Ārlietu ministrijas sagatavotā informācija par jauno ES starpvaldību līgumu par stabilitāti, koordināciju un pārvaldību ekonomiskajā un monetārajā savienībā

(27.01.2012.)

LĪGUMS PAR STABILITĀTI, KOORDINĀCIJU UN PĀRVALDĪBU EKONOMISKAJĀ UN MONETĀRAJĀ SAVIENĪBĀ

Politiskais fons un priekšvēsture

Latvija atbalsta ciešāku Eiropas Savienības dalībvalstu ekonomisko koordināciju ar mērķi novērst pārmērīgus budžeta deficītus, kas rada finanšu tirgu nestabilitāti Eiropā. Uzskatām, ka stabila ekonomiskā un finanšu tirgu vide ir priekšnosacījums ilgtspējīgas un stabilas Eiropas ekonomiskās izaugsmes nodrošināšanai.
Valstu budžeta līdzsvara prasību ES nosaka Līgums par ES darbību (tai skaitā Māstrihtas kritērijus) un Stabilitātes un izaugsmes pakts (SIP). Tie paredz sankcijas (arī finansiālas) par pārmērīgu budžeta deficītu un pārāk lielu valsts parādu.

2008.gadā, finanšu situācijai ES pasliktinoties, atklājās ievērojamas problēmas vairākās ES dalībvalstīs. Kļuva skaidrs, ka vienas valsts pārmērīgs budžeta deficīts vai parāds kļūst par visu ES dalībvalstu problēmu. Radās kopīgs secinājums, ka ir svarīgi lai nākotnē nepieļaut un novērst ES dalībvalstu nonākšanu pārmērīga budžeta deficīta un liela valsts parāda varā.
2011.gada 15.decembrī spēkā stājās sešas ES regulas (tā sauktā six-pack), kas paredz stingrākas sankcijas SIP ietvaros (depozītu ar procentiem, depozītu bez procentiem un soda naudu līdz 0.2% no IKP) par budžeta deficīta pārkāpumu, kā arī nosaka tādas pat sankcijas (līdz šim nebijušas) par nelīdzsvarotas makroekonomiskās politikas piekopšanu eirozonas dalībvalstīs. Ne-eirozonas dalībvalstīm šobrīd kā vienīgā finanšu sankcija var tikt piemērota Kohēzijas fonda darbības apturēšana (nākotnē arī pārējo struktūrfondu finansējuma apturēšana).

Ņemot vērā situācijas nopietnību atsevišķās eirozonas valstīs un eirozonā kopumā, tika lemts, ka eirozonas valstīm ir jānosaka vēl stingrākas koordinācijas un uzraudzības prasības.
2011.gada 23.novembrī Eiropas Komisija nāca klajā ar t.s. „otro ekonomikas pārvaldības paketi”, kas ietver divus regulu projektus: 1)„Par kopēju budžeta plānu uzraudzību un novērtēšanu un par eirozonas dalībvalstu pārmērīga budžeta deficīta labošanu”; 2) „Par ekonomikas un budžeta uzraudzības stiprināšanu eirozonas dalībvalstīm ar nopietnām finanšu stabilitātes problēmām vai šādu problēmu risku”. Abas regulas attieksies tikai uz eirozonas valstīm.

Savukārt 2011.gada 9.decembra Eiropadomē eiro zonas valstu/valdību vadītāji lēma, ka nepieciešams arī jauns starpvaldību līgums par stabilitāti, koordināciju un pārvaldību ekonomiskajā un monetārajā savienībā. Tas ir uzskatāms par līdzšinējā darba turpinājumu Stabilitātes un izaugsmes pakta īstenošanā. Līguma centrālais elements ir dalībvalstu budžetu jeb fiskālā disciplīna. Tas paredz veidu, kā iespējami laicīgi konstatēt, ka kāda valsts bīstami pietuvojas Māstrihtas kritēriju noteiktajām robežām (budžeta deficīts 3% no IKP un valsts parāds 60% no IKP).

Dalībvalstu pienākumi, kas izriet no fiskālās disciplīnas noteikumiem

-  Valdības apņemas, ka to budžets ir līdzsvarā vai ar pārpalikumu. Lai to īstenotu, valdības vidēja termiņa budžeta mērķis nedrīkst pārsniegt 0.5% no IKP deficīta līmeņa strukturālā izteiksmē  (1% no IKP deficīta līmeni, ja zems parāda līmenis).

Latvijas budžeta mērķis strukturālā izteiksmē šobrīd ir 1% no IKP, taču faktiskā strukturālā vispārējās valdības budžeta bilance 2011.gadā atbilstoši Konverģences programmai bija -3.1%. Saskaņā ar SIP, valstij ir jāvirzās uz savu valsts budžeta mērķi ar 0.5% soli no IKP strukturālā izteiksmē.

- Šī līguma prasība atbilst Latvijas valdības apstiprinātajam un 2011.gada 6.decembrī Saeimā iesniegtajam Fiskālās disciplīnas likumam (FDL), jo FDL konsolidētā kopbudžeta bilances formulā  ir iekļauts rādītājs, ka vidējā termiņa budžeta bilances mērķis ir 0. Līdz brīdim, kad bilances formula sāks darboties (ir paredzēts pārejas periods), Latvijai katru gadu ir jāvirzās uz savu valsts budžeta mērķi ar 0.5% soli no IKP strukturālā izteiksmē.

- 9.decembra Eiro zonas valstu paziņojumā bija paredzēts, ka budžeta „zelta likums” jāiestrādā nacionālajās konstitūcijās vai arī tām pielīdzināmos tiesību aktos.
Jaunākajā līguma teksta versijā prasība ir mīkstināta. Ir saglabāti skaidri pamatkritēriji – budžeta disciplīnas „zelta likumam” ir jābūt stabilam un saistošam tiesību aktam, kas netiek mainīts katru gadu un ir pārāks pār ikgadējo likumu par valsts budžetu. Grozījumi konstitūcijās ir vēlami, bet ne obligāti. Diskusija par šo jautājumu tomēr varētu atsākties valstu/valdību vadītāju līmenī 30.janvārī.

Daļa valstu uzstāj uz grozījumiem tieši konstitūcijās, īpaši tās, kurās šādas normas konstitūcijās jau ir. Ļoti lielam skaitam valstu, savukārt, konstitūciju „atvēršana” grozījumiem ir sarežģīts un laikietilpīgs process, kas prasa dažos gadījumos pat pašreizējā parlamenta atlaišanu un jaunu vēlēšanu sarīkošanu. Latvijas gadījumā arī Satversmes burts un gars nedod iespēju tajā izdarīt tieši šāda veida un satura grozījumus.

Kas notiek, ja dalībvalsts pārkāpj līguma noteikumus – neievēro fiskālo disciplīnu? Ja valsts nonāk Pārmērīga budžeta deficīta procedūrā, līgums paredz jaunu kontroles mehānismu:

- Valstij jāievieš Budžeta un ekonomiskās partnerības programma, kas ietver detalizētu strukturālo reformu aprakstu – kā valsts plāno nonākt pie līdzsvarota budžeta. Šo programmu apstiprina Komisija un Padome saskaņā ar Stabilitātes un izaugsmes paktā noteikto procedūru. Programmas un ar to saskaņotu ikgadējo budžeta plānu ieviešanu uzrauga Komisija un Padome.

- Valsts apņemas pilnībā ieviest Komisijas priekšlikumus vai rekomendācijas. No tā izvairīties var tikai tad, ja pret to tiek savākts kvalificētais balsu vairākums , ņemot vērā tikai to valstu balsis, kurām līgums ir saistošs, bet, protams, neskaitot tās valsts balsis, pret kuru pasākums vērsts.

- Līgums paredz, ka Tiesa var pārbaudīt to, vai dalībvalsts ir nodrošinājusi līdzsvarota budžeta principa un mehānisma iestrādāšanu nacionālajos tiesību aktos tādā mērā, ka šie principi valdībai ir jāņem vērā, izstrādājot ikgadējo budžetu.

- Ja Tiesa konstatē, ka dalībvalsts šo pienākumu nav izpildījusi, tā uzliek par pienākumu to izdarīt. Ja dalībvalsts tomēr nepakļaujas Tiesas spriedumam, citas valstis var vērsties Tiesā atkārtoti. Atkārtotā spriedumā Tiesa var piespriest dalībvalstij lietas apstākļiem atbilstošu soda naudu un kavējuma naudu līdz 0,1% no IKP. Piedāvātā procedūra izveidota, izmantojot analoģiju ar ES pamatlīgumu procedūru (LESD 259. un 260.panti).

- Eiropas Komisija šajā procesā piedalās ES pamatlīgumu un sekundārajos tiesību aktos noteiktās kompetences ietvaros, izvērtējot, vai dalībvalstis savos tiesību aktos ir pārņēmušas līdzsvarota budžeta principu.

- Paredzēta šī līguma sasaiste ar Eiropas stabilizācijas mehānismu. Eiro zonas valstis, kas nebūs laicīgi ratificējušas un ieviesušas šo līgumu, nevarēs saņemt ESM finansējumu.

Ekonomisko politiku koordinācija

- Dalībvalstis apņemas strādāt pie ciešākas ekonomisko politiku koordinācijas, lai tādējādi veicinātu eiro zonas attīstību un izaugsmi.
Kopš 2011.gada tas notiek t.s. Eiropas semestra ietvaros. Eiropas semestris ir jauns ekonomikas politiku koordinācijas un uzraudzības mehānisms. Tā ietvaros tiek izvērtēta ekonomiskā situāciju ES dalībvalstīs un ES kopumā, kā arī sniegtas katrai dalībvalstij individuālas rekomendācijas ekonomikas politikas īstenošanai un stiprināšanai.
Noteiktos jautājumos – ar mērķi veicināt konkurētspēju un nodarbinātību un nodrošināt valsts finanšu ilgtspēju, veicināt finanšu sektora stabilitāti – dalībvalstu politikas tiek koordinētas Eiro plus pakta ietvaros, kas kalpo kā papildus instruments ciešākai dalībvalstu politiku koordinācijai, taču attiecas tikai uz un darbojas tikai starp tām ES dalībvalstīm, kas ir parakstījušas paktu.

- Valstis apņemas savlaicīgi apmainīties ar informāciju un koordinēt ievērojamas ekonomiskās politikas reformas, ko gatavojas īstenot.
Šī līguma un ES pamatlīgumu attiecības

- Šis līgums tiek izstrādāts un tiks piemērots saskaņā ar ES tiesībām (gan pamatlīgumiem, gan sekundārajiem tiesību aktiem (regulas, direktīva, lēmumi)).

- Paredzēts, ka šī līguma normas pēc iespējas ātrāk, kad tas būs politiski iespējams, tiks iestrādātas ES tiesību aktos.

Institucionālais ietvars

- Netiek veidotas jaunas formālas institūcijas šī līguma īstenošanai.

- ES institūcijas šī līguma ietvaros darbojas saskaņā ar kompetencēm, kas noteiktas ES tiesībās. Valstis, savukārt, šajā līgumā uzņemas papildus saistības īstenot „ciešāku” savstarpējo attiecību modeli konkrētā jautājumā.

Komentārspiemēram, saskaņā ar ES pamatlīgumiem Komisija kādas valsts pārmērīga budžeta deficīta gadījumā drīkst dot valstij rekomendācijas vai izteikt priekšlikumus, kas pēc būtības nav saistoši. Šajā līgumā dalībvalstis vienojas, ka uztvers šos Komisijas dokumentus par saistošiem.

- Eiro zonas dalībvalstu valstu/valdību vadītāji vidēji divas reizes gadā tiekas neformālos Eiro Samitos un apspriež eiro zonas valstu ekonomikas politikas, iespējas tās tuvināt un uzlabot konkurētspēju. Piedalās arī Komisijas priekšsēdētājs un ECB priekšsēdētājs. Eiropas Parlamenta priekšsēdētājs tiek uzklausīts. Par Samitos notiekošo tiek informētas pārējās ES dalībvalstis.

- Jaunākajā līguma redakcijā piedāvāts tām ne-eiro zonas valstīm, kas līgumu ratificējušas un apņēmušās piemērot pirms dalības eiro zonā, arī piedalīties Eiro Samitos, kad tiek apspriesti ar šo līgumu saistīti jautājumi.

- Dalībvalstu parlamentu un Eiropas Parlaments pārstāvji tiek aicināti regulāri tikties, lai apspriestu ekonomikas un budžeta politiku.

Ratifikācija un spēkā stāšanās

- Līgums ir jāratificē līgumslēdzējām pusēm atbilstoši katras valsts nacionālajām procedūrām.

- Pašlaik tiek plānots, ka līgums varētu stāties spēkā 2013.gada 1.janvārī vai tad, kad to būs ratificējušas vismaz 12 eiro zonas dalībvalstis.

- Ne-eiro zonas valstīs līgums stāsies spēkā tad, kad tās līgumu būs ratificējušas un pievienojušās eiro zonai. Ja ne-eiro zonas valsts to vēlas, tā var paziņot, ka piemēros līguma III (fiskālā disciplīna) un IV (ekonomikas politikas koordinācija) sadaļas arī ātrāk.

Komentārsdažas ne-eiro zonas valstis pauž viedokli, ka izmantos iespēju ātrāk ieviest līgumā paredzētos pasākumus un piemēros līgumu vēl pirms pievienošanās eiro zonai.

Lai izpildītu Latvijas valdības noteikto mērķi par Latvijas dalību eirozonā no 2014.gada 1.janvāra, Latvijai līgums jāratificē līdz 2013.gada jūnijam (kad tiks lemts, vai Latvija ir gatava ieviest eiro 2014.gada 1.janvārī) un jāievieš līdz ar dalību eiro zonā. Atkarībā no līguma galīgās redakcijas, jāvērtē, ar kādu balsu vairākumu Saeimā līgums ratificējams.

Šī līguma nozīme – lai arī ES regulas paredz Stabilitātes un izaugsmes pakta stiprināšanu, atsevišķs līgums ir redzamāks juridisks instruments, lai atturētu dalībvalstis no pārmērīga budžeta deficīta un vienlaikus dotu signālu starptautiskajiem finanšu tirgiem un visai pasaulei, ka budžeta deficīts un valdību parādi eirozonā tiek stingri kontrolēts.

Šī līguma noslēgšana un spēkā stāšanās nav saistīta ar nepieciešamību ratificēt grozījumus Lisabonas līguma 136.pantā. Grozījumi Lisabonas līguma 136.pantā paredz Eiropas Stabilizācijas mehānisma (ESM) izveidošanu, kas būs pastāvīgs fonds (finanšu institūcija), kurā eiro zonas dalībvalstis iemaksās noteiktas summas, kuras nepieciešamības gadījumā tiks izmantotas kā aizdevums finanšu grūtībās nonākušo eiro zonas valstu atbalstam.

 

Ceturtdien, 28.martā
10:00  Saeimas priekšsēdētājas biedres Zandas Kalniņas-Lukaševicas tikšanās ar Vācijas Federatīvās Republikas ārkārtējo un pilnvaroto vēstnieku Latvijas Republikā V.E. Christian Heldt