Sēdi vada Latvijas Republikas 6.Saeimas priekšsēdētāja biedrs

Andris Ameriks.

Sēdes vadītājs. Godātie deputāti! Pasludinu par atklātu Saeimas ārkārtas sēdi. Darba kārtībā ir viens jautājums - lēmuma projekts “Par kritisko situāciju labības tirgū”.

Sākam izskatīt šo Saeimas lēmuma projektu. Atbilstoši Kārtības rullim Edgars Bāns ir iesniedzis pieteikumu runāt kā referents jautājuma iesniedzēju vārdā. Vārds Edgaram Bānam - Demokrātiskās partijas Saimnieks frakcijas deputātam. Lūdzu!

E.Bāns (Demokrātiskās partijas Saimnieks frakcija).

Augsti godātais premjerministra kungs! Augsti godātie deputāti! Liekas, nav nepieciešams vēlreiz izvērtēt kritisko situāciju graudu tirgū un kāpēc tā radusies. Tā ir visiem zināma. Atļaujiet jūsu uzmanību uzkavēt pie neatliekamiem uzdevumiem, kas veicami nekavējoties un arī perspektīvā.

Pirmkārt, no 1.septembra nepieciešams sākt maksāt noteikto intervences cenu labības tirgū, samaksājot labības nodošanas dienā 50%, lai zemnieki varētu pabeigt ražas novākšanu...

Sēdes vadītājs. Bāna kungs, runājiet, lūdzu, skaļāk vai arī jūs, godātie deputāti, sačukstieties klusāk. Jums ir jāizvēlas.

E.Bāns. ...Lai varētu pabeigt ražas novākšanu, apsēt ziemājus un palaist bērnus uz skolu. Smagie ražas novākšanas apstākļi prasa papildu līdzekļus, un tie nepieciešami tūlīt. Saņemot intervences cenu - 72 lati par kviešu un 68 lati par rudzu tonnu -, tik tikko būs iespējams segt pašizmaksu, tas ir, atpelnīt jau ieguldītos līdzekļus, jo 60% zemnieku saimniecību graudaugus audzē platībā līdz 20 hektāriem un tur vienas tonnas graudu pašizmaksa vidēji republikā ir 71,64 lati, bet Vidzemē un Latgales reģionā - vēl augstāka.

Šodien mēs saņēmām LETAS informāciju par to, ka Ministru kabinets, Rāviņa kungs, informē aģentūru LETA, ka Ministru kabinets ir pieņēmis lēmumu - noteikt intervences cenu vidēji 68 latus par kviešu tonnu... jā, tas ir par četriem latiem mazāk... un 63 latus par rudzu tonnu. Šī cena nevar apmierināt zemniekus, un šodien mums ir jāizšķiras, ko tad darīt.

Ja mēs paskatāmies drusku atpakaļ, tad redzam, ka intervences pasākumi ar Ministru kabineta noteikumiem tika noteikti jau 11.augustā, lai gan Lauksaimniecības likums, kas regulē šo jautājumu, tika pieņemts 1996.gada beigās. Pusotra gada vajadzēja, lai Ministru kabinets iešūpotos. Jau 1997.gada 21.oktobrī Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas Lauksaimniecības un mežsaimniecības apakškomisijā, kuras sēdē piedalījās arī Zemkopības ministrijas valsts sekretārs Jānis Lapše, viņš, izskatījis šo jautājumu, uzsvēra: “Labības iekšējā tirgū starp labības ražotājiem un iepircējiem nav sasniegtas stabilas ilgtermiņa līguma attiecības, kā to prasa Lauksaimniecības likuma 10.panta pirmā daļa. Valsts rezervē vai intervences uzkrājumos labība jāiepērk par tādām cenām, kuras vidējos ražošanas apstākļos nedod zaudējumus labības ražotājiem.” Zemkopības ministrija apņēmās izstrādāt pasākumus likumdošanas un organizatoriskajā jomā, bet līdz galam šis jautājums nav atrisināts vēl arī šodien. Subsīdijas tika noteiktas tikai par graudu glabāšanu mājās.

Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisija šogad 28.aprīļa un 6.maija sēdēs atkārtoti izskatīja jautājumu par situāciju labības tirgū. Redzot, ka labības ražotāji nokļūst galīgi sliktā situācijā, Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisija šā gada 19.augustā uzklausīja zemkopības ministra ziņojumu un nolēma ieteikt Ministru kabinetam pārskatīt tā pieņemto lēmumu - iepirkt pārtikas labību nerealizētiem uzkrājumiem ar 1.oktobri, tātad to pārskatīt un sākt to darīt ar 1.septembri. Kā zināt, šodien valdība šo jautājumu lēma.

Nekorekti ir pārmest Saeimai, ka tā pēc Zemkopības ministrijas valsts sekretāra Lapšes kunga priekšlikuma ieteikusi grozīt likumu par norēķiniem ar nepārstrādātās lauksaimniecības produkcijas ražotājiem - par norēķināšanos ar piegādātājiem viena mēneša laikā no piegādes dienas. Ja reiz šī norma nav pieņemama, tad Ministru kabinets Satversmes 81.panta kārtībā varēja izdarīt grozījumus vai arī izdarīt grozījumus šajā likumā. Bez tam Lauksaimniecības likuma 17.pants dod Zemkopības ministrijai tiesības likumā par uzņēmumu un uzņēmējsabiedrību maksātnespēju noteiktajos gadījumos un kārtībā iesniegt tiesā pieteikumu par pārstrādes uzņēmuma pasludināšanu par maksātnespējīgu. Kā zināms, “Vidzemes dzirnavnieks” ar zemniekiem vēl tagad nav norēķinājies par pagājušo gadu.

Pēc Šķēles domām, tas ir brīvā tirgus pārkāpums, ka jānorēķinās viena mēneša laikā un ka tāpēc pārstrādes uzņēmumi līgumus neslēdzot, bet pieņemot graudus tikai glabāšanā. Tas ir absolūti nepieņemams apgalvojums! Vai tad brīvais tirgus nosaka to, ka var nemaksāt par pārdoto produkciju pusgadu un vairāk? Uz 1997.gada 1.aprīli nesamaksātā summa no pārstrādes uzņēmumu puses bija 1,7 miljoni, neskatoties ne uz likumu, ne uz noslēgtajiem līgumiem. Grozījumus šajā likumā Ministru kabinets Saeimai tika iesniedzis 1997.gada 9.jūlijā. Saeima likumu pieņēma 1998.gada 15.janvārī, un tas ir par norēķinu kārtību viena mēneša laikā. Šāda zemniekiem nepieņemama situācija izveidojās pārtikas pārstrādes uzņēmumu aplamās privatizācijas rezultātā, kad tie nokļuva privileģētā situācijā pret graudu ražotājiem, un tagad notiek vienpusējs diktāts. Pret šādu kārtību iestājas Latvijas graudu audzētāji, glabātāji un pārstrādātāji, kooperatīvās sabiedrības, savienības, zemnieku federācijas, statūtsabiedrību asociācijas, Zemgales, Vidzemes un Kurzemes zemnieku sabiedriskās organizācijas, asociācijas un kooperatīvās sabiedrības.

Bet vai tad situācija ir mainījusies? Nebūt nē! Zemkopības ministrija ir iesniegusi Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijai lauksaimniecības attīstības 1999.gada programmu, kurā tā graudu audzēšanu skata virspusēji, bez ekonomiskā pamatojuma. Lauksaimniecības likuma 10.pants jau nosaka ekonomiskos pasākumus, ieskaitot lauksaimniecības produkcijas un lauksaimniecībā izmantojamo resursu un pakalpojumu cenu un tarifu paritātes nodrošināšanas pasākumus. Varbūt zemnieku prasības nav pamatotas? Pavērtēsim divu pēdējo gadu rezultātus lauksaimniecības ekonomikā, tas ir, 1996. un 1997.gadā.

Izdevumi kopā pieauguši 1,3 reizes uz katru lauksaimniecībā izmantojamo zemes hektāru, tajā skaitā: elektroenerģijai - 1,4 reizes, degvielām un smērvielām - 1,4 reizes, mēslojumam - 2,1 reizi, augu aizsardzības līdzekļiem - 3,4 reizes, tehnikai, rezerves daļām - 4,2 reizes, nodokļiem - 2,15 reizes. Kopējie ienākumi palielinājušies par 20%, tajā skaitā: augkopībā - par 2%, lopkopībā - par 8%, bet kokmateriālu izstrādē ienākumi pieauguši 2,87 reizes, un no tā tad arī zemnieki pašreiz dzīvo. Galaprodukcijas vērtība ir samazinājusies par 2%, tajā skaitā: graudaugiem - par 10%, kviešiem - par 9%. Varbūt valsts atbalsts ir pietiekams un par zemām cenām nav pamata uztraukumam? Lauksaimniecības likuma 16.pants nosaka subsīdijas 3% apmērā no pamatbudžeta. 1998.gada 19.jūnijā mēs pieņēmām likumu “Par valsts budžetu 1998.gadam”. Valsts pamatbudžetā izdevumi ir noteikti 679 miljoni latu, 3% subsīdijas būtu 20,4 miljoni latu, bet iedalīts ir 7,1 miljons latu, tātad mazāk nekā 2,5%. Subsīdiju apjoms 1999.gadā tiek projektēts 18,5 miljoni latu, bet arī tas sastāda tikai 2,67%. Naftas produktu nodokļu apmaksai atsevišķi pēc Zemkopības ministrijas aprēķiniem jāparedz vismaz 13 miljoni. Nākošajā gadā ir paredzēti 6 miljoni. Pieteiktās izmaksas šogad ir 2,9 miljoni, izmaksāti - 2,2 miljoni, bet ar 2,1 miljonu ir nosegts pagājušā gada parāds par akcīzes nodokli. Tā ka arī izmaksai ir palikusi nauda 897 tūkstoši. Mēs atkal nevarēsim norēķināties, un varbūt tāpēc ir jūtamas Finansu ministrijas aktivitātes, lai šā nodokļa administrēšanu nodotu Zemkopības ministrijas pārziņā.

Otrais neatliekamais uzdevums ir intervences noteikumu izstrādāšana nākošā gada ražai, nevis tam gadam, kad tos pieņem. Zemniekam jābūt skaidrībā jau trīs gadus uz priekšu, lai vismaz varētu plānot trīs gadu posma augu seku. Taču jāsaprot arī tas, ka lopu skaits ir samazinājies vairāk nekā par pusi, līdz ar to arī organiskais mēslojums, bet ar minerālmēsliem vien nevar uzturēt augsnes auglību tādā līmenī, kāda tā ir pašreiz. Tātad augu sekai ir izšķiroša nozīme un tāpēc zemniekiem ir jāzina uz priekšu, ko viņš varēs audzēt un ko viņš varēs pārdot.

Trešais uzdevums - ir jāsakārto visa ekonomiskā ķēde no labības ražotāja līdz maizes ēdājam. Nav normāli, ka no maizes pārdošanas vērtības graudu ražotājs saņem mazāk par 10%. Tad, ja šo ķēdi sakārtos, neizpaudīsies arī labības pārstrādes uzņēmumu tāds parāds graudu ražotājiem.

Šo jautājumu grupas sakārtošanā izšķiroša nozīme būs iekšējā tirgus aizsardzībai. Pēc “Rīgas dzirnavnieka” ģenerāldirektora Gerharda informācijas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijā, 25% ir nezināmas izcelsmes milti.

Bet kā tad turpmāk būs? Sakarā ar to, ka mēs iestāsimies Pasaules tirdzniecības organizācijā, labības produktiem ievedmuitas tarifs samazināsies no 75% līdz 30%. Varbūt tas ir pareizi, bet tad ir jādomā, kā mēs aizsargāsim savu tirgu, lai šī, sauksim atklāti, kontrabandas produkcija neienāktu Latvijā. Arī Baltijas valstu līgums par brīvo tirdzniecību ar lauksaimniecības produktiem paredz zināmu kārtību, kādā var vienoties, lai aizsargātu iekšējo tirgu. Ekonomiski līdzsvarotu labības tirgu būtu iespējams organizēt tad, ja zemnieki atjaunotu graudu pirmapstrādes bāzi - kaltes, glabātavas, bet diemžēl arī ostas elevators, kas pēdējais bija vēl palicis, arī tas tiek privatizēts, tāpēc vairāki zemnieki ierosina, ka jāceļ jauns elevators, bet tas prasa visus līdzekļus.

Ceturtkārt. Galvenais pasākums ir tāds, ka jānodrošina lopkopības attīstība. 200 tūkstoši tonnu pārtikai nevar nodrošināt graudu audzētājiem darbu, lai viņi varētu noslogot savas jaudas. 600 tūkstošus pašreiz patērē lopbarībai, bet lopbarībai varētu patērēt arī daudz vairāk, ja atrisinātu lopkopības problēmas.

Sākot no 1990. gada, piena ražošana ir samazinājusies par 44%, gaļas - par 77%. Gaļas ražošana kritusies arī 1997. gadā. Nenosakāmas izcelsmes produkcija pienam ir 7%, gaļai - 52%, tajā skaitā: liellopu gaļai - 33% un 43% - cūkgaļai. Katram ir zināms, ka piensaimniecība ir tā nozare, kas zemniekiem var dot reālus jūtamus ienākumus. Līdz ar to, ja tiek organizēta piensaimniecība, dabīgi, rodas nepieciešamība organizēt arī liellopu gaļas ražošanu. Kur tad citādāk liks izbrāķētās govis un dzimušos bullēnus? Arī cūkkopībā, ja zemnieki ražotu graudus un pienu, tad piena pārstrādes produktus, teiksim, vājpienu, varētu izmantot cūku nobarošanai, un tas varētu atrisināt šos jautājumus.

Man ir nācies pagājušajā nedēļā runāt ar Rucavas pagasta zemnieku Vītoliņa kungu. Viņš ir dzērveņu audzēšanas entuziasts, ir iestādījis dzērvenes, bet viņam ir arī 20 govis un 6 grūsnas teles, kas atnesīsies pavasarī. Lūk, dzērvenes viņam ir tā iedvesušas tādu cerību, ka pavasarī viņš ir gatavs govis likvidēt un pievērsties tikai dzērveņkopībai. Galīgi aplama situācija rodas!

Vakar es biju statūtsabiedrībā “Sesava”. Arī šeit piens tik tikko ir “pa nullēm”. Liellopu gaļa dod milzīgus zaudējumus, cūkgaļa - arī “pa nullēm”. Tādu ražošanas sistēmu, bez šaubām, neveicināsim.

Šeit atkal pirmais noteikums ir robeža, tas, lai nebūtu šīs kontrabandas produkcijas. Otrs pasākums - ir jādomā par cenu paritātes nodrošināšanu pret izejvielām. Ņemsim kaut vai šo vienīgo - spēkbarības problēmu. Tagad zemnieki ir spiesti pārdot miežus par 40 latiem tonnā, bet spēkbarība maksā 120 latus. Vai tad statuete, ko par izciliem nopelniem televīzijas raidījumos ik gadu pasniedz kā balvu... Vai tad no tā trīs reizes palielinās spēkbarības cena, ka pievieno premiksus? Nu taču nē! Es domāju, ka... Vācijā tas, teiksim, ir 1 pret 1,5. Šinī jautājumā mums ir jādomā. To nevar vienā dienā atrisināt, bet ir jādomā, kā šo problēmu atrisināt.

Graudkopībā mēs esam tuvu katastrofai, jo kombaini, graudu kaltes saimniecībās ir uz sabrukuma sliekšņa. Šī tehnika ir ļoti dārga, tāpēc, pērkot to un pārdodot graudus zem pašizmaksas, mēs tiešām nonāksim neapskaužamā situācijā.

Domāju, ka šodien mums vajadzētu konstruktīvi izvērtēt, ko mēs varam darīt, kā mēs varam rīkoties, lai šo problēmu atrisinātu un zemniekiem kaut cik varētu nodrošināt viņu iegūtās produkcijas rentablu ražošanu. Bez šaubām, viens no pamatjautājumiem, lai panāktu zemkopības attīstību un zemnieku palikšanu laukos, citādi viņi vienkārši aizies no lauksaimnieciskās ražošanas -, ir tāds, ka valdībai tomēr ir jānodrošina zemniekiem zināms atbalsts. Paldies par uzmanību.

Sēdes vadītājs. Godātie deputāti, mēs esam noklausījušies referenta ziņojumu. Atklājam debates. Es gribu atgādināt mūsu iepriekšējo lēmumu, ka līdz rudens sesijas, līdz mūsu Saeimas pilnvaru beigām pirmo reizi debatēm ir atvēlētas 5 minūtes, otro reizi - 2 minūtes. (Starpsauciens: “Ārkārtas sēdē?”)

Vārds ārpus kārtas Guntaram Krastam - Latvijas Republikas Ministru prezidentam. Lūdzu! (No zāles deputāts A.Rubins: “Viņš atsakās!”)

Atbilstoši Kārtības rullim Ministru prezidents var runāt ārpus kārtas tajā brīdī, kad viņš izsaka šādu vēlēšanos. Tātad pirmais debatēs runās Jānis Mauliņš - frakcija “Latvijai”. Lūdzu!

J.Mauliņš (frakcija “Latvijai”).

Godātā Saeima! Nu mēs atkal te sēdēsim un pļāpāsim. Kāpēc? Tāpēc, ka nestrādā valdība. Tāpēc man ir daži jautājumi Rāviņa kungam kā zemkopības ministram un Krasta kungam kā Ministru prezidentam.

Pirmais - vai Saeimai arī turpmāk ik gadus būs jāsasauc ārkārtas sēde augusta beigās, lai risinātu graudu iepirkšanas problēmu? Protams, ar krietnu nokavēšanos.

Otrais jautājums - vai par gaļas un piena iepirkšanas jautājumiem arī būs jāsasauc ārkārtas sēdes, teiksim, pēc mēneša vai diviem? Protams, kad būs pagājušas vēlēšanas, tad valdošās partijas, ja to skaitā nebūs Tautas kustības “Latvijai”, četrus gadus - tātad līdz nākošajām vēlēšanām - par zemniekiem, zemnieku problēmām vairs neliksies ne zinis, tā kā tas bija šajā 6. Saeimā. Ir vajadzīga nopietna attīstības programma, nevis kaut kāda šīsdienas sēde, kampaņa, tāda, kāda bija komunistu laikos.

Un tāpēc trešais jautājums - vai Zemkopības ministrijai ir ja ne 20 gadu, tad vismaz 10 gadu ilga darba programma?

Ceturtais jautājums - vai Zemkopības ministrijā un Ministru kabinetā kāds ir noskaidrojis, kādas lauksaimniecības nozares Latvijā ir rentablas un atbilstošas zemes īpašībām, klimatam un tirgum? Bez zinātnē un praksē balstītiem pamatotiem pētījumiem, kas vērsti vismaz desmit gadu tālā nākotnē, Latvijas lauksaimniecībā ir muļķīgi runāt par plānojumiem uz vienu gadu vai, teiksim, uz pašreizējo brīdi. Tas ir tikpat kā spert soli, nezinot, kādā virzienā ir ceļa mērķis un kur ir ceļš.

Tautas kustības “Latvijai” ekspertu grupas sabiedriskā kārtā strādāja pie 20 gadu perspektīvās programmas, pie skaitļiem, aprēķiniem un plānojuma. Šāds tāls plānojums - to var saukt arī par valsts biznesa plānu - ir valsts dzīvības jautājums. Bez šādas programmas izstrādes nevar sagatavot nekādus speciālistus. Lai speciālistu apmācīšana valstiski rentētos, nozarei ir jāpastāv vismaz desmit gadus, tas ir, 5 apmācības gadi un 5 - atstrādāšanas gadi. Nekādas šķirnes nevar iekopt, nekādas ēkas nevar uzbūvēt, nekādas lauksaimniecības mašīnas nevar iegādāties, ja nav tāda plānojuma un drošības. Kā Rietumu pieredze rāda, lauksaimniecības mašīnu mūžs ir 20 līdz 30 gadu garš. Tie ir pārāk lieli kapitālieguldījumi, tāpēc praktiskā prognoze, plāns valsts attīstības virzienā ir ļoti, ļoti vajadzīgs.

Kā mēs zinām, labības ražošana un iepirkšana sastāda tikai 13% no visiem lauksaimniecības ražojumiem, taču graudiem nevar nepievērst lielu uzmanību. Lauksaimniecības produkcijas iepirkšana būtu pats galvenais subsidēšanas objekts, kam būtu kāda jēga. Šodien te būtībā ir komerckomunistu slavenajām kampaņām līdzīga kampaņa ar priekšvēlēšanu “piegaršu”. Īstenībā subsīdiju izmaksas ir nogrimušas birokrātiskajos papīros, un viens no šiem birokrātiskajiem papīriem ir te manā priekšā. Un tā ir tikai kāda piektā vai desmitā daļa no visām instrukcijām, kādā veidā zemniekam jāatgūst subsidējamie līdzekļi.

Vēl ir arī citi rīkojumi. Pēc man nezināma rīkojuma, kā stāsta praktiķi, tiek subsidēta lauksaimniecības mašīnu iepirkšana, un tāpēc man atkal ir jautājums - piektais jautājums - finansu ministram, premjerministram un zemkopības ministram: vai tā ir taisnība, ka zemniekam dzēš 30% no aizņēmuma tikai tad, ja mašīna pirkta no noteiktas licencētas firmas?

Sestais jautājums - vai tā ir taisnība, ka, piemēram, šo firmu traktori ir par 3000 latu dārgāki?

Un septītais - vai tā ir taisnība, ka komisijas naudu par šā “jumta” līguma noslēgšanu ar šīm firmām saņēmusi atbildīga amatpersona, šā līguma parakstītāja?

Lūdzu, atbildiet uz jautājumiem!

Nobeigumā es atgādināšu, ka jums nekas nav jāizdomā. Visi subsidēšanas un lauksaimniecības saglabāšanas veidi un paņēmieni jau ir izstrādāti pirmskara Latvijā, Eiropā un Amerikā. Neizgudrosim velosipēdus! Strādāsim, cienījamā Zemkopības ministrija! Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītājs. Nākamajam vārds Modrim Lujānam - Tautas saskaņas partijas deputātam. Lūdzu! Es atvainojos, Lujāna kungs ir nākošais. Tagad ir Leonards Stašs - Tautas saskaņas partijas frakcijas deputāts. Nākamais runās Modris Lujāns.

L.Stašs (Tautas saskaņas partijas frakcija).

Cienījamie kolēģi! Nu ar Dieva palīgu esam piedzīvojuši, ka lauksaimniecība praktiski ir sagrauta līdz pamatiem, un tagad mēs gribam vēl kaut kādas paliekas kā ugunsdzēsēji nodzēst, kaut ko runājot par graudu iepirkšanu vai par citām lietām.

Šodien uzmanības centrā ir graudu iepirkšana. Nu ko mēs varam šodien runāt, kad esam jau grāvuši lauksaimniecību, sākot ar Godmaņa valdību un beidzot ar Krasta valdību, un vēl šodien nicinām? Tomēr pats galvenais ideologs un nepareizo metožu pielietotājs un tradīcijas ieviesējs, lai zemnieks iznīktu, bez šaubām, bija Šķēles valdība. Un nevienam tas nav noslēpums.

Es domāju, ka šodien runa ir par graudiem, taču tas nemaz nav viss. Šodien graudus ražo un var pārdot tikai tie zemnieki, kuriem zemes auglība ir sešdesmit un vairāk baļļu. Bet kas šodien notiek? Tas tā var būt Zemgalē, daļēji Kurzemē un to spēj darīt tikai tie zemnieki jeb saimnieki, kuriem ir ražošanas līdzekļi un kuriem ir papildu ienākumi.

Kas šodien notiek Latgalē? Kas šodien notiek Vidzemē, kur zemes auglība ir trīsdesmit balles? 32 - maksimums! Taču mēs katrs zinām, jo zinātniski tas ir pierādīts, ka nevar iegūt lielāku ražu, kādu zemes auglība, dabiski, var dot. Un, ja pašlaik zemes auglība - 30 balles - sastāda tikai 14 centnerus no hektāra, tad tas ir pats lielākais, ko var iegūt, jo katra zemes auglības balle dod 0,4 centnerus. Tad ko mēs lai darām šodien? Ko mēs lai darām šajos reģionos? Kā izdzīvos tie zemnieki?

Subsīdijas. Te, man liekas, klāt ir zemkopības ministrs Rāviņa kungs. Jūsu vadībā pēc jūsu priekšlikumiem tika izstrādāti subsīdiju principi un nolikums. Un kas iznāk? Saņem tikai tie zemnieki, kuriem, kā jau teicu, ir ražošanas līdzekļi un ir papildienākumi. Tie saņem mērķsubsīdijas, kaut gan zemes auglība šiem saimniekiem, šiem zemniekiem ir 70-60 balles. Ne mazāk! Un tagad iznāk tā, ka subsīdijas ir saņēmuši daži simti (jūtamas subsīdijas), bet desmiti tūkstošu zemnieku Latgalē un Vidzemē, tāpat arī Kurzemē un Zemgalē neko nesaņem un nevar iegūt neko. Uz kāda pamata lai viņi dzīvo? Uz kāda pamata lai viņi velk savu garu, kā saka? Kā viņi var laist bērnus skolā, izglītot un tā tālāk, un tā tālāk? Pasaulē nav tādas prakses, kāda mums ir pieņemta šodien Zemkopības ministrijā, ka lai saņem tie, kuri prot un var ražot.

Pasaulē prakse ir tāda, ka palīdzība vai subsīdijas pienākās tiem, kuriem ir grūti apstākļi, kuri nespēj ražot par noteiktām zemām tirgus cenām. Bet mums ir taisni otrādi! Tātad Latgalē un Vidzemē - lai tur viņi mirst, lai viņi tiek iznīcināti.

Es domāju, ka pat tad, ja mēs šodien arī nolemsim par graudu ražošanas intervences cenu, par iepirkumu, ka tas it neko vēl neatrisinās. Šī problēma ir kompleksa, tā ir jāatrisina kompleksi. Ir jāatrisina visu reģionu komplekss, reģionu vajadzības un tā tālāk, un tā tālāk. Es nezinu, Rāviņa kungs, vai šodien, kad Latgalē lietus un nelaiks ir iznīcinājis gandrīz visu ražu, vairāk kā par 50%... Tā ir jau stihiska nelaime, un tur jau vajadzēja būt Zemkopības ministrijai, valdības locekļiem un redzēt, kas tur notiek. Arī Vidzemē kas notiek un kas tur tiek darīts. Vajadzētu sniegt neatliekamo palīdzību jeb atbalstu šiem zemniekiem. Bet nekas tāds nenotiek, neviens ar to nenodarbojas, neviens neko nedara. Es domāju, ka tā ir tāda noziedzīga rīcība. Vienkārši noziedzīga rīcība! Vismaz aizejiet uz meteostaciju, uz meteobiroju un paskatieties, cik bija skaidru un cik lietainu dienu Latgalē, cik Vidzemē, cik Kurzemē un tā tālāk, un jūs uzreiz sapratīsiet, par ko šeit ir runa un kas šeit notiek.

Sēdes vadītājs. Staša kungs, jūsu laika limits ir izsmelts.

L.Stašs. Paldies.

Sēdes vadītājs. Godātie deputāti! Nākamais ārpus kārtas vārdu lūdz Ministru prezidents Guntars Krasts. Bet, pirms es viņam dodu vārdu, viņš lūdz viņa runas laiku pagarināt līdz 45 minūtēm. Atbilstoši Kārtības ruļļa 64.pantam Saeima par šādu jautājumu lemj bez debatēm, tātad, lūdzu, balsojot paust savu attieksmi pret Ministru prezidenta lūgumu. Godātie deputāti! Lūdzu, balsosim par Ministru prezidenta lūgumu noteikt viņam runas laiku - 45 minūtes. Lūdzu balsot! Lūdzu rezultātu! Par - 51, pret - 8, atturas - 6.

Vārds tiek dots Ministru prezidentam Guntaram Krastam. Jūsu runas laiks 45 minūtes. Lūdzu!

G.Krasts (Ministru prezidents).

Paldies deputātiem. Godātais Saeimas Prezidij! Godātie deputāti! Priekšvēlēšanu maratons ir sācies, un visiem politiķiem ir vēlēšanās parādīt savas rūpes par vēlētājiem, kuru vidū ir daudz lauksaimnieku un ar lauksaimniecību saistītu lauku iedzīvotāju. Tāpēc masu informācijas līdzekļu uzmanības centrā ir nokļuvuši labības audzētāji un, dažu publicistu izpratnē, sliktā valdība, kas no visiem labības audzētājiem nenopērk visus izaudzētos graudus vai nepavēl to izdarīt visiem labības pārstrādes uzņēmumiem. Valdība, kurai neesot skaidras lauksaimniecības attīstības un labības ražošanas attīstības programmas, kura negrib atjaunot sociālisma principus, norīkojot, cik katram labības audzētājam kāda labība ir jāaudzē, kam un kad viņam tā ir jāpiegādā, kad un kā ar viņu jānorēķinās. Un valdība, protams, nesaprot, ka šogad ir ļoti smagi dabas apstākļi. Tas viss labākajā gadījumā atgādina vairāksolīšanu ar neesošiem resursiem un to, ka ar atlikto maksājumu pērk nepelnītu popularitāti, bet sliktākajā gadījumā tas ir kvalificējams kā blefs. Tāpēc varbūt ir labi, ka šo jautājumu šodien apspriežam Saeimā, lai apzinātu izdarīto, vienotos par kopējo problēmas izpratni, vērtējumu un rīcības programmu. Jo dažu labu no reāliem pasākumiem situācijas uzlabošanai var veikt vienīgi Saeima, pieņemot izmaiņas likumos.

Jāatzīst, ka pašreiz labības audzētājiem patiešām ir saspringta situācija, jo jāvāc raža un tajā pašā laikā jāplāno ražošana nākamajam gadam. Šāgada ražas novākšanas sezonu līdztekus tradicionāli normālajām tehniskajām un darba organizācijas problēmām raksturo vēl vairāki citi faktori. Slikti laika apstākļi, kas samazina izaugušo potenciālo ražu un tās kvalitāti, neļauj to novākt un palielina ražošanas izmaksas. Sākotnēji lielāka pārtikas labības ražošanas prognoze, salīdzinot ar tās patēriņa apjomu iekšējā tirgū, kas samazina vai pat izslēdz nepieciešamību labības pārstrādes uzņēmumiem konkurēt savā starpā, piedāvājot lauksaimniekiem iespējami labākus pārdošanas noteikumus, jo piedāvāto graudu apjoms pārsniedz šo uzņēmumu gada ražošanas apjomus. Sliktais stāvoklis pasaules labības tirgū, kas izpaužas cenu samazinājumā līdz pēdējo triju gadu laikā nepieredzēti zemam līmenim un, no vienas puses, ierobežo iespējas pārdot produktu pasaules tirgum, bet, no otras puses, palielina iespējamo konkurenci no importētās produkcijas puses. Pagājušajā rudenī Saeima pieņēma izmaiņas likumā par norēķiniem par neapstrādāto lauksaimniecības produkciju, kuras neattīstīta produkcijas tirgus apstākļos, kad nav izveidojušies kooperatīvi vai citas privātās uzņēmējdarbības formas, labības tirdzniecības uzņēmumi, ierobežo iespējas šī sezonālā produkta pircējiem atrast savstarpēji pieņemamus norēķinu un savstarpējās kreditēšanas risinājumus, ja šajā procesā netiek meklētas likuma apiešanas iespējas.

Jāatzīst, ka labība ir nozīmīgākā augkopības preču produkcijas daļa Latvijas lauksaimniecībā. Kā liecina lauksaimniecības gada ziņojumā iekļautie rādītāji, lauksaimniekiem labības pārdošana 1997.gadā deva 13% no kopējiem ienākumiem. Tomēr lopkopības produkcijas daļa bija krietni lielāka - 68%, tajā skaitā piena - 29%, bet cūku - 15%. (Jums izdalītajā materiālā tas ir redzams 1.attēlā.) Vērtējot šajā gadā apsēto platību apmēru un ziemāju pārziemošanas stāvokli, šogad bija gaidāma vislielākā pārtikas labības raža kopš mūsu valsts neatkarības atjaunošanas. Par to liecināja sējplatība, ražības un graudu kvalitātes attīstība pēdējo gadu laikā. (Jums izdalītajā materiālā tas ir 2.attēls.) Par spīti pagājušajā gadā presē paustajai lauksaimnieku neapmierinātībai ar labības cenu straujo kritumu un deklarētajiem solījumiem labību vairs neražot, šāgada labības sējplatības sasniedza 490 000 hektāru, un tas nozīmē atgriešanos 1994.gada līmenī. Tajā pašā laikā labības patēriņš pārtikā kopš 1993.gada mūsu valstī ik gadus sarūk. Vēl 1997.gadā tas bija apmēram 283 000 tonnu, taču attiecībā uz 1998., 1999.gada kopējo ražas patēriņu pārtikai prognoze ir vairs tikai 250 000 - 260 000 tonnu, no kurām tikai 150 000 - 160 000 tonnu apjomā paredzams kviešu patēriņš. (Jāskatās ir 3.attēls jums izdalītajā materiālā.) Un 50 000 - 60 000 tonnu ir sagaidāmais rudzu patēriņš. Pārējās labības patērētāji var būt vai nu mūsu valstī audzējamie mājlopi, vai ārvalstu pārtikas produktu tirgi. Bet to iespējamās piedāvātās cenas ir ievērojami samazinājušās.

To, kā augstas labības cenas iespaido lopkopības attīstību, mēs varējām vērot jau 1992.-1994.gadā, kad nepamatoti augstu valsts noteiktās labības cenas sadārdzināja arī lopbarību un tas krietni paātrināja lopu skaita samazināšanos. Notika lopu izkaušana, jo tirgus nespēja lopkopības produkcijai nodrošināt adekvātu strauju cenu pieaugumu, bet graudi iegūla valsts glabātavās, vēlāk bija jāizdod daudz līdzekļu to glabāšanai un pat pārdošanai ārpus valsts robežām. Savukārt ārvalstu tirgos cenas noslīdējušas līdz 100-110 ASV dolāriem par tonnu; tas Latvijas lauksaimniekiem, piemēram, ļautu par kviešiem saņemt tikai no 56 līdz 58 latiem par tonnu. (Lūdzu skatīt 4.attēlu jums izdalītajā materiālā.)

Salīdzinot ražošanas un patēriņa prognozes, varējām prognozēt, ka 1998.gads būs pirmais kopš Latvijas valsts neatkarības atgūšanas un varbūt pat pēdējo 20 gadu laikā, kad Latvijas labības ražotāji atkal ir spējīgi Latviju pilnībā nodrošināt ar pašražoto pārtikas kvalitātes labību. Diemžēl patīkamajam konstatējumam nāk līdzi arī jaunas problēmas, no kurām nozīmīgākā ir jārisina pašiem labības ražotājiem. Labības ražošanas tālāka palielināšana nozīmē, ka Latvijas dzirnavnieki vairs nav un nebūs vienīgie un varbūt pat ne galvenie pārtikas labības pircēji. Ir jāizveidojas labības tirdzniecības uzņēmumiem. Graudu ražotājiem labāk būtu tos veidot pašiem kā kooperatīvos uzņēmumus, kā to izdarījuši Skandināvijas valstu, dažu citu Eiropas valstu un ASV graudu ražotāji, tādējādi paturot savās rokās graudu tirdzniecību un līdz ar to iespēju ietekmēt tirgus cenas. Tas nozīmē arī labības eksporta nepieciešamību un ar to saistītu daudz ciešāku atkarību no labības cenām pasaules tirgos. Bet tas nozīmē arī to, ka pārtikas labības ražošanas tālāka ražošanas palielināšanās saistāma ar izmaksas samazināšanu, eksporta tirgu meklēšanu un mērķtiecīgu iespējamās eksporta produkcijas partiju veidošanu. Apgalvojumi, ka Latvijas valstij un tās valdībai neesot lauksaimniecības politikas, neatbilst patiesībai. Gribu atgādināt, ka valsts savu nostāju pamatā ir deklarējusi Latvijas lauksaimniecības likumā, un pašlaik varu teikt, ka tajā paredzētie pasākumi faktiski ir izpildīti. Ar tiem esat iepazīstināti arī jūs. Vēl vairāk, - par tiem jūs esat arī balsojuši, pēdējo reizi apspriežot lauksaimniecības attīstības programmu.

Atbalstot tirgus ekonomikas principu darbību arī lauksaimniecībā, valdība 1997.gadā, turpinot lauksaimniecības politikas attīstību, pieņēma ilglaicīgu lauksaimniecības attīstības programmu, paredzot likt akcentu uz konkurētspējīgas lauksaimnieciskās ražošanas veicināšanu, ne vairs tikai uz tās saglabāšanu. 1997.gada rudenī valdība pieņēma lauksaimniecības tālākas attīstības koncepciju. Tās pamatnostādnēs tika definēts, ka Latvijas lauksaimniecības attīstība ir saistāma ar ražošanas efektivitātes paaugstināšanos, konkurētspējas attīstīšanos, tirgus attiecību veidošanos. Latvijas lauksaimniecības attīstība nav saistāma tikai ar iekšējā tirgus piepildīšanu. Pašreiz valdības akceptētajā lauksaimniecības attīstības koncepcijā tas ir skaidri pateikts. Ja mēs savā saimniekošanā aprobežotos tikai ar iekšējo tirgu, pat ekstensīvi saimniekojot, vismaz trešdaļa lauksaimniecības zemju paliktu neizmantotas. Latvijas zeme var dot vairāk produkcijas, tāpēc nedrīkstam norobežoties no ārējā tirgus, lai radītu lauksaimniecībai īpašus siltumnīcas apstākļus, jo maksāt tādas eksporta subsīdijas, kā to dara Eiropas Savienība, Latvijas tautsaimniecība paredzamā nākotnē nespēs. Panākumi ārējos tirgos saistāmi ar ražošanas pašizmaksu samazināšanu un stabili augstu kvalitāti lielām produkcijas porcijām.

Šā gada augusta pirmajā darba dienā valdības sēdē tika akceptēti pamatprincipi valsts politikai labības tirgū un tirgus intervences pamatnoteikumi, par kuriem detalizētāk runāšu nedaudz vēlāk. Tāpēc izteikumi par valdības neizlēmību un vairīšanos no problēmas risināšanas liecina par vāju informētību, ja vien tie nav priekšvēlēšanu drudža vai vienkārši valsts iekšējā tirgus politikas mehānisma neizpratnes izpausme.

Kādi instrumenti vispār ir pieejami valstī, lai ietekmētu lauksaimniecisko, tajā skaitā labības, ražošanu un tirgu? Dažos vārdos par pazīstamākajiem no tiem.

Muitas barjeras un eksporta subsīdijas. Šis ir visplašāk minētais valsts lauksaimnieku atbalsta pasākums. Paaugstina cenas vietējā tirgū, bet tikai tādā gadījumā, ja tajā ir produktu deficīts. Ja paši vietējā tirgus dalībnieki dažādu apstākļu dēļ nesāk savstarpēji konkurēt, par instrumentu izmantojot zemāku cenu solīšanu. Pretējā gadījumā valstij vai ražotājasociācijai jāizmanto tirgus intervence, izpērkot vai izņemot no tirgus relatīvi lieko produktu. Tā pārdošana faktiski iespējama vienīgi ārējā tirgū, izmantojot eksporta subsīdijas.

Valsts intervence tirgū. Šajā gadījumā valsts tieši iejaucas tirgū, uz laiku vai pavisam no tirgus izņemot lieko produktu, vēlāk to pārdodot vietējā tirgū vai ārējā tirgū, ar vai bez eksporta subsīdijām vai citādiem zaudējumiem. Valsts ilgstošam laika posmam nosaka stabilu intervences cenu, kas gan sezonāliem produktiem pa mēnešiem var mainīties, lai kompensētu glabāšanas un kredītu procentu izmaksas. Valsts intervenci veic tikai tādā gadījumā, ja tirgus privātie dalībnieki savā starpā nespēj vienoties, vai arī tādā gadījumā, ja tirgū ir attiecīgā produkta pārpalikums un tādēļ tirgus cenas noslīd zem šī līmeņa. Tādējādi tiek stabilizēts tirgus, nepieļaujot cenu krišanos zem noteikta intervences cenu līmeņa. Valsts tādējādi dod ražotājiem produkcijas pārdošanas garantiju, bet nepretendē kļūt par galveno tirgus dalībnieku. Un valsts ar savām intervences noliktavām nekad nekļūs par nekvalitatīvu produktu savācēju. Instruments izmantojams tirgus sezonālo svārstību novēršanai, kā arī tirgus pilnīgas vai daļējas monopolizācijas gadījumā, tas ir, tad, kad daudziem produkcijas pārdevējiem lauksaimniekiem pretī stājas viens pircējs vai ļoti ierobežots pircēju skaits. Eiropas Savienībā un vairākās citās valstīs to izmanto arī augstāku cenu noturēšanai iekšējam tirgum, piespiežot patērētāju maksāt vairāk, nekā tas notiktu gadījumā, ja valsts intervences tirgū nebūtu. Šajā gadījumā tas nepārprotami saistās ar salīdzinoši augstām importa tarifu barjerām un eksporta subsīdijām. Tomēr šis ir ceļš, no kura pakāpeniski atsakās visas attīstītās Eiropas valstis.

Valsts rezerve. Līdz šim gadam labības tirgus īstenošanā figurēja jēdziens - iepirkums valsts rezervei. Lai novērstu valsts intervences un iepirkuma jēdziena un jēdziena “iepirkums valsts rezervei” nekorektu lietošanu, ir jāpaskaidro sekojošais: kāda produkta iepirkums valsts rezervei tiek īstenots, lai nodrošinātu valsts prognozētās vajadzības pēc šā produkta. Tāpēc iepirkums valsts rezervei notiek ierobežotā apmērā un par iespējami zemāku cenu. To nosaka atbilstoši kārtībai, kāda paredzēta likumā par valsts pasūtījuma izvietošanu. Tas motīvs ir tieši pretējs valsts vēlmēm stabilizēt stāvokli labības tirgū un nodrošināt tās audzētājiem iespējami lielāku iespējamo cenu. Tas ir pretēji arī sistēmai, kas noteikta likumā par labības tirgu un valsts labības rezervi un kas paredz, ka iepirkums valsts rezervei tiks īstenots, izmantojot valsts intervences metodi.

Savukārt valsts intervencē iepirktie produkti var kalpot arī par valsts stratēģiskajām rezervēm, tikai jāpatur vērā, ka saglabāšana ilgākā laika posmā izmaksā ievērojamas naudas summas. Tādēļ ekonomiskais izdevīgums var kļūt problemātisks.

Tiešie kompensācijas maksājumi. Ja kādu no ražotājiem neatkarīgu apstākļu (valsts politikas izmaiņa vai katastrofa) ietekmē krasi samazinās viņu ienākumi, valsts var izmantot kompensācijas maksājumus. Tos parasti izmaksā par platības vienību vai lopu vienību; izņēmuma gadījumā pieļauj izmaksas par produkcijas vienību. Toties - kā likums! - tas ir saistīts ar garantēto produkcijas realizācijas cenu samazināšanos valsts politikas izmaiņu rezultātā.

Kredīti vai to procentu subsīdijas. Īstermiņa vai ilgtermiņa likviditātes problēmu risināšanas atbalstam valsts var izmantot subsīdijas kredītu pieejamības nodrošināšanai no bankām. Tās var izpausties kā kredītu procentu pilnīga vai daļēja subsidēšana, kā daļēja kredītu summas finansēšana, kā aizdevums no valsts izveidota kredītu fonda. Pēdējā gadījumā valstij tas izmaksā mazāk. Toties mazāka līdzekļu summa tiek piesaistīta projekta īstenošanai.

Kā tad ir veidojusies pašreizējā valsts politika labības tirgus jomā un kāda ir? Pamatojoties uz Lauksaimniecības likumu, valsts lauksaimniecības attīstības ilglaicīgās programmas pamatnostādnēm, tirgus ekonomikas un agrārās reformas principu konsekventu attīstību, valsts budžeta iespējām, kā arī augstāk minētajām prognozēm, Ministru kabinets šā gada 3.augusta sēdē tika apstiprinājis Latvijas labības tirgus politikas pamatprincipus. Šos pamatprincipus izstrādāja ar manu rīkojumu šā gada jūnijā izveidotā darba grupa labības tirgus politikas īstenošanai. Tie paredz, ka labības un tās pārstrādes produktu tirgū galvenajam un noteicošajam dalībniekam ir jābūt privātajām uzņēmējsabiedrībām. Tikai tādos apstākļos var izveidoties ekonomiski pamatota tirgus attīstība. Valsts uzdevums ir veicināt labības tirgus attīstību un stabilitāti, nepieļaujot atsevišķu labības tirdzniecības un pārstrādes uzņēmumu monopoldarbību un mazinot pasaules tirgus un klimatisko apstākļu radītās tirgus svārstības. Valstij nav jābūt galvenajam labības uzpircējam un tirgotājam, bet tai galvenokārt jābūt tirgus stabilizatoram. Uz šādu sistēmu, kas balstās uz privātajiem uzņēmējiem ne tikai lauksaimniecībā, bet arī ar to saistītajās nozarēs, mūsu valsts ir konsekventi gājusi kopš agrārās reformas pašiem sākumiem.

Šo pamatprincipu īstenošanai valsts labības tirgus stabilizēšanā tiek izmantots šāds instruments - labības iepirkšanā piesaistīto kredītu procentu daļēja subsidēšana (ar nosacījumu, ka kredīta ņēmējs izpilda valsts noteiktās prasības, ievēro uzpirkšanas termiņu un norēķinu kārtību). Par juridisko pamatu kredītu subsidēšanai kalpo valsts pilnvarotās institūcijas un uzņēmēja savstarpējs līgums. Ar kredītu procentu subsidēšanu saistītās izmaksas finansē no valsts budžetā lauksaimniecības subsīdijām paredzētajiem līdzekļiem.

1998.gada lauksaimniecības subsīdiju programmā šim nolūkam ir paredzētas kredītu procentu subsīdijas līdz 9% likmei. Tās par saņemtajiem kredītiem var saņemt visi legāli reģistrētie labības pārstrādes un tirdzniecības uzņēmumi, kas iepirkuši labību līdz 1.oktobrim un norēķinājušies līdz 1.novembrim. Bez tam spēkā joprojām ir kārtība, kas paredz subsīdijas viena lata apmērā par tonnu mēnesī tiem labības ražotājiem, kas izaudzēto labību līdz pārdošanai glabā pie sevis savās glabātavās.

Valsts intervence labības tirgū dod garantijas, ka būs iespējams pārdot visu noteiktas kvalitātes labību par valsts garantēto minimālo intervences cenu. Ar intervences īstenošanu saistītos izdevumus sedz no valsts budžeta izdevumiem lauksaimniecības atbalstam.

Šā gada 11.augustā apstiprinātajos Ministru kabineta noteikumos par tirgus intervenci labības tirgū tika noteikts, ka valsts nopirks visus noteiktās kvalitātes pārtikas kviešus un rudzus par 72 un 67 latiem tonnā, intervences iepirkumu uzsākot 1.oktobrī.

Ievērojot vēl neattīstīto graudu tirgus struktūru, sliktos laika apstākļus, kā arī vairākus citus faktorus, intervences uzsākšanas datums tika noteikts par mēnesi agrāks, nekā sākotnēji bija paredzēts, pretēji citās valstīs noteiktajam 1.novembrim vai 1.decembrim, kā Zviedrijā, kad labības tirgus dalībniekiem būs bijis iespējams savstarpējos līgumos nokārtot un mēģināt atrast sev izdevīgus risinājumus.

Savukārt intervences cenu līmenis, ievērojot šo pašu laika apstākļu izraisītās iespējamās korekcijas Latvijas pārtikas labības ražošanas un patēriņa bilancē, tika noteikts ievērojami augstāks par sākotnējā koncepcijā paredzēto līmeni - 90% no pasaules cenas. Tas būtu apmēram 54 lati.

Gribu uzsvērt, ka šie noteikumi tika pieņemti, spēkā esot prognozēm par būtisku pārtikas labības pārpalikumu tirgū, salīdzinot ar patēriņu. Apmēram 130% - tādas bija sākotnējās prognozes par pārtikas graudu nodrošinājumu valstij.

Intervencei ir vairāki iespējamie teorētiskie uzdevumi: stabilizēt labības cenas tirgū, iegūt produktus valsts rezervēm, valstij pelnīt no cenu starpībām. Priekšvēlēšanu gaisotnē tiem pievienojas arī vēlme ar intervences palīdzību radīt ilūziju, ka lauksaimniekiem palīdz atrisināt apgrozāmo līdzekļu nodrošinājuma programmu.

Valdības pozīcija ir skaidra. Valsts intervence Latvijas labības tirgū ir domāta vienīgi tirgus stabilizācijai un monopoliskā spiediena neitralizēšanai. Latvijas noslēgtajos starptautiskajos līgumos paredzētie antidempinga un citi kontroles pasākumi, lai nepieļautu iekšējā tirgus destabilizāciju, tajā iekļūstot subsidētas un zemas kvalitātes graudu produkcijas importam, ir sagatavoti.

Nav pieļaujama arī subsidētās gaļas kontrabanda vai nekontrolēta ieplūšana, jo tā būtiski samazina pieprasījumu pēc lopbarības graudiem.

Bez tam labības ražotājiem ir reālas iespējas saņemt un izmantot lauksaimnieciskās ražošanas attīstībai paredzētās subsīdijas - to skaitā tehnikas un iekārtu iegādei, ēku būvei, augsnes kaļķošanai -, kuras dotu iespēju atjaunot lauksaimnieciskās ražošanas tehnoloģiju un samazinātu resursu patēriņu ražošanā arī tām saimniecībām, kurām līdz tam kredīti banku tirgū nebija pieejami. Tādējādi tiek izveidota kompleksa lauksaimnieku, it īpaši labības ražotāju atbalsta sistēma, kas ievēro akceptētos pamatprincipus, pieejamo finansu reformas un lauksaimniecības politikas attīstības tendences saistībā ar integrāciju pasaules un Eiropas apritē.

Tomēr, vairāk gan momentāna efekta radīšanai nekā ekonomiska rakstura argumentu vadīti, daudzi ražotāji, politiķi un deputāti kā par vienīgo pieņemamo risinājumu runā tikai par to, ka valsts iepirks rezervē visu izaudzēto labību par krietni augstāku cenu un samaksās nekavējoties. Sirsnīgo skaisto vārdu virknētāji zemnieku iepriecināšanai to iztēlo kā visu lauksaimnieku visu problēmu atrisinājumu. Jebkura cita valdības rīcība tiek vērtēta kā problēmas nerisināšana, vairīšanās no atbildības, tās uzvelšana nākamajai valdībai, nespēja formulēt ilglaicīgu valsts politiku.

Gribu tomēr atgādināt, ka tieši tāda kārtība, ka “goszakupkām” tūlīt pēc ražas novākšanas bija jāpiegādā visa pārstrādājamā labība, bija raksturīga tieši padomju periodam, kad visi uzņēmumi piederēja valstij, kad naudai kā maksāšanas līdzeklim bija visai ierobežotas funkcijas; kad valsts faktiski bija pārtikas tirgus monopolists; kad valdība neatbildēja par savu pieņemto lēmumu ekonomiskajām sekām. Skaidri un gaiši sakot, tā vairs nav tirgus intervence demokrātiskā tirgus izpratnē, bet tas ir valsts iepirkums tā skaidrākajā izpildījumā.

Mūsu uzdevums ir veidot ilglaicīgu pamatu visas tautsaimniecības, tajā skaitā arī lauksaimniecības, attīstībai uz tirgus saimniecības pamatiem, pasargājot to no smagākajiem tirgus stihijas vai citu nelabvēlīgu apstākļu triecieniem, taču hroniski to neauklējot uz citu saimniecības nozaru rēķina. Arī nopietnie labības ražotāji un labības tirgus dalībnieki prasa no valdības ilglaicīgu risinājumu. Zemnieku federācijas priekšsēdētājs Ojārs Petrēvics ir izteicies, ka no šīsdienas sēdes gaida lēmumu, kas zemniekiem viestu skaidrību par to, kas viņiem jādara arī turpmākajos gados, lai neiznāktu kārtējā “ugunsgrēka dzēšana”.

Ar vienu pašu valsts iepirkumu, nemaz nerunājot par iepirkumu valsts rezervēm, nevar atrisināt visas iepriekš minētās lauksaimniecības problēmas. Šīm problēmām ir ātrāki risinājumi, un arī valdībai tie ir zināmi. Turklāt šie risinājumi papildus prasa valsts naudu, kuras ne šā gada, ne nākamā gada budžetā nav. Nauda nepieciešama arī izglītības, veselības aizsardzības, lauku ceļu būves un citu programmu paplašināšanai. Turklāt diemžēl var iznākt, ka izcilā raža, kas bija gan gaidāma, laikam netiks sagaidīta, jo ne viss ir lauksaimnieku, Zemkopības ministrijas, valdības un pat ne Saeimas ziņā. Diemžēl šāgada lietus “slūžas” neizdodas aizvērt nevienam, ne tikai pie mums Latvijā, bet arī mūsu kaimiņvalstīs - Igaunijā un Lietuvā. Tāpat arī pasaules tirgus attīstība šogad nav labvēlīga ne mūsu valsts labības audzētājiem, ne arī citas lauksaimnieciskās produkcijas ražotājiem.

Aizvadītās nedēļas nogales lietusgāzes un arī šīsnedēļas lieti ir būtiski mainījuši līdzšinējās prognozes. Ir pamats prognozēt, ka būtiska labības pārpalikuma var nebūt. Tas ir licis daļēji pārskatīt arī izvēlētos valsts izmantojamos labības tirgus ietekmēšanas instrumentus, kā arī papildināt tos ar dažiem citiem ražošanas atbalsta pasākumiem. To starpā jāmin no lauksaimniecības subsīdiju līdzekļiem papildus rudens darbiem ņemto īstermiņa kredītu procentu subsidēšana līdz četru mēnešu termiņam, vadoties pēc procentu likmes, kas nepārsniedz 12% - gada likmi.

Ministru kabinets šodienas sēdē izdarīja izmaiņas noteikumos, paredzot valsts intervenci labības tirgū uzsākt jau no 1.septembra, tomēr par attiecīgi mazākām cenām. Pārtikas kviešiem - par 68 latiem tonnā, rudziem - par 63 latiem tonnā.

Tomēr jāuzsver, ka šie papildu pasākumi - intervences termiņa paātrināšanu un arī īstermiņa kredītu procentu subsīdijas rudens sējai - ir jāuztver kā vienreizējs pasākums, kura īstenošanas nepieciešamību noteikuši šāgada īpaši sliktie laika apstākļi un neattīstītā produkcijas resursu un kredītu tirgus infrastruktūra. Noteiktās cenas ir absolūti augstākās pieņemamās pašreizējos apstākļos. Pie augstākas cenas intervence pilnīgi atklāti pārvēršas par valsts iepirkumu, un tas jau ir sociālisma atdzimšanas sākums Latvijas lauksaimniecībā.

Vēlreiz atkārtoju, ka valstij nav nolūka kļūt par vienīgo un pat lielāko labības tirgus dalībnieku. Savukārt augkopības tirgus sakārtošanai ir nepieciešams likuma par norēķiniem par nepārstrādāto lauksaimniecības produkciju grozījums, kas neattiecinātu to uz labības tirgu un ļautu pašreizējiem lauksaimniecības produktu tirgus dalībniekiem atrast savstarpēji pieņemamu norēķinu kārtību, kā to paredz Civillikums. Tādējādi izveidota vienota sistēma, kas ir iespējamais kompromiss starp ražotāju vēlmēm, tirgus attiecību principiem un valsts finansiālajām iespējām un nozares ilglaicīgas attīstības virzību.

Valsts īstenota intervence pārtikas kviešu un rudzu tirgū no 1.septembra par intervences cenām - attiecīgi 68 un 63 lati tonnā. No 1.oktobra tās paaugstinās līdz 72 latiem par pārtikas kviešu tonnu un 67 latiem par pārtikas rudzu tonnu.

Valsts subsīdijas kredītu procentu - līdz 9% - segšanai labības tirdzniecības un pārstrādes uzņēmumiem par labības pirkšanai aizņemtajiem līdzekļiem, ja pirkums noticis līdz 1. oktobrim un norēķini veicami līdz 1. novembrim.

Valsts subsīdijas labības ražotājiem - 1 lats mēnesī par tonnu, ja pārdodamā labība glabājas pie viņiem, vai vienu mēnesi - oktobri - subsidēta labības glabāšana valsts intervences noliktavā. Es uzsveru vēlreiz - subsidēta labības glabāšana valsts intervences noliktavā.

Steidzamības kārtā pieņemtās izmaiņas likumā par norēķiniem par neapstrādāto lauksaimniecības produkciju ļautu pašreizējiem lauksaimniecības produktu tirgus dalībniekiem pašiem atrast savstarpēji pieņemamu norēķinu kārtību.

No lauksaimniecības subsīdiju līdzekļiem īstermiņa kredīta procentu subsīdija līdz 4 mēnešu termiņam, vadoties pēc procentu likmes, kas nepārsniedz 12% gada likmi, varēs palīdzēt aizņemties bankā līdzekļus rudens darbu finansēšanai.

Protams, ieviešot šo jauno sistēmu, vienmēr var gadīties kādas kļūmes, tomēr valdība uzskata, ka ir ielikts pamats ilglaicīgai valsts politikai labības tirgus jomā. Valdības pārliecība ir, ka, lai saglabātu savu vietu un nozīmi, arī lauksaimniecībai ir jāiegūst un jāsaglabā konkurētspēja. Un ne tikai atsevišķām sekmīgām saimniecībām, bet vairumam zemes saimnieku jākļūst par ražotājiem tirgum, turklāt - ar efektīvu saimniekošanu. Spēcīgām, konkurētspējīgām ģimenes saimniecībām, kurās uz lauka strādā saimnieks pats, ne tikai algādži, ir jākļūst par Latvijas lauksaimniecības attīstības pamatu, tāpat kā tas ir noticis Eiropas attīstītajās valstīs. Tam ir nepieciešama jauna tehnoloģija, cilvēku uzņēmējdarbības gars, lauku vides attīstība.

Tajās lauku saimniecībās, kas šodien strādā sekmīgi - un šādas saimniecības atrodamas visā valstī, ne tikai Pierīgā un Zemgalē -, vairs nestrādā ar tiem paņēmieniem, ko lietoja kolhozos un sovhozos. Protams, ir jaunas mašīnas, jaunas tehnoloģijas, bet, galvenais, ir cita attieksme pret saimniekošanu. Sekmīgākie saimnieki izvēlas to produktu ražošanu, kuriem tirgū ir pieprasījums, un meklē risinājumus, kā šo produktu saražot lētāk. Tas nav iespējams bez lauksaimniecības tehniskās modernizācijas, kas prasa ievērojamus investīciju apjomus. Pēc orientējošiem aprēķiniem, šī summa nav mērāma ne miljonos, pat ne simtos miljonu latu, tā ir krietni lielāka. Diemžēl pašreizējā kredītresursu pieejamība un cena vēl nav apmierinoša, lai lauksaimnieki varētu nepieciešamos finansu resursus iegūt brīvā tirgū.

Tāpēc kopš 1998. gada lauksaimniecības atbalsta programmas ietvaros valsts sākusi īstenot investīciju atbalsta programmu lauksaimniecībā. Programmas mērķis ir radīt priekšnoteikumus nozares modernizācijai un konkurētspējas paaugstināšanai. Šīs programmas realizācijai no 1998. gada budžetā atvēlētajiem līdzekļiem lauksaimniecības subsīdijām tiek novirzīti vairāk nekā 7 miljoni latu. Kā valdības vadītājam man ir patīkami, ka šis vairs nav tikai ražošanas saglabāšanas programmas modelis, ko lielā mērā iezīmēja iepriekšējās subsīdiju programmas, bet ka tā jau ir ražošanas attīstības programma, kurā tomēr, protams, būs nepieciešami tālāki uzlabojumi.

Šādā situācijā ir jāapzinās, ka jebkuru līdzekļu novirzīšana produkcijas cenu atbalsta pasākumiem samazina iespējas atbalstīt jauno tehnoloģiju ienākšanu ražošanā, bet ar esošajiem finansu resursiem nodrošināt lauksaimniecības produkcijas ražotājiem kompensācijas, kas saistītas ar produkcijas ražošanas izmaksu palielināšanos un līdz ar to ar ienākumu samazināšanos, ilglaicīgi nodrošināt nebūs iespējams.

Jūs jau varējāt iepazīties ar lauksaimniecības gada ziņojumā minētajiem ekonomiskajiem rezultātiem. Tātad 1997. gadā patērēto ražošanu resursu vērtība pieauga par 10,5% jeb par 11 miljoniem latu, kas ir apmēram 60% no lauksaimniecības gada subsīdiju apjoma. Nozares attīstība nav iespējama bez efektivitātes paaugstināšanas. Ir lietas, ko nozares attīstības labā var darīt valsts, bet ir lietas, kas jāizdara pašiem ražotājiem. No valsts pirmām kārtām tiek prasīta politika un tās konsekventa īstenošana. Īpaši nozīmīgi tas ir lauksaimniecībai un mežsaimniecībai, kur visi ražošanas procesi notiek daudz lēnāk nekā jebkurā citā tautsaimniecības nozarē.

Tomēr ir lietas, kas ir jādara un ko var darīt tikai paši ražotāji. Un starp tām ir arī rūpes par savas produkcijas pārdošanas iespējām. Graudu gadījumā tas notiek, sākot ar to kaltēšanu un tīrīšanu un beidzot ar konkrēto pārdošanas līgumu slēgšanu, ko nedara un arī nedarīs valsts. Risinājumi ir jāmeklē un lēmumi ir jāpieņem pašiem ražotājiem.

Gribu atgādināt, ka patiesībā mums šodien ir divas alternatīvas.

Pirmā - ar visiem eksistējošajiem līdzekļiem jācenšas saglabāt esošā lauksaimniecības struktūra. Būtībā tā ir lauksaimniecības un arī lauku attīstības stagnācija - līdzekļu dalīšana “uz galviņām” eksistencei, nevis dzīvošanai un attīstībai. Patiesībā tas nozīmētu Latvijas lauku lēnu, bet konsekventu iznīkšanu, tāpēc ka, saimniekojot pašreizējā līmenī, mūsu lauku iedzīvotāji nevarēs paaugstināt savu labklājību, jo vienmēr būs atkarīgi no dotācijām un pārdales maksājumiem, kuru nekad nepietiks.

Otrā - strukturālo pārmaiņu un iniciatīvas attīstības ceļš. Tas balstās uz privātās iniciatīvas attīstības veicināšanu laukos, uz apstākļu radīšanu reālajām strukturālajām pārmaiņām, lai gan, protams, šis nav viegls risinājums. Tas prasa daudz zināšanu, rada daudz problēmu, tomēr tas ir atrisināms, un īstenotā labības tirgus politika ir viens no šā risinājuma posmiem.

Mēs negribam pakļauties pirmsvēlēšanu populismam un pieņemt lēmumus, kas nestu atvieglojumus tikai uz īsu mirkli. Mēs nevaram atļauties vienas dienas saimnieka lēmumus. Mēs esam par ilglaicīgas valsts lauksaimniecības politikas veidošanu, attīstīšanu un īstenošanu.

Latvijas lauksaimniecības un pārtikas ražošanas nozare nebūs stipra, ja visi tās posmi nebūs vienlīdz attīstīti, bet tas ir un būs iespējams, vienīgi sadarbojoties lauku uzņēmējiem ar pārējo sabiedrību savas valsts personā uz partnerības un savstarpējas sapratnes pamatiem.

Paldies par uzmanību. (No zāles deputāts G.Valdmanis: “Klusums...”)

Sēdes vadītājs. Turpināsim debates! Nākošajam vārds debatēs Modrim Lujānam - Tautas saskaņas partijas frakcijas deputātam. Lūdzu!

M.Lujāns (Tautas saskaņas partijas frakcijas deputāts).

Cienījamie kolēģi! Ir patīkami un es jūtos ļoti pagodināts, ka varu runāt pēc cienījamā Krasta kunga.

Diemžēl Krasta kungs aizmirsa pieminēt to, kā bijušais ekonomikas ministrs Šķēles valdībā... Tāpat es neredzu šodien zālē bijušo lauksaimniecības ministru cienījamo Dilbas kungu, lai gan man ļoti gribētos dzirdēt Dilbas kunga viedokli par to, kā šī situācija ir izveidojusies, jo, protams, šodien ne tikai Rāviņa kungam jāuzņemas atbildība, bet pilna atbildība ir jāuzņemas arī Dilbas kungam.

Cienījamie kolēģi, mani ļoti aizkustināja Krasta kunga runa par to, kā vajag sadarboties nabaga zemniekam, kuram pieder pāris hektāru, ar cienījamo pārstrādātāju lieluzņēmēju Šķēles kungu. Cienījamais lieluzņēmējs un pārstrādātājs Šķēles kungs, starp citu, arī viens no bijušajiem lauksaimniecības ministra vietniekiem, ļoti iecietīgi saka: “Cienījamais zemniek, ak, tu esi atbraucis pie manis ar graudiem? Bet man nav laika, man ir vēlēšanas. Man jākrāj miljons vēlēšanām. Un, ja jūs, cienījamais zemniek, esat ar mieru pārdot par 50 latiem, tad pārdodiet, bet, ja ne, tad brauciet atpakaļ!”

Un cienījamā lauksaimniecības shēma izskatās ļoti vienkārša - reģionos ir izveidojies pārstrādātāju monopolstāvoklis. Un tu vari darīt, ko tu gribi, nabaga zemniek, audzēt un glabāt šos graudus... Starp citu, daudzi zemnieki pagājušajā gadā šo cienījamo ideju pielietoja, ko Krasta kungs piedāvāja, glabāja graudus, cerot uz cenu paaugstinājumu. Cenu paaugstinājums nenotika, jo cienījamais premjerministrs toreiz bija nevis Krasta kungs, bet Šķēles kungs, kas parakstīja līgumu par vienoto Baltijas ekonomisko zonu, un tā Latvijā Šķēles uzņēmumos ieplūda graudi no Lietuvas, bet līdz ar to latviešu zemnieks kārtējo reizi tika piemānīts un apmuļķots.

Patiešām, “Tēvzemei un Brīvībai”, es atbalstu jūsu lozungu: “Latvieti, nepadodies!” un ceru, ka Krasta kungs arī aicinās: “Latvieti, nepadodies!”, jo citādi iznāk tā, ka “Tēvzemei un Brīvībai” ir sametusies kopā ar Šķēli un nu mēģina apmānīt, kārtējo reizi apmuļķot Latvijas zemniekus.

Un, protams, mēs nokļūstam mazohistiskā situācijā. Tas pats Latvijas zemnieks teiks: “Kāds mums ir tētiņš Šķēle!” un ies balsot par viņu, gaidīdams nākošo raundu, kad kārtējo reizi tiks piemānīts. Un tā ir mūsu valsts politika!

Šodien, runājot par mazajām saimniecībām, ir jādod valsts politika, ko darīt šīm saimniecībām un ko darīt šiem cilvēkiem. Viņi ir kā dzimtcilvēki, kas piesieti šajos laukos, viņiem nav kur doties, jo nav atcelta ne pierakstu sistēma, ko solīja Šķēle un ko sola Krasta valdība... Cilvēkiem nav arī pilsētā darba...

Tātad ir jautājums: ko valdība piedāvā? Jā, vajag modernas saimniecības, kurās strādās divi vai trīs cilvēki. Vajag kooperēties! Bet tā nav un nebūs. Līdz ar to valdībai ir jāuzņemas atbildība, un šinī gadījumā patiešām ir jābūt subsīdijām. Pareizi, Krasta kungs, jūs norādījāt uz monopolstāvokli! Bet kurš cits šo monopolstāvokli var lauzt ja ne valsts? Patiešām, varbūt nākošajai valdībai būtu jārūpējas, lai Šķēles uzņēmumu monopolstāvoklis reģionos tiktu lauzts, lai tiktu būvēti valsts pārstrādes uzņēmumi? Līdz ar to patiešām radīsies konkurenti. Un ir jāiesaista arī zemnieki, bet tā jau nav Krasta kunga valdības problēma, viņi uz to nav spējīgi. Un es vēlreiz saku, ka koalīcijas partneris otram koalīcijas partnerim kabatā nelīdīs. Tāds ir izteiciens.

Cienījamie kolēģi! Man patiešām ir ļoti žēl Rāviņa kunga no Latvijas Zemnieku savienības, jo Latvijas Zemnieku savienībai atliek vienīgi soļot “uz jaunu krastu”, kur, protams, bez “Bravo” jau nu nekādi nevar. Un “Bravo” varbūt ir vienīgais līdzeklis, kas paliks Latvijas Zemnieku savienībai un “Tēvzemei un Brīvībai”, lai beigās uzsauktu to par godu kolēģim no Tautas partijas - Šķēles kungam.

Es ceru, ka jūsu nākošajā Saeimā nebūs, bet būs jauna valdība, būs jauna politika, kas rūpēsies par Latvijas zemniekiem, un, ja zemnieki cer... tas, protams, ir patīkami... Taču vai tāpēc bija jāsasauc ārkārtas sēde, lai Krasta kungs tomēr atrastu iespēju no 1. septembra maksāt 62 latus? Vai tas bija vajadzīgs? Bet varbūt patiešām, Krasta kungs, ne jau katru gadu vēlēšanas ir... Un arī “Tēvzemei un Brīvībai” bez referenduma vēl kaut ko vajag, ko pakarināt kā baranku cienījamajiem zemniekiem... Un tad būs atkal jauna valdība, kurā būs gan Šķēle, gan Krasts, un viss ies tāpat, kā bija, bet zemnieki patiešām lēnām bankrotēs, un mēs runāsim, cik ļoti mēs mīlam Eiropas Savienību.

Sēdes vadītājs. Nākamajam vārds Viktoram Stikutam - Demokrātiskās partijas Saimnieks frakcijas deputātam. Lūdzu!

V.Stikuts ( Demokrātiskās partijas Saimnieks frakcija).

Godājamo Prezidij, cienījamie kolēģi! Tikko mēs noklausījāmies Krasta kunga, es pat teiktu, diezgan saturīgo uzstāšanos, kurā viņš kā Ministru kabineta vadītājs izteica savu viedokli par tālākajām zemnieku perspektīvām valstī.

Bet šinī sakarā es gribētu teikt tā: kam valstij ir vajadzīga valdība, kura ne par ko negrib uzņemties rūpes, jo būtībā no šīs runas iznāca tā, ka šī lauksaimniecībā piekoptā liberalizācija, kad zemniecība šajā mežonīgajā tirgū tika atstāta viena pati un, kā izrādās, tomēr ir ļoti dzīvotspējīga, jo jau 7 gadus nekādi nevar samazināt šo laukos dzīvojošo iedzīvotāju skaitu, kā to Šķēles kungs tika deklarējis, kad bija Ministru prezidents, ka laukos tomēr tam iedzīvotāju skaitam ir stipri jāsarūk, jo Eiropas Savienības standarti un mērauklas to prasa...

Es gribēju dzirdēt šodien Ministru prezidenta runā varbūt īsu skaidrojumu, jo ne jau visi zemnieki tiešām izprot šo sarežģīto vārdu sakopojumu, tos procentus un visas pārējās lietas, kas te tika no tribīnes runātas. Es lūgtu īsāk un skaidrāk - kad pirks, par cik pirks un kāpēc šodien neiepērk? Kas traucē? Jo būtībā nauda šai lietai - graudu iepirkšanai - ir paredzēta, kā jau Bāna kungs minēja tos ciparus un procentus. Tāpēc es domāju, ka nekādu problēmu te nav. Vienīgā problēma ir vēlme to darīt.

Tomēr acīmredzot te ir dziļākas saknes šai problēmai, kuras vienkārši neviens, kas līdz šim uzstājās, varbūt negribēja pateikt, jo šī problēma jau sen ir sākusies valstī - no tā brīža, kad Šķēles kungs, būdams premjera amatā un arī lauksaimniecības ministra pirmā vietnieka amatā, veica šo “dzirnavnieku” privatizāciju. Līdz ar to šodien valstī ir izveidojies slēptais monopols, kur vienojas par to, pirkt vai nepirkt, un tādējādi valsts faktiski patlaban nevar ietekmēt šo situāciju, un, ja viņa tagad mēģina to ietekmēt, tad nonāk strupceļā. Valdība tiek “iedzīta stūrī”, jo, ja “dzirnavniekiem” tagad nodos glabāšanā graudus, ko valdība iepirks, un viņiem par to maksās, tad tas nozīmē, ka “dzirnavnieki”, neko nedarot, gūs peļņu un par to varēs pateikt paldies. Jebkurā gadījumā viņi tikai vinnēs.

Šinī sakarā vajadzētu steidzami un neatliekami izbeigt šo monopolstāvokli attiecībā uz “dzirnavniekiem”, pieņemot attiecīgus likumus, kuros varētu noteikt varbūt papildu nodokļus šiem te “dzirnavniekiem”, lai kaut kādā veidā tomēr varētu viņus ietekmēt. Nevis tā, ka šodien ir izveidots slēptais monopols, kurš nosaka, kā rīkoties un kurā brīdī...

Protams, jautājums par graudu ražošanu ir ļoti plašs, un šodien mēs runājam tikai par graudu iepirkšanu. Es domāju, ka šodien arī nevajag izvērst šo diskusiju, jo graudu ražošana Latvijā visos reģionos nekad nav bijusi līdzīga un arī nebūs, it īpaši runājot par Latgali, kur zemnieki jau ir pārgājuši uz naturālo saimniekošanas sistēmu: divas govis, divas cūkas un trīslauku sistēma. Faktiski mēs Latgalē šodien jau redzam, ka runa nav par graudu pārdošanu. Runa ir par izdzīvošanu un graudu ražošanu tikai savai naturālajai saimniecībai, jo arī naturālajai saimniecībai ir nepieciešami graudi. Taču šis rudens rāda, ka tuvojas tas brīdis laukos, kad šos te graudus Latgalē, it īpaši atpalikušākajos reģionos un pagastos, nebūs ar ko novākt, tāpēc valstij īpaša uzmanība būtu jāvelta subsīdiju mehānismam. Izvērtējot to nākošajiem gadiem, būtu jāņem vērā situācija, kāda mums ir ar ražas novākšanas tehniku, jo tehnika laukos ir ļoti bēdīgā stāvoklī. It īpaši Latgalē neviens zemnieks nevar atļauties nopirkt jaunu kombainu. To nevar atļauties nopirkt pat tas zemnieks, kurš sēj lielākas platības par 100 hektāriem. Automātiski viņš nonāk verga stāvoklī. Paldies.

Sēdes vadītājs. Stikuta kungs, piecas minūtes ir pagājušas. Nākamajam vārds Andrim Rubinam - pie frakcijām nepiederošam deputātam.

A.Rubins (pie frakcijām nepiederošs deputāts).

Deputāti! Andris Rubins - Latvijas Atdzimšanas partija. Es pateikšu mūsu viedokli. Latvijas zemniekus neviens neaizsargā un neviens viņiem nepalīdz - ne iepriekšējās, ne šī valdība, ne arī “varas” partijas, es gribu teikt, “Latvijas ceļš”, Demokrātiskā partija Saimnieks, Latvijas Zemnieku savienība, “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK un citas. Neviena valdība līdz šim neko pozitīvu šajā jomā nav izdarījusi, tās vienīgi darījušas visu, lai gremdētu zemniekus un lai Latviju pārvērstu par tranzīta zemi. Vienīgais, ko valdības var pateikt, ir tas, ka vainīgi esot gadalaiki.

Līdz šim nestrādā arī muita, un visi to zina, ka vairāk nekā 50% apmērā tiek ievesta kontrabandas produkcija, un tā arī grauj Latvijas zemniecību. Sevišķs ļaunums no visām šīm valdībām ir izdarīts Šķēles valdīšanas laikā, protams, kopā ar visām šīm “varas” partijām, kad pieņēma lēmumu par brīvo Baltijas tirgu, kad Šķēle ar saviem pārstrādes uzņēmumiem momentāni vinnēja vairāk par 30%, iepērkot lēto cūkgaļu “Rīgas miesniekam” no Lietuvas, tāpat arī graudus un pārējos pārtikas produktus no Lietuvas.

Protams, zemniekus neaizstāv arī viņu politiskā organizācija - Latvijas Zemnieku savienība, jo to, kā mēs zinām, vada ekonomikas ministrs Strujevičs, kurš ir guvis pieredzi, būdams Komunistiskās partijas Ventspils aģitācijas un propagandas daļas vadītājs. Tā vispār ir anekdote, ka tāds ir Latvijas Zemnieku savienības priekšgalā. Taču tā ir Latvijas Zemnieku savienības un Zemnieku partijas privātā lieta, ko viņi izvirza...

Bet kāds var būt risinājums? Risinājums var būt tikai viens. Pirmkārt, ir jādomā zemniekiem pašiem, arī visai tautai ir jādomā. Un es jums pateikšu, kas ir Latvijas Atdzimšanas partijas programmā rakstīts. Tas, ka valstij ir jānodrošina zemnieku produkcijas iepirkšana - graudi, piens, gaļa, kartupeļi un citi - par iepriekš noteiktām cenām, kā arī jānodrošina zemnieku sociālā aizsardzība. Pašlaik zemnieki nav aizsargāti.

Tāpat vajag pieņemt lēmumu, ka veikaliem, kuri tirgo ārzemju produkciju, ir vismaz divas reizes lielāki nodokļi. Pirmkārt, tāpēc, lai tie būtu ieinteresēti tirgot Latvijas produkciju.

Un risinājums ir tikai viens - tautai jāievēlē tādi cilvēki, kas nav strādājuši kompartijas nomenklatūrā, kas nav bijuši iepriekšējās valdībās. Bez tam zemniekiem pašiem ir jāizvirza savs ministrs vai jāskatās no tām partijām, kas viņus aizstāv. Un mēs esam ar mieru uzņemties Latvijas zemnieku aizstāvību. Nevar taču Latvijas Zemnieku savienību vadīt cilvēki, kas neko nesaprot no zemnieku jautājumiem. Paldies.

Sēdes vadītājs. Nākamajam vārds Mārim Vītolam - pie frakcijām nepiederošam deputātam. Lūdzu!

M.Vītols (pie frakcijām nepiederošs deputāts).

Godātais Ministru prezident! Godātie Saeimas deputāti! Tā kā bez manis ir pieteikušies vēl vismaz 12 runātāji, tad no šīs tribīnes šovakar izskanēs daudz spriedelējumu par to, cik slikts vai labs ir bijis tas vai cits premjerministrs, lai gan šīsdienas apspriedē mēs varētu mācīties kaut ko arī no zemniekiem. Teiksim, ja reiz brauc uz lauku, tad nevajag stiept gumiju un kult tukšus salmus. Ja reiz kāpj tribīnē, tad jārunā par lietu.

Attiecībā uz valdību ir vairākas lietas, kuras ir šodien skaidri jāpasaka un kuras daļēji jau ir ietvertas šajā valdības piedāvātajā risinājumā.

Pirmkārt, intervence labības tirgū valdībai uzsākama nekavējoties.

Otrkārt, uz intervences laiku ir jāaiztaisa ciet robeža un jāveic tūlītēji pasākumi iekšējā tirgus aizsardzībai. Valdības intervence graudu tirgū sasniegs savu mērķi tikai tad, ja intervences laikā tiks stingri kontrolēta ekonomiskā robeža un aizsargāts iekšējais tirgus. Jau šobrīd pārpircēji berzē rokas un domā par to, kā nopelnīt uz valsts budžeta rēķina. Nekādā gadījumā nedrīkst pieļaut situāciju, ka valdība par intervences cenām no pārpircējiem iepērk Lietuvas vai kādas citas ārvalsts graudus.

Es aicinu Ministru kabinetu, kā arī Ministru prezidentu, zemkopības ministru un ekonomikas ministru personīgi izstrādāt iepirkšanas kārtību un intervences periodā veikt neatliekamus iekšējā tirgus aizsardzības pasākumus, jo šādu iespēju paredz arī Latvijas noslēgtie starpvalstu līgumi.

Šobrīd esmu saņēmis satraucošas ziņas no zemniekiem. Piemēram, Kalsnavas spirta rūpnīca atsakās iepirkt graudus, un tādas rīcības pamatā esot lielais importētās kukurūzas daudzums. Aicinu Ministru prezidentu personīgi izmeklēt situāciju Kalsnavas pagastā un noskaidrot, vai turienes uzņēmēji tiešām ir tik bezatbildīgi un vai iespējamais kukurūzas imports ir veikts likumīgi.

Treškārt, nepieciešams izstrādāt un ieviest apdrošināšanas sistēmu, kas nodrošinātu kompensācijas izmaksas zemniekiem par zaudējumiem, kuri radušies stihisku nelaimes gadījumu dēļ. Pie tādiem pieskaitāmi arī ražas novākšanai ļoti nelabvēlīgie laika apstākļi, kuru dēļ pat veiksmīgākajiem zemniekiem ieņēmumi šogad būs zem minimālās prognozes.

Un visbeidzot ir nepieciešams izstrādāt skaidrus, stabilus un ilglaicīgus noteikumus Latvijas graudu audzētājiem, lai zemnieks varētu plānot savu darbu vismaz piecus gadus uz priekšu, lai zemnieks zinātu, kur un par kādu cenu savu saražoto varēs pārdot.

Visus šos jautājumus vajag risināt tūlīt un bez vilcināšanās, tādējādi valdība varētu apliecināt savu rīcībspēju. Paldies.

Sēdes vadītājs. Pirms turpinām debates, gribu informēt, ka Saeimas Prezidijs ir saņēmis desmit deputātu iesniegumu, kurā viņi ierosina turpināt Saeimas ārkārtas sēdi bez pārtraukuma līdz darba kārtības vienīgā punkta izskatīšanai. Viens deputāts var runāt “par”, viens - “pret”. Deputāts Gundars Valdmanis ir pieteicies runāt “pret”. Lūdzu, Valdmaņa kungs!

G.Valdmanis (pie frakcijām nepiederošs deputāts).

Prezidij! Sadarbības padome un tauta! Jūs uzrunā Gundars Valdmanis no pirmā saraksta.

Redziet, mūsu Prezidijs nolemj, kad noturēt šādas sēdes, un nolemj to darīt jau vakarā tāpat kā budžeta apspriešanas laikā, tātad vienkārši mūs nogurdināt, lai mēs nevarētu runāt patiesību, jo, redz, patiesība šajā jautājumā ir tāda, ka gadu simtiem latviešu zeme un latviešu zemnieks ir bijis rentabls. Bet nu atnāk lielais melis un stāsta, ka tā nav. Stāsta, ka Eiropas Savienība ir bagāta un ka tikai tāpēc spēj dotēt savus zemniekus, lai gan patiesība ir tā, ka Eiropas Savienība ir bagāta tāpēc, ka viņa māk dotēt savus zemniekus. Krasta kungs bija ekonomikas ministrs, un amerikāņi mēģināja viņiem iemācīt... Amerikāņi mēģināja arī jums iemācīt...

Sēdes vadītājs. Valdmaņa kungs, jūs esat pieteicies debatēs... Pašlaik mēs apspriežam jautājumu par to, strādāt vai nestrādāt bez pārtraukuma.

G.Valdmanis. Labi, es gribu strādāt ar pārtraukumu. Es arī gribu, lai mēs šo lietu izskatām pat dienā, lai būtu tā pusstunda, kad pasnaust, jo mums ir jāsāk kaut kas saprast. Pat amerikāņi mēģināja šiem cilvēkiem, kas sēž pie tribīnes, iemācīt, ka tā nauda, kas tiek izdota tautai, nepazūd, ka tā aprit un ka 80% nonāk atpakaļ valsts kasē, bet tikai tāds ekonomikas ministrs...

Sēdes vadītājs. Valdmaņa kungs, es lūdzu jūs runāt par lietu!

G.Valdmanis. ...tikai tāds ministrs, kad viņam dod veselas 45 minūtes, lai tautai pūstu blēņas un lai mūs saskaldītu, pateiks, kad un par ko var runāt... Ka Eiropas Savienība ir bagāta tāpēc, ka viņa dotēja...

Sēdes vadītājs. Valdmaņa kungs, es jums izsaku brīdinājumu par to, ka jūs nerunājat par lietu. Lūdzu, izslēdziet mikrofonus!

Godātie deputāti, lūdzu, balsosim par desmit deputātu priekšlikumu - strādāt bez pārtraukuma līdz darba kārtības izskatīšanai. Lūdzu balsošanas režīmu. Deputātus lūdzu balsot. Lūdzu rezultātu! Par - 52, pret - 10, atturas - 5. Priekšlikums tiek pieņemts. Turpināsim sēdi bez pārtraukuma!

Nākamajam vārds debatēs Kārlim Druvam - Latvijas Zemnieku savienības frakcija.

K.J.Druva (Latvijas Zemnieku savienības frakcija).

Augsti godātie deputāti! Šodien ir izskanējuši visdažādākie viedokļi par situāciju laukos. Šajā sakarā es gribētu atgādināt, ko Latvijas Zemnieku savienība ir darījusi, lai atbalstītu zemniekus, konkrēti - graudu iepirkšanu no mūsu lauksaimniekiem, un daļēji atbildēt uz jautājumu, ko uzdeva cienījamais Lujāna kungs. Minēšu tikai dažus piemērus.

Sākot ar 1997.gada rudeni, kad izveidojās problēmas ar graudu iepirkšanu, LZS frakcija iesniedza grozījumus likumā “Par Latvijas labības tirgu un valsts labības rezervi”. Šajos grozījumos tika noteikts, ka valsts labības rezervi veido pārtikas graudi vai to iegādei nepieciešamie naudas līdzekļi, kuri izmantojami, realizējot ietekmi labības tirgū. Šos grozījumus likumā Saeima pieņēma šā gada 20.februārī.

Arī šā gada aprīlī Latvijas Zemnieku savienība, atbalstot Krasta valdību, izvirzīja konkrētas prasības lauksaimniecības produkcijas tirgus sakārtošanai.

Nākamais. Šā gada 15.maijā Zemnieku savienības frakcija Sadarbības padomē ierosināja izskatīt grozījumus likumā “Par valsts budžetu 1998.gadam”. Paredzēja piešķirt līdzekļus 2,1 miljona latu apmērā labības rezerves iegādei un uzglabāšanai. Šie līdzekļi ar Saeimas balsojumu tika piešķirti, tomēr Sadarbības padomē tika noraidīts Latvijas Zemnieku savienības priekšlikums piešķirt papildus 4,5 miljonus latu tirgus stabilizācijai.

Tālāk. Šā gada 11.augustā zemkopības ministrs Rāviņa kungs Ministru kabineta sēdē aicināja visus ministrus atbalstīt labības tirgus intervences uzsākšanu 1.septembrī, bet Ministru kabinets nobalsoja par intervences uzsākšanu 1.oktobrī. Tikai Latvijas Zemnieku savienības trīs ministri nobalsoja pret 1.oktobri, jo uzskatīja, ka intervence bija jāuzsāk, vēlākais, 1.septembrī. Tad man gribētos jautāt, kāda ir pārējo ministru un partiju atbildība par zemkopību un Latvijas tautas izdzīvošanu laukos.

1998.gada 18.augustā Latvijas Zemnieku savienības frakcija savā vēstulē Ministru prezidentam un valdību veidojošajām frakcijām atkārtoti aicināja izskatīt jautājumu par situāciju pārtikas graudu tirgū un pieņemt konkrētu lēmumu. Diemžēl jautājums netika iekļauts darba kārtībā un netika izskatīts.

Tad 19.augustā Latvijas Zemnieku savienības frakcija iesniedza Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijai lēmuma projektu par situāciju pārtikas graudu tirgū - ieteica iepirkt valsts uzkrājumam labību no Latvijas labības audzētājiem par noteiktām cenām no šā gada 1.septembra, turklāt labības audzētājiem samaksāt avansu 50% apmērā iepirkuma dienā. Visbeidzot Latvijas Zemnieku savienības frakcija 20.augustā Saeimas sēdē iesniedza lēmuma projektu, kas liktu Ministru kabinetam pārskatīt 1998.gada 11.augustā pieņemtos noteikumus par valsts intervenci labības tirgū, lai paredzētu nekavējoties uzsākt valsts intervences pasākumus labības tirgū. Pēc apvienības “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK priekšlikuma tā izskatīšana tika atlikta uz nākamo sēdi. Tomēr šodien Ministru kabineta sēdē tika pieņemts lēmums, kas paredz intervences uzsākšanu 1.septembrī.

Bet tas nav viss.

Šogad nelabvēlīgo laika apstākļu dēļ laukos veidojas situācija, ka netiks izpildīta plānotā bāze attiecībā uz graudiem. Jau šobrīd dati liecina, ka, salīdzinot ar pagājušā gada ienākuma bāzi, laukos veidojas katastrofāla situācija. Tas nozīmē, ka lauksaimnieku ienākumi būs daudz mazāki nekā 1997.gadā. Līdz ar to mums nekavējoties ir jāskatās, kā mēs nodrošināsim lauku ražotāju izdzīvošanu un rudens sēju. Manuprāt, šodien ir jāpieņem lēmums, kas paredz, ka līdzekļi, kuri netiek izmantoti graudu iepirkšanai, ir jānovirza lauku atbalstam. Un domāju, ka mums būtu jāskatās vēl pēc papildu līdzekļiem.

Sēdes vadītājs. Nākamajam vārds Gundaram Valdmanim - pie frakcijām nepiederošajam deputātam. (Starpsauciens: “Bezpartejiskais! Pirmais saraksts!”)

G.Valdmanis (pie frakcijām nepiederošs deputāts).

Gundars Valdmanis - Tautas kopa “Brīvība”.

Tauta, neklausieties uz tiem, kas jums atklāti skatās acīs un melo! Latviešu zeme un latviešu zemnieks ir bijis rentabls katru gadsimteni un arī šodien. Bet jums skatās acīs un saka, ka latviešu zemniekam nepienākas tas pats process, kas pienākas zemniekam, ja viņš ir Eiropas Savienībā. Eiropas Savienībā zemnieks dabūs trīs reizes vairāk par saviem graudiem, nekā dabū latvietis. Un tagad ar šīm jaunajām cenām - varbūt piecreiz vairāk. Un, kad to Eiropas Savienības pārprodukciju eksportē uz Latviju vai uz citām vietām, tad valsts maksā lielu dotāciju - divas trešdaļas un vairāk no tā produkta vērtības, lai tā raža aizietu prom un nebūtu pārpalikumi Eiropā. Un tā politika nav pataisījusi Eiropas Savienību par ubagu. Tieši pretēji! Tur veidojas valsts bagātība, jo tauta strādā, un tā raža no tā darba, ražošanas, no tās bagātības, kas nāk atpakaļ budžetā, tiek daļēji lietota, lai šo procesu pastiprinātu. Un, lūk, Eiropas Savienība ir bagāta! Bet Sadarbības padome grib iznīcināt to, kam Latvijā pieder zeme, to, kas var būt neatkarīgs savā domāšanā. Jo mēs esam nolemti kļūt par vergiem.

Sadarbības padome, lielākā daļa no mūsu ministriju cilvēkiem, liela daļa, visi, no Saeimas tika uzlūgti, kad amerikāņi mums ar kompjūterspēlēm mēģināja iemācīt, ka nāk atpakaļ tā nauda, kas tiek izdota. Ekonomiskā aktivitāte valstī nepazūd, kamēr tanī valstī tā nauda rit un nāk atpakaļ budžetā, un iet vēl tālāk, un nāk atkal atpakaļ budžetā. Bet mums pūš lielos melus, ka Latvijas Banka labi strādā. Ka mūsu ministri, it īpaši tie, kas nodarbojas ar ekonomiskajiem jautājumiem, kalpo tautai. Nē, mēs redzam, ka ražīgi lauki, ražīgi lauksaimnieki, priecīga un spējīga tauta ir ar viņu politiku septiņos gados sagrauta! Taču viņi mums stāv šeit priekšā un melo, un turpina melot, un mēs viņiem dodam laiku, lai viņi melo un melo, un melo tautai atkal tālāk. Un 18 no tām partijām, kas iestājās šinīs vēlēšanās, melo to pašu. Aizpagājušo ceturtdien sociālistu partija... Sociāldemokrātu partiju tautsaimniecības jautājumā pārstāvēja profesors Kalniņš, kas vada Hipotēku banku. Hipotēku banku vada tie, kas gribēja iznīcināt Latvijas īpašniekus. Visus. Gribēja atjaunot Kārļa Ulmaņa laika parādus un uzlikt tos - 10% mēnesī... Gribēja sākt šo parādu atmaksāšanas procesu un tā iznīcināt visus īpašniekus.

Sadarbības padomes mērķis ir iznīcināt mūsu lauku īpašniekus. Alberts Kauls, pabijis viņas “ķēķī”, iznāca ārā un pateica: mīļie draugi, ziniet, tiek darīts viss, lai jūs iznīcinātu! Un, lūk, tur, sociāldemokrātos, nav nekāda risinājuma. Jo to bandu, kuru vadīja tie, kas par labu Krievijai gribēja iznīcināt visus Latvijas īpašniekus ar veciem parādiem, - to bandu šodien vada Kalniņš no sociāldemokrātiem. Tautai nav glābiņa. Ir vienkārši - par šiem meļiem, viņu pirmajiem sekretāriem balsot jūs nedrīkstat. Jums ir viena izvēle - atrast pareizos deputātus...

Sēdes vadītājs. Valdmaņa kungs, piecas minūtes ir pagājušas.

Vārds Jānim Ābelem - frakcijas “Latvijas ceļš” deputātam. Lūdzu!

J.Ābele (frakcija “Latvijas ceļš).

Godājamais Prezidij! Cienījamās deputātes (acīm redzamā mazākumā)! Un godājamie deputāti (acīm redzamā vairākumā)! Esam dzirdējuši daudz garu runu par to, kas vainīgs šajā situācijā, kura Latvijā izveidojusies graudu tirgū. Izrādās, ka nav vainīgo nedz Zemkopības ministrijā, nedz valdībā. Negribu ilgi saistīt jūsu uzmanību, aizņemt mūsu, jūsu dārgo laiku, un tāpēc īsi izteikšu dažas domas.

Pašreiz Saeimā izskatīšanā atrodas likums par superregulatoru... Tas ir “nokristīts” par Sabiedrisko pakalpojumu likumu. Gribu izteikt dažas domas attiecībā uz šo regulatoru. Varbūt šim regulatoram turpmāk uzticēt arī intervences cenu noteikšanu labībai? Jo šeit šajā tirgū pastāv monopolsituācija. Līdzīga prakse ir vairākos “kviešu joslas” štatos jeb pavalstīs Amerikas Savienotajās Valstīs. Regulators, vadoties pēc konkrētās situācijas, varētu optimāli iejaukties labības iepirkšanas intervencē. Varbūt šis superregulators varētu iejaukties arī citu lauksaimniecības produktu valsts iepirkuma cenu regulēšanā. Šīs pārdomas man radās, klausoties šīs garās runas, un arī sakarā ar to, ka likums par superregulatoru atrodas pašlaik Saeimā. Paldies par uzmanību.

Sēdes vadītājs. Nākamajam vārds Kārlim Čerānam - frakcijas “Latvijai” deputātam.

K.Čerāns (frakcija “Latvijai”).

Augsti godātie deputāti! Problēma ar graudiem un to iepirkšanu nav jauna. Tās izveidošanos varēja prognozēt, un tā tika prognozēta. Un ir tiešām nožēlojami, ka valdība nav spējusi vai varbūt nav gribējusi atrast tai savlaicīgu risinājumu. Zemnieki pilnīgi konkrētas prasības graudu iepirkšanas lietā izvirzīja jau šā gada martā, bija graudu audzētāju, glabātāju un pārstrādātāju prasības - pilnīgi konkrētas prasības valdībai un Saeimai. Atbilde pēc būtības nesekoja. Bija Tautas kustības “Latvijai” deputātu pieprasījums. Valdība “atrakstījās”. Bija pieprasījums sakārtot labības tirgu, jo jau šā gada martā bija pilnīgi skaidri redzams, ka šīs problēmas rudenī būs. Uz šo Tautas kustības “Latvijai” deputātu pieprasījumu valdība “atrakstījās”: sak`, nu kaut ko jau mēs darīsim. Bet reāls risinājums nesekoja, un šodien mēs redzam rezultātu. Kas bija jāizdara? Bija jāpieņem Ministru kabineta noteikumi, kas bija jāizstrādā Zemkopības ministrijā un kas regulētu šo labības tirgu. Ir pilnīgi skaidrs, ka mēs nevaram mūsu valstī labības tirdzniecību nolikt uz brīvā tirgus pamatiem. Un bija jānosaka dzirnavniekam pienākums iepirkt to no zemnieka vai arī bija valstij jāuzstājas kā starpniekam starp zemnieku un dzirnavnieku. Šie mehānismi var būt dažādi, bet pamatlieta ir tā, ka zemniekam ir jādara zināma reāla perspektīva - ko viņš varēs ar šiem graudiem izdarīt, kur viņš tos varēs likt, cik daudz un par kādu cenu... Graudu daudzums un cena, par kādu cenu viņš varēs tos garantēti realizēt, viņam ir jāzina jau tajā brīdī, kad viņš šos graudus sēj. Tātad tā ir viena principiāli svarīga lieta, ko mums, valstij, ir jāspēj zemniekam garantēt.

Par šāgada graudu iepirkumu mums bija jārunā nevis šodien, bet jau pagājušā gada rudenī. Kāpēc mēs runājam tikai tagad? Viens iemesls ir tas, ka ir šis priekšvēlēšanu laiks, bet otrs, kas ir ar to pašu saistīts, ir arī tas globālais cēlonis visai mūsu valsts politikai attiecībā pret laukiem - valdošie politiskie grupējumi grib iznīcināt Latvijas zemnieku. Es negribu teikt, kurš deputāts to grib vai negrib izdarīt, bet gribu teikt, ka šī valdošo grupējumu politika ir mērķtiecīgi vērsta uz zemniecības iznīcināšanu. Un tas saistās ar šo lauku subsīdiju sadales absurdo nolikumu, ka atbalstīts tiek tikai lielsaimnieks, bet mazais un vidējais zemnieks dēļ šīm subsīdijām tikai dabū sev iekšzemē papildu konkurenci, un viņam šī situācija ir vēl grūtāka. Tagad tiek izvirzītas vēl tādas idejas, ka iepirkšot graudus tikai no tiem, kuriem būs šīs 40 tonnas, ko viņi varēs piedāvāt. Atkal atbalsts tikai lielsaimniekiem. Vispār nevar saprast, vai ministrs šajā gadījumā vispār aptver šo reālo situāciju, ka mūsu Latvijā zemnieki nav tikai viena kaut kāda saujiņa šo lielsaimnieku. Un arī šī nespēja vai nevēlēšanās atrisināt graudu iepirkšanas problēmas ir šīs lauku vides iznīcināšanas sistemātiskās politikas sastāvdaļa. Un var jau šeit nākt Latvijas Zemnieku savienības pārstāvis un mazgāt savu partiju baltu, bet paliek šis jautājums. Problēma ir, valdības neizdarība ir, bet kur tad ir tas atbildīgais? It kā iznāk, ka nav neviena.

Un vēl. Ļoti interesantu domu šeit izteica Krasta kungs, ka Lauksaimniecības likums, lūk, nosakot šo valdības stratēģiju lauksaimniecības jomā. Atvainojiet, - kādu stratēģiju var noteikt tāds likums, ko valdība neizpilda? Viņa to neizpilda vienā ļoti būtiskā aspektā - tas ir pants par lauksaimniecībā izmantoto resursu un saražotās produkcijas cenu paritāti. 10.pants. Kādu stratēģiju var noteikt neizpildīts likums?

Sēdes vadītājs. Jūsu laiks ir izsmelts.

K.Čerāns. Paldies.

Sēdes vadītājs. Nākamajam vārds Aleksandram Kiršteinam - pie frakcijām nepiederošam deputātam. Lūdzu!

A.Kiršteins (pie frakcijām nepiederošs deputāts).

Godājamie deputāti! Godājamais Prezidij! Šekspīram ir ļoti laba luga. Saucas “Liela brēka, maza vilna”. Tā kā šeit Ministru prezidents jau paziņoja, ka valdība ir pieņēmusi lēmumu sākt šo intervenci 1.septembrī un šajā valdības lēmumā ir teikts, ka graudi tiks iepirkti par 26% dārgāk, nekā bija nolemts līdz šim (tas ir, nevis par 90% no pasaules cenas, tie šobrīd būtu 54 lati, bet kvieši - par 68 latiem tonnā, kas ir par 14 latiem vairāk), mums paliek vienīgi pēdējais jautājums - katras partijas izcilais ieguldījums Latvijas lauksaimniecības celšanā. Arī man šajā sakarā radās dažas idejas, un es domāju, ka jūs visi tās atbalstīsiet. Ja runā nopietni, es domāju, ka vienīgais, kas ir vajadzīgs - šeit jau to minēja Māris Vītols -, ir tas, ka jāizstrādā apdrošināšanas sistēma pret ārkārtējiem laika apstākļiem, jo šogad bija tiešām ļoti slikts laiks. Acīmredzot šie laika apstākļi un ražas novākšanas apstākļi ir ļoti grūti, un tāda situācija var atkārtoties. Bet, lai varētu izstrādāt šādu apdrošināšanas sistēmu, valdībai tad ir jābūt ilglaicīgai stratēģijai. Par šo ilglaicīgo stratēģiju Bāna kungs šeit runā jau trešo gadu, bet jūs, Bāna kungs, neesat īstajā partijā, jums vajadzēja būt Zemnieku savienībā. Tagad jūs varat nodarboties ar naftas eksporta lietām, bet tas, ko jūs teicāt, bija pilnīgi pareizi. Ir jāzina, cik... Ir jābūt aprēķinam par to, kā tas notiek ļoti labos ražas gados, kāds ir iekšējais patēriņš un cik daudz labības Latvija var eksportēt. Un tikai tad, ja zināt to, cik var pārdot, un zināt to, kāds ir iekšējais patēriņš, jūs varat pieņemt lēmumu, cik daudz iepirkt šo graudu un par kādām cenām. Es domāju, ka tas, protams, ir nākamās Saeimas un nākamās valdības uzdevums - izstrādāt šo ilglaicīgo apdrošināšanu.

Es gribu pateikt vēl arī to, ka nelaime nav arī brīvajā tirgū, bet gan tā izkropļojumos. Ir jābūt vienādiem subsīdiju līmeņiem visās šajās valstīs, kurās ir brīvais tirgus. Un tiešām - ja lietuvieši pieņem lēmumu subsidēt vairāk, nekā, teiksim, Latvijā, tad Zemkopības ministrijai bija pietiekami ilgs laiks, lai šo politiku saskaņotu. Un tas tā nav tikai Baltijā. Mēs zinām, ka Čehija šogad subsidē ļoti daudz savu graudu ražu, un mēs zinām, ka Polijas zemnieki aizsprosto robežas, jo viņi iebilst pret to, ka čehu graudi saskaņā ar Centrāleiropas brīvās tirdzniecības līgumu ieplūst Polijā. Tātad nedrīkst būt izkropļojumu, nevis jāsaka, ka pats brīvais tirgus ir slikts.

Un pēdējais novēlējums dažādām partijām. No Lujāna kunga teiktā es sapratu, ka Lujāns kopā ar Rubiku turpmāk pats iepirks labību. Mals miltus un sūtīs pīrādziņus uz Maskavu, jo tur PSKP kādreiz bija 18 miljoni ēdāju, vienīgā nelaime, ka nav ar ko norēķināties, bet varbūt varētu sūtīt maružiņas pretim.

Šeit es arī sapratu to, ka Zīgerista kungs dala maisiņus ar zemi no kapiem, bet latviešiem ir tāda tradīcija, ka no kapiem neko nedrīkst ņemt. Tautas kustība “Latvijai” varētu izskaidrot Zīgerista kungam: ja dalītu maisus ar graudiem, tad tiešām šo labību varētu uzpirkt, nevis māžoties pirms vēlēšanām, teiksim, ar šādiem politiskiem paziņojumiem.

Un pēdējais. Es domāju, ka nākamajā Saeimā un valdībā Zemnieku savienība tiks atbrīvota no šī nepatīkamā pienākuma - astoto gadu nodarboties ar lauksaimniecības politiku - un varēs nodarboties tikai ar naftas tranzīta lietām.

Sēdes vadītājs. Nākamajam vārds debatēs Ervidam Grinovskim - Latvijas Zemnieku savienības frakcija.

E.Grinovskis (Latvijas Zemnieku savienības frakcija).

Godātā Saeima! Šīsdienas lēmuma projekts, ja to pieņems, būs zināma iestrāde ilglaicīgai un stabilai valsts politikai labības tirgū. Bet tā ir tikai taktika, kas derīga šodien. Mums ir jādomā stratēģiski, tas ir, arī uz priekšdienām. Es šeit gribu pievērst uzmanību dažiem jautājumiem, kādos virzienos būtu jāiet valsts politikai tālāk labības tirgū.

Pirmkārt. Šim gadam valsts intervence sākas 1.septembrī, jo ātrāk mēs neko nevaram. Man ir ierosinājums - turpmāk valsts intervence labības tirgū jāsāk jau ātrāk, 1.augustā, vēlākais - 15.augustā. Tie datumi, kas ir minēti šodien, turpmāk mums nederēs.

Otrkārt. Ja valsts realizē intervences politiku, tad jāpadomā arī par tās tālāku attīstību. Proti, lai zemniekam nebūtu tikai jāgaida, kad samaksās, ir jāievieš arī avansēšanas sistēma, kas stājas spēkā, tiklīdz zemnieks ir noslēdzis līgumu ar pārstrādes uzņēmumu, kuram viņš pārdos un kurš pirks viņa labību. Te var prasīt: kur ņemt naudu? Atbildu. Ja uzņēmumam pašam tādas nav, tad ir jāpielieto praksē pārbaudīts mehānisms - no valsts centrālās bankas kredītresursiem saņemt aizdevumu refinansēšanas kārtībā. Tas būs izdevīgi gan pārstrādātājam, gan zemniekam.

Tālāk. To es gribu īpaši uzsvērt - Latvijā ne tikai labības tirgū, bet arī citu lauksaimniecības ražojumu tirgū intensīvi darbojas cenu “šķēres”. Tas ir, cenas resursiem, ko zemnieks pērk, nemitīgi pieaug, turpretī lauksaimniecības ražojumu cenas vai nu stāv uz vietas, vai pat, tā teikt, slīd. Tās ir cenu “šķēres”. Rezultāts - ir apdraudēta tālākā lauksaimniecības attīstība. Tas ir šodien tik elementāri, ka man ir neērti atkārtot to no tribīnes. Bet šis fakts man ir jākonstatē. Šeit ir nepieciešams domāt, risināt jautājumu par zināmas cenu paritātes ieviešanu agrārajā politikā, tā, kā tas viss ir pārbaudīts daudzās ārzemēs, vecās tirgus ekonomikas valstīs, Amerikas Savienotajās Valstīs - kopš 1910.gada. Lai zemnieks neciestu no šīm cenu “šķērēm”. Es to šeit pasaku šodien tikai tāda principa līmenī, kurš ir jākonkretizē noteiktos aprēķinos, bet, ja tas netiks veikts, tad lauksaimniecībai paplašinātas atražošanas iespējas nav.

Un beidzamais ir jautājums, kuru es kādreiz uzdevu ļoti radikālā formā premjeram Šķēlem. Kad tiks beidzot nokārtoti vecu vecie parādi par pienu? Latvijā ir apmēram 1000 saimniecību, kurām ir parādi par pienu no 1991. un 1992.gada, kad tie vēl bija valsts uzņēmumi. Viens no šiem parādniekiem esmu arī es. Varbūt tāpēc es tikai par to runāju. Piebilstu: summāri tas neizsaka neko daudz, bet šim faktam ir liela negatīva politiskā slodze. Es to atgādinu tagad, pirmsvēlēšanu situācijā. Paldies par uzmanību.

Sēdes vadītājs. Nākamajam vārds Viktoram Dinēvičam - Demokrātiskās partijas Saimnieks frakcija.

V.Dinēvičs (Demokrātiskās partijas Saimnieks frakcija).

Godājamās dāmas un kungi! Šodienas debates un runas kārtējo reizi liecina, ka Latvijā joprojām nav skaidras un konkrētas tautsaimniecības attīstības programmas, neskatoties uz to, ka šādu programmu izstrādāšanai priekš papīrkurvjiem ir iztērēts ne mazums līdzekļu. Par šādu stāvokli liecina arī tas, ka šādus sāpīgus jautājumus, kāda ir lauksaimniecības produktu realizācija, šinī gadījumā - graudu ražas realizēšana, mēs risinām, nesaistot to ar citām tautsaimniecības nozarēm. Vienreiz mēs runājam par vienu nozari, citreiz - par citām tautsaimniecības nozarēm. Bez kompleksas nozaru savstarpējās sadarbības attīstība tirgus ekonomikas apstākļos nenotiek.

Vēl sliktāk. Visas problēmas tiek risinātas, izmantojot empīrisku mēģinājumu metodi bez mūsdienīga zinātniskā pamatojuma tautsaimniecības vadīšanā. Kad ūdens smeļas mutē, kad lauksaimnieki jau grasās ar savu tehniku braukt uz Saeimu, tad mēs sākam kaut ko darīt. Laikam jau šāda “galiņa” ķeršana ir atbilstoša nevis sabiedrības objektīvajiem attīstības likumiem, bet gan atbilst valdošo spēku radītajai saimnieciskajai videi.

Kaut vai šodienas piemērs. Tā vietā, lai iepirktu no zemniekiem graudus par normālām intervences cenām, lai zemniekiem nebūtu jāpārdod savi ražotie graudi zem pašizmaksas, lai zemnieki varētu vismaz savlaicīgi iegūt līdzekļus nākamā gada ražas iestrādei, valdība atrod par iespējamu nodrošināt graudu iepirkšanu zem pašizmaksas. Tādējādi mēs kārtējo reizi lejam ūdeni uz ārvalstu interešu dzirnavām, lai pēc iespējas ātrāk veiktu ekonomisko intervenci mūsu lauksaimniecībā un tautsaimniecībā vispār. Ja mēs negribam iemaisīties tirgū ar intervences cenu graudiem, tad mēs pretim saņemsim ārvalstu intervenci. Motivējums. It kā nepietiekot naudas. Tas mums tiek stāstīts tādā situācijā, kad ir zināms, ka budžets vairākās ieņēmumu pozīcijās ir pārpildīts. Zemniekiem nav, bet dažādām citām nozarēm, kur valsts pasūtījumu var sadalīt saviem lobijiem vai lielkapitāla interesēs, tur līdzekļi atrodas. Tāda, lūk, ir saimnieciskā vide, kuru radījuši esam mēs paši, pie tam ne jau savas tautas interesēs.

Kur būtu meklējama izeja no šādas nepareizas tautsaimniecības vadības sistēmas? Kaut gan par sistēmu šeit vispār nevarētu runāt. Drīzāk tā ir vadīšana no gadījuma uz gadījumu. Liekas, ka visiedarbīgākā vadīšanas sistēma būtu tāda, kas cieši uz zinātniskiem pamatiem savītu kopā lauksaimniecisko ražošanu, lauksaimniecībā izmantojot mūsu dabīgo biosfēru, ar rūpniecisko ražošanu. Latvijas apstākļos tikai lauksaimniecība var kompensēt izejvielu trūkumu rūpniecībā. Kā detalizēti tas būtu izdarāms - tā ir atsevišķa runa. Tomēr, lai galīgi neiznīcinātu mūsu mazos un vidējos zemniekus, kamēr viņi vēl nav paspējuši apvienoties kopējo interešu aizstāvībai, laikam būs jānodarbojas ar “galiņa” ķeršanu arī tālāk. Tādēļ aicinu nobalsot par iesniegto likumprojektu un līdz ar to uzdot Ministru kabinetam vēlreiz apdomāties un pieņemt tādu lēmumu, kas neiedzītu stāvus zemē mūsu lauksaimnieku. Pēc premjera paziņojuma pašreiz nav skaidrs, kad un cik, kurā brīdī zemniekiem nauda par graudiem tiks samaksāta, lai varētu sagatavoties nākamā gada ražai. Tādēļ vēl vienu reizi aicinu deputātus tomēr nobalsot par iesniegto lēmuma projektu, lai vēlreiz atgrieztos pie šā jautājuma un padomātu par zemnieku problēmām.

Sēdes vadītājs. Nākamajam vārds Pēterim Tabūnam - apvienības “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK frakcija.

P.Tabūns (apvienības “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK frakcija).

Cienījamie kolēģi! Vai jums nešķiet, ka šīsdienas sēde faktiski ir veltīga, jo Ministru kabinets taču ir nolēmis. Jā, iepirks graudus, sākot ar 1.septembri! Vai tas nav skaidrs? Ministru kabinets ir pateicis savu vārdu, bet, redzat, tur jau ir tā lieta, ka ir cilvēki, kuri ierosināja šo sēdi un šīs debates, kurus faktiski neinteresē lietas būtība.

Un, lūk,kāpēc. Lai premjers Krasts pamatīgi varētu sniegt ieskatu šajā problēmā, viņš lūdza pagarināt viņa uzstāšanos līdz 45 minūtēm. Taču bija cilvēki, kuri negribēja to, negribēja dzirdēt un balsoja “pret”. Nosaukšu! Jā, tur ļoti daudzi bija: desmit Saimnieka deputāti, arī Čerāna kungs, kurš negribēja dzirdēt. Viņš pēc tam norunāja savu runājamo un šobrīd nemaz sēdē vairs neatrodas. Lūk,tā!

Tāpēc ir dīvaini sasaukt sēdi un pēc tam neinteresēties. Un, kad Krasta kungs runāja, tad no Demokrātiskās partijas Saimnieks tikai trīs deputāti klausījās viņu. Pārējie bija kaut kur bufetē. Cienījamie kolēģi! Tā nav strādāšana un lemšana pēc būtības!

Bet, runājot par lietu, es gribu sacīt, ka Zemkopības ministrijai patiešām būtu laiks noskaidrot, kas tad īsti terorizē zemniekus, kas nodarbojas ar zemnieku reketēšanu. Vai tie nav pārstrādātāji? Un kā rokās šī pārstrādes rūpniecība, viss komplekss atrodas? Jo šobrīd zemnieku saimniecības apbraukā reketieri, es nosaukšu viņus tā, uzpircēji un piespiež pārdot viņiem, piedraudot ar to, ka netiks iepirkti graudi pat par ļoti lētu cenu. Tas ir rekets! Un faktiski no pārstrādātāju puses šis rekets notiek.

Es šodien izsaku pārmetumus Dilbas kungam, kurš šo lietu organizēja, lai runātu par graudu iepirkšanu. Viņš pats, būdams zemkopības ministrs, ne nieka neizdarīja - neizstrādāja ne šos noteikumus, ne arī šobrīd tika izstrādāti šie noteikumi. Ministru prezidentam vajadzēja sasaukt savus padomniekus, cilvēkus, lai izstrādātu šos noteikumus un izlemtu.

Un vēl. Cienījamie kolēģi! Žēl, ka man nav laika pateikt, bet es gribu pasacīt vēl, lūk, ko. Graudu iepirkšana nav tā galvenā bēda visur Latvijā. Latgalē, te jau arī Stikuta kungs to teica, nav šo graudu, ko pārdot. Kā tā? Redzat, Čevera kungs arī nezina, ka Latgalē ar graudu audzēšanu... (No zāles deputāts Z.Čevers: “Kā tā?”) tur labi ja piemājas saimniecībā savai cūciņai izaudzē pushektāru graudaugu, un arī tad nav, ar ko tos novākt. Ja tā turpināsies, ja Zemkopības ministrija un departamenti neizstrādās īstu Latgales zemkopības programmu, tad mēs sagaidīsim, ka vēl pēc pāris gadiem, ja Latgales zemnieks gribēs savai cūciņai iekult graudus, tad viņš ies ar spriguli... (Starpsauciens: “Malacis, Tabūn!”) ar spriguli, jo tur ir tāda situācija, ka dažā pagastā nav pat viena kombaina. Vai par to nav jādomā, kas notiks ar Latgali?

Tātad vajag kustināt smadzenes šai ministrijai, kurai uzticētas šīs lietas, nevis uzvelt premjeram, kurš visu nevar izdarīt jūsu vietā. Tā, cienījamie kolēģi! (Starpsauciens: “...tad jau tu esi mūsējais!”)

Vēl pēdējais. Ministrija, es gribu atgādināt, neprot prognozēt, jo šeit Finansu ministrijas valsts sekretāre Andrējevas kundze ir ļoti precīzi pateikusi, ka attiecībā uz piena ražošanu ministrija, piemēram, prognozē, ka 1999. gadā iepirks par 60 000 tonnu vairāk nekā 1997. gadā.

Sēdes vadītājs. Tabūna kungs, 5 minūtes ir pagājušas.

P.Tabūns. Paldies par uzmanību.

Sēdes vadītājs. Nākamajam vārds Ernestam Jurkānam - Demokrātiskās partijas Saimnieks frakcijas deputātam. Lūdzu!

E.Jurkāns (Demokrātiskās partijas Saimnieks frakcija).

Cienījamie kolēģi deputāti! Vispirms maza replika Kiršteina kungam. Kiršteina kungs, jūs esat izstājies no partijas un atdevis savas pilnvaras Purgaiļa kungam, un jūsu partija pārstāv visus labības pārstrādātājus. 35 cilvēki. Ja jūs būtu vienojušies ar simt tūkstošiem zemnieku, mēs šeit šodien nesēdētu. Un nevajag jaukt Bāna kungu ar naftu. Nokaunieties!

Otrkārt. Ministru prezidenta runa man šodien atgādināja kādu slavenu PSKP CK plēnumu, kurā uzstājās slavenais PSKP CK sekretārs Ļigačovs, un tur bija runa par lauksaimniecības programmu. Jūs arī zināt, kāds finišs šai lauksaimniecības programmai bija.

Paldies Dievam, ka šī valdība strādās vien mēnesi. Mēs visu laiku runājam par intervenci. Sakiet, lūdzu, par kādu intervenci mēs šodien runājam? Kas tā ir par intervenci? Pagājušais Lauksaimniecības likums stājās spēkā pirms pusotra gada. Jau tad šis likums prasīja valdībai izstrādāt graudu politiku un pagājušajā gadā noteikt, ka šogad graudus pieņems. Es pilnīgi piekrītu Grinovska kungam, ka to vajag darīt vismaz no 1. augusta. Citos gados mums bija tā, ka bija labvēlīgi laika apstākļi un mēs sākām ražas novākšanu jau jūlija vidū. Un ko mēs šodien pieņēmām? To, ka no 1. septembra, bet graudus jau sāka novākt pirms mēneša.

Tālāk. Ko mēs pieņēmām? Valdība atkāpās no sava principa un samazināja cenu miežiem, kā arī samazināja cenu par tonnu rudzu.

Tālāk. Vai valdība ir realizējusi Saeimas lēmuma projektu par to, ka 50% apmaksā par pusi nodotās produkcijas uzreiz? Un tālāk ir tā, kā prasa likums. Nav! Krasta kungs, ko jūs esat izdarījuši? Pirms mēneša jūs pieņēmāt vienu lēmumu, tagad - otru, kurš ir vēl sliktāks. Būtībā tikai termiņi ir pabīdīti, lai gan jau tāpat ir skaidrs, ka ar 1. septembri jāpieņem.

Jūs runājāt par lauku attīstības komplekso politiku. Sakiet, lūdzu, kā tas ir, ka 8 gadus (No zāles deputāts P.tabūns: “Krasts tikai vienu gadu!”) mēs nevaram uzsākt celulozes kombināta celtniecību. 8 gadus! Taču tas būtībā ir daudzu problēmu risinājums. Un faktiski noziedzīgi rīkojas jūsu darba grupa Ozola kunga vadībā. 8 gadus! Un par kādu lauku politiku mēs te varam runāt? Izstrādājiet to! Un mēs to pieņemsim šeit, lai vismaz šī Saeima ar godu aiziet un jūsu valdība pasaka, ka nākošgad graudus pieņems no 1. augusta. Un ticiet man un Grinovska kunga teiktajam! Es viņam ticu, ka vajag no 1. augusta un par noteiktu cenu.

Un vēl un vēlreiz es saku: atrisiniet eksporta politiku! Jūs divus gadus neesat nevienu soli izdarījuši, lai veicinātu graudu eksportu, turklāt tas ir iespējams.

Un tā būs valdības nostāja. Šodien mēs to neesam dzirdējuši un nespēsim dzirdēt. Jūs neesat spējīgi neko izdarīt. Un arī Rāviņa kungu šodien palaist brīvībā nav nekādas nozīmes, viņš tikai izglābsies, lai tad vismaz mēnesi ar godu pabeidz savā amatā.

Sēdes vadītājs. Nākamajam vārds Jānim Rāznam.

J.Rāzna (Darba partijas, Kristīgi demokrātiskās savienības, Latvijas Zaļās partijas apvienības frakcija).

Cienījamie kolēģi! Es gribu pateikt tikai dažas tādas lietas. Pirmkārt, mani izbrīna fakts, ka mūsu Zemkopības ministrija vispār nezina, cik mums šogad bija iesēts graudaugu, jo mūsu sanāksmē, kas notika Labības aģentūrā, Spruča kungs ar zemkopības ministru apgalvoja, ka esot ap 450 000 hektāru, bet šodienas atskaitē mēs redzam 490 000 hektāru. Bet cik ir patiesībā - to diemžēl neviens nevar pateikt.

It īpaši šis fakts pats par sevi nav saprotams tāpēc, ka jau vairāk nekā divus gadus mums gandrīz katrā pagastā ir viens lauksaimniecības organizators, kas saņem būtībā par šo darbu algu. Ja mēs nevaram atrisināt tādas lietas, tad laikam par pārējām lietām vispār ir grūti runāt.

Un tāpēc arī man kārtējo reizi liekas, ka mēs visiem savas valsts iedzīvotājiem parādām, ka mēs šeit tikai kuļam tukšus salmus. Tāpat kā laikam šogad arī tie zemnieki kuļ. Un ne jau velti šī ir trešā sēde, kad mēs kaut cik nopietni domājam runāt par lauksaimniecību. Un tā ir trešā ārkārtas sēde, jo nevar pat normālā sēdē izskatīt vienu no svarīgākajām tautsaimniecības nozarēm. Un, ja mēs šeit dzirdējām no Krasta kunga, ka mums ir lauksaimniecības politika, tad, iespējams, šāda politika arī ir, bet tā ir valdībai, taču zemnieki šo politiku uz vietām absolūti nejūt.

Ja mēs šobrīd runājam arī par graudu iepirkumu, tad acīmredzot mums vispirms vajadzētu apzināt un pārzināt, kāda ir situācija valstī. Un es jums varu mazliet tuvāk pateikt. Tātad no 490 000 hektāru, ja iekuļ pa 3 tonnām, būtu jāievāc apmēram pusotra miljona tonnu graudu. 40% zemnieku, pastāvot šiem laika apstākļiem, vai nu ražu nenovāks vispār, jo nevarēs uzbraukt uz lauka, vai arī labība būs saveldrējusies un aizaugusi ar nezālēm. Tātad būtībā graudu daudzums par 40% samazināsies. Tas nozīmē, ka no pusotra miljona 600 tūkstoši zemnieku šogad ražu neiegūs.

900 000 atlikušie ievāks tikai tā, lai mums pietiktu lopbarībai, pārtikai, taču neviens šeit nerunā par apmēram 200 000 - 220 000 tonnu, ko atbērt sēklai. Tas nozīmē, ka mums šeit nav jārunā par kaut kādu graudu pārpalikumu, par intervenci un kaut ko tālāku, bet mums šeit ir jārunā par to, kur mēs iepirksim graudus, kurā laikā un par kādu cenu.

Un nu varbūt vēl par dažām lietām, par ko šeit tika runāts. Es ļoti piekrītu Krasta kunga teiktajam, ka jāveido uzņēmumi, kas nodarbotos ar graudu tirdzniecību. Es šādu uzņēmumu redzēju Dānijā, kur bija apvienojušies fermeri, kas audzē cūkas. Vienā uzņēmumā darbojas 3600 šādu cūku audzētāju, un šis uzņēmums nodarbojas gan ar cūkgaļas audzēšanu, gan ar tās eksportu, gan ar cenām un visu pārējo, kas saistīts ar visiem šiem zemniekiem. Un noteikti tam tā būtu jānotiek arī mūsu valstī, tikai rodas jautājums: kas to organizēs, kas ar to nodarbosies? Institūciju mums ir ļoti daudz, un tādā gadījumā es arī nesaprotu, kam tad mums vajadzīga šeit republikā Labības aģentūra, jo praktiski tai šīs pēdējās funkcijas tad tiks atņemtas, ja veidosies paralēli vēl šādi uzņēmumi.

Runa bija arī par to, ka, teiksim, vajadzētu attīstīt lopkopību. Es domāju, ka šajā periodā šī doma ir absolūti utopiska. Ja mēs nevaram atrast naudu, lai nopirktu dīzeļdegvielu, lai varētu nopirkt graudus, tad padomājiet, cik naudas vajag lopkopības attīstībai. Tās ir fermas, tie ir lopi, tas ir inventārs, tās ir mašīnas...

Sēdes vadītājs. Rāznas kungs, 5 minūtes ir pagājušas!

J.Rāzna. Paldies.

Sēdes vadītājs. Vārds Annai Seilei - apvienības “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK frakcijas deputātei. Lūdzu!

A.Seile (apvienības “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK frakcija).

Cienījamie deputāti! Mēs visi zinām, kāda situācija šobrīd ir laukos, to, ka graudu raža bija normāla, bet sliktajos laika apstākļos graudu raža iet bojā, jo ļoti apgrūtināta ir ražas novākšana. Tāpēc saprotama ir zemnieku vēlme saglabāt ražu un gūt ieņēmumus, lai nodrošinātos vismaz rudens un pavasara sējas darbiem. Lai dabūtu šos līdzekļus.

Un saprotama ir arī valdības vēlme zemniekiem palīdzēt. Un te es gribētu mazliet paanalizēt, kas ir izdarīts līdz šim. Gan plusus, gan mīnusus.

Es gribu vēlreiz atzīmēt to, ko jau teica vairāki runātāji, ka pavirši un bezatbildīgi tika privatizēti labības pārstrādes uzņēmumi 5. Saeimas laikā, kad zemkopības ministrs bija Jānis Kinna un parlamentārais sekretārs - Gundars Bērziņš.

Kāda pašlaik ir situācija? Graudu tirgū strādā 17 lieli graudu uzpirkšanas uzņēmumi un apmēram 50 mazie uzņēmēji. “Rīgas dzirnavniekā” 60% akciju pieder zviedriem, bet graudu audzētāji “Rīgas dzirnavniekā” nav pārstāvēti. Labāka situācija ir “Dobeles dzirnavniekā”. Lūk, šis nesakārtotais labības tirgus, šie graudu uzpircēji, “dzirnavnieki”... Ja viņi strādātu normāli, tad valstij nevajadzētu iejaukties šīs situācijas regulēšanā, bet diemžēl tā tas nenotiek.

Un tāpēc jau 28. aprīlī Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisija tikās ar graudu pārstrādātāju uzņēmumu vadību un banku pārstāvjiem, kā arī ar graudu audzētāju pārstāvjiem, un šeit tika dotas banku garantijas. Sanāksmē piedalījās Baltijas tranzītu banka, Unibanka, Krājbanka, kas solīja izsniegt kredītus, slēdzot trīspusējus līgumus starp banku, pārstrādātājuzņēmumiem un graudu audzētājiem. Diemžēl šādi kredīti netiek izmantoti.

Te vēl jāpiebilst, ka valdība pēc Zemkopības ministrijas priekšlikuma jau ir devusi garantijas - no valsts subsīdijām segt 9% apmērā kredītprocentus graudu uzpircējiem un graudu pārstrādātājiem. Diemžēl arī tas netika izmantots, un tāpēc, manuprāt, ir pilnīgi saprotams, ka šodien notikušajā valdības sēdē ir pieņemts lēmums saglabāt šo kredītprocentu dzēšanas mehānismu tikai līdz 1.oktobrim. Ja graudu uzpircēji paši to nesaprot, ka viņiem ir jāiepērk šie graudi, nevis valstij, tad ir jādod mājiens ar mietu.

Ko vēl varētu teikt par to, kas šajā laikā ir labi izdarīts? Es domāju, ļoti pozitīvi ir tas, ka valdība ir pieņēmusi lēmumu graudu audzētājiem par graudu glabāšanu valsts glabātavās segt izdevumus. To tikai vajadzētu laicīgi novadīt līdz zemniekiem, lai viņi par to ir informēti.

Tāpat pozitīvi ir tas, ka īstermiņa kredītu procentsubsīdijas, ja to likme nepārsniedz 12%, tiek izsniegtas jau rudens sējai. Un, manuprāt, tā ir vislielākā garantija, ka valdība no 1.septembra ir solījusi iepirkt visus pārtikas kvalitātei atbilstošos graudu krājumus: par 68 latiem - kviešus un par 63 latiem - rudzus tonnā, bet attiecīgi no 1.oktobra - par 72 latiem un 67 latiem. Tas zināmā mērā varētu arī iekustināt sastingušo graudu tirgu, vismaz no graudu uzpircēju puses. Tomēr ir arī vairāki būtiski trūkumi, kurus vēl vajadzētu novērst. Deputāts Vītols izteicās, ka graudus var uzpirkt arī starpnieki un nodot tos par valsts noteiktajām cenām valsts rezervē, izmantojot valsts intervenci, ja viņi paši graudus neaudzē. Tā nav taisnība! Es pat gribētu teikt, ka no zemnieku puses ir izteikts iebildums, ka šī procedūra ir pārāk sarežģīta, lai graudus nodotu valsts rezervē.

Sēdes vadītājs. Seiles kundze, piecas minūtes ir pagājušas!

A.Seile. Jā. Un, manuprāt, valdībai būtu jāsedz arī tie zaudējumi, kas zemniekiem radušies nevis slinkuma dēļ, bet neražas vai slikto laika apstākļu dēļ, tāpēc es uzskatu, ka Saeimas šīsdienas lēmums ir “bezzobains” un nokavēts, jo valdība savu lēmumu jau ir izteikusi. Paldies par uzmanību.

Sēdes vadītājs. Nākamajam vārds Robertam Jurdžam - apvienības “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK frakcija.

R.Jurdžs (apvienības “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK frakcija).

Cienījamais Prezidij! Cienījamie deputāti! Dabiski, es neesmu zemkopības speciālists, taču es protu lasīt un iegūt informāciju. Mums šodien būtu jānoskaidro, par ko mēs te runājam. Jūs runājat par visām nozarēm - par gaļu, par pienu, par celulozes rūpnīcām, par miežiem un vēl nez ko, bet kas tad ir intervences cena labības tirgū? Izlasiet vārdnīcās! Jūs lasīt taču protat, deputāti! Intervences cenas ir cenas, par kurām intervences institūcijas ir gatavas pirkt saražoto, un ar tām faktiski nosaka vietējā tirgus zemākās cenas, tātad minimālās cenas. Minētās intervences institūcijas ir nacionālās padomes, arī mums ir speciāla institūcija valstī, kas darbojas valsts esošās likumdošanas ietvaros.

Labības produktu gadījumā, lai mudinātu ražotājus un tirgotājus pašiem glabāt produkciju, nevis nodot to intervences aģentūrām, jau sezonas sākumā intervences cenas to palielināšanas virzienā pārskata ik mēnesi.

Šī intervences cenu politika attiecībā uz graudiem tika ieviesta pirmo reizi. Diemžēl jāsaka, ka informācija par šo mehānismu varbūt nebija pieejama visiem, un te mēs sastopamies arī ar otro faktoru, ka mēs šodien izmantojam šo tribīni, izmantojam masu medijus, lai vienkārši reklamētu sevi un lai “duļķotu ūdeni”, jo tas, ka intervences cenas ir lielākas nekā vidējās tirgū, ir izdevīgs moments tieši uzpircējiem, tātad Latvijas “dzirnavniekiem”, jo viņiem ir izdevīgi, kas valsts iepērk, iegulda līdzekļus un maksā par uzglabāšanu, bet šie pārstrādātāji vienkārši pārpērk to mazās porcijās. Un vai te gadījumā nav tāds moments, ka ar šo balsojumu, kad mēs nosakām lielu cenu un agru iepirkumu, mēs panākam to, ka valsts zaudē līdz 10 miljoniem latu tuvākā gada laikā? Un šie 10 miljoni latu pēc tam būs jāatmaksā tiem pašiem pensionāriem, skolēniem un visiem pārējiem, kas ēd šo maizīti. Līdz ar to es aicinātu visus būt prātīgiem un domāt, un nesajaukt, kas ir intervences cenas, kas ir valsts iepirkums labības rezervei un kas ir brīvais tirgus. Paldies par uzmanību.

Sēdes vadītājs. Vārds Mārim Vītolam - pie frakcijām nepiederošam deputātam. Otro reizi.

M.Vītols (pie frakcijām nepiederošs deputāts).

Godātie kolēģi! Šim lēmuma projektam, kas mums šodien būtu jāpieņem, ir viens ļoti būtisks trūkums. Mēs šeit runājam par labības iepirkšanu no mūsu zemniekiem, bet tajā pašā laikā Latvijas iekšējais tirgus nav aizsargāts. Latvijā graudus ved iekšā kaut vai no tās pašas Lietuvas, un šobrīd nav arī pieņemti attiecīgi likumi - nav pieņemts antidempinga un iekšējā tirgus aizsardzības likums. Un, ja kāds domā, ka reizē ar valdības intervenci tirgū nenopelnīs starpnieki, uzpircēji, tad viņš domā nepareizi. Jo, ja mēs atstājam brīvu tirgu šajā intervences laikā, nesargājam savu robežu, neaizveram savu robežu šajā laikā ciet, tad valsts rezerves noliktavas būs pilnas ar lētiem un citu valstu valdības subsidētiem graudiem. Es uzskatu, ka šo lēmuma projektu vajadzētu papildināt ar punktu, kas uzdod valdībai izstrādāt un veikt neatliekamus pasākumus iekšējā tirgus aizsardzībā, laikā, kad valdība uzpērk no mūsu zemniekiem graudus. Diemžēl, tā kā šī ir ārkārtas sēde, šādu priekšlikumu papildus iesniegt nevar, bet es aicinu valdību to ņemt vērā un šādus pasākumus tirgus aizsardzībai un robežas aizsardzībai pieņemt. (Starpsauciens: “Finansu ministrija jau eksistē, ko tu uztraucies!”)

Sēdes vadītājs. Nākamajam vārds Atim Sausnītim - Demokrātiskās partijas Saimnieks frakcija.

A.Sausnītis (Demokrātiskās partijas Saimnieks frakcija).

Cienījamais Prezidij! Cienījamie kolēģi! Jā, šodien mēs runājam tiešām par ārkārtīgi svarīgu jautājumu, un, kā redzat, atkal Krasta kungam nav vaļas pat pabūt kopā ar deputātiem un uzklausīt to, ko mēs runājam. Tā ir viena lieta.

Otra. Mēs diemžēl šobrīd - es gribētu teikt, ka vairākums, - principā runājam ne par situāciju laukos un ne par situāciju Latvijā. Šobrīd pats galvenais nav iepirkt labību, sākot ar 1.septembri. Kolēģi, tas nav pats galvenais! Pats galvenais ir, kā zemniekiem segt zaudējumus, kas ir radušies šajā rudenī, kas ir saistīti ar šo rudeni, ar ražas novākšanu. Diemžēl šobrīd, salīdzinot ar pagājušo gadu, ir novākts ļoti maz - apcirkņos ir iebērti jeb, precīzi sakot, pieņemti glabāšanā ir apmēram 60 tūkstoši tonnu. Diemžēl tas viss ir ar ļoti zemu kvalitāti. Un tādēļ šodien valdībai un cienījamajam Rāviņa kungam kopā ar Finansu ministriju un it īpaši valdības vadītājam būtu jādomā, kā segsim zaudējumus, nevis par to, kā iepirkt graudus.

Nākamais. Mums un valdībai ļoti operatīvi būtu jādomā, kā tikt pie kredītiem. Tādiem kredītiem, kas ļautu zemniekam iesēt ziemājus. Mums jādomā ne tikai par šo valdību vai tikai par šo rudeni, mums jādomā arī par citiem pavasariem un citiem rudeņiem.

Nākamais. Es vēršu jūsu uzmanību arī uz to, ka ir pilnīgi nepareiza... Jā, Zemkopības ministrija kopā ar tām institūcijām, kas prognozē ražu, kopražu... Kopraža šogad ir pavisam cita, nekā tā optimistiskā, par ko mēs esam runājuši, ko mēs šeit esam slavējuši, un es gribētu teikt, Krasta kungs, jūs arī operējat ar tādiem neobjektīviem skaitļiem, kuri tiešām ņemti no kaut kāda gaisa.

Nākamais. Diemžēl mums šobrīd nav operatīvas vai objektīvas informācijas par to, cik ir nepieciešams vietējais tirgus, ja mēs sakārtosim robežu. Ja vietējais tirgus dos pārtikas labību... lai mēs iegūtu pārtikas labību, ko varam izmantot maizes cepšanai... taču diemžēl mūsu kopbilance nav tāda, kas pilnīgi nodrošinās mūsu patēriņu. Nav. Un līdz ar to valdībai jau tagad būtu jādomā - tam nolūkam mums ir Labības aģentūra -, kā mēs veidosim visa gada bilanci. Šobrīd mums gada bilances nav. Jo, tiekoties Tautsaimniecības komisijā, mēs izdzirdējām šos skaitļus - 25-27% ir nenoteiktas izcelsmes miltu. Līdz ar to ir jādomā, kāpēc... un kur ir šie milti un kāpēc tie nenonāk... gan mūsu tirgū, gan arī pie mūsu pārstrādātājiem.

Mēs, protams, varam runāt par to, kas ir bijis un kā varēja darīt, bet vairāk tomēr jādomā, kā mēs dzīvosim un darīsim tālāk. Šīs sistēmas nav. Pašreiz arī valdībai nav īpaša atbalsta no daudzām ministrijām. Un ir arī jādomā, kur mēs šos līdzekļus ņemsim, vajadzētu sākt domāt par valsts investīcijām gan jaunu labības elevatoru celtniecībai, gan jaunu kalšu jaudām. Tāpat vajag domāt arī par investīcijām lauksaimniecībai kopumā. Pašreiz mums investīciju programmas nav, arī līdzekļi nav novirzīti uz šiem jaunajiem projektiem. Mēs tikai atrunājamies par vecajiem, neizdarītajiem darbiem.

Un nobeigumā es gribētu šodien aicināt valdību vēlreiz to visu izsvērt, sasaukt ārkārtas sēdi par to, lai domātu, kā palīdzēt tiem, kas dzīvo laukos un kam vienīgā iztika ir lauksaimniecība. Lai mēs tomēr redzētu, kāds ir šis pārejas periods. Jo nevar tikai pateikt, ka zemnieks visus izdomās un brīvais tirgus visu sakārtos. Tā tas nav bijis nevienā valstī, un mēs nebūsim izņēmums. Visu smago, arī šajā smagajā rudenī, neuzliksim uz zemnieka pleciem! Paldies par uzmanību.

Sēdes vadītājs. Nākamajam vārds Kārlim Čerānam - frakcija “Latvijai”. Čerāna kungs runās otro reizi.

K.Čerāns (frakcija “Latvijai”).

Augsti godātie deputāti! Šodien šī saruna ir ārkārtīgi dīvaina no visu valdošo partiju un valdību atbalstošo partiju un deputātu puses. Tādas ļoti dīvainas politiskās kolīzijas. Un sevišķi te izcēlās pāris deputātu no viena bijušā premjera partijas, kas arī šodien spēcīgi aizstāv lielbagātnieku intereses. Šie pārstāvji šeit nāk un vaimanā par graudiem no Lietuvas. Nu pareizi jau jūs vaimanājat, bet kā jūs paši balsojāt tajā brīdī, kad Saeima skatīja līgumu par brīvo tirdzniecību ar lauksaimniecības precēm starp Latviju, Lietuvu un Igauniju un kad bija Tautas kustības “Latvijai” priekšlikums noteikt mūsu valdībai par pienākumu nodrošināt Latvijā zemniekam tādu pašu atbalsta līmeni, kāds ir zemniekam Lietuvā vai Igaunijā? Tajā laikā visa Saeima un jūs tajā skaitā nobalsojāt par to, lai tas netiktu izdarīts, un līdz ar to tagad Lietuvā ir šis lielākais atbalsts zemniekiem, un tagad nu var atnākt šeit un vaimanāt. Un tā ir vispār viena raksturīga lieta, ka tagad nu nāks un runās daudzas skaistas lietas, bet rudenī, 3.oktobrī, pienāks šis politiskās atbildības laiks un cilvēki vērtēs pēc darbiem, nevis pēc skaistajām runām šajā priekšvēlēšanu laikā. Vērtēs pēc darbiem, kuri padarīti ir ne tikai pēdējā mēnesī, bet visā šajā darbības laikā. Un tas ir pierādījies pilnīgi skaidri, ka visai šai politiskajai elitei - gan šodien valdošajām partijām, gan tām, kas valdījušas šīs Saeimas laikā, gan arī tām, kas ir izveidotas no jauna un pārstāv lielbagātnieku intereses, - ka tām visām ir vieni un tie paši mērķi, un cilvēki to būs sapratuši. Paldies par uzmanību.

Sēdes vadītājs. Nākamajam vārds Gundaram Valdmanim - pie frakcijām nepiederošam deputātam. Valdmaņa kungs runās otro reizi.

G.Valdmanis (pie frakcijām nepiederošs deputāts).

Prezidij! Sadarbības padome un tauta! Mūsu zeme un mūsu lauksaimnieki ir gadsimtiem ilgi bijuši rentabli, viņi ir rentabli arī šodien, ja viņiem būs tie paši noteikumi, kādi ir citiem. Un es jau iesniedzu papildinājumu šim projektam, par kuru mēs šovakar lemsim, lai noteiktu, kāda tad būtu tā intervences cena. Jo mēs šovakar spēlējam teātri. Balsosim “par” vai “pret”, un būs kaut kāda intervences cena, kas būs pilnīgi nepiemērota. Eiropas Savienībā iekšējais ražotājs dabū par savu produktu divas vai trīs reizes vairāk nekā ražotājs Latvijā šodien. Eiropas Savienība to var atļauties. Jo tajās zemēs notiek tā ekonomiskā aktivitāte. Un Krasta kungs ļoti labi zina - un to zina arī Māris Vītols, to zina Kreitusa kungs, to zina visi, kas mūsu tautu grib iznīcināt -, ka mēs varam atļauties apieties ar mūsu zemniekiem tāpat, kā Eiropas Savienība var ar savējiem. Eiropas Savienība ir stipra un bagāta tāpēc, ka viņa to saprot. Vai mēs it kā būsim stipri un bagāti, ja mēs to nesapratīsim? Vai sapratīsim tikai tad, kad mūsu tauta būs iznīcināta? Es jums lūgšu nopietni padomāt par šo papildinājumu. Mums ir jānodrošina mūsu lauku ražotājiem tā pati cena, kādu Eiropas Savienība nodrošina savējiem. Es jums lūgšu balsot par šo priekšlikumu. Paldies.

Sēdes vadītājs. Nākamajam vārds Ziedonim Čeveram - Demokrātiskās partijas Saimnieks frakcijas deputātam. Lūdzu!

Z.Čevers (Demokrātiskās partijas Saimnieks frakcija).

Cienījamo sēdes vadītāj! Cienījamie kolēģi! Klausoties šodien lielos runasvīrus, tā vien šķiet, ka katrā valdībā centrālā, galvenā un laimīgākā figūra ir tikai premjerministrs. Izrādās, šodien no šīs valdības pārstāvjiem dzirdam... sliktus vārdus paspēja pateikt par Dilbas kungu, bijušo ministru. Tabūna kungs šodien nopulgoja slikto ministriju - ka slikti strādā un neanalizē un tādēļ Ministru prezidentam šodien, redziet, jāatrodas Saeimā. Bet valdība strādā. Interesanti zināt, kad tad tā valdība strādājusi, lai pieņemtu šos lēmumus? Izrādās, šodien. Kāpēc ne ātrāk? Kāpēc šodien valdības līmenī notiek tik plašas diskusijas, un kāpēc šodien neuzvarēja Zemkopības ministrijas viedoklis par šo intervences cenu, kas ir augstāka, nekā valdība nolēma? Kāpēc? Kāpēc visa atbildība tiek uzlikta uz vienu ministru, uz Rāviņa kungu? Vai tikai tāpēc, ka viņš nepārstāv “Tēvzemei un Brīvībai”? Un tāpēc viņu var noniecināt tieši tāpat kā bijušo kolēģi Dilbas kungu? Vai mēs gribam pateikt, ka šodien valdība atrisinājusi visas zemnieku problēmas? Kā kompensēs to, ko viņa ir zaudējusi, runājot par to, cik liela ir graudu pašizmaksa, lai varētu tos graudus iegūt? Turklāt jāņem vērā, ka šī ir bijusi tik lietaina vasara.

Runāsim vēl. Lielu prātu nevajag, lai 45 minūtes stāstītu par lieliem panākumiem. Krasta kungs, jums labāk būtu uzstāties Dānijas parlamentā, jo jūsu runa vairāk atbilst Dānijas lauksaimniecības reālajai situācijai. Pabraukājiet pa laukiem, paprasiet zemniekiem, uz kādiem elevatoriem konkrēti viņi vedīs graudus! Kāpēc viņiem tik daudz papīru birokrātiskajai mašīnai jānodod, lai nostātos kaut kādā rindā? Bet kurā rindā? Viņi vēl arī to nezina. Pati sistēma nav sakārtota. (Starpsauciens: “Labāk vēlāk, kā nekad!”)

Jurdža kungs! Jūs gudri lasāt, bet vajag bez lasīšanas arī domāt. Jums ir viena taisnība: intervences cena - tā ir zemākā. Bet kāpēc tad valdība jūsu premjera vadībā to visu “novilka” tiktāl, ka faktiski sākās spekulācijas ar šo zemo cenu? Tā ir spekulācijas radīšana Latvijas Republikā. Un pilnīga taisnība ir kolēģiem - šo lēmumu vajadzēja pieņemt trijos punktos. Es piekrītu Vītola kungam arī. Paldies Dievam, Vītola kungs, atjēdzāties, sākāt runāt par iekšējā tirgus aizsardzību. Tuvosies vēlēšanas, jūs runāsiet par iekšējā tirgus aizsardzību ne tikai tajā periodā, kurā notiek intervences pasākumi, bet kopumā par Latvijas iekšējo tirgu. Jo pirms pāris gadiem jūs runājāt pilnīgi pretējo. Bet es zinu, ka jūs esat mainījis savu viedokli. Taču, ja mēs runājam par to, kādā veidā mēs varam atrisināt šos jautājumus, tad par zemniekiem jāsāk domāt laicīgi. 1.augustā sāk domāt par to, kas notiks nākamajā gadā!

Un, Jurdža kungs, nevajag jaukt brīvo tirgu ar intervences cenām un to, kas notiek Latvijas Republikā. Ja uzvarēs tā politika, ko īsteno jūsu valdība šodien, tad patiešām iestāsies brīvais tirgus Latvijas Republikā un zemnieks nomirs bada nāvē.

Un jums ir taisnība, Tabūna kungs, ka Latgalē zemniekam pat cūkām graudu pietrūkst, bet jūs lepojaties ar šo valdību.

Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītājs. Nākamajam vārds Ventam Balodim - apvienības “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK frakcijas deputātam. Lūdzu!

V.Balodis (apvienības “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK frakcija).

Godātie deputāti! Pēdējās divas nedēļas nav bijis man laika braukāt apkārt un runāt priekšvēlēšanu runas. Esmu stāvējis uz sava labības lauka un gaidījis kādu brīdi, kad nožūs lietus samērcētā labība. Kad uzspīdēs kāds saules stariņš un uzpūtīs vējš, un varēs kult kombains. Esmu stāvējis graudu kombinātos pats ar mašīnu, runājis ar cilvēkiem, kas nodod graudus, un tāpēc man ir tāda maza nesapratne, ka šeit uzstājas cilvēki, kuri šo Saeimas sēdi salīdzina ar kādu Centrālkomitejas plēnumu. Acīmredzot laikam tur viņi ir daudz sēdējuši un bieži tādos piedalījušies. Tāpat es nevaru saprast, ka par graudu problēmām šeit runā “Turības” pārstāvji, kas bija lielākie miltu importētāji Latvijā 1993. un 1994.gadā un ļoti sabojāja pārtikas graudu tirgu. Gribu teikt, ka situācija ir kritiska Latvijā - un ne tikai Latvijā, bet arī visā Ziemeļeiropā. Esmu apbraukājis Somiju, Zviedriju, Dāniju, Igauniju un Lietuvu tagad (Starpsauciens: “Kāpēc tik daudz braukā!”), šajā labības novākšanas laikā, un diemžēl gribu teikt, ka līdzīga situācija ir arī mūsu draugiem somiem, tur būs apmēram puse no citu gadu ražības. Ļoti kritiska situācija ir arī Igaunijā. Un paredzams, ka diemžēl Latvijā graudu kopievākums šogad var būt mazāks nekā visus 10 iepriekšējos gadus, un arī zemāks, nekā tas bija 1992.gadā.

Situācija ir tāda, ka šobrīd kombaina kultā labība vairs neatbilst pārtikas labības kvalitātei, un šis lēmums par valdības veiktu tūlītēju pirkšanu diemžēl nāk par vēlu. Jā, tiks atpirkta tā labība, kas tiek glabāta kombinātos, un tā labība, kas glabājas pašu saimniecības kaltēs. No tās, kas tiek kulta šobrīd no lauka, labi ja lielākā puse atbilst lopbarības labības kvalitātei. Bet ļoti liels procents šogad ir slimas labības, tādas, kas ir slima ar melnplauku; visiem kviešu sējumiem ir pelējums, tādu labību pat lopbarībai nepieņem kombināti. Tā būs ļoti liela problēma. Bet diemžēl, braucot gan pa Zemgali, gan pa Vidzemi, mēs redzam milzīgi lielus labības laukus, kuri vēl nav kulti, un šī labība acīmredzot tā arī netiks realizēta.

Gribu teikt arī paldies, ka Dobeles kombinātā ir tiešām saimnieki. “Dobeles dzirnavniekā” ir zemnieki! Labība tiek iepirkta. Tika iepirkta par 60 latiem tonnā, šobrīd - par 65 latiem. Es runāju ar kombināta direktoru, un viņš paredz, ka tūlīt arī iepirks pa 68 latiem, un viņš solās visu no zemniekiem atvesto labību iepirkt.

Diemžēl mēs redzam, ka labības kombinātu privatizācija ir bijusi nesekmīga, jo “Rēzeknes dzirnavnieks” pilnībā neiepērk pārtikas labību un “Rīgas dzirnavnieks” tikai tagad ir paziņojis par labības cenām un par labības iepirkumu. Mēs redzam, ka saimnieki ir mūsu bagātnieki, kuri pārdod tālāk šiem zviedru un somu koncerniem... Mūsu zemniekiem nekāda labuma no šiem darījumiem nav. (Starpsauciens: “Kas to pieļāva?”) Ja mani vēl klausās... ja ir kāds zemnieks, kurš noguris atbraucis mājās un vēl klausās radio, gribu aicināt saimniekus iet šajā grūtajā brīdī cits citam palīgā un viņu bērnus lūgt Dievu, lai vismaz vienu nedēļu būtu sauss laiks un labību varētu nokult.

Sēdes vadītājs. Nākamais vēlas runāt Andris Rāviņš - Latvijas Republikas zemkopības ministrs. Lūdzu!

A.Rāviņš (Latvijas Republikas zemkopības ministrs).

Cienījamais Prezidij! Cienījamie deputāti! Es sākumā gribētu jūs informēt par to, kāds ir šobrīd graudu tirgus Latvijā. Nodots kopumā ir 61 000 tonnu kviešu. No tiem pārtikas kvalitātei atbilstoši ir 40 000 tonnu un nopirkti ir 16 000 tonnu. Līdz ar to gribas teikt, ka ļoti smags ir šis tirgus, jo vienkārši tas neveidojas. Nav šā tirgus, jo šobrīd labības novākšanas apstākļi faktiski ir paralizēti. Līdz ar to pats galvenais jautājums, par ko mums šodien ir jādomā, -kādā veidā palīdzēt ražu novākt, kādā veidā palīdzēt strādāt pie nākamās ražas, pie nākamās ziemāju sējas. Un mēs tātad esam pieņēmuši Zemkopības ministrijā šo nolikumu, subsīdiju nolikuma izmaiņas - graudu sēju, ziemāju sēju kreditēt līdz 12%, ja tiks ņemti kredīti.

Otrs neapšaubāmi svarīgākais darbs, kas jāizdara, ir iekšējā tirgus aizsardzība, par ko jūs runājāt. Iekšējā tirgus aizsardzībā Ekonomikas ministrija kopā ar Zemkopības ministriju ir izstrādājusi šo aizsardzības mehānismu, jo brīvās tirdzniecības līgums starp Baltijas valstīm paredz: ja kāda no valstīm pielieto tiešo dotāciju, otrajai valstij ir tiesības veikt tirgus aizsardzības pasākumus. Un tātad Zemkopības ministrija kopā ar Ekonomikas ministriju ir izstrādājusi šos nolikumus, un līdz ar to būs vai nu ievedmuita, vai nodevas, ja graudus ievedīs no Lietuvas. Jo šodien mums ir skaidrs, ka Lietuva pielieto sava graudu tirgus nodrošināšanai tiešo subsīdiju - 10 latus.

Cenas Latvijas labības tirgū, kuras tātad ir noteiktas intervences mehānismā (72 un 67 lati un ar 1.septembri - 68 un 63 lati), tātad ir tās cenas, kas ir ļoti tuvas tai cenai, kas ir Lietuvā. Līdz ar to mums sevišķu problēmu nevajadzētu būt.

Katrā ziņā pagājušajā gadā nav sevišķi daudz graudu ieplūdis Latvijas tirgū. Ieplūduši ir tikai jūlijā apmēram 6 tūkstoši tonnu miežu, kas bija nepieciešami lopbarības tirgum, un apmēram pārsimt tonnas, kas bija nepieciešamas makaronu ražošanai.

Tātad pats svarīgākais tomēr paliek jautājums par to, kādā veidā mēs turpmāk palīdzēsim lauksaimniekiem, un es noteikti gribēšu aicināt jūs palīgā, jo šis jautājums ir pats svarīgākais. Mēs šobrīd ministrijā esam uzsākuši šo mehānismu izpēti, lai noteiktu kopējo neievākumu jeb kopējo naudas deficītu, kas būs radies šo ļoti slikto laika apstākļu dēļ.

Gribētu teikt nedaudz vārdu par intervenci - par to, ko tad nozīmē šī intervence. Tātad, ņemot vērā šos sliktos laika apstākļus, valdība ir pieņēmusi lēmumu - iesākt intervenci 1.septembrī. Tas ir vienreizējs akts, kas vērsts tikai uz šāgada nelabvēlīgo laika apstākļu slikto ietekmju mazināšanu.

Es domāju, ka tas, ka mēs ar 72 latiem to sāksim 1.oktobrī... Nākamais šāds palīdzības moments, kas ir vērsts uz zemniekiem, ir tas, ka mēs subsidējam šo glabāšanu. Līdz ar to mēs veicinām, sniedzam visāda veida atbalstu, lai zemnieki varētu paši izvēlēties savu ceļu, savu variantu, un lai ir šī drošības sajūta, atbalsta sajūta tanī jautājumā, kad stingri ir pateikts - uzpirkt visu Latvijā izaudzēto pārtikas labību. Bet ar kopējo ievākumu būs katrā ziņā ļoti lielas problēmas.

Paldies par uzmanību.

Sēdes vadītājs. Nākamajam vārds Modrim Lujānam - Tautas saskaņas partijas frakcijas deputātam. Lujāna kungs runās otro reizi.

M.Lujāns (Tautas saskaņas partijas frakcija).

Cienījamie kolēģi! Šovakar man ļoti veicas katru reizi runāt pēc kāda no Ministru kabineta, tautā sakot, “čiekuriem”. Cienījamie kolēģi! Šodien arī, nupat koridorā, es runāju ar cienījamo zemnieku Grīga kungu. Un Grīga kungs ļoti labi pateica. Viņa dēls aicina vairāk nesēt graudus, jo šodien notiek tas, par ko mēs, opozīcija, jau visu laiku brīdinājām. Zemnieku saimniecības ir spiestas ar palīgsaimniecību dotēt lauksaimniecības produktu ražošanu. Un cik ilgi tas var turpināties?

Un tagad ir nākamais solis. Tā ir gan “Latvijas ceļa”, gan arī pārējo valdošo partiju atbildība. Tā ir koksnes izzāģēšana Latvijā. Ar koksni mēs dotējam lauksaimniecību. Tādēļ, ka šo starpposmu, tā teikt, noņem... kā beidzot sāka pareizi runāt lauksaimniecības ministrs, noņem pārstrādātāji. Viņiem nāk tā “lauvas peļņa”. Un tagad būs mums vēl jādomā par nākamo soli. Protams, ir jauki pēc gada atmosties un teikt: “Baltijas tirgus nenormāli funkcionē.” Par to mēs brīdinājām pirms gada. Cik zemnieku saimniecības būs gājušas bojā, cik cilvēku nevarēs normāli strādāt. Un patiešām, Tabūna kungs, jūs bijāt tas, kas pirms gada balsoja par Šķēles projektu. Jūs pats. Un tagad jūs aizejiet uz Latgali un paskatieties, kas tur notiek! Tas ir jūsu darbs vai nedarbs, vai bezdarbība.

Cienījamie kolēģi! Es domāju, tam nav vajadzīgs gads. Šodien ir jautājums par uzticību. Par uzticību valdībai un Latvijas parlamentam. Par to, ko darīt zemniekam nākamgad. Vai baros ar solījumiem zemnieku? Vai mums zemnieks ir vispār vajadzīgs?

Un, protams, patīkami dzirdēt no Rāviņa kunga, ka ir sācis kaut ko domāt, bet priekšā ir palikuši divi mēneši. Pēc tam nāks jauna valdība, un ceru, ka viņa atkal nedomās gadiem ilgi, kamēr zemniecība iznīks. Tādēļ es aicinu šobrīd atbalstīt iesniegto projektu un turpināt darbu, un censties tomēr panākt, lai zemniekiem beidzot samaksātu. Un kaut Dievs dotu, lai ziemā neiestātos atkal problēma, ka maizes cena atkal augs, jo nebūs graudu un tie būs jāiepērk no ārzemēm.

Sēdes vadītājs. Deputāti debatēs pieteikušies vairs nav. Dinēviča kungs, jūs par vēlu pieteicāties! Tikko es pasaku šos vārdus, tā kāds uzreiz nospiež to pogu. Godātie deputāti, pieņemiet lēmumu drusku ātrāk! Tātad debates esam beiguši.

Godātie deputāti! Kamēr mēs apspriedām lēmuma projektu, Saeimas Prezidijs un arī jūs saņēmāt divus priekšlikumus par šīm izmaiņām - papildinājumiem Saeimas lēmuma projektā. Bet man ir jāsaka, ka atbilstoši Kārtības rullim šis patstāvīgais priekšlikums lēmuma projekta veidā ir sākts izskatīt Saeimas ārkārtas sēdē un līdz ar to ir jāievēro Kārtības ruļļa 118.panta pirmā daļa, kurā teikts: ja Saeimas sēdē par to referē pirmais no priekšlikuma iesniedzējiem... “Šajā gadījumā patstāvīgais priekšlikums izskatāms vienā lasījumā, bet priekšlikumi par grozījumiem tajā nav izskatāmi.” Līdz ar to tas viss paliek jau nākotnei, un pašlaik mums ir jābalso par šā patstāvīgā priekšlikuma - lēmuma projekta, kurš sastāv no četriem punktiem, - pieņemšanu. Tātad - par jūsu attieksmi pret šo priekšlikumu.

Lūdzu balsošanas režīmu un deputātus lūdzu balsot. Lūdzu rezultātu! Par - 68, pret - nav, atturas - nav. Tātad lēmums par kritisko situāciju labības tirgū tiek pieņemts.

Godātie deputāti, pirms slēdzu sēdi, lūdzu, reģistrēsimies ar reģistrācijas kartēm! Un Saeimas sekretāra biedru Māri Rudzīti es lūgšu nolasīt reģistrācijas rezultātus.

Kamēr tiek veikta reģistrācija, Pēteris Tabūns vēlas sniegt paziņojumu par sēdi.

P.Tabūns (apvienības “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK frakcija).

Cienījamie kolēģi! Pieprasījumu komisijas locekļi! Rīt no rīta pulksten 9.00 Pieprasījumu komisijas sēde nenotiks. Paldies par uzmanību.

Sēdes vadītājs. Vārds Mārim Rudzītim reģistrācijas rezultātu nolasīšanai.

M.Rudzītis (6.Saeimas sekretāra biedrs).

Cienījamie deputāti! Nav reģistrējušies: Jānis Jurkāns, Aristids Jēkabs Lambergs, Indulis Emsis, Andrejs Krastiņš, Jānis Straume, Andrejs Požarnovs, Roberts Jurdžs, Juris Galerijs Vidiņš, Andrejs Panteļējevs, Ruta Marjaša, Pēteris Apinis, Leonards Tenis, Jānis Rāzna, Ojārs Grinbergs, Gunta Gannusa, Alfreds Čepānis, Jānis Ādamsons, Aivars Guntis Kreituss, Viktors Kalnbērzs, Andris Rubins, Janīna Kušnere, Edmunds Grīnbergs, Jānis Kazāks, Imants Liepa, Odisejs Kostanda, Anta Rugāte, Roberts Dilba, Roberts Zīle.

Sēdes vadītājs. Paldies. Saeimas ārkārtas sēdi pasludinu par slēgtu. Nākamā - kārtējā sēde - ceturtdien, 27.augustā, pulksten 9.00 no rīta.

Redaktores: J.Kravale, L.Bumbura

Datoroperatores: B.Strazdiņa, S.Bērziņa, M.Ceļmalniece, I.Kuzņecova

Korektores: D.Kraule, J.Kurzemniece, S.Stikute

(4514. dok.) - 1.lpp.

Ziņo - dep. E.Bāns - 1.lpp.

Debates - dep. J.Mauliņš - 7.lpp.

- dep. L.Stašs - 9.lpp.

- Ministru prezidents G.Krasts - 12.lpp.

- dep. M.Lujāns - 26.lpp.

- dep. V.Stikuts - 28.lpp.

- dep. A.Rubins - 30.lpp.

- dep. M.Vītols - 31.lpp.

Priekšlikums - dep. G.Valdmanis - 33.lpp.

Debašu turpinājums - dep. K.J.Druva - 34.lpp. - dep. G.Valdmanis - 36.lpp.

- dep. J.Ābele - 37.lpp.

- dep. K.Čerāns - 38.lpp.

- dep. A.Kiršteins - 40.lpp.

- dep. E.Grinovskis - 41.lpp.

- dep. V.Dinēvičs - 43.lpp.

- dep. P.Tabūns - 45.lpp.

- dep. E.Jurkāns - 46.lpp.

- dep. J.Rāzna - 48.lpp.

- dep. A.Seile - 50.lpp.

- dep. R.Jurdžs - 52.lpp.

- dep. M.Vītols - 53.lpp.

- dep. A.Sausnītis - 54.lpp.

- dep. K.Čerāns - 55.lpp.

- dep. G.Valdmanis - 56.lpp.

- dep. Z.Čevers - 57.lpp.

- dep. V.Balodis - 58.lpp.

- zemkopības ministrs A.Rāviņš - 60.lpp.

- dep. M.Lujāns - 62.lpp.

Paziņojums - dep. P.Tabūns - 64.lpp.

Nolasa - Saeimas sekretāra

biedrs M.Rudzītis - 64.lpp.