Tas, ka šodien dzīvojam savā valstī, runājam savā valodā un paši pārvaldām savu valsti – tā nav kādas augstākas varas mums piešķirta balva. Mūsu Latvija ir senču izcīnīta - ar viņu pašaizliedzību, salauztiem likteņiem un zaudētām dzīvībām. Dažreiz ir lietderīgi pašam sev uzdot jautājumu – cik godprātīgi mēs attiecamies pret mūsu senču izcīnīto valsti?

Tādēļ Lāčplēša dienā, kad mēs pieminam latviešu karavīrus, kuri Brīvības cīņās ziedoja savas dzīvības nupat dibinātās Latvijas valsts vārdā, aicinu mīlēt un lolot mūsu valsti, veltīt tai vislabākās domas un krietnus darbus, lai mūžu mūžos pie mūsu mājām plīvo sarkanbaltsarkanais karogs. 

Rosinu neatlikt uz vēlāku laiku, bet jau šodien stāstīt bērniem un mazbērniem par mūsu valsts vēsturi, par laikiem, kad izšķīries Latvijas liktenis, un drosmīgiem cilvēkiem, kuri mūsu brīvību ir izcīnījuši.

Lāčplēša dienā iedegsim svecīti savā mājā, arī savā sirdī par tiem daudzajiem ļaudīm, kuri šodien mums ļauj būt priviliģētiem un dzīvot savā brīvā, demokrātiskā valstī.

Dievs, svētī Latviju!