Latvijas Republikas Augstākā Padome

1990. gada 18. marta Latvijas PSR Augstākās padomes vēlēšanas bija okupētajā Latvijā pirmās parlamentārās vēlēšanas, kurās tika pieļauta reāla konkurence Komunistiskās partijas izvirzītajiem kandidātiem. Šo apstākli izmantoja Latvijas Tautas fronte (LTF) un citi kandidāti, kas meta izaicinājumu PSKP varas diktātam.

Par pilnībā demokrātiskām šīs vēlēšanas nebija atzīstamas – Latvijā joprojām atradās PSRS okupācijas armija, un tajā dienējušie arī piedalījās vēlēšanās.

Pavisam vēlēšanās piedalījās 81,25 procenti balsstiesīgo iedzīvotāju, tika ievēlēts 201 deputāts, un131 vietu ieguva LTF kandidāti, kas turpmāk noteica jaunievēlētās Augstākās padomes politisko virzību un kopā ar neatkarīgajiem deputātiem spēja nodrošināt valstiskās neatkarības atjaunošanai nepieciešamo konstitucionālo divu trešdaļu vairākumu. Latvijas PSR Augstākā padome savā pirmajā sēdē pārdēvējās par Latvijas Republikas Augstāko padomi.

Notika 389 sēdes, un tika pieņemti 404 likumi.

Latvijas Republikas Augstākajai padomei bija izšķiroša nozīme Latvijas valstiskuma atjaunošanā. 1990. gada 4. maijā tā pieņēma deklarāciju “Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu”, ar kuru tika noteikts pārejas periods līdz neatkarīgas valsts pārvaldes atjaunošanai. Savukārt 1991. gada 21. augustā Augstākā padome pieņēma likumu “Par Latvijas Republikas valstisko statusu”, tādējādi atjaunojot Latvijas Republikas neatkarību de facto. Augstākā padome izveidoja tiesiskos un institucionālos pamatus Latvijas neatkarības atjaunošanai un demokrātiskas valsts darbībai.

Augstākās padomes priekšsēdētājs bija Anatolijs Gorbunovs.