Latvijas Republikas 6. Saeimas rudens

sesijas trešā (ārkārtas) sēde

1997. gada 10. septembrī

Sēdi vada Latvijas Republikas 6. Saeimas priekšsēdētājs

Alfreds Čepānis.

Sēdes vadītājs.Godājamie deputāti, lūdzu reģistrēties kvoruma noteikšanai! Lūdzu reģistrācijas režīmu! Lūdzu rezultātu! Reģistrējušies ir 77 deputāti. Saeima ir tiesīga izskatīt akceptēto darba kārtību.

Godātie kolēģi! Paziņoju par atklātu Latvijas Republikas Saeimas 1997. gada 10. septembra ārkārtas sēdi. Saskaņā ar 43 deputātu pieprasījumu Saeimas 10. septembra ārkārtas sēdes darba kārtībā iekļauts jautājums “Par likumu izpildes gaitu lauksaimniecībā un lauku vides attīstības perspektīvām” un lēmuma projekts “Par likumu izpildes gaitu lauksaimniecībā un lauku vides attīstības perspektīvām”.

Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas vārdā ziņojumu šajā jautājumā sniegs deputāts Bāns. Vārdu dodu deputātam Edgaram Bānam. Lūdzu, Bāna kungs!

E.Bāns (Demokrātiskās partijas Saimnieks frakcija).

Augsti godātais Prezidij! Augsti godātais premjerministra kungs! Augsti godātie deputāti!

Man šodien ir jāizpilda sarežģīts uzdevums, un vispirms... (Starpsaucieni no zāles: “Neko nevar dzirdēt! Skaļāk! Paregulē tos tur... Skaļāk!”)... bet jūs tur klusāk... jāizpilda tāds uzdevums: šorīt smagi saslima Seiles kundze, kura bija paredzēta kā ziņotāja šinī sēdē, un es atļaušos nolasīt viņas vēstījumu, kuru viņa uzrakstīja, lai darītu zināmu Saeimas deputātiem.

“Es vēršos pie jums, cienījamie 6. Saeimas deputāti, valdības pārstāvji, visa Latvijas tauta, kurai rūp Latvijas lauku vides un lauksaimniecības problēmas. 41 Saeimas deputāts iesniedzis Saeimas Prezidijam lūgumu sasaukt ārkārtas sēdi, lai runātu par lauku turpmāko attīstību. Šis lūgums tika atbalstīts. Neskaidra Latvijas lauku nākotne prasa risinājumu, šo risinājumu gaida ne vien lauku, bet arī pilsētu iedzīvotāji, jo visi esam vienā ķēdītē saistīti: lauksaimniecības produkcijas ražotāji, pārstrādātāji, pircēji un arī tie, kuri nevar atrast darbu un nespēj pabarot savas ģimenes. Visi gaida saprātīgumu Saeimas un valdības lēmumu veidā un problēmas risinājumus.

Mēs gandrīz visi esam redzējuši, cik gludi un appļauti tīrumi ir Rietumeiropā un Ziemeļeiropā, cik labas kvalitātes ir ceļi, cik tur ir ērtas un vieglas konstrukcijas dzīvojamās mājas laukos. Bet Latvija septīto gadu mostas, taču īstā saimnieciskā atmoda vēl priekšā. Aicinu visus ar savu prātu, zināšanām un erudīciju dot savu ieguldījumu lauku problēmu risināšanā.

Gatavojoties šai sēdei, par kuras sasaukšanu Saeimas Prezidijs pieņēma lēmumu jau 9. jūnijā, Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas Lauksaimniecības un mežsaimniecības apakškomisijā uzaicinājām sēdes sagatavošanas procesā aktīvi iekļauties pārstāvjus no Zemkopības ministrijas, Vides un reģionālās attīstības ministrijas, Finansu ministrijas, Ekonomikas ministrijas. No deputātu vidus darba grupā bija iesaistīti Jānis Ābele, Edgars Bāns, Indulis Emsis, Viesturs Gredzens, Ervids Grinovskis, Anna Seile, Viktors Stikuts.

Lauksaimniecības apakškomisijas un Tautsaimniecības komisijas sēdēs tika izskatīti Zemkopības ministrijas, Vides un reģionālās attīstības ministrijas, Ekonomikas ministrijas, Finansu ministrijas priekšlikumi un ziņojumi sakarā ar ārkārtas sēdē izskatāmo jautājumu. Ļoti aktīvi ārkārtas sēdes sagatavošanā iesaistījās Hipotēku un zemes banka, privatizējamā valsts akciju sabiedrība “Latvenergo”, Pašvaldību savienība un Valsts zemes dienests, kā arī Latvijas Zemnieku federācija un Lauksaimniecības statūtsabiedrību asociācija.

Kopīgā darbā lēni tapa lēmuma projekts, tā mērķis - konstruktīvi izvērtēt izteiktos viedokļus, sagrupēt tos, atsijāt zelta graudus no pelavām.

Anna Seile.”

Šodien, izskatot šo jautājumu, izvērtējot lauksaimniecības attīstību un lauku vides attīstības perspektīvas, būtu jāvadās no zināmiem priekšnosacījumiem.

Kā pirmo varētu minēt to, ka lauksaimniecības attīstība jāskata kopā ar visas tautas saimniecisko attīstību kā tās svarīga un nozīmīga sastāvdaļa. Lauku vides attīstība ir ne tikai ekonomiska, bet arī sociāla problēma nodarbinātības, dzīves līmeņa, izglītības, medicīniskās apkalpošanas un citu faktoru izvērtēšanā, kuru mijiedarbība veido lauku cilvēku materiālo un sociālo vajadzību apmierināšanu.

Latvijas lauku vides un lauksaimniecības attīstība jāuzskata kā vienots pasākums ar pārējām Baltijas valstīm, kas būtu šo valstu vienotības pamatā, sevišķi attiecībā uz savstarpējo atbalstu integrācijā Eiropas savienībā. Visam, ko mēs darām šajā jautājumā, jābūt virzītam uz šķēršļu samazināšanu un likvidēšanu, vienotas lauksaimniecības politikas izstrādāšanu ceļā uz Eiropas savienību.

Ko darīt pārejas periodā?

Virzot šo jautājumu diskutēšanai Saeimas ārkārtas sēdē, vadījāmies no sekojošiem motīviem.

Pirmkārt, ekonomiskā situācija laukos raksturojas ar lejupslīdes turpināšanos, nepārtrauktu ražošanas izmaksu pieaugumu, kurš nekompensējas ar lauksaimniecības produkcijas cenu pieaugumu, padara lauksaimniecisko ražošanu arvien nerentablāku. Zemais ieņēmumu līmenis (nauda no realizētās produkcijas - 175 lati uz vienu saimniecības locekli gadā) nekompensē izdevumus - 190 latus. Katastrofāli trūkst apgrozības līdzekļu ražošanas turpināšanai, lauksaimnieki nav spējīgi uzkrāt līdzekļus, lai investētu ražošanā, un tas padara produkciju arvien mazāk konkurētspējīgu un situāciju vēl nelabvēlīgāku.

Turpinās ražošanas apjomu sašaurināšanās līdz pat atsevišķu ražotņu slēgšanai. Tā tas notika Tilžas pienotavā Balvu rajonā, Mežotnē likvidē lopkopību, Bulduru sovhoztehnikumā tiesu izpildītāji aizveda tehniku, aizveda to rudens sākumā, kad ir jānovāc raža un kad daļu no parādiem - nodokļu parādi viņiem ir lieli - varētu segt, tas netiek ņemts vērā un tehniku ved prom. Pagaidām ir tikai automašīnas. Redzēsim, kas būs tālāk.

Visvairāk cieš lielie ražotāji. Sevišķi piensaimniecībā ar augstāku mehanizācijas pakāpi. 1995. gadā katrs lauksaimniecībā izmantojamais hektārs deva peļņu 1,78 lati, turpretim 1996. gadā - 6,57 latus zaudējumu. Šogad zaudējumus lēš apmēram uz 18-20 latiem, jo pieaug izdevumi lauksaimniecībā nodokļu, dažādu maksājumu un cenu krišanās veidā un citu faktoru veidā. Par 20 miljoniem pieaug šie izdevumi.

1996. gadā lauksaimniecības produkcijas apjoms sastādīja 41% no iekšzemes kopprodukta 1990. gada apjoma. Iekšzemes kopproduktā lauksaimniecības īpatsvars šajā periodā kritās no 20 uz 6%. To izraisīja atšķirīgās cenu izmaiņas, tautsaimniecībā tās pieaugušas 90 reizes, bet lauksaimniecības produkcijai - tikai par 50 reizēm. Tas lielā mērā nosaka arī vides attīstību.

Otrkārt. Lauksaimniecības jautājumi ir samilzuši. Liela daļa zemnieku ir vīlušies, kā rezultātā pieaug neticība valstij un neapmierinātība ar valdības un Saeimas darbu lauksaimniecības jautājumu risināšanā. Nepieciešams izstrādāt reālu attīstības programmu laukiem, kā to stingrās prasībās šodien izvirzīja arī piketētāji pie Saeimas.

Treškārt. No laukiem sākas gados jaunu cilvēku, pat ģimeņu aizplūšana, kas apdraud jauno demokrātiskās valsts ekonomisko un politisko stabilitāti un ekoloģisko līdzsvaru. Sašaurinās lauku reģiona daudzveidīgās funkcijas.

Ceturtkārt. Eiropas komisijas atzinums par Latvijas iespējamību iestāties Eiropas savienībā uzliek mums par pienākumu pārejas periodā, tas ir, pirmsapvienošanās periodā, palielināt investīciju apjomu lauksaimniecības infrastruktūrā un lauku sabiedrības attīstībā, veikt lielus pārstrukturēšanas un modernizācijas pasākumus pārstrādes sektorā, turpmāk atzīt ekonomiskās un sociālās attīstības saliedētības principu.

Analizējot likumdošanu par lauksaimniecības un vides jautājumiem, Saeima ir pieņēmusi zināmu likumu paketi. Likumdošanas jautājumi, likumu jautājumi par agrāro reformu, zemes jautājumiem, nodokļu politiku tiek pildīti, turpretim to nevar teikt par Lauksaimniecības likumu, kur Ministru kabinets nav nodrošinājis 10 pantos formulētās 19 normas.

Neapšaubāmi, ka šajā likumā ir normas, kuras ir grūti izpildāmas. Tā, piemēram, 10. pants - tirgus attiecību regulēšana. Kolēģi to traktē kā palieku no sociālisma laikiem. Praktiskā pieredze liecina, ka funkcionējoša agrārā tirgus apstākļos zemnieks pats nespēj izbraukāt ar paša izaudzēto produkciju pa pasauli. Neviens nav liedzis organizēt pārejas periodā agrāro tirgu, bet tirgus izpēti - vēl jo vairāk. Šī panta 5. daļa uzliek par pienākumu Zemkopības ministrijai reizi ceturksnī apkopot datus par svarīgāko lauksaimniecības produktu tirgus situāciju un prognozēt tās dinamiku (imports, eksports, patēriņš, pārstrāde, preču resursi). Ja importa rezultātā rodas vai var rasties vietējiem iedzīvotājiem, ražotājiem materiālie zaudējumi, Ministru kabinets, vadoties pēc likuma “Par muitas nodokli (tarifiem)”, veic starptautiskos līgumos un citos normatīvajos dokumentos paredzētos iekšējā tirgus aizsardzības pasākumus. Pašreizējā situācijā par labības tirgu var teikt, ka Zemkopības ministrija faktiski nespēj prognozēt sagaidāmo ražu, ne arī virzīt notikumus kaut cik saprātīgā gultnē. Pēc Zemkopības ministrijas Lauksaimniecības gada ziņojuma, labības imports 1995. gadā bija 53,8 tūkstoši tonnu, 1996. gadā - 204,4 tūkstoši tonnu. Tātad pieaugums vienā gadā - 3,8 reizes. Šogad Lietuva sola piegādāt ap 200 tonnu labības (kā zemkopības ministrs minēja mūsu laikrakstā “Latvijas Vēstnesis”), jo viņiem 200 tūkstoši tonnu paliek pāri, ko nevajag ne valstij, ne lopbarībai, ne kur citur.

Ja vērtē, ka pārtikas graudu patēriņš 1996. gadā bija 221,5 tūkstoši tonnu, tad ar ievestajiem graudiem nodrošināja 92% no kopējā patēriņa. Šī likuma darbības norma ir vairāk nekā nepieciešama.

11. panta 3. daļā ir runāts par to, ka no konfiscētās un realizētās lauksaimniecības produkcijas 50% ieskaita lauku attīstības fondā. Pagaidām ieskaitīts nav nekas.

16. panta 1. daļā runā par to, ka subsīdijām ir jābūt 3% apmērā no kopbudžeta gada apjoma. Arī tur ir zināmas grūtības, un zināma problēma te pastāv.

Likumā ir arī formulētas smagas, grūti izpildāmas, bet zemniekam ļoti nepieciešamas normas. Šī paša 10. panta 4. daļā ir teikts tā: Ministru kabinets apstiprina noteikumus lauksaimniecības produkcijas un lauksaimniecībā izmantojamo ražojumu, pakalpojumu cenu un tarifu paritātes nodrošināšanai. Zemkopības ministrija nav spējīga izstrādāt šos noteikumus, to paziņoja Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas sēdē Zemkopības ministrijas pārstāvji.

10. panta 3. daļā ir norma - cenu stabilitātes nodrošināšanai Ministru kabinets katru gadu nosaka tirgus intervences noteikumus.

Bet ir arī jautājumi, kas nav pārāk sarežģīti. Un tā: 7. panta norma uzliek par pienākumu Ministru kabinetam katru gadu līdz 1. augustam apstiprināt lauksaimniecības attīstības gada programmu nākamajam gadam. Pagaidām mēs tādu neesam redzējuši, bet pagājis ir jau turpat... nu jau vairāk nekā mēnesis.

8. pants runā par informatīvo nodrošināšanu. Nav skaidrības, kāda ir zemnieku ražotās produkcijas pašizmaksa, tās virzība un tā tālāk. Tas bija ierakstīts likumā, ka par 1500 saimniecībām ir jāizstrādā, jāapkopo šie dati un jāizstrādā zināmi secinājumi. Viena ir tāda lieta, ka, izstrādājot likumus vai grozījumus, tajos tiek iestrādāta norma - saskaņā ar Ministru kabineta izstrādātiem noteikumiem. Likums ir pieņemts. Statūtnoteikumi, kad būtībā vienā otrā gadījumā, kā tas bija ar zemes nodokli un citiem jautājumiem, izmaina pat visu lietas būtību. Par zemes nodokli: tā rezultātā laukos zemes nodoklis pieaudzis divkārt, un nu zināma problēma te ir. Turpmāk būtu jāvienojas par to, ko ierosināja Gorbunova kungs Tautsaimniecības komisijā, - ka, ja ir minēts, ka pēc Ministru kabineta izstrādātajiem noteikumiem, tad komisija var virzīt likumu tālāk, ja mēs redzam to noteikumu projektu, to, kas tajos ir paredzēts. Rodas it kā tāda paradoksāla situācija, ka likums vēl nav pieņemts, bet noteikumi jau tiek izskatīti. Nu, bet ko darīt, ja pēc tam mums ir jāsniedz labojumi pašā likumā vai jālūdz koriģēt Ministru kabineta noteikumus? Tā tas notika ar civiltiesisko apdrošināšanu: mēs visi priecājāmies, ka zemnieki var apdrošināt uz vienu komplekso polisi piecas tehnikas vienības, bet pēc tam nāca skaidrojums, ko izvirzīja pašas apdrošināšanas firmas, - ja šī tehnika pieder pašam zemnieka saimniecības īpašumam, tad tas uz to neattiecas. Mēs, Tautsaimniecības komisija, nosūtījām Ministru kabinetam lūgumu pārskatīt šo jautājumu, kad tapa šie noteikumi, bet atbildi mēs neesam saņēmuši.

Ļoti nopietni jāizanalizē likums par norēķiniem ar nepārstrādātas lauksaimniecības produkcijas ražotājiem. Tur ir teikts, ka jānorēķinās 10 dienu laikā, ja līgums nenosaka savādāk. Pirmkārt, mazie ražotāji līgumu nevar noslēgt, pēc tam vairākus mēnešus viņiem nesamaksā par piegādāto produkciju. Otrkārt, līgumu samaksas termiņu nosaka pārstrādes uzņēmumi, teiksim, labībai ir noteikts 31.marts. Treškārt, līgumus vienkārši lauž, nemaksājot ne kompensāciju... un vispār par zemniekiem neliekas ne zinis.

Satversmes 81.panta noteiktajā kārtībā pieņemtie un Saeimā iesniegtie Ministru kabineta noteikumi par zemes reformas pabeigšanu lauku apvidos: 9.pants skaidri nosaka, ka zemi izpirkt īpašumā var par privatizācijas, kompensācijas sertifikātiem vai par latiem. Un tālāk seko, ka Ministru kabinets var noteikt šo latu un privatizācijas sertifikātu attiecību. Nu, it kā viss būtu pareizi, bet es domāju, ka sertifikāti, teiksim, par ko izpirkām zemi... maksa bija novērtēta. Zemkopības ministrija rūpīgi ir izanalizējusi likumu paketi un gatavo grozījumus, kādus jaunus likumus par 24 jautājumiem. Strauji samazinoties realizācijai, tirgus noteicēji kļuva pārtikas pārstrādātāji, nevis zemnieki. Tas nobremzēja lauksaimniecības produktu cenu pieaugumu. Pēc privatizācijas laukos pašreiz pārsvarā ir sīkražošana, tāpēc nav iespējams nodrošināt konkurētspējīgu preču produkcijas ražošanu bez noteiktā valsts atbalsta. Budžets subsīdiju veidā pašreiz nespēj sniegt pietiekamu atbalstu lauksaimniecībai. Un ražotāju subsīdiju ekvivalents 1995.gadā bija 8% Latvijā, bet Eiropas savienībā bija 46%. Subsīdiju nepietiek un nez vai tuvākajā laikā pietiks. Tāpēc ir jādomā par subsīdiju izlietošanu pēc iespējas racionālāk. Pirmkārt, domājam, ka ļoti svarīgs jautājums ir jauno zemnieku ģimenes saimniecību atbalstīšana, jo lauku iedzīvotāji strauji noveco, 29% ir vecāki par 35 gadiem. Zemkopības ministrija šo jautājumu uzsākusi risināt un domāju, ka tas mudinās jaunos zemniekus iesaistīties lauksaimnieciskajā ražošanā. Otrkārt, zemes auglības saglabāšana, tas ir, melioratīvās sistēmas uzturēšana, kopšana, augsnes kaļķošana, organiskā mēslojuma uzklāšana. Šeit es domāju kā sapropeli, tā zaļmēslojumu un citus organisko mēslojumu veidus. Treškārt, jaunās tehnikas un tehnoloģijas iegāde un ieviešana, lai celtu darba ražīgumu, produkcijas ieguvi. Latvijas lauksaimniecībā darba ražīgums ir desmitkārt zemāks nekā Ziemeļvalstīm - mūsu kaimiņiem. Racionālāk būtu daļu no subsīdiju summas novirzīt vispār kreditēšanas fonda palielināšanai Latvijas Hipotēku un zemes bankā (par zemiem procentiem), tad nauda netiktu patērēta vienā, teiksim, ciklā, bet cikliski atgrieztos pie ražotājiem un to varētu izmantot vairākkārt. Bez šaubām, šī pāreja būtu programmējama lēnām un vairāku gadu garumā. Pēc būtības subsīdijas apkalpo pircēju, patērētāju; ražotājam ir jāsaņem pilna cena, kas nosaka pašizmaksu un dod nelielu peļņu. Gudrie politiķi nebeidz skandināt, ka nevar lauksaimniecību subsidēt uz pensionāru, skolotāju, ārstu un citu sociālo slāņu rēķina. Katrs saprot, ka subsīdijas lauksaimniecībai notur minimālā, pagaidām vēl nepietiekamā līmenī pārtikas produktu pirktspēja, tas attiecas tieši uz maznodrošinātajiem. Galarezultātā subsīdijas dod caur lauksaimniecību, un tās netieši izmanto patērētājs. Lauksaimniecības produkcijas cenas ir daudz zemākas par Eiropas savienības cenām: kviešiem - 81%, miežiem - 47%, pienam - 46%, liellopu gaļai - 49% no vidējām Eiropas savienības cenām 1995.gadā. Cenas tiek noteiktas voluntāri, tā, kā ir izdevīgi pārtikas pārstrādes uzņēmumiem, bez tam samaksu aiztur līdz pusgadam, nostādot ražošanu bezizejas situācijā, jo trūkst līdzekļu ražošanas turpināšanai. Pēc mūsu saprašanas, tā nav funkcionējoša tirgus ekonomika.

Vai situācija ir bezcerīga? Domāju, ka nē. Pirmkārt, vispirms jāliek prāti kopā un jāpārdomā, kā nodrošināt zemnieku izaudzētās produkcijas realizāciju. Prakse pierādījusi, ka noteikums, ka zemniekam pirms sējas ir jāzina, kur viņš pārdos produkciju, liecina to, ka tas ir diezgan tāds, maigi izsakoties, nepārdomāts. Aizbildināšanās, ka tā nav valsts funkcija, nav nekas vairāk kā nevēlēšanās lauku ražotāju kaut cik atbalstīt. Pārejas periodā ir iespējams un nepieciešams organizēt agrāro tirgu pēc pieprasījuma un piedāvājuma principa vai pēc pasūtījuma kopdaļas komplektēšanas. Kādas būtu šīs metodes? Par to var diskutēt. Jāatjauno lauku ražotājiem ticība, ka viņu darbs ir vajadzīgs sabiedrībai un var nodrošināt normālu izdzīvošanu ģimenei.

Patēriņa kopproduktā pašražotās produkcijas īpatsvars gadu no gada krītas, pašreiz tas piena produktiem ir 89%, graudu produkcijai - 62% un gaļas produkcijai - 53%. Tātad pieprasījums netiek apmierināts un lauksaimniecības produkcijas cenām vajadzētu būt fantastiski augstām. Pieprasījuma stabilitāti apstiprina tas fakts, ka viena trešdaļa pasaules iedzīvotāju saņem tikai 20% no nepieciešamā pārtikas raciona. Pārprodukcija ir lokālos reģionos, bet ne pasaulē. Domāju, ka tieši šī ir tirgus izpētē svarīgākā valsts funkcija - sabiedrības intereses, lauku ražotāju intereses beidzot jāpēta. Šeit varētu minēt mūsu Valsts prezidenta Gunta Ulmaņa tēzi par to, ka zemniekam ar abām rokām ir jāturas pie arkla, nevis jābraukā ar savu vezumu apkārt pa tirgiem. Nav nemaz jāskraida apkārt pa pasauli, ja pašu mājās ir vajadzīga šī produkcija. Pēc Labklājības ministrijas noteiktām fizioloģisko vajadzību normām, uz vienu iedzīvotāju (attiecībā uz saražoto produkcijas daudzumu) nodrošinājums ir šāds: piens un piena produkti ir 97% apmērā, gandrīz pilnīgi, pārtikas kvieši -81% apjomā, pārtikas rudzi - 66% apmērā, cukurs (es te domāju cukuru no pašu izaudzētām cukurbietēm) - 50%, un gaļa un gaļas produkti - 51% apmērā. Zemā pirktspēja ir tā, kas liedz palielināt iekšzemes tirgus ietilpību. Jāmeklē risinājums. Ļoti nopietni jāpārdomā, kā izskaust nevēlamo praksi - nemaksāt ražotājam par nodoto produkciju, kaut arī saskaņā ar diktētiem līgumiem. To nevar savādāk nosaukt kā par parazitēšanu uz ražotāju rēķina. Tās, manuprāt, ir deformētas tirgus attiecības. Pirmkārt, cenu nosaka pircējs, pēc tam samaksā tikai daļu, pārējo liek pagaidīt. Tas arī pieder pie agrārā tirgus organizācijas jautājuma, un tā ir valstiska funkcija. Aktīvāk šajā jautājumā jādarbojas lauksaimniecības departamentiem rajonos. Var būt, ka viens no iespējamiem variantiem nemaksas samazināšanai arī būtu voluntāristisks lēmums, kas zemkopības ministram dotu tiesības no pārstrādes uzņēmumu kontiem vienkārši norakstīt zemnieku saimniecībām šos naudas resursus, bet es saprotu, ka tas nav iespējams. Daudz vēl jāpiestrādā pie šī jautājuma sakārtošanas gan likumdošanas jomā, gan tīri organizatoriskā plāksnē.

Būtisks trūkums ir tas, ka zemturiem nav savas pašpārvaldes institūcijas, kas apvienotu visu lauku ražotāju intereses. Atzīstami ir Latvijas Zemnieku federācijas centieni virzīt šo jautājumu un konsolidēt lauku ražotājus savu interešu aizstāvībai. Sīka aizbildniecība pēc īpašuma formām un nozarēm pagaidām kavē apvienot spēkus, tāpēc nenotiek konstruktīvs dialogs: ražotājs - pārstrādātājs - valdība. Sarunu ceļā būtu iespējams atrisināt daudzus jautājumus. Visi tie ir samilzuši un rada sabiedrībā nevajadzīgu spriedzi. Pašlaik notiek nevajadzīga lauku sabiedrisko organizāciju, nozaru asociāciju interešu skaldīšana. Te ir jāvienojas par to, jo arī Lietuvā 20.maijā ir pieņemts likums par Lietuvas Republikas Lauksaimniecības palātas izveidi, kas palīdz īstenot zemkopju pašpārvaldi.

Runājot par valsts protekcionismu, es gribētu nosaukt dažus faktus par Lietuvas Zemkopības ministrijas darbību, kas bija publicēti “Latvijas Vēstnesī” 29.augustā. Šogad pēc noteiktām kvotām paredzēts nopirkt no zemniekiem 340 tūkstošus tonnu labības. Apstiprinātas minimālās cenas: kviešiem - 100 latu, rudziem - 90 lati par tonnu. Labības pārstrādes uzņēmumiem tiek dotas valsts garantijas kredītu saņemšanai, par ķīlu uzskata iepirkto ražu. Atļaujot labības eksportu, privātuzņēmēji steidz izmantot izdevību un par pieklājīgu cenu eksportē labību uz Latviju. Par ievedamajiem graudiem jāmaksā 30% muitas nodoklis. Par glabāšanu nebūs jāmaksā laukos, jo glabāšana nodota labības pārstrādes uzņēmumiem. Iespējams paņemt kredītu un zemkopjiem iepriekš samaksāt 60-70% apmērā no graudu vērtības. Piena pārdošana ir lauku iedzīvotāju ienākumu pamats. Valdības lēmums - no 1.augusta piena cenas paaugstināt par 3 centiem. Vasarā tiek uzkrāta pārtikas produkcija, ko pārdos ziemā ārzemēs, kad ceļas cenas.

Otrs svarīgākais jautājums lauksaimniecībā ir izstrādāt lauku ražotājiem pieņemamu kredītpolitiku. Pirmkārt, valstij pietiekami skaidri jāformulē ilglaicīgas lauku attīstības politikas pamatprincipi, lai radītu komercbankās uzticību zemturu lietai. Tagad par risku lauksaimniekiem, ja ņem kredītus, jāmaksā ir par 5% augstāka likme. Par riska pakāpi. Otrkārt, nepieciešams daļu no Privatizācijas fonda līdzekļiem (3-5 miljonus) novirzīt Hipotēku un zemes bankai hipotekārās kreditēšanas uzsākšanai, lauku uzņēmējdarbības kreditēšanai, kā tas paredzēts likumā “Par valsts un pašvaldību īpašuma privatizācijas fondiem”. Treškārt, būtu jāizskata, vai ik gadus 2-3 miljonus no valsts budžeta subsīdiju resursiem nenovirzīt Hipotēku un zemes bankai kredītresursu un kredītgarantiju fonda palielināšanai. Pašlaik valsts budžeta projekti 1998.-1999.gadam paredz šos līdzekļus ieskaitīt Privatizācijas fondā un izmantot tikai nelauksaimniecisku vajadzību finansēšanai. Tādējādi kopā ar kredītiem, ko saņemam no Pasaules Bankas, būtu iespējams uz laukiem novirzīt 30-35 miljonu latu kredītplūsmu.

Nepieciešams tuvākajā laikā pieņemt likumu par krājaizdevu sabiedrībām, lai attīstītu pagastos sīko uzņēmumu aizdevumu plūsmu no pašu akumulētiem līdzekļiem. No valsts īpašuma fonda līdzekļiem būtu nepieciešams izdalīt ap 1,5-2 miljonus sākumkapitāla izveidošanai trīs gadu laikā, lai katrai krājaizdevu sabiedrībai bez pašu līdzekļiem varētu nedaudz palīdzēt. Laukos nepieciešams attīstīt visas uzņēmējsabiedrību darbības formas. Tām jānodrošina vienādi apstākļi ražošanas attīstībai.

Pirmkārt. Nodokļu nastai visiem uzņēmējdarbības veidiem jābūt taisnīgai, un nodokļu slodzei jābūt vienlīdzīgai uz lauksaimniecībā izmantojamās zemes hektāru. Tāpat nav pieļaujams atcelt darbojošos nodokļu atvieglojumus - uzņēmumu ienākuma nodokli (10 latu uz hektāru lauksaimniecībā izmantojamās zemes) un iespēju saimniecībām ar gada apgrozību līdz 3000 latiem nereģistrēties kā pievienotās vērtības nodokļa maksātājiem. Tādā veidā tiktu stimulēti gan lielie, gan mazie, gan vidējie ražotāji. Bez tam, lai attīstītu kooperāciju, jāatbalsta pašreizējā Kooperācijas likuma variantā piedāvātie nodokļu atvieglojumi kooperatīvajām sabiedrībām. Šie atvieglojumi attiecas uz uzņēmumu ienākuma nodokli un PVN un būtu iestrādājami šajos nodokļu likumos. Nav pieļaujams saistīt nodokļu atvieglojumus ar subsīdiju summu.

Otrkārt. Izskatot katru gadījumu atsevišķi, iesaldēt darbojošos statūtsabiedrību iepriekšējā nodokļu parāda nomaksu, kā arī apturēt skaitīšanas mehānismu. Tādā veidā mēs saglabātu šīs statūtsabiedrības nākotnē kā nodokļu maksātājas. Teiksim, skaidrs piemērs ir Bulduru saimniecība, ko tagad izputina, jo viņa kā nodokļu maksātāja laikam vairs nevarēs eksistēt.

Treškārt. Ir pilnīgi skaidrs, ka nākotnē galvenā preču produkcijas ražošana notiks lielās saimniecībās ar augstu darba ražīgumu, augstražīgām tehnoloģijām un ienākumu masu.

Bet nevaram aizmirst arī sīko ražotāju, arī tas grib izdzīvot. Arī tas grib sūtīt bērnus skolā. Bet ir taču daudzi produkcijas veidi, ko varētu ražot tieši sīkie ražotāji,- sākot no netradicionālām lauksaimniecības ražotnēm un beidzot ar... teiksim, ar to, ka kooperācijas ceļā var organizēt šo sīko ražotāju produkcijas saražošanu. Tie ir kartupeļi, dārzeņi, saldie zirnīši un daudzi citi produkcijas veidi, kurus var saražot galvenokārt ar roku darbu, pārstrādāt tos, un var sameklēt tirgus. Šie sīkie zemnieki tādējādi var iegūt eksistencei nepieciešamos minimālos līdzekļus.

Neapšaubāmi, labība un piens ir tie produkcijas veidi, ko prot un var saražot ikviena saimniecība, liela vai maza. Tātad mums jādomā galvenokārt par šo produkcijas plūsmu, par šīs produkcijas tirgiem.

Tomēr pamatā ir tirgus, tirgus un tirgus. Bez tā mēs nekur netiksim, bez tā mēs nekur nevarēsim neko realizēt dzīvē.

Es domāju, ka jautājuma izskatīšana Saeimas šīsdienas ārkārtas sēdē ir sākums tam, ka... tālāk šie jautājumi ir jāskata regulāri Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijā un citās komisijās, lai mēs sekotu līdzi tam, kā šie jautājumi attīstās, kā šie jautājumi tiek risināti. To prasa arī piketētāji, kas šodien ar mums runāja, un galu galā lauksaimniecība ir tāda nozare, kas valstij ir vajadzīga. Mums ir jāatjauno zemniekam cerība, ka mūsu sabiedrībai šis zemnieka nopietnais un grūtais darbs ir nepieciešams. Paldies par uzmanību.

 

Sēdi vada Latvijas Republikas 6.Saeimas priekšsēdētāja biedrs

Aigars Jirgens.

 

Sēdes vadītājs. Atklājam debates. Šobrīd debatēs ir pieteikušies 14 runātāji, tāpēc paziņoju runātāju secību: Andris Rāviņš, Aivars Kreituss, Kārlis Leiškalns, Ervids Grinovskis, Oskars Grīgs, Viesturs Gredzens, Jānis Ābele, Ādolfs Ločmelis, Leonards Stašs, Jānis Urbanovičs, Imants Liepa, Gundars Valdmanis, Jānis Rāzna un Roberts Dilba.

Kā pirmajam vārds Andrim Rāviņam - zemkopības ministram.

 

A.Rāviņš (zemkopības ministrs).

Cienījamo sēdes vadītāj! Cienījamie deputāti! Ņemot vērā šodienas jautājuma svarīgumu, ceru, ka šodien būs lietišķa saruna par reālām tēmām un reāliem, konkrētiem priekšlikumiem un risinājumiem. Šodien vajadzētu koncentrēties galvenokārt vienai problēmu grupai un tikai vienam šo nozaru problēmu aspektam, proti, valsts problēmām lauksaimniecībā, tas ir, koncentrēties uz tām problēmām, kuras:

pirmkārt, ir Saeimas uzraudzības cienīgas;

otrkārt, risināmas šajā valsts likumdevēju namā;

treškārt, kuru konkrētā risināšanā jāpiedalās daudzām visaugstākā līmeņa institūcijām.

No valsts problēmu grupas es apspriešanai gribu piedāvāt piecas lauksaimniecības problēmas:

1) tiesiskās bāzes jeb likumu nepietiekamību;

2) esošo likumu nepildīšanu;

3) valsts institūciju funkciju nepildīšanu;

4) saimnieciskās pašpārvaldes sistēmas trūkumu un tās darbības dziļu nepietiekamību;

5) diskutablās koncepcijas tautsaimniecības virzības stratēģijai.

Izklāsta sākumā - par situāciju lauksaimniecībā. Visi deputāti un valdības locekļi savlaicīgi saņēma Zemkopības ministrijas gada ziņojumu un pilnu situācijas analīzi. Bez tam godājamajiem deputātiem mēs papildus esam nodevuši arī koncentrētus informācijas materiālus. Daļu no tiem es komentēju savā ziņojumā, bet citi uzskatāmi par ziņojuma papildinājumu, jo, cienot jūsu laiku, es tos nekomentēšu.

Vispirms es atļaušos dažas piebildes, kas raksturo kopējo rezultātu un situācijas nopietnību.

Pirmkārt. Par lauksaimniecības izsīkšanu. Iepriekšējā - 1996.gadā lauksaimniecības pievienotā vērtība iekšzemes kopproduktā samazinājās par 20 miljoniem latu. Pēc mūsu speciālistu aprēķiniem, tāds pats lauksaimniecības pievienotās vērtības samazinājums turpinās arī šogad. Tātad lauksaimniecības izsīkšana jeb lejupslīde vēl nav apturēta. Tam ir vairāki cēloņi. Viens no tiem ir maksātspējīgā pieprasījuma samazināšanās valsts iekšējā tirgū.

Otrais cēlonis ir lauksaimniecības produkcijas stipri ierobežotās eksporta iespējas, nesakārtotās tirgus attiecības ar Austrumiem un citām kaimiņvalstīm.

Trešais cēlonis saistīts ar produkcijas kvalitāti. Kvalitātes prasības lauksaimniecības produktiem paaugstinās, bet lielai daļai zemnieku palīgsaimniecību - piemājas saimniecību - nav iespējams ievadīt savas produkcijas kvalitāti vajadzīgajā līmenī.

Runājot par ražošanas motivāciju un tirgus iespējām, gribu teikto papildināt ar Austrumu tirgus izmantošanas problēmu. Uzskatām, ka daudz darāmā ir Austrumu virzienā. Šis reģions ir patērētājietilpīgs, kā arī šeit pagaidām ir zemākas kvalitātes prasības, salīdzinot ar Rietumu virzienu - Eiropas savienību un citām Rietumu valstīm. Tomēr tirdzniecību ar lauksaimniecības un lauksaimniecības produktu pārstrādes precēm Austrumu reģionā iespaido brīvās tirdzniecības līguma trūkums starp Latvijas Republiku un Krievijas Federāciju, kā arī citām NVS valstīm. Ar brīvās tirdzniecības līgumu esamību vajadzētu sakārtot arī savstarpējo norēķinu stabilitāti, jo pašreiz šajā aspektā Austrumu reģions ir nedrošs. Samaksa par produkciju kavējas dažādu iemeslu dēļ. Tāpat ir problēmas ar produkcijas transportēšanu uz Austrumu valstīm, kā arī produkciju sadārdzina daudzie starpnieki.

Vēl gribu piebilst, ka tirdzniecībā ar NVS valstīm bilance ir pozitīva. 1997.gada pirmajā pusgadā tā sastāda 43,5 miljonus. Salīdzinājumā ar pagājušā gada pirmo pusgadu pieaugums ir 8,2 miljoni. Mūsu speciālisti konkrēti izanalizēja ienākumu zaudējumu veidošanos šā gada pirmajā pusgadā. (Izmantojot saimniecības datus, grāmatvedības uzskaiti apkalpo konsultāciju dienests). Rezultāts ir tāds, ka zaudējumus no lauksaimniecības daļēji sedz ieņēmumi no mežizstrādes un kokapstrādes. Tāpēc, rēķinot uz vienu hektāru lauksaimniecībā izmantojamās zemes, vidējie ieņēmumi šajā saimniecību grupā it kā ir palielinājušies. Bet krasi - par 81%, rēķinot uz katru hektāru lauksaimniecībā izmantojamās zemes, - palielinājušies ražošanas izdevumi, īpaši minerālmēslu, pesticīdu un citu resursu cenas.

Otra piebilde - par valsts iekšējā atbalsta efektu. Tas līdz šim bija tik neliels, ka lauksaimniecībā notiekošo procesu dinamiku radikāli mainīt nespēja, par ko jau nupat teicu.

Taču gribu akcentēt, ka iepriekšējos gados saņemtās valsts atbalsta subsīdijas bija vienīgais un galvenais faktors, kas palīdzēja saglabāt un pat potenciāli attīstīt vairākus starp svarīgākajiem saimnieciskajiem ražošanas faktoriem un resursiem. Tās bija subsīdijas cilts darbam, sēklkopībai, ģenētiskajiem resursiem, agroķīmiskajam dienestam un citiem, kuri bez valsts atbalsta būtu izputējuši neatgriezeniski.

Šim gadam subsīdiju apjoms ir palielināts. Zemkopības ministrija ir būtiski pilnveidojusi valsts atbalsta izmantošanas programmu 1997.gadam un subsīdiju izmantošanas noteikumus. Veidojas kredītu atbalsta fonds, kas paplašina tehniskās attīstības iespējas. Tas dos pozitīvus rezultātus nākotnē. Izstrādājot valsts lauksaimniecības ilglaicīgās atbalsta programmas turpmākajam periodam - 1998.-2002.gadam -, ministrija pilnībā rēķinājās ar Lauksaimniecības likumu, ar tiem atbalsta veidiem un virzieniem, kas šajā likumā ir paredzēti, un ar likumā noteikto subsīdiju minimālo apjomu, kas nedrīkst būt mazāks par 3% no valsts pamatbudžeta izdevumiem.

Lauksaimniecības atbalsta programmās esam paredzējuši būtiski palielināt atbalstu kredītu izmantošanai, atbalstu saimniecību tehniskajai un tehnoloģiskajai attīstībai, zemes kultūrtehniskajai ielabošanai un citiem aktuāliem pamatpasākumiem. Par šīm programmām un subsīdiju izmantošanas kritērijiem ir bijis daudz informācijas presē, tāpēc vairāk nekavēšu jūsu uzmanību, runājot par šiem jautājumiem.

Trešā piebilde situācijas raksturošanai ir nepieciešamība mums visiem izprast, ka lauksaimniecība, mežsaimniecība un zivsaimniecība ir tikai daļa no lauku teritorijas problēmām.

Ne mazāk svarīga, ja ne vēl svarīgāka, ir lauku sociālo problēmu grupa. Tūlīt paskaidrošu šo savu tēzi. Mums lauku apvidos ir liels skaits - vairāk nekā 300 000 - dažāda lieluma saimniecību, kuras mēs saucam par zemnieku saimniecībām, piemājas saimniecībām un palīgsaimniecībām. Bez tam vēl ir daudzas zvejnieku saimniecības, meža darbinieku un citas palīgsaimniecības. Visu to absolūtais vairākums ir sīksaimniecības, kuras neražo preču produkciju vai pārdod to nelielos daudzumos, bet mazos apmēros audzē ļoti daudz dažādu kultūru, dažādu lopiņu un putnu pašu ģimenes iztikai, pašu vajadzībām. Tātad vairākiem simtiem tūkstošu ģimeņu lauki ir dzīvesvieta, dzīvesveids un uztura galvenais avots. Tās visas ir sociālās problēmas, un viņiem ir nepieciešama visa sociālā aprūpe un sociālā uzmanība. Visu veidu un visu lielumu saimniecībām ir jāpastāv un jāattīstās. Un par tām, kā par ļoti plašu sociālo sfēru, jārūpējas mums visiem. Visām ministrijām savas kompetences un savu funkciju ietvaros. Lauku sociālo problēmu asumu palielina bezdarbs. Tas var mazināties tad, ja veidojas spēcīgi lauksaimniecības, mežizstrādes, kokapstrādes, zivsaimniecības un citi uzņēmumi, kuri ir spējīgi radīt jaunas darbavietas. Protams, man var iebilst, ka laukos ir ap 400 000 hektāru neapstrādātas zemes, tādēļ bezdarbam nevajadzētu būt. Bet šī zeme pieder īpašniekiem, kuri varbūt ne vienmēr domā par šīs zemes izmantošanu lauksaimniecībai. Lauksaimniecībā un mežsaimniecībā var runāt tikai par to daļu, kas pēc būtības ir lauku uzņēmēji, kuri veic uzņēmējdarbību, ražojot tirgus produkciju, pārstrādājot pārtikai, kā arī ražojot izejvielas citām nozarēm. Tāpēc es savā ziņojumā runāšu galvenokārt par lauku uzņēmēju problēmām, lauksaimniecību, mežsaimniecību un zivsaimniecību, kas ir Zemkopības ministrijas kompetencē un pārziņā. Ceru, ka par lauku vides un par lauku sociālajām problēmām runās mani kolēģi.

Un tā situācijas raksturošanai - vēl par dažām sociālajām problēmām. Lauki strauji noveco. Ir vairāki desmiti tūkstošu lauku viensētu un zemes īpašumu, kur dzīvo un saimnieko tikai pensijas vecuma cilvēki. Ar katru dienu palielinās tukšo lauku māju skaits, kurās, šiem cilvēkiem aizejot, neviens nenāk viņu vietā. Daļu no šīm tukšajām mājām bērni vai mazbērni labākajā gadījumā izmanto kā vasarnīcas. Likvidējot netiešās sociālās subsīdijas, ko lauki saņem no nodokļu atlaižu “sliekšņa” un atvieglojumu veidā, tukšo māju skaits var palielināties straujāk. No lauku dzīvesveida un lauku vides tad var atteikties arī daļa to zemnieku, piemājas vai palīgsaimniecību apsaimniekotāju, kuri, apgādājot sevi un savus radus pilsētā, tomēr daļu piena un citu ražojumu pārdod. Zemkopības ministrija jau ir paredzējusi īpašus pasākumus šīs smagās problēmas - lauku novecošanas problēmas - risinājumam. Nākamā gada un turpmāko gadu valsts budžeta subsīdiju programmās daudz lielāks atbalsts jāparedz saimniekiem, kuri jaunāki par 35 gadiem.

Joprojām mums paliek aktuāla savas labības problēma. Prognožu aprēķini rāda, ka arī šogad mums var pietrūkt kviešu un citas labības. Diemžēl.

Labības novākšanas sezonā laika apstākļu un stabilu līgumattiecību trūkuma ietekmē bija izveidojušās garas rindas pie labības uzpircējiem. Taču iepirkts tika tikai nedaudz vairāk par pusi no gadā nepieciešamā pārtikas kviešu daudzuma. Piegādes tempi samazinās.

Kur vēl spirta un citu lopbarības graudu patērētāju vajadzības! Mūsu lauku uzņēmējiem un visiem labības tirgus dalībniekiem ir jāiemācās veidot racionālas, efektīvas un sabalansētas attiecības citam ar citu.

Un tagad par pirmo manis nosaukto problēmu - par likumdošanas nepietiekamību. Mūsu rīcībā jau kopš novembra ir lauksaimniecības “jumta likums”, kas saturā ir ļoti ietilpīgs. Taču tieši tas, kā jau “jumta likums”, nosaka tikai valsts principiālo attieksmi pret lauksaimniecību, lauksaimniecības stratēgijas mērķus un uzdevumus, un ekonomiskos mehānismus un instrumentus likumā definēto mērķu un uzdevumu sasniegšanai. Lai šis lauksaimniecības likums varētu darboties, ir nepieciešama vesela gamma tam pakārtotu likumu, Ministru kabineta noteikumu un citu normatīvo aktu. Protams, mums jau ir vairāki specifiskie likumi, kuri regulē jeb reglamentē lauksaimniecību: par zemes lietošanu, par zemes privatizāciju, par zemes dzīlēm, par augu šķirņu aizsardzību, par meliorāciju, par veterinārmedicīnu un vairāki citi. Bez tam ir daudzi vispārējie uzņēmējdarbību regulējošie likumi, kuri pilnībā vai nosacīti attiecas arī uz lauksaimniecību. Un tomēr ir grupa struktūrpolitiska un ekonomiska rakstura problēmu un lauksaimniecības likumā formulētu normu, kuru risinājumam vai nu nav tiesiskās bāzes, vai tā ir nepilnīga.

Likums “Par saimnieciskās darbības pašpārvaldi”. Par tās nepieciešamības pamatojumu teikšu, runājot par ceturto problēmu grupu.

Likums “Par produkcijas kvalitātes vadīšanu”. Zemā lauksaimniecības produkcijas kvalitāte, īpaši piena kā izejvielas kvalitāte, smagi “sit” pirmām kārtām pašu lauksaimnieku, zemnieku, kurš zaudē gandrīz pusi no iespējamās realizācijas cenas.

Otrkārt, tā smagi “sit” pārstrādi, jo pārstrādes uzņēmumiem neļauj gatavot augstas kvalitātes produktus, kas varētu izkonkurēt ievestos produktus iekšējā tirgū. Nekas nepiespiedīs pat karstāko savas lauksaimniecības atbalstītāju un savas valsts patriotu pirkt zemākas kvalitātes produktus tikai tāpēc, ka tie ražoti Latvijas laukos.

Treškārt, tā smagi nīdē pašu nozari kopumā. Jo sliktu produkciju nevar pārdot ne savā tirgū, ne arī kur citur. Turot maksimāli stingru ekonomisko robežu un muitas barjeras, mums tomēr skaidri jāsaprot, ka ievestos produktus var no tirgus izspiest tikai ar augstu kvalitāti un tai atbilstošu cenu. Bet kvalitātes vadīšana ir plašs jēdziens un daudzveidīgs process. Tas sākas katrā tīrumā un katrā kūtī, turpinās pirmapstrādē, transportā, glabāšanā, pārstrādē un tālākā apritē. Tāpēc kvalitātes vadīšanā jāpiedalās visiem pārtikas un tās izejvielu ražotājiem, pārstrādātājiem, glabātājiem, starpniekiem un tirgotājiem, visām pašvaldībām, saimnieciskās pašpārvaldes apvienībām un daudzām valsts institūcijām. Likumi “Par patērētāju tiesību aizsardzību”, “Par pārtikas aprites kustību un uzraudzību” un citi esošie likumi kvalitātes vadīšanas problēmas nerisina. Ir izstrādāts jauns likumprojekts par pārtikas aprites uzraudzību, kuru Zemkopības ministrija atbalsta.

Par pašvaldību funkcijām lauku uzņēmējdarbībā. Lai laukos attīstītos uzņēmējdarbība, lai rastos jaunas darba vietas un nodokļu maksātāji pašvaldību budžetā, ir jāveido tehniski, tehnoloģiski labvēlīga vide. Tas nozīmē - jāveido un jāattīsta tehniskā, tehnoloģiskā un sociālā infrastruktūra. Un tā ir pilnīgi ekskluzīva pašvaldību funkcija. Tāpēc likums “Par pašvaldībām” jāpapildina ar jaunu nodaļu par šīm svarīgākajām pašvaldību funkcijām. Ļoti svarīgi laukiem būtu, ja pašvaldības vairāk rūpētos par savu budžetu papildināšanu caur infrastruktūras attīstīšanu un jaunu darba vietu radīšanu. Tāpēc nepieciešams nākotnē domāt tieši par šo ekonomisko motivāciju.

Zemes nomas tiesiskā bāze. Daudziem jums zināms, ka zemes nomas process laukos reāli un plaši darbojas un ka turpmāk noma paplašināsies vienlaicīgi ar zemes tirgus attīstību. Bet, mūsuprāt, pirms 60 gadiem pieņemtā Civillikuma normas neatrisina visus svarīgākos jautājumus par tādu zemes nomas sistēmu un kārtību, kas tiesiski garantētu zemes auglības uzlabošanos. Pašreizējās nomas attiecības darbojas noplicinošā režīmā. Tam ir vairāki cēloņi. Nomas līgumi ir īslaicīgi, nomnieki nav pietiekami aizsargāti no zemes īpašnieku - iznomātāju - iespējamas nekorektas rīcības, laužot nomas līgumu, kad nomnieks viņu zemi jau iekopis. Un nav nokārtoti arī citi jautājumi. Zemes nomas likuma projekta izstrādāšana mums jāapspriež tuvākajā laikā.

Likums “Par kooperatīvajām sabiedrībām un to apvienībām”, ko ministrija sagatavoja pagājušajā ziemā, jau martā Saeimā tika konceptuāli pieņemts. Šogad to vajadzētu neatliekami izlemt kā vienu no pirmajiem rudens sesijā. Tas varētu pozitīvi ietekmēt divus procesus.

Pirmkārt, - mazo saimniecību un sīkzemnieku kooperēšanos mašīnu iegādē un izmantošanā, pirmapstrādē un citu iekārtu iegādē produkcijas realizācijai, un tā tālāk.

Otrkārt, - nozaru saimniecības pašpārvaldes zemāko un vidējo posmu veidošanos, jo kooperatīvās sabiedrības taču ir pati piemērotākā forma pašpārvaldes formējumiem katrai nozarei un katrai teritorijai.

Lauksaimniekus interesē arī jau pavasarī Saeimā uzsāktā Valsts statistikas likuma izskatīšana. Mums nepieciešama korekta, objektīva informācija par lauksaimniecību. Tāda informācija, kas ļautu detalizēti analizēt saimniecības, attiecīgās grupas valsts novados un reģionos. Šim nolūkam nepieciešams arī visu saimniecību reģistrs neatkarīgi no to zemes platības un nosaukuma. Bez korektas un oficiālas statistikas informācijas mēs nevaram risināt nedz reģionālās problēmas, nedz nozaru un citus jautājumus.

Jāpieņem jauns likums par veterinārmedicīnu. Projektu jau esam sagatavojuši, daudzas normas jāsakārto mūsu pašu, mūsu produkcijas patērētāju interesēs. Kvalitātes vadības procesus jāsakārto atbilstoši Eiropas savienības direktīvām. Būtiski jākoriģē fitosanitārā likumdošana, jāsakārto Augu aizsardzības likums, papildinot un pieskaņojot to Eiropas prasībām. Attiecībā uz augu aizsardzību jāpieņem jauni augu karantīnas noteikumi, kuru projekts jau sagatavots, un citi normatīvie dokumenti.

Vairākos likumos jāizdara papildinājumi, lai atrisinātu uzkrājušās problēmas privatizācijas procesa nobeigumam lauksaimniecībā. Šo grozījumu pakete jau atrodas izskatīšanas stadijā Ministru kabinetā.

Nepieciešama likumdevēju iejaukšanās arī saimnieciskajās attiecībās starp lauksaimniekiem - ražotājiem un lauksaimniekiem - pārstrādes uzņēmumu īpašniekiem vai līdzīpašniekiem. 1995.gada 2.novembrī Saeima pieņēma Zemkopības ministrijas izstrādāto likumu “Par norēķiniem ar nepārstrādātās lauksaimniecības produkcijas ražotājiem”, kas noteica, ka pārstrādes uzņēmumiem norēķini ar produkcijas ražotājiem par piegādāto produkciju veicami 10 dienu laikā no piegādes dienas vai līgumā noteiktajā termiņā. Par nokavētajiem termiņiem paredzētas soda sankcijas, taču dzīve pierāda nepieciešamību šo likumu papildināt. Uzņēmumu parādi ražotājiem, pēc Zemkopības ministrijas datiem, uz 1996.gada 15.novembri sastādīja 3,2 miljonus latu. Uz 1997.gada 1.jūliju kopējais parāds ir samazinājies un sastāda vairs tikai 1,5 miljonus, bet tas tomēr ir ļoti daudz. Likuma darbības laikā rajonu lauksaimniecības departamenti tiesās ir iesnieguši vairāk nekā 170 prasības ražotāju interesēs. Arī šī parādu summa ir liela, jo tie ir lauksaimnieku operatīvās darbības līdzekļi. Daudzi parādnieki kļūst maksātnespējīgi. Lai paredzētu produkcijas ražotāju, piegādātāju prasījumu apmierināšanu ārpus kārtas, pirms pārējo kreditoru prasījumiem, Zemkopības ministrija ir izstrādājusi grozījumus likumā “Par norēķiniem ar nepārstrādātās lauksaimniecības produkcijas ražotājiem”. Likumprojekts šobrīd atrodas Saeimā, un to vajadzētu steidzīgi pieņemt.

Smagā situācija ar šā gada graudu ražas iepirkšanu parāda graudsaimniecības saimnieciskās pašpārvaldes sistēmas trūkumu vai vājumu, nespēju vadīt līgumattiecības un pārējo partnerattiecību procesu visā labības ieguves ceļā. Tāpēc valsts ir spiesta iejaukties arī līgumu slēgšanas procesā.

Lai uzlabotu situāciju un pastiprinātu atbildību norēķinos, Zemkopības ministrija uzskata, ka nepieciešams normatīvajos aktos paredzēt šādus grozījumus.

Pirmkārt. Likumā “Par norēķiniem ar nepārstrādātās lauksaimniecības produkcijas ražotājiem” noteikt, ka arī savstarpēji noslēgtos līgumos samaksas termiņš nedrīkst pārsniegt divus mēnešus no piegādes dienas un ka rajonu lauksaimniecības departamentiem ir tiesības pieņemt lēmumu atmaksāt bezstrīdus kārtībā uzņēmuma parādus produkcijas racotājiem, kā arī veikt šo piedziņu līdzīgi, kā to veica Valsts ieņēmumu dienesta amatpersonas.

Papildināt likumus, nosakot, ka uzņēmējsabiedrības, kuras darbības veids ir lauksaimniecības produkcijas pārstrāde, padomes sastāvā jābūt attiecīgā lauksaimniecības produkcijas veida ražotājiem.

Otrā problēmu grupa saistīta ar spēkā esošo likumu un valdības normatīvo dokumentu. Runa, pirmkārt, ir par to, ka likumi ir savstarpēji saistīti un viena likuma nepildīšana izslēdz vai kavē cita likuma izpildes iespējas un rada jaunas smagas problēmas. Vispirms ir jārunā par Lauksaimniecības likuma normu izpildes gaitu pagājušajos 10 mēnešos pēc tā pieņemšanas.

Par subsīdiju apjomu. Zemkopības ministrija, kā jau iepriekš atzīmēju, ir izstrādājusi subsīdiju izmantošanas programmu paketi periodam no 1998.gada līdz 2002.gadam, kuras realizācijai nākamajā gadā nepieciešami vismaz 20 miljoni latu. Ministru kabinets savā iepriekšējā sastāvā šo paketi novērtēja pozitīvi un pilnībā akceptēja. Jaunās subsīdiju programmas pilnībā atbilst likumu prasībām un lauksaimnieciskās produkcijas ražotāju interesēm. Bet ir nepieciešams Saeimas atbalsts divos jautājumos.

Pirmkārt, lauksaimniekam ir jāzina subsīdiju programmas un to noteikumi ilglaicīgam periodam. Tikai ilglaicīgā sistēmā šo valsts atbalstu var izmantot efektīvi un mērķtiecīgi.

Otrkārt, iepriekšējā Ministru kabineta akceptētās programmas paredzētā summa - 20 miljoni latu, ar attiecīgu palielinājumu nākamajos gados, - nedrīkst samazināties, lai ražotāji var sagatavoties līdzekļu racionālai pielietošanai. Šī summa nedaudz pārsniedz likumā noteiktos 3% no valsts pamatbudžeta. Bet situācija laukos prasa patiešām labvēlīgāku attieksmi. Tāpēc varbūt turpmāk būtu iespējams arī šo summu palielināt līdz 20 miljoniem.

Mums ar visu atbildības sajūtu jāapzinās, ka efektīva lauksaimniecība un līdz ar to efektīva visu resursu un atbalstu izmantošana ir iespējama tikai un vienīgi ilglaicīgā stabilā zemkopības sistēmā. Un valsts politika, valsts stratēģija lauku uzņēmējiem jāzina vismaz piecus gadus uz priekšu. Ikgadējo subsīdiju summu un to izmantošanas noteikumu mainīšana ir līdzekļu neefektīva un neracionāla izmantošana, bet nereti - vienkārši izniekošana. Visām valsts institūcijām, veidojot 1998.gada programmas un budžetu, jāpilda savas funkcijas Lauksaimniecības likuma 5.panta kontekstā. Šajā 5.pantā ir paredzēti divi svarīgākie pasākumu kompleksi. Pirmais ir reģionālo īpatnību ievērošana, un otrais - pielietojamie valsts ietekmes veidi. Attiecībā uz reģioniem ministrijas viedoklis un priekšlikumi ir formulēti jums nodotajā ziņojuma pielikumā. Bet otrā normu grupa 5.pantā nosauc visus tos atbalsta veidus, kādus lauki patiešām gaida. Tie ir: valsts investīcijas, stabila nodokļu politika, valsts subsīdijas, kredītu politika, muitas tarifi un kvotas, tirgus cenās valsts intervence. Analīze un Zemkopības ministrijas priekšlikumi par katru šo veidu ir manā ziņojumā vai pielikumos un mūsu gada ziņojumā.

Zemkopības ministrija ir izstrādājusi un iesniegusi Lauksaimniecības likuma 7. pantā noteikto gada programmu, kurai nepieciešams valdības atbalsts, kā to prasa likums, kurā ir runa par lauksaimniecības politikas valstiskās realizācijas veidiem, par investīciju programmām, nodokļu politiku, kreditēšanu un tā tālāk.

Jāizdiskutē Lauksaimniecības likuma 10. pantā nosaukto tirgus attiecību regulēšanas ekonomisko instrumentu pielietošanas problēmas, lai būtu skaidras valsts reālās finansiālās iespējas un ražotāji netiktu maldināti. Piemēram, šajā 10. pantā paredzētās valsts intervences cenas būtu ļoti derīgas lauksaimniekiem, bet tās varam noteikt tikai un vienīgi tad, ja valsts budžets var izdalīt speciālo summu starpību segšanai starp vēlamo, nosakāmo intervences cenu un to cenu, par kādu šo iepirkto produkciju var pārdot kaut kur pasaulē.

Par kredītpolitiku. Zemkopības ministrija valsts ilglaicīgā atbalsta programmas paketē ir paredzējusi krasi palielināt kredītu garantijas fondu, kredītu pamatsummas finansēšanu no subsīdiju fonda tādu lauksaimniecības stabilizācijas un attīstības ekonomisko problēmu risināšanā, kāda ir augsnes ielabošana, mašīnu iegāde, tehnoloģiju modernizācija un citas. Ja budžetā netiks ietverta Ministru kabineta akceptētā programmas summa, tad visi plāni sabruks un lauksaimniecības lejupslīde turpināsies.

Par 15. pantu - par valsts investīcijām. Zemkopības ministrija iesniedza Ekonomikas ministrijai investīciju pieteikumus par 6,5 miljoniem latu. 22.augustā Ministru kabineta akceptētajā investīciju programmā lauksaimniecībai paredzēts tikai 1,1 miljons latu, kas ir 17% no mūsu prasītās minimālās vajadzības. Taču paredzēts plašs ieguldījumu spektrs, par ko vēl teikšu, runājot par lauksaimniecības problēmu piekto grupu.

Nepildās Lauksaimniecības likuma 11. panta 3. daļa - par īpaši iegūto (no kontrabandas un citādu) līdzekļu 50% ieskaitīšanu lauku attīstības fondā, par ko plašāka informācija ir pielikumā.

Nepildās 10. panta 4. daļas prasība par cenu paritātes nodrošināšanu, kas prasa valsts budžeta līdzekļu summu, kas divreiz lielāka nekā šīgada subsīdiju summa. Ja tāda norma likumā ir un paliek, tad mēs esam pateicīgi, bet, ja tā ir absolūti nereāla, tad mānīt lauksaimniekus nevajag. Runa ir par to, ka lauksaimniecībai nepieciešamo pērkamo resursu sadārdzinājums stipri apsteidz lauksaimnieku ražojumu cenas. Tas būtiski samazina lauksaimnieku, mežstrādnieku un zivsaimnieku ienākumus, investīciju iespējas, kavē attīstību.

Trešā problēmu grupa. Kopumā Latvijā zemes īpašuma tiesības zemesgrāmatās nostiprinātas tikai ceturtajai daļai (ap 110 tūkstošu) no faktiskajiem zemes prasītājiem, īpašniekiem un lietotājiem. Arī Valsts zemes dienests kadastra reģistrā reģistrējis tikai aptuveni trešdaļu noformēto zemes īpašumu, kaut gan pašvaldības savus lēmumus pieņēmušas un dabā jau iemērīts absolūtais vairākums lauku zemes apsaimniekotāju platību. Kāpēc es akcentēju šo problēmu? Tāpēc, ka šī iemesla dēļ kavējas divas citas lauksaimniekiem ārkārtīgi svarīgas problēmas. Bez nekustamā īpašuma tiesību nostiprināšanas zemesgrāmatā nevar sākties un attīstīties hipotekārā kredītu sistēma. Lauksaimnieki netiek pie izdevīgākiem kredītiem, jo viņiem nav aizdevuma nodrošinājuma, nav ko ieķīlāt. Bet bez kredītu iespējām taču tiek kavēta daudzu lauksaimnieku attīstība.

Otrkārt. Bez zemes noformēšanas zemesgrāmatā nevar sākties un attīstīties zemes tirgus, un tāpēc milzīgs skaits īpašumu atrodas nenoteiktā stāvoklī, kavējas to koncentrēšanās kārtīgu saimnieku rokās, kuri tos izmantotu profesionāli, racionāli un efektīvi.

Valsts zemes dienests līdz 1997. gada 31. decembrim ieplānojis reģistrēt kadastra reģistrā visus valstī esošos zemes lietotājus un īpašniekus, neatkarīgi no tā, vai viņu zemju robežas dabā ir ierādītas un uzmērītas. Valsts zemes dienestam ir pietiekošs speciālistu skaits, lai izpildītu pasūtījumu, kas saistīts ar zemes īpašumu noformēšanu. Tomēr daudzviet, īpaši Latgalē, īpašuma tiesību noformēšanu kavē arī naudas trūkums zemniekiem un citiem zemes īpašniekiem, jo visi ar īpašumu noformēšanu saistītie procesi prasa naudu un kopā visi maksājumi vienam īpašumam sastāda ievērojamu summu. Tāpēc vajadzētu vienu gadu neprasīt visas valsts nodevas Latgales reģiona zemniekiem par zemesgrāmatu lietām.

Otrā problēma. Teritoriālā plānošana un reģionālā attīstība. Nekavējot jūsu laiku un cerot uz mana kolēģa Gorbunova kunga referātu, es gribētu akcentēt tikai vienu: kamēr visos pagastos nav izstrādāti ģenerālplāni, kā arī detālplānojumi un lokālie plānojumi, nav iespējams normāli risināt daudzus lauku attīstības jautājumus - pāreju uz lietderīgākiem zemes izmantošanas veidiem, zemes mērķtiecīgāku iekopšanu konkrētā teritorijā, meliorācijas sistēmas sakārtošanu, vietējās ceļu sistēmas veidošanu, komunikāciju attīstību, subsīdiju un cita valsts atbalsta efektīvu pielietojumu.

Ceturtā problēmu grupa. Kas attiecas uz šo grupu, es vispirms gribētu runāt par saimniecisko pašpārvaldi. Ir ļoti jūtams saimnieciskās darbības pašpārvaldes sistēmas vājums, lai neteiktu - vakuums un tukšums. Ir zināms - un es jau iepriekš par to runāju, - ka demokrātiskā sabiedrībā ar funkcionējošu tirgus ekonomiku savas funkcijas precīzi jāzina un jāpilda visiem četriem līmeņiem jeb sistēmām: likumdevējam, valsts izpildinstitūcijām, pašvaldībām un saimnieciskajai pašpārvaldei. No šīm četrām sfērām visvājāk attīstīta ir saimnieciskā pašpārvalde. Zināms, ka tā strukturāli veidojas no vairākiem līmeņiem. Par galveno un pirmo līmeni vajadzētu nosaukt pašu uzņēmumu un uzņēmējsabiedrību pārvaldi. Tā visai bieži vēl ir nekvalitatīva. Tas stipri pazemina saimnieciskās darbības efektivitāti, un tam cēloņi ir vairāki: uzņēmēja talanta trūkums, profesionālās izglītības, praktiskās pieredzes trūkums un citi. Bet tomēr šis pašpārvaldes līmenis funkcionāli attīstās - un var teikt, ka attīstās normāli, vieniem plaukstot, citiem bankrotējot. Taču ļoti daudzas uzņēmējdarbības saimnieciskās problēmas nav pa spēkam katram atsevišķam uzņēmējam, tas ir jārisina kopīgi - kooperējoties, veidojot biedrības, sabiedrības, savienības, asociācijas un citus formējumus. Un šai pašpārvaldes sistēmai jāveidojas divās paralēlās plaknēs jeb divos virzienos un jāpilda ārkārtīgi svarīgas funkcijas, no kurām nosaukšu tikai dažas: ražojumu pirmapstrāde, glabāšana, saldēšana, dzesēšana, izdevīgāka pašapgāde ar resursiem, tehnoloģiskā, tehniskā vadība, tirgus vadība, ražotāju interešu un tiesību pārstāvība un aizstāvība visos līmeņos un aspektos, rūpes par tiesiskās un normatīvās bāzes attīstību, ilglaicīgu stabilu likumu attīstību un veidošanas veicināšanu.

Viens virziens ir katras apakšnozares vai katra produkta ražotāju pašpārvaldes veidošanās, piemēram, piensaimniecības, graudsaimniecības. Otrs virziens - teritoriālais, kam jābūt pagastos, rajonos, reģionos un nacionālajā līmenī. Lauksaimnieku kopdarbības un pašpārvaldes sabiedrībām vajadzētu būt katrā pagastā. Pašreiz ir tikai viena lauksaimniecības joma, kurā saimnieciskās pašpārvaldes sistēma visos līmeņos izveidojusies, kaut gan ar “robiem” un nepilnīgām funkcijām, tā ir piensaimniecība. Daļēji pašpārvaldes sistēma darbojas cukura ražošanas sektorā. It kā tajā skaitā ir arī Graudu ražotāju nacionālā asociācija, taču tā praktiski nedarbojas, un šī vakuuma sekas pašreiz, graudu iepirkšanas sezonā, bija un vēl ir redzamas. Šo ražotāju pašpārvaldes funkcija daļēji bija jāizpilda ministrijai.

Atsevišķi pašpārvaldes fragmenti ir kartupeļu, lopu audzētājiem, pārstrādātājiem, dārzkopjiem. Galvenais iemesls saimnieciskās pašpārvaldes izpalikšanai, atpalikšanai, mūsuprāt, ir manis jau iepriekš nosauktais tiesiskās bāzes vakuums. Nav likuma, kurā būtu skaidri, visiem saprotami un pilnīgi definētas un sakārtotas normas par saimnieciskās pašpārvaldes mērķiem, tās būtību un tās principiem, par tās tiesisko statusu, par pašpārvaldes uzdevumiem, funkcijām, tiesībām un attīstību, par citiem aspektiem. Nedrīkst saimnieciskās darbības pašpārvaldi jaukt ar sabiedrisko vai politisko organizāciju darbību. Šo divu procesu jaukšana ir saimnieciskās pašpārvaldes būtības neizpratne vai sekla, pavirša spriešana par tās būtību. Tāda jaukšana jau ir nodarījusi lielu ļaunumu, it īpaši lauksaimniecībai. Likums par saimnieciskās darbības pašpārvaldi ir jāiekļauj īpaši steidzamo un neatliekami nepieciešamo jauno likumu sarakstā.

Šīs saimnieciskās pašpārvaldes problēmas spilgti sasaucas ar graudsaimniecības šā rudens problēmām, ar nervozitātēm, kritiskiem brīžiem. Visa labības un tās produktu, kā arī citu ražojumu aprite normāli un sekmīgi var darboties tikai ilglaicīgu, stabilu līgumattiecību sistēmā, tāpēc šo es gribētu akcentēt kā otro šajā grupā. Ilglaicīgām, vismaz piecgadīgām un stabilām līgumattiecībām jābūt graudu ražotāju un dzirnavnieku, lopu un putnu audzētāju, spirta ražotāju un citu labības uzpircēju starpā. Gudram lauksaimniekam tas rada drošu pamatu vairākos aspektos - stabilai savas darbības un rīcības perspektīvai, plānošanai, mērķtiecīgai savu augšņu īpašību veidošanai, augu sekas veidošanai un visu agrobioloģisko faktoru izmantošanai, graudu kvalitātes mērķtiecīgai vadīšanai zināmam, konkrētam izmantošanas mērķim un nolūkam. Savukārt dzirnavnieks vai lopbarības graudu patērētājs precīzi zinātu, kas un cik graudu un kādus graudus viņam piegādās un cik daudz labības viņam būs jāmeklē citur. Šādu līgumu kopsavilkumam jābūt par pamatu arī visu valsts līmeņa atbalsta un citu pasākumu plānošanai un realizācijai. Cenas, protams, nevar noteikt vairākus gadus uz priekšu, un tās jāprecizē katra gada sākumā ar papildu līgumu, ievērojot reālo tirgus situāciju un cenu attīstību.

Abpusēji izdevīgu līgumattiecību veidošanā visaktīvāk un lietišķāk jādarbojas tieši saimnieciskās pašpārvaldes veidojumiem - pagastu graudaudzētāju biedrībām, rajonu un reģionālajām apvienībām un visu šo sabiedrību un apvienību racionālai savienībai.

Šai pašpārvaldes sistēmai reāli jāorganizē arī graudu pirmapstrādes un glabāšanas problēmas. Līgumos paredzēto graudu glabāšanas izdevumu kompensēšanai varētu pat izmantot valsts atbalsta subsīdijas, piemēram, vienu latu par tonnu glabājamo graudu mēnesī, par ko arī ir šī papildu informācija.

Precīzs līgums, korektas, solīdas partnerattiecības starp lauku uzņēmējiem un graudu pārstrādātājiem un patērētājiem, nevis naidošanās garantētu mierīgu, produktīvāku darba atmosfēru sezonā un ikdienā.

Protams, līgums neliedz nevienam graudu audzētājam ražot vairāk graudu virs līgumā paredzētajiem apjomiem, pašam meklēt citus tirgus.

Piektā problēmu grupa. Šajā grupā es gribētu runāt par jautājumiem, kas dziļi skar un interesē lauksaimniekus. Un pirmā šajā grupā, manuprāt, ir diskusija par tiešajām un netiešajām valsts budžeta subsīdijām laukiem un lauksaimniekiem. Netiešās subsīdijas nāk pa vairākiem kanāliem. Pirmkārt, tie ir nodokļu atbrīvojumi jeb sliekšņi, kas noteikti likumos. Par uzņēmumu ienākumu nodokli - 45 tūkstošu latu apgrozījums, par iedzīvotāju ienākumu nodokli - 3 tūkstoši latu ienākums, par pievienotās vērtības nodokli - 30 tūkstoši latu apgrozījums, un citi. Šādas normu grupas nodokļu likumos atbrīvo no nodokļiem visus sīkzemniekus, mazsaimniekus, piemājas saimniecību un palīgsaimniecību izmantotājus, kādi ir absolūtais lauku iedzīvotāju vairākums. Tie maksā tikai zemes nodokli.

Otrkārt, tie ir būtiski nodokļu atvieglojumi, kas lauksaimniekiem noteikti likumos.

Treškārt, tā ir samaksātā akcīzes nodokļa kompensācija par degvielu.

Šo triju kanālu kopsumma ir krietni lielāka par tiešo subsīdiju summu. Valsts finansistu un ekonomistu aprindās notiek diskusija par netiešo subsīdiju zemo efektivitāti. Tai ir noteikts pamats. Var piekrist, ka tādas pašas summas tiešo subsīdiju un investīciju veidā varētu izmantot daudzkārt mērķtiecīgāk. Taču jāņem vērā, ka no nodokļiem atbrīvoti ir nevis lauksaimniecības tirgus produkcijas ražotāji, bet tas zemes īpašnieku un lietotāju absolūtais vairākums, kuriem lauksaimniekošana ir tikai vai galvenokārt dzīvesveids laukos. Tātad šīs summas nosacīti izmanto nevis lauksaimnieki, bet lauki. Lauku ļaužu iegūto kopējo summu no visiem šiem nodokļu atvieglojumiem pašreiz grūti ir aprēķināt, taču tā varētu būt ievērojama.

Citādi ir ar nodokļu atvieglojumiem, kurus izmanto arī ražotāji lauksaimnieki, nodokļu maksātāji. Šī gada 1.janvārī, kad kā nodokļu maksātāji bija reģistrēti 92% no statūtsabiedrībām un apmēram 15% no zemnieku saimniecībām, no reģistrētajām statūtsabiedrībām kā pievienotās vērtības nodokļa maksātāji reģistrēti 50%, bet no zemnieku saimniecībām - tikai 7% saimniecību. Nodokļu atvieglojumus 1996.gadā saņēmuši 44,7% no reģistrētajiem nodokļu maksātājiem. Šie skaitļi norāda uz to, ka līdz šim pastāvošie nodokļu atvieglojumi lauksaimniecībā gan iedzīvotāju ienākuma nodokļa maksātājiem, gan arī uzņēmumu ienākuma nodokļa maksātājiem vairāk ir teorētiski, jo praksē nevar tikt pilnībā izmantoti zemo ienākumu dēļ. Pastāvot šiem nodokļu atvieglojumiem laukos, kaut daļēji tiek risināti arī sociālie jautājumi, tiek mazināta sociālā spriedze.

Akcīzes nodokļa kompensācija dīzeļdegvielai 1996.gadā uz 1 hektāru lauksaimniecībā izmantojamās zemes ir tikai 0,55 santīmi, 1997.gada pirmajā pusgadā - 0,85. Teorētiski iespējamā akcīzes nodokļa kompensācija 1996.gadā uz 1 hektāru ir 2,4 lati, bet 1997.gadā - 9,6 lati. Tāpēc jādomā par atmaksas mehānisma pilnveidošanu un vienkāršošanu, lai šo atvieglojumu būtu iespējams saņemt.

Nodokļu maksājumi lauksaimniecībā vidēji uz 1 hektāru lauksaimniecībā izmantojamās zemes šā gada 6 mēnešos salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu palielinājušies par 0,75 latiem un sastāda 17,6 latus. Zemkopības ministrija 1997.gadā prognozēja nodokļu maksājumus - vidēji 26,48 lati uz vienu hektāru, taču, ņemot vērā stāvokli uz 1.jūliju, sagaidāms, ka nodokļu maksājumi uz 1 hektāru iespējami vēl lielāki.

Otrā koncepcija, kas, mūsuprāt, prasa diskusiju, ir valsts investīciju programmas struktūras koncepcija. Ministru kabineta akceptētā valsts investīciju programma nākamajam periodam sastāda 41,8 miljonus latu valsts budžeta līdzekļu. Lauksaimniecības, mežsaimniecības un zivsaimniecības daļa investīciju programmā ir tikai 2-3% jeb 1,1 miljons latu. Ja arī likumdevējam nebūtu vēlēšanās runāt par manis nosaukto nozaru grupas prioritāti, tad tomēr jāievēro, ka šo mūsu nozaru kopējā daļa iekšzemes kopproduktā ir 17-18%. Es atļaušos vēlreiz atgādināt Lauksaimniecības likuma 15.pantu, kurā noteikts, ka valsts iegulda investīcijas meliorācijā, skābo augšņu kaļķošanā, sakaru līniju, elektrolīniju, lauku ceļu un citu infrastruktūras objektu rekonstrukcijā un būvniecībā laukos, agrārās zinātnes un profesionālās izglītības un citās sfērās.

Trešais diskusijas objekts ir kvalitātes vadīšanas sistēmu izveide un sakārtošana. Pašreiz Ekonomikas ministrijā ir kvalitātes struktūrpolitikas un vadīšanas bloks, Labklājības ministrijā arī ir savas struktūras un iestādes. Zemkopības ministrijā ir Produkcijas kvalitātes vadības departaments, ir kvalitātes valsts inspekcija, sanitārā robežu inspekcija, veterinārā inspekcija un citas tematiskas valsts inspekcijas. Bet šī sistēma kopumā vēl ļoti vāji ietekmē produkcijas kvalitāti visā produkcijas aprites ceļā, sākot ar ražošanas vietām, kūtīm, kautuvēm, tīrumiem un tā tālāk. Tādēļ to piena produktu kvalitāte, kas nonāk tirdzniecībā, bieži ir zema un nestabila. Gaļas kvalitāte arī neattīstās vēlamā virzienā, graudu kvalitāti maz ietekmē mērķtiecīgs darbs. Tas rada milzīgus un nepamatotus, bezjēdzīgus zaudējumus, pirmkārt, pašiem lauksaimniekiem, saņemot zemāku cenu, otrkārt, pārstrādātājiem, jo nestabilas kvalitātes izejvielas nedod iespēju labi pārdot produktus. Treškārt, nerodas eksporta iespējas. Ceturtkārt, zemā kvalitāte kopumā ir galvenais faktors, kas palielina ievesto produktu pieprasījumu iekšējā tirgū un izslēdz iespējas konkurēt ārējā tirgū.

Ierobežotā laika dēļ es savā ziņojumā mazāk skāru mūsu mežsaimnieku, kokrūpnieku, zivsaimnieku problēmas, arī to tur ir daudz, un par šīm jomām varētu būt atsevišķa diskusija.

Nobeigumā vēlreiz gribu uzsvērt: visu veidu, visu lielumu saimniecībām ir jāpastāv un jāattīstās.

Vēl nedaudz - par labības iepirkumu organizēšanu. Labības tirgū šogad izveidojās sastrēgums, un šādas situācijas pamatā ir vairāki pamatiemesli. Graudu audzētājiem steidzami nepieciešami finansiālie līdzekļi. Labības pārstrādes uzņēmumu rīcībā esošie apgrozāmie līdzekļi nevar nodrošināt visā gada laikā nepieciešamo graudu daudzuma iepirkšanu tūlīt pēc ražas novākšanas. Audzētāju rīcībā ir nepietiekoši finansu un tehniskie resursi, lai nodrošinātu graudu uzglabāšanu līdz nākošā gada ražai, lai pārdotu tos pakāpeniski. Valsts labības birojs nav pilnībā izmantojis savas iespējas, lai ietekmētu stāvokli labības tirgū.

Un kādu mēs saredzam šo risinājumu? Un risinājums ir tāds - jāiesaista komercbanku kredītlīdzekļi norēķinu paātrināšanai ar graudu audzētājiem, jānoslēdz korekts ilglaicīgs līgums starp graudu audzētājiem un pārstrādātājiem, graudu audzētāju pārstāvību uzņemoties Latvijas Graudu audzētāju, uzglabātāju un pārstrādātāju asociācijai. Jāizstrādā parauglīgums, kurš jāapstiprina varbūt Ministru kabinetā. Parauglīgumā jāparedz galvenie graudu piegādes, uzpirkšanas, kvalitātes un samaksas nosacījumi, pušu atbildība, un varbūt būs arī nepieciešamas izmaiņas Civillikumā. Privatizējot Rīgas ostas elevatoru, jāparedz pietiekoša valsts kapitāla daļa, lai būtu iespējams ietekmēt graudu iepirkšanu, uzglabāšanu un transportēšanu ar ekonomiskajiem līdzekļiem. Paredzēt subsidēšanu graudu uzglabāšanas tiešo izmaksu daļējai segšanai, graudu ventilēšanai, žāvēšanai, kaitēkļu iznīcināšanai, kā arī kalšu tehnoloģisko iekārtu iegādei un modernizācijai. Jāizdara nepieciešamās izmaiņas esošajā likumdošanā ar mērķi, lai pirms ražas novākšanas valsts labības rezerve būtu naudas izteiksmē, nevis graudos. Un tā es ceru uz visu jūsu ciešu sapratni un jautājumu risināšanu. Paldies.

 

Sēdes vadītājs. Godātie deputāti, sakarā ar to, ka apspriežamajā lietā piedalās vairāki Ministru kabineta pārstāvji, kuriem saskaņā ar Saeimas kārtības rulli vārds jādod ārpus kārtas, runātāju secībā ir izmaiņas. Runās Atis Sausnītis - ekonomikas ministrs. Ja jūs nevarēsit iekļauties 10 minūtēs, tad varēsit to darīt pēc pārtraukuma.

 

A.Sausnītis (ekonomikas ministrs).

Paldies. Cienījamo Prezidij! Cienījamie kolēģi! Latvijas laukos izveidojusies situācija nevienam klātesošajam nerada šaubas par nepieciešamību pievērst lielāku Saeimas un valdības uzmanību uzņēmējdarbības veicināšanai laukos un lauku vides attīstībai. (Starpsauciens: “Pareizi!”) Es gribētu piedāvāt sistēmisku pieeju šiem jautājumiem. Tas nozīmē, ka, pirmkārt, zemkopība un lauku vide būtu jāskata saistībā ar visu valsts tautsaimniecību, jo tā ir viena no tautsaimniecības nozarēm, kura nevar attīstīties atrauti, izolēti no citām nozarēm. Lauksaimniecībā un lauku vidē notiekošie procesi ir ļoti cieši saistīti ar ekonomisko situāciju visā valstī kopumā un katrā nozarē atsevišķi. Un, treškārt, lauksaimniecības produktu pārstrādi tikpat lielā mērā kā citas nozares regulē ražošanas efektivitātes likums. Mūsu rīcībā nav un nevar būt nekādu citu līdzekļu, kā sekmēt lauksaimniecības preču kvalitatīvu ražošanu, kā vien ar sabiedrībā adaptētām izmaksām. Tāpēc jebkāda valsts palīdzība vai konkurences ierobežojumi, tos neprasmīgi pielietojot, var pārvērsties par “lāča” pakalpojumu. Tas varētu traucēt lauksaimniecības preču sortimenta nepieciešamās izmaiņas un ražošanas pielāgošanos tirgus prasībām.

Valsts ar savu atbalsta programmu laukiem nedrīkst pārvērsties par labdarības biedrību. Palīdzība lauksaimniecībai, bez šaubām, ir nepieciešama, taču finansiāla un tehniska palīdzība ir jāsniedz tiem, kuri paši mērķtiecīgi un profesionāli atbilstoši savām iespējām un interesēm meklē efektīvāku nodarbošanās veidu. (Starpsauciens: “Pareizi!”)

Manuprāt, ir principiāli svarīgi tas, ka mums nevajadzētu mānīt pašiem sevi un zemniekus, kas kuplā skaitā šodien sabraukuši Rīgā, lai kārtējo reizi atgādinātu par savu grūto stāvokli. Ne valdībai, ne Ekonomikas ministrijai nav brīnumnūjiņas, ar kuras palīdzību vienā paņēmienā varētu atrisināt sasāpējušās lauku problēmas. Taču mūsu rīcībā ir valsts kopbudžeta līdzekļi gandrīz miljards latu kopapjomā, Saeima un valdība, valsts institūcijas, juridiskā bāze, tāpēc zemkopības un lauku vides attīstības problēmas ir jārisina ar mūsu rīcībā esošajiem līdzekļiem un resursiem, liekot likumiem kalpot valsts ekonomikas interesēm, radušos problēmu efektīvam atrisinājumam. (Aplausi.) Mums šodien skaidri vajadzētu pateikt, ka mūsu valsts nav tik bagāta, lai ilgstoši uzturētu neefektīvas nozares un neveiksmīgus ražotājus neatkarīgi no tā, vai tas attiecas uz rūpniecību vai uz lauksaimniecību. Ja mēs kaut kādu iemeslu dēļ baidāmies vai nevaram atzīt šo patiesību, tad atliek vēl otra iespēja - vienoties par nodokļu nastas palielināšanu tādā apjomā, lai segtu neveiksmīgu ražotāju radītās izmaksas, bet tas jau ir ceļš citā virzienā.

Ir jāatsakās no ilūzijām, ka mums izdosies iestāties Pasaules tirdzniecības organizācijā, parakstīt brīvās tirdzniecības līgumus ar Poliju un citām valstīm, vienlaicīgi saglabāt ievedmuitas barjeras un piešķirt valsts dotāciju zemniekam, lai izlīdzinātu ražošanas izmaksu un preču realizācijas ieņēmumu starpību. Acīmredzot izeja no radušās situācijas lauksaimniecībā ir jāmeklē pašā lauksaimniecībā un šīs nozares vadībā, sākot ar valdības līmeni un beidzot ar paša zemnieka prasmi un vēlēšanos strādāt efektīvāk - ar mazākiem izdevumiem un lielākiem ieņēmumiem.

Runājot par lauksaimniecības nozares vadību, gribot negribot ir jāatzīst, ka Zemkopības ministrija lielu uzmanību velta ciltsdarbam, sēklkopības politikas izstrādei un citam. Taču nepietiekoša uzmanība tiek veltīta ražošanas efektivitātes un preču kvalitātes jautājumiem, kā arī zemnieku izglītošanai, lai viņi pēc neveiksmīgas saimniekošanas privātajā saimniecībā būtu spējīgi atrast citu nodarbošanās veidu. Arī sadarbība reģionālās attīstības jautājumos, teritoriālās plānošanas, mazo un vidējo uzņēmumu veidošanas politikā starp ministrijām varētu būt daudz konstruktīvāka, lietišķāka un arī noderīgāka zemniecības jaunākajai paaudzei, kura labprāt paliek laukos, bet nevēlas savu dzīvi atdot smagajam un nepateicīgajam zemnieka darbam.

Valsts un pašvaldību institūciju darbības saskaņošanai lauksaimniecības un lauku vides attīstības jautājumos lietderīgi būtu izveidot patstāvīgi darbojošos lauku attīstības koordinācijas grupu. Zināmā mērā šo darbu varētu uzticēt arī Reģionālās attīstības padomei, kuru mēs tikko izveidojām, taču tādā gadījumā vajadzētu paplašināt šīs padomes kompetencē esošo jautājumu loku un tās rīcībā nodot nepieciešamos rersursus, kuru izmantošana varētu veicināt laukiem piemērotākas uzņēmējdarbības attīstību, darbaspēka pārkvalificēšanos un lauku infrastruktūras veidošanos.

Kam un kā palīdzēt? Sabiedrībā plaši izplatījies viedoklis par nepieciešamo valsts atbalstu lauku subsīdijām. Produkcijas ražotājiem pārāk maz ir subsīdiju, kas atradušas racionālu pielietojumu. Šo sarakstu varētu turpināt, bet no tā nekas nemainīsies. Man ir pamatotas šaubas, vai situāciju laukos spēs glābt arī valsts subsīdiju un dotāciju palielināšana divkāršā apjomā, atvieglotie kreditēšanas noteikumi un cita valsts palīdzība zemniekiem. Šīs šaubas tikko apstiprināja arī zemkopības ministra Andra Rāviņa ziņojumā izteiktais apgalvojums, ka šajā pusgadā zaudējumu summa, zemniekam nodarbojoties ar lauksaimniecības produktu ražošanu, rēķinot uz vienu lauksaimniecībā izmantojamās zemes hektāru, ir pieaugusi. Pārrēķinot to visu uz lauksaimniecībā izmantojamās zemes kopplatību valstī, nākas atzīt, ka kopējā ienākumu samazinājuma summa lauku ražošanā šajā gadā pārsniegs 40 miljonus latu. Šie skaitļi patiesībā raksturo stāvokli laukos, un man nav pamata apšaubīt šo zaudējumu patieso apjomu, jo nelielās izmaiņas pārtikas preču cenā nespēj nosegt strauji augošās ražošanas izmaksas. Par to vairākkārt ir atgādinājis gan deputāts profesors Grinovskis, gan citi, nosaucot šo parādību par izmaksu “šķērēm”, kuru novirzes ar katru gadu palielinās.

Kā segt šos zaudējumus? Vai tikai uz Latvijas iedzīvotāju rēķina? Bet vai mēs būsim spējīgi maksāt tik augstu cenu par gaļu, pienu un citiem lauksaimniecības produktiem, lai pilnībā nosegtu ražošanas izmaksas zemniekam? Domāju, ka šis piemērs visai uzskatāmi raksturo situāciju lauksaimnieciskajā ražošanā.

Runājot par turpmāko valsts atbalstu lauksaimniekiem, ir jābūt skaidrībā, vai mēs varam atļauties, vai mēs esam tik bagāti, lai tiešā vai netiešā veidā segtu šos zaudējumus zemniekam. Un kā mēs aizsargāsim šos dārgi saražotos produktus no lētāko preču konkurences, kas nāks no Lietuvas vai arī no Polijas pēc brīvās tirdzniecības līguma noslēgšanas? Arī Vācijā un Francijā saražotie pārtikas produkti var izrādīties lētāki nekā Latvijā ražotie. Tāpēc domāju, ka jautājums, kam un kā palīdzēt, joprojām ir aktuāls. (Starpsauciens: “Ļoti precīzi.”)

Meklējot atbildi uz šo jautājumu, ir jāatbrīvojas no visiem stereotipiem un jauno laiku vēstures radītajiem aizspriedumiem par Latviju kā piena un gaļas ražošanas lielvalsti. Ekonomikas ministrija uzskata, ka Saeimas un valdības sniegtajai palīdzībai laukiem ir jāveicina tādu lauksaimniecības produktu ražošana, kuru pārdošanas ieņēmumi pilnībā nosedz visas izmaksas un kuri tirgū būtu pieprasīti. (Starpsauciens: “Pareizi!”) Saeimas un valdības politikai zemniecības un lauku vides attīstības jautājumos ir jābūt ilglaicīgam raksturam. Tas nozīmē, ka valdības noteiktie pasākumi ir jāgarantē vismaz uz četru vai piecu gadu periodu. Šie pasākumi nedrīkst būtiski mainīties līdz ar izmaiņām valdībā un Saeimā. Pašreizējā situācija ar Lauksaimniecības likumu nav pietiekoši efektīva, tā vairāk atgādina darbību ugunsgrēka dzēšanas režīmā, nevis nopietnu attieksmi pret lauksaimniecību un zemkopību. Ir jādod iespēja arī zemniekam padomāt par savas saimniecības attīstības iespējām, kā samazināt ražošanas izmaksas vai pārkārtot savu uzņēmumu uz citu preču ražošanu. Valdībai un Saeimai ir jābūt gatavai mainīt savu attieksmi pret valsts investīciju piešķiršanu lauksaimniecībā. Šajā aspektā mums vajadzētu vienoties par to, ka līdz minimumam jāsamazina gadījumi, kad ražošanas infrastruktūras veidošanā valsts iegulda līdzekļus, bet par to apgūšanu un lietderīgu izmantošanu privātīpašnieks neuzņemas nekādas saistības un atbildību.

Un noslēgumā es gribētu izteikt priekšlikumu. Tā īstenošana, no vienas puses, palielinātu valsts līdzekļu piešķiršanu un izmantošanas efektivitāti, bet, no otras puses, palielinātu arī pašu zemnieku atbildību un celtu viņu pašapziņu un tādējādi sekmētu viņu organizāciju veidošanos un nostiprināšanos. Tās ir laukos nodarbināto profesionālās asociācijas. Tieši šīs organizācijas noteiktā kārtībā ir jāiesaista daudzu svarīgu jautājumu izlemšanā, kuri ir saistīti ar dažādām lauku attīstības programmām, valsts finansējuma piešķiršanu dažādiem zemkopības un lauku vides attīstības pasākumiem. Zemniekiem pašiem ir jāatzīst, ka viņu problēmas ļoti lielā mērā ir saistītas ar viņu neorganizētību, ar neprasmi izvirzīt un deleģēt savus pārstāvjus valdībā un Saeimā, nodrošināt viņu darbību atbilstoši zemnieku interesēm. Valdība nevar vienlaicīgi apspriesties ar vairākām zemnieku intereses pārstāvošām organizācijām, kurām svarīgos lauksaimniecības jautājumos nereti ir visai atšķirīgs viedoklis, taču var sekmēt šīs norises, kas atkarīgas no pašiem zemniekiem, un līdz ar to arī valdība vēlamā virzienā izstrādātu un pieņemtu atsevišķus normatīvos aktus par profesionālām asociācijām un par to piedalīšanos atsevišķu jautājumu izlemšanā. Starpsaucieni no zāles: “Laiks, laiks!”)

 

Sēdes vadītājs. Sausnīša kungs...

A.Sausnītis. Šo darbu nevajadzētu atlikt uz ilgu laiku, jo valsts subsīdiju sadale būtu tieši tas jautājums, kura racionālā risināšanā vajadzētu piedalīties arī zemnieku profesionālajām asociācijām. Domāju, ka Zemkopības ministrijai vajadzētu vēlreiz padomāt par lauksaimniecības pašpārvaldes veidošanās nepieciešamību. Šī pašpārvalde varētu pārņemt visus jautājumus, kas saistīti ar lauksaimniecības produkcijas ražošanu. Savu vietu rastu arī profesionālās asociācijas. Ministrijas pārziņā tad paliktu jautājumi, kas saistīti ar normatīvās bāzes izstrādi un kontroli lauksaimniecības jautājumos, kā arī lauku vides attīstības jautājumu koordinācija ar citām ieinteresētām valsts iestādēm. Paldies, ja klausījāties. (Aplausi.)

 

Sēdes vadītājs. Lūdzu reģistrācijas režīmu. Lūdzu reģistrēties. Saeimas sekretāra biedru Māri Rudzīti lūdzu nolasīt reģistrācijas rezultātu.

 

M.Rudzītis (6.Saeimas sekretāra biedrs).

Cienījamie deputāti! Nav reģistrējušies: Andris Ameriks, Indulis Bērziņš, Alfreds Čepānis, Ziedonis Čevers, Imants Daudišs, Edvīns Inkēns, Ernests Jurkāns, Paulis Kļaviņš, Odisejs Kostanda, Ģirts Valdis Kristovskis, Aristids Jēkabs Lambergs, Jānis Mauliņš, Andris Rubins, Anna Seile, Leonards Teniss, Māris Vītols, Roberts Zīle.

 

Sēdes vadītājs. Pārtraukums līdz 17.05.

 

(Pārtraukums)

 

Sēdi vada Latvijas Republikas 6.Saeimas priekšsēdētāja biedrs

Aigars Jirgens.

 

Sēdes vadītājs. Godātie deputāti, turpinām Saeimas ārkārtas sēdi. Turpinām debates apspriežamajā jautājumā. Nākamais runās Anatolijs Gorbunovs - vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs. (Starpsaucieni no zāles: “Vai kvorums ir? Kvoruma nevajag...”)

 

 

A.Gorbunovs (vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs).

Cienījamo sēdes vadītāj! Godātie deputāti! Līdzās lauksaimnieciskajai ražošanai laukos tikpat aktuāls ir jautājums, kā laukos un mazpilsētās attīstīt uzņēmējdarbību, jo bezdarbs un reāls attīstības perspektīvas trūkums it sevišķi lauku ciematos visvairāk nomāc cilvēkus. Piemēram, apsekojot Bauskas un Preiļu rajonu, tika konstatēts, ka īstenībā bezdarbs potenciāli ekonomiski aktīvo iedzīvotāju starpā Bauskā ir 35% un Preiļos - 55%. Oficiālie dati savukārt ir šādi: Bauskā - 5,7%, bet Preiļos - 23,2%. Lauku vides attīstība nav iedomājama bez attīstības plānošanas pagasta vai pilsētas, vai reģiona mērogā. Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas ziņā ir pašas sistēmas radīšana attīstības plānošanā. Protams, gribētos precizēt, ka ministrija nav Valsts plāns un nevar būt visaptveroša valsts plānošanas iestāde apstākļos, kad Reģionālās attīstības departamentā strādā 14 cilvēki ar tik pieticīgu budžetu, cik vien iespējams. Departamenta darbinieki piedalās projektu izstrādē, līdzdarbojoties pie projektu vadības, izstrādā metodiku, labākos projektus analizē semināros un sniedz atzinumus par citu ministriju izstrādātiem attīstības plāniem no reģionālās attīstības viedokļa. Kopumā mēs vēl nevaram runāt par izveidotu attīstības plānošanas sistēmu valstī. Tā vēl tikai top. Sākts ir ar attīstības plānošanu pašvaldību līmenī. Tās ir sociāli ekonomiskās programmas un teritoriālplānojums.

Sastādot sociāli ekonomiskās programmas, pašvaldības izvērtē savus resursus, iespējas un galvenos attīstības virzienus. Savukārt teritoriālplānojums piesaista visas šīs lietas konkrētai vietai.

Piemēram, Gaujienas un Ērgļu pagasti savu attīstības stratēģiju saista ar vēsturisko kultūrvidi, tūrismu un atpūtu.

Jaunsvirlaukas pagasts - ar zemnieku saimniecību attīstību.

Rucavas pagasts - ar unikālo Papes ezera apsaimniekošanas plānu. Protams, tādu pārskaitījumu varētu turpināt. Valdība teritoriju plānošanai un attīstības programmu izstrādei pašvaldībām pagājušajā gadā piešķīrusi pusmiljonu latu. Šogad - 1 miljonu latu. Mērķdotāciju piešķiršanas komisija (komisija strādā pašvaldību lietu valsts ministra Zundas vadībā) izvērtēja gan pieteikumus, gan izstrādātos projektus. Tomēr mēs saprotam, ka attīstības plāns kādam pagastam ir tikai priekšnoteikums konkrētiem lauku uzņēmējdarbības attīstības projektiem. Jebkurš - mazs vai liels - attīstības projekts savukārt ir priekšnoteikums investīciju piesaistīšanai, kredītu saņemšanai un garants tam, ka ideja ir dzīvotspējīga, tas ir, galarezultātā dod peļņu.

Varbūt šī mazā pieredze, kura ir gūta faktiski pēdējā gadā, rāda, ka attīstības plānošana pagastos paver pavisam citādas iespējas skatījumam arī uz lauksaimniecības problēmām un tas ir reāls impulss pašiniciatīvai un pašattīstībai.

Taču bez finansiālā atbalsta konkrēti lauku attīstības projekti nerealizēsies. Ar lauku attīstības projektiem mēs saprotam jebkuru uzņēmējdarbību laukos, un tā nebūt nav saistāma tikai ar lauksaimniecisko ražošanu vien. Naudas, kā zināms, bankās netrūkst, bet neviena banka nedos aizdevumu, lai vai kāds projekts tiktu piedāvāts bez garantijām un bez ķīlas.

Pasaules Banka, piemēram, piedāvā savus resursus 25 miljonu dolāru apjomā, bet tikai ar nosacījumu, ka valdība radīs sistēmu lauku projektu atbalstam. Tieši lauku projektu atbalstam. Shēma varētu būt tāda: ja pagastā ir projekts pakalpojumu jomā, netradicionālā zemkopībā, lauku tūrismā vai citās sfērās un arī, protams, lauksaimnieciskajā ražošanā, tad iniciatīvas grupa vai atsevišķi cilvēki caur pagasta padomi iesniedz šos projektus. Valdība šādiem lauku attīstības projektiem izveido kredītu garantijas fondu un garantē 30% no aizņēmuma. Kredītu aizņēmuma procenti līdz ar to varētu būt 10% apmērā. Paši aizņēmumi nelieli - 1000 latu, 3000 latu, kā saka, pirmajam atspērienam, ne vairāk. Hipotēku un zemes banka ir gatava strādāt ar šādiem aizdevumiem un atvērt Pasaules Bankas kredītlīniju. Protams, arī citas bankas var iesaistīties šīs kredītlīnijas apkalpošanā.

Ja patiesi gribam radīt laukos alternatīvas darba iespējas, tad kredītu garantijas fonda radīšanai nākamā gada budžetā ir jāparedz apmēram 400 000 latu, kas laika gaitā atmaksātos. Projekti varētu skart visdažādākās nozares, tāpēc Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija ir gatava izveidot starpministriju vadības koordinācijas grupu to novērtēšanai - protams, ja to uzticēs Ministru kabinets, tas ir, valdība. Tas varētu būt tiešām reāls solis uzņēmējdarbības veicināšanai laukos, un ceru, ka tas tiks akceptēts, apspriežot budžetu gan valdībā, gan Saeimā.

Šodien būtu vietā pieminēt vēl vienu sfēru, kura ir mūsu ministrijas pārziņā un kurai ir tieša un netieša ietekme uz lauku vides attīstību. Blakus lauksaimniecisko produktu ražošanai arvien lielāku vietu laukos kā papildu ienākumu avots iegūst lauku tūrisms. Tam ir īpaša nozīme mazo saimniecību nostiprināšanā, nemaz nerunājot par lauku ainavas un vides kvalitātes uzlabošanu, par vietējo tradīciju kopšanu. Bieži vien tie ir vietējie zemnieki, kas tādā veidā arī izmanto savā saimniecībā saražoto. Bet līdz ar to varam runāt par nodarbināto skaita pieaugumu. Tas ir ne mazāk svarīgi, ka ap šo saimniecību nostiprinās arī citu pakalpojumu sniedzēju tīkls. Tāpēc ceru, ka lauku tūrisma attīstību nākotnē labvēlīgi ietekmēs ministrijas iniciētie un pārraudzītie tūrisma attīstības reģionālie projekti, ekotūrisma attīstības plāns Kurzemes rietumu piekrastē un tūrisma attīstības plāns Ziemeļvidzemes reģionālajā dabas aizardzības kompleksā.

Līdztekus tiek veikts cits darbs - Latgales novada perspektīvās tūrisma attīstības sistēmas pamatojums, ko atbalsta rajonu pašvaldības. Ir izvērtēta situācija, kādi ir resursi tūrisma attīstībai, kā un kur tie tiek izmantoti. Turpmākais darbs saistīsies ar attīstības plāna izstrādi pagastiem un rajoniem un Latgalei kopumā.

Tagad - par reģionālo attīstību. Par reģioniem mēs varam saukt administratīvi teritoriālo kopumu vai, vienkārši runājot, teritorijas ar kādu noteiktu kopīgu pazīmi vai problēmu. Tas nav tikai un vienīgi kultūrvēsturiskais novads. Piemēram, var runāt par reģionu, kur ir vislielākais bezdarbs, par piekrastes reģionu, pierobežas reģionu un tā tālāk. Mūsu ministrijā reģionālajai attīstībai ir īpaši akcenti. Tie saistīti ar to, ka mūsu atbildībā ir vides aizsardzība. Pasaules prakse šodien lielā mērā ir vērsta uz ilglaicīgu, tas ir, uz vidi saudzējošu attīstību. Par to, kā mēs šo principu realizējam, es ceru, runās vides valsts ministrs Emša kungs. Reģionālā attīstība ir nesaraujami saistīta ar pašvaldību attīstību.

Tāpēc es turpināšu par attīstības plānošanu, taču šoreiz - reģionālā līmenī. Piemēram, Limbažu rajona sociāli ekonomiskās attīstības stratēģija. Šajā projektā, analizējot dažādus datus, ir iezīmētas objektīvi pastāvošās attīstības zonas un attīstības centri rajonā. Ja pagasti vēlēsies apvienoties, tad saskaņā ar šo plānu tas notiks nevis voluntāri, bet pamatojoties uz reālu kooperāciju un sadarbību, kā arī attīstības centru ietekmē.

Interesanti iecerēts ir Zemgales reģiona attīstības projekts, kuru kopīgi izstrādāja Jelgavas pilsēta un rajons, Dobeles pilsēta un rajons un Bauskas pilsēta un rajons. Šeit paredzēts pētīt tādas sadarbības iespējas kā lauku vidusskolas, lauksaimniecības skolas un tehnikuma plānošana, to specializācija, skolotāju tematiskie kursi, tāpat arī bezdarbnieku pārkvalificēšanās iespējas, kopīga Zemgales tūrisma projekta izstrāde, uzņēmēju kopīga reklamēšana, kooperācija lauksaimniecības produkcijas pārstrādei. Tāda veida attīstības plāni var sekmēt lielāku reģionālu pašvaldību veidošanos nākotnē. Rajonu mērogā šādi attīstības plāni ir izstrādāti Dobeles rajonam un Kuldīgas rajonam, Liepājas pilsētai un rajonam, Ludzas rajonam, Rīgas rajonam un vēl citiem. Sagatavošanas stadijā atrodas ministrijas koordinētais un Eiropas savienības PHARE programmas ietvaros finansētais atbalstāmo reģionu - Daugavpils, Rēzeknes, Krāslavas, Ludzas, Balvu, Preiļu rajona - ilgtspējīgās attīstības plāns. Taču turpmākā projekta attīstība būs atkarīga no tā, kāda būs pašvaldību vadītāju attieksme un kā viņi pratīs apvienoties kopīgam darbam kopīgā Latgales attīstības plāna izstrādei. Te jāsaka un vēlreiz jāatkārto, ka ministrija šo attīstības plānu izstrādāšanu nevar veicināt citādi, kā ministrijas darbiniekiem strādājot projekta vadības grupās. Pilnīgu neveiksmi līdz šim cietuši mēģinājumi izstrādāt šādus projektus “no augšas”, jo tad nav vietējās iniciatīvas un atbildības. Pavisam cita situācija veidojas, ja par kādu ideju un tās realizāciju vienojas pagasti. Piemēram, Nīcas, Otaņķu, Dunikas, Rucavas, Bārtas pagasti ir apvienojušies kopīgā projektā “Bārtas upes aizsardzība un apsaimniekošana”. Un tie nav vienīgie pagasti, kas kooperējas ar vienu vai otru konkrētu nolūku. Tā, piemēram, Ances, Dundagas, Kolkas un Tārgales pagasti, kopīgi analizējot sociāli ekonomiskās un vides problēmas, meklē līdzsvarotas attīstības iespējas Ziemeļkurzemē. Arī Krāslavas rajonā piecas pašvaldības ir apvienojušās kopīgai attīstības plāna izstrādei, proti, Dagdas pilsēta, Dagdas pagasts, Ķepovas, Konstantinovas un Asūnes pagasti. Manuprāt, šie fakti liecina par to, ka tikai caur attīstības projektiem izkristalizējusies gan nepieciešamība pašvaldībām apvienoties, gan pati apvienošanās.

Nevienam šodien nav noslēpums, ka Latvijā vērojama nopietna disproporcija attīstības līmeņa ziņā starp atsevišķām vietām un reģioniem. Arī ministrijas veiktie pētījumi un analīze liecina par arvien izteiktāku polarizācijas procesu. Vienas vietas attīstās straujāk, un pārmaiņām tur ir pozitīvs raksturs, bet citās vietās situācija pasliktinās. Lai izvērtētu situāciju Latvijā, pēdējos gados ir izstrādāts pagastu un pilsētu, administratīvo rajonu iedalījums pēc četrām pazīmēm - darbspējas vecuma iedzīvotāji, bezdarbnieki, pašu ieņēmumi pašvaldību budžetā, zemes kadastrālā vērtība - , kas kopumā raksturo reģionālās attīstības priekšnoteikumus. Protams, ja šīs pazīmes iezīmē kartēs, tad paveras aina, kuru vajag speciāli analizēt. Jo skaitļi rāda, ka minimālo un maksimālo rādītāju amplitūdas var būt ļoti lielas. Kaut arī kartes apstiprina vispārējās reģionālās likumsakarības, vērā ņemams ir fakts, ka blakus var atrasties arī pagasti un rajoni ar krasi atšķirīgu situāciju. Kopumā jāsaka, ka Latvijas centrālajā daļā pēc daudzām pazīmēm ir labvēlīgāka situācija nekā pārējā teritorijā. Savukārt nelabvēlīga situācija vērojama Latvijas austrumdaļā - Latgalē un Vidzemē, Sēlijā, kā arī Kurzemes piekrastes atsevišķos rajonos. Kopumā nelabvēlīga situācija vērojama pierobežas rajonos. Pēc atsevišķām pazīmēm uz nelabvēlīgā fona izdalās “salas” - vietas ar krasi atšķirīgiem labvēlīgiem apstākļiem, piemēram, Latgalē izdalās Rēzeknes un Daugavpils pilsētas piepilsētas areāli. Atsevišķos gadījumos to pašu var teikt arī par lielo transporta maģistrāļu joslām. Reģionālās attīstības politiku mēs vēršam uz nelabvēlīgo atšķirību izlīdzināšanu, bet labvēlīgo nostiprināšanu. Šajā gadījumā no lauku attīstības viedokļa ir svarīgas tieši nelabvēlīgās atšķirības un to izlīdzināšana. Turpretī dabas, kultūrvides un ainavas atšķirības dažādos Latvijas reģionos - tieši otrādi - ir saudzējamas un saglabājamas.

Valdības 1996.gada beigās akceptētajā reģionālās attīstības koncepcijā, kuru izstrādāja Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijā, bija paredzēta iespēja piešķirt īpaši atbalstāmā reģiona statusu nelabvēlīgiem reģioniem, izveidojot reģionu attīstības fondu un Reģionālās attīstības padomi. Visi dokumenti, kas to reglamentētu, ir jau izstrādāti Ekonomikas ministrijā Ineses Vaideres vadībā un sadarbībā ar Vides aizsardzības un reģionālās ministrijas speciālistiem. Reģionālās attīstības padome būtu neatliekami jāapstiprina Saeimai. Padome tad varēs izvērtēt Ekonomikas ministrijas un Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas priekšlikumus par konkrētiem reģioniem, kam būtu piešķirams īpaši atbalstāmā reģiona statuss, un iesniegs tos Ministru kabinetā. Statusa piešķiršanā galvenais noteicošais kritērijs, protams, būs nelabvēlīgo nosacījumu kopums. Taču dažādu uzņēmējdarbību veicinošus kredītus un nodokļu atvieglinājumus varēs izmantot tikai konkrētiem projektiem, tātad atkal atgriežamies pie plānošanas jeb attīstības projektu izstrādāšanas, to izvērtēšanas un realizēšanas.

Citu Eiropas valstu pieredze rāda, ka plānošanai ir vajadzīga tiesiskā bāze. Latvijā šajā ziņā ir jārunā par attīstības plānošanas likumu un nacionālā plānojuma koncepciju, pie kā pašlaik strādā mūsu ministrija. Tas ir ļoti apjomīgs darbs, kam būtu jāiezīmē valsts ilgtspējīgas un līdzsvarotas attīstības meti. Likumprojektā par attīstības plānošanu paredzēts norādīt attīstības plānu veidus, to mērķus un uzdevumus, saturu, plānošanas dalībnieku kompetenci, tiesības, atbildību un savstarpējās saistības. Un tieši šis likums būs arī tas, kurā tiks noteikts, ka mūsu valstī - līdzīgi Eiropas savienības valstu pieredzei - jāizstrādā valsts attīstības stratēģija.

Un noslēgumā es gribēju informēt jūs, godātie deputāti, par tuvākajiem uzdevumiem lauku vides attīstībai, pie kuriem strādā un strādās ministrija. Tātad pats apjomīgākais uzdevums likumdošanas jomā ir tas, ka līdz gada beigām ir jāiesniedz valdībā likumprojekts par attīstības plānošanu.

Nākamais. Ja valdība tā nolems, tad ministri būs gatavi uzņemties Pasaules Bankas projekta vadību lauku attīstības projekta realizācijā.

Nākamais (to jau mēs arī darām) - līdzdarboties investīciju piesaistē lauku infrastruktūras attīstībai. Saskaņā ar likumu mums ir jānodrošina Saeimā apstiprinātās Reģionālās attīstības padomes darbība. Mēs arī turpmāk metodiski vadīsim un koordinēsim attīstības plānošanu pašvaldībās un organizēsim pašvaldību vadītājiem un speciālistiem apmācības par attīstības plānošanas jautājumiem. Jo - un to es gribētu vēl un vēlreiz uzsvērt - mūsu ministrija par svarīgāko uzskata pašiniciatīvas veicināšanu un sadarbību ar pašvaldībām.

Un visbeidzot, godātie deputāti, tam visam būs nepieciešama arī jūsu izpratne un atbalsts, apspriežot un apstiprinot valsts budžetu 1998.gadam. Pateicos par uzmanību.

 

Sēdes vadītājs. Aivars Kreituss - pie frakcijām nepiederošs deputāts.

 

A.G.Kreituss (pie frakcijām nepiederošs deputāts).

Cienījamie deputāti! Darba partijas programmā ir noteikts, ka valstij ir jārūpējas, lai visa lauksaimniecībā izmantojamā zeme tiktu sakopta un racionāli izmantota kā latviska dzīvesveida neatņemama sastāvdaļa. Diemžēl pēdējos gados vismaz 0,3-0,4 miljoni hektāru lauksaimniecībā izmantojamās zemes paliek neapstrādāti. 1996.gada 24.oktobrī Saeimā pieņēma Lauksaimniecības likumu. Tā 4.pantā “Lauksaimniecības politikas realizēšana” teikts: lauksaimniecības politika tiek realizēta, investējot valsts un ārvalstu, arī fizisko un juridisko personu līdzekļus lauku infrastruktūras sakārtošanā un konkurētspējīgas lauksaimnieciskās ražošanas tehnoloģijas izveidē, palielinot subsīdiju apjomus - pievērsiet uzmanību: palielinot subsīdiju apjomus! - , nodrošinot labvēlīgu kredītpolitiku, veicot iekšējā tirgus aizsardzību un radot atvieglotu lauksaimniecības nodokļu politiku. Jāsaka, ka lauksaimniecības produktu ražotājiem nācās pat rīkot protesta akcijas, lai saņemtu likumā ierakstītos subsīdiju apjomus - 3% no budžeta apjoma. Lielas problēmas ir iekšējā tirgus aizsardzībā, jo pagājušajā gadā gandrīz puse no patērētās gaļas tika ievesta. Šī gada pirmajā pusgadā ir ievesti vairāk nekā 56,9 tūkstoši tonnu graudu. 56,9 tūkstoši tonnu! Salīdzināšanai: SIA “Iecaviņa” visas problēmas izvērtās tikai ap 10 000 tonnām. Bet zemnieki rīko piketu Saeimas sēdes laikā - rīko šodien, lai panāktu līgumu izpildi labības iepirkšanā.

Runājot par atvieglotu lauksaimniecības nodokļu politiku, jāteic, ka visvairāk cieš lauksaimniecības statūtsabiedrības, paju sabiedrības, kooperatīvās sabiedrības un SIA ar precīzu grāmatvedības uzskaiti. Zemnieks var pārdot savu produkciju tirgū un nemaksāt nodokļus, bet, tikko zemnieki izveido kooperatīvu, viņus apkrauj ar tādu nodokļu nastu, kas nereti noved pie to izputēšanas. Turpretī Rietumu valstīs kooperatīviem ir īpaši nodokļu atvieglinājumi.

Tālāk. Lauksaimniecības likuma 10.panta 4.punktā ir noteikts, ka Ministru kabinets apstiprina noteikumus lauksaimniecības produkcijas un lauksaimniecībā izmantojamo ražojumu un pakalpojumu cenu un tarifu paritātes nodrošināšanai. Drīz būs apaļš gads kopš Lauksaimniecības likuma pieņemšanas, bet noteikumi nav apstiprināti.

Mēs, deputāti, esam saņēmuši Lauksaimniecības statūtsabiedrību asociācijas priekšlikumus šajā jautājumā, kuros teikts, ka 1997.gada pirmajos mēnešos piena pārstrādes uzņēmumi ir samazinājuši piena iepirkuma cenu vidēji par 15 latiem uz tonnu. Savukārt veikalos piena un tā produktu pārdošanas cenas nav kritušās. Tendence samazināties ir arī liellopu gaļas iepirkuma cenām. Tas ievērojami samazina lauksaimniecības uzņēmumu un zemnieku ieņēmumus. Savukārt jau kopš gada sākuma lauksaimniecības uzņēmumi izjūt nopietnu finansiālu spiedienu, ko izraisa papildu izdevumi par benzīnu, palielinātā sociālā nodokļa likme, darba nespējas lapas apmaksa uz darba devēja rēķina. Izdevumi pieaug arī sakarā ar paaugstināto zemes nodokli, sauszemes transportlīdzekļu obligāto civiltiesisko apdrošināšanu, kā arī ar elektroenerģijas tarifu paaugstināšanu. Šīs esošās un gaidāmās papildu izmaksas 1997.gadā sasniegs vismaz 10 miljonus latu, tādēļ valdībai ir jāatrod līdzekļi, lai tiktu nodrošināta lauksaimniecības produkcijas un lauksaimniecībā izmantoto ražojumu un pakalpojumu cenu paritāte šogad un arī turpmāk.

Satraucoši ir arī lauku cilvēku sociālie apstākļi. Daudzi, kas ilgus gadus ir smagi strādājuši uz lauka un fermās, tagad saņem pensijas, kas nepārsniedz sociālā pabalsta līmeni. Rezultātā ir atsākušās izmisīgas zemnieku protesta akcijas. Valsts atbildīgo amatpersonu atsaucība laukos samilzušo problēmu risināšanā nav jūtama. Valdība atsakās piedalīties zemnieku problēmu risināšanā, tā vietā ir tikai aizbildināšanās ar zemnieku un citu lauksaimniecības produkcijas ražotāju it kā nereālajām prasībām un smago stāvokli tautsaimniecībā kopumā. Brīvais tirgus, lūk, visu nolikšot savās vietās.

Darba partija uzskata, ka viens no šīs kritiskās situācijas izveidošanās cēloņiem ir nepārdomāta atsevišķu politiķu subjektīvā darbība lauku saimniecību un pārstrādes uzņēmumu privatizācijā. Rezultātā notika lauksaimniecībā esošo pamatlīdzekļu izsaimniekošana. To, bez šaubām, veicināja nesakārtotā likumdošana. Francijā, Vācijā, Zviedrijā un citās attīstītās valstīs pārstrādes uzņēmumi pieder zemniekiem, to padomēs ir tikai zemnieki. Savukārt mēs labi zinām, kāda vieta ir paredzēta zemniekiem mūsu pārstrādes uzņēmumos. Valsts institūciju pārstāvjiem jābeidz stāstīt zemniekiem pasakas, ka viņi ir šo uzņēmumu īpašnieki. Faktiski īstais saimnieks ir administrācija, kas ar akcionāriem tikpat kā nerēķinās. Arī zemnieku pārziņā esošais akciju daudzums ir ļoti niecīgs. To spilgti apliecina 26.augustā Jelgavā notikusī zemnieku protesta sanāksme, kas bija vērsta pret graudu pārstrādes uzņēmumu rīcību graudu iepirkšanā.

Es šeit nepieminēšu tos piemērus, kas pēdējās dienās ir bijuši presē. Varbūt man referāta beigās būs laiks to pateikt.

Zemkopības ministrija pēdējās dienās, vēlēdamās palīdzēt zemniekiem ātrāk saņemt naudu par nodoto produkciju, atrada līdzekļus - 200 000 latu - , lai atmaksātu 10% no pārstrādes uzņēmumu saņemtajiem kredītiem bankās. Līdz ar to valsts dotē privatizētus pārstrādes uzņēmumus. Manuprāt, par to valstij pretī jāsaņem pārstrādes uzņēmumu akcijas. Bez tam šādi tiek mākslīgi uzturēti pietiekami augstie banku kredītu procenti. Bet Valsts ieņēmumu dienests prasa no graudu piegādātājiem, lai viņi samaksātu pievienotās vērtības nodokli, lai gan naudu par nodotajiem graudiem tie saņems tikai nākamā gada sākumā. Ja zemnieks to savlaicīgi neizdarīs, Valsts ieņēmumu dienests pierēķinās nabaga zemniekam soda procentus par maksājuma kavējumu. Zemkopības ministrija līdz ar to nepalīdz zemniekam, bet gan zemnieka pāridarītājam.

Tālāk. Gribu sīkāk pakavēties pie problēmas, kas prasa tūlītēju risinājumu, un tā ir zemnieku kooperācija jeb sadarbība. Latvijā kooperācijas tradīcijas ir vēsturiskas, un tās 30.gados balstījās uz starptautisku pieredzi.

Kārlis Ulmanis piedalījās un sekmēja piensaimnieku kooperatīvo sabiedrību veidošanos. Tieši pateicoties zemnieku kooperācijai, Latvijas sviests un bekons spēja iziet Rietumu tirgū. Un arī šodien man neviens neiestāstīs, ka katrs zemnieks atsevišķi ar savu kartupeļu maisu vai piena kannu spēs konkurēt ar lielražotājiem. Daudziem politiķiem un amatpersonām ir izdevīgi pielīdzināt kooperāciju kolektivizācijai, lai kooperācijas piekritējus atbaidītu no sadarbības. Es domāju, ka tas nav nejauši, ka vēl joprojām darbojas pirms Latvijas neatkarības atzīšanas pieņemtais likums “Par kooperatīvajām (kopdarbības) sabiedrībām”. Jau trīs gadus tiek gatavots jauns likumprojekts, kurā iestrādāta Rietumu valstu pieredze un atvieglojumi kooperatīviem, bet tālāk par pirmo lasījumu tas nav ticis. Bet pa šo laiku ir nomainījušies trīs kooperācijas valsts ministri un tagad ir panākts, ka šāds amats valdībā nav vajadzīgs. Arī Zemkopības ministrijā likvidēja Kooperācijas departamentu. Tas arī sekmēja šī likumprojekta “torpedēšanu”, kas visu laiku notika Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas priekšsēdētāja Sausnīša kunga vadībā.

Ko var darīt? Ieinteresēti šajā procesā ir daudzi. Darba partijas deputāti ir iesnieguši konkrētus priekšlikumus šī likumprojekta otrajam lasījumam Saeimā. Un, kad lieta nonāks līdz izskatīšanai sēdē, mēs to pamatosim un centīsimies pārliecināt savus kolēģus, ka likumprojekts ir vajadzīgs. Un to gaida lauku cilvēki, kas darbojas kooperatīvos, un arī tie, kas ir gatavi veidot jaunus kooperatīvus. Darba partija neatlaidīgi atbalstīs un sekmēs lauku saimniecību kooperāciju, jo tieši kooperācija var palīdzēt zemniekiem sakārtot ražošanu, organizēt pašu saražotās produkcijas pārstrādi un tirgu produkcijas realizācijai. Tas, protams, nav izdevīgi, pirmkārt, tiem, kuri ir līdzīpašnieki pārstrādes uzņēmumos, un, otrkārt, arī tiem, kuri labi nopelna, organizējot lētās, ārzemēs ievērojami subsidētās produkcijas ievešanu un tirgošanu. Viņi deklarē, ka kooperācija Latvijas lauksaimniecībā nav vajadzīga, ka nelielajām lauku saimniecībām, kas ražo produkciju tirgum, ir jālikvidējas un zeme jāpārdod vai jāiznomā.

Darba partija uzskata, ka tieši šīm saimniecībām ir jākooperējas un jāsadarbojas koptirgus organizēšanā. Francijā 90% no visiem zemniekiem produkciju ražo un realizē, būdami kooperatīvos. Tieši kooperatīviem ir bijusi izšķirošā loma šīs valsts augšupejai lauksaimniecībā pēdējos 30 gados. Franču speciālisti ir iepazinušies ar mūsu kooperatīvu praktisko darbību un ir gatavi ar mums sadarboties, bet reāli līdz šai dienai nekas nav iesākts.

Ne mazums līdzekļu lauksaimniecībā saņemts PHARE programmas ietvaros, bet - tikai ne lauksaimniecības kooperācijai.

Mani priekšlikumi balstās uz vairāku simtu Latvijā darbojošos kooperatīvu vajadzībām, tie ir viņu izdzīvošanas un turpmākās attīstības interesēs. Tieši kooperatīvi, kuru galvenais mērķis ir nevis peļņas iegūšana, bet gan pakalpojumu sniegšana zemnieku saimniecībām, sākot ar zemes apstrādi un beidzot ar izaudzētās produkcijas realizēšanu tirgū, var kļūt par galveno ražotājspēku mūsu panīkušajā lauku saimniecībā.

Latvijā ar labām sekmēm darbojas vairāki desmiti kooperatīvu. Pirmkārt, gribu nosaukt Jelgavas rajona Svētes pagasta lauksaimniecības kooperatīvo sabiedrību - prēmijas “Sējējs” ieguvēju “Svētes kopdarbs”. Kooperatīvs darbojas no 1992. gada, apsaimnieko 410 hektārus aramzemes, peļņa pagājušajā gadā sasniedza 20 tūkstošus latu. Šāds kooperatīvs, piemēram, saņem no Krājbankas kredītu uz diviem gadiem 32 tūkstošu latu apmērā, lai nopirktu jaunu lauksaimniecības tehniku, bet pašreiz sakarā ar aizkavētajiem maksājumiem par nododamo lauksaimniecības produkciju, protams, visa šī kredīta atdošanas ritmika tiek stipri traucēta.

Labi darbojas Tukuma rajona zemnieku kooperatīvā sabiedrība “Pūres grauds” un citas.

Lauku kooperatīvi prasa un gaida atbalstu šo problēmu risināšanā. Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijai jāpasteidzina likumprojekta “Par kooperatīvajām sabiedrībām un to savienībām” sagatavošana izskatīšanai Saeimas sēdē.

Tālāk. Nepieciešams valdības ekonomisks atbalsts kooperatīviem un valsts tautsaimniecības interesēm atbilstoši sakārtots tirgus.

Un vēl viena problēma, kuras risinājumu deputātiem lūdz Lauksaimniecības statūtsabiedrību asociācija, - izmainot pašreizējos likumdošanas nosacījumus, tajā skaitā 1997. gada 5. augustā Ministru kabineta pieņemtos noteikumus par zemes reformas pabeigšanas kārtību lauku apvidos, paredzēt iespēju statūtsabiedrībām un lauksaimniecības kooperatīvajām sabiedrībām lauksaimniecības zemi, kuru nav pieprasījuši bijušie īpašnieki vai kuras vērtību bijušajiem īpašniekiem atlīdzina ar kompensācijas sertifikātiem un kura līdz 1996. gada 1. novembrim nav piešķirta fizisko personu lietošanā vai īpašumā, pieprasīt lietošanā un izpirkt par statūtsabiedrību dalībnieku ieguldītajiem vai par statūtsabiedrības mantas realizācijas rezultātā iegūtajiem privatizācijas sertifikātiem.

Un daži vārdi par to, kas rūpējas par zemniekiem. Lauksaimniecības nozarē izveidojušās daudzas sabiedriskās pašpārvaldes organizācijas - gan pēc to dalībnieku īpašuma veida (Latvijas Zemnieku federācija, Latvijas Lauksaimniecības statūtsabiedrību asociācija), gan pēc ražošanas nozaru principa, gan arī pēc teritoriālā principa (rajonu un pagastu organizācijas). Atbilstoši katras organizācijas statūtiem tās cenšas realizēt specifiskās nozares vai tās biedru īpašuma formai raksturīgos mērķus un uzdevumus. Tiekoties rajonos un pagastos ar zemniekiem, statūtsabiedrību pārstāvjiem, bieži tiek izteikti priekšlikumi veidot Latvijas lauksaimniecībā vienotu lauksaimnieku organizāciju, līdzīgi kā 30. gados to sekmīgi veica Latvijas Lauksaimniecības kamera. Līdzīgas vienotas lauksaimniecības pašpārvaldes organizācijas ir Vācijā, Francijā, abās šajās valstīs ir lauksaimniecības kameras, un, piemēram, Čehijā ir Lauksaimniecības ūnija. Saeimai, es domāju, likumdošanas ceļā ir jānosaka dažādu sabiedrisko organizāciju, kā arī pašvaldību un arodbiedrību vieta kopējā valsts sabiedriski politiskajā sistēmā, jānosaka šo organizāciju tiesības iesniegt un Saeimas un Ministru kabineta pienākumu uzklausīt un respektēt šo organizāciju iesniegtos konstruktīvos priekšlikumus.

Un tagad teikšu dažus vārdus par graudu pārstrādātāju patvaļu, tātad par to īsto iemeslu, kas būtībā izraisīja arī šo Saeimas ārkārtas sēdi. Pamatā visam - un es to nedzirdēju šodien arī no zemkopības ministra Rāviņa kunga, - pamatā visam ir tas, ka netiek pildīti noslēgtie līgumi. Kā tas ir iespējams, ka valdība - un vai vispār valdība? - pārvalda šo valsti, ja viņa nevar piespiest pildīt noslēgtos līgumus, ja zemnieki var tikt nerroti visādā veidā? Šie dati ir publicēti avīzēs. Es varu pieminēt, piemēram, SIA “Iecaviņa”. Līgumā ir ierakstīts, kādā laikā kas ir jāmaksā. Desmit dienu laikā. Šī organizācija var paziņot, ka viņa kaut ko maksās 40% apmērā, pēc tam - 30% apmērā, un tad, kad visiem būs nomaksāts, - vēl 30% apmērā. “Rēzeknes dzirnavnieks”. Ir soda procenti ierakstīti. Kas būs, ja laikā kaut kas netiks apmaksāts? Konkrēti - divu mēnešu laikā. Organizācija var paziņot, ka viņa 50% maksās līdz 1997. gada beigām. “Dobeles dzirnavnieks” var paziņot, ka viņš pieņems tikai pusi no līgumā paredzētajiem graudiem. Viņi, atbildot uz zemnieku izmisumu, pasaka: ejiet un tiesājieties! Mēs labi zinām, ko nozīmē šodien algot advokātu un ko nozīmē zemniekam braukt uz Rīgu un šeit tērēt laiku. Tā ir pilnīga izmisuma cīņa, kas ir pilnīgi bez rezultātiem.

Tāpēc es gribētu Rāviņa kungam oponēt. Zemkopības ministrs runāja par nepieciešamību likumā noteikt termiņus, kuros drīkst paredzēt līgumus. Nē, ir jāpilda noslēgtie līgumi. Ja es vienojos ar zemnieku, es varu paredzēt, ka es viņam atmaksāšu gada laikā, bet nevar būt tāda situācija, kādu es nupat minēju, - ka organizācijas, privātas organizācijas, kurām atļāva privatizēties, pilnīgi atklāti atsakās pildīt noslēgtos līgumus un neviens netaisās viņas par to tiesāt, un arī procentus viņas netaisās maksāt.

Tāpēc es domāju, ka šodien mums vajadzētu deputātus un zemniekus nevis barot ar ziņojumiem, attīstības koncepcijām, ilgtermiņa mērķprogrammām un solījumiem par saulaino nākotni Eiropas savienībā, bet skaidri un gaiši pateikt: samaksājiet zemniekiem par godīgi padarītu darbu! Un es šeit gribētu no valdības vīriem dzirdēt, kas traucē piespiest pārstrādātājus samaksāt zemniekam par padarītu darbu. Paldies par uzmanību.

 

Sēdes vadītājs. Godātie kolēģi, es aicinu ieņemt vietas visus zālē atrodošos deputātus.

Ārpus darba kārtības - steidzams paziņojums. Vārds iekšlietu ministram Ziedonim Čeveram.

 

Z.Čevers (Demokrātiskās partijas Saimnieks frakcija).

Cienījamie kolēģi! Es ļoti atvainojos, ka pārtraucu šo ierasto darba kārtību, bet šodien mēs esam zaudējuši savu kolēģi... Šodien pulksten 16.35 minūtēs pēkšņā nāvē ir miris mūsu kolēģis Oļģerts Dunkers.

Es lūgtu viņa piemiņu godināt ar klusuma brīdi. (Klusuma brīdis.)

Paldies.

 

Sēdes vadītājs. Turpinām debates. Kārlis Leiškalns - frakcija “Latvijas ceļš”.

 

K.Leiškalns (frakcija “Latvijas ceļš”).

Godātais Prezidij, augsti godātie deputāti! Kā mēs zinām, pastāv vairāki paņēmieni, kā var atrisināt jebkuru vai gandrīz jebkuru problēmu. Dažkārt pietiek kādu problēmu bez mitas formulēt, pārformulēt, reformulēt, līdz tā ir novesta līdz absurdam, kuru, kā zināms, atrisināt nav iespējams. Ir paņēmiens, kas paredz par problēmu runāt, runāt, runāt, līdz visiem tā ir apnikusi un beigu beigās vienīgā izeja ir to aizmirst.

Šķiet, ka Latvijas mūžīgā problēma ir lauksaimniecība. Nezin vai tās sākums ir meklējams nacionālajā mentalitātē, Latvijas brīvvalsts gūtajā saimnieciskajā pieredzē vai līdz banalitātei novestajā latviešu tautas pašraksturojumā - mēs esam zemnieku tauta!

Jebkuras, tajā skaitā arī lauksaimniecības, problēmas pozitīvs risinājums paģēr vienu - skaidru, uzsveru, skaidru esošā stāvokļa apzināšanu. Latvijas teritorija ir 64 589 kvadrātkilometri. Šo teritoriju apdzīvo nedaudz vairāk par 2,5 miljoniem iedzīvotāju. 42% Latvijas teritorijas ir izmantojami lauksaimnieciskajai ražošanai. Vai ar šādiem resursiem var lepoties tādas Eiropas savienības lauksaimniecības lielvalstis kā Dānija un Nīderlande? Droši var sacīt - nē! Gan zemes par maz, gan cilvēku par daudz.

Varbūt mēs varam runāt par dramatiskām klimatiskajām atšķirībām? Jā, ir atšķirības, bet, ja pievēršamies starptautiski atzītu zinātnieku publikācijām, piemēram, PAO pētījumiem, tad Latvijas ģeoklimatiskie apstākļi ir piemērotāki lauksaimnieciskajai ražošanai nekā minētajās zemkopības brīnumzemēs.

Neskaršu nedz vēsturi, nedz hiperintensīvās lauksaimniecības postošās sekas. Liekas, ka visa ir gana, bet kā gan pietrūkst? Esmu pārliecināts, ka visi šīsdienas oratori runāja un runās par naudu, lētajiem kredītiem, garantētajām iepirkuma cenām un par līdzekļiem, kā piespiest valdību izpildīt Saeimas pieņemtos likumus. Lasiet Satversmi un noskaidrojiet, kas ir kas un priekš kā šajā valstī!

Visu partiju programmas pirms 5. un 6. Saeimas vēlēšanām vieno kopēja vēlme - palīdzēt zemniekam. Ikkatrai partijai ir skaisti mērķi šajā jomā, bet neviena no partijām neuzrāda, kur ņemt līdzekļus šo mērķu realizācijai. Varbūt tieši tāpēc gan man, gan Krustiņa kungam, gan arī daudziem citiem šajā zemē gribētos redzēt zemnieku partiju, kas runātu par mērķi - attīstīt lauksaimniecību un labklājību zemniekam. Taču, paturot prātā šo mērķi, ir jābūt gataviem godīgi pateikt, ka, pat pēc vispieticīgākajiem aprēķiniem, laukos ir jāiegulda vismaz 150 miljonu latu gadā, darot to daudzus gadus no vietas. Jāapzinās arī tas, ka šī nauda ir atrodama tikai un vienīgi nodokļu maksātāju makos, arī tas, ka šī mērķa dēļ būtu jāpaaugstina kāds no nodokļiem, visdrīzāk pievienotās vērtības nodoklis, par apmēram 6%. Vēlēšanu rezultāts šajā gadījumā parādītu, vai lauksaimniecība ir visas sabiedrības problēma vai tā rūp tikai kādai sabiedrības daļai, kura būtu gatava ne tikai uzstāties ar abstraktiem lozungiem, bet arī maksāt, apzinoties, ka ieguldītais nesīs augļus tikai pēc daudziem gadiem.

Vai mēs šeit godīgi runājam par līdzekļu avotiem? Vai solot vieniem dot, mēs godīgi pasakām, ka mums ir jāatņem citiem?

Un vēl viena politiska ābece. Partija - tas nenozīmē daļu no nomenklatūras. Partija ir sabiedrības daļa. Šobrīd, es domāju, cilvēki ir ielāgojuši, ka tie, kuri grib būt labi visiem, beigu beigās nav derīgi nevienam.

Ņemot vērā to, ka vairākums šodienas runātāju skars zemniecības finansiālo stāvokli un aicinās meklēt resursus šā stāvokļa uzlabošanai, es gribētu pakavēties pie tām valsts funkcijām, kuras līdz šim ir mazāk skartas, bet kuras nebūt nav mazsvarīgas, kuras neprasa lielus finansiālos resursus. Gribu runāt par valsts mārketinga politiku lauksaimniecībā. No savas pieredzes es zinu, ka vairākums zemnieku ik dienas 12 līdz 16 stundas apsaimnieko savus laukus, fermas, dārzus un mārketingam neatliek laika. Tirgus lieta paliek visa veida starpnieku ziņā, kuri šo mārketingu nonivelē līdz savam izdevīgumam. Valstiska mārketinga trūkums galarezultātā parādās kā zemnieku prasības pēc valsts garantētiem apjomiem un garantētām cenām saražotās produkcijas iepirkšanā. Manuprāt, prasība pēc vienotas valsts lauksaimnieciskās politikas ilgākam laikam, ignorējot valstisko mārketingu, rada tukšo pļāpāšanu par brīvo tirgu nebrīvam zemniekam. Valstij ir jāuzņemas šīs mārketinga funkcijas un, balstoties uz stratēģisko informāciju, jādod zemniekam padomi, kuras lauksaimniecības nozares attīstība varētu dot viņam vislielāko peļņu. Tieši šīm nozarēm varētu piesaistīt kredītus un investīcijas, jo to prognozējamā peļņa ir pakļauta mazākam riskam. Tās varētu būt arī Latvijā netradicionālās lauksaimniecības ražošanas nozares, kuru produkti pasaules tirgū uzrāda ilglaicīgu deficītu un kuru cenu pieaugums jau ilgāku laiku vairākkārt pārsniedz inflāciju. Kaut vai tās pašas dzērvenes, par kurām daudz gan nopietni, gan ironiski rakstīts pašmāju presē un kuru audzēšanai kā industrijai Latvijā nopietnu vietu saredz respektablais “Wallstreet Journal”. Un kāpēc mēs savas lauksaimniecības attīstībai nevarētu izmantot problēmas, kuras jau vairākus gadus nomāc Dānijas un Nīderlandes valdības - zemes trūkums? Līdzīgi mēs varētu attīstīt arī citas nozares, arī gaļas lopkopību, kam ir brīvas zemes platības, kas noaugušas ar tā saukto ziemeļu kokvilnu. Mums iespējas to atļauj, ir vajadzīgi tikai attiecīgo šķirņu lopi. Zemkopības ministrijas un visas valdības uzdevums šajā gadījumā ir nodibināt kontaktus ar ražotājiem Eiropas savienības zemēs, kuriem ir pieredze, tehnoloģija un pozīcijas tirgū, bet kuriem nav lauksaimnieciskās ražošanas pamatresursu - zemes. Minēto resursu summēšana dotu labus rezultātus kā vieniem tā otriem.

Ja mēs runājam par kopuzņēmumiem, tad kāpēc mēs aizmirstam par iespēju dibināt kopuzņēmumus, kuros piedalītos Latvijas un Holandes zemnieki? Tas būtu vienlīdz izdevīgi abiem. Ir gadījies lasīt, ka Holandes zemnieku dēli pērk zemnieku saimniecības pārapdzīvotajā Dānijā un Austrumvācijā. Uzņēmīgākie gana savus lopus Dienvidāfrikā un pārdod Rietumeiropā, bet mēs sūdzamies par “kokvilnu” un bezdarbu. Nebaidos būt ekstravagants, sakot, ka arī strauskopībai varētu būt sava vieta Latvijas lauksaimniecībā, jo situācija, kurā mēs atrodamies, spiež mūs ne vien sekot pieprasījumam pasaules tirgū, bet arī to apsteigt.

Lai nodrošinātu valsts mārketinga politiku lauksaimniecībā, Zemkopības ministrijai ir jāsāk domāt, analizēt un strādāt lauksaimniecības labā ne tikai lēmumu pieņemšanas līmenī valsts mērogā, bet arī lauksaimnieciskajā ražošanā pasaules tirgus kontekstā. Maksimāli jāizmanto savā darbā Ārlietu ministrija un tik daudzkārt pieminētie ekonomiskie atašeji. Ticiet man, laikā, kad mēs runājam par lauksaimniecības izdzīvošanu, daudzas jo daudzas valstis runā par mums kā par nopietniem konkurentiem, bet konkurentus, kā zināt, neatbalsta - ar tiem cīnās. Pastāvot labai un precīzai valstiskajai politikai lauksaimniecībā, latviešu zemnieks būs gatavs šai cīņai. Paldies par uzmanību.

 

Sēdes vadītājs. Ervids Grinovskis - LZS, KDS un LDP frakcija.

 

E.Grinovskis (LZS, KDS un LDP frakcija).

Godātā Saeima! Laukos ir tik daudz samilzušu problēmu, ka grūti izšķirties, pie kuras ķerties un kuru atmest. Pieskaršos dažām, manuprāt, prioritārām problēmām, kuras ir apietas tajos dokumentos, kuri mums ir iesniegti.

Pirmais un galvenais - ir nepieciešams “jumta” likums, kuru papildinātu normatīvo aktu pakete par zemnieku saimniecību, arī paju sabiedrību ienākumu aizsardzību. Zemnieka ienākumi nav aizsargāti, un to apstiprina sekojoši fakti, kas mums, šķiet, ir diezgan labi zināmi. To resursu cenas, kuri nepieciešami zemniekam, nemitīgi pieaug, pakalpojumu tarifi nemitīgi pieaug, nodokļi aug lavīnveidā. Tajā pašā laikā produkcija, ko ražo zemnieks un pārdod vienalga pa kādu kanālu un kam, tās cenas vai nu stāv uz vietas, vai samazinās. Veidojas cenu “šķēres” jeb ienākumu “šķēres”, kuras reducē, samazina zemnieka ienākumus un nenodrošina zemnieka saimniecībai pietiekamu attīstību.

Šaja sakarībā ir nobriedis jautājums par to, ka valsts ekonomiskajā politikā ir nepieciešams kaut kāds mehānisms, kas nodrošinātu kaut aptuvenu cenu paritāti. Un nemēģiniet mani pārliecināt, ka tas runā pretī kaut kādiem brīvā tirgus principiem! Nē, šis mehānisms nav manis izgudrots, tas ir aizgūts no vecu vecām tirgus ekonomikas valstīm. Stāvoklis sevišķi nopietns ir tajā ziņā, ka, ja netiks apturētas šīs cenu “šķēres”, tad tehnika, kura šodien ir zemnieka rīcībā un kuru viņš ieguva, privatizējot kolhozu un sovhozu lauku tehniku, izies no ierindas, bet, zinot jaunās ārzemju tehnikas cenas - šķiet, šai auditorijai tas nav jāpierāda, - pie tās tikt būs praktiski neiespējami, ja šīs cenu “šķēres” darbosies. Lauksaimniecības iznākums pēc dažiem gadiem var būt letāls. Piebildīšu, ka šīs cenu “šķēres” lielā mērā darbojas monopoldarbības rezultātā; it sevišķi tas attiecas uz pakalpojumu tarifiem, uz resursu cenām, un varbūt tas notiek arī caur nodokļiem. Pie tam monopoldarbības apkarošana nav pretrunā ar tirgus ekonomiku, bet gan iekļaujas tirgus ekonomikas nodrošināšanas tiesiskajā pamatā.

Nākošais jautājums ir par subsīdijām. Es šeit negribu aģitēt, jo tas ir lieki, bet gan gribu pievērsties dažiem momentiem, kas nav skarti un, domāju, šajā auditorijā ir arī maz zināmi. Tas nav nekas, ka mums Lauksaimniecības likumā ir iestrādāts parametrs - 3% no pamatbudžeta, taču mēs visi zinām, ka ir jāpieliek ne mazums pūļu, lai to nodrošinātu, jo darbojas spēki, kas ir bruņoti ar superliberālisma ideoloģiskajiem ieročiem, lai šo parametru samazinātu. Bet atcerēsimies vienu! To derētu iegaumēt īpaši tiem, kuri iestājas pret lauksaimniecības subsidēšanu.

Lauksaimniecība kā tautsaimniecības nozare atšķiras no citām ar vismaz divām pazīmēm, ar diviem parametriem, kas runā tai par sliktu. Lauksaimniecībai ir augstāka par citām nozarēm produkcijas kapitālietilpība, tas ir, lai saražotu produkciju, teiksim, par 1000 latiem, ir jāizlieto lielāka pamatkapitāla summa nekā jebkurā citā nozarē. Tatad, lai kāpinātu ražošanu, teiksim, par vienu procentu, lauksaimniecībā ir jāiegulda pamatkapitālā lielāka summa nekā jebkurā citā nozarē.

Un otra īpatnība ir lēnais kapitāla aprites cikls. Summējot abu šo faktoru iedarbību, ko mēs parasti nenovērtējam, mēs nonākam pie nepieciešamības subsidēt lauksaimniecību, vēl piebilstot, ka tuvākā vai tālākā nākotnē pilnīgi ir iespējama tāda agrārā politika, kur subsidēšanu pakāpeniski un pa daļām varētu aizstāt ilgtermiņa kredīti no Zemes un hipotēku bankas.

Tālāk es gribu pievērsties trešajam jautājumam, ko šeit Gorbunova kungs diezgan plaši skāra, bet runāt par citiem aspektiem - par agrārās telpas jeb lauku struktūrpolitiku. Ir zināms, ka lauksaimniecībā strādājošo skaits visās zemēs arvien samazinās. Tas notiek arī pie mums. Šodien ir 15-16%, bet nav tālu tas laiks, kad arī mums būs 5-6% un ne vairāk. Lauki draud palikt tukši, un jau šodien pasaulē par šo parādību valda zināmas bažas un uztraukums. Zinātne un prakse nākusi pie atziņas, ka, lai saglabātu laukus, ir nepieciešams, lai tajos dzīvotu apmēram 25-30% nācijas. Mēs iekļaujamies šajās robežās, bet kā mēs to saglabāsim? Tas nozīmē, ka uz vienu lauksaimniecībā strādājošo ir jābūt četriem, pieciem, sešiem cilvēkiem, kuri dzīvo laukos, bet strādā citās nozarēs, kas, protams, vairāk vai mazāk ir saistītas ar lauksaimniecību.

Es negribu šeit dot šo potenciālo struktūru inventarizāciju, tāda ir sastopama publikācijās, to skaitā arī manās publikācijās presē. Šādu struktūru ir ap 30-35, un viņas ir jāattīsta. Viņas jau ir, bet viņas ir jābagātina, lai mēs varētu saglabāt laukos šo cilvēku minimumu - ap 25-30%, kāds nepieciešams, lai saglabātu laukus kā tādus un lauku dzīvesveidu, bez kura nav iespējama nācijas pastāvēšana.

Īpaši šajā kontekstā gribu pasvītrot nepieciešamību realizēt aktīvu kredītpolitiku attiecībā uz jaunajām ģimenēm 30-35 gadu vecumā, kuras veido savu saimniecību. Tā ir Latvijas lauku nākotne. Ja mēs viņām nepievērsīsimies un negādāsim par zināmām priekšrocībām, lauki ne tikai novecos, kā tas ir tagad, bet lauki arī izmirs. Atbalsts jaunajām ģimenēm ir vienīgais ceļš, kā saglabāt laukus un lauku dzīvesveidu kā vienu no nācijas esamības garantiem. Šajā sakarībā gribu pievērst uzmanību tam, ka lauku dzīvesveida saglabāšana daudzējādā ziņā prasa risinājumus, kas ir pretrunā ar brīvā tirgus mehānisma darbību. Lūk, došu jums vienu citātu: “Brīvā tirgus koncepcija tīrā veidā - pasvītroju, tīrā veidā - nav piemērojama lauksaimniecībā, ja nolūks ir saglabāt lauku vidi un lauku dzīvesveidu.” Es citēju, taču es necitēju nevienu savu publikāciju. Citāts, kuru jums nolasīju, ir ņemts no Eiropas lauku attīstības hartas 12.panta. Taču Eiropas lauku attīstības harta arī ir viens no Eiropas savienības dokumentiem, kuru ir radījusi tā pati Briseles birokrātija, pēc kuras mēs tik ļoti cenšamies. Tomēr izrādās, ka mēs bieži vien aizmirstam to, kas mums ir izdevīgi.

Jau savā laikā Edvarts Virza teica, ka latvieši ir savāda tauta, ka mēs kāri dzenamies pēc svešām idejām, neprasīdami, vai tās mums der vai neder, bet to, kas der, mēs reizēm aizmirstam.

Un beidzot par zemi, ko jau šeit skāra, ka Latvijas zeme aizaug ar nezālēm, aizaug ar ziemeļu “kokvilnu”. Daudziem deputātiem šodien tika pasniegtas kuplas buķetes ar vībotnēm, nātrēm un tā tālāk. Arī man ir tāda. Es viņu vedīšu mājās un paglabāšu. Tā ir atgādinājums.

Līdz ar to mums ir nepieciešams šo zemi izdalīt no lauksaimnieciskās aprites, vajadzīga “izkritušās” platības inventarizācija, lai varētu apmežot, apstrādāt un apsēt. Laukos ir jābūt sistēmai - šeit tīrums, šeit mežs, nevis džungļi, kādi ir un par kādiem top mūsu lauki.

Es arī šeit nepievērsīšos konkrētam darbības algoritmam, jo arī tas ir publicēts, taču daudzi nav ieinteresēti to apgūt. Piebildīšu, ka bez valsts atbalsta šeit neiztikt, ir vajadzīgi īstermiņa kredīti apgrozāmā kapitāla, degvielas, sēklas iegādei un tā tālāk. Nepieciešams, lai valsts garantētu šīs labības iepirkšanu.

Es saprotu, ka es minu instrumentus, kas īsti neiekļaujas brīvā tirgus mehānismā. Jā, tā tas ir, bet mūsu situācija ir tik ekstraordināra. Ja mēs balstīsimies uz vecām shēmām, ja mēs nespēsim ņemt vērā to, ko prasa realitāte, tad mēs savu lauku vidi zaudēsim, tā pārvērtīsies par džungļiem. Viss vēl nav zaudēts, bet, ja turpināsies šāda attieksme no valsts augstāko institūciju puses, arī no Saeimas puses, kāda tā bijusi līdz šim, tad lauku iznākums būs letāls. Man nav nolūka kādu šeit biedēt un paniku celt, bet lietas īstajā vārdā ir jānosauc, un, kā es pratu, tā es arī darīju. Paldies. (Aplausi.)

 

Sēdes vadītājs.Oskars Grīgs - apvienības “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK frakcija.

 

O.Grīgs (apvienības “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK frakcija).

Cienījamie 6.Saeimas deputāti! Ir diezgan sarežģīti pēc tik izsmeļošiem referātiem runāt vienkāršam zemniekam, kaut gan jautājums šodien ir ļoti vienkāršs. Ko tad prasīja zemnieki ārpus šīs Saeimas sienām? Viņi prasīja vienu: “Izlemiet - būs nauda vai nebūs naudas par mūsu darbu šoruden!” Un ar to varētu izbeigt šīs diskusijas. Diemžēl mēs, Saeimas deputāti, nevaram atbildēt... (Starpsaucieni no zāles: “Prasi savam šefam! Šķēlem pajautā!”) Tādēļ pēc šiem lieliskajiem referātiem, kas šeit izskanēja, es nedaudz pievērsīšos lauksaimniecības tēmai retro skatījumā. Vēsturiskā skatījumā.

Valstīs, kur pati svarīgākā tautsaimniecības nozare ir lauksaimniecība vai viena no tām, agrārajai politikai ir jābūt tai labvēlīgai, jo no lauksaimnieka ražotspējām ir atkarīga arī visu pārējo iedzīvotāju, visas valsts labklājība. Tā ir elementāra ābece. Apskatot tuvāk mūsu agrāro politiku, jānāk pie atzinuma, ka ne vienmēr valsts vara ir pareizi izpratusi lauksaimniecības nozīmi mūsu zemē. Vajadzēja paiet daudziem gadiem... Es vēlreiz atkārtoju, ka es pieskaros šai tēmai vēsturiskā skatījumā, un šis ir rakstīts pirms 1940.gada... Vajadzēja nostaigāt garus maldu ceļus, līdz agrārā politika ievirzījās pareizajā gultnē. Latvijas agrāro politiku var iedalīt šādos galvenajos posmos:

1) no valsts dibināšanas līdz 1930.gadam;

2) no 1930. - 1934. gada 15.maijam;

3) pēc 1934.gada 15.maija līdz 1940.gadam.

Un šodiena, dabiski.

Pirmais un visgarākais posms aizņem pēckara straujo saimnieciskās dzīves uzplaukuma laiku līdz lielajai saimnieciskajai krīzei 30.gados. Mūsu zemē tad noteicošā vara piederēja Saeimai ar tās politiskajām partijām. Gluži tāpat kā šodien Saeimas deputātu vairākums bija tanīs ieskatos, ka Latvijai jātop par rūpniecības zemi. Šodien vairākums domā, ka mums jābūt banku zemei vai tranzītvalstij. Lai ražošana būtu lētāka, ir jāatļauj lētas labības un arī citu lauksaimniecības ražojumu ievešana no ārzemēm. Nu tieši kā šodien! Zemniecības pārstāvji nostājās pret to Saeimā, aizrādīdami, ka mūsu zemes dabīgais pamats ir lauksaimniecība, bet mākslīgi radītā rūpniecība ar ievestām izejvielām nebūs spējīga konkurēt pasaules tirgū ar citām rūpniecības zemēm. Šajā laikmetā agrārā politika nebija labvēlīga lauksaimniecībai, tā netika aizsargāta pret citu zemju konkurenci, tādēļ nonāca grūtībās. Vienā otrā gadījumā dažām lauksaimniecības nozarēm gan izdevās panākt labvēlīgākus apstākļus, bet tas vispārējo stāvokli daudz neuzlaboja.

Otrais mūsu agrārās politikas posms sākās ar vispārējās saimnieciskās krīzes iestāšanos visā pasaulē, kad “sabruka” cenas kā rūpniecības, tā arī lauksaimniecības ražojumiem. Saeimā radās nelielas iespējas labvēlīgai agrārajai politikai. Tas ir, 3. un 4. Saeimā. Zemniecības pārstāvjiem radās iespēja panākt dažu tādu likumu pieņemšanu, kas glāba mūsu lauksaimniecību no galīgas pagrimšanas, kā tas ir šodien. Tomēr šajā otrajā posmā visa agrārā politika bija nedroša un nenoteikta, jo kuru katru brīdi Saeimā varēja atkal rasties lauksaimniecībai nelabvēlīgs vairākums.

Trešais agrārās politikas posms sākās ar 1934.gada 15.maiju, kad beidzās politisko partiju vara un nodibinājās jauna iekārta, kuras pamatā bija valdonības princips. Šis jaunais laikmets iezīmējās ar noteiktu un plānveidīgu valsts saimnieciskās politikas īstenošanu, kur katrai nozarei bija ierādīta atbilstoša vieta. Sevišķi daudz tika darīts mums svarīgās tautsaimniecības nozares - lauksaimniecības labā. Latvijas apstākļiem atbilstošas agrārās politikas pamatlīnijas mūsu zemes toreizējais Valsts prezidents Kārlis Ulmanis bija jau nospraudis ilgus gadus atpakaļ. Tās pamatdoma bija... Mēs varam kritizēt šo posmu, slavēt vai nopelt, bet ar labvēlīgu valsts saimniecisko politiku var padarīt mūsu lauksaimniecību ienesīgu, precīzāk sakot, rentablu. Nedaudzos vārdos šeit ir ietverta ļoti plaša programma, kuru tad konsekventi tajā laikā realizēja.

Visspilgtāk agrāro politiku izteica lauksaimniecības ražojumu tirgus sakārtošana. Tie ir soļi, kādi no valsts puses tika sperti, lai lauksaimnieki varētu izdevīgāk pārdot savus ražojumus, cienījamais lauksaimniecības ministr! Un visur izdevīgāk arvien ir bijis iespējams pārdot labus un tirgus prasībām atbilstošus ražojumus, tādēļ lauksaimniecības ražojumu tirgus sakārtošanā svarīga nozīme ir ražojumu kvalitātes celšanai un tās nodrošināšanai.

Lai pārredzamāka būtu dažādo lauksaimniecisko ražojumu tirgus kārtošanas nozīme, es varētu parādīt jums diagrammu, bet tāds šeit nav mans mērķis.

Tāpēc es pieskaršos vienai no lauksaimniecības nozarēm - labībai jeb, citiem vārdiem sakot, dienišķajai maizei, ko mēs lietojam ikdienā. Latvijā labības ražošana arvien ir ieņēmusi ļoti svarīgu vietu. Tas ir neapstrīdami, cienījamie kolēģi! Jau ilgi pirms Otrā pasaules kara mēs bijām ievērojams labības eksportētājs. Latvijas klimatiskie un augsnes apstākļi nav tik labvēlīgi, kā tas ir citās zemēs, kur iegūst pat divas ražas. Tādēļ labības ražošanā panākumi gūstami ar neatlaidīgu un grūtu darbu, ko veic mūsu Latvijas zemnieki. Šā iemesla dēļ mūsu lauksaimnieki nevar ražot labību tik lēti, kā tas iespējams zemēs ar labvēlīgiem apstākļiem. Lai lauksaimnieki būtu pasargāti no citu zemju konkurences, mūsu zemē ir nepieciešama labības ražošanas aizsargāšana. Otrā pasaules kara laikā labības ražošana mūsu un arī citās kara skartajās zemēs stipri sašaurinājās, tādēļ arī, karam beidzoties, labības cenas bija augstas. Mūsu lauksaimniecība kara laikā bija smagi cietusi, bet, pateicoties labajām labības cenām, ražošana sāka strauji attīstīties. Tā mums bija arī šogad, bet kur pašlaik mēs esam?

Vēl straujāk labības ražošana paplašinājās aizjūras zemēs, un drīz vien sākās Eiropas zemju pārplūdināšana ar lēto Amerikas labību, kas notiek arī šodien. Nekādu šķēršļu ārzemju labības ievešanai mūsu zemē nebija. Tā drīz vien izspieda mūsu labību no iekšzemes tirgus. Labības tirgotājiem un dzirnavniekiem, kad šī uzņēmējdarbība nav zemnieku rokās, bija daudz izdevīgāk iepirkt lielos daudzumos noteiktas kvalitātes ārzemju labību, nevis nelielos daudzumos salasīt no mūsu lauksaimniekiem, nešķirojot vietējo labību. Bez tam ārzemju labību bija iespējams iepirkt uz izdevīgākiem kredītnoteikumiem, bet par vietējo bija jāmaksā tūlīt skaidrā naudā. Mūsu labības ražotāju stāvoklis tādēļ ar katru gadu pasliktinājās. Labības ražošana kļuva neienesīga. Zemniecības pārstāvji Saeimā pastāvīgi nāca ar lielākiem vai mazākiem priekšlikumiem par lauksaimniecības aizsardzību, bet jūtamu panākumu nebija, jo Saeimas vairākums bija pret to. Es nekļūdīšos teikdams, ka jūs, vairākums, arī esat pret to. (Starpsaucieni no zāles: “Saeimas vairākums ir koalīcija...”) Šādas politikas rezultātā, cienījamais Ozoliņa kungs, 1930.gadā tikai ar lielām grūtībām tika ievadīti daži mēģinājumi labības tirgus kārtošanā. Pie tādiem pieskaitāmi 1919.gada Noteikumi par putraimu aplikšanu ar 2% lielu ievedmuitu.1921.gadā ar muitu aplika kviešu miltus, pupas, zirņus un citus produktus, bet vēlākajos gados - arī miežus un auzas. Muitas nebija augstas, tomēr tās nelielu labvēlīgu iespaidu atstāja. 1927. gadā labības tirgus sakārtošanai sabiedriskajām organizācijām izsniedza naudas aizdevumus. Šie aizdevumi bija paredzēti vietējās labības uzpirkšanai, kā arī elevatoru, labības noliktavu būvēm un iekārtošanai. Tomēr šie mēģinājumi cerētos panākumus nedeva, jo nelielās muitas nebija par šķērsli ārzemju labības ieplūšanai.

Vēl atzīmējams tas, ka auzu un citu sēklu eksporta veicināšanai 1929.gadā izdeva likumu “Par ievedlēsēm”. Tajā laikā ievedlēšu sistēma bija diezgan plaši izplatīta daudzās pasaules valstīs, to skaitā, Eiropā. Īsā pastāvēšanas laika dēļ uz labības tirgu kārtošanu šis likums atstāja tikai nelielu iespaidu. Lūzums Saeimas piekoptajā agrārajā politikā notika pēc 1928.gada un 1930.gada neražas, kā arī pēc vispārējās saimnieciskās krīzes iestāšanās, kad visiem kļuva redzams, ka mūsu zemes labklājības pamatā ir lauksaimniecība, ka valdībai ir jādod plašākas pilnvaras.

Cienījamais Krasta kungs! Saeimai ir jādod valdībai plašākas pilnvaras cīņai pret krīzi lauksaimniecībā. Līdz ar to radās iespēja izdot likumus, kuri jūtamāk uzlaboja grūtībās nonākušo lauksaimniecības stāvokli. 1930.gada 31.jūlijā Ministru kabinets Saeimas starpsesiju laikā izdeva 81.panta kārtā noteikumus “Par maizes un labības tirgus regulēšanu”. Es dzirdu, kā Kiršteina kungs jau sarosās. Kāda var būt regulēšana? Noteikumi paredzēja, ka Ministru kabinets var izdot saistošus noteikumus par samēriem, kādos jāpārstrādā dzirnavās iekšzemes un ārzemju maizes labība. Tālāk bija paredzēts, ka Zemkopības ministrija var pieņemt savās noliktavās glabāšanai un lombardēšanai Latvijas bankā no lauksaimniekiem pašražoto maizes labību, labību izsniegt un par labību izsniegt avansu līdz tirgus cenas apmēriem. Noteikumos vēl bija paredzēts, ka rudzus un kviešus var importēt tikai tās personas, kas iepirkušas attiecīgos daudzumus iekšzemes labības no valsts pārziņā esošām noliktavām. Cienījamie kolēģi! Jums tas varbūt neinteresē, bet varbūt interesē Zemkopības ministriju. Un ceru, ka viņi paņems stenogrammu un paskatīsies tur rakstītās domas par lauksaimniecības problēmām Latvijā līdz 1940.gadam.

1932.gada 9.aprīlī noteikumus “Par maizes labības tirgus regulēšanu” aizvietoja ar Ministru kabineta izdotajiem noteikumiem “Par maizes labības importa monopolu un iekšējā tirgus regulēšanu”. Jaunie noteikumi paredzēja, ka rudzus, kviešus, miežus un kukurūzu, un to pārstrādājumus no ārzemēm var ievest vienīgi valsts, respektīvi, Zemkopības ministrija. Sakiet, Rāviņa kungs, vai tas nebūtu labi? Iekšzemē ražoto labību var pārdot brīvā tirgū par brīvām cenām. Rudzus un kviešus par Ministru kabineta noteiktām cenām iepērk arī Zemkopības ministrija.

Tālāk bija paredzēts, ka zemkopības ministram ir tiesības izdot saistošus noteikumus, cienītais Rāviņa kungs, kas regulē dzirnavās pārstrādājamās labības samēru un miltu procentu izmalumā, kā arī miltu maisa cenas samēru ar noteiktajām labības cenām. Vai tas ir slikti? Zemkopības ministrijai šie noteikumi deva tiesības pārraudzīt dzirnavu, maizes ceptuvju un miltu tirgotavu darbību attiecībā uz šo noteikumu izpildīšanu. Ar šiem noteikumiem Zemkopības ministrijai bija dota iespēja pilnīgi regulēt vietējo labības tirgu, jo līdz ar cenu noteikšanu labības iepirkšanai bija iespēja uzturēt labības cenas noteiktā līmenī.

Tāpat ministrijai bija iespējams noteiktā līmenī uzturēt arī maizes cenas. Līdz ar labības importa tiesību piešķiršanu Zemkopības ministrijai radās arī iespēja viegli izbeigt ārzemju labības ievešanu. Rudzu ievešana, imports, izbeidzās, cienījamie kolēģi, 1931.gadā! Kviešu imports beidzās 1932.gadā! Sākās maizes cepšana no Latvijā audzētiem rudziem un kviešiem. Un nekur vairs nebija dzirdama žēlošanās, ka šī maize būtu slikta. Atšķirībā no šīsdienas, kad ir pēc puvuma smirdoša baltmaize no importa graudiem.

Īsā laikā tika panākts tas, kam daudzi neticēja, - ka mūsu zemkopji ir spējīgi ražot tik daudz labības, kuras pilnīgi pietiek visas mūsu valsts prasībām. Un tas notika pateicoties tam, ka tika ievadīta lauksaimniecības aizsardzība, kas nodrošināja zemkopjiem viņu smago pūliņu algu. Ja lauksaimniecības aizsardzības likums būtu izdots dažus gadus agrāk, tad nebūtu iztērēti daudzi miljoni latu par ārzemju labību. Mūsu zemniecība nebūtu nonākusi saimnieciskajās grūtībās, un daudzas lauku mājas nebūtu nonākušas zem ūtrupes āmura. (Starpsauciens: “Pie ieročiem...”)

1934.gada 24.augustā noteikumus “Par maizes labības importa monopolu un iekšējā tirgus regulēšanu” aizvietoja ar likumu “Par maizes labības tirgus kārtošanu”. Šajā likumā tika ieviests jauninājums, ka ar maizes labību iekšzemē aroda veidā var tirgoties tikai tās personas un firmas, kas saņēmušas Zemkopības ministrijas atļauju. Bez tam zemkopības ministrs var izdot saistošus noteikumus, kas noliedz piejaukt maizes miltiem klijas un dažādus surogātus, kā arī noteikt kliju un pārējās spēkbarības cenas un tirdzniecības veidu ar tām. Tālāk likumā bija noteikts, ka Zemkopības ministrija ar Ministru kabineta piekrišanu var pārdot arī labību eksportam.

Cienījamie kolēģi! Es varētu turpināt līdz 1940.gadam šo lauksaimniecības pozīcijas izklāstu, kas ir ļoti mūsdienīgs, jo, kā zināms, vēsture attīstās pa spirāli. Un, ja mēs nedaudz atraujamies no šīs spirāles, tad mēs neglābjami ejam postā.

Es tikai gribēju pateikt vēl vienu lietu, to, ka Latvijas laukiem un Latvijas zemniekiem nevajag mākslīgi radīt siltumnīcas apstākļus, bet reizi par visām reizēm, cienījamie partijas kolēģi un Saeimas kolēģi, un nākošie Saeimā iekļuvušie kolēģi, kas dzird, sapratīsim...

 

Sēdes vadītājs. Grīga kungs, jūsu runas laiks ir beidzies.

 

O.Grīgs. ... ka latviešu tautas avots ir zemniecība un lauku cilvēks, un tad latviešu tauta dzīvos ilgi. Paldies par uzmanību! (Aplausi.)

 

Sēdes vadītājs. Viesturs Gredzens - LZS, KDS un LDP frakcija.

 

V.Gredzens (LZS, KDS un LDP frakcija). (Zālē liels troksnis.)

Cienījamie kolēģi!

 

Sēdes vadītājs. Godātie kolēģi! Lūdzu ievērosim zināmu klusumu, lai mēs varam dzirdēt viens otru.

 

V.Gredzens. Es domāju, ka situācija mums, kolēģi, jau bija pietiekoši skaidra pirms šīs sēdes sākuma. Un es domāju, ka daudz skaidrāka tā mums kļuva pēc mūsu cienījamo ministru kungu pamatīgā apgaismojuma. Un diez vai tā šodien paliks skaidrāka, raugoties pēc sēžu debašu garuma vai skaļuma, vai patriotiskuma, vai dzīvnieciskajiem kliedzieniem no mūsu cienījamo kolēģu mutēm. Tātad laikam jau mūsu rīcību lauku ļaudis vērtēs pēc tā, kādi sekos darbi - mūsu, deputātu, darbi, Saeimas darbi pēc šīs sēdes. Un es nebūt negribu atkārtoties, kavēties pie tā, ko daudzi kolēģi jau teica, bet gribu pasvītrot tikai vienu: tam, ko mēs šodien šeit runājam, tam, kas ir noteikts ar Lauksaimniecības likumu un ar daudziem citiem likumdošanas aktiem, - tam ir jāatspoguļojas nākamā gada valsts budžetā, un par to jānotiek mūsu, deputātu, balsojumam. Ja tas tā nenotiks, tad nav vērts, ka mēs šeit runājam, nav vērts, ka mēs šeit vispār sēžam. Šodien bija teorētisks solījums par šo gadu subsīdijas izmaksāt iespēju robežās pilnā apmērā, taču šodien mēs apzināmies, ka gandrīz 7 miljoni no Lauksaimniecības likumā paredzētās summas lauksaimnieki šogad nesaņems. Tāpēc vēl jo kategoriskāka ir prasība, lai nākamgad un arī pēc tam sekojošos gados lauksaimnieki šīs subsīdijas saņemtu pilnā apmērā. Situācijas dramatiskumu jeb kritiskumu laikam var raksturot šobrīd pavisam īsi - ka sakarā ar sliktiem laika apstākļiem, ar ilgstošo sausumu, ir iekavēta, kritiski iekavēta ziemāju sēja. Ka šobrīd ir iestājušies optimāli apstākļi ziemāju sējai, bet optimālie termiņi iet uz beigām. Ka zemniekiem nav naudas. Ka šobrīd reālā situācija ir tāda, ka zemnieki draud apsēt tikai pusi no šīgada pļaujamās platības. Ka ir jādara viss, lai apartu visu paredzēto zemi šoruden, tā ir nākamā gada raža, tā ir nākamā gada maize. Un laikam jau nabaga ir tā valsts, kurai nav savu graudu, kurai nav savas maizes. Un, ja valstij nav savas maizes, tad nav arī savas politikas.

Tālāk. Es gribu sīkāk pakavēties pie tā, ko jau profesors Grinovskis aizskāra, - tā ir Latvijas mežu apsaimniekošanas politika. Mūžīgi mūžos Latvijā ir bijis tā, ka zemnieks vasarā strādā tīrumā, bet ziemā brauc un strādā mežā. Gandrīz katram latviešu zemniekam ir lielāka vai mazāka meža platība, un šobrīd mežs zemniekam ir vienīgais “glābšanas riņķis”. Tajā strādājot un papildus piepelnoties, var līdzsvarot lauksaimniecisko racošanu, kā tas ir daudzās jau pieminētajās zemnieku saimniecībās. Diemžēl situācija Latvijas mežos ir galēji kritiska. Ja mēs kaut kā teorētiski skaitām, ka tiek nepiedodami izcirsti un izlaupīti Latvijas meži, tad jāteic, ka diemžēl tas tā nav. No visa dabīgā pieauguma, no tā, cik koksne pieaug Latvijas mežos, - no 16 miljoniem kubikmetru gadā - mēs šobrīd izcērtam nedaudz vairāk par 7 miljoniem, bet izcirst atļauts 8,5 un vairāk miljonus kubikmetru. Pie tam gan ir jāpiebilst, ka izcērt no izcirst atļautā labāko daļu, kuru ir vieglāk izcirst un apaļkoku veidā eksportēt uz ārzemēm. Tas diemžēl nebūtu valstī pieļaujami - tādos apmēros eksportēt mežu uz ārzemēm. Tas Latvijas valstij nebūt nav izdevīgi, bet daudziem tas tomēr ir izdevīgi. Mums nesaprotamu apstākļu dēļ (varbūt tā ir informācijas nepietiekamība) “buksē” jeb klusē tā saucamais celulozes rūpnīcas celtniecības projekts. Šodien varbūt ne tikai man, bet arī daudziem nav informācijas par to, kas notiek šinī jomā. Mēs zinām, ka Latvijas mežu tālāku intensīvu izmantošanu var glābt tikai perspektīva mežu ciršana un izmantošana celulozes ražošanai. Vēl nepiedodamāka situācija ir tad, ja ir runa par to, ka Latvijā nevajadzētu ievest nevienu kubikmetru, nevienu tonnu ne akmeņogļu, ne šķidrā kurināmā, ne ko tamlīdzīgu, izmantojot kurināšanai visu koksni, kāda Latvijā ir pieejama. Diemžēl šis ir tāds dabas resurss, kas lielos apmēros sapūst Latvijas mežos, bet vēl jo vairāk pie tā saucamajiem gateriem un gaterīšiem laukos un daudzās kokapstrādes darbnīcās zāģu skaidu un nomaļu veidā tas sapūst, bojājot apkārtējo vidi. To visu var reāli pārvērst kurināmajā, kā tas ir daudzās Latvijas vietās jau izdarīts. Pat tādās pilsētās kā Tukumā un Rūjienā pilsētas kvartālus apkurina ar šķeldu un ar malku, ar zāģu skaidām, tādā veidā apkuri padarot divarpus reizes lētāku. Te ir lieli iekšējie resursi, kā risināt īpaši lauku problēmas. “Liepājas siltums” ir uz bankrota robežas, taču diemžēl Kurzemes pusē retais zina, kas ir šķelda un ko nozīmē katlumājas, kas pārkārtotas koksnes kurināšanai.

Un vēl viena problēma. Te jau minēja, ka lielas platības Latvijā ir neapstrādātas. Un tāpat lielas platības - ap 300 tūkstošiem hektāru - ir lauksaimniecībā grūti izmantojamas, tādas, kuras perspektīvā neatmaksāsies lauksaimniecībā izmantot, kuras vajadzētu mērķtiecīgi apmežot, nevis stihiski apaudzēt ar krūmājiem. Šādā veidā šīs platības apgūstot, atliek vienīgi parēķināt: šodien katrs ar augošu mežu apmežots hektārs, ne īpaši kopts, ne aprūpēts, gadā dod vidēji 6,3 kubikmetrus koksnes. Visai vienkāršs aprēķins: 15 latu kubikmetrā, viens hektārs dod gadā 100 latus ienākuma. Ja šīs platības savlaicīgi būtu sāktas apmežot, nevis aizlaistas džungļos, kā profesors teica, jau šodien mēs varētu lepoties ar lielām jaunaudžu platībām. Vēl jo dramatiskāk ir tas, ka lielas, ar slēgto drenāžu nodrenētās platības arī aizaug ar krūmiem. Mēs zinām, ka padomju okupācijas gados diezgan daudz tika ieguldīts... tā saucamie kapitālieguldījumi... un, ja mēs vērtējam to daļu, kas tanī laikā uzcelta virs zemes fermu, kalšu, noliktavu, darbnīcu un citu būvju veidā, tad jāteic, ka lielākas summas tika ieguldītas zemē - slēgtās drenāžas veidā. Diemžēl no visām šīm platībām apmēram 12-15% ir tādas, kuras neatgriezeniski aizlaistas postā, kuras pārpurvojās, kuras perspektīvā nebūs izmantojamas kā aramzeme. Un tāpēc klāt pie visām it kā likumīgi izvirzītām zemnieku prasībām ir lieli pārmetumi šodien jāizvirza sakarā ar to apstākli, ka netiek koptas viņu rīcībā esošās meliorētās platības, kas neprasa nekādus naudas līdzekļus. Un noteikti turpmākajos gados, piemaksājot zemniekiem subsīdiju veidā, vajadzētu ņemt vērā šo apstākli, lai ar slēgto drenāžu nodrenētās platības tiktu pienācīgi apkoptas. Es domāju, ka, visus šos apstākļus vērā ņemot un beidzot šīsdienas sēdi ne tikai ar tukšām runām, ir jāseko pēc šīs sēdes darbiem, tad arī lauku ļaužu vidū būs mums autoritāte un cieņa. Paldies.

 

Sēdes vadītājs. Godātie kolēģi, Saeimas Prezidijs ir saņēmis 10 deputātu iesniegumu, kurā viņi ierosina turpināt 10.septembra ārkārtas sēdi bez pārtraukuma, līdz visas darba kārtības izskatīšanai. Vai kāds vēlas par šo priekšlikumu runāt “par” vai “pret”? Modris Lujāns - pie frakcijām nepiederošs deputāts. Jūs runāsiet “par” vai “pret”?

 

M.Lujāns (pie frakcijām nepiederošs deputāts).

Cienījamie kolēģi! Tā kā laikam palicis ir gads līdz vēlēšanām, šovakar cienījamais vairākums, kā es skatos, jo cītīgi organizē priekšvēlēšanu kampaņas sapulci, kurā var vienu pēc otra klausīties ministrus, kas ļoti rūpējas par tautu un it sevišķi par zemniekiem. Tāpat patīkami ir dzirdēt dziļās domas no vairākuma pārstāvju puses - no Grīga kunga, no Grinovska kunga un visiem pārējiem kungiem. Tā kā šī sapulce pārvēršas priekšvēlēšanu sapulcē, patiešām būtu jāstrādā bez pārtraukuma, jo - nu ko tur vairs sevišķi klausīties opozīciju... Izrādās, viss vairākums ir opozīcija. Vienīgais jautājums - kādēļ Krasta kungs vēl nav demisionējis? Jo, ja Latvijā neeksistē ne lauku koncepcijas, nekas, tad attiecīgi, protams, jāatļauj vairākumam aktīvi organizēt savu priekšvēlēšanu kampaņu, un tādēļ varētu noteikti strādāt bez pārtraukuma.

 

Sēdes vadītājs. Gundars Valdmanis - pie frakcijām nepiederošs deputāts. Runās “pret”.

 

G.Valdmanis (pie frakcijām nepiederošs deputāts).

Kolēģi! Mums ir tāda interesanta diena šodien. 35 deputāti - vai vēl vairāk deputātu - parakstīja ierosinājumu, lai būtu šī speciālā, ārkārtējā sēde, un, lūk, viena grupa deputātu uzurpējās un ielika cilvēku, kas mūs uzrunāja vairāk nekā pusstundu un mums gandrīz nekā nepateica. Kāpēc Prezidijs to pieļāva, es nezinu. Prezidijs jāmaina. Tautsaimniecības komisijai nekāda oficiāla statusa šajā sakarā nebija, viņu lēmums bija pilnīgi nevietā. Tad valdības cilvēki nolemj, ka četriem ministriem ir jārunā, lai vēl nogurdinātu tautu un mūs pašus. Es domāju: ja viņi grib mūs gurdināt, lai viņi mūs gurdina, redzēsim, vai mēs varēsim izturēt, izsēdēt to laiku! Un būs ļoti interesanti - varbūt valdības cilvēki nogurs un runās vēl gudrāk nekā iepriekšējie. Bet viņi valdībā neko nedarīs, un tā tālāk... Vai jūs, veči, kas esat valdībā - jums, “tēvzemieši”, pat savs premjers ir, - vai jūs iekasēsiet to naudu un izmaksāsiet to zemniekiem?

Ko jūs, Tabūna kungs, šeit pieļaujat šitādu muldēšanu! Tagad jūs nekā nerunājat. Šeit ir vienkārši muldēšana. Valdības cilvēki visu laiku runā, kā viņi aizstāv zemniekus, taču ne vella viņi nedara. Bet izturēsim, darīsim, kā viņi saka, bet gāzīsim arī Prezidiju!

 

Sēdes vadītājs. Valdmaņa kungs, jūs saņemat piezīmi par ar Saeimas cieņu nesavienojamiem izteikumiem.

Lūdzu zvanu! Lūdzu balsošanas režīmu. Lūdzu balsot par 10 deputātu priekšlikumu turpināt sēdi bez pārtraukuma. Lūdzu rezultātu! Par - 39, pret - 14, atturas - 7. Lēmums pieņemts.

Nākamais debatēs runās Jānis Ābele - frakcija “Latvijas ceļš”.

 

J.Ābele (frakcija “Latvijas ceļš”).

Godājamais priekšsēdētāj! Godājamais Prezidij! Godājamie kolēģi, dāmas un kungi! Šodien mēs apskatām ļoti svarīgu jautājumu, ne tikai par Lauksaimniecības likuma izpildi, bet arī par lauksaimniecības attīstības perspektīvu un nākotni. Šajā aspektā ir viens ļoti svarīgs jautājums, kurš gan šajā pašreizējā sēdē ir mazāk apskatīts, tas ir jautājums par izglītību - gan šaurā, gan plašā nozīmē. Ir interesanti, ka šo izglītības problēmu, kas, es uzskatu, ir viena no mūsu lauku svarīgākajām problēmām, Zemkopības ministrija savos “annāļos” ir ierakstījusi kā 20.problēmu. Var būt, ka tad, ja šī izglītība būtu sakārtota vairāk, šodien piketētāju te būtu mazāk.

Runājot par izglītību, ir jārunā par to gan plašākā, gan šaurākā nozīmē. Šaurākā nozīmē tā ir izglītība, ko kūrē Zemkopības ministrija, kuras pakļautībā 1996.gadā bija 25 lauksaimniecības skolas ar 5544 audzēkņiem, 15 lauksaimniecības tehnikumi ar 4284 audzēkņiem, kopā gandrīz 10 tūkstoši audzēkņu. Jau 1997.gadā, tas ir, šogad, uzsākta šo skolu pakāpeniska likvidācija, un pašreiz jau ir likvidētas divas - Rīgas 2.pārtikas rūpniecības skola un Zūru lauksaimniecības skola. Zemkopības ministru var saprast, jo šajās skolās lauksaimnieciska rakstura apmācība aizņem tikai līdz 40%. Bet ko darīt tiem lauku bērniem, kuri dažādu problēmu dēļ ir knapi, knapi beiguši 9.klasi un kuru zināšanu līmenis ne katrreiz ir piemērots vidusskolai, ģimnāzijai? Un tad šeit rodas jautājums - ko viņiem darīt, kur mācīties? Tad labi noder šīs skolas, kas atrodas tuvāk mājai. Un mazāk izglītotiem cilvēkiem ir vēl arī tīri psiholoģiskas problēmas, ja ir jāiet kaut kur tālu projām no savas dzimtās puses. Uzskatu, ka lauksaimniecības skolu perspektīvas noteikšana ir ļoti svarīga un tā nav tikai Zemkopības ministrijas prerogatīva, bet gan vairāku ministriju - Vides aizsardzības un reģionālās attīstības, Labklājības, Ekonomikas, Finansu ministrijas - kompetence. Slēdzot šīs skolas, var iznākt, ka jāceļ īpašas iestādes, kurās pārvietošanās brīvība ir stipri ierobežota un kurās cilvēka uzturēšana, ja to realizē pēc Eiropas standartiem, var maksāt ievērojami dārgāk nekā viena cilvēka skološana šajās skolās.

Zemkopības ministrijas pārraudzībā ir arī Latvijas Lauksaimniecības universitāte, kur uz 1997.gada 1.augustu mācījās 6014 studenti. Rodas jautājums: vai tas ir daudz vai maz? Neviens nevar to pateikt. Un arī šī ir būtiska Zemkopības ministrijas problēma - noteikt to, ko mācīt, cik daudz mācīt un kādiem nolūkiem mācīt. Jo citādi var iznākt, ka šīs problēmas risina paši studenti. Risina ļoti vienkārši - uzraksta iesniegumu, lai ietu mācīties uz to vai citu fakultāti, un tad iznāk tā, ka uz Lauksaimniecības fakultātes 125 vietām piesakās 115, bet uz Ekonomikas fakultātes vienu vietu piesakās vairāk par astoņiem. Nākotnē var iznākt, ka Latvijā būs ekonomisti, būs juristi, bet nebūs tehnoloģiju veidojošo cilvēku, to, kas izstrādā šīs jaunās tehnoloģijas kā laukos, tā arī pārstrādes sfērās. Šo problēmu var apskatīt ne tikai no Zemkopības ministrijas viedokļa; to varbūt var apskatīt no Lauksaimniecības universitātes lēnās pārkārtošanās procesa viedokļa, jo ir jaunu laikmetam, Latvijas laukiem piemērotu specialitāšu trūkums. Jo tiem studentiem jau nav kur nākt, kā tikai uz ekonomiku.

Nākamais moments. Tas saistīts ar Lauksaimniecības universitāti, un arī tas būtiski kavē tās attīstību. Tas ir pasniedzēju, profesoru straujais novecošanās process un jauno pasniedzēju kadru lēnā iesaistīšanās studentu apmācības procesā. Kas lai nāk veco profesoru vietā, ja to alga svārstās ap 130 latiem mēnesī, bet to jauno asistentu alga, kas nupat beiguši maģistratūru, ir 60-65 lati mēnesī. Jūs paši saprotat. Ja vēl kāds pēc maģistratūras beigšanas uzsāk pasniedzēja darbu, tad pēc pusgada vai gada jau raksta atlūgumu un aiziet no universitātes, jo, izrādās, šī maizes garoza pasniedzējam ir tāda ļoti cieta. Tā ir ļoti aktuāla realitāte, kura prasa risinājumu.

Tagad - par lauksaimniecības izglītību plašākā nozīmē. Tas ir, par zemnieku konkrētu, praktisku izglītošanu saprātīgā saimniekošanā. Jo tas vēl līdz šim nav izdarīts, un sekas mēs šodien redzējām pie Saeimas. Es apbrīnoju šo lauku cilvēku izturētību. Es ar viņiem aprunājos 45 minūtes, un mums radās tik daudz kopējas valodas, un tad mani satrauca viena Saeimas mašīna ar tumšiem stikliem, kas lauzās cauri šim pūlim. Vajadzētu noskaidrot, kas tik ļoti rupji to darīja. Man ir bailes, ka tas bija nevis deputāts, bet gan Saeimas apsardzes dienests.

Iespējas šo zemnieku mācīšanā tātad ir, jo Zemkopības ministrijā strādā 243 konsultanti lauksaimniecības konsultantu punktos, 20 izglītošanas metodiķi, 15 lauksaimniecības papildizglītotāji. Tātad kopā ir apmēram 280 cilvēku. Bet tā ir tikai viena izglītošanas puse.

Ir vēl arī otra puse. Pēc Lauksaimniecības universitātes Humanitārā institūta lauku sociologu grupas pētījumiem, tikai 20-25% zemnieku saimniecību spēj reāli izmantot konsultantu pakalpojumus un saprot viņu ieteikumu būtību. Es pasvītroju - prot izmantot un saprot viņu ieteikumu būtību. Bet pārējās, tātad 75-80% zemnieku saimniecību, vienkārši strādā pēc tēvutēvu vai kolhozā redzētām metodēm, pēc savas saprašanas un to tradīciju garā, kuras bieži vien vēl ir mantotas no 30. gadiem un ir ne visai piemērotas mūsdienām.

Šeit arī varbūt ir meklējama viena no lauksaimniecības attīstības pamatproblēmām. Pirmkārt, tā ir totāla - es pasvītroju jēdzienu “totāla”, lai gan ir arī atsevišķi reti izņēmumi, - zemnieku neorientēšanās tirgū, tas ir, pieprasījumu un piedāvājumu sfērā.

Otrkārt, tā ir neprasme saskatīt un analizēt ražošanas izdevumus, jo bieži man ir nācies dzirdēt - kāpēc tas ir vajadzīgs, man jau tāpat viss ir galvā, es tāpat visu zinu, un tā tālāk...

Un arī trešais ir ļoti būtisks aspekts. Jauno ražošanas tehnoloģiju nepieņemšana. Tas ir tas 80% īpatsvars. Jo šīs tehnoloģijas viņi vienkārši nesaprot: vecaistēvs tā nedarīja, un kolhozā bija citādāk. Šo tehnoloģiju noraidīšana - tas arī ir viens no šīs mūsu lauku, varētu teikt, stagnācijas cēloņiem. Mums visiem, ne tikai Zemkopības ministrijai, jādomā, ar kādām metodēm, ar kādiem paņēmieniem šīs problēmas risināt.

Apmācības jautājuma sakarā der nedaudz ieskatīties zemnieku saimniecību iedalījumā pēc saimnieku vecuma. Un varbūt arī tā dotācija, kas ir 35 gadu vecuma sakarā, dotācija tām zemnieku saimniecībām, kuru saimnieku vecums ir līdz 35 gadiem, ne visai iztur kritiku. Tādu zemnieka saimniecību, kuru saimnieku vecums ir no 18 līdz 30 gadiem, Latvijā ir 15,8%. 31-40 gadu - vēl 22,5%, tātad kopā - 38%. 41-50 gadu - 16,5%. 51 - 60 gadu - 19,5%. Un vecāku par 60 gadiem ir 25,4%. Tātad perspektīva ir tāda, ka krīzes robežās jau strādā ceturtā un piektā grupa, tātad nepilni 50% zemnieku saimniecību.

Bet ir kāds vēl interesantāks iedalījums, ko derētu pārdomāt Zemkopības ministrijai, - tas ir zemnieku saimniecību iedalījums pēc cilvēku skaitliskā sastāva zemnieka ģimenē. Viena cilvēka zemnieku saimniecību ir 31,1%. Kas tajās strādā? Es domāju, ka visiem skaidrs, ka tās ir sievietes. Tālāk. Viena cilvēka saimniecību, kurās ir bērni līdz 16 gadiem, - tām vismaz ir kāda nākotne - ir 2,2%. Tātad kopā šo nepilno ģimeņu, kas strādā laukos zemnieku saimniecībās, ir trešā daļa - 33,3%. Un nākamais interesantais skaitlis, kuru var iedomāties, runājot par laukiem, ir laulātie pāri, bezbērnu ģimenes, kas strādā zemnieku saimniecībās, tie ir 22,9%. Tātad tādu latviskā izpratnē īstu zemnieka saimniecību, zemnieku ģimeņu ir tikai 44,7%.

Noslēgumā vēl daži vārdi par īpašu problēmu, tas ir, par lauku sievieti. Tā ir specifiska, varbūt tikai Latvijai piemītoša problēma. Šo problēmu ir izraisījis bezdarbs laukos. Un it īpaši tas ir skāris sievieti, līdz ar bezdarbu ir ļoti sašaurinājušās sievietes, lauku sievietes, sociālās iespējas, kā rezultātā lauku sieviete ir nostādīta ievērojami zemāk. Viņai ir daudz sliktākas iespējas par pilsētnieci. Otrkārt, lauku sieviete ir nostādīta ne tikai zemāk par vīrieti pilsētā, bet lauku sieviete ir nostādīta arī zemāk par vīrieti laukos. Ja mēs gribam atrisināt Latvijas lauku lauksaimnieciskās ražošanas problēmas, tad mēs nevaram tās risināt, nerisinot arī lauku sievietes problēmas.

Paldies par uzmanību.

 

Sēdes vadītājs. Ādolfs Ločmelis - LZS, KDS un LDP frakcija.

 

Ā.Ločmelis (LZS, KDS un LDP frakcija).

Cienījamās dāmas, godātie kungi! Šīsdienas jautājumā bija runa arī par reģionālo attīstību mūsu Latvijā. Protams, varbūt ne tik nozīmīgi, kā man to gribētos dzirdēt par austrumu jeb Latgales rajonu turpmāko attīstību.

Protams, ir zināmas atšķirības starp Latvijas centrālajiem un austrumu rajoniem, eksistē augsnes auglības atšķirības starp Zemgali un Latgali, mums vēl pastāv Ventspils un Liepājas ostas ar to finansēm, Kurzemes jūrmala ar zvejniecību, bet Latgalei paliek tās akmeņainie tīrumi, kalni, purvi, zemes ceļi, tūkstošiem hektāru alkšņu un atkal sen daudzinātais “dzelzs priekškars”, tikai šoreiz ar Austrumiem. Šie Austrumi savā laikā uz izdevīgiem noteikumiem ņēma pretī latgaliešu ražoto gaļu, pienu, rūpniecības produkciju, kuru ražošanā bija specializējušies lielākie Daugavpils un Rēzeknes uzņēmumi un visi pierobežas rajoni.

Šodien Latgali skar sāpīgs jautājums, ja runājam par saimniecību analīzi un tās rezultātiem, jo Latgalē ir vissīkākās zemnieku saimniecības, rēķinot pēc zemes platības. Tur ir 98% saimniecību, kur zemes platība ir zem 10 hektāriem. Šodien, protams, šis jautājums ir... Es nevaru piekrist, ka tas būtu saistīts ar latgaliešu slinkumu vai bailēm no zemes apstrādāšanas. Tas ir gluži vēsturisks mantojums, jo arī pirmajos brīvās Latvijas gados bija sīkas saimniecības, un reformas sākumā, protams, šie tagadējie zemnieki varēja saņemt tikai no tēva mantotās zemes platības. Patlaban, protams, ir daudz brīvas zemes, un šīs zemes platības varbūt ir iespējams arī paplašināt, bet te jau uzreiz saskaramies ar jautājumu par starta kapitālu, ar ko sākt šos “entos” desmitus hektāru šiem tagadējiem jaunajiem zemniekiem apsaimniekot.

Protams, pamatā šie kritēriji nosaka Latgales, jāsaka, kritisko stāvokli bezdarbnieku daudzuma un ienākumu līmeņa ziņā, rēķinot uz vienu iedzīvotāju, uz reflektantu skaitu augstskolās no Latgales un tā tālāk.

Runājot par šīsdienas ražošanu, jāsaka, ka arī Latgales zemnieki prot zemi kopt. Arī manā pagastā, Dagdā un Krāslavas rajonā ir daudzi zemnieki, kuri šogad iekūla pāri par 35 centneriem graudu no hektāra. Es domāju, ka šis rādītājs jau tuvojas tam, lai graudkopība pamatoti būtu rentabla.

Taču, ja runājam par graudu realizācijas problēmām konkrēti Latgalē, tad jāsaka, ka ir ļoti lielas atšķirības. Mums ir divi galvenie dzirnavnieki - “Rēzeknes dzirnavnieks” un “Daugavpils dzirnavnieks”. Mans kaimiņš, kura zemes platība jau ir pāri simts hektāriem un kurš audzē graudus, aizbrauca februārī uz “Rēzeknes dzirnavnieku” un gribēja noslēgt līgumu par graudu realizāciju. Viņam februārī Rēzeknē atbildēja, ka vēl neslēdzot līgumus, lai braucot pavasarī. Viņš ieradās aprīlī, taču tad viņam paziņoja, ka neslēgšot līgumu ar šo kungu. Bet tas norāda, ka te kaut kas noteikti nav kārtībā. Te noteikti ir kaut kāda “melnā” politika šajā “ Rēzeknes dzirnavniekā”.

Bet jāsaka, gods un slava, - es varu teikt atklāti, - ir “Daugavpils dzirnavniekam”, kurš tiešām no visiem man zināmajiem zemniekiem, kuri bija kritiskā stāvoklī sākumā ar realizāciju, iepirka graudus: rudzus, kviešus, miežus un tā tālāk un solās jau tuvākajā laikā norēķināties.

Jautājumā par Latgales lopkopību, protams, daudzi šodien šeit jau runāja, arī Leiškalna kungs pieskārās jautājumam, ka Latgalē varbūt vajadzētu audzēt gaļas lopus. Jā, vai nu viņus tur brīvi ganīt, vai kādā citā veidā rast no tā labumu.

Jāsaka, ka tiešām, ja mēs paskatāmies šo gaļas ražošanas problēmu, tad redzam, ka Latvija 1996.gadā, ņemot vērā vēlamo nodrošinājumu ar gaļu kopumā, saražoja tikai 33% jeb 76 000 tonnas gaļas. Jādomā, ka šī problēma būs arī turpmāk. Piemēram, pēdējos gados trīs reizes ir palielinājies liellopu gaļas imports Latvijā. Tātad arī Latgalē šajā ziņā varētu būt laba perspektīva. Taču te atkal ir finansu jautājums, jo zinām, ka liellopu gaļa pamatā būtu jāražo tikai no izkoptām, augstvērtīgām nobarošanas piemērotām šķirnēm, kuru vaislas materiāls šodien diemžēl ir jāiepērk Rietumos. Patlaban, piemēram, 14 mēnešus veca gaļas šķirnes telīte maksā 600 latu. Tā ir liela nauda! Tāpēc laikam ir tikai 20 šādu lopu šodien Latgales reģionā, kā pamatganāmpulks. Visā Latvijā kopumā šodien ir tikai aptuveni 200 šādu gaļas šķirnes pamatganāmpulka lopu. Tātad šis jautājums būs ļoti lēni risināms un ar lielu finansiālo ieguldījumu. Te jāsakārto, protams, kredītu jautājumi, un domāju, ka mums noteikti tuvākajos mēnešos būs jāsaskaras ar Ciltsdarba likumu, pie kura šodien strādā Zemkopības ministrija.

Daudz, protams, ir dzirdēta tēma jeb nostādnes - par to šodien arī Gorbunova kungs runāja -, ka neko tāpat vien nedāvinās, taču vajag izstrādāt labus un interesantus, pamatotus projektus un tikai ar viņu realizāciju varētu, teiksim, daļēji dotēt.

Es gribu jums pastāstīt vienu piemēru. Tas ir Krāslavas rajona Andrupenes pagasts, kuram ir izstrādāts viens pamatots un interesants projekts - brīvās zemes apmežošana, iesaistot šajā pasākumā šā pagasta 300 bezdarbniekus. Šis projekts ir ilglaicīgs, tas ir izstrādāts līdz 2015.gadam un ir atzīts gan Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijā, gan Labklājības ministrijā, gan Ekonomikas ministrijā. Un es zinu, ka Gorbunova kungs viņu ir pat, kā saka, slavējis un minējis par paraugu citām pašvaldībām, ka, lūk, Andrupenei ir labs projekts. Šis projekts tika iesniegts gada sākumā, bet vēl šodien šā projekta realizācijai pagasts nav saņēmis nevienu santīmu. Šā pagasta vadītājs astoņas dienas ir bijis Rīgā, lai stimulētu un paātrinātu līdzekļu saņemšanu, lai vismaz nākošajā pavasarī varētu sākt to realizēt. Es teikšu, ka viss norit bez panākumiem. Vakar pagasta vadītājs bija Rīgā, un Rīgas kungi viņu novadīja līdz Ekonomikas ministrijas Privatizācijas departamentam, kurā viens no vadītājiem ir Jānis Karlsbergs un šis Jānis Karlsbergs pat atļāvās nesatikties ar pagasta vadītāju personīgi, bet caur iekšējo telefonu risināja mazu pārrunu, kurā teica: “Kāpēc gan mums tikties, parunāsimies tāpat pa telefonu, naudiņas pagaidām man nav šim projektam, jo ir pirmkārtīgākas lietas, salīdzinot ar jūsu projektu.” Manuprāt, tas stipri aizskāra pagasta vadītāju, domāju, arī pārējos, jo šis kungs dikti kundziski izrīkojās ar šo cilvēku, kas bija braucis 300 kilometru, lai kārtotu šo jautājumu. Lūk, kāda ir attieksme dažās ministrijās pret šiem projektiem!

Bet, nerunājot tik smagi, es citēšu Krasta kungu, kura citāts ir ņemts no tiem laikiem, kad viņš vēl bija ekonomikas ministrs. Viņš raksta šādi: “Balstoties uz sociāli ekonomisko rādītāju analīzi kopumā, provizoriski tiek noteikti potenciālie īpaši atbalstāmie reģioni. Tie varētu būt:

1) lauku teritorijā - Rēzeknes, Preiļu, Krāslavas, Ludzas un Balvu rajoni, kā arī atsevišķi pagasti pārējā Latvijas teritorijā.” Kā mēdz teikt, citāta beigas.

Tātad tomēr ir kādas cerības, jo ekonomikas ministrs šādu domu izteica. Šodien viņš ir Ministru prezidents. Tā doma gandrīz vai būtu jāierāmē, jānoliek tajā zālē, tajā telpā, kur tiek cilāts Latgales jautājums.

Pāris vārdu par subsīdijām. Bez tām mēs neiztiksim. Lai tie kungi loka, kā grib, šo jautājumu, es esmu pārliecināts, ka subsīdijas vai Privatizācijas fonda līdzekļi pirmām kārtām būtu jānovirza mazajām krājaizdevumu sabiedrībām kā starta kapitāls. Tas būtu pamatu pamats, lai visi sīkzemnieki kaut cik atspertos.

Otrkārt, es domāju, ka subsīdijas ir jārealizē ar domu vai mērķi, ka tām nākamgad vismaz ir jāaptur lauksaimniecības lejupslīde. Paldies par uzmanību.

 

Sēdes vadītājs. Leonards Stašs - pie frakcijām nepiederošs deputāts.

 

L.Stašs (pie frakcijām nepiederošs deputāts).

Cienījamie kolēģi! Par to, ka mūsu valstī lauksaimniecība ir sagrauta, es domāju, neviens nešaubās, bet mēs šeit vēl mēģinām kaut ko runāt par reanimēšanu un tā tālāk, it kā tā vēl nebūtu sagrauta. Taču tā principā jau ir sagrauta. Jau ir sagrauta! Ja tā būtu ārzemēs, tur uzskatītu, ka te nu vairs nav ko darīt.

Kas to izdarīja? Kas ir tie vaininieki? Viņi nav tālu jāmeklē, viņi tepat sēž mūsu zālē. Tas ir “Latvijas ceļš”, kurš šodien jau ir mazākumā, gandrīz neērti ir šeit sēdēt, tā ir arī Tautas fronte, kas to iesāka, nu un tagadējā “lielā trijotne”, kas visi kopā joprojām turpina graut lauksaimniecību, un arī viņu “satelīti”, tie, kas grozās viņiem apkārt. Tā mēs darām un darām, un galu galā esam panākuši savu ar liberālo politiku, ar importa politiku, ar cilvēku aplaupīšanu caur bankām, ar “zārka naudas” atņemšanu tiem pašiem cilvēkiem, ar naudas reformu un tā tālāk un tā tālāk. Un nu mēs te esam! Mēs te esam.

Es domāju, ka zemniecības jautājumā, lauksaimniecības jautājumā ir ļoti daudz aspektu. Ļoti daudz! Daļēji mēs šeit tos varēsim iztirzāt, daļēji to vienkārši laika pēc nespēsim, bet visā visumā jājautā: ko mēs šeit runājam un kāpēc mēs šodien esam šeit sanākuši? Tāpēc, lai veltītu lauksaimniecībai, zemkopībai šo sēdi. Ir izstrādāts, sagatavots arī lēmums un tā tālāk. Es domāju, ka šeit ir tikai tāds jautājums, viena galvenā lieta šajā problēmā - nevajag mums ne plānošanu, ne valsts pabalstus, nevajag zemnieku bikstīt, nevajag zemnieku varbūt mācīt, bet dodiet zemniekam un samaksājiet tikai to, ko viņš ir nopelnījis. Vārdu sakot, samaksājiet zemniekam par produkciju naudu, tādu, kāda viņam pienākas, jo par katru vienādi strādātu darbu ir jāsaņem vienāda samaksa. Taču šodien zemnieks par savu darbu nesaņem nekā. Viņš ieraujas pats sevī, un tikai retais Zemgales zemnieks vai vēl viens otrs retais no dažiem simtiem, no tūkstoša viens kaut ko pelna. Kā tādā gadījumā mēs varam runāt par kaut ko? Vienkārši ir jāļauj, bet kā to panākt?

Mums ir brīvā tirgus ekonomika. Mēs sakām, ka mums ir liberāla politika, ka mēs nedrīkstam nevienu ierobežot. Sak, cīnieties, konkurējiet un tā tālāk! Tā kā daži no mūsējiem un arī bijušais premjerministrs teica: “Nu ko jūs te ņaudat, konkurējiet ar tiem ārzemniekiem! Konkurējiet, kas jums liedz? Strādājiet! Dienu un nakti strādājiet un konkurējiet, tad dzīvosit.” Bet kāpēc tad visa Eiropa maksā tās subsīdijas, kāpēc tās subsīdijas maksā visi un kāpēc Eiropā pēc kara, kad bija sagrauta arī tās tautsaimniecība un lauksaimniecība, bija tā valsts regulēšana? Visstingrākajā veidā valsts regulēšana gan attiecībā uz subsīdijām, gan cenām, gan tirgu un tā tālāk, un arī šodien pastāv regulēšana šajās valstīs, tur subsīdijas kā tādas pastāv. Un pastāv pat Anglijā 500 latu par izaudzēto rudzu hektāru. Bet pie mums? Mēs tikai runājam, ka subsīdijas nav vajadzīgas. Nu ko tad mēs gribam? Tad kāpēc mums par to jārunā? Tad nav mums te ko runāt, ja mēs nevaram nodrošināt normālus apstākļus.

Šogad pat mēs pieņēmām Lauksaimniecības likumu, kurā ir rakstīts ar melnu uz balta, ka 3% no pamatbudžeta tiks atvēlēti subsīdijām zemniekiem. Izrēķināja gudri vīri Lauksaimniecības ministrijā, ka tie ir 17 miljoni latu - salīdzinot ar pagājušo gadu, apmēram divas reizes vairāk. Divas reizes vairāk, bet tanī pašā laikā tā pati Lauksaimniecības ministrija savā pārskatā atzīst, ka šogad dažādu resursu - degvielas, minerālmēslu un tā tālāk - cenu paaugstināšanās dēļ zemnieks zaudēs 20 miljonus, tas tā optimāli, bet neatkarīgie speciālisti ir aprēķinājuši, ka no 24 līdz 26 miljoniem būs tas zaudējums. Nu tad parēķiniet: ja man iedod subsīdijas 17 miljonus un paņem no kabatas laukā 24 miljonus, tad ko tas ir vērts? Var zemnieks dzīvot vai nevar - tas tad ir skaidri redzams un izrēķināms. Tad kāpēc mēs te kaut ko vēl, atvainojiet, muldam un tērējam laiku, ja mēs nevaram nodrošināt minimālo izdzīvošanu zemniekam? Tad nav ko par viņu runāt, lai tad viņš mirst nost, kā viens otrs to sludina.

Un bez tam vēl ministrijas atskaitē, ko tā mums ir iesniegusi šim lēmumam, šim ārkārtas plēnumam, ir rakstīts ar melnu uz balta, ka šogad subsīdijas mēs sadalīsim par šķirnes lopiem, par sējumiem un tā tālāk... Bet pasakiet man tā: ja Latgalē un Vidzemē vairākos rajonos zemes vērtība ir 28-30 balles un ja to neņem vērā, bet maksā par šķirnes lopiem un tā tālāk... Vai var šķirnes lopus un šķirnes sēklu audzēt zemē ar 28 ballēm? Zemgalē turpretī ir 60 un 65 balles. Tad ir jābūt kaut kādai paritātei, tās subsīdijas taču ir jāsadala galu galā atbilstoši zemes vērtībai, kas ir pats galvenais priekšnoteikums, lai varētu attīstīt ražošanu... Tas nosaka, kāda būs ražošana, un, ja šo zemes baļļu nav, tad tur var strādāt tas čangalis no rīta līdz vakaram un no vakara līdz rītam, bet viņš tik un tā nevar panākt ražību - 30 centnerus no hektāra. Nevar! Taču mēs to neskaitām, tātad lai tie vidzemnieki un čangaļi iznīkst. Neviens par to nav padomājis un neviens arī nedomā. Tā taču galu galā nevar!

Paņemsim, kaut vai ja mēs uzskatām, ka pareizi vadām, akcīzes nodokļa atmaksu. Tad, kad mēs pieņēmām Akcīzes nodokļa kompensācijas likumu, bija tāda gaisotne, ka zemnieks apsēj, apstrādā savu zemi, aiziet uz pagastu un viņam pagasts izdod zīmi, ka viņš ir apstrādājis tik un tik hektāru. Un tad viņam samaksās to, kas pienākas, - aptuveni 9 latus par apstrādāto hektāru. Bet tad, kad Ministru kabinets pieņēma noteikumus, uzreiz izrādījās, ka zemniekam ar to vien nepietiek, ka viņam vēl vajag paņemt čeku, ka viņš ir pircis dīzeļdegvielu. Bet kurš zemnieks šodien, kam nav traktora vai citas tehnikas... Viņš taču nepērk to dīzeļdegvielu, ja viņam nav to kur glabāt un ja viņš nedrīkst glabāt. To dīzeļdegvielu pērk un lieto tas, kuram ir tie traktori. Ja zemnieks iet pie kaimiņa un lūdz, lai viņam apstrādā zemi, tad viņam arī to apstrādā, viņš samaksā kaimiņam vai gadījuma caurbraucējam. Sveiks! - un aizbrauc. Un galu galā, ja viņš ar rokām var apstrādāt, tad kāpēc viņam nesamaksāt?

Kas tagad notiek? Vismaz Latgalē 70% zemnieku nesaņem šīs subsīdijas. Kur tad tās paliek valstī - valsts labā vai? Nekā! Šodien ir radušies uzņēmīgi biznesmeņi, kas braukā pa mājām un vadā čekus, sacīdami zemniekam: tev 9 lati pienākas par hektāru, bet man - trīs lati; ja tev seši, tad maksā man 3 lati. Lūdzu, tev čeks un varēsi saņemt! Un zemnieks pakasa galvu: ja viņam ir 20 hektāru, tad 180 latu viņš varētu saņemt. Viņš parēķina: aha, 60 latu vai cik nu tur lai paliek tam, es viņam maksāju, jo pats saņemšu 120 latu. Lūk, ko mēs esam radījuši, un neviens par to...

Ko līdz mūsu pieeja, mūsu likumdošana un mūsu noteikumu pieņemšana, ja šodien tas tirgus iet plašumā? Un čeku jau pietiek - lūdzu! Un tie ir biznesmeņu kabatās. Kur viņi ņem - es nezinu, bet viņu kabatās ieslidinās baigie tūkstoši, varbūt pat miljoni.

Otrs piemērs. Mums ar likumu ir pieņemts, ka zemniekiem, tas ir, bijušajiem zemes īpašniekiem vai viņu mantiniekiem tiešām zeme ir jāuzmēra par valsts līdzekļiem. Vai šodien mēs pildām šo likumu? Cik tad ir iemērīts par valsts līdzekļiem? Taču, ja tu, zemnieciņ, gribi, lai tev ir, tad aizej un samaksā, tad tev varbūt uzmērīs. Ir likums, bet mēs to nepildām. Un, ja mēs to nepildām, bet visi to zinām, kā tad būs tālāk? Tātad laikam galu galā nepildīsies arī Lauksaimniecības likums. Lūk, divi piemēri, kuri raksturo mūsu attieksmi pret zemniecību, pret zemniekiem un tā tālāk.

Tagad mēs sākam atzīt, jau pat oficiāli sākam runāt, ka vajadzētu Austrumu tirgu atvērt, vajadzētu tirgoties ar Austrumiem, jo Rietumi neņem pretī mūsu produkciju, citur nav kur likt un tā tālāk. Bet ko mēs darījām visus šos sešus, pat septiņus gadus? Mēs “aizklapējām” to Austrumu tirgu ciet politisko ambīciju dēļ, sak, nebarosim krievus. Taču šodien mums garām ved eiropieši, ved to pašu produkciju, bet tirgus jau ir aizņemts. Un mēs tagad gudrojam, kur mēs to tirgu tagad... ir jāmeklē tirgus. Lūk, tā mēs strādājam un esam nostrādājuši septiņus gadus, visu laiku sludinādami, ka tas ir pārejas periods, ka tas ir pieļaujams. Septiņi gadi ir pagājuši un vēl septiņi paies, varbūt pat septiņdesmit gadu, bet zemnieks lai mirst. Lūk, tā mēs strādājam! Mēs esam valsts un valdība, un mums ir jārūpējas par zemnieku, bet kā mēs esam strādājuši?

Tagad arī laukos ir visādi nodokļi statūtsabiedrībām, ir likvidētas jau 200 statūtsabiedrības vai pat vairāk uz šodienu; dažas vēl likvidējas, citas jau likvidētas. Tanīs pašās statūtsabiedrībās, kad tās likvidējās, mantu neviens nepērk, līdzekļu nav, parādi milzīgi... Un galu galā tie parādi ir jānoraksta, un tos arī noraksta. Likvidējas... nav, nav - viss pa tīro! Tām statūtsabiedrībām, kuras šodien strādā, tām ir tie paši parādi, tas pats parādu slogs uz tām guļ, bet tām neviens nenoraksta, jo jūs, lūk, vēl strādājat, tad nu maksājiet! Kā tad galu galā iznāk? Tad jau labāk ātrāk likvidēties, tad pat tas, kas ir... tad tā nav, un arī parādi nebūs jāmaksā. Tas nozīmē, ka mēs paši stimulējam likvidāciju tur, kur to nevajadzētu darīt.

Un tagad, ja tas viss tā notiek, tad jūs taču saprotat... mēs visi saprotam, kāds būs zemnieka sociālais nodrošinājums, kādu viņš saņems pensiju. Zemnieks šodien, kurš nekā nevar iemaksāt, nekā nesaņem, un viņš tajā pensiju fondā principā nevar iemaksāt nevienu kapeiku. Tomēr viņš paliek vecs, un tūkstoši jau šogad iet pensijā, arī nākošajā gadā, bet ko viņš saņems? Ko viņš saņems? Bet mēs par to nemaz neuztraucamies. Tā taču ir galu galā... Cilvēks visu dzīvi ir nostrādājis, bet šodien viņš aiziet pensijā un nekā nesaņem tikai tāpēc, ka viņam nav to ienākumu, un viņam tādi arī nevar būt, pastāvot šādai mūsu politikai, un nebūs.

Vai arī ņemsim vēl otru piemēru. Ir saņemti daudzi priekšlikumi no pašvaldībām, no statūtsabiedrībām, šie cilvēki dzīvo laukos, apkārt ir meži, un viņi lūdz: atļaujiet iznomāt mežu, paņemt nomā mežu...

 

Sēdes vadītājs. Staša kungs, jūsu runas laiks ir beidzies.

 

L.Stašs. Paldies.

Sēdes vadītājs. Jānis Urbanovičs - pie frakcijām nepiederošs deputāts.

 

 

J.Urbanovičs (pie frakcijām nepiederošs deputāts).

Augsti godātā Saeima! Es katrā ziņā nerunāšu gari. Būtībā es ļāvos vilinājumam pieteikties debatēs, nezinot, cik daudz būs runātāju, un tāds vilinājums man bija tāpēc, ka es sevi joprojām uzskatu par vienas, kā man liekas, laukiem svarīgas nozares speciālistiem. Manas profesijas pārstāvju šeit nav. Es nezinu. Bet tas nenozīmē, ka nav speciālistu, es zinu, ka Bāna kungs un Gredzena kungs šodien runāja... Es domāju par meliorāciju. Un man bija sagatavota gara runa, un es pat griezos pie Zemkopības ministrijas iepriekš ar jautājumiem un uz tiem saņēmu atbildes, un es pētīju... Es pat biju izdomājis salīdzinošas formas... tā, lai lielais daudzums ārstu, kas šeit ir, saprastu, cik svarīgi ir meliorāciju uzturēt - pat neskatoties uz to, vai lauki attīstās, vai lauksaimniecība attīstās, zemkopība attīstās, vai lauki ir apdzīvoti... cik svarīgi vienalga būtu uzturēt zemkopību... atvainojiet, meliorāciju. Un vismaz kopsaimniecības, tas ir, tās lielās sistēmas, ja ne remontēt, tad vismaz uzturēt pie dzīvības līdz tiem labākajiem laikiem, kad nāks citi, kuri šeit Saeimā un piketos nerunās par rezolūcijām un par nepieciešamību pildīt likumus, kurus paši ir pieņēmuši. Un paši arī sēž valdībās. Bet ceru, ka tas laiks pienāks un ka tad tomēr uz laukiem brauks cilvēki ar... Ozoliņa kungs, es tūlīt beigšu, es jau gandrīz beidzu... ja jūs man netraucētu, es jau būtu pabeidzis...

Tātad: ja dzīvā organismā - vienalga, vai tas ir cilvēks, vai tā ir zeme, kas arī ir dzīvs organisms, - kaut kas uzkrājas pārlieku, tad tas uzsāk kaut kādus procesus, un neatgriezenisko ārstēt vienmēr ir grūti, un tāpēc kaut kas ir jāizvada - un piespiedu kārtā. Ja tie dabīgie procesi tiek traumēti, tad piespiedu kārtā ārstēt un tos atjaunot ir daudz grūtāk nekā vienkārši uzturēt. Vienkārši varu pateikt par Zemkopības ministrijas datiem: šodien, lai uzturētu melioratīvās sistēmas, būtu nepieciešams 1 vai 2 lati, es domāju tā saucamās drenāžas sistēmas un tā tālāk. Bet, ja tās vienu gadu - vismaz vienu gadu - nav koptas, tad nākamajā gadā vajag vismaz simtu, un tad tas viss attīstās ģeometriskā progresijā. Var jau, protams, arī zirgoties un staigāt un tīrīt tās iztekas un pat akas, un pat neņemt aku grodus nost, un kombains tur neiekritīs, un smiltis netiks sanestas, un lops tur nelauzīs savu kaklu. Bet, ja nebūs kopsaimniekošanas sistēmas, tad, es domāju, lielie kanāli - upes, strauti - netiks tīrīti, tam arī nebūs nekādas nozīmes.

Redziet, man ir kauns par to visu runāt. Goda vārds, kauns! Jo mēs šodien esam tādā kā kādreizējā... Es arī neslēpšos - esmu, tāpat kā daudzi šeit, bijis vairākos tā saucamajos “parthozaktīvos”, un arī šeit nekas cits nenotiek. Vienīgi ir varbūt cita slodze tagad, kad nu mēs esam deputāti un mums visiem jāparāda, cik ļoti mēs mīlam laukus un lauciniekus, un tā tālāk.

Problēma, manā skatījumā, nav vis laukos un varbūt nav arī mūsu attieksmē pret lauksaimniecību. Te nav neviena, kurš būtu... pat Leiškalns, kas runāja zināmā mērā alegorijās, bija par laukiem, un vispār visi, kas šeit ir, un arī tie, kas nav, iestājas un grib iestāties par laukiem, vismaz ir centrēti uz to, lai laukiem palīdzētu. Redziet, problēma ir nepavisam ne šajā nozarē, bet gan tajā lietā, kā mēs saprotam šīs valsts, mūsu valsts iekārtu. Redziet, kā sanāk - mēs pieņemam likumus, un pēc tam mums, likumu pieņēmējiem, vajag veidot šādu te... vākt parakstus, lai pieņemtu jaunu likumu. Lai pieņemtu likumu. Lai šis konkrētais likums tiktu pildīts. Mēs to varam saukt par lēmumu, bet būtībā mēs esam likumdevējs orgāns. 1993. gadā tika pieņemts likums par meliorāciju. Es neko jaunu... Lūdzu nedomājiet, ka es gribu tagad ar kādu iniciatīvu nākt. Liela daļa klātesošo atceras, ka 1993. gadā tika pieņemts - ne bez trūkumiem, bet, vienalga mūsu apstākļiem ļoti labs - likums par meliorāciju. Tas, protams, netiek pildīts. Nekas vispār netiek darīts šī likuma reālā pildīšanā. Ir struktūras, ir cilvēki, kas mēģina palīdzēt savu iespēju robežās (tāpat kā jūs, cienījamie deputāti, kas šodien runāja, kā labi cilvēki, kā labi lauksaimnieki mēģināt palīdzēt, izteikt savu sāpi par laukiem), bet ne kā likumdevēji. Mums vajadzētu laikam tomēr atcerēties, kas mēs esam, un droši vien sanākt - nu, droši vien savā ierastajā stilā, bez opozīcijas - Sadarbības padomē, valdībā, tas ir viens un tas pats. Tāpat arī tas ir mīts, ka šeit ir Saeima, tur ir valdība un ir vēl kaut kas un vēl kaut kas... Mēs visi esam viens organisms. Protams, opozīcija te neiederas, un tas ir skaidri parādīts, un nevajag vēlreiz demonstrēt to, ka, lūk, opozīcija neko nenozīmē: jūs te varat runāt ko gribat, bet mēs vienalga darīsim, kā gribēsim. Bet es tagad domāju... nu jā... es pabeigšu to domu, piedodiet. Es domāju, ka vajadzētu sarakstīt likumus un izlikt viņus kaut kur... šis likums darbojas tikai pēc vēl viena atsevišķa balsojuma par to, ka viņš darbojas. Un šodien vajadzētu balsojumu izdarīt tādu... uzreiz, lai nevajadzētu vēlreiz mītiņu taisīt tur ārā, nerrot cilvēkus. Un galvenais ir... ne jau varbūt par tiem cilvēkiem, bet par sevi... Kāpēc mēs paši sevi mokām? Nospiedīsim piecas pogas, piecreiz - par, par, par, un beigsim šo lietu. Likums par lauksaimniecību jāpilda. Un, ja kāds nepilda, lai iet cietumā.

Tālāk. Par meliorāciju. Ir jāpilda. Nu piedodiet... nu, tas ir apkaunojoši, ka mēs vienkārši tā niekojam savu laiku un ņirgājamies par sevi. Es atkārtoju - es neapelēju pie jums kā pie nākamajiem cilvēkiem, kas ies tagad pie vēlētājiem un stāstīs, cik viņi daudz laba varēs izdarīt nākamreiz....

Redziet, kas vēl ir. Pavisam maz... Nu kas ir opozīcija? Tā ir tāda slikta lieta, un skaidrs, ka, ja opozīcija nāk kaut ko runāt, tad noteikti tas ir nepareizi un to var arī neklausīties un katrā ziņā var palaist garām. Bet es tagad domāju par jums, cienītie lielās pozīcijas deputāti. Kāpēc jūs mokāt sevi? Mums ir skaidrs: mums te jānāk. Ja mēs te nenāksim un nereģistrēsimies, tad mums atņems algu un visādas citādākas... Bet kāpēc jūs sevi mokāt? Tas ir jautājums par to, kura nozare, kuras ministrijas, kādas partijas... Un tālāk tas viss saskaņošanas jautājums ir valdības jautājums. Nav taču tā, ka ir ministrijas bez valdības. Kāpēc tad notiek valdības sēdes? Kāpēc jūs šos jautājumus nesaskaņojat? Un, ja jūs šo likumu nevarat pildīt, cienītie, atnāciet un pasakiet: šis likums šodien nav reāls. Es to visu sapratīšu un arī balsošu vienmēr par šādu rīcību, kaut vai tikai tāpēc, ka tas būs loģiski. Deputāti iet garām šiem piketētājiem un stāsta: nu tikai būs, nu tikai mēs strādāsim, mēs tur visu izdarīsim, jūs tikai turieties, mēs visu ko izdarīsim! Bet, cienītie, ir arī tā saucamā Sadarbības padome, kurā viss tiek saskaņots. Kāpēc jūs nesat uz šejieni savas problēmas, savas domstarpības? Pasakiet, lūdzu, ka nav nekādas pozīcijas, un labāk iesim mājās un desmit reizes rīkosim vēlēšanas, kamēr būs kaut kas. Atnāks tāds, kas var izveidot valdību. Tā ir vienkārši tāda niekošanās. Es atkārtoju - kāpēc jūs sevi mokāt? Mani - kā opozicionāru. Es saprotu. Man ir jārēķinās ar to, ka man ir jāpieņem jūsu noteikumi. Bet kāpēc jūs sevi mokāt? Vai tad jums pašiem sevis nav žēl? Apbrīnojami!

Un vēl kas. Redziet, ja mēs pieņemsim šo lēmumu, nekas nemainīsies. Ja mēs to nodosim komisijām, pataisīsim to skaistāku un tā tālāk, nekas nemainīsies. Pēteris Apinis, iedams projām, šodien demonstratīvi pateica, ka viņš nākamreiz sasauks... un savāks parakstus, katrā ziņā savāks parakstus... veselības aprūpei... par aptiekāriem... Viņš saka: lūk, no šitādas pasēdēšanas savi pāris miljoni nozarei atnāks. Tā ir visa mūsu darba devalvācija. Un problēma ir ļoti dziļa. Mēs esam devalvējuši mūsu neatkarīgās valsts iekārtu, un man par to ir kauns, un es ceru, ka ne tikai man.

 

Sēdes vadītājs. Imants Liepa - frakcija “Latvijai”.

 

I.Liepa (frakcija “Latvijai”).

Augsti godātais priekšsēdētāj! Cienījamie kolēģi! Būdams opozīcijas pārstāvis, es nekritizēšu nedz aizgājušo valdību, nedz arī pašreizējo valdību, valdības attieksmi lauksaimniecības jomā. Gluži otrādi! Pamēģināšu atrast kādu “lauciņu”, kuru kopjot varētu kaut kā palīdzēt situācijai lauksaimniecībā. Un to es darīšu gan dēļ savas pārliecības, gan arīdzan Latvijas Lauksaimniecības un mežu zinātņu akadēmijas prezidenta profesora Strīķa un Latvijas Universitātes vadības mudināts. Un, lūk, šo “lauciņu” sauc par lauksaimniecības zinātni.

Lauksaimniecības zinātne pie mums atšķiras ar vairākām ļoti zīmīgām īpatnībām, ja mēs to salīdzinām ar citām zinātnes nozarēm. Pirmkārt, tas ir izziņas objekts. Atomus var skaldīt un molekulas dzenāt vienlīdz sekmīgi gan Rīgā, gan Tokijā, gan Ņujorkā, gan arī citur. Pietiek, ja ir attiecīgie speciālisti, aprīkojums un finansējums. Bet Latvijas lauksaimniecības un mežsaimniecības problēmas var pētīt tikai un vienīgi Latvijas klimatiskajos, specifiskajos apstākļos. Tikai un vienīgi šeit. Tātad, lūk, pēc šī pētīšanas objekta Latvijas lauksaimniecības zinātne krasi atšķiras no visām pārējām.

Tālāk. Otrā īpatnība ir tā, ka mums nebija nepieciešama pārstrukturēšanās. Padomijas laikā ļoti daudzas zinātnes nozares, institūti, tēmas - un tā tālāk - bija Maskavas pasūtījums ar militāru ievirzi. Skaidrs, ka tagad šāda pasūtījuma vairs nav. Mēs vairs neesam šajā impērijā, un šī impērija savukārt vairs neuzticas mums, tādēļ šis pasūtījums ir zudis. Un tagad šo nozaru zinātniekiem galvenā problēma bija pārstrukturēšanās - atrast savu spēka pielietošanas punktu. Lauksaimniekiem šādas vajadzības nebija, tāpēc, lūk, mums ir saglabājušies gan izziņas objekti, gan pētījumu aktualitāte. Gan teorētiskā, gan praktiskā. Mums ir saglabājušies zinātnieki un pētnieciskās tradīcijas, viss, kas bija specifisks Latvijas lauksaimniecības zinātnei. Tas ir ļoti daudzu gadu mantojums, iepriekšējo zinātnieku paaudžu mantojums, kas iegūts ļoti nopietnā un grūtā darbā. Un tagad ir tas brīdis, kad jādomā par to, vai mēs to viegli palaidīsim prom vai arī tomēr centīsimies to saturēt. Es domāju, ka visādā ziņā pienāks laiks - pēc pieciem vai desmit gadiem - , kad vajadzība pēc zinātniskajiem pētījumiem, pēc zinātniskajām atziņām būs ļoti liela. Un, ja mēs to visu tagad palaidīsim prom, tas maksās mums ārkārtīgi dārgi un sekas būs ļoti nepatīkamas mums.

Tālāk. Trešā īpatnība, kas traucē lauksaimniecības un vispār zinātnes attīstību Latvijā, ir tautsaimniecības nacionālās programmas trūkums. Ja mēs nezinām, kādā reģionā un kādu tautsaimniecības nozari attīstīt, proti, ja to nenosaka valsts vadošās institūcijas, kā tad lai zinātnieki izšķiras, ko tad īsti pētīt, kuru no zinātnes apakšvirzieniem attīstīt vairāk un kuru attīstīt mazāk? Šādas tautsaimniecības nacionālās programmas vajadzība ir primārs jautājums ne tikai šodien apskatāmās tēmas kontekstā, bet caur un cauri.

Man bija ļoti patīkami dzirdēt ministra Gorbunova kunga teikto par darbu, kas notiek Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijā. Cik man ir bijusi darīšana ar šīs ministrijas cilvēkiem, es varu apliecināt, ka, lūk, šajā ministrijā tiešām profesionāli tiek domāts un strādāts valsts reģionālās attīstības jomā. Cik tas tālu ir... nu žēl, ka vēl šāda dokumenta nav uz galda, bet ministra kunga sacītais bija ļoti, ļoti iepriecinošs moments šodienas skatījumā.

Tālāk. Ceturtā īpatnība ir ārkārtīgi niecīgais lauksaimniecības zinātnes finansējums. Ārkārtīgi niecīgais. Uz liesā Latvijas zinātnes finansējuma fona lauksaimniecības zinātne izskatās sevišķi kārna. No iekšzemes nacionālā kopprodukta zinātnei Latvijā atvēl 0,25%. Es nezinu otru tādu valsti - nedz Eiropā... nu, varbūt pasaulē, kaut kur Āfrikā vai kur citur, ir valstis, kur vēl mazāks procents no nacionālā kopprodukta tiek atvēlēts zinātniskajai darbībai. Šķēles valdības deklarācijā, pēc Tabūna kunga, mūsu Latvijas Zinātnes padomes vadītāja, datiem, lūk, bija iestrādāta tēze, ka šim procentam vajadzētu būt 0,5%. Tagad, pēc Tabūna kunga sacītā, Krasta valdības deklarācijā šis jautājums ir visai miglaini un daiļrunīgi aprakstīts, nepasakot nevienu konkrētu skaitli. Es saprotu, ka valstī ir lielas grūtības ar naudu, ka mēs neprotam naudu paņemt un ka tā mums aiziet garām. Un tomēr tas viss ir jāsakārto un zinātniskajai domai ir jāatvēl līdzekļi. Vienkārši kaut vai tādēļ, lai mēs neizskatītos kā nelgas pasaules priekšā.

Tāpēc es domāju, ka mūsu šodienas lēmumā vajadzētu iestrādāt dažus punktus... Vispār vajadzētu to nodot komisijām, lai būtu iespējams cilvēkiem savus priekšlikumus izvirzīt. Un šajā lēmumā divi potenciālie punkti varētu būt tādi, kas vienlaicīgi veicinātu gan lauksaimniecības zinātni, gan zinātni kopumā, gan lauksaimniecības un tautsaimniecības attīstību kā tādu.

Pirmkārt, intensificēt jaunu augstvērtīgu augu un dzīvnieku šķirņu un tehnoloģiju izstrādi un aprobāciju.

Un, otrkārt, 1998.gada budžetā paredzēt zinātnes finansējumu 0,5% apjomā no iekšzemes kopprodukta. Paredzēt šos 0,5% kopumā zinātnei Latvijā. Un tad jau Latvijas Zinātnes padome pratīs, ņemot vērā lauksaimniecības pašreizējo situāciju, palielināt arī šo īpatsvaru šo 0,5% sadalījuma struktūrā par labu lauksaimniecības vajadzībām.

Lūk, tādas man ir pārdomas attiecībā uz šodienas tēmu. Paldies par uzmanību.

 

Sēdes vadītājs. Gundars Valdmanis - pie frakcijām nepiederošs deputāts.

 

G. Valdmanis (pie frakcijām nepiederošs deputāts).

Prezidij! Kolēģi Saeimā! Mēs balotējāmies dažs vienā partijā, dažs - otrā, bet mums laikam visās runās bija kopīgs mērķis, tas, ka mēs gribam glābt mūsu tautu, mūsu zemi. Vēlēšanas beidzās. Latvijas Vienības partijai bija tikai astoņi mandāti. Mēs sašaurinājām savu mērķi - glābt tos, kas dzīvo uz mūsu zemes, un tos, kas zvejo mūsu ūdeņos. Tajā laikā, kad mēs vēl bijām politiski nevainīgi un ticējām, mēs spējām Saeimā veidot sadarbību ar citiem, kas teica, ka viņiem Latvijas zemnieki, latviešu lauki ir svēti. Un mēs šur tur valdību drusku pakratījām, mēs to spējām pirmo reizi darīt ar akcīzes nodokli. Mēs spējām to pāris citās reizes. Saeimā bija bloks, kas cīnījās par zemniekiem un par viņu eksistenci, bet tikām arvien tālāk atgriezti atpakaļ. Viens kompromiss pēc otra! Mums trūka mugurkaula, lai pateiktu: “Nē, tā tā lieta neiet!” Mēs labprātāk ietu prom no valdības, nekā atdotu jums vēl šo papildkumosu.

Bija viens no mūsējiem, kas atšķīrās no citiem. Viņš bija ministra amatā. Viņš tautai skaidri pateica: “Zemnieki, viss tiek darīts, lai jūs iznīcinātu!” Tas bija Alberts Kauls. Un mums ir jāsaprot, ka vienalga, ko mēs šeit runājam, gandrīz viss iespējamais tiek darīts, lai iznīcinātu mūsu zemniekus, mūsu gadsimtiem veco tradīciju, šo saiti starp mūsu tautu un mūsu zemi, jo gadu simtiem tie, kuri ir apstrādājuši mūsu zemi, ir spējuši sevi pilnīgi uzturēt un ir spējuši taupīt, tirgoties, veidot bagātības, celt mūsu karogu starptautiskajos forumos, un nu kaut kādi tiek lemts, lai mūsu tautas vairs nebūtu. Es klausījos pozīcijā esošajos cilvēkos. Viens paskaidroja, ka zemnieki šodien tikai prasa, lai to likumu ievērotu, lai būtu tās subsīdijas un kas cits un lai to Lauksaimniecības likumu ievērotu.

Mīļie draugi, kāpēc jūs, valdībā, neuzstājaties, lai tā būtu? Citi stāsta, ka viss, ko zemnieks grib, ir tas, lai ar viņu godīgi norēķinātos. Bet kā jūs varat te palikt, ja jūs patiešām ticat un gribat kalpot mūsu tautai un mūsu zemei? Kā jūs varat palikt tādā kroplā valdībā, kas nenodrošina to, ka valdība pati samaksā savu solīto un ka viņa neuzstāj, lai kontrakti ar mūsu zemniekiem tiek pilnīgi izpildīti.

Manuprāt, no pozīcijā esošajiem es ietu izlūkos ar doktoru Grinovski, es zinu, ka viņš cīnās, cik vien viņš spēj. Es domāju, arī ar Andreju Nagli, bet par jums, tiem citiem, es šaubos. Kāpēc nav no jums dzirdama skaļa balss? Kāpēc tas, ja jūsu mērķis ir glābt mūsu tautu un zemi, netiek pildīts, ja jūs redzat, ka tas zemnieks tiek patiešām iznīcināts? Kāpēc jūs neatsakāties no tiem mazajiem labumiem, kas jums tiek doti, un nenākat pie mums opozīcijā? Es to nesaprotu. Tā nav tikai politiķu runa. Mums ir jāsaprot, ka gandrīz visā pasaulē tiek saprasts, ka ir daudz labāk ražot pašiem priekš sevis, nevis to naudu aizsūtīt prom. Mēs varam lauku produkciju dotēt 70% apmērā no valsts budžeta, un valsts budžets itin neko nezaudēs, jo tas lats, kas tiks dots tam zemniekam, apritēs daudzas, daudzas reizes. Tā naudiņa atnāks atpakaļ valsts budžetā. Taču šis it kā ļoti vienkāršais jēdziens mums ir svešs. Neizprotu, - kāpēc. Pasaulē netrūkst taču gudrības, modeļu, grāmatu.

Profesors Grinovskis teica, ka mums vajadzētu dotēt laukus, lai mēs varētu ražot paši priekš sevis. Kāpēc mēs to nedarām? Kāpēc mēs labprātāk ievedam no ārzemēm to sviestu? To sviestu mēs ievedam, bet ar to jau nebeidzas. Tas sviests ienāk no ārzemēm, un mūsu pienu vairs nevajag, lai to sviestu taisītu. Mēs to govi vairs neturam. To lopbarību mēs vairs neaudzinām un lēnām, lēnām mūsu ekonomiskais spēks izsīkst, kā dakteris Kalnbērzs teica: “Mēs kļūstam par aitām, par šašliku citām valstīm.”

Latvijas zeme vēsturē ir bijusi viena no ražīgākajām, un tai ir jābūt vienai no vērtīgākajām. Bet skat, kas notiek, ja mēs izmisumā sākam skatīties, kas notiek. Cenas šeit ir trīs reizes zemākas nekā Eiropas savienībā, bet mēs mēģinām ar šo 1/3 daļu no tā ienākuma, ko Eiropas savienības saimnieks dabū, maksāt par izejvielām pasaules līmenī, un paliek arvien mazāk.

Šeit bija skaitļi, cik zemnieki zaudē gadā. Saprotot, ka viņiem tiek izsūktas asinis, un kas beigās notiek? Viņiem izmisumā ir jāpārdod, mēs viņam liekam to darīt vienu salmu pēc otra: obligātā apdrošināšana, akcīzes nodokļi, zemes nodokļi. Baltijas tirgus un tā tālāk. Tas zemnieks kļūs nespējīgs. Ko lai viņš dara? Viņam kaut kas ir jāpārdod.

Šodien, runājot ar zemniekiem, viens stāstīja, ka viņam sieva salauza roku, un viņš beigās aizgāja uz “Parex” banku un aizņēmās naudu priekš savas zemes, labi zinādams, ka viņš šo naudu nespēs atmaksāt, ka tā zeme aizies “par burbuli”. Tā izmisuma un vajadzības dēļ mēs tiekam atsavināti no savas zemes.

Ir daudz kas cits, kas notiek. Mūsu valdība negrib saprast, ka, ja mēs ražojam šeit, tad tā nauda paliek šeit, tā nauda aprit, nāk nodokļi, nāk nodarbe. Nodarbināts cilvēks būs veselīgāks, mazāk meklēs iespēju izmukt no dzīves ar alkoholu vai ar ko citu, bet mums nevienā ministrijā nav tādas politikas, ka jāpērk no Latvijas. Latviešu valsts firmām arī nav tādas politikas, “Rīgas balzamam” mūžam būtu jāpērk graudi tikai no Latvijas. Latvijas dzirnavām būtu jāpērk tikai Latvijas graudi. Latviešu zemei vajadzētu ražot ne tikai priekš Latvijas, bet arī priekš Krievijas, un, ja kāds grib piegādāt labības preci uz Krieviju caur Latviju, tad, kamēr Latvijas prece nav izpirkta, mēs varam viņam pataisīt grūtu šo tranzītu, lai vispirms pērk no latviešu zemniekiem.

Par pareizu cenu dotēsim to zemnieku. Ja mums kāds saka, ka nomas aktivitāte ir veselīga, ka viņa rada tos ienākumus budžetā, kuru mums it kā trūkst, tad mums ir pilnīgi jāatkratās no tās aplamības, kurā mēs neizprotam, kas ir ieguldījums un kas ir izdevums. To lauku nomeliorēt, to saimniecību uzbūvēt, to jaunieti izskolot, to tautieša veselību atveseļot, - tie nav izdevumi, bet tie ir ieguldījumi. Tie cilvēki, tas nomeliorētais lauks spēs ražot, nodarbināt ne tikai sevi, bet arī nodokļu iekasētāju, un tur mums būtu tā ekonomiskā augšupeja.

Jūs varbūt atminaties, ka vismaz mana politiskā nevainība beidzās tanī dienā, kad mēs nolēmām pieņemt Baltijas brīvo tirgu attiecībā uz lauku produktiem. Es toreiz piesaucu Tālavas taurētāju, un mani sāka smagi ķengāt. Taču tauta arī sāka mani pazīt. Es atminos, ko Māris Bumbieris teica dažiem no jums, - ka ar taurēšanu nepietiek, ka vajadzētu baurot par to, kas notiek. Gandrīz divi duči no jums man solīja. Tad, kad es jums stāstīju, ka Eiropas savienībā iekšzemes produktu cenas, lauku produktu cenas, ir divas trīs reizes augstākas nekā Latvijā, jūs teicāt: “Gundar, tas tā nevar būt, bet, ja ir, es ar tevi...” Uzdevām to jautājumu mūsu goda ministram Dilbam, un viņš apstiprināja, ka tā ir. Viņš gan trijās lapās to pateica. Taču kur palika tie 20 balsojumi pret to Baltijas tirgu? Kas ar mums notiek, draugi? Ko mēs darām? Šodien mēs esam sanākuši runāt par to, kā mēs varētu glābt laukus. Tur nekādas ķīniešu ābeces nav. Pirmā lieta, kas mums ir jāsaprot, ir tā, ka mūsu zemei ir liela, liela vērtība. Valstij ir jāgarantē tās zemes vērtība, lai būtu kaut kas, ko likt ķīlā. Valstij ir jāsagādā normāla procenta cena, normāli procenti priekš aizdevumiem lauksaimniekiem, priekš sugas lopiem, sugas sēklām, priekš labiem traktoriem. Mums Latvijā ir jāgarantē tādas pašas iekšzemes cenas, kādas ir Eiropā, kurā mēs ieiesim, un tas mums ir jādara šodien. Mums ir jāsaprot, ka tā dotācija, kas tagad būs jādod tam lauksaimniekam... jā mēs viņam maksāsim 100%, bet tirgū atgūsim tikai 33%, tad 67% būs dotācija, bet tā atnāks atpakaļ tautas budžetā, tas nav zaudējums. Mums ir jāmāk atrast, kur mēs konceptuāli varam ko mainīt. Tas notiktu samērā viegli, ja mēs gribētu. Alberts Kauls konstatēja pēc trīs, četriem mēnešiem valdībā, ka tās gribas nav. Ir tieši pretējā griba - iznīcināt latviešu lauku cilvēku, atņemt viņam to zemi un pataisīt viņu par balto vergu. Un mēs šodien it kā šo jautājumu aprunājam, runājam gari un gudri, bet gandrīz neko viens otram neesam pateikuši. Es domāju, ka, ja es būtu lauku iedzīvotājs, es būtu gaidījis ar lielām cerībām šīs debates, bet nu es sēdētu mājās klusu un raudātu.

Man pateica beidzamajā reizē, kad es biju tribīnē, ka es esmu izteicies ar cieņas trūkumu pret Saeimu. Es nezinu, vai kāds laukos pēc šīsdienas Latvijas Republikas 6.Saeimu spēs cienīt. Valdības cilvēki paši runā, bet nekā nedara. Jautājumos, kas ir viņu kompetencē, likums ir, tad kāpēc tas netiek ievērots? Kontrakti ir. Kāpēc valdība nespiež tos kontraktus izpildīt? Un, ja ne, tad lai tie lauksaimnieki pārņem atpakaļ tās dzirnavas. Par sodu. Tas ir iespējams. Mēs, Saeima, varētu sākt domāt par pilnīgi citu veidu, kā tos laukus attīstīt, kā to zemi nodrošināt ar vērtību. Nē, mēs darām tīši pretējo! Mēs apgrūtinām to zemnieku vēl un vēl, tā ka viņam izmisumā ir jāpārdod sava zeme, tāpat kā viņš pāris mēnešus agrāk pārdeva savus sertifikātus, lai kāds cits lielkungs varētu pelnīt.

Es gribētu cerēt, ka mēs varam atkal atjaunot to koalīciju, kas bija, kad Seiles kundze un Bāns, un citi strādāja kopā un veidoja to pulku Saeimā, kas atbalstīja Latvijas laukus. Es ceru, ka tas notiks, jo laiks ir jau sen aiztecējis. Mums ir jāsāk, jau sen bija jāsāk strādāt, bet varbūt sāksim ar šodienu. Paldies.

 

Sēdes vadītājs. Jānis Rāzna - Demokrātiskās partijas Saimnieks frakcija.

 

J.Rāzna (Demokrātiskās partijas Saimnieks frakcija).

Godātais sēdes vadītāj! Cienījamie kolēģi! Es gan esmu šeit tribīnē, lai teiktu, ka es tomēr ticu, ka mūsu lauksaimniecība mainīsies, ka tā mainīsies noteikti uz labo pusi, ja vispār to tā varētu teikt, jo citas alternatīvas vienkārši mums nav. Valsts pastāv tikai tad, ja tai ir šī lauksaimniecība. Ja nav šīs lauksaimniecības, tad diez vai var teikt, ka valsts vispār pastāv.

Es gribētu varbūt precizēt, ko tad mēs šodien šeit gribam, un ko mēs vispār gribam. Es domāju, ka mūsu mērķis pamatā būtu šodien runāt par to, ka mums vajadzētu strādāt pie tā, lai mēs izveidotu modernu lauksaimniecības sistēmu valstī. Ko tad šī modernā lauksaimniecības sistēma nozīmē? Pirmkārt, jau to, ka pietiekoši situētiem jābūt tiem cilvēkiem, kuri strādā lauksaimniecībā, un šie cilvēki piegādā pārējai sabiedrības daļai pārtikas produktus par normālām cenām.

Un otrs moments varbūt ir tāds ārējs vairāk. Mēs esam iekļāvušies Baltijas tirgū, mēs šobrīd slēdzam starpvalstu līgumus par tirdzniecību un nākotnē ceram, ka iestāsimies Eiropas savienībā. Lai mēs šos uzdevumus veiktu, mums ir nepieciešama lauksaimniecība, kas būtu spējīga konkurēt pasaules tirgū. Bet acīmredzot šodien, lai mēs runātu par to, kas mums jādara, mums ir jāpaskatās, kādi mēs izskatāmies, kāpēc mēs tādi izskatāmies, un kas būtu jādara, lai šo stāvokli labotu.

Es šeit gribu pieskarties varbūt tikai dažām nozarēm.

Piena lopkopība. 1990.gadā mūsu valstī bija 560 000 slaucamu govju, šogad - 270 000. Tātad mīnus 300 000. Varētu domāt, ka tas viss ir pareizi, ja šie piena izslaukumi no govs būtu kāpināti. Bet nav tā! Arī pagājušajā gadā no govs izslaukts tikai 3300 kilogramu, praktiski tas ir izslaukums, kāds bija valstī 10 gadus atpakaļ. Kāpēc tas tā? Es domāju, ka par to būtu lieki daudz runāt, bet tomēr ir jāpasaka. Diez vai no jums kāds varētu atrast valsti, kurā piena iepirkuma cenas ir 3 reizes mazākas par benzīna cenām. Diez vai jūs atradīsit tādu valsti, kur šīs nemaksas par šo pienu velkas mēnešiem un gadiem ilgi. Un, ja mēs vēl pieliksim klāt faktu, ka pārstrādes uzņēmumi, iepirkdami šo pienu, jau tagad plāno, ka viņiem 30 vai 40% jāiepērk par zemākas šķiras pienu, lai viņi varētu uzturēt paši sevi un gūt kaut kādu peļņu, ka nepareizi vai nekvalitatīvi tiek noteikts tauku procents pienam un ka eksistē vēl visas citas likstas, varbūt arī tās, ko mēs ar jums esam kopā radījuši...

Es šobrīd gribu jums to parādīt ar vienu piemēru. Pagājušā gada nogalē mēs pieņēmām grozījumus likumā “Par zemes nodokli”, pēc tam martā sekoja Ministru kabineta noteikumi, kur tika noteikts, ka, lūk, zeme zem lauksaimniecības uzņēmumiem praktiski ir turpat vai 10 reizes dārgāka nekā tā zeme, kura izmantojama lauksaimniecības produkcijas ražošanai. Lūk, šāda viena ferma, kas pieder vai nu zemniekam, vai statūtsabiedrībai, kur apkārt ir četri vai pieci hektāri zemes... Varbūt lai šis piemērs būtu konkrētāks, runāsim, ka tie ir 5 hektāri. Tātad šobrīd 1 hektāra kadastrālais vērtējums ir 2000 latu Zemgalē. Lai izpirktu šo zemi zem šīs fermas, ir vajadzīgi 10 000 latu. Tajā pašā laikā, lai samaksātu zemes nodokli par katru hektāru ir jāmaksā 30 lati. Ja ir 5 hektāri, - tad tas ir 150 latu gadā. Bet pieņemsim, ka šī zeme pieder kādam no īpašniekiem. Tad šim fermas turētājam ir jāsamaksā nomas maksa 5% no kadastrālās vērtības - 500 latu gadā. Ja mēs zinām, ka izslaukums šobrīd no govs ir 4000 litru un var iegūt apmēram 50-60 latu peļņu, tad tas nozīmē, ka šim fermas īpašniekam 10 govis ir jātur, lai samaksātu tikai nomas maksu par zemi vien. Domāju, ka šī situācija nav normāla. Protams, pēc tam aprīlī Ministru kabinets, jau redzēdams šo situāciju, pieņēma nākošo lēmumu, ka, lūk, nomas maksa nedrīkst būt augstāka par 2,5%. Bet tā viņi arī netika pielietoti.

Un vēl viena situācija. Vai mēs esam izmantojuši visas iespējas, kā attīstīt mūsu piena lopkopību? Mūsu republikā ir divas sausā vājpiena rūpnīcas Krāslavā un Aizputē. Tās praktiski šajos gados tika izdemolētas un nestrādā. Tajā pašā laikā vājpienu mēs vedam pārstrādei uz Igauniju. Eiropas savienība mums iedeva kvotas, lai mēs varētu tirgot savo vājpienu Eiropas savienības valstīs. Vai tad mēs esam ķērušies pie šo rūpnīcu atjaunošanas, lai tās varētu ražot vājpienu? Taču nē! Mēs pirkām sauso vājpienu Ukrainā un Krievijā, protams, zemas kvalitātes, un par 900 dolāriem tonnā to pārdevām tālāk projām. Bet šeit ir viena nianse. Ja šī vājpiena kvalitāte būtu augstākā labuma, atliek tikai tam samazināt tauku saturu zem 0,5%, tad šā vājpiena tonna maksātu 2,5 tūkstošus. Tātad iespējas un rezerves, lai attīstītu pie mums piena lopkopību, republikā ir.

Šo pašu mēs varētu sacīt varbūt arī par gaļas ražošanu, kur no 126 kilogramiem mēs esam “nokrituši” šogad, kā to plāno Zemkopības ministrija, uz 26 kg uz katru republikas iedzīvotāju. Man liekas, tas ļoti spilgti parāda, ka mēs neesam sakārtojuši savu lauksaimniecību šīgada vasarā.

Teikšu par graudu iepirkumu. Es saprotu, ka mums visiem - gan lauksaimniecības produkcijas ražotājiem, gan arī pārstrādātājiem - trūkst naudas līdzekļu, taču tāpēc pārstrādes uzņēmumiem nav tiesību savas problēmas risināt uz lauksaimniecības produkcijas ražotāju rēķina. Un spilgts piemērs šeit ir “Dobeles dzirnavnieks”, kurš zaudējis 150 000 latu, iepērkot graudus Ukrainā... Es runāju apaļos skaitļos: faktiski 140 tūkstošus ar kapeikām, teiksim, 150 tūkstošus. Tas šobrīd lauž līgumus ar zemniekiem, pieņem graudus, bet liek maksāt 2 latus par tonnas uzglabāšanu un iepirks tos it kā februārī, martā vai vēl nezin kad. Un cik tad maksās, - to arī neviens nezina.

Otrs moments ir tie paši līgumi, kuri praktiski ir vienpusēji. Graudu ražotājiem, slēdzot šos līgumus, nekādas teikšanas nav. Pārstrādes uzņēmumi tos var lauzt, un tiesā arī neko nepanāks, jo sankciju vienkārši nav. Ja tu prasīsi, lai ieraksta sankcijas, tad ar tevi neviens šādu līgumu neslēgs.

Nākošais ir kvalitātes rādītājs. Ir jau labi, ka ir lipekļa kvalitāte, bet es jums, cienījamie kolēģi, gribu pateikt tikai to, ka šobrīd Latvijā kviešiem, kuri tiek audzēti, būtībā 80% apmērā ir Rietumu valstu sēkla un šķirnes. Vai tad viņi neprot audzēt kviešus un vai tad viņiem ir slikta kvalitāte? Kāpēc šīs problēmas ir pie mums, Latvijā?

Un vēl. Ja kāds grib painteresēties tālāk, tad es jums ieteiktu, ja ir iespēja, aizbraukt uz Angliju. Anglijā es redzēju vienu filmu par jaunākajiem sasniegumiem pārtikas tehnoloģijā. Angļi vispār ir atteikušies no cieto kviešu iepirkšanas, viņi tikai ar saviem kviešiem ražo pārtikas produktus. Izrādās, ka to lipekli nemaz nevajag tik augstu vai tik labu, bet gan vajag ar kompjūteriem šo mīklu sagatavot, lai ražotu šos pārtikas produktus.

Un vēl viens moments. Protams, mēs visi saprotam, ka šo kredītu un naudas līdzekļu trūkst gan lauksaimniecības produkcijas ražotājiem, gan arī pārstrādātājiem. Bet vai mēs tos saprātīgi izmantojam? Viens piemērs. Šogad, kā mēs visi redzējām, auga ļoti laba graudu raža. Bet ko tad mēs izdarījām? Paņēmām vienu miljonu, iepirkām priekš valsts 10 tūkstošus tonnu un pie tā arī apstājāmies... Es nezinu, kam jādomā par pārējiem graudiem, taču ļoti vienkārši varēja šo lietu atrisināt. Šo miljonu, vienojoties ar pārstrādes uzņēmumiem, varēja atdot, lai segtu daļu kredītprocentu, un tādā gadījumā pārstrādes uzņēmumi varēja saņemt no 20-25 miljoniem naudas līdzekļu, lai iepirktu visu graudaugu ražu, kas šajā gadā bija izaudzēta. Tad būtu apmierināti gan pārstrādes uzņēmumi, gan arī graudu audzētāji.

Šeit mēs runājam arī par likumdošanu. Es domāju, ka tad, ja mēs runājam par likumdošanu, protams, ir jāatzīst, ka daudz kas mums nav pieņemts, bet tas, ko esam pieņēmuši... Mani vienkārši uztrauc tas, ka mēs paši arī to nepildām... Padomāsim! Pagājušajā gadā mēs pieņēmām likumu par 3%, kas no budžeta jānovirza subsīdijām. Mēs pieņēmām, bet paši arī neizpildījām. Ko mēs gribam prasīt šobrīd no citiem? Kāda nozīme ir runāt, ka mums ir jāpieņem tādi vai tādi likumi? Šogad mēs šajā lēmuma projektā atkal rakstām paši priekš sevis, ka 1998./1999.gadā mums ir jāieplāno 3%, taču mēs esam aizmirsuši to likumu, kuru mēs esam jau pieņēmuši.

Un vēl viens moments, ko es gribētu sacīt varbūt Zemkopības ministrijas personā Rāviņa kungam un viņa speciālistiem. Mēs esam ielikuši lēmuma projektā tēzi par to, ka šī koncepcija mums ir jāizstrādā un jāiesniedz Saeimā līdz 31.martam. Es gribētu lūgt, ja Zemkopības ministriju tiešām interesē lauksaimniecība, šo uzdevumu veikt līdz 30. vai 31.decembrim, vēlākais - līdz 1.februārim, jo lauksaimnieki to gaida. Sāksies jauns lauksaimniecības gads, un es domāju, ka viņiem būtu jābūt skaidrībā par to, ko darīt, kā rīkoties.

Ja mēs šeit runājam par zemes lietām, tad es gribu pateikt, ka mums ir 2,5 miljoni lauksaimniecības zemju, no tiem 1,7 miljoni aramzemes, un būtībā šobrīd ir aptuveni 300 tūkstoši hektāru, kas vispār no šīs zemes nav pieprasīti. Ja šīs koncepcijas nebūtu... Šobrīd jau masveidā, ļoti daudzi no tiem, kuriem bija jāsaņem šī zeme atpakaļ īpašumā, vai tie, kuri vēl varbūt saņems īpašumā, vispār atsakās un nerādās pagastos, lai šo zemi saņemtu, jo viņi vienkārši nezina, ko ar šo zemi darīt. Tātad acīmredzot mums ir ļoti daudz problēmu, kas saistītas ar lauksaimniecību, un es ceru, ka, sagatavojot šo koncepciju, mēs ļoti daudzas šīs problēmas arī atrisināsim. Es aicinu jūs visus rīkoties tā, lai šis darbs šeit neapstātos...

 

Sēdes vadītājs. Rāznas kungs, jūsu uzstāšanās laiks ir beidzies.

 

J.Rāzna. Es atvainojos... Lai šis darbs neapstātos un lai mēs to tiešām vienreiz novestu līdz galam. Paldies par uzmanību.

 

Sēdes vadītājs. Roberts Dilba - LZS, KDS un LDP frakcija.

 

R.Dilba (LZS, KDS un LDP frakcija).

Cienījamais Prezidij! Godājamie kolēģi! Vispirms es gribu pateikt, ka nekorektā un nepareizā informāciju Ministru prezidentam Krasta kungam, kuru viņš paziņoja šodien rīta raidījumā un kur tika izteikti pārmetumi Zemkopības ministrijai par ievestajiem graudiem ar pazeminātu muitas nodokli, tika sagatavota no padomnieku puses.

Likumā par Latvijas labības valsts rezervi ir noteikts, ka līdz kārtējā gada 1.janvārim Ministru kabinetam jāizskata un jāapstiprina valsts labības ražošanas un patēriņa gada bilance. Tātad, izvērtējot 1996.gada graudu bilanci, bija redzams, ka valstī trūka 19 tūkstošu tonnu pārtikas kviešu, 20 tūkstošu tonnu pārtikas rudzu un 50 tūkstošu tonnu lopbarības graudu. Tāpēc Zemkopības ministrija lūdza Ministru kabinetu ievest ar pazeminātu muitas tarifu rudzus 20 tūkstošu tonnu apjomā, kuru vietā tika ievesti tikai 15 tūkstoši, un lopbarības graudus - 50 tūkstošus tonnu, kuru vietā tika ievesti tikai 30 tūkstoši tonnu. Ievest ar pazeminātu muitas tarifu drīkstēja tikai līdz šā gada 1.jūnijam. Vienīgā pieļautā kļūda no Valsts labības biroja vadības un padomes puses ir tā, ka viņas nenomainīja lēmumu, ka no valsts rezerves varētu pārdot pārstrādes uzņēmumiem arī lētāk - par 100 latiem tonnā. Tad arī radās šī situācija, ka pārstrādes uzņēmumi, to skaitā arī “Dobeles dzirnavnieks”, iepirka 4,5-5 tūkstošus tonnu kopumā lētākus pārtikas kviešu graudus no Igaunijas un Lietuvas saistībā ar brīvās tirdzniecības līgumu.

Kāda situācija ir kopumā? Valdmaņa kungs, klausieties, lūdzu! Kopumā uz šā gada 1.septembri graudu bilance ir šāda: atlikums - 32 tūkstoši tonnu, to skaitā, Valsts labības birojā ir 4600 tonnu; augustā iepirkti 23 tūkstoši tonnu. Ja kopumā mums ir vajadzīgi kvieši - 128 tūkstoši tonnu, Valsts labības birojā ir iepirkti 29 tūkstoši... es saucu apaļos skaitļos... augustā ir iepirkti 86 tūkstoši tonnu, mieži - 589 tūkstoši tonnu, augustā iepirkti tikai 158 tūkstoši tonnu, tad tas nozīmē, ka, nerunājot nemaz par lopbarības graudiem, jo lopbarības graudu iepirkums ir tikai 64 tūkstoši tonnu, kaut gan vajadzība ir 350 tūkstoši tonnu... Tas nozīmē tikai to, ka kopumā mums vēl joprojām trūkst 22 tūkstošu tonnu rudzu un 40 tūkstošu tonnu kviešu. Tāpēc ir aicinājums visiem zemniekiem iesniegt Lauksaimniecības departamentā visu, protams, objektīvu informāciju par to, kādi graudi jums atrodas mājās, kādi tie ir un vai vēlaties graudus pārdot pārstrādei, jo daudzi tos patērē paši. Bez tam valdībai ir aicinājums - ieviest pilnīgu obligāto statistikas sistēmu par katru pagastu, jo bez objektīvas informācijas mēs ļoti daudz ko zaudējam.

Tātad šogad galvenais nav tas, ka nevar nodot graudus, bet gan tas, ka graudu pircēji, graudu pārstrādātāji, maksās par graudiem ļoti garā laikposmā. Lai novērstu minētās problēmas, nākošajam gadam mums vispirms, izejot no likuma par Latvijas labības tirgu un valsts labības rezervi, tuvākajā laikā ir jāpieņem Ministru kabineta noteikumi par valsts labības rezervi, tās iegādes, uzglabāšanas un izmantošanas kārtību. Likumā ir noteikta triju mēnešu norma, un tas sastāda 45 tūkstošus tonnu, lai gan no Labības tirdzniecības aģentūrai esošas naudas ir iespējams iepirkt tikai 32 tūkstošus tonnu. Tātad nākošgad papildus jāatrod vismaz viens miljons latu, lai izpildītu likumu. Taču ideālais variants būtu tad, ja Labības tirdzniecības aģentūra varētu apgrozīt vismaz 50% no valsts pārtikas bilances, tad ar samaksu vispār nebūtu problēmas.

Pie pašreizējā finansējuma... Valdmaņa kungs, klausieties, lūdzu!... Pie pašreizējā finansējuma Labības tirdzniecības aģentūra iepērk tikai 13% no kopējās valsts pārtikas labības bilances un tikai 3% no kopējā graudaugu ražošanas apjoma. Tātad tas nozīmē, ka tad, ja mēs varētu padarīt šo Labības tirdzniecības aģentūru par īstu, normālu buferi graudu iepirkumam, tad mēs sakārtotu arī šo iepirkuma jeb šo problēmu attiecībā uz maksāšanu. Taču tā var saasināties vēl vairāk, tāpēc ka tiešām daudziem pārstrādes uzņēmumiem ir smaga situācija šajos konkurences apstākļos.

Pie reizes gribu aicināt cienījamos zemniekus - graudu audzētājus, un arī Valdmaņa kungu atcerēties to, ka katru gadu tik sausa vasara nebūs, un tāpēc jau laikus būtu jānoslēdz līgumi par graudu kaltēšanu un tīrīšanu, lai nākošgad nerastos pavisam citas problēmas, salīdzinot ar šogadu.

Viena no mūsu aktuālākajām problēmām ir lauku uzņēmēju kreditēšana. Saimnieciskās darbības paplašināšanai laukos, lauksaimniecībai kopumā noteikti ir vajadzīgi īstermiņa vai ilgtermiņa kredīti. Daudziem uzņēmējdarbības uzsākšanai trūkst sākumkapitāla. Nav nepieciešamā ķīlas nodrošinājuma, garantiju, lai varētu aizņemties naudu. Tāpēc jāturpina hipotekāro aizdevumu sistēmas attīstība un ilgtermiņa kreditēšanas veidošana Latvijas Hipotēku un zemes bankā. Šim nolūkam turpinot izmantot Pasaules bankas kredītlīniju lauksaimniecības attīstībai 22 miljonu dolāru apmērā un palielinot esošo Pasaules bankas kredītlīniju vēl par 25 miljoniem dolāru novirzīt to ar Latvijas Hipotēku un zemes bankas starpniecību lauku uzņēmējdarbības attīstībai. Latvijas Hipotēku un zemes banka kopā ar Pasaules bankas ekspertiem jau ir izstrādājušas lauku attīstības projektu, taču tam ir vajadzīgs valdības atbalsts. To varētu sākt realizēt ar 1998. gadu.

Latvijas Hipotēku un zemes bankas kredītu resursu palielināšanai un kredītu garantijas fonda palielināšanai ik gadus būtu jānovirza no 6 līdz 8 miljoniem latu, sākot ar nākošo gadu, no Valsts īpašuma privatizācijas fonda līdzekļiem. Starp citu, Valsts īpašuma privatizācijas fonda līdzekļu iesaistīšana uzņēmējdarbības kreditēšanā ir paredzēta kā viens no galvenajiem līdzekļu izmantošanas mērķiem likumā par valsts un pašvaldību īpašuma privatizācijas fondiem. Minētie pasākumi ļautu uzņēmējdarbības kreditēšanai palielināt finansiālo resursu plūsmu uz laukiem līdz 35 miljoniem latu gadā, bet pats galvenais - ļautu samazināt kredītu procentu likmes no 15-20 % uz 6-8% gadā.

Nākošais ļoti būtiskais jautājums ir pieņemt likumu par krājaizdevu sabiedrībām, jo esošais Kredītiestāžu likums bremzē to dibināšanu, kā arī būtībā neļauj darboties tipiskai krājaizdevu sabiedrībai. Jāturpina paplašināt kredītu garantijas fonda darbību.

Visas lauku saimniecības es nosacīti varētu sadalīt trīs grupās. Pirmā grupa ir lauku uzņēmēji, kuru būtība, uzņēmība un darbība atbilst ļoti ietilpīgam jēdzienam - uzņēmējs ar visām tam nepieciešamajām īpašībām un darbībām. Tie pārsvarā ir specializējušies komercijā. Un ir sparīgi lauku uzņēmēji, kuri ražo apjomīgu tirgus produkciju. Viņi veido gan darba vietas, gan pozitīvi ietekmē sociālo vidi. Viņi nes smagāko nodokļu nastu.

Otra, jau daudz plašāka grupa, ir tādi cilvēki, kuru saimniecības ir dažus desmitus hektāru lielas, kuri grib būt uzņēmēji, grib attīstīt intensīvu, efektīvu, sociāli un tehnoloģiski modernu saimniekošanu.

Trešā ir skaitliski liela zemnieku grupa, kas darbojas amatieru līmenī un ražo produktus galvenokārt sev un savas ģimenes iztikai. Un šīm saimniecībām, protams, obligāti jāatrod alternatīva nodarbošanās un arī papildu ienākumi ģimenes budžetam. Šajā grupā ietilpst arī īpaši atbalstāmie reģioni, tāpēc valdībai steidzīgi jāizdara viss, lai ieviestu likumu par īpaši atbalstāmajiem reģioniem.

Tātad steidzīgi ir jāizveido reģionālās attīstības padome, jāizveido reģionālais fonds un, protams, jāpieņem attiecīgie nolikumi.

Un vēl es gribētu pateikt, lūk, ko. Strādādams par zemkopības ministru, es konstatēju, ka mums ir tik daudz gudro lauksaimniecībā, tik daudz mums ir padomdevēju, ka beigu beigās nākas prasīt, kurš tad atbildēs no tiem lielajiem padomdevējiem par to rezultātu. Diemžēl tad atbildīgo vairs nav.

Un beigās iznāk tā, ka Zemkopības ministrija vai ministrs ir tas vienīgais, kurš neko nezina, neko nesaprot, nav spējīgs neko izdarīt.

Un tāpēc es gribētu nobeigumā aicināt: cienījamie kolēģi, šis sagatavotais lēmuma projekts, kurā tiek runāts par to, ka ir veikts racionāls atbildības sadalījums starp ministrijām (starp Zemkopības ministriju, Finansu ministriju, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministriju, Ekonomikas ministriju un pārējām) lauksaimniecības un lauku vides problēmu risināšanai, ir noteikti jāpieņem, jo lauksaimniecība nav vienīgā problēma laukos. Problēmu laukos ir daudz vairāk, un tās ir daudz plašākas.

Paldies par uzmanību.

 

Sēdes vadītājs. Kārlis Čerāns - frakcija “Latvijai”.

 

K.Čerāns (frakcija “Latvijai”).

Godājamo sēdes vadītāj, augsti godātie deputāti! Šodienas Saeimas sēdi var nosaukt par politiskās bezatbildības kultivēšanas un tautas muļķošanas meistardarbu. (Aplausi.)

Šodien, no politiskās loģikas viedokļa raugoties, izskan absolūti absurdas runas no pozīcijas pārstāvjiem, kas kritizē valdības politiku. Atklāti sakot, šādu sēdes norisi jau varēja paredzēt. Vai gan vēl tālāk var aizdomāties par to, ka zemkopības ministrs nāk un kritizē valsts lauksaimniecības politiku, par kuru viņš pats tieši ir atbildīgs? Kāpēc jūs nerīkojaties, Rāviņa kungs? (Aplausi.)

 

Sēdes vadītājs. Godātie kolēģi, lūdzu nepārtraukt runātāju ar aplausiem un ievērot zālē kārtību.

K.Čerāns. Es domāju politiski... politiskās loģikas ietvaros. Ja zemkopības ministrs, kas ir atbildīgs par valsts politikas realizāciju lauksaimniecības jomā, nav spējīgs savus uzskatus realizēt šīs valdības ietvaros, tad viņam ir jāiet no šīs valdības projām. Un tāpat jāiet projām no šīs valdības visām tām frakcijām vai partijām, kuras neatbalsta šīs valdības politiku kādā pietiekami principiālā jautājumā. Un, ja šīs frakcijas vai partijas to neizdara, tad līdz ar to uz šīm frakcijām un partijām gulstas pilnā mērā atbildība par valdības darbu. Tas nozīmē, ka atbildība par līdzšinējo Lauksaimniecības likuma neizpildi un par visādām citādām nejēdzībām, kas šobrīd mūsu valstī notiek un kas ir tautu iedzinušas postā, pilnīgi konkrētā veidā gulstas gan uz Latvijas Zemnieku savienību, gan uz apvienību “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK, no kuras mums ir premjers. Tāpat šī atbildība gulstas arī uz “Latvijas ceļu” un Demokrātisko partiju Saimnieks. Jebkādi mēģinājumi izvairīties no šīs atbildības ir tautas muļķošana. Es saprotu, ka pašreizējā politiskā elite ar citām metodēm pie varas vairs noturēties nevar. Viņiem tautas muļķošana ir palikusi vienīgā iespēja, un arī šodien viņi to prasmīgi mēģina izmantot. (Aplausi.)

Sēdes vadītājs. Kolēģi, es lūdzu ievērot zālē klusumu!

 

K.Čerāns. Es pateicos par šo vētraino atbalstu. Būtu ļoti labi, ja tas tiešām būtu nācis no sirds, jo tukšās un garās, un gaudulīgās runas, ko mēs šodien esam dzirdējuši, neko nedod. Un varbūt arī enerģiskās runas, ja tās paliek tikai runas, vai arī šādi skaļi savas attieksmes - sajūsmas vai nosodījuma - izpaudumi, ja tie paliek tikai šādu izpaudumu līmenī, mūsu zemniekiem nedod pilnīgi neko.

Tautas kustība “Latvijai” aicina valdību un arī visus deputātus, kas šo valdību atbalsta, visus tautas priekšstāvjus nevis uz tukšām runām, bet uz pilnīgi konkrētu darbību. Un Tautas kustība “Latvijai”... (Zālē troksnis, un deputāts Čerāns apklust.)

 

Sēdes vadītājs. Lūdzu, turpiniet, Čerāna kungs!

 

K.Čerāns. Paldies.

Tautas kustība “Latvijai” ierosināja noteikt Lauksaimniecības likumā 3% subsīdijas no valsts budžeta, kas novirzāmas lauksaimniecības vajadzībām. Paldies deputātiem par to, ka šis ierosinājums tika pieņemts, bet mēs diemžēl redzam, ka gan Šķēles vadītajai valdībai, gan arī šai valdībai ir problēmas ar šīs normas izpildīšanu.

Tautas kustība “Latvijai” ir pilnīgi konkrēti piedāvājusi iestrādāt likumdošanā nepieciešamību nodrošināt mūsu zemniekiem līdzvērtīgus konkurences nosacījumus brīvās tirdzniecības līguma apstākļos ar citām valstīm. Mēs esam par to, lai robežas tiktu atvērtas, bet mēs esam pret to, lai šī robežu atvēršana iznīcinātu mūsu zemniekus, kā tas diemžēl ir redzams šobrīd, kad mūsu priekšlikumi par šo līdzvērtīgas konkurences nosacījumu radīšanu netika uzklausīti. Mēs tātad varam apskatīt šodien šo pašu materiālu, kas mums ir nācis no Zemkopības ministrijas, un, ja mēs salīdzinām to importa un eksporta apjomu, kāds ir bijis 1997. gada pirmajā pusgadā, tad mēs redzam, ka imports ir palielinājies no 87 miljoniem latu līdz 102,8 miljoniem latu, kamēr eksports ir samazinājies no 67 miljoniem latu līdz 65 miljoniem latu. Lūk, ko mums ir devuši brīvās tirdzniecības līgumi, kuri noslēgti, neņemot vērā mūsu zemnieku intereses! Patiesībā tieši šie brīvās tirdzniecības līgumi ir tie, kas dod savu būtisku ieguldījumu tajā krīzes problēmā, kas mums ir šobrīd izveidojusies sakarā ar graudiem. Labības pārstrādes uzņēmumi ir pilni ar ārzemju graudiem, bet mūsu zemniekiem graudus nav kur likt. Tautas kustība “Latvijai” brīdināja no šādas situācijas iestāšanās, bet vairākums diemžēl neuzskatīja par vajadzīgu to uzklausīt.

Tautas kustība “Latvijai” arī ierosināja noteikt ārlietu resoram pilnīgi konkrētas funkcijas lauksaimniecības produkcijas mārketingā ārzemēs. Tātad - pasūtījumu meklēšana mūsu zemnieku ražojumiem. Tas ir pilnīgi konkrēts darbs, kas ir jāveic mūsu ārlietu resoram un mūsu vēstniecībām. Bet ko šobrīd mūsu vēstniecības dara šajā jomā? Tautas kustība “Latvijai” pieprasa sakārtot produkcijas ražotāju un pārstrādātāju attiecības, lai nebūtu iespējams šis tiesiskais nihilisms, ka zemniekam šie līgumi tiek grozīti produkcijas nodošanas brīdī un ne jau viņam izdevīgā virzienā. Tautas kustība “Latvijai” ir arī iesniegusi pilnīgi konkrētas prasības, lai likumos dotu iespēju zemniekiem saņemt kredītu resursus un lai šo pašu zemnieku iegādātā tehnika varētu kalpot kā kredīta garants. Jo tā mums šobrīd ir problēma, ka kredītu resursi mūsu valstī ir, bet tos nevar saņemt tāpēc, ka nav šīs garantijas. Mums ir jāievieš šī mērķkreditēšanas sistēma. Ir absolūti svarīgi noteikt, panākt tādu situāciju, lai zemniekam būtu iespējams plānot savas produkcijas ražošanas iespējas un plānot to, kur viņš savu saražoto produkciju varēs likt. Un es jums, godātie kolēģi, pateikšu, ka praktiski nekur citur pasaulē zemkopība netiek pakļauta brīvā tirgus principiem. Un jo sevišķi tas nav iespējams šobrīd Latvijā. Un tādu uzskatu, ka zemnieks ir tikai neveiksmīgs biznesmenis, es uzskatu par pilnīgi amorālu. Es domāju, viens no sevišķi svarīgiem jautājumiem ir tas, ka ir obligāti nepieciešama likuma izpilde. Protams, ir nepieciešams pildīt jebkuru likumu, bet ir absolūti nepieļaujama tāda situācija, ka šobrīd netiek pildīts Lauksaimniecības likums, kurā ir noteikts, ka ir jānodrošina zemnieku saimniecību resursu un produkcijas cenu paritāte. Tas ir ierakstīts mūsu Lauksaimniecības likumā. Bet es tiešām nesaprotu šo zemkopības ministra kritiku šajā jautājumā par šīs normas neizpildīšanu. Ir jāsaprot, ka gan zemkopības ministram, gan arī visai valdībai kopā ir pilnīgi konkrēta atbildība par to, ka šis jautājums netiek risināts. Ka nav šīs paritātes. Ka nav tā, ka piena cena un degvielas cena ir vienādas - ka degvielas litrs maksā tikpat cik piena litrs vai otrādi. Un te arī ir tā problēma, kas faktiski neļauj mūsu zemniekiem līdzvērtīgi konkurēt brīvajā tirgū ar citu valstu zemniekiem. Tas ir tas, kas nospiež mūsu zemnieku postā. Mēs nevaram atļauties mūsu valstī to darīt. Tāpēc šeit bija daži konkrēti principi par to, kas mums būtu darāms. Tas ir tieši Zemkopības ministrijas uzdevums - izstrādāt mehānismu šo principu īstenošanai, izstrādāt arī pilnīgi konkrētus mehānismus subsīdiju sadalei. Un ir jāgādā arī par to, lai šīs subsīdijas nonāktu ne tikai pie lauksaimniecības produkcijas pārstrādātājuzņēmumiem, bet arī pie zemniekiem - un lai tās nonāktu ne tikai pie “sarkanajiem baroniem”, bet arī pie vienkāršiem zemniekiem, kam nav bijusi iespēja salaupīt, sazagt no kolhoziem un saimniecībām tehniku, bet kas savu saimniekošanu sāk praktiski no nulles. Es aicinu visus uz pilnīgi konkrētu rīcību, un es neloloju lielas ilūzijas attiecībā uz šodien pieņemamo lēmuma projektu un atkārtoju vēlreiz, ka jebkādi valdošās koalīcijas pārstāvju - gan ministru, gan deputātu - mēģinājumi kritizēt pašiem savu darbību un izvairīšanās no politiskās atbildības ir vienkārši tautas muļķošana.

 

Sēdes vadītājs. Modris Lujāns - pie frakcijām nepiederošs deputāts.

 

 

M.Lujāns (pie frakcijām nepiederošs deputāts).

Priekš Saulīša kunga speciāla pauze. Cienījamie kolēģi! Protams, viss šodienas pasākums bija ļoti oriģināls. Es, sākumā ienākot sēžu zālē, patiešām domāju, kādēļ Valdmaņa kungs nesa dakšas, vajadzēja atnest spaini ar mēsliem. Bet, klausoties šajās runās, es nonācu pie secinājuma, ka kaut kas ļoti interesants notika - vairākuma pārstāvji paši lēja viens otram uz galvas mēslus, varbūt ne tiešā veidā, bet pārnestā. Jo tas patiešām bija oriģināli, ka bijušais, no Zemnieku savienības nākušais ministrs uzstājās pret tagadējo zemkopības ministru. Divi vienas partijas biedri viens otram izsaka komplimentus. Tad rodas kaut kāds īpatnējs jautājums - varbūt laiks nākt patiešām pie opozīcijas? Tāpat, protams, patīkami bija dzirdēt svaigas domas, kā Leiškalna kungs piedāvāja, - audzināt strausus. Bet Andrejeva kungs bija oriģinālāks, viņš, būdams vēstnieks, piedāvāja sūtīt tulpju sīpolus uz Kanādu, arī tas ir biznesa variants. Un, protams, cienījamie kolēģi, man liekas, ka papriekš būtu jāsāk runāt par to - kad mēs melojam un kad mēs esam īsti? Tad, kad pieņēmām bezdeficīta budžetu, mēs bijām īsti. Sāksim no tā brīža. Nekādas dotācijas lauksaimniecībai nebūs. Tas ir pirmkārt. Tāpat arī jāteic, ka no tā brīža, kad mēs ejam uz Eiropas savienību, es gaidīju, ka Eiropas savienības “lakstīgala” uzstāsies un arī kādu vārdu pateiks par to, kāda vieta lauksaimniecībai būs Eiropas savienībā. Vismaz Latvijas lauksaimniecībai. Tāpat, protams, jāteic, ka šodien, iepazīstoties ar šo tā saucamo projektu, es domāju, vai nu patiešām to ir sastādījis analfabēts. Reizēm rodas sajūta, ka, lai gan tur ir parakstījies komisijas priekšsēdētājs, tas projekts ir ļoti nekompetents. Jo vismaz līdz šim, kā es zinu Latvijas Banka veic emisijas bankas funkcijas, bet šajā projektā ir piedāvāts tas, ka Latvijas Bankai jāizstrādā lauksaimniecības kreditēšana. Nu, es nezinu, - ja Repšes kungs tādu projektu organizēs, tad tas būs kaut kas jauns un viņš veiks jaunas funkcijas. Nevajag rakstīt muļķības, it sevišķi tad, ja tas dokuments nāk no komisijas. Tāpat arī tālāk. Ja es paskatos, ka te ir paredzēts atzīt par nepieciešamu veikt neatliekamus pasākumus krājaizdevu sabiedrību darbības veicināšanā, lai nodrošinātu mazo lauku uzņēmēju kreditēšanu, tad mani atkal interesē, vai tas ir dekoratīvs vai konkrēts jēdziens. Kur budcetā ir šie līdzekļi ieplānoti? Jeb vai atkal organizēs kaut kādas grupas, no katra zemnieka izkratīs pa 3 latiem un tā būs tā krājaizdevu sabiedrība? Kāds būs valsts nodoklis šīm krājaizdevu sabiedrībām? Deklaratīvi. Priekš kā šodien bija šovs, ko šodien organizēja gan Greiseļa kungs, gan kompānija? Priekš kā mums tas ir vajadzīgs? Melosim? Melojiet. Man bija arī patīkami šodien no rīta klausīties, ka Greiseļa kungs teica: “Mēs, Zemnieku savienība, esam sīkpartija, mums jau ir tikai 13 vietas Saeimā, un mūsos jau tie lielie neklausās. Nu, bet ja nākamajās vēlēšanās mums iedos kaut ko vairāk...” Es nezinu, ko vairāk par pigu viņiem varētu iedot. Tāpat man šodien ļoti interesē arī tāds jautājums - kur tad ir Latvijas Zemnieku savienības goda priekšsēdētājs? Laikam aizņemts ļoti. Nu, ja jau Zemnieku savienība tik vāja, palūdziet šo savu priekšsēdētāju, to “mazo Kārli”, lai viņš arī atnāk uz šejieni un parunā par zemnieku problēmām. Braukāt apkārt pa visiem laukiem un stāstīt anekdotes - tas ir patīkami, bet lai atnāk šeit un iedod likumprojektu, lai iedod iniciatīvu! Nu, Zemnieku savienība, nu aizejiet, palūdziet viņam, nobučojiet roku, varbūt “mazais Kārlis” atcerēsies “lielo Kārli”. Ir patīkami stāstīt par onkuļiem un radiniekiem.

Un, kā jau es sacīju, šis projekts vispār ir oriģināls. No vienas puses, vajadzētu jau teikt to, ka mēs šodien šādu lēmuma projektu nevaram pieņemt, jo tā ir “pornogrāfija”, bet, nu, es domāju, mūsu Saeima jau ne tādas vien lietas ir pieņēmusi, un, protams, komisijai būs oriģināls darbs. Tai skaitā arī kolēģi no vairākuma varēs stāstīt, kā viņi ir panākuši zemniekiem kaut kādu lēmumu. Tas beigās “nogrims” komisijās, es domāju, jo tādā veidā... Tāpat oriģināls ir arī 1.2.punkts par to... ā, 1.3.punkts: izstrādājot valsts budžetu 1998.gadam... Cienījamie kolēģi no vairākuma, nu tad rakstiet priekšlikumus, lai budžets tiek izskatīts. Drīzumā cienījamais Krasta kungs to stādīs priekšā Saeimā. Nu, tur tad atkal ir anekdote... Nu ko tad jūs, Grīga kungs, te nelabi spiedzat, nu griezieties pie Krasta kunga! Jeb vai Krasta kungs vairs netiekas ar jums? Nu atkal, saprotiet, tas viss pārvēršas ļaunā parodijā. Grīga kungs, nu ejiet pie Krasta kunga! Rāznas kungs, nu, atkal... Jūs taču esat valdošais vairākums. Šovs ir vajadzīgs. Nu vēl ir priekšā gads, par ātru sākat šovu vēlēšanām. Nu, nevajag pārvērst visu šo cirkū! Man ir kauns no tiem cilvēkiem, kurus jūs šodien paši sacēlāt kājās un šodien paši piesmējāt. Nu tā taču nevar darīties! Mani ļoti interesē arī tas: ja uzstājas ministrs, lai ministrs pasaka, kāds ir saldo balanss pēc brīvā Baltijas vienotā tirgus ieviešanas. Kā labā ir saldo balanss? Latvijas labā? Nu nav taču tas tā laikam. Kur jūs esat, Dilbas kungs? Jūs savulaik bijāt ministrs, - nu pastāstiet, kā ir veicies. Jūs stāstījāt no šīs Saeimas tribīnes par to, cik Latvijai būs labs Baltijas vienotais tirgus. Šodien to pašu graudaugu audzētāji iekuļās tur, kad no Lietuvas iepirks salīdzinoši lētākus, dotētus graudus nekā Latvijas zemniecība spēj. Tā ir realitāte. Nu ko tad jūs viens otram te melojat? Viens papriekš pats realizē, pēc tam otrs stāsta... ai, ai, ai, nu zemniekiem nav... Tā ir realitāte. Nu tad parādiet saldo balansu! Ja Latvijai tas ir pozitīvs, tad ir ļoti labi, bet ja nav pozitīvs, tad ir jautājums: kāpēc mēs esam veikuši tādu darbību? Kas atbild? Ja cienījamais Krištopana kungs tagad taisās vilkt Vaiņodē cilvēkus tiesas priekšā par kaitniecību, tad ir jautājums: vai atsevišķus ministrus arī nevajadzētu saukt pie tiesas par kaitniecību? Varētu kopā ar Laventu pasēdēt. Varbūt apgūtu labāku kaitniecību vai varētu padomāt par kaitniecību. Tāpat arī, cienījamie kolēģi, ir jautājums - kāpēc šeit projektā nav ierakstīta Satiksmes ministrija? Tātad iznāk tā, ka lauksaimniecība nebūs saistīta ar Satiksmes ministriju, lauksaimniecības produkcija netiks vesta pa dzelzceļu un arī zemnieki nepārvietosies pa dzelzceļu? Kāpēc šī jautājuma tur nav? Tādēļ, ka tā ir ērtāk. Tādēļ, ka tanī pašā Vaiņodē stāv ārā tie paši zemnieki, ko tā mīļojat jūs visi - gan no “Bļodām”, gan no vēl kādām citām zemnieku saimniecībām.

Cienījamie kolēģi, nu nebūsim meļi! Nevajag taisīt šovizrādes, labāk patiešām Sadarbības padomē apsēdieties un izrunājieties, bet nepārvērtiet visu šeit šovā, izsmieklā un ņirgāšanā! Tauta taču to sapratīs. Tādēļ es vēlreiz aicinu - es tomēr aicinu neatbalstīt šādu deklarāciju, šo papīreli, kas mums šodien ir izsniegts. Es personīgi uzskatu, ka opozīcijai nevajadzētu to atbalstīt, jo tie ir klaji meli, un, ja jau jūs, vairākums, gribat klaji melot, nu tad parakstieties! Ne jau pirmo reizi. Tāpat bezdeficīta budžetu jūs parakstījāt melodami. Tāpat arī mums par Eiropas savienību ir kārtējie komunistiskie meli. Turp varēs ilgstoši soļot, cerot uz kaut kādām Eiropas subsīdijām. Nu nebūs tas taču tā. Nekādā Eiropas savienībā nebūs... Tāpat bija ļoti interesanti, kad jūs runājāt ar Somijas parlamenta pārstāvi. Viņš pateica, ka, Somijai iestājoties Eiropas savienībā, tika likvidētas 200 000 zemnieku saimniecības. Tā ir realitāte, taču Somijas valsts atrada līdzekļus šo zemnieku pārvietošanai, apmaksāja to visu šiem zemniekiem. Nu nebūs taču Latvijai tādas naudas, nekad nebūs!

Arī šīs teorijas par to, ka būs tie krīzes reģioni... Nebūs atzītu krīzes reģionu, un nebūs ne santīma. Kā tie zemnieki tur dzīvoja, tā dzīvos.

Ir ļoti labi pateikts arī Eiropas komisijas slēdzienā par Latvijas reālo situāciju. Pēc neatkarības atgūšanas Latvija īstenojusi privatizācijas stratēģiju. Šobrīd lielas zemnieku saimniecības aizņem 47% no lauksaimniecībā izmantojamās zemes. Vidējais lielums ir 20 hektāru. Bet 32% no šīs zemes aizņem ļoti mazas zemnieku saimniecības vai dārziņi. Vidējais lielums ir 2 - 4 hektāri. 17% - 456 statūtsabiedrības. Pēc zemes reformas pabeigšanas valsts zemes rezervi veido 542 000 hektāru nepieprasītas zemes. Uz 1996.gada 1.jūniju bija reģistrētas 46 500 īpašumtiesības uz zemi, tas ir, uz 678 hektāriem. Tā līdz šai dienai mēs neesam beiguši zemes reformu. Šī zeme patiešām ir atmatā, tā nav izmantota, un mēs paši esam to situāciju radījuši. Tā ir mūsu vaina. Tā ir 5.Saeimas vaina. Mēs neesam pareizi noteikuši struktūru attiecības. Šis jautājums ir primārais. Mums ir šī zeme maksimāli ātri jāpalaiž apgrozībā, lai cilvēki sāktu darboties. Kamēr šis balanss būs. Šī zeme “karājas gaisā” un iestājas tāds stāvoklis, ka mēs nevaram stabilizēt lauksaimniecību. Nekādā veidā mēs nevaram neko piedāvāt. Tādēļ, cienījamie kolēģi, es vēlreiz saku: beigsim reiz melot! Sāksim domāt! Un ja jau jūs tur esat... vismaz daļu jūs varētu noteikt Sadarbības padomē, ja jau esat tās “gudrās galvas”... jums vienas trūkst tagad. Patiešām - nu savācieties kopā, jūs, “gudrās galvas”! Nu kur tad ir opozīcija? Nu nav jau viņa jāņem vērā. Un padomājiet - padomājiet tur nopietni, nevis deklaratīvi un tad nesiet to visu ārā uz Saeimu! To, ko var piedot opozīcijai, man patiešām negribas piedot jums, vairākuma pārstāvjiem. Šovus atstājiet prezidentiem, partiju priekšsēdētājiem un pārējiem “klauniem”.

 

Sēdes vadītājs. Godātais Lujāna kungs, jums nav tiesību no šīs tribīnes savus kolēģus saukt par meļiem. Par to jūs saņemat piezīmi.

Pauls Putniņš - LZS, KDS un LDP frakcija.

 

P.Putniņš (LZS, KDS un LDP frakcija).

Godātais sēdes vadītāj! Godātie nogurušie mani kolēģi! Patiesība jau faktiski ir tāda... Patiesība ir tāda, ja mēs uzskatām nacionālo pašapziņu par vērtību... Šeit Grinovska kungs jau pieskārās mums visiem zināmajām patiesībām, ka, lūk, laukos ir šī iespēja nācijai pastāvēt, nostiprināties, un tad arī valstī ir iespēja kļūt par valdošo ideoloģisko spēku, un tā vārdā ir vērts mums iestāties par to, ja mēs esam šajos uzskatos. Tāpēc, es domāju, šie 3%, šīs dotācijas lauksaimniecībai, kas ir ierakstīti Lauksaimniecības likumā, ir minimums, kas ir absolūti nepietiekams. Pašlaik mēs kā valsts savā nabadzībā nespējam neko vairāk laukiem piedāvāt, taču nākamajās Saeimās, ja mūsu domāšana mainīsies, šis procents noteikti palielināsies. Vērosim gadu garumā šo procesu. Ja tas tā būs, tad mēs pastāvēsim arī kā valsts. Ja tas tā nebūs, tad būs degradēšanās.

Es ar jums gribu padalīties domās par dažām citām lietam. Šeit jau Ābeles kungs pieskārās jautājumam par skolām - Zemkopības ministrijas pakļautībā esošajām skolām. Pašlaik ir, kā jūs zināt, projekts - pakļaut arī Zemkopības ministrijas pakļautībā esošās skolas, tāpat kā Kultūras ministrijas pakļautībā esošās skolas, kopējai Izglītības ministrijas sistēmai. Es domāju, ka pašlaik mēs faktiski tam neesam īsti gatavi. Lūk, labi iecerētais Lauksaimniecības izglītības centrs, kas apvieno tos 8 tehnikumus... Tas viss tā var būt, ir tikai ļoti lielas bažas, kaut uz tā rēķina tīri finansiāli neciestu šīs pārējās... cik to bija?... liekas, 30... lauksaimniecības skolas. To mēs nedrīkstam pieļaut. Kaut vai tāpēc vien, ka, lūk, 23 specialitātēs... šis skolu “areāls” dod, ja nemaldos, 29 arodus. Tas ir milzīgi daudz šajos grūtajos materiālajos apstākļos. Lūk, jaunie cilvēki iegūs savu specialitāti. Bet Izglītības ministrija jau pati vēl ir ceļā uz reformu jeb reformu ceļā. Nav nodrošināta attiecīgā likumdošana. Varbūt pienāks kādreiz laiks, kad arī šī pakļautība varēs notikt, bet pašlaik no tās vajadzētu ļoti atturēties, jo tā mēs varam ļoti lielu ļaunumu nodarīt ne tikai laukiem, bet vispār vienam noteiktam cilvēku kontingentam.

Tas pats attiecas arī uz tām Kultūras ministrijas pakļautībā esošajām skolām, kas skar tieši laukus - tās ir mākslas un mūzikas skolas -, jo saskarsme tieši ar profesionālo vidi, tāpat kā tas ir Zemkopības ministrijai pakļauto skolu gadījumā, arī ir liels ieguvums, un tādēļ mēs šeit nedrīkstam pārsteigties.

Gorbunova kungs jau pieskārās problēmai, ka šis jautājums ir ne tikai zemkopības, lauksaimniecības jautājums, bet arī reģionālās attīstības jautājums. Mums šeit šodien ir jādomā vai vismaz jāmēģina atsvaidzināt tās zināšanas, kā tad jūtas cilvēks pašlaik laukos.

Skolu sistēmai, vispārizglītojošo skolu sistēmai, šeit tagad nepieskarsimies, jo par to mēs esam daudz runājuši, un šī apdraudētība pastāv... un nepastāv... Un gribu akcentēt pašvaldību milzīgo, noteicošo lomu šajā jautājumā. Mēs redzam, ka tur, kur pašvaldības arī vispārējas nabadzības apstākļos ir atbildīgas, pirmkārt, pret izglītību un, otrkārt, pret kultūru, tur uzreiz notiek arī sociālo jautājumu risināšana un tas viss tūlīt arī saistās ar ekonomisko jautājumu risināšanu, un tur nekas nesabrūk. Tādi skaisti piemēri ir kaut vai Inešu pagasts, kaut vai Jaunpils pagasts un daudzi, daudzi citi pagasti.

Ja mēs paskatāmies, kas ir noticis pēc 1991.gada (tieši tas ir tāds gads, kas ļoti uzskatāmi parāda virzību lauku - un vispār ne tikai mūsu lauku, bet arī kultūras namu - pastāvēšanā), tad redzam, ka no apmēram 900 kultūras namiem ir palikuši 600. Daudzi ir likvidējušies tāpēc, ka bija to darbībā paralēles, bet daudzi nav izturējuši, pašvaldības nav izturējušas šo atbildību, un tāpēc rezultāts ir tāds, ka 20 pagasti pašlaik ir pilnīgi bez kultūras namiem un tātad arī bez elementāras kultūras dzīves.

Interesanta parādība pašlaik ir tāda: bija pirms dažiem gadiem arī amatiermākslas atplūdums, taču pašlaik ir atkal pieplūdums. Šīs parādības skaidrojums ir dažāds. Viens izskaidrojums ir tāds, ka cilvēki, dzīvodami materiālā ziņā ārkārtīgi pieticīgi un nabadzīgi un būdami vientuļi un nomākti, meklē, kur pulcēties, un atrod, teiksim, šo iespēju šajos kultūras namos.

Un vēl viens papildu apstāklis ir tāds, ka cilvēki pašlaik būdami materiālajā trūkumā, nevar aizbraukt uz pilsētām, uz teātriem, uz koncertiem un patērēt profesionālo mākslu tā, kā tam vajadzētu būt. Un tāpēc prognozes ir tādas, ka pašvaldībām vajadzētu būt ļoti uzmanīgām. Pašlaik ir šis lielais, milzīgais pašdarbnieku skaits un tas turpina pat pieaugt, taču, ja cilvēku materiālā situētība uzlabosies, tad būs atplūdi, jo pašvaldības pašlaik nav spējīgas finansēt pietiekami kvalificētus amatiermākslas vadītājus. Un šī uzmanība ir ļoti jāsaasina, un labākās pašvaldības jau savlaicīgi par to domā, bet visur, kā jūs redzat, ir vajadzīga nauda, nauda un nauda.

Gorbunova kungs pieskārās tādam jautājumam kā lauku tūrisms. Varbūt tāds īpašs un varbūt tieši kultūras nozari skarošs ir tā saucamais kultūrtūrisms. Tas, protams, prasa no pašvaldībām lielu uzņēmību un arī ieguldījumus, lai sakārtotu šo kultūras infrastruktūru, tādējādi padarot kultūru, kultūras objektus - un ne tikai kultūras objektus, bet visu kultūras vidi - pievilcīgu ekskursantiem, cilvēkiem, kas par to interesējas. Tas ir viens no priekšā stāvošajiem darbiem, un mēs jau redzam, ka daudzos... neteiksim, ka daudzos, bet vienā otrā pagastā vai mazpilsētā tas jau ļoti intensīvi notiek.

Ļoti svarīgi pašlaik ir padomāt arī par bibliotēkām un attīstīt arī tās. Arī Bibliotēku likums šeit Saeimā ir. Mums jādomā par to, lai bibliotēku finansējums būtu pietiekams, lai tas varētu pietiekami iegādāties grāmatas, jo, kā jūs zināt, pašlaik cilvēki ļoti nāk it īpaši uz lauku bibliotēkām un lasa ne tikai grāmatas, bet arī laikrakstus, žurnālus, un ir gadījumi, kad pēc atsevišķiem žurnāliem pat stāv rindā. No vienas puses, tas ir skaisti, bet, no otras puses, tas vienkārši liecina par cilvēku pašreizējo nabadzību.

Un visbeidzot es gribēju teikt, ka Kultūras ministrijas ietvaros nu jau vairākus gadus realizētais kultūras projektu konkurss skar arī laukus. Protams, tās iespējas pašlaik ir mazas. Piemēram, šajā gadā projektu bija pāri par 300, bet finansējums bija tikai apmēram 180 tūkstoši, tātad desmitiem reižu atpalika no nepieciešamā. Bet tomēr tas ir viens ceļš, kā lauku kultūras projektus var realizēt. Mums tagad priekšā stāv kultūrkapitāla likuma pieņemšana. Ļoti saspriegti, nopietni izturēsimies pret to, jo tas skar arī tieši laukus. Un šeit arī slēpjas iespējas, kā laukos nostiprināt šo kultūras klimatu, finansējot konkrētus projektus.

Tātad, kolēģi, es vēlreiz gribu lauku kultūras aspektā akcentēt pašvaldības, bet pašvaldības tikai ar savu labo gribu vien neko nedarīs, ja valsts politika nebalstīs pašvaldības tieši finansiāli. Tātad arī tas ietilpst mūsu kompetencē gan šeit Saeimā, gan arī tālākajā skatījumā, kā valdība šo lietu konkrēti risina. Un tādā gadījumā, ja šie procesi attīstās pašvaldībām par labu, tad arī pašvaldību kvalitāte ar laiku uzlabosies, kā mēs to redzam. Šis process tomēr notiek, lauku kultūrvide kļūs arvien kvalitatīvāka, nozīmīgāka, un tas tomēr ir saistīts ar šo nacionālo jautājumu labā nozīmē, kas mums ir un kam vismaz vajadzētu būt ārkārtīgi nozīmīgam, jo citu ceļu es faktiski arī neredzu, kā nostiprināt mūsu valsti caur vienu noteiktu kultūru. Paldies.

 

Sēdes vadītājs. Vents Balodis - apvienības “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK frakcija.

 

V.Balodis (apvienības “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK frakcija).

Godātie kolēģi! Saku paldies tiem, kuri vēl ir palikuši zālē un nav aizgājuši mājās.

Es mēģināšu nerunāt gari un neatkārtot to, ko teica daudzi lauku draugi, tās frāzes, kuras ir rakstītas avīzēs un kuras visi cenšas atkārtot savās runās. Es runāšu to cilvēku vārdā, kuri varbūt šodien neatbrauca un nepiketēja pie Saeimas, bet ar kuriem es satikos no rīta, kuri ara savu zemi, sēja ziemājus un vāca kartupeļu ražu. Arī mani ir skārušas tās pašas problēmas. Paralēli darbam Saeimā arī es apstrādāju savus 150 hektārus un šogad novākšu vismaz pusotra tūkstoša tonnu kartupeļu.

Tādēļ gribu arī pateikt: ģenerālproblēma, kas ir atvedusi šos cilvēkus pie Saeimas un spiedusi viņus spert šo soli, ir graudu iepirkums. Dilbas kungs, jums jau vasarā bija skaidrs, ka graudi valsts iepirkumam... ka viss iepirkums jau ir iepirkts. Jūlijā jūs Valsts labības birojs informēja, tāpēc jums bija skaidrs, ka graudus valsts vairs neiepirks un ka veidosies šāda situācija. Diemžēl arī Labības tirdzniecības aģentūra, kura pēc likuma bija jāizveido 1. septembrī, nav izveidota vēl līdz šodienai.

Es gan negribētu pārmest šeit konkrēti zemkopības ministriem, kuri pēdējos gados ir bieži mainījušies, bet es gribētu gan izteikt kritiku Zemkopības ministrijas daudziem vadošajiem darbiniekiem, kuri ir cienījamā, jau pensijas vecumā, un, kā paši lielās, ir pārdzīvojuši astoņus vai pat vairākus ministrus. Viņi lieliski sastāda runas, māk atrast vainīgos, bet diemžēl daudzas problēmas nevar atrisināt. Arī pārmetumos par Lauksaimniecības likuma nepildīšanu mēs tomēr redzam visus šos punktus, kurus zemnieki uzskaita. Tie galvenokārt bija jārisina Zemkopības ministrijai.

Jā, es gribu mazlietiņ paanalizēt tieši šo graudu iepirkuma tirgu. Latvijā būtībā ir četri lieli graudu iepircēji. Tas ir “Rīgas dzirnavnieks”, “Rēzeknes dzirnavnieks”, “Dobeles dzirnavnieks” un “Daugavpils dzirnavnieks”. Kā mēs zinām, tad šobrīd daudzi Zemkopības ministrijas darbinieki paši piedalījās šo uzņēmumu privatizācijā, un šobrīd ir tāda situācija, ka diemžēl diviem par saimnieku kļūst somu firma, kas gan ir... Rēzeknē ir vairāk somu “Kultore”, bet, kā mēs zinām, šobrīd “Seriali” taisās pirkt “Rīgas dzirnavnieku”. Tā diemžēl ir tā pati meitas firma šai Somijas kompānijai. Bija nepieciešama ļoti neliela summa, bija nepieciešams no 1 līdz 3 miljoniem, lai šo graudu iepirkumu veiktu vēl valsts rezervē. Un te es gribētu atgādināt Sausnīša kungam, kurš šodien skaļi un pārliecinoši aizstāvēja zemniekus, ka šī summa ir tieši tāda pati, Sausnīša kungs, kādu atstāja “Latvenergo” Lihtenšteinas kompānijā. Un šī summa varēja atrisināt visu graudu iepirkumu un...

Jā, ļoti bēdīgi būs arī tas, ka zemnieki šeit pulcēsies arī aprīļa un maija mēnesī, tad, kad valsts būs spiesta iepirkt graudus no ārzemēm. Tad viņi pārmetīs mums to daudz sāpīgāk.

Es beidzu savu runu un saku: dārgie zemnieki, sargājiet sevi darbā un sargājiet savas ausis un prātus no politiķu runām!

 

Sēdes vadītājs. Dzintars Ābiķis - frakcija “Latvijas ceļš”.

 

Dz.Ābiķis (frakcija “Latvijas ceļš”).

Cienījamie kolēģi, es saprotu, ka visi ir noguruši, tāpēc ilgi jūsu uzmanību nekavēšu. Es tikai gribētu akcentēt dažas lietas, kas, manuprāt, bija ļoti būtiskas. Īstenībā mums šodien nevajadzēja runāt tik šauri par lauksaimniecību, bet vairāk runāt kompleksi par lauku attīstību kopumā, un tāpēc es jums teikšu atklāti, ka man bija ļoti simpātiska Gorbunova kunga uzstāšanās, kurā viņš, manuprāt, diezgan perfekti izgaismoja mūsu galvenās problēmas. Es pilnīgi piekrītu Ābeles kungam vienā lietā. Protams, viņš daudz runāja par to, ka ir nepietiekamas subsīdijas, ka ir grūti pieejami vai pat nepieejami lēti kredīti. Tā ir liela problēma, bet, manuprāt, šo jautājumu šodien mums ir grūti atrisināt, jo mēs zinām, kādas ir mūsu valsts budžeta iespējas. Lielākā problēma, un šo problēmu, manuprāt, valsts ir spējīga sekmīgi risināt, ir tā, ka zemnieks neorientējas tirgū, neorientējas tehnoloģijā, neorientējas elementārajā grāmatvedībā. Un šajā ziņā valsts bez ievērojamiem finansiāliem resursiem spēj zemniekam daudz palīdzēt. Tas ir valsts pienākums.

Elementārs piemērs. Lauku tūrisma statistika rāda, ka kopš 1995.gada pieprasījums pēc atpūtas laukos ir pieaudzis 2,5 reizes. Pagājušajā gadā kādas tūristu uzņēmēju saimniecības vidējie ieņēmumi bija 3000 latu mēnesī. Mums laukos ir Lauksaimniecības konsultāciju dienests, kurā strādā 100 cilvēku. Es domāju, ka šim dienestam arī ir jānodarbojas kaut vai ar šo problēmu, jo tieši informācijas salīdzināšanas iespēju trūkums kavē iniciatīvas rašanos. Tā ir. Es pats ļoti daudz sava laika pavadu laukos un ļoti labi redzu, ka bieži vien pati galvenā problēma ir nezināšana, informācijas trūkums, nespēja orientēties tirgū un tā tālāk.

Kādi ir mūsu valsts plusi šodien? Neapšaubāmi, mūsu plusi ir lieli. Pirmkārt, jau tas, ka mūsu zeme salīdzinoši ir desmitiem reižu mazāk piesārņota nekā Rietumos. Vienam otram tas varbūt liekas naivi, ka es šeit no tribīnes runāju par eksotisku lauksaimniecību - par strausu audzēšanu, kas nekad nebūs masveidīga, bet var runāt par vēžu audzēšanu, var runāt arī par zivkopību, var runāt par ogu audzēšanu, augļkopību un tā tālāk. Un Latvijai, kā jau teicu, šis pluss ir liels, tāpēc arī perspektīvas ir lielas. Valstij vienkārši jāmēģina palīdzēt šīs nišas atrast un izgaismot, kurās zemniekam, lauku uzņēmējam, vai vienkāršam lauciniekam iespraukties.

Kādi ir lielākie mīnusi Latvijā? Un tas, neapšaubāmi, ir valsts pienākums šos mīnusus novērst.

Pirmkārt, Latvija diemžēl izceļas uz pārējo Eiropas valstu fona nevienmērīgas teritoriālās attīstības ziņā. Nevienā citā valstī Eiropā tik daudz iedzīvotāju nav koncentrēts valsts galvaspilsētā. Apmēram 1/3 ir Rīgā. Gandrīz puse Latvijas iedzīvotāju dzīvo Rīgas aglomerācijā. Ko tas nozīmē praksē? Tas automātiski nozīmē to, ka ārvalstu investīcijas gandrīz jebkurā jomā pamatā Latvijā nonāk Rīgā vai Rīgas reģionā. Tāpēc valsts uzdevums ir investēt ne jau tikai lauksaimniecībā, bet investēt tajās jomās, kas var sekmēt lauku attīstību, tas ir, investēt infrastruktūras attīstībā - ceļu būvniecībā, izglītības sistēmā un tā tālāk.

Tā ka es negribētu, lai mēs koncentrētu savu uzmanību tikai uz naudas trūkumu, jo objektīvi jāatzīst, ka naudas nav, tāpēc vairāk ir jākoncentrē uzmanība tur, kur bez lieliem naudas ieguldījumiem valdība var uzņemties atbildību, tas ir, reģionālajā politikā veiksmīgāk sadalot investīcijas un tā tālāk. Paldies par uzmanību.

 

Sēdes vadītājs. Jānis Ādamsons - pie frakcijām nepiederošs deputāts. (Starpsauciens: “Ko tu tur darīsi?”)

 

J.Ādamsons (pie frakcijām nepiederošs deputāts).

Godātais Prezidij! Cienījamie kolēģi! Pirmkārt, es gribu atzīmēt, ka man liekas, ka es atrodos kādā sociāldemokrātu saietā, tāpēc ka visi, kuri uzstājās, kritizēja galvenokārt eksistējošo valdību neatkarīgi no tā, vai viņi atrodas pozīcijā vai opozīcijā. Šajā sakarā arī man radās daži jautājumi, kas ir tieši vērsti pozīcijas deputātiem.

Cienījamie kolēģi, vai tad jūs nebijāt tie, kuri apstiprināja iepriekšējo valdību, labi zinādami, ka šīs valdības vadītājs ir viens no lielākajiem tā saucamajiem privātīpašniekiem lauksaimniecības produkcijas pārstrādes uzņēmumos? Vai tad jūs nebijāt tie, kuri atradās valdībā un pagājušajā gadā, klusu ciešot, pieņēmāt normu, ka bez ievedmuitas Latvijā tiek ievests 12 000 tonnu “baltā” cukura? Un lielākā daļa no tā aizgāja tieši uz “Avelat” pārstrādes uzņēmumiem. Vai tad jūs nebijāt tie, kuri, klusu ciešot, atbalstījāt, ka Latvijā faktiski bez ievedmuitas tiek ievests 40 000 tonnu cūkgaļas, kā rezultā mūsu zemniekiem radās problēmas ar cūku nodošanu? Vai tad jūs nebijāt arī tie, kuri mierīgi nobalsojāt par brīvās tirdzniecības līgumu ar lauksaimniecības precēm starp Baltijas valstīm, kā rezultātā zemniekiem ir radušās problēmas ar graudu nodošanu?

Visu šo garo runāšanu, kura šodien bija, varēja formulēt ļoti īsi. Mums ir likums par lauksaimniecību. Ir pieņemts likums par budžetu. Taču ir cits jautājums -, tas, ka likums netiek pildīts. Tādā gadījumā bija vienkārši jāpasaka, kuras ir tās vainīgās amatpersonas, kas nav izpildījušas likumu, un viņas ir jāsauc pie kriminālatbildības par dienesta pienākumu nepildīšanu vai par nolaidību. Kriminālkodekss paredz konkrētu atbildību līdz pat 15 gadiem cietuma. (Starpsauciens: “Ārprāts!”) Varbūt tad būsim pietiekoši konkrēti un par konkrētu darbu vai bezdarbību pieprasīsim arī konkrētu atbildību. Paldies. (Aplausi.)

 

Sēdes vadītājs. Vairāk debatēs pieteikušies nav. Debates beidzam. Vai komisijas vārdā Bāna kungs vēlas ko piebilst? Nevēlas.

Pirms balsošanas pēc būtības izskatīsim deputāta Čerāna iesniegumu: “Saskaņā ar Saeimas kārtības ruļļā 136.pantu ierosinu lēmuma projektu nodot Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijai šā projekta sagatavošanai otrajā lasījumā un noteikt, ka 12.septembris ir priekšlikumu iesniegšanas termiņš.” Par šo deputāta iesniegumu viens var runāt “par”, viens “pret”.

“Par” vēlas runāt deputāts Kārlis Čerāns - frakcija “Latvijai”.

 

K.Čerāns (frakcija “Latvijai”).

Godāto sēdes vadītāj! Godātie kolēģi deputāti! Šīsdienas apspriede skaidri un gaiši ir parādījusi, ka šajā Saeimas lēmuma projektā ir būtiskas nepilnības. Patiesībā ir redzams arī tas, ka šāda lēmuma projekta pieņemšana zemniekiem neko reālu nedos. Tāpēc priekšlikums, kuru es šeit ierosinu, un kurš šeit tika izskanējis vairākkārt arī debašu laikā, ir tāds, ka tagad šo lēmuma projektu vajag nodot Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijai, lai deputāti varētu iesniegt savus priekšlikumus šā teksta pilnveidošanai, un noteikt pietiekami īsu šo priekšlikumu iesniegšanas termiņu, tas ir, līdz piektdienai - 12.septembrim, lai Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisija jau nākamās nedēļas sākumā varētu šo lēmuma projektu izskatīt savā sēdē un ar visu jūsu atbalstu to iekļaut nākamās nedēļas kārtējā sēdē, lai šeit izskatītu visus deputātu priekšlikumus.

Es aicinu deputātus atbalstīt šo priekšlikumu, bet tajā gadījumā, ja šis priekšlikums netiks atbalstīts, būšu spiests arī pats balsot par šādu nekvalitatīvu lēmuma projektu, jo nevar šo sēdi atstāt pilnīgi bez nekāda rezultāta. Es aicinu atbalstīt šo priekšlikumu. Paldies.

 

Sēdes vadītājs. Modris Lujāns - pie frakcijām nepiederošs deputāts.

 

M.Lujāns (pie frakcijām nepiederošs deputāts).

Cienījamie kolēģi! Ja mūsu cienījamais vairākums ilgstošā garīgā pārpūlē un darbā ir radījis šādu iniciatīvu, tad man ir bailes, ka divu dienu laikā viņi neko labāku nespēs radīt, jo rīt viņi būs ļoti aizņemti ar parlamenta sēdi. Līdz ar to jautājums būtu tikai par to, kad jautājumu varēs apspriest, ja ir tikai līdz piektdienai. Tādēļ es tomēr piedāvātu pagarināt līdz 18., jo man patiešām gribējās nobalsot par šo projektu, taču tas ir pārlieku smieklīgs. Un nevajag ņirgāties, ja reiz jūs zemniekus sacēlāt kājās, sasolījāt... Es aicinātu pagarināt līdz 18., lai mierīgi sagatavotu un izdarītu labojumus, jo patiešām tādu kāzusu, ka Latvijas Bankai tad ir jāmaina likumi...

Tāpat arī vēl daudzās citās vietās ir jāmaina likumi, ja jau jūs gribat realizēt tādu labdarību. Taču, ja negribat realizēt labdarību, tad ir jāmaina šis likums, tas jāpārstrādā. Bet, ja mēs to pārstrādāsim, tad man ir bail, ko mēs saņemsim galarezultātā. Tādēļ es aicinātu noteikt līdz 18. septembrim, kad var iedot labojumus, un tad varētu pastrādāt. Tad nāks arī budžets, kurā varēs reāli izdarīt piedāvātās variācijas. Citādi šis variants ir anekdotisks.

 

Sēdes vadītājs. Par ko jūs vēlaties runāt, Valdmaņa kungs? Par datumu? Lūdzu! Gundars Valdmanis - pie frakcijām nepiederošs deputāts.

 

G.Valdmanis (pie frakcijām nepiederošs deputāts).

Es domāju, ka abiem runātājiem ir patiesība. Nedrīkstētu ilgi ievilkt šo jautājumu, bet vajadzētu tomēr dot cilvēkiem laiku, lai viņi varētu strādāt. Tāpēc mēs ierosinām 15.septembri, lai iesniegumi būtu tad, un pēc tam nākošnedēļ varētu jau komisija sākt strādāt. Es ierosinu noteikt 15.septembri par iesniegumu saņemšanas pēdējo dienu.

 

Sēdes vadītājs. Godātie kolēģi! Mums vispirms ir jāizšķir jautājums par šā dokumenta nodošanu Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijai projekta sagatavošanai otrajam lasījumam. Ja šis lēmums tiek pieņemts, tad mēs tālāk varam balsot par termiņiem.

Vai pret balsošanas secību nav iebildumu? Lūdzu zvanu! Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu balsot par Saeimas lēmuma projektu - dokumenta nr.2984 nodošanu Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijai šā projekta sagatavošanai otrajam lasījumam. Lūdzu rezultātu! Par - 29, pret - 5, atturas - 39. Šis lēmums nav pieņemts. Līdz ar to par termiņiem, protams, nav jābalso.

Ir jābalso lēmuma projekts kopumā. Lūdzu vēlreiz zvanu! Lūdzu balsošanas režīmu. Lūdzu balsot par Saeimas lēmuma projekta “Par likumu izpildes gaitu lauksaimniecībā un lauku vides attīstības perspektīvām” pieņemšanu kopumā. Lūdzu balsošanas režīmu. Lūdzu balsot! Lūdzu rezultātu! Par - 48, pret - nav, atturas - 2. Lēmums ir pieņemts.

Līdz ar to sēdes darba kārtība ir izskatīta. Lūdzu reģistrācijas režīmu! Lūdzu deputātus reģistrēties. Saeimas sekretāra biedru Māri Rudzīti lūdzu nolasīt reģistrācijas rezultātus.

Rudzīša kungs, lūdzu, nolasiet reģistrācijas rezultātus!

 

M.Rudzītis (6.Saeimas sekretāra biedrs).

Cienījamie deputāti! Nav reģistrējušies: Andris Ameriks, Pēteris Apinis, Indulis Bērziņš, Alfreds Čepānis, Imants Daudišs, Edvīns Inkēns, Odisejs Kostanda, Aristids Jēkabs Lambergs, Jānis Mauliņš, Andris Rubins, Anna Seile, Māris Vītols, Roberts Zīle. Paldies.

 

 

Sēdes vadītājs. Saeimas ārkārtas sēdi paziņoju par slēgtu. Nākamā kārtējā sēde notiks rīt, 11.septembrī, pulksten 9.00.

 

Redaktores: J.Kravale, L.Bumbura

Datoroperatores: B.Strazdiņa, S.Bērziņa, M.Ceļmalniece, I.Kuzņecova

Korektores: D.Kraule, J.Kurzemniece, S.Stikute