Sēdi vada Latvijas Republikas 5.Saeimas priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs.

Sēdes vadītājs. Lūdzu, ieņemiet savas vietas! Paziņoju par atklātu 1995.gada 19.maija Saeimas ārkārtas sēdi, kuru saskaņā ar Kārtības ruļļa 38.pantu un pamatojoties uz 34 Saeimas deputātu prasību sasauc Saeimas Prezidijs. Darba kārtībā ir viens jautājums - Ministru kabineta un Latvijas Bankas prezidenta ziņojums par banku krīzi un valsts budžeta izpildes gaitu un priekšlikumi krīzes pārvarēšanai.

Ministru prezidents Māris Gailis. Lūdzu!

M.Gailis (Ministru prezidents).

Godājamais Saeimas priekšsēdētāja kungs! Cienījamie deputāti! Nav šaubu, ka šobrīd viens no sabiedrībā visvairāk diskutētajiem tematiem ir stāvoklis Latvijas komercbankās. Par to arī nav īpaši jābrīnās, zinot, cik daudzi no mūsu valsts iedzīvotājiem ir uzticējuši savus ietaupījumus bankām. Pieņemot tik svarīgus lēmumus kā valdības iesaistīšanās bankā "Baltija", mēs nedomājam rīkoties bez Saeimas pilnvarām. Es pats biju nolēmis sasaukt Saeimas sēdi tad, kad man būtu pilnīga skaidrība par bankas "Baltija" finansiālo stāvokli un kad būtu gatavs līgums, valdības līgums, ar banku "Baltija". Tas būtu nepieciešams arī tādēļ, lai izdarītu grozījumus valsts budžetā, jo resursi, kuri mums, iespējams, būtu jāizmanto, lai stabilizētu stāvokli bankā "Baltija", būtu ņemami kā kredītresursi, neapšaubāmi, izmantojot atļauto valdības garantiju limitu. Šobrīd jau banka "Baltija" ir nodevusi valdībai 51% savu akciju - nodevusi bez atlīdzības. Savukārt Latvijas Banka ir pārņēmusi pilnā kontrolē visas bankas - bankas "Baltija" - transakcijas un pilnībā kontrolē bankas "Baltija" darbību. Tas nozīmē, ka neviens pārskaitījums nevar aiziet ne uz vienu citu banku vai rēķinu bez Latvijas Bankas pārstāvju ziņas. Ir arī Andra Piebalga, Einara Repšes un Aleksandra Laventa parakstīts paziņojums par valdības, Latvijas Bankas un bankas "Baltija" sadarbību, lai novērstu bankas "Baltija" îstermiņa likviditātes problēmas. Es uzskatu, ka šis paziņojums bija savlaicīgs un vajadzīgs, lai nomierinātu satrauktos iedzīvotājus, jo tieši iedzīvotāju intereses, noguldītāju intereses, ir tās, kas liek valdībai sekot situācijai banku sektorā. Protams, to dara arī Latvijas Banka, kurai šis pienākums - komercbanku darbības uzraudzība - ir deleģēts ar likumu. Kad radās sarežģījumi bankā "Baltija", kas ir lielākā Latvijas komercbanka, tad valdībai nekas cits neatlika kā pieņemt lēmumu par enerģisku rīcību. Kaut arī tā nebija valdības kompetence, kā mēs visi to zinām, tomēr mums nācās iejaukties, lai labotu radušos situāciju, jo valdība atbild par stāvokli kopumā valstī, un tātad mums nebija citas alternatīvas. Iepriekšējo, iepriekš sabrukušo banku grūtības un bankroti nevarēja ietekmēt - būtiski nevarēja ietekmēt - Latvijas finansu sistēmu un ekonomiku, taču diemžēl to nevar teikt par banku "Baltija". Apzinoties situācijas nopietnību, valdība un personiski finansu ministrs Andris Piebalgs rīkojās enerģiski un noteikti, un ciešā sadarbībā ar Latvijas Banku un lielāko Latvijas komercbanku - banku "Baltija" - jau vairākas nedēļas strādā pie bankas "Baltija" sanācijas problēmas atrisinājuma. Kā jau teicu, pašreiz tiek strādāts pie līguma par bankas "Baltija" kontrolpaketes pāriešanu valdības īpašumā. Jāsaka, ka šie soļi ir normāli un tā ir pasaulē pieņemta prakse. Ar lielākām vai mazākām grūtībām saskaras banku sistēma visā pasaulē, un Latvija, protams vai diemžēl, nav izņēmums. Ir svarīgi, lai šīs problēmas, šīs grūtības tiktu kontrolētas un lokalizētas. Es uzskatu, ka šajā gadījumā mums tas ir izdevies. Varētu rasties jautājums, kādēļ valdība iejaucās tikai tad, kad radās grūtības bankai "Baltija". Kamdēļ to nedarīja citu banku gadījumā - tādu kā Topbanka, Tautas banka, banka "Olimpija" un tā tālāk? Kā jau es teicu, "Baltija" ir Latvijas lielākā komercbanka, un tajā ir tuvu pie 500 000 noguldītāju, un tā apkalpo gandrīz 20 000 juridisko personu. Tas nozīmē, ka praktiski bankas "Baltija" klients ir katrs otrais Latvijas iedzīvotājs, ja mēs rēķinām - apmēram divi trīs cilvēki ģimenē. Un tātad bankas "Baltija" problēmas kļūst par visas Latvijas tautsaimniecības problēmām. Mēs varam iedomāties, kas notiktu, ja apstātos norēķini vairāk nekā 20 000 juridiskajām personām. Tā ir ikdienas dzīve, un katru dienu miljoniem latu ir jāsamaksā par visdažādākajiem pakalpojumiem, precēm, nodokļiem - un tā tālāk un tā joprojām. Tas varētu izsaukt ļoti lielas problēmas. Protams, sarežģījumi, kā jau teicu, bankas sistēmā ir, tomēr tie... tas nenozīmē vispārēju Latvijas finansu krīzi. Banka "Baltija" ir to komercbanku skaitā, kuras līdz šim nav sniegušas pārskatu par 1994.gada darbību. Auditorfirma "Coopers & Lybrand", kura gatavo šo pārskatu, strādā ļoti rūpīgi. Rīgā šobrīd pēc valdības uzaicinājuma ir ieradušies un strādā vieni no labākajiem pasaules juristiem - juristi no Lielbritānijas Beikers un Makenzi un ieguldījumu baņķieri, kas pirms dažiem gadiem palīdzēja Zviedrijas valdībai sagatavot līdzīgus līgumus ar grūtībās nonākušām bankām, piemēram, Nordenbanku, kas ir viena no lielākajām Zviedrijas bankām. Kā jūs atceraties, avīzēs lasījāt, pirms gada līdzīgu krīzi pārdzīvoja Zviedrija. Šie profesionālie baņķieri izstrādās plānu, kā būtiski uzlabot bankas "Baltija" darbu, un iedos tai jaunu elpu. Šo starptautiski atzīto ekspertu klātbūtne, arī starptautiskā atbildība, ko nes šie pasaulē pazīstamo tādu firmu vārdi kā "Coopers & Lybrand" un minētie juristi, ļauj droši apgalvot, ka pārskats par bankas "Baltija" pērnā gada darbību un tās biznesa potenciālu būs precīzs un tas būs pamatojums līgumam starp valdību un banku "Baltija", un tas būs atbilstošs starptautiskajai praksei. Mēs domājam arī, ka šīs starptautiskās komandas uzkrātā pieredze tiks izmantota arī citu grūtībās nonākušo banku atveseļošanai. Paralēli šim darbam tiek veikti pasākumi īslaicīgo maksājumu grūtību novēršanai. Finansu ministrs jau vairākkārt ir izteicies, ka šim nolūkam netiks izmantoti budžeta līdzekļi. Domāju, ka sīkāk par to viņš pastāstīs savā ziņojumā. Es personiski ļoti dziļi cienu Latvijas Bankas prezidentu Einaru Repši un novērtēju viņa realizēto monetāro politiku. Stabils lats ir fenomens, kura patieso efektivitāti mēs varēsim novērtēt vēlāk. Tomēr jāatzīst, ka mēs visi joprojām veidojam kaut ko jaunu, tāpēc no trūkumiem un kļūdām neizbēgt. Te jāpiemin likumā par bankām ieprogrammētās neskaidrības attiecībā uz banku akcionāru kompetences sadalījumu, atsevišķu banku nepārdomātā kredītpolitika, kā arī virknes kredītņēmēju negodīgā rīcība. Saprotams, ka banku sistēma ir tautsaimniecības spogulis. Ja ir sastingums tautsaimniecībā, tad arī banku uzņēmējdarbība nevar plaukt un zelt. Uzskatu, ka, aktivizējoties uzņēmumu privatizācijai, tādā vai citādā veidā atrisinot uzņēmumu savstarpējo parādu jautājumu, šo smago padomju laika mantojumu, jaunas finansu plūsmas uzlabos arī Latvijas banku asinsriti. Tomēr, protams, gluži objektīvi ir sagaidāmi vēl daži nepatīkami satricinājumi. Latvijas valdība kopā ar Latvijas Banku ir sagatavojusi likumprojektu par banku sanāciju un bankrotu, jo eksistējošais Bankrotu likums neder un nav piemērojams banku maksātnespējas gadījumos. Mēs gatavojam arī likumprojektu par iedzīvotāju noguldījumu aizsardzību un apdrošināšanu. Tas nozīmē, ka jāveido speciāls ieguldījumu apdrošināšanas fonds, kas līdz kādai zināmai summai garantētu iedzīvotāju noguldījumu drošību arī bankrotējošās bankās. Ceru, ka patlaban vērojamie pārejošie, tomēr acīm redzamie sarežģījumi komercbanku darbībā aktivizēs valdību un arī likumdevējus ražīgam darbam visas tautas labā. Arī Latvijas Bankai jānosaka stingrākas prasības komercbankām, kuras piesaista depozītu noguldījumus. Es esmu gatavs saņemt kritiku par valdības rīcību, palīdzot bankai "Baltija", bet tādā gadījumā es vēlētos dzirdēt jūsu piedāvātās alternatīvas. Paldies par uzmanību.

Sēdes vadītājs. Andris Piebalgs - finansu ministrs. Lūdzu!

A.Piebalgs (finansu ministrs).

Cienījamais priekšsēdētāja kungs! Cienījamie deputāti un deputātes! Tātad es mēģināšu sniegt ziņojumu par pašreizējo stāvokli budžetā. Jūs esat saņēmuši ziņojumu par budžeta stāvokli pirmajā ceturksnī. Es mēģināšu tomēr vairāk analizēt esošo situāciju, jo situācija budžetā bija ārkārtīgi dinamiska, un tāpēc tas stāvoklis, kas bija pirmajā ceturksnī, neatspoguļo faktiski šodienas stāvokli. Tātad vispirms tīri tehniski rezultāti, kas ir attiecībā uz 1.maiju. Tātad kopējiem ieņēmumiem pirmajā ceturksnī, ja rēķina tīri matemātiski, vajadzētu būt 33%, tomēr mums ir izdevies savākt 23,5%. To skaitā nodokļu un nenodokļu ieņēmumi ir 24,2%, un no tiem tātad nodokļu ieņēmumi ir 24,5%. Slikti ir gājis ar tiešajiem nodokļiem, tas ir, kopā ir savākti tikai 15,12%, un peļņas nodoklis ir no tiem tikai 14,12%, no tā, kam vajadzētu būt, ja būtu attiecīgi trešā daļa... Dabas resursi ir 18,2%, netiešie nodokļi - ir daudz labāks stāvoklis, tātad kopējais apjoms ir 27,3%, diemžēl akcīzes... apgrozījuma nodoklis ir 26,3%. Labi - relatīvi labi - ir strādāts pie akcīzes nodokļa iekasēšanas, kurā, protams, arvien paliek ārkārtīgi lielas rezerves, tātad tas ir vienīgais nodokļu ieņēmums, kas pārsniedz šo trešdaļu, un ir ievākts 41,6%. Muitas nodoklis ir 19,4%, nenodokļu ieņēmumi tātad ir 22,1%.

Tagad - par izdevumiem. Jo, protams, ieņēmumi ir priekš tam, lai nodrošinātu izdevumus. Izdevumi ir nodrošināti labāk, 28,7% apjomā, un, ņemot vērā to, ka pirmie mēneši vienmēr ir slikti tieši no ieņēmumu viedokļa, mēs nevarētu teikt, ka izdevumu daļa ir... vairāk vai mazāk varētu būt apmierinoša - diemžēl ne visās pozīcijās. Tātad nacionālajā ekonomikā ieguldītie procenti - tātad 21,2%, no tiem lauksaimniecība ir 18,8% diemžēl, mežsaimniecība - 19,7%, vides aizsardzība - 17,2%, satiksme - 22,1% un pārējās nozares - 28,3%. Sociālo pasākumu finansēšana ir 28,8% robežās, tātad tas vēlreiz pie normas 33%, no tiem izglītība - 28,3%, kultūra - 33,8%, veselības aizsardzība - 30%. No pārējiem izdevumiem, ko es gribētu pasvītrot, tātad ir tiesību aizsardzība un iestāžu uzturēšanas izdevumi - 30%, valsts varas iestādes - 23,6%, valsts pārvaldes iestādes - 30%. Atskaitījumi vietējo budžetu izlīdzināšanas fondā - 29%. Un pārējās dotāciju investīcijas pašvaldību budžetos - 35,2%. Investīcijas, kas ieplānotas budžetā, ir tātad izdarītas 21% apjomā.

Tajā pašā laikā ļoti svarīga ir tieši situācija, kāda bija vakar, tātad vakardienas situācija. Ieņēmumi - 137,5 miljoni, izdevumi - 170 miljoni. Tātad deficīts ir 32,7 miljoni, kurš tiek segts šādi: 10,7 miljoni ir no Latvijas Bankas kredītlīnijas, tālāk - komercbanku kredīti ir 11 miljoni; tiešie kredīti, ārvalstu kredīti ir 5,1, un vērtspapīri ir mīnus 1,3.

Kādā veidā mēs varam nonākt tieši pie šā deficīta finansēšanas? Ar to es varbūt sākšu dziļāku analīzi.

Vēl tikai par ieņēmumiem, runājot par atsevišķām dienām. Tātad līdz 11. aprīlim mūsu ieņēmumi svārstījās robežās no 1 miljona līdz 300 tūkstošiem. No 13. aprīļa situācija normalizējās un vidējais ieņēmums dienā aprīlī bija 1,2 miljoni, un kopā aprīlī ieņemti ir 24 miljoni. Izdevumi aprīlī bija 31 miljons jeb 1,7 miljoni dienā. Maijā situācija ir relatīvi normalizējusies, bet katrā ziņā mēs nevaram teikt, ka ir uzplaukums, nevienu dienu ieņēmumi nav bijuši mazāki par 1 miljonu, labākajās dienās tie ir bijuši 3,5 miljoni, taču vidējais ieņēmums ir 1,8 miljoni attiecībā uz 17. maiju, un kopā maijā ieņēmums ir tātad 22 miljoni latu un izdevumos ir izlietoti 20 miljoni latu.

Kādas tad ir tās būtiskākās problēmas, ar kurām saskaras šobrīd budžets, un kāpēc situācija ir tik saspringta?

Viena no galvenajām saspringuma lietām ir vērtspapīri. Tātad attiecībā uz budžeta deficītu ir vairākas iespējas.

Pirmā iespēja, ko klasiski izmantoja iepriekšējos periodos, bija Latvijas Bankas kredītlīnija. Ņemot vērā monetāro politiku, valdība pagājušajā gadā kopā ar Latvijas Banku parakstīja vienošanos par ierobežotu un samazinātu kredītlīniju valdībai no Latvijas Bankas. Tādējādi viss uzsvars tika likts uz vērtspapīru pārdošanu. Tātad vērtspapīri - 28... un attiecīgi trīsmēnešu obligācijām, kuras atbilstoši pēc tam sedz budžeta deficītu... Problēma ar šādām obligācijām ir tā, ka tās ik pa laikam ir jādzēš un tādā veidā ir jāmeklē jaunas, jo, tātad emitējot jaunās, pēc tam nodzēš vecās obligācijas. Situācija bija vairāk vai mazāk normāla līdz pat martam, kurā tātad sākās... kurā faktiski piedāvājums bija mazāks par pieprasījumu. Sākot no 8. marta izsoles, mums sākās pilnīgi pretēja tendence. Tātad 8. martā bija pārdots 2,8, bet dzēšanas apjoms bija 7 miljoni. Līdzīga situācija bija visās pārējās dienās. Veicot ekstrapasākumus, tiekoties ar komercbankām, mēģinot arī palielināt likmi par šīm parādzīmēm, mums izdevās pagājušonedēļ pārdot 6,4 miljonus pie dzēšanas apjoma 7,1 miljons. Diemžēl jau šotrešdien ir pārdots tikai 1 miljons, un savukārt vajag dzēst šodien 5,7 miljonus. Tā rezultātā summa apgrozībā pēc nomināla vērtspapīriem nokritās no 57,7 miljoniem 1. martā līdz 33,1 miljonam 17. maijā, un, tā kā mums būs vēl jādzēš 5,7 miljoni, tad mēs faktiski jau šobrīd mēģinām finansēt pagājušā gada deficītu, jau vairāk par 6 miljoniem, - nevis ar vērtspapīriem, bet ar citiem avotiem. Ko nozīmē šie citi avoti? Tās ir tiešās līnijas no komercbankām, tā ir daļa no ieņēmumiem, kas mums ir jānovirza pagājušā gada deficīta segšanai. Diemžēl es nevaru apsolīt, ka situācija šajā ziņā uzlabosies, jo jau nākamnedēļ ir jādzēš 7 miljoni obligāciju. Taču mēs prognozējam, ka varēs pārdot labi ja 2 miljonus. 31. maijā - 3,8 miljoni, 6,1 miljons - 7. jūnijā.

Tātad situācija veidojas ārkārtīgi nopietna, jo, ja ir jāfinansē deficīts no citiem avotiem, tad, protams, tie visi ir sliktāki nekā vērtspapīri. Jo tiešie aizdevumi no komercbankām ir īstermiņa, lai arī procentu likme varbūt ir labāka, bet vairs nevaram prognozēt tos maksimumus, kad mums ir maksimāli daudz jāatdod nauda. Bez tam komercbankām ir jāatdod atpakaļ šī nauda pēc viņu pieprasījuma 72 stundu laikā.

Kādi cēloņi izraisīja šo krīzi ar vērtspapīriem? Pirmais - mums neizdevās kopīgi ar Latvijas Banku izveidot efektīvu sekundāro parādzīmju tirgu, jo, ja bankas iepērk vērtspapīrus, tad ir jābūt diezgan efektīvam tirgum, kurā tad, kad vajadzīga nauda, var attiecīgi pārdot šos vērtspapīrus un saņemt naudu. Tātad aktīvā iekšējā tirgū. Diemžēl šāds tirgus neizveidojās.

Otrs cēlonis. Protams, tas, kas notika komercbanku sistēmā, atstāja katastrofālu iespaidu arī uz banku likviditātēm, uz esošo naudas daudzumu valstī un arī uz to, cik daudz komercbankas varēja atļauties ieguldīt parādzīmēs.

Teiksim, februārī valsts parādzīmes gribēja pirkt 10 komercbankas, visā laikā no marta līdz pat maijam, tas ir, praktiski retos gadījumos, ir 2-3 komercbankas...

Ko mēs pasākām šajā ziņā, lai situāciju normalizētu? Faktiski mēs konstatējām, ka iekšējā tirgū mums ir jābūt maksimāli elastīgiem, tas ir, procenta likmei ir jābūt maksimāli augstai. Šobrīd vidējā augļu likme par vērtspapīriem ir 32%, kaut gan, teiksim, 15. martā tā bija 20%. Protams, tā ir runga ar diviem galiem: jo lielāka šī augļu likme, jo vēlāk mums ir lielākas saistības no budžeta, kas mums ir jānosedz.

Otrs. Mēs strādājam ar vairākiem ārvalstu investoriem, vairākām kompānijām, kuras ir izteikušas vēlmi iegādāties Latvijas vērtspapīrus, bet tiešā veidā, vairs ne caur komercbankām. Es domāju, ka šis solis arī palīdzēs kaut kādā mērā atrisināt to situāciju, kas ir vērtspapīru tirgū.

Un tomēr es gribu teikt, ka šie pasākumi nav vēl galēji, tie nav devuši galējo rezultātu, un es arī domāju, ka mums paliks saspringts stāvoklis vērtspapīru tirgū vēl tuvākajā laikā.

Es tikai gribu atzīmēt, ka Finansu ministrija, ņemot vērā to, ka vērtspapīri ir ārkārtīgi svarīgs instruments monetārajā un arī fiskālajā politikā, vienmēr ir izpildījusi šo dzēšanas apjomu. Vienmēr izpildīja un arī turpmāk izpildīs, jo, protams, jebkurā gadījumā, aizkavējot šo vērtspapīru dzēšanu, mēs riskējam, ka vairs faktiski vispār nevar atjaunot šo vērtspapīru tirgu. Es tomēr ceru, ka ar laiku izdosies to atjaunot.

Tālāk. Es gribētu runāt par ieņēmumiem. Kas tad mums notika ar ieņēmumiem? Vispirms īsi par janvāri-aprīli. 1995. gada pirmajā ceturksnī ieņēmumi no nodokļiem un nodevām valsts pamatbudžetā bija 83,3 miljoni latu. Finansēšanas plānā 1995. gadam - atbilstoši apstiprinātajam 1995. gada valsts budžetam, kas bija iesniegts Ministru kabinetā šā gada 2. janvārī, - bija paredzēts no nodokļiem un nodevām ieņemt 82,7 miljonus latu. Tādējādi prognoze ir pārsniegta par 535 tūkstošiem latu jeb prognozes kļūda ir 0,6% no plānotā.

Turpretī 1995. gada aprīlī ieņēmumi no nodokļiem un nodevām valsts budžetā bija vairs tikai 25 miljoni latu plānoto 33 miljonu latu vietā, kas katrā ziņā arī nav vēl optimāli piesardzīgs plānojums. Tātad faktiski krīze ieņēmumos, tāda būtiska krīze, sākās aprīļa sākumā, un, tā kā tā sakrīt ar vērtspapīru pārdošanas krīzi, tā gulst uz budžetu divreiz smagāk, nekā tas ir normāli.

Analizējot izveidojušos situāciju kopējā finansiālajā un banku sektorā, izskatās, ka mums tomēr ir jārēķinās ar to, ka mēs nevarēsim savākt to summu, kāda mums ir vajadzīga un kāda ir paredzēta nodokļos.

Tātad vispirms - par apgrozījuma nodokli. Tātad janvārī-aprīlī... ņemot vērā šā gada janvāra-aprīļa (it īpaši aprīļa) rezultātus, prognozes 1995. gadam varētu būt 218,5 miljoni latu - pie tās normas 251,3. Tiesa, es gribu pasvītrot, ka apgrozījuma nodokļa iekasēšanā ir pilnīga nepieciešamība reorganizēt muitas darbu, jo, ja vienā nedēļā, pat maijā, iekasējums no apgrozījuma nodokļa ir 1,8 miljoni latu, tad tas neapšaubāmi parāda to, ka muitas dienests šobrīd neefektīvi strādā, savācot šos nodokļus.

Par akcīzes nodokli. Ieņēmumu pieaugums 1995. gadā pamatā tika saistīts ar administrēšanas uzlabošanu. Reālais pieaugums tātad pārsniedza plānoto vidējo daudzumu par 28,2% mēnesī. Saglabājoties līdzšinējai tendencei, pesimistiskā prognoze 1995. gadam ir 45,4 miljoni latu, mums ir paredzēts 39,2. Bet tā ir ļoti pesimistiska prognoze. Es domāju, ka tie pasākumi, ko Ministru kabinets veica, pieņemot jaunus noteikumus alkoholisko dzērienu ievešanai Latvijā, un jaunie noteikumi, kas ir sagatavoti tabakas izstrādājumu realizācijas administrēšanā, noteikti dos vairāk. Tajā pašā laikā mums vienmēr jāatceras, ka pie šiem 39,1 miljoniem ir jāpieskaita vēl 14 miljoni latu, ko Saeima iebalsoja, balsojot par veselības aizsardzības speciālo budžetu, kuru mēs palaidām tātad darbībā jau izdevumu daļā vakar, un tātad kopumā kā minimums akcīzes nodoklī būtu vajadzīgi 53 miljoni latu.

Muitas nodokļa ieņēmumi 1995. gadam tika prognozēti, ņemot vērā sagaidāmo brīvās tirdzniecības līgumu ar Eiropas savienību, tātad importa pieaugumu kā veicinošu faktoru, tarifa likmju samazināšanos kā mazinošu faktoru, administrēšanas uzlabošanu, muitas kompjuterizāciju. Faktiski ieņēmumi no muitas liecina par šā nodokļa neelastību. Kopš 1994. gada marta muitas nodokļa mēneša ieņēmumi ir saglabājušies 1,5 līdz 2 miljonu latu robežās, neraugoties uz vairākkārtējiem grozījumiem muitošanas kārtībā, jaunu tarifa likmju piemērošanu, kā arī veiktajiem pasākumiem muitas darba uzlabošanā. Pieņemot, ka arī turpmākajos mēnešos muitas nodokļa ieņēmumi krasi nemainīsies, pesimistiskā prognoze ir 20,4 miljoni latu norma, kas mums jāsasniedz, - 33 miljoni latu.

Bet vissliktākā situācija, protams, ir ar peļņas nodokli jeb uzņēmumu ienākuma nodokli, jo, protams, šis nodoklis ir visvārīgākais attiecībā pret svārstībām finansiālajā sistēmā un visu to, kas notiek tautsaimniecībā.

Tādējādi mums ir vairāki faktori, kuri ietekmē šo peļņas nodokli un kuri ne vienmēr ir precīzi prognozējami. Prognozē bija 95 miljoni latu no peļņas nodokļa. Savulaik tas bija viens no ienākumus vislabāk nesošajiem nodokļiem. Taču tagad pesimistiskajā prognozē ir 36,7 miljoni latu.

Tādējādi, ja mēs saskaitām kopā visas šīs pesimistiskās prognozes, vēl papildus ir vajadzīgs vai nu ieņēmumu palielinājums, vai izdevumu samazinājums par gandrīz 70 miljoniem latu.

Es gribu vēl atzīmēt tikai to, kas raksturotu, ka ar peļņas nodokli iet grūti. Kaut vai pagājušajā gadā. Pagājušajā gadā mums peļņas nodokļa ieņēmumi no Latvijas Bankas bija 7,9 miljoni latu, šogad to nav vispār. Protams, tas raksturo, ka kopējā situācija ir pasliktinājusies. Līdzīgi ir noticis ar lielajiem nodokļu maksātājiem, kas maksā peļņas nodokli, un apjomi, ko viņi nomaksā par peļņu, ir ārkārtīgi niecīgi salīdzinājumā ar iepriekšējiem gadiem.

Kādi tad ir iespējamie vai galvenie cēloņi budžeta šobrīd grūtajam stāvoklim? Pirmais, kā jau es minēju, tomēr, manā skatījumā, ir tas, ka ir vērtspapīru tirgus strauja samazināšanās un pasliktināšanās. Jo, protams, ir nenormāla situācija, ka ar kārtējiem ieņēmumiem ir jāfinansē iepriekšējā gada budžeta deficīts. Protams, šodien jau var viegli pateikt, ka vispār budžeta deficīts, budžeta sastādīšana ar deficītu, stingras monetārās politikas apstākļos ir rupja kļūda. Tam šodien var pilnīgi piekrist, jo, ja apgrozībā ir tikai 280 miljoni latu, tad, teiksim, jau 80 miljonu deficīts vien ir ārkārtīgi liela summa attiecībā pret kopējo apgrozībā esošo naudu. Neapšaubāmi, secinājums ir viens: 1996.gada budžets nedrīkst būt ar deficītu. Jo tādā situācijā mēs vēl vairāk pasliktinām visus nosacījumus. Tomēr mums ir jārēķinās ar to, ka šāgada budžeta deficītam ir mums jāsniedz... jo pretējā gadījumā mums būs ārkārtīgi lielas problēmas ar izdevumu finansēšanu.

Otrs arguments - cik pareizi vai nepareizi ir novērtēti ieņēmumi 1995.gadam. Varētu piekrist, ka atsevišķos nodokļos - tādos kā muitas nodoklī, peļņas nodoklī, apgrozījuma nodoklī - šie novērtējumi nebija precīzi. Bet jāņem vērā arī tas, ka šis bija pirmais gads, kurā mēs saskaldījām budžetu daudzos speciālajos budžetos, un tā rezultātā kļūda katra atsevišķa nodokļa prognozēs sāpīgi atsaucās uz visiem kopējiem ieņēmumiem pamatbudžetā. Jo sociālais nodoklis principā pildās normāli, pat labāk, nekā varbūt varētu, teiksim, pēc prognozes pirmajos trijos mēnešos. Līdzīgi ir ar iedzīvotāju ienākuma nodokli. Es tikai gribu paskaidrot, ka šī kļūda ir, mums šī kļūda ir saistīta tomēr ar prognozēšanas vājumu atsevišķos nodokļos, un bez tam, protams, ar to, ka pēdējos gados mums tomēr ir būtiski mainījusies nodokļu sistēma, jo salīdzinājumā ar 1990.gadu tas bija jādara, un tas atstāja, protams, savu iespaidu uz to nodokļu pamatmasu, kas bija jāsavāc. Tādēļ varētu piekrist tam, ka pārāk optimistiski novērtēt ieņēmumu prognozi... Jāatzīmē, ka tas salīdzinoši bija arī grūti izdarāms - pēc pagājušā gada tautsaimniecības attīstības rezultātiem. Ja mēs paskatāmies kopējos nodokļu un nenodokļu ieņēmumus valstī, tad redzam, ka tie tomēr ir diezgan tuvu plānotajiem.

Otrs būtisks faktors, kas, manā skatījumā, ir ļoti pamatīgi ietekmējis budžetu, ir saistīts ar to, kas notiek banku sektorā. Kaut vai no vienkārša apstākļa, ka jau pēc esošajām slēgtajām bankām... šeit bija juridisko personu konti 1682 uzņēmumiem. Protams, tas nav daudz - tas ir 2% no visiem šiem uzņēmumiem, bet ir jāņem vērā vēl viena situācija. Nodokļu administrēšanai ir vajadzīga labi funkcionējoša banku sistēma, jo tikai tad norēķini notiek normālā, civilizētā veidā, tie nenotiek ar koferiem, un tādā veidā var izsekot šai naudas plūsmai līdzi. Tādā veidā var iekasēt visus nepieciešamos nodokļus. Samazinoties uzticībai banku sistēmā, protams, veidojas divi faktori, kas, neapšaubāmi, atstāj visnegatīvāko iespaidu.

Pirmais faktors - norēķini vairs neiet caur banku.

Otrais faktors - notiek naudas aizplūšana no valsts un tādēļ samazinās saimnieciskā aktivitāte valstī.

Vēl, protams, būtisks ir tas faktors, ka problēmas ir atsevišķiem lieliem nodokļu maksātājiem, kaut gan Latvijā pirmie desmit nodokļu maksātāji pirmajā ceturksnī samaksāja 22% no visiem valsts budžeta ieņēmumiem. Pirmie simts - 33%. Tātad ir salīdzinoši plaša bāze un nevarētu teikt, ka viens atsevišķs uzņēmums varētu kaut kādā mērā sagraut budžetu.

Būtisks faktors ir arī tas, ka tomēr mūsu vēlmes ne vienmēr sakrīt ar iespējām. Piemēram, es gribu minēt to, ka ir sagatavots vienā ziņā it kā ļoti jauks lēmuma projekts, izskatot pieprasījumu par pedagoģisko darbinieku algām. Tas, protams, prasa desmitiem miljonu latu. Par segumu šajā pieprasījumā nav ... Tātad, pieņemot šādu pasākumu bez kaut kāda seguma, veidojas "caurums", jo algas jau, protams, ir tās, kas ir obligāti jāfinansē. Un tādā veidā automātiski nevar finansēt kaut ko citu. Tādējādi šāda lēmuma pieņemšana nākamajā sēdē būs pilnīgs absurds. Jo nekas no tā neiegūs. Sāks kavēties algu izmaksas vai arī algas netiks izmaksātas kādā citā sfērā, jo visas sfēras ir lielā mērā saistītas ar algām. Jebkurā dotācijā - kaut vai radio vai televīzijai - jau ir arī darba algas, un automātiski tas viss pāriet uz citās sfērās strādājošajiem, ja budžets nav sabalansēts.

Es gribu teikt arī to, ka, protams, pieņemot budžetu, tika pieņemtas arī diemžēl vairākas lietas, kuras palielināja kopējo izdevumu nastu par 25 miljoniem latu, bet bez kaut kāda seguma, būtiska seguma avota, un tas, protams, šodien arī zināmā mērā atspēlējas.

Kā jau es teicu, tātad šogad mums arī ir problēmas ar deficītu: 1993.gads beidzās praktiski bez deficīta, bet 1994.gads beidzās ar 40 miljonu latu deficītu. Tas, protams, ir saistīts ar to, ka, ja veido budžetu sarežģītajā finansiālajā un ekonomiskajā situācijā - situācijā, kad monetārā politika ir ārkārtīgi stingra, - tādos apstākļos veidojas krīze ar deficīta finansēšanu. Un, protams, tas tagad mums atspēlējas atpakaļ. Bet es pilnīgi saprotu arī to situāciju, kāda veidojas šobrīd parlamentā, kad ir mazākuma valdība, ka faktiski budžeta pieņemšana balstās uz vienu frakciju. Protams, vienas frakcijas ietvaros nav iespējams nobalsot par sabalansētu budžetu, jo piedāvājums skan politiski ļoti jauki, bet tam nav nekāda finansiālā seguma. Tāpēc es ceru, ka turpmākajā darbībā Saeima vienmēr ievēros šo principu, ka vienmēr ir vajadzīgs reāls seguma avots, ja grib, lai būtu attiecīgi izdevumi.

Protams, lieta, par kuru man ir jāsaņem visvairāk pārmetumu, ir tas, ka, stājoties ministra amatā, es neķēros pie Valsts ieņēmumu dienesta kardinālas reorganizācijas. Es domāju, ka šī ir mana liktenīgā kļūda, jo tas, ka mums lielā mērā iet garām nodokļi, - tas ir saistīts ar to, ka valsts ieņēmumu dienesti nefunkcionē pienācīgā kārtībā. It īpaši es gribu teikt to par muitu, jo attiecībā uz situāciju, kāda veidojas muitā, es varu nosaukt piemērus, kādi brīžiem notiek. Šobrīd ir izmeklētas vairākas lietas. Piemēram, ir alkohola tranzīts no Šveices uz Franciju caur Latviju, no Singapūras uz Taizemi caur Latviju. Šādas situācijas liecina tikai par to, ka ļoti daudzi ierēdņi, kas strādā muitā, ir korumpēti un ka šādā situācijā, protams, nav brīnums, ka lielā mērā nauda iet garām.

Tādējādi, apkopojot manis sniegto informāciju, es varu teikt: budžets nekādā ziņā nav atrauts no tiem procesiem, kas notiek tautsaimniecībā, un jebkurā gadījumā problēmas banku sektorā, finansu sektorā atsaucas uz budžeta ieņēmumiem. Šie budžeta ieņēmumi samazinoties atbilstoši rada problēmas, spriegumu politiskajā ziņā, un, tāpēc, protams, tas, kas notika banku sektorā, ir, manā skatījumā, viens no galvenākajiem krīzes cēloņiem budžetā - gan tieši ieņēmumu daļā, gan arī tajā daļā, kas attiecas uz deficīta finansēšanu.

Otra lieta, kas ir jāņem vērā, ir tātad ieņēmumu administrēšanas problēma. Acīm redzami nepietika tikai ar vadošo amatpersonu nomaiņu, kas notika diemžēl pārāk vēlu, lai veiktu kardinālus pasākumus Muitas departamentā. Šobrīd tiek gatavotas vairākas būtiskas programmas, kas izmainīs Muitas departamenta darbu, bet to ieviešanai ir vajadzīgs laiks un mēs nevaram cerēt, ka šeit ieņēmumi augs vienā dienā. Tādējādi mēs nonākam pie bēdīgās realitātes, ka būs jāpieņem arī budžeta grozījums samazinājuma virzienā. Jo - pat ar visu administrēšanas uzlabošanu - mums tomēr ir jārēķinās, ka kāda daļa no šiem 70 miljoniem, kas šodien, pēc pesimistiskās prognozes, varētu trūkt budžetā, būs jāsamazina. Protams, to nevar darīt, samazinot vienkārši procentuāli par 10% visus izdevumus. Tādējādi būs jāpieņem vairāki nepopulāri pasākumi. Tātad būs jāsamazina dotācijas pašvaldībām (tām, kurām ieņēmuma nodoklis pildās normāli), būs jāsamazina subsīdijas, būs jāsamazina diemžēl arī subsīdijas lauksaimnieciskās produkcijas ražošanā. Jo, tā kā budžetā pamatā ir darba algas un pensijas, tad šādā situācijā, protams, mums nav nekādas iespējas samazināt... to var izdarīt tikai, samazinot strādājošo skaitu. Diemžēl nevienā šādā sociālajā sfērā šobrīd nav tādas koncepcijas vai tāda lēmuma gatavības stadijā, kas samazinātu strādājošo skaitu un tādā veidā atrisinātu šo problēmu.

Tādējādi es domāju, ka valdības rīcība, iesaistoties banku krīzes risināšanā, ir pareizs solis. Valdībai ir jāskatās nevis formāli, bet pēc būtības. Diemžēl es nevaru noņemt nekādu atbildību no sevis, jo tomēr - vismaz attiecībā uz ieņēmumu dienestu administrēšanu un varbūt arī uz budžeta deficīta finansēšanu - ministra nepietiekamā rīcība bija par iemeslu tam, ka situācija saasinājās. Es, protams, darīju visu savu iespēju robežās, bet es uzskatu, ka es vairāk nevaru izpildīt šo amatu, un es esmu brīdinājis jau Ministru prezidentu par savu demisiju. Es to atkārtoti iesniegšu šodien, jo, manā skatījumā, gan no politiskā viedokļa, gan no finansiālā viedokļa tas ir pilnīgi pareizi. Jo normāla izeja šajā situācijā, protams, būtu palielināt kredītlīniju valdībai, bet tas ir pilnīgā pretrunā ar bankas monetāro politiku. Tādā situācijā es neredzu citu iespēju veikt to un operatīvi likvidēt budžeta krīzi. Protams, to var uzskatīt par zināmu sakāvnieciskumu. Bet jautājumam ir divas puses. Kas ir lielāks sakāvnieciskums - vai "turēties pie krēsla", vai arī mēģināt risināt problēmas (it īpaši ņemot vērā to ažiotāžu, kas ir sacelta ap manu personu masu informācijas līdzekļos)? Tādēļ es uzskatu, ka mana demisija ir pilnīgi pamatota un arī ir pareiza no politiskā viedokļa. Paldies par uzmanību.

Sēdes vadītājs. Latvijas Bankas prezidents Einars Repše. Lūdzu!

E.Repše (Latvijas Bankas prezidents).

Godātie klātesošie! Pēdējās dienās tiek daudz runāts par to, ar kādiem vārdiem raksturot stāvokli Latvijas banku sistēmā. Faktiski tas ir jautājums par to pašu, ar kādiem vārdiem raksturot stāvokli Latvijā vispār. Jo bankās, kā mūsu ekonomikas "asinsritē", neapšaubāmi, tiešā veidā atspoguļojas visas mūsu pārejas laika grūtības, arī nebūšanas un problēmas. Tomēr es uzskatu, ka bankas ir viens no perspektīvākajiem un daudzsološākajiem Latvijas tautsaimniecības virzieniem. Rīga ir bijusi banku centrs vēsturē, un Rīga būs banku centrs arī nākotnē.

Godātie kolēģi! Analizējot tās grūtības, kurās ir nonākušas mūsu bankas un mūsu banku sistēma šodien, atcerēsimies, kādos apstākļos tās ir uzsākušas darbu. Mūsu solīdākās bankas šodien nav daudz vecākas par četriem gadiem. Un tikai aptuveni trīs no šiem četriem gadiem var tikt aptuveni attiecināti uz tirgus ekonomikas apstākļiem. Mūsu baņķieriem nav pieredzes ne tirgus ekonomikā, ne banku biznesā vispār. Pat vēl vairāk: tiem, kuriem bija kaut kāda pieredze padomju tipa ekonomikā, ekonomiska izglītība, atsevišķos gadījumos, lai cik tas paradoksāli nebūtu, pat finansistu darbības pieredze Finansu ministrijā, pat ļoti vadošos amatos, tas nav nodrošinājis šo cilvēku sekmīgu spēju vadīt viņiem uzticētās bankas. Speciālistu trūkst, un tāpēc ir ļoti jāapsveic visi tie jaunie cilvēki vai jaunie speciālisti, kuri kādreiz ir strādājuši citus darbus, bet patlaban mēģina vadīt bankas un dara to godprātīgi, cīnoties ar problēmām. Pavisam citi vārdi, protams, ir jāsaka par negodprātīgiem banku vadītājiem. Arī tādi Latvijā gadās. Es pastāvu uz saviem vārdiem, ka tās bankas, kuras ir radījušas zaudējumus saviem noguldītājiem līdz šim, visas ir novestas līdz bankrotam negodprātīgas akcionāru un bankas vadības darbības dēļ. Es uzskatu, ka šī darbība ir krimināli jāsoda. Viņi to būtu pelnījuši.

Atgriežoties pie banku sistēmas problēmām, paskatīsimies uz otru pusi! Tautsaimniecība, kura bankām šodien ir jākreditē. Vai šodien Latvijā ir uzņēmumi ar nostabilizētu finansu vēsturi, kuru vairāku gadu bilances būtu pārbaudījuši autoritatīvi auditori? Vai mums šodien ir iespējas objektīvi novērtēt aizņēmēju? Vai mums šodien nav ieilgusi īpašumu reģistrācija? Līdz ar to bankas nevar nodrošināt īpašumus ar ķīlām, kā arī nedarbojas īpašumu tirgus. Šīs ķīlas nevar realizēt. Šobrīd nedarbojas arī ķīlu reģistrs. Vienu un to pašu īpašumu iespējams ieķīlāt vairākās bankās. Nav informācijas par negodīgiem aizņēmējiem. Banku akcionāri šodien neizprot savu lomu, ka bankai ir jābūt citu biznesu un tautsaimniecības kreditētājai, nevis līdzekļu avotam, lai nodrošinātu pašu akcionāru biznesa pasākumus. Šādos apstākļos bankām ir objektīvi ļoti grūti strādāt un izsniegt kvalitatīvus kredītus, kuri arī sekmīgi ar visiem procentiem tiktu atdoti. Un tas, ko šodien Latvijas bankas dara, faktiski ir varoņdarbs šādos nesakārtotos apstākļos. Es vienmēr esmu brīnījies par to, kāpēc, neskatoties uz mūsu samērā liberālo attieksmi pret solīdām Rietumu bankām, tomēr nav tā, ka tās pa galvu, pa kaklu mestos būvēt savas filiāles Latvijā. Gluži vienkārši pagaidām Latvijā ir ļoti augsta naudas cena, un Rietumu bankas nav gatavas maksāt tos noguldījumu procentus, kādi ir parasti Latvijas tirgū. Un tajā pašā laikā nav drošu projektu, kuros varētu, pēc Rietumu standartiem, droši, no bankas viedokļa, izsniegt kredītus. Tādi nu ir tie reālie apstākļi. Šajos apstākļos es ļoti, ļoti gribētu vēlreiz uzsvērt banku godprātīgas darbības principa galveno nozīmi. Redziet, ja bankā strādā negodprātīgi cilvēki, tādā gadījumā viņi var visumā veselu un veselīgu banku sagraut pāris dienās, ja ne pāris stundās. Neviens auditors nevar līdz galam izkontrolēt banku, kurā darbojas labi organizēta krāpšana. Lai pierādītu, ka tas var notikt ne tikai Latvijā, atcerēsimies neseno bankas Barings bankrotu, kura bija viena no vecākajām Lielbritānijas bankām! Un atcerēsimies pirms tam, vairākus gadus pirms tam notikušo starptautiskās bankas BSSA bankrotu un skandālu. BSSA piemērs rāda, ka vairāku gadu garumā, kamēr šī banka bija, protams, auditējusi starptautiski atzītās auditorfirmās savas bilances un gada pārskatus, auditori nebija varējuši šīs problēmas pamanīt, neskatoties uz visu savu profesionalitāti. Iespējas caur offshore zonām un ar viltīgām finansu mahinācijām noslēpt savas patiesās darbības rezultātus ir vienmēr lielākas nekā auditoru iespējas tam izsekot. Bankas Barings piemērs liecina par ko citu - par to, cik ātri banku līdz pilnīgai sagrāvei var novest riska normatīvu neievērošana. Būtībā tas, ko izdarīja bankas Barings Singapūras nodaļas vadītājs, nebija ne bankas apzagšana, ne īpašuma tieša piesavināšanās kādā citā veidā. Viņš vienkārši pārkāpa - protams, daudzkārt pārkāpa - riska normas, pieļaujamo risku, iesaistīdamies riskantās spekulācijās (un, kā melš izmeklēšanai tuvu stāvošas personas, - ne gluži bez savas bankas centrālās vadības piekrišanas vai vismaz klusuciešanas). Viņš pārkāpa riska normas, un tā rezultātā banka tika sagrauta. Ievērojiet, ka šis cilvēks tika arestēts Vācijā, un tika risināts jautājums par viņa izdošanu atpakaļ Singapūrai, kas to kategoriski pieprasīja. Ja viņš nonāks atpakaļ Singapūrā, par ko es esmu gandrīz pārliecināts, ja tas jau nav noticis, viņu tur sagaida vismaz 12 gadu ilga sēdēšana cietumā. Tāpēc es uzskatu, ka Latvijā mums ir jānodrošina princips, ka par negodprātīgu rīcību, ja tai ir bijušas smagas sekas, ir jāseko sodam. Ja noziegumam neseko sods, tādā gadījumā mēs paši uzprasāmies uz šādu noziegumu atkārtošanu. Tāpēc jau sodi ir iedibināti. Ne jau kā atriebība, bet kā nozieguma novēršana.

Varu minēt analoģiju ar notikumiem uz autoceļiem: ja kāds autobraucējs pārkāpj satiksmes noteikumus, ar to neradot smagas sekas, tādā gadījumā viņš, atkarībā no pārkāpuma smaguma, riskē vai nu ar naudas sodu, vai - sliktākajā gadījumā - ar tiesību atņemšanu. Banku gadījumā ir ļoti līdzīgi: augstākais, ar ko viņi riskē, nenonākot līdz smagām sekām, ir bankas licences anulēšana. Taču, ja autobraucējs ir piedzēries vai, braucot pie sarkanās gaismas, izraisa avāriju un sabrauc cilvēku, automātiski tiek nodrošināta kriminālatbildība. Šis pats princips ir jāattiecina arī uz bankām. Ja banku amatpersonu bezatbildīgas vai tīši ļaunprātīgas rīcības rezultātā banka ir novesta līdz bankrotam, ir jāatbild gan akcionāriem, kurus uz to ir bankas amatpersonas mudinājušas un spiedušas, gan banku vadītājiem, kas ir parakstījuši šādu transakciju veikšanu, un faktiski visiem, kas kaut kādā veidā ar to ir bijuši saistīti. Iespējams, ka likumdošanā nav viss šobrīd sakārtots perfekti, lai tādas lietas notiktu ātri un bez aizkavēšanās. Protams, šāda veida krimināllietas Latvijas praksē ir jaunums. Es ļoti labi saprotu, ka iesākums ir grūts, un, ja no izmeklēšanas iestādēm vai Prokuratūras, vai tieslietu sistēmas nāktu kādi signāli, kas viņiem pietrūkst, lai šo darbu varētu veicināt, Latvijas Banka un acīmredzot arī likumdevēji labprāt palīdzētu, lai šīs problēmas novērstu. Es domāju, ka ledus ir salauzts un šobrīd mūsu sadarbība ar valdību, Iekšlietu ministriju un arī Prokuratūru uzlabojas, un mēs šeit propagandētos principus agri vai vēlu noteikti panāksim. Diemžēl Latvijas Bankai nav tiesību veikt kriminālprocesā paredzētās darbības, ieskaitot vainīgo vai aizdomās turamo personu aizturēšanu, apcietināšanu, viņu nopratināšanu - brīdinot, ka par nepatiesas liecības sniegšanu draud atbildība. Līdz ar to šeit valsts institūciju sadarbība ir pilnīgi nepieciešama un ļoti vēlama.

Protams, tas attiecas arī uz negodīgiem banku klientiem, jo, ja kāds uzņēmējs - es viņu drīzāk sauktu par krāpnieku - vienu un to pašu īpašumu ieķīlā vairākās bankās (un tādas lietas ir konstatētas un vairākkārt izskatītas Saimnieciskajā tiesā), tādā gadījumā šim cilvēkam par krāpšanu ir jānonāk cietumā. Cik man zināms, vēl līdz šim neviens cietumā nav nonācis. Ja kāds uzņēmējs bankā saņem naudu, iesniedzot biznesa plānu, kas acīmredzot ir izgatavots tikai šā kredīta saņemšanai, bet īstenībā nauda tiek izmantota citiem nolūkiem, arī tā ir bankas maldināšana, izkrāpjot no tās naudas summas. Ja mēs neaizsargāsim bankas pret šādu rīcību, tādā gadījumā bankām būs tikai grūtāk izsniegt reāli nenodrošinātus kredītus. Tādēļ noziegumiem ir jātiek sodītiem.

Mazliet par banku uzraudzību. Patiešām esmu pavadījis daudzas stundas pārdomājot, ko Latvijas Banka ir izdarījusi nepareizi un kāpēc mēs nenodrošinājām pilnīgu kārtību mūsu banku sistēmā un finansu sektorā. Godātie kolēģi! Latvijas Banka nodrošināja uzraudzību, bet mēs diemžēl nenodrošinājām tiešu un totālu kontroli pār banku operāciju veikšanu. Acīmredzot tā bija mana kļūda, un acīmredzot Latvijas apstākļos bija nepieciešama tieši šī pilnīgā kontrole un iejaukšanās bankas operācijās, kas jau robežotos faktiski nevis ar šīs bankas uzraudzību, bet faktiski ar banku vadīšanu. Tā, protams, tas netiek darīts nekur pasaulē, bet, apzinoties, ka Latvija ir patiešām ārkārtējā situācijā un pārejas laikā, acīm redzami šī mūsu uzraudzība ir bijusi mazliet maigāka, nekā tā varēja būt. Latvijas Bankā Komercbanku uzraudzības pārvaldē strādā 30 cilvēki, un tas ir pietiekams skaits normālai uzraudzībai atbilstoši pasaules standartiem. Acīmredzot šai proporcijai vajadzēja būt otrādai un mums bija jāpieņem darbā 120 cilvēki, lai uz katru no 60 bankām varētu izdalīt pastāvīgi šajā bankā esošas divas amatpersonas, kas skatītos banku vadītājiem burtiski uz pirkstiem. Protams, godātie kolēģi, arī tas nenodrošinātu pilnīgu banku sektora neievainojamību, jo arī divi cilvēki nespēj uzraudzīt strādājošu banku un vienmēr pastāv iespējas finansu operācijas veikt blakustelpās un nepamanīti, un tas noslēpt. Labs piemērs mums bija gadījums ar Latgales akciju komercbanku. Kad pēc šīs bankas darbības apturēšanas bankā ieradās vienlaicīgi Latvijas Bankas komanda un arī Iekšlietu ministrijas pārstāvju speciāla vienība, kas bija braukusi no Rīgas, un bankas amatpersonām tika uzrādīts aizliegums sākot ar tās dienas rītu veikt jebkādas operācijas un tika nodrošināta kontrole pār bankas telpām un sakaru līdzekļiem, tik un tā šīs bankas amatpersonas pamanījās no cita teleksa aparāta nosūtīt maksājuma uzdevumu par vairākiem miljoniem dolāru, lai nokārtotu kāda sava klienta maksājumus. Tas, formāli runājot, bija aizliegts, bet acīmredzot bailes no šā klienta un viņa uzdevuma neizpildīšanas bija pietiekamas, un bankas vadība riskēja pārkāpt šos ļoti konkrētos aizliegumus. Pret to nevar nodrošināt simtprocentīgi. Galvenais faktors, kas ir novedis līdz bankrotam tās komercbankas, kas līdz šim ir sagādājušas zaudējumus noguldītājiem, ir šo banku līdzekļu izmantošana - pretēji Latvijas Bankas norādījumiem un normatīviem - pašu akcionāru biznesa interešu atbalstīšanai. Tas ir galvenais cēlonis banku sabrukumam. Izņēmums varbūt ir Topbanka, kurā notika patiesi krimināla šīs naudas zādzība. Un iespējams, ka līdzīgi fakti atklāsies vēl par dažu labu banku, - minēsim Tautas banku un akciju komercbanku "Sigulda". Tur tātad šie pārkāpumi bija vēl smagāki. Bet arī šajās un visās pārējās bankās, kas līdz šim ir nesušas zaudējumus noguldītājiem, galvenā problēma ir, ka akcionāri, - pretēji tam, ko viņi drīkstēja, - pārkāpjot likumu un pārkāpjot Latvijas Bankas normatīvus, ņēma naudu paši sev. Tas nav normāls banku bizness. Akcionāriem ir jāiegulda kapitāls, ar kuru viņi pēc tam atbild bankas finansiālu problēmu gadījumā, un akcionāriem ir jāvada šī banka. Turpretī šo banku gadījumā akcionāri izņēma atpakaļ kredītu veidā pat daudz lielākas summas, nekā bija iesnieguši. Tātad tā ir ne tikai ļaunprātība dienesta stāvokļa izmantošanā, tā ir arī tieši personiskā ieinteresētība, kura ir radījusi smagas sekas. Tas vienmēr nāk pārī ar Latvijas Bankas dezinformēšanu, dokumentu viltošanu vai apzināti nepatiesu atskaišu iesniegšanu un arī uzrādīšanu mūsu revidentiem, kad tie iet uz vietas pārbaudīt. Jo ir jāslēpj šie fakti. Pretējā gadījumā banka tiek nekavējoties apturēta - un tā tālāk. Bet šī "kabatas bankas" problēma ir faktiski tā galvenā.

Godātie kolēģi! Tālāk - daži vārdi, lai parādītu, kā bankas ir strādājušas šajos īpaši, es domāju, grūtajos pārejas laika apstākļos un lai mazinātu to mītu, ka bankas mums ir viens no šobrīd nenormāli pelnošajiem biznesiem. Tā tas noteikti nav. Bankās šodien ātri bagāts var palikt, tikai šo banku apzogot. Bankā godīgi strādājot - un lielākā daļa mūsu banku, es domāju, vismaz ceru, strādā godīgi - , viegla peļņa nav gūstama. Godātie kolēģi! Pagājušo gadu tikai 15 bankas pabeidza ar peļņu, un šī peļņa kopsummā pa visu Latviju bija 9 miljoni latu. Pagājušajā gadā pārējās bankas beidza gadu ar zaudējumiem. Es šeit nosaucu gada pārskata datus, šajos datos nav minēta banka "Baltija", tā kā tā nav vēl iesniegusi savu auditoru apstiprinātu gada pārskatu. Bet atbilstoši gada pārskata datiem, kas ir visiem, arī presei, publiski pieejami, kopējie banku sistēmas zaudējumi ir 22 miljoni latu. Tātad pagājušajā gadā mūsu banku sistēmas rezultāts ir mīnus 13 miljoni latu, un tas ietver tikai tās bankas, kas ir iesniegušas gada pārskatus. Kad kādreiz, godātie kolēģi, runāsiet par to, vai bankām palielināt vai - gluži otrādi - samazināt nodokļu nastu un vai obligāti izdarāmos uzkrājumus nedrošiem parādiem atbrīvot no nodokļiem vai ne, lūdzu, atcerieties - nav bankas mums nekādas leiputrijas un peļņas avots, tās strādā ļoti grūti, ļoti grūtos tautsaimniecības apstākļos, un bankas ir mūsu tautsaimniecības mugurkauls un asinsrite.

Godātie kolēģi! Runājot par normatīviem, pasacīšu, kāpēc Latvijas Banka neslēdz uzreiz visas bankas, kas šos normatīvus neievēro. Teikšu tikai, ka viens no normatīviem - varbūt ne tas pats kritiskākais, bet viens no normatīviem - ir pašu kapitāla līmenis. Un Latvijas Bankas normatīvos ir teikts, ka bankas pašas kapitāls nedrīkst noslīdēt zem minimālā dibināšanas kapitāla līmeņa. Pašu kapitāls - tas ir tas, kas ir palicis pāri no kapitāla, jo pārējais ir zaudēts. Šobrīd minimālais dibināšanas kapitāls Latvijas likumdošanā bankām ir paredzēts 2 miljoni latu. Godātie kolēģi! Tikai 11 bankām saskaņā ar pagājušā gada pārskata datiem pašu kapitāls ir virs šā minimuma. Kas attiecas jau uz nopietnākiem normatīviem, tādiem kā pašu kapitāla attiecība pret akciju kapitālu (proti, kā banka ir strādājusi - vai ar zaudējumiem un zaudējusi savu kapitālu jeb vai ir taisni otrādi), jūs zināt, ka likumā par akciju sabiedrībām - tas gan ir attiecināts uz akciju sabiedrībām - ir tāda norma, ka, ja akciju sabiedrība zaudē vienu trešdaļu no sava akciju kapitāla, tad akcionāriem ir jānāk kopā un jālemj, ko tad ar šo sabiedrību darīt - likvidēt vai ļoti, ļoti nopietni reorganizēt. Tātad ir šāds normatīvs. Tālāk ir tāds normatīvs kā kapitāla pietiekamība (proti, kā kapitāls attiecas pret aktīvu un ārpusbilances saistību svērto vērtību, proti, pret izsniegtajiem kredītiem, pret risku aktīviem). Un kapitāls nedrīkst būt mazāks par vienu desmito daļu (aptuveni) no šo aktīvu svērtās vērtības. Tātad, saskaitot bankas, kuras lielākā vai mazākā mērā mums nokļūst to banku sarakstā, kas šos normatīvus neievēro, mēs redzam, ka ir 14 bankas, kas lielākā vai mazākā mērā tos neievēro. No tām 11 bankas šos normatīvus neievēro nopietni, no šīm 11 trīs bankas jau ir beigtas. Pievēršoties tādam normatīvam kā obligāto rezervju normai, kas bankām pašām ir jānodrošina Latvijas Bankas korespondentkontā vai savā kasē, mēs saskaitām 30 bankas, kas vismaz vienu reizi pēdējā pusgada laikā nav nodrošinājušas obligāto rezervju prasības normas ievērošanu. No tām astoņām bankām ir labi zināmas problēmas, šodien presē apskatītas problēmas, un no tām piecas jau ir beigtas. Lai jūs neņemtu to lietu pārāk traģiski, es gribu uzsvērt, ka šo 30 banku vidū, kas nav to nodrošinājušas, ir arī sešas bankas, kuras mēs visumā atzīstam par labām. Tas varbūt ilustrē, cik ļoti neiespējami bankām ir piemērot tiešus un mehāniskus pasākumus, tiešas un mehāniskas sankcijas. Katra banka, katras bankas situācija ir individuāla, un jebkura sankciju piemērošana šīs bankas stāvokli vēl vairāk pasliktina. Faktiski Latvijas Banka iejaucas ar nopietnām sankcijām un iejaucās ar bankas likvidēšanu tikai tad, kad faktiski šo banku atveseļot vairs nav cerību. Pirms tam tiek darīts ilgs un pacietīgs darbs, kas plašākai sabiedrībai paliek nezināms, - darbs ar šīs bankas valdi un akcionāriem, norādot viņiem pieļautās kļūdas, trūkumus, pārkāpumus, aicinot viņus šos trūkumus novērst, uzlabot kredītportfeli, palielināt kapitālu. Kā vienu no iespējamiem variantiem, kā būtu iespējams savā laikā nostādīt Latvijas banku sistēmas attīstību, es esmu pārdomājis, vai nebūtu bijis pareizāk, ja pašā sākumā mēs būtu izdevuši tādu norādījumu, ka bankas vispār nedrīkst piesaistīt noguldījumus. Bet tas, ka bankām ir, pieņemsim, divus gadus jāstrādā tikai ar savu iemaksāto kapitālu, izsniedzot to kredītos, un tikai pēc šiem diviem gadiem, ja darbība ir izrādījusies sekmīga, viņi var sākt pieņemt noguldījumus, - godātie kolēģi, šāda pieeja ir acīm redzami noraidāma, jo tā nenodrošinātu divas lietas. Pirmām kārtām, tautsaimniecībai bija nepieciešami kredītresursi, un šos kredītresursus varēja nodrošināt vienīgi, bankām piesaistot līdzekļus. Otrām kārtām, iedzīvotāju vēlēšanās līdzekļus kaut kur ieguldīt ar peļņu tomēr ir stipri liela, un, ja mēs nebūtu ļāvuši šo lietu darīt bankām, tādā gadījumā, es pieņemu, vēl daudz populārākas būtu tās iedzīvotāju noguldījumu piesaistīšanas firmas, kuras, kā zināt, vēl sekmīgi turpināja savu darbu labu laiku pēc tam, kad pat Latvijas valdība bija oficiāli tās aizliegusi. Tātad acīmredzot šis nebūtu bijis risinājums, un arī sākotnēji, nepaejot vismaz šim divu gadu periodam, nebija iespējams izkristalizēt, kuras no daudzajām Latvijas bankām ir dzīvotspējīgas un perspektīvas un kuras - ne. Patlaban mums tādas ziņas ir, patlaban mums jau otro gadu tiek nodrošināts banku gada pārskatu audits starptautiski aprobētu auditorfirmu vadībā. Šajā gadā tādu banku jau ir 40, un šie gada pārskati ir publiski pieejami arī sabiedrībai. Šie gada pārskati var kalpot arī kā šķīrējtiesnesis starp Latvijas Bankas speciālistu viedokli un attiecīgo komercbanku speciālistu viedokli. Šie viedokļi parasti, kā jau tas saprotams, bija diametrāli pretēji: Latvijas Banka vienmēr uzskatīja, ka komercbankas pārkāpj, neievēro normatīvus, strādā riskanti un tām sava darbība ir jāuzlabo, turpretim komercbankas vienmēr ir uzskatījušas, ka tām viss ir kārtībā un ka tās strādā ar peļņu, strādā droši, un ka Latvijas Banka vispār par daudz maisās to darbībā.

Godātie kolēģi! Lai mēs šobrīd varētu novērtēt to, ka valstī patiešām nevajadzētu runāt par krīzi, vēlos nosaukt šādus skaitļus: 16 Latvijas komercbankām - neteikšu, kurām, bet acīmredzot tām, kuras ir pašu kapitāla tabulas augšgalā un kurām ir starptautisks audits; lielā mērā tas sakrīt arī ar neatkarīgā eksperta Edmunda Krastiņa izdarīto analīzi un pirmo nopietno mēģinājumu veikt šādu neatkarīgu banku reitingu Latvijā, - tātad 16 labākajām bankām mēs riskēsim uzticēt turpmāk pieņemt iedzīvotāju noguldījumus. Ārpus tām, īpašā kategorijā, es izdalu banku "Baltija", kurai šobrīd ir savas grūtības, kas šobrīd tiek risinātas kopīgiem spēkiem, piedaloties Latvijas Bankas, Finansu ministrijas un bankas "Baltija" speciālistiem. Šajās abās kopās, proti, tātad 16 labākajās bankās un bankā "Baltija", kopumā ir koncentrēti 89% no Latvijas privātpersonu noguldījumiem. Šajās bankās ir koncentrēti 74% no Latvijas uzņēmumu noguldījumiem. Šajās bankās ir koncentrēti 29% no starpbanku noguldījumiem. Tātad ārpus šīm 16 bankām un bankas "Baltija" patlaban atrodas 11% privātpersonu noguldījumi un 26% uzņēmumu noguldījumi, un šie 11% un 26% ietver... to skaitā ir tās bankas, kas līdz šim ir jau bankrotējušas. Tātad tās, kuras līdz šim jau ir bankrotējušas. Ieskaitot tās bankas, par kurām mēs iesniedzām Saimnieciskajā tiesā vakar... Tās es esmu ierēķinājis šajā sarakstā. Līdz šim bankrotējušajās bankās ir zaudēti 5% no kopējiem iedzīvotāju noguldījumiem un 9% no kopējiem uzņēmumu noguldījumiem. Tas, protams, ir liels skaitlis, un katram zaudētājam šī ir traģēdija, ko es nekādā veidā negribu mazināt, bet valsts mērogā tā ir vēl... tas ir saprātīgs rezultāts tiem apstākļiem, kuros mūsu bankas ir strādājušas. Ārpus tātad... šajā brīdī var teikt, saprātīgam riskam tiek pakļauti atlikušie 6% privātpersonu noguldījumu un 17% uzņēmumu noguldījumu. Saprātīgam riskam. Jo es ceru, ka lielākā daļa šo banku, lai arī tas tām prasīs zināmas pūles, pārvarēs grūtības un savu finansiālo stāvokli uzlabos. Godātie kolēģi, paldies par uzmanību!

Sēdes vadītājs. Par procedūru Antons Seiksts - "Latvijas ceļš". Lūdzu!

A.Seiksts (LC).

Godātais Valsts prezidenta kungs! Godātais Saeimas priekšsēdētāj un godātie kolēģi! Noklausoties Ministru prezidenta, finansu ministra un it īpaši Latvijas Bankas prezidenta ziņojumu, man radās pārliecība, ka šajā sēdē ir nepieciešama ģenerālprokurora klātbūtne un informācija par šiem jautājumiem, jo Latvijas Bankas prezidenta ziņojumā es - vismaz es - saskatīju tiešu saskarsmi ar ģenerālprokurora darba lauku. Ja tas ir iespējams, es ļoti lūdzu Prezidiju nodrošināt vai panākt Skrastiņa kunga klātbūtni. Paldies.

Sēdes vadītājs. Godātie deputāti, vēl līdz pārtraukumam ir 15 minūtes. Atklājam debates. Pirmais runā deputāts Aivars Kreituss - demokrātiskās partijas "Saimnieks" frakcija. Pēc tam - deputāts Bukovskis.

A.Kreituss (DPS).

Cienījamais Valsts prezidenta kungs! Cienījamais priekšsēdētāja kungs un cienījamie deputāti! Es gribētu parunāt par četriem momentiem, kas parādītu, kāpēc mēs domājam, ka šī apspriešana bija vajadzīga. Mēs, protams, nedomājam, ka šeit mēs varētu šodien uzklausīt no diviem vai trijiem galveniem ziņotājiem smalkas receptes, ja tādas nav bijušas divu gadu laikā. Bet katrā ziņā, ka būtu virkne iemeslu, lai runātu... Tātad pašā sākumā - par to, vai ir banku un ekonomiskā krīze Latvijā? Jo demokrātiskā partija "Saimnieks" (pirms tam - Demokrātiskā partija) ne vienreiz vien ir teikusi, ka situācija saasināsies. Un, kā jūs atceraties, janvārī mēs teicām, ka maija beigās tā būs ļoti smaga. Kā mēs tagad redzam, budžeta nepildīšanās dēļ tas viss tuvojas - un tuvojas ar vēl ātrākiem soļiem. Nu, un nākamos momentus arī varētu prognozēt, bet es domāju, ka tas nav šodienas uzdevums. Man vislabāk patika šodienas avīzes "Dienas Bizness" piedāvājums - piedāvājums valdībai, ka būtu jātaisa tāda skaidrojošā terminoloģijas vārdnīca, lai būtu tautai skaidrība. Ja politiķis saka, ka krīzes nav, tad valsts patiesībā ir dziļā krīzē. Kas to pierāda? Pirms dienas vai divām mūsu vadošie bankas un valdības pārstāvji teica, ka viss esot lokalizēts un lietas sākot gandrīz vai uzlaboties, bet šorīt mēs uzzinām, ka vēl četras bankas ir apstādinātas. Tika teikts, ka kaut kādas sīkas kredītiestādes varbūt turpmāk tikšot apstādinātas. Tas ir pirmais.

Otrais termins, kas tiek pieminēts "Dienas Biznesā": ja politiķi saka - "îslaicīga likviditātes problēma", tad tas nozīmē, ka šī iestāde ir tuvu bankrotam.

Nākamais. Ja politiķi saka, ka kāds grauj valsts prestižu, tad ir skaidrs, ka kāds ir pateicis taisnību par stāvokli valstī. Pēdējais piemērs ir tas, kas bija Zviedrijā, - ka Klausa kungs bija pateicis, kāda situācija te varētu būt attiecībā uz bankām. Tas, protams, ir izsaucis pašreiz Eiropas laikrakstos, kas ir saistīti ar biznesa lietām, diezgan lielu rezonansi, un, protams, tur tika mēģināts to nosaukt par krietnu pārspīlējumu. Mēs negribētu, sasaucot šo sēdi, graut premjerministra Gaiļa kunga prestižu un kaut kā mazināt iespēju sasaukt šādu sēdi vēlreiz. Es domāju, ka varbūt arī būs vajadzīgs. Bet es tikai nesapratu vienu viņa šorīt teiktajā - ka līdzīga krīze esot bijusi Zviedrijā. Tad es no savas puses gribētu teikt, ka mēs visi varētu lūgt Dievu, lai mums ātrāk tuvotos šāda krīze, kāda ir Zviedrijā, lai mēs ātrāk varētu redzēt tādas sociālās programmas, tādas algas un tādu nodrošinājumu pensionāriem, kā ir Zviedrijā. Un tad mēs, man liekas, būtu ar mieru pārdzīvot šo "ðausmīgo" krīzi (pēdiņās!), kāda bija Zviedrijā. Tā ka es domāju, ka šāds salīdzinājums ir tiešām bijis īstajā vietā, un lūgsim Dievu!

Ja mēs paskatāmies uz trijiem posmiem, kādi ir parasti visās banku sistēmās jaunajās valstīs, tad redzam, ka pašreiz jau ir tikai otrais posms iestājies - tā ir banku krīze. Vēl ir gaidāms trešais, kas ir saistīts ar apdrošināšanu, un tie teicieni, ka turpmāk tikšot mūsu ieguldījumi bankās apdrošināti, - tie diez vai izturēs kritiku, ja mēs sāksim skatīties - kas tad tos apdrošinās un par kādu naudu?

Pirmais, kam es gribētu pieskarties, ir cēloņi tam. Es par to nerunāšu gari. Es domāju, ka cēloņi visai šai krīzei ir ne tikai banku vadītāju nemākulīgā darbība vai arī Latvijas Bankas nekontrolēšana, bet galvenais cēlonis, protams, ir valdošās koalīcijas realizētā ekonomiskā politika, kura tiek saukta par brīvā tirgus ekonomiku, liberālo (tas vārds, protams, ir jāliek pēdiņās, jo tik liela brīvība, kāda ir šeit, diez vai kaut kur citur ir), un, ja mēs paskatāmies uz Eiropu, tad redzam - gandrīz visās valstīs ir rūpniecības ministrijas, ir tirdzniecības ministrijas, bet mums pašreiz ir palikusi Ekonomikas ministrija, kuras būtībā nav. Es nezinu, ko viņi dara, un es domāju, ka neviens no šeit sēdošajiem lāgā nezina, kas tur notiek. Es domāju, ka būtībā visas savas funkcijas tā ir beigusi Latvijas... vismaz mēģinājumus iejaukties kaut kādos procesos tā ir beigusi un no visiem procesiem atgājusi. Un, protams, mēs varētu runāt par izšķērdību valstī, kāda ir bijusi, kāda ir pieļauta, gan veicot tā saukto ierēdņu reformu un tur lielus miljonus tērējot, gan remontējot telpas, un pēdējais piemērs bija tas, ka bija gandrīz vai gribēšana pārcelt Rīgas Domi uz citām telpām, un tad mēs esam gatavi Rātsnamu tur celt... šeit es nesaku, par kādiem līdzekļiem... bet to visu var runāt.

Vēl viens piemērs ir Unibankas privatizācija, kur mēs tā mierīgi paņemam, uz valsts budžeta sloga paņemam 25 miljonus, mēs par to maksājam procentus vienai valsts bankai, pēc tam paziņojam, ka tā ir strādājusi pozitīvi. Šeit man gribētos dzirdēt no cienījamā Repšes kunga - vai tad tā ir? Ja bankai samaksā 3,4 miljonus procentos un pēc tam banka savā peļņā var atmaksāt valstij mazāk, vai tad iznāk tā, ka šī banka, kā viņa pati ziņoja, ir strādājusi ar tādiem lieliem pozitīviem rezultātiem un ir pelnījusi privatizāciju? Es domāju, ka tā ir pilnīgi absurda kādas lietas izskaidrošana tautai!

Protams, varētu runāt par G-24 kredīta sadali, bet būtība jau ir tā pašreiz... par šito es gari negribētu runāt. Es domāju, ka pietiek mums, lasītājiem, ieteikt lasīt avīzi "Dienas Bizness", un tur diezgan precīzi visu to var redzēt. Tā ir būtībā vienīgā avīze, kas diezgan precīzi ataino situāciju mūsu ekonomiskajā pasaulē. Nu es saprotu, ka daudzi to nelasa, ka tā nav varbūt tik lielā metienā, un tas varbūt ir diezgan liels trūkums.

Tālāk. Es gribētu pieskarties Latvijas Bankas pozīcijai un politikai. Mūsuprāt, Latvijas Banka, protams, tanīs ietvaros, ko tā ir deklarējusi, to dara, bet patiesībā es mēģināšu vairākos punktos parādīt, ka viņa pilnīgi norobežojas no atbildības par radušos situāciju un šajā situācijā visu mēģina uzlikt tikai uz valdības pleciem, un šeit mēs dzirdējām dažādus ārzemju piemērus, ka attīstītajās valstīs ir bankrotējušas bankas. Es domāju, ka tas mūs maz interesē, mums šeit ir reāla valsts, reāla situācija, mums ir ārkārtīgi mazas algas, pensionāri būtībā nespēj izdzīvot, un ir inflācija, kas visu to grūtību nastu palielina, un diez vai mums vajadzētu skatīties, ka kaut kāda tur Anglijas banka bankrotē. Lai bankrotē laimīga! Tas uz mums pilnīgi neattiecas.

Tātad - pirmais. Es domāju, ka nav nekādas reālas prakses Latvijas Bankas un valdības sadarbībai. Nav likuma par šo sadarbību. Kāpēc šāda likuma nav? Mēs varam tagad vainot tikai paši sevi Saeimā vai tos, kam šādu iniciatīvu vajadzētu izrādīt. Es domāju, ka šādai iniciatīvai bija jābūt no divām pusēm - gan no Latvijas Bankas puses, gan no valdības puses. Un valdība ir pie varas divus gadus, un es domāju, ka mēs to varējām gaidīt. Piemēri tālu nav jāmeklē. Tāds piemērs ir Vācijā, un es domāju, ka tas ir jautājums, pie kura būtu steidzami jāstrādā.

Varētu, protams, runāt par monetāro politiku, par mistisko lata turēšanu sasaistē ar SDR grozu. Arī tas būtu temats, kas būtu diezgan plaši iztirzājams, bet ne šobrīd. Mēs labi redzam, kāds rezultāts ir inflācijas dēļ, kādas cenas ir šādas sasaistes rezultātā pie mums, Latvijā, un kādas cenas ir Eiropā apģērbiem un visam pārējam. Es par to esmu runājis no tribīnes, šobrīd es negribētu par to runāt.

Otrais punkts Latvijas Bankas virzienā būtu noguldījumi ārzemēs. Ko mēs zinām par Latvijas Bankas noguldījumiem ārzemēs, lai stabilizētu latu? Konkrēti, par šo noguldījumu lielumu, par procentiem, kādus šie noguldījumi nes, cik tie ir vajadzīgi, lai stabilizētu Latvijā latu, cik to ir daudz un kāpēc nav iespējams tos daļēji kredītu veidā atdot kaut vai rūpniecības, nu, neteiksim, atjaunošanai, bet atbalstīšanai un vai uz to rēķina nevarētu izveidot sistēmu banku stabilizācijai? Tas ir mans jautājums tieši, konkrēti Latvijas Bankas virzienā - kāpēc šajā virzienā ir tik liela slepenība un būtībā mēs nekā nezinām?

Trešais. Vai ir bijuši Latvijas Bankas centieni piesaistīt investīcijas Latvijā? Protams, Latvijas Bankas prezidents var atbildēt, ka tas nav bijis viņu uzdevums, - to viņš šodien arī pateica. Uzdevums ir bijis šaurs un ļoti konkrēts. Bet mums liekas, ka diez vai - un bija tas, ko es jau sākumā teicu, - diez vai Latvijas Banka var šādi norobežoties no visiem saimnieciskajiem procesiem valstī un tad, kad ir šāda smaga krīze, - tad pateikt: "Jâ, pie tā visa ir vainīga valdība! Mums bija konkrēts uzdevums, mums savos uzdevumos nekas nav vairāk paredzēts." Tātad - kas tad tās investīcijas Latvijai ir varējis piesaistīt? Vai tā ir Latvijas attīstības aģentūra, kurai nav ne naudas, ne kā pārējā, lai tur kaut ko darītu? (Vienīgais, ko viņa var izdarīt,- viņa var izlaist kādu prospektiņu.) Ekonomikas ministrija? Ekonomikas ministrija sen ir izgājusi no spēles un neko nedara. Citas ministrijas nav. Valsts īpašuma fonds. Rūpniecības privatizācija. Kas te notiek un kas nenotiek? Privatizēt, protams, mēģina tos objektus, kas ir ekonomiski izdevīgi, nevis tos, kas neko nedod šodien.

Ceturtais moments jeb, teiksim, norādījums Latvijas Bankas virzienā. Kādas ir Latvijas Bankas aktivitātes budžeta krīzes apstākļos (šeit es konkrēti domāju - vērtspapīru tirgū)? Vai ir sadarbība ar Latvijas Banku obligāciju izplatīšanā? Kāda ir sadarbība, piemēram, jautājumā par regulāro naudas aizņemšanos obligāciju veidā un procentu maksāšanu sakarā ar to, ka mums ir budžeta deficīts? Tas tika pieminēts šodien finansu ministra ziņojumā.

Un pēdējais. Kā tas ir saprotams, ka šādos apstākļos ar Latvijas Bankas svētību tiek milzīgā ātrumā steidzināta Unibankas privatizācija? Kā tas ir saprotams, ka Unibankas tā saucamos sliktos kredītus 25 miljonu apmērā sev paņem Latvijas Banka, maksā par tiem procentus? Es šeit parādīju, runājot vakar un arī citās reizēs, ka no šiem sliktajiem kredītiem... konkrēti es nosaucu... pat no šiem sliktajiem kredītiem, no šiem 25 miljoniem, 17 miljoni ir atgūstami. Kāpēc nekas netiek darīts, lai šos kredītus atgūtu? Vajadzētu tātad uzskaitīt tās rūpnīcas un tos pašvaldības uzņēmumus - kuriem cik un kas ir parādā, un kāpēc tie nav atgūstami? Šī nauda, ko Latvijas Banka, piemēram, par šīm obligācijām iedeva (3,4 miljoni latu) par pagājušo gadu Unibankai, - šī nauda sastāda 5 latus mēnesī klāt pašreiz katra skolotāja un izglītības darbinieka algai gada laikā. Lūdzu, jums piemērs, kā šo krīzi varētu pavisam vienkārši atrisināt! Nevajag apdāvināt vienu banku, bet prasīt, lai šī banka strādā un lai viņa parāda, kā viņa to darīs. Bet nevis apdāvināt un pēc tam lielā steigā privatizēt. Vakar es no tribīnes prasīju - un ne vienu reizi vien es esmu prasījis - , lai iznāk priekšā šie bankas padomes locekļi, kas šeit sēž deputātu vidū, un arī tie, kuru vairs nav deputātu vidū, un, ja viņi šeit aizstāv šīs bankas privatizāciju, lai viņi konkrēti pasaka, cik naudas viņi ir ielikuši, lai šo banku privatizētu, un cik viņiem kāds taisās uzdāvināt sertifikātu veidā (it īpaši, iztaisot situāciju, ka sertifikātu vērtība šodien reālajā tirgū ir zem viena lata nomināla - 28 latu - vietā). Tātad tas man ir pilnīgi nesaprotams jautājums.

Nākamais. Bankas "Baltija" situācija. Es domāju, ka šī situācija - ne tikai bankas "Baltija" situācija, bet arī pārējo banku smagā situācija... protams, piekrītu Repšes kunga teiktajam, ka daļā banku ir bijušas visādas ļaunprātības, bet es domāju, ka šāda banku krīzes situācija ir pilnīgi likumsakarīga. Tāda situācija jau nevar nebūt, ja valstī ir apstājusies rūpniecība, ja mēs visu laiku stāstām tautai, ka patiesībā esot kaut kas stabilizējies, patiesībā kaut kāds kopprodukts pieaugot, patiesībā kaut kas vairāk tiekot ražots. Patiesība ir tāda, mīļie kolēģi, ka jūs varat paņemt statistikas rādītājus un paskatīties, ka rūpniecības produkcija atkal ir samazinājusies par 8%, un nevis rēķināt to faktiskajās cenās... un tad, kad jāziņo avīžniekiem, žurnālistiem, - tad to visu nosaukt faktiskajās cenās. Un saka, ka mums esot vērojams pieaugums. Es domāju, ka te vajadzētu aicināt visus uz tādu, kaut nelielu, godīgumu no valdības puses, tāpēc es to terminoloģiju, ko Paidera kungs ir ielicis "Dienas Biznesā", sākumā minēju.

Tātad bankai " Baltija" ir 500 000 noguldītāju - fizisko personu. Varbūt es mazliet kļūdos šajos skaitļos, jo es vados no tiem, kas man ir pieejami. 500 000. Protams, nevar pieļaut situāciju, ka 500 000 noguldītāju nauda pazūd. Es pat domāju - vēl vairāk, šo naudu vajadzētu ne tikai ar valdības palīdzību... tagad līdz galam noregulējot to mehānismu, ko viņi veido kopīgi ar Latvijas Banku... ne tikai šo procesu līdz galam izdomāt un darīt, bet arī padomāt, kā inflācijas radītos procentus atmaksāt šiem cilvēkiem. Tātad ne tikai tos noguldījumus, kā valdība pateica. Bet ir inflācija bijusi. Šie cilvēki ir ielikuši savus līdzekļus. Nevar viņiem maksāt, protams, tos 90% vai 60%, kas viņiem bija solīti, bet katrā ziņā viņiem var atmaksāt tos procentus, kas inflācijas dēļ ir bijuši. Nevis var, bet jāmēģina varēt. Es nevaru teikt, ka var.

Bankas "Baltija" virzienā ir vēl viena lieta. Pēdējo divu gadu laikā banka "Baltija" ir samaksājusi 76 miljonus latu noguldītājiem procentu veidā. Šo lietu nedrīkstētu aizmirst. Vajadzētu pateikt varbūt par to pat paldies, jo tie nabadzīgie cilvēki tomēr tos 76 miljonus latu ir dabūjuši. Ir dabūjuši. Šī labā griba ir bijusi apstākļos, kad Latvijas Banka deva aizdevumus ar 165% un 120%, nevis ar 90%, tā kā banka "Baltija".

Otrkārt. Banka "Baltija" ir finansējusi tomēr tautsaimniecību - un ne tikai dalot kredītus G-24, un tāpēc es domāju, ka jautājums par palīdzību šai bankai ir atbalstāms. Protams, jāpalīdz būtu arī citām bankām, bet, ja nav šāda stabilizācijas un atbalsta sistēma radīta šodien, tad, protams, to nevar darīt. Bet mēs šeit tikko dzirdējām, ka Latvijas Bankas prezidents savā ziņojumā pateica, cik procentu noguldījumu ir šajā bankā.

Man ir tāds interesants salīdzinājums sakarībā ar to, ko valdība atkal mēģina darīt. Nu vienu otru reizi, kad runā demokrātiskā partija "Saimnieks" jeb agrākā Demokrātiskā partija, pēc tam kāds saka: "Ziniet, tie tur ir nu vismaz tikai par sadarbību ar Krieviju, viņi ir rozā, bet nu visticamāk, ka viņi ir sarkani, ja? Tātad nu vieni īstie komunisti, un nekas vairāk!" Šajā gadījumā mēs varētu atminēties komunistisko partiju. Un ko darīja Ļeņins vispirms? Viņš nacionalizēja bankas un rūpnīcas. Šajā gadījumā ir tāda paralēle. "Latvijas ceļš" visu laiku slēpjas aiz lozungiem par privatizāciju un privātās iniciatīvas atbalstīšanu. Vai viņi nav patiesībā vēl daudz kreisāki par šo partiju, ka viņi šo procesu gatavoja slepenībā? Un tagad sāk privatizēt, tagad sāk nacionalizāciju, banku nacionalizāciju. Ko tad mēs varam gaidīt rīt? Mēs rīt varam gaidīt, ka sāks nacionalizēt privātā biznesa struktūras.

Labi, neuztveriet to varbūt pārāk nopietni, bet es domāju, ka šo salīdzinājumu es varu visa pamatā likt.

Ceturtais un pēdējais...

Sēdes vadītājs. Es atvainojos, jums jālūdz tad ir.... Cik jūs...

A.Kreituss. Jā, es gribētu lūgt... Es runāšu tikai vēl vienu minūti, es tūlīt pabeigšu.

Sēdes vadītājs. Lūdzu!

A.Kreituss. Tas, ka Latvijas Bankai un Finansu ministrijai steidzami jāveido banku stabilizācijas sistēma, - es domāju, ka tas mums visiem ir skaidrs. Es gribētu izteikt vienu lūgumu. Šī uzstāšanās nav domāta, lai destabilizētu valdību un panāktu valdības demisiju - it īpaši šinī situācijā. Es domāju, ka absolūti nepieļaujama ir finansu ministra demisija, jo es ar finansu ministru ilgu laiku strādāju kopā Budžeta komisijā, viņš bija pirms tam Budžeta komisijas vadītājs, un kurš tad labāk zina reālo situāciju? Un, ja mēs šodien pieļaujam finansu ministra demisiju, tā ir pilnīga krīzes, vēl dziļākas, daudz dziļākas krīzes pieļaušana valstī, un mēs labi zinām, ka nevar ātri atnākt cits ministrs divu nedēļu laikā, iesākt reālu darbu. Tas nav reāli. Tāpēc es lūgtu Piebalga kungu šādu jautājumu pārdomāt, to nedarīt, atlikuši ir četri mēneši. Bet es arī gribētu lūgt valdošo partiju nelielīt sevi katru dienu televīzijā par lielajiem panākumiem Latvijā un par visu, ko jūs esat izdarījuši Latvijas labā. Vismaz ekonomikas labā jūs esat izdarījuši visai maz, un valsts ir būtībā dziļā krīzē. Būtu labāk, ja jūs pateiktu: jā, mēs esam vainīgi, un mēs mēģināsim šajos četros mēnešos to un to grozīt. Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītājs. Pārtraukums līdz pulksten 11. Bet pirms tam - reģistrācija! Reģistrējamies. Saeimas sekretāra biedri Irēnu Folkmani, lūdzu nosaukt deputātus, kuri nav reģistrējušies.

Godātie deputāti, es aicinu jūs vēl uzklausīt informāciju, lai nebūtu pārpratumu.

I.Folkmane (5. Saeimas sekretāra biedre).

Cienījamie kolēģi! Nav reģistrējušies:

Andris Ameriks,

Inese Birzniece,

Aivars Endziņš,

Oskars Grīgs,

Māris Grīnblats,

Andris Grots,

Andris Gūtmanis,

Imants Kalniņš...

Sēdes vadītājs. Imants Kalniņš ir zālē.

I.Folkmane.

Viesturs Pauls Karnups,

Ēriks Kaža,

Jānis Kokins,

Odisejs Kostanda,

Larisa Laviņa,

Andris Līgotnis,

Gunārs Meierovics,

Valdis Pavlovskis,

Aleksandrs Pētersons,

Andris Rozentāls,

Anta Rugāte,

Andrejs Siliņš,

Zigurds Tomiņš,

Jānis Ārvaldis Tupesis,

Jānis Vaivads,

Joahims Zīgerists.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Sēdes vadītājs. Deputāti, lūdzu reģistrēsimies kvorumam! Kārtības rullis paredz, ka kvorums zālē ir vienmēr vajadzīgs. Lūdzu rezultātu! 49 deputāti. 51... 52. Turpinām sēdi.

Deputāts Bukovskis - Tautas saskaņas partijas frakcija. Lūdzu - jums vārds! Pēc tam - Andrejs Krastiņš.

I.Bukovskis (TSP).

Es gribētu parunāt par kopējo krīzi mūsu valstī, tāpēc ka banku krīze ir tikai viena no kopējās krīzes sīkajām pazīmēm. Kas šobrīd pie mums notiek? Agrāk mums bija eksports, bija kaut kāda kontrabanda, kas gāja uz Rietumiem vai uz Austrumiem, taču tad vismaz nauda dolāros palika Latvijā. Kas notiek šobrīd? Agrāk to nevarēja un ar "kukuļiem" vajadzēja dabūt atļauju, lai vagonu aizdzītu uz Ventspili, turpretī tagad - lūdzu, ejiet! Vagons stāv. Pilnīgi mierīgi. Agrāk ostā vajadzēja dot "kukuļus", lai tiktu pie pārkraušanas un 7 latus maksāt par pārkraušanu - un nemaz netirgojies! - turpretī tagad pa 5,5 latiem pārkrauj. Lieta ir tāda, ka var turēt to monetāro politiku vai neturēt, bet dolāru deficīts šobrīd ir. Tas nebija tik acīmredzami, kamēr dolārs kritās pret citām ārzemju valūtām, tāpēc ka bankas savus kontus dolāros turēja ar mīnus zīmi - ar 20 vai 50 procentu nodrošinājumu. Kad vajadzēja pārskaitīt kaut ko dolāros, tad viņi par latiem nopirka dolārus un pārskaitīja. Šobrīd dolārs "aizgāja augšā" un tagad mēs ieraudzījām krīzi.

Komercbanku dolāru kurss pret latu neatbilst Latvijas Bankas kursam. Šobrīd! Tālāk tā situācija pasliktināsies.

Ko tas pēc būtības nozīmē? Tas nozīmē, ka lats šobrīd jau ir devalvēts. Un, ja Latvijas Banka negrib to redzēt, tad viņa var ilgi sēdēt un izlikties, ka viņa to neredz. Bet kurss arvien straujāk un straujāk būs pavisam cits. Tas nozīmē, ka Latvijas Bankai nav jādeklarē, ka viņai kaut kur ir kaut kādas rezerves, bet jau šodien jāmet viņas iekšā, lai komercbankas kursam uztaisītu atbilstību ar Latvijas Bankas kursu. Pretējā gadījumā mums jau notiek latu devalvācija. Ko mēs redzam no Latvijas Bankas puses? Uzraudzību un tās darbību. Zināt, te Izmeklēšanas komisijas ziņojumā bija konstatēts, bet neviens nevienu vārdu nav iebildis, ka centralizētie resursi 25 miljonu latu apmērā, uz kuriem tagad ir izdotas valsts parādzīmes, tika pazaudēti Latvijas Bankas vainas dēļ, uzraudzības trūkuma dēļ. Nebija izdota neviena instrukcija, lai novērstu kredītu zagšanu.

Kas notiek šodien ar Latvijas Bankas kontroli un uzraudzību? Ja Latvijas Bankai nepietika "smadzeņu", lai trijos gados izveidotu rezerves sistēmu vai varbūt apdrošināšanas sabiedrību, kas nodrošinātu vismaz minimālos ieguldījumus un kārtējos kontus - vismaz 500 latus... Zināt, es vakar izrēķināju - 8% rezerves fonda ir pārpārēm, lai nodrošinātu kaut kur 500 latu. Vidējais noguldījums bankā "Baltija" nesasniedz 500 latu. Ir jāglābj nevis bankas akcionāri un miljonāri, bet jāglābj ir noguldītāji! Un jāapdrošina par 500 latiem tikai viņi. Un tā nauda ir. Un bankas pārskaita to. Nevis dara to, ar ko nodarbojas Latvijas Banka. Latvijas Banka nodarbojas ar administrēšanu. Šobrīd es te dzirdēju no šīs tribīnes, ka ir 16 draugi, kuriem izdos kaut ko. Bet vai pārējiem kaut ko neizdos? Nevis tiem, kas apdrošinās noguldījumus, bet draugiem. Ja būtu šī runa bijusi trīs mēnešus atpakaļ, tad Depozītu banka un Centra banka arī būtu atzītas par ļoti stabilām un viņām viss būtu atļauts. Nav normālas sistēmas! Ja pašiem nav prāta - kā vienā intervijā teica cienījamie kungi, ka viņi ir izlasījuši Bankas grāmatu līdz 23.lapaspusei -, nu tad vismaz ir jāpaskatās, ko citas valstis dara. Es nesaku, ka mēs varbūt varam apdrošināt tā, kā tas notiek Amerikā, - 100 000 dolāru. Varbūt mēs nevaram apdrošināt tādā veidā kā Anglijā - 10 000 mārciņu, bet 500 latus mēs varam. Kas tad iestājas pret to? Latvijas Bankas prezidents.

Tagad mēs varam paanalizēt tālāk viņa darbību. Tik lepni paziņot, ka mēs turamies pie SDR groza. Bet kas tad notika ar depozītiem? Vai viņi bija tādā veidā izvietoti saskaņā SDR grozu? Nē! Lielākā daļa tika turēta dolāros. Un, kad notika dolāra kritums, varat mierīgi paskatīties, kā samazinājās Latvijas Bankas rezerves. Zināt, atkal pa gaisu mēs aizlaidām 50 miljonus dolāru. Plus vēl galīga nekompetence komercbanku uzraudzībā un kontrolēšanā. Es pat domāju, ka viņi neizprot to procesu. Un te mēs redzam rezultātu. Vēl vairāk. Iznāk finansu ministrs un uzņemas uz sevi atbildību, tad iznāk Repšes kungs, kurš grib parādīt mums, cik viņš pats ir skaists. Zināt, viņu neinteresē, viņš norunā un aiziet. Tā ir kaut kāda telezvaigzne, nevis Latvijas Bankas prezidents. Es atvainojos! Tā ka šajā ziņā, es domāju, ir jāpadomā par normālu kaut kādu rezerves sistēmu izveidošanu, nevis par kaut kādu administrēšanu. Nevajag atgriezties atpakaļ sociālismā! Padomju savienībā. Ir taču normāli piemēri. Kāpēc mēs to nedarām?

Vismaz man te pareizi pateica daži no valdošās koalīcijas, kas atnāca kā ministri nesen: bet kur tad agrāk bija Saeima? Tiešām? Runa par Latvijas Banku risinājās Saeimā, nevis kaut kur citur, bet mēs visi te sēdējām un klusējām. Un, ja mēs arī tālāk neanalizēsim, bet sēdēsim un klusēsim un ja mūsu runāšana pārvērtīsies par tīru pļurkšķēšanu bez jebkādiem lēmumiem, tad tāda valsts mums arī būs. Te galīgi nekas neizmainīsies. Es domāju, ka mums ir jāpieņem kaut kādi konkrēti lēmumi un kādam beidzot ir jāatbild gan par kopējo ekonomiku, gan arī par banku sistēmu.

Ja mēs runājam par kopējo ekonomiku, tad, zināt, es esmu diezgan kritisks cilvēks, bet es Piebalgu uzskatu par ļoti godīgu cilvēku, cilvēku, kas mēģina kaut ko darīt un glābt. Es kategoriski iestājos pret viņa demisiju, bet es ļoti labi atceros arī to stāvokli, ka mums nav vajadzīga rūpniecība, ka mēs te izvērtēsim, kurš ko darīs, un paši noteiksim, ko mums vajag un ko mums nevajag. Un es ļoti labi atceros tās valdības prezidentu. Zināt, tas bija Godmaņa kungs. Tā vietā, lai viņu sauktu pie atbildības, mēs viņam dodam Triju Zvaigžņu ordeni, un tagad mēģinām atrast, kurš tad te ir vainīgs? Kā -kurš? Mēs taču visi te dzīvojām. Mēs taču visu to esam redzējuši. Pat cīnījušies pret to bijām. Kas tagad notiek? Tagad finansu ministrs mēģina atrast ... viņš tikai trīs mēnešus ir amatā, bet viņam ir jāatbild par visu politiku, kas tika realizēta no 1990.gada. Tas taču ir smieklīgi! Tas ir tā, ka ... No tā nekas nemainīsies. Es domāju, ka beidzot mums ir normāli jāstrādā ar bankām, konkrēti jāizveido akciju apdrošināšanas sabiedrība vai rezerves sistēma, vai vēl kaut kas cits. Tur var ietilpt akcionāri - bankas, tur var ietilpt valdība, tur var ietilpt Latvijas Banka. Šai apdrošināšanas sistēmai ir jāaizliedz kreditēt, turēt Latvijas bankās kaut kādu naudu, depozītus utt. Viņi var nodarboties ar valsts vērtspapīru pirkšanu - kā Latvijas valsts, tā Amerikas valsts utt. Pats interesantākais ir tas, ka visu to var izdarīt mēneša laikā. Nauda tam ir, nauda abstrakti guļ kādā Latvijas bankā, un tie ir rezerves kapitāli, kuri netiek izmantoti tieši tam, kam viņi ir vajadzīgi. Mums ir jāapdrošina noguldītāji, biznesa cilvēki, nevis akcionāri.

Ja mēs runājam par 500 latiem, tad tādi var aiziet 10 bankās pa 500 latiem, un tu saņemsi atpakaļ savus 5000. Nekas neizmainīsies. Ja tu liec miljonu, tad tas ir tavs risks. Tā ir normāla sistēma. Tādā veidā mēs būtu saglābuši 80% no noguldījumiem. Turklāt neizmantojot ne kapeiku savas naudas. Un, ja banka ir neveiksmīga vai tur ir vēl kaut kas, tad tās ir viņu problēmas. Tās ir uzticības problēmas utt. Latvijas Banka šajā ziņā varētu regulēt - neizdot licences tiem, kuri nav apdrošinājuši noguldīšanu, kuri nav nodrošinājuši kārtējos kontus utt. Tas ir ļoti normāli.

Es redzēju projektu par bankas sanāciju. Zināt, tas galīgi nekam neatbilst. Ir taču normālas Rietumu metodes utt. Un tad nebūtu nekādas ažiotāžas. Katrs zina, ka viņš savu noguldījumu saņems, viņam nav vērts nekur skriet, viņš vienīgi var aiziet uz apdrošināšanas sabiedrību, aiziet, saņemt savus 500 latus un aiznest tos uz citu banku. Nekas nebūtu mainījies. Tā ka, es domāju, valdošajai koalīcijai nopietni ir jāpadomā par to un nopietni jāizvērtē Latvijas Bankas kā uzraudzības sistēmas darbība. Priekšā stāv vēl lata devalvācija, kura faktiski jau šobrīd notiek. Var jau izlikties, ka viņas nav, bet viņa ir! Un te ir ļoti bīstama situācija, ja tā attīstīsies stihiski. Šobrīd vēl ir rezerves un vēl var kaut ko līdzēt. Dabiski, ja nebūs padomāts par eksportu un ja paliks tikai imports, tad gan būs kā uzdevums skolā par baseinu ar divām caurulēm. Par vienu ieplūst, bet pa otru - izplūst. Pagaidām, zināt, mums tikai izplūst. Tagad sācies tāds process, ka ir imports, par importu dabū latus, par tiem latiem aiziet un nopērk dolārus, un sūta tos uz ārzemēm. Naudas plūsma iekšā ir pārtraukta. Un, ja tas process tādā veidā turpināsies, tad mēs ap gada beigām varam palikt bez rezervēm, tām, kas šodien ir, - bez ekonomikas un ar vienu pliku latu. Tā ka mūsu partijas ierosinājums šobrīd... Es gribu, lai valdošā koalīcija to uz sevi uzņemtos, bet, ja viņa to neizdarīs, tad mēs to izdarīsim. Mēs gribam savākt parakstus, lai izvērtē Latvijas Bankas vadošo amatpersonu darbību un lai risina šajā sēdē jautājumu par viņu atbilstību ieņemamajam amatam. Runa ir par Latvijas Bankas valdes priekšsēdētāju Rimševica kungu, kurš konkrēti atbild par iekšējām komercbankām. Un arī par Repšes kunga kopējo politiku. Paldies!

Sēdes vadītājs. Godātie deputāti! Ir labi, ja deputāts savā uzrunā pēc nekorekta izteiciena jūt nepieciešamību pats atvainoties...

Nākošajam vārds Andrejam Krastiņam - Latvijas Nacionālās neatkarības kustība. Pēc tam - Jānis Lucāns.

A.Krastiņš (LNNK).

Augsti godātais priekšsēdētāj! Godātais Valsts prezidenta kungs! Godājamie kolēģi! Es domāju, ka šajā ārkārtas sēdē mums sākumā ir jātiek galā ar procedūras jautājumiem. Tātad - ko mēs šeit gribam panākt? Sēdes darba kārtībā bija trīs jautājumi. Un ārkārtas sēde nevar iziet ārpus šiem sēdē noteiktajiem darba kārtības jautājumiem. Tie bija šie trīs ziņojumi, kurus sniedza Gaiļa kungs, Piebalga kungs un Repšes kungs. Vairāk nekas cits darba kārtībā nav paredzēts, un visi šie trīs kungi it kā prasīja mūsu padomu. Mēs šo padomu varam dot no savām partijiskām pozīcijām, pie kurām mēs piederam, vadoties pēc frakciju piederības vai tīri no sava personīgā viedokļa.

Diemžēl ne Gaiļa kungs, ne Piebalga kungs vairs nedzird, ko mēs sakām. Varbūt viņiem visiem ir radio, un Gaiļa kungam, protams, ir Zviedrijas premjerministra vizīte, kas ir ļoti atbalstoši. Vēl sēdes pirmajā daļā mūs ļoti vērīgi klausījās visa Latvijas valsts Ekonomiskā policija un Drošības policijas vadība. Bet laikam arī viņi neko interesantu nesaklausīja un aizgāja prom no šejienes. Tā ka šeit, zālē, ir palikuši deputāti, palikuši ir daži Latvijas Bankas pārstāvji, Komercbanku apvienības pārstāvji, un tā mēs te savā starpā runāsim, ko nu tagad darīt un kāds rezultāts būs.

Bukovska kungs tikko piesolīja, ka iesniegs priekšlikumu, par Latvijas Bankas vadības demisiju. Es domāju, ka šie četri mēneši līdz vēlēšanām ir tas laiks, kad mūsu Latvijas valsts Ministru kabinets var justies visdrošāk. Nav mums Latvijā tādas politiskās partijas (vismaz Saeimā pārstāvētas), kura nodarbosies ar "pašnāvību" un centīsies panākt valdības demisiju, lai ieņemtu Ministru kabineta vietu šajā laikā. To visi ļoti labi apzinās. Un arī visi runātāji teica, ka Piebalga kungam, protams, neskatoties uz visu to, ir jāpaliek pie sava viedokļa. Tātad visa mūsu runāšana praktiski ir politiskā viedokļa izteikšana un vai nu atbalsts, vai noliegums tai valdības un Latvijas Bankas rīcībai, kāda tiek veikta tagad, lai stabilizētu situāciju ar komercbankām valstī. Un šeit es gribētu pieskarties tiešām šiem politiskajiem faktoriem, jo mēs galu galā te visi esam politiķi un tikai pēc tam baņķieri, grāmatveži, diletanti vai profesionāļi. Šajā jomā - vēl jo vairāk.

Tātad, pirmkārt, ja nu šī krīze ir - un viņa ir, tāpēc sauksim lietas īstajos vārdos - , ja tur valdībai, ja Latvijas Bankai ir jāiemaisās, ja pie bankām ir depozītu noguldītāji, kas vēlas pārtraukt šos līgumus un izņemt depozītus, ja tas tā nav tikai vienā bankā, bet ir divās, trīs, četrās, piecās, tad šie te krīzes elementi ir. Bet kas šo krīzi ir izsaucis? Es domāju, ka par to ir jārunā pašā pēdējā kārtā, bet sākumā ir jādomā, kā šo krīzi lokalizēt un likvidēt. Jo es jau vairākās sēdēs, arī runādams par citiem jautājumiem, esmu teicis, ka pasaulē pastāv standartkārtība, kas ir dogmatiska, tāpat kā šie baušļi, ko visi ievēro, ko visi zina, un katrs var piedomāt kādu jaunu klāt, bet, ja atņems nost, tad nekas neiznāks. Jo, pirmkārt, jau pastāv krīzes pārvarēšanas noteikumi, un tie ir standartveida. Pirmām kārtām tā ir krīzes lokalizācija. Vai tiešām ir viss jau izdarīts, lai šī krīze lokalizētos tajos apmēros, kādi tie ir šobrīd? Es domāju, ka nē.

Otrkārt, es šo lokalizēto robežu nosargāšu gan no iekšpuses, gan no ārpuses, lai nekādi blakusfaktori vairs šo krīzi nevarētu uz vienu vai uz otru pusi virzīt, lai viņa būtu pilnīgā kontrolē. Arī tas nav darīts. Tātad pēc tam ir visu šo krīzes seku likvidācija, bet bez papildu zaudējumiem, kas jau ir radīti. Arī tas ir šinī gadījumā, un tikai pēc tam seko visa šī seku novēršana, cēloņu noskaidrošana un profilakse. Pašlaik mums ir otrādi. Mēs nodarbojamies ar šo cēloņu noskaidrošanu. Jā, tas ir ļoti būtiski, bet sākumā šī krīze ir jālikvidē un pēc tam ir pilnībā jāanalizē šie cēloņi, lai viņi vairs netiktu pieļauti. Diemžēl mums šī pirmā faktora lokalizācija nepastāv. Pastāv - taisni otrādi - šīs krīzes kaut kāda emocionāla izvēršana ar nepārdomātiem izteicieniem. It sevišķi, ja to dara politiķi, ja to dara Kabineta locekļi, ja to dara pārējie. Pietika Piebalga kungam televīzijas intervijā pārteikties par to, ka banka "Baltija" neizmaksās depozītu procentus, - un tā tiešām bija tehniska pārteikšanās -, ka nākamajā dienā to personu līkne, kuras pieprasīja, kuras uzreiz gribēja jau pārtraukt savus depozītu līgumus un izņemt naudu, jau sniedzās daudzos tūkstošos, ko neviena banka nevar normāli izturēt. To nozīmē viens vārds, kas tika izmests nelaikā un nevietā. Es jau nemaz nerunāšu par to, ka arī pie mums, Saeimā, diemžēl šīs vaimanas un šausmināšanās ir ļoti populāra lieta. Es gribētu teikt, ka mums šeit, Saeimā, tāpat kā bija arī Augstākajā padomē, ir vesela kategorija profesionālu apraudātāju. Vienu otru no viņiem es atceros jau no Tautas frontes pirmā kongresa laikiem, un visu laiku ir dzirdēts, kā mēs mirstam badā, kā viss ir sagrauts, kā visiem ir gals klāt. Visu laiku mēs to vien dzirdam katrā sēdē. Pie tā mēs esam pieraduši un neņemam vairs galvā, bet radioklausītāji bieži vien to neatceras, un katru reizi, kad viņi dzird, ka gals ir klāt, ka mirstam badā, viņi skrien uz to banciņu un ņem tos savus noguldītos 10, 20 vai 100 latus ārā un labāk liek zeķē. Arī šādas sekas, es domāju, mūsu sēdei nav vajadzīgas.

Bet tagad pavisam konkrēti par to, ko mēs dzirdējām šodien saskaņā ar darba kārtību, par šiem te ziņojumiem. Tātad Gaiļa kungs kā Ministru prezidents, kam ir jāuzņemas atbildība, pilnīga politiskā atbildība - un šim Kabinetam tā ir jāuzņemas par ekonomisko situāciju valstī - piedāvāja, lūk, šo variantu, par kuru notiek pārrunas ar komercbankām. Tātad viņi pārņem šo 51 procentu no bankas "Baltija". Tā ir zināma garantija bankai, un es nerunāšu tikai par banku"Baltija", bet, kā to izvērsa arī Ministru prezidents un citi runātāji jau teica, laikam ir jārunā par to, ka šajā brīdī ir jāaizsargā ne tikai viena banka, bet šajā brīdī jāmēģina lokalizēt šī krīze attiecībā uz bankām, lūk, šīm "16 + 1", kā Repšes kungs teica, kuras ir cerīgas, bet kurām ir zināmas grūtības, un bez tam valsts nes atbildību par savu līdzpilsoņu noguldījumiem. Es domāju, ka ar šo sēdi tiešām šīs vaimanas un raudas ir jāpārtrauc.

Varbūt kāds vakar ir vērojis Krievijas televīzijas programmas (es tikai ierakstus paskatījos), kas tur ir izdarīts. Tātad kas tika rādīts vakar Krievijas televīzijā? Ik pēc divām stundām tika rādīta rinda pie bankas "Baltija", ik pēc divām stundām tiek rādīta Klausa kunga ārkārtīgi "veiksmīgā" (pēdiņās) intervija Zviedrijā un tas, ko viņš vēl papildināja šeit, Latvijā, par to, ka Latvijas valdība izsniedz licences zagļiem un laupītājiem un tā tālāk. Un tad tiek dots komentārs: "Jûs redzat, kāda ir Latvijas banku sistēma! Tur pat valdība visus laupītājus atbalsta." To, ko jau agrāk teica. Ir zināms salīdzinājums ar to pašu Čečeniju, un viss.

Un tagad parunāsim par iemesliem, kam ir izdevīga banku krīze Latvijā. Kam bija izdevīgi, ka Krievijas kapitāli gāja uz Latviju, šeit viņi apgrozījās un pelnīja naudu Latvijas valstij vai pelnīja baņķieriem un pārējiem? Kam ir izdevīgi, lai šeit būtu banku krīze un lai šis kapitāls vairs uz šejieni neietu? Kāpēc Krievijas televīzija tērē milzīgu naudu un nepārtraukti rāda kaut kādas kaimiņu valstis, runā par kaut kādu banku notikumu? Uz ko tas viss vedina un kāpēc tas ir vajadzīgs? Un cik tur vainīgi esam mēs paši ar savu vaimanāšanu un savu bļaustīšanos par to, ka tai bankai ir gals klāt, un sūtām speciāli klientūru uz turieni, lai izņem šo naudu? Ne jau pirmo reizi tas atkārtojas Latvijā. Mērķtiecīgi tas atkārtojas. Tātad paskatīsimies, kam tas ir izdevīgi. Ja arī Kamaldiņa kungs te būtu uz vietas... viņam diemžēl, cik es zinu, pagaidām ir tikai viens darbinieks, un viņš tik ātri nevarēs atklāt, kas un kam ir izdevīgi. Bet es ļoti ceru, ka tas tiks atklāts, kam tas ir izdevīgi šinī gadījumā Latvijā. Un kam tas deva kaut kādu labumu.

Un visbeidzot. Šinī sēdē mēs nepieņemsim nekādu likumu. Es domāju, ka, ņemot vērā kvoruma skaitu un ieinteresētību, mēs šoreiz arī nenobalsosim par kādu amatpersonu demisiju. Tas ir jautājums, ko izsver, apsver un izspriež, tas nav tik vienkārši izdarāms. Un es nedomāju, ka kādas lielas finansu personas demisija pašlaik Latvijai nestu labumu vispār, arī mūsu komercbanku sistēmai. Tātad mēs nepieņemsim ne lēmumus, ne likumus, bet tad mums ir vajadzīgs atbalsts vai noliegums tam, kas ir darīts. Es domāju... es nevaru teikt, jo mums frakcijai, mūsu partijai, sēdes nav bijušas, es varu izteikt vienīgi savu personīgo viedokli, un šoreiz Kabineta rīcībai ir jāizsaka atbalsts. Un jāseko ļoti stingri, kā tas notiek. Protams, te nav runa par kaut kādu līmeņu banku nacionalizāciju, te ir runa par valsts kontroli pār komercbankām šādā te krīzes situācijā. Un tāpēc es vēlreiz gribētu pasvītrot - Gaiļa kungs tā nedroši par to ierunājās - , jo es domāju, ka te nedrīkst pastāvēt tikai līgums starp Latvijas Banku, Ministru kabinetu un banku "Baltija", bet šeit ir jāpastāv kaut kādam no tā izejošam dokumentam. Ja nav likuma, darbojas līgums. Tātad ir jābūt šim standarta līgumam, ar kuru valdība veic šo banku krīzes lokalizāciju un banku atveseļošanu.

Vēl vairāk. Es gribētu teikt, ka šeit ir jādara tā - ir jādod pašām bankām iespēja stabilizēt situāciju. Un es esmu pilnīgi pārliecināts, ka daudzām bankām absolūti nav vajadzīgi ne tie miljoni, ne tie kredīti ne no bankas, ne no budžeta vai tamlīdzīgi. Viņām ir vajadzīgs valdības, Ministru kabineta, un Latvijas Bankas atbalsts, zināmas garantijas, ar kurām viņi paši varētu piesaistīt kredītlīdzekļus no dažādām vietām, ieskaitot arī starpbanku kredītus no citām valstīm, kā jau tas iepriekš ir bijis. Tas šobrīd nenotiek sakarā ar šo sacelto ažiotāžu. Tātad, ja valdība deklarē par šo stabilitāti, deklarē par šīm iespējamajām garantijām komercbankām, kas ir "veselīgas" komercbankas, bet kuras ir nokļuvušas īslaicīgās grūtībās saskaņā ar savām kļūdām, ar tām kļūdām, kuras varbūt vispār esam pieļāvuši mēs, veidojot valsts ekonomiku. To tagad neakcentēsim, jo galvenais ir šīs kļūdas redzēt un vēlāk sameklēt cēloņus. Tātad, ja ir iespēja ar šādām garantijām, ar šādu iesaistīšanos akciju pārņemšanā un tamlīdzīgi... un arī šāda ir garantija... tad es domāju, ka pirmais solis ir nevis naudas došana šīm bankām un tamlīdzīgi, bet gan iespēja šīm bankām pašām saņemt starpbanku kredītus vai tamlīdzīgi, lai atveseļotu šo situāciju.

Kam ir vajadzīgas šīs te garantijas? Un es domāju, ka mums ir jāatbalsta vismaz tas, ko valdība šoreiz ir darījusi, bet nav darījusi dažās iepriekšējās situācijās. Tātad ir 500 000 noguldītāju - fizisko personu un 18 000 - juridisko personu, un, kā jau te Repšes kungs izteicās, kopā visām šīm bankām ir 89% noguldītāju. Tie ir valsts pilsoņi, un beigu beigās, ja viņi ir valsts pilsoņi, tad valstij viņi ir jāaizsargā. Un es arī gribētu teikt, ka ne jau visi baņķieri ir kaut kāda speciāli nīdējama šķira, bet arī viņi ir valsts pilsoņi, kas ceļ valsts ekonomiku un labumu. Un arī viņi valstij un Kabinetam ir jāaizsargā. Un šinī momentā es tiešām aicinātu atbalstīt šo valdības iniciatīvu un turpmāk, protams, strādāt pie iespējamās likumdošanas, lai tas nebūtu vienīgi līguma formā noslēgts, bet lai tam būtu likumisks pamats un lai uz šī likuma pamata valdība un arī citi Kabineti, kas pēc tam nāks, jau turpmāk varētu izstrādāt valsts politiku šajos jautājumos par krīzes novēršanu komercbankās, kā arī vispār visā ekonomiskajā situācijā un tamlīdzīgi. Tāda mums pašlaik vēl neeksistē. Par to liecina arī šī sēde, jo, tiklīdz kaut kas tamlīdzīgs notiek, mums tūdaļ ir jāsauc ārkārtas sēde, un tad te ļoti gudri jārunā, ko un kā darīt. Šeit ir jābūt standarta risinājuma likumam un uz tā pamata izstrādātai valsts politikai. Paldies, godājamie kolēģi! Es aicinu atbalstīt šinī gadījumā Ministru kabineta šo iniciatīvu par banku situācijas stabilizēšanu.

Sēdes vadītājs. Jānis Lucāns - Tautsaimnieku politiskā apvienība. Pēc tam - deputāts Kiršteins. (Starpsaucieni no zāles: "Prezidents aizgāja... Sēdēsim atkal savā pulciņā, kā vienmēr!")

J.Lucāns (TPA).

Nu tā, cienījamie kolēģi, mēs esam atkal savā pulciņā kā vienmēr un varam šeit kritizēt uz nebēdu un brīnīties par to, ka šī kritika paliks tepat, šajā zālē. Te Krastiņa kungs minēja, ka visa atbildība par pašreizējo stāvokli gulstas uz Gaiļa kungu. Es negribu noņemt šo atbildību, bet gribu teikt, ka, ja mēs gribam būt objektīvi, tad jāatzīst, ka ir vēl bijuši pieci gadi pirms tam - pirms šī stāvokļa. Pirmie pieci gadi Latvijas neatkarībai, to skaitā gandrīz četri gadi, kad Latvija varēja realizēt savu ekonomisko politiku. Šajā laikā Latvijā ir radusies sava valūta, ko tagad sauc par lata fenomenu, un mēs pie šī jautājuma vēl mazliet atgriezīsimies. Šajā laikā Latvijā ir realizēta liberāla politika. Lūk, par šo liberālo politiku es mazliet gribu šodien parunāt, jo tas, kas notiek šodien pašreiz šeit, Latvijā, ir šīs konsekventās liberālās politikas sekas. Starp citu, par šo politiku daži "varoņi" jau ir kronēti, un es domāju, ka dažus vēl kronēs nākotnē.

Tas viss vēl ir priekšā, bet šodien parunāsim par to, kāda tad ir politika, ko sauc par liberālu. Varbūt uzdosim tādu pavisam filozofisku jautājumu: kādai tad ir jābūt politikai, ko valsts realizē? Ja mēs runājam par saimniecisko jomu, tad acīmredzot valstī vajadzētu realizēt tādu politiku, kurā vairums no valstī dzīvojošiem cilvēkiem var atrast savu vietu valsts saimnieciskajā sistēmā. Šodien mēs pārrunājam šeit finansu krīzes cēloņus. Ja mēs runāsim tikai par naudu, tad acīmredzot mēs nerunāsim par to, kas būtībā notiek. Šodien jārunā par visu kopumā, un no tā mēs nekādi attiet nost nevaram. Tātad būtībā normāli spēj funkcionēt tikai tā sistēma, kas strādā dēļ cilvēka. Es gribētu precizēt - dēļ vairākuma cilvēku. Un te nav nekādas alternatīvas -, nav pilnīgi nekādas alternatīvas. Sakiet, vai ir pareiza tāda sistēma, kura pasaka, ka cilvēks, kas pašreiz ir šeit, šai sistēmai nav derīgs. Es domāju, ka šeit nebūs neviena drosminieka, kas kāps tribīnē un pateiks, ka Latvijā liberālā sistēma nedarbojas tāpēc, ka cilvēks šai sistēmai nav derīgs. Es gribu atgādināt tiem, kuri varbūt uzdrošināsies to teikt, ka sociālismā arī teica, ka cilvēks sistēmai nav derīgs, un trīs paaudzēs mēģināja viņu pāraudzināt, lai cilvēks strādātu tikai valsts labā. Diemžēl nekas neizdevās. Tikpat nesekmīgs būs mēģinājums uzspiest un teikt, ka laba ir tāda sistēma, kas vairākumam cilvēku nenodrošina viņu elementārās tiesības. Lūk, diemžēl tāda izrādās liberālā sistēma, ja viņu realizē neprofesionāli.

Pēc būtības Latvijā netiek realizēta liberālā sistēma, jo šī sistēma pēc savas būtības ir varmācīga pret vairākumu cilvēku, kas ir šeit, Latvijā. Varmācīga tajā ziņā, ka atstāj šo cilvēku bez darba, bez darba orientieriem, bez tā, lai viņš varētu izmantot savu iniciatīvu un, teiksim, ar savu darbu nodrošināt savu dzīvi, viņu atstāj bez naudas. Pēc būtības beztiesīgu un neaizsargātu atstāj vairākumu cilvēku. Es nevaru nekādā veidā atzīt šo politiku par klasisku liberālo politiku. Man reiz viens jokdaris teica apmēram tā, ka, pēc viņa izpratnes, liberāla politika ir tad, kad cilvēks, pēkšņi nonācis pie varas, nezina, ko darīt. Viņš gan pasaka, ka viņa valdība ir politiska, bet abstrahējas no saimnieciskajām lietām. Dzīve rit kā rit, viņš, teiksim, dara, ko var, un tad to sauc par liberālo politiku. Baidos, ka kaut kāda līdzība ar līdz šim realizēto valsts pārvaldes modeli šajā jokdara izteicienā ir.

Ja mēs šodien runājam par bankas krīzi vai runājam par budžeta krīzi, tad pēc būtības tā ir politiska krīze, tās politikas krīze, kas līdz šim tikusi realizēta. Šeit premjerministrs runāja par to, ka bankai "Baltija" ir (citēju): "Baltijai" ir īstermiņa likviditātes problēmas." Man nemaz nav pārliecības, ka šīs ir īstermiņa likviditātes problēmas, un es pacentīšos tālāk to pierādīt.

Minēja tādu teicienu, ka bankai "Baltija" ārzemju eksperti iedos jaunu "elpu". Man nav ne mazākās pārliecības, ka šie ārzemju eksperti iedos šo jauno "elpu". Un visbeidzot Gaiļa kungs, it kā garāmejot, minēja, ka stabilais lats ir fenomens, ko varēs novērtēt tikai nākamībā. Es atļaušos, uzdrošināšos šodien pamēģināt tūliņ pat novērtēt šo stabilo latu. Taču iepriekš jau gribu tikai norobežoties no vienas lietas. Es šeit netaisos prasīt nekādu lata devalvāciju un nerunāšu par pēdējiem desmit mēnešiem attiecībā uz mūsu naudu, bet es runāšu par pusotru gadu pirms šiem desmit mēnešiem, kad ar vārdu "stabilais lats" sistemātiski notika lata vērtības augšana. Un bija naivi domāt, ka tie dolāri, kas tajā laikā nāca šeit Latvijā iekšā, ka viņi nāca labdarības nolūkos. Viņi nāca tāpēc, lai šeit izsūktu to, ko var izsūkt, un tad, kad ir izsūkts viss, kas vien ir iespējams, viņi tagad taisās no šejienes prom. Un mēs esam palikuši tur, kur mēs esam. Lūk, tādi ir ārējie cēloņi, kas radīja šo latu, ko sauca par stabilo, bet kura vētība pieauga. Šīs stabilās lata vērtības rezultātā ražotāji zaudēja savu ekonomisko potenciālu un tie ir fakti, ko nevar apstrīdēt. Protams, tas nebija tikai lata darbības rezultātā, bet lats šajā ziņā nospēlēja ļoti lielu negatīvu lomu. Es atļaušos tikai atgādināt, ka trīs gadu laikā pēc Latvijas neatkarības Latvija ir zaudējusi 50% no iekšzemes kopprodukta. Bet ražošanā šis skaitlis ir vēl daudz lielāks. Un apbrīnojami ir tas, ka, ja jūs paskatīsities korelāciju starp ražošanas potenciāla kritumu un lata vērtības pieaugumu, jūs redzēsit, ka te ir skaista sakritība - jo straujāk auga lata vērtība, jo straujāk kritās iekšzemes kopprodukts ražošanā. Lūk, šāda korelācija pastāv, un pastāv arī otra korelācija. Straujāk samazinājās Latvijas eksports un sāka augt ārējās tirdzniecības deficīts. Lūk, tāds ir reāli šis lata fenomens, par ko mēs šodien esam spiesti runāt.

Es minēšu tikai vienu piemēru vienā rūpniecības nozarē. Runāšu par kokrūpniecību, kas pēc būtības mūsu pašreizējā sliktajā ekonomiskajā stāvoklī, ja mēs būtu bijuši pietiekoši gudri un visu, kas mums bija iespējams, būtu ieguldījuši savā kokrūpniecībā, šogad, šajā brīdī, tā varētu dot praktiski visu mūsu ārējo eksportu. Diemžēl patiesība ir tāda, ka dziļi pārstrādāt koksni, tas ir, ražot mēbeles, ražot, teiksim, kokizstrādājumus, pateicoties tam, ka mums bija stabilais lats pusotru gadu, ir kļuvis ārkārtīgi neizdevīgi. Un tāpēc šī, teiksim, pārstrāde, kas patiesībā varētu dot no viena koksnes kubikmetra piecreiz vairāk valūtas, nekā to mēs dabūjam pašreiz, lūk, nenotiek, jo dziļā pārstrāde ir ekonomiski neizdevīga. Un mēs joprojām nodarbojamies maksimāli ar jēlkoksnes eksportu, un zināms progress ir panākts vienīgi zāģmateriālu sagatavošanā. Un šeit ir pilnīgi pamatotas ekonomiskās analīzes, - jo vairāk, teiksim, ir iekšējo izdevumu, jo vairāk dolāru, kas nāk par saražoto produkciju no ārzemēm, ir jāpārvērš šeit latos, jo lata vērtība visu laiku aug, un rezultātā ir tāds stāvoklis, kāds viņš pašreiz ir iestājies. Lūk, tās ir lietas, par kurām šodien, pēc manām domām, vajadzēja nopietni runāt, bet diemžēl tas nenotika.

Vai budžeta grūtības ir pārejošas? Es gribu teikt skaidri, ka, pēc manas pārliecības, viņas nav pārejošas, ja ekonomiskā politika nemainīsies. Šeit es gribētu vienu lietu piezīmēt, un es beigās vēl pie šīs lietas atgriezīšos, runāt par to, ka Tautsaimnieku politiskā apvienība, ieejot šajā koalīcijā, izvirzīja virkni priekšnoteikumu attiecībā uz rūpniecību. Diemžēl šie priekšnoteikumi nav pildīti. Varētu sacīt - labi, te visi gudri runā, pamāca, kā vajag un kā nevajag darīt, bet varbūt varētu pateikt, ko vajag darīt. Es atļaušos pateikt arī šajā jautājumā kaut ko neatkarīgi no tā, vai Kiršteinam es patīku vai nepatīku. (No zāles deputāts A.Kiršteins: "Patīk, patīk!") Tātad te bija runa par kredīta līnijas atvēršanu valdībai. Es domāju, ka nevis valdībai vajag atvērt šo kredīta līniju, bet jāatver kredīta līnija ražotājiem. Tam, kurš ir spējīgs palielināt eksporta produkcijas ražošanu. Jā, tieši tā, un tad šī nauda atgriezīsies ar garantijām, nevis tiks apēsta ar garantijām. Otrkārt, ir jānokārto rūpniecības pagātnes parādu lietas, kas visu laiku kā slogs gulstas viņai virsū. Par to ir runāts neskaitāmas reizes, un es šodien vēlreiz to atgādinu. Uzņēmuma vadītājs ir jāpadara par ieinteresētu uzņēmuma saimnieku - tas attiecas uz valsts uzņēmumiem -, kas ir atbildīgs par to, kas uzņēmumā notiek, bet nevis tikai jāuzskata par pārvaldnieku, kas pastāv līdz uzņēmuma likvidācijai. Maksimāli atvieglojumi eksportam ir vajadzīgi. Un visbeidzot - arī ražošanai labvēlīgs ekonomiskais klimats. Te jau jārunā par vairākiem faktoriem kopā, ko es laika trūkuma dēļ nevaru izdarīt.

Un pēdējais, ko es gribēju pateikt. Šeit vakar mēs jau debatējām par "Unibankas" privatizāciju un tanī skaitā arī par bankas "Baltija" nacionalizāciju. Es gribu no šīs tribīnes tikai pateikt, ka līdz ar "Unibankas" privatizāciju mēs pēc būtības lielam draudam pakļaujam milzīgu valsts kapitāla daļu, nezinot, kas ar viņu notiks tālāk. Es gribu no šīs tribīnes vienkārši to pateikt, lai tas būtu ierakstīts stenogrammā. Paldies.

Sēdes vadītājs. Aleksandrs Kiršteins - Latvijas Nacionālās neatkarības kustība. Pēc tam - Mārtiņš Ādams Kalniņš.

A.Kiršteins (LNNK).

Gribēju sākt uzrunu ar "godājamais Prezidenta kungs" un "godājamais Ministru prezidenta kungs", bet diemžēl šie kungi mūs ir pametuši. Acīmredzot būs jāturpina sēde vieniem pašiem.

Tātad, godājamie deputāti un godājamais Prezidij! Es gribu tieši otrādi pateikt - man ļoti patika Lucāna kunga teiktais, bet es gribu vēl savā uzstāšanās reizē papildināt un atgādināt, ka banka "Baltija" ðoreiz ir izdarījusi praktiski visu, ko prasīja Lucāna kungs un ko prasīja Tautsaimnieku politiskā apvienība. Banka "Baltija" salika naudu ražošanā, bezgala daudzos objektos - sākot ar "Dauteksu" , "Latavio" un arī laikrakstā "Labrīt" ir viens miljons. To šodien jūs varat izlasīt. Un tā izmaksāja 76 miljonus pensionāriem, skolotājiem un mazajiem noguldītājiem depozītos. Ar to mēs arī varētu apsveikt, un tā faktiski tad būtu Tautsaimnieku politiskās apvienības politikas realizācija un viņas pilnīgs krahs, ko Lucāna kungs beigās nepateica. (Starpsauciens: "Mçs to neesam teikuši!")

Pilnīgi pareizi! Banka "Baltija" ir visas tautsaimniecības spogulis. Un es šeit negribu piekrist dažiem iepriekšējiem runātājiem, jo nekādus secinājumus mēs nevaram izdarīt, ja mēs nekonstatējam šīs "slimības" diagnozi. Un mūsu vienīgais uzdevums šodien ir - tikai konstatēt, kas ir šīs krīzes iemesli. Diemžēl, Lucāna kungs, jūs mani apbēdinājāt, jo jūs daudz ko saputrojāt otrajā daļā.

Bīstamie simptomi ekonomikā Latvijā parādījās 1994. gada vasarā un saasinājās pēc "Latvijas ceļa" un Tautsaimnieku politiskās apvienības koalīcijas izveidošanas. Eiropas padomes Parlamentārās asamblejas Ekonomikas komisijas sēdē janvārī Eiropas rekonstrukcijas un attīstības banka iesniedza pārskatu, kur norādīja, ka Latvijā saasinās bīstama ekonomiskās attīstības tendence un ka Latvija privatizācijas jomā ir novērtēta sliktāk nekā Kirgīzija. Arī es par to brīdināju jau februārī un arī man bija tikšanās ar valdības pārstāvjiem, kurā informēju, ka Latvija ir "izkritusi" no šīs pirmās grupas, kas sāka šīs ekonomiskās reformas, un ir iekļuvusi 26 postkomunistisko valstu grupā ar daļēji piebremzētām ekonomiskām reformām. Un tas visiem ir ļoti skaidri saprotams, tikai nez kāpēc mēs par to nerunājam. Tātad mēs neesam tur, kur ir čehi, Polija, Ungārija, Igaunija, kuras šo krīzi jau sen ir pārdzīvojušas un kur valsts neizšķērdē simtiem miljonu vai miljardu neefektīvas ražošanas attīstībai, bet veiksmīgi saņem nodokļus un spēj šo naudu izmaksāt pensionāriem, skolotājiem, budžeta iestādēs strādājošajiem. Un šai valstu grupai ienākumi tuvojas 500 dolāriem mēnesī, jeb vidēji - 250 latiem. Diemžēl, Lucāna kungs, mēs tuvojamies tieši Ukrainai un Baltkrievijai, kur, pēc jūsu teiktā, vajadzētu būt fantastiskam eksportam tāpēc, ka tur par vienu latu dod sešu un septiņu ciparu skaitļus. Diemžēl tas tā nav.

Arī Vācijas ārlietu ministrs savā vizītē brīdināja valdību jeb taktiski lika manīt, ka tad, ja nenotiks privatizācija, aizkavēsies attīstība Eiropas savienības virzienā, tiks bremzēta valsts un tās drošības attīstība. Tas mūs varbūt interesē no valsts attīstības viedokļa.

Tagad es varbūt drusku pieskaršos konkrētām lietām. Man ļoti patika Gaiļa kunga optimisms, jo ir tikušies Repšes kungs, Piebalga kungs un Laventa kungs un ir panākuši vienošanos. Es izlasīju avīzē, ka vēl nav pat notikusi šī audita pārbaude, bet tātad vienošanās jau it kā ir. Es gribēju teikt paldies Laventa kungam, ka viņš vēl nav atlaidis Piebalga kungu no darba, bet es uzzināju šodien, ka Piebalga kungs pats jau ir atkāpies. Var būt, ka bankai "Baltija"vajag otrādi darīt? Varbūt bankai "Baltija" vajadzētu pārņemt Ministru kabinetu, nevis Ministru kabinetam pārņemt bankas vadības glābšanu? Kā jau es teicu, banka "Baltija" ir ieguldījusi milzīgas summas ražošanā un ir izmaksājusi depozītus skolotājiem un maznodrošinātajiem - tātad ir izdarījusi visu pareizi. Manā izpratnē ir tikai jocīgi, ka ir viens neveiksminieks - tā ir valdība, kura pirmajā ceturksnī ir iemanījusies radīt 31,8 miljonu lielu budžeta deficītu, un nu tā taisās apsaimniekot otru neveiksminieku, kurš ir paļāvies uz valdības labo gribu - veicināt privatizācijas sertifikāciju un novērst fenderizāciju, piedošanu - izsaimniekošanu.

Gribētu apsveikt arī Gaiļa kungu, kurš jau veiksmīgi pilda ārlietu ministra amatu, (Starpsauciens no zāles: "Aizsardzība...") arī jauno finansu ministra amatu. Piedošanu, aizsardzības ministra amatu. "Latvijas ceļa" un Tautsaimnieku politiskās apvienības krīze faktiski pašreiz ir visas valdības tautsaimnieciskās politikas spogulis. Un tagad es nosaukšu, Lucāna kungs, piecus punktus, kurus, es ceru, jūs atspēkosit.

Tātad pirmais krīzes iemesls - nenotiek uzņēmumu privatizācija. Pieaugot valsts uzņēmumu parādiem, privatizācija kļūst arvien mazāk pievilcīga, jo krājas šo uzņēmumu ārējie parādi.

Otrais - Latvijā nav nekāda vērtspapīru tirgus. 1995.gada pirmajā ceturksnī ir samazinājies pieprasījums pēc valsts iekšējā aizņēmuma parādzīmēm. Un, ja šī lieta tā turpināsies, tad šo "Unibanku" vairs neviens arī neprivatizēs, jo "Unibankas" privatizācija jau nav vajadzīga tāpēc, ka tā būtu ļoti veiksmīga, bet ir runa par 25 miljonu latu parādu, kuru vajadzētu izpirkt šiem privātajiem akcionāriem vērtspapīros. Kas tad segs šo 25 miljonu latu zaudējumu, kas ir radīts vēl pirms šīs valdības šajā bijušajā "Unibankā"? (Starpsauciens no zāles: "Kiršteina kungs, 3 gadus vecas ziņās.")

Tālāk. Jā, protams, nav ne tikai vērtspapīru tirgus, bet nav arī nekāda īpašuma tirgus. Mēs pieņēmām likumu "Par zemes reformu", bet zemes reformai valdība nedeva šo finansiālo nodrošinājumu. Kādā veidā tad var šīs bankas strādāt, kuras salika naudu šajos ražošanas objektos un cerēja, ka būs privatizācija, varēs pārdot zemi, varēs dabūt naudu atpakaļ. Valdība neko nav izdarījusi, pareizāk sakot, mēs neesam izdarījuši. Nevar jau vainot tikai valdību. Kopā tad ir jāvaino arī komisijas un politiskās frakcijas šeit, bet to vajadzēja godīgi pateikt. Tas bija otrs - tātad nav vērtspapīru tirgus.

Trešais. Pilnībā ir izgāzusies ideja - izmantot sertifikātus ekonomikas attīstībā un privatizācijā un maznodrošināto īpašuma zaudēšanas kompensēšanai. Un arī dzīvokļu privatizāciju šeit varētu minēt, kā arī veselu rindu citu pasākumu. Pilnībā izgāzusies! Tas ir trešais iemesls, kāpēc šie sertifikāti zināmā mērā arī zaudējuši savu vērtību.

Ceturtais un viens no galvenajiem iemesliem ir ārvalstu ieguldīto finansu resursu aizplūšana no Latvijas. Es brīnos, ka neviens to nepieminēja šeit. Piedošanu, mīļie, ja te kāds ieliek savu naudu un trīs vai četrus gadus gaida, ka te kaut kas notiks, bet, ja te nekas nenotiek, tad šī nauda aizplūst uz to valsti, kur ir izdevīgāki ekonomiskie resursi, ekonomiskā politika. Un kur akcionāriem, Lucāna kungs, nav jāiegulda nauda ražošanā? Ja es savu naudu, savus mazos ietaupījumus iedodu kādā bankā, tad es gribu saņemt peļņu. Un bankai šī nauda ir jāapsaimnieko un jāiegulda pasākumā, kas nes šo peļņu, bet, ja banka manu naudu ieliek tādos ražošanas objektos, kā "Dauteks" vai "Latavio"- 7 miljonus - un es šo peļņu neiegūstu, tad to, ko es vēl varu dabūt, es izņemu ārā un braucu uz Luksemburgu. Un tur ir šīs 300 bankas. Un tā ir ļoti bīstama parādība. Es teikšu tā, ka daļēji jau ir izsapņots sapnis par Latviju kā banku valsti. Daļēji! Es nesaku - pilnīgi. Protams, ja mēs neizdarīsim attiecīgus secinājumus.

Ja valdības ekonomiskās politikas dēļ bankas nevar realizēt savas ķīlas, vērtspapīrus, sertifikātus vai zemi, bet ražošanā ieguldītie līdzekļi nedod atdevi, tad tā nav bankas vaina. Kā jau es teicu, tā ir mūsu visu kopējā vaina, bet vispirms tā ir valdošās koalīcijas vaina. Un ir godīgi jāpasaka, ka stāvoklis pasliktinājās pēc šīs koalīcijas izveidošanas. Daudz ko varēja pārmest iepriekšējai valdībai, bet es domāju, ka tik rupjas kļūdas netika pieļautas.

Nodokļu politika ir piektais iemesls. Pareizi, Lucāna kungs! Nodokļu politika, kas sagrauj legālo uzņēmēju darbību, kā arī vidējos un mazos uzņēmējus. Kurš tad šajā situācijā maksās šo sociālo nodokli kopā ar peļņas un pievienotās vērtības nodokļiem? Valsts nespēj aizsargāt tos uzņēmējus, kuri diezgan legāli vēl mēģina kaut ko darīt un cenšas šos nodokļus nomaksāt kaut vai daļēji. Gaiļa kungs nenosauca, cik importētāju ir "iesēdināts" par nodokļu nemaksāšanu. Šajā pārskatā mēs redzējām, ka muita ir paredzējusi vai ir ieņēmusi aptuveni 5 miljonus pirmajā ceturksnī (pēc bijušā muitas priekšnieka Geidāna kunga aprēķiniem), bet mēs gadā varētu ieņemt vēl līdz 150 miljoniem latu. Tas nozīmē, ka pirmajā ceturksnī mēs varējām ieņemt 30 vai 35 miljonus latu. Tātad mēs tikai no muitas vien varējām pirmajā ceturksnī ieņemt tik daudz naudas, cik liels ir valsts budžeta deficīts. Es varu nosaukt jums vēl dažus skaitļus. Kaut vai ņemsim to pašu "Turību", ar aptuveni 15 tūkstošiem strādājošo, kur nodokļos samaksā 10% - 25 miljonus. Ko tad samaksā pārējie 90% Latvijas tirgotāju? Vai 250 miljonus? Pāris miljonu. Peļņas nodoklis ir bijis 21%... Tātad ir pietrūkuši kādi 4% pirmajā ceturksnī no plānotā peļņas nodokļa. Esot grūtības ar saražotās produkcijas realizēšanu.

Te man atkal gribas jautāt Tautsaimnieku politiskajai apvienībai: kāda ražošana vēl ir jāpalielina, ja ir grūtības ar saražotās produkcijas realizēšanu? Pēc mūsu aprēķiniem, noliktavās tā tuvojas jau 100 miljoniem. (Starpsauciens no zāles: "Nosauciet kaut vienu uzņēmumu, kurš nav nomaksājis!") Jā, bet jūs visu laiku neko nedarāt, lai gan esat koalīcijā. (Starpsauciens: "Absolūti meli!")

Parādu summa valsts budžetam. Es nosaukšu: "Dauteks" - 4,9 miljoni, par "Latvijas gāzi" un "Latvenergo" jūs taču šos skaitļus zināt. Bet kas ir lielākie nodokļu parādnieki šajā gadījumā? Lielākie nodokļu parādnieki ir valsts uzņēmumi. Kas ir lielākie eksportētāji Latvijā, skatoties pēc 1994.gada statistikas? Lielākie eksportētāji ir privātuzņēmumi. Tātad jādomā par valsts uzņēmumu parazitēšanu. Viņi kā parazīti ir piesūkušies šiem privātajiem uzņēmumiem, valsts pārpumpē naudu no privātajiem nodokļu ieņēmumu veidā un finansē šo neefektīvo ražošanu, maksājot par enerģiju, sedzot "Latvijas gāzes" parādus, sedzot "Latvenergo" parādus. Tātad Tautsaimniecības politiskās apvienības piedalīšanās šajā koalīcijā ir faktiski radījusi katastrofālu ekonomisko situāciju Latvijā, un to šeit vajag godīgi pateikt. Postsociālistiski kliba ekonomika, kur ir tikai viens vainīgais - valdība. Neticības radīšana ārzemju ieguldītājiem un tai loģiskās sekas - nauda aizplūdīs uz veiksmīgām valstīm un uz veiksmīgām ekonomiskajām un tiesiskajām iekārtām jeb sistēmām.

Vēl, runājot par šo iesniegto dokumentu, kas mums visiem ir, par valsts budžeta izpildi, es gribu izteikties par 20.lappusi un minēt galvenos parādu rašanās iemeslus no nodokļu maksātāju puses. Tur ir uzrādītas, piemēram, grūtības gatavās produkcijas realizācijā un tālāk ir teikts, ka "vietējā tirgū nav pieprasījuma pēc saražotās produkcijas, tāpēc lieli apjomi gatavās produkcijas ir sakrājušies noliktavās". Es jau to neteiktu, ja tas man nebūtu šodien atkal iesniegts. Saprotiet - vai tad mēs domājam, ka mums ir 250 miljonu tirgus Austrumos, kā Lucāna kungs aicināja "Dienas Biznesā", ka vajag ražot ne visai labu produkciju un sūtīt uz Austrumiem. Nu nepērk viņi šo produkciju! Nepieciešama izejvielu sadārdzināšanās. Bet es gribu uzsvērt, ka sakarā ar šo lata kursu enerģijas jeb importētās degvielas cenas gan sevišķi nav pieaugušas attiecībā pret inflāciju un pārējiem rādītājiem. Tieši otrādi! Šis process nāk par labu ražotājiem.

Grūtības norēķinos ar NVS valstīm. Mīļie cilvēki! 5 gadus NVS valstis jums dod visādus tugrikus, rubeļus, karbovancus, červoncus un nezin kādu vēl makulatūru, un jūs piecus gadus vaimanājat, ka jums tos nemaina pret dolāriem.

Un pēdējais. Daži uzņēmumi uz laiku ir spiesti pārtraukt ražošanu sakarā ar parādiem par piegādāto enerģiju valsts firmai "Latvijas gāze" un valsts akciju sabiedrībai "Latvenergo". Un tas kavē parādu dzēšanu utt.

Un nobeigumā. Bankas nav atrautas no kopējās ekonomiskās situācijas. LNNK frakcija nesteidzas izteikt pašreiz atbalstu valdībai. Tas ir atsevišķu runātāju viedoklis. Mūsu priekšlikums ir kopīgi visām lielākajām frakcijām un komisijām kopā ar valdību izstrādāt vienotu likumu paketi par privatizāciju, vērtspapīru tirgu, sertifikātiem, kā arī ir jāpaātrina finansiālais nodrošinājums zemes reformai un tam aizsāktajam, kas ir sākts pašreiz. Un tikai tad mēs varam kaut kādā mērā stabilizēt šeit šo situāciju - finansu un ekonomisko kopējo situāciju. Tautsaimnieku politiskajai apvienībai ir jāatmet ilūzijas par valsts sektora ražošanu, un, ja visi kopā mēs vienosimies par šo ekonomisko paketi un ja valdība spēs atrast risinājumus, kādā veidā to iedzīvināt kopā ar šīm 16 komercbankām, kuras vairāk vai mazāk veiksmīgi darbojas, tad, protams mēs pagaidām varam atrast kaut kādus glābšanas pasākumus, taču nevis vienai bankai, bet gan visai finansu un ekonomiskajai sistēmai kopumā valstī. Un tālākais jau ir nākošās - jaunās - valdības un jaunās Saeimas uzdevums. Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītājs. Godātie deputāti! Es aicinu tomēr arī starpsaucienos domāt par to, kas tiek teikts, jo, kā es saprotu, analfabētisms ir lasītneprasme... Es neaicinu jūs uz diskusiju, es labāk aicinu nelietot tādus vārdus, kuri izsauc pēc tam nevajadzīgu diskusiju. (Starpsauciens: "Ekonomiskais analfabētisms!")

Nākošais runā Mārtiņš Ādams Kalniņš. - Latvijas Zemnieku savienība. Pēc tam - deputāts Osis.

M.Ā.Kalniņš (LZS).

Godātais priekšsēdētāja kungs, cienījamie deputāti! Manuprāt, stāvoklis ir diezgan nopietns, jo mūsu ekonomikai ir trīs galvenie balsti - finansu sektors, tranzīta pakalpojumi un kokmateriālu eksports. Un, kā mēs to skaidri apzināmies, pirmais no šiem balstiem ir ievērojamās grūtībās.

Kas attiecas uz tranzīta pakalpojumiem, tad tie pa daļai arī ir atkarīgi no citiem, un, ja tie samazinātos, kas tad mums atliktu? Būtībā kaut cik no tā trešā, kurš ir kokmateriālu eksports. Un mums trūkst mūsu tradicionālo ekonomisko pamatu - rūpniecības un lauksaimniecības produkcijas.

Attiecībā uz bankas problēmām gribētos teikt, ka šajā šīsdienas krīzē ir grūti attaisnot to, ka var līdzēt un garantēt, lai pasargātu noguldītāju naudu vienā bankā, bet ne otrā. Es tur saskatu, ka tā zināmā mērā ir netaisnība un tā skar cilvēku apziņu, viņu attieksmi pret valsti, pret valdību, tāpēc par to vajadzētu pārdomāt, vai tā būtu pieņemama rīcība. Ar ko gan atšķiras noguldītājs, ja viņš ir noguldījis savu naudu bankā "Baltija" vai noguldījis savu naudu Depozītu bankā? Būtībā tur atšķirības nav nekādas, vienīgi bankas lielums. Un arī tas, vai valdība viņu mēģinās glābt vai nemēģinās.

Tad vēl attiecībā uz tālāko risinājumu... Ir zināma atbildība un zināma neizdarība, kas ir notikusi 1992. gadā, kad pieņēma likumu par bankām. Tur nav nekas minēts par individuālo noguldītāju kontu apdrošināšanu. Tāda apdrošināšana labi darbojas citās valstīs. Par nelielu procenta daļu no banku apgrozījuma finansē tādu pārraudzības un apdrošināšanas aģentūru, kura papildus banku darbības kontrolei arī apdrošina individuālos noguldītājus, un, ja bankai rodas grūtības, tad galu galā to iztrūkumu garantē no šī apdrošināšanas fonda. Un tāds, manuprāt, būtu tālejošais risinājums, kas ir jāapsver un jāpieņem tā, lai šāda situācija nākotnē neatkārtotos. Tas nav ne īpaši dārgs, ne arī sarežģīts process, bet tur ir ļoti rūpīgi jāseko, jālīdzsvaro banku pārraudzība ar šā apdrošināšanas fonda veidošanu.

Attiecībā uz Valsts ieņēmumu dienesta grūtībām. Kādas tad ir problēmas ar muitu? Viena no tām problēmām ir tā, ka muita kā organizācija būtībā ir sadrumstalota, un tas ir mūsu pašu darbs... tas ir mūsu pašu darbs 1993. gada rudenī, kad mēs pieņēmām likumu par muitu, kurā tā tika izveidota par tādu struktūru, kāda tā ir šodien. Un, manuprāt, tur vajadzētu pārskatīt, vai nav daudz kas labojams. Es domāju, ka ir.

Tad vēl par nodokļiem kā tādiem. Mums ir augstas nodokļu likmes, bet zems iekasēšanas procents. Manuprāt, būtu daudz vienkāršāk un vieglāk, un arī efektīvāk, ja būtu otrādi - ja mūsu nodokļu likmes būtu reālas, tādas, ko tiešām tie, kuri maksā visus uzliktos nodokļus apzinīgi, varētu samaksāt un arī pastāvēt savā darbībā. Toties iekasēšanai vajadzētu būt efektīvai.

Tālāk. Manuprāt, ir arī jādara un jādomā kaut kas, lai mūsu ekonomika balstītos uz vairākiem pīlāriem, nevis tikai uz tranzīta pakalpojumiem un uz finansiālo sektoru. Būtu tiešām jāpadomā, kādi soļi ir jāsper, lai attīstītos mūsu lauksaimniecība, lai viņa atkal kļūtu par mūsu ekonomikas tradicionālo balstu. Tāpat arī ir jādomā, kas būtu darāms, lai mūsu rūpniecība būtu modernāka, lai viņa varētu konkurēt ar Eiropas ražotājiem un būtu arī spēcīgs balsts mūsu ekonomikai nākotnē.

Pateicos par uzmanību!

Sēdes vadītājs. Uldis Osis - "Latvijas ceļš". Lūdzu! Pēc tam - Alfrēds Žīgurs.

U.Osis (LC).

Godātais priekšsēdētāj, cienījamie deputāti! Finansu krīzes situāciju vai problēmsituāciju, kā nu kuram to patīk saukt, izraisījušās problēmas ir daudz sarežģītākas, nevis kādu atsevišķu baņķieru vai valsts amatpersonu vaina vien. Starp citu, tādēļ es aicinātu Andri Piebalgu, kuru es personīgi cienu, vēlreiz apsvērt savu rīcību un nepieņemt pārsteidzīgus lēmumus.

Mums ir jāapzinās šīs problēmas, kas ir radušās, ja vēlamies tās atrisināt. Kādas tās ir? Es vēlētos pievērsties dažām problēmām, kas līdz šim varbūt mazāk nonākušas mūsu uzmanības lokā.

Starp citu, Kreitusa kungs un Lucāna kungs izteica kritiskas piezīmes par neveiksmīgo liberālo ekonomisko politiku, kas ir viens no galvenajiem faktoriem, kādēļ ir izveidojusies pašreizējā situācija finansu un banku sfērā. Es gribētu teikt - un tas varbūt skanēs kā paradokss -, ka ir tieši otrādi. Mēs ar šīm problēmām bankās un finansu sistēmā daļēji esam kļuvuši par upuriem iepriekšējo valdību un Latvijas Bankas veiksmēm finansu un ekonomiskajā politikā. Runa ir par nacionālās valūtas - lata - ieviešanu, atdaloties no bijušās PSRS, valūtas kursa, inflācijas un vispārējās ekonomiskās situācijas stabilizāciju kopumā. Lieta tāda, ka vairākas vadošās bankas, kā arī daži valsts uzņēmumu direktori un privātfirmu prezidenti ilgi neuztvēra Latviju ne politiski, ne ekonomiski kā kaut ko nopietnu. Tie augstprātīgi izturējās pret visu, kas šeit, Latvijā, notiek, uzskatīdami to vienkārši par ērtu teritoriju, lai nodarbotos ar biznesu NVS valstīs, galvenokārt Krievijā. Pats par sevi, protams, šis bizness kā tāds nav nekas slikts vai pārmetumu cienīgs. Un tomēr. Visu, ko darīja Latvijas valdība un Latvijas Banka, tie uzskatīja par absurdu, vietējo nacionāļu provinciālu māžošanos. Tādēļ zaudējumu un parādu veidošanās process gan uzņēmumos, gan bankās aizsākās jau no tā brīža, kad Latvija atdalījās no rubļa zonas, ieviešot savu Latvijas rubli. Es, piemēram, nekad neaizmirsīšu, kā vienā no Godmaņa valdības sēdēm vēlā vakara stundā viens no pazīstamākajiem Latvijas lielāko uzņēmumu direktoriem, valsts uzņēmuma direktoriem arī šobrīd, histēriski kliedza uz ministriem par šo bezjēdzīgo, viņa sapratnē, māžošanos ar savas naudas ieviešanu. Viņš ticēja tikai PSRS rublim, neskatoties uz to, ka tas tajā brīdī bruka lejā kā sniega lavīna. Viņš turēja arī sava uzņēmuma naudu tikai PSRS rubļos, jo Latvijas rubļus nicināja. Un tādi direktori, - vēlāk arī akciju sabiedrību un banku prezidenti - bija ne jau viens vien. Sekmīgā ekonomikas stabilizācija Latvijā viņus arvien vairāk tracināja, jo NVS valstīs viss gāja juku jukām, un viņi, joprojām ticēdami PSRS, bet vēlāk - Krievijas varenībai, cieta fantastiskus zaudējumus.

No šīm aprindām un viņu politiskajiem lobijiem tad arī nāk jau sen apnikušās žēlabas par sagrauto rūpniecību, nešķīsto liberālo ekonomisko politiku, kas regulāri dzirdamas arī šajā namā kopā ar prasībām devalvēt latu. Šīs aprindas visu šo laiku bija ekonomiskā opozīcijā valdošajai Latvijas ekonomiskajai politikai, un šodienas finansu krīze lielā mērā ir tieši šīs opozīcijas uzskatu un tās saimniekošanas veida bankrots, nevis liberālās ekonomiskās politikas sekas, kas, starp citu, nebūt nenoliedz ekonomikas, to banku, kontroli un regulēšanu.

Protams, citu baņķieru un uzņēmēju rīcības motivāciju noteica arī daudzi citi faktori, to starpā pieredzes trūkums, bet nereti arī kāre ātri un lēti iedzīvoties ar jebkuriem, pat krimināliem līdzekļiem.

Finansu krīze brieda, saplūstot vienā kamolā arī parlamenta, es domāju - iepriekšējā sasaukuma, valdības, biznesmeņu un baņķieru neveiksmēm un kļūdām. Tāpēc mūsu darbu šeit reizēm gribas nosaukt par ilgstošu un hronisku impotenci. Es atvainojos par šo izteicienu, bet es nezinu, kā vēl citādāk var nosaukt tādus gadījumus, kad gandrīz pusi dienas turpat vai simts cilvēku vienā no nesenajām sēdēm aizrautīgi diskutēja par to, vai traktoros ir vajadzīgas medicīniskās aptieciņas vai ne, toties valsts budžeta izdevumos desmit vai vēl vairāk miljonu latu bez jebkādas analīzes emociju uzplūdos var iebalsot desmit minūšu laikā, kā tas arī notika, apstiprinot šīgada budžetu. Un tā nebūt nebija pirmā reize.

Rezultāts - 1994. gada budžeta ieņēmumu pieaugums reālajās cenās pārsniedza iekšzemes kopprodukta pieaugumu par 1,5 procenta punktiem, un to budžetu nebija viegli izpildīt, turpretī 1995. gada pārsniegums bija 5,6 procenta punkti pret iekšzemes kopprodukta prognozi šajā gadā. Tas šīgada budžetu faktiski padarīja nereālu. Te gan arī jāsaka, ka jau iesniegtajā Finansu ministrijas variantā šis budžeta ieņēmumu pieaugums 1995. gadam bija novērtēts ļoti optimistiski, taču situācija, kā mēs pašlaik redzam, veidojas pesimistiskā variantā.

Tā vai citādi, bet tagad mēs it kā brūkam virsū valdībai, ka tā nespēj savilkt galus kopā. Tādēļ viens no maniem priekšlikumiem būtu - sagatavot grozījumus likumā "Par budžetu un finansu vadību", kas nepieļautu nekādus budžeta deficītus un padarītu valsts budžeta pieņemšanas procedūru Saeimā daudz stingrāku, izslēdzot iespēju populistisku jūtu uzplūdos iebalsot dārgus izdevumus.

Tomēr arī valdībai un Latvijas Bankai, protams, ir jāuzņemas sava daļa atbildības par izveidojušos situāciju. Valdības problēma, manuprāt, daudzos gadījumos ir virspusēja pieeja nopietnām ekonomiskām problēmām, nepietiekoša iedziļināšanās tajās, vāja situācijas analīze, kas, starp citu, izpaudās jau arī iepriekšējās valdības laikā, par kuru, protams, arī es esmu savā daļā atbildīgs.

Tā rezultātā valdības reakcija uz notiekošo finansu sfērā nāca ar stipru novēlošanos. Es to lielā mērā izskaidroju ar kvalificētu kadru masveida aizplūšanu no Finansu, Ekonomikas un citu ministriju aparātiem galvenokārt sakarā ar zemajām darba algām salīdzinājumā ar privāto sektoru. Šis process turpinās neuzkrītoši, bet jau vairākus gadus. Tā negatīvās sekas nespēj kompensēt pat kopumā veiksmīgi realizējamā ierēdņu reforma. Tā rezultātā ministriju aparātos gandrīz nav nedz palikuši, nedz no jauna izveidojušies augstas klases profesionāļi ar analītiskām spējām, tādēļ valdība bieži vien faktiski dzīvo kvalitatīvas analītiskās un prognožu informācijas vakuumā. Savukārt Latvijas Banka, sākotnēji gūstot dažus ātrus, spožus panākumus, liekas, bija nolēmusi, ka ar to pagaidām pilnīgi pietiek un ka kādu laiku var "dusēt uz lauriem".

Kādas atziņas mēs gūsim no šīs smagās mācību stundas? Manuprāt, ir jānotiek dabīgajai atlasei. Bankrotējušo uzņēmumu un banku akcionāriem un vadītājiem ir jāpazūd no biznesa. Varbūt tas liekas pārāk nežēlīgi, bet mums, likumdevējiem, tāpat arī valdībai un Latvijas Bankai jārūpējas, lai šis process notiktu vienmērīgi, bez satricinājumiem, jo izvairīties no tā tirgus ekonomikā nav iespējams, vienalga, cik liberāli vai mazāk liberāli tas ir. Tātad tas ir jādara, lai neciestu tie cilvēki, kuri diendienā atliek savus ietaupījumus nākotnei - savai, savas ģimenes un mājas, savu bērnu nākotnei, jo tie ir uzkrājumi. Tas ir vienīgais mūsu tautas un valsts attīstības avots. Dabīgajai atlasei, manuprāt, ir jānotiek arī politiķu un valstsvīru vidū. Arī šeit ir jānāk lielākam skaitam profesionāļu, tas ir, profesionāliem politiķiem, kas ne tikai prot teikt kvēlas, taču dažreiz mazsaturīgas runas, bet kuri saprot arī ekonomiku, finanses, tieslietas, valsts pārvaldi un tā tālāk. Es ceru, ka tas notiks arī nākamajās vēlēšanās - ja arī ne šajās, tad vēl nākamajās. Tie tad būtu tādi vispārīgi uzdevumi.

Tagad par dažām konkrētām lietām. Vispirms vajadzētu tikt skaidrībā par krīzes pārvarēšanas organizāciju. Pašlaik Ministru prezidents ir izveidojis valdības darba grupu, kuru vada viņa padomnieks Eižens Cepurnieks un kuras uzdevums ir iesniegt priekšlikumus finansu krīzes pārvarēšanai. Tajā pašā laikā Ministru kabinets ir devis lielas pilnvaras finansu ministram, un tas ir pareizi. Bez tam darbojas Latvijas Bankas grupa. Jau agrāk tika izveidota Saeimas darba grupa Viļa Krištopana vadībā. Valdība un Latvijas Banka pašlaik ļoti enerģiski ir ķērušās pie problēmu risināšanas, un es aicinātu Saeimu atbalstīt šo rīcību arī konkrēti attiecībā uz banku "Baltija". Taču, ja šis darbs netiks pienācīgi organizēts un vadīts, būs tā, kā teikts kārtējā teikā par Bābeles torni. Es ieteiktu izveidot vienu, bet ne pārāk lielu darba grupu, kas iekļautu Saeimas, valdības, Latvijas Bankas un, iespējams, arī Komercbanku asociācijas pārstāvjus, likvidējot pārējās darba grupas un komisijas. Vadīt šo darba grupu, manuprāt, vajadzētu finansu ministram. Galvenais šīs grupas uzdevums būtu lokalizēt finansu krīzi. Tikai tad, kad būs skaidrs, ka tas ir izdarīts, mēs varēsim runāt, ka finansu krīzes nav. Pašlaik tas ir, manuprāt, diezgan retorisks jautājums. Jau pēc pašreizējās situācijas ir redzams, ka to lokalizēt, ierobežot un likvidēt ir pilnīgi iespējams. Darba grupai jāsagatavo krīzes pārvarēšanas operatīvais plāns, ja tāda vēl nav, kā arī visi nepieciešamie valdības lēmumu un citu dokumentu projekti. Grupai jāveic arī visu krīzē nokļuvušo banku - vienas, divu vai trīs - izpēte un to situācijas novērtējums. Tātad galvenais šobrīd ir neļaut krīzei izplatīties. Tādēļ valdībai un Latvijas Bankai, manuprāt, ir jārīkojas ļoti enerģiski un pārliecinoši, un, ja tas ir nepieciešams, pārņemot to vai citu banku no tās akcionāriem, atceļot tās vadību. Ja to darīt neļauj likumdošana, tad ir jāsagatavo attiecīgie grozījumi likumos un jāiesniedz Saeimai steidzamai izskatīšanai. Latvijā ir pietiekami daudz cilvēku, kas spēj ar šiem uzdevumiem tikt galā. Manuprāt, mums, Saeimai, savukārt nevajadzētu pārāk jaukties šajā operatīvajā darbībā, bet gan koncentrēties pašreiz uz spēkā esošo finansu un banku sfēru skarošo likumu trūkumu analīzi un strādāt pie steidzamiem grozījumiem, ja tādi būtu vajadzīgi, kā arī pie jaunu likumprojektu veidošanas. Kopumā jāteic, ka nekāda panika vai ažiotāža nav vajadzīga, un es domāju, ka mēs visi kopīgiem spēkiem esam spējīgi situāciju pakļaut pilnai kontrolei un veikt visus pasākumus, lai tādas situācijas turpmāk vairs neatkārtotos. Paldies par uzmanību.

Sēdes vadītājs. Godātie deputāti, frakcijas "Latvijas ceļš" deputāti ir iesnieguši priekšlikumu, kurā viņi lūdz izsludināt sēdes pārtraukumu līdz 24.maijam pulksten 14.00, taču vēl ir pieteikušies vairāk nekā 15 deputāti. Māris Gailis, Ministru prezidents, vēlas runāt ārpus kārtas, arī Alfrēds Žīgurs ir pieteikts jau, un Kārtības rullis tādu procedūru pieļauj (49.pants). Tālākais domāts vienkārši jūsu zināšanai - ja tāds pārtraukums sēdē tiek pasludināts līdz nākamajai trešdienai pulksten 14.00, tad, atsākot sēdi, tādā kārtībā, kādā šeit deputāti ir pieteikušies debatēs, debates tiek turpinātas, bet, lai pārtrauktu debates, ir cita procedūra. Un tā ir ārkārtas sēde, kad nekādu citu jautājumu nevar izskatīt, kamēr nav pabeigta šī jautājuma izskatīšana. Un to arī nevar pārtraukt, šiem deputātiem nepiedaloties debatēs. Viens runā "par", viens - "pret", un mums ir jāizlemj tas jautājums, jo ir iesniegums.

A.Panteļējevs (LC).

Cienījamais priekšsēdētāj! Klātesošie! Mēs iesniedzām šo priekšlikumu ne tikai tāpēc, ka ir daudz cilvēku šodien pieteikušies debatēs un ka varbūt šodien neizdosies debates pabeigt, bet vairāk gan praktisku apsvērumu dēļ. Pirmkārt, šodien - sevišķi Latvijas Bankas prezidenta runā - izskanēja ļoti daudz jautājumu, uz kuriem vajadzētu saņemt atbildi, piemēram, no ģenerālprokurora puses. Cik es zinu, tad ģenerālprokurors pašreiz ir komandējumā, bet nākamnedēļ otrdien viņš būs atpakaļ, un mums būtu svarīgi Saeimā noklausīties viņa informāciju par šiem jautājumiem. Tas ir viens. Un otrs. Līdz nākamajai trešdienai būs pagājis šis septiņu dienu termiņš, kurā valdībai, Latvijas Bankai un bankai "Baltija" ir jānoslēdz attiecīgais vai nu līgums, vai starplīgums par situācijas stabilizēšanu šajā bankā un varbūt arī par situācijas stabilizēšanu banku sistēmā kopumā. Līdz ar to uz nākamo trešdienu mums būs papildu materiāls, lai varētu jau konkrētāk novērtēt gan valdības rīcību, gan Latvijas Bankas rīcību, gan arī attiecīgo amatpersonu rīcību, par cik šodien jau par vienu amatpersonu - es te domāju finansu ministru - izskanēja viedoklis; ir izskanējis viedoklis arī par Latvijas Bankas prezidentu... Tātad lai uz trešdienu deputātiem būtu pilnīgs pamats jau konkrēti novērtēt tos soļus, kuri ir sperti no valdības un Latvijas Bankas puses tieši bankas "Baltija" sakarā kā vienā no precedentiem. Es aicinu šodien izsludināt šo pārtraukumu līdz nākamajai trešdienai.

Sēdes vadītājs. Lūdzu - Imants Kalniņš, Latvijas Nacionālās neatkarības kustība.

I.Kalniņš (LNNK).

Godājamais priekšsēdētāj! Godājamā Saeima! Par šiem jautājumiem mēs varējām runāt vakar pirms lēmuma pieņemšanas par šīsdienas ārkārtas sēdes vajadzību. Tas ir viens. Otrkārt, es uzskatu par absolūti nelietderīgu pārtraukt šīs debates, jo jautājums ir aktuāls tieši šodien. Šī problēma ir jānoskaidro kaut vai sabiedrības dēļ, kaut vai mūsu pašu dēļ, tāpēc es aicinu pabeigt debates.

Sēdes vadītājs. Lūdzu zvanu! Lūdzu, balsosim par frakcijas "Latvijas ceļš" deputātu iesniegto priekšlikumu - izsludināt pārtraukumu līdz 24.maijam pulksten 14.00. Balsosim, lūdzu, par šo priekšlikumu. Lūdzu rezultātu! Par - 53, pret - 11, atturas - 5. Priekšlikums ir pieņemts. Lūdzu reģistrāciju.

Godātie deputāti, tagad būs reģistrācija un vārds paziņojumam Ministru prezidentam Mārim Gailim.

M.Gailis (Ministru prezidents).

Cienījamie kolēģi, lūdzu mirkli uzmanības! Es pusotru stundu neatrados šajā zālē tādēļ, ka bija oficiāla Zviedrijas premjerministra Karlsona darba vizīte Rīgā un man bija pusotru stundu ilga saruna ar viņu. Un viņš pastāstīja par savu pieredzi 1992.gadā, kad notika līdzīga krīze Zviedrijā, kur bankrota priekšvakarā bija trīs lielākās Zviedrijas bankas un, lai šo bankrotu nepieļautu, jo pēc tam, pēc viņa vārdiem, būtu sekojuši arī citu banku bankroti, valdība un parlaments kopīgi pieņēma lēmumu - garantēt šīs trīs lielākās Zviedrijas bankas, garantēt viņu ieguldījumus, un tādā veidā Zviedrijā banku sistēma nenokļuva katastrofā, bet atveseļojās, un tagad, kā uzskata Karlsona kungs, tā ir daudz labākā stāvoklī, nekā būtu bijusi, ja tas būtu noticis. Un pats galvenais - toreiz Karlsons bija opozīcijā, Bilts bija pozīcijā, taču viņi kopīgi vienojās, ka problēmas, kas saistītas ar šo ārkārtīgi svarīgo sektoru, stāv pāri partiju, pozīcijas un opozīcijas interesēm, jo runa ir par valsts drošību. Arī šajā gadījumā runa ir par valsts drošību.

Daudzi ir pelnījuši kritiku, bet šobrīd mums ir jābūt vienotiem, mums jāstāv mūsu finansu sistēmas aizmugurē, tā teikt, lai ieguldītāji būtu pilnīgi droši, ka viņu nauda nezudīs. Valdība ir demonstrējusi šo savu apņēmību - uzņemties atbildību šobrīd par lielāko banku, kurā ir puse no visu Latvijas iedzīvotāju ieguldījumiem, un garantēt, ka šī nauda nepazudīs. Un es lūdzu arī opozīciju pārdomāt un atbalstīt visus konstruktīvos priekšlikumus -, arī garantiju apjoma palielināšanu, ja tas būs nepieciešams. Tomēr pats galvenais mums ir saglabāt mieru, lai nebūtu panikas un lai cilvēki būtu pilnīgi droši, ka šī valsts un šis parlaments, neskatoties ne uz kādām uzskatu atšķirībām, ir par to, ka banku sistēmai jābūt stabilai un mūsu noguldītājiem - pilnīgi drošiem. Es uz to jūs aicinu, un valdība, tā teikt, darīs visu iespējamo, lai tas tiktu izdarīts. Paldies.

Sēdes vadītājs. Lūdzu Irēnu Folkmani nosaukt deputātus, kuri nav reģistrējušies.

I.Folkmane (5.Saeimas sekretāra biedre).

Cienījamie kolēģi! Nav reģistrējušies šādi deputāti: Andris Ameriks, Inese Birzniece, Vilnis Edvīns Bresis, Olga Dreģe, Aivars Endziņš, Oskars Grīgs, Māris Grīnblats, Andris Grots, Viesturs Pauls Karnups, Ēriks Kaža, Edvīns Kide, Jānis Kokins, Odisejs Kostanda, Larisa Laviņa, Kristiāna Lībane...

Sēdes vadītājs. Kristiana Lībane ir zālē.

I.Folkmane. ...Andris Līgotnis, Ruta Marjaša...

Sēdes vadītājs. Ruta Marjaša ir zālē.

I.Folkmane. Gunārs Meierovics, Voldemārs Novakšānovs, Valdis Pavlovskis, Aleksandrs Pētersons, Velta Puriņa, Andris Rozentāls, Anta Rugāte, Andrejs Siliņš, Jānis Ārvaldis Tupesis, Jānis Vaivads un Joahims Zīgerists.

Sēdes vadītājs. Sēdi turpināsim 24.maijā pulksten 14.00. Paldies.

Redaktores: J.Kravale, L.Bumbura

Datoroperatores: B.Strazdiņa, S.Bērziņa, M.Ceļmalniece, I.Kuzņecova

Korektores: D.Kraule, J.Kurzemniece, S.Stikute