Frakciju viedokļi 2016.gada 15.septembrī

(19.09.2016.)

Vadītāja. Esiet sveicināti, cienījamie radioklausītāji! Ir noslēgusies Saeimas šodienas sēde, un par tajā skatītajiem jautājumiem un pieņemtajiem lēmumiem jums pastāstīs Saeimas frakciju deputāti. Jūsu uzmanībai tiešraidē no Saeimas nama skan “Frakciju viedokļi”.

Pirmajai šodien vārds frakcijas “No sirds Latvijai” priekšsēdētājai Ingunai Sudrabai. Lūdzu!

I.Sudraba (NSL).

Labdien, cienījamie radioklausītāji! Es vēlos vērst jūsu uzmanību uz diviem Saeimas šodienas sēdes darba kārtībā iekļautajiem jautājumiem – uz likumprojektu “Grozījumi Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likumā” un Publisko iepirkumu likuma projektu.

Saeimas jaunā sesija, rudens sesija, ir sākusies ar darbu pie šādiem ļoti svarīgiem likumprojektiem. Taču nākas konstatēt, ka Ministru kabinets, kā uzskatījis Saeimu par primitīvu balsošanas mašīnu, tā arī turpina darbināt Saeimu kā šādu primitīvu balsošanas mašīnu. Nekas nav mainījies! Proti, divi, mūsuprāt, ļoti nozīmīgi likumprojekti būtu, valdībasprāt, jāpieņem bez ierunām un bez īpašām diskusijām. Un to ļoti labi šodien parādīja arī izskatīšanas gaita (īpaši tas sakāms par likumprojektu “Grozījumi Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likumā”) – tas, kādā steigā tiek virzīti likumprojekti, atvēlot diskusijai vien pāris minūšu. Neskatoties uz to, ka ir liels priekšlikumu skaits, otrais lasījums notiek tieši tajā pašā dienā, kad pirmais lasījums, un tādējādi deputātiem nav laika iepazīties ar to, kāda ir priekšlikumu būtība.

Šodien likums “Grozījumi Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likumā” tika pieņemts steidzami, divos lasījumos, tātad vienas sēdes laikā. Mēs, frakcijas “No sirds Latvijai” deputāti, šos grozījumus neatbalstījām, jo mēs uzskatām, ka nav pieņemama šāda prakse, ka atalgojuma sistēmas izmaiņas tiek veiktas kā pilotprojekts, kā to ir iecerējusi valdība, – ka vispirms nenotiek sistēmiska atalgojuma reformas rezultātu izvērtēšana; ka no vispārējās atlīdzības sistēmas tiek izrauta viena institūcija, vieni darbinieki (šajā konkrētajā gadījumā tas ir Valsts ieņēmumu dienests). Un tādā veidā, ka tiek izcelta viena iestāde, tiek radīts arī precedents likumdošanas normu piemērošanai vienai iestādei, vienam notikumam, vienam projektam.

Lai gan šodien atvēlētais laiks priekšlikumu iesniegšanai bija tikai 15 minūtes, frakcija “No sirds Latvijai” paspēja izstrādāt savus priekšlikumus un tos arī iesniegt.

Kāda ir vai, pareizāk sakot, bija mūsu priekšlikumu būtība? Mēs ierosinājām to, ka Valsts ieņēmumu dienests nav izceļams no vienotās valsts pārvaldes atalgojuma sistēmas, un aicinājām uz vienu ļoti būtisku soli, proti, paredzējām, ka tad, ja alga tiek palielināta, piemērojot koeficientu līdz pat 2, informācija par to, kas ir šie īpašie amati, kas ir šie īpašie darbinieki katrā valsts pārvaldes iestādē un kādu atlīdzību viņi saņem, kāpēc tie ir īpaši amati, tiek publiskota internetā – katras iestādes mājaslapā.

Tā kā mēs esam par to, lai valsts pārvalde būtu maza, kompakta, uz mērķi orientēta, mēs vēlamies, lai Ministru kabinets pārskatītu visas valsts pārvaldes institūciju funkcijas, saprastu, kāds ir valsts pārvaldes darbības apjoms, kāds ir tam nepieciešamais cilvēku skaits un kāda ir vajadzīgā atlīdzība. Arī šis bija mūsu priekšlikums – ka Ministru kabinets šādu darbu veiktu un par to informētu parlamentu.

Diemžēl nedz mūsu priekšlikums, ka informācija jāpadara publiska jeb jādara zināma sabiedrībai, nedz mūsu priekšlikums, ka Ministru kabinetam ir jāveic šis nozīmīgais funkciju pārskatīšanas darbs un jāinformē parlaments, dzirdīgas ausis parlamenta pozīcijas vairākumā neatrada. Mūsu priekšlikumus neatbalstīja!

Otrs likumprojekts, ko es īpaši gribu uzsvērt šodien, ir jaunā likuma – Publisko iepirkumu likuma – projekts. Labi, ka vismaz šajā jautājumā deputāti nodemonstrēja solidaritāti un nepakļāvās Ministru kabineta un Finanšu ministrijas izvirzītajai prasībai jeb iniciatīvai arī šo likumprojektu padarīt Saeimā par steidzamu. Tāpēc arī frakcija “No sirds Latvijai” atbalstīja likumprojektu pirmajā lasījumā, uzskatot, ka ir svarīgi likumprojektu nesteidzīgi izvērtēt, izsvērt un sagatavot pamatotus priekšlikumus tālākai likumprojekta virzībai Saeimā. Bet, neskatoties uz to, ka šis likumprojekts ir apstiprināts pirmajā lasījumā (trīs lasījumos Saeimā tiks skatīts), mēs šodien uzdevām jautājumus finanšu ministrei par iemesliem, kāpēc bija vēlme šādu valstij un uzņēmējiem ļoti svarīgu likumu virzīt bez rūpīga izvērtējuma un rūpīgas iedziļināšanās arī Saeimā. Vienlaikus mēs lūdzām finanšu ministri informēt mūs par to, kad Saeima saņems visu to pārējo likumu grozījumus, kurus ir paredzēts grozīt vienlaikus ar jaunā Publisko iepirkumu likuma pieņemšanu. Jo ir ļoti svarīgi saprast, ko Ministru kabinets gaida no Saeimas, kādā režīmā Saeima turpmāk strādās.

Frakcija “No sirds Latvijai” uzskata, ka Saeimas galvenais uzdevums ir kvalitatīvu likumu izstrāde. Steidzamībā izskatīti likumprojekti bieži vien diemžēl netiek rūpīgi izvērtēti, izdiskutēti, un tāpēc mēs esam kategoriski pret šādu praksi – izmantot parlamentu kā vienkārši primitīvu balsošanas mašīnu.

Paldies jums par uzmanību.

Vadītāja. Paldies Ingunai Sudrabai – frakcijas “No sirds Latvijai” priekšsēdētājai.

Nākamā runās Latvijas Reģionu apvienības frakcijas deputāte Inga Bite. Lūdzu!

I.Bite (LRA).

Cienījamie radioklausītāji, labdien! Ir noslēgusies Saeimas šodienas sēde, un man lielā mērā jāpievienojas kolēģei, ka tik tiešām ir skumji redzēt to, kā tiek noraidīti vai izņemti... šodien Saeimas sēde sākās ar to, ka izņēma no darba kārtības kārtējo opozīcijas piedāvāto likumprojektu, jo opozīcijas piedāvājumi, protams, nav ne debatējami, ne pārrunājami, ne kā citādi... Diemžēl koalīcija uzskata, ka vienkārši var pārbalsot un turpināt savus ierastos likumprojektus, pat neargumentējot un nepiedāvājot nekādu argumentāciju tam, kāpēc viens vai otrs likumprojekts vai priekšlikums tiek noraidīts vai izņemts no darba kārtības.

Arī es gribu pieminēt šos grozījumus Valsts un pašvaldību amatpersonu un institūciju atlīdzības likumā, kurus pieminēja mana kolēģe. Teikt, ka valsts pārvaldes amatpersonām ir nesamērīgi mazas algas, nepienācīgi mazas algas, – tas, man šķiet, ir līdzīgi kā iespļaut sejā daudziem Latvijas iedzīvotājiem, kuri saņem ievērojami mazākas algas par tām, ko saņem ierēdņi valsts pārvaldē. Protams, mēs varam salīdzināt sevi ar citām Eiropas Savienības valstīm, mēs varam salīdzināt sevi ar Ziemeļvalstīm, un tādā ziņā mums ir ļoti daudz, kur augt, bet, man liekas, šajā gadījumā pareizāk būtu salīdzināt sevi ar tiem cilvēkiem, kuri strādā vienkāršus vai varbūt pat ne tik vienkāršus un pietiekami atbildīgus darbus tepat Latvijā. Un līdz ar to sauklis “Pārāk mazas algas ierēdņiem!” ir tāds šobrīd ļoti izdevīgs sauklis, aiz kura slēpt dažnedažādas neizdarības, problēmas un kļūdas.

Piemēram, kaut vai tādu valsts amatpersonu – vadošu amatpersonu – atlasē, kāds ir Valsts ieņēmumu dienesta vadītājs, Maksātnespējas administrācijas vadītājs un, iespējams, vēl kādu iestāžu vadītāji, var jau būt, ka alga ir tas iemesls, kāpēc cilvēki nepiesakās konkursos vai kāpēc nepiesakās atbilstoši cilvēki. Taču, redzot un pārrunājot to, kādā veidā notiek šie konkursi, kādā veidā tiek izvirzīti cilvēki, tomēr ir ļoti lielas šaubas par to, vai mēs varam piedāvāt tik lielu algu, ka cilvēks būtu gatavs tam, ka viņa privātā dzīve tiek pilnībā izķidāta; ka dažādu politisku lēmumu dēļ kaut kas notiek ar viņa ģimenes locekļiem; ka viņš varētu būtu ierobežots savās darbībās tajā amatā, kurā viņš stāsies; ka viņam varētu politiski aizrādīt un norādīt, kurš ir neaizskarams vairāk, kurš – mazāk. Manuprāt, šīs ir tās galvenās problēmas, kuru dēļ cilvēki nepiesakās uz šiem amatiem, nevis nesamērīgi “zemais” (pēdiņās gribu likt!) atalgojums.

Šodien darba kārtībā bija arī vairāki citi jautājumi.

Mēs nodevām tālākai virzīšanai divus kolektīvos iesniegumus, ko ir iesnieguši Latvijas pilsoņi. Viens ir nodots Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijai, kura turpinās skatīt, vai ir iespējams ar mūsu pašreizējo regulējumu Eiropas Savienības ietvaros panākt to, ka Latvijas zeme vairāk paliek Latvijas pilsoņu īpašumā.

Otrs ir saistīts ar vēža ārstēšanu. Lai arī pilsoņi ir definējuši to ļoti skaisti – “Lai vēzis būtu ārstējama slimība” –, faktiski Veselības ministrijai ir uzdots izstrādāt konkrētu plānu, lai vēža slimnieki skaidri zinātu, kas un kādā termiņā viņiem pienākas, jo šie ir tie slimnieki, kuri nevar gaidīt rindā ne gadiem (nekādā gadījumā!), pat ne mēnešiem, jo šī slimība ļoti strauji progresē un attīstās. Kā mēs zinām, ja ārstēšanu sāk pēc iespējas savlaicīgāk, tad cerības uz izārstēšanos ir daudz lielākas.

Noslēdzot savu runu, vēlu visiem veselību, lai nebūtu vajadzīgas nekādas medicīniskas manipulācijas!

Paldies.

Vadītāja. Paldies Ingai Bitei no Latvijas Reģionu apvienības frakcijas.

Nākamajam vārds Zaļo un Zemnieku savienības frakcijas deputātam Ingmāram Līdakam. Lūdzu!

I.Līdaka (ZZS).

Labdien, cienījamie radioklausītāji! Protams, opozīcija dara savu opozīcijas darbu un var atļauties būt atrauta no dzīves realitātes. Un tā dzīves realitāte jau ir tāda, ka arī valsts pārvaldē nodarbinātie tomēr ir līdzdalīgi tajā, ko mēs saucam par darba tirgu.

Un, ja konkurss uz Valsts ieņēmumu dienesta vadītāja amatu beidzas ar neko, tas liecina par to, ka būtībā šis atalgojums un, nenoliegšu, varbūt arī citi darba apstākļi tomēr ir nespējīgi konkurēt darba tirgū. Šobrīd, kad mums problēmu tieši ar nodokļu iekasēšanu ir bez gala, atstāt Valsts ieņēmumu dienestu, šo visnotaļ būtisko, valstiski svarīgo iestādi, ilgstoši bez vadītāja – tas... nu, nedomāju, ka tas ir pieņemami! Ja šobrīd mēs klausītu partijas SASKAŅA, teiksim, ierosinājumam – kādu gadu tagad muļļāt potenciālos grozījumus Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likumā, lai atrastu unikālu kopēju regulējumu visām institūcijām –, tad tas nozīmētu to, ka konkursu uz VID jaunā ģenerāldirektora amatu mēs varētu izsludināt, ātrākais, kaut kad nākošajā gadā. Tāda ir šī realitāte! Un tie ir arī tie apsvērumi, kāpēc es atzīstu: šī nav laba prakse. Būtībā likumu grozīt vienas institūcijas, vienas iestādes dēļ – tā nav laba prakse. Bet šobrīd šis varētu būt teju gandrīz vai vienīgais veids, kā visdrīzākajā laikā tomēr tikt pie jauna VID ģenerāldirektora, kurš būtu gatavs veikt reformas. Un tieši reformas arī VID ir vajadzīgas.

Šobrīd VID dzīvo tādā gaidīšanas režīmā: kas nu būs? Kad būs priekšnieks? Būs priekšnieks vai nebūs priekšnieka? Kāds būs priekšnieks? Ko tas priekšnieks būs iecerējis?

Iestāde, kura kaut ko gaida, patiesībā zaudē savu kreativitāti, zaudē arī savu, teiksim, darba potenciālu.

Šis, protams, bija ļoti svarīgs jautājums.

Šodien bija arī vairāki citi jautājumi, kuri rosināja plašas debates. Viens no tiem bija grozījums Vārda, uzvārda un tautības ieraksta maiņas likumā.

Atgādināšu, ka iepriekšējā lasījumā šajā likumā tika iebalsota norma, ka persona, kura ir Latvijas pilsonis... nē, kura 15 gadus ir dzīvojusi pastāvīgā dzīvesvietā Latvijā un prot latviešu valodu... ja šis cilvēks jūt piederību latviešu kultūrai, tad var arī droši doties uz Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldi un paģērēt ierakstu pasē, ka viņš ir latvietis, neatkarīgi no etniskās izcelsmes... vai tamlīdzīgi. Nu, man personīgi bija vislielākā iebilde pret šo formulējumu: “ja šī persona jūt piederību latviešu kultūrai”, jo nenoliedzami Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldē strādā ierēdņi, kuriem ir jābūt likumpaklausīgiem, un tad nu šim ierēdnim, manā izpratnē, būtu jāvērtē, vai šis cilvēks patiesi jūt piederību latviešu kultūrai, vai šīs viņa jūtas ir maldinošas. Un līdz ar to tā būtu tāda ierēdņu... nu, būtībā nostādīšana tādā diezgan divdomīgā situācijā, jo arī šim ierēdnim tad būtu jāvadās no savām jūtām – kā viņš jūt, izjūt šī cilvēka, potenciālā latvietības pretendenta, jūtas.

Un, kā zināms, mēs reizēm savas jūtas lieliski protam slēpt, arī savas jūtas pret kolēģiem. Konkrēti, arī manas jūtas pret Judina kungu ne vienmēr ir absolūti patiesas, bet šinī gadījumā man prieks, ka mans priekšlikums par šīs normas izslēgšanu tomēr tika pieņemts un mēs dzīvosim arī turpmāk pēc šādas kārtības: ja nu kādam cilvēkam pasē ir ierakstīts, ka viņš ir latvietis, tad tas nozīmē, ka tiešām viņa saknes ir meklējamas latviešu etnosā, latviešu tautā.

Otrs tāds jautājums, kurš šodien diezgan... tiesa gan, bez diskusijām aizgāja... tā bija pilsoņu iniciatīva, kas nonākusi līdz Saeimai, – par zemes tirgu. Tātad – ar jauku saukli, ka zeme tikai latviešu... tikai latviešiem... nē, latviešu pilsoņiem... Latvijas pilsoņiem... Nu, katrā ziņā tie 10 tūkstoši parakstu liecina par problēmas aktualitāti.

Jā, protams, mēs visi (es domāju visus Saeimas deputātus, ieskaitot mani) ļoti, ļoti vēlamies, lai mēs varētu, lai mēs drīkstētu pieņemt šādu likuma normu vai arī izsludināt, teiksim, referendumu par tēmu: zemi, lauksaimniecības un meža zemi, – tikai Latvijas pilsoņiem! Būtu jau tas lieliski, bet tas ir praktiski neiespējami, jo tomēr mēs esam (es atkārtoju – tomēr mēs esam!) Eiropas Savienībā un Eiropas Savienība šādu normu mums nepiedotu. Un līdz ar to es saskatu šo izeju tikai izmaiņās likumā “Par zemes privatizāciju lauku apvidos”. Šis likums ir jau atvērts priekšlikumu iesniegšanai. Drīz tas būs uz otro lasījumu, un tur varētu iestrādāt vēl papildu normas, viltīgas normas, kuras tiešām varētu mazināt iespējas dažādiem investīciju fondiem un ārvalstniekiem iegādāties Latvijas lauksaimniecības un meža zemi. Šādas normas tur iestrādāt var, un tas arī, es ļoti, ļoti ticu, tiks darīts. Un līdz ar to šī situācija varētu zināmā mērā uzlaboties. Pilnībā izslēgt zemes iegādi no ārvalstnieku puses – to mēs, protams, nevarēsim.

Jāpiemin vēl arī kāds jautājums, kas varbūt interesē dažus stiprā alus cienītājus. Jā, ir paredzams, ka drīzumā tiks ierobežota alkoholisko dzērienu, alus un dažādu kokteiļu pārdošana liela tilpuma tarā, tātad divlitrīgās, pusotrlitrīgās pudelēs, PET pudelēs. Protams, Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijā turpināsies diskusija ar nozari, ar pārtikas ražotājiem, ar tirgotājiem, lai tiešām mēs sasniegtu kaut kādu konkrētu mērķi. Nu, nav noslēpums, ka šis alus un pārējie alkoholiskie dzērieni divlitrenēs, pusotrlitrenēs – tā ir ļoti zemas kvalitātes dzira, lēta dzira, kuru patērē tomēr pusaudži, jaunieši un it sevišķi jau šie kokteilīši ir ļoti kārdinoši pusaudžiem. Un līdz ar to, protams, tas mērķis būtu samazināt šā nekvalitatīvā alkohola patēriņu. Bet jārēķinās ar to, ka tirgus ir ļoti jutīgs pret šādiem aizliegumiem. Un zināms, ka Krievijā jau plaši tiek laistas pārdošanā divlitrīgas, pusotrlitrīgas skārda bundžas ar alu. Un līdz ar to mēs varam, pieņemot šos grozījumus likumā, pavērt ceļu, teiksim, Krievijas... vēl nekvalitatīvākam alum skārdenēs vai arī, kā tas ir, teiksim, Lietuvā... Tur, aizliedzot šo alu tirgot liela tilpuma tarā, ir atrasts cits variants: tirgus ir pilns ar divlitrīgām PET pudelēm, pildītām ar stiprināto vīnu, kas nu nekādi arī nav dēvējams par kvalitatīvu alkoholu. Un līdz ar to atkal jau tirgus ir ļoti labi noreaģējis.

Ceru, ka mūsu diskusijas ar nozari, ar tirgotājiem būs konstruktīvas un mēs nonāksim pie vēlamā rezultāta.

Paldies par uzmanību! Lai jums jauka nedēļas nogale!

Vadītāja. Paldies Zaļo un Zemnieku savienības frakcijas deputātam Ingmāram Līdakam.

Nākamais runās frakcijas VIENOTĪBA deputāts Edvards Smiltēns. Lūdzu!

E.Smiltēns (VIENOTĪBA).

Labdien, cienījamie radioklausītāji! Es gan par jūtām runāšu mazāk nekā Līdakas kungs, mans kolēģis, kurš runāja par tautības ieraksta maiņu pasē un līdzīgiem jautājumiem. Es runāšu par praktiskākiem jautājumiem.

Šodien Saeimas sēdē mēs pieņēmām pirmajā lasījumā un nodevām komisijai tālākai skatīšanai grozījumus Publisko iepirkumu likumā, lai pastiprinātu normas attiecībā uz nodokļu nomaksu, kā arī mazinātu nepamatotas apstrīdēšanas gadījumus.

Otrs likumprojekts, kuru gribu pieminēt, būtu nozīmīgs tiem, kas vairāk ceļo; tas ir saistīts ar pasažieru datu reģistru, lai mūsdienu apstākļos, kad ir tomēr pastiprināts apdraudējums Eiropā gan no terorisma, gan... lai mēģinātu novērst incidentus tieši gaisā un izsekot līdzi cilvēkiem, kas pārvietojas... Tātad nodevām komisijai arī likumprojektu, kas paredzētu šo pasažieru datu reģistru.

Trešais jautājums, ko jau aizskāra mans kolēģis, ir saistīts ar šo iniciatīvu, kurai ir iegūti vairāk nekā 10 tūkstoši parakstu. Bet šī tēma nav jauna. Tā ir saistīta ar zemes tirgu, ar to, lai mēs paturētu savus ražošanas resursus vietējo ražotāju rokās, vietējo cilvēku rokās.

Šī tēma patiesi nav jauna, jo tolaik, kad VIENOTĪBA pildīja arī zemkopības ministra pienākumus, vēl Laimdotas Straujumas vadībā, man bija tā iespēja strādāt par ministrijas parlamentāro sekretāru. Mēs šo tēmu pirmie cēlām galdā.

Faktiski tā situācija bija ļoti sarežģīta, jo 2014.gada 1.maijā beidzās ierobežojums, kurš tehniski deva iespēju Latvijai it kā pasargāt savus nacionālos resursus no ārvalstnieku nagiem, lai viņi nevarētu tos masveidā izpirkt. Izpētot reālo zemju un mežu īpašniekus, rezultātā tika secināts, ka ļoti liels apjoms – tie ir simtiem tūkstoši hektāru – par spīti šim aizliegumam, kas visus šos gadus ir bijis spēkā, ir nonācis citu valstu pilsoņu rokās. Tie ir dažāda veida fondi un tamlīdzīgi, kas masveidā ir izpirkuši.

Mēs sākām sadarboties arī ar Latvijas Valsts prezidentu, tolaik tika izdots rīkojums Nr.5, un, atgādinot to hronoloģiju, tās tiešām izdarītās lietas, kas darbojas, mēs “Latvijas valsts mežiem” kā nacionālajai valsts kompānijai tolaik devām iespēju iegādāties meža īpašumus. Un to arī Latvijas iedzīvotāji labprāt izmantoja, ja kādam kāds meža stūrītis palicis, kuru viņš vēlējās pārdot, tad viņam bija iespēja pārdot nevis kādiem ārvalstu uzpircējiem, bet to varēja izdarīt, pārdodot Latvijas valstij. Šī programma ļoti veiksmīgi strādā vēl šobrīd.

Mēs veicām arī grozījumus likumā “Par zemes privatizāciju lauku apvidos”. Noteicām dažāda veida ierobežojumus. Protams, tas, kas tika iestrādāts, bija tāda ļoti sarežģīta kompromisa redakcija, gan ietverot izglītības kritērijus, gan dažādus citus, ar galveno mērķi, lai zeme nonāktu tieši vietējo ražotāju rokās, to, kuri ir šeit uz vietas.

Skaidrs, ka šīs normas tiek vērtētas diezgan pretrunīgi. Tomēr tās ir devušas arī nopietnu efektu, jo tāds liels vilnis pēc 2014.gada 1.maija, kad tika liberalizēts zemes tirgus Latvijā un beidzās šie ierobežojumi, faktiski nesekoja. Tas, mūsuprāt, bija lielākais panākums. Mēs novērsām tādu viļņveidīgu uzplūdu.

Mans personīgais viedoklis šajā jautājumā ir tāds, ka mēs, protams, varam ļoti cītīgi strādāt pie dažāda veida aizliegumiem, ierobežojumiem, bet, kā pierāda reāla prakse un vēsture attiecībā uz tiem ierobežojumiem, kas ir bijuši spēkā jau visus šos gadus, tiek atrasti juridiski korekti veidi, kā šos ierobežojumus apiet. Ja mēs radīsim vēl kādu ierobežojumu, tik un tā tas tiks apiets, visticamāk, algojot dārgus juristus un mēģinot šādā veidā tomēr zemi iegādāties masveidā.

Līdz ar to mans secinājums ir tāds, ka... Arī šis piemērs no Francijas, kur strādā SAFER jeb Francijas zemes fonds... Franči ir gājuši citu ceļu. Viņi daļēji ir paturējuši ierobežojumus, bet tāds centrālais politikas instruments, ar kuru koriģēt zemes tirgu un panākt to, lai zeme nonāk tiešām vietējo ražotāju rokās, ir Francijas zemes fonds. Tādēļ mēs izveidojām (savulaik tieši VIENOTĪBA izveidoja) Latvijas zemes fondu, kurš, apvienojot visas šīs institūcijas, tagad ir iekļauts attīstības finanšu institūcijā ALTUM, kas ir tāda kā Latvijas attīstības banka, mēs tā to varētu nodēvēt. Nesen runāju ar ALTUM vadītāju, un šī programma strādā ļoti veiksmīgi. Jau vairāk nekā tūkstotis hektāru ir atpirkti no Latvijas iedzīvotājiem. Tā ir arī iespēja lauksaimniecības zemi... Ja “Latvijas valsts mežiem” var pārdot meža zemi, tad lauksaimniecības zemi var pārdot tieši ALTUM. Tā ir institūcija, kas valsts vārdā arī šo zemi uzpērk.

Manuprāt, un pie tā es arī turpmāk strādāšu, būtu pareizi šo ALTUM izmantot kā attīstības banku, lai atbalstītu Latvijā tieši jaunos ražojošos zemniekus, lauksaimniekus. Kā mēs zinām, vecuma struktūra lauksaimniecībā ir ļoti sarežģīta. Daudzi cilvēki jau ir pensijas gados, un ir nepieciešami jauni cilvēki, kas nāk tieši šajā nozarē ar enerģiju un grib strādāt. Taču trūkst šo zemes resursu, un tieši ALTUM varētu būt tā, kas uzpērk šos lielos portfeļus un, piemēram, caur jauno zemnieku programmām, dod šiem jaunajiem zemniekiem iespēju iegūt apgrozāmos līdzekļus, teiksim, iznomāt uz pieciem gadiem ar izpirkuma tiesībām. Šādas un līdzīgas programmas, manuprāt, būtu ļoti vērtīgas Latvijā, arī domājot par ekonomisko izaugsmi un to, kā mums palielināt iekšzemes kopproduktu un vairot Latvijā cilvēku labklājību.

Pie šiem jautājumiem mēs turpināsim strādāt. Likums šobrīd atrodas Saeimā, tur arī tiks sniegti priekšlikumi.

Paldies, godājamie klausītāji! Lai veiksmīga diena!

Vadītāja. Paldies Edvardam Smiltēnam no frakcijas VIENOTĪBA.

“Frakciju viedokļos” nākamais runās Nacionālās apvienības “Visu Latvijai!”–“Tēvzemei un Brīvībai/LNNK” frakcijas deputāts Rihards Kols. Lūdzu!

R.Kols (VL–TB/LNNK).

Labdien, cienījamie klausītāji! Nacionālās apvienības vārdā izklāstīšu, mūsuprāt, aktuālākos šajā Saeimas rudens sesijas otrajā sēdē apskatītos jautājumus un likumprojektus.

Ļoti būtisks ir šodien pirmajā lasījumā skatītais likumprojekts “Grozījumi Biedrību un nodibinājumu likumā”, kas paredz uz laiku apturēt sabiedrisko organizāciju darbību, ja to darbība var radīt draudus valsts drošībai, kā arī sabiedriskajai drošībai un kārtībai. Tie ir svarīgi grozījumi, kas izstrādāti, īpaši ņemot vērā un izvirzot par prioritāti nacionālās drošības intereses. Likumprojekta pamatā ir esošās ģeopolitiskās situācijas izvērtējums ne vien reģionālā, bet pasaules mērogā, analizējot iespējamos valsts un sabiedrības apdraudējumus.

Kā zināms, atsevišķas biedrības aktīvi nodarbojas ar faktiski pretvalstiskiem pasākumiem un mērķtiecīgi mēģina šķelt Latvijas sabiedrību. Šo biedrību dāsnie sponsori bieži vien nāk no mūsu kaimiņzemes Krievijas.

Būtiski ir uz šo likumprojektu skatīties nevis kā uz ierobežojošu, bet gan kā kopējo drošību un aizsardzību stiprinošu likumu.

Lēmumi par kādu biedrību vai nodibinājumu darbības apturēšanu uz laiku tiks vērtēti un pieņemti tiesā, un tikai gadījumos, kad skaidri prevalē jautājumi par konkrētās biedrības aktivitātēm, kas rada draudus sabiedrības drošībai. Nav pieļaujams, ka Latvijā darbojas organizācijas, kas veic pretvalstisku, pat naidu kurinošu darbību, izpildot bieži vien svešu valstu un varu pasūtījumu. Mums jābūt spējīgiem pasargāt savu valsti un sabiedrību, un tieši šos vajadzīgos aizsardzības mehānismus ietver šī likuma grozījumi. Ceru, ka to apzinās arī visi mūsu kolēģi šeit, Saeimā.

Pirmajā lasījumā šodien arī skatīti grozījumi Alkoholisko dzērienu aprites likumā, kas paredz aizliegumu pārdot alkoholu plastmasas pudelēs, kuru tilpums pārsniedz puslitru, ja dzēriens ir stiprāks par 7,5 grādiem. Šis ierobežojums faktiski attieksies uz alu, raudzētajiem dzērieniem un pārējiem alkoholiskajiem dzērieniem. Alkoholisko dzērienu patēriņa daudzums Latvijā ir viens no augstākajiem Eiropā un pasaulē, un šī pārmērīgā alkohola lietošana rada draudus sabiedrības veselībai un drošībai, kā arī ievērojami palielina izmaksas veselības aprūpē, sabiedriskās kārtības nodrošināšanā, un pat nodara materiālus zaudējumus. Šis priekšlikums, mūsuprāt, ir viens no mehānismiem, kā uzsākt cīņu pret pārmērīgu alkohola lietošanu valstī, un līdz ar to tas ir atbalstāms un virzāms sabiedrības veselības labad.

Galīgajā lasījumā šodien atbalstījām grozījumu Vārda, uzvārda un tautības ieraksta maiņas likumā, noraidot priekšlikumu, ka persona, kura ir Latvijas Republikas pilsonis, kurai vismaz pēdējos 15 gadus patstāvīgā dzīvesvieta ir Latvija un kura prot latviešu valodu un ir piederīga latviešu kultūrai, ir tiesīga mainīt savu tautības ierakstu pret ierakstu “latvietis”.

Jautājums par tautības ieraksta maiņu, kas sākotnēji var šķist pat kā tehniskas dabas ierosinājums, ir izraisījis vētru sabiedrībā, jo ietver plašākus apsvērumus par Latviju kā nacionālu valsti un to, kas īsti ir latvieši – mūsu valsts pamatnācija. Mēs nevaram uzlikt savu virspusēju zīmogu tam, kas ir latvietis. Tas nav tik vienkārši. Līdz ar to mēs šo priekšlikumu noraidījām. Nevēlamies atbalstīt nekvalitatīvu, neizvērstu priekšlikumu, kas ietver tādus abstraktus jēdzienus kā “piederīgs latviešu kultūrai”. Taču kopumā likumprojektu atbalstījām, lai personām, kuras ir Latvijas pilsoņi vai nepilsoņi, vai kurām Latvijā ir piešķirts bezvalstnieka statuss, būtu tiesības mainīt savu tautības ierakstu pret savu tiešo augšupejošo radinieku tautību divu paaudžu robežās.

Šodien tika arī skatīts portāla manabalss.lv iesniegtais priekšlikums “Latvijas zemi Latvijas pilsoņiem”. Tā ir sabiedriska iniciatīva, uzsaukums, kolektīvais Latvijas pilsoņu iesniegums Saeimai, nodrošināt un saglabāt Latvijas lauksaimniecības un meža zemi Latvijas pilsoņu īpašumā, izbeidzot tās iztirgošanu ārzemniekiem un starptautiskiem investīciju fondiem.

Nacionālā apvienība atbalsta šī priekšlikuma virzību, apzinoties, ka mūsu zeme ir mūsu nacionālā bagātība, kurai ir jāpaliek mūsu rokās. Jo mūsu valstij un zemei jāpieder mums – Latvijas pilsoņiem – un nevienam citam.

Noslēgumā vēlos aktualizēt vienu no pēdējās nedēļas karstākajām tēmām – jautājumu par patvēruma meklētāju un bēgļu uzņemšanas situāciju valstī. Ņemot vērā pēdējā laikā aktualizētos jautājumus, esam aicinājuši izvērtēt, kā tiek izpildīts “Rīcības plāns personu, kurām nepieciešama starptautiskā aizsardzība, pārvietošanai un uzņemšanai Latvijā”. Aicinām racionāli izvērtēt līdzšinējos panākumus un trūkumus patvēruma meklētāju uzņemšanas sistēmā, lai mēs spētu objektīvi izvērtēt esošās problēmas un pievērsties to efektīvai risināšanai.

Paldies jums par ieklausīšanos, un līdz nākamajai reizei!

Vadītāja. Paldies Rihardam Kolam no Nacionālās apvienības “Visu Latvijai!”–“Tēvzemei un Brīvībai/LNNK” frakcijas.

Un “Frakciju viedokļos” šodien kā pēdējais runās frakcijas SASKAŅA deputāts Valērijs Agešins. Lūdzu!

V.Agešins (SASKAŅA).

Paldies.

Labdien, cienījamie radioklausītāji! Šodien vēlos paust frakcijas SASKAŅA viedokli par diviem mūsu izstrādātajiem likumprojektiem.

Vispirmām kārtām par grozījumiem Pievienotās vērtības nodokļa likumā. Likumprojekta mērķis ir noteikt pievienotās vērtības nodokļa samazināto likmi – 12 procentus – dzīvojamo māju pārvaldīšanas pakalpojumiem, lai veicinātu Latvijas iedzīvotāju labklājību un sociālo drošību.

Ne mazāk kā 75 procenti no visiem Latvijas iedzīvotājiem dzīvo daudzdzīvokļu dzīvojamās mājās. To apsaimniekošanu veic pašu iedzīvotāju dzīvokļu īpašnieku biedrības vai pašvaldību uzņēmumi, vai citi profesionāli apsaimniekošanas uzņēmumi. Pārlūkojot Eiropas Savienības normatīvos aktus, ir secināms, ka no 2016.gada jūlija ieviest PVN standarta likmi 21 procenta apmērā dzīvojamo māju pārvaldīšanas pakalpojumiem nemaz nebija tik stingri un nelokāmi noteikts, jo direktīvās ir tādi punkti, kas ļauj to normas piemērot atbilstoši nacionālajiem apstākļiem. Pēc minēto grozījumu pieņemšanas, ieviešot samazināto PVN likmi 12 procentu apmērā, mūsu skatījumā lielākajai daļai Latvijas iedzīvotāju, kuri dzīvo daudzdzīvokļu mājās, uzlabotos labklājība un sociālā drošība. Tādējādi iedzīvotāji varētu iegādāties ikdienā tik nepieciešamās preces un pakalpojumus, lai uzlabotu savas dzīves kvalitāti. Papildus pērkot nepieciešamās preces un pakalpojumus, valsts no iedzīvotājiem saņemtu neiekasētā PVN (starp 21 procentu un 12 procentu likmi) starpību citu nodokļu veidā. Likumprojekta sagatavošanas gaitā tika uzklausīti daudzu iedzīvotāju, kā arī nevalstisko organizāciju viedokļi par nesamērīgi augsto PVN likmi dzīvojamo māju pārvaldīšanas pakalpojumiem. Varu teikt, ka šis likumprojekts nāk no tautas. Un, neskatoties uz visu šo mūsu diezgan izsmeļošo motivāciju, šodien Saeimas vairākums noraidīja mūsu iniciatīvu.

Par mūsu otro likumprojektu “Pašvaldības policijas darbinieku izdienas pensiju likums”. Sākumā par likumprojekta būtību, pēc tam par visnotaļ interesanto likumprojekta likteni.

Pašvaldības policijas darbinieki pilda likumā “Par policiju” noteiktos pienākumus attiecīgās pašvaldības administratīvajā teritorijā vai citas pašvaldības administratīvajā teritorijā, kura deleģējusi noteiktu pienākumu vai uzdevumu izpildi. Faktiski pašvaldības policijas darbinieki veic pienākumus, kas pēc būtības ir līdzīgi Valsts policijas Kārtības policijas darbinieku pienākumiem. Tāpēc, frakcijas SASKAŅA ieskatā, arī pašvaldības policijas darbiniekiem būtu jānosaka tiesības uz izdienas pensiju. Arī Ministru kabineta 2013.gada koncepcijas par izdienas pensiju piešķiršanu projektā pašvaldības policijas arodbiedrība norāda, ka “pašvaldības policija ir apbruņota militarizēta pašvaldības institūcija, kuras pienākums ir aizsargāt personu dzīvību, veselību, tiesības un brīvības, īpašumu, sabiedrības un valsts intereses no noziedzīgiem un citiem prettiesiskiem apdraudējumiem”. Pašvaldības policijas darbiniekiem saskaņā ar likumu “Par policiju” ir tiesības, pildot dienesta pienākumus, lietot fizisku spēku, speciālos cīņas paņēmienus, speciālus līdzekļus, sasiešanas līdzekļus, roku dzelžus, stekus, elektrošoka ierīces un gāzes baloniņus un speciālus transportlīdzekļus, kā arī izmantot dienesta suņus un zirgus tādā pašā kārtībā, kāda noteikta Valsts policijas darbiniekiem. Pašvaldības policijas darbiniekiem darba pienākumu pildīšanai tiek izsniegti arī šaujamieroči, un viņi ir tiesīgi tos lietot. Savus pienākumus pašvaldības policijas darbinieki veic 24 stundas diennaktī un septiņas dienas nedēļā.

Mūsuprāt, lai nodrošinātu pašvaldības policijas darbiniekiem līdzvērtīgas sociālās garantijas, kādas ir noteiktas Iekšlietu ministrijas sistēmas darbiniekiem ar speciālajām dienesta pakāpēm, militārpersonām, prokuroriem, Satversmes aizsardzības biroja, Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja amatpersonām, diplomātiem un vēl citām darbinieku un amatpersonu grupām, kurām ir paredzētas izdienas pensijas, ir nepieciešams ieviest izdienas pensijas arī šajā gadījumā. Un tas vainagojās ar likumprojektu, kuru mēs rakstījām visu vasaru, skaņojot ar attiecīgajām institūcijām. Saskaņā ar Latvijas Pašvaldību savienības sniegto informāciju Latvijā ir 55 novadu pašvaldību policijas, kurās ir 493 darbinieki – pašvaldības policisti. Divas novadu pašvaldības sniedza informāciju, ka pašvaldības policija šobrīd ir vēl izveides procesā.

Novadu pašvaldību policistu skaits, kuriem, sākot no 2018.gada, būtu paredzama izdienas pensijas saņemšana atbilstoši novadu pašvaldību policiju iesniegtajai informācijai, ir šāds: 2018.gadā – 9 cilvēki, 2019.gadā – 10 cilvēki. Salīdzinoši neliels cilvēku skaits. Un arī budžetā tas neprasa kaut kādas milzīgas naudas summas. Šīs summas ir šādas: 2018.gadā nepieciešami aptuveni 170 tūkstoši eiro, savukārt 2019.gadā – aptuveni 210 tūkstoši eiro. Tas nav daudz. Mums notikušas konsultācijas gan ar Latvijas Pašvaldību savienību, gan ar pašvaldību policistiem un citām institūcijām. Es gribu teikt, ka šo iniciatīvu atbalsta arī sabiedrība, un par to liecina portālā manabalss.lv savāktie vairāk nekā 10 tūkstoši parakstu, kā rezultātā Saeimā tika iesniegts kolektīvs iesniegums par izdienas pensiju noteikšanu arī pašvaldības policistiem.

Vērtējot Saeimas šīsdienas sēdes gaitu, var secināt, ka koalīcijas deputātu gļēvumam nav robežu, jo koalīcijas deputātu pēkšņais lēmums – izslēgt no Saeimas sēdes darba kārtības bez jebkāda pamatojuma, bez paskaidrojumiem likumprojektu “Pašvaldības policijas darbinieku izdienas pensiju likums” – liecina par šo deputātu neizmērojamu gļēvulību.

Redziet, saskaņā ar Satversmes 65.pantu likumprojektu var iesniegt pieci Saeimas deputāti. Likumdošanas iniciatīvas tiesības nodrošina to, ka Latvijas pilsoņiem aktuāli jautājumi tiek izvērtēti un izlemti. Un tas ir normāls demokrātisks process. Ja ir problēma, tiek piedāvāts risinājums un ir lēmums. Bet absurdi ir tas, ka Latvijā dažas partijas demokrātiju uzskata tikai par koalīcijas partiju tiesībām. Ja nekonstitucionālajā un Satversmē neparedzētajā Koalīcijas padomē paši nevar vienoties, jo ir greizsirdība par citu partiju panākumiem, tad tiek nolemts vispār Saeimas deputātiem no opozīcijas neatļaut balsot.

Tas ir visai apkaunojoši, ar kādām metodēm koalīcijas partijas ar savu vairākuma varu liedz pat uzsākt diskusijas par konkrētu jautājumu. Tiek ignorētas vismaz 38 Saeimas deputātu tiesības balsot par likumprojektu. Koalīcijai ir vienkāršāk jautājumu no darba kārtības izslēgt. Bet, runājot par darbu Saeimā, mēs esam apņēmības pilni aktīvi cīnīties pret pastāvošo kārtību.

Paldies par uzmanību.

Vadītāja. Paldies Valērijam Agešinam no frakcijas SASKAŅA.

Līdz ar to “Frakciju viedokļi” šodien ir noslēgušies.

Paldies, ka klausījāties, un visu labu!

Svētdien, 21.janvārī