daudzi un dažādi konkrēti ārpolitikas mērķi. Katram deputātam, kurš piedalās kādā delegācijā vai starptautiskā sanāksmē, ir iespēja runāt, pārliecināt un ietekmēt citus, lai īstenotu šos mērķus.

Aizejot no šīs zāles šodien, atcerēsimies, ka deputāts ir arī diplomāts! Mūsu pienākums nebeidzas ar šīm debatēm, bet tikai sākas.

Paldies par uzmanību.

(Aplausi.)

 

Sēdi vada Latvijas Republikas 11.Saeimas priekšsēdētāja

Solvita Āboltiņa.

Sēdes vadītāja. Paldies.

Eiropas lietu komisijas vārdā – deputāte Zanda Kalniņa-Lukaševica.

Z.Kalniņa-Lukaševica (ZRP).

Augsti godātais Valsts prezidenta kungs! Cienītā Saeimas priekšsēdētājas kundze! Godātais Ministru prezidenta kungs! Ministri! Ekselences! Dāmas un kungi!

Vispirms vēlos pateikties ārlietu ministram par izcilo situācijas analīzi un Latvijas ārpolitikas un Eiropas Savienības jautājumu prioritāšu iezīmēšanu, atklājot šī gada debates.

Eiropas Savienības ekonomika pašlaik ir saskārusies ar vairākiem izaicinājumiem. Pēdējos mēnešos mēs ļoti intensīvi esam diskutējuši par Eiropas parādu krīzes radītajām grūtībām un eirozonas stabilitāti. Vēl tikai pirms pāris gadiem dažādās politiķu un ekonomikas ekspertu diskusijās tika uzsvērts, ka publiskā finansējuma administrēšanā Eiropas Savienībai ir jāizdara izvēle starp stingru pieturēšanos pie Māstrihtas kritērijiem un elastīgāku šo kritēriju ievērošanu.

2011.gada nogalē izvēle ir izdarīta par labu stingrākai fiskālajai politikai un Māstrihtas kritēriju nepārkāpšanai. Šo apņemšanos dalībvalstis realizēs, izstrādājot un parakstot jauno 26 valstu līgumu. Vienlaikus šī brīža eirozonas krīze ir fundamentāls izaicinājums arī Eiropas kopējām vērtībām, solidaritātei un spējai vienoti pieņemt lēmumus, kas nepieciešami kopējai Eiropas nākotnei.

Varam jautāt – kāds ir bijis pēdējos gados Latvijas pienesums Eiropas Savienības kopējām vērtībām? Tas ir bijis atbildīgas rīcības paraugs valsts finanšu krīzes apstākļos. Latvija pēdējos trīs gados ir paraugs tam, kā var pārvarēt krīzes zemāko punktu un, lai arī lēni, tomēr virzīties uz augšu. Mēs esam apliecinājuši spēju ietaupīt un cīnīties par izaugsmi. Mēs ticam Eiropas Savienības ilgtspējai un esam gatavi ieguldīt tās attīstībā.

Pateicoties Lisabonas līgumam un Eiropas Komisijas atvērtajam politiskajam dialogam ar parlamentiem, Saeima var daudz aktīvāk līdzdarboties Eiropas Savienības lēmumu pieņemšanas procesā. Taču mums ir jābūt gudriem izmantot šo iespēju. Latvijai ir jāatrod visefektīvākais visu institūciju un sociālo partneru sadarbības mehānisms, lai Latvijas nacionālās intereses tiktu pārstāvētas Eiropas Savienībā.

Šajā kontekstā vēlos izcelt trīs prioritāros Saeimas Eiropas lietu komisijas 2012.gada darba kārtības jautājumus.

Pirmais jautājums, kas jau šobrīd dominē mūsu darba kārtībā, – kāpēc Eiropai vajag stingru fiskālo disciplīnu un kāpēc Latvijai vajag stipru eirozonu? Stingra fiskālā disciplīna Eiropas Savienībā un dalībvalstu budžeta ilgtspēja ļoti tieši ietekmē un ietekmēs arī Latvijas ekonomisko situāciju – preču un pakalpojumu eksporta apjomus, finanšu resursu pieejamību un cenas, investīciju vides stabilitāti. Ir skaidrs, ka monetārajā savienībā vienas dalībvalsts īstenota ekspansīva fiskālā politika negatīvi ietekmē pārējās dalībvalstis. Līdz šim fiskālās politikas noteikumi Eiropas Savienībā nav pilnībā ievēroti. Tagad esam apņēmušies šo principu nostiprināt jaunā – starpvaldību līgumā. Es ceru, ka šodienas ārpolitikas un Eiropas Savienības jautājumu debates klīdinās daudzus mītus un aizspriedumus un mēs varēsim būt pārliecināti par plašu Saeimas atbalstu fiskālās disciplīnas principu nostiprināšanai ne tikai Latvijas nacionālajā likumdošanā, bet arī Eiropas Savienības mērogā, tā stabilizējot eirovalūtu – valūtu un monetāro savienību, kurai esam apņēmušies pievienoties jau pēc nepilniem diviem gadiem – 2014.gada 1.janvārī.

Otrs jautājums – kādas ir prioritātes un situācija Latvijas interešu aizstāvēšanai sarunās par Eiropas Savienības daudzgadu budžeta ietvaru? Sarunās par daudzgadu budžetu Latvijas divi svarīgākie jautājumi ir atbilstošs finansējums kohēzijas politikā un taisnīgi tiešmaksājumi Latvijas zemniekiem.

Jāatzīmē, ka esam ļoti veiksmīgi ar aktīvu dalību uzsākuši sarunas. Eiropas Savienības dalībvalstis, Eiropas Komisija, Eiropas Parlaments zina un izprot Latvijas nostāju. Tas ir mūsu sasniegums un labi iesākts darbs pie sarunām par nākošā perioda daudzgadu budžetu. Tomēr tikai ar izpratni nepietiek. Ir nepieciešams atrast risinājumu, kas nodrošinātu Eiropas Savienības solidaritātes principa īstenošanu. Kā pilnvērtīgs Eiropas ģimenes loceklis mēs vēlamies solidāru un godīgu attieksmi, taisnīgākus tiešmaksājumus mūsu zemniekiem un ekonomiski loģisku finansējuma apjomu kohēzijas politikas jomā. Nedrīkst tikt pieļauta situācija, ka tām valstīm, kas cietušas krīzē visvairāk un spējušas sekmīgi īstenot drastiskus taupības pasākumus, pozitīva novērtējuma vietā tiek samazināts pieejamais kohēzijas politikas finansējums. Tāpat nedrīkst arī nākošajā budžeta periodā tikt pieļauta situācija, ka tiešmaksājumu apjoms, ko saņem dažādu dalībvalstu zemnieki, atšķiras tik nesamērīgi, ka tādējādi rada būtiski atšķirīgus konkurētspējas nosacījumus.

Trešais prioritārais Eiropas lietu komisijas šī gada darba kārtības jautājums – kā nodrošināt labu un efektīvu sagatavošanos Latvijas prezidentūrai Eiropas Savienībā?

Ar gandarījumu vēlos atzīmēt, ka valdībā ir pieņemts lēmums par Eiropas Savienības prezidentūras sagatavošanas sekretariāta izveidi. Bet prezidentūra nav tikai valdības darbs. Arī Saeimai ir aktīvi jāiesaistās prezidentūras sagatavošanas procesā. Saeima ir dabiska platforma, kur diskutēt par Latvijas prezidentūras darba programmas prioritātēm. Saeimai būs arī aktīvi jāiesaistās parlamentārās dimensijas pasākumu organizēšanā, cieši sadarbojoties ar „trio” prezidentūras kolēģiem un, protams, arī ar Eiropas Parlamenta deputātiem.

Latvijas prezidentūra Eiropas Savienībā būs mūsu iespēja vēl vairāk apliecināt Latvijas izcilo radošo garu un lieliskās darbaspējas.

Ekselences un godātie kolēģi!

Noslēgumā es vēlos izcelt 2012.gada nozīmīgāko izaicinājumu, kas noteiks visas Eiropas Savienības nākotni un katras dalībvalsts situāciju daudzus turpmākos gadus. Un tas ir: vai turpmāk būs vienota vai divu ātrumu Eiropas Savienība? Domāju, ka atbilde ir jaunā skatījumā uz solidaritātes paradigmu. Tā ir sadarbībā radīta konkurētspēja. Šāda solidaritātes paradigma nozīmē ne tikai to, ka spēcīgākajiem un pārtikušākajiem partneriem jāpalīdz grūtībās esošajiem, bet arī to, ka mazākajiem un mazāk spēcīgu ekonomiku pārstāvošajiem vajag uzdrošināties pieņemt lēmumus, kas nepieciešami ekonomikas stabilizēšanai un izaugsmei. Uzdrošināties domāt lieli, pieņemt lēmumus kā līderiem. Pieņemt lēmumus, raugoties nevis savā pagātnē, bet gan Eiropas nākotnē.

Tas, pirmkārt, nozīmē nekavēties ar Lisabonas līguma grozījumu, kuri paredz stabilizācijas mehānisma izveidi, ratifikāciju, un, otrkārt, tas nozīmē aktīvi iesaistīties un atbalstīt jauno starpvaldību līgumu par stingrākas fiskālās politikas īstenošanu, atbalstīt tā izstrādi, parakstīšanu un attiecīgi arī ratifikāciju mūsu parlamentā.

Tādēļ Latvijas pienesums vienotas un stipras Eiropas Savienības attīstībā arī ir mūsu globālais uzdevums 2012.gada laikā. Un šeit mums ir jāvienojas par to, ka stipras, vienotas un globāli konkurētspējīgas Eiropas Savienības pastāvēšana ir mūsu nacionālajās interesēs.

Paldies, kolēģi, par uzmanību.

(Aplausi.)

 

Sēdes vadītāja. Paldies.

Politisko partiju apvienības „Saskaņas Centrs” frakcijas vārdā – deputāts Valērijs Agešins.

V.Agešins (SC).

Godātie klātesošie! Es vēlos paust frakcijas „Saskaņas Centrs” viedokli par vērtībām un pamatprincipiem ārpolitikā.

„Saskaņas Centrs” par Latvijas ārpolitikas mērķi uzskata valsts neatkarības, starptautiskās drošības un sadarbības, kā arī Latvijas iedzīvotāju labklājības nodrošināšanu.

Mūsuprāt, ārpolitikas uzdevumi ir veicināt investīciju piesaisti, eksporta palielināšanu, inovāciju ieviešanu, tranzīta paplašināšanu un nacionālā biznesa lobēšanu. Skaidrs, ka Latvijai jābūt uzticamam partnerim, uz kuru var paļauties. Tieši tāpēc „Saskaņas Centrs” iestājas par optimālu bilaterālo un multilaterālo stratēģiju piemērošanu, ņemot vērā visas iespējas, ko nodrošina Latvijas līdzdalība starptautiskajās organizācijās. Tajā pašā laikā Latvijai jāīsteno sava stratēģija, kas balstās uz skaidri apzinātām un formulētām nacionālajām interesēm un veicina valsts attīstību. Ārpolitikā sociāldemokrātija parasti iestājas par militāro izdevumu samazināšanu un strīdu risināšanu ar miermīlīgiem līdzekļiem. Līdz ar to „Saskaņas Centrs” nostājas pret Latvijas piedalīšanos karadarbībā ārpus Latvijas. Es esmu pārliecināts, ka mums nav jāpiedalās svešajos karos.

Latvijas valsts ir daļa no Eiropas Savienības, bet, manuprāt, optimismu šajā gadījumā vajag tērēt prātīgi, lai pietiktu vismaz līdz gada beigām, un mēs esam par to, lai, attīstoties Eiropas ekonomiskajai integrācijai, Eiropas Savienības pamatprincipos un struktūrā arvien skaidrāk iezīmētos sociāldemokrātijas pamatprincipi, taisnīga resursu sadale un vienlīdzīgu iespēju nodrošināšana visiem.

Mēs esam pārliecināti, ka Eiropai nav jābūt tikai ekonomiskai savienībai. Eiropa taču ir kopīga mūsu dzīves telpa ar kopīgām vērtībām, labklājību, dzīves kvalitāti, vides saglabāšanu, kultūru dažādību, partnerību un universālām cilvēktiesībām.

Pēc Eiropas Savienības paplašināšanas dažādu ātrumu Eiropas stratēģija kļuva neizbēgama. Līdz ar to „Saskaņas Centrs” atbalsta Eiropas Savienības tālāku paplašināšanos ar nosacījumu, ka kandidātvalstis atbilst visiem iestāšanās kritērijiem un pilnībā izpilda visas saistības, tādējādi palielinot apvienotas Eiropas ekonomisko potenciālu.

Mēs uzskatām, ka pilnā apjomā jāizmanto visas iespējas ietekmēt Eiropas Savienības attīstību. Apzinoties nepieciešamību pilnveidot Eiropas sociālo modeli, pielāgojot to globalizācijas apstākļiem, „Saskaņas Centrs” iestājas par Eiropas Savienības sociālās dimensijas stiprināšanu un stingrāku Eiropas Savienības normatīvo aktu izstrādi sociālajā jomā – par minimālās algas, pensiju un pabalstu apmēru, kas nedrīkst būt zemāks par iztikas minimumu, par veselības aprūpes pieejamību un kvalitāti, par mājokļa politikas standartiem.

Mēs atbalstām tādu Eiropas Savienības kopējās lauksaimniecības politikas reformu, kas nodrošinātu videi draudzīgu tehnoloģiju attīstību un taisnīgu subsīdiju sadalījumu.

Runājot par attiecībām ar trešajām valstīm, „Saskaņas Centrs” iestājas par konstruktīvu un abpusēji izdevīgu attiecību veidošanu ar Krieviju un NVS valstīm, izmantojot mūsu ģeogrāfiskā stāvokļa priekšrocības, kā arī praktisko pieredzi. Attiecības ar Krieviju ir nepieciešamas šo attiecību deideoloģizācijā. Tām jābalstās uz konsekventu pragmatismu. Skaidrs, ka domstarpības atsevišķu būtisku vēstures notikumu interpretācijā tuvākajā nākotnē ir neizbēgamas. Šajā situācijā, mūsuprāt, labākais risinājums ir ņemt vērā šīs domstarpības, bet nemēģināt uzspiest savu patiesību, sagaidot, protams, līdzīgu attieksmi arī no kaimiņvalsts puses. Ir svarīgi panākt, lai šīs domstarpības netraucētu sadarbībai ekonomikas, kultūras, tūrisma un citās jomās. „Saskaņas Centrs” uzskata, ka nav pieļaujama situācija, kad ārpolitika pārtop par iekšpolitikas ķīlnieci, kaitējot valsts interesēm.

Mēs esam par aktīvu sadarbības attīstības stratēģiju ar Ķīnu, Indiju, Centrālāzijas valstīm, par Latvijas diplomātiskās pārstāvības stiprināšanu šajos reģionos. Līdz ar to konsulārā darbība ir ne tikai ārpolitikas resora ikdienas rutīna. Tās kvalitāte lielā mērā nosaka gan valsts tēlu, gan Latvijas draugu skaitu.

„Saskaņas Centrs” iestājas par vīzu saņemšanas iespēju paplašināšanu ārvalstniekiem un šo pakalpojumu kvalitātes paaugstināšanu. Konsulārajām iestādēm jāpilda svarīga loma sakaru uzturēšanai ar ārzemēs dzīvojošajiem Latvijas pilsoņiem, lai saglabātu viņu saikni ar Latviju un iespēju atgriezties mājās.

„Neaizber veco aku, kamēr neesi izracis jaunu!” vēsta latviešu tautas gudrība, ko valsts amatpersonas bieži vien neņem vērā. Līdz ar to Latvijas moto jeb devīze ārpolitikā varētu būt – celt tiltus, nevis nostiprināt robežas. Šāda pieeja ļaus Latvijai būtiski palielināt sabiedroto skaitu.

Paldies par uzmanību.

(Aplausi.)

 

Sēdes vadītāja. Paldies.

Zaļo un Zemnieku savienības frakcijas vārdā – deputāte Iveta Grigule.

I.Grigule (ZZS).

Godātais Valsts prezidenta kungs! Saeimas priekšsēdētājas kundze! Godātie klātesošie!

Latvijas ārpolitikai ir divas prioritātes – ekonomika un drošība. Tā kā Latvijas kā NATO dalībvalsts drošība ir drošās rokās, tad uztraukumam nav pamata. Es vairāk runāšu par Latvijas kā nacionālas valsts ekonomisko ārpolitiku.

Eiropas Savienības dimensijā viens no vissvarīgākajiem darba kārtības jautājumiem ir jaunais Eiropas Savienības starpvalstu līgums par budžeta disciplīnu. Līgums paredz ierobežot budžeta deficītu, valsts ārējo parādu. Tas paredz valsts obligāciju izlaides saskaņošanu Eiropas Komisijā. Kas būtiski? Pārkāpumu gadījumā jebkura Eiropas Savienības valsts varēs rosināt pret Latviju tiesvedību, kas vainagosies ar soda naudu. Bet neizprotami ir tas, ka Latvijā nenotiek debates ar sociālajiem partneriem un – pats galvenais! – ar sabiedrību par līgumu, kas ietekmēs mūs uz ilgiem gadiem. Kāpēc tā? Ministru prezidents šim dokumentam ir uzlicis slepenības zīmogu. ZZS uzskata, ka nekavējoties ir jāinformē sabiedrība un jāsāk plaša diskusija par šo jauno starpvalstu līgumu. Sevišķi komisku situāciju ar slepenību padara tas, ka Lielbritānijā šis līgums pilnā apjomā ir publicēts laikrakstā „The Telegraph”. Te nav ko slēpt. Jāsāk diskusija ar sabiedrību.

2012.gads būs izšķirošs Eiropas Savienības daudzgadu budžeta plānošanā. Zaļo un Zemnieku savienība stingri iestājas par godīgāku atbalstu latviešu lauksaimniekiem gan lauku attīstības programmas finansēšanā, gan platību tiešmaksājumu piešķiršanā. Nav pieļaujams, ka Latvijas lauksaimnieki tiešmaksājumos saņem aptuveni... saņems aptuveni 50-60 procentus no Eiropas Savienības dalībvalstu vidējā platību maksājuma par hektāru, kā tas šobrīd tiek plānots. Ir jāpanāk pieaugums vismaz līdz 80 procentiem no vidējā, ņemot vērā arī to, ka Eiropas Savienība no 2013.gada liedz pašām dalībvalstīm izmantot savus nacionālos budžeta līdzekļus lauksaimnieku atbalstam.

Iespējamais kohēzijas finansējuma samazinājums Latvijai tikai palielinās atšķirības starp vecajām Eiropas Savienības dalībvalstīm un mūsu valsti. Bet kāds tad ir kohēzijas politikas mērķis?

Kohēzijas politikas mērķis ir skaidri definēts – atšķirību mazināšana starp dažādām Eiropas Savienības valstīm un reģioniem. Zaļo un Zemnieku savienība uzstāj, ka kohēzijas aploksnes apjomam nākošajam plānošanas periodam ir jābūt vismaz šī brīža finanšu līdzekļu izteiksmes lielumā.

Ļoti īsi par diviem Baltijas reģiona lielajiem projektiem. Nenoliedzot Latvijas valsts enerģētiskās neatkarības nozīmīgumu, ZZS neatbalsta veidu, kādā pašreiz tiek risināts jautājums par līdzdalību Visaginas atomelektrostacijas projektā. Jau atkal jāvērš uzmanība uz to, ka sabiedrībai trūkst informācijas par projekta realizēšanas riskiem.

Pirmkārt, – un tagad ieklausieties rūpīgi! – kāda būs atomelektrostacijas ietekme uz Latvijas un Lietuvas iedzīvotāju veselību un varbūt pat dzīvību?

Otrkārt, vai Latvijas valsts uzņēmums „Latvenergo” vispār varēs tikt galā ar 1 miljardu lielajām finansiālajām saistībām? Vai ir vērtēts, kā šis lēmums ietekmēs Latvijas tautsaimniecību? Cik dramatiski pieaugs „Latvenergo” tarifi patērētājiem – gan privātpersonām, gan uzņēmējiem? Un vai tarifu pieaugums nemazinās mūsu uzņēmēju konkurētspēju atsevišķās tautsaimniecības nozarēs? Šobrīd jautājumu ir vairāk nekā atbilžu. Saprotot „Rail Baltica” projekta ģeopolitisko nozīmi, esam skeptiski par tā ekonomisko pamatojumu. Tikai viens piemērs. Igaunijas teritorijā tiek plānotas 3 pieturvietas šim ātrgaitas vilcienam: Tallinas centrā, lidostā, arī igauņu vasaras galvaspilsētā Pērnavā, turpretī Latvijā būs tikai viena pietura – Rīgā. Valdībai ir jāpanāk, lai projektā tiktu veiktas izmaiņas, paredzot, ka tiek izveidots savienojums arī ar Rīgas lidostu, kas veicinās Rīgas kā reģionālas un tranzīta lidostas izaugsmi, un noteikti ir jāpanāk, ka finanšu līdzekļi šim projektam, kas mērāmi miljardos, tiek piešķirti papildus paredzētajiem kohēzijas līdzekļiem Latvijas valstij.

Raugoties ārpus Eiropas Savienības robežām, Zaļo un Zemnieku savienība uzskata, ka daudz lielākas pūles un resursi mūsu ārlietu un ekonomiskajiem dienestiem ir jāvelta sadarbības veicināšanai un stiprināšanai ar otru lielāko pasaules ekonomiku, jau piesaukto Ķīnu, kā arī ar tādām strauji augošām ekonomikām kā Indiju un Brazīliju. Pārsteidzoši, bet Brazīlija šobrīd savā ekonomiskajā attīstībā ir apsteigusi Apvienoto Karalisti. Mēs uzskatām, ka Latvijai jāaktivizē jaunu eksporta tirgu meklēšana Ķīnā, Indijā, Brazīlijā, kā arī citās ekonomiski strauji augošajās valstīs ārpus Eiropas Savienības robežām.

Jaunajos virzienos darbojoties, mūsu uzņēmējiem ir vajadzīgs daudz lielāks valsts atbalsts – lielāks, nekā strādājot jau labi zināmajā Eiropas Savienības iekšējā tirgū. Zaļo un Zemnieku savienība ir pārliecināta, ka vienai no galvenajām prioritātēm Latvijas ārpolitikā ir jābūt stabiliem ilgtermiņa ekonomiskajiem sakariem ar visstraujāk augošajām pasaules ekonomikām.

Un nobeigumā. Vakar mēs visi saņēmām ziņu, ka Afganistānā ir smagi ievainots Igaunijas kareivis. Pirms nedēļas tika nošauti četri francūži. Zaļo un Zemnieku savienība aicina valdību pēc iespējas ātrāk uzsākt mūsu karavīru izvešanu no Afganistānas. Lai par paraugu mums ir Dānija un Norvēģija, un nu jau arī apņēmības pilnā Francija. Vai tiešām mums ir jāsagaida nelaime, lai beidzot atvērtos acis par Afganistānas pasākumu definēto mērķu sasniegšanas neiespējamību? Ne jau karojot un apspiežot citas tautas, mēs panāksim mieru un harmoniju pasaulē.

Agresija rada dubultagresiju. It īpaši, ja tā tiek pastiprināta ar fanātisku reliģiju un no Rietumu civilizācijas pilnīgi atšķirīgām tradīcijām un vērtībām.

Paldies par uzmanību.

(Aplausi.)

 

Sēdes vadītāja. Paldies.

“Visu Latvijai!”–„Tēvzemei un Brīvībai/LNNK” frakcijas vārdā – vārds deputātam Jānim Dombravam.

J.Dombrava (VL–TB/LNNK).

Godātais Prezidenta kungs! Ministri! Saeima! Viesi!

Latvijas ārpolitikas uzdevums ir nodrošināt latviešu interešu aizstāvību visos formātos – gan pasargājot tautiešus mājās, gan aizstāvot Latvijas intereses starptautiskajā sabiedrībā, gan palīdzot tautiešiem ārzemēs.

Tāpēc Latvijas diplomātiem ir ne tikai svarīgi nodrošināt jaunu tirgu apguvi un, piemēram, cīnīties par vienlīdzīgiem tiešajiem lauksaimniecības platību maksājumiem Eiropas Savienībā, bet arī palīdzēt latviešiem uzturēt latviskumu svešumā, aizsargāt viņus un palīdzēt atgriezties mājās tiem, kuri to vēlas.

Daudz stingrāk ir jāuzmana darbā iekārtošanas kantori, kuri padara latviešus par vergiem vai iesaista sievietes prostitūcijā. Ja Latvijas pilsonis dodas uz kādu citu Eiropas Savienības valsti slēgt laulību ar trešās valsts pilsoni, tad vēstniecībām būtu iespēju robežās jāpārliecinās par Latvijas pilsoņa tālāko likteni.

Šīs ārpolitikas debates notiek laikā, kad eirozonu ir skārusi krīze, kura liek daudzām Eiropas valstīm ieviest taupības pasākumus. Kā viena no eirozonas krīzes pārvarēšanas iespējām tiek saskatīta varas konsolidācija Eiropas Savienībā. Lai gan Nacionālā apvienība atbalsta soļus, kas ir vērsti uz to, lai tiktu pārvarēta krīze, tomēr Nacionālā apvienība nevēlas pieļaut, ka krīzes pārvarēšanas aizsegā Eiropas Savienība sper platus soļus federalizācijas virzienā.

Eiropas Savienības dalībvalstīm ir jāsaglabā suverenitāte un nacionālā pašnoteikšanās, un nav pieļaujama vēl lielāka Eiropas Savienības institūciju un atsevišķu personu, amatpersonu iejaukšanās valsts iekšpolitikā, piemēram, norādot, kā ir jānotiek naturalizācijas procesam Latvijā vai kādai ir jābūt neatkarīgas Eiropas valsts konstitūcijai.

Tajā pašā laikā uz Eiropas Savienības problēmu fona savas pozīcijas Austrumeiropā un Balkānos cenšas nostiprināt Krievija. Spilgts piemērs tam ir krievu valodas referenduma uzsākšana Gruzijas okupētajā reģionā Dienvidosetijā, kā arī Ukrainā un Latvijā. Esmu pārliecināts, ka atšķirībā no Dienvidosetijas Latvijas pilsoņi nobalsos pret krievu valodas kā otras valsts valodas ieviešanu. Tajā pašā laikā ir svarīgi, lai citu valstu iedzīvotāji saprastu, ka referenduma iniciatori cer gūt atbalstu referendumā pamatā no tiem Latvijas iedzīvotājiem, kuri Padomju Savienības okupācijas gados nelikumīgi tika ievesti Latvijā un bieži vien tika izmitināti noslepkavoto vai izsūtīto latviešu mājokļos. Šodien šie cilvēki atrodas Krievijas mediju informācijas telpā un, dzīvojot Latvijā, kaislīgi atbalsta Krieviju un tās intereses.

Latvijas militārā aizsardzība ir atkarīga no tā, cik vienota un spēcīga būs NATO organizācija. Spēja strādāt vienoti krīzes situācijās ir priekšnoteikums spējai sekmīgi nodrošināt piektā panta būtību.

Latvijas Bruņotajiem spēkiem ir jāsadarbojas ciešā sasaistē ar reģiona NATO dalībvalstīm: Poliju, Lietuvu un Igauniju. Mēs uzskatām, ka arī turpmāk Eiropas drošībai ir jābalstās uz Eiropas valstu un ASV sadarbību. Latvijas drošības interesēs ir arī tālāka sadarbība ar ASV gan militārās apmācības ziņā, gan kopējas Latvijas drošības politikas formulēšanā.

Tajā pašā laikā mums ir aktīvi jāstiprina un jāattīsta ekonomiskā un politiskā sadarbība starp Baltijas reģiona valstīm. Svarīgi ir īstenot kopējus projektus, lai savienotu valstu infrastruktūru un nostiprinātu Baltijas valstu enerģētisko neatkarību.

Noslēgumā vēlos uzsvērt, ka Eiropā jau tuvākajos gados ir nepieciešams atrisināt samilzušās demogrāfiskās problēmas un primāri tas ir jāizdara Latvijā. Eiropai ir pēdējais laiks novērsties no patērētāju sabiedrības un neoliberālās ideoloģijas, no visur valdošā materiālisma un individuālisma un tā vietā par prioritāti izvirzīt ģimeni, tautu un valsti.

Paldies.

(Aplausi.)

 

Sēdes vadītāja. Paldies.

Zatlera Reformu partijas frakcijas vārdā – deputāts Valdis Zatlers.

V.Zatlers (ZRP).

Augsti godātais Valsts prezidenta kungs! Ļoti cienījamā Saeimas priekšsēdētājas kundze! Ministru prezidenta kungs! Ārlietu ministr! Ministri! Kolēģi deputāti! Ekselences! Dāmas un kungi!

Vispirms es gribu pateikties Ārlietu ministrijai, kas sagatavoja ministra ļoti izsvērto, precīzo ārpolitikas analīzi un arī nākotnes vīziju turpmākajai rīcībai nākošajam gadam.

Tā kā ministrs Rinkēvičs pārstāv Zatlera Reformu partiju, tad praktiski tas arī ir mūsu partijas viedoklis. Tāpēc pieskaršos tikai dažām prioritātēm.

Protams, nacionālās intereses ir vispirmām kārtām valsts drošība un iespējas valsts aktīvai ekonomiskajai attīstībai, un, lai to nodrošinātu, ir nepieciešama stabila un prognozējama starptautiska vide gan reģionāli – tepat kaimiņos –, gan Eiropas Savienībā, gan arī globāli. Ja mēs salīdzinām situāciju starptautiskā vidē pirms gada, kad notika iepriekšējās debates, un šodien, tad, protams, ir jautājums, vai tā ir kļuvusi stabilāka, vai tā ir kļuvusi prognozējamāka, vai tā ir radījusi Latvijai drošāku sajūtu gan par savu drošību, gan par ekonomisko attīstību. Un es domāju, ka nebūs viennozīmīgas atbildes uz šo jautājumu, jo pasaule tiešām ir mainījusies. Ir ļoti daudz ekonomisko izaicinājumu, ir arī militārie izaicinājumi, ir faktiski izaicinājumi par jauno pasaules kārtību, kādu mēs gribam sasniegt, lai dzīvotu mierā un produktīvi attīstītu savas ekonomikas. Protams, ārpolitikas sekmes vienmēr balstās uz to, cik mēs spējam ātri reaģēt un cik mēs spējam paredzēt un plānot notikumus. Un šīs abas spējas mūsu ārlietu dienestam un visiem tiem, kas ir saistīti ar ārpolitiku, ir jāstiprina. Un kas tad principā ir debates? Debates ir sarunas par izvēlēm, ko mēs izdarām. Dažas izvēles mēs esam izdarījuši, un nākošajām izvēlēm būtu jābalstās uz tām.

Tātad – Eiropas Savienība. Mainīgajā pasaulē mēs redzam, ka valstis un arī valstu apvienības, alianses, šobrīd skatās vairāk uz savām iekšējām problēmām, un arī Eiropas Savienība nav izņēmums. Tā ir aizņemta ar savām iekšējām problēmām. Bet tas nenozīmē, ka mums nav jāceļ spēcīgāka gan politiskā, gan ekonomiskā Eiropa, lai tā būtu pasaulē ar lielāku ietekmi un konkurētspēju. Tāpēc daži jautājumi, teiksim, Lisabonas līguma 136.pants, kā arī jaunais līgums, ko vēlas noslēgt 26 Eiropas Savienības valstis, ir obligāts priekšmets mūsu darba kārtībā. Mums nevajag būt šaubām, ka, stiprinot eiro un Eiropas Savienību, mēs stiprinām savu ekonomiku. Mums nevajag būt šaubām, ka, ja mēs stiprinām fiskālo disciplīnu Eiropā, mēs stiprinām savu ekonomiku. Un tā faktiski mēs aizstāvam savas ekonomiskās intereses, savas nacionālās intereses, tās intereses, kas ir mūsu zemniekiem, tās intereses, kas ir mūsu skolotājiem, ārstiem, mūsu uzņēmējiem.

Otrs svarīgs aspekts un izvēle, ko esam izvēlējušies, ir kolektīvā drošība. Man ir pārsteigums, ka daži kolēģi šeit, no šīs tribīnes, runā, ka tas nav nepieciešams, ka mums jāsakļaujas kaut kur savās teritorijās un jādomā tikai par savu valsti. Nē, mēs esam izvēlējušies kolektīvo drošību, un arī šeit mums ir savi pienākumi, bet tai pašā laikā mums ir arī savi ieguvumi. Jau tuvojas Čikāgas samits, mums ir jābūt skaidrai pozīcijai. Mēs vēlamies, lai gaisa patrulēšana turpinātos arī pēc 2014.gada. Tas ir mūsu valsts drošības jautājums. Ja būsim reālisti, tad Latvijā nav militāru bāzu, kas varētu apdraudēt kādu citu valsti, toties pie mūsu robežām ir militāras bāzes, kas var apdraudēt mūs, un gaisa telpas aizsardzība ir priekšnoteikums tam, ka mēs jūtamies daudz drošāk.

Jautājums par misijām. Par Afganistānu. Protams, arī šeit ir mistiskais 2014.gads, un ceram, ka varēsim samazināt kontingentu, varēsim izvest savu karaspēku no Afganistānas. Bet tas nozīmē, ka mums jāplāno ir nākošie pasākumi, mums jāplāno, cik daudz Latvija varēs piedalīties civilajā palīdzībā, cik Latvija varēs iegūt no tā, ko ir ieguvusi no nemilitāro kravu transporta pa Ziemeļu izplatīšanas tīklu, kā to pārvērst jaunā – tirdzniecības – artērijā, kādu tīri tautsaimniecisku ieguvumu mēs varam iegūt no šī militārā konflikta izbeigšanas, kuram mēs esam veltījuši gan savus finanšu līdzekļus, gan atdevuši arī mūsu pilsoņu dzīvības.

Bet, protams, ir jārunā vēl arī par tādām lietām, kas varbūt šobrīd neliekas aktuālas. Vēl joprojām pasaulē pastāv šis militārais līdzsvars, un, ja rodas jautājums par ASV kodolspēkiem Eiropā, tad es domāju, ka Latvijas interesēs Latvijas pozīcijai būtu jābūt tādai, ka šādiem kodolspēkiem ir jābūt. Jo arī tas ir drošības garants.

Bet mājasdarbi ir pavisam vienkārši. Mums tomēr ir jāpalielina aizsardzības budžets. Tas nokrities vairāk nekā uz pusi – pamazām, soli pa solim. Kad to ļaus mūsu budžeta iespējas, ir jādod skaidri signāli, ka mēs esam kolektīvajā drošībā ne tikai patērētāji, bet arī tie, kas dod savu ieguldījumu. Un ir jādomā par to, kāda būs mūsu Bruņoto spēku specializācija, kad misija Afganistānā beigsies.

Es domāju, ka jārunā ir par to, ka, ja mēs gribam aizstāvēt Latvijas ekonomiskās intereses, tad Ārlietu ministrijai un diplomātiskajam dienestam šeit jāspēlē ir galvenā loma. Citas valstis jau sen ir centralizējušas visus savus pūliņus tieši ārlietu dienesta rokās, jo šo militāro draudu, šo politisko apdraudējumu ir daudz mazāk. Galvenās kļūst mūsu ekonomiskās intereses – cik sekmīgi mēs spēsim pārdot Latvijas preces ārvalstīs, cik sekmīgi spēsim piesaistīt investorus mūsu valstij.

Un, kā es teicu, ir spēja paredzēt, tā ir svarīga. Es domāju, ka atbalstāms būtu arī Ārpolitikas institūts un Latvijas institūts kā nopietni instrumenti Latvijas ārpolitikas stiprināšanā, kā instrumenti, kas strādā tur, kur netiek klāt diplomāts, vai tur, kur netiek klāt valsts amatpersona.

Es aicinu atbalstīt pilnībā šo ministra ziņojumu, un paldies par uzmanību.

(Aplausi.)

 

Sēdes vadītāja. Paldies.

Vārds deputātei Vinetai Poriņai.

V.Poriņa (VL–TB/LNNK).

Augsti godātais Valsts prezidenta kungs! Cienījamā Saeimas priekšsēdētājas kundze! Godātais Ministru prezidenta kungs! Godātie ministru kungi! Ekselences! Un godātie kolēģi!

Mani kā Saeimas deputāti un EDSO Parlamentu Asamblejas Latvijas delegācijas vadītāju interesē Ārlietu ministrijas plānotā rīcībpolitika dažādos jautājumos saistībā ar valodas politiku, nepilsoņu un pilsonības jautājumu, nacionālo interešu aizstāvība ārvalstīs un Latvijas valstsnācijai būtisku vēstures jautājumu skaidrošana ārpus Latvijas robežām. Tie ir jautājumi, kuri ir aktuāli arī pēc divdesmit gadiem kopš Latvijas neatkarības atgūšanas.

Aplūkojot ārlietu ministra ikgadējo ziņojumu, redzams, ka, lai arī ziņojuma ievaddaļā ir teikts (citāta sākums): „Latvijas ārpolitika 2011.gadā turpināja sniegt ieguldījumu Latvijas nacionālo interešu īstenošanā – neatkarības nostiprināšana, Satversmē definētās valsts teritorijas integritātes nodrošināšana, demokrātiska valsts uzbūve, kā arī pārtikusi sabiedrība” (citāta beigas), tomēr tekstā ne valodas, ne pilsonības, ne arī naturalizācijas jautājumi nav minēti.

To es uzskatu par diezgan būtisku un bīstamu tendenci, ņemot vērā teikto ziņojumā. Un tajā (citāta sākums) „iezīmēts ārpolitiskais redzējums tuvākajiem gadiem” (citāta beigas).

Kā mēs visi zinām, Latvijā ir vērojama absurda situācija, ka latviski runājošie cilvēki, galvenokārt piederoši valstsnācijai, lietojot valsts valodu, spiesti izjust diskomfortu un bieži atrodas diskriminējošā situācijā. Jo cilvēkam, protot valsts valodu, piemēram, lai iegūtu darbu, ar to vien nepietiek. Tiek pieprasīta arī vienas mazākumtautas valodas, krievu valodas, prasme. Valstī cilvēkam ir pilnīgi iespējams iztikt, protot tikai vienu valodu – krievu valodu. Tas veicina segregētas sabiedrības attīstību un ir bīstami no valsts drošības un stabilitātes viedokļa.

Man ir šāds jautājums: kā saistībā ar šo visiem zināmo faktu Ārlietu ministrija izturas pret starptautiskajām rekomendācijām, piemēram, EDSO Demokrātisko institūciju un cilvēktiesību biroja jeb ODIHR rekomendācijām dot vēl lielākas tiesības krievu valodas lietošanai vēlēšanu kontekstā, kas atrodamas ODIHR ziņojumā par 11.Saeimas vēlēšanu novērošanas rezultātiem?

Mani interesē tas, vai ārlietu ministrs uzskata, ka visas EDSO rekomendācijas būtu jārespektē, ņemot vērā Rietumvalstu piemēru, kuras respektē un atzīst par noderīgām savai valstij labi ja vien kādus 50 procentus no visām rekomendācijām.

Viens no Latvijas diplomātiem intervijā „Latvijas Avīzei” nesen minēja šādus vārdus (citāta sākums): „Nebūtu pareizi apgalvot, ka EDSO un citas Eiropas struktūras pret Latviju vērstu spiedienu mazākumtautību un pilsonības jomā. Tie ir EDSO augstā komisāra mazākumtautību jomā ieteikumi.” Tātad tas nav spiediens, bet ieteikumi. „Rekomendācija ir ieteikums vai padoms, nevis saistošs norādījums no augšas.” (Citāta beigas.)

No Saeimas deputāta viedokļa, man nav skaidrs, vai Ārlietu ministrija cenšas starptautisko organizāciju rekomendācijas pasniegt kā saistības vai kā līdztiesīga dialoga sastāvdaļu. Es ļoti vēlētos kā Saeimas deputāte noskaidrot, kāda ir Ārlietu ministrijas politika attiecībā uz starptautisko institūciju centieniem ietekmēt Latvijas valodas, pilsonības un vēlēšanu procesus. Un konkrētā griezumā – ko Ārlietu ministrija tieši dara, lai dialogā – tieši dialogā, es gribu uzsvērt, nevis saņemot norādījumus, bet dialogā ar EDSO un Eiropas Padomi – aizstāvētu Latvijas valsts intereses un valsts politikas autonomiju šajos jautājumos.

Tāpat mani interesē, vai Latvijas Ārlietu ministrija izmanto mūsu valsts dalību Eiropas Savienībā un NATO, lai aizstāvētu mūsu valsts politiku valodas un pilsonības jomās.

Vēl pie ļoti interesējošiem jautājumiem ir šāds: kā Ārlietu ministrija skaidro EDSO augstā komisāra Knuta Vollebeka vairākkārtējo ieteikumu Latvijas nepilsoņiem piešķirt pašvaldību vēlēšanu tiesības, kā arī ODIHR neatlaidīgo vēlēšanos panākt dažādas izmaiņas Latvijas iekšpolitikā. Un kā Ārlietu ministrija definē savu uzdevumu iepretim starptautiskām struktūrām aizstāvēt Latvijas nacionālās intereses un demokrātiski ievēlētās valdības noteikto valsts politiku vai pārstāvēt citu valstu un organizāciju intereses Latvijā, atsaucoties uz starptautisko ekspertu rekomendācijām? Vai ministrijas līmenī tiek izvērtēta šo ekspertu kvalifikācija un viņu rekomendāciju atbilstība Latvijas apstākļiem?

Katru gadu ar lielāku vai mazāku negatīvu starptautisku rezonansi izskan 16.marta pasākums Latvijā. Būtu ļoti interesanti arī uzzināt, vai Ārlietu ministrijai ir rīcības plāns, kā tā ārpus Latvijas robežām skaidrotu šos vēstures notikumus.

2011.gadā presē tika atreferēts Ārlietu ministrijas dokuments, kas saturēja instrukcijas diplomātiem ārzemēs. Parādījās ziņas, ka šīs informācijas noplūde tiek izmeklēta. Domāju, ka Saeimai būtu ļoti vērtīgi zināt izmeklēšanas rezultātus. Vēl vairāk! Saeimai būtu vērts jau iepriekš zināt, kādas instrukcijas valsts vēstures jautājumos saņem mūsu diplomāti. Vai tur būtu kas slēpjams? Es domāju, ka ne. Diemžēl ārlietu ministra un Ārlietu ministrijas šodienas ziņojums Saeimai par to klusē.

Paldies par uzmanību.

(Aplausi.)

 

Sēdes vadītāja. Paldies.

Vārds ārlietu ministram Edgaram Rinkēvičam.

E.Rinkēvičs (ārlietu ministrs).

Godātie deputāti! Es gribētu varbūt izmantot šo iespēju jau atbildēt uz vairākiem jautājumiem vai par lietām, kas šeit ir izskanējušas, lai mums tiešām veidotos dialogs.

Pirmais. Grigules kundzes minētā jaunā Eiropas Savienības līguma projekta slepenība. Šeit es gribētu tomēr viest pilnīgu skaidrību, ka šis līguma projekts netiek noslepenots šeit, Latvijā. To nedara Latvijas Republikas Ministru prezidents vai Ārlietu ministrija. Tā ir sarunu procedūra, kāda pastāv starptautiskajās organizācijās. Kamēr līguma projekta galīgā versija nav gatava, tikmēr tam tiek piemērots ierobežotas pieejamības statuss. Taču tas, kam es pilnībā piekrītu, – ka par šiem jautājumiem ir nepieciešamas gan plašas sabiedrības debates, gan parlamenta debates, un tas ir tas, ko es esmu teicis arī vakar Saeimas Eiropas lietu komisijā. Rīt Eiropas Savienības Vispārējo lietu padomes sēdē es aicināšu šoreiz, ņemot vērā to, ka tiešām šis līgums ir nozīmīgs, noņemt šo ierobežotas pieejamības statusu. Un es ceru, ka Ministru prezidents, kā mēs runājām, 30.janvārī Eiropas Padomē par to runās. Tā ka šeit pozīcija mums ir pilnīgi skaidra, un mēs aicināsim partnerus arī to darīt.

Par potenciālo tiesvedību pret Latvijas valsti. Ziniet, varbūt tomēr, tiešām rūpīgi vērtējot, kas ir līgumā, kādas ir saistības, nesāksim pieļaut to, ko nevajadzētu darīt, nesāksim jau plānot, kā mēs kaut ko pārkāpsim un kā mēs tiesāsimies! Darīsim visu, lai mēs tiešām atbildīgi ievērotu visas tās saistības, kas mums ir vai kas vēl būs!

Par „Rail Baltica”. Šeit es gribētu teikt to, ka Latvijas valdības pozīcija, gan tā, ko mēs paudām Baltijas premjeru sarunu laikā pagājušā gada novembrī, gan arī tā, ko mēs paužam sarunās ar Lietuvu un Igauniju, sarunās ar Eiropas Komisiju par „Rail Baltica” izveidi, balstās uz trim pamatprincipiem. Pirmais – ka finansējums šim projektam tiešām nevar nākt no nacionālās kohēzijas tā saucamās aploksnes, tas ir, no mūsu pašreiz pievienotajiem... piešķirtajiem fondiem, bet gan papildus virs tā.

Otrkārt, Eiropas Savienības līdzfinansējumam šim projektam būtu jābūt 85 procentu apjomā, un mēs tiešām iestājamies par to, lai maršruts būtu Latvijai maksimāli izdevīgs un tiešām vestu caur Rīgu un, iespējams, arī caur Rīgas lidostu, ņemot vērā to, teiksim, trajektoriju, kādā šis maršruts tiek plānots.

Par enerģētiku. Nu, man ir jāsaka tā, ka, neapšaubāmi, respektējot viedokli, kas ir zaļo partijām par atomenerģētikas kaitīgumu, es tomēr gribu teikt pirmām kārtām to, ka par šiem jautājumiem ir diskutējuši Ministru kabineti tādā vai citādā formā, tādā vai citādā politiskā sastāvā no 2006.gada. Un es domāju, ka diezgan lielu lomu visos šajos Ministru kabinetos ir spēlējusi arī Zaļo un Zemnieku savienība. Un es domāju, ka... Es šeit tomēr gribētu aicināt nedramatizēt situāciju. Visas noteiktās procedūras, kas nu ir nepieciešamas no vides aizsardzības viedokļa, pēc visaugstākajiem standartiem šeit tiks ieviestas, un, neapšaubāmi, Latvijas valdības pozīcija ir vienmēr par Visaginas atomelektrostaciju bijusi viennozīmīga, tas ir, tam ir jābūt arī ekonomiski pamatotam projektam. Tātad tas vēl.

Un, par Afganistānu runājot, es gribētu vēlreiz vērst jūsu uzmanību uz to, ko es esmu jau teicis, – ka saistībā ar Afganistānu arī Latvija vēlas, lai pēc iespējas ātrāk... lai Afganistānā, teiksim, pāreja... drošības un varas pāreja no NATO spēkiem Afganistānas valdībai visā tās teritorijā notiktu pēc iespējas ātrāk, un mēs par to arī diskutēsim Čikāgā. Mēs arī iestājamies par to, lai pēc 2014.gada militārā klātbūtne samazinātos. Bet – būsim reālisti! – faktiski neviena valsts pilnībā arī militāri neatstāj Afganistānu, arī pēc 2014.gada tāda vai citāda iesaiste būs, un es uzskatu tomēr, ka mums ir jābūt atbildīgiem alianses pārstāvjiem.

Par Dombravas kunga minēto federalizāciju. Ziniet, es tomēr uzskatu, ka viss, kas šobrīd notiek, tas pilnīgi noteikti nav federālas Eiropas projekts. Tā tiešām ir ciešāka savienība ar varbūt daudz striktāk izteiktiem mehānismiem, kas palīdzēs tomēr arī sekot līdzi tam, lai visi savienības dalībnieki, visas dalībvalstis precīzi ievērotu to, kam tās ir piekritušas. Diemžēl daļa no pašreizējās Eiropas Savienības un īpaši eiro krīzes ir tā, ka bija valstis, kuras varēja atļauties neievērot noteikumus un nebija īsti mehānisma, kā šīs valstis tomēr savā ziņā saukt pie kārtības.

Diemžēl Poriņas kundzei bija tik daudz jautājumu, ka es pamēģināšu atbildēt blokos.

Poriņas kundze, es jums varu teikt pilnīgi droši, ka Latvijas Ārlietu ministrijas viens no pamatu pamatiem ir un vienmēr būs Latvijas nacionālo interešu, teritoriālās integritātes, suverenitātes aizstāvība, un Latvijas diplomātiem pilnīgi bez jebkāda atgādinājuma vienmēr prioritāšu prioritāte ir cīnīties par to, lai Latvijas pozīcija būtu skaidri sadzirdama.

Ārlietu ministrija gan nu nekādā veidā nevar laikam kārtot naturalizācijas jautājumus vai kā savādāk, bet Latvijas pozīcijas paušana mums vienmēr ir bijusi svarīga, mēs to paužam... mūsu vēstnieki to pauž gan Eiropas Padomē, gan EDSO, gan ANO. Ženēvā un arī Ņujorkā ir bijuši vienmēr ļoti aktīvi, un, patiesību sakot, tas, ka pamatā ir atsevišķas rekomendācijas gan par vēlēšanām, gan, teiksim, par nepilsoņiem, kādas, patiesību sakot, arī daudzām citām valstīm tiek sniegtas, tām ir rekomendējošs raksturs. Un ka mums ir izdevies ļoti precīzi un pamatoti līdz šim brīdim tomēr norādīt arī uz to, kādi ir valsts īpašie vēsturiskie apstākļi, kas ir mūsu, teiksim, nacionālās intereses. Tas tiešām tiek darīts!

Atbildot pavisam īsi par tādām lietām kā nepilsoņu dalība pašvaldību vēlēšanās. Pret šīm rekomendācijām Ārlietu ministrija vienmēr ir strikti un kategoriski nostājusies... Un tas ir arī mans personiskais uzskats, ka tādā veidā mēs tikai novilcinām šos naturalizācijas procesus un tikai kavējam, nu, Latvijas pilsoņu kopuma nostiprināšanu un izveidi, jo tāds nepilsoņu daudzums, kāds ir mums, tas, protams, arī ilgtermiņā ir jautājums, kas būs jārisina.

Otrām kārtām. Runājot par 16.martu, Ārlietu ministrija pastāvīgi skaidro vēsturi. Par 16.marta pagājušā gada materiālu, kas bija dienesta vajadzībām, izmeklēšanu, es jums šobrīd nevarēšu atbildēt, jo to izmeklēšanu veica Drošības policija. Un šeit nav jautājums par tām instrukcijām kā tādām. Šeit ir jautājums par faktu, ka dienesta vajadzībām klasificētā informācija varēja noplūst. Bet es esmu gatavs arī diskutēt ar Saeimas komisijām par tām instrukcijām un to darbu, ko Ārlietu ministrija dara attiecībā uz mūsu vēstures skaidrošanu. Tajā pašā laikā es vēlreiz gribētu izmantot šo iespēju un aicināt arī visas valsts amatpersonas ļoti atbildīgi izturēties pret šo datumu, pret to, ka šie datumi bieži vien tiek izmantoti provokācijām, un, lai arī cik daudz mēs mēģinātu strādāt un darīt, mums tiešām būs ļoti uzmanīgi jāsabalansē gan šie jautājumi, gan arī politiskie un ārpolitiskie aspekti.

Un vēl viena lieta, ko es arī gribētu pateikt. Lai mūsu darbs, protams, būtu efektīvāks, mums mūsu dienests 2012., 2013. un arī 2014.gadā būs jānostiprina, jo mēs nevaram sagaidīt no viena cilvēka vēstniecības visu jautājumu risināšanu, sākot no politiskajiem un beidzot ar konsulārajiem. Arī tā ir problēma, pie kuras būs jāstrādā.

Paldies.

Sēdes vadītāja. Paldies.

Tā, cienījamie kolēģi, ir pienācis laiks pārtraukumam!

Tātad debates turpināsim pēc pārtraukuma.

Tagad, lūdzu, zvanu! Lūdzu deputātu klātbūtnes reģistrācijas režīmu! Paldies.

Vārds Saeimas sekretāra biedram Jānim Vucānam reģistrācijas rezultātu nolasīšanai.

J.Vucāns (11.Saeimas sekretāra biedrs).

Godātie kolēģi! Elektroniski nav reģistrējušies šādi deputāti: Andris Buiķis... tikko bija, Lolita Čigāne... nav, Sergejs Dolgopolovs... nav, Ina Druviete... nav, Janīna Kursīte-Pakule... nav, Inese Lībiņa-Egnere... nav, Vitālijs Orlovs... ir, Dāvis Stalts... nav, Jānis Urbanovičs... ir, Inga Vanaga... nav.

Paldies.

Sēdes vadītāja. Paldies.

Pārtraukums līdz pulksten 14.00. Trīsdesmit minūtes.

(Pārtraukums.)


 

 

Sēdi vada Latvijas Republikas 11. Saeimas priekšsēdētāja

Solvita Āboltiņa.

Sēdes vadītāja. Vai drīkstu vēlreiz zvanu palūgt?

Cienījamie kolēģi! Lūdzu, ieņemiet vietas, lai mēs varam turpināt Saeimas 26.janvāra sēdi!

Pirms pārtraukuma mēs izskatījām jautājumu „Ārlietu ministra ikgadējais ziņojums par paveikto un iecerēto darbību valsts ārpolitikā un par paveikto un iecerēto turpmāko darbību Eiropas Savienības jautājumos” un bijām uzsākuši debates.

Tātad turpinām debates.

Vārds deputātam Jānim Junkuram.

J.Junkurs (pie frakcijām nepiederošs deputāts).

Augsti godātā Saeimas priekšsēdētājas kundze! Ārlietu ministra kungs! Ministri! Ekselences! Deputāti! Dāmas un kungi!

Mēs tikko dzirdējām ārlietu ministra ziņojumu, kurā būtībā iezīmēts Latvijas ārpolitikas nākotnes kurss, kā arī akcentēti aktuālākie ārpolitikas virzieni. Nenoliedzami mūsu prioritāte šobrīd ir Eiropas Savienība un ar to saistītie jautājumi: Eiropas Savienība un eirozonas nākotnes perspektīvas.

Mums ir jāņem vērā aizvien biežāk izskanējušās prognozes un šaubas par eirozonas stabilitāti un jāsaprot, ka eirozonas nākotne vistiešākajā ziņā ir arī Latvijas nākotnes perspektīva un neatņemama sastāvdaļa, taču vienlaikus, neskatoties uz problēmjautājumiem, kas pašlaik skar eirozonu, mums ir jābūt aktīviem savu tiesību aizstāvjiem Eiropas Savienības kontekstā.

Visbeidzot ir jāpanāk taisnīgi tiešmaksājumi Latvijas lauksaimniekiem. Protams, ir apsveicami, ka Latvijas lauksaimnieki jau paši ir ķērušies pie darba, lai ietekmētu to, ka nākamajā Eiropas Savienības finanšu plānošanas periodā viņiem būtu vienādi tiešmaksājumi ar pārējām Eiropas Savienības valstīm. Latvijas Lauksaimniecības kooperatīvu asociācija sākusi naudas vākšanu, lai īstenotu aizstāvības kampaņu, taču ir jāsaprot, ka tas ir valstisks jautājums, kurš ir jārisina visaugstākajā līmenī, un Latvijai ir jāpanāk, ka pašmāju lauksaimnieku tiešmaksājumu sistēma tiek balstīta uz objektīviem kritērijiem.

Tiešmaksājumu lielumam ir nozīme ne tikai, lai nodrošinātu mūsu zemniekiem vienlīdzīgus apstākļus konkurencei ar pārējo Eiropas Savienības valstu zemniekiem; no tiešmaksājumu lieluma bieži vien ir atkarīgs, vai Latvijas mazais zemnieks vispār izšķiras sakārtot savu saimniecību un pieprasīt šos tiešmaksājumus, šo atbalstu, vai, sagurstot zem pārlieku lielā birokrātisko prasību sloga, atmet ar roku, atsakoties no tiešmaksājumu saņemšanas, un līdz ar to paliek darbodamies pelēkajā ekonomikas zonā.

Tāpat ne mazāk aktuāla ir aizvien ciešāka sadarbība Baltijas jūras reģionā, kuram daudzu starptautiski atzītu analītiķu prognozēs ir atvēlēta vieta starp Eiropas plaukstošākajiem reģioniem. Šīs prioritātes līdztekus mūsu drošības politikai ir Latvijas ārpolitikas Rietumu virziens, pašsaprotama prioritāte, ņemot vērā mūsu valsts ārpolitisko virzību uz neatkarības atjaunošanu. Taču vienlaikus pat pārliecināti eirooptimisti nevarēs noliegt, ka uz globālās skatuves ir parādījušās vai atdzimušas, vai pat piedzīvojušas ļoti strauju attīstību jaunas ekonomiskās un politiskās lielvaras, kuru tirgos iekļūšana šķiet pievilcīga ikvienam... ikvienas valsts ikvienam ražotājam. Tāds ir mums kaimiņos esošais un labi saprotamais Krievijas tirgus, kā arī par pasaules rūpnīcu dēvētā Ķīna. Es nevēlos būt pesimists, taču virkne pazīmju liecina, ka Eiropas un Rietumu globālā ietekme strauji samazinās, turpretī Ķīnas, Krievijas un Indijas, kā arī vēl citu tā dēvēto attīstības valstu globālā ietekme palielinās.

Vēlos uzsvērt, ka, manuprāt, ir nepieciešams pievērst daudz vairāk uzmanības tieši Ķīnas, Āzijas reģiona valstu un Tuvo Austrumu jeb, ja vēlaties, Austrumu ārpolitikas virzienam. Mēs esam un arī paliksim Eiropas Savienības valsts, taču, manuprāt, tām iespējām, kādas Latvijai paver Austrumu virziens, ir veltīts nepietiekami... maz uzmanības. Mūsu vēstniecībām un ekonomiskajām pārstāvniecībām tieši šajos reģionos ir vitāli nozīmīgi aktivizēt savu darbību; un ne tikai aktivizēt, bet arī skaidri nodefinēt, kādi konkrēti ir mērķi un sasniedzamie rezultāti.

Tieši tāpat jāuzsver, ka mūsdienu strauji mainīgajā pasaulē tradicionālais ģeopolitikas jēdziens aizvien biežāk tiek aizstāts ar vārdu „ģeoekonomika”. Tas nozīmē, ka aizvien ciešāk savijas valsts un uzņēmumu intereses, un mūsdienu valstu ārpolitiskie resori ir kļuvuši galvenokārt par ekonomisko interešu politiskajām sejām. Šī iemesla dēļ izbrīna tas, ka šajā stratēģijā nav daudz Latvijas ekonomikas interešu virzīšanai veltītu vārdu. Uzskatu, ka lielā mērā tas skaidrojams ar mūsu pašu iekšpolitisko nespēju noskaidrot, kurš un par ko ir atbildīgs. Ar nespēju skaidri definēt, kādas jomas atrodas kādas ministrijas pārziņā. Ir nepieciešams skaidri definēt konkrētu ministriju atbildības sfēras, un es uzskatu, ka tas ir mūsu – Saeimas – uzdevums un daļa no likumdevēju ieguldījuma ārpolitikā.

Lai arī šis jautājums nav tieši saistīts ar apskatāmo stratēģiju, es uzskatu, ka mums nepieciešams domāt par neatkarīgas starptautiskās politiskās analīzes vai, ja vēlaties, valsts stratēģijas analīzes centra izveidi. Tāda centra, kas spētu sniegt gan prognozes, gan piedāvāt atbilstošus risinājumus, rezultātā ļaujot ievērojami uzlabot mūsu ārpolitikas kvalitāti kopumā. Manuprāt, šos uzdevumus varētu veiksmīgi pildīt jau esošais Ārpolitikas institūts, bet tam būtu nepieciešams valsts atbalsts. Cerams, tuvākajā nākotnē tas tiks nodrošināts.

Paldies par uzmanību.

Sēdes vadītāja. Paldies.

Vārds deputātam Ingmāram Čaklajam.

I.Čaklais (VIENOTĪBA).

Ļoti cienījamā Saeimas priekšsēdētājas kundze! Ārlietu ministra kungs! Ministri! Ekselences! Kolēģi!

Vēlreiz paldies ārlietu ministram par ziņojumu. Šodien es vēlētos pievērsties ziņojuma sadaļai, kas veltīta sadarbībai ar latviešu diasporu ārvalstīs. Piekrītu, ka šī dialoga veidošana tuvākajos gados ieņems nozīmīgu vietu. Bet kādu?

Būdams Saeimas Juridiskās komisijas Pilsonības likuma grozījumu apakškomisijas vadītājs, esmu daudzkārt ticies ar ārvalstīs dzīvojošiem tautiešiem un viņu organizāciju vadītājiem. Vai ikvienā sarunā tautieši rosina dot politisku signālu, ka Latvijas valstsvīri pieliek vienlīdz lielas rūpes un izjūt politisko atbildību gan par ārvalstīs dzīvojošiem pilsoņiem, gan arī par Latvijā dzīvojošajiem. Tā ir atvērta sajūta.

Darāmo darbu sarakstā ārlietu ministrs ir atzīmējis arī atbalstu grozījumu veikšanai Pilsonības likumā, kas ļautu iegūt dubultpilsonību ārvalstīs dzīvojošajiem tautiešiem. Protams, mēs uz to ejam, bet domāju, ka mums uz šo jautājumu jāskatās mazliet plašāk, nekā viena likuma ietvars to ļauj. Latvieši stāsta, ka savulaik brāļi Kaudzītes ceļu no Piebalgas līdz Rīgai, lai piedalītos Rīgas Latviešu biedrības kopsapulcē, mēroja vairākas dienas. Mūsdienās diennakts laikā mēs varam apbraukt apkārt zemeslodei. Ir pienācis laiks uz Pilsonības likumu paskatīties no 21.gadsimta punkta. Vienlaikus mums jāraugās uz šo likumu arī vairāku gadu desmitu perspektīvā. Ideālā variantā izlabosim likumu tā, lai 21.gadsimta laikā tas vairs nebūtu jāgroza. Nenoliedzami, tas ir izaicinājums, bet tajā pašā laikā mums jāapzinās, ka lielais izbraucēju skaits un izmaiņas Pilsonības likumā, kas paplašinās pilsoņu loku, liks mums diskutēt arī par izmaiņām citos likumos. Būs nepieciešams krietni paplašināt valsts sniegto pakalpojumu elektronisko pieejamību. Un vai nav pienācis laiks obligātām parlamenta vēlēšanām? Uzskatu, ka jānosprauž mērķi un jāizdara izvēle. Ja mūsu mērķis ir dabūt cilvēkus atpakaļ, tad laika vairs nav daudz. Daži gadi – tas ir laiks, kad cilvēki aprod ar jauno situāciju, atrod darbu, pārceļas arī ģimene. Sākumā viņi ir gatavi atgriezties, pēc tam jau pārāk pieraduši jaunajā vietā.

Diemžēl esmu secinājis, ka tradicionālās latviešu organizācijas, ar kurām Ārlietu ministrija uztur dialogu, ne vienmēr pārstāv plašus diasporas slāņus. Otrā Pasaules kara un pēckara emigranti latvieši bieži nesadarbojas ar jaunajiem aizbraucējiem vai vāji sadarbojas. Ārlietu ministrijai ir jāmeklē ceļi, kā sasniegt arī nesenos aizbraucējus.

Divdesmit neatkarības gadi ir pierādījuši, ka pēckara emigranti kūtri atgriežas Latvijā. Tāpēc, ja mēs ceram uz atgriešanos, tad mērķauditorija ir nesenie izbraucēji. Vairāk gan redzu, ka šobrīd izbraucēju atgriešanās ir neiespējamā misija, tāpēc mūsu mērķis ir viņu saiknes ar Latviju iespējami ciešāka saglabāšana. Savā ziņā Ārlietu ministrija var kļūt gan par tiltu, gan filtru konstruktīvas un auglīgas sadarbības virzienā, taču – ne tikai Ārlietu ministrija. Sadarbībā iesaistāmas visas ministrijas, katra savā jomā pēc vajadzības. Jārada un jādarbina vienoti mehānismi un instrumenti, tā, piemēram, jāpiedāvā vienota, īpaši izstrādāta metodika mācībām latviešu bērnudārzos un svētdienas skolās ārzemēs, jāizveido viens visā pasaulē pieejams Latvijas televīzijas starptautiskais kanāls, jārada iespējas piedalīties balsošanā vēlēšanās un referendumos elektroniski un tā tālāk.

Ierosinu uz aizbraucējiem paraudzīties arī no cita skatpunkta. Viņi nav Latvijai zuduši cilvēki. Viņi ir Latvijas resursi pasaulē. Aicinu jaunajā stratēģijā iekļaut arī tās iespējas, ko sniedz mūsu pilsoņi ārpus Latvijas, – plaši ekonomiskie, kultūras, zinātnes kontakti, pieredzes apmaiņa un Latvijas vārda nešana pasaulē. Kāpēc mums neizmantot to, ko citas valstis sen jau izmanto? Tāpēc es apsveicu Ārlietu ministrijas ieceri šogad izstrādāt visaptverošu politikas plānošanas dokumentu par sadarbību ar diasporu.

Jau tagad, strādājot pie likumprojektiem, jāatzīst, ka bez ārvalstīs dzīvojošo tiešas un aktīvas līdzdalības rezultāta nebūs. Es gribētu izmantot šo izdevību, lai aicinātu diasporas latviešus, latviešu organizācijas uz aktīvu, enerģisku un konstruktīvu dalību. Viņiem ir iespējas saredzēt to, ko mēs nevaram ieraudzīt. Mēs visi esam spējīgi uz emocionālu viedokli vai rīcību, bet darbs pie likumprojekta prasa racionālu pieeju un konkrētus formulējumus – un tieši šobrīd vēl jo vairāk. Pašā aktuālākajā jautājumā, paplašinot Latvijas pilsoņu loku un saglabājot izbraucēju saikni ar dzimteni, ārlietu ministrs savā ikdienas darbā varētu uz to viņus aicināt.

Trīssimt tūkstošu izbraukušo. Demogrāfisko situāciju labot nav viegli, un nākotnes prognozes nav iepriecinošas. Kas notiks tālāk? Tukšā vietā nāks citi. Tas ir pietiekams arguments, lai visu valsts pārvaldes iestāžu, ne tikai Ārlietu ministrijas, plānos, stratēģijās un perspektīvās nospraustu mērķus sadarbībai ar Latvijas pilsoņiem ārpus valsts robežām. Mūsu mērķu sasniegšanai ir jāatrod pareizie paņēmieni, no detaļām jābūvē māja. Tikai tad lielais mērķis tiks sasniegts – Sprīdītis atgriezīsies mājās, latviešu diasporas jautājums nebūs ārpolitikas debašu darba kārtībā, bet būs iekšpolitikas nozare.

Paldies.

(Aplausi.)

 

Sēdes vadītāja. Paldies.

Vārds deputātam Vladimiram Reskājam.

V.Reskājs (SC).

Labdien, cienījamā Saeimas priekšsēdētāja! Labdien, ministri un godātie viesi!

Šodien es vēlos runāt par trim lietām. Pirmā – tā ir Latvijas interešu aizstāvēšana Eiropas Savienībā, otrā – par ārpolitikas prioritātēm eksporta jomā, un trešā – par vienu no iemesliem, kas traucē attīstīties Latvijas sauszemes kravu pārvadājumu nozarei.

Pirmā. Pārāk bieži tiek dzirdēts, ka mēs nespējam pilnvērtīgi aizstāvēt Latvijas intereses Eiropas Savienībā, jo mēs esam pārāk mazi, mums ir pārāk maz deputātu Eiropas Parlamentā un tā tālāk. Es uzskatu, ka problēma ir ne mūsu izmēros. Kad ir runa par mūsu kopīgajām interesēm, tad jāiemācās rīkoties vienoti un pārliecināti, jāspēj mobilizēt visus pieejamos resursus. Ir skaidrs, ka mēs esam neliela valsts Eiropas kontekstā, un citreiz panākt vēlamo ir grūti tīri tehniski, jo pārējām valstīm Eiropas Savienības struktūrās ir daudz lielāka ietekme, bet tas nav neiespējami.

Ja mēs ar savu kapacitāti paši nevaram nolobēt Latvijas intereses, tad, lai panāktu savu, ir jāsadarbojas ar citām valstīm un jāveido reģionālie bloki, atbalstot citam citu.

Mums ir jānodrošina, lai nākamajā Eiropas Savienības plānošanas periodā – 2014.–2020.gadā – Latvijas tautas intereses tiktu maksimāli ņemtas vērā. Mums labi jāsagatavojas prezidentūrai Eiropas Savienības Padomē un jāspēj to ne tikai izcili novadīt, bet arī izmantot šo iespēju, lai ieliktu pamatīgu fundamentu Latvijas attīstībai nākotnē. Un tas ir mūsu – gan Prezidenta, gan Ministru kabineta, gan Saeimas, gan Eiropas Parlamenta deputātu – kopējais darbs.

Otrais. Noteikti visi atceras, ka decembrī starptautiskā reitinga aģentūra „Fitch Ratings” samazināja Latvijas nākotnes novērtējumu. Pamatojums tam bija tāds, ka ekonomiskās situācijas pasliktināšanās eirozonas dalībvalstīs negatīvi ietekmēs Latvijas eksportu. Es atkārtoju: reitingi tiek pazemināti dēļ tā, ka Latvijas eksports ir pārāk atkarīgs no Eiropas Savienības pirktspējas. Uz doto brīdi apmēram 70 procenti no kopējā valsts eksporta ir eksports uz Eiropas Savienības valstīm. Man kā uzņēmējam un tagad politiķim ir skaidrs: te ir ļoti bīstama situācija, ja valsts eksports aptuveni 70 procentu apmērā ir atkarīgs no viena klienta. Ir tāds teiciens – gudrs saimnieks visas olas vienā grozā netur. Un gadījumā, ja kaut kas notiks ar Eiropas Savienības tirgiem, tad tas ārkārtīgi negatīvi ietekmēs ne tikai Latvijas eksportētājus, bet arī tos, kuri spēlē tikai iekšējā tirgū. Un tas kopumā atstās ļoti dziļas rētas mūsu ekonomikā.

Es negribu nevienu biedēt, bet gribu, lai mēs esam gatavi visam un lai mūsu iedzīvotāji un uzņēmēji ir maksimāli pasargāti. Uzskatu, ka vienai no mūsu valsts ārpolitikas prioritātēm jābūt jaunu eksporta tirgu meklēšanai un birokrātisku šķēršļu mazināšanai eksportētājiem. Ir jāsamazina procentuālā atkarība no Eiropas Savienības tirgiem līdz Latvijai drošam līmenim, bet to vajag darīt, nevis samazinot eksporta apjomus uz Eiropas Savienību – lai tie vēl vairāk pieaug! –, bet to vajag darīt, palielinot eksporta apjomus uz citām – nevis tikai Eiropas Savienības valstīm.

Un trešais. Tie, kuriem bija pieredze starptautisku kravu pārvadājumos no Latvijas uz Krieviju, zina, ar kādām grūtībām saskaras šī nozare. Kravu parasti pietiek. It kā varētu strādāt un attīstīties, maksājot valstij nodokļus un nodarbinot tūkstošiem cilvēku, bet nekā! Lieta ir tāda, ka, lai šķērsotu Krievijas robežu, kravas pārvadātājam ir vajadzīga atļauja braukšanai uz Krieviju. Savukārt kvotas nosaka Krievijas puse, un pēc tam tās izdala Latvijas Autotransporta direkcija. Lieta ir tāda, ka to atļauju visu laiku trūkst, un tas savukārt traucē attīstīties mūsu uzņēmējiem un arī mūsu ekonomikai. Lūk, piemērs: normālos apstākļos viena mašīna mēnesī spēj uztaisīt četrus reisus no Latvijas uz Krieviju, taču šodienas realitāte ir tāda, ka atsevišķi uzņēmēji taisa tikai vienu reisu mēnesī dēļ tā, ka Autotransporta direkcija nespēj nodrošināt uzņēmējus ar iepriekš minētajām atļaujām. Visiem ir skaidrs, ka tas nozīmē četras reizes mazāk nodokļu un četras reizes mazāk naudas, kura varēja stimulēt iekšējo patēriņu.

Un seko retorisks jautājums: Ārlietu ministrija un Satiksmes ministrija! Vai tiešām mēs nevaram sakārtot šo jautājumu ar Krievijas pusi un ļaut mūsu uzņēmējiem strādāt?

Rezumējot, pirmkārt, mums daudz nopietnāk un vienotāk jāaizstāv Latvijas intereses Eiropas Savienībā.

Otrkārt. Es aicinu pievērst vairāk uzmanības jaunu eksporta tirgu meklēšanai un birokrātisku šķēršļu mazināšanai mūsu eksportētājam.

Treškārt. Lai sekmētu mūsu kravu autopārvadājumu nozares attīstību, mums jāatrisina problēma ar braukšanas atļaujām uz Krieviju.

Un nobeigumā es vēlos atgādināt, ka ārpolitika – tas ir iekšpolitikas turpinājums, un veiksmīgi ārpolitikā mēs varēsim būt tikai tad, ja beigsim kāpt viens otram uz sāpīgiem pirkstiem un mūsu iekšējā politika būs balstīta uz savstarpējas cieņas principiem un galvenā iekšpolitiskā orientācija būs orientācija uz sabiedrības saliedētību un vienotas politiskās nācijas izveidošanu.

Paldies. (Aplausi).

Sēdes vadītāja. Paldies.

Vārds deputātam Raimondam Vējonim.

R.Vējonis (ZZS).

Cienījamā Saeimas priekšsēdētāja! Godājamais ārlietu ministr! Ekselences! Ministri! Cienījamie kolēģi! Man ir grūti iedomāties Saeimas ārlietu debates bez skata uz Baltijas reģionu, tāpēc kā Baltijas Asamblejas Latvijas delegācijas vadītājs vēlos nedaudz ieskicēt Asamblejas sasniegtos rezultātus un šī gada prioritātes.

Latvijas interesēs ir nepieciešams daudz ciešāks Baltijas partnerības modelis, jo tas nozīmē resursu apvienošanu, rīcības koordinēšanu un sadarbību konkurences vietā. Visspilgtāk to raksturo mūsu sasniegumi, koordinējot sadarbību kopīgo veselības aprūpes projektu jomā, par ko arī šobrīd vēlos jūs informēt.

Pēc divu gadu aktīva darba kopā ar izpildvarām esam sasnieguši taustāmus rezultātus, uzsākot konkrētus sadarbības projektus veselības aprūpes jomā. Pirmkārt – kopīgi medicīnas iekārtu un medikamentu iepirkumi. Otrkārt – kopīgi veselības aprūpes centri nozarēs, kurās ir nepieciešamas lielas finanšu un tehnoloģiskās investīcijas. Treškārt – medicīnas pakalpojumu koordinēšana pierobežas reģionos. Un ceturtkārt – Baltijai kopīga orgānu transplantācijas centra izveide.

Šobrīd vislielākais progress ir sasniegts, koordinējot jautājumu par vakcīnu kopīgu iepirkšanu, kas tiks uzsākta 2013.gadā, tādējādi samazinot šo vakcīnu iepirkuma cenas visām Baltijas valstīm. Tomēr mums vēl ir jāveic virkne pasākumu, lai uzsāktu pārējos ieplānotos veselības aprūpes projektus, kas ļaus mūsu valstīm ietaupīt līdzekļus veselības aprūpes jomā. Man tiešām prieks, ka šodien Saeimā mēs apstiprinājām pirmajā lasījumā un noteicām steidzamību Iepirkumu likuma grozījumiem, kas paredz risināt problēmas ar kopīgiem iepirkumiem Baltijas reģionā.

Tajā pašā laikā Baltijas Asambleja arī aktīvi iesaistās Eiropas Savienības lauksaimniecības un kohēzijas politikas plānošanā nākamajam finanšu periodam. Esam vērsušies pie Eiropas Parlamenta un Eiropas Komisijas par šiem jautājumiem un arī no Asamblejas puses turpināsim lobēt Baltijas valstu intereses šajos jautājumos.

Vēlos piebilst, ka šajā gadā pastiprinātu uzmanību pievērsīsim Baltijas valstu un Ziemeļvalstu sadarbībai, koordinējot politiskos un tiesiskos pasākumus, lai uzlabotu sadarbību finanšu krīžu novēršanā, vadībā un risināšanā. Šī gada ārpolitikas ziņojums ir labāks nekā iepriekšējā gada, un tiešām ir daudz labu lietu izdarīts ārpolitikā. Taču jāizsaka arī kāda kritika un ierosinājumi.

Pirmām kārtām es gribu izteikt nožēlu par divām lietām.

Pirmā. Diemžēl mans pēctecis, pašreizējais vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs, nespēj aizstāvēt vides aizsardzības intereses, tāpēc ziņojumā neparādās neviena ārpolitikas prioritāte par tādiem Latvijai un starptautiskajai sabiedrībai nozīmīgiem jautājumiem kā Baltijas jūras aizsardzība, bioloģiskā daudzveidība un klimata pārmaiņas. Īpaši šajā gadā, kad budžeta konsolidācijā mēs esam ieplānojuši pārdot starptautiskajā tirgū nosacītās emisijas vienības, tur būs nepieciešama cieša sadarbība ar Ārlietu ministriju.

Otrkārt. Diemžēl brīžiem ārlietu ministrs tiek nolikts muļķīgā pozā enerģētiskās ārpolitikas jautājumos, jo Ekonomikas ministrija bez normāli izstrādātām un izvērtētām enerģētikas attīstības pamatnostādnēm pati maldās enerģētikas labirintā, un rezultātā tiek piedāvāts Latvijai piedalīties visos enerģētiskajos projektos reģionā, vai tā būtu Visaginas atomelektrostacija, sašķidrinātās gāzes termināļa būvniecība vai slānekļa gāzes ieguve, tajā pašā laikā nodrošinot 40 procentu atjaunojamo energoresursu īpatsvaru galapatēriņā 2020.gadā. Es uzskatu, ka Latvijai tas ir par dārgu.

Liels uzsvars ziņojumā tiek likts uz drošības jautājumiem un Eiropas Savienībā notiekošajiem procesiem, bet ekonomiskā sadaļa nav izvērsta pietiekoši plaši. Mēs esam gatavi piedalīties daudzos ekonomiski svarīgos projektos, bet mēs neesam noteikuši prioritātes, neesam pateikuši, kādas ir Latvijas intereses enerģētikā, eksporta jomā un tā tālāk. Diemžēl bieži nozaru ministriju līmenī Latvijas interešu aizstāvība notiek, savstarpēji nekoordinējoties. Mums beidzot tomēr būtu jānosaka, kura institūcija ārpolitiski ir atbildīga par ekonomisko ārpolitiku.

Daudz plašāka uzmanība turpmāk, manuprāt, būtu jāpievērš arī pārrobežu sadarbības stiprināšanas jautājumiem, jo īpaši Latgales reģionā. Ļoti būtiski būtu nākamajā Eiropas Savienības fondu finansēšanas periodā saglabāt iespējas realizēt projektus pierobežā, turpinot Eiropas teritoriālās sadarbības programmu ar Igauniju un Krieviju, Baltkrieviju, kā arī kaimiņattiecību un partnerības instrumentu finansējumus, kas ir projekti ar Igauniju, Lietuvu, Baltkrieviju.

Vēl viena būtiska lieta, manuprāt, ir Latvijas interešu lobēšana. Neapšaubāmi, ir daudz pozitīvu piemēru – gan attiecībā uz Nilu Muižnieku, gan Normundu Popēnu, bet, manuprāt, mums vēl ir daudz ko darīt, lai varētu lobēt Latvijas pārstāvju intereses, kandidējot uz svarīgiem amatiem Eiropas Savienībā un starptautiskajās institūcijās.

Noslēgumā es tiešām gribu teikt lielu paldies ārlietu ministram par šo ziņojumu, kurš, neapšaubāmi, ir saturīgāks par iepriekšējā gada ziņojumu. Gribu pateikt paldies diplomātiem par to darbu, ko viņi dara ārzemēs, bet jo īpaši liels paldies mūsu jaunajai Latvijas vēstniecei Eiropas Savienībā Ilzei Juhansonei, kas mēģina sabalansēt tās intereses, kas mums ir šeit, Latvijā, un Eiropas Savienībā.

Paldies.

(Aplausi.)

 

Sēdes vadītāja. Paldies.

Vārds deputātam Sergejam Potapkinam.

S.Potapkins (SC).

Labdien! Cienījamā priekšsēdētāja! Godātie deputāti! Ministri! Ekselences!

Ārlietu ministra ziņojumā ir norādīts, ka ārpolitikā Latvijas prioritātes ir eirointegrācija, ciešāka sadarbība ar ASV un NATO. Sakarā ar to tiek pieminēta mūsu valsts ieinteresētība saglabāt NATO kravu pārvadājumus uz Afganistānu un mūsu dalība jaunajā „Zīda ceļā”. Bet diemžēl ziņojumā nav taisni teikts par to, ka, lai īstenotu mūsu valsts dalību Afganistānas tranzītā un sauszemes pārvadājumos virzienā Eiropa-Ķīna-Eiropa, pie prioritātēm starptautiskajās attiecībās ir jāpieskaita arī attiecības ar austrumu virziena valstīm, nerunājot nemaz par Krieviju, pa kuras teritoriju lielā mērā arī iet sauszemes tranzīts. Latvijai ir jāpieliek maksimāls spēks attiecību attīstībai ar Ķīnu un ar Kazahstānu. Pagājušajā EDSO samitā Astanā ASV valsts sekretāre Hilarija Klintone paziņoja, ka Kazahstāna ir kļuvusi par reģionālas nozīmes spēku un ir atbildīga par stabilitāti visā Centrālāzijas reģionā. Kazahstānai bija nozīmīga loma Kirgīzijas krīzes atrisināšanā, Kazahstāna piedalās vairākās miera misijās, un kazahu sapieri neitralizēja vairāk nekā 5 miljonus munīcijas lādiņu Irākā, bet tagad darbojas arī Afganistānā.

Kazahstāna sniedz finansiālu palīdzību un atbalstu Kirgīzijai, Afganistānai un Tadžikistānai. Izmantojot to, ka Latvijai ir tieša dzelzceļa satiksme ar Kazahstānu, bet caur Kazahstānu un Centrālāzijas valstīm arī ar Afganistānu un ar Ķīnu, mums vajadzētu izrādīt vairāk iniciatīvas un ieņemt līderu pozīcijas Afganistānas tranzītā.

Ir jāsaprot tas, ka Eiropas sauszemes satiksme ar Centrālāziju un Ķīnu būs konkurētspējīga tikai tajā gadījumā, ja tiks nodrošināta divpusēja kravu plūsma. Lai tas notiktu, ir jānosaka prioritātes sadarbībā arī ar Ķīnu. Eiropa un ASV jau sen ir atzinušas Ķīnas ietekmi pasaulē, un Ķīnas ekonomika krīzes gados auga par 10 procentiem. Mūsu lielākā bēda un tajā pašā laikā mūsu konkurētspējas priekšrocība ir tā, ka nav vajadzības aizsargāt iekšējo tirgu. Salīdzinot ar Vāciju, Franciju un Itāliju, kurām ir jādomā par to, kā aizsargāt savu ražošanu, mums Latvijā ir jādomā par to, kā izveidot savu ražošanu. Pietiek sapņot par to, ka Eiropa dalīsies ar Latviju savās tehnoloģijās! Atzīsim, ka tā nav ieinteresēta, lai tās pašmāju ražotājiem parādītos konkurenti. Un Eiropai mēs esam nolemti būt tikai par patērētājiem. Bet tajā pašā laikā no Ķīnas Latvija reāli var saņemt gan tehnoloģijas, gan investīcijas. Un mūsu priekšrocībai ir jābūt elastīgai un ātrai reaģēšanas spējai. Gadījumā, ja kāds uzskata, ka sadarbības stiprināšana ar Ķīnu nodara kaitējumu Eiropas vērtībām, es iesaku pavērot, ar kādu periodiskumu Eiropas līderi brauc vizītēs uz Ķīnu, lai apspriestu pasaules recesijas problēmas un ekonomikas sadarbības attīstību un vēl ko vairāk. Jautājumā par Eiropas parādu krīzi Ķīna ir kļuvusi par gandrīz galveno glābēju. Tad nu beigsim uzstāties pret mītisko komunistisko draudu, bet atzīsim Ķīnas augošo lomu un pieliksim visus spēkus, lai realizētu mūsu intereses. Izņemot intereses transporta sfērā, Ķīna var būt un Ķīnai jābūt eksporta tirgum Latvijas ražotājiem. Atšķirībā no Eiropas noieta tirgus Ķīnā nav piesātināts, Ķīnas tirgoņiem galvenā problēma ir nevis tā, kur pārdot, bet tā, kur nopirkt vajadzīgo preču daudzumu. Ķīnā pieaug popularitāte Eiropas ražotām precēm, pārsvarā pārtikas produktiem.

Pagājušajā gadā Ķīna nevarēja nopirkt Eiropā nepieciešamo vīna daudzumu, kas būtu adekvāts tirgus vajadzībām, un jau vairākus gadus Ķīnā pieaug alus patēriņš. Tikai vienas Ķīnas provinces vajadzības spētu atrisināt Latgales bezdarba problēmas. Tātad vajag adekvāti vērtēt ārējās politikas prioritātes un pragmatiski skatīties, cik daudz pūļu ir nepieciešams pielikt, lai iegūtu maksimālu atdevi un labumu Latvijas ražotājiem.

Nepieciešams saprātīgi izvērtēt, cik daudz spēka ir jāpieliek Latvijas ražotājiem, lai to preces tiktu uz Vācijas, Polijas un Francijas plauktiem, un Ārlietu ministrijai jāver durvis uz jauniem tirgiem, bet Ķīna šodien ir viens no ātrāk augošiem patērētājiem.

Priecē, ka šā gada februārī Pekinā sāks darbu LIAA pārstāvniecība. Bet dotajā brīdī Latvijas vēstniecībā Ķīnā strādā tikai trīs cilvēki. Taču salīdzinājumam: Lielbritānijas vēstniecībā Pekinā ir nodarbināti vairāki simti cilvēku.

Man ļoti gribas, lai attīstības... attiecību stiprināšana ar Ķīnu, kā arī ar Kazahstānu, stratēģisko partneri Centrālās Āzijas reģionā, būtu starp Latvijas ārpolitikas prioritātēm tuvākajos gados.

Paldies. (Aplausi.)

Sēdes vadītāja. Paldies.

Vārds deputātam Ingmāram Līdakam.

I.Līdaka (ZZS).

Labdien, cienījamie klātesošie! Visu cieņu Rinkēviča kungam, viņa oratora spējām! Nu acīm redzams, ka viņš patiešām zina, kurš Latvijā ir aizsardzības un kurš – ārlietu ministrs.

Diemžēl tēmai, kura katrā attīstītā valstī un arī visas pasaules mērogā tiek uzskatīta par vienu no svarīgākajām, proti, vides aizsardzības jautājumiem, 28 lappušu garajā ziņojumā nav veltīts ne pušplēsta vārda. Sevišķi mulsinoši tas šķiet, zinot, ka Rinkēviča kungs gatavojas iestāties partijā, kura uzņēmusies atbildību par vides jautājumu risināšanu Latvijā un tātad arī atbildību par Latvijas viedokļa paušanu starptautiskajos vides forumos. Ir jau tiesa, ka ziņojumā var iztikt bez attiecību iztirzāšanas, ja runa par sadarbību ar Burkinafaso vai Lesoto, bet, ja ministrs lepojas ar TV raidījumu ciklu „Eiropa. Mīti un realitāte”, tad nu varēja jau pieminēt arī pozitīvo sadarbību HELCOM (Baltijas jūras rīcības plāna) līdzšinējā veiksmīgā realizācijā un paslavēt Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas veikumu, nodrošinot kvalitatīvu notekūdeņu attīrīšanas iekārtu uzstādīšanu neskaitāmās pašvaldībās, tā mazinot Baltijas jūras piesārņojumu.

Baltijas jūra ir kopīga ļoti daudzām valstīm, un par šo ekoloģisko problēmu ne vārda nepieminēt ziņojumā – manuprāt, tas bija ļoti nepareizi.

Ja jau ministrs atrada laiku palepoties ar Latvijas līdzdalību Moldovas tiesu sistēmas stiprināšanā, mani pārsteidz nevēlēšanās formulēt Latvijas nostāju attiecībā uz ANO Vispārējo konvenciju par klimata pārmaiņām. Varbūt, aizstājot atjaunojamos resursus ar atomenerģiju, mēs grasāmies līdzīgi Kanādai atsaukt savu parakstu zem Kioto protokola (nu, protams, pēc tam, kad būs iztērēta par izmešu kvotām ietirgotā naudiņa, kura pati bez iepriekšējā vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra darba valsts makā gan tomēr neiekrita)?

Pārsteidzoši, ka Eiropas Savienības dārza svētku rīkošana mūsu ārlietu resoram šķiet nesalīdzināmi svarīgāka nekā vienošanos panākšana ar austrumu kaimiņiem par pārrobežu piesārņojuma kontroli. Tā nu sanāk.

Kā vienu no galvenajām prioritātēm Latvijas nacionālo interešu īstenošanā Rinkēviča kungs min Satversmē definēto valsts teritorijas integritātes nodrošināšanu, taču ziņojumā nav ne vārda par to, ka Latvija vēl nav noslēgusi robežlīgumu ar mūsu uzticamāko kaimiņu – kodollielvalsti Lietuvu. Varbūt tas saistīts ar Lietuvas vēlmi mūs aplaimot ar 350 megavatu jaudām Visaginas atomelektrostacijas projektā (nu, protams, par „Hitachi” noteikto cenu)?

Rīgā esot izveidots Īslandes skvērs. Nu, visu cieņu, protams, šai valstij, bet ziņojumā nav ne vārda par Latvijas nostāju, piemēram, bēgļu jautājumā. Tātad nav skaidrs, kas šajā skvērā sēdēs – marokāņi, alžīrieši vai varbūt tomēr latvieši, kas, protams, bez Ārlietu ministrijas līdzdalības būs sagaidīti kādreiz mājās no Īrijas?

Ministra kungs lepojas ar NATO samita simulācijas spēli jauniešiem „Afganistāna – 2014. NATO turpmākā loma reģiona stabilizācijā”. Bet vai nav laiks nomainīt tomēr šo spēlīti pret kādu jaunu spēlīti vai vismaz savlaicīgi nodefinēt Latvijas viedokli, nu, kaut vai Irānas jautājumā? Nu, kaut vai to, cik lielā mērā Latvija ir gatava iesaistīties cīņā par pasaules naftas resursu kontroli, cik biedrisku attiecību vārdā ar ASV mēs esam gatavi ziedot šai cīņai, piemēram, Irānā. 100 karavīru spēkus un piecas karavīru dzīvības? Vai varbūt vairāk? Vai mazāk? Lai neiznāk atkal skaidroties ar sabiedrību, kā tas bija gadījumā ar Irāku. Iesaistījāmies karā, meklējot masu iznīcināšanas līdzekļus, bet pēkšņi amerikāņi tur atrada... naftu.

Rezumējot teikto, man tomēr nākas atzīt, ka ārlietu resoram acīm redzami tomēr trūkst koordinētas sadarbības ar citām ministrijām, it īpaši jau ar VARAM.

Un visubeidzot mans vēlējums, un tas ir šāds: mūsdienu globalizācijas laikā vēlu tomēr saglabāt savu, Latvijas, ārpolitiku, kuras pamatu pamats ir Latvijas kā neatkarīgas valsts saglabāšana.

Paldies. Veiksmi darbā! Par zaļu Latviju un zaļu pasauli!

(Aplausi.)

 

Sēdes vadītāja. Paldies.

Vārds deputātam Sergejam Mirskim.

S.Mirskis (SC).

Cienījamā Saeimas priekšsēdētāja! Godātais ārlietu ministra kungs! Kolēģi! Vērtējot ikgadējo ārlietu ministra ziņojumu par paveikto un iecerēto darbību valsts ārpolitikā, ir jākonstatē, ka ziņojums, atšķirībā no iepriekšējā ziņojuma, ir daudz lakoniskāks, bet saturīgāks un aptver visu Latvijas ārpolitikas interešu sfēru. Ziņojuma preambulā ir minēts, ka Latvijas ārpolitika 2011.gadā turpināja sniegt ieguldījumu Latvijas nacionālo interešu īstenošanā, neatkarības nostiprināšanā, Satversmē definētās valsts teritorijas integritātes nodrošināšanā, demokrātiskā valsts uzbūvē. Neskarot jautājumu par valsts teritorijas integritāti, gribētos detalizētāk apskatīt jautājumu par Latvijas nacionālajām interesēm tieši neatkarības nostiprināšanas kontekstā. Mums visiem, godātie kolēģi, ir jāpārdomā jautājums par to, cik lielā mērā Latvijas nacionālās intereses sakrīt ar Eiropas Savienības interesēm kopumā un cik – ar dažu spēcīgu Eiropas Savienības dalībvalstu atsevišķām interesēm. Mums visiem ir jāatrod tāds līdzsvars starp dažādām interesēm, lai netiktu apdraudēta Latvijas ekonomiskā un finansiālā neatkarība.

Ir skaidrs, ka nacionālās intereses ir svarīgas jebkurai Eiropas Savienības valstij, tai skaitā valstīm ar stipru ekonomiku – Vācijai, Francijai, Lielbritānijai un Itālijai. Esošās ekonomiskās un finansiālās krīzes laikā Vācijas kanclere un Francijas prezidents meklē mehānismu, kas ļautu apturēt šo visu laiku nopietnāko krīzi Eiropā.

Bet es gribētu uzdot jautājumu par krīzes cēloņiem, kas, man šķiet, būtu daudz dziļāk meklējami, nekā par to publiski runā. Vai Eiropas lielvalstu politiķi un starptautiskie finansisti nezināja, ka Grieķijas, Spānijas, Portugāles un Itālijas finansiālās un ekonomiskās problēmas eksistēja jau tad, kad Eiropas Savienība tika veidota? Vai tad viņiem nevajadzēja ievērot Māstrihtas kritērijus, lai ieviestu eiro?

Un vēl cits jautājums: vai tad mēs, Latvijas valsts pilsoņi, pirms balsošanas referendumā par iestāšanos Eiropas Savienībā bijām pietiekoši informēti par Eiropas valstu finansiālo situāciju? Vai mums kāds sniedza patiesu informāciju par iespējamo recesiju un citām finansiālajām problēmām, kas iespējamas Eiropas Savienībā?

Lai 2014.gadā pievienotos eirozonai, par ko gandrīz katru dienu mēs dzirdam no valdības puses, mums ir jāizpilda Māstrihtas kritēriji. Tas ir grūti, ņemot vērā Latvijas iekšējās problēmas, ražošanas vājumu, lauksaimniecības zemo konkurētspēju, bezdarbu, cilvēku emigrāciju uz ārvalstīm, nesalīdzināmi vājo sociālo sfēru. Es ceru, ka visi deputāti apzinās, cik grūts ir šis ceļš un ka to ir iespējams panākt tikai ar visas tautas milzīgiem pūliņiem. Bet izrādās, ka tagad ar to jau ir par maz. Mums tiek piedāvāts samazināt mūsu budžeta deficītu līdz 0,5 procentiem, turklāt fiksējot to kā normu Satversmē. Skaidrs, ka, ja tagadējai vai jebkādai citai valdībai neizdosies iekļauties šajos noteikumos, mums draudēs nopietnas sankcijas. Diemžēl viens otrs mūsu politiķis no valdošās koalīcijas uzskata, ka Eiropa vienmēr mums ir devusi vairāk, nekā mēs esam devuši Eiropai. Man tas ir nepieņemams viedoklis. Mēs atdevām Eiropai visdārgāko, kas mums ir, – gandrīz 10 procentus no mūsu tautas. Visenerģiskāko tautas daļu, zinošus un labi izglītotus cilvēkus, pārsvarā jaunus un spēcīgus. Es būtu piekritis tādiem uzskatiem, ja Eiropas valstu pilsoņi lauztos uz mūsu valsti, bet viss diemžēl notiek otrādāk. Ja Eiropas finansiālās stabilizācijas pakta normas tiks ierakstītas mūsu Satversmē, es paredzu, ka mūsu ekonomiskā un finansiālā neatkarība, kā arī valsts neatkarība būs nopietni aprobežota. Mēs pazaudēsim vienu no svarīgākajiem mehānismiem, kas tieši atspoguļo jebkuras valsts neatkarības principu, – iespēju veidot savu budžetu savas valsts un savas tautas interesēs.

Mani nepamet sajūta, ka Eiropas Savienības centieni glābt Grieķiju, Spāniju, Itāliju notiks uz mūsu tautas pensionāru, maznodrošināto, studentu, slimnieku un bezdarbnieku rēķina. Un neoliberālais scenārijs, pēc kura notiek Eiropas glābšana, manu sajūtu tikai stiprina.

Vēl viens nopietns jautājums, kas, pēc maniem uzskatiem, nebija pietiekami atspoguļots ikgadējā ziņojumā, ir situācija Ziemeļāfrikā un Irānā. Tā sauktais „Arābu pavasaris”, kuru atbalstīja Eiropas valstis un NATO, vēl nebūt nav beidzies. Tunisijā lielus panākumus guvusi islāmistu partija „En-Nahda”, kuras līderis al-Gannuši dzīvoja emigrācijā un kura vispār bija aizliegta Ben Ali laikos. Dažas dienas atpakaļ Ēģiptē vēlēšanās uzvarēja radikāļu spēki – „Brāļi musulmaņi”. Vakar Kairas Tahrir laukumā desmitiem tūkstošu cilvēku protestēja pret esošo situāciju Ēģiptē, kuru pārvalda militārie spēki. Tātad gaidītās demokrātijas vietā Ziemeļāfrikā drīzāk sagaidīs šariatu.

Lībijā atsevišķu cilšu starpā turpinās nemieri ar karadarbību. Pagaidu pārejas nacionālā padome Mustafa Abdel-Ddžalila vadībā gandrīz nekontrolē situāciju. Aizvakar bijušā vadoņa Kadafi atbalstītāji ieņēma Beni-Validas pilsētu. Ziemeļāfrikas valstis ir pārpildītas ar ieročiem. Tas var izraisīt vēl plašākas problēmas tuvākajā nākotnē.

Nopietna destabilizācija notiek Sīrijā, un vēl nav zināms, ar ko tas viss tur beigsies.

Šonedēļ Eiropas Savienība atbalstīja sankcijas pret Irānu. Rezultāts loģisks – naftas plūsmas samazināšana Eiropas Savienības valstīm. Grieķijai – par 35 procentiem, Itālijai un Spānijai – par 33 procentiem. Ko tas nozīmē Eiropas Savienībai? Kopumā ir grūti prognozēt. Bet viens ir skaidrs – benzīna cenas strauji celsies. Un to izjutīsim arī mēs Latvijā.

Irānas kodolprogramma un viss, kas pašlaik notiek Hormuza šaurumā, var novest pie nopietna militāra konflikta. Tie, kas seko līdzi notikumiem un tendencēm pasaules ārpolitikā, ir pamanījuši, ka vēl trīs četrus gadus atpakaļ bija nepieklājīgi politiskajās debatēs runāt par lielo karu. Tagad par to runā nopietni politiķi – Nikolā Sarkozī, Ķīnas prezidents Hu Dziņtao un citi. Situācija Hormuza šaurumā un tur iespējamās karadarbības var novest pasauli uz traģiskā sliekšņa.

Pēc ASV karaspēka izvešanas no Irākas uzreiz saasinājušies konflikti starp šiītiem, sunnītiem un kurdiem. Situāciju valstī nevar nosaukt par stabilu. Tas pats ir Afganistānā, kur darbojas arī mūsu karavīri.

Runājot par Irānas kodolprogrammām, mēs gandrīz neko nesakām par to, ka kodolieroči ir arī Pakistānā un pēdējā laikā ir pasliktinājušās attiecības starp Pakistānu un ASV, turklāt pilnīgi iespējams, ka šogad arī Pakistānā pie varas nonāks radikālie islāmisti; tas vēl vairāk var sarežģīt pasaules drošību.

Es saprotu, ka viens otrs domā – nu, kur esam mēs un kur tā Irāna. Bet, godātie kolēģi, mūsu zemeslode ir ļoti maza! Un, kad runa ir par kodolieročiem, zemeslode paliek vēl mazāka. Es uzskatu, ka ārlietu ministra ziņojumā bija daudz nopietnāk jāizanalizē esošā situācija Tuvajos Austrumos, lai neiznāk tā, kā ar Irāku, kad vienā rītā mēs pamodāmies, būdami jau kara situācijā.

Nobeigumā es gribētu izteikt aicinājumu mūsu ārlietu ministram un visiem tiem cilvēkiem, kuri veido Latvijas ārpolitiku, – lai jūs darbā vada tikai mūsu tautas intereses! Un desmit reizes pārdomājiet katru soli, kas var apdraudēt mūsu neatkarību un suverenitāti!

Paldies.

(Aplausi.)

 

Sēdes vadītāja. Paldies.

Vārds ārlietu ministram Edgaram Rinkēvičam.

E.Rinkēvičs (ārlietu ministrs).

Pavisam īsi, godātie deputāti! Atbildēšu uz dažiem no šiem jautājumiem vai lietām, kas jau tika minētas. Par Junkura un Vējoņa kunga minēto ārējo ekonomisko pārstāvības modeli es gribētu teikt tā, ka mēs ar ekonomikas ministru esam absolūti vienisprātis un jau kopīgi strādājam pie to jautājumu risināšanas, kuri attiecas uz labāku, ciešāku koordināciju, tiek izvērtētas funkcijas starp abām ministrijām un tiks veidots daudz precīzāks pārstāvības modelis. Tiek veidota arī Ārējās ekonomiskās koordinācijas padome, jo mums ir ļoti daudz investīciju piesaistes mehānismu. Stājoties amatā, mēs atklājām, ka mums faktiski nav nekādas koordinācijas eksporta veicināšanas sfērā, un pie tā mēs strādājam. Līdz ar to, teiksim, tas tiešām ir tas darbs, kas ir veicams, un tas arī tiks veikts.

Par neatkarīgu starptautiskās analīzes centru, ko minēja arī Junkura kungs. Es gribētu teikt tā, ka es vairāk sliektos... es pilnīgi atbalstu to, ka tam ir jābūt, bet es vairāk sliektos uz jau esošo institūciju stiprināšanu nevalstiskajā sfērā, un es domāju, ka tas, kas mums būtu jāizdara, – mums vajadzētu izveidot vienu kārtīgu, spēcīgu, labi finansētu Latvijas ārpolitikas institūtu, kurš tad arī varētu būt šis centrs. Un varbūt tādā veidā mēs varētu mēģināt tur koncentrēt mūsu ārpolitikas ekspertīzi, jo ir jau iestrādes.

Par Čaklā kunga minēto diasporu. Liels paldies! Mēs tiešām esam pievērsuši jau pagājušajā gadā un arī šogad pievērsīsim ļoti lielu uzmanību šiem jautājumiem. Es gribētu teikt tā, ka šis gads būs iezīmīgs ar to, ka mēs risināsim arī ļoti praktiskas lietas, kaut vai palielinot mūsu konsulāro darbinieku skaitu Īrijā un Lielbritānijā. Jūs nevarat iedomāties, kādās rindās šobrīd cilvēkiem ir jāstāv! Mums ir jāsāk ar tādām elementārām lietām. Tas tiek risināts.

Tāpat vēstniecības pakāpeniski kļūst arī par tādiem, nu, vietējiem centriem. Taču tas, ko es gribētu teikt, – ka mēs esam arī runājuši ar nevalstiskajām organizācijām, esam runājuši ar dažādām organizācijām, kas pārstāv mūsu tautiešus, un mums šis kontakts ir labs. Taču ir viena lieta, pie kuras, domājams, vēl būs ļoti labi un daudz jāstrādā kopā ar Latvijas Pašvaldību savienību. Tā ir pašvaldību iesaiste, jo tas ir tikai un vienīgi, jāsaka, labākais mehānisms, kā cilvēki uztur saikni. Un tā ir pašu – vietējā novada dome, pašvaldība. Es jau esmu teicis, ka dažreiz pašvaldības sekretārs spēj izdarīt vairāk nekā liels... viss valsts aparāts, un šī lieta mums ir jāņem vērā. Mēs strādājam arī pie integrētas valsts politikas, kura būs gatava un paredzēta tieši tam, kā uzturēt saikni ar diasporu.

Par Reskāja kunga minēto, ka mums vajadzētu samazināt eksporta apjomu uz Eiropas Savienību, palielinot to uz citām valstīm. Ziniet, es principā gribētu palielināt daudz vairāk eksporta apjomu, bet es uzskatu, ka 70–75 procentus liels tirdzniecības apjoms ar Eiropas Savienību... eksporta apjoms uz Eiropas Savienību tomēr ir optimāls, un es gribētu darīt to, lai tas pieaug absolūtajos skaitļos, bet nemainīt šo proporciju. Lai kas arī notiktu, bet Eiropas Savienība tomēr ir prognozējams tirgus.

Kas attiecas uz Vējoņa kunga minēto par enerģētiku. Es gribētu uzreiz teikt tā, ka Ekonomikas ministrija jau strādā pie integrētas stratēģijas 2020.–2030.gadam attiecībā uz enerģētikas jautājumiem, uz ļoti precīzām lietām, bet es tomēr gribu teikt arī to, ka tie jautājumi, kas ir jārisina gan gāzes, gan elektroenerģijas kontekstā... tie ir ļoti būtiski, un šeit nav tādas situācijas... Ticiet man, es galīgi nejūtos kā muļķis, kad runāju ar kolēģiem... Taisni otrādi! Mēs šobrīd strādājam ne tikai pie Latvijas, bet arī pie Baltijas kopējās pozīcijas.

Nu par vides jautājumiem. Liels paldies Līdakas kungam par absolūti izklaidējošo intermēdiju. Tiešām bija ļoti interesanti klausīties to, ko Līdakas kungs vēlējās uzsvērt, bet es arī gribētu aicināt saprast un lasīt visu dokumentu kontekstā.

Pirmais tomēr tad, kad mēs runājam par Baltijas jūras padomi, kad mēs runājam par Eiropas Savienības stratēģiju, tad tie – un pirmām kārtām – ir vides jautājumi. Būsim reālisti! Un šeit Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija jau kopš Vējoņa kunga darbības laika veic ļoti labu un ļoti lielu darbu, un mēs ļoti labi koordinējam šos jautājumus. Un tas, ko dara Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija, – tas ir arī ārpolitikas jautājums. Taču šajā gadījumā rakstīt tikai rakstīšanas pēc visus šos jautājumus – es nedomāju, ka tas ir lietderīgi. Tajā pašā laikā daudzas lietas, par ko Līdakas kungs tiešām šeit ir minējis, ir attiecīgās ministrijas un Ārlietu ministrijas, un vēstniecību darba kārtībā. Taču es arī nevēlos pārvērst dokumentu, kas tomēr tiešām ir koncentrēts izklāsts, par 95 lappušu, kā jūs paši uzsvērāt, aprakstu par visu un beigās – par neko. Vides jautājumi ir svarīgi, tie tiek risināti, un šeit varbūt arī pie tā mēs varētu palikt.

Un visbeidzot. Es domāju, ka Mirska kunga minētais, ka mūs 2004.gadā... nu, kā es saprotu, nebrīdināja par ekonomisko krīzi 2011., 2012.gadā... Nu tiešām, tādas lietas laikam paredzēt nevar.

Paldies.

Sēdes vadītāja. Paldies ministram.

Turpinām debates.

Vārds deputātam Kārlim Krēsliņam.

K.Krēsliņš (VL–TB/LNNK).

Augsti godātais premjerministra kungs! Cienījamā Saeimas priekšsēdētāja! Ministru kungi! Ekselences! Kolēģi!

Es domāju, katram cilvēkam ir būtiski šie vārdi – ticība savai tēvzemei, valstij, valsts pārvaldei, kaut vai sev pašam. Vai ticības trūkums nav pamatā daudzu mūsu pilsoņu aizbraukšanai no Latvijas? Tagad daži saka, ka pasaulē sākas trešais krīzes vilnis – uzticības krīze. Nu, vārdu „labklājība”... kvalitātes ziņā šo vārdu saprotam vienādi, bet atšķirības ir kvantitātē. Un drošība.

Kādas problēmas ir šajā jomā?

Pirmkārt. Dažreiz dažādi saprotam šos vārdus... lietojam daudz, bet dažādi saprotam vārdus „drošība”, „aizsardzība”, „kolektīvā aizsardzība”, „pašaizsardzība”.

Otrkārt. Neprecizitātes esošajos likumos un normatīvajos aktos.

Treškārt. Daļa vadošā personāla savā domāšanā un darbībā ir palikusi 20.gadsimtā. Sākotnēji vajadzētu vienoties par bieži lietoto vārdu „drošība” un „aizsardzība” vienādu izpratni. Vienkāršāk ir ar vārdu „drošība”, jo Latvijas nacionālās koncepcijas kontekstā drošība ir valsts politisko, ekonomisko, militāro vai fiziskās drošības, aizsardzības un sociāli tiesisko pasākumu sistēma, ko izveido, lai garantētu valsts drošību un iedzīvotāju aizsardzību. Interesanti, ka 1992.gadā Latvijā tika pieņemts likums „Par valsts aizsardzību”, un ar vārdu „aizsardzība” saprata tieši to, ko tagad saprotam ar vārdu „drošība”. 1994.gadā... Tas likums vairs nestrādā no 1994.gada. Tagad loģiski būtu, ja Aizsardzības ministrijas un NATO kontekstā vārds „aizsardzība” apzīmētu pasākumu kopumu cīņai ar NATO stratēģiskajā koncepcijā noteiktajiem draudiem, riskiem, izaicinājumiem, un tie ir tikai četri — globālā terorisma draudi, kiberuzbrukumi, enerģijas resursu drošība, globālās klimata izmaiņas.

Daži piemēri. NATO. Latvijas dalība starptautiskajās operācijās ārpus NATO valstu teritorijas ir pasākumu kopums globālā terorisma slāpēšanai, kā dēļ mēs piedalāmies arī Afganistānā. NATO ir izveidojusi Igaunijā, Tallinā, kiberaizsardzības centru, kur strādā arī Latvijas pārstāvis. Dažās valstīs tiek veidotas speciālas kiberkara vienības. Jūs lasījāt plašsaziņas līdzekļos, ka ASV nesen izveidoja kiberaizsardzības brigādi.

Enerģijas resursu drošība. Tiek ieviesti jēdzieni „ekonomiskie draudi”, „ekonomiskā jauda”, un tos jau izmanto kā ieroci politiskiem mērķiem. Nīderlandes Aizsardzības ministrija uzskata klimata pārmaiņas par savu ienaidnieku numur viens, jo ūdens līmeņa paaugstināšana par vienu metru applūdinās 75 procentus tās teritorijas.

Būtiski saprast to, ka Latvija ir NATO un Eiropas Savienības sastāvā. Nepareizi ir domāt un runāt par to, vai sevi atdalīt no šīm organizācijām. Piemēram, mums jāveido militāras pašaizsardzības spējas, lai aizsargātu savu valsti. Kamēr tie NATO spēki nāks mums palīgā, mums vajadzēs pašiem sevi aizstāvēt. Mēs esam NATO! Ļoti precīzi un izsmeļoši par šo jautājumu izteicās ASV vēstniece Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijā. Viņa teica: „NATO kolektīvā aizsardzība ir šīs organizācijas valstu pašaizsardzība.” Kolektīvā aizsardzība ir Latvijas pašaizsardzība. To apliecina netiešā veidā NATO ģenerālsekretārs, runājot par NATO valstu gudro aizsardzību, – smart defense, kā viņš teica, un viņa teiktais, ka neviena valsts nevar nodrošināt aizsardzību visās jomās, ka katrai NATO valstij ir jāizvēlas tās jomas, kur tā var dot labāko ieguldījumu NATO valstu kolektīvajā aizsardzībā. Kolektīvā aizsardzība ir Latvijas pašaizsardzība!

Kas no tā izriet? No tā vajadzētu izrietēt gan Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas, gan Aizsardzības ministrijas, gan Nacionālo bruņoto spēku, gan valdības rīcības plāna, gan arī plašsaziņas līdzekļu prioritātēm. Divi piemēri. Pirmkārt, premjerministrs 2011.gada ziņojumā Saeimai par drošības jautājumiem pareizi formulēja to, ka Latvijas militārās drošības pamatprincips ir dalība NATO kolektīvajā aizsardzības sistēmā, vienlaikus atzīmējot, ka (citāts) „nespējot nodrošināt nepieciešamo ekipējumu un bruņojumu, par 98 procentiem samazina līdzdalību NATO reaģēšanas spēkos”. NATO Response Force rotācijā vajadzēja sūtīt 253 cilvēkus, bet aizsūtījām 3 cilvēkus. Apturēta dalība operācijās Kosovā, Bosnijā. Ievērojami Bosnijā... ievērojami samazināts militāro mācību skaits, samazinātas karavīru sociālās garantijas un tā tālāk. Tā nevajadzētu būt!

Otrkārt. Plašsaziņas līdzekļi daudz lielāku uzmanību veltīja vakar diskutētajiem jautājumiem Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijā par fotoradariem, bet ļoti maz tika pievērsta uzmanība ASV vēstnieces teiktajam, ka kolektīvā aizsardzība ir Latvijas pašaizsardzība, vai skaidrota būtība NATO ģenerālsekretāra teiktajam par gudro aizsardzību.

Beidzot par aizsardzības budžetu. Maz tika diskutēts Saeimā, kā ir Latvijā. Pārkāpjot Latvijas likumus aizsardzības budžets ir tikai 0,9 procenti no iekšzemes kopprodukta, bet Igaunijā tas ir 2 procenti, Grieķijā – 3,6... Piemēram, veselībai Latvijā velta 3,1 procentu no IKP, bet Skandināvijas valstīs – 7–9 procentus.

Kur tad mēs tērējam vairāk un kādēļ? Nosacīti... tas ir, vienā skalā mērot... Vai pareizi tiek veidots aizsardzības budžets? Piemēram, agrāk gan Latvijas Bankas apsardze, gan robežsardze tika finansēta no aizsardzības budžeta. Bet tagad viens piemērs: Iekšlietu ministrija maksā no sava budžeta par policistu sagatavošanu Latvijas Universitātē, kā arī Daugavpils un Stradiņa Universitātēs. Agrāk tur bija... Vai viņus nevarētu sagatavot Nacionālā aizsardzības akadēmija un finansēt no aizsardzības budžeta? Agrāk akadēmijā gatavoja robežsargus.

Skaidrs, ka mums ir jāizslēdz Iekšlietu ministrijā un Aizsardzības ministrijā atsevišķu funkciju dublēšana, radot vienotu krīzes pārvaldes struktūru, kas spētu efektīvi reaģēt uz jebkuru iekšēju vai ārēju apdraudējumu. Šāds visu Latvijas aizsardzības krīzes pārvaldes struktūru kopīgais budžets varētu pārsniegt NATO rekomendētos 2 procentus no IKP, kam jābūt iedalītam valsts aizsardzības budžetā.

Atbilstoši esošajai situācijai globālajā pasaulē jāizdara arī grozījumi drošības jomas likumos un normatīvajos aktos.

Paldies par uzmanību.

(Aplausi.)

 

Sēdes vadītāja. Paldies.

Vārds deputātam Igoram Pimenovam.

I.Pimenovs (SC).

Cienījamās deputātes! Godātie deputāti! Godātie ministri! Ekselences! Cienījamie žurnālisti!

Mans uzdevums ir paziņot jums apvienības „Saskaņas Centrs” frakcijas viedokli par galveno Eiropas darba kārtības jautājumu – un, proti, tieši par finanšu stabilitātes nodrošināšanas politiku. „Saskaņas Centrs” uzskata, ka Eiropas Savienībā veiktā ekonomiskās bardzības politika jeb tā, kuru angļu valodā sauc par austerity policy un kuru mūsu valdība politkorekti sauc par taupības jeb finanšu stabilizācijas politiku, ir aplama un kaitē Latvijas ekonomiskajai un politiskajai suverenitātei.

Šī politika ir teorētiski nepamatota, balstās uz pieņēmumiem, nevis uz pierādījumiem un kalpo Eiropas ekonomiski attīstīto valstu dominēšanas pastiprināšanai.

Finanšu stabilizācija, kas izpaužas valsts budžeta konsolidācijā, arī nozīmē, ka krīzes laikā nauda aiziet finanšu sektora stabilizācijai, tātad bankām, nevis darba vietu un reālās ekonomikas uzturēšanai.

Ko īsti nozīmē finanšu stabilitāte? Spēja nomaksāt parādus. Tā ir atkarīga no tā, cik esat bagāts un cik lieli ir parādi. Tātad stabilitāte tiek iegūta, gan paaugstinot bagātību, gan samazinot parādus. Tomēr pastāvošā Eiropas Kopienas politika ar finanšu stabilizāciju Eiropā saprot tikai fiskālo disciplīnu.

Paliek jautājums: kā kļūt bagātākiem? Uz to taupības politikai atbilžu nav. Taupības politika balstās aklā neoliberālā ticībā, ka valsts, piedaloties ekonomikas pārvaldīšanā, to var tikai vājināt, taču, ja tirgum netraucē, tad tirgus pats visu sakārtos. Šī ticība ir arī jaunā starpvalstu līguma par pastiprinātu ekonomisko savienību pamatā.

Finanšu stabilizācijas mehānismi, kuri ietverti līgumā, liek ierobežojumus valsts tēriņiem un neregulē taupību privātajā sektorā, bet tieši privātā kapitāla ieplūšana Spānijā un Latvijā kļuva par kredītburbuļa iemeslu. Lai nodrošinātu stabilitāti, nepieciešams regulēt arī privātas finanšu plūsmas, piemēram, ar lielākiem nodokļiem ierobežojot privātā kapitāla ieplūšanu nekustamā īpašuma tirdzniecībā. Taču tāda valsts iejaukšanās ir tabu Eiropas neoliberālās ekonomikas noteikumos. Tāpēc piedāvātie risinājumi nepasargās ekonomiku no pārkaršanas uzplaukuma gados un tai sekojošas krīzes un savukārt Latvijas ekonomikas lejupslīdes laikā neparedzēs pietiekamu ekonomikas stimulēšanu. Līdz ar to Latvija riskē atkal piedzīvot strauju postoša kāpuma un krituma ciklu bez iespējām pietiekamai attīstībai.

Eiropas Savienības pieredze liecina, ka pievienošanās Eiropas monetārajai savienībai, tātad eirozonai, arī nenodrošina finanšu stabilitāti, jo eirozonā valda tie paši nosacījumi – bezdeficīta budžets un valsts parāds, kurš nedrīkst būt pārāk liels. Taču Īrijai un Spānijai bija budžeta pārpalikumi un mazi parādi pirms krīzes, kuri ātri pārveidojās lielos deficītos un augstos parādos. Arī Latviju, kurā, starp citu, lats ir piesaistīts pie eiro, 2007.gadā iegūtais pārpalikums nepaglāba no krīzes. Tātad arī eiro ieviešana nav garantija pret finanšu nestabilitāti.

„Saskaņas Centrs” uzskata, ka finanšu stabilitāte var balstīties tikai reālās ekonomikas attīstībā, tāpēc mēs uzstājamies par attīstības politiku. Varbūt ļoti naivi un banāli tas skan, bet tieši attīstības politika ir mūsu finanšu stabilitātes pamats.

„Saskaņas Centrs” uzskata, ka Latvijas apstākļos, kad salīdzinājumā ar pirmskrīzes laiku par vienu simtu piecdesmit tūkstošiem ir samazinājies darba vietu skaits, imports pārsniedz eksportu un rūpniecības daļa iekšējā kopproduktā ir pārāk maza, finanšu stabilitāti var nodrošināt tikai ekonomikas izaugsme, kas ir balstīta uz valsts tiešo ieguldījumu ekonomikā ar nolūku radīt jaunas darba vietas un infrastruktūru, kā arī veicināt ilgtspējīgu attīstību.

Valsts ieguldījumi ekonomikas izaugsmē radīs papildu patēriņa pieprasījumu, un tas arī sekmēs ātrāku attīstību. Ekonomikas izaugsme palielinās ieņēmumus no nodokļiem un padarīs budžetu ilgtspējīgu. Par pievilcīgu lielajiem ārējiem investoriem valsti padara attīstīta infrastruktūra, saprātīgas transporta izmaksas, labvēlīga nodokļu politika un politikas stabilitāte, nevis fiskālā konsolidācija, kungi! Ne budžeta deficīts, bet tekošā konta deficīts mums ir noteicošais ekonomiskais rādītājs. Eksporta un importa pozitīva bilance ir veselīgas ekonomikas rādītājs, nevis šis rādītājs ir budžeta deficīts. Vienīgā iespēja, kā attīstīt ekonomiku, ir eksportēt vairāk nekā importēt un iegūt naudu, lai investētu to ekonomikā. Citu risinājumu vienkārši nevar būt!

Un līdz ar to, kaut arī Latviju dažreiz sauc par Eiropas Savienības skolas labāko skolēnu, tomēr būsim arī prātīgi un nemaldināsim Eiropas sabiedrību ar to, par kādu cenu mēs esam sasnieguši šīs labās atzīmes mūsu dienasgrāmatā, kuru mums izsniedz Eiropas Komisija. Ar to, ka mēs esam zaudējuši ļoti lielu, visefektīvāko, mūsu iedzīvotāju daļu, kas aizbraukusi projām. Vai mēs varam mūsu vēstniekiem, kuri tagad atrodas šajā zālē, lepojoties parādīt mūsu piemēru? Es domāju, ka, gan pārņemot Eiropas pieredzi, gan risinot mūsu problēmas un rādot mūsu sasniegumus citvalstīm, mēs izdarām lielu kļūdu.

Mūsu Latvija saduras ar daudz nopietnākiem izaicinājumiem nekā vairākas citas dalībvalstis. Un šo izaicinājumu iemesli nav tikai pašmāju valdības darbības rezultāts, bet arī nekritiska eksportēto neoliberālo recepšu piemērošana. Tā ir mūsu atbildība nopietnāk filtrēt visus šos piedāvājumus, lai neiebrauktu vēl dziļāk ekonomiskajās auzās.

Es domāju, ka šis jautājums ir tieši saistīts gan ar iekšējo, gan ārējo politiku. Mēs visi labi saprotam, ka šīs divas politikas nozares ir ļoti cieši saistītas, un es domāju, ka būs ļoti nepareizi, ja mēs mēģināsim tās sadalīt. Līdz ar to es gaidu no valdības ministrijām, no institūcijām kritiskāku attieksmi pret tiem piedāvājumiem, kurus mums piedāvā Eiropas Komisija, un uzmanīgāk ieklausīties tajās rekomendācijās, kuras formulē, kuras veido Latvijas speciālisti tieši ekonomikas jomā. Lai nebūtu tā, ka mēs atkārtojam tās pašas kļūdas, kuras mēs esam pielaiduši pēdējo 10 gadu laikā ekonomikas jomā.

Paldies.

(Aplausi.)

 

Sēdes vadītāja. Paldies.

Vārds deputātam Valdim Liepiņam.

V.Liepiņš (ZRP).

Ļoti cienītā Saeimas priekšsēdētāja! Augsti godātais Ministru prezident! Ministri! Ekselences! Dāmas un kungi! Godātie kolēģi!

Es runāšu īsi, jo domāju, ka tik daudz jau ir pateikts par visām šīm lietām. Es tikai gribētu uzsvērt divas lietas un pie vienas varbūt bišķiņ ilgāk pakavēties.

Tā pirmā ir saistīta ar NATO. Un es esmu par to, ka tur pastāv savstarpējas līdzatbildības, no kurām mēs nevaram izvairīties. NATO ir stūrakmens mūsu, Latvijas valsts, drošībai. Mums jāspēlē tur tā vispilnākā loma, ko mēs varam iedomāties. Un es domāju, ka mums ļoti ātri ir jāķeras pie tā, ka mēs tiekam pie 2 procentiem no budžeta maksājuma NATO budžetā.

Es gribu pievērst uzmanību vēl tādām lietām, kas man personīgi ļoti traucē, – tam, ka ir dažas NATO dalībvalstis, kuras pārdod Krievijai militāro aprīkojumu, kas nav domāts tikai aizstāvniecībai, bet faktiski ir bruņojuma un uzbrukuma ieroči. Es domāju, ka tas nebūtu... ka tā nebūtu daļa no NATO funkcijām – pārdot Krievijai šāda veida aprīkojumu.

Otrs stūrakmens, un tas ir tautsaimnieciskajā ziņā, ir Eiropas Savienība. Par to arī ļoti daudz ir runāts, un es faktiski gribētu minēt tikai vienu lietu – to, ka šinī izšķirošajā brīdī... šis ir izšķirošs brīdis, runājot par 26 valstu vienošanos par finanšu stabilizāciju. Šis vairs nav partiju jautājums, partiju politikas jautājums. Šis ir valstiskuma jautājums! Un es aicinu visas partijas, kas te Saeimā ir pārstāvētas, nemēģināt šo situāciju izlietot kaut kādām savām savtīgām interesēm, pieprasot kaut kādus tur posteņus. Es domāju, ka šis ir valstisks jautājums. Mums visiem ir jāstrādā kopā, tas ir, opozīcijai, pozīcijai, visām partijām.

Es gribu pievērsties bišķi vairāk EDSO lietām, jo es esmu EDSO grupā un es esmu novērojis divas vēlēšanas – vienas bija Krievijā, otras bija nupat Kazahstānā. Un, kaut gan tā pieredze man nav pārāk liela, diezgan skaidri parādās tāda viena iezīme. Viens ir tas aspekts, ka tas balsošanas process kā tāds izliekas ļoti labs, labi sakārtots. Man kāds cilvēks pat teica nupat, ka vienā gadījumā, kad viņš ir uzslavējis šos cilvēkus, viņi teikuši: „Jā, mēs jau... mums bija četri mēģinājumi... Mums bija četri mēģinājumi, tāpēc jau tas viss tik labi ir.” Es personīgi domāju, ka tā galvenā problēma nav šajās vēlēšanās. Tā galvenā problēma ir tajā, kas notiek pirms vēlēšanām. Tur nav līdzens spēles laukums visām partijām, tur ļoti noteikti ierobežota tiek godīgā – varētu teikt, godīgā! – opozīcija. Un tas būtu viens, pie kā EDSO noteikti būtu daudz vairāk jāpiestrādā, jāliek daudz lielāks spiediens uz to, lai tas spēles laukums ir līdzens.

Vislielākā problēma, saprotams, notiek nevis... saprotams, bet... lielākā problēma rodas nevis pie balsu... es neteikšu, skaitīšanas, bet pie balsu reģistrēšanas. Un nav jau tik svarīgi, kā balso un kā saskaita balsis, bet kā reģistrē balsis. Un es jums pateikšu, kas notiek. Pēdējā dienā, kad mēs gājām novērot iecirknī notiekošo – kā iecirkni slēdz, kā tur viss notiek –, mums pagāja piecas stundas gaidot, kamēr saskaitīja 2300 balsis. Vācijā 4000 balsis saskaitīja 40 minūtēs. Tā ka tas salīdzinājums liecina ne tikai par nekompetenci, bet arī par to, ka to lietu stiepj garumā.

Nākamais process ir, ka šīs balsis no atsevišķiem iecirkņiem pārved uz teritoriālo vēlēšanu komisiju un tur notiek šito ciparu kopā salikšana. Un tas ir tas kritiskais punkts, kur notiek visas tās lietas, par kurām mēs faktiski labi zinām un kuras var pierādīt.

Tur arī tiek novilcināts process. Kazahstānā mēs bijām spiesti vienkārši pamest to iecirkni apmēram pulksten 3.30–4.00 no rīta svētdien, tas ir, nākamajā dienā pēc vēlēšanām.

Es... Kad būs iespēja runāt EDSO sanāksmē, es tiešām gribēšu uzsvērt to, un es domāju, ka Latvijai un Ārlietu ministrijai arī vajadzētu atbalstīt to, ka mēs faktiski liekam daudz lielāku nozīmi uz to... spiedienu uz to, lai tas pirmsvēlēšanu spēles laukumiņš būtu godīgs un līdzens, lai tur visi var spēlēt tā, kā vajag, un arī to, ka mēs daudz vairāk uzmanības pievēršam pašam pēdējam posmam, kur tās balsis saliek kopā, un tur, kur nāk tie galarezultāti. Tur būtu jādara tā – es bišķi varētu pat pajokoties –, ka tie novērotāji varētu gulēt līdz kādiem 6 vakarā, lai viņi būtu modri nākamajā rītā pulksten 6.

Paldies par uzmanību.

(Aplausi.)

 

Sēdes vadītāja. Paldies.

Vārds aizsardzības ministram Artim Pabrikam.

A.Pabriks (aizsardzības ministrs).

Cienītā priekšsēdētājas kundze! Premjer! Ārlietu ministr! Godātās dāmas un kungi!

Vispirms es gribētu apsveikt ārlietu ministru ar, manuprāt, pēdējos 20 gados lielāko Latvijas ārpolitikas sasniegumu – ar to, ka mēs esam pašu spēkiem ieguvuši, manuprāt, tiešām šajos 20 gados pašu augstāko starptautisko pozīciju, kurā tika ievēlēts mūsu Nils Muižnieks ļoti grūtā konkurencē. Es domāju, ka tas ir tiešām atzīstams panākums.

Otrkārt. Es gribētu sākt varbūt ar aksiomu vai hipotēzi un aicinu dažu labu mani nepārprast, jo es uzskatu, ka Latvijas drošība un Latvijas ārpolitika nav iedomājama bez stipras armijas, kas piedalās starptautiskajās operācijās.

Kāpēc? Tāpēc, ka pašreiz gan pasaule, gan Eiropa, gan Latvija atrodas ļoti lielu pārmaiņu un izaicinājumu priekšā. Daudzi nemilitārie draudi var ļoti īsā laikā kļūt par militāriem draudiem, un, ja mēs nepievērsīsim pietiekamu uzmanību mūsu drošības politikai, mūsu aizsardzības politikai, tai skaitā arī aizsardzības budžetam, tad mēs nonāksim līdz situācijai, kur tāpat kā apdrošināšanā, taupot uz auto apdrošināšanu, taupot uz mājas apdrošināšanu, taupot uz veselības apdrošināšanu, mēs pēkšņi nonāksim kritiskā situācijā, kad šīs izmaksas, lai aizsargātu, lai glābtu Latvijas tautsaimniecību, visas tās vērtības, no kā sastāv Latvija, vienkārši nebūs iespējamas.

Skaidrs, ka apdrošināšanas politika kopumā ir salīdzināma ar investīciju drošības politikā. Ikdienā var likties, ka tas varbūt ir mazsvarīgi, jo kāpēc man ielikt tos attiecīgos desmit, piecdesmit vai simts latus, jo nekas jau nenotiks, bet tad, kad tā māja nodeg vai tā mašīna sasitas, tad diemžēl tādas situācijas risināt jau ir par vēlu.

Ja mēs runājam par pašreizējo mūsu parlamentāro debati un tradīciju runāt par ārpolitiku, tad es domāju, ka viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ mēs šeit visi esam, un labajiem rezultātiem varētu būt tas, ka mēs ar laiku spēsim atteikties no virknes stereotipu, kas nekādā veidā nepiedien pašapzinīgai, eiropeiskai nācijai vai pašapzinīgam eiropeiskam parlamentam. Un es šeit gribētu minēt vairākus stereotipus, kurus es dzirdēju atsevišķās uzrunās gan šoreiz, gan arī iepriekšējā reizē.

Viens no stereotipiem, piemēram, ir tāds, ka Brisele jau lemj mūsu vietā un ka mums pret viņiem ir jāizturas stingri un kaut kādā veidā... kaut kā ir jācīnās pret Eiropas Savienību vai Briseli, aizmirstot to, ka mēs esam šīs Eiropas Savienības sastāvdaļa un ka šeit nav jācīnās pašam pret sevi kaut vai pārnestā nozīmē. Ja mēs tiksim paši ar sevi galā, tad arī mūsu pozīcijas Eiropas Savienībā būs spēcīgākas.

Paradoksāli ir tas, ka dažs labs runātājs saka, ka, nu, redziet, kopš mēs iestājāmies NATO, mūsu drošība ir NATO rokās un šeit nav vairs par ko uztraukties, bet nez kāpēc mums šādas uzticības nav otrai starptautiskajai organizācijai – Eiropas Savienībai. Šeit mēs esam gatavi, tā teikt, tērpties bruņās, ņemt zobenu rokās un cīnīties, paši īsti nezinādami, pret ko.

Es aicinātu saglabāt adekvātu un līdzīgu attieksmi pret abām šīm organizācijām, kuru dalībvalsts mēs esam un kur mums ir pietiekami lielas iespējas arī par kaut ko lemt.

Tāpat man šķiet, ka atsevišķās runās šeit, runājot tieši gan par Eiropas Savienību, gan arī par mūsu drošības politiku un esību NATO, parādījās zināmas izolacionisma tendences. Un, ja par izolacionismu var runāt lielas valstis, kuras ir globālie spēlētāji, kā, piemēram, Amerikas Savienotās Valstis, tad es teiktu, ka tas ir nepareizi, bet viņas to vēl var pārdzīvot. Bet, ja par izolacionismu runā mazas valstis vai vidēja izmēra valstis, tad es teiktu, ka šeit tā jau ir vai nu stratēģiska kļūda, vai nezināšana, vai arī kaut kas cits tam ir pamatā. Varbūt kāda, teiksim, ļaunprātība, es pat teiktu.

Un nu mēs zinām, ka Latvija centās izolacionismam pievērst uzmanību kādu pusgadu aptuveni 1938.gadā. Tas noveda mūs pie okupācijas.

Pašreiz, kad es dzirdu no atsevišķiem arī opozīcijas cilvēkiem, kuri cenšas runāt, teiksim, par sociāldemokrātiskām vērtībām, un šeit tiek likts uzsvars uz to, ka mums pašiem jāveido sava politika, ka nevajag mums tur kopā to darīt ar Eiropas Savienības vai citām NATO dalībvalstīm, ka mēs paši varam – un šeit tiek aizskartas lielā mērā arī trešās pasaules valstis vai tās, kas ir ārpus Eiropas Savienības un NATO –, tad mēs gribētu aicināt šos cilvēkus, kuri tik daudz uzsver, teiksim, šo vēlmi skatīties caur sociāldemokrātu prizmu, skatīties caur šo prizmu pilnībā attiecībā arī uz citām vērtībām... tomēr es kaut kā neesmu dzirdējis no mūsu cienījamiem cilvēkiem, kas vēlas būt šeit sociāldemokrāti, ka vienlaikus, cenšoties veidot labas attiecības ar tām kaimiņvalstīm, kur mēs redzam šīs ekonomiskās iespējas, viņi kaut kādā veidā gribētu izmantot arī otru tēzi, kas sociāldemokrātiem ir ļoti būtiska, proti, solidaritāte un cilvēktiesības, un tad pēkšņi tie, kuri mums atbalsta šo sociāldemokrātisko virzienu, viņi kaut kā aizmirst runāt par to, ka jebkura tendence veicināt ekonomiskās attiecības ar tāda tipa valstīm, ir saistīta arī ar cilvēktiesību pārkāpumu neievērošanu. Šeit jārunā arī par to pašu Afganistānu. Mēs gribam ātri aizskriet no Afganistānas prom, aizmirstot, ka tie karavīri, kas dien Afganistānā, šo vienu procentu, ko mēs nesamaksājam budžetā – drošības budžetā –, aizsargā ar savām dzīvībām un savu drošību. Un, aizejot no Afganistānas, kārtīgam sociāldemokrātam būtu jānokaunas, jo tas nozīmētu represijas pret sievietēm, pret bērniem un daudzas citas lietas.

Šeit es vēl gribētu teikt – laiks man lēnām iztek –, ka mums ir svarīgi šeit roku rokā turpināt strādāt ar Ārlietu ministriju drošības politikas laukā. Mūsu kopīgās intereses ir Ziemeļu koridors uz Afganistānu, Centrālāziju, tālāk uz Ķīnu; tas ir gan militāras drošības ieguvums, gan arī ekonomisks ieguvums. Mūsu kopīgās intereses ir NATO gaisa patrulēšana, kuru mēs varam iegūt tikai tad, ja mēs dodam savu devumu arī globālās krīzes risināšanā, gan runājot par pirātismu, gan runājot par Afganistānu. Jo, ja mēs aiziesim no Afganistānas, kā dažs labs šeit aicina, tad es gribētu redzēt, kur šie cilvēki ņems to pusotru miljardu, lai sargātu mūsu debesis. Vai kādam no oponentiem šis pusotrs miljards ir? Nav. Un drīzāk tad būtu jāpriecājas par to, ka mēs esam Afganistānā vai taisāmies, piemēram, drīz doties ar pāris mūsu ekspertiem Āfrikā uz Libēriju, jo šie cilvēki ļauj... tas ļauj tos miljonus un miljardus izmantot tautsaimniecības labā.

Tāpat es šeit arī gribētu atbalstīt tos runātājus... un arī Ārlietu ministrijas tendences veidot ar Ziemeļvalstīm un Baltijas valstīm kopīgu drošības politiku, ekonomisko politiku un sociālo vidi. Jo situācijā, kur globālā krīze, ekonomiskā taupīšana arī aizsardzības laukā pieņemas spēkā, reģionālā sadarbība ir tiešām ļoti būtisks arguments.

Kur es piekrītu gan pozīcijai, gan opozīcijai? Ir tā, ka mums ir arvien vairāk un spēcīgāk jāsadarbojas ar lielajiem spēlētājiem ārpus Rietumu pasaules. Ķīna, Indija, Japāna, Koreja – jā, tas ir tas virziens, ieskaitot arī Centrālāziju, tas ir tas virziens, kur mūsu ekonomiskajai attīstībai ir potences.

Un visbeidzot viena no svarīgākajām lietām, kas izskanēja šodien ārpolitikas tēzēs šeit un ko es pilnībā atbalstu, ir tā, ka Latvijai ir jābūt Eiropas Savienības kodolā. Un tas ir tas jautājums, kurā mums agrāk bija, teiksim, lielākas domstarpības. Pašreiz es redzu, ka Latvijā lēnām tiek veidots konsenss šajā aspektā, un tas ir pareizs konsenss, jo, tikai esot Eiropas Savienības lemšanas centrā, mēs varam panākt lielāku labklājību arī šeit uz vietas, lielākas lemšanas iespējas, un vai tad tas nav tas, ko mēs kopīgi gribam, gan pozīcija, gan opozīcija?

Paldies.

Sēdes vadītāja. Paldies.

Pirms mēs turpinām debates, mums pulksten 15.30 būtu jāizsludina pārtraukums. Taču Saeimas Prezidijs ir saņēmis piecu deputātu – Smiltēna, Zatlera, Ozoliņa, Bišofas un Ražuka – iesniegumu ar lūgumu turpināt Saeimas 26.janvāra sēdi bez pārtraukuma, līdz jautājuma izskatīšanai. Vai deputātiem ir iebildumi? Deputātiem iebildumu nav. Tātad turpinām sēdi līdz jautājuma izskatīšanai.

Vārds deputātam Borisam Cilevičam.

B.Cilevičs (SC).

Cienījamie kolēģi! Es neatkārtošu tās gudrās un dažādās domas, kas jau izskanēja no šīs tribīnes. Gribētu pieskarties tikai diviem jautājumiem. Bet visupirms es nevaru neatbildēt Pabrika kungam. Žēl, ka viņš iet prom, bet es tomēr atbildēšu.

Pirmkārt. Pabrika kungs, jūs sajaucāt kopā divas ļoti atšķirīgas lietas.

Par „Saskaņas Centra” nostāju attiecībā uz bardzības politiku. Mūsu pozīcija ir ļoti tuva... varētu teikt, pat sakrita ar Eiropas Sociāldemokrātiskās partijas pozīciju. Mēs ļoti cieši sadarbojamies, saskaņojam savas pozīcijas, un nevajadzētu mūs pretstatīt Eiropas sociāldemokrātiem.

Par to, ka mēs nepievēršot uzmanību cilvēktiesību aizsardzībai. Diemžēl jūs tā teicāt, es domāju, tikai jūsu neinformētības dēļ. Tagad netērēsim laiku, bet es labprāt pastāstīšu jums, ko mēs darām cilvēktiesību aizsardzības jomā, gan strādājot Eiropas Padomē un EDSO, gan sadarbojoties ar nevalstiskajām organizācijām. Bet es gribētu vienkārši uzsvērt, ka cilvēktiesības aizstāv ne tikai ar mūsu karavīru palīdzību Afganistānā. Piedodiet, Irānā arī ir ļoti nopietni cilvēktiesību pārkāpumi. Vai jūs ierosināt sūtīt mūsu karavīrus arī tur aizstāvēt cilvēktiesības? Ir vesela virkne Āfrikas valstu, kur arī cilvēktiesības ir ļoti brutāli apspiestas. Vai sūtīsim savus karavīrus arī uz turieni? Nevajadzētu jaukt kopā ļoti atšķirīgas lietas.

Tātad ir divi jautājumi, kam es gribētu pieskarties.

Pirmais. Protams, visas partijas ir vienisprātis, ka mums jāaizstāv savas nacionālās intereses Eiropas Savienībā. Bet bez tam mums ir jābūt arī savai vīzijai par Eiropas Savienības nākotni. Un šeit es saskatu zināmas problēmas un zināmas pretrunas. Es pilnībā piekrītu ārlietu ministra paustajai nostājai, ka mums jābūt tajā kodolā, jo diemžēl Eiropas Savienībā vai dažādu ātrumu Eiropā tā ir jau realitāte. Tur nu nav kur likties, tā tas vēsturiski ir izveidojies.

Tātad, ja mēs gribam būt kodolā... es sapratu tā, ka mēs gribam būt tajā Eiropas Savienības dalībvalstu grupā, kur ir visaugstākā integrācijas pakāpe. Tajā pašā laikā mēs apgalvojam, ka mēs negribam atteikties no savas suverenitātes, bet tā tas nevar būt. Ja mēs gribam dziļāku Eiropas integrāciju, tad tas nozīmē atteikšanos no suverenitātes lielākās daļas. Tas ir svarīgi, lai mēs to apzinātos ļoti skaidri, ko mēs esam gatavi atdot. Jebkurš starptautisks līgums ir apzināta atteikšanās no daļas savas suverenitātes. Tāpēc, ka tas ir izdevīgi. Tā ir tā Eiropas Savienības būtība!

Un mums jābūt pilnīgai skaidrībai, kādas pilnvaras, kādas funkcijas mēs esam gatavi atdot Eiropas Savienības kompetencei un no kā mēs atteikties negribam.

Vēl svarīgāk ir tas, lai mēs šos signālus varētu ļoti skaidri sūtīt arī Latvijas sabiedrībai. Neatkārtosim tās kļūdas, ko pieļāva Eiropas Savienība ar Eiropas konstitūciju, kas bija labs dokuments, bet komunikācijas problēmu dēļ eiropiešus neizdevās pārliecināt par to, un līdz ar to Eiropas Savienības attīstība tika novilcināta.

Tātad mums tas ļoti skaidri ir jānoformulē gan sev, gan arī kā piedāvājums Latvijas iedzīvotājiem, kādu integrācijas līmeni mēs paredzam, kur mēs saglabājam savas valsts suverenitāti un kur mēs iestājamies par Eiropas Savienības dziļāku integrāciju.

Otra problēma, kuru mēs arī bieži it kā gribam aizslaucīt zem paklāja. Sergejs Mirskis jau daļēji tai pieskārās. Runa ir par „Arābu pavasari”. Mani, godīgi sakot, drusciņ samulsināja tā vispārējā sajūsma un eiforija, kas valda sarunās par šo tēmu. Mēs, manā skatījumā, diezgan formāli un dogmatiski koncentrējamies uz procedūrām. Es gribu atgādināt, ka arī Eiropas pieredzē bija situācijas, kad, izmantojot pilnīgi demokrātiskas procedūras, pie varas nāca ne gluži demokrātiskas partijas, piemēram, trīsdesmitajos gados Vācijā. Un, ja mēs skatāmies tikai uz procedūrām un palaižam garām to saturu, kādi lēmumi tiek pieņemti... kādus lēmumus pieņem demokrātiski ievēlētās institūcijas, tad maksa par šādu dogmatismu varētu būt diezgan liela.

Mēs jau pieļāvām līdzīgu kļūdu pirms vairākiem gadiem, kad notika Palestīnas autonomijas pašpārvaldes vēlēšanas. Arī daudzi Eiropas politiķi bija sajūsmā par to. Rezultātā mēs saņēmām nevis demokrātiju, bet teroristiskas organizācijas leģitimēšanu. Vai mēs tagad varam apgalvot, ka Lībijā valda demokrātija un likuma vara? Diez vai. Vai mēs esam gatavi uzreiz atzīt, ka Ēģiptes parlamentā vairākums ir tā demokrātiskā vara, kas ir pilnīgi leģitīma, un vai mēs esam gatavi atzīt jebkurus lēmumus, ko šis jaunievēlētais parlaments pieņems?

Es atceros, ka musulmaņu brālības programmas viens no pamatpunktiem bija lauzt miera līgumu ar Izraēlu, kas faktiski ir Tuvo Austrumu stabilitātes stūrakmens. Vai mēs izvērtējām visus šos riskus, viennozīmīgi atbalstot demokratizācijas procesu? Man šķiet, ka šeit būtu vajadzīga daudz nopietnāka pieeja, vērtējot ne tikai formu, ne tikai procedūras, bet arī būtību. Eiropai aktīvi jāpiedalās šajos procesos.

Protams, Latvijai ir ļoti nopietni jāpiedalās Eiropas Savienības pozīcijas veidošanā. Bet es aicinu gan Ārlietu ministriju, gan arī kolēģus deputātus nebūt formālistiem. Tomēr ir jāredz arī šie riski un tie jānovērtē jau no paša sākuma, lai pēc tam atkal nenāktos aizstāvēt cilvēktiesības ar mūsu karavīru palīdzību.

Paldies.

(Aplausi.)

 

Sēdes vadītāja. Paldies.

Vārds deputātei Ingai Bitei.

I.Bite (ZRP).

Labdien, cienījamā Saeimas priekšsēdētājas kundze! Ministri! Ekselences! Cienītās kolēģes un godātie kolēģi!

Vispirms vēlos pievienoties jau izteiktajiem apsveikumiem sakarā ar Latvijas Republikas starptautiskās atzīšanas 91.gadadienu. Tas ir tiešām nozīmīgs brīdis, un ir ļoti patīkami debatēt par ārpolitiku tieši šajā dienā.

Ārpolitikai būtu jābūt vienai no tām jomām, kas mūs, visus politiķus un politiskās partijas, vieno, nevis šķeļ, jo objektīvi to nosaka veselais saprāts un valstiskās intereses. Kā jau ministrs savā uzrunā atzīmēja, savulaik, 6.Saeimas pirmsākumos, 1995.gadā, politisko partiju pārstāvji nodemonstrēja politisko apņemšanos un spēju atbildīgi vienoties, parakstot kopēju deklarāciju par Latvijas integrāciju Eiropas Savienībā. Arī šobrīd mums būtu nepieciešama skaidra un kopīga stratēģiska vīzija par Latvijas vietu, lomu un iespējām starptautiskajā arēnā. Efektīvu ārpolitiku var nodrošināt tikai tā – definējot skaidras prioritātes un nacionālās intereses, kas papildinātas ar atbilstošu resursu pieejamību. Mums visiem ir jāspēlē vienotā komandā un jāsadarbojas, jo ārpolitikas veiksme un efektivitāte ir atkarīga no tās saskaņotības un arī iekšpolitiskā izpildījuma. Lai panāktu ārpolitisko uzstādījumu un prioritāro uzdevumu izpildi, ir nepieciešams konsolidēties šī vārda tiešākajā nozīmē, tas ir, apvienoties noteiktu mērķu izpildei.

Eiropas Savienība ir viena no tām ārpolitiskajām dimensijām, par kurām mums nevajadzētu būt domstarpībām, jo ekonomiski spēcīga un ārpolitiski vienota Eiropas Savienība ir mūsu visu interesēs. Tāpat mūsu interesēs ir Eiropas Savienības kā globāla un ietekmīga spēlētāja nostiprināšanās. Un galu galā mūsu interesēs ir arī tas, lai citas valstis ievērotu tos noteikumus, kurus jau šobrīd esam spiesti ievērot mēs.

Šodien es vēlos īpaši pieskarties jau iepriekš izrunātai tēmai – attīstības sadarbības tēmai. Ziņojumā definējot ārpolitisko redzējumu 11.Saeimas darbības laikā, ārlietu ministrs ir norādījis, ka Latvija turpinās atbalstīt iniciatīvas un projektus, kas vērsti uz ciešāku attiecību izveidi ar Austrumpartnerības valstīm, lai stiprinātu pašas Eiropas drošību. Latvija atbalstīs Austrumpartnerības valstu centienus tuvināties Eiropas Savienībai, ja tās īstenos nepieciešamās reformas un izpildīs noteiktos kritērijus.

Protams, viens no būtiskiem resursiem, kas ir nepieciešami attīstības sadarbības īstenošanai, ir finanšu resursi, taču mēs zinām, ka Latvija ir maza valsts, demokrātija maksā dārgi un īpaši ar finanšu resursu pieejamību lepoties mēs nevaram. Taču tas nav vienīgais.

Es vēlos vērst uzmanību arī uz Latvijas rīcībā esošajiem nemateriālajiem resursiem – cilvēkkapitālu, zināšanām, pieredzi, kā arī tehnoloģijām, kuras ir mūsu rīcībā un ar kurām mēs varam dalīties ar citām Austrumpartnerības, kā arī „Arābu pavasara” valstīm.

Praktiski visās Latvijas prioritārajās partnervalstīs mūsu ekspertīze demokrātisko reformu īstenošanā, tirgus ekonomikas ieviešanā, pilsoniskās sabiedrības iesaistē, likumu un tiesu varas, kā arī labas pārvaldības stiprināšanas jomā ir tikusi novērtēta un joprojām ir pieprasīta un noderīga. Mēs esam raduši salīdzināt sevi ar attīstītākajām, tā saucamajām stabilas demokrātijas valstīm, tiecoties sasniegt šo valstu tiesiskuma līmeni. Tas nenoliedzami ir ļoti svarīgi, atbalstāmi un nepieciešami. Taču, ja salīdzinām sevi, piemēram, ar citām bijušajām PSRS valstīm, mēs redzam, ka mums ir, ar ko lepoties. Latvijas, Lietuvas un Igaunijas attīstības rādītāji šo valstu vidū ir pirmajā trijniekā, un mūsu rezultāti ir balstīti uz pieredzi un mācībām, ko esam guvuši ikdienas darbā, un šajā pieredzē mēs varam dalīties – mums ir tiesības un arī pienākums dalīties! – ar citiem.

No savas personīgās pieredzes, strādājot tā saucamajās postpadomju valstīs, varu teikt, ka mūsu kopīgi piedzīvotajam PSRS sastāvā ir liela nozīme, kas palīdz mums labāk saprasties, labāk sastrādāties savas un arī šo citu partnervalstu attīstības veicināšanā; arī valodas zināšanas šajā kontekstā nav mazsvarīgas.

Ar gandarījumu var atzīmēt to, ka Latvijā par attīstības sadarbības projektu īstenošanu ir aktīva un pastiprināta interese, gan sekojot līdzi izsludināto konkursu aktuālajai situācijai, gan spējot sameklēt dažādas finansējuma iespējas par spīti tam, ka valsts šajā jomā, it īpaši pēdējos gados, palīdzēt nav spējusi.

Pēdējo gadu laikā ir realizēti vairāki projekti Eiropas Savienības Austrumpartnerības valstīs un Centrālāzijā. Ar savām zināšanām esam piedalījušies starptautisku projektu īstenošanā Moldovā, Gruzijā, Ukrainā, Bulgārijā, Rumānijā, Bosnijā, Hercegovinā, Kosovā, Serbijā, Tadžikistānā, Kirgizstānā, Kazahstānā un arī citās valstīs. Tas ir ietekmīgs valstu skaits un uzskaitījums. Mums ir jāveicina un jāatbalsta ekspertu dalība pieredzes apmaiņas īstenošanā, lai, kā norādīts ārlietu ministra ziņojumā, veicinātu Latvijas atpazīstamību un ekonomisko interešu attīstību, jo demokrātija un tiesiskas procedūras šajās partnervalstīs, nenoliedzami, padarīs drošāku un stabilāku arī to uzņēmējdarbības vidi. Finanšu resursi ir būtiski, taču ne vienīgais pieejamais atbalsts. Mūsu vērtības ir arī mūsu cilvēkresursi un uzkrātais zināšanu un pieredzes kapitāls.

Arī Saeimai pastāv iespējas turpināt īstenot divpusējos projektus un dalīties Latvijas pieredzē, politiskajā līmenī izmantojot savus politiskos kontaktus un sadarbības grupu instrumentu iespējas, parlamenta un valsts administrācijas organizatoriskās iespējas un ekspertīzi.

Ārlietu ministrs runas sākumā uzsvēra, ka ir pašsaprotama atbalsta sniegšanas nepieciešamība jaunajām valstīm, lai, pārvarējušas autoritārismu, tās dotos demokrātijas virzienā. Tādēļ Latvija atbalstīs aktīvu Eiropas Savienības ārpolitiku gan dienvidu, gan austrumu kaimiņu virzienā.

Demokrātijas un tiesiskuma attīstība un nostiprināšanās tā sauktajās Austrumpartnerības un „Arābu pavasara” valstīs pozitīvi ietekmētu arī Latvijas tautsaimniecības attīstību, dodot iespēju Latvijas uzņēmējiem sadarboties ar šīm valstīm godīgi, tirgus attiecību ietvaros. Mūsu politiķu, deputātu, Latviju pārstāvošo diplomātu uzdevums ir atbalstīt un veicināt šādas pieredzes nodošanas aktivitātes, vēršot attīstības valstu uzmanību uz iespējām un pievienoto vērtību, ko var sniegt tieši Latvijas eksperti un attiecīgo jomu speciālisti.

Paldies.

Sēdes vadītāja. Paldies.

Vārds deputātam Andrim Buiķim.

A.Buiķis (VIENOTĪBA).

Cienītā Saeimas priekšsēdētāja! Godātais ārlietu ministra kungs! Kolēģi!

Latvija ir neliela Eiropas Savienības valsts, un būtībā mazai valstij vienmēr ir jāmeklē kaut kādi savi oriģināli ceļi.

Un es būtībā runāšu par vienu lietu. Tātad iepriekšējā Saeimā – 10.Saeimā – mēs nodibinājām pirmo reizi sadarbības grupu ar Brazīliju, un tagad jaunajā Saeimā es tiku ievēlēts par šīs grupas vadītāju. Pagājušajā gadā bija atbraucis lielas firmas vadītājs un prezidents kopā ar vairākiem saviem viceprezidentiem. Viņš izbraukāja Latviju un, tiekoties ar mums Saeimā, izteica sajūsmu par šo mazo valsti, jo viņam patikās gan valsts, gan tauta. Un viņš teica no savas puses... viņam ir 82 gadi, bet viņš ir tāds ļoti enerģisks... Viņš teica: „Es visur – parlamentā, televīzijā, visur, kur man būs iespēja, – runāšu par šo valsti.” Vēl būtiskāk! Viņi noslēdza ar Rīgas brīvostu līgumu, kurā viņi plāno ierīkot loģistikas centru. Bet, pirms es runāju par šīm konkrētajām lietām tālāk, es nedaudz gribu atgādināt par Brazīlijas vēsturiskajām attiecībām.

Tātad diplomātiskajām attiecībām ar Brazīliju mums ir 90 gadi. Un jau 1890.gadā uz Brazīliju aizbrauca vēlāk ļoti ievērojamais Latvijas ekonomists Kārlis Balodis. Tur aizbrauca daudzi latvieši. Vēl šobrīd tur dzīvo kādi 20 tūkstoši latviešu. Šovasar mums bija tikšanās, tajā piedalījās arī pārstāvji no Rīgas brīvostas... bija tikšanās ar latviešu pārstāvēm, un mēs noslēdzām tādu labu sadarbības līgumu.

Un es gribu atgādināt arī vēl tādu lietu. Mēs esam Eiropas Savienības valsts. Brazīlija ar Eiropas Savienību noslēgusi līgumu par bezvīzu režīmu. Ja mani dati ir pareizi, tad ir četras valstis no Eiropas Savienības, kurām nav vīzas ar Brazīliju, tajā skaitā Latvija. Lūk, tā būtu viena lieta, kas jādara.

Un, runājot par Eiropas Savienību un Brazīliju, es gribu atgādināt... es vienā no savām agrākajām runām pieminēju, ka savulaik, 90.gadu otrajā pusē, kad Rietumeiropa jau bija izlēmusi, ka Baltijas valstis un vispār Austrumeiropa tiks uzņemta Eiropas Savienībā, viņiem bija lielas diskusijas. Un es lasīju kādu franču profesoru, kurš izteicās, ka tā būs liela kļūda, ja Rietumeiropa Austrumeiropu padarīs par savu noieta tirgu. Nu diemžēl tā ir noticis, un tas ir tas, kas liek mums meklēt kādu oriģinālu ceļu.

Es gribu atgādināt vēl dažas lietas. Par Brazīliju un vispār par BRICS valstīm. BRICS valstis – tās ir Brazīlija, Krievija, Indija, Ķīna, Dienvidāfrika. Tātad iedzīvotāju skaita ziņā tā ir apmēram puse no visas pasaules iedzīvotājiem.

Un interesanti, ka jau pirms vairākiem gadiem, tas bija 2006.gadā, presē parādījās, ka ASV zaudē Dienvidameriku. Dienvidamerika ir izveidojusi savu tirdzniecības zonu, kaut ko līdzīgu Eiropas Savienībai. Un Brazīlija pēc teritorijas ir piektā lielākā valsts pasaulē. Ekonomikā tā pirms dažiem mēnešiem apdzina Lielbritāniju. Šobrīd tā ir sestā pasaules valsts, tajā dzīvo 190 miljoni iedzīvotāju.

Un – paklausieties! – no šiem 190 miljoniem iedzīvotāju 20 miljoni šobrīd mēnesī pelna, latos pārrēķinot, vismaz 1500 latus vai pāri par 2100 latiem (mēnesī!). Tā ir pietiekami turīga daļa.

Tālāk. Puse – 95 miljoni – pelna no 350 līdz 1500 latiem mēnesī. Brazīlijas ekonomikas pieaugums ir 7,5 procenti gadā, pie tam vairāk nekā puse ir investīciju un inovāciju ieguldījums Brazīlijas ekonomikā.

2004.gadā Brazīlija palaida pirmo raķeti. Un tagad atcerieties: pirms dažām dienām šeit bija Francijas ārlietu ministrs, un viņš tā diezgan skaisti mums pateica, ka būtu ļoti prātīgi, ja mēs, izvēlēdamies starp boingu un aerobusu, izvēlētos aerobusu, kurš atrodas Francijā.

Bet varbūt mums ir vērts padomāt par tādu lietu, ka beigu beigās varbūt Satiksmes ministrijai vai... es nezinu, kam... ir vērts runāt ar Brazīliju: varbūt Brazīlija var nākt un piedalīties mūsu airBaltic privatizācijā? Un varbūt mēs varam izmantot Brazīlijas lidmašīnas? Jo galu galā... Ja skatās, teiksim, uz Brazīlijas ekonomiku, tad ir redzama, piemēram, tāda lieta, ka Brazīlija ir ceturtā lielākā autobūvniecībā... autopirkšanā pasaulē. Viņa vienā gadā 3,5 miljonus automašīnu nopērk. Viņi apdzinuši ir Vāciju automobiļu tirgus ziņā.

Un vēlreiz atgādinu, ka šeit ir bijis Brazīlijas ostu ministrs. Un arī viņš bija pārsteigts par Rīgas ostas iespējām. Un, ja jau Rīgas ostai ir līgums sadarbībai ar Brazīliju un viņi gatavi simt miljonus šeit ieguldīt, varbūt mums ir vērts domāt par kopuzņēmumiem.

Un paskatieties – no BRICS valstīm bez tam vēl ir Ukraina, Baltkrievija, Kazahstāna... Ja no Brazīlijas cauri Dienvidamerikai brauktu uz Ķīnu, kuģis ietu 30 dienas, bet ir otrs ceļš – no Riodežaneiro. Ņujorka, Roterdama, Rīga. Tas prasa apmēram 20 dienas. Desmit dienu ietaupījums! Un, ja šeit ir loģistikas centrs, tad tālāk ir iespēja pa Latvijas dzelzceļu ar Ķīnu un šīm minētajām valstīm sadarboties.

Te ir vesela virkne jautājumu, par ko ir vērts padomāt, un es vienkārši pastāstu šīs idejas, jo, es atkārtoju vēlreiz, es šobrīd vadu deputātu grupu sadarbībai ar Brazīlijas parlamentu.

Paldies par uzmanību.

(Aplausi.)

 

Sēdes vadītāja. Paldies.

Vārds deputātam Atim Lejiņam.

A.Lejiņš (VIENOTĪBA).

Godātie ministri! Godātais Prezidij! Kolēģi! Tā... (Demonstrē zālē sēdošajiem pasaules karti. No zāles: „Parādi mums arī!”) Parādīsim, parādīsim! Pirms gada pirmajās debatēs es runāju par to, ka pasaules ģeopolitika mainās, ka izaug lielās varas... ekonomiskās varas tā kā Ķīna, Indija. Jautājums tad bija tāds: „Kur būs Eiropas Savienība?” Amerikāņi... amerikāņu pētnieki pirms pieciem gadiem teica: „Mēs nezinām. Tas atkarīgs no Eiropas Savienības. Ja tā nesavāksies, tad nezin kur tā nonāks.”

Bet es gribētu trīs akcentus tagad uzsvērt kopš tās reizes. Te ir runa par valsts bruto kopproduktu, nevis par ienākumu uz iedzīvotāju. Tas ir ļoti svarīgi.

Un, otrkārt. Ķīnai ir nepieciešams vismaz 7 procentus liels IKP pieaugums, lai novērstu lielas iekšējās problēmas. Šogad paredzētais pieaugums ir tikai 8 procenti, un 3... ticiet vai neticiet, bet parādās pirmās bezdelīgas. Ir firmas, kas no Ķīnas atgriežas Amerikā, un viena pat ir atgriezusies Latvijā.

Manis teiktais būs sadalīts trīs daļās: situācija Eiropā, Āzijā un Irānā.

Eiropa. Pretēji vairākiem deputātiem, kas te jau izteikušies, es uzskatu, ka Eiropa sāk savākties. Vismaz ir pozitīvas ziņas. Kas noticis? Pēkšņi procentu likmes pārdotajiem valsts vērtspapīriem tādās valstīs kā Itālija un Spānija nokritušas normālā līmenī, proti, mūsu līmenī, kas ir ap 5 procentiem.

Eiropas Centrālā banka atdarina ASV Centrālo banku, proti, aizdod naudu dalībvalstu bankām par ļoti zemiem procentiem ar tādu kā klusu norunu, ka tās savukārt pirks valsts obligācijas, neprasot lielus procentus. Tirgi ir nomierinājušies. Stingrās Eiropas Savienības regulas fiskālajai disciplīnai un ekonomiskajai pārvaldībai mēs pieņemam tepat Sarkanajā zālē, un to dara arī visā Eiropas Savienībā. Bet ir vajadzīgs skaļš politiskais signāls starpvaldību līmenī, lai pasaule un tirgi saprastu, ka Eiropa ir savākusies. Tas notiks pēc dažām dienām Briselē.

Āzija. Kā Ķīna reaģējusi uz ASV stratēģisko pārbīdi, stiprinot savus bruņotos spēkus uz šo milzu reģionu? Divējādi. Negatīvi un pozitīvi. Ar piebildi, ka ASV saprātīgi ir jārīkojas ar savām militārajām spējām. Tas ir interesanti!

Atkāpsimies uz 2005.gadu, lai salīdzinātu Eiropas uzvedību ar ASV uzvedību šajā reģionā. Tālaika Vācijas kanclers Gerhards Šrēders, viesojoties Ķīnā, paziņoja, ka viņam ir pilnīgi vienalga, kas notiek ar Taivānu. Bet tobrīd Japāna ar ASV slēdza vienošanos, ka tās aizstāvēs Taivānu pret jebkuru uzbrukumu. Nafta, ko saņem ASV sabiedrotās – Dienvidkoreja un Japāna –, tiek vesta uz šīm valstīm gar Taivānu. Šo kopsakarību nesaprata Vācijas kanclers. Bet tikpat impulsīvi kā viņš uzvedās arī Eiropa kopumā, kad lēma atcelt ieroču embargo pret Ķīnu, arī Itālija tajā laikā. ASV cēla iebildumus: „Vai esat aizmirsuši, ka mums jāaizstāv Taivāna?”

Eiropai nācās atkāpties, un kāds ķīniešu komentētājs teica, ka Eiropas Savienība nav nopietni ņemama vismaz vēl desmit gadus uz priekšu. Kā lai izskaidrojam šādu nenopietnu uzvedību? Vienkārši! Eiropai trūkst Āzijas zinātāju, pētnieku, un es izsaku pateicību tiem deputātiem un arī ministram, kas saprot, ka Latvijai tomēr ir vajadzīgs arī ārpolitikas institūts.

Caur Malakas šaurumu brauc lielie naftas tankkuģi. No šiem tankkuģiem ASV sabiedroto tautsaimniecības ir atkarīgas, kā jau agrāk tika minēts. Arī Ķīna saņem sev vajadzīgo naftu caur šo šaurumu. Šīs valstis tagad samazinās savu atkarību no Irānas naftas. Bet cita nafta tik un tā nāks no Hormuza šauruma valstīm, proti, Kataras, Apvienoto Arābu Emirātu valstīm, Kuveitas, Irākas un Saūda Arābijas. Un šo šaurumu var aizkorķēt.

Irāna. Vai gaidāms karš? Es teiktu, iespējamība ir 50 pret 50, varbūt pat lielāka. Irāna ir draudējusi slēgt Hormuza šaurumu, ja pret to tiks pastiprinātas ekonomiskās sankcijas. Bet ASV atbildēja: sekos bruņots prettrieciens.

Bahreinā paliek ASV 5.flote. Irāna ir tuvu tam, ka varētu gatavot atomieročus. Ne tikai Izraēla no tiem baidās, bet arī arābu valstis, un galu galā varbūt tās tālās darbības raķetes var arī sasniegt Eiropu. Jācer, ka Izraēlas valdība necentīsies patvaļīgi bumbot Irānas atombagātināšanas ražotnes. Par šo jautājumu notiek asi strīdi Izraēlā. Pirms nedēļas ASV apvienoto štābu priekšsēdētājs Martins Dempsijs apmeklēja Izraēlu. Presē teica: lai pārliecinātu to nerīkoties vienpusēji. Bet kas notiks, ja Irāna neatgriežas pie sarunu galda?

Noslēgums. Noslēgumā daži vārdi par ASV bruņoto spēku samazināšanu Eiropā. Lietu būtības neizpratni izraisījusi dažkārt pilnīgi neadekvāta reakcija arī tepat Latvijā. Aiziet divas ASV brigādes – 10 tūkstoši karavīru. Kas nāk to vietā? ASV pretraķešu aizsardzības vairogs, kas, kā savā nesenajā vizītē aizrādīja NATO ģenerālsekretārs Rasmusens, ir daļa no ASV aizsardzības sistēmas. Ko labāku vēl var vēlēties? Vai tas liecina, ka Amerika zaudējusi interesi par Eiropu, it kā bagātajai Vācijai būtu grūti sastādīt tāda paša lieluma brigādes, stiprinot Eiropas un tātad arī NATO gudrās aizsardzības spējas? Nepietiek Eiropai savākties tikai fiskālās un monetārās politikas līmenī. Pārmaiņas pasaules ģeopolitikā prasa, ka Eiropai beidzot jāsakārto arī savas aizsardzības spējas.

Paldies.

(Aplausi.)

 

Sēdes vadītāja. Paldies.

Vārds deputātam Arvilam Ašeradenam.

A.Ašeradens (VIENOTĪBA).

Labdien, cienījamie kolēģi! Es arī vēlos apsveikt Ārlietu ministriju un patiesībā arī Saeimu ar lieliskām ārpolitiskām debatēm.

Tā kā mana nodarbe šobrīd ir vairāk saistīta ar valsts labklājību, es mēģināšu apskatīt vienu aspektu, kas varētu būt diezgan būtisks valsts ārpolitikā. Un es gribētu runāt, neraugoties uz to, ka šim tematam jau pieskārās arī Čaklā kungs, par valsts attiecībām ar Latvijas pilsoņu diasporu ārpus Latvijas un ārlietu resora lomu šajās attiecībās.

Mēs visi zinām tautskaites rezultātus. Mēs esam palikuši 2 miljoni. Iedzīvotāju skaits ir sarucis par 13 procentiem, un mēs zinām, ka valsti ir atstājuši 190 tūkstoši iedzīvotāju. Arī akadēmiskie pētījumi to apstiprina. Un ko tas nozīmē? Šī iekšpolitiskā problēma kļūst arī par ārpolitisku problēmu, jo mums jāsāk runāt par to, ka vismaz 10 procenti valsts iedzīvotāju dzīvo un strādā ārpus valsts.

Ir vēl kāds būtisks aspekts šajā lietā. Emigrācija galīgi nav apstājusies, un, akadēmiķiem vērtējot šo procesu, mēs varam teikt, ka minimāli... ka vēl vismaz 5 procenti valsts iedzīvotāju dosies ārpus Latvijas, dosies emigrācijā. Un tas nozīmē, ka... tas uzliek papildu slodzi ārlietu resoram un nostāda to pilnīgi jaunā situācijā. Un, ja mēs īpaši apskatām šo jautājumu, ka šie nav tikai 15 procenti valsts iedzīvotāju... Bet, ja mēs ieliekam kontekstā ar darbspējīgajiem valsts iedzīvotājiem, tad šie skaitļi ir pavisam citi. Un šeit ārlietu resora jēga nākotnē tikai pieaugs, un šā resora sadarbība ar šiem cilvēkiem iegūs milzīgu, milzīgu nozīmi.

Kādēļ es par to runāju? Es runāju par to, ka līdzšinējā darbība, ko mēs redzam, neraugoties uz to, ka valdības plānā ir definēta virkne aktivitāšu, ir bijusi nepietiekama, un mums ir jāpārskata sadarbība kopumā gan ar diasporu un arī tas, ko dara Ārlietu ministrija.

Kā mēs šo problēmu kvantificētu? Profesors Hazans ir teicis, ka Latvijas iedzīvotāju aizbraukšana Latvijai ir radījusi vismaz 100 miljardu latu lielus zaudējumus. Mums ir iespēja šo lietu vērst par labu. Un es domāju, ka ne tikai tās lietas, ko mēs esam darījuši, – gan to, ka Ārlietu ministrijas ziņojumā ir minētas daudzas aktivitātes – piemēram, jaunas sadarbības programmas izveide sadarbībai ar diasporu, Latvijas diplomātisko un konsulāro pārstāvniecību atbilstošas iesaistes nodrošināšana ārzemēs, latviešu globālā tīkla veidošana, regulāru komunikācijas sistēmu izveidošana ar latviešu diasporu, arī valdības nesen apstiprinātās pamatnostādnes par nacionālo identitāti un saliedētu sabiedrību atsevišķās daļās, kuras paredz atbalsta iespējas diasporai. Arī Saeimas Juridiskās komisijas aktīvais darbs pie Pilsonības likuma grozījuma, kurš paredzētu dubultpilsonības institūtu. Liekas, ka šīs aktivitātes tomēr nav pietiekamas.

Es domāju, ka mums ir nepieciešama īpaša valdības diasporas politika – politika, kas definētu valsts un tās emigrantu savstarpēji izdevīgas ilgtermiņa attiecības. Pirmām kārtām tā radītu iespēju nepazaudēt diasporas nākamo paaudzi un nesamazināt valsts pilsoņu loku, veicinātu iespējamo emigrantu un viņu pēcteču atgriešanos, veicinātu valsts tautsaimniecības sakaru paplašināšanos caur emigrantiem ar viņu mītnes zemēm, kā arī – un tas man liekas ārkārtīgi būtiski! – veicinātu valsts tautsaimniecības attīstību, iesaistot diasporas pārstāvjus ekonomisku projektu attīstīšanā Latvijā.

Šādas politikas iespējamo demogrāfisko un ekonomisko potenciālu ir grūti pārvērtēt, jo jau šobrīd ārzemēs dzīvojošo Latvijas piederīgo pienesums Latvijas ekonomikai ir iespaidīgs. Pēc Latvijas Bankas aprēķiniem, ik gadu uz mājām tiek pārskaitīti vismaz 350 miljoni latu. Un šeit nav runa par diasporas pārstāvju izdoto naudu, kad viņi uzturas Latvijā, par diasporas tūrismu vai par eventuāli veiktajiem darījumiem ar saviem partneriem Latvijā.

Cienījamie kolēģi! Latvijas valsts piederīgie šobrīd darbojas dažādos globālās ekonomikas līmeņos. Viņi nav tikai mazkvalificēta darba veicēji, viņi ir juristi, auditori, uzņēmēji, zinātnieki, radošas personības un tā tālāk. Viņi ir jauni, aktīvi, uzņēmīgi cilvēki, kuri meklē labāko veidu sava personīgā potenciāla realizācijai uz globālās skatuves. Mēs to varam prasmīgi izmantot Latvijas ekonomikas izaugsmei. Lai mūs iedvesmo kaut vai Somijas un Īrijas piemērs, kur diasporas atgriešanās un līdzdalība nospēlēja nozīmīgu lomu valsts tautsaimniecības izaugsmē.

Atcerēsimies kaut vai „Nokia” piemēru, kur savā laikā tās vadību uzņēmās tieši somu diasporas pārstāvji. Ir pienācis laiks ne tikai definēt šādu politiku, nospraužot konkrētus mērķus un mehānismus tās realizācijai, bet arī sākt realizēt konkrētu darbību programmas, kurām nepieciešams atrast finansējumu valsts budžetā. Līdzīgas programmas ir tapušas arī citur.

Mūsu kaimiņi, lietuvieši, realizē globālās Lietuvas programmu, kurai šogad ir piešķirts 2 miljonu latu finansējums. Lietuvas Ārlietu ministrijā šo darbu veic departaments ar desmit darbiniekiem. Polijā šādā departamentā strādā 12 darbinieki. Sarakstu varētu turpināt vēl ar daudzām citām valstīm. Vai nebūtu laiks domāt par līdzīgu situācijas risinājumu arī Latvijā? Iespējams, ka mums ilgtermiņā jādomā par atsevišķu aģentūru, kas koordinētu šādu darbību.

Ņemot vērā iepriekš minēto, tas ir, šī jautājuma demogrāfisko un ekonomisko potenciālu, šķiet, ka ir absolūti nepieciešams nekavējoši meklēt un atrast, un ieguldīt atbilstošas pūles un līdzekļus valsts nākotnes attīstības potenciālam.

(Aplausi.)

 

Sēdes vadītāja. Paldies.

Vārds deputātam Jānim Tutinam.

J.Tutins (SC).

Saeimas priekšsēdētājas kundze! Ministri! Deputāti! Dāmas un kungi!

Ziņojumā tika pieminētas vairākas Latvijas prioritātes, tas ir, Eiropas Savienības stiprināšana, Eiropas Savienības budžeta pieņemšana, gatavošanās Latvijas prezidentūrai Eiropas Savienībā, ārējās drošības stiprināšana, ekonomisko attiecību veicināšana ar valstīm, kurās varētu būt potenciālie tirgi, kā arī sadarbība ar citām Baltijas valstīm, arī ar Skandināviju, arī Poliju un Vāciju.

Bet jau ļoti daudzus gadus Latvijai praktiski nav skaidras nākotnes vīzijas, tas ir, uz kurieni mēs ejam, ko darām un kas mēs esam. Tas, manā skatījumā, negatīvi ietekmē valsts ārpolitiku. Ir problēmas ar valsts vīziju, valsts un reģionu, it sevišķi tā dēvētā visdepresīvākā Latvijas reģiona – Latgales – attīstību daudzus gadus uz priekšu. Un, ja ir problēmas ar valsts attīstības redzējumu, grūti ko prasīt no Ārlietu ministrijas.

Latvijas ārpolitika ir Latvijas iekšpolitikas turpinājums, un Latvijas ārpolitika ir Latvijas iekšpolitikas pamats. Kādi tad mēs esam un kurp mēs ejam? Tas neapšaubāmi ietekmē visu mūsu dzīvi un arī ārpolitiku. Galvenokārt šis jautājums attiecas uz Eiropas Savienību. Atšķirībā no daudzām citām valstīm, kas mums ir blakus, mēs neesam noformulējuši, ko tad īsti vēlamies. Somija, Zviedrija, Igaunija un daudzas citas skaidri zina, kas viņas ir un kurp iet, un skaidri un gaiši deklarē, ka Eiropa viņām vajadzīga tikai tiktāl, ciktāl tā ir izdevīga viņām. Kādēļ mēs nevarētu nospraust tādu mērķi un nevarētu būt par pirmrindniekiem, īstenojot un ieviešot visas iespējamās prasības vieni no pirmajiem? Šo stratēģiju vajag skaidri un gaiši formulēt valstiskā līmenī, un tad arī ārlietās būs vairāk skaidrības, konkrētākas sadarbības un būs efektīvākas ekonomiskās attiecības, un tikai tad mūsu valsts no klusējošas citu valstu un savienību lēmumu un ierosinājumu izpildītājas kļūs par lēmumu un ierosinājumu iniciatori gan iekšpolitikā, gan ārpolitikā.

Vēlu veiksmi!

Paldies.

(Aplausi.)

 

Sēdes vadītāja. Paldies.

Vārds deputātam Edvardam Smiltēnam.

E.Smiltēns (VIENOTĪBA).

Saeimas priekšsēdētājas kundze! Ministri! Kolēģi un godātie klāstošie! Es vēlos uzsvērt galvenos ārpolitiskos jautājumus no Zemkopības ministrijas atbildības jomas skatpunkta šodien.

Lauksaimniecības un zivsaimniecības jomā galvenie virzieni ir saistīti ar mūsu interesēm atbilstošu un pieņemamu politiku. Eiropas līmenī šeit, protams, jārunā par svarīgākajiem procesiem un notikumiem 2012.gadā saistībā ar kopējās lauksaimniecības politikas un kopējās zivsaimniecības politikas reformām. Nav nekāds noslēpums, ka tieši šī gada nogalē tiks pieņemti izšķirošie lēmumi par šo politiku turpmākajiem virzieniem un uzsvariem.

No mūsu puses īpašs akcents un maksimālas pūles jāvelta, lai lauksaimniecības atbalsta maksājumi pēc 2013.gada Latvijai tiktu piešķirti tādā apmērā, kāds mūsu lauksaimniekiem nodrošinātu līdzvērtīgus nosacījumus konkurencei ar citu Eiropas Savienības dalībvalstu lauksaimniekiem. Līdz ar to īpaši svarīgi ir mūsu sabiedrotie šajā grūtajā, bet izšķirošajā cīņā. Zemkopības ministrija roku rokā ar Latvijas lauksaimnieku organizācijām aktīvi sadarbojas ar Lietuvas un Igaunijas partneriem, lai stiprinātu tieši Baltijas vienotību šajā lēmumu izšķirošajā fāzē. Atgādinājumam – 20.janvārī, nupat, Baltijas valstu zemkopības ministri kopā ar Baltijas valstu lauksaimnieku organizācijām parakstīja kopēju deklarāciju par taisnīgu un godīgu kopējo lauksaimniecības politiku. Šis uzsāktais kurss ir noteikti jāturpina un jāstiprina ne tikai lauksaimnieku līmenī, bet arī Baltijas valstu parlamentu un valsts vadītāju līmenī.

Mežsaimniecības nozare ārpolitiski iziet pat ārpus Eiropas un Āzijas ietvara, jo pasaulē notiekošie procesi tiešā veidā atstāj ietekmi uz Latvijas meža nozari. Tuvākajā laikā mežsaimniecības jomā ir paredzamas ļoti svarīgas vienošanās par nelegālās koksnes apkarošanu pasaulē, un mums noteikti jābūt ir aktīviem, lai nodrošinātu, ka pieņemtie lēmumi būtu atbilstoši Latvijas interesēm. Tuvākajā laikā darbu uzsāks arī starpvaldību sarunu grupa, lai izstrādātu Eiropas Mežu konvencijas projektu.

Kopumā ņemot, Latvijai svarīgie ārpolitiskie pamatvirzieni lauksaimniecības, pārtikas un zivsaimniecības produktu eksportā ir tādas valstis kā Baltijas valstis, Skandināvijas valstis, Vācija, Krievija.

Piemēram, eksports uz Krieviju sastāda 62 procentus no kopējā Latvijas eksporta uz trešajām valstīm. Pieaugošā eksporta rezultāts: pārtikas, lauksaimniecības un zivsaimniecības produkti 2011.gada pirmajos trīs ceturkšņos bija otra nozīmīgākā Latvijas eksporta nozare. Šo produktu eksports 666 miljonu latu apmērā veidoja 15 procentus no Latvijas eksporta kopējās vērtības. Bez tam 2011.gada oktobrī Latvijas pārtikas, lauksaimniecības un zivsaimniecības produktu eksports vērtības izteiksmē pat pārsniedza importu par 8 miljoniem latu jeb par 8 procentiem. Svarīgi ir vēl lielāku uzsvaru likt uz eksporta veicināšanas pasākumiem.

Vēlos arī uzteikt līdz šim esošo labo sadarbību ar Latvijas vēstniecībām kopumā, jo tās sniedz ļoti nozīmīgu atbalstu mūsu projektu realizēšanā citās valstīs un sadarbības partneru meklēšanā. Esam gatavi arī turpmāk aktīvi iesaistīties projektos, jo uzskatām, ka mūsu zināšanas un pieredze kā salīdzinoši jaunai Eiropas Savienības dalībvalstij var noderēt gan tām trešajām valstīm, kuras potenciāli virzās uz Eiropas Savienību, gan arī tām, kuras varbūt par savu pašmērķi neuzstāda pievienošanos Eiropas Savienībai.

Savukārt mēs pretī iegūstam potenciāli jaunus partnerus un, iespējams, arī nākotnes tirgus. Šeit mēs varam ņemt paraugu no dāņiem vai holandiešiem, kas, piedaloties dažādos divpusējos palīdzības sniegšanas projektos pirms Latvijas pievienošanās Eiropas Savienībai, tagad ļoti aktīvi darbojas gan Latvijas laukos, gan arī Latvijas pārtikas tirgū.

Kolēģi! Tas, ka gandrīz puse no kopējā Eiropas Savienības budžeta ir paredzēta kopējās lauksaimniecības politikas realizācijai, kā arī nupat, pirmdien, atzīmētā Eiropas kopējās lauksaimniecības politikas piecdesmitgade liecina, ka tā ir viena no svarīgākajām Eiropas Savienības politikām. Un tas, kādi panākumi būs mūsu interesēm, visai Eiropai un mums tik svarīgā jomā, manuprāt, arī liecinās par mūsu pilnvērtīgu spēju integrēties Eiropas Savienības valstu saimē.

Paldies.

(Aplausi.)

 

Sēdes vadītāja. Paldies.

Vārds deputātam Ivaram Zariņam.

I.Zariņš (SC).

Labdien visiem, ar ko vēl nav izdevies sasveicināties! Ārpolitika ir iekšpolitikas turpinājums. Tas, es domāju, ir ļoti pamatots teiciens. Nav dzirdēts, ka kādas citas valsts iekšpolitikā būtu rakstīts, ka tā gatavojas parūpēties par Latvijas valsti. Un līdz ar to zināmā mērā cerēt uz to, ka kāds cits parūpēsies par mums, tas ir mīts. Diemžēl pie šī mīta mums ļoti patīk turēties un meklēt labos un sliktos onkuļus.

Bet ir jāsaprot tas, ka ir vienkārši intereses, un atšķiras tikai šo interešu rafinētības pakāpe. Nav labo un slikto! Un pats galvenais ir tas, lai mums būtu... lai pietiktu gudrības saprast šo spēli un šo spēli izmantot savās interesēs. Izskatās, ka ar to pašlaik tomēr mums ir problēmas.

Labi, ir saprotams, ka mēs zaudējam tām Eiropas valstīm šinī spēlē, kuras gadsimtiem ir noslīpējušas šo spēli priekš sevis... savās interesēs. Un pat mūsu kaimiņu starpā mēs redzam, ka notiek tas pats. Piemēram, tika minēts, ka viena no mūsu ārpolitikas prioritātēm ir Baltijas valstu sadarbības padziļināšana, Latvijas interesēm atbilstošu kopīgu risinājumu īstenošana, īpaši akcentējot enerģētiku un transportu. Kā piemērs tika minēta Visagina, „Rail Baltica”. Jā, labi! Visagina ir vajadzīga pirmām kārtām lietuviešiem. Labi, mēs šīs Baltijas draudzības vārdā esam gatavi tur ieguldīt miljardu. Ļoti skaisti! Ieguldīsim arī „Rail Baltica” apmēram vairāk kā miljardu, kas ir vajadzīgs igauņiem, jo tā viņi risinās savus tranzīta jautājumus. Bet tas, ko es būtu gribējis dzirdēt mūsu ziņojumā: „Kurš tad ir tas projekts, kas būtu Latvijas interesēs šinī Baltijas sadarbības kontekstā?” Jā, mēs it kā starp citu runājam par šo sašķidrinātās gāzes termināli, bet mēs zinām arī to, ka gan Lietuva, gan Igaunija paralēli jau ir sākušas pašas darbu pie šādiem termināļiem. Pašas būvēs savējos! Tad kāda šeit mums ir šī sadarbība? Vēl jo vairāk tāpēc, ka šeit ir ironiska... ka šeit iekšpolitiski mēs taču runājam par to, ka gāzi mēs centīsimies pēc iespējas nelietot. Tad kā šeit atkal saskan mūsu ārpolitikas un iekšpolitikas centieni?

Ja mēs paskatāmies vispār mūsu sadarbību ar Eiropu, tad, teiksim, eksporta un importa bilance pagājušajā gadā... uz Eiropu mēs esam eksportējuši aptuveni 4 miljardus, bet importējuši vairāk nekā 5 miljardus. Tas nozīmē, ka vairāk nekā ar miljardu mēs esam pabarojuši citus – šo Eiropas valstu ekonomikas. Tas nav pārmetums Eiropas valstīm. Tā ir viela pārdomām mums.

Kāpēc... Neviens jau neapšauba, ka Latvijas vieta ir Eiropas Savienībā, un es pilnībā piekrītu ārlietu ministra teiktajam par to, ka ir laiks uzdot jautājumu: kāda ir Latvijas vieta Eiropas Savienībā? Es pat piebilstu, ka būtu arī laiks uz šo jautājumu atbildēt beidzot. Kāpēc ir pēdējais laiks? Tāpēc, ka Latvijai ir jāpieņem lēmumi, kas noteiks tās tālāko attīstību uz daudziem gadiem vai pat vispār var izšķirt Latvijas tālāko likteni un nacionālo pastāvēšanu. Un tas ir pamatoti – par to bažīties pašlaik, redzot, cik nekvalitatīvs un deklarētajiem mērķiem neatbilstošs ir Fiskālās disciplīnas likumā piedāvātais realizācijas mehānisms, kurš pilnībā neatbilst tiem mērķiem, kas tiek deklarēti. Tas ne tikai nenodrošinās valsts ilgtspējīgu attīstību, ne tikai nenovērsīs tā saucamā ekonomikas burbuļa veidošanos, tas vispār nerisinās tos uzdevumus, par kuriem Eiropas Savienības galotņu tikšanās laikā 9.decembrī tika panākta vienošanās, kuru parakstīja Latvija. Ir runa par tās īpašo strukturālo deficītu.

Tāpēc ir gandarījums dzirdēt, ka vismaz Ārlietu ministrija aicina īstenot atbildīgu ekonomisko un fiskālo politiku valsts konkurētspējas un iedzīvotāju dzīveslīmeņa paaugstināšanai. Jo ar esošo, piedāvāto Fiskālās disciplīnas likumu to nevarēs nodrošināt. Jo, tieši otrādi, tas nodrošina bezatbildīgu fiskālo politiku, visu atbildību uzticot formulai, kuras pamatotību tā arī neviens nav spējis izskaidrot. Svarīgākos tās parametrus nosaka ar matemātiskām manipulācijām, nevis balsta uz nopietnu makroekonomisko parametru analīzi, kā tas tiek darīts tajās Eiropas valstīs, kuras mēs minam sev par piemēru, bet kuru piemēram mēs tomēr nesekojam... (No zāles deputāts J. Reirs: „Kuras tās ir?”) Zviedrija... (No zāles deputāts J. Reirs: „Paldies!”)

Tāpēc ir uzteicama ārlietu ministra paustā atziņa attiecībā uz fiskālās politikas jautājumiem, ka stratēģiski lēmumi būtu jāpieņem... ir jāpieņem jau šogad, tāpēc apspriešanā būtu jāiesaista visi valstī pieejamie resursi un ieinteresētās puses. Uz to arī aicināja opozīcija koalīciju... ka līdzīgas debates, kādas mēs tagad veicam par ārpolitiku, vajadzētu veidot arī par fiskālo politiku, tikai vēl plašākas, iesaistot tajās ne tikai politiķus, bet arī atzītus ekonomikas ekspertus. Un koalīcijai nevajadzētu bažīties par šādām debatēm, jo, ja tās pozīcija ir pamatota un pareiza, tad šādas debates tikai nostiprinās to. Savukārt, ja ne, tad izlabos, un rezultāts būs tas, ka ieguvēji būsim mēs visi, pirmām kārtām jau Latvijas valsts.

Mēs esam krīzes vētras sisti. Esam izturējuši to par spīti tam, ka tika izvēlēts risinājums, kas bija pats vienkāršākais un ērtākais varbūt priekš valdības, bet visnežēlīgākais priekš Latvijas tautas. Tagad, kad citas Eiropas valstis ir smagu lēmumu priekšā un meklē risinājumu, kā pārdzīvot šo vētru, mums vajadzētu nevis bikli neziņā mīņāties kopā ar tām, bet izmantot to, lai izrautos uz priekšu, beidzot nodefinētu savas attīstības prioritātes un sāktu mērķtiecīgi īstenot tās. Tas arī būtu viens no labākajiem risinājumiem, taču tas diemžēl netika pieminēts ārlietu ministra ziņojumā par to, kā atgriezt Latvijas tautiešus šeit atpakaļ, uz Latviju, dodot iespēju viņiem noticēt, ka Latvija ir gatava parūpēties par tiem, ka tai ir skaidra vīzija, kā radīt šeit valsti, kurai var uzticēties, kura būs spējīga par tiem parūpēties. (No zāles deputāts J.Reirs: „Ar referenduma palīdzību!”)

Ko es vēl gribētu atzīmēt, minot par sagatavošanos Eiropas Padomes prezidentūrai. Ļoti dīvaini bija dzirdēt, ka vienīgais, kā mēs gatavosimies, – mēs vienkārši veidosim šeit sekretariātu. Tas, protams, ir ļoti labi, ka mēs parūpēsimies par Eiropas ierēdņiem, kas šeit atbrauks, pabarosim viņus, bet tas, ko es gribētu dzirdēt šīs prezidentūras sakarā, – kur tad ir tās Latvijas intereses, par kurām mēs esam gatavi parūpēties? Ko mēs izmantosim... ko mēs varētu izmantot šīs prezidentūras sakarā, lai tās īstenotu? Tādu ierosinājumu nebija. (No zāles deputāts J. Reirs: „Un ko tu piedāvā?”)

Runājot par ārpolitiku – tas ir jautājums par mums pašiem: kādi mēs esam gatavi būt? Būt gudri, uzņēmīgi, tādi, kas ir spējīgi prasmīgi izmantot apkārtējos apstākļus, lai parūpētos par savas valsts un tautas interesēm, kuri tic tam, ka ir spējīgi parūpēties par savu valsti un savu tautu, vai arī būt tādi, kas tikai pakalpīgi skatās uz citiem un meklēt, aiz kā muguras paslēpties, kam uzticēt savu problēmu atrisināšanu? Jā, protams, ir jāmeklē savi sabiedrotie, tikai vienmēr ir jāatceras, ka ārpolitika – tas ir iekšpolitikas turpinājums, un, ja mēs nebūsim gatavi paši cīnīties un pastāvēt par savām interesēm, mēs vienkārši būsim citu interešu sastāvdaļa: par mums parūpēsies, bet parūpēsies tā, kā tas ir ērtāk citiem. Mums joprojām būs zemākie Eiropas struktūrfondu maksājumi, mūsu cilvēki, kurus mēs izaudzinām, izskolojam, turpinās doties prom, lai strādātu un radītu vērtības citās valstīs, savukārt mēs turpināsim tās importēt. Ja mēs vēlamies, lai mūsu tautieši atgrieztos mājās, ja vēlamies, lai Latvija kļūtu par valsti, ar kuru var lepoties un kurā cilvēki vēlas dzīvot, jo šī valsts ir spējīga par tiem parūpēties, mums vispirms pašiem ir jānotic, ka esam spējīgi šādu valsti izveidot.

Lai Dievs dod mums gudrību ieraudzīt tās iespējas (No zāles deputāts I.Čaklais: „Jā!”), kas dotas Latvijai, un uzņēmību tās īstenot!

Paldies.

(Aplausi.)

 

Sēdes vadītāja. Paldies.

Vārds deputātam Andrejam Elksniņam.

A.Elksniņš (SC).

Cienījamā Saeimas priekšsēdētājas kundze! Godājamie ministri! Klātesošie! Tik tiešām es necentīšos runāt gari un plaši, un man būs grūti aizēnot visas iepriekšējās runas. Bet šajā gadījumā es vēlētos norādīt uz vairākām filozofiska rakstura problēmām attiecībā uz mūsu valsts ārpolitiku.

Ja mēs novirzāmies no pagātnes, it īpaši no tās paliekām, tad mūsdienu aliansēs jūs neatradīsiet nevienu, kura nevadītos pēc pārliecības, ka tai ir visas tiesības, bet nav neviena pienākuma. Diemžēl ar to mēs varam raksturot gan Eiropas Savienību, gan arī NATO. Ikvienā personīgā un arī jebkurā citā ērtā situācijā par pienākumiem tiek aizmirsts un tiek deklarētas, pašiem to neapzinoties, kādu iemeslu dēļ, neierobežotas tiesības. Mērķis ir nerēķināties ne ar vienu un arī ne ar ko. Viens otrs – gan Eiropas Savienības, gan arī NATO ietvaros – spēlē revolucionāru, lai demokrātijas glābšanas vērtību un tās aizsardzības aizsegā nomīdītu visu apkārtējo, it īpaši, ja tas vēl ir ko vērts. Diemžēl tā ir realitāte, ar ko mēs saskaramies.

Tajā pašā laikā mūsdienu politikas fenomens ir jaunības kultivēšana. Visi – no jauna līdz vecam –, arī Latvijas valsts, sāk pieskaitīt sevi pie jaunajiem, apzinoties, ka jaunajiem ir vairāk tiesību, nevis pienākumu. Šos pienākumus mēs un Latvija ilglaicīgi nolikām tālā atvilktnē un saglabājām līdz briedumam. Cik zīmīgi, bet arī mūsu jaunā valsts cenšas dzīvot uz šā jaunības viļņa, dzīvojot uz parāda. (Deputāta J.Reira starpsaucieni no zāles.)

Cilvēciski tā tas varētu arī būt. Un šīs tiesības ilglaicīgi mūsu valstij ir dāvājušas citas – daudz vecākas – Eiropas valstis. Taču tas mūs ir tā apreibinājis, ka pēkšņi mēs izjutām šo dzīvošanu uz parāda par savu nopelnu, aiz kura būtu jāseko visiem citādiem labumiem.

Lai cik tas arī būtu paradoksāli, bet ar savu jaunību mēs sākam arī šantažēt citus. Starp citu, novērtējot virkni politisko procesu Eiropā, mēs dzīvojam visaptverošas šantāžas laikmetā. Diemžēl šī šantāža nekad nav mums nākusi par labu (No zāles deputāts J.Reirs: „Jums nav par labu!”) ne Eiropas Savienības, ne arī NATO ietvaros. Gan Eiropas valstu vēsture, gan politika vispār liecina par kopīgiem augļiem, kopīgiem rezultātiem Eiropas Savienības un NATO dalības ietvaros. Šī saliedētība, it īpaši psiholoģiskajā līmenī, veidojas pēc vienas idejas – viens arhitektūras stils un, galvenais, viens materiāls – cilvēki. Arī reliģija, zinātne, tiesības, māksla – tās kļūst kopīgas. Ja mēs tagad atmetīsim visu to, ko pašlaik mums ir devusi Eiropa, bet ne mūsu kā latviešu īpašības, tad izrādīsies, ka mums, esot trūcīgiem, patiesībā nav no kā dzīvot. Ne jau mums, šīs planētas iedzīvotājiem, būtu jāmin, vai priekšā nav kaut kas kārdinošāks, taču valsts attīstības virziens norāda uz nacionāli valstisku apsvērumu ignorēšanu.

Latvijas dalība Eiropas Savienībā pati par sevi liecina par valsts attīstības virzienu, atstājot malā nacionālos aizspriedumus. Pievienojoties Eiropas Savienībai, mēs stingri izlēmām veidot vēsturi, neatskatoties pagātnē. Diemžēl pašreiz Eiropa pati nav pārliecināta, ka tā valda, un arī visa cita pasaule par to šaubās. Šā krīzes viļņa pamatā ir Eiropa kā nevarības avots. Mēs nespējam dzīvot savienībā, ja mūs nevieno kāds augsts un cēls kopīgs mērķis, kas saista mūs visus, gan iekšpolitikā, gan ārpolitikā. Diemžēl Eiropas Savienības ietvaros mums šāda kopīga un cēla mērķa nav.

Eiropas Savienības ietvaros mēs esam pabērna lomā. Mēs nepiedalāmies vitāli svarīgu lēmumu pieņemšanā, vien kā bāreņi mājam ar galvu. Mums ir jāizlūdzas līdzvērtīgs finansējums zemniekiem, izlīdzināšana kohēzijas fondā, mums ir jālūdz būvēt mūsu valstī sašķidrinātās gāzes termināli. Tajā pašā laikā mēs atdodam savus cilvēkus, gaišākos prātus, mēs piedalāmies svešos karos, ziedojot savus cilvēkus citu cilvēku labā.

Paldies.

(Aplausi.)

 

 

Sēdes vadītāja. Paldies. (Noklaudzina āmuru, slēdzot debates. Dep. J.Lazareva nokavēti pieteikusies debatēm.)

Man ir jājautā zālei. Es... (No zāles: „Par vēlu, par vēlu!” „Nē! Nē!”) Tad debates slēdzu.

Vārds ārlietu ministram Edgaram Rinkēvičam.

 

E.Rinkēvičs (ārlietu ministrs).

Paldies.

Cienījamās deputātes! Godātie deputāti! Es gribētu tiešām pateikties Saeimai par šīm, otrajām, ārpolitikas debatēm. Es domāju, ka gan tas, ko mēs dzirdējām kā labas lietas ziņojumā, gan tās lietas, kas tika kritizētas, gan, teiksim, tie jautājumi, kas tika izrunāti šajās debatēs, ir absolūti būtiski, un, protams, mēs Ārlietu ministrijā, Ministru kabinetā un, domāju, arī Saeimā – gan atbildīgajās Saeimas komisijās, gan arī Saeimas sēdēs – vēl varēsim diskutēt. Daudzi jautājumi būs šeit jādiskutē gan Eiropas Savienības kontekstā, gan NATO kontekstā, gan, teiksim, mūsu nacionālo interešu kontekstā.

Es gribētu teikt, ka te daudz skanēja par to, ka Latvijas ārpolitika ir iekšpolitikas turpinājums. Daudz tika runāts, ka mēs esam klusi un pasīvi Eiropas Savienībā, ka mums vajag būt aktīvākiem. Es gribu jums teikt pavisam vienkārši: pirmām kārtām mēs esam aktīvi Eiropas Savienības dalībnieki. Mūsu aktivitāti tiešā mērā nosaka, protams, mūsu iekšpolitiskās un nacionālās intereses. Un tās ir mums visiem, manuprāt, pilnīgi skaidras, pilnīgi un ļoti labi, skaidri definētas. Tās, protams, ir mūsu valsts neatkarība, mūsu tautas labklājība un mūsu ekonomikas izaugsme.

Es gribu teikt kā noslēguma vārdus to, ka nākamās debates, kas būs pēc gada, – trešās debates –, manuprāt, būs vēl interesantākas, vēl intensīvākas. Jo es domāju, ka nākamgad mums vajadzēs debatēt par Eiropas Savienības prezidentūras prioritātēm. Šeit es negribētu piekrist Zariņa kungam. Vajadzētu rūpīgi iepazīties gan ar ziņojumu, gan ar to, ko es teicu, – ka šis gads būs jautājums par Eiropas Savienības 2015.gada prezidentūras prioritāšu definēšanu, par mūsu interešu definēšanu, bet tas būs jādara mums visiem kopā. Un es gribētu redzēt 2013.gada debates tam veltītas.

Otrs. Mums, protams, būs jāpārrunā tas, kā mums ir veicies gada laikā, ņemot vērā arī šajā ziņojumā pausto, ņemot vērā tos jautājumus un tās prioritātes, kuras mēs esam definējuši un pārrunājuši.

Un trešām kārtām es, neapšaubāmi, domāju, ka jau nākamgad mēs varbūt daudz spraigāk un aktīvāk varēsim arī pārrunāt tos jautājumus, kas skar mūsu ārējo ekonomisko interešu definēšanu. Kā jau es teicu, pie šī jautājuma arī 2012.gadā tiks aktīvi strādāts, un es domāju, ka tas arī būs viens no pamatjautājumiem nākamo debašu kontekstā.

Visbeidzot, es gribētu šeit, Saeimas sēdē, tiešām vēlreiz pateikties visiem Ārlietu ministrijas darbiniekiem un diplomātiem, visiem ekspertiem, deputātiem Saeimas Ārlietu komisijā un Saeimas Eiropas lietu komisijā par to, ka Latvijas parlaments un Latvijas valsts ir demonstrējusi ļoti augstu ārpolitisko debašu kvalitāti, izpratni par tiem procesiem, kas ir Eiropas Savienībā, mūsu reģionā un varbūt arī pasaulē kopumā, un es tiešām gribu cerēt, ka par katrām debatēm, kas mums vēl būs priekšā gan šajā Saeimā, gan kopumā, tāpat kā par Olimpiskajām spēlēm mēs varēsim teikt, ka tās bija labākās iepretim visām iepriekšējām.

Paldies.

(Aplausi.)

 

 

Sēdes vadītāja. Paldies.

Paldies deputātiem par aktīvo līdzdalību, bet saskaņā ar Kārtības rulli šis nav balsojams jautājums. Mēs vienkārši tajā piedalāmies un debatējam.

Tātad vienīgais mūsu šīs sēdes darba kārtības jautājums ir izskatīts.

Līdz ar to lūdzu zvanu! Lūdzu deputātu klātbūtnes reģistrācijas režīmu! Paldies.

Vārds Saeimas sekretāra biedram Jānim Vucānam reģistrācijas rezultātu nolasīšanai.

 

J.Vucāns (11.Saeimas sekretāra biedrs).

Godātie kolēģi! Elektroniski nav reģistrējušies: Andris Bērziņš... ir, Lolita Čigāne... nav, Sergejs Dolgopolovs... nav, Ina Druviete... nav, Janīna Kursīte-Pakule... nav, Inese Lībiņa-Egnere... nav, Dāvis Stalts... nav, Inga Vanaga... nav. Paldies.

 

Sēdes vadītāja. Paldies.

Līdz ar to Saeimas 26.janvāra sēdi pasludinu par slēgtu.

SATURA RĀDĪTĀJS
11. Saeimas ziemas sesijas 4.  sēde
2012. gada 26. janvārī

 

Ārlietu ministra ikgadējais ziņojums par paveikto un iecerēto darbību valsts ārpolitikā un par paveikto un iecerēto turpmāko darbību Eiropas Savienības jautājumos
(Dok. Nr. 470)
   
Ziņo - ārlietu ministrs E.Rinkēvičs
   
Debates Saeimas priekšsēdētāja S.Āboltiņa
  - dep. O.Ē.Kalniņš
  - dep. Z.Kalniņa-Lukaševica
  - dep. V.Agešins
  - dep. I.Grigule
  - dep. J.Dombrava
  - dep. V.Zatlers
  - dep. V.Poriņa
  ārlietu ministrs E.Rinkēvičs
   
Reģistrācijas rezultāti
Nolasa - Saeimas sekretāra biedrs J.Vucāns
   
Debašu turpinājums - dep. J.Junkurs
  - dep. I.Čaklais
  - dep. V.Reskājs
  - dep. R.Vējonis
  - dep. S.Potapkins
  - dep. I.Līdaka
  - dep. S.Mirskis
  ārlietu ministrs E.Rinkēvičs
  - dep. K.Krēsliņš
  - dep. I.Pimenovs
  - dep. V.Liepiņš
  aizsardzības ministrs A.Pabriks
  - dep. B.Cilevičs
  - dep. I.Bite
  - dep. A.Buiķis
  - dep. A.Lejiņš
  - dep. A.Ašeradens
  - dep. J.Tutins
  - dep. E.Smiltēns
  - dep. I.Zariņš
  - dep. A.Elksniņš
  ārlietu ministrs E.Rinkēvičs
   
Reģistrācijas rezultāti
Nolasa - Saeimas sekretāra biedrs J.Vucāns




Frakciju viedokļi

2012.gada 26.janvārī

Vadītājs. Labdien, cienījamie radioklausītāji! Ir noslēgušās Saeimas ārpolitikas debates, un kā katru ceturtdienu no Saeimas nama pēc Saeimas sēdes skan raidījums „Frakciju viedokļi”.

Un pirmais par Saeimas sēdes norisi šodien stāstīs politisko partiju apvienības „Saskaņas Centrs” frakcijas deputāts Valērijs Agešins. Lūdzu!

V.Agešins (SC).

 

Paldies.

Labdien, godātie radioklausītāji! Šodien Saeimā tika rīkotas ikgadējās ārpolitikas debates, līdz ar to es vēlos paust frakcijas „Saskaņas Centrs” viedokli par vērtībām un pamatprincipiem ārpolitikā.

„Saskaņas Centrs” par Latvijas ārpolitikas mērķi uzskata valsts neatkarības, starptautiskās drošības un sadarbības, kā arī Latvijas iedzīvotāju labklājības nodrošināšanu.

Mūsuprāt, ārpolitikas uzdevums ir veicināt investīciju piesaisti, eksporta palielināšanu, inovāciju ieviešanu, tranzīta paplašināšanu un nacionālā biznesa lobēšanu. Skaidrs, ka Latvijai jābūt uzticamam partnerim, uz kuru var paļauties. Tieši tāpēc „Saskaņas Centrs” iestājas par optimālo bilaterālo un multilaterālo stratēģiju piemērošanu, ņemot vērā visas iespējas, ko nodrošina Latvijas līdzdalība starptautiskajās organizācijās. Tajā pašā laikā Latvijai jāīsteno sava stratēģija, kas balstās uz skaidri apzinātām un formulētām nacionālajām interesēm un veicina valsts attīstību.

Ārpolitikā sociāldemokrātiski noskaņoti cilvēki parasti iestājas par militāro izdevumu samazināšanu un strīdu risināšanu ar miermīlīgiem līdzekļiem. Līdz ar to „Saskaņas Centrs” nostājas pret Latvijas piedalīšanos kara darbībā ārpus Latvijas. Un es esmu pārliecināts, ka mums nav jāpiedalās svešajos karos.

Latvijas valsts ir daļa no Eiropas Savienības, bet, manuprāt, optimismu šajā gadījumā vajag tērēt prātīgi, lai pietiktu vismaz līdz gada beigām. Un mēs esam par to, lai, attīstoties Eiropas ekonomiskajai integrācijai, Eiropas Savienības pamatprincipos un struktūrā arvien skaidrāk iezīmētos sociāldemokrātijas pamatprincipi – taisnīga resursu sadale un vienlīdzīgu iespēju nodrošināšana visiem.

Kas attiecas uz attiecībām ar trešajām valstīm, „Saskaņas Centrs” iestājas par konstruktīvu un abpusēji izdevīgu attiecību veidošanu ar Krieviju un NVS valstīm, izmantojot mūsu ģeogrāfiskā stāvokļa priekšrocības, kā arī praktisko pieredzi. Mēs uzskatām, ka attiecībās ar Krieviju ir nepieciešama šo attiecību deideoloģizācija, tām jābalstās uz konsekventu pragmatismu.

Ir svarīgi panākt, lai zināmas domstarpības netraucētu sadarbībai ekonomikas, kultūras, tūrisma un citās jomās. „Saskaņas Centrs” uzskata, ka nav pieļaujama situācija, ka ārpolitika pārtop par iekšpolitikas ķīlnieci, kaitējot valsts interesēm.

„Neaizber veco aku, kamēr neesi izracis jaunu!” – vēsta latviešu tautas gudrība, ko valsts amatpersonas Latvijā bieži vien neņem vērā. Līdz ar to, mūsuprāt, Latvijas devīze ārpolitikā varētu būt celt tiltus, nevis nostiprināt robežas. Šāda pieeja ļaus Latvijai būtiski palielināt sabiedroto un draugu skaitu pasaulē.

Paldies par uzmanību.

Vadītājs. Paldies Agešina kungam.

Nākamajam vārds politisko partiju apvienības VIENOTĪBA frakcijas deputātam Ojāram Ērikam Kalniņam.

O.Ē.Kalniņš (VIENOTĪBA).

 

Labdien, Latvijas radioklausītāji! Es VIENOTĪBAS vārdā gribētu vispirms pateikties ārlietu ministram Rinkēvičam par ļoti skaidri saprotamu un labi organizētu ziņojumu par Latvijas ārpolitikas panākumiem, iecerēto darbību un prioritāšu uzstādīšanu šogad.

Runājot par iepriekšējo gadu, varu viņam piekrist, ka, no vienas puses, mūsu galvenās prioritātes ārpolitikā nav mainījušās, bet pasaule ir mainījusies. Un divas, varētu teikt, krīzes, kas ir skārušas Eiropu un arī ietekmē Latvijas intereses, ir gan „Arābu pavasaris”, gan notikumi Ziemeļāfrikā – Tunisijā un Lībijā, arī Sīrijā un tā tālāk. Un otra ir Eiropas Savienības fiskālā un finansiālā krīze. Un abas šīs lietas ir ļoti svarīgas Latvijai. Es domāju, ka tad, – un tam arī VIENOTĪBA piekrīt –, ja mēs skatāmies uz šo gadu, uz mūsu prioritātēm, galvenā mūsu ārpolitikas prioritāte ir Eiropas Savienība.

Kā vairāki runātāji šodien teica: „Latvijai ir jābūt Eiropas Savienības kodolā.” Un Eiropas Savienība neapdraud Latvijas suverenitāti. Tieši otrādi! Tikai ar veselīgu, stabilu Eiropas Savienību Latvijai ir iespēja attīstīt savu labklājību un izaugsmi, un tāpēc mums, gan Saeimai, gan valdībai, ir ļoti daudz izaicinājumu šogad Eiropas Savienībā, ieskaitot fiskālās disciplīnas līgumu, kas tagad tiek apspriests Eiropas Savienībā, kā arī izmaiņas Lisabonas līgumā.

Vēl viena lieta, kas šodien tika skarta, ir NATO samits, kas būs maijā Čikāgā, kā arī Latvijas turpmākā darbība Afganistānā. Tika minēts, ka ir vairākas valstis, kas ir ieinteresētas panākt drošību Afganistānā, lai tur varētu attīstīt normālu dzīvi pēc 2014.gada, un Latvija ne tikai palīdz šo militāro operāciju nodrošināšanā, bet mēs arī spēlējam vadošu lomu Ziemeļu apgādes tīklā, kas nodrošina nemilitāro kravu pārvešanu no Rīgas ostas uz Afganistānu. Un šis ceļš un šis apgādes tīkls ir jāturpina attīstīt, jo pēc konflikta beigšanās Afganistānai varētu būt milzīga loma Latvijas ekonomikas attīstībā.

Beidzot es gribētu uzsvērt arī to, ko Solvita Āboltiņa savā uzrunā minēja, un tas ir: ja mēs runājam par Eiropas Savienību un par NATO, mēs runājam par Rietumu vērtībām. Latvija ir daļa no Eiropas, un Eiropa ir daļa no Latvijas, un tas mums ir jāatceras.

Un beidzamais. Vairāki runātāji pieminēja svarīgo lomu, ko spēlē latvieši ārzemēs, – diasporu. Un mums ir jāturpina gatavot programmas, lai atbalstītu šos latviešus ārzemēs, jādara viss, lai nodrošinātu viņiem iespēju atgriezties, lai uzturētu saikni ar viņiem un arī strādātu pie dubultpilsonības jautājumu atrisināšanas. Lai tas viss arī tiktu nodrošināts.

Paldies.

Vadītājs. Paldies Kalniņa kungam.

Un nākamajam vārds Nacionālās apvienības „Visu Latvijai!”–„Tēvzemei un Brīvībai/LNNK” frakcijas deputātam Jānim Dombravam.

J.Dombrava (VL–TB/LNNK).

 

Sveicināti, cienījamie radioklausītāji! Nacionālā apvienība šodienas ārpolitikas debatēs centās definēt Latvijas ārpolitikas uzdevumu, kas būtu – nodrošināta latviešu interešu aizstāvība visos formātos, pasargājot gan tautiešus mājās, gan aizstāvot Latvijas intereses starptautiskā sabiedrībā, gan palīdzot tautiešiem ārvalstīs. Tāpēc Latvijas diplomātiem ir svarīgi ne tikai nodrošināt jaunu tirgu apguvi un, piemēram, cīnīties par vienlīdzīgiem Eiropas Savienības platību maksājumiem lauksaimniekiem, bet arī palīdzēt latviešiem uzturēt latvisko svešumā, aizsargāt viņus un palīdzēt atgriezties mājās tiem, kuri to vēlas.

Daudz stingrāk ir jāuzmana darbā iekārtošanas kantori, kuri padara latviešus par vergiem vai iesaista sievietes prostitūcijā. Ja Latvijas pilsonis dodas uz kādu citu Eiropas Savienības valsti slēgt laulību ar trešās valsts pilsoni, tad vēstniecībām iespēju robežās būtu jāpārliecinās par Latvijas pilsoņa tālāko likteni.

Debatēs Nacionālā apvienība arī norādīja, ka šajā brīdī, kad eirozonā ir krīze, ir svarīgi, ka mēs atbalstām soļus, kas var palīdzēt visai Eiropai iziet no krīzes, tomēr tajā pašā laikā Nacionālā apvienība nevēlas pieļaut, ka krīzes pārvarēšanas aizsegā Eiropas Savienība sper platus soļus federalizācijas virzienā. Tajā pašā laikā arī šo situāciju, kāda ir izveidojusies eirozonā, cenšas izmantot Krievija, iniciējot krievu valodas referendumus gan Gruzijas okupētajā teritorijā Dienvidosetijā, gan Ukrainā, gan arī Latvijā.

Es tiešām ceru un esmu pārliecināts, ka Latvijā pilsoņi, atšķirībā no Dienvidosetijas, nobalsos pret krievu valodas kā otras valsts valodas ieviešanu, tomēr ir svarīgi, lai Latvijas diplomāti skaidro citu valstu iedzīvotājiem, ka referenduma iniciatori cer gūt referendumā atbalstu pamatā no tiem Latvijas iedzīvotājiem, kuri Padomju Savienības okupācijas gados nelikumīgi tika ievesti Latvijā un bieži vien tika izmitināti noslepkavoto vai izsūtīto latviešu mājokļos. Šodien šie cilvēki atrodas Krievijas mediju informācijas telpā un, dzīvojot Latvijā, kaislīgi atbalsta Krieviju un tās intereses.

Nacionālā apvienība arī norādīja uz stratēģiski svarīgo lomu, kāda ir sadarbībai ar NATO un Baltijas reģiona valstīm.

Un šodien noslēgumā es vēlos uzsvērt, ka jau tuvākajos gados Eiropai ir nepieciešams atrisināt samilzušās demogrāfiskās problēmas un primāri tas ir jāizdara arī Latvijā. Eiropa ir pēdējā laikā aktīvi ieslīgusi patērētāju sabiedrības neoliberālajā ideoloģijā, un no tā vajag atteikties par labu ģimenes, tautas un valsts vērtībām.

Paldies.

Vadītājs. Paldies Jānim Dombravam.

Nākamais runās Zatlera Reformu partijas frakcijas priekšsēdētājs Valdis Zatlers.

V.Zatlers (ZRP).

 

Labdien, radioklausītāji! Šīs bija otrās ārpolitiskās debates, kurās man ir gods piedalīties, un gribu dot savu vērtējumu.

Salīdzinājumā ar pagājušā gada debatēm šīs debates bija kvalitatīvākas. Arī pats ziņojums, ko sagatavoja Ārlietu ministrija, bija daudz vieglāk uztverams, un mēs skaidri redzējām tās prioritātes, kuras iezīmējās Latvijas ārpolitikā tuvākajam gadam. Protams, man bija lepnums par to, ka Edgars Rinkēvičs, ārlietu ministrs, ir manas partijas pārstāvis. Tātad man praktiski nenācās kritizēt šo viņa ziņojumu. Ir patīkami, ka ministrs atbildēja uz visiem ministru jautājumiem, tā ir ļoti pozitīva pārmaiņa atšķirībā no iepriekšējā gada debatēm, kad šādas jautājumu un atbilžu sērijas nebija.

Vispārējās debatēs iezīmējās trīs galvenās prioritātes, par ko runāja lielākā daļa deputātu.

Pirmkārt, prioritāte ir Latvijas ļoti aktīva darbība Eiropas Savienībā. Saprotot to, ka Eiropas Savienība saliedēsies vēl vairāk gan ekonomiski, gan arī monetāri, jāsaprot, ka Latvijas atbalsts stiprākai Eiropas Savienībai nozīmē Latvijas atbalstu arī Latvijas iedzīvotājiem. Tas nozīmē... ja mēs atbalstām Lisabonas līguma 136.panta maiņu, kas atļauj eirozonas valstīm nostiprināt eirovalūtu, tas nozīmē, ka mēs dodam atbalstu arī Latvijas tautsaimniekiem, mēs dodam atbalstu arī Latvijas ekonomikai. Un, ja mēs atbalstām Eiropu politiski, tas nozīmē, ka mēs arī stiprinām Latvijas politisko ietekmi.

Otra prioritāte tomēr bija drošības jautājumi. Lai gan mēs dzīvojam pārmaiņu pasaulē un ik pa brīdim liekas, ka Latvija ir pilnīgi pasargāta no jebkādiem apdraudējumiem, tomēr pēdējā gada notikumi liecina, ka pasaulē var izraisīties gan politiskas, gan arī militāras krīzes. Latvijai ir jābūt gatavai šādām situācijām. Tāpēc pirmām kārtām kā kolektīvās drošības organizācijas, tas ir, NATO, dalībvalstij Latvijai jāskatās, kā viņa pildīs turpmāk savas saistības, lai iegūtu to drošības garantiju, ko sniedz gaisa patrulēšana gar Baltijas valstu austrumu robežu, ko sniedz tomēr arī apmācības mūsu teritorijā ar skaidrām militāras klātbbūtnes pazīmēm; to garantiju, ko sniedz, pieņemsim, mūsu plānošana jebkuram konflikta gadījumam.

Tāpēc Latvijai nopietni jādomā, kā tiks veidota tālākā civilā palīdzība, kad Latvijas karavīri atstās Afganistānu, un arī jādomā par to, ka gadu no gada jāizpilda aliansei dotās saistības. Kad budžets to atļaus, jāpalielina izdevumi aizsardzības vajadzībām līdz tiem 2 procentiem vairāku gadu garumā, ko nosaka saistības, kuras esam uzņēmušies.

Un trešā prioritāte bija tomēr ārlietu politika attiecībā uz latviešiem, kas devušies svešumā. Un, manuprāt, tā arī ir ļoti svarīga politika, jo mums ir grūti pateikt, kurā brīdī latvieši atgriezīsies, kāda būs motivācija viņiem atgriezties, bet svarīgi ir, ka saite ar dzimteni, saite ar Latvijas valsti nekad nepārtrūks.

Domāju, ka šīs prioritātes tiks arī liktas pamatā Ārlietu ministrijas politikai un ka mēs spēsim saprast, ka mūsu vēstniecības ir ekonomiskās politikas veidotājas. Tātad, ja mums ir ekonomiskie sakari ārpus Latvijas, vēstniecības ir galvenās iestādes, kas tos stimulēs. Jādomā, kā palielināt vēstniecību iespējas, palielināt tajās strādājošo skaitu, jo tas ir mūsu eksporta interesēs, tas ir arī mūsu investīciju piesaistes interesēs. Un tāpat arī pētniecības darbs, ko varētu veikt Latvijas Ārpolitikas institūts, – arī tādam pētnieciskam darbam ir jāvelta uzmanība, jādod valsts finansējums, lai mums būtu pietiekami kvalitatīva analīze par to, kā labāk realizēt Latvijas intereses gan valsts drošībā, gan ekonomikā.

Paldies par uzmanību.

Vadītājs. Paldies Zatlera kungam.

Un raidījuma noslēgumā jūs uzrunās Zaļo un Zemnieku savienības frakcijas deputāte Aija Barča.

A.Barča (ZZS).

 

Labdien, godātie klausītāji! Mani iepriekšējie kolēģi, visi kā viens, runāja tikai par ārpolitikas debatēm, kuras notika šodien parlamentā. Protams, tas ir ļoti nopietni un ļoti nepieciešami, bet es vēlos teikt, ka šodien bija arīdzan Saeimas sēde, kurā mēs izskatījām daudzus jautājumus. Un es, protams, pastāstīšu par dažiem, protams, par to, kas pašreiz ir aktuāls sociālajos jautājumos.

Šodien deputāti bija izstrādājuši un vēlējās nodot komisijām grozījumus likumā „Par valsts pensijām”, kas skar tās personas, kuras ir izaudzinājušas bērnus invalīdus. Uz šodienu likumā „Par valsts pensijām” tiesības priekšlaikus pensionēties (tas ir, no 57 gadu vecuma) ir tām personām, kuru bērnam invaliditāte ir noteikta līdz 8 gadu vecumam. Diemžēl dzīvē ir daudz dažādu situāciju, un ne vienmēr vecāki to ir izdarījuši... iespējams, arī ne vienmēr mediķi to ir konstatējuši, un mums ir jau diezgan daudz tādu bērnu vecāku, kuri izmisīgi vēlas atrast arhīvos izziņas un pierādīt, ka viņu bērns ir bijis smagi slims jau no dzimšanas, ne tik vien līdz 8 gadu vecumam... un pēc tam... Un tad šīs lietas ir jāpierāda tiesā.

„Saskaņas Centra” deputāti šodien vēlējās iesniegt šos grozījumus likumā „Par valsts pensijām”, norādot, ka iespējas priekšlaikus, 5 gadus ātrāk, pensionēties ir personām, ja bērns ir atzīts par bērnu invalīdu līdz 8 gadu vecumam un pēc tam viņam ir noteikta VDEĀK lēmumā invaliditāte no bērnības. Nu, diemžēl mēs bijām tikai 42 deputāti, kuri izteica pozitīvu vērtējumu, vēl 50 bija tādi, kas balsoja „pret” vai atturējās.

Šonedēļ Sociālo un darba lietu komisijā mums ir notikusi ļoti nopietna diskusija par Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības 7.kongresu, par vienu no kongresa rezolūcijām, tas ir, par sociālās drošības jautājumiem. Un šonedēļ mēs runājām ar Latvijas Brīvo arodbiedrību savienību, ar Latvijas Pensionāru federāciju, ar Labklājības ministriju, Veselības ministriju un Latvijas Darba devēju konfederāciju par jautājumiem, kā panākt un kā izdarīt tā, lai mūsu sociālās drošības sistēma būtu ilgtspējīga.

Tika arī pie mums parlamentā uzsākta šī diskusija par pensijas vecuma palielināšanu, un Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība ļoti konkrēti iestājas par to, ka nedrīkst pensijas vecumu palielināt ātrāk, kā vien sākot ar 2016.gadu, kāda ir panāktā iepriekšējā vienošanās. Tāds pats viedoklis ir arī Latvijas Pensionāru federācijai. Latvijas Darba devēju konfederācija, protams, saka, ka tas ir jādara daudz ātrāk, ne tik vien ar 2014.gadu.

Tātad es vēlējos teikt, ka pašreiz ir tas īstais brīdis, lai sabiedrība iespējami plaši uzrunātu Labklājības ministriju, jo pēdējos grozījumos likumā „Par valsts pensijām” Latvijas Republikas Saeima deva uzdevumu Ministru kabinetam līdz šī gada 1.maijam iesniegt grozījumus likumā, kas skar visus šos jautājumus, vienlaikus pierādot, ka mēs varam Latvijā nodrošināt ilgtspējīgu sociālās apdrošināšanas sistēmu.

Šāda pati diskusija notika arī Labklājības ministrijā, kur bija aicināti arī politiķi un arī man bija tā iespēja piedalīties, un bez manis jau iepriekš nosauktajiem sabiedrības pārstāvjiem tur piedalījās arī gan otrā pensiju līmeņa pārvaldītāji, gan Latvijas Pašvaldību savienība, gan arī Centrālā statistikas pārvalde.

Šie jautājumi, manuprāt, ir tādi, kas interesē sabiedrību, un tādēļ es vēlējos šodien jūsu uzmanību pievērst tiem un stāstīt, ka arī sociālos jautājumus mēs neesam piemirsuši, diskutējot par ārpolitikas jautājumiem, ka arī tie ir ļoti aktuāli mūsu parlamentā. Un, protams, es aicinu arī jūs izteikt savu viedokli gan Latvijas Republikas Saeimai, gan Labklājības ministrijai, lai galu galā vismaz šogad līdz Jāņiem mēs tiktu pie kādas skaidrības, kā tad tālāk dzīvos gan ģimenes, kuras audzina bērnus, gan topošie pensionāri, gan esošie pensionāri.

Saku jums paldies, ka uzklausījāt. Vēlu labu veselību un jaukas dienas nedēļas nogalē. Visu labu!

Vadītājs. Paldies Barčas kundzei no Zaļo un Zemnieku savienības frakcijas.

Līdz ar to „Frakciju viedokļu” tiešraide no Saeimas nama ir noslēgusies. Paldies, ka klausījāties. Visu labu!

Ceturdien, 27.aprīlī
08:00  Pilsonības, migrācijas un sabiedrības saliedētības komisijas sēde
09:00  Saeimas kārtējā sēde
15:00  Svinīgais pasākums par godu Mihaila Barišņikova (Mikhail Baryshnikov) uzņemšanai Latvijas pilsonībā par īpašiem nopelniem Latvijas labā
17:00  Atbilžu sniegšana uz deputātu jautājumiem - atcelta