Sēdi vada Latvijas Republikas 5.Saeimas priekšsēdētājs

Anatolijs Gorbunovs.

Sēdes vadītājs. Godātie deputāti, lūdzu, ieņemiet vietas!

Godātie deputāti! Tieši pirms trim gadiem šajās traģiskajās un mūsu valsts neatkarībai izšķirošajās janvāra dienās bojā gāja cilvēki. Godināsim viņu piemiņu ar klusuma brīdi!

Pagājušo plenārsēdi mēs noslēdzām, izskatot likumprojektu “Par valsts budžetu 1994.gadam”. Debatēs ir pieteikušies deputāti, runātāju saraksts vēl nav noslēgts, iesniegumu Prezidijam par procedūru rakstveidā nav, ir jautājumi, ir jauni pieprasījumi, kurus mēs izskatīsim mūsu prakses un Kārtības ruļļa noteiktajā kārtībā. Tāpēc turpinām debates par likumprojektu “Par valsts budžetu 1994.gadam” pirmajā lasījumā.

Vārds Andrim Rozentālam - Latvijas Zemnieku savienība, pēc tam - Jānim Lucānam.

A.Rozentāls (LZS).

Labrīt, cienījamais Prezidij, godājamie kolēģi deputāti, klātesošie! Manas pārdomas un ieteikumi budžeta apspriešanas gaitā būs galvenokārt saistīti ar lauksaimniecību, ar tiem procesiem, kas notiek laukos, un to priekšlikumu paketi, kuru mēs gribētu no zemnieku puses piedāvāt budžeta papildināšanai un arī jautājumu risināšanai, lai mūsu lielākā valsts daļa, tas ir, lauki, varētu sakārtot savus jautājumus un iekļauties kopējā saimnieciskajā apritē.

Nešaubīgi ir tas, ka valsts budžets atspoguļo valsts ekonomisko politiku, un šādā kopsakarībā mēs to arī izskatām. Man, izmantojot tās situācijas analīzi, kāda ir laukos, jāsaka, ka Latvijas lauku problēmās atspoguļojas viss mūsu valsts problēmu kopums, tas ir, saimnieciskā lejupslīde, depresija un bezcerība, un šinī sakarā mēs, protams, esam līdzatbildīgi, lai Latvijas lauki atdzimtu un lai to pasākumu kompleksu, kas saistīts ar budžeta apstiprināšanu, mēs virzītu vēlamā virzienā. Domāju, ka šī saimnieciskā situācija ir saistīta ar tiem procesiem, kuri aizsākās Latvijas ceturtās atmodas laikā, kad mēs kā valsts politiku pasludinājām agrāro reformu, un tieši kā agrārās reformas iniciatori un realizētāji lauku ļaudis ir izgājuši frontes pirmajās līnijās cīņā par tirgus ekonomikas atjaunošanu, par normālas saimnieciskās sistēmas izveidošanu Latvijā. Diemžēl, kā tas jebkurā situācijā mēdz būt, arī vislielākos triecienus un visdziļākos satricinājumus guva tieši lauki. Šobrīd ir sagrauta un, protams, ka tas ir pareizi, iepriekšējā saimniekošanas sistēma, kura arī bija tikai neveiksmīgs eksperiments pasaules apritē, bet tā programma, kura bija izvirzīta agrārās reformas pamatā lauku pārveidošanai, diemžēl ir noritējusi neveiksmīgi un nonākusi pie praktiskas krīzes. Šīs saimnieciskās sistēmas nomaiņa praktiski nav notikusi, ražošanas procesi ir apstājušies, un no visa labi iecerētā ir iznācis vienīgi čiks, kā saka latviešu tautā. Un mūsu uzdevums ir atrast ceļus un šobrīd arī līdzekļus šo jautājumu risināšanai.

Ko darīt? Vispār mums valstī ir vajadzīga programma, ko darīt tautsaimniecībā, jo lauku problēmu un lauku attīstības koncepciju nevar atraut no tām problēmām un to risinājumu ceļiem, kādi ir Latvijā. Pa kādu ceļu tad Latvijā mēs aizejam - vai akceptēsim nekontrolētu, mežonīgu tirgus ekonomiku vai tomēr izvēlēsimies civilizētu, sakārtotu saimniecisko sistēmu? Šobrīd, diemžēl varbūt arī objektīvu apstākļu vadīti, mēs atrodamies mežonīga tirgus apstākļos, un, tādu ceļu ejot, protams, latviešu tautai, kura ir palikusi ļoti mazskaitlīga, nav cerību izdzīvot uz šā “tilta” vai zem šā “tilta” no Eiropas uz Āziju.

Laukos ir ārkārtīgi liels produkcijas kritums. Cienītie kolēģi, to vajag apzināties, ka šobrīd Latvijas lauki vairs nevar pabarot Latvijas tautu. Iespējams, ka tas ir labi tiem komercveidojumiem, kuri šeit ir atraduši tirgu un kuri darbojas pēc pirkšanas un pārdošanas principa, bet mums tomēr, apzinoties Latvijas tautas likteni, nav pieņemama šāda koncepcija, un saimnieciskās dzīves atdzīvināšana Latvijā ir mūsu kopējs uzdevums. Šī saimnieciskā darbība ir nepieciešama, lai, pirmkārt, latvieši un Latvijas cilvēki būtu nodarbināti, nevis turpinātu dzīvot no trūcīgiem pabalstiem, turklāt budžets šādu slodzi vairs nevar panest. Otrkārt, šī saimnieciskās darbības atdzīvināšana dos iespēju budžetu papildināt un ieguldīt līdzekļus tautas tālākās labklājības celšanai un saimniecības tālākai reanimācijai.

Protams, ir jautājums: kur ņemt līdzekļus? Un budžeta apspriešanas gaitā tas ir pats svarīgākais. Protams, dalīt un sadalīt mēs mākam visi un pie kaut kāda konsensusa mēs arī nonāksim, sadalot to daļu un to nelielo budžeta daudzumu, kuru mēs varam it kā iekasēt. Tas vai nu labāk, vai sliktāk, bet tomēr tiks sadalīts. Diemžēl budžeta izskatīšanas gaitā man kā deputātam un, gribu teikt, zināmā mērā arī frakcijai, nav pilnas skaidrības un analīzes par budžeta ieņēmumu daļu. Arī budžeta apspriešanas gaitā no šīs tribīnes valdības locekļi, cienījamais mūsu Ministru prezidents un deputāti maz ir devuši budžeta ieņēmumu daļas analīzi. Es ceru, ka vēl budžets tiks izskatīts arī otrajā lasījumā, bet vēl pirmā lasījuma izskatīšanas gaitā kompetentiem finansistiem un ekonomistiem šim jautājumam vajadzētu pieskarties rūpīgāk, jo man ir ļoti pamatotas šaubas, vai budžeta ieņēmumu daļa ir precīzi aprēķināta un vai tur ir ietvertas iespējamās ieņēmumu daļas.

Protams, es jau vairākkārt esmu runājis par muitas ieņēmumu daļu, un par to es varu droši teikt, ka tā ir samazināta, jo 1993.gadā mēs esam ieņēmuši 20 miljonus dolāru, bet 1994.gadā mēs plānojam ieņemt 26 miljonus. Tātad praktiski tas būs uz inflācijas rēķina vai arī gluži vienkārši, darot to pašu ko agrāk, bet, kā mēs labi zinām, pašlaik arī neko lāga nedarot, mēs ieņemsim tikpat daudz, cik pagājušajā gadā. Tas, protams, ir jāanalizē komisijās un Ministru kabinetā, un es šeit ar tādu neapstrīdamu patiesību nedomāju tālāk deklarēt, bet valsts budžeta ieņēmumu daļa noteikti ir jāizskata rūpīgāk, lai varētu būt runa par izdevumu daļas palielināšanu tieši jautājumos, kas saistīti ar agrārās reformas īstenošanu. Šī agrārā reforma ir uzsākta pirmā, tā ir pati svarīgākā Latvijā, un latviešu tautai tā ir jānoved līdz galam, vismaz jāizved šinī brīdī no strupceļa.

Līdzekļus budžetā var iegūt, protams, arī apliekot ar papildu nodokļiem tos milzu naudas apgrozījumus, kuri Latvijā aprit. Neticu, ka tik maz var ieņemt no mūsu 66 bankām. Man negribas šajā jautājumā dot padomu, kuri aktīvi vai depozīti ir jāapliek, to lai izšķir finansisti un speciālisti, bet apgalvojumu, ka tur neko nevar darīt, ja mēs tik maz ieņemam no banku darbības Latvijā, es nevaru pieņemt.

Vēl, protams, ir iespējams arī aplikt ar nodokli to naudas daļu, kura neiziet caur bankām, izdodot likumu par skaidrās naudas apriti un izlaižot to caur bankām, jo mēs ļoti labi zinām, ka šie skaidrās naudas norēķini ir lielāki pat par bezskaidras naudas norēķiniem. Un arī te valdībai ir jāstrādā pie likumdošanas sakārtošanas, jo tomēr tā ir tautas izdzīvošana - tās ir pensijas, tā ir veselības aizsardzība, kultūras jautājumu risināšana, par kuru runājot, mēs sakām, ka naudas trūkst, bet tajā pašā laikā mēs to nepaņemam.

Ļoti svarīgi ir arī atrast budžetā papildu līdzekļus, lai dzēstu valsts parādu par graudu iepirkumu, lai sakārtotu pareizās attiecībās graudu un maizes cenu, jo tas ir tīri politisks jautājums mums, Saeimai, un valdībai. Mēs nevaram likt trūcīgajai tautas daļai maksāt nesamērīgi augstu maizes cenu, tātad maksāt par iepriekšējās valdības un par mūsu pašu šābrīža nespēju atrisināt vienkārši šo jautājumu. Tas prasa budžetā no ieņēmumu daļas uz izdevumu daļu pārcelt šos 5,4 miljonus, kas ir domāti graudu parāda dzēšanai. Un tomēr es domāju, ka starp pirmo un otro lasījumu arī tādi jautājumi ir jāatrisina.

Nedaudz naudas ir atrasts lauku infrastruktūras atjaunošanai, tas ir, investīcijām. Tie ir šie 2,6 miljoni, par ko te runāja jau arī iepriekšējie deputāti, lai pabeigtu vismaz tos objektus, kuru būvniecība ir uzsākta, tas ir, lai pabeigtu nogreiderēt uzsāktos ceļus, lai ievilktu nepieciešamos elektrības vadus, telefonus, lai pabeigtu nedaudzus meliorācijas objektus. Protams, tas viss ir bezgala nepietiekami. Lai atjaunotu lauku sagrauto infrastruktūru, katru gadu būtu jāiegulda 10 miljoni latu (pēc pašreizējā kursa), un tad agrārās reformas nospraustos mērķus varētu sasniegt 30-50 gadu laikā. Ja mēs ieguldām šos 2,8 miljonus, tad tam vajadzēs vairāk nekā simts gadu. Tādi ir aprēķini.

Protams, tas attiecas tikai uz lauku infrastruktūru, kas ir jāpapildina no budžeta, nerunājot jau par to, ka ir vajadzīgi simtiem miljonu, lai sakārtotu ražošanu. Ražošana, protams, ir jāsakārto ar kredītiem, tas nav jādara no budžeta, bet, lai varētu sakārtot lauksaimniecību, ir jāatdod lauksaimnieku īpašumi viņu pārvaldījumā, tas ir, piena, maizes, gaļas un labības pārstrādes uzņēmumi un viss pārējais. Un tas, protams, ir mūsu Saeimas likumdošanas jautājums, bet tas nav tieši budžeta jautājums, lai gan tas ir saistīts ar Latvijas lauksaimnieciskās ražošanas sakārtošanu, kura galarezultātā dos tos budžeta ieņēmumus, kas būs vajadzīgi gan tautas sociālo jautājumu risināšanai, gan pašas lauksaimniecības tālākai attīstīšanai.

Un nobeigumā es gribu teikt: cienītie deputāti, kā jau sākumā teicu, budžets ir tīri politisks jautājums, kā mēs risinām mūsu Latvijas tālāko virzību, ko mēs liekam pamatā. Ar to es gribētu vēlreiz atgādināt: kādu mēs parādīsim attieksmi pret savu tautu, tāda būs tās attieksme pret mums. Paldies.

Priekšsēdētājs. Vārds deputātam Jānim Lucānam - “Saskaņa Latvijai”. Pēc tam - deputātei Prēdelei.

J.Lucāns (SL).

Priekšsēdētāja kungs, cienījamie deputāti! Es par budžetu gribētu runāt, raugoties no diviem aspektiem. Pirmais aspekts - kādu es saredzu analīzi pirms šīs budžeta izstrādāšanas. Un otrs aspekts - kāds ir izveidojies budžeta sastāvs.

Ja mēs runājam par pirmo aspektu, tas ir, par analīzi, tad ir saskatāma acīm redzama pretruna starp to viedokli, ko mēs šeit dzirdējām pagājušajā plenārsēdē no valdības puses, un starp tām realitātēm, kādas ir dzīvē. Ministru prezidents no šīs tribīnes teica, ka 1993.gads ir iezīmējies ar to, ka gada beigās notikusi ražošanas stabilizācija un ka 1994.gadā var paredzēt ražošanas pieaugumu. Un tas, protams, ir izraisījis ļoti patīkamu parādību - iespēju palielināt budžeta ieņēmumus. Tā ir valdības informācija.

No otras puses ir informācija, kas redzama no dzīves procesiem. Pirmā informācija, kas it kā ir pretrunā, ir statistikas pārvaldes ziņojums par to, ka ražošanas samazinājums 1993.gadā ir 36 procenti. Protams, tas neizslēdz iespēju, ka gada beigās tiešām ir notikusi stabilizācija. Taču, lai notiktu ražošanas stabilizācija, vēl vairāk - lai notiktu pieaugums ražošanā, ir viens ļoti skaidrs kritērijs, pēc kura var spriest, vai mēs varam uz to cerēt, - tas ir noieta tirgus. Un, ja mēs no šāda viedokļa paanalizējam noieta tirgu, tad tur redzamais nu nepavisam nesakrīt ar valdības prognozēm, ko mēs šeit esam dzirdējuši.

Ja runājam par ārējo tirgu, tad atcerēsimies, ka šeit tribīnē stāvēja finansu ministrs, kas žēlojās par to, ka ārējā tirgū ir radušies sarežģījumi, jo, teiksim, mūsu precēm samazinās noiets, tā kā, cik zināms, visās Eiropas valstīs ir depresija, un tās sekas izplatās arī attiecībā uz mums. Protams, to var saprast un tam var piekrist, bet tikai no tā es saprotu, ka mums ir jāizdara viens secinājums, - ka ārējā tirgū mūsu izredzes realizēt savu produkciju ir samazinājušās. Es runāju par ārējo tirgu Rietumos. Tātad viens faktors rāda, ka šeit mums lielu izredžu nav. Varbūt tādā gadījumā uzdosim jautājumu: varbūt Austrumos - Krievijas tirgū - mums ir radušās kaut kādas jaunas iespējas? Liekas, ka pēc pašreizējiem notikumiem par šo jautājumu nav vērts vispār runāt.

Atliek trešais - tas ir, iekšējais tirgus. Kas notiek iekšējā tirgū? Ja mēs iekšējo tirgu nopietni paanalizējam, tad varam konstatēt, pirmkārt, pirktspējas samazināšanos iedzīvotāju vidū, kas joprojām diemžēl turpinās. Tātad tas ir viens faktors, kas liecina par iekšējā tirgus samazināšanos.

Tālāk. Mūsu iekšējo tirgu faktiski ir pilnībā pārņēmušas importa preces, kas savukārt ir skaidrs apliecinājums tam, ka šajā tirgū Latvijā ražotām precēm būs ārkārtīgi grūti iespiesties. Tātad arī no šā viedokļa nav redzams nekas tāds, kas ļautu cerēt uz ražošanas paplašināšanu.

Visbeidzot: varbūt mēs varam cerēt, ka, teiksim, nākotnē šeit uzlabosies stāvoklis? Arī šinī ziņā nevar dot nekādu labvēlīgu prognozi, jo redzam, ka mūsu iekšējā tirgus aizsardzība nekādā veidā nerealizējas. Ja mēs varam gada laikā runāt par to, ka simtiem tūkstošu tonnu preču, to skaitā 50 000 tonnu cukura, ir nelegāli ieplūdušas Latvijā, un ja no tā nav izdarīts nekāds secinājums, tad jāuzstāda jautājums: ko tad Latvijā nevar ievest un kāda tad beigu beigās ir šī tirgus aizsardzība, ja tādas lietas ir iespējamas? Un šeit mēs nonākam pie viena jautājuma, pie tā, ka man rodas sajūta, ka šī “caurā robeža” sakrīt ar valdības politiku.

Un vēl attiecībā uz iekšējo tirgu. Iekšējais tirgus, bet vēl vairāk ārējais tirgus, lielā mērā ir saistīts ar valsts monetāro politiku, kuru valdība visnotaļ atbalsta. Es nekad neesmu varējis sadzirdēt šajā zālē pārliecinošu argumentāciju par to, kā ir iespējami šādi divi procesi. No vienas puses, inflācija, ko mēs visi atzīstam, un no otras puses, lata vērtības pieaugums. Stabils lata vērtības pieaugums. Stabila ražošanas samazināšanās un stabils lata vērtības pieaugums. Te jau daudzreiz ir runāts par to, ka šāds stāvoklis mazina Latvijas eksporta iespējas, taču, manuprāt, šāds stāvoklis ne tikai mazina Latvijas eksporta iespējas, bet šis stāvoklis reāli nosaka to, ka Latvijas iekšējais tirgus ir pārplūdināts ar šīm importa precēm. Tātad Latvijas Bankas realizētā monetārā politika, - protams, ar valdības pilnīgu atbalstu, - faktiski grauj Latvijas ekonomiku. Šeit izceļas vecais strīds par to, kādu ekonomisko modeli Latvijā mēs realizējam. Oša kungs jau no šīs tribīnes kādreiz ir apgalvojis, ka nav cita modeļa kā tikai tas, ko pašreiz realizē. Diemžēl tam nevar piekrist, jo es pasaulē redzu arī citus modeļus, kādā veidā, teiksim, var pārkārtot valsts ekonomiku. (Starpsauciens no zāles: “Krievijas modelis!”) Ir Skandināvijas valstu modelis, - tā ir maza, dārga valsts ar nosargātu iekšējo tirgu, ar attīstītu ražošanu iekšējā tirgū un ar samērā augstu dzīves līmeni, ar plašu vidusšķiru, un, lūk, šādu modeli arī ir iespējams realizēt.

Ja mēs atgriežamies pie tirgus analīzes, tad tirgus analīze parāda, ka 1994.gadā mēs nevaram cerēt uz nopietnu ražošanas paplašināšanos. Valdība šeit no šīs tribīnes bieži brēc par to, ka vajag pēc iespējas ātrāk privatizēt. Mums ir piemērs, kur mēs jau ātru privatizāciju esam veikuši, tas ir, lauksaimniecība. Un šī privatizācija laukos ir beigusies ar ganāmpulku izkaušanu, ar neapartu zemi, ar tūkstošiem izpostītu fermu, ar zemnieku bez naudas, ciematiem bez apkures. Nav nekādas perspektīvas ražošanā, un zemnieks beigu beigās pat tirgū vairs lāgā netiek, jo savukārt rekets ņem tik lielus nodokļus, ka gandrīz nav vērts braukt tirgoties. Un tā visa rezultātā ir sasniegts tāds līmenis, ka pašreiz piena un gaļas ražošana Latvijā ir nokritusies līdz tādam stāvoklim, ka nespēj vairs nodrošināt pat pirktspējīgo ļaužu pieprasījumu, kas jau tā ir ļoti mazs.

Vai rūpniecībā ir labāks stāvoklis? Arī ražošanai nav redzamas perspektīvas, un par to liecina pastāvīgā ražošanas samazināšanās. Un es baidos, ka arī rūpniecībā privatizācija tādā formā, kādā tā tiek realizēta, nedos cerēto rezultātu. Mēs varam konstatēt, ka šobrīd valsts ekonomika stāv uz vienas kājas, tas ir, turas uz tirdzniecību, bez perspektīvām ražošanā. Redziet, šāda politika, manā izpratnē ir vēja zieds. Atcerēsimies latviešu teicienu: “Kas vēju sēj, tas vētru pļauj”!

Par budžeta sastāvu. Šeit bija Zaščerinska kunga un Kides kunga ļoti plašas, pamatotas analīzes un ieteikumi. Diemžēl, kad es tā paskatījos uz šīs zāles labo pusi, redzēju, ka laikā, kad notika šīs analīzes, bija maz deputātu, kuri sekoja tam, kas tika teikts, un līdz ar to ir vājas cerības, ka kaut kas no tā tiks ņemts vērā.

Ja mēs budžetu analizējam no sastāva viedokļa, varam konstatēt, ka šajā budžetā tautsaimniecības attīstībai tikpat kā nekā nav. Vēl sliktāk: līdzekļi, kas rodas no privatizācijas, ir nolemti apēšanai. Protams, bez Saeimas kontroles. Ņemot vērā mūsu patiešām grūto ekonomisko situāciju, šiem skaitļiem vajadzētu atgriezties ražošanas veicināšanai. Toties budžetā ir ļoti plaša, skaisti izstrādāta ierēdniecības programma, kura pašreiz patērēs apmēram 5 miljonus latu gadā. No reformu ministra izteikuma varētu šķist, ka ierēdniecība ir aicināta glābt Latvijas ekonomiku, sakārtot Latviju. Un es uzdodu jautājumu: vai tas nav jau kaut kur kādreiz redzēts? Un atceros pagātnē plaši pazīstamo nomenklatūru, kurai bija gan sava izglītības sistēma, gan garantijas, ka, ja tu esi nosviests, tā teikt, no viena zirga, tevi uzcels otrā zirgā, gan privilēģijas, gan reālā vara. Un bija skaidrs valsts modelis, dzelžainas robežas un viss pārējais. Diemžēl šī politika nekā nedeva. No visa tā iznāca čiks. Tagad mēs ceram, ka gudrie ierēdņi, kurus mēs gan nezinām, bet kuri visus mācīs, - ka šie gudrie ierēdņi sakārtos mūsu valsti. (Starpsauciens no zāles: “Mēs neceram.”) Ja šie gudrie, teiksim, mācītāji ir zināmi, ļoti gribētos, lai valdība tūlīt viņus visus ņemtu, tā sakot, savā rīcībā un tūlīt sāktu realizēt viņu ieteikto politiku. Lai beigu beigās mums būtu skaidrība, kādu īsti valsti ceļam. Kāpēc mūsu dzīve neiet tā, kā mēs kādreiz bijām cerējuši? Ko vajag darīt? Kā nepratējam nonākt pie prašanas? Pagaidām diemžēl mēs protam vairāk graut, nekā mācīt un celt.

Un visbeidzot varētu uzstādīt pavisam primitīvu jautājumu: kāpēc tad jāveido speciāla ierēdņu apmācības sistēma? Varbūt tomēr to varētu izvietot pie augstskolām? Bet varbūt šī nomenklatūra ir vajadzīga tādēļ, lai pierādītu, ka melns ir balts un ka viss, ko dara valdība, ir pareizi. Ja tas ir tā, tad tādā gadījumā to jau mēs vienreiz esam piedzīvojuši. Pa šo ceļu esam jau kādreiz gājuši. Toreiz, pagātnē, viss beidzās ar - neko. Viss šajā dzelžainajā sistēmā beidzās ar neko tāpēc, ka politika valdīja pār ekonomiku. Un es baidos, ka arī tagad notiks tas pats, - politika valdīs pār ekonomiku, un līdz ar to rezultāts būs bēdīgs. Man ir ierosinājums šo budžeta izdevumu daļu svītrot un šos 5 miljonus latu izmantot bērnu labā, jo pašreiz Latvijā ir ne viena vien daudzbērnu ģimene, kurā uz katru ģimenes locekli mēnesī iznāk 4 lati.

Kas attiecas uz ekonomiskajām reformām valstī, jebkādas ekonomiskās reformas var realizēt tikai tas, kura rokās ir ekonomiskā vara.

Ar nožēlu jākonstatē, ka gan Godmaņa valdība, gan Birkava kunga valdība ir norobežojušās jeb, precīzāk izsakoties, centušās norobežoties no ekonomiskās varas realizācijas. Un vienīgi nepārtraukti brūkošās ekonomikas radīto problēmu lavīna nav ļāvusi šīm valdībām pilnībā atiet no tās, tādējādi pārvēršot valdību par ugunsdzēsēju komandu.

Šī valsts vara, varas nesēju attieksme, kuras pamatā ir problēmu neizpratne, faktiski ir novedusi pie tā, ka valsts ir pazaudējusi ekonomisko varu, jo paralizēts ekonomiskās varas realizācijas galvenais spēks - ražošana. Un pirmām kārtām - valsts īpašums. Šis fakts ir novedis pie tā, ka valstī ekonomiskās reformas praktiski nenotiek tajā virzienā, kā deklarēts. Tāpēc privatizācija neveicas jeb nepavisam nedod cerēto rezultātu. Tā tas ir noticis, piemēram, lauksaimniecībā. Un pašreiz mēs jau pavisam pamatoti varam uzdot jautājumu: kam pieder ekonomiskā vara valstī? Un varam uzdot arī otru jautājumu: kas diktē valsts politiku? Protams, vēl ne pilnībā, bet jau ļoti nopietni diktē. Un nav sarežģīti pateikt arī atbildi. Nopietnus ekonomiskās varas faktorus faktiski jau vairs nekontrolē valsts. Valsts monetāro politiku nosaka bankas; valsts robežas kontrolē un muitas kārtību nosaka un iekšējo tirgu regulē tirgotāji. Tā kā šī tirdzniecība ir vienīgā reāli funkcionējošā saimnieciskā nozare, tad banku monetārā politika ir pieskaņojusies tirgotāju interesēm, un šeit ir arī primitīvi vienkāršā atbilde uz jautājumu par dolāru un latu.

Un tagad, varbūt tikai nedaudz saasinot situāciju, varam jau konstatēt, ka Latvijas ekonomiku vairs nepārvalda Latvijas, bet ārvalstu kapitāls. Jo Latvijas galvenais eksports - nafta un metāls - tas ir ārvalstu kapitāls. Latvijas iekšējo tirgu pilnībā pārņēmušas ārvalstu preces, - tātad arī lielā mērā ārvalstu kapitāls. Un banku sistēma Latvijā strādā ārvalstu kapitāla interesēs.

Secinājums. Pastāvot šādai valsts politikai, Latvijai ražošanā nav gandrīz nekādu perspektīvu, jo valdošajam ārvalstu kapitālam nav intereses attīstīt ražošanu Latvijā. Tātad 80 procentiem iedzīvotāju uz ilgiem gadiem jāsamierinās ar ļoti zemu dzīves līmeni, kas šobrīd vēl nav sasniedzis savu zemāko punktu. Šis stāvoklis turpināsies tikmēr, kamēr politiskajā arēnā iznāks jauns politisks spēks, kas pārņems valsts varu savās rokās un sāks virzīt valsti tautas vairākuma interesēs.

Protams, ātrāk var notikt lieli sociālie satricinājumi, ko izraisīs ārkārtīgi zemais dzīves līmenis, nespēja samaksāt par apkuri jau nākamajā ziemā. Pašreiz valdošās frakcijas realizētā saimnieciskā politika ir Latvijai bīstama, un būtu ļoti labi, ka parlaments reiz nonāktu pie nopietnas analīzes un reiz ieklausītos nopietnu ekonomikas zinātnieku prognozēs. Un ne tikai zinātnieku. No ASV nesen atbraukušais lauksaimnieks - Plēsuma kungs arī izteica izbrīnu par to, kas notiek Latvijas ekonomikā. Atliek konstatēt, ka par šādu budžeta projektu, kas dibināts uz šādu analīzi un šādu sastāva bāzi, - par šādu projektu balsot es nevaru. Paldies par uzmanību!

Priekšsēdētājs. Vārds deputātei Aidai Prēdelei, pēc tam - deputātei Antai Rugātei.

A.Prēdele (KDS).

Cienījamie deputāti! Pagājušajā sestdienā un svētdienā es tikos ar vēlētājiem Kuldīgā un Vārmē. Lielākoties tie bija lauku cilvēki, galvenokārt mātes, kas vienas audzina bērnus, un es viņām apsolīju no šīs augstās tribīnes uzrunāt jūs, cienījamie deputāti un valdības vīri, lai jūs atcerētos un neaizmirstu to, ka budžetā jebkura pārmaiņa uz vienu vai otru pusi jebkurā gadījumā vispirmām kārtām skar mūsu bērnus. Mēs šobrīd esam nobažījušies par valsts aizsardzību un par robežām, un tās, protams, ir pamatotas bažas. Arī es esmu par to, ka robežas ir jāsargā. Mums ir jādomā par to, kā mēs fiziski nosargāsim savu valsti. Bet atcerēsimies, ka vienmēr, visos laikos, arī visdrūmākajos, Latvijas izdzīvošanas robeža ir gājusi un iet caur mūsu bērniem. Un es gribu sacīt, ka mūsu bērni pašlaik, šinī brīdī, ir ļoti lielās briesmās. Jau teicu, ka valsts budžets katrā tā iedaļā vispirmām kārtām attiecas uz bērniem. Ja mēs neattīstīsim ražošanu un neradīsim jaunas darbavietas un ja mūsu valsts budžetā būs maza ieņēmumu daļa, tad, lai par ko mēs arī runātu un kādā kontekstā šos faktus nepasniegtu, praktiski tas pirmām kārtām atsauksies uz mūsu bērniem. Pēc organizācijas “Glābiet bērnus” ziņām, apsekojot 10 000 latviešu ģimeņu, konstatēts, ka 75 procenti bērnu pavisam normālās ģimenēs atrodas zem iztikas minimuma. Vienkāršiem vārdiem sakot, šie bērni nepaēd tik daudz, cik vajadzētu. Kuldīgas un Vārmes mātes man sacīja, ka viņas nevar atļauties saviem bērniem dot tik daudz maizītes uz galda, cik bērni būtu gatavi apēst. Īpaši, ja runa ir par pusaudžiem, kuri nemitīgi aug un kuriem vienmēr gribas ēst. Un mātes teica tā: kas notiks tad un kurš atbildēs, kurš nesīs morālo atbildību tad, ja šie bērni vienkārši bada dēļ nostāsies uz noziedzības ceļa un mēģinās kaut kur zagt, kaut kā gādāt sev maizīti paši uz savu roku?

Es runāju ar 6.slimnīcas ārstiem. Cienījamie deputāti, 1993.gadā četras un pat piecas reizes ir pieaudzis to māšu skaits, kuras atsakās no saviem bērniem. Tur, protams, ir dažādi apstākļi, bet mēs nedrīkstam novērtēt arī to faktu, ka mātes vienkārši bīstas no tā, kas viņas gaida, ja viņām varbūt vienām būs jāuztur savi bērni. Mātes Kuldīgā man jautāja arī, kā lai iztiek viena māte, kuras apkopējas alga ir 20 lati un kura viena pati audzina trīs bērnus. Jau mēnešiem ilgi šie bērni neredz desu, sieru un gaļu. Un viņas jautāja, vai tad šie bērni ir vainīgi pie tā, ka viņi ir piedzimuši mūsu valstī?

Pagājušajā nedēļā mēs nobalsojām par to, ka ģimenes, kurās ir bērni, saņems nodokļu atvieglojumu un reizē arī bērnu pabalstu. Mīļie draugi, tas ir, protams, liels atbalsts un ģimenēm tas nāks par labu, tas ir labs darbs, ko mēs esam izdarījuši, bet atbalsts tas ir vairāk pārtikušām ģimenēm, jo diemžēl tās ģimenes, kuru ienākumi ir ļoti mazi, neko daudz no šā atvieglojuma nesajutīs.

Citās valstīs ir ģimenes jautājumu departamenti, kur centralizēti tiek apskatīti ģimenes jautājumi kā galvenie valstij, tautai, tās izdzīvošanai. Varbūt arī mūsu valstī šāds departaments būtu vajadzīgs? Jo man ir jautājums - kāda tad īsti ir valdības attieksme pret ģimeni un bērniem mūsu valstī? Jo vispirmām kārtām pietrūkst valdības formulētas koncepcijas attiecībā uz demogrāfisko situāciju. Nav izstrādāts un nav tautai darīts zināms mūsu valsts ideālais ģimenes modelis. Proti, ja būtu šāda koncepcija un tajā skaidri un gaiši būtu formulēts, ka ideālais ģimenes modelis latviešu tautas izdzīvošanai ir, piemēram, ģimene ar vismaz trim bērniem, tad varētu sagaidīt un arī saprast to, ka tieši šī trīsbērnu un vairākbērnu ģimene it īpaši pabalstīta un saņem vislielāko palīdzību. Un tad varbūt arī varētu saprast, ka cits ģimenes modelis tiktu balstīts mazāk. Tagad nav īsti skaidrs, cik ļoti lielā mērā mūsu valstij ir svarīgas ģimenes, kas audzina bērnus. Līdz šim es runāju it kā par tām ģimenēm, kurās viss ir daudzmaz kārtībā. Bet, kā jau teicu, pat šajās ģimenēs, kurām, par laimi, viss ir daudzmaz kārtībā, 75 procenti bērnu nepaēd tik, cik vajadzētu. Bet tagad parunāsim par tām ģimenēm, kurās ir kādas problēmas.

Vispirmām kārtām laikam nav lielākas nelaimes ģimenē par to, ka viens no abiem apgādniekiem tiek zaudēts. Īsi sakot, tēva vai mātes vairs nav. Nespējīgiem ģimenes locekļiem mēs šinī gadījumā esam noteikuši kopīgu pamatpensiju un katram savu papildpensiju. Tā ir norma, kas ir orientēta uz mazu ģimeni, uz gadījumiem, kad apgādnieks laulībā ir stājies tikai vienu reizi un viņam nav ārlaulības bērnu. Apskatīsim vienu modeli, kurš sastopams ļoti bieži - ka apgādnieku zaudē ģimene, kurā ir daudz bērnu, un šis apgādnieks ir bijis tēvs bērniem, kuri aug citās ģimenēs. Tas nozīmē, ka šī viena kopīgā pamatpensija tiek sadalīta tik daudzās daļās, ka šī pensija jau izskatās pēc izsmiekla. Tas pats sakāms arī par šo papildpensiju, kas patiesībā ir 20 santīmi par katru apgādnieka nostrādāto gadu. Ja mēs zinām to, ka gan dzērumā, gan darba drošību neievērojot aiziet bojā daudzi jauni cilvēki, kas ir nostrādājuši vienu, divus gadus, tad paši varam iedomāties, cik liela ir šī papildpensija katra bērna uzturēšanai.

Otrkārt, Latvijā ir 4600 pensionāru, kas ir ņēmuši aizbildnībā savus mazbērnus. Tie ir veci ļaudis, kas patiesībā veic grūtu darbu. Bērni, kas citkārt būtu nonākuši internātskolās vai bāreņu namos, tiek audzināti pie vecvecākiem - pensionāriem. Bet saskaņā ar nesen pieņemto pensiju likumu šie vecie ļaudis ir zaudējuši iespēju saņemt piemaksu par bērnu audzināšanu, un šī piemaksa par aizgādnībā ņemtajiem bērniem nav paredzēta arī budžetā. Tātad mēs iestājamies par to, lai šie bērni atgrieztos valsts iestādēs, lai atkal zaudētu ģimeni.

Tas ir kauns un negods, ka mūsu valstī, Latvijā, vispār ir bāreņu nami, jo ir taču pietiekami daudzas vientuļnieku ģimenes, kuras būtu gatavas ņemt aizgādībā bērnus, taču situācija arī šajā ziņā ir traģiska. Sociālās aizsardzības iestādes ir izstrādājušas jaunu projektu, kas paredz, ka šādas ģimenes vai vieninieki, kuri ņem aizgādībā svešu bērnu (un tādu bērnu, kuri mētājas pa ielām, netiek apkopti un netiek paēdināti, ir ļoti daudz), saņemtu no valsts kaut pavisam nelielu palīdzību. Kaut vai tik daudz, lai bērnu varētu paēdināt šodienas trūcīgajos apstākļos. Diemžēl arī šim projektam vismaz šajā pusgadā nauda netika paredzēta, un līdz ar to simtiem bērnu, kas jau tagad varētu augt ģimenēs, droši vien paliks tajā pašā valsts aprūpē, kur viņu uzturēšanai valstij būs vajadzīgi daudz lielāki izdevumi. Nerunājot jau nemaz par ģimenes siltumu un mājas mieru, ko nav iespējams nedz samaksāt, nedz nopirkt.

Kas attiecas uz bērnu tiesībām, valstī nekavējoties ir jārod līdzekļi un jārisina jautājums par bāreņu tiesām, jo, kaut gan Civillikums ir pieņemts, bāreņu tiesas nedarbojas un nepiedodami kavējas adopcijas un aizbildniecības jautājumu kārtošana. Brīdis, kad daudzas vecās bērnu tiesību aizsardzības institūcijas ir likvidētas, bet jaunas vēl nav izveidotas, nedrīkst vilkties mēnešiem un gadiem, jo katru dienu traģiskus brīžus pārdzīvo vecāku pamesti bērni, kuriem neviens neko nevar palīdzēt, jo valstij visu laiku ir risināmi jautājumi, kas it kā svarīgāki par bāreņu lietām.

Tikpat traģiska situācija ir izveidojusies šķirtajās ģimenēs, kur bērniem būtu jāsaņem alimenti. Pirmām kārtām nav noslēgtas starpvalstu vienošanās šajā ziņā, un tēvi, kuri uzturas un dzīvo kaut vai, piemēram, NVS valstīs, mierīgi var alimentus nemaksāt. Taču alimentu problēma jau nav atrisināta arī tepat Latvijā. Un atkal cietēji ir mūsu bērni.

Īpaši vēl gribētu runāt par bērnu - invalīdu un garīgi slimo bērnu aprūpi. Latvijā padomju varai pret šiem invalīdiem bija viena attieksme - norobežot viņus aiz pansionātu un speciālo skolu žogiem. Lai viņi nemaisās pa kājām veselajiem. Tad nu arī ir izaugusi cietsirdīgu, fiziski it kā veselu cilvēku paaudze, kura uzskata, ka slimiem un vājiem nav vietas veselo pasaulē. Ir jau labi arī tas, ka budžetā ir paredzēti līdzekļi bērnu - invalīdu pansionātu un speciālo skolu uzturēšanai. Taču tas ir koncepcijas jautājums. Vismaz, manuprāt, būtu lētāk un, galvenais - cilvēciskāk, ja pienācīgi maksātu slimā bērna - invalīda mātei vai citiem tuviniekiem par šā bērna kopšanu un audzināšanu mājas apstākļos ģimenē. Proti, lai šie - patiesībā lielie - valsts līdzekļi, kas tiek izlietoti pansionātu un invalīdu namu uzturēšanai, nonāktu slimā cilvēka ģimenē, kur ģimenes lokā, savējo vidū, augtu un attīstītos un arī materiālajā ziņā slimais bērns nejustos par slogu. Vai nebūtu arī materiāli pabalstāma kristīgo skolu iniciatīva, ka katrā klasē vismaz pāris vietas būtu paredzētas arī pavisam slimiem bērniem, tādiem, kuri nevar pārvietoties, lai tādējādi, līdzcietībā un sapratnē audzinot veselos, arī slimos pieradinātu pie veselu cilvēku sabiedrības?

Organizācija “Glābiet bērnus” ir iesniegusi Saeimai papildinājumus Kriminālkodeksā, kuros paredz kriminālatbildību amatpersonām par neziņošanu situācijās, kas apdraud bērnu veselību un dzīvību. Jau minēju, ka vairāk nekā 87 procenti bērnu Latvijā dzīvo zem valdības noteiktā krīzes iztikas minimuma. Tad nu es kā deputāte, kā cilvēks, un kā māte, uzskatu, ka nekā nedarīšana ir amatpersonu bezdarbība situācijā, kas apdraud bērnu veselību un dzīvību. Arī tā mēs varam iestāties pret savu tautu, darot vāju ģimeni, vārdzinot un nepaēdinot bērnus, atstumjot un vārdzinot arī slimos.

Priekšsēdētājs. Vārds Antai Rugātei - Kristīgo demokrātu savienība, pēc tam Irēnai Folkmanei.

A.Rugāte (KDS).

Labrīt, cienījamā Augstā rāte, godātais Prezidij un godātie kolēģi deputāti! Ik reizi pie šā mikrofona caur katru no mums var apliecināties 100 vai patiesībā, piedodiet par neprecizitāti, 99 taisnības. Arī runājot par budžetu. Bet arī šoreiz patiesība būs tikai viena.

Šodien budžeta sakarā ar pilnām tiesībām varu teikt, ka vienīgās patiesības formulējuma autors ir tikai viens deputāts - tas ir budžeta valsts ministrs Platā kungs. Viņš ir teicis, ka šis nav izdzīvošanas, bet šis ir reformu budžets. Un taisnība ir tāda, ka visu nevar prasīt, ka viss arī ir mainīgs, ka visu nedrīkst gribēt, ka tas nav pieklājīgi un ka visu nevar saņemt, ka tas var izrādīties par daudz. Ceru, ka jūs neņemsit ļaunā šo nelielo vārdu spēli.

Tātad par reformām un tikai par reformām. Man ir tas gods Vides un sabiedrisko lietu komisijas priekšsēdētājas amatā strādāt ar šajā Saeimā konceptuāli visreformētāko ministriju - Vides un reģionālās attīstības ministriju. Es zinu, ka Ministru kabineta sēdē ministrijas vadība korekti vai, teiksim, pieticīgi, pieņēma visus labojumus, saprotot, ka attiecībā uz reformu rezultātā izveidoto ministriju tās darbības nodrošinājumam pienākas nepārprotami visvairāk. Vēlreiz lūdzu neņemt ļaunā šo neļaunprātīgo vārdu spēli, bet ļoti lūdzu ņemt vērā komisijas atzinumu, jo taču komisija prasīs, kā 1994.gadā ministrija pildīs savas funkcijas, kurai daudzas no tām ir nākušas klāt, kādas līdz šim nav bijušas kaut vai tāpēc, ka šī ir apvienota ministrija. Īss piemērs: Zvārdes poligonam šogad tā ekoloģiskās sakārtošanas jomā neviena roka tā arī nepieskarsies, jo tieši teritoriālās plānošanas darbiem paredzētie līdzekļi ir samazināti 3,5 reizes un šos darbu uzsākt nevarēs.

Lūdzām komisijas vārdā ņemt vērā vēl to, ka, runājot par budžeta investīcijām ministrijām un resoriem 1994.gadā, komisija lūdza atbalstīt ministrijas prasību, kas ir ļoti necila - 27 800 lati un kas jau ir pārskatīta no ministrijas puses. Kam tad ir vajadzīga šī naudiņa? Tā nepieciešama tādēļ, ka līdz šim nav iedalīts ne santīms, lai vai nu pabeigtu celtniecības darbus objektos, kur šie darbi aizvadītajā laikaposmā ir veikti līdz 70 procentiem, vai arī iekonservētus objektus, ja šo objektu gatavība ir līdz 50 procentiem, lai tie neaizietu bojā. Šo objektu vidū ir arī tāds, kas ir pārņemts no PSRS un kur atrodas centrālā vides laboratorija.

Saimniecisko izdevumu nodrošinājuma aile arī ir izkritusi ārā šajā budžeta projektā. Vienkārši nav. Tā ir izreformēta šai ministrijai. Taču Zviedrija, Somija, Ziemeļreina - Vestfāle, ar ko sadarbojas vides speciālisti, ir dāvinājusi ministrijai pašu spēkiem neiegūstamos tehniskos līdzekļus, - nodrošinājumu vides problēmu laboratorijām. Un, ja pietrūks tās daļas, kura ir jānodrošina mums pašiem ar ķimikālijām, ar telpām, ar iespēju cilvēkiem doties uz tām vietām, kur šīs ekspertīzes ir jāveic, tad diemžēl 1994.gadā tieši vides ekspertīzēm būs uzmests tīkls. Ministrija, atšifrējot šo tāmi pēc komisijas lūguma, atrada par iespējamu vēl par 50 procentiem samazināt šos izdevumus. Taču komisija ļoti lūdz to ņemt vērā un izskatīt iespēju iedalīt vismaz šos 107 000 latu, kas ir vajadzīgi, lai ministrija varētu funkcionēt. Galu galā mēs ļoti lūdzam pievērst visu klātesošo uzmanību arī tam faktam, ka Latvija ir pievienojusies starptautiskajām konvencijām, piemēram, Helsinku konvencijai par Baltijas jūras aizsardzību un ka Latvijas valsts uzņemas pilnu atbildību par konvenciju prasību izpildi. Nesaņemot šādu finansiālu nodrošinājumu, Vides un reģionālās attīstības ministrija šīs prasības nevarēs izpildīt, jo Eiropas kopienas standartu ievērošana vides kvalitātes kontrolē neapšaubāmi prasa atbilstošu instrumentālo un materiālo nodrošinājumu, kura šajā budžeta projektā nav, jo tas nav paredzēts.

Lūdzu pievērst uzmanību vēl arī tam, ka šī ir vienīgā ministrija, kurai nav ailes - “Sociālie un kultūras pasākumi”. Taču, ja pēc reformētās ministrijas struktūras šī ir ministrija, kurā ir īpaša nodaļa, kam jānodarbojas ar vides izglītības un domāšanas ievirzi, ar vides sargāšanu un sakopšanu, tad galu galā neviens cits jau mums to nedarīs. Pašiem vien nāksies to darīt.

Vēl viens fakts, kas liecina par to, kā mēs esam izturējušies pret savu vidi. Tas ir valsts uzņēmums “Radons” Baldonē. Ja tik bīstamās pozīcijās ir arī skaitļu rotaļas, tad tur trūkst komentāru. Ir prasīts 121 000 latu, lai varētu pabeigt šo objektu un lai varētu turpināt glabāt tos bīstamos atkritumus, kuri vēl aizvien turpina rasties, bez tam rodas jauni objekti, kur tie parādās. Taču “Radons” ir slēgts, tas ir pilns, tas nav pabeigts, un nav kur glabāt. Nav pat kur neitralizēt automašīnas, ja tās gadījumā atvestu šādu kravu, jo tās vienkārši ir jāiznīcina. Tātad atkal ir papildu izdevumi. Un, ja šobrīd budžetā investīcijām ir paredzēti 50 000 latu, tad varētu pieņemt, ka tā ir viena daļa no nepieciešamās summas, kura varbūt pēc kopīgas vienošanās vēlāk budžeta izpildes gaitā varētu tikt kaut kādā veidā vēlreiz pārskatīta un papildināta, ņemot vērā to, ka aizvadītajā gadā “Radona” celtniecībai saņemtie līdzekļi nav pilnībā izmantoti tādām vajadzībām, kādām tas ir nepieciešams, bet tas jau ir kontroles jautājums. Šeit mēs šobrīd runājam par attieksmi, kā mēs šogad nodrošināsim to, ko no iepriekšējiem gadiem diemžēl esam saņēmuši kā mantojumu, un šajā mantojumā ir arī kas tāds, ko mēs ļoti nevēlētos, bet mēs nekur to vairs nevaram likt. Tas ir mūsu priekšā.

Kolēģi, par tām lietām, kuras Vides un sabiedrisko lietu komisijā ir diskutētas attiecībā uz budžeta projekta daļu valsts uzņēmumiem “Latvijas Radio” un “Latvijas Televīzija”.

Problēma ir valsts pasūtījums. Kas tas ir, no kā tas sastāv un cik tas maksā? Vēl lielāka problēma ir tā, ko raida dažādās radio un televīzijas stacijas valstī.

Tas gan it kā nebūtu budžeta jautājums, bet tomēr paliek neskaidrs: cik maksā šīs nozares nesakārtotība valstī? Ja šobrīd nedzirdīgie, kuru skaitliskais daudzums ir 3,5 procenti skatītāju, pēkšņi vairs nav izdevīgi, lai nodrošinātu surdotulkojumu vienīgajam vizuāli informatīvajam materiālam vienīgajā valsts televīzijas stacijā, tad galu galā par ko mēs šeit runājam? Un, ja mēs komisijā uzdodam jautājumu: “Cik tas maksā?” un ja paiet nedēļa, otra, bet mēs nevaram saņemt atbildi, cik tas reāli maksā, tad tas tikai liecina, ka valsts uzņēmumos vēl aizvien nav precīzas, detalizētas analīzes, cik maksā katrs darbiņš, lai beigu beigās varētu šo budžeta pasūtījumu veidot, vadoties pēc katra veicamā darba, kas ir domāts valsts pasūtījuma nodrošināšanai. Tas, protams, ir arī komisijas un uzņēmuma kopīgs darbs nākamajā gadā.

Un vēl viens piemērs ilustrācijai. Jāteic vēl, ka Radio un televīzijas padome par raidīšanas atļauju piešķiršanu saņem summas, kuras, mēs nezinām - kāpēc, ir noteiktas tādas vai citādas; kāpēc viena stacija maksā tik un cita - atkal citādi, bet tas varbūt lai paliek padomes ziņā, tā ir padomes kompetence. Taču, saņemot šīs summas un gada beigās nezinot, kā tad tās izlietot... Varbūt galu galā būtu jāveido nopietna sadarbība, kura ir paredzēta jau esošajā likumdošanā, un būtu vēl vairāk jāreglamentē. Un to mēs arī darīsim nākamajā likumā par radio un televīzijas darbības sakārtotību valstī. Tur būtu jāparedz tieši tādā veidā, lai Radio un televīzijas padome un valsts uzņēmumi sadarbotos šo līdzekļu izlietošanā, tad patiesi Radio un televīzijas padome varētu, ja ne citādi, tad piedāvāt šos 7-8 tūkstošus latu, lai varētu iegādāties, piemēram, atbilstošas tulkojuma mašīnas un lai mēs arī šo pašu darbu, šo surdotulkojumu, varētu veikt vizuāli pietiekami kvalitatīvā līmenī, kas mūsu valstij darītu tikai godu, nevis būtu tā, kā tas ir noticis šajos divos gados.

Gaužām pamaz radio un televīzijas uzņēmumiem ir bijis šīs sadarbības ar Radio un televīzijas padomi. Protams, tas ir arī nākamā likuma sakārtotības jautājums. Un, ņemot vērā to, ka Ministru kabineta sēdē abu valsts uzņēmumu vadītāji īpašas pretenzijas par iedalītajiem budžeta līdzekļiem neizteica, bet komisijā ienāk dokumenti ar lūgumiem piešķirt papildu līdzekļus algu paaugstinājumam budžeta iestādei, proti, lai maksātu šos 65 latus kā minimumu un lai varētu visiem strādājošajiem nodrošināt cienīgas algas, bet tajā pašā laikā uz blankas, uz kuras atnāk šis dokuments, ir norāde, ka tā nāk no valsts uzņēmuma “Latvijas Radio”, tad šī ir problēma numur viens. Kas tad tas ir? - vai tā ir valsts budžeta iestāde vai tas ir valsts uzņēmums? Un tas atkal ir topošās likumsakarības jautājums. Runājot par šo jautājumu, es tāpēc nevarētu neko vairs piebilst, jo acīmredzot šajā pozīcijā šādu prasību par budžeta izmaiņām varētu arī nebūt šo daudzo nesakārtoto jautājumu dēļ. Tas ir arī mūsu visciešākās sadarbības jautājums tuvākajā laikā.

Cienījamie kolēģi, samērā retas ir reizes, kad man ir iespēja jūs uzrunāt, tāpēc šodien es gribētu nedaudz aizkavēt jūsu uzmanību vēl viena iemesla dēļ.

Es šoreiz kā deputāte, lai gan arī šobrīd ar visu sava teiktā turpmāko saturu nepārstāvēšu vienotu frakcijas viedokli, tomēr pilnā mērā apzinos atbildību par to mūsu Kristīgo demokrātu savienības priekšvēlēšanu programmas daļu, kas skar izglītības nodrošinājumu valstī - ka tā ir bez maksas, valsts valodā līdz pat augstskolai. Informācija kolēģiem, ka tā nav bauma, Saeimā patiešām darbojas kāda neoficiāla Latgales deputātu grupa, kuru mēs nekādi nevaram pareizi nosaukt, jo tajā ietilpst arī tie kolēģi, kuri nav ievēlēti Latgales apgabalā, un tomēr mūs visus interesē tikai viena lieta - ieskatīties Latgales programmas būtībā un izdarīt tur precizējumus, kuri arī šajā grūtajā budžeta gadā būtu izdarāmi attiecībā uz pašu prioritārāko, kas saistīts ar izglītību Latgalē. Man jāteic, ka tad, kad es pašķirstu Satversmes laika dokumentus - un tos es esmu lasījusi pulka savā laikā - redzu, ka vēsture atkārtojas, jo arī divdesmitajos gados, Satversmes sapulces tapšanas laikā, Latgale un tās vaicājumi, kā teica Francis Trasūns, bija un līdz šim patiešām turpina vēl aizvien būt kā tādi mūžīgi piedauzības akmentiņi, aiz kuriem visi aizķeras, bet kurus nemana vai negrib manīt, vai arī nespēj tos pacelt. Siliņa kungs mums pārmeta, ka mēs mazaktīvi esot iesnieguši prasības budžeta projekta labojumiem pirmajam lasījumam. Taču, arī no Izglītības ministrijas viedokļa raugoties, 1/41 daļa no nepieciešamās summas prioritārajam uzdevumam izglītībā - nodrošināt latviešu skolu bērniem Latgalē - no Izglītības komisijas puses netiek uzskatīta par prioritāru vai kā citādi atšifrējamu, jo, saņemot 1/41 daļu no solītā, šķiet, ka tam būtu jāpievērš uzmanība, un tāpēc gribot negribot Latgales deputātu grupai, kas ir neoficiāla, bija jāizšķiras par šādu soli un jādara jums zināms mūsu viedoklis un mūsu attieksme pret šo budžetā piešķirto līdzekļu daļu.

Birkava kungs 2.novembrī, būdams Latgalē, teica, ka viņš uz turieni nebrauc ekskursijā. Un es ticu arī tam, ka Dagdā teiktais (ko tālāk citēšu) par 1,5 miljoniem skolām, nevar būt tikai solījums, tam ir jābūt pienākumam pret Latgali, ka tas patiešām nav joks.

Vēl es atļaušos pacitēt arī tālāk teikto, ka “valdība zina, kādas problēmas ir Latvijā, un grib zināt, kas vēl ir Latgalē.” Kā izteicās Birkava kungs, “tie ir “plāni vāciņi” valdības rīcībā, kuriem ir kāds sakars ar Latgali. Un tāpēc ir jāaktualizē programma, kurā jau ir iestrādes. Latgale ir citāda, bet nevis labāka vai sliktāka, un pēc brauciena visiem ministriem būs uzdevumi saistībā ar šo programmu.” Šeit citāts beidzas.

Nezinu, vai mana asociācija ir pareiza, bet, ja reformu ministrs iestājas par ierēdņu reformu, kurai neapšaubāmi acīmredzot ir vajadzīgi 14 miljoni latu, tad es redzu vīzijā, ka no Latgales ierēdņu nebūs, jo šī valsts pārvaldes reformas koncepcija neparedz pat pamatskolas iespēju - pamatskolas izglītības iespēju valsts valodā visiem Latgalē dzīvojošajiem latviešu bērniem un varbūt arī tiem lojālajiem jaukto ģimeņu, krievu un citu tautību, bērniem, kuri vēlētos mācīties latviešu skolās. Un man arī ir viena pagātnes vīzija, ja atļausit vēl kādu mirkli runāt, ka tad, kad Valsts prezidents Kārlis Ulmanis brauca pa Latgali - piedodiet par tādu vienkāršu runu, - aiz viņa skolas auga kā sēnes - Zilupē, Dagdā, Bukmuižā (jeb tagadējos Ezerniekos), Istrā, Indrā, Rundānos. Tajās sāka iet arī krievu bērni, un kā gandarījums par to viņiem bija brīvpusdienas. Šīs ēkas vēl šobrīd stāv manis nosauktajās vietās, taču tās ir skolas ar krievu mācībvalodu latviešu bērniem un bez šīs brīvpusdienu privilēģijas. Kārlis Ulmanis paredzēja ļoti daudz ko, tikai ne to, ka gadsimta beigās mums atkal vajadzēs domāt par tādām lietām, kā mēs nodrošināsim savas valsts nākotni. Man, par to iedomājoties, tiešām stingst smadzenes! Neatkarīgajai valstij 4.maijā apritēs četri gadi, bet vēl aizvien mums tā nav prioritāte - nodrošināt valstī izglītību valsts valodā.

Tā, lūk, ir tā īstā nabadzības apliecība, kuras dēļ mēs Eiropā neesam vajadzīgi. Es gribu atgādināt šeit to, ko Berķa kungs teica iepriekšējā apspriedes reizē. Pasaulē cer, ka mēs samazināsim analfabētu skaitu. Uz to cer UNESCO, publicējot savas atziņas. UNESCO atzīmē Austrumeiropu un bijušo PSRS kā vēl vienu reģionu, kur izglītības sistēmā notiek lielas pārmaiņas, tomēr uzsver, ka skolās joprojām tiek lietotas vecās mācību grāmatas un skolotāji strādā pēc komunisma laika metodēm. Šī pēdējā doma varbūt ne gluži atbilst patiesībai. Galu galā, - kāda tad ir nacionālā skola Latvijā? Šis jautājums vēl aizvien mums ir aktuāls, un šim faktam, kas acīm redzami ir diskriminējošs attiecībā uz daļu pamatnācijas un citu tautību lojālajiem pārstāvjiem, nav precedenta.

Es pateicos jums, Kehra kungs, par to, ko jūs teicāt seminārā Stokholmā Zviedrijas ekspertu padomē. Jūs teicāt, ka ekonomikas reformu bremzē izglītotu cilvēku trūkums. Jā, bet ko mēs varētu teikt skolu sakarā, šajā Latgales skolu jautājumā?

Vēl es jums gribētu pieminēt šajā sakarā arī to, ka tas ir pietiekami minimāls, maigi izsakoties, respekts pret vietējām pašvaldībām, kuras tieši Latgales programmas ietvaros ir uzdrīkstējušās un rosinājušas vietējos ļaudis sūtīt savus bērnus latviešu skolā un pateikties šai iespējai, lai gan pagastā vai tuvākajā apkaimē ir tikai krievu skola.

Turpināšu jautājumu par to, kādā veidā mācīt bērnus visā Latvijā, lai viņi zinātu tos faktus, kurus es nupat jums minēju. Cik daudz mēs viens par otra novadu zinām? Par Manceļa vārdnīcu mēs zinām visi, bet vai mēs zinām par Joņa Kurmina pirms drukas aizlieguma izdoto vārdnīcu Latgalē? Mēs visi zinām Jelgavas Academia Petrina, bet vai mēs zinām Krāslavas garīgo semināru un tā ieguldījumu Latgales izglītībā? Patiešām, ja jūs man atļautu minēt kaut dažus vēstures faktus, kuri varētu apstiprināt šo manis teikto, ka Latgalē no...

Priekšsēdētājs. Sakiet, kāds ir jūsu lūgums?...

A.Rugāte. Mans lūgums ir, lai jūs man atvēlētu apmēram divas minūtes, un tad es beigšu.

Priekšsēdētājs. Vai deputātiem nav iebilžu? Nav. Paldies.

A.Rugāte. Paldies! Latgalē dzimtbūšanu atcēla krietni vien vēlāk - 1864.gadā. 1865.gadā izdeva slaveno Muravjova dekrētu - cirkulāru par latīņu burtu drukas aizliegumu katoļu zemēs. Krievijas rietumu guberņās, arī Vitebskas guberņā, kuras sastāvā tolaik bija Latgale aiz Aiviekstes, šo dekrētu par drukas aizliegumu atcēla 1904.gadā, un 1906.gadā jau parādījās pirmais žurnāls latgaliski - žurnāls “Gaisma”, kas bija latgaļu valodā, ar latīņu burtiem. 1917.gadā Rēzeknes kongresā Vitebskas latvieši atkal apvienojās ar Latviju - nevis lūgti vai aicināti, bet priestera Franča Trasūna vesti un vadīti, un, paldies Dievam, tika pieņemti. Divdesmitajos gados Satversmes sapulcē viņi, savu pienākumu apzinoties, latviskas izglītības nolūkā saviem bērniem skolas lūdza, ticēdami Latvijas vienotībai. Arī es tai ticu, un, galu galā, kā Rainis teica, mēs būsim lieli tik, cik mūsu griba. Es ļoti ticu tam, ka tie 25 procenti, kurus minēja Birkava kungs, tiks piešķirti izglītībai. Es ticu, ka tas tā būs un ka tie 76 miljoni rubļu Izglītības ministrijai būs, un ka arī Latgales programma netiks lāpīta ar to ielāpu, kurš, kā vecām biksēm, sen jau vairs nav vajadzīgs. Un ticu, ka pusotrs miljons latu tiks dots nacionālajai programmai. Šīs programmas nosaukums vispār ir ļoti pretenciozs, un, ja mēs nevaram atļauties tai veltīt pat pusi summas, tad patiešām mums vairs tādā gadījumā nevajag šo programmu un ir jāizdara kādas korekcijas, proti, ir jāpasaka: ja Latgalē būs šīs skolas, tad tās varbūt būs privātas vai kā citādi... Paldies par uzmanību!

Priekšsēdētājs. Vārds deputātei Irēnai Folkmanei, pēc tam - deputātam Paulam Putniņam.

I.Folkmane (SL).

Cienījamie parlamentārieši, cienījamo Saeimas priekšsēdētāj! Pašlaik neziņas krustcelēs stāv Latgale un gaida palīdzīgu roku. Gaida tādēļ, ka jau Augstākā padome veica iestrādes Latgales programmā un Izglītības ministrija spēra konkrētus soļus šīs programmas īstenošanā. Latgalē ir vairāk nekā desmit pagastu, kuros nepieciešama steidzama latviešu pamatskolu atvēršana un divplūsmu skolu sadalīšana. Bet vietējām pašvaldībām līdzekļu nav. Pagastos nav ražojošo sfēru, nav ienākumu un līdz ar to nav arī atskaitījumu no peļņas nodokļa un apgrozījuma nodokļa. Un tomēr šis vienīgais ienākumu avots tika ar balsu vairākumu pagājušajā ceturtdienā šajā zālē noraidīts! Latgalei ir jāmostas uz gaismu, bet tas notiek lēni un šim lēmumam ir savi objektīvi iemesli: izglītība, kultūra un tautsaimniecība Latvijas austrumu daļā ir apzīmogota ar to īpatnējo zīmogu, kuru tai ilgstošā, garā vēstures posmā aizvien uzspieda pierobežas tuvums un kurš noveda pie rusifikācijas. Un tieši tāpēc pašlaik viszemākais pamattautības īpatsvars ir tieši Latgalē. Salīdzinājumam: Ventspilī pamattautību īpatsvars ir 90,9 procenti, Jelgavā - 50,3 procenti, turpretim Daugavpils reģionā - 31,4 procenti. Mūsu valstī ir tikai divi rajoni, kuros latviešu ir mazāk nekā puse no iedzīvotāju kopskaita. Daugavpils rajonā - 33,6 procenti, un Krāslavas rajonā - 44 procenti. Šis faktors ir bijis par iemeslu, kādēļ Latvijas augstskolās sagatavotie speciālisti izvēlējās darbam citus Latvijas novadus, pametot Latgali paēnā. Rezultātā iedzīvotāju sastāvs novecoja, samazinājās dzimstība. Ar katru gadu lauku iedzīvotāju skaits samazinās visā Latvijā, bet šā skaita samazināšanās visvairāk vērojama Latgalē. Kopš pēdējās tautas skaitīšanas šis skaits sarucis par 5,5 tūkstošiem cilvēku. Piemēram, Latgales lielākajā pilsētā Daugavpilī statistika ir šāda. Dzimšana: 1988.gads - 2106, 1993.gads - 1135; mirstība: 1988.gads - 1217 cilvēki, 1993.gads - 1614. Vidēji iedzīvotāju dabiskais pieaugums valstī kopš 1987.gada sācis samazināties un mirušo un dzimušo rezultējošais rādītājs šobrīd ir negatīvs, turklāt Ludzas rajonā tas ir mīnus 8,5, Daugavpils - mīnus 5,6, Krāslavas - mīnus 5,1, Rēzeknes un Balvu rajonā - mīnus 4,6.

Un vēl. Pēdējo gadu smagais pārbaudījums - bezdarbs arī vissmagāk ir skāris tieši Latgali. Visaugstākais bezdarba līmenis vērojams šādos rajonos: Krāslavas - 14 procenti, Preiļu - 13 procenti, Ludzas - 11,4 procenti, Balvu - 10,4 procenti. Bet te jau nav minēti slēptā bezdarba procenti.

Lūk, uz šāda ekonomiskā un demogrāfiskā fona šobrīd turas izglītības un kultūras līmenis Latgalē. Ir nepieciešama lietišķa, nopietna un konkrēta finansiālā palīdzība.

Cienījamie kolēģi, es lūdzu jūs rast iespēju palīdzēt Daugavpilij - otrajai iedzīvotāju skaita ziņā lielākajai pilsētai, dienvidrietumu metropolei, kā to dēvēja Kārļa Ulmaņa laikā. Lai gan gadu gaitā ir nomainījušies dažādi vadītāji un ir risināti dažādi politiskie un ekonomiskie rēbusi, nesadzirdēta ir palikusi latviešu sabiedrības saucēja balss Daugavpilī. Es lūdzu, ieklausieties šajos skaitļos! Skolēnu īpatsvars skolās, kurās ir krievu mācību valoda, 1992./93.mācību gadā Daugavpilī bija 90,1 procents. Kopējais skolu skaits - 26 ar 15 375 skolēniem, no tām 17 ir vidusskolas, savukārt no šīm 17 skolām tikai divas ir latviešu skolas, un tajās pašlaik mācās 1126 skolēni. Un, lūk, viena no šīm abām latviešu skolām, ir viena no vecākajām mācību iestādēm Latgalē. Skolai ir vairāk nekā 160 gadu, un tajā pašlaik mācās 697 skolēni. Ēka ir arhitektūras piemineklis, bet kapitāli tā nav remontēta un atrodas avārijas stāvoklī. Pēdējos 50 gadus 1.vidusskola bija pilsētā vienīgā skola, kas bija pamats latviešu valodas un kultūras nostiprināšanai Daugavpilī. Tika celtas jaunas un paplašinātas esošās skolas, jo ieceļotāju bērniem bija jānodrošina mācību iespējas, bet nekas netika darīts 1.vidusskolas labā. Pēc ilgām un grūtām latviešu sabiedrības pūlēm tika panākta vienošanās ar pilsētas varas iestāžu vadītājiem un 1991.gadā tika uzsākta skolas ēkas celtniecība, bet, kad celtniecība bija jau veikta par 24 procentiem, darbi apstājās līdzekļu trūkuma dēļ. Skola darbojas vecajās telpās, mācības pašlaik notiek divās maiņās, un telpu trūkuma dēļ piecas sākumskolas klases ievietotas bērnudārzos. Salīdzināsim budžeta projektā divas pozīcijas! Pirmā - mērķdotācijas vietējās pakļautības izglītības iestādēm Latgalē programmas ietvaros - 43 590 latu. Otrā - īpašo uzdevumu ministra aparātam - 146 260 latu. Varbūt tomēr ir iespējams šos divus lielumus izlīdzināt, piešķirot kādu daļu par labu izglītībai? Vēlētāji Daugavpilī cer uz deputātu un ministra Inkēna kunga labvēlību, vēl jo īpaši tāpēc, ka viņš ir dzimis Daugavpilī. Budžetā ir arī tāda pozīcija - “Latvijas tēls”. “Latvijas tēla” veidošanai ir paredzēti 70 000 latu. Pozīcija - “Saikne ar pilsoni” - 56 000 latu. Varbūt arī šos līdzekļus varētu novirzīt Latgales labā, pārvērst par “Saikni ar Latgali”.

Un nobeigumā gribu atgādināt: kad Latgales pusē 1994.gada pavasarī viesojās deputātu kandidāti, tad solījumi palīdzēt latgaliešiem bira kā no pārpilnības raga. Neaizmirsīsim, ka Latgale vēl tic un gaida palīdzīgu roku. Latgale ir tas novads, kuram vēstures griežos ir klājies visgrūtāk.

Paldies par uzmanību!

Priekšsēdētājs. Godātie deputāti, vēl ir atlikušas dažas minūtes līdz starpbrīdim, tāpēc lūdzu zvanu reģistrācijai. Lūdzu, reģistrēsimies!

Godātie deputāti, balsojumu laikā turpmāk es centīšos uzdot jums jautājumus, vai jums nav radušās kaut kādas ķibeles ar balsošanas ierīcēm, pirms tiks uz tablo parādīts rezultāts, lai neatkārtotos pārpratumi, kādi bija iepriekšējās sēdēs. Tāpēc deputātus, kuri nav pārliecināti par savu balsošanas rezultātu, lūdzu vienkārši pacelt roku un izteikt savu gribu un tad, ja vajadzēs, koriģēsim. Lūdzu rezultātu! Sekretāra biedru deputātu Tomiņu lūdzu nolasīt izdruku! Vai nevienam no deputātiem neradās kaut kādas problēmas ar balsošanas ierīcēm? Tūlīt pārbaudīsim. Pēc tam būs vēl divi īsi paziņojumi, tāpēc, kolēģi, lūdzu uzgaidīt!

Z.Tomiņš (Saeimas sekretāra biedrs).

Nav reģistrējušies:

Andris Ameriks,

Vilnis Edvīns Bresis... Ir.

Olafs Brūvers,

Mārtiņš Ādams Kalniņš... Ir.

Ivars Silārs,

Jevgēnijs Zaščerinskis,

Joahims Zīgerists.

Priekšsēdētājs. Paldies. Tagad divi paziņojumi. Godātie deputāti, lūdzu uzmanību! Pirmais. Šajās dienās apaļas jubilejas atzīmēja mūsu kolēģi - Leonards Stašs - 65 gadi un Edvīns Kide - 60 gadi. No sirds sveicam! (Aplausi.)

Godātie deputāti! Un lai arī nākamo pārtraukumu mēs uzsāktu ar tādu pašu pozitīvu ievirzi, tad pirms nākamā pārtraukuma sveiksim neapaļos jubilārus, kuriem šodien ir dzimšanas diena.

(Pārtraukums)

Sēdi vada Latvijas Republikas 5.Saeimas priekšsēdētājs

Anatolijs Gorbunovs.

Priekšsēdētājs. Turpinām apspriest 1994.gada budžeta projektu. Lūdzu, ieņemiet savas vietas! Vārds deputātam Paulam Putniņam - Zemnieku savienība. Pēc tam - Juris Janeks.

P.Putniņš (LZS).

Cienījamo priekšsēdētāj, cienījamās kolēģes, godātie kolēģi! Ja mēs runājam par kultūru, tad ne tikai Saeimas laikā šeit, frakcijās un daudzās plenārsēdēs, mēs šo vārdu dzirdam ļoti maz izrunājam. Un es esmu daudz domājis par to, kāpēc ne tikai šeit, bet visur, kur tiek nopietni spriests ārpus tiešā kultūras lauka, kultūras jēdziens un kultūras vārds tieši kultūras aizsardzības nozīmē tiek pieminēts maz. Es domāju par to, kā tas ir radies, jo, lūk, mēs taču visi jau no laika dzīlēm esam ieauguši arī savā nācijā tieši caur kultūru, tāpat kā visas civilizētās tautas mēs esam izgājuši savu īpatno ceļu. Mūs slavē par savas identitātes saglabāšanu cauri gadu simtiem un arī cauri šiem 50 gadiem. Un tomēr mēs šo jēdzienu piesaucam maz un bikli, un tas atspoguļojas tieši tajās reizēs, tajās struktūrās, kur tiek lemts par kultūras izdzīvošanu arī tieši finansiālā nozīmē un arī tieši šeit, budžetā.

Lūk, ja ģimenē aug bērns un lielie cilvēki norūpējušies runā par visu ko - par dzīvi, par iztikšanu, par pārtikas nozīmi, par apģērbšanos, par visām šīm grūtībām, tad bērns, ja arī viņš grib piedalīties, tiek apsaukts un viņš paliek bikls, izaug un arī turpina vecāku tradīciju šajā nozīmē. Vai tā tas nav noticis arī ar kultūru? Tas, protams, ir gadu simtu mantojums, un tas ir šo pēdējo 50 gadu mantojums. Visur tas ir palicis pēdējā vietā un ir it kā pats par sevi saprotams, taču faktiski tas tikai atspoguļo mūsu mazvērtības kompleksu šajā nozīmē. Tas ir ļoti būtiski, un mums ir jāpārvar šis mazvērtības komplekss. Ja mēs kultūras grafisko zīmējumu pēc klasiskā piemēra iedomājamies kā piramīdu, tad apakšā, pamatā, ir izglītība, augstāk - visa mūsu dzīvošana, bet pašā spicē ir, lūk, šī elitārā humanitārās kultūras daļa - māksla. Mēs paši varam to piepildīt, bet mēs paši varam arī to, lūk, it kā noliegt, un to ir mēģinājuši darīt. Un atkal caur to mūsos ir dēstīts šis mazvērtības komplekss. Lūk, no Austrumiem šis iespaids bija un tagad, lūk, šis iespaids nāk no Rietumu puses, kur šī piramīda tiek piepildīta - vismaz jau solījumos - ar augstu civilizācijas līmeni. Taču mēs atkal netiekam pie domas, netiekam gandarīti ar tādu domu, ka mēs paši ar sevi, ar savu kultūras jēdzienu varam piepildīt šo piramīdu.

Ja mēs paskatāmies, kā tas notiek praksē, kā tas notiek estrādes mūzikas laukā, cik viegli mēs pildāmies no tās puses. Jūs redzat, kā tas ir pašlaik ar teātra repertuāru - tas tiek piepildīts nevis ar mūsu pašu izauklēto, ar to, kas šodien ir sabiedriski nozīmīgs, un cik šai nozīmē, teiksim, teātris sabiedriskā nozīmīguma ziņā kļūst maznozīmīgs sabiedrības lielajos, grūtajos pašreizējos procesos. Beigu beigās mēs varam noorganizēt arī Dziesmu svētkus - bez sevis radītās kultūras noorganizēt. Un mēs izšķīstam pasaulē. Beigu beigās mēs varam, šādu domas konsekvenci turpinot, arī nesajust vairs kā svarīgu šo vietu, mēs varam iet vispārīgās cilvēces ceļu un sevī tomēr nest šo mazvērtības kompleksu. Mums jālūko tas pārvarēt, mums šīs lietas ir jāatgādina, lai mēs tās viens otram atgādinām, jo mūsu dzīvošana tomēr ies caur kultūru un arī mūsu apliecināšanās ies caur kultūru. Tikai te tagad ir jautājums: vai tā vairs būs mūsu kultūra? Un, ja tā vairs nebūs mūsu, tad mēs jau būsim sevi lielā mērā nolieguši.

Ja mēs skatāmies uz budžetu, tad redzam, ka tā jau tas ir, kā iepriekšējā plenārsēdē kolēģis tēlaini teica, ka varbūt cerētā lāča vietā ir nošauts zaķis un ka zaķādiņa ir mazāka par lāčādu, bet mums šīs proporcijas tomēr ir jāmēģina ieturēt. Un tāpēc, piemēram, šis mazvērtības komplekss attiecībā uz kultūru mums ir vērsies par tradīciju - šie 1,6 vai cik tur tie procenti - nav svarīgi, vai tie ir drusciņ mazāki vai lielāki, bet tie ir ļoti niecīgi procenti, un tādi tie acīmredzot paliks arī tad, ja budžets mums kļūs pilnīgāks, tāpēc mums jālūko runāt par ārpusbudžeta finansēšanas iespējām. Pašlaik fondu un sabiedrisko organizāciju sponsorēšanas mehānisms un to statuss tiek revidēts, un mums visiem savas gribas un savu iespēju robežās tur ir jāpiedalās, bet pašlaik ir runa par budžetu. Es gribu vērst jūsu uzmanību uz samēru. Es ļoti augsti vērtēju valsts reformu ministra Gaiļa kunga vēlēšanos reformēt valsts ierēdņu korpusu, un bez tā neviena laikmetiska valsts nevar pastāvēt, bet visu laiku ir jāraugās uz šo samēru un šajā gadījumā - kultūras aspektā. Ja mēs, teiksim, šo samēru tur neievērosim, tad mums labākajā gadījumā veidosies tipiska ierēdņu valsts, kas iekļausies civilizācijā caur tehnokrātisku skatījumu uz pasauli, bet tur nebūs šā sabiedrības kultūras līmeņa. Šo sabiedrības kultūras līmeni nosaka trīs faktori: intelektuālais, ētiskais un estētiskais. Ja būs tikai šis intelektuālais, kas visu izsvērs ar prātu, dzīvošana gan būs iespējama, bet tā nebūs pilnvērtīga, tā nebūs apliecināšanās, un mēs savos sirds dziļumos nesīsim šo mazvērtības kompleksu. Un tāpēc, teiksim, budžeta sabalansēšanas nozīmē, neuzrādot atsevišķas pozīcijas, visu laiku sevī ir jādomā - ir jāpiesauc šis kultūras prasījiens. Šoreiz šis kultūras prasījiens ārpus piešķirtā jau nebūs briesmīgi dižs, bet ar to, kolēģi, vajadzētu rēķināties, jo arī kultūras iestādē, šajā gadījumā - ministrijā - strādā reāli cilvēki. Mēs komisijā katru pozīciju izskatām ļoti detalizēti, un tomēr tāds prasījiens būs, jo, ja mēs neieklausīsimies, tad būs briesmīgi, ja vienā brīdī pazūd žurnāls “Māksla”, kas mums jau tāda mākslas prestiža lieta, arī žurnāls “Karogs”, “Teātra Vēstnesis”...

Priekšsēdētājs. Signāls ir pēc 10 minūtēm. Es atvainojos, jums vēl ir 10 minūtes laika.

P.Putniņš. Un tā tas var notikt daudzās pozīcijās. Mēs it kā nevainīgi zaudējam daudzas pozīcijas, ja mēs nefinansēsim enciklopēdiju parādīšanos, kas atkal nosaka nācijas īpašo, teiksim, kultūras uzstādījumu, ja nepārtraukti ražošanā, radīšanas procesā, nebūs...

Lūk, ļoti skaists piemērs - mūsu premjers Birkava kungs ņēma savā personiskajā aizbildniecībā Operas būvēšanas un finansēšanas organizēšanu un arī Nacionālās bibliotēkas projekta finansiālās daļas novešanu līdz galam. Bet budžetā ir iekļauts un parādās attiecībā uz bibliotēku mazāk nekā puse no konkrētās summas. Un rodas jautājums: vai mūsu premjera labā griba un godaprāts ir pietiekams garants? Varbūt arī tas būs jāieraksta kādā budžeta ailē. Un ja tas, teiksim, tā notiks, tad ir lūgums to balstīt, jo citādi var apstāties šis cildenais process nācijas priekšā.

Tātad, kad otrajā lasījumā mēs konkrēti nodarbosimies ar šīm pozīcijām, es lūdzu tomēr balstīt tos ne visai milzīgos (salīdzinot ar citām pozīcijām) kultūras lauka papildu prasījienus. Tādējādi mēs sevi parādīsim ar lielu pašcieņu un celsim arī pašcieņu sabiedrībā, rādot, teiksim, šo domāšanas iespēju, mūsu dziļākās pastāvēšanas būtību. Un tas faktiski ir vienīgais mūsu ejamais ceļš, ja mēs pašos sākumos esam izlēmuši būvēt, atjaunot nacionālu valsti, modernu nacionālu valsti, bet tomēr nacionālu valsti.

Priekšsēdētājs. Vārds Jurim Janekam - “Saskaņa Latvijai”. Pēc tam - Antons Seiksts.

J.Janeks (SL).

Cienījamie deputāti! Es par dažiem punktiem šajā jaunajā budžeta projektā gan kā deputāts, gan kā frakcijas loceklis gribētu izteikt savu viedokli.

Pirmais. Es gribētu atzīmēt, ka, neskatoties uz ārkārtīgo ekonomisko krīzi Latvijā, ir apbrīnojami, ka valdošajai koalīcijai un valdībai ir izdevies 1994.gada budžetam kaut kā sakabināt ieņēmumu daļu. Tas ir tiešām apbrīnas vērts. Un es neteiktu, ka visas pozīcijas būtu sliktas. Tur ir diezgan daudz pozīciju, kur valdībai ir izdevies parisināt samērā daudzas problēmas. Man ieņēmumu daļā pozitīvs liekas tas, ka šeit nav pārspīlējumu. Mums iepriekš ir bijis arvien tā, ka mēs parādām labāku situāciju, nekā tā varētu būt, bet šoreiz šajā ieņēmumu daļā, es domāju, valdība ir centusies plānot kaut cik reāli. Un, ja, teiksim, ieņēmumi nāks klāt, tad arī, es domāju, atradīsies vietas, kur šos ieņēmumus vajadzēs izlietot. Ieņēmumu daļā mani un acīmredzot arī mūsu frakciju uztrauc divi jautājumi. Viens ir tas, ka ieņēmumu daļā pārāk maz ieņēmumu ir no mūsu bagātajām bankām. Tas ir viens, no kā, es domāju, budžetā varētu būt ieņēmumu vairāk.

Otrs. Mani ļoti uztrauc jautājums par pašvaldību un valsts īpašumu privatizāciju. Šie ienākumi praktiski gandrīz nonāk privātstruktūru rokās. Un tur ir dotas visai plašas iespējas manipulēt ar šiem līdzekļiem, tātad izlietot sevis uzturēšanai un vēl kaut kam citam. Un tad, ja varbūt kas paliks pāri, tad to ieskaitīs budžetā. Man personīgi liekas, ka labāk būtu to ieskaitīt vienā bankā. Es gan īsti nezinu - kurā. Tā tomēr ir Latvijas Bankas vai valsts izvēle, vai tā būtu Investīciju banka, vai tā būtu Hipotēku un zemes banka, vai tā būtu Universālā banka. Taču kāda no šīm struktūrām būtu jāizvēlas, kurā šie līdzekļi ienāk, un tad pēc tam šī Privatizācijas aģentūra varētu tos izņemt, kā jau teikts tajos noteikumos, Privatizācijas aģentūrai noteikumus uzstāda Ministru kabinets. Tur gan ir paredzēta arī ļoti liela kontroles sistēma, bet, zinot mūsu līmeni šajos jautājumos, to, no kurienes mēs nākam, es domāju, ka kontrole var arī zināmā mērā šur tur daudzos jautājumos izpalikt.

Kas ir ļoti pozitīvs Latvijā, nerunājot, teiksim, par pašu neatkarību? Es domāju, ka ļoti pozitīvi mēs varam vērtēt mūsu valsts naudas ieviešanu, tas ir, lata ieviešana. Un, kaut gan tas nenāca tik mazsāpīgi, it sevišķi tas sāpīgi atsaucās uz tautsaimniecību, bet visumā lats darbojas. Un šeit, manuprāt, varbūt nedaudz ar tādu zināmu eiforiju tiek pasniegts un ziņots par mūsu lata ārkārtīgo stiprību. Es domāju, ka tas ir pārspīlēts, jo ir jāpaskatās arī importa un eksporta attiecības. Un tad mēs apmēram varam pavērtēt arī sava lata stiprību. Un tomēr lats strādā.

Vēl es gribu teikt, ka izdevumu daļu mēs varējām atsevišķās vietās, kas attiecas uz agrāro reformu, krietni ietaupīt, ja iepriekšējās valdības un Augstākās padomes locekļi būtu rīkojušies kā latviešu prāta cilvēki. Ja viņi, graujot to iekārtu, kura, es domāju, mums šeit lielākajai daļai nepatīk, nebūtu sagrāvuši arī tās materiālās vērtības, tos kapitālieguldījumus, kurus varēja izmantot tālākai darbībai.

Es saprotu, ka lielākā daļa deputātu nebrauc kaut kur ārā no Rīgas. Rīgā skats ir ļoti labs, it sevišķi šajā Jēkaba ielas daļā un, teiksim, virzienā uz Krišjāņa Valdemāra ielu, ja staigā kājām kā mēs ar Stašiņu, te mersedesi brauc, un viss ir okey. Bet, ja pabrauc ārā, tad mēs redzam Krievijas armijas un sociālistiskās iekārtas jeb agrārās reformas graustus, tās ir fermas, ciematus, katlumājas un tā tālāk. Es nezinu, vai tie mūsu ideoloģijai tik ļoti būtu traucējuši, ja mēs tos būtu izmantojuši saimnieciski. Domāju, ka ne.

Es gribu vēl piebilst, ka pašreiz valdība ir ieplānojusi 6,6 miljonu apmērā subsīdijas lauksaimniecībai, bet ieplānotas tās ir tādām pozīcijām, kur faktiski varēja iztikt. Piemēram 3,72 miljoni ieplānoti ciltsdarba atjaunošanai. Tad kāpēc tas bija jāsagrauj? Un tagad vajadzīgi 3,7 miljoni, lai to atjaunotu. Vajadzēja pajautāt tad, teiksim, speciālistiem, kā šo lietu novadīt - mīksti nosēdināt un ievadīt tajās struktūrās, kurās mums to vajag. Kādēļ, teiksim, mums vajadzētu no oktobra līdz decembrim subsidēt pienu? Ja šī darbība būtu notikusi saprātīgi, tad tas nebūtu bijis vajadzīgs. Bet tagad, šoziem, līdz pavasarim būs ļoti trūcīgi ar piena produktiem, un Zemkopības ministrija jau ir sagatavojusies, ka ar pienu būs trūcīgi vai ka tā nebūs, teiksim, no oktobra līdz decembrim, un jau paredz subsīdijas, lai kaut cik kāds tās govis slauktu. Tas par agrāro reformu. Un varbūt patīkamākais ir tas, ka šodien agrārās reformas tēvam, tas ir, Kinnas kungam, šī lieta ir jāizstrebj. Un kā viņš to izdarīs, to mēs redzēsim.

Vēl viena izdevumu daļa, kura mani ļoti uztrauc. Tā ir izdevumu daļa attiecībā uz ierēdņiem. Es saprotu, ka šie gadi mūsu valdībai nebūs ne kaķa, ne kazas, bet būs Māra Gaiļa gadi, jo tur ir paredzētas visas prioritātes reformām un ierēdņiem. Un, lai gan kādreiz varbūt zosis izglāba Romu, es nezinu, vai ierēdņi izglābs Latviju. Nav bijusi tāda valsts, kur birokrātiskās sistēmas - un tās ir birokrātiskas visās valstīs - varētu izglābt valsti. Pirmkārt, ierēdņi varētu iegūt savas zināšanas mūsu augstskolās, kuras nav sliktas, un pēc tam praktiski iegūt zināšanas, bet divos gados šinī ierēdņu augstskolā acīmredzot maz ko iegūs, jo ierēdnis paliek ierēdnis. Un, ja mēs, teiksim, visus pamatlīdzekļus virzām uz ierēdniecību un sakām tāpat kā Māris Gailis saka, ka būs pieklājīgi un laipni ierēdņi, bet ekonomika varbūt jau būs tik ļoti sagrauta, ka nebūs kam pie viņiem iet vai arī nevarēs līdz viņiem aiziet. Es neesmu pret ierēdņu lielām algām. Es esmu par kārtīgu atalgojumu ierēdņiem, bet ļoti samazinātā skaitā. Es, piemēram, skatos uz Zemkopības ministriju un nezinu, vai tie būs tie ierēdņi, kuri tiks atestēti un kuri strādās, bet tos ierēdņus, kuri pārdzīvojuši četras vai piecas valdības, es pazīstu ļoti labi, un viņi absolūti nav mainījušies. Viņi arī nemainīsies, un es to varu pilnīgi negaidīt. Tas par ierēdniecību.

Es savilku vienu vakaru pēc budžeta atreferējuma iztirzājumu par visiem veidiem. Negribu teikt, ka šeit es nosaukšu visu kopā. Ir tādas nozares, kurām nevajadzētu radīt materiālās vērtības. Tās ir tās, par kurām runāja Putniņa kungs, - tā ir izglītība, tās ir arī citas nozares, par kurām mēs varētu nestrīdēties. Un es savilku kopā. Man iznāca 110 000 uz budžeta sēdoši cilvēki, un viņi iztērē 280 miljonus rubļu, tas ir, pa visu Latviju. Tas ir pietiekami liels skaitlis. Tad skaitīsim vēl klāt pensionārus un invalīdus, skaitīsim studentus un vēl un vēl, un vēl. Es domāju, ka katram Latvijas iedzīvotājam viens ir jāvelk līdz, kas sēž uz budžeta. Noteikti! Kādreiz krievu laikā teica: “za tavo parņa” vajadzētu strādāt. Mums arī jāstrādā vēl par vienu.

Vēl, runājot par ierēdņiem, uzskatu, ka šajā jaunajā civildienesta likumā ir paredzēts ļoti plašs materiālais atbalsts - tur ir gan dzīvokļu pabalsts, gan atvaļinājumu pabalsts, gan pabalsts īpašos gadījumos, pabalsts sakarā ar pārcelšanos, ģimenes piemaksa, piemaksa par svešvalodu, piemaksa par valsts civildienestu īpašos apstākļos, vienreizēja gada piemaksa, kompensācija izglītībai un līdzekļu iegādei, prēmijas un balvas, medicīniskā aprūpe un sociālā apdrošināšana, garantijas pensijām. Tas ir vislabāk situētais slānis, un tad tur ir jābūt kolosāliem profesionāļiem.

Tālāk runāšu par tādu jautājumu, kurā parasti nejaucos, bet, tā kā visi jaucas lauksaimniecībā, tad arī es atļaušos iejaukties citos jautājumos, tas ir, aizsardzības un ārlietu jautājumos. Domāju, ka aizsardzības jautājumi ir nopietna lieta un ka šeit ko koriģēt nevajadzētu. Taču es domāju arī par tādām lietām, ka mūsu pašreizējie apstākļi neatļauj radīt stipru armiju, vienalga, cik lielu mēs to radītu. Mēs, es domāju, nevaram neko sevišķu izdarīt, un, manuprāt, tas neko neizšķirs, vai mēs nopirksim vienu helikopteru vai vienu raķeti. Bet šeit vakar Kiršteina kungs arī to teica, ka ļoti izšķirs tas jautājums, kā mēs, Baltijas valstis sadarbosimies. Acīmredzot pirmajā okupācijā, kas notika un Latvijai un visai Baltijai izšķīra jautājumus, būtiski bija tas, ka nebija Baltijas valstu vienotības. Bet šajā Baltijas valstu vienotībā mums nav arī aizsardzības koncepcijas. Un šajā kopējā aizsardzības sistēmā, es domāju, ka ļoti maz strādā mūsu Ārlietu ministrija. Aizsardzības ministrija diezgan vāji risina šos jautājumus, jo mēs neesam vēl faktiski nekur uz priekšu tikuši, lai gan būtībā no Latvijas neatkarības atjaunošanas pagājuši jau četri gadi. Tas mums, protams, kaut ko maksātu, bet tur būtu vērts ieguldīt līdzekļus. Tur būtu jēga kaut ko darīt. To arī vakardien Birkava kungs pateica, ka ne jau tik daudz Latvijā kaut ko izšķirs bruņošanās, cik izšķirs iekšpolitikas un ārpolitikas jautājumi. Tie ir galvenie. Un arī tas, cik mums daudz būs prāta diplomātijā. Un saprāta. Es, protams, personīgi it kā saprotu, uz ko Kozireva kungs tēmēja, un viņa izteikumi bieži vien ir nepārdomāti, bet es nesaprotu, kāpēc pret daudziem šādiem jautājumiem, teiksim, ir jāuzstājas Augstākās tiesas priekšsēdētājam ar saviem paziņojumiem, bet pret tiem neuzstājas mūsu ārlietu ministrs. Varbūt tomēr vakardien Kozireva teiktajā kāds graudiņš ir arī taisnība? Lietuva brauc, runā, darbojas, viņiem jautājumi virzās uz priekšu. Latvija, vismaz Ārlietu ministrijas līmenī, ļoti atturīgi darbojas. Vienīgi, teiksim, par karaspēka izvešanu un par citiem jautājumiem mēs griežam kažoku uz otru pusi. Būsim reālisti, tas ir liels kaimiņš! Turklāt diezgan īpatnējs kaimiņš, un, ja mēs esam prāta cilvēki, tad mums vajadzētu strādāt, ne tikai sūdzēties vien. Es domāju, tas attiecas uz Ārlietu ministriju. Tie bija tie punkti, kurus es gribēju izteikt. Paldies par uzmanību!

Priekšsēdētājs. Vārds deputātam Antonam Seikstam - “Latvijas ceļš”, pēc tam - Annai Seilei.

A.Seiksts (LC).

Godātie kolēģi, mēs esam īsteni latvieši. Un, lai jau nu ko, bet kritizēt no vienas vietas, nejūtot atbildību par saviem vārdiem, mēs protam, - piedodiet par izteicienu - kolosāli. Mēs esam gatavi nogāzt valdību un gatavi nogāzt, piedodiet, ko gribam, neredzot, kas ir izdarīts. Un pretstatā Tabūna kunga un Rugātes kundzes teiktajam, es gribu nepopulāri pateikt šodien paldies. Pateikt paldies Godmanim, pateikt paldies Piebalgam, Aldermanei, bez kuru tiešas līdzdalības un praktiskā darba Latgales programmas kā tādas nebūtu. Ja šodien Tabūna kungs saka, ka tur vispār nekas nav izdarīts, tad, piedodiet, - augstskolas nedzimst katru dienu. Un, ja mēs esam izglītību decentralizējuši pēc Beļģijas un citu Beniluksa valstu tipa, ja mēs Rīgas monstru mēģinām kaut kādā veidā vismaz kultūrai piesaistīt un kaut cik, ja ne gluži likvidēt, tad vismaz pārvarēt šo barjeru, tad tie jau ir praktiski soļi. Zilupē ir atvērta latviešu klase, un tas arī ir kaut kas. Latgaļu izdevniecība no valsts budžeta tiek jau ceturto gadu pabalstīta, arī tas ir jau kaut kas. Taču es to saku nevis tādēļ, lai lielītos vai atskaitītos, bet tādēļ, lai cienījamais premjers un izglītības ministrs Vaivada kungs neaizmirstu, neatstātu novārtā to, kas ir iesākts. Ja Rēzeknes augstskola nepārvērtīsies par Rīgas izbijušo profesoru patvērumu, tad tā būs Eiropas mēroga augstskola, saglabājot to rektoru, kurš tur šobrīd strādā. Lūk, kur ir jāstrādā! Bet teikt, ka nekā nekur nav, ir vienkārši negodīgi.

Rugātes kundze, Trasūna kunga teiktie vārdi arī pēc tūkstoš gadiem būs svarīgi nevis tādēļ, ka brīvvalsts laika valdība būtu bijusi slikta vai arī mēs nekā tagad nedarītu. Mums ir kaimiņš, kurš pie jebkura režīma pret mums zemtekstā izturēsies tā, kā viņš ir izturējies apmēram divus tūkstošus gadu, un tāpēc ir jārunā par to, kas praktiski var tikt izdarīts un kas praktiski nevar tikt izdarīts.

Godātie kolēģi! Finansu ministrijā, Platā kungs, ir grāmata ar paskaidrojumiem, un tas nekas, ka es esmu “Latvijas ceļā”, tas nenozīmē, ka man jāskatās mutē savai valdībai. Es gribētu, lai Finansu ministrijas budžeta sastādītāji atšķir paskaidrojumu grāmatas 44.lapu un vēlreiz to rūpīgi izlasa. Tur ir programmas, un es negribu šeit nevienam atņemt nevienu santīmu, bet gribu pateikt tikai tik daudz, ka tas, kas tur ir atvēlēts Latgales programmai, ir pārāk maz, salīdzinot ar citiem, jo, piedodiet, tā caurmērā ir trešā daļa no visas mūsu valsts, un Latgalei šīs dāvanas nav vajadzīgas. Tā nekad dāvanas nav prasījusi, latgalieši ir pārāk lepni, lai prasītu dāvanas. Runa ir par Latvijas interesēm. Jūs teiksit, ka tās ir vispārīgas frāzes. Piedodiet, man bija tāda nelaime vai arī es nezinu, kā tas ir - vadīt šo grupu Augstākajā padomē. Es gribētu, lai Saeimā pret šiem jautājumiem izturas tāpat kā Augstākajā padomē. Tur politika izpalika, kad bija runa par latviskošanu. Te varētu gari runāt, man ir viena formula par Latgales latviskošanu. Šeit partiju barjeras krita. Toreiz, jau beigu posmā, pie mums jau veidojās partijas, grupas un viss kaut kas. Šajā jautājumā bija, es varētu teikt, pilnīgs konsensuss. Es ļoti gribētu, lai Saeimā paliek tāpat.

Godātie kolēģi, es gribu teikt vēl par trim pozīcijām. Mēs otrajā lasījumā tirzāsim un šķērēsim, un graizīsim, un cīnīsimies, un segu vilksim katrs uz savu pusi. Man ļoti gribētos, lai katrs deputāts apzinās tās pozīcijas, kuras nedrīkstētu aizskart. Un viena no tām ir Tieslietu ministrijas budžets. Es neesmu jurists un tajā sfērā, kur jārunā juristiem, nejaukšos, bet, ja trešā vara šobrīd ir kaut cik strādāt spējīga tajos apstākļos, kādos tā ir... Mēs visi nākam no konkrētām vietām, no katra rajona, no pagastiem un zinām, ka pagastos tiesu vēl nav, bet, teiksim, mēs arī zinām, kādos apstākļos viņi strādā, un kopš Ludzas un Bauskas recidīviem man nav ziņu, ka kāds tiesnesis būtu korumpēts. Tad sargāsim šo varu! Un, ja nu kādam tiešām vajag, tad tiesu reformu un Tieslietu ministrijas budžetu tiešām nevajadzētu aizskart ne par vienu santīmu, varbūt pat pameklēt, kā tur pielikt klāt.

Godātie kolēģi! Es vēlreiz akcentēju, ka nedarīšu to - neskatīšos savai valdībai mutē, taču gribētu, lai aizsardzības ministrs ļoti cienījamais Pavlovska kungs piesakās debatēs un izsakās tikai par vienu jautājumu. Es balsošu par vēl lielāku budžetu Aizsardzības ministrijai, ja viņš pateiks, kas konkrēti tiek darīts austrumu robežas nostiprināšanai. Es šo jautājumu neskaitāmas reizes esmu uzdevis Jundža kungam un, izņemot lāpas vai karogu, ar ko tur staigāja gar robežu, es cita nekā tur neredzēju. Es gribu to sagaidīt.

Birkava kungs, paldies jums, Ministru prezidenta kungs! Rugātes kundzei arī paldies par šā Latgales brauciena organizēšanu. Ministru prezidents zina stāvokli uz robežas, Novakšānova kungs to zina ļoti labi, tad, lūk, prasīsim, lai aizsardzības ministrs pasaka, kas konkrēti tiek darīts, un tad mēs balsosim par šo budžetu. Es vairāk neko citu negribu.

Godātie kolēģi! Visiem ļoti patīk ķerties klāt pie valsts reformas, pie Gaiļa kunga reformas. Apjēgsim vienu lietu, kāpēc Godmaņa valdībai gāja grūti un tā kļuva ļoti nepopulāra. Ne tāpēc, ka Godmaņa kungs ir slikts cilvēks vai Tautas fronte būtu kļūdījusies viņa izvēlē. Tādu cilvēku Latvijā nav daudz kā Godmaņa kungs. Visa būtība bija ierēdniecībā. Visskaistākā Saeima un vislabākā valdība paliks par donkihotiem, ja ierēdniecība nebūs ieinteresēta un bargi pasargāta no korupcijas. Es gribu teikt - pasargāta! Varbūt pat iebaidīta. Jebkuru vislabāko likumu var izgāzt un noboikotēt, var padarīt smieklīgu valdību un Saeimu, piedodiet, ar preses palīdzību, ja ierēdniecība boikotēs to, ko lemj. Un ne jau viss bija slikts, ko pieņēmusi Augstākā padome, un ne viss ir slikts, ko mēs šeit darām, bet tas ne katrreiz pildās. Es nezinu, kāpēc te pīkst, jo man vēl laiks nav beidzies.

Priekšsēdētājs. Godātie kolēģi, es ļoti atvainojos! Vēlreiz atkārtoju: diemžēl šis aparāts pīkst un signalizē 10 minūtes, bet jums tablo laiks vēl ir 10 minūtes.

A.Seiksts. Kad es šeit skatos, tad... Ahā, saprotu, paldies.

Un pēdējais. Tā kā kolēģi lasa avīzes (un vēlu viņiem veiksmi darbā!), es gribu vērsties konkrēti pie Siliņa kunga un pie Putniņa kunga ar vienu lūgumu. Augstākās padomes laikā kolēģis Imants Ziedonis izvirzīja jautājumu par to, ka jāievieš kultūratbildības nodoklis. Tajā laikā es darbojos Izglītības komisijā, un mēs visi draudzīgi šo priekšlikumu atbalstījām. Es nesaku, ka tas šobrīd ir jāievieš un budžetā jāliek, bet šo ideju nogremdēt nedrīkstēja. Juristi, piedodiet, arī mani frakcijas kolēģi, to nogremdēja tādēļ, ka, lūk, šāda precedenta nav. Es ļoti lūdzu Izglītības, kultūras un zinātnes komisiju izpētīt šo jautājumu. Tas būtu avots, kā šo latvisko vidi atdzīvināt, teiksim, Vidzemes austrumu daļā, Latgalē un citur un veicināt mūsu valsts sakoptību, un tad nevajadzētu to deķi raustīt no vienas puses uz otru.

Godātie kolēģi! Aicinu jūs atbalstīt budžetu pirmajā lasījumā. Salīdzināsim katrs savu personīgo atbildību ar ministra atbildību un valdības atbildību! Kurš no mums un vai visi mēs kopā esam gatavi šodien dot citu budžeta projektu? Kurš spēj stāties ministra vietā? Es to teicu jau Godmaņa laikā un arī tagad to saku, - deputātu atbildība ir liela, bet tā ir nesalīdzināmi mazāka nekā ministra atbildība. Var, protams, budžeta koncepciju kritizēt, un tas ir jādara un es arī to daru, ja redzu, ka kaut kas budžetā pelna kritiku.

Tāpēc, nobeidzot savu uzstāšanos, gribētu teikt tā: otrajā lasījumā cīnīsimies par skaitļiem, bet man ļoti gribētos, lai mēs to darītu ar vienu noteikumu. Ja kaut ko kaut kur paņemsim nost vai gribēsim kaut kur kaut ko pielikt, tad būs arī jāparāda, no kurienes. Ja mēs tā nedarīsim, varēsim debatēt pat līdz 2000.gadam! Paldies par uzmanību!

Priekšsēdētājs. Vārds deputātei Annai Seilei. Pēc tam ārpus kārtas runās Valdis Pavlovskis - aizsardzības ministrs.

A.Seile (LNNK).

Cienījamie Saeimas Prezidija locekļi, Saeimas deputāti un klātesošie! Šodien mēs debatējam par budžetu, un budžets ir instruments, ar kuru valdība realizē savu politiku. No šāda viedokļa es šodien gribu izanalizēt valdības priekšā liktā budžeta projekta koncepciju. Un tātad, raugoties no mana viedokļa (un es pārstāvu LNNK frakciju), ir vērojama pārāk liela līdzekļu centralizācija valsts varas iestādēm, bet ir aizmirstas pašvaldības. Uzskatu to par vienu no lielākajiem projekta trūkumiem. Esmu iesniegusi konkrētus priekšlikumus, lai šo trūkumu labotu. Uzskatu, ka nodokļu sadalījums valstij un pašvaldībām ir nepareizs. To vajadzēja salīdzināt ar iepriekšējo gadu nodokļu sadalījumu, izanalizēt un tikai tad pieņemt lēmumu, ka, piemēram, vajag atstāt pašvaldības iztikšanai tikai zemes nodokli un ienākuma nodokli. Talsu rajonā, piemēram, šis nodoklis kultūras vajadzības apmierina tikai par 70 procentiem, izglītības prasības - tikai par 65 procentiem. Kad pirms trim gadiem izveidojās nelielā Mazirbes sākumskola, tajā bija divi komplekti. Sākot ar šo gadu un turpmāk tai paredzēts tikai viens komplekts, un no 1.-5.klasītei šajā skolā visi bērni mācās vienā telpā pie viena skolotāja, kurš nebūt nav skolas direktors. Tātad ir attiecības laukos starp pašvaldību budžetu un valsts budžetu. Valsts koncentrē savu varu. Pašvaldībām šī vara un iespējas rīkoties iedzīvotāju interesēs ir minimālas. Es to saucu īstajā vārdā: tas ir valsts rekets, Gaiļa kunga rekets! Kāda ir izeja? Visi saka, ka opozīcija nedodot nekādus priekšlikumus. Es tos mēģināšu izteikt, bet, ja Saeimas plenārsēdē neatradīsies dzirdīgas ausis, proti, ja mēs, izdebatējuši par visu, beigās tomēr nospiedīsim podziņu un nobalsosim par tām pozīcijām, kādas ir, tad mana runa un visas iepriekš teiktās nebūs nekā vērtas. Ne jau valdība ir dievs, kurš jālūdz, kā izteicās vairāki Zemnieku frakcijas pārstāvji. Lūgties mēs varam baznīcā, varam aizlūgt arī par valdību, bet šeit ir no svara katra deputāta personīgā izšķiršanās, nospiežot pogu par šādu līdzekļu sadalījumu ienākumu un izdevumu daļā, jo mēs vairs nevarēsim neko grozīt, ja būsim nobalsojuši par esošā budžeta koncepciju. Tātad: aicinu zemniekus pārstāvēt zemnieku intereses, izglītības jomā strādājošos cilvēkus - izglītības darbinieku intereses, un valdības vīrus - ņemt vērā deputātu ieteikumus un komisiju ieteikumus, sabalansēt vēlreiz budžeta ienākumus ar izdevumiem un iesniegt konkrētu projektu. Ministru kabineta iesniegtie priekšlikumi neparedz neko pārskatīt pēc būtības. Un tātad - kur ir šī rezerve, ar kuru mēs varētu rīkoties, pārskatot budžetu vēlreiz?

Ierēdniecībai ir atstāta ļoti liela rezerve. Es vēlreiz uzmanīgi pārskatīju un konstatēju, ka 5 miljoni latu ir atstāti rezervē ierēdniecības programmas realizēšanai, bet budžetā ir piešķirts tikai 1,4 miljoni latu, kopā tas ir 6,4 miljoni latu. Arī šī, manuprāt, ir valdības nepareiza politika - atstāt lielas rezerves un pēc tam tās pārdalīt. Tā, kā dara Ziemassvētku vecīši. Piemēram, Balgales pagasts Talsu rajonā novembra beigās papildus saņēmis maznodrošināto pabalstīšanai 5,4 tūkstošus latu, kas vispār ir viena ceturtā daļa no Balgales gada budžeta. Kādēļ šos līdzekļus nevarēja iedalīt saprātīgi - gada sākumā? Pagasts tad zinātu, kā ar savu naudu rīkoties, zinātu, kā to sadalīt. Nevis sanaidot maznodrošinātos cilvēkus, izsniedzot viņiem šos latus vai nu pēc viņu pašu pieprasījuma (tātad kautrīgākajiem nedodot neko), vai arī pēc kādiem citiem nosacījumiem. Ļoti daudzas pašvaldības jau ir nākušas pie šī secinājuma, ka tām nevajag ubaga dāvanu. Ja ir līdzekļi, tie jāsadala stingri pēc likuma, nevis jāpasniedz kā kaut kādas ārkārtējas dāvanas atsevišķos brīžos - uz Ziemassvētkiem, Jaungadu vai vēlēšanām.

Neizmantota ir iespēja iegūt ienākumus no Privatizācijas fonda līdzekļiem. Saskaņā ar valdības ieteikto koncepciju Privatizācijas fonds apkopos visus līdzekļus, kuri ienāks no valsts uzņēmumu un pašvaldību uzņēmumu privatizācijas. Bet attiecībā uz šo līdzekļu izlietošanu ir viena rindiņa: tos nedrīkst - es atkārtoju: nedrīkst! ieskaitīt valsts budžetā. Es nesaku, ka visi šie līdzekļi būtu jānoēd un uzreiz jāieliek valsts budžetā, bet arī valsts budžetā ir ailītes, ir investīcijas, ir iespējas, kur šos līdzekļus ieguldīt. Nevis Privatizācijas aģentūra tos sadalītu, bet tie tiktu likumīgi sadalīti valsts budžeta ailītēs. Jau tagad, pēc neoficiālām ziņām, Privatizācijas aģentūra meklē sev juristus, piedāvājot tiem 400 līdz 500 latus. Tajā pašā laikā šīm ierēdniecības reformām ir paredzēti līdzekļi. Katram ir sava konkrētā alga. Lūk, atkal jau ir dubultie atalgojumi! Cienījamie deputāti, vai kāds no jums saņem 400 latus? Es nesaņemu aizstāvēdama cilvēku intereses šeit parlamentā.

Pagājušajā gadā bija paredzēta tikai triju objektu pārdošana Rīgas pilsētā, lai palielinātu budžeta līdzekļus, un šis palielinājums bija par 0,8 miljoniem. Nu tad parēķiniet, ko mēs varētu iegūt no šā privatizācijas procesa, ja mēs kaut kur šauri neieslēptu šos ienākumus? Vietējās pašvaldības diezgan bieži jau ir sapratušas, ka šis ir tāds avotiņš, no kura papildus var pasmelties līdzekļus, teiksim, pārdodot pirti vai kādu citu objektu kārtīgam biznesmenim un saņemot miljonu latu. Tās tik tiešām bezizejas situācijā ir spiestas šo naudu izlietot tur, kur vajadzēja būt budžeta līdzekļiem. Tā tas notiek dzīvē. Vai valdība to neredz?!

Nav nostiprinājies zemes tirgus. Nevar sākties zemes tirgus, ja mēs neparedzam zemes iemērīšanu šajā gadā, ja mēs nepiešķiram ieplānotos 1,3 miljonus latu valsts zemes dienestam zemes ierīcības darbiem, kuri būtu tūlīt jāuzsāk, lai pavasarī var art un sēt un lai cilvēki var noformēt savu īpašumu un ar pilnu atbildību stāties pie tā pārvaldīšanas. Bet, ja viss būtu normāli, ja šie līdzekļi tiktu plānoti kā vienai no prioritārajiem, tad tie cilvēki, kuri negrib saimniekot uz savas zemes, un kuri vienkārši negrib atteikties no savām īpašumtiesībām (un tādu cilvēku ir daudz), varētu caur Hipotēku banku šo zemi pārdot, un pirmais uzpircējs tad būtu valsts, un valsts tad laistu šo zemi iekšējā tirgū, un valsts pelnītu ar šiem procentiem. Arī tas ir zināms ienākuma avots.

Par banku noguldījumiem jau daļēji runāja Janeka kungs. Jā, mēs esam aizmirsuši, ka jau Augstākajā padomē vairākas reizes tika izvirzīts jautājums, ka vajadzētu ņemt nodokli no banku procentiem. Arī no iedzīvotāju noguldījumiem. Vajadzētu izvērtēt, kurš var atļauties šodien noguldīt naudu bankā par 100 vai 200 procentiem, kā atsevišķas firmas to piesola? Reti ir tādi cilvēki. Un, ja reiz viņš ir tik bagāts, tad lai no šā ieguldījuma viņš maksā procentus!

Tāpat ir apgrozījusies arī piena kombinātu naudiņa, kura nenonāca zemniekiem. Zemniekiem nesamaksāja par pienu. Zemnieki kreditēja biznesmeņus, un nekāda ienākuma no tā nebija valstij, un nekāda ienākuma no tā nebija tam, kurš slauc govi. Tāpēc es šodien varu ieteikt tikai to - atlikt budžeta izskatīšanu pirmajā lasījumā. Valdībai vajag konceptuāli izvērtēt ienākuma daļu, sabalansēt to ar izdevumu daļu un ņemt vērā iesniegtos priekšlikumus, nevis izdarīt sīkus labojumus otrajā lasījumā. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs. Vārds Valdim Pavlovskim - aizsardzības ministram. Pēc tam runās deputāts Eduards Berklavs.

V.Pavlovskis (Latvijas Republikas aizsardzības ministrs).

Godājamais Prezidij! Cienījamie kolēģi! Gribu pateikties Seiksta kungam par iespēju dot konkrētu atbildi uz viņa jautājumiem. Varbūt šis ir pirmais konstruktīvais jautājums, kas šinī zālē ir atskanējis attiecībā uz Aizsardzības ministriju un Aizsardzības spēkiem. Jautājums bija - ko mēs plānojam darīt uz austrumu robežas?

Apmēram pirms diviem mēnešiem Ministru prezidents Birkava kungs man uzdeva nostiprināt austrumu robežu. Tad mēs skatījāmies, ko varam darīt šai lietā, un nonācām pie atzinuma, ka pašreizējais likums par robežu aizsardzību nedod mums juridisko bāzi, uz kuras izveidot noteiktu un efektīvu kontroli. Tā ka pirmais mūsu solis bija - izstrādāt jaunu likumu par robežu aizsardzību. Šis likums tika iesniegts Ministru kabinetā un tika pieņemts Saeimas atvaļinājuma laikā. Pamatojoties uz šo jauno likumu, mēs arī esam izstrādājuši un iesnieguši valdībai jaunus noteikumus par robežu režīmu. Šie divi dokumenti, kā es jau minēju, dos iespēju stingrāk kontrolēt mūsu valsts robežu, kā arī iesaistīs mūsu darbā un aicinās palīgā Latvijas zemessargus.

Otrs svarīgs notikums ir tas, ka vakar Jūrmalā, kad satikās Baltijas valstu ministru prezidenti, satikās arī Baltijas valstu robežsargu vadība, un mēs tad nolēmām kopīgi nostiprināt austrumu robežu. Nolēmām sadarboties uz mūsu robežām, mūsu starprobežām, bet galveno vērību veltīt austrumu robežai. Šis plāns tiks pabeigts nākamā mēneša beigās, un martā mēs varēsim sākt kopīgi nostiprināt Baltijas valstu robežas. Tas vēl nav viss, ko mēs ceram darīt, bet tie ir tie soļi, ko mēs spersim un kas mums neizmaksās nekādus līdzekļus. Ceru, ka devu izsmeļošu atbildi uz jūsu jautājumu un ka jūs balsosiet par aizsardzības budžetu. Paldies par uzmanību!

Priekšsēdētājs. Vārds Eduardam Berklavam, pēc tam - Tupešu Jānim.

E.Berklavs (LNNK).

Cienījamie kolēģi un visi klātesošie! Negribu, tā sakot, kavēt laiku un runāt par to, kurai nozarei vajadzētu dot vairāk naudas, kurai - mazāk, kuram novadam vairāk vajadzētu sniegt palīdzību un kuram - mazāk. Mēs jau gandrīz pusotru dienu klausāmies ļoti saprātīgas runas un priekšlikumus. Lielākoties es tām piekrītu un jo sevišķi tām, kuras attiecas uz aizsardzības sfēru, uz izglītības un kultūras sfēru, sociālo sfēru un, protams, ražošanas sfēru. Bet par šiem jautājumiem es tagad nerunāšu, jo vēl stāv priekšā otrais lasījums.

Kā es jau teicu, es atbalstu aizsardzības sfēru, un mani drusku izbrīnī tas, ka, neraugoties uz visiem pēdējā laika notikumiem un runām Maskavā un tepat Latvijā, neesam dzirdējuši, ka visatbildīgākie mūsu valsts darbinieki un vadītāji skaidri pateiktu: lai neviens necer, ka atkārtosies 1940.gada notikumi un ka kāds atkal bez neviena šāviena gandrīz šeit varēs nākt iekšā un veikt atkal vienu okupāciju. Es domāju, ka valdības vīru, valsts vadītāju, pienākums ir pateikt gan iespējamiem pretiniekiem, gan arī tautai, ka mēs visiem spēkiem aizstāvēsim savas valsts robežas. Visiem spēkiem! Mums tam ir jāgatavojas.

Es gribu teikt, ka šo dokumentu, kas nosaukts par valsts budžeta projektu 1994.gadam, tikai ļoti, ļoti nosacīti var saukt par tādu. Tikai ļoti nosacīti! Kāpēc? Tas drīzāk ir, no vienas puses, summu saskaitījums, kas parāda, cik mēs ceram ieņemt no dažādiem nodokļiem, tas ir summu saskaitījums, kas parāda, cik mēs ceram vēl dabūt no iekšējiem un ārējiem aizņēmumiem, aizdevumiem, un, no otras puses, viss atkarīgs no tā, cik nu kuram ministram ir izdevies izkaulēt jeb izplēst, kā mēdz teikt, no kopējās summas. Lasot un domājot par šo dokumentu, man ir radies vēl otrs iespaids, ka Ministru kabinets grib mums radīt iespaidu, ka viss jau norit normāli, diezgan apmierinoši, lai neteiktu, ka pat labi, un ka nav iemesla nekādam sevišķam satraukumam. Bet tādi iemesli ir! Īstenībā ir par ko uztraukties. Ir par ko satraukties! Mēs zinām, ka valsts drošība nav nodrošināta, mēs zinām, ka apmēram pusei iedzīvotāju nav pat paredzētā un atzītā iztikas minimuma, mēs zinām, ka noziedzība mūsu zemē draudoši aug, bet skaitļi mums neparāda, kādu konkrētu rīcību tad ir paredzēts veikt, lai šīs problēmas atrisinātu. Budžets nav orientēts. To jau te ir teikuši daudzi, un arī es pilnīgi pievienojos tam, ka šis budžets nav orientēts uz valsts ekonomikas attīstību, uz ražošanas attīstību, bet tas viss taču ir mūsu pamats. Tas ir viss mūsu pamats! Tādēļ pamatoti rodas bažas, vai tie avoti, kas ir paredzēti un uzrādīti šajā dokumentā, spēs reāli segt kaut vai to summu, kas ir jau paredzēta budžeta deficītā. Kādi tad ir šie avoti, kas ir uzrādīti? Tīrie aizdevumi - 6,4 miljoni, ārējie kredīti - 4,3 miljoni, valsts iekšējie aizņēmumi - 28,6 miljoni. Man liekas, ka, lūk, šie norādītie avoti vien jau mums rāda, uz ko ir orientēta valdības darbība un no kurienes valdība cer dabūt ienākumus. Vai tas ir normāli? Manuprāt, ne! Nevar dzīvot tikai no kredītiem un iekšējiem un ārējiem aizņēmumiem.

Es domāju, ka par katastrofālu ir jāatzīst fakts, ka ražošanas kopprodukts kopš 1990.gada turpina katru gadu pazemināties. Tāds stāvoklis ir jāatzīst par katastrofālu! Es uztraucos par to, ka neredzu budžetā rīcību taisni šajā virzienā. Budžetā nevar saskatīt nopietnus nodomus ražošanas sekmēšanai. Man reiz jau bija iespēja izteikt šeit viedokli, ka Ministru kabinets, liekas, vadās no domas, ka Ministru kabinetam, valdībai ražošanā nav jāiejaucas, jo tā būtu it kā atgriešanās pie sociālistiskās plānošanas. Protams, es arī neuzskatu, ka Ministru kabinetam vajadzētu plānot katram uzņēmumam uzdevumu un katru uzņēmumu vadīt, bet nevaru atzīt par normālu to, ka mums patiešām nav šīs ekonomiskās politikas. Nav šīs ekonomiskās politikas! Es domāju, ka maldīgs ir ieskats, ka ražošanā viss automātiski atrisināsies, tikai pateicoties pieprasījumam un piedāvājumam, ka tirgus visu to saimniecību mums noregulēs. Lielā mērā, protams, tas tā ir, jā. Bet nekādā gadījumā mēs nevaram iztikt bez tā, ka neizlemjam, ko mēs tagad gribam? Kādas nozares mēs tagad gribam sekmēt un kādām ļaut dabīgā nāvē nomirt? Bet mēs pašreiz redzam, ka daudzas rūpnīcas jau ir slēgtas, daudzas ražo ļoti nedaudzos apmēros, kaut ko ražo, bet noieta nav, līdz ar to strādniekiem ir vai nu parādā palikuši, vai arī viņi ir jāatlaiž, aug bezdarbs. Un budžetā mēs redzam, ka atkal jau tiek plānotas summas, lai šiem bez darba esošajiem cilvēkiem kaut kā palīdzētu izdzīvot. Teikt, ka tas ir normāli, ka šīs rūpnīcas patiešām ir jāslēdz vai ir jāsamazina to ražošanas apjoms, ka bezdarbs noteikti būs - un tā tālāk... Es gribētu sacīt, ka tikai daļēji tas ir normāli. Bet mēs nevaram, tā teikt, apmierināties ar to, ko mēs redzam pašreiz. Veikalos ir milzīgā daudzumā visdažādākās importa preces, turklāt tādas, kuras mēs varētu ražot šeit, Latvijā, bet mēs šeit neredzam nekādu valdības iejaukšanos un domājam, ka tas nav valdības uzdevums. Jā, importa preces, protams, ir laba lieta, tur ir gan skaistas, labas, gan mazāk skaistas, mazāk labas lietas un katrā ziņā tādas, kuras varētu ražot tepat Latvijā, lai nebūtu tā bezdarba. Varētu atbildēt, ka to nevar izdarīt vienā mēnesī, to nevar izdarīt vienā mēnesī, to nevar izdarīt arī vienā pusgadā. Par to mēs varētu izteikt pretenzijas šai valdībai, bet mēs jau zinām, ka ne jau tālu esam aizgājuši no tā viedokļa, kāds trīs gadus bija pirms šīs valdības. Nav nekas darīts. Es jau esmu par to izteicies, ka nav nekas darīts, lai uzņēmumus pārprofilētu, lai ražotu tomēr to, ko mēs varam ražot. Mēs taču zinām, kas notiek. Te jau nav jārunā par to. Piemēram, cukurs. Nu, nav ko audzēt cukurbietes tāpēc, ka nav kur likt jau esošo cukuru. Mēs zinām, ka tāpat ir ar graudiem - nav kur likt graudus. Esmu runājis ar daudziem zemniekiem, viņi saka, ka graudi stāv vēl šodien nerealizēti. Tajā pašā laikā mēs ievedam graudus.

Mēs zinām, ka Latvijā bija tradicionālas tādas nozares kā smalkmehānika, sadzīves ķīmija, elektrotehnika, radiotehnika, mēbeļu rūpniecība. Vai tad mēs un valdība nevaram tomēr kaut ko darīt, lai šīs nozares attīstītu šeit uz vietas? Es te, budžeta projektā, to neredzu. Var būt, ka tikai es to neredzu, un tas būtu labāk, bet es neesmu dzirdējis, ka kāds cits deputāts arī būtu teicis, ka šos jautājumus ir paredzēts sekmīgi risināt.

Tāds ir mans viedoklis par šo budžetu kopumā. Nu, vēl es tikai gribētu... Te jau ļoti labi Seiles kundze runāja par to, kur varētu dabūt naudu. Jā, es arī gribu pievērst uzmanību dažām summām, dažiem skaitļiem, kas ir projektā, un pievērst uzmanību salīdzinājumam, kādas summas ir paredzētas 1994.gadam un kādas tās ir salīdzinājumā ar tām summām, kas bija 1993.gadā. Piemēram, izdevumi starptautisko kredītsaistību izpildei. Šī summa 1944.gadā ir 5 miljoni 586 tūkstoši. Un, lūk, šī summa jau 16 reizes pārsniedz to summu, kāda bija iepriekšējā gadā. 16 reizes.

Ko redzam budžeta projekta 13.lappusē? Valsts Kancelejas uzturēšanai paredzētie izdevumi palielinājušies no 333 miljoniem 500 tūkstošiem 1993.gadā uz 1 miljardu 300 tūkstošiem 547 (ļoti neskaidri nosauc pēdējo ciparu). Trīs reizes vairāk! Īpašo uzdevumu ministrijas aparāta uzturēšanai 1993.gadā bija paredzēti tikai 22 miljoni 174 tūkstoši. Labi, ka šī ministrija pastāv tikai pusgadu... Tagad ir paredzēts visam gadam, un pieaugums ir 146 260. Es īsti nezinu, ar ko šī ministrija nodarbojas, un neesmu arī neko dzirdējis un domāju, ka arī daudziem tas nav skaidrs, bet vienalga, - tādam kāpumam šajā izdevumu sfērā es neredzu pamatojumu.

Paskatieties budžeta 16.lappusē! Izdevumi valsts pārvaldes iestāžu uzturēšanai 1993.gadā - 45 178 miljoni, 1994.gadā - gandrīz piecas reizes vairāk. Centrālā aparāta budžeta iestāžu darba samaksas fonds 1993.gadā, ja salīdzina ar 1994.gadu, ir piecas reizes palielinājies. Tā ir rakstīts šajā projektā. Valsts pārvaldes iestāžu uzturēšanai kopumā 1993.gadā, salīdzinot ar 1994.gadu, ir paredzēts trīs reizes vairāk līdzekļu. Turpretī sociālajai nodrošināšanai 1994.gadā ir piešķirts 2,8 reizes mazāk līdzekļu salīdzinājumā ar 1993.gadu.

Es vairāk neaizņemšu jūsu laiku. Uzskatu, arī Seiles kundze to teica, un ne tikai Seiles kundze vien, ka iesniegto budžetu nevar pat konceptuālā skatījumā pieņemt pirmajā lasījumā. Es par to balsot nevaru.

Priekšsēdētājs. Vārds Tupešu Jānim, pēc tam - Romānam Apsītim.

J.Tupesis (LZS).

Godātais priekšsēdētāj, godātie deputāti, cītīgie klausītāji! Jau savas runas sākumā aicinu deputātus nobalsot par valsts budžetu 1994.gadam, par likumprojekta pieņemšanu pirmajā lasījumā. Toties otrajā lasījumā aicinu valdību, Finansu ministriju un Budžeta komisiju ņemt vērā šodien un pagājušajā nedēļā izteiktos pozitīvos atzinumus un negatīvo kritiku, un ieteikumus. Gandrīz visi runātāji ir kritizējuši paši savas valsts valdību un tās centienus izveidot Latviju par taisnīgu, demokrātisku un sakārtotu valsti. Es gribu valdību uzslavēt, un laikam esmu pirmais, kas to dara.

Mums ir tieksme salīdzināt Latviju ar Ameriku un Rietumeiropu, bet kāpēc nesalīdzinām Latviju ar Bangladešu vai ar kādu kaimiņzemi tepat Austrumos? Kritizēt ir viegli. Darīt labus darbus ir daudz grūtāk. Mums nevajag neveiksmju un valsts grūtību uzskaiti, ko gandrīz katrs runātājs ir sniedzis, bet vajag ieteikumus, kā to visu atrisināt. Arī kases aparātu ieviešanu Sporta pilī, kā es ceru.

Neviens budžets neapmierina visus, bet budžets ir jāveido pēc prioritāšu principa, nevis fiksētu plānu principa, kā viens no ministra biedriem pagājušajā nedēļā minēja, status quo principa. Lai man neviens ministrs un deputāts nestāsta, ka nevarētu mainīt naudas katla lielumu, ja valsts drošība un izdzīvošana būtu kritiski apdraudēta. Tā ir kritiski apdraudēta, bet, manuprāt, pavisam citā jomā, nekā šeit vairākumā gadījumu tika minēts.

Par zemnieku vajadzībām jau runājuši gan manas frakcijas, gan blakussēdošie kolēģi. Minot savas prioritātes, viņi atkal tika atgādinājuši abu valdošo frakciju vēlēšanu programmās paustos solījumus attiecībā uz izglītību, tas ir, bērniem un jauniešiem, uz kultūru, tas ir, latvietības sakārtošanu un saglabāšanu, uz zinātni, tas ir, tautas labāku attīstību. Jā, tiesiskas valsts izveidošanai vajag vairāk līdzekļu. Jā, aizsargātas valsts izveidošanai vajag vairāk līdzekļu. Jā, veco ļaužu izdzīvošanai ir vajadzīgs vairāk līdzekļu. Jā un daudzkārt jā...

Tomēr vēlreiz atgādināšu, ka mēs piederam pie demogrāfiski izmirstošas tautas. Es ne tikai šeit to saku, es gribētu kliegt pa visu Latviju. Es to gribētu kliegt arī šeit, - mēs piederam pie demogrāfiski izmirstošas tautas! Man bieži šķiet, ka esmu vienīgais, kas prasa un atgādina domāt par šo traģēdiju.

Vēl vairāk. Pagājušajā gadā mēs bijām pasaules tautu priekšgalā, - būtu gan jāsaka - pakaļgalā, sevis neatražošanā. Šeit atrisinājums nav mana drauga deputāta Berķa gudrais izteiciens par sieviešu un vīriešu attiecībām Latvijā, ne arī mūsu ļoti nepārdomātais balsojums par daudzbērnu ģimeņu pabalstu.

Kāds tam visam sakars ar budžetu? Liels! Statistika liecina, ka pagājušajā gadā šajā zemē mirušo skaits pārsniedza dzimušo skaitu. Bērnu skaits ģimenē ne tuvu nelīdzinājās vajadzīgajam tautas izdzīvošanas koeficientam. Latvieši vairāk kašķējās un šķīrās, nekā saderībā precējās, vairāk dzima bērnu ar vismaz vienu slimību, protams, tajā skaitā arī ar psihisko traucējumu potencēm, nekā dzima pagājušajā gadā veselīgu bērnu. Veco ļaužu pretstats jaunajiem ir turpat vai augstākais visā Eiropā. Ja budžetā neradīsim vairāk līdzekļu bērnu un jauniešu izglītošanai, daudzbērnu ģimeņu taisnīgiem pabalstiem (ja darīsim tā kā pagājušās nedēļas balsojumā), ja kultūrprogrammām un to izveidošanai un realizēšanai neparedzēsim plānus un līdzekļus vismaz vienai paaudzei, nevis tikai līdz 2000.gadam, ja skolotājiem, profesoriem un zinātniekiem būs jābūt kultūrtautas pabērna lomā, ko tad mums līdzēs lielie izdevumi aizsardzībai, brīvā tirgus izveidei un vides sakārtošanai, ja kāpinātā tempā izmirstam kā tauta? Visas šīs sakārtošanas ir vajadzīgas, bet tautas izdzīvošanas prioritātēm ir jābūt. Ir jābūt arī budžetā. Minēšu tikai divus piemērus.

Bērnu un kultūrizglītojošo laikrakstu un žurnālu izdošanai vēl nepieciešami 85 000 latu. Piemēram, viens no šiem žurnāliem ir “Skola un Ģimene”. Varētu minēt, protams, vēl daudzus citus: “Zīlīte”, “Teātra Vēstnesis”, “Izglītība”, “Kultūra” un tā tālāk. Saraksts ir garš. Šis ir Apvienoto Nāciju izsludinātais ģimenes gads un šā žurnāla 30.jubilejas gads, bet tas draud drīzumā vairs neiznākt. “Nāves robeža” ir 44 000 lati. Es personīgi noteikti neatbalstīšu nekādu budžetu un aicināšu vispār balsot pret to, ja mēs nepārsniegsim šo “nāves robežu” mūsu kultūras žurnāliem, izglītības žurnāliem un, manuprāt, tautas izdzīvošanas žurnāliem. Šis ir Apvienoto Nāciju pasludinātais ģimenes gads, kā jau teicu. Ceru, ka mēs vēl varēsim sagaidīt tādu gadu.

Otrs piemērs, kuru es gribu minēt, ir jau daudzkārt vai vismaz vairākkārt minētā Latgales programma. Ja nevar rast līdzekļus, lai izveidotu un atbalstītu skolu un transportu visiem bērniem, - absolūti visiem bērniem, kuri vēlas mācīties latviešu valodā šajā zemē, absolūti visiem bez izņēmuma, tad nebrīnīsimies, ja atkal būs spiediens pabīdīt valsts robežu uz Rietumiem. Atkal prioritātes. Uzskatu par izdzīvošanas absurdu, ja nevaram steidzīgi atrast līdzekļus otrai latviešu plūsmas vidusskolai Latvijas otrajā lielākajā pilsētā, kurā reālais latviešu skaits ir apmēram 5%, kā mēs minam. Mēs nevaram atrast līdzekļus šādai skolai.

Arī es negribu piekrist kolēģim deputātam Endziņam pirms nedēļas sarkastiski teiktajā aicinājumā Latvijas sievietēm. Man gribas ieteikt latviešu sievietēm laist daudz veselīgu bērnu pasaulē. Aicinu, lai daudz vairāk precētos un nodzīvotu mūžu kopā daudzbērnu ģimenēs. Un, protams, pēc labi un ilgi nodzīvota mūža arī doties veļu valstībā, nevis nemirt, kā mans kolēģis, protams, sarkastiski aicināja. Bet visam tam vajag radīt labvēlīgus līdzekļus budžetā. To prasa saprāts veselīgai un kulturālai izdzīvošanai. Ne tikai auguma, bet arī tautas dvēseles sakārtošanai reizēm ir vajadzīga nauda. Tā arī būs. Es zinu, ka tā būs, un arī mūsu tauta būs vēl ilgi.

Priekšsēdētājs. Vārds deputātam Romānam Apsītim - “Latvijas ceļš”. Pēc tam - Ludmilai Kuprijanovai.

R.Apsītis (LC).

Godātais Saeimas priekšsēdētāj, godātie Prezidija locekļi, kolēģi deputāti un klātesošie! Es gribētu izteikt dažas, kā pašam šķiet, konceptuālas domas par divām problēmām budžeta aspektā.

Pirmkārt, par tiesu reformas īstenošanu. Jā, par šo problēmu jau ir izteikušies vairāki mani kolēģi, un visi viņi ir apliecinājuši to, ka tiesu reformu mēs nespēsim īstenot, ja netiks piešķirti tie līdzekļi, ko prasa gan Tieslietu ministrija, gan arī Saeimas Juridiskā komisija. Es gribētu teikt paldies vispirms valdībai par to, ka 13.janvārī tā ir nolēmusi piešķirt no rezervēm Tieslietu ministrijai pusotra miljona latu, lai šo reformu varētu pēc iespējas labāk īstenot. Tajā pašā laikā mēs esam aprēķinājuši un vēlreiz no šīs tribīnes gribam atkārtot, ka mums ar to vien ir par maz, ka mums ir vajadzīgi mūsu aprēķinātie līdzekļi tiesu piesēdētāju darba samaksai, ka mums ir vajadzīgi līdzekļi, lai nodrošinātu obligāto aizstāvību tiesu procesos, ka mums ir vajadzīgi arī tie līdzekļi, par kuriem jau mani kolēģi ir runājuši. Šie līdzekļi vajadzīgi, lai nodrošinātu dzimtsarakstu iestāžu veidlapu izgatavošanu. Taču mēs redzam un jau dzirdam, ka valdībā viens otrs grasās ieplūdināt Tieslietu ministrijas budžetā arī tos līdzekļus, kas ar atsevišķu kodu ir budžeta projektā paredzēti un domāti Augstākās tiesas darba nodrošināšanai 1994.gadā un jaunizveidotās Satversmes tiesas darba nodrošināšanai. Šos līdzekļus nedrīkstētu ieplūdināt Tieslietu ministrijas budžetā, citādi iznāk tā, ka ar vienu roku valdība gan dod līdzekļus tiesu reformas īstenošanai, bet ar otru roku grib šos līdzekļus atņemt.

Otrkārt, par enciklopēdiju izdošanas izdevumiem. Paldies maniem kolēģiem, kas šodien arī par šo jautājumu runāja. Es šeit domāju deputātu Paulu Putniņu, bet iepriekšējā reizē - Dzintaru Ābiķi. Es gribētu viņus atbalstīt un vēl arī papildināt. Vairāk nekā ceturtdaļu gadsimta, dažādās kvalitātēs sadarbojoties ar izdevniecības “Latvijas enciklopēdija” strādājošo kolektīvu, gan kā autors daudziem enciklopēdijas rakstiem, gan strādājot par zinātnisko sekretāru, gan arī ieņemot vēl dažādus citus amatus, manī ir radusies pilnīga pārliecība, ka tagadējā izdevniecībā “Latvijas enciklopēdija” strādā tiešām augsti kvalificēts kolektīvs. Tie ir augstas kultūras cilvēki, kas grib radīt grāmatas, grib radīt paliekošus izdevumus ne tikai tagadējām, bet arī daudzām latviešu tautas paaudzēm tālā nākotnē. Un, ja mēs atskatāmies pagātnē, tad redzam, ka doma par enciklopēdiju izdošanu ir radusies jau pagājušā gadsimta vidū. Un jau pagājušajā gadsimtā, nemaz nerunājot par 20.gadsimtu, katra latviešu zemnieka istabā bija vismaz pāris grāmatu. Zināmā mērā tie bija pat enciklopēdiski izdevumi - Bībele vai Dziesmu grāmata, tur noteikti bija arī kalendārs. Latviešiem visos laikos, lai cik arī grūti šie laiki ir bijuši, vienlaikus ir bijusi vajadzība pēc gara mantām. Grāmata - tā ir viena no pamatgaramantām. Es atceros, ka vēl pirms ne tik daudziem gadiem izdevniecībā “Latvijas enciklopēdija” strādāja apmēram 140 darbinieku. Tagad to skaits ir sarucis līdz 40. Valdībai gan jāsaka paldies, ka tā varbūt atvēlēs līdzekļus šajā budžeta gadā diviem izdevumiem - “Latvijas arhitektūra un māksla” biogrāfijās un “Mitoloģijas enciklopēdija”, kuras pirmais sējums jau ir iznācis. Taču šīs izdevniecības darba plānos ir paredzēti vēl daudzi latviešu tautai nepieciešami izdevumi, un tuvākais no tiem ir izdevums, kas saucas “Latvijas daba”. Sākotnēji to bija iecerēts izdot lielos sējumos, bet tagad līdzekļu trūkuma dēļ plānoti tikai 9 nelieli sējumi. Šo pirmo sējumiņu ir apņēmies finansēt vai vismaz palīdzēt ar finansēšanu Sorosa fonds. Paldies arī šādam Sorosa fondam! Bet vai mums nav neērti kā Latvijas valsts pārstāvjiem, ka mēs nespējam vairāk dot šai izdevniecībai?

Ja mēs paanalizējam Latvijas brīvvalsts mantojumu garamantu ziņā, tad skaidri saredzam kādu augstu kalnu visu pārējo garamantu vidū. Tā ir Latviešu konversācijas vārdnīca, kas tika izdota laikā no 1927. līdz 1940.gadam. Šajā laikā paspēja iznākt tikai 21 sējums. Šo izdevumu nepaguva pabeigt 1940.gada notikumu dēļ. Jā, arī padomju laikā ir bijis pietiekami daudz iestrāžu šajā jomā. Jā, arī mūsu ārvalstīs dzīvojošie latvieši ir daudz darījuši un daudz labu enciklopēdisku izdevumu radījuši aiz Latvijas robežām, un tāpēc mums jau pirms vairākiem gadiem ir radusies arī tāda ideja - salikt kopā spēkus, salikt kopā visu labāko, ko latviešu tauta šajā jomā ir radījusi, un izveidot jaunu universālu pamatīgu latviešu enciklopēdiju. Līdzekļu, protams, pagaidām, mums šim pasākumam vēl nav. Ir tikai ieceres. Es domāju, ka neatkarīgi no tā, kāda valdība un kādi politiski spēki - demokrātiski, Latvijas nācijas interesēm atbilstoši politiskie spēki - būtu pie varas, jebkurai valdībai būtu jādomā par šīm garamantām un to izkopšanu. Tai, manuprāt, vajadzētu būt vienai no šīs valdības, visu turpmāko Latvijas Republikas valdību darba konceptuālajām ievirzēm, domājot par kārtējo budžetu šim un visiem nākamajiem gadiem.

Priekšsēdētājs. Paldies. Lūdzu zvanu reģistrācijai! Pēc reģistrācijas deputātus lūdzu uzkavēties paziņojumam. Reģistrēsimies! Sekretāra biedru deputātu Tomiņu lūdzu nolasīt izdruku!

Z.Tomiņš (Saeimas sekretāra biedrs).

Nav reģistrējušies:

Andris Ameriks,

Olafs Brūvers,

Ģirts Valdis Kristovskis,

Jānis Lagzdiņš...

Priekšsēdētājs. Jānis Lagzdiņš ienāca zālē.

Z.Tomiņš. Atzīmēts.

Ivars Silārs,

Jevgēnijs Zaščerinskis,

Joahims Zīgerists.

Priekšsēdētājs. Godātie deputāti, 51.dzimšanas dienā sveicam deputātu Oskaru Grīgu un 57.dzimšanas dienā sveicam Pēteri Tabūnu! (Aplausi.)

(Pārtraukums)

Sēdi vada Latvijas Republikas 5.Saeimas priekšsēdētājs

Anatolijs Gorbunovs.

Priekšsēdētājs. Sekretariātu lūdzu dot drusciņ nervozāku zvanu. (Zvans.) Paldies. Lūdzu reģistrēties kvorumam. Lūdzu rezultātu. 48. Nevaram uzsākt. Gaidīsim divas minūtes. Vēlreiz reģistrāciju kvorumam! Lūdzu rezultātu. 53 deputāti.

Turpināsim debates. Vārds Ludmila Kuprijanovai - “Saskaņa Latvijai”, pēc tam - Imants Kalniņš.

L.Kuprijanova (SL).

Cienījamā Saeima pilnā kvorumā! Pirmkārt, paldies visām tām frakcijām un deputātiem, kuri savās runās skāruši sociālos jautājumus. Kā jūs zināt (jums tie dokumenti ir izsniegti), Sociālo un darba lietu komisija nav atbalstījusi šā budžeta izskatīšanu pirmajā lasījumā un piedāvā to atlikt, tāpēc es gribētu motivēt komisijas lēmumu.

Es negribu šodien vispār runāt par sociālā budžeta skaitļiem, jo tā ir atsevišķa runāšana, bet gribētu runāt par budžeta iesniegšanas formu un tā izskatīšanas gaitu. Cik man ir zināms, nevienā valstī budžetu neizskata Ziemassvētku brīvlaikā. Tas ir pirmais, ko es gribētu uzsvērt. Un, ja es nekļūdos, tad arī vecajā likumā “Par valsts budžetu” ir ierakstīts termiņš, kad budžets ir jāiesniedz Saeimai, un tas ir jādara oktobrī.

(No zāles Ministru prezidents V.Birkavs: “1.aprīlis”.)

Paldies, Birkava kungs, bet 1.aprīlī šīs valdības nebija, tādēļ mēs varētu arī to oktobri neminēt. Tas ir pirmais.

Es uzskatu, ka tas ir liels panākums Budžeta un finansu (nodokļu) komisijai, kas pirms Jaunā gada dabūja otru grāmatiņu ar budžeta paskaidrojumiem. Un es tad ar to gribētu pāriet pie jautājuma otras puses - formas, kādā ir iesniegts šis budžets. Es nezinu, vai tas izdarīts valsts līdzekļu ekonomijas dēļ, lai netērētu vairāk papīra, vai arī tas ir izdarīts ar nodomu, taču šis budžets nav pārskatāms. Es nezinu, vai katrs no zālē sēdošajiem deputātiem var, liekot roku uz sirds, par katru ciparu balsot, lai izteiktu savu attieksmi un savu nostāju, jo, pirmkārt, vismaz manā skatījumā, pirms iesniegt tādā vai citādā formā budžetu, Saeimai vajadzēja apstiprināt vismaz kaut kādu budžeta komisijas lēmumu attiecībā uz to, kādā formā deputātiem būtu iesniedzams gada budžets. Man liekas, ka tur vajadzēja ielikt iekšā vēl vienu ailīti, kas pirmajā melnrakstā jau bija, tas ir, resoru pieprasījumi. Jo es domāju, ka katra ministrija, pieprasot tos vai citus līdzekļus, dara to atbildīgi. Un tad, ņemot vērā to, kas ir pieprasīts, un to, kas ir iedalīts, mēs uzreiz varētu izdarīt daudzus secinājumus. Taču tas projektā nav izdarīts. Šobrīd, kā es saprotu, apspriežot budžetu, visas komisijas šos skaitļus ieguvušas, tādā vai citādā veidā. Bet vai tas bija komisiju uzdevums?

Tālāk. Budžets sastāv no ļoti daudziem skaitļiem. Lai tos šeit iztirzātu, izvērtētu, ir vajadzīgs laiks, nevis sasteigums. Tā laika mums arī nebija, jo mūsu komisija strādāja visu brīvlaiku, un mēs patiešām, ko varējām, to izdarījām, taču mūsu komisijai palika ļoti daudz jautājumu, teiksim, par Labklājības ministrijas budžetu. Ļoti daudzi jautājumi nav atbildēti, un tādēļ komisijai bija tāds lēmums - lūgt Saeimu neatbalstīt šo budžetu, atlikt tā izskatīšanu un pieprasīt, lai to iesniedz daudz plašākā veidā ar resoru pieprasījumiem, ar atteikumu motivējumiem, kādēļ valdība vai Finansu ministrija atsaka, un tad to varētu turpināt skatīt.

Tagad es gribētu runāt par konkrētiem piemēriem, par to, kas mums notiek. Šodien izskanēja Tupešu Jāņa uzstāšanās par to, ka nepareizi ir iebalsoti bērnu pabalsti. Bet kādēļ tas notika? Tādēļ, ka stundu pirms budžeta izskatīšanas mēs grozījām likumu. Un tādēļ, ka Finansu ministrija, kas iesniedza šo likumprojektu, bija absolūti pārliecināta, ka Saeima to atbalstīs, bet Saeima neatbalstīja. Patiešām šobrīd te ir radusies liela problēma ar ienākuma nodokli un ar bērnu pabalstu izmaksu. Bet tas tikai liecina, ka tādā veidā budžetu neviens neizskata. Protams, es zinu, ka galvenais motīvs ir - budžets ir jāpieņem! Gads ir sācies, mēs nevaram strādāt. Taču tad gribētos dzirdēt atbildi, kādēļ šis budžets nebija iesniegts oktobrī vai vismaz novembrī, pēc tam, kad tika mainīti nodokļi. Jau oktobra vidū mums iesniedza ļoti skaidras shēmas par fiskālās politikas sakopojumu, un bija absolūti skaidrs, ka valdība zina, kāda šogad būs nodokļu sistēma. Cik es zinu, visi resori savus budžeta projektus bija iesnieguši jau augustā, tātad visi materiāli eksistēja. Kādēļ Saeima jānostāda muļķīgā situācijā, ka tai no diviem sliktumiem jāizvēlas mazākais?

Par konkrētiem sociālajiem jautājumiem. Jau uz Ziemassvētkiem no valdības puses izskanēja solījumi par to, ka tiks indeksētas pensijas. Pirmajā variantā, kad tika iesniegts budžeta projekts, šai indeksācijai vispār nebija naudas seguma. Šobrīd valdība šādu garantiju ir devusi. Tā atkal ir nekorekta budžeta iesniegšana. Par bērnu pabalstiem es jau pateicu. Šobrīd, cik zinu, ir beidzot apstiprināta veselības attīstības koncepcija, taču tas ir noticis tikai janvārī, kad budžets jau ir iesniegts Saeimai. Cik lielā mērā tas atspoguļojas šajā koncepcijā - to vienkārši nebija iespējams pārbaudīt.

Tālāk es gribētu pievērst jūsu uzmanību vienam pielikumam šajā budžetā. Tas ir 7.pielikums - “Valsts ienākumu un izdevumu sociālā apdrošināšana”. Ja jūs paskatāties šajā pielikumā deficīta daļu, tad redzat, ka sociālais deficīts ir lielāks par valsts deficītu. Es uzskatu, ka tas ir nekorekts budžeta iesniegums. Tātad tas visai tautai un mums parāda, ka mums ir tas slogs, kas te jau reizi izskanēja, - ka mums varbūt ir pārāk daudz to pensionāru, un tad to budžeta deficītu uzliek uz pielikumu. Es pat negribētu atgādināt to, par ko daudzi jau runāja, kad pacēla nodokļus, šie līdzekļi bija domāti tieši sociālajai sfērai. Mēs varētu paskaitīt to visu ārā no budžeta, mēs varētu prasīt šo naudu un visu akcīzes nodokļa un apgrozījuma nodokļa pieaugumu novirzīt tikai uz sociālo sfēru un ne uz ko citu. Tas viss acīmredzot bija izspriežams pirms budžeta izskatīšanas kā tādas. Un tādēļ, lai varbūt nekavētu laiku, jo runātāju ir daudz, es vēlreiz atkārtošu komisijas priekšlikumu atlikt šā budžeta izskatīšanu pirmajā lasījumā, pieprasīt citas formas no valdības, atšifrējumus un tad, izdiskutējot konceptuālās nostājas, atgriezties pie budžeta izskatīšanas.

Priekšsēdētājs. Vārds deputātam Imantam Kalniņam, pēc tam - deputātei Larisai Laviņai.

I.Kalniņš (LNNK).

Augsti godājamais priekšsēdētāj, godājamie kolēģi un klātesošie! Es nedomāju, ka jebkurā valstī, jebkurā sabiedrībā, starp cilvēciskām būtnēm, kas apveltītas ar veselo saprātu, atrastos kāds, kas savai valdībai vēlētu ciest fiasko. Izņēmums, protams, ir klīniskie gadījumi. Bet tas, kā katra konkrēta valdība ar finansu mehānisma palīdzību vada valsts ekonomisko procesu un risina sociālos jautājumus, un tas, kādu nozīmi valdība piešķir aizsardzībai, izglītībai un citiem tikpat svarīgiem jautājumiem, - tas visredzamāk atspoguļojas valsts budžetā. Tās vai citas nozares nozīmīgumu visnepārprotamāk izteic nekas cits kā finansējuma apjoms, un prioritāšu sadalījums ir skaidri nojaušams procentuālajā izteiksmē. Ko šajā aspektā mums piedāvā “Latvijas ceļa” un Zemnieku savienības, un Ministru kabineta iesniegtais budžeta projekts? Valsts varas un valsts pārvaldes iestāžu uzturēšana - 13,07 procenti. Izglītība - 13,49 procenti. Kultūra, radio un televīzija - 1,65 procenti. Veselības aizsardzība - 12,64 procenti. Un tā tālāk... Prioritāšu sadalījums procentuālajā izteiksmē rāda, ka pirmo vietu pēc finansējuma apjoma ieņem pensiju izmaksas (30 procenti), otro vietu - izglītība (13,49 procenti), trešo vietu - izdevumi valsts varas un valsts pārvaldes iestāžu uzturēšanai (13 procenti), ceturto - veselības aizsardzība (12,64 procenti), piekto - izdevumi tautsaimniecības vajadzībām (7,7 procenti).

Izdevumi palielinās vai samazinās visai ierobežotā amplitūtā (no plus 0,77 procentiem valsts varas un valsts pārvaldes iestāžu izdevumiem, līdz mīnus 5,65 procentiem pabalstu izmaksām). Uzmanību piesaista divas pozīcijas ar ievērojamu finansējuma pieaugumu: veselības aizsardzībai - par plus 6,44 procentiem un tautsaimniecībai - par 2,73 procentiem salīdzinājumā ar pagājušo gadu. Tieši šīm divām pozīcijām es gribu pievērst deputātu uzmanību.

Runājot, pirmkārt, par veselības aizsardzību, gribu jautāt: kādēļ tik ievērojams finansējuma pieaugums nedos iespēju novērst imunpreparātu un dezinfektantu aso deficītu? Kādēļ vēl joprojām nevarēs pilnvērtīgi funkcionēt AIDS dienests, Pārtikas kontroles centrs, Asins centrs? Kādēļ vēl joprojām viena no akūtākajām problēmām būs obligāti nepieciešamā insulīna daudzuma nodrošināšana, par medikamentiem kopumā nemaz nerunājot? Jo arī budžeta jaunākajā redakcijā paredzēta tikai puse no pieprasītajiem nepieciešamajiem līdzekļiem.

Medicīnas darbiniekiem dažkārt var pārmest pārlieku emocionālas protesta formas, savukārt Labklājības ministrijai un Veselības aizsardzības departamentam jāpārmet pārāk lēna vai neadekvāta reakcija uz eksplozīvām situācijām. Grūti sameklēt pamatojumu arī tam, ka, palielinot izdevumus veselības aizsardzībai par plus 6,44 procentiem, vienlaikus tiek samazināti izdevumi pabalstiem, pensijām un sociālajai nodrošināšanai - kopumā par mīnus 9,69 procentiem. Bet tie taču ir savstarpēji saistīti lielumi un izmaiņas vienā no tiem izsauc tūlītējas izmaiņas otrā! Gribot negribot rodas sajūta, ka šie plus 6,44 procenti ir butaforisks lielums un ka tam piemīt drīzāk labas gribas demonstrējuma raksturs, nevis iespēja reāli uzlabot situāciju veselības aizsardzības jomā.

Otrs lielākais finansējuma pieaugums ir saistīts ar tautsaimniecību. Kas šajā budžeta projektā tiek saprasts ar tautsaimniecības finansēšanu? Vairākas pozīcijas man paliek neskaidras.

Izglītības, kultūras un zinātnes ministrija. Vai dotācijas Kultūras pārvaldei un Sporta pārvaldei (attiecīgi 351 000 un 85 000 latu) ir definējamas kā tautsaimniecības finansēšana?

Zemkopības ministrija. Vai budžeta iestāžu uzturēšana un veicamie pasākumi (3,2 miljoni latu) attiecas uz tautsaimniecības finansēšanu?

Latvijas radio. Nav atšifrēta dotācija 1,5 miljonu latu apmērā kā tautsaimniecības finansējums.

Latvijas televīzija. Nav atšifrēta dotācija 2,2 miljonu latu apmērā kā tautsaimniecības finansējums.

Finansu ministrija. Ir gluži labi saprotams, ka valsts uzņēmuma “Radons” ekspluatācija un trolejbusu un to rezerves daļu finansēšana ir tautsaimnieciska rakstura finansējums. Tikai nav saprotams, kādēļ šis finansējums jāveic Finansu ministrijai. Kopējā summa, kas attiecas uz šiem tautsaimniecības finansējumiem, ir 9,4 miljoni latu un ir pietiekami nozīmīga, lai bez atšifrējuma tiktu akceptēta kā tautsaimniecības finansējums. Un arī šī pozīcija pašlaik izskatās vairāk butaforiska, nevis tautsaimniecisku efektu sološa.

Kas attiecas uz Zemkopības ministrijas subsīdijām lauksaimnieciskajai ražošanai (šai summai pieskārās iepriekšējā plenārsēdē arī Berķa kungs), tās laikam ir domātas jauno zemnieku saimniecību finansēšanai. Gribot negribot nāk prātā slavenā albāņu karavadoņa Skanderberga iemīļotais sakāmais: “Iečurāja pele jūrā un saka - tā mana tiesa.”

Nākamā neskaidrība saistās ar valsts investīcijām. Valsts investē līdzekļus Ministru kabinetā, Valsts kancelejā, valsts investē līdzekļus Valsts ieņēmumu dienesta vietējās nodaļās, Iekšlietu ministrijā, Aizsardzības ministrijā, Izglītības, kultūras un zinātnes ministrijā, Labklājības ministrijā - un tā tālāk. Šā ļoti interesantā valsts investīciju jautājuma sakarā būtu ļoti interesanti uzzināt, kādā nozīmē ir lietots vārds “investīcija”. Vai šeit tomēr nav runa par normālu tās vai citas budžeta pozīcijas finansēšanu? Šim jautājumam varētu arī nepievērst uzmanību, tomēr tik ļoti oficiālā tekstā, kāds ir budžeta likuma projekts “Par budžetu”, Ministru kabinetam, manuprāt, nav nepieciešama šī bērnišķīgā nianse - piešķirt sev dāsna investora lomu.

Valsts varas un valsts pārvaldes iestāžu uzturēšanas izdevumi. Runājot par štata vienību skaitu valsts varas un valsts pārvaldes iestādēs, duras acīs apjomīgais ierēdņu korpuss. Ministriju centrālajos aparātos vien tiks nodarbināti 2657 ierēdņi, un viņu darba samaksa sasniedz 2,8 miljonus latu. Atskaitot darba samaksas fondu - 367 636 latus, Ministru kabineta rīcībā paliek 821 462 lati. Nav redzams, kādām konkrētām vajadzībām šī summa tiks izlietota.

Ārlietu ministrija. Atskaitot darba samaksas fondu - 184 647 latus, Ārlietu ministrijas centrālā aparāta rīcībā paliek 362 433 lati. Kādām konkrētām vajadzībām šī summa tiks izlietota, nav redzams.

Aizsardzības ministrija.

Pirmais. Štata vienību skaits. Aizsardzības ministrijas budžeta iestādēs ir 4002 cilvēki. Obligāto dienestnieku skaits - 4323 cilvēki. Šo dīvainību līdz pat šai dienai neviens vēl nav pacenties izskaidrot.

Otrais. Kādēļ dažus robežapsardzes punktus ceļ Aizsardzības ministrija, ja pamatā ar to uzdots nodarboties Valsts ieņēmumu dienestam? Vai tādēļ, lai izskatītos, ka arī valsts aizsardzības problēmai Ministru kabinets ir pievērsis uzmanību valsts investīcijas formā?

Labklājības ministrija. Pirmais, kas piesaista uzmanību, ir ārkārtīgi lielais štata vienību skaits departamentos, dienestos un inspekcijās, lai gan salīdzinājumā ar 1993.gadu tas ir samazinājies no 2022 uz 1962 un pusei ierēdņu darba samaksa ir palielinājusies par 325 173 latiem. Nav atšifrēta pārējo iestāžu uzturēšanai paredzētā summa - 838 488 lati.

Runājot par pārējo iestāžu uzturēšanai paredzēto summu... Un tas attiecas uz visām ministrijām un valsts pārvaldes iestādēm... Es ceru un es zinu, ka Labklājības ministrijas gadījumā tas tiek izdarīts, ka Finansu ministrijā tika iesniegtas detalizētas tāmes, kurās atšifrēti paredzētie izdevumi. Es gribu pievērst deputātu uzmanību vienīgi tam, ka arī visām šīm tāmēm, ko Finansu ministrija akceptē, jābūt pievienotām budžeta projektam pielikuma veidā. Kā likuma sastāvdaļai. Tāda ir arī pasaules valstu prakse, un tāda tā bija arī Latvijas pirmsokupācijas periodā. Šī prakse ir jāatjauno vairāku iemeslu dēļ.

Pirmkārt, ir ļoti apšaubāms, ka turpmāk valsts parlaments būs ar mieru apstiprināt neatšifrētus skaitļus. Opozīcija jau nu noteikti ne.

Otrkārt. Neatšifrēti skaitļi nedod iespēju kontrolēt naudas izlietošanas mērķtiecību un efektivitāti.

Un treškārt. Neatšifrēti skaitļi dod ierēdņiem brīnišķīgu iespēju sadalīt šos līdzekļus pēc ierastā un padomju birokrātiem tik patīkamā principa - kas lūgs, tam tiks dots.

Kopumā izdevumi valsts varas uzturēšanai tiek palielināti par 0,77 procentiem salīdzinājumā ar 1993.gadu, tas ir, par 18,4 miljoniem latu. Ierēdņu skaits taču nav palielinājies, ja var ticēt “Latvijas ceļa” un Zemnieku savienības priekšvēlēšanu programmām. Šie 18,4 miljoni latu ir viens no budžeta deficītu veidojošiem lielumiem, un es esmu pārliecināts, ka būs grūti pierādīt pretējo. Tātad pensijas, izglītība, valsts varas uzturēšana un veselības aizsardzība - tās ir “Latvijas ceļa” un Zemnieku savienības, kā arī Ministru kabineta prioritātes. Un kas gan normālam sabiedrības loceklim būtu iebilstams pret pensijām, izglītību, valsts varas uzturēšanu vai veselības aizsardzību? Taču problēma pastāv. Un problēma ir tur, ka visas šīs sfēras ir patērējošās sfēras un kopā ar vēl deviņām tādām pašām transferta rakstura pozīcijām sastāda aptuveni 90 procentus no visa budžeta. Tiem, kam atliek šie 10 procenti, tie tiek tikai daļēji. Piemēram, tautsaimniecības, starptautisko un iekšējo kredītu saistību finansējuma veidi var tikt attiecināti uz to sfēru, kas vienīgā var nodrošināt Latvijas valstij normālu eksistenci.

Valsts ekonomiskā procesa sakārtošana. Skaidra valoda ir bezkaislīga valoda, un šī valoda piedāvātajā budžeta projektā nepārprotami liecina par to, ka frakcija “Latvijas ceļš” un Zemnieku savienība un Ministru kabinets ir nolēmis atstāt valsts ekonomisko procesu pašplūsmai. Pirmatnējos brutālos tirgus attiecību veidošanās apstākļos.

Otrs iemesls, kādēļ es nevaru akceptēt “Latvijas ceļa”, Zemnieku savienības un Ministru kabineta piedāvāto budžeta likumprojektu, ir Latvijas valsts aizsardzības jautājumu pilnīga ignorēšana. Vai tiešām Ministru kabinets cer, ka aiz pieticīgās 1,3 miljonu latu summas varēs noslēpt faktu, ka piedāvātais budžeta projekts faktiski neparedz nevienu santīmu valsts militārā potenciāla izveidošanai un nostiprināšanai. Robežsargi ir robežsargi, un policisti ir policisti. Taču ir jāsaprot, ka aizsargi un zemessargi, lai arī cik augsta būtu viņu pienākuma sajūta un uzticība Latvijas valstij, nekad neaizvietos ne pretgaisa, ne prettanku modernās aizsardzības sistēmas, ne arī jebkad sasniegs regulāru militāru vienību efektivitātes līmeni. Pašreizējie policijas un pārējie aizsardzības spēki ir spējīgi īslaicīgi garantēt valdības drošību, bet valsts drošību tie garantēt nespēj. Cik man ir zināms, Aizsardzības ministrija ir pieprasījusi nepieciešamajiem militārajiem izdevumiem 80 miljonus latu, lai gan reāli vajadzīgā summa šobrīd laikam būtu 140 miljoni latu. Tās ir fantastiskas summas, bet arī draudu apmērs konkrētajā situācijā ir fantastisks, un to ignorēt tik atklāti un vieglprātīgi, manuprāt, nenozīmē parādīt politisku gudrību un tālredzību.

Es nevaru atstāt nepieminētu draudošo bezizmēra amortizācijas monstru, kas, šodien atstāts bez finansējuma, radīs arvien asākas problēmas nākotnē un kļūs par pamatu progresējošam budžeta slēptā deficīta pieaugumam. Minētie argumenti un daudzās nenoskaidrotās pozīcijas neļauj man balsot par apspriežamo likumprojektu pirmajā lasījumā.

Man nepatīk asa izteiksmes forma. Gan “Latvijas ceļa”, gan Zemnieku savienības deputātu vidū ir daudzi man simpātiski un, es uzdrīkstos pat teikt, - tuvi cilvēki. Taču 1994.gada budžeta likumprojektā rīcības programmas vietā tiek piedāvāta izdzīvošanas jeb galu savilkšanas programma. Tas nozīmē - zaudēt vēl vienu ekonomisko gadu, tas nozīmē - palaist garām izdevību iedibināt civilizētu budžeta apspriešanas un akceptēšanas kārtību. Es kategoriski protestēju pret tādu metodi, kāda parlamentam tika uzspiesta divās iepriekšējās plenārsēdēs, kad tika forsēta grozījumu akceptēšana nodokļu likumos, ignorējot veselam saprātam atbilstošu elementāru procedūru tik nopietnā jautājumā tikai tā vienīgā apstākļa dēļ, ka skaitļi piedāvātajā budžeta projektā varēs būt tikai tādā gadījumā, ja jūs, cienījamie deputāti, bez liekām runām un kavēšanās akceptēsit mūsu piedāvātos grozījumus nodokļu likumos. Uzņemties nedalītu atbildību - nenozīmē garantētus panākumus. Tādēļ es lūdzu atlikt piedāvātā budžeta priekšlikumu projekta izskatīšanu pirmajā lasījumā, es aicinu turpināt tā izstrādāšanu, ņemot vērā šeit izteiktos priekšlikumus un izmantojot iespēju galu galā kaut vai par mata tiesu konsolidēt parlamentu kopīgam valsts darbam.

Priekšsēdētājs. Vārds Larisai Laviņai - “Līdztiesība”. Lūdzu! Pēc tam - Aivars Kreituss.

L.Laviņa (Līdztiesība)

Cienījamie deputāti! Kā zināms, nodokļu summa ir atkarīga no nacionālā produkta apjoma un nodokļu likmēm. Spriežot pēc mums piedāvātā budžeta projekta, par nacionālo produktu skaidrības nav. Ir veikta dinamikas prognoze, bet metodoloģija, pēc kuras tas tika darīts, izraisīja šaubas. Te ir lietota visvienkāršākā metode, ņemot vērā to dinamiku, kas izveidojās pēdējo trīs mēnešu laikā. Valdībai būtu jāpasaka, kādi faktori reāli ietekmējuši nacionālā produkta pieaugumu, bet par to te nav bilsts ne vārda. Pat Budžeta komisijas sēdēs ne. Ja šeit ir runa par pieļautu kļūdu vai par naivitāti, tad šim budžeta projektam nav gandrīz nekādas vērtības. Neliels piemērs. Mūsu ekonomistu analītiķu grupa izdarīja secinājumus, ka Latvijas rūpniecību pozitīvi ietekmē tāds fakts, ka Krievijā gada beigās inflācijas tempi bija augstāki par rubļa devalvācijas tempiem. Tas deva zināmas izredzes mūsu ražotājiem, kuri ir tehnoloģiski orientēti uz Austrumu tirgu un kuri sakarā ar iepriekšējo ekonomisko politiku tika pagrūsti zem ūdens. Radās iespēja ja ne gūt peļņu, tad vismaz maksāt darba algas. Taču gada beigās tika izdarītas izmaiņas Latvijas likumdošanā - tika uzlikta muita ievedamajām izejvielām, tādējādi jau uz robežas tiek iekasēts apgrozījuma nodoklis. Līdz ar to ražošana atkal saņēmusi triecienu un nav pārliecības, ka tā spēs vēlreiz attapties.

Par dažiem citiem nodokļu avotiem. Piemēram, zināmu nodokļu ieguvumu dos kapitāla ieplūdes sakarā ar dažādu programmu realizāciju, kā piemēru var minēt programmu par Latvijas telekomunikāciju reorganizāciju. Ātrs un liels nodokļu avots. Protams, daudz grūtāk ir stimulēt darba vietu izveidi un nodokļu iekasēšanu tieši no šīm darba vietām. Jā gan, šodien mēs paņemsim nodokļus, bet ko un no kurienes mēs ņemsim rīt, ja, teiksim, VEF paliks bez darba? Tad nebūs ne ienākuma nodokļa no darba algām, ne pastāvīgu iekasējumu no apgrozījuma nodokļa par telekomunikāciju lietošanu. Ja nebūs darba algas, nebūs taču arī, kas pērk.

To, ka valdība pati netic uzrādītajiem ienākumu avotu aprēķiniem, pierāda arī valdības atzītā it kā aritmētiskā kļūda. Kad mēs sareizinājām vidējo darba algu ar strādājošo skaitu un sociālā nodokļa likmi, tad iznāca skaitlis, kas bija par 13 miljoniem latu lielāks nekā sociālā nodokļa prognozētie ienākumi sākotnējā budžeta projektā. Pēc tam valdība šo skaitli gan palaboja. Jāšaubās, vai tā bija aritmētiska kļūda. Negribētos ticēt, ka valdība apzināti izveidoja no Saeimas deputātiem slēptu budžeta rezervi. Gluži vienkārši - aprēķinātie sociālie ieņēmumi izrādījās maz ticami. Bet tā vietā, lai palabotu izejas datus, nošķērēja rezultātu. Tagad pēc labojumiem skaitļus stiķē, bet vai stiķē pašu budžetu? Mēs labi saprotam valdības objektīvās grūtības, sastādot šo budžetu, bet mēs nevaram piekrist šim pašapmānam. Valdība barojas no stihiski izveidojušās situācijas, nevis to ietekmē. Bet tad jau tas ir arī skaidri jāpasaka, nevis jāiztēlojas, ka tiek realizēta dziļi pārdomāta struktūrpolitika un konjunktūrpolitika, kura, kā iecerēts, dos 5 procentus lielu nacionālā produkta pieaugumu.

Darbodamās Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijā, es esmu pārliecinājusies, ar kādu vienprātību visu frakciju pārstāvji, deputāti, ir ieinteresēti palielināt valsts asignējumus tieši šai, manuprāt, vissvarīgākajai mūsu dzīves jomai. Un tāpat kā maniem kolēģiem, kuri runāja iepriekš un pieskārās Latgales programmas nopietnai realizācijai, arī man ļoti sāp tas, ka šī programma faktiski ir bez seguma, un tāpēc ir velti visi mūsu aicinājumi sniegt atbalstu šim novadam. Arī es ļoti pārdzīvoju to, ka pavisam nesen izveidotā Latgales izdevniecība, kas ir jau apliecinājusi sevi kā nopietnu izdevniecību, kura strādā Latgales kultūras un izglītības laukā, tomēr diez vai spēs nākamgad pastāvēt, jo šai izdevniecībai no valsts budžeta nav paredzēts iedalīt ne latu.

Tāpat mani ļoti uztrauc Latvijas enciklopēdiju izdošanas nākotne. Varu tikai piekrist iepriekš teiktajam, ka šinī redakcijā strādā ļoti erudīti, ļoti zinoši cilvēki un ka enciklopēdija - tā nav ne brošūra, ne avīze, tā ir mūsu, varētu teikt, Bībele. Otra Bībele katrā mājā. Tikai, par visu to domājot, visu to akcentējot, es vienmēr prātā paturu, ka nebūs mums nekā no šīs gaismas, šīs izglītības un kultūras, ja nebūs ražošanas, ja nebūs nodokļu avotu. Un tāpēc, lai cik mēs šeit kaismīgi par visu to nerunātu, lai kā mēs negribētu aizstāvēt katrs to jomu, par kuru mēs iestājamies, es tomēr vienmēr paturu prātā, ka no svara ir ne jau tas, kā mēs šeit pārdalīsim šos līdzekļus, bet tas, kā mēs tos iegūsim. Un iegūsim tos tikai tad, kad mūsu valstī sāks strādāt ekonomika.

Pirms pieskaros Latvijas Bankas šodienas politikai, parunāšu vēl mazliet par budžeta skaidrojumiem, kas mums ir izsniegti kopā ar budžetu. Tajos ir tabula, pēc kuras var secināt, ka šogad ir gaidāms gan inflācijas, gan lata kursa pieaugums. Tas nozīmē, ka mēs ar savām struktūrprogrammām, relatīvi zemo darba ražīgumu un niecīgajām darba algām “iebraucam” pasaules cenās.

Tajā pašā laikā šogad ir ieprogrammēts manāms pirkšanas un pārdošanas darījumu skaita un apjoma pieaugums un apgrozījuma nodokļa maksājumu palielināšanās. Par to it kā liecina pagājušā gada nogales tendence. Taču gribētos būt pārliecinātiem, ka valdība nejauks konjunktūras tipa kustību ar tendenci šā vārda tiešajā nozīmē. Jebkurā gadījumā valdības optimistiskais noskaņojums attiecībā uz kopējās pirktspējas palielināšanos ir visai apšaubāms.

Pēc mūsu domām, ir nepieciešama vesela virkne konkrētu pasākumu, lai pretotos Latvijas iekšējā tirgus sašaurināšanās tendencei. Turklāt pretotos tai nevis ar muitas barjerām, kuru jau tāpat tagad ir pietiekami, bet ar populārām monetārās politikas metodēm. Tādā gadījumā Latvijas Bankas pašreizējā politika, mūsuprāt, būtu jāvērtē negatīvi.

Pēdējā laikā bieži nākas dzirdēt par daudzu Latvijas iedzīvotāju veiksmīgajiem pirkumiem Lietuvā. Ja vērtē pēc iepriekšējiem, vecajiem, kritērijiem, tad varētu uzskatīt, ka šis “veikalu tūrisms” ir visnotaļ pozitīva tendence. Taču, vērtējot pēc jaunajiem kritērijiem, tā ir izteikti negatīva. Lietuvas tirgotāji iegūst naudu, kura cenu un citu apstākļu dēļ neatrod ceļu riņķojumam Latvijas iekšējā tirgū, un līdz ar to Lietuvā veidojas apstākļi nacionālā kapitāla uzkrāšanai. Savukārt Latvijā notiek ne tikai ar eksporta un tranzīta palīdzību nopelnītās naudas un aizņemtās naudas noēšana, bet tāda noēšana, kas ir maksimāli bezjēdzīga.

Kas attiecas uz Latvijas ekonomisko politiku, sāncensība starp Latviju un Lietuvu atgādina cīkstēšanos starp Angliju un Spāniju 17. un 18.gadsimtā. Spānijā ieplūda nauda no Latīņamerikas, bet Anglija to nosūknēja ar savām precēm.

Un tagad - par naudu. Pirms mēs aplaudējam Latvijas Bankas politikai, vajadzētu padomāt. Ir jānoskaidro, ar kādām metodēm tiek uzturēts stiprs lats acīm redzami vājā ekonomikā, kura pašreiz nespēj nodrošināt pat minimālas budžeta vajadzības. Un var izrādīties, ka Latvijas Bankas politika grauj budžeta līdzekļu avotu. Nepārtraukti tiek runāts par to, ka bankām ar saviem kapitāliem jāiesaistās struktūrpolitikas realizācijā. Atvainojiet, bet tādu negudru banku jau nemaz nav un arī nebūs, kamēr Latvijas Bankas kredītu emisija notiks ar tik augstu uzskaites likmi. Latvijas Bankas kredītu procents nav ne rotaļlieta, ne greznuma prece, par kuru varētu bez gala tīksmināties. Lats, starp citu, nemaz nav konvertējama valūta, jo tas neapgrozās pasaules valūtas tirgos; ar lata starpniecību var nodrošināt tikai patēriņu Latvijas teritorijā. Un, kamēr cilvēki pelnīs ne tikai latus, bet arī dolārus un mainīs tos pret latiem tādēļ, lai samaksātu veikalos par ikdienas pirkumiem, un kamēr tādējādi tiks uzturēts augsts lata kurss, savas ekonomikas Latvijai nebūs. Visas runas par kapitāla uzkrāšanos, pārstrukturizāciju, jaunām darba vietām un visu pārējo paliks tikai runas. Uzturēt lata kursu šajā gadā, pārdodot ārzemju investoriem valsts īpašumu, arī nav liela gudrība, bet tad nevajag runāt par iekšzemes kapitāliem un nacionālo ekonomiku! Un Latvijas Bankai būs jāsedz budžeta deficīts ar saviem kredītiem, un valdība garantē šos kredītus ar valsts īpašumu. Cita jau nekā nav! Jāšaubās, vai šis kredīts kādreiz maz tiks atdots. Praktiski tas nozīmē, ka valsts īpašuma naudas segums tiks noēsts, nevis kļūs par struktūrpolitikas finansu avotu. Tāpēc budžeta ieņēmumu daļas pamatojumu mēs varam vērtēt kā izteikti vāju.

Nobeigumā gribu uzsvērt, ka budžets nav tikai ekonomisks dokuments, bet valsts politikas dokuments. To izpētot, varam secināt, ka tas neatspoguļo budžeta veidošanas filozofiju. Vai kāds var šodien norādīt ceļu, pa kādu turpmāk virzīsies valsts? Nav radītas ekonomiskās attīstības programmas, tādējādi vieni rajoni izdzīvos, citi nonīks.

Visbeidzot, šis piedāvātais budžets ir vienīgi izdzīvošanas, bet ne mūsu valsts ekonomiskās augšupejas budžets.

Paldies jums par uzmanību!

Priekšsēdētājs. Godātie deputāti, Prezidijs ir saņēmis frakcijas “Latvijas ceļš” deputātu lūgumu - pagarināt sēdi līdz pulksten 22.00. Viens deputāts var runāt “par”, viens - “pret”, un tad balsosim. Lūdzu zvanu! Vēršu jūsu uzmanību uz to, ka šeit ir vārds “pagarināt”, nevis “slēgt”. Kostandas kungs, par jūsu priekšlikumu balsosim.

Vārds deputātam Andrejam Krastiņam!

A.Krastiņš (LNNK).

Godājamais priekšsēdētāj, deputāti! Izsverot šo jautājumu, protams, ir divas nozīmes: lietderības nozīme, ka tiešām ir jāpabeidz izskatīt budžetu, un visi tie ļoti svarīgie jautājumi, kas seko pēc budžeta un kas varbūt ir tikpat svarīgi kā budžets. Faktiski ir runa par valsts iekārtu un par valsts tālāko politisko virzību.

Gribu vērst godājamo kolēģu uzmanību uz to, ka mums ir ļoti plaši ieviesusies tāda tradīcija - strādāt līdz pulksten desmitiem, līdz vieniem naktī un nākamajā rītā saķert galvu - ne jau no paģirām, bet no tā, ko esam sastrādājuši iepriekšējā vakarā un kādi ir bijuši šie balsojumi. Es domāju, ka nebūtu pārāk godīgi attiecībā uz valstiski tik svarīgiem jautājumiem ieildzināt gan debates, gan visas pārrunas tik vēlā vakarā.

Izskaidrojums šādai steigai jau ir ļoti vienkāršs. Protams, jautājumu varētu vēl atlikt uz nākamo nedēļu, bet nākamnedēļ liela frakcijas “Latvijas ceļš” deputātu grupa, pildot savus deputātu un valstsvīru pienākumus, dodas uz Eiropas padomes Parlamentu asambleju, un, tā kā Panteļējeva kungs jau šorīt intensīvi skaitīja, cik deputātu ir zālē, tad nākamnedēļ viņa vietniekam tā skaitīšana būtu vēl grūtāka un balsojums, protams, būtu diezgan problemātisks.

Es domāju, ka mums vajag strādāt ļoti normālā un veselīgā ritmā un atcerēties, ka pēc ceturtdienas nāk arī piektdiena. Arī rīt ir darbadiena. Nevis uz tāda pastiprināta noguruma pamata mēģināt izdiskutēt ļoti sarežģītus jautājumus, bet mierīgi strādāt noteikto darba laiku, kā to atļauj cilvēka veselība, un rīt tikpat normāli turpināt tālāk savu darbu, lai izspriestu visas nepieciešamās lietas. Tāpēc es ierosinu balsot pret šo “Latvijas ceļa” ierosinājumu.

Priekšsēdētājs. Vārds deputātam Andrejam Panteļējevam - lūdzu!

A.Panteļējevs (LC).

Cienījamais priekšsēdētāj! Patiešām liels paldies Krastiņa kungam, ka viņš tā rūpējas par mūsu frakciju, bet jāsaka gan, ka šajā lielajā delegācijā, par kuru viņš runāja un kura dosies uz Eiropas padomi, ir Andrejs Panteļējevs, Aleksandrs Kiršteins no LNNK frakcijas un Endziņa kungs, tā ka es nedomāju, ka to var nosaukt par lielu “Latvijas ceļa” delegāciju, ja nu vienīgi Kiršteina kungs nupat būtu iestājies “Latvijas ceļā”. Es vēl neesmu saņēmis iesniegumu, bet varbūt tas ir noticis? Tā ka es domāju, ka te nav runa par balsu proporcijām, bet par to, ka, manuprāt, pulksten desmitos strādāt - tas tomēr ir normāls darba ritms, ņemot vērā sakrājušos jautājumus. Es saprotu, ka gan LNNK frakcija, gan arī citas frakcijas ir jau visu izdebatējušas un jau iepriekš ir izšķīrušās par daudziem jautājumiem, un diez vai LNNK frakcijas balsojums atšķirsies atkarībā no tā, vai tiks balsots desmitos vakarā vai kaut kad no rīta.

Attiecībā uz ierosinājumu rītdien strādāt mums nekādu iebildumu nav. Tikai, kā es saprotu, mēs savā laikā vienojāmies, ka tad, ja nedēļu iepriekš šī lieta nav saskaņota, tad nenosaka jaunu dienu. Mēs par šo jautājumu varam debatēt, bet es tomēr uzskatu, ka, ņemot vērā visu to jautājumu apjomu, tas jau nu būtu normāli - pastrādāt līdz pulksten desmitiem.

Priekšsēdētājs. Tagad balsosim par iesniegto priekšlikumu - pagarināt sēdi līdz pulksten 22.00. Vai visi deputāti ir nobalsojuši? Lūdzu rezultātu! Par - 39, pret - 28, atturas - 14. Priekšlikums nav pieņemts.

Turpinām apspriest budžetu. Vārds Aivaram Kreitusam, pēc tam - Janīnai Kušnerei.

A.Kreituss (DP).

Cienījamo priekšsēdētāj, cienījamie deputāti! Es runāšu mūsu frakcijas vārdā un visas Demokrātiskās partijas vārdā, jo budžets mums ir apspriests gan Valdē, gan Domē, un apstāšos pie vairākiem momentiem.

Pirmais. Par valsts budžetu kopumā. Kā mēs zinām, pagājušā gada valsts budžets bija 417 miljoni plus 30 miljoni - deficīts. Šā gada budžets ir 526 miljoni plus 39 miljoni deficīts. Skaitliskais pieaugums budžetam ir 109 miljoni. Mēs varam pieskaitīt klāt vēl pašvaldību budžetu - 103 miljonus. Un ir vienalga, kā mēs to saskaitām, bet, ja mēs ņemam vērā 34 procentu inflāciju gadā un ja mēs ņemam vērā gan apgrozījuma nodokļa, gan akcīzes nodokļa palielināšanu, tad šāgada budžets patiesībā ir mazāks, un to skaitliski var parādīt, un tāpēc līdz ar to visas šīs pārējās grūtības šajā budžeta sadalīšanā ir atbilstoši pa pozīcijām.

Es vēl gribētu, runājot par budžetu kopumā, pieskarties tādam interesantam momentam, ka, beidzoties iepriekšējās valdības eksistencei, budžeta deficīts tika deklarēts aptuveni 5 miljonu latu apmērā. Pēc tam dažādās runās no jaunās valdības puses tas parādījās līdz 55 miljoniem un pat dažreiz vairāk. Pašreiz gada beigās tas atkal bija 3-5 miljoni latu, un varētu teikt, ka tas ir apsveicami, ka budžets tomēr no šā lielā deficīta ir nonācis līdz šādam ļoti mazam deficītam, lai gan šis sākuma - starta - deficīta mazais skaitlis tomēr vedina uz dažādām pārdomām. Šeit varētu, protams, teikt, ka tad nebija pareizi aprēķini, ka nebija pareizi iesniegts un tā tālāk, bet es tomēr gribētu sacīt, ka kopumā, skatoties uz šādu budžeta izpildi, varētu teikt, ka likums par budžetu netika korekti pildīts, jo mēs tomēr divas reizes pieņēmām budžeta labojumus, un šajos abos labojumos tādas lietas kā sagaidāmais budžeta deficīta straujais kritums netika parādīts. Un nu secinājumi. Tātad pirmais. Kāpēc tad budžets ir mazāks? Budžets ir mazāks, pirmkārt, uz rūpniecības ražošanas samazināšanās rēķina. Pašreiz rūpnieciskā ražošana dod aptuveni 35 procentus bijušo 70 procentu vietā. Ja mēs skatāmies pa gadiem, tad redzams, ka 1990.un 1991.gadā devums no rūpniecības bija aptuveni vienāds, bet pagājušajā gadā tas ir 40 procenti, salīdzinot ar 1991.gadu. Statistikas datus par nodokļu ienākšanu 1993.gadā no rūpniecības dabūt ir ļoti grūti, tādi tiek solīti aptuveni 1994.gada vidū. Ņemot vērā, ka Statistikas pārvalde ziņoja, ka rūpnieciskā ražošana samazinājusies pagājušajā gadā par 38 procentiem, pēc mūsu aprēķiniem iznāk, ka, šādi samazinoties rūpnieciskās produkcijas apjomam, uz apgrozījuma nodokļa un peļņas nodokļa rēķina vien budžets ir saņēmis par 20 līdz 25 miljoniem latu mazāk. Tas tomēr ir diezgan prāvs skaitlis - 20-25 miljoni, un tas parāda, ka ne velti mēs vienmēr runājām, ka šim jautājumam par rūpniecības sabrukšanas turpināšanos tomēr ir jāpievērš daudz lielāka uzmanība. Varētu pieminēt vēl inflācijas augšanu pēdējā ceturksnī, varētu pieminēt arī to, ka sagaidāmā prognoze nav visai optimistiska, ja ir teikts, ka mēnesī gaidāmā inflācija ir 0,5 procenti. Tāds šis procents tika deklarēts arī, runājot par decembri, lai gan decembrī patiesībā tas bija 5,1 procents.

Un nākamais moments, vērtējot budžetu kopumā. Budžetā vispār nekur neparādās Latvijas Bankas peļņa. Latvijas Banka ir valsts valstī, to it kā visi ir atzinuši, un Budžeta komisija nevar dabūt atbildi uz jautājumu, vai tad Latvijas Banka dos kādu daļu no savas peļņas un vispār cik liela ir šī peļņa. Tāpat arī neparādās nekas par Latvijas Bankas ārzemju depozītiem, nekādā veidā netiek izvirzīts jautājums par to, kā šie ārzemju depozīti, kas jau krietni pārsniedz lata stabilizācijai nepieciešamo apjomu, tiks izmantoti iekšējās kreditēšanas vajadzībām. Tātad kopumā nav skaidrības par budžeta ieņēmumu daļu.

Šajā sakarā es negribētu piekrist tam, ko valdības pārstāvji ne vienreiz vien deklarē presē un cenšas mums tādā veidā iestāstīt, ka valstī sācies ekonomiskās atveseļošanās process. Skaitļi un apsvērumi to nekādi pašreiz neparāda. To parāda tikai izteikumi vēlējuma izteiksmē. Pirmais. Jā, tiek veidota finansēšanas sistēma, banku sistēma. Šinī virzienā darbs norit operatīvi, produktīvi un varbūt arī ļoti apsveicami, bet ražošanas pārstrukturizēšanas virzienā un privatizācijas virzienā diemžēl daudz ko vajadzētu veikt ātrāk.

Inflācija. Inflācijas temps neatbilst prognozēm. Makroekonomiskās struktūras attīstības modelī bija ielikts pagājušā gada inflācijas rādītājs - 16 procenti, patiesībā tas bija 34 procenti, turklāt pēdējos četros mēnešos pieaugums ir bijis 20 procenti no šiem 34 procentiem, un, ja mēs skatāmies arī tikai uz pārtiku, tad redzam, ka novembrī un decembrī šis pieaugums ir 20 procenti - aptuveni 19,4 procenti. Tātad divos mēnešos - 20 procenti.

Tagad es mazliet pieskaršos valsts budžeta ieņēmumu un izdevumu daļai.Ieņēmumu daļa būtībā neparāda visas iespējas, mēs neredzam Latvijas Bankas devumu, ko es jau teicu, mēs neredzam atprečoto kredītu apsaimniekošanas devumu. Vēl es gribētu dzirdēt finansu ministra domas par jautājumu, vai atprečotais kredīts, kurš vismaz mazuta gadījumā ir 15 miljoni dolāru un droši vien šāda līdzekļu summa arī ir minerālmēslu iepirkšanas gadījumā, vai šis atprečotais kredīts nav jāparāda kā ieņēmumu daļa, kura attiecīgi izdevumos tiks izmantota.

Izdevumu daļa. Par izdevumu daļu runājot, ir patīkami, ka Ministru kabinets ir pieņēmis virkni labojumu, kurus Budžeta komisija pēc diezgan intensīva darba bija iesniegusi. Pirmām kārtām es gribētu pieskarties aizsardzības jautājumam, taču es nepateikšu neko jaunu. Attiecībā uz aizsardzību jāteic, ka ir vajadzīga aizsardzības koncepcija kopumā. Pašreiz izskan doma, ka aizsardzības jautājumam būtu jābūt prioritātei, taču tad gribētos redzēt šo aizsardzības koncepciju kopumā, jo pašreiz Aizsardzības ministrijas, Zemessardzes un Drošības dienesta vajadzībām kopumā ir paredzēti 2,8 procenti no valsts budžeta. Mēs piekristu, ka šim skaitlim vajadzētu būt līdz 5 procentiem, bet mēs nedrīkstam aizrunāties tik tālu, ka pirmskara periodā Latvijā - kādā citā vai valsts atjaunošanas periodā - valsts aizsardzībai tika veltīti no budžeta 20 procenti. Tad mums ir jāskatās, kas bija tās budžetā. Budžetā toreiz neietilpa sociālās aprūpes, medicīnas un vēl daži citi jautājumi. Tāpēc es domāju, ka būtu jāskatās uz nacionālajai aizsardzībai vajadzīgajiem jautājumiem no nacionālā kopprodukta viedokļa un apstāties varētu pie skaitļa - 2 procenti no nacionālā kopprodukta, un šie 2 procenti no nacionālā kopprodukta pašreiz būtu vidējs rādītājs. Es gan varbūt ne sevišķi precīzi zinu, bet tas būtu diezgan tuvs skaitlis tam, kāds ir atvēlēts Igaunijā, un tam, kāds ir atvēlēts Lietuvā, bet naudas izteiksmē tie būtu 32 miljoni latu.

Ja mēs nosaucam šādu skaitli, tad, protams, pirmais jautājums uzreiz būs tāds: no kurienes tad šī nauda radīsies, šie papildu 17 miljoni latu? Es domāju, ka to mēs varam pateikt diezgan precīzi. Tādā ārkārtējā situācijā, kāda pašreiz ir izveidojusies, šāds avots var būt Latvijas Bankas peļņa, šāds avots var būt depozītu noguldījumu peļņa no ārzemēs noguldītajām summām, bet, manuprāt, pats nopietnākais avots varētu būt ātras vienošanās rezultātā paprasītā nauda par Skrundas lokatoru. Ir acīm redzams, ka ne pēc gada, ne pēc diviem visi tur esošie ārzemju karavīri ārā neies. Varbūt tiks risināts jautājums par to, ka viņi tiks pārģērbti civilās drēbēs un ka tur piedalīsies mūsu zinātnieki, bet katrā ziņā Amerika ir izteikusi gatavību maksāt, un es domāju, ka šajā gadījumā sarunas nevajadzētu novilcināt ar to, ka mēs it kā prasām, kā es jau esmu dzirdējis, vairāk nekā miljardu par lokatoru, vai mēs prasām 400 miljonus... Man liekas, ka mēs varētu prasīt kaut vai šos 17 miljonus plus vēl, lai krievi mums uzdāvina pāris, teiksim, reaktīvos iznīcinātājus MIG-29, kas katrs maksā 29 miljonus, un jautājums būtu samērā veiksmīgi nokārtots. Aizsardzības lietu jautājums būtu nokārtots samērā veiksmīgi. Pašreiz man ir radies iespaids, ka tie jautājumi, kas tiek risināti Krievijas un Latvijas sarunās, tiek vilcināti dažādu neapdomību un valdības nepietiekami stingrās pozīcijas dēļ. Labi, ka vismaz pēdējā laikā valdība stingri pateica, kas ir jāprasa un cik ātri ir jāprasa. Citādi sarunas risinās bezgalīgi.

Nākamais - pensiju izmaksas. Arī šeit Ministru kabinets paredz 12,9 miljonu pielikumu. Ļoti labi. Es domāju, ka šeit ir lielas rezerves gan uz ierēdņu apmācības samazināšanas, gan uz citādu jautājumu sašaurināšanas rēķina, bet pats galvenais ir jautājums, kurš izvirzās ne jau pirmo reizi. Mēs varam ar skaitļiem pilnīgi konkrēti pierādīt, ka maizes cena Latvijā ir samazināma divas reizes, nopietni ir samazināma arī piena cena un nopietni ir samazināmi izdevumi enerģētikai. Taču galvenais ir maizes cena. Tad es nesaprotu, es visu laiku nesaprotu, kāpēc, runājot par maizes jautājumu, mēs tam nepievēršamies pietiekami nopietni.

Nākamais. Bezmaksas zālēm arī ir paredzēti papildu 3 miljoni. Šeit prasības ir līdz 7 miljoniem. Es, piemēram, šajā gadījumā domāju, ka diezgan daudz varētu dot humānā palīdzība, kuras piedāvājumi ir, bet atkal virknē gadījumu, runājot par humāno palīdzību, nākas sastapties ar interesantu attieksmi. Sākas aptuveni tāda spriedelēšana: ko tādas humānās palīdzības gadījumā darīs jaunizveidotais privāto aptieku tīkls, kā tad tas eksistēs un cik tas produktīvi attīstīsies, bet tas, ka daudziem nav iespējams uzreiz nopirkt par 7 latiem zāles, kad cilvēks saslimst ar gripu, tas it kā vērā netiek ņemts.

Par zemniekiem un laukiem. Šeit dažādi skaitļi un dažādas prasības, cik daudz, no kurienes varētu ņemt un kā ņemt, jau tika minētas. Es gribētu pieminēt vienu jautājumu, kas ne vienreiz vien ir izvirzījies Budžeta komisijā. Manuprāt, rezerves ir pašā ministrijā, pašas ministrijas radītajās privātajās struktūrās. Pirmā ir “Latinterntional”, nākošā ir LEARS, un tā varētu nosaukt arī pārējās. Es tikai minēšu dažus skaitļus, kuru precizēšana, manuprāt, būtu ļoti nepieciešama. Piemēram, “Latinternational” peļņa 1993.gadā ir 4 miljoni latu, bet tajā pašā laikā šī privātā firma, kas ir radīta pie Zemkopības ministrijas, jaunajam budžetam pieprasa 5 miljonus dolāru, lai segtu kaut kādus izdevumus par 1991.gadā zemniekiem pārdotajiem graudiem, kuri esot pārdoti tikai par 40 procentiem no pasaules cenas. Tad man gribētos prasīt: uz kādas naudas rēķina tad tika sapelnīti šie 4 miljoni latu pagājušajā gadā? Šie 4 miljoni latu tika sapelnīti tikai uz tā rēķina, ka tika iedoti valstī ienākušie valsts kredīti un privātai firmai tika iedotas tiesības saimniekot ar valsts kredītiem un tādā veidā uztaisīt privātu naudu. Šis ir jautājums, kurš jau agrāk ir izvirzījies un kurš būtu izskatāms. Es nezinu, kāpēc, teiksim, Milberga komisija nav nonākusi līdz šā jautājuma izskatīšanai, bet katrā ziņā, ja mēs saduramies ar vēl 5 miljonu latu paprasīšanu no budžeta, tad tas ir ļoti nopietni.

Tātad es tikai pieminu, kādas summas apgrozās, bet tajā pašā laikā investīcijām zemnieki prasa 2,6 miljonus. Redzat, kur jūs varat dabūt divreiz vairāk. Turklāt es pieskāros tikai vienai šādai firmai.

Nākamais. Privātfirma, kaut kāda SIA, iekasē 10 procentus no visas pārdotās maizes Latvijā. Par ko un kāpēc? Un kur šī nauda paliek? Atkal nav skaidrs. Jēdzīgas atbildes Budžeta komisija nav varējusi saņemt no Zemkopības ministrijas. Papīri, kas atnāk, ir tikai atrakstīšanās, un tāpēc es domāju un tā domā arī mūsu frakcijas cilvēki, ka šinī jautājumā būtu pēdīgais laiks radīt spēcīgu Saeimas un Ministru kabineta komisiju, jo ir acīm redzams, ka šis jautājums daudziem ir bijis izdevīgs, lai šādā veidā ar valstī ienākušo kredītu iedalīšanu privātām firmām taisītu naudu. Acīmredzot tas pārāk daudziem ir bijis izdevīgs jautājums, jo visas runas par maizes cenu Latvijā visu laiku apklust. Tas tiek izvirzīts vienu reizi, otru reizi, piekto reizi, bet visu laiku apklust.

Tāpēc es, konkrēti runājot, domāju, ka radītais tautsaimniecības un labklājības bloks, tā cilvēki ir gatavi piedalīties šādas komisijas darbā. Arī es esmu gatavs piedalīties, ja man to uzticēs. Mums ir tādi dati, kas konkrēti parāda, kāda maizes cena varētu būt. Es pat varu pieminēt vairāk... Mūsu zālē sēdošais Leiškalna kungs šoruden ir pārdevis savus graudus par 1,4 santīmiem kilogramā, bet tajā pašā laikā maize Latvijā ir jāpērk par 35 santīmiem kilogramā. Tas ir pilnīgs absurds. Un jaunradītās privātās firmas, kas cep maizi, protams, arī pašreiz nenolaidīs maizes cenu uz 10 santīmiem, jo valsts cena ir 35 santīmi. Un, ja visai tautai ir jāmaksā nemākulīgi paņemtie kredīti un vēl kaut kādi citi procenti, par kuriem katrā ziņā mums šeit stāstīs tikmēr, kamēr mēs apreibsim, tad šeit ir jābūt komisijai, kas šo jautājumu precīzi izskatītu un ziņotu Saeimai.

Nākamais jautājums - par pašvaldībām. Par to es gribētu teikt tikai kopumā. Šāda pieeja pašvaldību “apcirpšanai” naudas izteiksmē caur nodokļiem noved tikai pie tā, ka vietējās saimniecības samazinās savas saimniekošanas aktivitātes. Pašreiz iznāk, ka vietējās pašvaldības ir vairāk valsts pakļautībā, nevis valsts pārraudzībā. Es piekrītu, ka nevar veidoties absurdas situācijas, ka valsts nevar kontrolēt to, kas notiek pašvaldībās, un ka šai stingrībai pakļautības kārtībā ir jābūt, bet tā ir pārraudzība. Varētu pieskarties arī jautājumam par viena līmeņa pašvaldībām Rīgā, bet tas nu ir tāds jautājums, kas ir tikai sekundāri saistīts ar budžetu. Šī viena līmeņa pašvaldība Rīgā novedīs, protams, pie milzīgas ekonomiskās un politiskās varas koncentrēšanas. Caur budžetu notiek rajonu līdzsvarošana uz ienākuma nodokļu un valsts dotāciju rēķina, un šeit galvenais, kas mūs uztrauc, ir vecais sociālisma princips - nevis ļaut pelnīt pašiem priekš sevis un strādāt, bet gaidīt, kad kāds un kaut kur nodarbosies ar citu sapelnītā pārdalīšanu un novienādošanu. Kopējais rezultāts būs tikai tāds, ka budžetā ienāks mazāk naudas.

Zinātnes finansēšana. Es, protams, piekrītu jautājumam par to, ka zinātnei vajag vairāk. Zinātnei vajag tos 5,5 miljonus, kam arī Ministru kabinets piekrīt. Varbūt vajag atrast arī 6,5 miljonus, jo situācija ir traģiska. 70 procenti no līdzekļiem aiziet tikai telpu uzturēšanai, nevis algām, bet, no otras puses, ir arī jāpaskatās uz garantu sistēmu, jāpaskatās ir uz to, ka jaunie, talantīgie zinātnieki, pastāvot pašreizējai zinātnes struktūrai, tomēr ir spiesti aiziet prom. Un te tomēr ir jāpaskatās arī uz produktivitātes jautājumu.

Tātad beigās būtu tāds priekšlikums, lai nosauktu vēl vienu skaitli. Tātad mēs no budžeta varam izslēgt šādus izdevumus - rezervi likuma “Par valsts civildienestu” ieviešanai - 5 miljoni, atliek 1,1 miljons latu. Ar to mēs nemaz neaiztiekam izdevumus valsts administratīvās skolas organizēšanai, ierēdņu apmācībai, programmai “Saikne ar pilsoni”, “Latvijas tēls”. Kopā atbrīvotie 6,23 miljoni līdzekļu dod iespēju ziemas periodā pielikt trūcīgākajiem pensionāriem 10 latus mēnesī. Ar šiem 10 latiem mēnesī var tikt nokārtoti dzīvokļa īres un komunālie maksājumi. Te ir arī daļēji atbilde Tupešu Jānim, kad viņš tikko runāja par latviešu izmiršanu, kura pirmām kārtām sākas ar ātru mirstību pensionāru vidū. Zviedrijā dzīves ilgums ir 80 gadi, bet Latvijā ir 67 un vīriešiem Rīgā - 59 gadi.

Sakarā ar pēdējiem notikumiem, es domāju, ka, protams, ir jāveltī uzmanība aizsardzības jautājumiem. Diez vai var piekrist, ka tiem ir jābūt prioritātei, jo mēs varam parādīt, ka, sakārtojot un šādā veidā izvēloties līdzekļus, mēs tos arī varam dabūt. Ekonomikas reorganizāciju nevarētu uzskatīt par otršķirīgu jautājumu, un būtu jāvērš uzmanība, protams, uz pensionāru traģisko stāvokli.

Rezultātā es aicinu skatīties uz budžetu no bikšu siksnas savilkšanas viedokļa, tas ir, apcirpt vēlmes pēc pārāk straujām reformām, kuras tūlīt nedod atdevi, atteikties no liekas greznības visādās reprezentācijās. Pārāk straujās reformas rezultāti ir acīm redzami nepārdomātajā Rūpniecības ministrijas likvidēšanas gadījumā. Protams, te būs desmit oponentu, kas teiks, ka tas bija jādara, bet mēs skaidri redzam, kas notiek ar rūpniecību.

Un beigās es gribētu teikt tā - ja valdība ir ar mieru apspriest izteiktos priekšlikumus un ņemt vērā tos savā turpmākajā darbā pie budžeta otrā lasījuma sagatavošanas un par tiem nopietni runāt, tad varu teikt, ka Demokrātiskās partijas frakcija ir vienojusies atbalstīt budžetu pirmajā lasījumā. Paldies par uzmanību!

Priekšsēdētājs. Vārds Janīnai Kušnerei - LNNK, pēc tam - Ojāram Kehrim.

J.Kušnere (LNNK).

Cienījamais priekšsēdētāja kungs, cienījamie deputāti, cienījamie klātesošie! Iztirzājot 1994.gada budžeta projektu, gribu vērst jūsu uzmanību uz līdzekļu iedalījumu izglītībai. Cilvēks, kas nerūpējas par sevis izglītošanu, degradējas, kļūstot par materiālo vērtību elku. Vēl briesmīgāk ir tad, ja pati valsts, realizējot attiecīgo kultūrpolitiku, diktē sabiedrības pašiznīcināšanās principus. Īpaši cēls žests šķiet budžetā paredzētais izdevumu pieaugums vairāk nekā 30 procentu apjomā, taču, pretēji tam, ļoti kuriozas ir izglītības iestāžu izdevumu normas, kuras mācību un pārējiem izdevumiem, rēķinot uz vispārizglītojošo skolu vienu klasi, attiecīgi 1.-4.klašu grupā ir 3,3 lati, 5.-9.klašu grupā - 5,94, 10.-12.klašu grupā - 10,56 lati. Tas nozīmē, ka vienai klasei var iegādāties divas mācību grāmatas. Ja klases piepildījumu ņemam vidēji 30 skolēnu, tad tikai diviem skolēniem no klases būs mācību grāmatas. Ko lai dara pārējie? Varētu likt iegādāties mācību grāmatas vecākiem, bet viņi diemžēl to nav spējīgi izdarīt kaut vai tādēļ, ka daudzi no viņiem ir bezdarbnieki. Varbūt valdība ieteiks izmantot šīm ģimenēm pabalstus par bērniem? Taču, atstājot bērnus bez pavalga, nebūs arī to, kam nepieciešamas šīs mācību grāmatas. Tādējādi nedrīkst pasniegt šos procentus kā milzīgu sasniegumu un lielas rūpes par izglītību. Šī skaitļu spēle ir radusies algu paaugstināšanas dēļ. Rēķinot procentus, ir godīgi jāpasaka atskaites punkti, no kuriem tie rodas. Tie nav ņemti attiecībā uz 1993.gadam apstiprināto budžetu, bet gan attiecībā uz precizēto un izmainīto budžetu, kas bija par 10 procentiem mazāks nekā plānotais. Budžeta projektā ir vairākas pozīcijas attiecībā uz izglītību, kuras ir graujošas izglītībai, nemaz nerunājot par tās attīstību. Piemēram, tādas ir valsts investīcijas skolas ēku celtniecības pabeigšanai, remontam, nodegušo, es uzsveru - nodegušo! - skolas ēku atjaunošanai. Te fakti un skaitļi ir īpaši daiļrunīgi. Lai valdība paredzētu līdzekļus skolas ēku celtniecībai, tad attiecīgajai ēkai ir vismaz jānodeg. Bet, cienījamie izglītības darbinieki, necentieties to pieļaut, jo arī šis apstāklis ir nepietiekams, jo ne jau visām skolām, kas cietušas ugunsgrēka nelaimē, ir paredzēti līdzekļi, taču, neskatoties uz visu to, Gaiļa kunga vadītajai Reformu ministrijai tiešām ir salīdzinoši milzīgi līdzekļi ierēdņu apmācībai. Šaubos, vai ierēdņi, kārtojot kvalifikācijas eksāmenus un klausoties informatīvi izglītojošo programmu “Saikne ar pilsoni”, kļūs kvalitatīvāki profesionāļi un, veicot savu darbu, būs iejūtīgāki, atsaucīgāki, saprotošāki. Domāju, ka ne. Vienīgais būs tas, ka tiks realizēts valdošās koalīcijas mērķis un radīta stabila un neaizskarama ierēdņu kasta. Velkot paralēles ar skolotāju izglītošanos, kā arī ar citu inteliģences pārstāvju izglītošanos, kuri ir spiesti to darīt par saviem līdzekļiem, rodas jautājums: ar ko ierēdņi ir izpelnījušies šo īpašo valsts ievērību un atzinību, ka viņiem izglītošanās ir paredzēta par valsts līdzekļiem? Starp citu, ierēdņiem taču arī tika paaugstinātas algas. Salīdzinājumam minēšu, kādi līdzekļi tiek paredzēti izglītības darbiniekiem kursu pasākumiem - tie ir 65 602 lati, bet turpretī ierēdņiem viņu apmācībai, izglītošanai un vēl entajām pozīcijām, ko nupat te nosauca Kreitusa kungs, budžetā ir paredzēti vairāk nekā 6 miljoni latu. Deputāti diemžēl šoreiz nevar būt īpaši konstruktīvi, pasakot avotus, no kuriem varētu paredzēt līdzekļus izglītībai, kā arī citu tautsaimniecības nozaru finansēšanai dažu svarīgu iemeslu dēļ. Viens no tādiem ir tas, ka nav daudzu pozīciju atšifrējuma, un, lai to noskaidrotu, ļoti bieži jāpatērē laiks un jāizstaigā labirintu labirinti. Turklāt nav arīdzan ticības, ka budžeta projektā ir atsegti visi ieņēmumi, jo, piemēram, zinātnes finansēšanai tika atrasti līdzekļi, kas nebija fiksēti budžeta projektā. Es nebūt nevēršos pret to, ka zinātnes finansēšanai ir jāpalielina līdzekļi, bet pret šo faktu kā tādu, kas deputātiem liek šaubīties un pieņemt šo budžeta projektu. Bez tam, sastādot budžetu, bija vērojams Finansu ministrijas diktāts, kam pretstatīt gribētos “Latvijas ceļa” solījumus par 25 procentu atvēlēšanu izglītībai. Lietas būtība šeit ir principiālā pieejā budžeta sastādīšanas gaitā. Konsekventi ievēroti budžeta sastādīšanas etapi būtu tad, ja Finansu ministrija iesniegtu Ministru kabinetam budžeta ieņēmumu daļu, pēc tam valdība noteiktu procentuālo sadalījumu tautsaimniecības nozarēm un nākamais solis tad varētu būt Finansu ministrijas aprēķini izdevumu daļā.

Analizējot situāciju ar Latgales programmu, diemžēl nākas konstatēt, ka te ir tikai solījumi, jo tie nekā nemaksā. Es gribētu uzsvērt tikai to, ka šoreiz Latgales programma nav tikai kultūrpolitisks jautājums, bet gan tīri politisks jautājums. Tas ir izsmiekls, ja Latvijas valsts saviem pilsoņiem negarantē iespējas mācīties dzimtajā valodā. Tas ir ļoti ass jautājums, kurš var pavērsties pret mums, ja mēs to tik tiešām negribēsim saprast. Un es pat teiktu, ka tas ir sekmīgs okupantu politikas turpinājums tautiešu izpildījumā. Cienījamie kolēģi, tas nav lozungs, tā šoreiz ir lietas būtība. Skarba un nepatīkama, bet tāda tā ir.

Cienījamais Seiksta kungs, atļaujiet jums atgādināt, ka neviens nenoliedz to, kas tika paveikts Latgales programmas ietvaros iepriekšējos gados, taču pašreiz runa ir par attīstības iespējām, kuru faktiski nemaz nav. Paredzētie līdzekļi, kas te jau tika nosaukti, ir kā miglas plīvurs, kas apsedzis Latgales programmu.

Un nobeigumā es gribētu pievienoties tiem deputātiem, kuri neatbalsta šo budžeta projektu visu to argumentu dēļ, ko minēju savā runā. Paldies par uzmanību!

Priekšsēdētājs. Lūdzu zvanu, jo Prezidijam ir iesniegts frakcijas “Latvijas ceļš” deputātu priekšlikums. “Lūdzam pagarināt sēdi līdz pulksten 21.00.” Lūdzu balsosim par frakcijas “Latvijas ceļš” deputātu ierosinājumu - pagarināt sēdi līdz 21.00. Vai ir kādi deputāti, kuri nav nobalsojuši? Nav. Visi ir nobalsojuši. Lūdzu rezultātu. 52 - par, 28 - pret, 8 - atturas. Lēmums pieņemts.

Līdz pārtraukumam vēl atlikušas 15 minūtes. Vārds deputātam Ojāram Kehrim - “Latvijas ceļš”. Lūdzu!

O.Kehris (LC).

Godātais priekšsēdētāj, godātie kolēģi deputāti, dāmas un kungi! Es pieteicos runāt debatēs kā deputāts, nevis kā Ministru kabineta loceklis, jo kā ministrs es jau esmu kritizējis šo budžetu gan kopumā, gan detaļās Kabineta sēdē. Uzskatu, ka Kabineta izskatīšanas rezultātā tas ir kļuvis apmierinošs un ir gatavs, lai to varētu pieņemt un īstenot mūsu valstī. Tāpēc šajā savā šodienas uzstāšanās reizē sakarā ar budžetu es apstāšos pie trim jautājumiem. Pirmais - budžeta izstrādāšanas un pieņemšanas pieredze, es teiktu, arī nepieciešamība mūsu valstī. Otrs - budžeta atbilstība Kabineta deklarācijai par iecerēto darbību, proti, atbilstība mūsu prioritātēm. Un trešais jautājums ir ierosinājuma kārtībā - nepieciešamība izskatīt iespējamās korekcijas valsts politikas prioritātēs.

Attiecībā uz pirmo jautājumu par budžeta izstrādāšanas un pieņemšanas pieredzi ir jāsaprot tas, ka valdība sāka izskatīt budžetu un nopietni strādāt pie budžeta oktobrī. Es ceru, ka jūs saprotat, ka ātrāk darīt to nebija iespējams. Pabeigts tas tika decembra vidū. Un es tiešām uzskatu, ka tas, ko izdevās paveikt šajā laikā, ir izdarīts apmierinoši. Liekas pat, ka maksimāli ir izdarīts viss, ko varēja izdarīt šādā īsā laikā. Lai arī kāda valdība strādātu pie nākamā budžeta, es ļoti ceru, ka Saeima un mēs visi kopā panāksim to, lai budžetu sāktu izskatīt, sākoties rudens sesijai, jo normāli būtu, ja valdība kopā ar Saeimu strādātu pie budžeta vismaz pusgadu.

Un otrs jautājums, ko mēs centīsimies īstenot, ja šī valdība to turpinās darīt. Gada pirmajā pusē valdība izstrādās mehānismu, kā budžetā paredzēt ilglaicīgo ekonomisko un citu programmu realizāciju caur budžetu, lai budžets tiešām kļūtu par valsts politikas, valsts prioritāšu īstenošanas mehānismu un reāli pārvērstos par reformu īstenošanas budžetu. Manuprāt, mums, valdībai, izdevās panākt nopietnu pavērsienu, salīdzinot ar iepriekšējiem budžetiem, kas ir izstrādāti mūsu valstī. Mēs panācām, lai budžeta sadalījumu noteiktu Ministru kabinets kā Saeimas galvenā komisija un lai arī Saeimai būtu iespējams koriģēt un būtiski ietekmēt šo darbu, cik nu tas bija iespējams darbā komisijās šajā periodā. Un nevis lai budžetu sastādītu Finansu ministrijas ierēdņi saskaņā ar savu izpratni par lietu kārtību un lietu attīstību valstī.

Mēs neizdarījām visu, bet mēs izdarījām tik, cik tas bija iespējams, bet bez konkrētiem mehānismiem gan valdībā, gan parlamentā. Ar budžeta apspriešanas atlikšanu uz dažām dienām vai atlikšanu uz kādu mēnesi, kā to šeit ierosina, mēs budžetā neko principiāli neuzlabosim.

Padomāsim, ka šodien ir jau 20.janvāris! Tomēr lielākā daļa deputātu, kas mūs kritizēja, un pat opozīcija atzina, ka šajā budžetā ir ietverti jauni lauki, tas tomēr ir lielāks, izvērstāks nekā iepriekšējais budžets. Kas pašlaik notiek valstī? Ja mēs nepildīsim, es gribētu teikt, savu pienākumu, tas ir, nepieņemsim budžetu, valstī turpinās finansēt atbilstoši iepriekšējā gada budžetam, tā vienas divpadsmitās daļas apmērā. Valsts iedzīvotāji, kurus skar budžets (un lielāko daļu iedzīvotāju tas skar), gaida, ka mēs pabeigsim šo darbu. Tāpēc es domāju, ka tas ir diezgan bezatbildīgi - vēl atlikt un atlikt šo darbu. Protams, ka te ir arī valdības vaina, bet es uzskatu, ka, kopš mēs stājāmies rudenī pie amatu izpildīšanas, mēs neko daudz ātrāk šeit izdarīt nevarējām sakarā ar lielajām diskusijām par nodokļiem. Tādēļ mūsu pienākums pret valsti ir pieņemt ātri tādu vai citādu budžetu.

Otrs jautājums tātad ir budžeta atbilstība mūsu izraudzītajām prioritātēm, kas bija iesniegtas Saeimai Ministru kabineta deklarācijā par nodomāto darbību. Mēs vienmēr uzsveram trīs galvenās prioritātes, proti, administratīvo reformu, tiesu reformu un ekonomisko reformu.

Ļoti īsi par administratīvo reformu. Es tiešām uzskatu, ka pat bez budžeta grozījumiem (jo mūsu rīcībā nebija papildus nekādu finansu resursu) tika panākta diezgan nopietna nodokļu iekasēšanas palielināšana, kā rezultātā par 105 procentiem ir palielināti valsts ieņēmumi budžetā. Tas tomēr ir skaidrs solis un precīzs solis, ko mēs esam īstenojuši. Lai turpinātu administratīvās reformas, ir nepieciešami papildu asignējumi, kas ir paredzēti šā gada budžetā, ko mēs patlaban šeit apspriežam. Es ļoti ceru, ka Levita kungam pietiks spēka un entuziasma tiesu reformu nopietni realizēt mūsu valstī. Šī reforma nav iespējama bez materiāliem izdevumiem un bez tiesu sistēmas sakārtošanas. Lieki būtu teikt, ka bez tiesu sistēmas attīstības nav iespējama ne demokrātijas, ne normālas tirgus saimniecības izveidošanās mūsu valstī.

Un tikai kā pēdējo es minu ekonomisko reformu, kurai, kā jūs to redzat budžetā, netiek paredzēti kaut kādi papildu līdzekļi vai milzīgi asignējumi, jo pašas ekonomiskās reformas būtība ir atbrīvot resursus un panākt, lai strukturālo, institucionālo reformu rezultātā valstī parādītos vairāk, akumulētos vairāk naudas. Tāpēc tie ieteikumi, kas šeit izskanēja, ka esot vajadzīgas jaunas ministrijas, ka esot vajadzīgi no valsts puses kaut kādi papildu finansējumi vienai vai otrai ražošanas nozarei, - šie ierosinājumi, manuprāt, neiztur absolūti nekādu kritiku. Mēs, protams, varam mēģināt nepievērst vērību tam, ka tādas starptautiskās organizācijas kā Pasaules banka un Starptautiskais valūtas fonds, salīdzinājušas reformu gaitu visās Austrumeiropas un bijušajās PSRS valstīs, ierindo Latviju 4.vietā - aiz Čehijas, Slovakijas un Igaunijas. Mēs varam mēģināt neredzēt, ka jau mūsu valdības laikā pensijas ir pieaugušas par 50 procentiem, ka 11 mēnešos algas ir pieaugušas par 30 procentiem, kas ir augstāks pieaugums nekā cenu pieaugums mūsu valstī. Un tik tiešām es piekrītu tiem runātājiem, kas šeit teica, ka mums ir jāsalīdzina Latvija tieši ar šiem reģioniem, nevis ar lielo Ameriku vai vēl kādām citām valstīm. Jo tieši uz šo valstu fona... Man dziļā iespaidā palika brauciens uz vienu no bijušās PSRS, tagad NVS sastāvdaļām, proti, uz Azerbaidžānu, kur apmēram 60 procenti no valsts budžeta iet armijas vajadzībām, kur ir viens miljons bēgļu, un, protams, mēs it kā domājam, ka nav pamata salīdzināt Latviju un Azerbaidžānu. Bet arī turienes ekonomiskajā attīstībā un domāšanā es ļoti labi redzēju to situāciju, kādā mēs bijām pirms diviem vai divarpus gadiem šeit pat, Latvijā: tā pati prasība, lai bankas finansē ražošanu, kas praktiski stāv uz vieniem kredītiem. Un uz tā fona tiešām redzam, ka mēs esam ļoti progresējuši.

Lucāna kungs, kura ziņojumu es šeit ļoti nopietni noklausījos un kurš bija ļoti līdzīgs visiem viņa ziņojumiem iepriekšējās reizēs, tomēr, manuprāt, negrib saprast... Dažkārt mēs, varbūt tai skaitā arī es, aizmirstam, manuprāt, to, ka mēs vairs neesam vienas ļoti lielas valsts, bijušās PSRS, sastāvdaļa. PSRS bija valsts, kura varēja un 50 gadus centās to darīt - īstenot pati savu, izolētu ekonomisko politiku, norobežojoties no pārējās pasaules, uzturot sev mākslīgu valūtas kursu, uzturot ļoti dažādus šos kursus, un, attīstot ražošanu savā valstī, ignorē to, kas notiek pasaulē. Jā, to var darīt, teorētiski to var darīt ļoti liela valsts. Mēs, kas sastādām apmēram 0,02 procentus no pasaules saimniecības, - mēs varam teorētiski diskutēt par to, kāda ir šī saimniecība, bet mēs to sapratīsim tad, kad mēs to nepārtaisīsim.

Un pēdējais, - proti, par priekšlikumiem. Manuprāt, tomēr ļoti nopietni vajadzētu apsvērt nepieciešamību koriģēt mūsu valsts politikas prioritātes. Un šeit es runātu par jaunu prioritāti, kura, protams, ir gan mūsu valsts budžetā, gan domāšanā, un proti, - tā ir drošības prioritāte, un tā ir drošības programma. Un, ja mēs izvērtējam situāciju Austrumos un ja mēs ļoti nopietni izlasām jau komentēto Kozireva uzstāšanos, un ja mēs izvērtējam, kādas ir problēmas un kāda ir attīstība Rietumos, tai skaitā ekonomikas atslābumu mums tuvajā Rietumeiropā un iespējamos politiskos procesus, tad, manuprāt, mums ir jāuzdod sev jautājums, vai mēs esam izdarījuši visu, lai nodrošinātu Latvijas nācijas attīstību un patstāvību. Un attiecībā uz drošības politiku, manuprāt, ir svarīgi runāt par vismaz trijiem momentiem, un tie visi ir saistīti ar šodienas diskusiju un ar šodienas budžetu. Un tie ir: vienota tauta, ticība savai nacionālajai identitātei un pietiekamu resursu izveidošana, lai aizsargātu gan nāciju, gan nacionālo identitāti. Un šajā jautājumā runāt tikai par līdzekļiem vien nav iespējams, jo, ja mēs nevaram panākt, lai tauta būtu vienota... Ko nozīmē - vienota tauta? Vienota tauta - tas nozīmē arī tautas uzticību saviem līderiem. Es redzu, ka šeit ļoti bieži apmētā valdību ar, manuprāt, visneiespējamākajiem apvainojumiem, un tad nu tiešām var paklausīties, ko mēs, valdība, esam paspējuši šajos trijos mēnešos sliktu izdarīt, un tad nu ir tiešām jādomā, ka mums ir ļoti lielas spējas, ja jau mēs esam tik daudz ko paspējuši sagraut šajā relatīvi īsajā laikā. Es ieteiktu ļoti daudzajiem kritizētājiem pavisam citu pieeju: protams, kritizēt, ļoti nopietni kritizēt, bet arī gatavoties tam, lai būtu kāds politisks spēks, kurš varētu uzņemties atbildību pēc kāda laika. Tik tiešām, - katra tauta ir pelnījusi tādu valdību, kāda tā ir. Un, ja mums ir programma un ja zinām, kā rīkoties un ko vēl darīt, pēc tam varam savākt šo kritisko masu un nākt, un visu ar atbildību darīt tālāk, nevis - pastāvīgi vienam otru traucēt, traucēt virzību uz priekšu, kā rezultātā, manuprāt, notiek ļoti maz...

Priekšsēdētājs. Es atvainojos! Jums vēl ir piecas minūtes, bet mēs jau divas minūtes esam starpbrīdī.

O.Kehris. Varbūt es varētu lūgt jūs ļaut man pabeigt? Ceru, ka es to varētu apmēram trīs minūtēs. Vai pēc starpbrīža.

Priekšsēdētājs. No zāles, kā dzirdu, nāk saucieni, ka būtu labāk, ja jūs pabeigtu pēc starpbrīža.

O.Kehris. Kā jūs teiksiet, tā būs.

Priekšsēdētājs. Paldies. Pēc starpbrīža turpinās debatēs runāt Ojārs Kehris, bet tagad vārds paziņojumam Aristidam Lambergam.

A.Lambergs (LNNK).

Vēlos jūs informēt, ka tūlīt notiks Nacionālā bloka deputātu sanāksme, uz kuru laipni lūgti arī visi tie, kas vēlētos piedalīties šinī sanāksmē un varbūt pievienoties Nacionālajam blokam. Tepat blakus zālē. Tūlīt, kad būs paziņots pārtraukums. Nebūs gari.

Priekšsēdētājs. Pusstundu ilgs pārtraukums.

(Pārtraukums)

Sēdi vada Latvijas Republikas 5.Saeimas priekšsēdētājs

Anatolijs Gorbunovs.

Priekšsēdētājs. Godātie deputāti! Lūdzu, ieņemiet vietas! Reģistrācija kvorumam. Godātie deputāti! Vai tiešām tikai ar nervoziem zvaniem ir uzsākama sēde? Lūdzu balsojumu kvorumam! Lūdzu rezultātu. 62 deputāti. Būtu vērts pārskaitīt, bet nav laika. Vārds deputātam Ojāram Kehrim. Turpināsim debates, bet jūs turpiniet savu uzrunu. Jūsu rīcībā ir 6 minūtes.

O.Kehris (LC).

Godātais priekšsēdētāj! Godātie kolēģi deputāti! Pēc Nacionālā bloka sēdes es turpināšu tieši ar to, ar ko es pārtraucu, - proti, runāšu par vienu no sastāvdaļām, kas veltīta šai manis minētajai drošības programmai un nepieciešamībai mūsu valsts politikas līmenī izvērtēt šo drošības prioritāti, proti, par sastāvdaļu, kas saistīta ar ticību savai nacionālajai identitātei. Jo, ja mēs dzirdam vērtējumus un ja vairāk sāksim ņemt tos nopietni vērā, ka 75 procenti no nācijas nespēj paši par sevi pastāvēt un ir zem nabadzības līmeņa, tad tādā gadījumā domāsim par to, uz ko mēs orientējamies: vai mēs orientējamies uz to, ka valdība būs kāds kopējais meistars, kurš visus vadīs, domās par visiem un visiem nodrošinās visu? Tādā gadījumā mums zināmā mērā varbūt ir jādomā pat par pieeju mūsu mentalitātei, varbūt par zināmām maiņām mūsu mentalitātē, kas būtu vērstas tieši uz uzņēmību, nevis uz cerību, ka kāds atnāks un visu izdarīs. Nevajag skatīties uz valsti kā uz mērķi, bet uz valsti kā līdzekli, caur ko visi, kas spēj kaut ko darīt, arī dara. Protams, mēs rūpēsimies par tiem, kas to nespēj, bet 75 procentus no nācijas nav iespējams aprūpēt, ja nācija grib pastāvēt. 75 procenti nespēj kaut ko darīt. Tāpēc šiem 75 procentiem un pat vairāk ir jābūt iespējām sevi realizēt caur šo valsti, bet bez resursiem, bez konkrētu resursu iedalīšanas, es domāju, tas tomēr nav iespējams. Un tāpēc, ja Latvija - es ceru, ka tā būs - izteiks savu gatavību turpināt sadarbību ar NATO, turpināt to jau konkrētās struktūrās un ar konkrētiem mehānismiem piedalīties šajā darbā, tad mums ir ļoti nopietni jādomā par valsts izdevumu daļas palielināšanu atbilstoši NATO valstu prasībām, lai tā tuvotos vismaz 10 procentiem. Taisnība ir Kreitusa kungam, ka šeit varētu būt dažādas šīs kalkulācijas, bet jebkurā gadījumā, lai arī kādas mēs tās lietotu, tās prasīs vismaz divkārtīgu, bet pirmajā periodā principā pat vēl nopietnāku resursu iedalīšanu tieši drošības jautājumiem. Un vienlaikus jūs jau te redzat, ka tas nav tikai valdības kompetencē, kā ekonomists un šajā gadījumā arī kā ekonomikas ministrs es to aizstāvēju arī valdībā. Es uzskatu, ka šie līdzekļi var būt un ka tiem arī jābūt lielākiem, bet tikai tad, ja mēs redzam, kam tie aiziet, ka tie aiziet reformai, ka tie aiziet saprotamā veidā. Nevis tā, kā ir pašreizējā brīdī. Un te man atkal ir jāpiekrīt tiešām tam, ko teica Kreitusa kungs, ka šie spēki ir ļoti sadalīti. Un šeit tas nu ir jāizdara, jo tā ir Saeimas atbildība, tā ir Nacionālās drošības padomes atbildība. Valdība šajos jautājumos ir devusi savus priekšlikumus, bet izlemt to var pēc Latvijas Nacionālās drošības padomes priekšlikuma. Un pēc tam tas var tikt izlemts valdībā, bet līdzekļu iedalīšana - es domāju tieši atbilstoši reformai šajā jomā - tā jau ir Saeimas kompetence. Tāpēc, manuprāt, mums vajadzētu ļoti uzmanīgi paskatīties arī tos balsojumus un tos priekšlikumus, kuri šeit jau ir izdarīti un ir izskanējuši par budžeta palielināšanu sociālajai sfērai, arī indeksācijas jautājumos, jo, ja kaut kur var palielināt vai vajag palielināt kaut ko no tā, ko Kabinets jau ir sameklējis visās rezervēs, tad tie, manuprāt, nenoliedzami ir drošības jautājumi, jo tas ir tas, ko varam pašlaik izdarīt, lai mēs tiešām uz šo jautājumu, vai esam izdarījuši visu iespējamo pašreizējā laikā, lai nodrošinātu latviešu nācijas attīstību un patstāvību, varētu atbildēt pozitīvi.

Priekšsēdētājs. Vārds Valdim Pavlovskim. Nav vārda. Vārds Andrejam Krastiņam - LNNK. Pēc tam - Ģirts Kristovskis.

A.Krastiņš (LNNK).

Godājamais priekšsēdētāj! Godājamie kolēģi deputāti un cienījamās kolēģes deputātes! Es mēģināšu runāt ļoti īsi, bet ne tik īsi, kā rāda šis signāls, jo domāju, ka visi iepriekšējie kolēģi, kas runāja gan no valdošās koalīcijas, gan no opozīcijas, minēja visdažādākos argumentus par un pret šo valsts budžetu pirmajā lasījumā. Un visvairāk izkristalizējās doma, ka ne tikai šis valsts budžets, bet arī viss pārējais, ceru, Latvijā nebūs tomēr tikai grāmatvedības jautājums, bet gan valsts politikas jautājums. Un šinī gadījumā es personiski domāju, ka ne tikai mani domubiedri no manas organizācijas, bet arī no citām opozīcijas frakcijām ir ļoti pateicīgi Birkava kungam, ka viņš pavisam nesen Frakciju padomes sēdē izteicās, ka ir jānosaka jaunas prioritātes, kas atbilstu esošajiem apstākļiem, un ka šīs prioritātes ir valsts drošība un arī nabadzības problēma valstī. Un te nu viņam var pilnīgi pievienoties. Man ir tikai tāds neliels apmulsums, kāpēc mūsu godājamajam Ministru prezidentam nepievienojas viņa partija un viņa frakcija, jo mēs pēc šā izklāsta redzam, ka katrs ministrs tomēr saskata mazliet citas prioritātes savā nozarē. Kehra kungs gan minēja, ka šīs prioritātes ir nepieciešams mainīt un ka nepieciešams atrast līdzekļus šo prioritāšu maiņai. Un šinī gadījumā es tiešām domāju, ka šajā budžetā prioritātes ir jāmaina, un tas jau ir šā pirmā lasījuma jautājums. Ticēt solījumiem, kā to izteicās Kreitusa kungs, ka valdība uz otro lasījumu izdarīs šīs izmaiņas, es domāju, tomēr nav nekāda pamata, jo, pirmkārt, to ir grūti izpildīt. Tad daudz vieglāk ir iestrādāt pašā pamatā jau jaunās prioritātes, nevis pēc tam otrajā lasījumā, manipulējot ar skaitļiem, kaut kādā veidā aizlāpīt vienu vai otru robu, iedot kaut kam vairāk un atņemt kaut kam mazāk. Un es aicinātu Kabinetu strādāt pie jauna budžeta projekta, kas, protams, ir pamatojams uz tās pašas vecās ieņēmumu daļas. Domāju, ka tie Kabineta locekļi, kas ir personīgi atbildīgi par Valsts ieņēmumu dienestu un par pārējo, darīs visu iespējamo, lai šis budžets simtprocentīgi un pat vairāk tiktu izpildīts, lai tiktu atrastas slēptās rezerves un varētu segt arī šo izdevumu daļu. Un šajā sakarībā es domāju, ka mēs jau tagad redzam, un tas arī no daudzu deputātu runām izrietēja, ka ir rezerves, kas jau pašlaik ir iekļautas šajā budžeta izdevumu daļā. Un kā pie pirmās es gribētu griezties pie tās daļas, kas tika nosaukta kā sākotnējā prioritāte, valdībai deklarējot savu budžeta politiku un stājoties pie darba. Un tā ir administratīvā reforma. Domāju, ka šajā politiskajā un ekonomiskajā situācijā pilnīgi pietiek ar tām reformām, kuras jau ir izdarītas. Mums tagad ir ministri, valsts sekretāri, parlamentārie sekretāri, dažādi departamenti, Īpašo uzdevumu ministrijas aparāts, kur arī programmas tiek izveidotas. Protams, vajag vēl un vēl, un es ceru, ka ar laiku mums būs izglītoti, labi un laipni ierēdņi. Es tāpat kā Gaiļa kungs to ļoti ceru, ka tad kaut kas būs, bet šoreiz jautājums ir par prioritātēm, par to, kas ir nepieciešams šodien. Un man ir lielas šaubas, vai mums šodien ir vajadzīga šī Ierēdņu akadēmija, vai šodien ir vajadzība apmācīt cilvēkus, kas atestēs nākamos ierēdņus. Es domāju, ka tas ir pienākums ministriem - katram sava resora ietvaros rūpēties, lai viņu ministrijās aparāts šodien tiktu veidots atbilstoši tam, kāda ir viņu politiskā ievirze un kādas ir viņu darba kvalitātes un īpašības. To visu var darīt ar kadru atlasi, ar viņu eksamināciju, ar stingru viņu darba uzskaiti un uzraudzību, bet visu citu varētu atstāt tālākai nākotnei, kad mēs būsim bagātāki šāda grandioza skaita ierēdņu apmācīšanai un ierēdniecības reformai. Bez tam es domāju, ka šī ierēdniecības prioritāte, salīdzinot ar nabadzības prioritāti vai drošības prioritāti, ka tā jau ir vakardiena. To pierāda arī šis civildienesta likumprojekts, kas pašlaik tiek apspriests komisijās. Jo, pirmkārt, pieņemot šo likumu tādu, kāds tas ir pašlaik, nosakot, ka Prokuratūras darbinieki, tiesu darbinieki, pašvaldību darbinieki un - vēl jo vairāk - pat Saeimas darbinieki ir šie civildienesta ierēdņi un pie tam viņi zvēr uzticību... Es domāju, ka kolēģi var atšķirt šo projektu un redzēt, ka viņi zvēr uzticību valdībai, un tad, es domāju, nav tālu jāmeklē paralēles, jo šis uzticības zvērests jaunajā likumprojektā, mazliet mainot vārdu kārtību, praktiski atbilst šim 1934.gada 2.augusta ierēdņu zvērestam, kurš tika grozīts pēc 15.maija apvērsuma. Tātad tas attiecas uz ierēdņiem, kas darbosies nevis parlamentārās demokrātijas apstākļos, bet autoritatīva režīma apstākļos. Šinī sakarībā es domāju, ka ir pārāk riskanti veltīt tam tik lielu daļu no budžeta. Te jau arī Kreitusa kungs ļoti precīzi uzskaitīja, un tas arī maniem aprēķiniem atbilst, ka tie ir vairāk nekā 6 miljoni latu, lūk, šai ierēdņu reformas tālākai virzīšanai nekavējoši uz priekšu. Domāju, ka prioritātes ir citas, un šos 6 miljonus latu mēs tiešām varētu veltīt tam, lai samaksātu šos pabalstus, lai risinātu arī drošības un aizsardzības jautājumus.

Attiecībā uz deficīta samazināšanu un tieši par šiem drošības un aizsardzības jautājumiem. Domāju, ka Kehra kungs te ļoti pamatoti un plaši izklāstīja šo drošības jautājumu, un es viņam varētu pilnīgi piekrist, vēl piemetinot klāt, ka pie šīs drošības ir obligāti jāpieliek mūsu ārlietas, jo nav iespējams mūsu drošības jautājumus risināt tikai iekšēji valstī, bet ir jābūt arī šiem ārējiem procesiem - ārlietu tālākai virzībai, kam atvēlēts nepiedodami maz līdzekļu, jo ārlietas maksā naudu. Pie tam tā ir nepieciešama ārlietu dažādos līmeņos: tas ir valdības un Ārlietu ministrijas diplomātiskā korpusa līmenis, tas ir parlamentārais līmenis, tas ir sabiedriskais līmenis, jo pašlaik mums ir jāstrādā ar pasauli, jāgarantē pasaules palīdzība. Un, lūk, šeit šie līdzekļi ir jāpārdala, un es domāju, ka tur nekādu šaubu nevienam nevarētu būt. Tieši šīs administratīvās reformas apturēšana uz laiku dotu iespēju kaut mazliet palielināt līdzekļus.

Runājot par valsts drošību tieši aizsardzības jautājumos, būtu naivi cerēt, ka ar mūsu valsts budžetu mēs varētu segt visus nepieciešamos aizsardzības jautājumus. Ar valsts budžetu tur nepietiks, jo, pēc maniem un speciālistu aprēķiniem, mums vajadzētu vismaz 56 procentus no valsts budžeta veltīt aizsardzībai, lai ieliktu pašu pamatu, kāds tas ir, taču nekad mēs to nevarēsim atļauties, un tā ir tukša sapņošana. Šinī gadījumā es domāju, ka, tieši runājot par aizsardzības apgādes jautājumiem, mums it jāpievēršas tik nepopulārai lietai kā ārpusbudžeta līdzekļi, un te es domāju par ārējiem kredītiem. Jebkura jaunattīstības valsts ir risinājusi savas aizsardzības jautājumus tikai šādā veidā, pie tam pašlaik ir tas brīdis, kad reāli šāds ārējo kredītu jautājums būtu risināms. Protams, tas ir jādara publiski un atklāti, cik vien iespējams likumdošanas ceļā, nevis noslēpumainu noteikumu ceļā. Taču šis jautājums ir jāņem vērā, lai mūsu budžeta līdzekļi aizsardzībai būtu vērsti, kur tas ir nepieciešams, budžeta algu fondam, kur tas nepieciešams, valsts dienestam un citiem izdevumiem. Attiecībā uz Aizsardzības spēku apgādi un apmācību šeit ir konceptuāli un valstiskā līmenī jāizlemj par ārējiem kredītiem šajā jautājumā. Un, tā kā visas šīs nianses pirmajā lasījumā konceptuāli nav iestrādātas, un tās nav iespējams pārstrādāt otrā lasījuma gaitā, vienkārši pārdalot šos skaitļus. Tāpēc es domāju, ka mums tiešām ir jāskatās uz to situāciju, par kuru jau minēja arī Ministru kabineta pārstāvji, arī Ministru prezidents pēc tikšanās ar Baltijas valstu premjeriem, jo patiesi ir jāpārvērtē situācija un jānosaka jaunas prioritātes. Jaunā budžeta pirmajam lasījumam ir jāatbilst šīm jaunajām politiskajām prioritātēm, jo budžets tomēr sākumā ir politisks dokuments.

Un visbeidzot par to, vai tiešām ir pienācis laiks pārvērtēt mūsu varbūt iepriekš pieļautās kļūdas un vai tā ir nespēja novērtēt tos notikumus, kas ir notikuši pavisam nesen. Es domāju, ka mums ir jāpaskatās tikai kalendārā. Jā, kalendāri mums ir dažādi - mums ir “Latvijas ceļa” kalendārs, mums ir kristiešu kalendārs, pēc kura mēs dzīvojam. Un, kā es skatos, pēdējā laikā Latvija ir palikusi par multireliģiju valsti, jo mūsu godājamie Ministru kabineta locekļi vienā dienā iet pie dievgalda luteriskā baznīcā, bet otrā dienā velk bluķi apkārt mājai. Tā ka mums nav aizspriedumu pret citām dažādām reliģijām. Es domāju, ka mums ir diezgan populāras arī Tālo Austrumu reliģijas, kur daudzi skatās šos horoskopus, un tāpēc es atgādinu, ka, pēc austrumnieku kalendāra, iestājas būtisks brīdis, - beidzas agresīvā Gaiļa gads un sākas uzticamā Suņa gads, kurš sargā savu māju un ir draugs cilvēkam. Un tāpēc es domāju, ka mums būtu jārūpējas par saviem cilvēkiem un jāsargā sava māja. Tādējādi es ierosinu noraidīt budžetu pirmajā lasījumā.

Priekšsēdētājs. Vārds Ģirtam Kristovskim - iekšlietu ministram. Pēc tam Mārtiņš Ādams Kalniņš - Zemnieku savienība.

Ģ.Kristovskis (iekšlietu ministrs).

Cienījamo priekšsēdētāj! Cienījamie deputāti! Es gan gribētu piezīmēt, ka tam tomēr nav īpaši būtiskas starpības, vai iet pie dievgalda vai arī velk šo bluķi apkārt mājai. Galvenais ir tas, ka tas viss tomēr mazāk vai vairāk tiek darīts ar vienu mērķi - Latvijas valsts labā un arī mūsu gara stiprināšanas labā. Un, tā kā es esmu šeit tribīnē un man nav uzdots jautājums, vai es runāju kā ministrs vai deputāts, tad es runāšu kā ministrs, jo jāsaka, kā ir. Es piederu pie tās struktūras, kura nevis veido budžetu, bet skatās, kā pēc iespējas vairāk iztērēt. Un šeit arī iepriekšējie deputāti, kuri ir runājuši un aģitējuši par šā deķīša vilkšanu vai nu uz vienu, vai otru pusi, lielākoties visi izsakās par tērēšanas virzienu. Turklāt ir bijuši tikai atsevišķi priekšlikumi, kādā veidā tad šo ienākuma daļu varētu palielināt. Un tā kā nu es reiz arī esmu valdības pārstāvis, tad faktiski savu attieksmi un varbūt arī šaubas esmu izteicis valdības sēdēs, tāpēc par šīm lietām tagad nerunāšu, bet tikai pateikšu, ka es pārstāvu valdību un aicināšu jūs balsot par šo budžetu, jo ne jau velti - laikam Satversmē - ir teikts, ka šī budžeta atzīšana vai noraidīšana faktiski ir uzticības izteikšana valdībai. Un tas ir tāds normāls mehānisms, turklāt pilnīgi neatkarīgs, un līdz ar to jūs varēsit ar savu attieksmi to visu pateikt, bet katrā ziņā, protams, daļa taisnības, es domāju - pat diezgan liela taisnība - bija arī tā, ko teica Andrejs Krastiņš. Un šeit pat laikam nav nekādu īpašu diskusiju vai domstarpību tajā virzienā, ka gan aizsardzības, gan iekšlietu jautājumi ir jākārto, un tie ir ļoti smagi sakārtoti. Šodien, izvērtējot un sastādot šo budžetu, ir bijis ļoti sarežģīti noteikt prioritātes, un tās diemžēl nav noteiktas. To pierādīja arī aizvadītās nedēļas notikumi, ka mūsu struktūru sakārtotība vēl nav vajadzīgajā līmenī, un tāpēc varbūt, izvērtējot visus notikumus, es ceru, ka šīs struktūras beigās tiks sakārtotas. Un tad arī tiem cilvēkiem, kuri sastāda budžetu, būs salīdzinoši vienkāršāk arī izvērtēt un pietiekami precīzi novirzīt šos līdzekļus tādā veidā, lai pat tas mazumiņš, kas šodien tiek iedalīts, tie pāris procenti, arī tiktu izlietoti lietderīgi, jo, neskatoties uz to, mēs šodien varam būt pārliecināti, ka atsevišķas struktūras ir jāpārstrukturē, ir jāpaskatās, kur, ko un kā darīt, lai arī tā naudiņa, kas ir, tiktu lietderīgi izmantota.

Ja mēs paskatāmies Iekšlietu ministrijas budžetu, tad, protams, es šeit varētu aicināt un teikt: jā, mēs pieprasījām vairāk nekā 60 miljonus latu, lai uzlabotu savu darbu, lai materiāltehniski nodrošinātu savu darbu, bet, no otras puses, mēs no Finansu ministrijas esam tikai pusi saņēmuši. Un tomēr tajā pašā laikā es aicinu šo budžetu atbalstīt, jo mēs esam parēķinājuši, ka eksistēt mēs varēsim. Mēs varbūt no kādiem citiem resursiem ar likumdošanas paņēmieniem varēsim efektīvāku padarīt mūsu struktūru sakārtošanu, mūsu iespējamo darbu. Mēs ceram arī, kā šeit jau minēja, uz ārvalstu kredītiem, kas arī ir jāizskata. Mums noteikti ir vajadzīgs valdības un Finansu ministrijas atbalsts, un tas faktiski arī ir saņemts, tikai ir jāprot pašiem profesionāli šo jautājumu sakārtot un arī tajā pašā laikā jāprot profesionāli aizstāvēt sevi no vienas puses un no otras puses. Arī deputātiem vajadzētu profesionāli šo lietu saprast un atrast savu vietu visā šajā procesā.

Jāsaka, ir labi, ka mums pamazām ir sākusi strādāt Nacionālā drošības padome, un tās pēdējo mēnešu darba aktivitātes ir bijušas tādas, ka tās ir apsteigušas Saeimas darba tempus, un acīmredzot tas tā ir vajadzīgs. Un tāpēc es lūgšu un cerēšu, ka deputāti to neņems īpaši ļaunā: lai Dievs dod, ka arī šī padome pēc iespējas drīzāk atrastu to īpašo risinājumu, kas ir vajadzīgs tieši aizsardzības un iekšlietu nodrošinājumam šajā budžetā. Un, ja mēs redzēsim, ka tas būs normāls, mēs varēsim virzīties uz priekšu. Drošību noteikt ir mūsu valsts prioritāte, un to, ko šeit ir teicis Kostandas kungs, esmu sapratis, un es viņu varētu pilnīgi atbalstīt, bet, no otras puses, es arī saprotu to, ka līdzekļu ir tikai tik daudz, cik to ir, un mēs šodien balansējam uz naža asmens - uz tāda naža asmens, kāds nu tas šodien ir. Mēs no šīs balansēšanas mūsu drošības virzienā varam izkļūt tikai ar ārpusbudžeta līdzekļu piesaistīšanu no malas, jo citādi tas ir jautājums, saistībā ar kuru mēs atgriezīsimies atpakaļ pie sociālajām lietām, ņemsim nost līdzekļus kaut vai tiem pašiem pensionāriem, ņemsim nost tiem cilvēkiem, kuri šodien ir faktiski uz nabadzības robežas. Tās ir manas pārdomas par to, ko es jau teicu. Tātad deķītis ir tikai tik liels, cik tas ir. Un varbūt ir iespējams, ka tas kļūst lielāks. Es personīgi redzu, ka valdība ir strādājusi un Finansu ministrija ir strādājusi pie šā budžeta un izteikusi savu viedokli šajos skaitļos. Jūsu viedoklis ir vai nu to atbalstīt, vai nākt klajā ar labāku budžetu, bet tādā gadījumā - ar jaunu valdību. Lūdzu jūs atbalstīt šo budžetu, neskatoties uz to, ka es esmu par drošību - par iekšlietu un par aizsardzības nostiprināšanu.

Priekšsēdētājs. Vārds Mārtiņam Ādamam Kalniņam - Latvijas Zemnieku savienība. Pēc tam - Edvīns Inkēns.

M.Ā.Kalniņš (LZS).

Cienījamais Prezidij, godājamās deputātes un deputāti! Es vēlos teikt dažus vārdus par budžeta attieksmi pret zinātni un izglītību. Manuprāt, Latvija neieņems savu īsto vietu Rietumeiropas valstu saimē bez modernas rūpniecības. Tas, protams, ir nākotnes jautājums, bet pamati ir jāliek drīzumā. Un šie pamati ir moderna tehnoloģija un augsts izglītības līmenis.

Gribētu atgriezties arī pie Latvijas Zemnieku savienības platformas. Tur ir teikts, ka ir atbalstāmas it īpaši tās zinātnes nozares un tie pētniecības institūti, kuri tiešām strādā sakarā ar Latvijas dabas bagātībām un to izmantošanu. Tātad īpaši ir atbalstāmi pētījumi par lauksaimniecības un zvejniecības ražojumu pārstrādāšanu un arī par kokmateriālu labāku izmantošanu un to vērtības palielināšanu. Tādu atbalstu nav bijis daudz. Nav tādu pētniecības institūtu, kuri nodarbotos ar mūsu zemnieku un zvejnieku ražojumu problēmām un to vērtības celšanu un kvalificēšanu eksportam, kā arī ar atbilstību Rietumeiropas standartiem. Arī mūsu slavenais Koksnes ķīmijas institūts ir gandrīz vai sabrukšanas stadijā, kur palikusi labi ja trešā daļa no personāla. Derētu pieminēt, ka kokmateriāli un to izstrādājumi no Latvijas ražojumiem ir pirmajā vietā eksporta ziņā.

Cienījamie deputāti, atbalsts šādam zinātniskam darbam ir nevis izdevums, bet drošākais ieguldījums Latvijas saimniecības atplaukšanai. Un tad vēl Latvijai atmaksātos izveidot zinātnisko padomnieku posteņus mūsu vēstniecībās tādās valstīs kā Amerikas Savienotās Valstis un Rietumvācija. Viņi varētu gādāt par to, lai būtu labāki sakari, lai būtu labāki garantu guvumi no ārzemju universitātēm un institūtiem, un galu galā tas būtu tīrais, neto, ieguvums Latvijai. Es aicinu jūs to paturēt prātā, izskatot 1994.gada budžeta projektu, un aicinu jūs atbalstīt šīs izmaiņas Latvijai tik svarīgajos pētniecības virzienos.

Noslēgumā es gribētu vēl atgriezties pie iepriekšteiktā par aizsardzības jautājumu - par Aizsardzības spēku stiprināšanu. It īpaši tas attiecas uz zemessargu - mūsu varbūt pašlaik spēcīgāko un drošāko drošības garantu. Runājot par pārējiem bruņotajiem spēkiem, jāteic, ka vajadzētu pievērst uzmanību labākam apbruņojumam un pilnīgākām apmācībām. Procentuāli budžetā vajadzīgais atbalsts šiem izdevumiem ir gandrīz vai minimāls, salīdzinot ar citām Eiropas valstīm. Paldies par uzmanību!

Priekšsēdētājs. Vārds deputātam Edvīnam Inkēnam - “Latvijas ceļš”. Pēc tam Gundars Bērziņš.

E.Inkēns (LC).

Godātais priekšsēdētāj, cienījamie kolēģi! Klausoties budžeta debates un klausoties katru runātāju, es neviļus nonāku pie secinājuma un domāju, ka varbūt daudziem no mums tāds ir, - ka katram no runātājiem ir pilnīga taisnība. Mums ir tik daudz jomu, kurām nepietiek naudas. Un katra no šīm jomām var aizstāvēt savu budžetu un pateikt, ka tai ir par maz, jo katrai no tām attīstībai ir nepieciešams vairāk. Bet ir arī pilnīgi skaidrs, ka šis budžets nav no gumijas un ka pārkārtot prioritātes - samainīt tās un vienu daļu pieaudzināt, bet citu samazināt - var tikai uz kādas citas jomas rēķina. Un, ja mēs saliekam visas savas runas kopā, tad ir skaidrs, ka tādu budžetu nevar sastādīt, tāpēc ir jāatrod balanss starp visiem šiem prasījumiem. Diemžēl mēs visi pašreiz budžetu apskatām pamatā tikai no savas diezgan šauras specializācijas un no savu interešu loka. Un joprojām vienīgais dokuments, kas paredz budžetu kopumā, kur šis balanss - labāks vai sliktāks - ir ievērots, ir tikai tas budžeta projekts, ko iesniegusi valdība.

Diemžēl arī man ir jāseko tam pašam nelāgajam piemēram un jārunā par to budžeta daļu, kas vairāk vai mazāk attiecas uz mani, tāpēc ka par to ir izteikti aizrādījumi un arī priekšlikumi to noņemt. Es gribētu vienkārši sīkāk paskaidrot, kam šī nauda ir domāta un kā tā tiks izlietota. Aiz budžeta zināmā mērā neparasti romantiskās ailes “Latvijas tēls” tomēr slēpjas pilnīgi praktiskas programmas. Šīm programmām ir gan politiska, gan arī ekonomiska nozīme.

Es sākšu ar piemēru, kas mums visiem ir salīdzinoši labā atmiņā, jo tas ir tikai gadu vecs. Tas ir tas pats slavenais raksts žurnālā “Life”. Līdz ar tā parādīšanos sākās ne tikai sašutuma vilnis, bet arī izmisīgi mēģinājumi kaut ko labot. Delegācijas brauca uz Savienotajām Valstīm, mēs mēģinājām uz šejieni atdabūt žurnālistus, kas uzraksta patiesību, bet es atceros, ko stāstīja kāds ANO misijas darbinieks, kurš bija Ņujorkā godprātīgi izdarījis savu darbu - staigājis pa visām redakcijām un visur it kā sastapies ar saprotošiem smaidiem par to, ka, jā, mēs jūs saprotam. Varbūt tiešām tas raksts nebija patiess un bija kāda neprecīza detaļa, bet gandrīz katrā kabinetā, kur viņš iegāja, viņš ieraudzīja pie sienas kaut ko pazīstamu - vai nu kādu ar krievisku rakstu izrotātu matrjošku, vai kādu kalendāru, uz kura neapšaubāmi bija redzams, ka tas ir nācis no Krievijas. Un secinājums bija pavisam vienkāršs: visur pirms mūsu cilvēkiem tur jau bijis kāds cits. Tātad interpretējis šos notikumus un šo problēmu turējis visu laiku “siltu”. Un mūsu mēģinājums ar vienreizēju iniciatīvu kaut ko mainīt praktiski šādās situācijās ir bezcerīgs.

Ar to es gribēju ilustrēt tikai to veco patiesību, ka, ja tu pats par sevi nerūpēsies un par sevi neinformēsi, tad labākajā gadījumā tevi aizmirsīs, bet sliktākajā gadījumā - kā notika tajā reizē - tevi apmelos. Tāpēc mums ir jābūt dzīvīgi ieinteresētiem savas pašsaglabāšanās dēļ arī tagad, lai Latvija nepazustu no pasaules preses un būtu tur nevis kā saspringuma punkts, par kuru interesējas tikai tad, kad Kozireva kungs izsaka tiešus vai netiešus draudus, bet lai Latvija tur būtu kā jauna, augoša valsts, kura izskatās acīm redzami pārāka par citiem uz savu lielāko kaimiņu fona.

Diemžēl jāatzīst, ka Latvija vairs neliekas interesanta pasaules medijiem. Un tas ir mūsu pienākums pret savu valsti - visu laiku par sevi atgādināt. Protams, varētu teikt, ka tas ir Ārlietu ministrijas uzdevums. Un tas arī ir Ārlietu ministrijas uzdevums, un ministrija to dara. Bet, sekojot citu valstu pieredzei, ir jārada centrs un sistēma, kura ar valsts informācijas izplatīšanu nodarbotos ikdienā. Ārlietu ministrijai tā ir tikai blakusfunkcija, kas saistīta ar ārlietu politikas propagandēšanu.

Es nevaru teikt, ka ar to nelielo finansējumu un niecīgo štatu (attiecībā uz “Latvijas tēlu” ir paredzēti divi cilvēki, kuri vēl nav pieņemti darbā) to varētu izdarīt. Tomēr tas ir jāsāk darīt, un tā būs valsts funkcija, kas nekad nebeigsies, tā būs valsts funkcija, kas būs jāpilda šai valdībai, nākamajai un aiznākamajai, un ir pilnīgi vienalga, pie kādas partijas nākamās valdības piederēs.

Kā viens no efektīvākajiem šīs darbības veidiem ir mērķtiecīga pasaules žurnālistu aicināšana uz Latviju un viņu programmu nodrošināšana. Ja kādam liekas, ka to var izdarīt bez izdevumiem, tad jāteic, ka tas tā vienkārši nav. Gribu teikt, ka, jo grūtākā politiskajā stāvoklī atrodas valsts, jo vairāk tas ir jādara, nevis mazāk. Minēšu kaut vai Izraēlas piemēru, kurai, cīnoties pret arābu valstu propagandas spiedienu, ir vesels departaments ar ievērojamu budžetu Tūrisma ministrijā, kas tikai to vien dara, kā apkalpo žurnālistus, kas raksta par Izraēlu. Bez tam šādi departamenti ir arī citās ministrijās. Es domāju, ka mūsu un Izraēlas situācija ir diezgan salīdzināma savā starpā.

Nākamais ne mazāk svarīgs uzdevums ir Latvijas pašas sagatavotu materiālu izplatīšana pasaulē, tā teikt, informatīvā ekspansija. Būtu jāveic aktīva darbība, lai ne tikai izskaidrotu situāciju un reklamētu Latviju, bet arī piesaistītu šeit investīcijas, naudu, kas palīdzētu celt mūsu ekonomiku. Šī nauda mums vajadzīga ne tikai no ekonomikas attīstības viedokļa, bet arī no mūsu drošības viedokļa. Tēlaini izsakoties, var skaidri un gaiši pateikt, ka katrs dolārs, kas tiek investēts no ārpasaules - no Rietumiem - šeit, Latvijā, būtībā ir viens papildu karavīrs, jo tie cilvēki, kuri šo naudu ir ieguldījuši, arī aizstāvēs Latviju jeb, pareizāk sakot, savu naudu tad, kad Latvijai draudēs kāda nestabilitāte.

Protams, šis darbs ir jādara kopā ar Attīstības aģentūru, kuras uzdevums savukārt ir mazāk skart politiku, bet vairāk specializēt ekonomiku. Pasaulē pazīstamākie un populārākie šāda veida darbi ir īpašu ieliktņu - būtībā brošūru - veidošana tajos Rietumu žurnālos un laikrakstos, kuri ir, pirmkārt, ietekmīgi un kurus, otrkārt, lasa politiķi. Svarīgi ir kontakti ar cilvēkiem, kuri ir gatavi ieguldīt tur naudu. Šajā sakarībā es jau esmu parakstījis un uzsācis programmu, kuras ietvaros vairākos Savienoto Valstu biznesa aprindu žurnālos būs Latvijai veltītas lapas. Tās būs ne visā tirāžā, bet tiešām tikai tajā daļā, kas nonāk lielākās kompānijās un pie politiķiem. Tas ir naudas taupīšanas jautājums. Viens no projektiem ir sadarbība ar žurnālu “Newsweek”, kurā varētu būt 24 lapu ieliktņi par Latviju. Un man šeit nav jāskaidro šā žurnāla autoritāte. Kopā ar igauņu kolēģiem tieši Latvijai tiek gatavots arī īpašs žurnāla numurs, ko igauņu izdevēji izplatīs Rietumos. Projektus un cerības varētu saukt desmitiem, jo ir desmitiem un desmitiem piedāvājumu. Un ir tikai viens ierobežojums - reāli tā ir nauda. Minēšu vienu piemēru. Ieliktnis “Newsweek” maksā 350 000 dolāru, tas ir trīsreiz vairāk nekā viss “Latvijas tēla” budžets. Un ir pilnīgi skaidrs, ka no “Latvijas tēla” tikai niecīgu daļu varētu atvēlēt šādam ieliktnim. Šajā situācijā varētu nolaist rokas un gaidīt labākus laikus, taču aktīva loģika un pasaules pieredze rāda tieši pretējo. Tieši nabadzīgākās un jaunākās valstis informācijas tirgū savu preci piedāvā visagresīvāk, jo skaidri zina, ka nauda, kas šādi ir piesaistīta, daudzkārt pārsniedz iztērēto. Mums nav pamata uzskatīt par netālredzīgiem poļus vai ungārus, un viņi pērn tajā pašā izdevumā “Newsweek” izvietoja attiecīgi četrus un divus ieliktņus - pielikumus. Un jāsaka, ka Polijā investīciju pieaugums pagājušajā gadā bija rekordpieaugums. Protams, tas nekādā gadījumā nav tikai šīs informatīvās politikas nopelns, bet tomēr kā tā sastāvdaļa tas noteikti ir. Un tas, ka šajā žurnāla pielikumā sevi reklamē visas Austrumeiropas valstis un beidzot pērnā gada nogalē - rudenī - tam pievienojās arī Igaunija, ir vienkārši fakts. Un pašreiz tukšā ir palikuši tikai divi - mēs un lietuvieši, kas to neesam varējuši izdarīt. Es jums minēju tikai vienu piemēru, kā mēs atpaliekam no saviem kaimiņiem, kā mēs, skaidri zinot, kas ir jādara, vienkārši to nedarām. Nedarām tāpēc, ka ir naudas trūkums, un es to atzīstu. Tas ir taupīgi, bet diemžēl arī tuvredzīgi.

No tā vien, ko esmu par Igauniju redzējis Rietumu presē, var spriest, ka tam iztērēts ir turpat vai pusmiljons dolāru. Un es nedomāju, ka Igaunijas budžets ir daudz lielāks par mūsējo, bet toties Igaunija pašreiz pasaules sabiedrības acīs neapšaubāmi ir ekonomiskais līderis. Un tas nav tāpēc, ka mūsu skaitļi par ekonomisko izaugsmi vai tās stāvokli būtu ļoti atšķirīgi. Mēs praktiski atrodamies vienādā ekonomiskajā situācijā, bet viņi vienkārši ir iztērējuši naudu, lai pievērstu sev uzmanību. Uz Igauniju nauda līdz ar to nāk ātrāk. Investīciju ziņā Igaunija vismaz dažās jomās neapšaubāmi mūs apsteidz. Veca ir paruna, ka skopais maksā divreiz, un jautājums par “Latvijas tēlu” ir pārbaude, vai mēs kā valsts spējam domāt stratēģiski vai arī ne. Ir pilnīgi acīm redzams, ka pieprasītie budžeta līdzekļi var programmu tikai aizsākt, likt šai sistēmai pamatus.

Tāpat personīgi man ir skaidrs, ka noteicošā loma būs nevis budžeta, bet piesaistītajiem līdzekļiem - sponsoru naudai un reklāmdevēju naudai. Optimālajā variantā visiem finansējumu avotiem būtu jāveido trīs vienlīdzīgi skaitļi. Šajā sakarībā manis vadītie cilvēki ir nopietni pastrādājuši, un mums ir izdevies piesaistīt līdzekļus, bet šiem naudas devējiem ir prasība, lai arī no valsts tomēr kaut kāda nauda nāktu.

Un visbeidzot. Ir nepieciešama vēl viena programma. Tā varētu būt grāmata - reklāmas izdevums par Latviju, kurā bez kopējās informācijas būtu arī vēl specifiskas ziņas, kuru dēļ būtu nepieciešams šo grāmatu izdot praktiski ik gadu. Kopā ar kultūras valsts ministru un, es domāju, arī ar ekonomikas ministru mēs tādu veidosim. Ar kultūras valsts ministru mums jau ir izstrādāti pirmie projekti. Protams, var jautāt - kāpēc tas viss ir jādara Inkēnam? Es pilnīgi skaidri varu pateikt, ka tas nav jādara obligāti man. Šo programmu var sadalīt pa ministrijām, pa aģentūrām, piemēram, te var piesaistīt Attīstības aģentūru vai kādu citu. Taču no saskaitāmo vietas summa jau nemainās, un tāpēc svarīgi ir atzīt, ka šādas funkcijas valstij ir jāveic. Un, ja tās ir jāveic, tad nākamais ir tikai jautājums, kas tās veic un kā tās veic. Pirmais jautājums mums ir: vai mūsu valstij to vajag un vai ne, vai mēs skatāmies tālāk par savu degungalu vai ne. Un tāpēc es uzskatu, ka budžetā šī nauda ir jāparedz, kaut vai kā Latvijas attīstības drošības nauda. Un vēl es gribu pieminēt, ka visa šī summa, par ko es pašreiz runāju, ir tikai 1,2 simtdaļas no viena budžeta procenta. Rēķinot relatīvos skaitļos, tā ir absolūti niecīga summa.

Priekšsēdētājs. Vārds Gundaram Bērziņam - Latvijas Zemnieku savienība. Pēc tam - Andrejs Siliņš.

G.Bērziņš (LZS).

Cienījamais Prezidij, cienījamie deputāti! Par budžetu. Budžeta apspriešana Saeimā šodien jau rit otro dienu. Budžeta tapšana ir prasījusi valdībai vairāku mēnešu darbu. Valdība ļoti ilgi strādāja, un daudzās problēmas, kas te tiek izvirzītas, arī tika skatītas valdībā, un valdība mēģināja rast tām risinājumu.

Par lauku budžetu, par lauksaimniecības budžetu es varu teikt, ka tas ievērojami atšķiras no šā pirmā projekta un ka ir izdevies to palielināt diezgan ievērojami, pierādot šo nepieciešamību un aizstāvot tās prioritātes, ko ir deklarējusi arī Zemnieku savienība savā programmā un par ko mēs iestājamies.

Tātad, kas šinī budžetā, attiecībā uz kuru šobrīd izskan kritika, - kas šinī budžetā ir pozitīvs tieši laukiem? Pirmām kārtām ir pozitīvi jāvērtē šā 1992.gada degvielas kredīta - 4,8 miljonu - dzēšana. Bet šeit, protams, ir ieguldījusi ļoti lielu darbu arī Zemkopības ministrija, jo mēs ļoti rūpīgi pārbaudījām to mehānismu, kā tika sadalīts tas kredīts. Toreiz kredīta sadale notika ļoti strauji. Mēs pārbaudījām, vai tiešām tas kredīts ir aizgājis šim ražotājam, jo mēs, protams, iestājamies par to, ka ražotājam lauciniekam šis kredīts būtu jādzēš, bet mums jāraugās, lai nebūtu tā, ka mēs ar vienu tādu slaidu spalvas vilcienu nodzēšam šo kredītu un tādējādi dodam papildu ienākumus tiem, kam tādi nepienāktos. Tāpēc mēs esam to ļoti rūpīgi izvērtējuši, un arī šī dzēšana būs pēc sarakstiem, kas tiks iesniegti, sākot no pagastiem un augstāk, un pēc tam apstiprināti, lai nebūtu tā, ka gadījuma pēc kredītu nodzēstu kādam, kam šī dzēšana nepienākas. Un, protams, šeit arī vēl ir neliela problēma palikusi, jo, pēc pirmatnējiem datiem, šī summa, kuru lauki it kā ir parādā, bija par 1,4 miljoniem lielāka; šobrīd šī summa neatspoguļojas. Tātad ir jautājums, kur šī summa ir palikusi?

Vēl pozitīvs ir tas fakts, ka labības rezerves iepirkšanai šogad paredzētā summa ir 1,5 miljoni. Protams, mūs neapmierina tā sadaļa, kurā šī summa atrodas, tai ir jāatrodas citā sadaļā. Šī summa, protams, nav pietiekama, lai valsts nopietni piedalītos labības iepirkšanā, bet šī summa būs pietiekama, lai valdība realizētu savus augusta sākumā dotos solījumus. Tātad deklarētie graudi, kas bija deklarēti līdz 1.aprīlim, var tikt par šo summu iepirkti un tiks iepirkti, un ir iespējams, ka tiks arī iepirkti labības rezervei sēklas graudi, lai pavasara sēju veicinātu un stimulētu.

Vēl ir budžetā parādījušās šīs dotācijas - 6,6 miljoni. Protams, arī tās nespēs risināt visas lauku problēmas, bet tas būs pirmais nopietnais solis, ka valsts mēģinās stimulēt lauksaimniecības ražošanu, bet šeit arī sadalē, protams, ir viena galvenā problēma, ka šīm dotācijām ir jābūt efektīvām; praktiski tam ir jāstimulē efektīva ražošana, nevis ekstensīva un sliktas kvalitātes ražošana. Šī ir diezgan nopietna problēma par šo subsīdijas un dotācijas mehānisma ievadīšanu, lai tie, kam būtu vajadzīgs, šo palīdzību no valsts saņemtu.

Vēl šinī budžetā ir paredzēts... Nupat tika pieņemts valdības lēmums par akcīzes nodokļa apmaksu lauksaimniecības ražotājam, rēķinot 80 litrus uz lauksaimniecībā izmantojamo zemi un ņemot vērā visas šīs ar lauksaimniecību saistītās sadaļas, kas neatspoguļojas tikai lauksaimniecības budžeta daļā, bet arī citās budžeta sadaļās. Budžets ir apmēram trīs reizes lielāks nekā iepriekšējos gados. Tā ka, lai arī, protams, šis budžets neatrisinās visas problēmas pie pašreizējās ieņēmumu iespējas valstī, tas ir tuvu maksimālajam.

Vēl es gribu pieskarties tām problēmām, kas ir palikušas neatrisinātas - ne jau tāpēc, ka mēs tās neapzinātos vai negribētu risināt, bet tāpēc, ka pašreiz nav radusies šī iespēja. Tas ir viens. Un viens no galvenajiem jautājumiem (un es domāju, ka tas tiks varbūt arī līdz otrajam lasījumam atrisināts) ir investīcijas lauku infrastruktūras attīstībai - šie 2,6 miljoni, kas ir nepieciešami, lai pabeigtu iesāktos darbus - pabeigtu elektrolīnijas, kur stabi ir ielikti, un pabeigtu meliorāciju, jo, protams, ja nākamgad daļa zemes paliek neapstrādāta, ir diezgan nepamatoti tērēt naudu vēl jaunām meliorācijām, bet vecie objekti, kas stāv zemniekiem puspabeigti, ir jāpabeidz.

Otra, pati lielākā un principā smagākā problēma, ko arī Kreitusa kungs šeit bieži ceļ, ir maizes jautājums, bet tas kā skaitļu summa atspoguļojas praktiski arī budžetā. Budžeta ieņēmumu daļā tas ir 5,44 miljoni, un vēl viena daļa, kas neatspoguļojas, ir 7,32 miljoni, ko labības pārstrādes uzņēmumi ir parādā Valsts bankai, tas ir šis 1992.gada graudu iepirkums, par kuru šobrīd diemžēl, lai kā mēs negribam, ir spiesti maksāt gan zemnieki ar saviem nenodotajiem graudiem, gan maizes patērētāji ar augstāku cenu. Šī problēma ir skaidri zināma, bet tās summas, šie 134 miljoni, protams, kā saka, no gaisa nekrīt, un šis jautājums nav tik viegli atrisināms. Bet, protams, šis jautājums ir aktuāls, tas ir jāskata un jāmēģina risināt, jo ar to ir saistīta jaunās ražas iepirkšana. Šobrīd, lai arī vēl nav sākusies pat sēja, ir jābūt skaidrībā, vai valstī kāds būs spējīgs iepirkt graudus rudenī, vai arī nebūs, jo, pēc mūsu aprēķiniem, šos kredītus uzņēmumi principā atmaksāt pilnā apmērā nevarēs (no budžeta 5,4 miljoniem). Maksimāli izņemot visus apgrozāmos līdzekļus, kas ienāk kombinātos, 80 procentus, nerēķinoties ar viņu pašu vajadzībām, ir iespējams atmaksāt. Tie ir 4,2 miljoni. No šiem bankas 7,3 miljoniem latu ir iespējams atmaksāt nedaudz vairāk nekā 2 miljonus latu. Tātad ir skaidrs, ka pat maksimālajā režīmā, saglabājot pašreizējo realizāciju un pieliekot visas pūles, šīs summas netiks ieņemtas un, otrs, ka šiem kombinātiem tiks pilnīgi izpumpēti līdzekļi. Rudenī šiem kombinātiem nebūs naudas, par ko graudus iepirkt. Diemžēl nebūs! Tāpēc šis jautājums ir ļoti smags, bet pie tā ir jāstrādā un tas ir jārisina kompleksi.

Trešā problēma, kas šobrīd ir aktualizējusies. Šobrīd norit intensīva piena kombinātu privatizācija, kurā principā ir realizēta ražotāju prioritāte, jo 70 procentu akcīzes tiek sadalīts ražotājiem un viņi kļūst par šo pārstrādes objektu īpašniekiem un saimniekiem. Visumā šis process rit normāli. Šodien tika nodibināta viena no lielākajām šādām akciju sabiedrībām, es nezinu, kāds tai ir nosaukums - “Rīgas piens” vai citāds. Tātad šodien notika Rīgas piena kombināta sapulce. Ir notikušas jau iepriekš un arī tuvākajā laikā notiks vēl sapulces, bet ir daži kombināti, kuri pirms šīs privatizācijas ir jāatveseļo. Vajadzīgā summa jau mums ir precīzi zināma, tie ir 1,57 miljoni latu, kas ir nepieciešami sešu kombinātu atveseļošanai. Piemēram, lielākā summa ir domāta Rēzeknei. Rēzeknei ir nepieciešami 700 tūkstoši latu, lai šo kombinātu atveseļotu un, ja tas nonāktu ražotāju rokās, lai viņi spētu tajā saimniekot.

Šis summas, protams, ir milzīgas, un ir jāmeklē ceļi, kādā veidā šo jautājumu atrisināt, jo šie seši kombināti, ja neatrisināsim atveseļošanas problēmu, praktiski ir lemti iznīcībai, un līdz ar to iznīcībai lemti arī piena ražotāji šajos reģionos. Lielie piena ražotāji, kam ir spēcīgas dzesēšanas jaudas un transportēšanas iespējas, vasaras periodā atradīs iespēju pienu transportēt kaut kur tālāk, turpretim tiem piena ražotājiem, kam ir šis mazais piena daudzums, tālu aizvest un savākt kvalitatīvu pienu bez dzesēšanas jaudām praktiski nebūs iespējams, tāpēc ir piešķirta šī summa - 1,5 miljoni. Mēs ceram, ka šis risinājums radīsies arī daļēji ar Privatizācijas fondu. Ja šo jautājumu neatrisinās, tiks skartas praktiski tūkstošiem cilvēku intereses, jo viņiem būs ļoti nopietnas problēmas ar savu piena ražošanu. Mēs, protams, stingri stāvēsim par to, ka šīs problēmas ir jāatrisina.

Vēl par budžetu. Budžets, protams, daudzus neapmierina, un šī kritika ir pamatota. Es vēl pieskaršos dažām pozīcijām, kas, mūsuprāt, šobrīd ir aktuālas. Kā jau ļoti daudzi runātāji uzsvēra, tāda ir valsts drošības problēma, kas ir aktualizējusies pēdējā laikā. Šobrīd, ņemot vērā gan blakus esošo valstu intereses, gan to politiskās aktivitātes, gan tās iespējas, kādas šīs valstis redz savu problēmu risināšanā, protams, nopietni jādomā par šā jautājuma risināšanu, un es uzskatu, ka līdz otrajam lasījumam arī šajā ziņā ir paredzamas kaut kādas izmaiņas.

Zemes reforma. Zemes reforma un zemes dienesta finansēšana. Pēc manā rīcībā esošās informācijas, tām cilvēku grupām, kurām jāveic zemes uzmērīšana par valsts līdzekļiem, to varēs veikt 8 gados, ja paturēs pašreizējo finansēšanu. Bet rēķināsimies ar to, ka šinī grupā pārsvarā ir cilvēki, kas ir jau ļoti veci, tie ir represētie un viņu mantinieki. Vai viņiem ir laiks 8 gadus gaidīt un kurš būs tas, kas gaidīs 8 gadus? Zemes reformas finansēšanai tiek meklēti citi risinājumi. Iespējama arī kredītu palīdzība un dažādi citi veidi, bet šī problēma, protams, ir aktuāla.

Zinātnes problēma tika Ministru kabinetā visasāk diskutēta - un ne tikai no Vaivada kunga vadītās ministrijas puses, bet arī no citām ministrijām. Tāpēc, ka ir pilnīgi skaidrs... Šobrīd Saeimas deputāti ļoti pamatoti prasa programmas. Zinātnes loma šo programmu izstrādāšanā un tas labums, kādu valsts var saņemt, izstrādādama kvalitatīvas programmas un realizējot tās, ir noteikti ievērojami lielāks nekā šīs summas. Un šī summa rāda, ka Ministru kabinets jau ir atradis iespēju to palielināt. Katrā ziņā ar to Ministru kabinets ir nodemonstrējis, ka saprot šo zinātnes prioritāti, kaut gan, protams, pašreizējā trūcīgā budžeta iespēju robežās var būt, ka vairāk līdzekļu nav iespējams atrast.

Es tikai vēl gribu īsi pieskarties Kreitusa kunga runai attiecībā uz šiem ārējiem parādiem. Par valsts garantētajiem kredītiem, kas šobrīd ir nonākuši privātfirmu rokās. It sevišķi par to, ko Kreitusa kungs teica. Kā ir ar “Latu”? Bet šeit tomēr ir viens jautājums. Tas nenotika šīs valdības laikā, tas notika iepriekšējās valdības laikā, diemžēl arī Kreitusa kungs bija šinī valdībā, kad tika nodoti šie kredīti, kad valsts deleģēja šīs funkcijas un visas pilnvaras vienai firmai. Pat līgumos bija ierakstīts, ka nav vajadzīgs apstiprinājums, ka šī “Lata” ir pilnvarota darboties Latvijas Republikas vārdā. Es varu pateikt, ka šobrīd mūsu ministrija ir spiesta ar “Latu” runāt caur tiesu, šobrīd Zemkopības ministrija tiesājas ar “Latu” par rezerves realizāciju, bet tā jau ir šī problēma, ko Kreitusa kungs pieminēja, tikai šo problēmu neesam radījuši mēs, un tā ir jārisina, bet šeit tomēr par to vajadzētu sevišķi nopietni padomāt arī tiem cilvēkiem, kas ir bijuši kaut kādā ziņā saistīti ar to. Jāpadomā, kā tā ir radusies. Protams, šie risinājumi būs jāmeklē un arī jārod.

Un vēl viens jautājums. Par privatizāciju. Tas, kas jau ir saskāries ar 1993.gada budžeta labojumiem, zina, ka privatizācijas fonda līdzekļi tika izmantoti Trīszvaigžņu spēlēm. Un otrs, kas mani šobrīd pārsteidz. Patlaban visas valstis ir spiestas vēl papildus meklēt līdzekļus privatizācijas realizācijai, bet pie mums šobrīd no privatizācijas vēl tiek kreditētas it kā pat jaunas programmas, privātuzņēmēji. Vai tas šobrīd ir vairs vajadzīgs? Vai šobrīd, skatot šo likumu par privatizāciju, kam būs trešais lasījums, nav tomēr jāskatās, kā efektīvāk veidot šo privatizāciju un kā efektīvāk realizēt šo privatizāciju valsts un arī iedzīvotāju interesēs?

Es aicinu jūs atbalstīt budžeta projektu pirmajā lasījumā, pēc tam iespēju robežās strādāt pie tā pilnveidošanas un pieņemt to otrajā lasījumā.

Priekšsēdētājs. Vārds deputātam Andrejam Siliņam. Pēc tam runās Jānis Platais.

A.Siliņš (LC).

Godāto priekšsēdētāj, Prezidij! Godātie kolēģi, dāmas un kungi! Es iedrošinājos nākt jūsu priekšā otrreiz tādēļ, lai izteiktu gandarījumu par šodienas sēdi un pateiktu, ka šodien apspriešana tiešām ir kulturāla. Tiešām! Paldies.

Un tādēļ, ka deputāti mani uzklausa, es gribu pateikt vēl dažus īsus priekšlikumus. Un pirmais priekšlikums attiecas uz mūsu savstarpējām attiecībām. Varbūt pāriesim no tendences kritizēt citus un slavēt sevi uz tendenci slavēt citus un kritizēt sevi, jo sevi kritizēt ir visvieglāk tādēļ, ka kritizēt vislabāk var to, ko vislabāk pazīst, un sevi jau nu katrs pazīst vislabāk. Un es arī ar to sākšu.

Es gribu pateikt lielu paldies Sinkas kungam par iepriekšējā sēdē izteikto kritiku un sacīt, ka es būtu ļoti priecīgs, ja mums, visiem deputātiem, būtu tik augstas valodas zināšanas, kādas ir Sinkas kungam. Ar viņa spējām es iepazinos Baltijas asamblejā Tallinā. Un, ja mēs visi būtu šādā līmenī, tad mūsu valsts parlaments būtu noteikti pārāks par jebkuru Eiropas valstu parlamentu. Jebkuru! Tātad - gods un slava, un ņemsim piemēru!

Par sevi es varu teikt tā. Tad, kad es aizgāju mājās un pārdzīvoju šo kritiku par to, ka es neesmu demokrāts, mana sieva teica: “Nu, protams, ka tu neesi demokrāts, tu atceries, - pagājušovasar tu vienu no mazbērniem ieliki kaktā par blēņām, nu kas tu esi par demokrātu!” Nu skaidrs, ka demokrātiskajā attīstībā man vēl ir lielas iespējas. Un es domāju, ka mums visiem ir jāsaredz savas attīstības jeb pilnveidošanās iespējas, sevi kritizējot.

Tālāk - mazliet pēc būtības. Pēc būtības šī ir problēma, kura ir visnopietnākā. Visnopietnākā problēma ir - vai mums iet uz priekšu vai neiet? Tas ir jautājums par to, vai apstiprināt budžetu pirmajā lasījumā vai ne. Ko nozīmē - neapstiprināt projektu pirmajā lasījumā? Tas nozīmē to, ko jau Kehra kungs teica un ko zina visi, - tas nozīmē, ka ne tikai uz nedēļām, bet varbūt uz mēnešiem, varbūt uz pusgadu mēs pārejam uz 1/12 daļu no 1993.gada finansējuma. Un tas ir visās nozarēs mazāks, nekā šogad paredzēts. Visās, izņemot tur, kur pārgrupējās daži. Es negribu šādu slogu uzlikt visai Latvijai. Es negribu! Vienīgais gadījums, kad mēs varētu spriest par to, vai šis budžets ir noraidāms, būtu tad, ja šis “ēnu kabinets”, kurš tika veidots, par ko ļoti pozitīvi izteicās Ministru prezidents, būtu licis priekšā alternatīvu budžeta projektu. Es esmu pilnīgi pārliecināts, ka cilvēki opozīcijā ir spējīgi sastādīt alternatīvu projektu, un, ja tāds būtu, tad varbūt es vēl padomātu, par kuru projektu balsot un ko darīt. Pagaidām, kamēr šāda dokumenta nav, man neatliek nekas cits, kā vienīgi aicināt jūs un jums teikt: nu, nebūsim tik tuvredzīgi un neapturēsim dzīvi Latvijā! Neapturēsim!

Tālāk. Šeit radās ļoti būtisks jautājums par prioritātēm. Prioritātes ir dažādas, un katrā momentā mēs tās it kā mainām un piemērojamies. Bet es domāju, ka mums, cilvēkiem, kā dabas sastāvdaļām, vajadzētu ņemt vērā to, kādas prioritātes daba ielikusi dzīvajās radībās, visā dzīvajā. Un atcerēsimies: kad jebkura dzīva radība nonāk grūtā situācijā, tad ko viņa ziedo vispirms? Protams, viņa ziedo taukus, pēc tam viņa sāk ziedot muskuļus, un pēdējais, ko jebkura dzīva radība, kas grib dzīvot tālāk, ir atstājusi, - tās ir smadzenes. Jo, ja notiek otrādi, tad radībai ir gaidāms dinozauru liktenis - liels spēks, bet arī ļoti ātrs gals. Tātad, ja mēs aizmirsīsim šīs dabas mācības, mums klāsies ļoti grūti. Mums tas ir jāsaprot! Tādēļ es ļoti atbalstu šo kolēģa Tupešu Jāņa nostāju: ja mums nebūs šīs saprāta puses, šīs izglītības puses, tad ar mums būs viss cauri. Ja tā nebūs pati augstākā prioritāte. Citām prioritātēm vairs nav tik lielas nozīmes.

Par NATO. Mēs tagad ļoti aktīvi meklējam iespēju sadarboties ar NATO, bet šajā sakarā es gribu atgādināt, ka NATO nav tikai militāra organizācija. NATO nav panākusi savu prestižu kā militāra organizācija. NATO ir trīs vienādi svarīgas dimensijas, un tikai viena no tām ir militārais spēks. Viena dimensija. Otra dimensija ir politiskā aktivitāte, NATO politiskā darbība. Un trešā dimensija ir NATO zinātniskā darbība. Zinātniskā dimensija ir pamatā vērsta uz vides aizsardzību un uz sadarbību. Visām trim dimensijām ir vienāds svars, spriežot pēc NATO budžeta. Un ja mēs gribam kā partneri tuvoties NATO, mums ir jābūt visās šajās dimensijās uz līmeņa. Visās dimensijās uz līmeņa! Es piekrītu, ka mums ir jābūt uz līmeņa militārajā dimensijā, bet mums ir jābūt uz līmeņa arī politiskajā dimensijā, mums ir jābūt uz līmeņa arī zinātniskajā dimensijā.

Negribu aizkavēt jūs ilgāk, un nobeigumā pateikšu tiem, kas iepriekšējoreiz žēlojās par laika trūkumu (paldies Dievam, šodien tas tā nenotika), vienu sena domātāja domugraudu; varbūt tas bija Cicerons, varbūt kāds cits, bet tad, kad viņš bija uzrakstījis savam draugam ļoti garu vēstuli, viņš beigās pierakstīja vienu teikumu: “Draugs, piedod, ka es tev rakstu tik gari, bet īsāk uzrakstīt man nebija laika.” Tātad taupīsim viens otra laiku! Paldies par uzmanību!

Priekšsēdētājs. Vārds budžeta valsts ministram Jānim Platajam! Pēc tam runās finansu ministrs Uldis Osis.

J.Platais (budžeta valsts ministrs).

Godājamo priekšsēdētāj, cienījamie deputāti! Budžeta projekts, es nenoliedzu, ir gatavots steigā, jo tiešām mums nebija pietiekami daudz laika, lai sagatavotu ļoti labu un kvalitatīvu budžeta projektu, tādu, kurš apmierinātu pilnīgi visus. Budžets ir gatavots, sasprindzinot visus spēkus, kādi bija Finansu ministrijai, lai sagatavotu šo budžeta projektu pēc iespējas labāku. Un tiešām - 12.novembrī pirmo reizi budžeta projekts, budžeta aprēķini tika nosūtīti valdības locekļiem, lai viņi varētu ar šiem budžeta aprēķiniem iepazīties. Tikai 15.,16.decembrī šo budžeta projektu saņēma deputāti. Varētu ļoti daudz un ilgi stāstīt par to, kādi bija faktori, kādēļ mēs nevarējām to paspēt izdarīt ātrāk. Jo administratīvās pārmaiņas un jaunu ministriju sistēma Latvijā, pakļautības sakārtošana (kādas iestādes būs pie kādām ministrijām, kādas ministrijas atbildēs par kādām funkcijām Latvijā) - šis process norisinājās nepietiekami ātri. Pietiekami daudz laika vajadzētu, lai ministrijas iepazītos ar savām jaunajām iestādēm un aptvertu to lielo atbildības nastu, kāda katrai ministrijai ir pār to sektoru, par kuru katra no tām atbild.

Par spīti tam, ka šis budžeta projekts ir sagatavots ļoti īsā laikā, man ir liels prieks, ka nav īpaši daudz iebildumu tādā ziņā, ka budžeta projekts būtu pilnīgi nesaprotams, ka šajā budžeta projektā nebūtu iespējams orientēties. Pirmo reizi mēs esam radījuši jau pietiekami lielu materiālu, kurš mēģina skaidrot maksimāli daudz detaļu. Tādas detaļas, kuras līdz šim budžetā netika izskaidrotas. Mums vajadzētu salīdzināt šo budžetu un tos, kurus apstiprināja Latvijā apmēram pirms pieciem gadiem. Toreiz faktiski piecās vai astoņās rindiņās parādījās visi valsts budžeta izdevumi. Tie bija izdevumi pārvaldes institūcijām, sociālajiem un kultūras pasākumiem, tautsaimniecībai. Un tur netika atšifrēts, kādas ministrijas un kādas iestādes šo budžetu saņem. Piecu gadu laikā mēs esam nonākuši pie visai detalizēta budžeta. Deputāti un arī jebkurš cits iedzīvotājs var jau saņemt šo budžeta dokumentu un redzēt tajā visai daudz informācijas, cik daudz līdzekļu nonāk katras konkrētas iestādes ietvaros. Tomēr mēs joprojām turpinām un cenšamies uzlabot šā budžeta dokumenta kvalitāti, lai tas būtu skaidrāks, saprotamāks, un vienlaikus lai tas nezaudētu arī to juridisko slodzi, kāda šim dokumentam ir jānes. Lai būtu precīzi skaidrs, kādam mērķim tiek paredzēta nauda, cik daudz šo naudas līdzekļu tiek paredzēts šiem mērķiem, un lai tiešām būtu iespēja kontrolēt, ka naudas līdzekļi tiek novirzīti tam mērķim, kāds ir formulēts budžeta dokumentā.

Budžeta dokuments nav tāds, ko var sagatavot dažās dienās, dažās nedēļās vai pat dažos mēnešos. Normāli būtu, ka darbs pie budžeta tiktu veikts vismaz pusotra gada garumā. Un tiešām, es jau decembrī devu uzdevumu uzsākt ļoti nopietnu darbu pie 1995.gada budžeta projekta, sākt sagatavot makroekonomiskos aprēķinus un sākt gatavot to izejas bāzi, kura mums būs 1995.gadam. 1994.gada budžetu mēs varam pieņemt ātrāk vai vēlāk. Bez šaubām, jo ilgāk mēs strādājam pie šā budžeta projekta, jo kvalitatīvāks kļūst šis dokuments, un droši vien viskvalitatīvākais budžets 1994.gadam mūsu rīcībā būs uz šā gada Ziemassvētkiem. Ap šā gada Ziemassvētkiem mums būs perfekti un precīzi skaidrs, kādiem virzieniem un kādām vajadzībām mums šos budžeta līdzekļus vajadzētu izlietot. Bet mums jāņem vērā arī tā atbildība, ka tikmēr, kamēr budžets nav akceptēts, mēs jaunajā budžeta dokumentā paredzētajiem mērķiem līdzekļus lietot nevaram. Un šeit ir ļoti rūpīgi jāapsver tas apstāklis, cik ilgi mēs drīkstam aizkavēt budžeta apstiprināšanu un cik ātri mums jāiet uz priekšu ar šo budžeta dokumentu.

Budžetu apspriežot, ir saņemts ļoti daudz priekšlikumu. Šie priekšlikumi ir ļoti labi, bet šajos priekšlikumos ir ārkārtīgi grūti orientēties, jo priekšlikumu ir tiešām ārkārtīgi daudz. Un Finansu ministrija, es ceru, ka kopā ar Budžeta komisiju, pieliks visas pūles, lai tos izvērtētu un lai mēs Ministru kabinetā izskatītu maksimāli daudz šo priekšlikumu, bet tas būs ļoti grūti izdarāms, jo daudzkārt priekšlikumi ir savstarpēji pretrunīgi. Un, jo vairāk līdzekļu mēs paredzam vienai atsevišķai programmai budžeta sastāvā, vienam konkrētam mērķim budžetā, jo mazāk paliek visam pārējam. Jo vairāk naudas budžetā saņem viena atsevišķa iestāde savu vajadzību segšanai, jo vairāk līdzekļu nonāk vienas atsevišķas skolas rīcībā, jo mazāk paliek līdzekļu visiem pārējiem.

Diemžēl līdzekļu summa, kuru mēs varam iegūt budžeta vajadzībām un kuru Finansu ministrija ir izvērtējusi, ir visai konstanta, un no tās ļoti tālu aiziet būs ļoti grūti. Par to mēs varam pārliecināties, pavērojot pavisam neilgo 5.Saeimas praksi. Tajā brīdī, kad mēs apspriedām grozījumus nodokļos 1993.gada oktobrī, mēs saņēmām ļoti daudz dažādu vērtējumu par to, kāda var būt šo nodokļu kopējā ietekme. Šeit bija divas galējības. Viena galējība bija tā, ka tika apgalvots, ka Latvijas uzņēmēji sabrukšot zem ārkārtīgi smagās nodokļu nastas un Latvijas ekonomika apstāšoties, un Latvijā nenotikšot pilnīgi nekas pozitīvs.

Otra galējība bija tā, ka tika sacīts, ka budžetā mēs nesaņemšot pilnīgi nekādu naudu, jo tik lielus nodokļus neviens tā kā tā nemaksāšot. Un tiešām, noklausījušies visus šos priekšlikumus, mēs tos centāmies ņemt vērā. Tajā brīdī, kad mēs gatavojām savus budžeta aprēķinus, mums bija tiešām ļoti grūti orientēties, un to arī parādīja situācija 1993.gada beigās. Tie budžeta rezultāti, kādus mēs reāli sasniedzām, parādīja to, ka faktiski gan ekonomika attīstījās daudz straujāk, nekā mēs to bijām prognozējuši, un tiešām mums nebija neviena pietiekami pozitīva apgalvojuma šajā nozīmē. Un arī nodokļu maksātāji izrādījās daudz enerģiskāki un maksāja nodokļus, un arī Valsts ieņēmumu dienests uzsāka savu darbību daudz enerģiskāk, nekā mēs to varējām paredzēt. Sakarā ar to budžeta deficīts 1993.gadā samazinājās. Arī attiecībā uz 1994.gadu mums ir ārkārtīgi daudz priekšlikumu, kuri attiecas uz budžeta ieņēmumu daļu, - gan ārkārtīgi optimistiski, no otras puses, arī pietiekami pesimistiski. Ir tādi priekšlikumi, ka vajadzētu palielināt nodokļu novērtējumus, jo ieņēmumu daļa esot novērtēta pārāk zemu. Ir tādi apgalvojumi, ka nodokļu ieņēmumu daļa esot reāla vai pat pārāk liela, jo ekonomika nedarbojas tik labi, kā mēs uzskatām, un diez vai mēs panāksim nākamajā gadā reālu ekonomikas uzlabošanos.

Starp šiem jautājumiem ārkārtīgi sarežģīts ir jautājums, cik tālu mēs varam iet budžeta projekta izskatīšanā, cik tālu mēs varam atļauties finansēt atsevišķas programmas vai atsevišķus ļoti svarīgus pasākumus budžeta sastāvā, un cik daudz mums būtu jārēķinās ar to, ka mums tomēr budžetā būs nepieciešami līdzekļi, lai kaut kādā veidā kompensētu to inflācijas pieaugumu, kurš 1993.gada beigās izrādījās straujāks, nekā mēs to bijām iepriekš kalkulējuši. Un tādā gadījumā, ja mēs tiešām to budžeta ieņēmumu pieaugumu, ko mēs varam saņemt uz inflācijas palielinājuma rēķina, novirzīsim atsevišķām programmām, - tādā gadījumā mums var pietrūkt līdzekļu, lai kompensētu inflācijas pieaugumu un lai nodrošinātu nepieciešamo līdzekļu daudzumu dažādu iestāžu funkcionēšanai, darba algām, pensijām un dažādiem pabalstiem.

Mēs saņēmām samērā skarbus pārmetumus tajā ziņā, ka Finansu ministrijas un valdības iesniegtie priekšlikumi attiecībā uz pašvaldību finansēm ir voluntāri. Tomēr atskaitījumi pašvaldību ienākumu izlīdzināšanas fondā ir balstīti uz detalizētiem, visā valstī vienotiem izdevumu aprēķinu normatīviem, ienākumu prognozēm, ņemot vērā arī to pārdali sakarā ar izlīdzināšanas fonda izveidošanos. Lai pierādītu to pieeju pareizību, kuras konstruē valdība un Finansu ministrija, mēs gribētu piesaukt arī pavisam netālu vēsturi. Tieši pirms viena gada, kad Latvijas Republikas Augstākajā padomē apsprieda budžeta projektu, Ventspils pilsētas pašvaldība atrakstīja vēstuli, kuru bija parakstījis pilsētas padomes priekšsēdētājs Aivars Lembergs. Ņemot vērā tos aprēķinus, ko Finansu ministrija ir iestrādājusi attiecībā uz Ventspils pilsētu, Ventspils pilsētas budžetā lielākā daļa Ventspils pilsētas iestāžu būtu jāslēdz jau 1993.gada 1.aprīlī. Tās varētu funkcionēt tikai vienu ceturksni. Tikai dažas iestādes, tādas kā pilsētas centrālā slimnīca un skolu valdes, varētu funkcionēt attiecīgi līdz 15.maijam vai 1.septembrim. Tomēr pēdējās ziņas, kādas ir Finansu ministrijas rīcībā, pierāda to, ka Ventspils ir ne tikai slēgusi savas iestādes, bet atradusi iespēju iegūt ieņēmumus Ventspils pilsētas budžetā daudz lielākā apmērā, nekā tas bija iepriekš.

Tālākajā budžeta izskatīšanas gaitā tomēr gribu likt visiem pie sirds: lai piešķirtu budžeta līdzekļus kādam no ļoti svarīgiem, visu deputātu atbalstītiem virzieniem, ir jāsamazina citi izdevumi. Diemžēl reālu ieņēmumu palielināšanas avotu mūsu rīcībā vairs nav. Un es no savas puses ierosinu visiem deputātiem atbalstīt budžeta likumprojekta pieņemšanu pirmajā lasījumā. Paldies par uzmanību!

Sēdi vada Latvijas Republikas 5.Saeimas priekšsēdētāja biedrs

Aivars Berķis.

Priekšsēdētājs. Paldies Platā kungam. Nākamais ir finansu ministrs Uldis Osis, bet mums ir palikušas tikai 5 minūtes darbam. Mums būs preses konference, un mēs gribētu drusku ātrāk pabeigt darbu. Cik minūšu jums vajag, Oša kungs? Vai jūs nāksiet un sāksiet tagad vai runāsiet pēc pārtraukuma? Vārds finansu ministram Uldim Osim.

U.Osis (finansu ministrs).

Cienījamie kolēģi! Savas uzstāšanās sākumā es arī gribu pateikties kolēģiem deputātiem, komisijām un frakcijām par izteiktajiem viedokļiem attiecībā uz budžetu, par izteikto kritiku, kaut arī dažbrīd tā nebija patīkama budžeta sastādītājiem vai valdībai. Mēs esam saņēmuši daudz dažādu priekšlikumu, kā nupat jau minēja Platā kungs - budžeta valsts ministrs, un uzmanīgi analizējām šos priekšlikumus. Tomēr, tā kā mēs apspriežam budžetu pirmajā lasījumā, tātad konceptuāli, es pašlaik neiedziļināšos konkrētos jautājumos, pie kuriem mēs neizbēgami nonāksim, skatot budžetu otrajā lasījumā, strādājot komisijās. Bet tagad runāšu par dažiem konceptuāliem jautājumiem, kas tika skarti mūsu divas dienas ilgajās debatēs.

Pirmais, uz ko es vēlētos vērst deputātu uzmanību: apspriežot budžetu, mums tomēr vajadzētu ņemt vērā reālo situāciju tautsaimniecībā, ekonomikā, tādu, kāda tā tiešām ir, neizskaistinot to un nemēģinot parādīt rožainās krāsās, bet tajā pašā laikā nedrīkstam mēģināt radīt kaut kādu dramatisku iespaidu. Piemēram, kad Lucāna kungs uzstājās, viņš, kā parasti (cik es esmu dzirdējis viņu uzstājamies), runāja par to, ka tautsaimniecība brūkot, tā jau esot sabrukusi, bet vēl joprojām brūkot, viss esot ļoti slikti, tirgus sašaurinoties, cilvēkiem pirktspēja samazinoties. Bet tā taču nav! Šajā īsajā laika periodā, kopš jaunā valdība atrodas pie varas, situācija ir stabilizējusies. Es negribu teikt, ka tas ir tikai pašreizējās valdības nopelns. Tur ir lielā mērā jāsaka paldies arī iepriekšējai valdībai. Pat oficiālā mūsu valsts statistika, lai cik greizs spogulis tas reizēm nebūtu, parāda to, ka rūpnieciskajā ražošanā (un statistika ir pārsvarā par valsts uzņēmumiem) pēdējos mēnešos ir skaidri redzamas pozitīvas izmaiņas. Arī runas par iekšējā tirgus sašaurināšanos pilnīgi neatbilst īstenībai, pirktspēja palielinās, un iekšējais tirgus pakāpeniski - lēnām, protams - paplašinās. Runājot par tik ļoti svarīgām lietām kā budžets un situācija tautsaimniecībā, es tomēr gribu aicināt kolēģus reizēm pārlaist acis mazdrusciņ, vismaz pa diagonāli kaut vai mūsu statistikas biļeteniem, lai orientētos, kādā virzienā mēs ejam - uz augšu vai uz leju, pa labi vai pa kreisi. Citādi mēs dezorientēsim savus kolēģus, dezorientēsim mūsu sabiedrību.

Un vēl. Mums tika kā piemērs minēts, ka mums vajadzētu sekot Skandināvijas modelim. Protams, varētu piekrist, ka Skandināvijas valstu ekonomiskā sistēma lielā mērā ir diezgan tuva mūsu izpratnei (vismaz pašreizējai) par tirgus ekonomiku, mūsu mentalitātei - un tā tālāk. Tomēr Skandināvijas valstis pašreiz atrodas smagā, dziļā krīzes situācijā. Somijā, piemēram, bezdarbs sasniedz 20 procentus, līdzīga situācija ir Zviedrijā, un nesen sarunās ar Somijas valdības pārstāvjiem no viņu puses tika izteikts viedoklis, ka 1994.gadā arī Somijas ekonomika acīmredzot atradīsies pilnīgi bezcerīgā situācijā, bez kādām cerībām uz kaut cik jūtamu uzlabošanos. Tādēļ es gribu teikt, ka mums Latvijā ir jāseko citam modelim, un tas ir Latvijas modelis. Mums ir jāveido savs ekonomikas modelis. Varbūt šis modelis pašlaik atrodas savā formēšanās stadijā. Tautsaimniecība formējas, tautsaimniecība veidojas pilnīgi jaunā struktūrā, iespējams, jaunā orientācijā, un mēs vēl nevaram pateikt, kāda šī tautsaimniecība būs, teiksim, pēc gadiem pieciem, septiņiem. Un ar ko ir saistītas arī tās grūtības, par ko šeit diezgan daudz kritizēja valdību. Kritizēja par to, ka nav tautsaimniecības attīstības koncepcijas. Jā, mums tiešām nav tādas tautsaimniecības attīstības koncepcijas, kurā būtu pateikts, ka, lūk, teiksim, mums jāattīsta tādas un tādas nozares līdz 2000.gadam, un ka katru gadu mēs sasniegsim tādus un tādus tempus. Tas lielā mērā atgādinātu bijušās PSRS piecgadu plānus.

Reālā situācija ārējā tirgū citās valstīs ir tāda, ka mums sava vieta starptautiskajā darba dalīšanas sistēmā vēl ir jāmeklē ļoti grūtā ceļā un arī smagā cīņā jāizcīna. Un tur Lucāna kungam ir pilnīga taisnība, ka mēs esam pilnīgi atteikušies - nu, ne jau nu pilnīgi, bet - lielā mērā atteikušies no ekonomiskās varas vai kontroles pār ekonomiku un esam pārgājuši uz netiešu ekonomikas regulēšanu. 50 gadu ilga atrašanās PSRS sistēmā vismaz mūs ir pārliecinājusi, ka šī sistēma ir neefektīva un bezperspektīva. Es saprotu, ka šis 50 gadu ilgais spriedzes periods nav pārliecinājis Lucāna kungu, varbūt arī vēl dažus citus, un acīmredzot arī nekad vairs nepārliecinās, bet es vēlētos šeit pasvītrot, ka kontrole pār ekonomiku, vara pār ekonomiku, - tā nav mūsu Ministru kabineta politika un arī nebūs, kamēr vien šis Ministru kabinets pastāvēs. Bet tas nenozīmē, ka mēs pilnīgi nepievēršam uzmanību ražošanas attīstībai. Tieši otrādi, - ļoti ievērojama daļa ministriju darba, Ministru kabineta darba un Ministru kabineta komiteju darba tiek veltīta tieši šiem jautājumiem, tas ir, kā stimulēt tautsaimniecības ražošanas attīstību. Un es šeit pieminēšu tikai dažus piemērus.

Pirmkārt, tuvākajā laikā mēs Ministru kabinetā izskatīsim grozījumus peļņas nodoklī, paredzot, ka valūtas kursa aprēķināšana veicama nevis brīdī, kad preces tiek nosūtītas no ražotāja, no uzņēmuma, bet tad, kad tiek saņemta nauda. Tas lielā mērā varētu atvieglot dzīvi uzņēmējiem un samazināt viņu zaudējumus sakarā ar valūtas kursa svārstībām. Paredzēti ir arī grozījumi nodokļos, nodokļu likumos un arī ārvalstu investīciju likumos par investīciju stimulēšanu caur nodokļu kredītiem, it sevišķi mazajiem uzņēmumiem. Tiek atbalstīta arī uzņēmumu iniciatīva - gan privāto, gan valsts uzņēmumu iniciatīva. Piemēram, pirms dažām nedēļām Ministru kabinets pieņēma lēmumu garantēt Japānas kredītu Daugavpils ķīmiskās šķiedras kombinātam, ņemot vērā gan kombināta aktīvo darbību pēdējos mēnešos, gan arī reālo situāciju Daugavpilī un Latgalē kopumā. Tas, starp citu, attiecas uz Latgales programmu.

Tātad mēs ne vienmēr par visu rakstām garas un plašas programmas, bet strādājam praktisku darbu, pieņemdami konkrētus lēmumus un tos realizēdami. Diemžēl ne vienmēr to uzreiz var ievērot. To pašu var teikt arī par kreditēšanu tautsaimniecībā. Jā, mūsu iekšzemes iespējas kreditēt ar pieņemamiem procentiem uzņēmumus ir ārkārtīgi ierobežotas. Pagaidām mēs esam spiesti lielā mērā izmantot ārvalstu kredītus, piemēram, G-24, Pasaules bankas, Eiropas bankas kredītus un citus. Pašlaik mēs pārskatām G-24 kreditēšanas nosacījumus. Paredzam, piemēram, nevis izsniegt naudu kredītu pieprasītājiem, bet apmaksāt importa dokumentus par iekārtām, par tehniku un tā tālāk. Sadalot, regulējot G-24 kredītu sadali, tiek noteiktas arī prioritātes, kas ir saistītas, piemēram, ar biznesplāna novērtēšanu, pieprasot šos kredītus. Ir tādas prioritātes, kā, piemēram, eksporta stimulēšana, lauksaimniecības attīstība, darba vietu nodrošināšana jeb jaunu darba vietu veidošana tautsaimniecībā - un tā tālāk. Par to varbūt mazāk tiek runāts un rakstīts, tas ir normāls ikdienas darbs, un tas tiek darīts.

Priekšsēdētājs. Oša kungs, 10 minūtes ir pagājušas un nākamās 10 minūtes būs pēc pārtraukuma. Pēc pārtraukuma vēl runās deputāti Pēteris Tabūns un Valdis Birkavs. Tagad lūdzu uz preses konferenci frakciju vadītājus.

(Pārtraukums)

Sēdi vada Latvijas Republikas 5. Saeimas priekšsēdētājs

Anatolijs Gorbunovs.

Priekšsēdētājs. Turpināsim sēdi! Lūdzu, ieņemiet savas vietas. Vēl 10 minūtes runās finansu ministrs Uldis Osis. Lūdzu! “Latvijas ceļa” deputāti, lūdzu ieņemiet vietas!

U.Osis (finansu ministrs).

Cienījamie kolēģi! Debatēs vairākkārt tika skarts jautājums par budžeta sadalījumu ieņēmumos un izdevumos starp valsts un pašvaldību budžetiem. Mēs esam pētījuši dažādu valstu, pārsvarā Eiropas valstu, pieredzi šajā jomā un pirms galīgās šā sadalījuma izstrādāšanas secinājām, ka atšķirības starp dažādām valstīm ir ļoti lielas gan konceptuālā ziņā, gan funkciju sadalē, gan līdzekļu sadalē un tā tālāk. Bet viens, kas mūs vieno, kas ir līdzīgs praktiski visās valstīs, ir tas, ka gan funkciju, gan līdzekļu sadalījums, gan izlīdzināšanas mehānisms praktiski visur ir nostiprināts likumdošanas kārtībā. Tas nodrošina šo līdzekļu sadali, sadales stabilitāti ilgākā laikposmā uz priekšu. Tas ir jādara arī mums Finansu ministrijā. Februārī mēs gatavojamies izskatīt pašvaldību finansu vai pašvaldību budžeta projektu. Mums ir jāsaprot arī tas, ka, izskatot šādu likumprojektu, ir nepieciešams pieņemt veselu virkni ilglaicīgu konceptuālu lēmumu, kuru izstrādāšana mums stāv vēl priekšā. Acīmredzot, tikai pieņemot šādu likumu par pašvaldību budžetiem, mums būs iespējams ar likumu nostiprināt un nostabilizēt valsts un pašvaldību finansiālās attiecības nacionālā ienākuma pārdalē. Tādēļ es uzdrošinos apgalvot, ka diez vai pašreizējā budžeta projekta stadijā, tādā, kādā tas ir, būs iespējams panākt principiālas izmaiņas šajā ienākumu pārdalē bez manis jau minētā likuma pieņemšanas Saeimā, kas varētu būt aptuveni divu vai trīs mēnešu laikā. Es šaubos vai ātrāk tas notiks, ņemot vērā likumprojektu virzības tempus.

Un vēl. Mēs neslēpjam budžeta struktūras un metodoloģiskos trūkumus. Tie ir acīm redzami, un par to mums tiešām atklāti un droši ir jādiskutē. Jāatzīst arī tas, ka nepietiekami ir izstrādātas dažādas koncepcijas gan sociālās nodrošināšanas jomā, gan tautsaimniecības attīstības, gan arī daudzās citās jomās, taču mums ir jāsaprot arī tas, ka mēs pašlaik atrodamies pārejas posmā uz tirgus ekonomiku. Tādēļ arī budžeta metodoloģijas, finansu vadības, nodokļu iekasēšanas un daudzi citi jautājumi atrodas izstrādāšanas stadijā.

Runājot par budžeta metodoloģiju, jāteic, ka Finansu ministrija, kā jau Platā kungs to nedaudz skāra, pašlaik strādā gan pie 1995. gada budžeta, gan paralēli pie šā 1995. gada budžeta metodoloģijas, izstrādājot jaunu budžeta klasifikāciju, ieņēmumu un izdevumu kodificēšanu un arī kompjuterizāciju. Tas dos iespēju ģenerēt budžetus visdažādākajos griezumos un visdažādākajās pakāpēs. Jebkuri uzlabojumi - un arī to es aicinātu pietiekami izprast - prasa laiku, un to rezultāti parādās vēlāk. Bet zaudējumi, kurus mēs ciešam, atliekot budžeta izskatīšanu, šie zaudējumi ir reāli, un tos mēs ciešam jau katru dienu. Tādēļ, mūsuprāt, būtu nesaprātīgi atlikt budžeta izskatīšanu tādēļ, ka vēl daudz kas nav izstrādāts vai sakārtots dažādu koncepciju jomā, metodoloģijas jomā un tā tālāk.

Un vēl par prioritātēm budžetā. Jā, situācija ir tāda, ka budžeta izskatīšanas laikā ir mainījusies situācija, sevišķi ārējā politiskā situācija, un šķiet, ka šī jau ir jauna, par nožēlošanu, varbūt diezgan ilglaicīga trajektorija. Un tas spiež arī mūs tāpēc mainīt savas politiskās un ekonomiskās prioritātes. Es vēlētos vienkārši akcentēt jūsu uzmanību uz to, ka prioritāšu nomaiņa ir daudz plašāka problēma nekā budžeta posteņu pārrēķināšana. Pārrēķinus mēs varam izdarīt dažās dienās, ja ir skaidra vienošanās par to, ko mēs samazināsim, no kurienes mēs noņemsim un kam un cik daudz pieliksim. Tā nav problēma. Bet galvenais jau ir tas, ko mēs gribam sasniegt, kādu rezultātu tas mums dos un kādā veidā mēs to sasniegsim, cik efektīvi mēs to sasniegsim. Tas ir tas, ko, ja mēs runājam par aizsardzības jomu konkrēti, jau daļēji pieminēja Kristovska kungs. Mums ir vajadzīga - steidzami vajadzīga! - skaidrība mūsu aizsardzības koncepcijā, un tad mēs esam gatavi skatīt, kā finansēt šīs ļoti nepieciešamās un vajadzīgās valsts drošības nepieciešamības. Tādēļ mans viedoklis ir, ka tas, ka mums vēl nav galīgi skaidra šī aizsardzības koncepcija, nebūt nenozīmē, ka līdz tās izstrādāšanai vajadzētu atlikt budžeta pieņemšanu. Es šaubos, vai šādu konceptuālu skaidrību par aizsardzības organizācijām Latvijā mēs varam iegūt divu nedēļu laikā, kā šeit tika minēts iepriekš, un galu galā tas ir tikai mūsu rokās un no mums atkarīgs, kad un kā mainīt mūsu budžetu, pat ja to nepieciešams darīt konceptuāli. Ja situācija to prasa, tad tas ir jādara. Un mēs to varam darīt jebkurā laikā. Tādēļ es tomēr aicinātu balsot par šo budžetu pirmajā lasījumā un turpināt strādāt gan pie budžeta detaļām, gan pie akcentu nomaiņas, gan pie tālākas informācijas analīzes, gan pie budžeta konceptuālajiem jautājumiem, gan arī plašākā nozīmē pie politiskajām prioritātēm un koncepcijām. Tādēļ budžets, mūsuprāt, ir izstrādāts mūsu pašreizējo reālo iespēju robežās, 1994. gada iespēju robežās, bet otrajā lasījumā, kā jau minēju, mēs turpināsim tā detalizētāku analīzi un varētu pabeigt šo darbu, pieņemot budžetu, bet tālāk, ja situācija to prasīs, mēs varēsim to arī mainīt.

Priekšsēdētājs. Vārds Pēterim Tabūnam - LNNK. Pēc tam - Ministru prezidents Valdis Birkavs.

P.Tabūns (LNNK).

Cienījamie kolēģi! Vispirms paldies jums par apsveikumiem šodien, par ziediem, bet tas nenozīmē, ka es šodien atsakos no kritiskiem vārdiem. Jo, vērtējot divās dienās sacīto par budžetu, man tomēr ir sakāmi daži vārdi. Un it īpaši uz to mani pamudināja Siliņa kungs, kurš tāpat kā es, apspriežot budžetu, divreiz ir kāpis tribīnē, bet šoreiz viņš aicināja uz kaut ko citu - aicināja uz nekritizēšanu, aicināja uz apmierinātību par visu, kas šodien mums mūsu nesakārtotajā dzīvē ir. Mani uztrauc, lūk, tas, ka “Latvijas ceļa” deputāti, valdības vīri ir šādā apmierinātībā un aicina nekritizēt Oša kungu. Jūs teicāt un pārmetāt Lucāna kungam, ka viņš katrreiz, kāpjot tribīnē, kritizē, bet laikam jau pamatoti to dara, jo ir ko kritizēt. Un, ja mēs sekotu vairāku deputātu, it īpaši šodien “Latvijas ceļa” deputātu, izteiktajam, tad mums vajadzētu tā klusi un lēnītiņām laisties dibenā, bet mēs to nedarīsim. Mēs teiksim skaidri un gaiši, kas, apspriežot budžetu, nav pateikts, kas nav sakārtots, un sakārtots nav pietiekami daudz. Tas jau šeit izskanēja, bet diemžēl man liekas, ka tas ne īpaši tiek un arī netiks ņemts vērā. Es gribētu šoreiz no tribīnes atgādināt Seiksta kungam, kurš arī man pārmeta, un Rugātes kundzei, ka mēs esam kritizējuši Latgales programmu un ka tur esot viss - ja ne gluži viss, tad daudz kas ļoti jauki. Seiksta kungs teica, ka viņš neskatoties valdībai mutē. Valdībai mutē jūs varbūt neskatāties, bet jūs runājat ar valdības muti, un mani vēl vairāk uztrauc, Seiksta kungs, tas, ka jūs runājat ar bijušās valdības muti, ar Godmaņa kunga muti. Jūs viņu šeit šodien pasniedzāt kā dižu vīru, bet es katru dienu atceros Godmaņa kungu, kurš pašlaik ir aizgājis “pagrīdē” un mācās ārzemēs, bet viņa advokāti pašlaik pilda viņa maku, atrodoties šeit, un viņš tur no žurnālistiem savācot meslus. Es atgādināšu, ka Godmaņa kungs bija tas, kura valdīšanas laikā aizsākās Latvijas izlaupīšanas sērga, kas diemžēl nav pārtraukta arī šodien. To es gribētu atgādināt. Un tāpēc mums budžetā nav šo līdzekļu.

Vēl daudz tika runāts, ka budžets nav konceptuāli sakārtots. Es neatkārtošos, jo arī preses konferencē nupat par to tika runāts, bet, es atvainojos: kā mēs varam pieņemt budžetu, ja tas nav konceptuāli sakārtots? Kā tad mēs to tālāk skatīsim, ja nav skaidrības, kā strādās pašvaldības, ja nav skaidrības, kas būs ar mūsu aizsardzību, ja nav skaidrības, kā tad izdzīvos pensionāri, invalīdi, bērni un tā tālāk? Tas ir konceptuāli nesakārtots budžets, un it īpaši mani šodien uztrauc šī miegainība un apmierinātība, vērtējot pēdējos notikumus, kas šobrīd lidinās gaisā, un ne tikai gaisā, sakarā ar Krievijas kārtējām aktivitātēm. Šodien, cienījamie kolēģi, ir 20. janvāris, mēs, sākot šodien darbu, ar klusuma brīdi godinājām šajās traģiskajās janvāra dienās kritušos. Tam vajadzēja būt par iemeslu, lai pamudinātu mūs šodien vēl un vēlreiz runāt par mūsu aizsardzību, bet mani izbrīnīja īpaši Pavlovska kunga runātais šeit tribīnē. Pavlovska kungs faktiski itin neko nepateica. Itin neko! Tad, ja nevarēja pateikt, ja nevarēja prasīt valdībai rast kaut kur līdzekļus aizsardzības vēl neesošās koncepcijas realizēšanai, tad būtu vismaz paaicinājis Latvijas vīrus iet mežā un gatavot rungas, bet Latviju vajadzēs aizstāvēt, un latviešu vīri aizstāvēs to. 1940. gads neatkārtosies un nedrīkst atkārtoties.

Es gribētu sacīt, ka šis, valdības kungi, nav reformu budžets. Pēc reformām šeit diemžēl neož, tas nav arī izdzīvošanas budžets, lai cik tas diemžēl bēdīgi arī būtu. Es saprotu, ka valdībai tik īsā laikā bija grūti šo budžetu piepildīt. To es atzīstu, bet mani visas šīs divas pēdējās dienas, kopš mēs apspriežam budžetu, visvairāk uztrauc, lūk, kas, - tas, ka valdība ne ar vienu vārdu neatsaucas kritikai un nav pateikusi nevienu vārdu par to, ka tā tomēr meklēs budžetā papildinājumu, lai realizētu to, ko mēs, deputāti, esam teikuši šeit no tribīnes, kad apspriedām jautājumu par nodokļiem, par tarifiem utt. Arī šoreiz izskanēja ļoti būtiski priekšlikumi. Bet diemžēl valdība to visu laiž gar ausīm. Tātad budžetā nekā vairāk nebūs, mēs ne uz ko diemžēl nevaram cerēt. Kides kungs pagājušajā reizē jau atgādināja, ka vienu trešo daļu līdzekļu, pat vienu pozīciju, realizējot prasības attiecībā uz Krieviju, uz šīs krievu armijas atrašanos šeit, varētu iegūt. Un varētu iegūt vēl daudz ko citu. Lūk, tāpēc šodien es aicinu un ceru, ka visi, kuri ir apvienojušies Nacionālajā blokā un kuri šeit pārtraukumā pulcējās šodien blakuszālē, pateiks savu attieksmi balsojumā. Es domāju, ka budžetu šādā sakārtojumā nedrīkst pieņemt. Tas ir jāpārstrādā konceptuāli, un tad spriedīsim, kas un kā. Paldies par uzmanību!

Priekšsēdētājs. Vārds Ministru prezidentam Valdim Birkavam. Pēc tam - Piebalgs.

V.Birkavs (Ministru prezidents).

Augsti godātā Saeima! Latvijas valdībai, Saeimai un Latvijas valstij nevar būt dažādas prioritātes. Un, ja mēs šeit esam vienojušies par prioritātēm, tad tālāk runai jābūt par proporcijām un summām. Politiskās attīstības prognoze liecina, ka drošības politika kļūst par prioritāti numur 1. Faktiski tā jau ir prioritāte numur 1, jo bez pareizas drošības politikas ir apdraudēta pati Latvijas valsts. Un šai prioritātei budžetā ir jāatspoguļojas precīzāk. Bez neatkarīgas Latvijas valsts citām prioritātēm gluži vienkārši nav nekādas nozīmes. Nav nozīmes citām prioritātēm arī tad, ja apdraudēta ir tauta, ja izdzīvot nespēj tautas pieredze un gudrība - vecie cilvēki, un ja izdzīvot nespēj tautas nākotne - bērni. Balsojums par bērnu pabalstiem, kurš, manuprāt, bija nepietiekami pārdomāts, palīdzēs turīgākajiem, nevis trūcīgākajiem. Un tas izjauc arī iecerēto līdzsvaroto budžeta politiku, kurā sociālo jautājumu risināšana ir centrēta uz mērķtiecīgu palīdzību trūcīgākajiem. Šis balsojums apdraud arī valdības iecerēto pensiju indeksāciju, kura faktiski jau ir uzsākta.

Man rokās ir Labklājības ministrijas pavēle, kuru ir parakstījis Riteņa kungs un kurai jāsāk darboties jau februārī. Ja budžeta projekts pirmajā lasījumā netiek akceptēts, tādā gadījumā mēs nevaram nekavējoties uzsākt tās realizāciju, kuras rezultātā jau februārī vidējais pensiju lielums pieaug nevis plānotā viena lata apmērā, bet gan divarpus latu apjomā. Šis papildinājums prasa 17,3 miljonus latu, un praktiski mēs to esam ielikuši, izejot no tām visām iespējām un rezervēm, kuras ir atrastas.

Ja valsts pastāv, un esmu pārliecināts, ka tā pastāvēs, un ja tauta izdzīvo, un esmu pārliecināts, ka tā izdzīvos, tad jārunā par sakārtotību un attīstību. Sakārtotības pamats ir administratīvā un tieslietu reforma. Attīstības pamats ir izglītība un tautsaimniecība. Visos šajos virzienos nepieciešamie ieguldījumi ir vienlīdz svarīgi, un tieši tāpēc ir tik daudz kritikas, ka ieguldījumi nav pietiekami.

Kur ņemt naudu ieguldījumiem? Es ļoti bieži diemžēl dzirdu frāzi - kaut kur vajadzētu ņemt. Ļoti bieži es dzirdu, ka jāpalielina ieņēmumu daļa, un tas ir labi, jo ir jādomā par to, kā palielināt ieņēmumus. Tikai mūsu pirmie mēģinājumi vien sakārtot valsts ieņēmumu sistēmu papildus deva vairāk nekā 15 miljonus. Acīmredzot tieši šis cerīgais valdības aizsāktais darbs ļauj deputātiem drošāk raudzīties uz labiem budžeta izpildes rezultātiem arī 1994. gadā. Pamatojoties uz šiem rezultātiem, Ministru kabinets jau piekrita tiem deputātu priekšlikumiem, kas saistīti ar pensiju indeksāciju, bezmaksas medikamentiem, zinātniskajiem pētījumiem, un virknei citu izdevumu palielinājumam. Un te es nevaru piekrist godājamā jubilāra Tabūna kunga teiktajam, ka valdība nereaģē.

Es gribētu teikt, ka daudz kritikas tika vērsts pret to, ka naudas nav pašvaldībām, ka naudas nav pensijām, ka naudas nav Zemessardzei, ka naudas nav aizsardzībai. Godātie kolēģi, palūkosimies skaitļos! Šīs četras sfēras es definēju pēc tam, kad vēlreiz biju izstudējis Sinkas kunga runu. 2,5 reizes ir pieauguši asignējumi Zemessardzei, vairāk nekā par 60 procentiem ir palielināti izdevumi pensijām, vairāk nekā par 60 procentiem ir palielināti asignējumi pašvaldībām, un tie 1994. gadā būs jau 146 miljoni latu. Tas ir tas, ko mēs paguvām pārrēķināt, reaģējot uz deputātu priekšlikumiem pirmā lasījuma gaitā. Taču es nevaru piekrist arī tam, ka ir vērts palielināt budžeta deficītu, lai pieliktu līdzekļus tām sfērām, kurām trūkst. Tādā veidā mēs sagrausim visu, ko esam sasnieguši. Budžets nevar bāzēties uz emocijām, tam ir jābāzējas uz aprēķiniem.

Rūpīgi sekojot deputātu un dažādu frakciju pārstāvju runām, kuras, protams, prasa rūpīgāku analīzi, nekā tā ir izdarīta līdz šim, es konstatēju to, ka pretrunas pastāv ne tikai starp pozīciju un opozīciju. Es redzu pretrunas - dziļas pretrunas - arī frakciju iekšienē, un man ļoti simpātiski ir deputāti, kuri uzstājās ar spožām runām, un, kā man liekas, tas ir simboliski, ka viņi sēž blakus. Seiles kundze un Kalniņa kungs, izanalizējiet savas runas, godātie kolēģi! Tās abas ir pilnīgā pretrunā viena ar otru. Jāsaka atklāti, ka dažu deputātu runās es pamanīju arī pretrunu starp runas sākumu un runās beigām. Un es te nevainošu nevienu, jo domāju, ka pati situācija ir pretrunīga. Mēs visi gribam, lai ļoti mazā budžeta ietvaros visu pietiekami finansētu, bet mēs būtu daudz tālāk tikuši, ja godātā opozīcija būtu izveidojusi “ēnu kabinetu” un sastādījusi savu budžetu. Tā dara valstīs, kurās opozīcija spēj nopietni likt priekšā savu budžeta projektu. Acīmredzot tas vēl ir jādara, es jūs uz to aicinu. Tad es pirms un pēc šā balsojuma kopā ar visu valdību justos daudz drošāks, jo zinātu, kur ir mūsu kļūdas, un es redzētu, kas sekos - kāda rīcība un kāda programma.

Daudzi jautāja, ko darīt. Retoriski jautāja, ko darīt. Tāpat kā klasiķis, kuru mēs tagad jau sākam piemirst. Es atbildēšu - nepārprotami valdība zina, ko dara, un zina, ko darīt. Un darīs to atbilstoši Kabineta nodomātās darbības deklarācijai. Darīs to rūpīgi, izvērtējot visu deputātu priekšlikumus. Es varu garantēt tieši to, ka valdība rūpīgi izvērtēs visus priekšlikumus, tajā skaitā tos, ko rakstītā formā iesniedza Kides kungs ar Zaščerinska kungu par valsts ieņēmumu daļas palielināšanu, jo jāsaka, ka te tiešām vēl ir jāpastrādā. Taču vienu gan es nevaru garantēt, to, ka tiks ņemti vērā absolūti visi priekšlikumi. Taču, ja mēs šeit esam vienojušies par prioritātēm, tad visi līdzekļi, kurus mēs atradīsim papildus vai kurus kādam atņemsim, tiks novirzīti tieši šo prioritāšu realizācijai. Es aicinu Saeimu balsot par budžetu pirmajā lasījumā un ķerties pie darba, rūpīgi izsverot visus priekšlikumus otrajam lasījumam.

Priekšsēdētājs. Vārds Budžeta un finansu (nodokļu) komisijas priekšsēdētājam Andrim Piebalgam. Lūdzu!

A.Piebalgs (LC).

Cienījamais priekšsēdētāja kungs un cienījamie deputāti! Šīs divu plenārsēžu debates par budžetu, protams, bija ļoti svarīgas. Jo tas ir pirmais budžets, ko izskata Saeima. Un ir skaidrs, ka budžets nav vis tikai kaut kāds konkrēts rezultāts, bet tas ir arī process. Ļoti daudzi šie ierosinājumi un priekšlikumi, kas tika izteikti, protams, ir jāņem vērā ne tikai strādājot pie šā budžeta projekta, bet it īpaši veidojot jauno, 1995. gada budžetu. Es gribu teikt, ka šajā reizē mums izdevās atrast arī pietiekami labu kompromisu ar valdību, vismaz Budžeta un finansu (nodokļu) komisijai, kura ļoti nopietni strādāja ar šo likumu un kurai ir arī vesela virkne iebildumu tīri pret formu, tomēr valdība deva pietiekamu atbildi uz tiem jautājumiem, kurus mēs izvirzījām pirmajam lasījumam. Šobrīd man priekšā ir saraksts par tiem izdevumiem, kurus tiek lūgts iestrādāt budžetā. Jāsaka, ka kopējā summa, ja mēs sasummējam visus tos, ko ir iedevušas deputātu komisijas un atsevišķi deputāti, ir 15 miljoni latu. Tātad, ja vienkārši tos visus sasummējam un paskatāmies procentuāli pret kopējo budžeta attiecību, cik tas kopēji ir, tad redzam, ka tas nav visai liels procents. Protams, ir vesela virkne jautājumu (ka lauksaimniecībai investīcijas ir 2,6 miljoni, ka Zemes dienestam - 1 miljons, ka ir 1,1 miljons, lai varētu sarīkot pašvaldību vēlēšanas), uz kuriem ir jāatrod atbildes, bet tie pēc savas būtības ir otrā lasījuma jautājumi.

Es gribētu vēlreiz atgādināt, ka pirmajā lasījumā mēs vēl nebalsosim ne par skaitli, ne par kopējo ieņēmumu summu, ne arī par to, cik liels ir deficīts, ne arī par atsevišķu izdevumu posteņiem. Viss šis darbs būs otrajā lasījumā. Un, protams, otrais lasījums būs tas, kurš izšķirs, vai šāds budžets Saeimu apmierina vai neapmierina.

Tomēr ļoti būtiski būtu saprast arī to, ka budžets lielā mērā pārmanto to struktūru, kāda ir bijusi valstij iepriekšējos gados, jo to nevar salauzt vienā dienā. Iestādes ir jāuztur. Un, ja mēs parēķinām optimistiskos rādītājus - 5 procenti iekšzemes kopprodukta pieaugums, 6 procenti - inflācija - un paskatāmies iepriekšējā gada līmeni, tad nekādus brīnumus mēs nevaram gaidīt.

Ļoti daudz tiek runāts par aizsardzību. Pat vislabākā iespējamā valdība, pat tā nevarētu atrast šos līdzekļus no šā budžeta projekta. Jā, ja Saeima to uzskata par lietderīgu, tad var meklēt aizdevumus ārzemēs par tādu summu, kas tiešām varētu nodrošināt nopietnu bruņojuma iepirkšanu, bet tā ir liela summa un par to Saeimai ir jālemj pilnīgi atsevišķi, nesaistot to ar šo konkrēto budžetu.

Es gribu teikt arī to, ka budžeta projekta izskatīšana un budžeta izskatīšana nebeidzas tikai ar to brīdi, kad tiek izskatīts šis likumprojekts “Par valsts budžetu 1994. gadam”, jo gada laikā noteikti būs jautājumi, kas jārisina. To pierāda visa iepriekšējā pieredze, un ir skaidrs, ka arī šajā budžetā būs jāizdara būtiski grozījumi. It īpaši tas attiecas uz ārvalstu aizdevumiem, jo situācija ar tiem vēl nav pietiekami skaidra un par to vēl būs daudz un būtiski jālemj.

Tāpēc es Budžeta un finansu komisijas vārdā lūdzu atbalstīt šo projektu pirmajā lasījumā, sākt darbu nākamajā nedēļā pie otrā lasījuma un februāra sākumā skatīt otro lasījumu. Jo situācija, ka iestādes finansēs 1/12 daļas apmērā no iepriekšējā gada, nav normāla. Saeimai ir jādod pēc iespējas ātrāk atbilde, vai šis budžeta projekts apmierina, un, ja neapmierina, tad jāmeklē citi budžeta sastādītāji. Bet es arī gribu apgalvot to, ka principiāli, būtiski mainīt budžeta skaitļus vairs nav iespējams 1994. gadā. Ir atsevišķas pozīcijas, kur var pabīdīt 2 miljonus, 3 miljonus, bet es nedomāju, ka šādas konceptuālas izmaiņas vairs ir iespējamas, un diez vai vispār tādas var veikt.

Paldies par uzmanību!

Priekšsēdētājs. Vai Sekretariātā vēl ir pieteikušies runātāji? Nav. Lūdzu zvanu! Lūdzu, balsosim par likumprojekta “Par valsts budžetu 1994. gadam” akceptu pirmajā lasījumā un par pāreju uz tā lasīšanu pa pantiem. Balsosim! Vai visi deputāti ir nobalsojuši? Vai kāds no deputātiem grib publiski pārbaudīt savu izvēli? Lūdzu rezultātu! Par - 58, pret - 28, atturas - 7. Likumprojekts ir akceptēts pirmajā lasījumā.

Pārejam pie Prezidija ziņojumiem par saņemtajiem likumprojektiem un Satversmes 81. panta kārtībā pieņemtajiem Ministru kabineta noteikumiem. Es atvainojos, Prezidijs ir saņēmis rakstveida iesniegumu, tāpēc es atsaucu paziņoto nākamo darba kārtības punktu, jo šis iesniegums ir jānolasa Saeimai izlemšanai. “Saeimas frakcijas “Latvijas ceļš” deputāti lūdz Saeimu 20. janvāra sēdes darba kārtībā izdarīt sekojošas izmaiņas: darba kārtības IV. daļu “Par dažu Latvijas Republikas rajonu (pilsētu) tiesu tiesnešu apstiprināšanu” izskatīt pēc darba kārtības I. daļas “Par valsts budžetu 1994. gadam” izskatīšanas”. Lūdzu zvanu! Lūdzu, balsosim par grozījumiem darba kārtībā, par priekšlikumu - kā nākamo izskatīt jautājumu “Par dažu Latvijas Republikas rajonu (pilsētu) tiesu tiesnešu apstiprināšanu”! Lūdzu, balsosim! Lūdzu rezultātu! Par - 74, pret - 8, 6 - atturas. Lēmums ir pieņemts. Lūdzu ziņotāju! Deputāts Aivars Endziņš - Juridiskās komisijas vadītājs.

A.Endziņš (LC).

Cienījamo priekšsēdētāj, cienījamie deputāti! Juridiskā komisija izskatīja iesniegtās kandidatūras dažu Latvijas Republikas rajonu un pilsētu tiesu tiesnešu apstiprināšanai, un konkrēti - Juridiskā komisija atkārtoti izskatīja Jāņa Svikliņa kandidatūru apstiprināšanai par Preiļu rajona tiesas tiesnesi. Pirms tam Juridiskā komisija izsniedza katram Saeimas deputātam informāciju par laiku, kad komisija atkārtoti izskatīs šo tiesnešu kandidatūras, aicināja deputātus piedalīties izskatīšanā, izteikt savu viedokli, uzdot jautājumus. Juridiskā komisija izskatāmā jautājuma sakarā saņēma virkni vēstuļu no rajona. Ir viena vēstule, ko ir parakstījuši rajona prokurors, iekšlietu daļas, policijas priekšnieks, juridiskās konsultācijas vadītāji. Saņēmām arī vēstuli, ko mums bija adresējuši Preiļu rajona tiesas piesēdētāji un citi juristi ar lūgumu - atkārtoti izskatīt šo kandidatūru. Viņi raksturoja Svikliņa kungu kā ilggadēju un ļoti apzinīgu, principiālu tiesnesi. Juridiskā komisija, izskatījusi viņa kandidatūru, vienbalsīgi nolēma rekomendēt Saeimai Jāņa Svikliņa kandidatūru apstiprināšanai par Preiļu rajona tiesas tiesnesi.

Priekšsēdētājs. Paldies. Godātie deputāti, lūdzu uzmanību! Deputāts Līgotnis ierosina, lai, izskatot šo jautājumu, tas ir, tiesnešu apstiprināšanu, dotu iespēju deputātiem runāt debatēs. Kārtības rullis neparedz tādu procedūru, bet jāsaka, ka arī nenoliedz. Taču līdzšinējā prakse bija tāda, ka mēs nerunājām debatēs par katru kandidatūru, bet balsojām. Tāpēc es lūdzu Juridiskās komisijas vadītāju vispirms izteikties par šo procedūras jautājumu, un tad tālāk izskatīsim.

A.Endziņš. Cienījamo priekšsēdētāj, cienījamie deputāti! Kārtības rullī tik tiešām šāda procedūra nav paredzēta, tāpēc jau arī Juridiskā komisija, labojot savu kļūdu, kad mēs pirmo reizi virzījām šo lielo tiesnešu kandidatūru skaitu, paziņoja visiem deputātiem par laiku un vietu, kad šīs kandidatūras tiks apspriestas, un aicināja viņus piedalīties komisijas sēdē, kur varētu izteikt savu viedokli, uzdot jautājumus. Jāsaka, ka mēs ļoti rūpīgi iepazināmies ar šīm kandidatūrām, izprasījām papildu informāciju, un tāpēc es atkārtoju vēlreiz, ka Juridiskās komisijas viedoklis bija vienbalsīgs - rekomendēt augstajai Saeimai apstiprināt šīs kandidatūras.

Priekšsēdētājs. Diemžēl komisijas vadītājs uz manu jautājumu gan neatbildēja. Runa ir par procedūru. Jo līdzšinējā procedūra bija tāda, par kādu jūs tagad runājat. Bet Kārtības rullis nenoliedz pašu kandidātu uzstāšanos, jo tad, manā izpratnē, vajadzētu vismaz pilnu tādas procedūras ciklu. Ko es šeit domāju? Es domāju, ka šāds cikls ietver kandidātu uzstāšanos Saeimā un deputātu jautājumus, un pēc tam deputātu debates.

A.Endziņš. Atkārtoju vēlreiz, ka tiešām Kārtības rullis šādu procedūru neparedz un tieši tāpēc jau arī Juridiskā komisija paziņoja visiem deputātiem, ka viņi varētu izteikt savu viedokli, uzdot jautājumus kandidātiem Juridiskās komisijas sēdē. Tieši tāpēc.

Priekšsēdētājs. Bet tagad kandidāti šeit nepiedalās.

A.Endziņš. Kandidāti no rīta šeit piedalījās, bet Preiļi un Balvi atrodas ļoti tālu no Rīgas un ir skaidrs, ka tad, kad uzaicinājām viņus uz Saeimas sēdi, mēs nevarējām prognozēt, ka mēs turpināsim jautājumu par valsts budžeta projekta izskatīšanu arī vēl šajā plenārsēdē. Tas tika izdarīts jau iepriekš. Tāpēc arī es viņus informēju un lūdzu atgriezties atpakaļ savās dzīvesvietās.

Priekšsēdētājs. Lūdzu zvanu. Lūdzu balsosim par deputāta Līgotņa priekšlikumu - izteikties debatēs. Lūdzu, balsosim. Lūdzu rezultātu. Par - 46, pret - 16, atturas - 23. Priekšlikums pieņemts.

Sākam izskatīt lēmuma projektu. Pirmais. Ir ierosināts apstiprināt Jāni Svikliņu par Preiļu rajona tiesas tiesnesi. Vai kāds deputāts vēlas runāt? Runātāju nav. Lūdzu, balsosim! Lūdzu rezultātu. Par - 61, pret - 7, atturas - 14. Jānis Svikliņš apstiprināts par Preiļu rajona tiesas tiesnesi.

Es vēlreiz atgādinu, ka balsojums ir aizklāts.

Nākamais ir priekšlikums - par Vidzemes priekšpilsētas tiesas tiesnesi apstiprināt Beatrisi Tāleri. Vārds deputātam Andrejam Krastiņam!

A.Krastiņš (LNNK).

Godājamie kolēģi, kad iepriekšējo reizi mēs apspriedām tiesnešu kandidatūras un balsojām, es atturējos un nepiedalījos balsošanā, jo, pagaidām būdams nepraktizējošs advokāts, uzskatīju, ka tomēr man nevajadzētu šajā procesā piedalīties, jo jebkuram advokātam ir noteiktas attiecības ar katru tiesnesi. Bet, redzot šos balsojumu rezultātus, ka tieši Vidzemes priekšpilsētas tautas tiesnese Beatrise Tālere netika ievēlēta... Un, tā kā balsojums bija slēgts un nenotika debates, man nebija zināmi iemesli, tikai vēlāk es dzirdēju par iemesliem, kāpēc tika balsots pret. Es tomēr gribētu izmantot izdevību un pateikt, ka es daudzus Latvijas tiesnešus pazīstu ļoti labi, zinu viņu lietišķās īpašības, un man ir pavisam neskaidrs, kāpēc no Vidzemes priekšpilsētas tautas tiesas netika ievēlēta tieši tiesnese Tālere, kas visus tos gadus, kurus viņa ir bijusi tiesnese, ir bijusi viens no visobjektīvākajiem tiesnešiem, viens no viscilvēcīgākajiem un humānākajiem tiesnešiem, kādi šajā tiesā ir bijuši un sprieduši tiesu. Un es domāju, ka tās ziņas, kas ir izplatītas, absolūti neatbilst patiesībai, jo arī tad, kad frakcijā apspriedām šos jautājumus, izrādījās, ka tām nav absolūti nekāda pamata. Tās drīzāk ir baumas, kuras pat tīri objektīvu iemeslu dēļ nevar atbilst patiesībai. Neatklājot, protams, šīs diskusijas, es tomēr aicinu visus kolēģus: ja mēs esam ieinteresēti, lai Latvijā un arī Vidzemes priekšpilsētā arī turpmāk tiktu spriesta taisna tiesa, tomēr atdosim savas balsis un apstiprināsim tiesnesi Beatrisi Tāleri šajā augstajā amatā! Paldies par uzmanību!

Priekšsēdētājs. Vai vēl kāds vēlas runāt? Zvanu! Lūdzu, balsosim par Beatrises Tāleres apstiprināšanu par Vidzemes priekšpilsētas tiesas tiesnesi. Lūdzu rezultātu. Par - 70, pret - 7, atturas - 10. Beatrise Tālere apstiprināta par Vidzemes priekšpilsētas tiesas tiesnesi.

Nākamais jautājums. Izskatām priekšlikumu - apstiprināt Eduardu Veisu par Balvu rajona tiesas tiesnesi. Vārds deputātam Līgotnim - lūdzu!

A.Līgotnis (LC).

Godātie kolēģi, tribīnē es kāpju tikai tādēļ, ka iepriekšējā reizē, kad balsoja par šo tiesnesi, viņš saņēma vismazāk balsu - un man šķiet, ka tikai tādēļ, ka nokļuva neapskaužamā situācijā, kļuva par bez vainas vainīgo. Attiecībā uz šo cilvēku nekad Tieslietu ministrijā nav pastāvējušas problēmas sakarā ar tīri profesionāliem jautājumiem, jo viņa spriedumi vienmēr ir pietiekami argumentēti un atcelto spriedumu procents ir viens no mazākajiem republikā. Taču es, vērtējot iepriekšējā balsojuma rezultātus, gluži neviļus esmu nācis pie slēdziena, ka šeit liktenīgu lomu šim cilvēkam nospēlēja ieraksts viņa biogrāfijā, šajā materiālā, kas jums ir izdalīts. Jo, kā jūs redzat, tur ir ieraksts, ka no 1981. gada līdz 1986. gadam viņš ir strādājis LKP Liepājas rajona komitejas politiskās izglītības kabinetā par konsultantu. Kāpēc es nāku viņu šeit aizstāvēt? Es uzreiz teikšu skaidri un atklāti, - es esmu ar šo cilvēku strādājis zem viena jumta. Balvos viņš bija tiesnesis, es - prokurora vietnieks. Mēs nekad neesam bijuši draugi un pat ne labi paziņas. Balvos mūsu kolēģi tīri labi to zina. Es vienmēr esmu centies personīgās attiecības norobežot no valstiskiem jautājumiem, un tas man, lemjot jautājumus, krietni vien ir palīdzējis.

Par Liepājas periodu. Redziet, tajā laikā partijas komitejas principā bija administratīvas iestādes, kas lēma absolūti visus jautājumus attiecīgā rajonā. Un arī tur bija nepieciešami kvalificēti, gudri speciālisti, juristi. Bez tā nevarēja šo darbu veikt. Un Liepājā šo cilvēku pieņēma tieši jurista darbā. Tur nebija jurista štata vienības, un tādēļ viņš tika noformēts šādā ne visai skanīgā amatā. Un, ja tie deputāti, kas patlaban skatās uz mani, būtu skatījušies uz Čepāņa kungu, viņi redzētu, ka viņš apstiprinoši māj ar galvu, jo tieši viņš šajā periodā bija Veisa kunga tiešais priekšnieks. Attiecībā uz šā cilvēka - Veisa kunga darbu Balvos es negribu detaļās iedziļināties, tas nav vajadzīgs. Bet vienu gadījumu es gribu jums pastāstīt, lai jums būtu priekšstats, kā balsot, vadoties pēc lietderības principa.

Šis ir cilvēks, kurš Balvos ir skatījis vienīgo politisko lietu, kas vispār pēdējos gados un pārskatāmā pagātnē tur ir bijusi. Tā bija administratīva lieta. 1988. gadā Balvos notika tāds emocionāls masu pasākums ar dziesmām, ar mācītāja piedalīšanos, kur pirmo reizi Balvu rajonā legāli tika pacelts mūsu nacionālais karogs. No tā, kā reaģēja tiesību aizsardzības struktūras, toreiz bija atkarīgs, pa kādu ceļu Latgalē, īpaši Balvu rajonā, turpmāk tiks iets. Partijas komiteja reaģēja zibenīgi - deva rīkojumu Drošības komitejai noskaidrot visus līdzdalībniekus, kas tur piedalījušies. Tika sastādīts attiecīgs saraksts un noskaidroti pasākuma organizētāji. Milicija sastādīja administratīvos protokolus par tām personām, un tas viss tika virzīts uz tiesu. Un tā lieta bija jāizskata šim tiesnesim Veisam, kurš tolaik bija jauns cilvēks Balvos, bija nupat kā ieradies, nebija pat dzīvokli saņēmis un ar daudz ko riskēja - atkarībā no tā, kā viņš izlems šo lietu. Situācija bija tik nopietna, ka tā laika prokurors pat baidījās piedalīties šajā tiesas procesā un sūtīja mani, jo man nebija ko zaudēt. Man dzīvoklis bija, es armijā jau biju aizsūtīts un biju atgriezies. Un tādā situācijā mēs šo lietu skatījām. Protams, arī pēc tā laika likumiem šo pasākumu nekādi nevarēja kvalificēt par mītiņu un par nesankcionētu mītiņu. Un šis jaunais tiesnesis pieņēma gluži vienkāršu - vienīgo, likumīgo un pareizo lēmumu: šīs personas tika attaisnotas, un lieta tika izbeigta. Es šeit negribu teikt, ka tiesnesis būtu lojāls vai nelojāls kādai no pusēm, bet gluži vienkārši tajā situācijā, kad tiešām vēl nevarēja zināt, ar ko visa atmoda beigsies un kādi būs tā rezultāti, viņš vadījās pēc likuma - neskatoties uz to, ka viņš varēja ļoti daudz tajā brīdī zaudēt. Un, kad es gāju mājās tajā dienā, es redzēju, ka tiesas vestibilā divas stundas bija gaidījis kāds cilvēks tikai tādēļ, lai tiktu pie šā tiesneša un viņam paspiestu roku par to, ka tiesnesis ir bijis tik godīgs un drosmīgs, un man jāsaka atklāti, ka tas cilvēks, kas gaidīja tiesnesi, nebija neviens cits kā toreizējais Balvu rajona Nacionālās neatkarības kustības vietējās organizācijas koordinators. Es domāju, ka visi tie deputāti, kas sevi uzskata par nacionāli un patriotiski orientētiem, šoreiz neatturēsies no balsošanas, nebalsos “pret”, jo, manuprāt, tas būtu spļāviens akā, no kuras mēs paši dzeram. Ja mūsos vēl ir godaprāta drumslas palikušas, tad tiesnesim Veisam par tiesnesi Balvos būs būt!

Priekšsēdētājs. Vai vēl kāds vēlas runāt? Lūdzu zvanu! Lūdzu, balsosim par Eduarda Veisa apstiprināšanu par Balvu rajona tiesas tiesnesi. Lūdzu rezultātu. Par - 70, pret - 5, atturas - 13. Eduards Veiss apstiprināts par Balvu rajona tiesas tiesnesi.

Izskatām nākamo darba kārtības jautājumu. Prezidija ziņojumi. Par procedūru? Lūdzu! Valsts un pašvaldības komisijas vadītājs deputāts Jānis Lagzdiņš.

J.Lagzdiņš (LC).

Priekšsēdētāja kungs, kolēģi deputāti! Saeimas Prezidija ziņojumi sadalās divās daļās - pirmie pieci ziņojumi ir par vispārējā kārtībā iesniegtajiem likumprojektiem, tālāk seko, no 6. līdz 38. punktam, Prezidija ziņojumi par Ministru kabineta 81. panta kārtībā pieņemtajiem noteikumiem, savukārt 39., 40. un 41. punktā ir ziņojumi atkal par likumdošanas iniciatīvas kārtībā iesniegtajiem likumprojektiem. Prognozējot to, ka par Prezidija ziņojumiem, kas ir no 6. līdz 38. punktam, varētu būt ļoti garas debates un balsošana, jo ir iesniegti atsevišķi frakciju priekšlikumi un lēmumu projekti, un ņemot vērā to, ka Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijai steidzami jāizskata likumprojekts “Par pašvaldību”, komisijas vārdā ierosinu pēc Prezidija 5. ziņojuma izskatīt arī Prezidija 39., 40. un 41. ziņojumu.

Priekšsēdētājs. Lūdzu, balsosim par šo priekšlikumu! Rezultātu! Par - 77, pret - nav, atturas - 4. Akceptēts.

Sākam izskatīt Prezidija ziņojumus. Pirmais ir likumprojekts “Grozījumi likumā “Par apgrozījuma nodokli””. To ir iesniegusi Izglītības, kultūras un zinātnes komisija. Ir priekšlikums... Es atvainojos, tagad te ir mazliet citāda kārtība. Tātad ir priekšlikums nodot to Budžeta un finansu komisijai un Izglītības un kultūras komisijai un noteikt, ka atbildīgā ir Budžeta un finansu komisija. Vai ir iebildes? Citi priekšlikumi? Akceptēts.

Nākamais ir likumprojekts “Par likumu un citu Saeimas, Saeimas Prezidija un Valsts prezidenta pieņemto aktu izsludināšanas, publicēšanas un spēkā stāšanās kārtību”. Ir priekšlikums nodot to Juridiskajai komisijai un noteikt, ka tā ir atbildīgā komisija, kura apkopos un iesniegs deputātu priekšlikumus un pašu likumprojektu izskatīšanai Saeimai. Vai ir iebildes vai citi priekšlikumi? Nav. Pieņemts.

Tālāk. Likumprojekts “Par grozījumiem Latvijas Republikas Augstākās padomes 1992. gada 14. aprīļa lēmumā “Par neatliekamiem uzdevumiem iedzīvotāju sociālajā aizsardzībā”. Ir priekšlikums nodot to Sociālo un darba lietu komisijai, Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijai un Budžeta un finansu komisijai un noteikt, ka Sociālo un darba lietu komisija būs atbildīgā komisija un apkopos priekšlikumus un iesniegs šo likumprojektu izskatīšanai Saeimai. Vai ir iebildes vai citi priekšlikumi? Nav. Pieņemts.

Ministru kabineta iesniegtais nākamais likumprojekts - “Par uzvārda, vārda un tautības maiņu”. Ir ierosinājums nodot to izskatīšanai Cilvēktiesību komisijai un Juridiskajai komisijai un noteikt, ka Cilvēktiesību komisija apkopos visus priekšlikumus un iesniegs izskatīšanai Saeimai. Lūdzu, deputāts Aivars Endziņš - Juridiskās komisijas vadītājs!

A.Endziņš (LC).

Cienījamais priekšsēdētāj, cienījamie kolēģi! Man būtu lūgums šo likumprojektu nodot Juridiskajai komisijai kā atbildīgajai komisijai, jo tas ir cieši saistīts ar likumu par civilstāvokļa aktiem. Atcerieties, ka es jūs informēju, ka mēs izņemam attiecīgo sadaļu ārā, lai izstrādātu īpašu likumu, un tas būtu piekritīgs tieši Juridiskajai komisijai, un Cilvēktiesību komisija būtu kā otra komisija, kura dod savus priekšlikumus.

Priekšsēdētājs. Vai ir kādas iebildes? Nav. Tad esam akceptējuši, ka nododam to Cilvēktiesību komisijai un Juridiskajai komisijai un nosakām, ka Juridiskā komisija būs atbildīgā komisija, kas to sagatavos un iesniegs izskatīšanai Saeimā.

Tālāk - Ministru kabineta iesniegtais likumprojekts “Par grozījumiem un papildinājumiem 1991. gada 19. marta likumā “Par Latvijas nacionālo un etnisko grupu brīvu attīstību un kultūras autonomiju””. Ir priekšlikums nodot to Cilvēktiesību komisijai un Juridiskajai komisijai un noteikt, ka atbildīgā ir Cilvēktiesību komisija. Nav iebildumu? Akceptēts.

Tālāk. Mēs nobalsojām, ka tagad izskatīsim darba kārtības 39. punktu - deputātu Grīnblata, Milberga, Pētersona, Sinkas un Straumes iesniegto likumprojektu “Par labojumiem un papildinājumiem Latvijas Republikas Augstākās padomes Prezidija 1992. gada 17. decembra lēmumā “Par Latvijas Republikas likuma “Par zemes privatizāciju lauku apvidos” atsevišķu pantu piemērošanu””. Priekšlikums - nodot to Tautsaimniecības, agrārās un reģionālās politikas komisijai. Vai ir citi priekšlikumi? Iebildes? Nav. Pieņemts.

Tālāk. Ministru kabineta iesniegtais likumprojekts “Par pašvaldību”. Ir ierosināts iesniegt to Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijai, Juridiskajai komisijai un Budžeta un finansu komisijai un par atbildīgo noteikt Valsts pārvaldes un pašvaldības komisiju. Vai ir iebildes, lūdzu? Nav. Pieņemts.

Ministru kabineta iesniegtais likumprojekts “Grozījumi Latvijas Civilprocesa kodeksā (1993. gada 20. janvāra redakcijā)”. Ir priekšlikums to iesniegt Juridiskajai komisijai un noteikt, ka tā ir atbildīgā komisija, kas sagatavos un apkopos deputatu priekšlikumus un iesniegs likumprojektu izskatīšanai Saeimā. Vai ir kādas iebildes vai citi priekšlikumi? Nav. Pieņemts.

Tagad, lūdzu, izskatīsim pēc kārtas sesto Prezidija iesniegto ziņojumu. Ministru kabineta noteikumi nr. 1 “Par grozījumiem likumā “Par galvaspilsētas Rīgas pašvaldību””. Saskaņā ar Kārtības rulli Latvijas Republikas Satversmes 81. panta kārtībā Ministru kabineta izdotie un Saeimai noteiktā laikā iesniegtie noteikumi ir uzskatāmi par atceltiem, ja Saeima tos noraida ar atsevišķu lēmumu. Kā jūs zināt, godātie deputāti, tādu lēmuma projektu ir iesniegusi LNNK frakcija. Par šo darba kārtības punktu vārdu lūdz LNNK frakcijas deputāts Andrejs Krastiņš. Lūdzu!

A.Krastiņš (LNNK).

Godājamais priekšsēdētāj, godājamie kolēģi deputāti! Es esmu pieteicies debatēs par šo darba kārtības punktu, bet būtībā es gribētu runāt, taupot jūsu dārgo laiku, par visas problēmas būtību - tātad par Ministru kabineta formāli Satversmes 81. panta kārtībā pieņemtajiem noteikumiem, kuriem ir likuma spēks un kuri darbojas jau pašreiz. Atsevišķi, es, protams, varētu skart konkrētus punktus, un to es darīšu, lai gan domāju, ka mani kolēģi deputāti to izdarīs labāk katrs tajā jomā, kur viņš ir specializējies, un uzsvērs tos iemeslus, kāpēc LNNK frakcija ir iesniegusi lēmuma projektu par visiem šiem noteikumiem, par šo noteikumu nekavējošu atcelšanu.

Pirmām kārtām es gribētu vērsties pie kolēģiem deputātiem no valdošās koalīcijas, kuri tāpat kā mēs visi tikām ievēlēti saskaņā ar vēlēšanu likumu un saskaņā ar Latvijas Satversmi. Un es domāju, ka neviens no mums, stājoties vēlētāju priekšā un cenšoties pārliecināt, kāpēc tieši viņa partiju vai organizāciju vajag ievēlēt Saeimā, nav teicis, ka viņu vajag ievēlēt Saeimā tāpēc, lai viņš pārkāptu Satversmi un ignorētu to. Taču, pieņemot šos noteikumus, Ministru kabinets vienu dienu pirms ziemas sesijas sākuma, pirms tās pirmās plenārsēdes formāli 81. panta kārtībā ir pārkāpis Satversmes 1. un 2. punktu. 1. punktā ir teikts, ka Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika. Un es vēl gribētu tulkot to tā, ka tā ir parlamentāra demokrātiska republika. Šajā gadījumā Ministru kabinets ir rīkojies tāpat, kā tā līdzinieki pēc 1934. gada 15. maija, lietojot nedemokrātiskas metodes un izslēdzot parlamentāro demokrātijas ceļu.

Otrkārt, ir pārkāpts Satversmes 2. pants, kurš nosaka, ka Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai. Un tauta to realizē caur saviem priekšstāvjiem jeb Saeimas deputātiem. Protams, godājamie Ministru kabineta pārstāvji oponēs, ka arī viņi ir deputāti, un ka arī viņi pārstāv tautu, bet neaizmirsīsim, ka šie deputāti pieder tikai pie vienas partijas - pie mazākuma partijas, tāpēc varam runāt tikai par noteiktu daļu, kas pārstāv. Tāpēc jau ir izdomāta parlamentārā demokrātija un parlaments, lai tiešām būtu šī tautas pārstāvība. Jau nelaiķis Vinstons Čērčils minēja visiem zināmo citātu, cik ļoti viņiem nepatīk šī parlamentārā demokrātija, taču neviens neko labāku nav izdomājis. Kā redzams, mūsu Kabinets ir izdomājis kaut ko labāku, kā apiet šo parlamentārās demokrātijas principu.

Un, ja mēs runājam par Satversmi, tad te var daudz meklēt, atrast un dažādi tulkot, jo mums nav Satversmes tiesas. Tādējādi šī augstā misija - tulkot mūsu Satversmi - ir Saeimas ziņā. Šeit es gribētu atgādināt, ka jau 81.panta otrajā teikumā ir teikts, ka Ministru kabinets visas šīs darbības ir tiesīgs izdarīt, ja to prasa neatliekama vajadzība, tāpēc es gaidīšu no godājamajiem Ministru kabineta pārstāvjiem, lai viņi par katru šo noteikumu paskaidrotu, kāda neatliekama vajadzība ir vadījusi Ministru kabinetu.

Gribētu atsaukties arī uz atsevišķiem Ministru kabineta locekļu un pārstāvju izteicieniem. Pēdējā laikā Aizsardzības un iekšlietu komisijā mums ir ļoti cītīga sekretāre konsultante, kura precīzi protokolē, ko katrs ir pateicis, un arī es izdaru šādus izrakstus. Es domāju, ka Ministru kabineta atsevišķu pārstāvju paustās domas vismaz zināmā mērā pārstāv arī Ministru kabineta izteikumus. Un tā šā gada 18. janvārī pulksten 10 un 45 minūtēs Aizsardzības un iekšlietu komisijas telpā uzstājās deputāts un arī valdības ministrs Ģirts Kristovskis, kas skaidroja iemeslu, kāpēc viens no noteikumiem pieņemts. Motivācija ir ļoti vienkārša: “Mēs nevaram iet likumdošanas ceļu.” Paldies, tas mums izskaidro visu, kāpēc te atkal rodas jautājums - kāpēc? Satversmē taču viss ir skaidri un gaiši paredzēts, turklāt nākamās sesijas plenārsēde sākās nākamajā dienā pēc šo noteikumu pieņemšanas.

Vēl lielāku skaidrību šajā jautājumā ieviesa godājamais ne nu gluži Kabineta loceklis, bet tam tuvu stāvoša persona - Iekšlietu ministrijas parlamentārais sekretārs Muciņa kungs. Kad viņam jautāja par atsevišķu noteikumu pieņemšanas vajadzību, kāpēc tas ir noticis tādā steigā un apejot Saeimas lēmumus un komisijas nolēmumus, viņš paskaidroja: “Attiecīgās politiskās struktūras deva norādījumu izveidot šādu likumu.” Tā teicis pulksten 11.20 18. janvārī 1994. gadā Linards Muciņš (starpsauciens no zāles: “Muciņš ir LNNK biedrs.”) komisijas sēdē. Tas viss ir ieprotokolēts. Kuras politiskās struktūras deva šādu norādījumu? Man būtu ļoti interesanti iepazīties, vai ir “Latvijas ceļa” partijas lēmums vai nolēmums par šādiem jautājumiem. Protams, partija ir tiesīga lemt tāpat kā LNNK lemj par to, ko darīs tās frakcija un deputāti, bet tomēr vajadzētu noskaidrot šos jautājumus, kā interesēs bija pieņemt šādus noteikumus.

Es negribētu... Paldies par šo repliku, ka Muciņa kungs ir LNNK biedrs. Domāju, ka mēs laika gaitā uzzināsim, kur vēl viņš ir biedrs, taču LNNK biedrs nu gan viņš nekad nav bijis. Kristovska kungs gan laikam kādreiz bija līdzjutējs, bet šinī gadījumā es negribētu atkāpties tālu no sava teksta. Es domāju, ka šeit ir daudz nopietnāks jautājums - kā atsevišķi Kabineta locekļi interpretē šo noteikumu pieņemšanu kā atsevišķas personas. Te jautājums ir nopietnāks - tas ir jautājums par valsts iekārtu.

Un šeit es atkal gribētu atgriezties pie tā, ko es jau sacīju debatēs par budžetu un kāpēc mani un manus kolēģus no dažādām frakcijām tik ļoti satrauc jautājums par Latvijas valsts iekārtu. Kas tad nodrošinās Latvijas valsts drošību, stabilitāti, ekonomisko uzplaukumu? Pašlaik izskatās, ka godājamā valdošā partija koalīcijā ar Zemnieku savienību vai arī viena pati to ir izlēmusi un ir izstrādājusi diezgan labu ceļu, kādā veidā paturēt varu, zaudējot to politiski, tas ir, nodrošināt šīs varas aizmuguri visās struktūrās.

Atcerēsimies, godājamie kolēģi, ko mēs domājām un spriedām 1990. gadā pēc 4. maija. Jā, politiski mēs it kā esam te ievēlēti un vairākums šajā ēkā sēžam, bet visi ierēdņi ir no vecās nomenklatūras un dara, kā grib, un mūsu visiem šiem skaistajiem lēmumiem un likumiem šķauda virsū. Tagad, izveidojot visādu ierēdņu leģionu, notiks tas pats, jo viņi praktiski ir nenomaināmi, un ja arī “Latvijas ceļš” nākamajās vēlēšanās nelaimīgi zaudē, ja kāds cits nāks pie varas... Neminēsim, kurš tas varētu būt, jo varianti ir visādi. Pēc klasiskā un Austrumeiropas varianta kreisajiem laikam vajadzētu nākamreiz nākt pie varas, bet ierēdņi taču paliks, un ir pilnīgi vienalga, kas būs pie varas - vai Jurkāna kungs vai Kiršteina kungs, vai Stroganova kungs, jo ierēdņi būs tie paši vecie un neviens viņus neizbīdīs no vietas.

Otrs variants. Mēs spriedām par pašvaldībām. Pašvaldībām, tika liegts pilnīgs budžets, un saskaņā ar šo Ierēdņu likumu arī visi pašvaldību ierēdņi un valsts ierēdņi ir Civillikumam pakļauti. Tātad, arī zaudējot pašvaldību vēlēšanās, nekas briesmīgs nenotiek, jo visi ierēdņi jau ir iecelti, atestēti, nozīmēti, un tur tie pašvaldību deputāti var politiskas runas turēt, māt ar roku un darīt visu kaut ko, taču šie ierēdņi jau būs zvērējuši uzticību tieši šai valdībai. Viņi paliks kā klints un turpinās vadīt valsti jau pašvaldību līmenī.

Tālāk. Ja mēs paskatāmies uz šiem noteikumiem pēc būtības, es un mani kolēģi no LNNK frakcijas nebūt neapstrīd, ka daudzi no šiem noteikumiem pēc savas būtības ir ļoti veiksmīgi izstrādāti un būtu ļoti ātrā ceļā pieņemami šeit, Saeimā, steidzamības kārtībā divos lasījumos, kā tas mums ir bijis, jau pusstundas laikā bez jebkādām pretenzijām. Taču pretenzijas šeit daudzos gadījumos nav vis par būtību, bet pretenzijas ir par veidu un procesu, par to, kādā veidā šie 30 vai vairāk noteikumi tiek bīdīti.

Runājot vispārīgi par šiem jautājumiem, te ir pavisam elementāri. Kad mums ziemas sesija ies uz beigām un kad, pa logu skatoties, visi kolektīvi nolems, ka saulīte priekš pavasara silda pietiekami silti, es ierosināšu, ka tūlīt beidzas ziemas sesija, un pēc 10 minūtēm sākas pavasara sesija, lai nedotu Ministru kabinetam iespēju šajā sesiju starplaikā pieņemt noteikumus. Tā ir pašaizsardzība. Tā varbūt ir muļķīga, bet es domāju, ka uz tādu rīcību mums būs jāorientējas. Atvaļinājumus ņemsim individuāli un strādāsim tā, kā būs patīkamāk. Tikai tādā veidā Saeima varēs nosargāt tās tiesības, kas tai ir deleģētas ar Satversmi un ko mums deleģējuši vēlētāji.

Es domāju, ka mūsu godājamajam Ministru kabinetam, tāpat kā mums visiem, ir jāpaskatās uz sevi spogulī, bet katram jau tas spogulis ir savādāks. Ministru kabinetam šis spogulis atspoguļo, kā viņi pilda likumus, par kuriem ir lēmusi Saeima, jo Ministru kabinets nav nekas cits kā izpildvaras institūcija. Un es domāju, ka, pārāk plaši izceļot šo izpildvaras pārākumu pār likumdošanas varu, mēs nonāksim traģiskā situācijā. Muciņa kungs, kura izteikumu jau šodien citēju, vakardien Aizsardzības un iekšlietu komisijas sēdē parādīja mums pilnīgi neredzētu juridiskās domas lidojumu; piemēram, viņš pavēstīja, ka pastāv policijas tiesības un no tām izrietošā policijas vara valstī. Es neapskaužu tādas valsts iedzīvotājus, kurā ir policijas vara. Arī šie izteikumi ir protokolēti mūsu komisijas sēdes gaitā. Es, protams, atsaucos uz tiem kolēģiem, kuri jau ir runājuši. No valdības pārstāvjiem un Ministru kabineta pārstāvjiem te, protams, būs daudz argumentu, un es redzēju, ka kolēģi jau ir pieteikušies tālāk debatēs par to runāt. Es tiešām gaidīšu atbildes uz šiem jautājumiem. Par tiem vispārējiem un arī tiešajiem, cik precīzi tie atbilst Ministru kabineta izstrādātajai politikai.

Vispirms, runājot par 57. pantu... Es pieminēšu tikai atsevišķus noteikumus, par kuriem, es ceru, kolēģi tālāk debatēs un mums paskaidros, kāpēc bija tā jāsteidzas pieņemt, piemēram, Ministru kabineta noteikumus nr. 20 “Par grozījumiem likumā “Par akciju sabiedrībām””, ja šie noteikumi, ja tie iegūs likuma spēku, sāks darboties tikai 1995. un 1997. gadā? Kāda bija steidzamība tos pieņemt vienu dienu pirms sēdes? Kādas tiesības bija Ministru kabinetam pieņemt noteikumus par atsevišķiem likumiem, piemēram, par pretizlūkošanas likumu (par kuru jau savu viedokli izteica Aizsardzības un iekšlietu komisija), pārkāpjot Saeimas nolēmumus, ar kuru šo likumu uzticēja izstrādāt Aizsardzības un iekšlietu komisijai, nozīmēja to par atbildīgo komisiju, un komisija izstrādāja šīs darba grupas un strādāja pie šā likuma? Pirmkārt jau muļķa lomā ir komisijas deputāti un tie speciālisti, lietpratēji, kas bija pieaicināti un strādāja, ja tajā pašā laikā pieņem šo. Nerunājot jau nemaz par to, ka šajos noteikumos ir paredzēta drošības policijas izveidošana! Mani ļoti interesē, kas garantēs šo drošību šajā drošības policijā, - un kādi būs tie cilvēki, kas uzmanīs politisko darbību valstī, un kāda ir viņu - kaut vai pēdējo gadu - biogrāfija un tamlīdzīgi. Es domāju, ka šajā gadījumā, protams, tā jau ir iešana uz konkrētiem punktiem, bet uz katru vajadzētu atbildēt un par katru noteikumu Ministru kabinetam vajadzētu pateikt tieši, kāpēc tas ir pieņemts, kāpēc tas ir pieņemts tajā brīdī un kāpēc tas ir pieņemts, rupji pārkāpjot Satversmi? Tajā skaitā ir Ministru kabineta noteikumi nr. 19, kas skar budžetu un nodokļus, Ministru kabineta noteikumi nr. 23 - budžeta jautājumi, kurus ir stingri noliegts skart, bet visvairāk kā jurists es nevaru paiet garām tam, ka Ministru kabinets pieņem noteikumus, kas skar procesu. Es tiešām nezinu, kas tie Ministru kabinetam ir par juridiskiem konsultantiem, ja viņi var skart šos procesa jautājumus, noteikumus, skaidri apzinoties, ka viņi pārkāpj Satversmi?! Te jautājums jau nav par to, vai tas ir aiz ļauna vai laba prāta, vai tikai steidzoties, vai labu vēlot Saeimai, lai Saeima pārāk nenopūlas ar likumdošanu. Te dažādi var būt motīvi, bet te var būt ļoti tālejošas sekas. Ja šoreiz Ministru kabinets atļaujas strādāt Saeimas vietā, tad es paredzu, ka, ja mēs, Saeimas deputāti, samierināsimies ar šādu politiku, mēs iegūsim to pašu stagnācijas laiku LPSR Augstākās padomes lomu, kuras deputāti sapulcējās divas reizes gadā, draudzīgi nobalsoja par iepriekš pieņemto likumu un lēmumu akceptēšanu, apmeklēja iepirkšanās vietas un bufeti, draudzīgi aizbrauca mājās un visu pārējo gadu turpināja saņemt šo deputātu naudu, neko izcilu, bet tomēr patīkamu. Es paredzu, ka šāda loma ir sagatavota Latvijas Republikas 5. Saeimai, un es ceru, ka godājamie deputāti vienkārši to nepieļaus. Nepieļaus neatkarīgi no tā, pie kādas frakcijas un pie kādas politiskas grupas viņi pieder. Nepieļaus kaut vai tāpēc, ka viņi ir deputāti un viņiem ir šis deputātu statuss.

Nākamais. Man pilnīgi nav skaidrs, kādā veidā, pieņemot noteikumus par atsevišķām pilnvarām policijai un Zemessardzei, Ministru kabineta speciālisti, tie dižie speciālisti, kas to ir izstrādājuši, kādā veidā viņi varēja pieņemt noteikumus ar likuma spēku, kas iziet ārpus Latvijas Republikas likumdošanas, kas apzināti pārkāpj Latvijas Republikas kriminālprocesu?! Jo šinī gadījumā visas tās darbības, kas ar šiem noteikumiem ir atļautas, ir paredzētas Latvijas Republikas kriminālprocesā, Latvijas Republikas administratīvajā procesā un citos likumdošanas aktos.

Un vēl, godājamie kolēģi, tas ļoti sakrīt ar šo skaisto ideju par policijas varu un par policijas tiesībām, jo tās tiesības, kas tika dotas policijai... Tieši šis vārds “pārmeklēt” nav paredzēts nevienā likumā. Ja cilvēka kratīšana, viņa pārlūkošana, mantas un automašīnas kratīšana, ja visa tā procedūra, kā tas notiek, un tiesības, kādas ir vienai un otrai pusei, ir paredzētas kriminālprocesā, tad pārmeklēšana ir šā konkrētā policijas ierēdņa vai zemessarga kompetencē. Vai viņš pakārs to cilvēku aiz kājām gaisā un purinās viņam visu no kabatām ārā, vai viņš liks viņam plikam izģērbties, vai viņš vispār tikai uzšaus ar plaukstu pa viņa kabatu, - tā ir viņa kompetence, likums to neregulē. Un te ir šī bīstamība! Un es domāju, ka tā ir bīstamība abām pusēm - gan tam cilvēkam, kuru skar šie noteikumi, gan tam, kas tos izpilda, jo tieši šim policistam vai zemessargam būs jāatbild par likumīgajām pilsoņu pretenzijām un prasībām, ja būs aizskartas pilsoņa tiesības, kuras ir garantētas mūsu valsts likumdošanas aktos, mūsu valsts Konstitucionālajā likumā par cilvēku un pilsoņu tiesībām. Šinī gadījumā man pilnīgi nav skaidrs, kāpēc, izvirzot ļoti labu un skaidru mērķi, par kuru mēs visi stāvam un krītam, - cīņu pret noziedzību, organizēto noziedzību - tiek dotas šādas paaugstinātas, likumā nereglamentētas, likumu pārkāpjošas pilnvaras.

Un visbeidzot. Šie paši sevišķie noteikumi policijai un Zemessardzei tiešā veidā skar kriminālprocesu un administratīvo procesu, tieši to, ko stingri aizliedz 81. pants. Birkava kungs, jums ir daudz juristu valdībā, dzeniet viņus ratā rīt pat, jo viņi jums ir nospēlējuši ļoti sliktu lietu! Bet, ja tas ir bijis darīts apzināti, tad varbūt valdība tiešām paskaidros, kādu augstāku motīvu dēļ tā ir apzināti pārkāpusi Satversmi un likumu un turklāt bijusi pietiekami nekaunīga iesniegt to visu Saeimai.

Es uzskatu, ka valdībā ir vajadzīgs arī psihologs un, ja tāda nav Latvijā, tad tāds ir jānolīgst kaut kur citur. Nu, nevajag nākt Saeimas priekšā un Saeimu kaitināt, kā sarkanu lupatu vicinot tās priekšā 32 vai 36 noteikumus, kas pieņemti vienu dienu pirms plenārsēdes! Šodien varbūt jūs vēl vinnēsiet ar vairākumu balsošanā, bet kas būs rīt un parīt? Domāju, ka te pastāv tāda kritiskā robeža, cik tālu var bāzt to roku tīģera krātiņā. Tas ir līdzībās teikts, bet es domāju, ka šinī gadījumā ir tiešām ļoti nopietni jāpadomā par šo jautājumu.

Godājamie kolēģi - visu frakciju deputāti un pārējie klātesošie! Es domāju, ka nekas briesmīgs nenotiks ne valdībai, ne Latvijas valstij, ja ar šo LNNK piedāvāto lēmuma projektu mēs atcelsim Ministru kabineta noteikumus, protams, balsojot par katru atsevišķi, pirmkārt, tāpēc, ka tie ir pieņemti, pārkāpjot Satversmes 81. panta noteikumus par neatliekamu vajadzību. Atsevišķi kolēģi deputāti izteiksies par tiem noteikumiem, kuros ir pārkāptas 81. panta prasības par procesa neaizskaramību, budžeta un nodokļu neaizskaramību. Es domāju, ka šinī gadījumā mums tiešām ir jālemj par to, kāda mūsu valsts veidosies tālāk, un par to, vai mums vispār ir turpmāk nepieciešama šī parlamentārā demokrātija un Saeima. Varbūt tad labosim uzreiz Satversmi, ka mums ir prezidents, kurš ieceļ valdību un laimīgi valda pār Latviju, vēlāk tas varbūt būs vadonis, pēc tam imperators - un tā tālāk uz priekšu! Es nemaz nesaku, ka tauta tad dzīvos sliktāk; varbūt tai klāsies pat labāk, bet parlamentārā demokrātija tā nebūs un Latvijas demokrātiskā republika, kā tas ir noteikts mūsu valsts Satversmē, arī tā nebūs. Paldies par uzmanību! (Aplausi.)

Priekšsēdētājs. Vai ir kādi paziņojumi? Nav. Pārtraukums.

(Pārtraukums)

Sēdi vada Latvijas Republikas 5. Saeimas priekšsēdētājs

Anatolijs Gorbunovs.

Priekšsēdētājs. Ieņemiet vietas! Godātie deputāti, es jums atgādināšu par procedūru. Tātad Kārtības ruļļa 83. pants nosaka: “Latvijas Republikas Satversmes 81. panta kārtībā Ministru kabineta izdotie un Saeimai noteiktā laikā iesniegtie noteikumi skaitās par atceltiem, ja pie šo noteikumu priekšā celšanas Saeima tos noraida ar sevišķu lēmumu.” Es jums vēlreiz atgādinu šo pantu, jo LNNK frakcija par katru no Ministru kabineta pieņemtajiem noteikumiem ir iesniegusi Saeimas lēmumu - noraidīt. Tāpēc katrs no šiem noteikumiem tiks izskatīts kā atsevišķs kārtības punkts. Pirmais balsojums būs par LNNK iesniegto lēmuma projektu katram no šiem Ministru kabineta noteikumiem. Pēc tam atkarībā no balsojuma, kā jau deputāts Tabūns teica, lemsim par to, ko un kā. Taču procedūra nosaka, ka šie noteikumi, protams, nepaliks karājoties gaisā, bet, ja tie tiks ar lēmuma projektu noraidīti, tad būs jāizskata Prezidija iesniegtie lēmumu projekti par nodošanu tālāk komisijām. Tāds ir iespējamais variants.

Bet tagad turpināsim debates par Ministru kabineta iesniegtajiem noteikumiem nr.1 - “Par grozījumiem likumā “Par galvaspilsētas Rīgas pašvaldību””. Kārtības rullis nosaka arī to, ka deputātiem ir jārunā par to darba kārtības punktu, kuru apspriežam. Lūdzu - Ministru prezidents Valdis Birkavs!

V.Birkavs (Ministru prezidents).

Godātie kolēģi! Mana runa nebūs tik gara kā godājamā Krastiņa kunga runa, jo tieši pirms sešiem mēnešiem, stāvēdams šeit tribīnē, es teicu vārdus, kurus pārfrazēja Latvijas Nacionālās neatkarības kustības priekšvēlēšanu plakāti: “Ir laiks! Latvija gaida - gaida rīcību!” Un Kabinets rīkojās. Rīkojās, izmantojot arī Satversmes 81. pantā dotās tiesības. 38 grozījumi likumos nav daudz. Kāpēc? Tāpēc, ka atbilstoši godātās frakcijas “Tēvzemei un brīvībai” praksei mēs ieskatījāmies ideālā, uz kuru tiecas “Tēvzemei un brīvībai”. Latvija pirms 1934. gada 15. maija. Mēs rūpīgi izstudējām visas Kabineta iespējas, agrāko Satversmi un atbilstošo praksi. Ko mēs konstatējām? Citēšu tikai vienu dokumentu. Sesiju starplaikā 1921. gadā pieņemti (viena sesija) - 63 dokumenti, 1922. gadā - 54, tālāk - 95. Īsi pirms Saeimas darba sākšanās vienā pašā dienā 26. oktobrī ir pieņemti 26 rīkojumi, nākamajā - 53. Tikai 6 gados vien pieņemti 425 tādi dokumenti, kas kopumā sastāda (vismaz pa tiem gadiem, kurus mēs apkopojām) divas trešdaļas no visiem likumiem. Ne reizi vien esmu teicis, ka reformu temps ir par lēnu, bet mūsu rīcībā es nesaskatu un nekad arī necentīšos saskatīt centienus apdraudēt un nerīkošos tā, lai apdraudētu demokrātiju, vai arī nepaudīšu centienus izrādīt necieņu pret Saeimu. Pasargi, Dievs!

Saeima, tagad nododot mūsu pieņemtos noteikumus komisijām, mierīgā garā izsvērs un izvērtēs, papildinās un pilnveidos, ņems vērā jau noteikumu darbības laikā uzkrāto pieredzi, un tas viss ir iespējams. Kur gan te godātais Krastiņa kungs saskata draudus demokrātijai? Ja nu vienīgi uz viņu attiecinām tos novērojumus, kad saka, ka citiem piedēvē to, kas pašam prātā. Man nebūt negribētos piedēvēt Krastiņa kungam šādu nedemokrātisku rīcību, bet beidzamie vārdi “triekt ratā” man lika pieturēties pie šīs analoģijas. Arī juristus vajag atlaist no darba, ja viņi nepilda savus pienākumus atbilstoši likumam.

Attiecībā uz neatliekamo vajadzību un par procesa normām, par kurām te tika runāts, jāteic, ka pirms noteikumu pieņemšanas katram ministram bija jāpamato to vajadzība. Kā redzat, virkni likumprojektu mēs nodevām vispārējā kārtībā, jo Kabinetā nesaskatījām šo neatliekamo vajadzību. Attiecībā uz procesu likumu grozīšanu, jāteic, ka procesu likumi, kādi tie bija pirms rudens sesijas, tādi tie ir arī ziemas sesijā. Tur itin nekas nav grozīts. Turpretim netiešā sakarībā ar procesu likumiem saistīto likumu grozīšana agrākajā praksē netika uzskatīta par neatbilstošu Satversmei. Es aicinu deputātus nodot visus Ministru kabineta pieņemtos noteikumus komisijām un ķerties pie likumprojektiem, kurus Kabinets un deputāti ir iesnieguši, kurus gaida. Gaida Latvija. Taču, lai būtu skaidrs, ka es esmu izpildījis arī Gorbunova kunga lūgumu - runāt tieši par to likumprojektu, par kuru es esmu aicināts runāt, - tad, manuprāt, jautājumā par pašvaldībām neatliekamā vajadzība bija pilnīgi skaidra, un tā sevi attaisnoja. (Aplausi.)

Priekšsēdētājs. Vārds deputātam Mārim Budovskim. Pēc tam - Egils Levits.

M.Budovskis (LNNK).

Priekšsēdētāja kungs! Cienītie kolēģi! Es esmu ļoti pateicīgs Birkava kungam par atgādinājumu, ko LNNK teica priekšvēlēšanu gaitā. Jā, patiešām ir laiks, bet acīmredzot Ministru prezidents mani zināmā mērā provocēja izteikt vēl arī tālāko domu. Ir patiešām atšķirība starp LNNK un “Latvijas ceļu”, jo sakot, ka ir laiks, LNNK nekad nav teikusi un nekad nav proponējusi, ka tas ir laiks, lai izmantotu savu darbību nelikumīgai rīcībai. Līdz ar to es šobrīd gribētu šo domu pastiprināt ar sekojošo. Ministru kabineta noteikumos nr. 1 “Par grozījumiem likumā “Par galvaspilsētas Rīgas pašvaldību”” ir atsauce, ka tie ir izdoti Satversmes 81. panta noteiktajā kārtībā. Es jums, cienītie kolēģi, gribētu atgādināt, kas tad ir teikts Satversmes 81. pantā. Citēju: “Laikā starp Saeimas sesijām Ministru kabinetam ir tiesība, ja neatliekama vajadzība to prasa, izdot noteikumus, kuriem ir likuma spēks. Šādi noteikumi nevar grozīt Saeimas Vēlēšanu likumu, tiesu iekārtas un procesa likumus, budžetu un budžeta tiesības...”, lūdzu jūsu uzmanību, “... kā arī pastāvošās Saeimas laikā pieņemtos likumus.” Šeit es citātu beidzu. Atkārtoju: “... kā arī pastāvošās Saeimas laikā pieņemtos likumus.” Jā, likums “Par galvaspilsētas Rīgas pašvaldību” ir pieņemts 1992. gada 10. jūnijā, tas ir, Augstākās padomes darbības laikā. Tomēr 1993. gada 21. oktobrī Saeima ir pieņēmusi likumu, kas izdara grozījumus šajā likumā “Par galvaspilsētas Rīgas pašvaldību”. Šeit es gribētu akcentēt un teikt vienu - tieši tā, kā tas ir ierakstīts. Saeima ir pieņēmusi un Valsts prezidents izsludina šādu likumu. Un tas ir pieņemts šīs Saeimas laikā. Tātad šeit nekādi grozījumi un nekādi noteikumi nevar tikt lietoti 81. panta kārtībā. Tomēr Ministru kabinets to ir izdarījis. Tātad, pirmkārt, šis ir būtisks Satversmes pārkāpums. Es gribētu teikt vēl tālāk, jo šeit Ministru prezidents mēģināja atgādināt arī Krastiņa kunga teikto, sacīdams, ka viss ir likumīgi, ka nekāda varas uzurpācija nav notikusi. Es tomēr gribētu zināmā mērā vēl paskaidrot, kas tad ir pieņemts Ministru kabineta noteikumos. Pirmkārt, šeit ir mainīta 43. panta redakcija. Es domāju, ka tā ir bezgala sasteigta kaut vai šādā ziņā. 43. pantā - “Atcelšanas ierosināšana” ir teikts: “Ja Rīgas pašvaldības institūcijas pēc ievēlēšanas nav pildījušas vai atkārtoti pārkāpušas likumus...” Piedodiet - kādus likumus: Krievijas Federācijas, Uzbekijas, Turkmēnijas? Mums Saeimā pieņemtajā likumā ir precīzi norādīts, ka tie ir Latvijas Republikas likumi.

Tālāk tiek teikts arī par Ministru padomes lēmumiem vai Ministru kabineta noteikumiem. Šeit es gribētu piebilst vēl to, ka acīmredzot šis noteikums ir tādā steigā rakstīts, ka katrā ziņā ir izlaista vēl tāda lieta, ka tas attiecas arī uz Augstākās padomes lēmumiem vai Ministru padomes lēmumiem.

Nākamais. Šinī Ministru kabineta noteikumā nr. 1 ir minēts, ka Ministru kabinets vai Latvijas Republikas ģenerālprokurors var ierosināt Saeimā izskatīt jautājumu. Cienītie kolēģi, iepriekš mēs bijām stingri noteikuši, ka tā ir tiesu varas kompetence, un šinī gadījumā ierosināt lietu var ģenerālprokurors. Sakiet, lūdzu, ar kādām tiesībām Ministru kabinets pieraksta klāt un pieņem šīs tiesu varas kompetences, un uzraksta, ka Ministru kabinets to var darīt? Es domāju, ka tas nav ceļš uz tiesisku valsti. Tātad tā ir 43. panta pirmā rindkopa, kur ir runa par noteiktas institūcijas atlaišanu.

Tālāk Ministru kabineta noteikumos ir pilnīgi jauna rindkopa vai jauna sadaļa. Un tā ir šāda: “Ja Rīgas Domes priekšsēdētājs, pilsētas padomes priekšsēdētājs vai rajona priekšpilsētas padomju priekšsēdētāji, vai viņu vietnieki pēc ievēlēšanas nav pildījuši vai ir atkārtoti pārkāpuši likumus...”, atkal ir izlaists, teiksim, Latvijas Republikas likums, Ministru padomes lēmums vai Ministru kabineta noteikums, “... Ministru kabinets var pieņemt lēmumu par Rīgas pilsētas pašvaldības institūcijas attiecīgās amatpersonas atcelšanu.” Cienītie kolēģi, jūs redzat, ka šeit jau ir zināms progress. Lai atlaistu institūciju, Ministru kabinets vēl pieļauj, ka to varētu darīt arī ģenerālprokurors, bet attiecībā uz noteikta deputāta, šīs padomes priekšsēdētāja, atlaišanu Ministru kabinets uzskata, ka vispār no tiesu varas vairs neko nevajag. Ministru kabinets tātad pieņem viņu un atbrīvo.

Kolēģi, es domāju, ka šādā veidā Ministru kabinets faktiski ir pārkāpis ļoti būtisku normu. Padomāsim vienu lietu, - kas ir deputāts? Un ir pilnīgi vienalga, kāda līmeņa deputāts viņš ir, bet viņš ir lielākas vai mazākas tautas daļas ievēlēts. Un tagad, par to, kas ir ministrs vai kas ir Ministru kabinets. Ministri faktiski ir Ministru prezidenta aicinātas un Saeimas uzticību ieguvušas personas. Un nekas vairāk. Tātad, kolēģi, šinī gadījumā mēs ar savu balsojumu faktiski tikai kopsummā apstiprinām Ministru kabinetu, bet nebūt ne katru ministru atsevišķi. Lūk, šinī gadījumā es uzskatu, ka ir pārkāpta ļoti būtiska norma un ka ir apdraudēti tautas ievēlēti pārstāvji.

Un visbeidzot 46. pants. 46. pantā ir tāda redakcija, kāda tā ir Ministru kabineta noteikumos. Tātad, ja Ministru kabinets saskaņā ar 43. panta otro daļu ir pieņēmis lēmumu par Rīgas pilsētas pašvaldības institūcijas attiecīgās amatpersonas atcelšanu, tad Ministru kabinets uzdod Rīgas Domei vai attiecīgajai padomei noteiktā kārtībā ievēlēt jaunu amatpersonu, bet līdz jaunas amatpersonas ievēlēšanai Ministru kabinets var iecelt amatpersonas vietas izpildītāju. Cienītie kolēģi, šeit ir būtiska starpība - principiāla atšķirība no tā, ko lēma un savā likumā pieņēma Saeima, jo Saeima nosaka, ka tā, neatceļot Domi, pilsētas vai rajona padomi, šā likuma 43. pantā noteiktajā kārtībā var pieņemt lēmumu par Rīgas Dones priekšsēdētāja vai attiecīgās padomes priekšsēdētāja atcelšanu. Šajā gadījumā Saeima uzdod Rīgas Domei vai attiecīgajai padomei noteiktā termiņā, nevis kārtībā! - ievēlēt jaunu priekšsēdētāju. Tātad, cienītie kolēģi, kā jūs redzat, faktiski ir pārkāpts ne tikai Satversmes 81. pants, bet pēc būtības ir nomainītas tiesības iejaukties šo vēlēto cilvēku darbībā - tos atcelt, iecelt citus, un šeit absolūti nav noteikts, vai tas tālāk būs deputāts vai ne. Tātad Ministru kabinets iecels vienkārši citu. Es gribētu teikt, cienītie kolēģi, ka acīmredzot Ministru kabinets, izmantojot situāciju, var atļauties rakstīt noteikumus, kas ir pretrunā ar Satversmi, un nospriest, ka noteikumi stājas spēkā ar to pieņemšanas brīdi. Taču tanī pašā laikā, cienītie kolēģi, es jums gribētu teikt vēl to, ka mēs, Saeimas deputāti, esam aicināti stingri raudzīties un sargāt Satversmi. Domāju, ka šinī gadījumā es varētu izdarīt arī vienu secinājumu, ka acīmredzot katram nesodītam netikumam ir tieksme progresēt. Es lūgšu jūs atminēties, ka savas darbības sākumā Ministru kabinets, pārkāpjot Satversmi, lūdza mūs neskatīties Latvijas valsts Pamatlikumā, bet raudzīties pa logu un sākt dziesmu “Kritušās lapas” jeb, citiem vārdiem sakot, piekrist, ka rudens ir klāt. Toreiz šis jautājums palika tādā labilā stāvoklī - faktiski ne jā, ne nē. Šodien, es ceru, visu deputātu profesionālā prasme būs pietiekama, lai spriestu par būtiskām izmaiņām likumos un par to pārkāpumiem.

Ņemot vērā teikto, es uzskatu, ka šinī balsojumā par LNNK atsevišķo lēmumu nevar būt atturējušamies deputātu. Šeit mēs esam aicināti strikti ievērot likumus, tāpēc šinī gadījumā attaisnošanās - es atturos, es neizpratu, es nevarēju orientēties - laikam neder. Šinī balsojumā, kā es uzskatu, mūsu kvalitātes rādītājs būs ļoti strikts “par” vai “pret”. Es aicinu un vēlreiz atkārtoju. Ja vienkārši formulē, tad man gribētos teikt: ja Ministru kabineta noteikumos ir rakstīts, ka noteikumi ir izdoti Satversmes 81. panta noteiktajā kārtībā, tad es gribētu atļauties to labot un teikt šādi: “... izdoti, pārkāpjot Satversmes 81. panta noteikto kārtību”. Es aicinu noraidīt Ministru kabineta iesniegtos noteikumus.

Priekšsēdētājs. Pirms dodu vārdu tieslietu ministram Egilam Levitam, nolasīšu lūgumu, kuru frakcijas vadītājs deputāts Māris Grīnblats iesniedzis Prezidijam: “Lūdzu nekavējoties izsniegt Saeimas deputātiem Gravas kundzes atklāto vēstuli, jo tā ir cieši saistīta ar šīsdienas plenārsēdē izskatāmajiem jautājumiem.” Saskaņā ar Kārtības rulli katrs deputāts var pieprasīt iesnieguma izdalīšanu, tātad, kā rāda jūsu iesniegums, jūs pieprasāt izdalīt atklāto vēstuli. Ja jūs gribat, jūs varat izteikt savu viedokli “par”, un deputātiem tad būs jābalso. Deputāt Grīnblat, es aicinu jūs! Bet šeit nav runa par deputātu vēstuli. Šeit ir runa par iesniegumu, nevis par deputātu vēstuli, bet deputāts Grīnblats pieprasa izplatīt vienu citu iesniegumu. Lūdzu, vārds deputātam Grīnblatam!

M.Grīnblats (TB).

Godātie deputāti! Tas neizjauks tālāko apspriešanas gaitu, vienkārši tā ir vēstule, kura nonāca mūsu frakcijā pirms kādas stundas un kurā kāda kundze informē par faktiem, ka okupācijas armijas virsnieki šaudās, un viņa vienkārši jautā, kā uz to reaģē Latvijas valdība, kādēļ šajā gadījumā nebija kaut kādi protesti vai kaut kas tamlīdzīgs, kamēr citos gadījumos valdības reakcija ir mazliet neadekvāta un citā virzienā vērsta. Mēs uzskatām, ka šī vēstule ir adresēta visiem Latvijas Republikas Saeimas deputātiem, ne tikai man, - lai visi būtu informēti, kāds ir sabiedrības viedoklis.

Priekšsēdētājs. Lūdzu, balsosim par šīs vēstules pavairošanu un izdalīšanu deputātiem! Lūdzu rezultātu! Par - 48, pret - 9, atturas - 18. Lūdzu pavairot šo vēstuli un izdalīt deputātiem. Vārds Egilam Levitam - tieslietu ministram. Lūdzu!

E.Levits (tieslietu ministrs).

Dārgie kolēģi! Es gribu runāt nevis kā tieslietu ministrs, bet gan kā deputāts, jo šeit ir runa par Ministru kabineta un Saeimas attiecībām. Ja mēs paskatāmies 81. pantu (Budovska kungs to jau citēja, tā kā tas man vairs nav jādara), mēs varam redzēt trīs priekšnoteikumus, kas ir jāizpilda, lai Ministru kabinets varētu šo pantu izmantot. Šie priekšnoteikumi ir ierobežojoši priekšnoteikumi, tātad - izņemot tos gadījumus, kas ir minēti 81. pantā. Un tie ir šādi.

Ministru kabinets nevar grozīt pastāvošās Saeimas laikā pieņemtos likumus (un tas arī nevienā - es uzsveru: nevienā! - gadījumā nav darīts, jo visi šie likumi ir pieņemti Augstākās padomes laikā). Un šajā gadījumā tas ir īpašs likums, kurš attiecas uz to, ko Saeima ir pieņēmusi. Tie ir grozījumi likumos par rajona pašvaldību, par pilsētas pašvaldību, par galvaspilsētas Rīgas pašvaldību un par pagastu pašvaldībām. Šajā likumā ir tikai aizstāti vārdi “Ministru padome” ar vārdiem “Ministru kabinets” un “Augstākā padome” - ar vārdu “Saeima”. Un tieši to mēs arī negrozām, dārgie deputāti! Tātad šīs izmaiņas šo likumu nav grozījušas, bet Augstākās padomes laikā pieņemtos likumus šī Saeima var grozīt.

Kas attiecas uz procesu likumiem, nav grozīts arī neviens procesu likums. Visstrīdīgākais varbūt ir jautājums par neatliekamu vajadzību. Un šajā sakarā, dārgie kolēģi, man tomēr ir jāiedziļinās 81. panta būtībā un mūsu Satversmes konstrukcijā, lai izprastu, kādēļ šis pants, 81. pants, vispār ir Satversmē ietverts. Satversme, dārgie kolēģi, ir radusies uz kontinentālo Eiropas tiesību bāzes. Satversmes tēvi - it īpaši Miķelis Valters - pirmais neatkarīgās Latvijas tieslietu ministrs, kurš studēja Šveicē un tur ieguva valsts tiesību doktora grādu, - ir bijis ļoti iespaidots savu studiju laikā un arī vēlāk no kontinentālo Eiropas tiesību prakses, un tādēļ arī šis tiesību loks ir tas, kas ir radījis mūsu valsts Satversmi, un mūsu Satversme tagad arī atgriež atpakaļ Latviju kontinentālo Eiropas tiesību lokā. Un, ja mēs to salīdzinām ar citām Satversmēm (un šeit mēs tiešām varam salīdzināt), tad jāsaka, ka šis pants ir parasts pants, kas ir radies, vēsturiski sadaloties trim valsts varām, no absolūtās monarhijas izveidojoties trim valsts varām, tas ir, likumdevējai valsts varai, izpildvarai un tiesu varai. Un jūs visi zināt, ka sākotnēji likumdevēja vara nebija pastāvīga vara, bet tā tika sasaukta uz laiku, lai varētu pieņemt atsevišķus likumus. Un arī mūsu Saeima no paša sākuma līdz šai dienai nav tā saucamais pastāvīgais parlaments, bet parlaments, kurš sanāk trīs reizes gadā, trīs reizes gadā sanāk uz sesijām. Mēs, protams, to varam grozīt, ja gribam. Un jāsaka, ka liela daļa Eiropas valstu šo savu praksi beidzamajā laikā ir grozījušas, piemēram, Vācijā tas tika izdarīts pirms kādiem pieciem gadiem. Pirms pieciem vai sešiem gadiem bundestāgs kļuva par pastāvīgu parlamentāru institūciju. Un, ja mēs to gribam, mēs to pašu varam darīt arī ar Saeimu. Bet šodien mums pastāvīga parlamenta nav. Šodien situācija ir tāda, ka Saeimā, tāpat kā vienā daļā Eiropas valstu, pastāv sesijas un starpsesiju laiki, un tādēļ ir nepieciešams arī starpsesiju laikā saglabāt valsts rīcībspēju. Tam ir dziļa loģika, un es ieteiktu izlasīt valststiesību klasiķa Jellineka darbus par šo problēmu un iedziļināties tajos. Jo mums ir Satversme arī jāizprot - ne tikai kā skolniekam jālasa pa burtam. Ir jāizprot Satversme, cienītie kolēģi! Un es domāju, ka lielākā daļa no mums to arī izprot.

Tātad - kādēļ ir nepieciešams 81. pants (tādā kontekstā, kāds mums tas pašlaik ir)? Tādēļ, lai valsts būtu rīcībspējīga arī tad, ja Saeima aizietu ilgstošākā atvaļinājumā. Bet tad ir laiks to mainīt, un mēs tiešām varam arī par to debatēt, Budovska kungs! Mēs izejam no esošās situācijas. Saeima tiešām bija atvaļinājumā. Mēs to nevaram grozīt. Saeima bija atvaļinājumā.

Bet tagad es parunāšu ne tikai par 81. panta priekšrocībām, bet arī par tā trūkumiem. Jo 81. pantam ir arī trūkumi, un par to jau mūsu valsts juridiskie zinātnieki 20. un 30. gados ir diezgan daudz rakstījuši.

Priekšrocības ir šādas: ir iespējama valsts ātra rīcība, reakcija uz notikumiem, kuri spiež valdību tūlītēji rīkoties, nevis gaidīt, ka sanāks Saeima un tikai tad savu reakciju konstatēs. Es domāju, ka īpaši pārmaiņu periodā šāda veida iespēja ir nepieciešama. Kā jau Ministru prezidenta kungs teica, apmēram divas trešdaļas (es uzsveru - divas trešdaļas!) likumu, kas ir pieņemti neatkarīgās Latvijas demokrātiskajā posmā, ir pieņemti 81. panta kārtībā, tādēļ šī iespēja reaģēt uz pārmaiņām ir patiešām nepieciešama. Un, ja mēs paskatāmies pa gadiem, dārgie kolēģi, tad redzam, ka tieši tajos gados, kad pārmaiņas bija straujākas (un tas bija tiešām 1918. un 1919. gadā), tika pieņemti Satversmes priekšteči un arī 20. gadu pirmajā pusē tika vairāk šādu likumu pieņemts nekā vēlāk. Taču arī šodien mēs atrodamies strauju pārmaiņu un reformu periodā. Mēs tiešām atrodamies revolucionāru pārmaiņu periodā, un tādēļ mēs nevaram iet parasto likumdošanas ceļu. Piemēram, Norvēģijā likumu parasti apspriež trīs gadus. Kolēģi, kur mēs nonāksim, ja mēs trīs gadus (tā, kā stabilā valstī ir vajadzīgs) apspriedīsim likumus? Tā ir galvenā priekšrocība, kādēļ 81. pants ir mūsu valsts nestabilajā, straujajā reformu periodā nepieciešams.

Taču nevar neredzēt arī 81. panta trūkumus. Savulaik tie tika jau zinātniski izpētīti, un tika konstatēts un ieteikts: tad, kad valsts nonāk mierīgākā politiskajā gultnē, - tad varbūt 81. pantu nemaz nevajag tik bieži lietot. Un kādi tur ir trūkumi? Ja mēs apskatāmies 20. gadu Saeimas stenogrammas, mēs tiešām varam redzēt tieši tos pašus pārmetumus, ka valdības noteikumi ir sasteigti izdoti ar likuma spēku. Sasteigti, kā tas tiešām arī ir. Nav precīza formulējuma. Valdībai tiek pārmests un šī kritika ir patiešām - gan toreiz, gan arī šodien - pamatota. Mēs nemaz neapgalvojam, ka mēs šos likumus izdodam ļoti labi formulētus un ļoti precīzus. Taču neatliekama vajadzība spiež to darīt, un šinī gadījumā mums pēc būtības ir tiesības to darīt - pat tad, ja mēs nespējam tos pietiekami labi formulēt un ja mēs Augstākajā padomē un arī Saeimā neatrodamies normālā darba režīmā.

Kas attiecas uz daudziem Augstākās padomes likumiem, es neuzskatu tos par likumdošanas šedevriem, tie ir pieņemti tikpat sasteigti un nepārdomāti, redakcionālā ziņā tiem ir slikti juridiski formulējumi, arī latviešu valoda tajos nav tā labākā. Un arī tagad Saeimai ir vērojami šie paši trūkumi, taču mēs atrodamies pārmaiņu periodā, un varbūt pēc 10 gadiem mēs tiešām varēsim trīs gadus veltīt vienam likumam un viena likuma apspriešanai, kā tas, piemēram, ir tādā stabilā valstī kā Norvēģijā un arī citās.

Tātad - ko mēs varam darīt? Es uzskatu, ka ne tikai šodien, bet arī turpmākajos gados - ne tikai šajā Saeimas periodā, bet droši vien arī nākamās Saeimas periodā - mēs nevaram atteikties no 81. panta, jo 81. pants ir pants, ar kura palīdzību mēs varam mūsu likumdošanas procesā ātrāk iet uz priekšu, jo spiediens ir daudz lielāks pēc būtiskiem labojumiem, pēc būtiskas reakcijas no valsts puses uz strauji mainīgo situāciju, nekā šie trūkumi, kas rodas sasteigtības un neprecīzo formulējumu rezultātā. Tādēļ, dārgie kolēģi, es uzskatu, ka pašreizējā situācijā ne šī un arī, droši vien, ne citu valstu valdība tik drīz no 81. panta pielietošanas nevarēs atteikties. Un tad, kad mūsu valsts būs mierīgā gultnē, katru likumu mēs tiešām trīs gadus viļāsim un apspriedīsim, un atkal viļāsim, un atkal spriedīsim. Paldies par uzmanību!

(Starpsauciens no zāles: “Neatbildēja uz jautājumu!”)

Priekšsēdētājs. Vārds deputātam Jurim Sinkam, pēc tam - Māris Gailis!

J.Sinka (TB).

Priekšsēža kungs, dāmas un kungi! Es nerunāšu tagad par 81. pantu, jo par to jau lieliski izteicās Krastiņa kungs un Budovska kungs. Es tagad runāšu par garu, kas ir, tā sakot, iegājis, inspirējis, apgarojis šo motīvu, kāpēc valdība, manuprāt, ārkārtīgi pārcentās, mēģinot grozīt šos likumus. Ir teiciens, ka labāk ir divus vainīgos attaisnot, nekā vienu nevainīgu notiesāt. Un, ja šeit Levita kungs mūs pamāca un saka, ka Norvēģijā vai kur citur paiet pat trīs gadi, kamēr vienu likumu pieņem, tad lai tas tā arī notiek! Jo labāk ir pieņemt vienu labu, efektīgu likumu, kas ir apspriests trīs gadus, nekā steigā pieņemt vienu nelabu, mums kaitniecisku likumu. Nedomāju, ka mēs šeit varam atrunāties ar pārejas periodu, ar nenormālu darba režīmu. Nenormāls darba režīms neattaisno diktatūras ieviešanu. Un man ir ārkārtīgas bailes, ka tas apmēram varētu notikt, jo pavisam nesenā pagātnē mums bija diktatūra, un es ļoti ļoti baidos, ka tā tagad taisās atgriezties. Redzat, man atkal jāmin Rietumu valstis, pieņemsim, Franciju. Labi, es pašlaik neminēšu Angliju, bet tur notiek gluži tas pats. Pie vadības ir labais spārns un sociāldemokrāts - par prezidentu. Un tad labā spārna valdība pēkšņi pamostas vienā rītā un redz, ka ir ievēlēta kreisā pašvaldība. Un nu sākas lielas grūtības. Es tomēr pieminēšu Angliju, jo tas notiek atkal un atkal. Un gandrīz ir parasti tā: ja ir ievēlēta labā spārna toriju konservatīvā valdība, tad drīz vien nākamajās pašvaldību vēlēšanās ievēlē strādnieku partijas padomniekus, un šīs vietējās padomes dara visu iespējamo, lai grūstu sprunguļus valdības velosipēda spieķos. Un tad notiek visādas lietas un rodas grūtības, tiešām abpusēja apstrādāšana. Un valdībai daudzos gadījumos nav viegli. Un otrādi - ja strādnieku valdība ir pie varas, tad konservatīvajiem parasti labi veicas vietējās vēlēšanās. Es pieņemu un varētu atrast visādus ieganstus, lai šos ārkārtīgi nepatīkamos citas partijas vietējās pašvaldības pārstāvjus kaut kādā veidā diskvalificētu. Un šeit valdība, manuprāt, ar šiem noteikumiem veselu institūciju - tātad visu pašvaldības komiteju vai domi var diskvalificēt. Budovska kungs ļoti labi norādīja, neminot bez tam vēl kādus citus likumus, ka šie it kā esot pārkāpuši. Jo redzat, mums ir jāsaka - “it kā”, pirms tiesa katru gadījumu nav kārtīgi izskatījusi un tad nolēmusi, ka ir vaina. Un arī tad valdība nebūs tā, kura viņus vienkārši atcels. Un tā tas attiecas arī uz atsevišķiem indivīdiem. Mēs tikko esam izskatījuši Saeimā pašvaldību vēlēšanu likumu. Kādēļ tad mēs vispār te mocījāmies un ar to nodarbojāmies? Atļausim Ministru kabinetam vienkārši iecelt tan patīkamu pašvaldību ierēdņus un basta. Un tā mēs esam atpakaļ pie mūsu jaukās komunistu padomju sistēmas. Es domāju, ka tas ir ļoti ļoti bīstams ceļš, pa kuru “Latvijas ceļš” un tā valdība tagad sākusi iet. Tas ir ļoti ļoti nedrošs ceļš. Es tiešām lūdzu apdomāt, pirms mēs skatām tālāk un tiešām ļaujam vispār nodarboties ar šo ģeķību. Lūdzu, kolēģi, metiet to ārā!

Priekšsēdētājs. Vārds Mārim Gailim - “Latvijas ceļš”. Pēc tam - Kiršteina kungs.

M.Gailis (LC).

Cienītais Prezidij, cienītie kolēģi! Es varu labi saprast Krastiņa kunga kvēlo vēlmi izslēgt no Satversmes dažus viņam šobrīd neizdevīgus pantus. Tomēr 81. Satversmes pants pastāv, un to ir izmantojušas visas iepriekšējās valdības, to izmanto šī valdība, un pilnīgi droši varu teikt, ka izmantos arī nākamās valdības. Un tas ir pilnīgi normāli, ja ir nesakārtota likumdošana un sesiju starplaikos valdībai var rasties nepieciešamība pieņemt noteikumus ar likuma spēku. Mēs, bez šaubām, arī plānojām dažu normatīvo aktu pieņemšanu 81. panta kārtībā, bet bija tik tiešām arī pilnīgi klasisks gadījums, un tas attiecas uz šā pašvaldību likuma grozīšanu. 10. janvārī tika sasaukta ārkārtēja Ministru kabineta sēde un to vadīja Valsts prezidents, jo Ministru prezidents tanī laikā atradās atceļā no apspriedes Liepājā. Tas bija vēlu vakarā. Un bija pavisam konkrēta situācija, kuru es šodien te netaisos aprakstīt, jo tā ir pietiekami daudz aprakstīta gandrīz vai visos masu medijos. Bija Nacionālās drošības komitejas lēmums par Ruča atstādināšanu no amata, un mums bija jāizšķiras - rīkoties vai nerīkoties. Un mēs tanī brīdī zinājām, ka mēs veidojam tiesisku valsti, un, ja mums ir jārīkojas, tad tas jādara tikai un vienīgi saskaņā ar likumiem. Un tanī brīdī mūsu iespēja rīkoties bija saskaņā ar 81. pantu - vajadzēja izdarīt izmaiņas Augstākās padomes laikā pieņemtajā likumā un atcelt Ruču no ieņemamā amata. Protams, bija ģenerālprokurora atzinums par Ruča nelikumīgajām rīcībām un par vairāku Kriminālkodeksa pantu pārkāpšanu. Protams, mēs arī apzinājāmies, ka kritika mūs sagaida jebkurā gadījumā neatkarīgi no tā,vai mēs izdarīsim to, ko mēs izdarījām, vai arī atstāsim visu, tā teikt, providences varā, sagaidot vēl daudz lielākas nepatikšanas nekā tās, kuras tik tiešām notika.

Katrā ziņā ir iesniegts un jau iebalsots komisijās likums par pašvaldībām, kurā ir noteikts gan deputātu statuss, gan arī kārtība, kādā var atcelt Domi vai padomi, vai attiecīgās amatpersonas. Es ļoti ceru, ka šo jauno likumu par pašvaldībām mēs visdrīzākajā laikā pieņemsim un tad mums būs pilnīga skaidrība. Tad mums būs likums par visiem šiem gadījumiem, ko būs pieņēmusi mūsu Saeima.

Es aicinātu atbalstīt mūsu iesniegtos noteikumu projektus, jo pretējā gadījumā Ručs ir jāatjauno amatā.

Priekšsēdētājs. Vārds deputātam Kiršteinam - LNNK.

A.Kiršteins (LNNK).

Godājamais priekšsēdētāj, godājamie deputāti! Es, klausoties tieslietu ministra runu, biju ārkārtīgi izbrīnīts par viņa tiesiskās izpratnes līmeni, jo man ir oficiāls dokuments “Latvijas Vēstnesī”, kur apakšā ir rakstīts, ka 1993. gada 21. oktobrī Saeima ir pieņēmusi likumu. Likums ir Saeimā pieņemts, un ir paraksts - Valsts prezidents G.Ulmanis. Tātad Saeimā pieņemtais likums, kā tieslietu ministrs paskaidroja, nav likums, bet ir tikai likuma labojums, kuru var pārkāpt. Un otra kļūda, ko Levita kungs izlaida. Tātad šeit nav tikai vienkārši nomainīti vārdi “Augstākā padome” ar vārdu “Saeima”, bet diemžēl “Saeima” ir nomainīta ar vārdiem “Ministru kabinets”, atceļot pašvaldības vadītājus.

Priekšsēdētājs. Vai vēl kāds vēlas runāt? Lūdzu zvanu! Balsosim par LNNK frakcijas iesniegto Saeimas lēmuma projektu - noraidīt Satversmes 81. panta kārtībā izdotos Ministru kabineta noteikumus nr. 1 “Par grozījumiem likumā “Par galvaspilsētas Rīgas pašvaldību””. Balsosim! Vai visi deputāti ir nobalsojuši? Varbūt kāds vēlas pārbaudīt savu balsojumu publiski? Nav. Lūdzu rezultātu. Par - 37, pret - 41, atturas - 8. Lēmums nav pieņemts.

Lūdzu, balsosim par Ministru kabineta noteikumiem nr. 1 “Par grozījumiem likumā “Par galvaspilsētas Rīgas pašvaldību”” nodošanu Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijai tā tālākai izskatīšanai un iesniegšanai Saeimā. Par procedūru - komisijas vadītājs Endziņš.

A.Endziņš (LC).

Cienījamo priekšsēdētāj, cienījamie deputāti! Par procedūru. Man šeit priekšā ir izdruka no Latvijas Republikas 4. Saeimas 8. sesijas pirmās sēdes 1934. gada 23. janvārī, kur arī tika izskatīts jautājums par Ministru kabineta iesniegtajiem noteikumiem 81. panta kārtībā, kas bija pieņemti. Un tur procedūra bija tāda, ka tika nobalsots divu deputātu - Breikša un Veckalna - priekšlikums par nenodošanu, kas neieguva balsu vairākumu, un tālāk līdz ar to Prezidija priekšlikums par nodošanu komisijai vispār netika balsots, bet tika nodots komisijai. Tāpēc es aicinātu atbilstoši arī rīkoties mūsu Saeimas priekšsēdētāju Gorbunova kungu.

Priekšsēdētājs. Godātie deputāti, Prezidijs savu priekšlikumu izvirzīja elementāras loģikas vadīts. Ja reiz Saeima pieņēma izskatīšanai, tad tā arī nodod komisijām izskatīšanai, un, ja Prezidijs ir piedāvājis Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijai, tad mēs nevaram liegt deputātiem iespēju izteikt savu viedokli par to, kā arī pievienot vēl citas komisijas, ja tas ir nepieciešams. Mums likās, ka mūsu likumprojektu izskatīšana Saeimā ir reglamentēta ar to, ka Prezidijs iesniedz lēmuma projektu, savu lēmumu, kurām komisijām vajadzētu izskatīt... Kā, lūdzu?.. Bet kāpēc tad šeit runāja... Nu tāpēc, ka līdz šim mums bija tāda prakse - ja mēs par vienu un to pašu jautājumu diskutējām un ja bija vēl kāds cits iesniegts priekšlikums, tad mēs balsojām. Un tad es jautāju: “Vai kāds iebilst, ka mēs šos Kabineta noteikumus “Par grozījumiem likumā “Par galvaspilsētas Rīgas pašvaldību”” nododam Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijai?” Deputāts Budovskis - par procedūru.

M.Budovskis (LNNK).

Priekšsēdētāja kungs, cienītie kolēģi! Jā, es iebilstu.

Priekšsēdētājs. Godātie deputāti! Satversmes 83. pants nosaka, ka nenoraidītie noteikumi apspriežami kā likumprojekti likumdošanas kārtībā. Es jums atgādinu, kāda bija likumdošanas kārtība - ka Prezidijs nozīmēja komisijas. Prezidijs arī tagad nozīmē komisiju, un mēs savā līdzšinējā praksē nebalsojām tikai tad, ja neradās domstarpības. Ja radās domstarpības, tad ir jāiet šis likumdošanas ceļš, tas ir, Prezidijs piedāvā komisijas, un par tām ir jānobalso.

Lūdzu, komisijas priekšsēdētājs Endziņš - par procedūru!

A.Endziņš (LC).

Cienījamo priekšsēdētāj, lieta ir tā, ka jūs varbūt neprecīzi izteicāties, jo varēja saprast, ka ir iebildumi par nodošanu vispār. Šeit ir runa tikai par to, ka iebildumi var rasties, ka to nodod Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijai vai kādai citai komisijai. Tātad var būt runa par iebildumiem, kad var izteikties “par” vai “pret” tikai par nodošanu konkrētajai komisijai. Un tad deputāti balso, ja kāds iebilst, ka nodot, lūk, šai komisijai, bet nevis par ko citu.

Priekšsēdētājs. Es ļoti atvainojos, acīmredzot es esmu pārguris, ka jūs mani nesaprotat. Bet par ko tad es runāju? - Par to, vai par Prezidija iesniegto priekšlikumu - nodot Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijai - kādam ir papildinājumi vai citi priekšlikumi. Lūdzu, balsosim! Lūdzu rezultātu! 52 - par, 21 - pret, 12 - atturas. Lēmums pieņemts.

Nākamais. Ministru kabineta noteikumi nr. 2 “Par grozījumiem likumā “Par rajona, pilsētas, pilsētas rajona un pagasta tautas deputāta statusu”.” Lūdzu, vārds deputātam Budovskim!

M.Budovskis (LNNK).

Priekšsēdētāja kungs, cienītie kolēģi! Acīmredzot ir parādījusies būtiska plaisa mūsu izpratnē par Satversmes pārkāpumu. Es šeit nedzirdēju nevienu argumentu, nevienu domu, kas apstiprinātu to, ka Satversme iepriekšējā gadījumā netika pārkāpta. Un tomēr balsojums pierādīja pretējo -, liela daļa deputātu pieļauj tādu iespēju, ka mēs mierīgi strādājam, pārkāpjot Satversmi. Tādējādi šobrīd man ir ļoti grūti domāt par to, kā mēs strādāsim tālāk. Tātad ir viena grupa deputātu, kuri elementāri pārkāpj Satversmi, balso par to, ka tādus likumprojektus vai tagad jau likumus var nodot tālāk izskatīšanai komisijā. Taču citi domā, ka to nedrīkst atļaut, ka Saeima nedrīkst atļaut Konstitūcijas pārkāpumu. Acīmredzot sarunāšanās ir kļuvusi principiāli grūta, un tomēr es vēlreiz mēģināšu paskaidrot arī šo LNNK nostāju, kāpēc tā atsevišķā lēmumā lūdz neakceptēt Ministru kabineta noteikumus nr. 2 “Par rajona, pilsētas, pilsētas rajona un pagasta tautas deputāta statusu”.

Cienītie kolēģi! Jā, pirmkārt, es gribētu teikt, ka šis likums ir pieņemts 1991. gada 19. martā. Patiešām tas ir Augstākās padomes likums, un Saeima šajā savas darbības laikā to nav ne grozījusi, ne mainījusi. Tātad ir visas tiesības 81. panta kārtībā ar to darboties un to mainīt. Šeit Ministru kabinets savos noteikumos paplašina deputātu neaizskaramības normu. Pareizāk sakot, ir uzrakstīta jauna daļa, kura faktiski ir atbilstoša Satversmes 29. pantam, un šeit es gribētu par to atgādināt.

Tātad Satversmes 29. pants nosaka to, ka Saeimas locekli nevar apcietināt, izdarīt pie viņa kratīšanu, ne arī kā citādi aprobežot viņa personas brīvību, ja tam nepiekrīt Saeima. Saeimas locekli var apcietināt, ja to notver pašā nozieguma pastrādāšanas brīdī. Par katru Saeimas locekļa apcietināšanu 24 stundu laikā jāpaziņo Saeimas Prezidijam, kurš šo informāciju ceļ priekšā nākamās Saeimas sēdē izlemšanai par Saeimas locekļa paturēšanu apcietinājumā vai par viņa atsvabināšanu. Laikā starp sesijām - līdz sesijas atklāšanai par Saeimas locekļu paturēšanu apcietinājumā lemj Saeimas Prezidijs. Tātad šinī gadījumā Ministru kabinets ar saviem noteikumiem “Par rajona, pilsētas, pilsētas rajona un pagasta tautas deputāta statusu” ir paplašinājis to, kas teikts Satversmē attiecībā uz Saeimas deputātiem un arī uz pārējo līmeņu deputātiem. Šādu pārkāpumu tādā gadījumā es šeit nekādi nesaredzu, bet ir tas, ka Ministru kabineta noteikumos šī daļa beidzas ar teikumu: “Vienlaikus tiek izlemts jautājums par atļaujas došanu deputāta saukšanai pie kriminālatbildības.” Tātad Prezidijs, nepārkāpjot Satversmi, varēja lemt par to, vai paturēt apcietinājumā vai atsvabināt. Jā, par to Prezidijs var lemt, bet nekādā gadījumā Prezidijs nevar lemt par to, ka šis deputāts ir saucams pie kriminālatbildības. Un šeit es tādā gadījumā gribētu runāt par nākamo - par Satversmes 30. pantu. Un tas skan tādējādi, ka par noziedzīgu nodarījumu pret Saeimas locekli nevar uzsākt tiesas vai administratīvu vajāšanu bez Saeimas piekrišanas. Pirmajā gadījumā Ministru kabinets savos noteikumos paplašina šos noteikumus - attiecinot tos ne tikai uz Saeimas deputātiem, bet uz visu līmeņu deputātiem, un tad būtu arī loģiski, ka tālāk tas tiek paplašināts uz citu līmeņu deputātiem. Taču tādā gadījumā par viņu kriminālatbildību lemtu šīs padomes. Izrādās, ka tas nav minēts.

Nākamais. Es jau minēju šo pēdējo teikumu. Tātad ir teikts, ka Saeimas Prezidijs izlemj jautājumu par atļaujas došanu saukšanai pie kriminālatbildības. Šeit, cienījamie kolēģi, es gribētu teikt, ka Saeimas Prezidija pilnvaras šādā apjomā nav paredzētas ne Satversmē, ne arī Saeimas kārtības rullī. Saeimas Prezidija pilnvaras ir reglamentētas Kārtības ruļļa 25., 38. un 39. pantā. Tātad, pieņemot šādus noteikumus, Ministru kabinets faktiski ir grozījis arī Kārtības rulli. Es jums, cienītie kolēģi, gribu atgādināt, ka Kārtības rullis ir Saeimā pieņemts likums, un mēs vēlreiz saskaramies ar šo pašu 81. panta kārtībā noteikto formulējumu, ka šīs Saeimas laikā pieņemtos likumus nedrīkst grozīt. Tātad, pirmkārt, kopsummā es teikšu, ka šajos noteikumos ir pārkāpta procesuālā norma Satversmes 30. panta izpratnē. Otrkārt, šeit ir pārkāptas tās normas, kuras Saeimas Prezidijam atļauj Saeimas kārtības rullis. Abos gadījumos es uzskatu, ka ir pārkāpta Satversme, un tāpēc es lūgtu balsot par LNNK atsevišķo lēmumu.

Priekšsēdētājs. Vai vēl ir pieteikušies runātāji? Lūdzu zvanu. Balsosim par LNNK priekšlikumu - noraidīt Satversmes 81. panta kārtībā izdotos Ministru kabineta noteikumus nr. 2 “Par grozījumiem likumā “Par rajona, pilsētas, pilsētas rajona un pagasta tautas deputāta statusu””. Balsosim! Deputāts Piebalgs - pret. Apskatieties lūdzu! Pagaidiet, nevajag rezultātu vēl. Vai vēl kāds no deputātiem grib publiski paust savu balsojumu? Nē. Lūdzu rezultātu. Līdz ar to par - 28, pret - 52, atturas - 10. Lēmums nav pieņemts.

Lūdzu, paņemiet Prezidija ierosinājumu - nodot Ministru kabineta noteikumus nr. 2 “Par grozījumiem likumā “Par rajona, pilsētas, pilsētas rajona un pagasta tautas deputāta statusu”” Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijai un Juridiskajai komisijai un noteikt, ka Valsts pārvaldes un pašvaldības komisija ir atbildīgā komisija, kas sagatavo un iesniedz likumprojektu izskatīšanai Saeimā likumdošanā noteiktajā kārtībā. Vai kādam ir iebildes vai citi priekšlikumi? Lūdzu - deputāts Budovskis!

M.Budovskis (LNNK).

Priekšsēdētāja kungs, cienītie kolēģi! Jā, man ir iebildumi, ka Saeimas komisijai tiek nodots pretkonstitucionāls likums.

Priekšsēdētājs. Lūdzu, balsosim par Ministru kabineta noteikumu nr. 2 “Par grozījumiem likumā “Par rajona, pilsētas, pilsētas rajona un pagasta tautas deputāta statusu”” nodošanu Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijai un Juridiskajai komisijai. Valsts pārvaldes un pašvaldības komisija kā atbildīgā komisija tālāk sagatavos šo likumprojektu izskatīšanai Saeimā. Lūdzu rezultātu. Par - 60, pret - 18, atturas - 18. Pieņemts.

Nākamais darba kārtības jautājums - Ministru kabineta noteikumi nr. 3 “Par grozījumiem Latvijas Darba likumu kodeksā”. Vārds deputātam Karnupam - LNNK. Lūdzu!

V.P.Karnups (LNNK).

Godājamie kolēģi. Ja šis noteikumu teksts jums liekas kaut kur agrāk manīts, tad jūsu atmiņa jūs neviļ. Pagājušajā sēdē tieši šāda veida noteikumi, kas tika pieņemti kā steidzami, tika iesniegti kā likumprojekts. Ne tik daudz kā izmaiņas tieši šajā pantā, bet gan likumdošanā, kā papildu izmaiņas šajos grozījumos. Neskatoties uz to, ka valdība pārkāpa 81. pantu ar šiem nosacījumiem, pirmkārt, nevar iedomāties, kāpēc un kā var attaisnot, ka bija neatliekama vajadzība, lai mainītu mēneša algas izmaksas, kad cilvēks tiek atlaists no darba. Īpaši tad, ja Ministru kabineta likumā ir līdzīgs pants, kuru mēs tiešām pieņēmām šajā sesijā un kas tika ietverts tajā likumprojektā, ko mēs pagājušajā nedēļā nodevām komisijām izskatīšanai. Vairākas reizes runāja par praksi un mācīja mūs, kā ir citu valstu likumdošanā. Viņš pats uzstādīja tos trīs nosacījumus, kas ir nepieciešami, lai valdība var rīkoties pēc 81. panta noteikumiem. Un šeit šie noteikumi nr. 3 tiešām neatbilst trešajam svarīgākajam nosacījumam, respektīvi, ka ir bijusi neatliekama vajadzība. Manā uztverē, valsts neatliekama vajadzība ir kaut kad tad, ja kādā momentā varētu tikt apdraudēta valsts iekārta vai valsts darbība starpsesiju laikā. Es domāju, ka, neizmainot vārdus “trīs mēnešu algas apmērā” ar vārdiem “viena mēneša algas apmērā”, netika apdraudēta ne valsts darbība, ne valsts iekārta, un šīs izmaiņas varēja izdarīt normālā likumdošanas procesā. Es aicinu noraidīt šo, un lai valdība iesniedz normālā likumdošanas kārtībā.

Priekšsēdētājs. Godātie deputāti! Saeimas Prezidijs ir saņēmis frakcijas “Latvijas ceļš” deputātu iesniegumu, kuri lūdz pagarināt 20. janvāra sēdi, kamēr tiks izskatīta darba kārtības otrā sadaļa. Atgādināšu, ka otrā sadaļa ir Prezidija ziņojumi, un šie ziņojumi beidzas ar 38. darba kārtības punktu. Lūdzu zvanu. Ja kāds vēlas runāt - tad lūdzu! Lūdzu, balsosim par deputātu ierosinājumu - pagarināt 20. janvāra sēdi, līdz tiks izskatīta darba kārtības otrā daļa - līdz 38. punktam (ieskaitot). Vai visi deputāti ir nobalsojuši? Es ļoti lūdzu ministrus un citus klātesošos balsošanas laikā nesēdēt deputātu vietās. Lūdzu rezultātu. 50 - par, 28 - pret, 9 - atturas. Priekšlikums pieņemts.

Vārds Andrim Bērziņam - darba valsts ministram. Lūdzu!

A.Bērziņš (darba valsts ministrs).

Cienījamo priekšsēdētāj, cienījamie deputāti. Es gribētu sākt ar to, ko Karnupa kungs beidza. Šā lēmuma pieņemšanu tiešām diktē nepieciešamība un steidzamība. Mēs valdībā izjūtam darba devēju organizācijas spiedienu, lai šī norma - šie trīs mēneši tiktu reāli samazināti.

Ja atskatīsimies vēsturē, tad redzēsim, ka šāds labojums bija sagatavots jau Augstākās padomes laikā, bet netika pieņemts. Ministru kabinets pieņēma šā lēmuma pilnu tekstu, akceptēja to un novembrī iesniedza Saeimai. Pašlaik ir janvāra beigas, bet šis lēmums tikai nupat tiek nodots komisijām. Tāpēc mēs uzskatījām, ka ir nepieciešams to izdarīt.

Ja te tiek pārmests, ka mēs esam pārkāpuši Satversmes 81. panta nosacījumus, tad es domāju, ka tas nav korekti. 81. pants nav pārkāpts. Ja ir runa par to, ka Ministru kabinets ir atstājis sev trīs mēnešu atlaišanas pabalstu, bet tiesnešiem ir saglabājis sešu mēnešu atlaišanas pabalstu, tad taisni šeit mēs esam ievērojuši Satversmes 81. pantu, kurš saka, ka nedrīkst mainīt likumus, kas ir saistīti ar tiesu iekārtu, un nedrīkst mainīt likumus, kurus ir pieņēmusi šī Saeima. Tiesa, šādā kontekstā šie divi dokumenti ir palikuši, bet pagājušajā ceturtdienā tika nobalsots arī par šo dokumentu nodošanu komisijai. Tātad es tomēr piedāvāju nenoraidīt šos Ministru kabineta pieņemtos noteikumus. Sevišķi tāpēc, ka uzņēmumos ir grūtības ar naudas līdzekļiem, lai samaksātu šo trīs mēnešu pabalstu. Tas nepieciešams, lai noritētu šis process - cilvēku atbrīvošana no darba un notiktu normāla darbaspēka pārplūde, kā tas būs tajā ekonomikā, uz kuru mēs ejam. Tā jau ir sākusies.

Priekšsēdētājs. Vai kāds no deputātiem vēlas runāt? Vārds deputātei Annai Seilei, LNNK.

A.Seile (LNNK).

Cienījamie deputāti! Saņemsimies un iedziļināsimies lietas būtībā! Šajā laikā, kamēr būs spēkā šie Ministru kabineta noteikumi, mēs ilgi spriedīsim komisijās, bet cilvēki jau ir atlaisti pēc šā likuma, un viņiem ir izmaksāts viena mēneša pabalsts. Tikai viena mēneša, salīdzinot ar iepriekšējiem trijiem. Es varbūt varētu šādam ierosinājumam piekrist, bet tad man ir alternatīvs variants Ministru kabinetam - vispār nekad un nevienu pabalstu!

Priekšsēdētājs. Vai vēl kāds vēlas runāt? Lūdzu zvanu. Balsosim par LNNK frakcijas iesniegto projektu - noraidīt Satversmes 81. panta kārtībā izdotos Ministru kabineta noteikumus nr. 3 “Par grozījumiem Latvijas Darba likumu kodeksā”. Lūdzu rezultātu. Par - 30, pret - 41, atturas - 7. Lēmums nav pieņemts.

Tagad par procedūru. Lūdzu - deputāts Andris Grots.

A.Grots (KDS).

Cienījamais Prezidij, cienījamie kolēģi! Mums, es domāju, ir bezprecedenta situācija. Daži kolēģi saka, ka vispār šo lēmumu apspriešana ir pret Satversmi, citi saka, ka tā nav. Acīmredzot mēs neesam kompetenti to izlemt, un tātad šis jautājums būtu jānodod Satversmes tiesai, bet, tā kā tādas mums nav, es iesaku to nodot Augstākajai tiesai, lai tā izlemj, vai tas, ko mēs darām ir pēc Satversmes vai nav.

Priekšsēdētājs. Godātie deputāti! Visus iesniegumus, kurus mēs balsojam, iesniedzam rakstveidā, un tie tiek apspriesti. Godātais Kiršteina kungs, es jums vienmēr esmu bijis pretimnākošs, un mēs abi pagājušajā reizē bijām ļoti sarežģītā situācijā tikai tāpēc, ka mēs sākām visu labot pēc tam, kad uz tablo bija parādījušies rezultāti. Līdz ar to tagad es jau jūs brīdināju. Ja rezultāti ir parādījušies uz tablo un ir nosaukti, bet jūs neesat pacēlis roku balsošanas laikā, tad es diemžēl nevaru pieņemt jūsu protestu.

Panteļējeva kungs, ja jums ir citi priekšlikumi, izsakiet tos no tribīnes!

Tātad Prezidija priekšlikums - nodot Ministru kabineta noteikumus nr. 3 “Par grozījumiem Latvijas Darba likumu kodeksā” Sociālo un darba lietu komisijai un Juridiskajai komisijai un noteikt, ka atbildīgā komisija ir Sociālo un darba lietu komisija. Vai ir kādas iebildes? Lūdzu, balsosim! Lūdzu rezultātu. 48 - par, 19 - pret, 10 - atturas. Lēmums pieņemts.

Ministru kabineta noteikumi nr. 4 “Par grozījumiem 1992. gada 9. jūnija likumā “Par ārvalstnieku un bezvalstnieku ieceļošanu un uzturēšanos Latvijas Republikā” un Augstākās padomes 1992. gada 10. jūnija lēmumā “Par Latvijas Republikas likuma “Par ārvalstnieku un bezvalstnieku ieceļošanu un uzturēšanos Latvijas Republikā” spēkā stāšanās kārtību””. LNNK frakcija ierosina noraidīt šos noteikumus. Vai neviens nevēlas runāt? Lūdzu - deputāts Endziņš! Es atvainojos, jo deputāts Endziņš no pusceļa uz tribīni atgriežas savā vietā. Lūdzu zvanu. Balsosim par LNNK frakcijas ierosinājumu - noraidīt Satversmes 81. panta kārtībā izdotos Ministru kabineta noteikumus nr 4 “Par grozījumiem 1992. gada 9. jūnija likumā “Par ārvalstnieku un bezvalstnieku ieceļošanu un uzturēšanos Latvijas Republikā” un Augstākās padomes 1992. gada 10. jūnija lēmumā “Par Latvijas Republikas likuma “Par ārvalstnieku un bezvalstnieku ieceļošanu un uzturēšanos Latvijas Republikā” spēkā stāšanās kārtību””. Lūdzu, deputāti, vai kādam kas iebilstams pret savu balsojumu? Nav. Lūdzu rezultātu. Par - 21, pret - 45, 10 - atturas. Lēmums nav pieņemts.

Šos pašus Ministru kabineta noteikumus nr. 4 Prezidijs ierosina nodot Juridiskajai komisijai un nozīmēt to par atbildīgo komisiju, kas apkopo visus priekšlikumus un iesniedz likumprojektu izskatīšanai Saeimā likumdošanas noteiktajā kārtībā. Vai ir citi priekšlikumi vai iebildes? Lūdzu, balsosim! Vai kādam ir kas sakāms? Nav. Lūdzu rezultātu. 56 - par, 10 - pret, 5 - atturas.

Godātie deputāti, ja jūs uzskatāt, ka nevienam nav iebilžu vai citu priekšlikumu, tad mēs varam uzskatīt, ka lēmums ir pieņemts. Tad es, protams, pakļaujos jūsu gribai. Es to darīju tikai konsekvences dēļ, kura mums ir izveidojusies. Ja par kādu no jautājumiem ir dažādi viedokļi vai dažādi priekšlikumi, tad tie visi tiek balsoti. Protams, tur bija problēmas ar secību. Un tas priekšlikums, kurš guva lēmuma spēku, tika akceptēts kā lēmums ar balsojumu.

Nākamais dokuments ir Ministru kabineta noteikumi nr. 5 “Par ministrijas iekārtu”. Vārds deputātam Karnupam - LNNK. Lūdzu!

V.P.Karnups (LNNK).

Godājamie kolēģi! Ja jūs apskatāties 59. dokumentu, tad redzat, ka šeit nav neviena iemesla, kāpēc šo likumprojektu vajadzēja iesniegt 81. panta kārtībā. Tas ir vienkārši slinkums no valdības puses, ka tā nevēlas šo likumprojektu iesniegt normālā kārtībā. Šeit nekas daudz nemainās. To, kas šeit ir pašlaik, varētu izskatīt mierīgā ceļā, bet šo noteikumu uzskatīt par steidzamu, ka pēc tā būtu neatliekama vajadzība, ir vienkārši muļķība. Es aicinu to vienkārši noraidīt. Lai valdība to iesniedz normālā likumdošanas kārtībā.

Priekšsēdētājs. Vārds Mārim Gailim kā ministram.

M.Gailis (valsts reformu ministrs).

Priekšsēdētāja kungs, cienījamie kolēģi! Šie noteikumi “Par ministrijas iekārtu” mums ir nepieciešami kā reglamentējošs dokuments, lai sakārtotu valsts pārvaldes struktūru. Un Valsts reformu ministrija ir pelnījusi pārmetumus, ka mēs to neesam izdarījuši pietiekami savlaicīgi. Šinī sakarā, uzskatot, ka dokuments ir pilnīgi nepieciešams, mēs to sagatavojām kā Ministru kabineta noteikumus, bet, teiksim, galīgo slīpējumu mēs varētu veikt attiecīgajā komisijā. Katrā ziņā mums tas ir nepieciešams, jo skaidri un gaiši nosaka pakļautības un padotības kārtību, to, kādas organizācijas ir pakļautas un kādas ir padotas. Un tas ir nepieciešams jau tagad, jo ļoti daudzi likumprojekti pašreiz ir dažādās komisijās, un tur par šo padotības kārtību ir runa. Aicinu katrā ziņā atbalstīt šos noteikumus.

Priekšsēdētājs. Lūdzu zvanu. Lūdzu, balsosim par LNNK priekšlikumu - noraidīt Satversmes 81. panta kārtībā izdotos Ministru kabineta noteikumus nr. 5 “Par ministrijas iekārtu”. Vai visi deputāti ir nobalsojuši, kuri vēlējās? Lūdzu rezultātu. 25 - par, 38 - pret, 12 - atturas. Lēmums nav pieņemts.

Prezidijs ierosina nodot šos Ministru kabineta noteikumus Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijai un Juridiskajai komisijai un noteikt, ka Valsts pārvaldes un pašvaldības komisisija ir atbildīgā. Lūdzu, balsosim. Rezultātu! Par - 52, pret - 12, atturas - 10. Lēmums pieņemts.

Nākamais. Ministru kabineta noteikumi nr. 6 “Par grozījumiem likumā “Par papildinājumiem un grozījumiem Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksā iedzīvotāju reģistrācijas jautājumos””. Vai vēlas kāds runāt? Nav. Lūdzu zvanu. Balsosim par frakcijas LNNK ierosinājumu - noraidīt Satversmes 81. panta kārtībā izdotos Ministru kabineta noteikumus nr. 6 “Par grozījumiem likumā “Par papildinājumiem un grozījumiem Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksā iedzīvotāju reģistrācijas jautājumos””. Balsosim! Vai visi ir nobalsojuši? Lūdzu rezultātu. Par - 27, pret - 41, atturas - 9. Nav pieņemts.

Lūdzu, balsosim par Prezidija ierosinājumu - nodot šos noteikumus Juridiskajai komisijai un noteikt, ka Juridiskā komisija ir atbildīgā. Lūdzu, balsosim! Lūdzu rezultātu. Par - 52, pret - 12, atturas - 9. Lēmums pieņemts.

Nākamais. Ministru kabineta noteikumi nr. 7 “Par grozījumiem likumā “Par Valsts zemes dienestu””. Zvanu! Balsosim par LNNK ierosinājumu - noraidīt Satversmes 81. panta kārtībā izdotos Ministru kabineta noteikumus nr. 7 “Par grozījumiem likumā “Par Valsts zemes dienestu””. Lūdzu rezultātu. 22 - par, 42 - pret, 7 - atturas. Ir noraidīts šis priekšlikums.

Lūdzu, balsosim par šo Kabineta noteikumu nr. 7 nodošanu Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijai, Tautsaimniecības, agrārās un reģionālās politikas komisijai. Noteikt, ka Valsts pārvaldes un pašvaldības komisija ir atbildīgā komisija. Lūdzu rezultātu. Par - 52, pret - 5, atturas - 6. Ir pieņemts.

Godātie deputāti! 10 Saeimas deputāti iesniedza ierosinājumu - 81. panta kārtībā izdotos noteikumus nodot apspriešanai Latvijas Republikas Augstākajā tiesā, lai tā nolemtu, vai šo noteikumu apspriešana Saeimā ir saskaņā ar Latvijas Republikas Satversmi. Godātie kolēģi, šeit ir divas lietas. Vispirms šo patstāvīgo priekšlikumu vajadzētu iekļaut darba kārtībā, jo tas ir patstāvīgs deputātu ierosinājums. Tas ir viens. Un otrs - Kārtības rullis un arī Satversme ir paredzējusi, kādā veidā Saeimai ir jārīkojas ar 81. panta kārtībā pieņemtiem noteikumiem. Lūdzu, Aivars Endziņš - Juridiskās komisijas vadītājs.

A.Endziņš (Juridiskās komisijas vadītājs).

Cienījamo priekšsēdētāj, cienījamie deputāti! Satversme tādu kārtību neparedz. Satversmes nodaļa, kas attiecas uz tiesām, Augstākajai tiesai šādu kompetenci neparedz. Tādu kompetenci tai neparedz arī Saeimas kārtības rullis un likums “Par tiesu varu”. Likumā “Par tiesu varu”, kas šobrīd ir spēkā, ir paredzēts, ka vajadzētu būt Konstitucionālās uzraudzības departamentam, un tad tādā gadījumā šis priekšlikums būtu loģisks, bet šāda departamenta nav un tātad tas arī šīs funkcijas šobrīd neveic. Valdība ir izstrādājusi un sola kuru katru brīdi iesniegt likumprojektu “Par Satversmes tiesu”. Kad tas tiks pieņemts, tad šādus strīdu gadījumus varēs risināt Satversmes tiesā. Šobrīd šāds lēmums, manuprāt, Saeimā vispār nav apspriežams.

Priekšsēdētājs. Man gan kā sēdes vadītājam jāpiezīmē kāds cits moments. Patstāvīgie deputātu priekšlikumi iesniedzami ar vismaz 10 deputātu parakstiem un apspriežami vienā lasījumā. Apspriešana notiek tanī pašā sēdē, kurā priekšlikums tiek iesniegts, ja tam piekrīt iesniedzēji un neviens deputāts neceļ iebildumus. Līdz ar to, godātie 10 deputāti, kuri iesniedza šo priekšlikumu, jums jāteic, ka šinī brīdī jūsu priekšlikuma apspriešana nevar notikt.

Nākamais. Ministru kabineta noteikumi nr. 8 “Par grozījumiem un papildinājumiem 1991. gada 5. novembra likumā “Par pašvaldību īpašumā esošo tirdzniecības, sabiedriskās ēdināšanas un sadzīves pakalpojumu objektu privatizāciju””. Neviens nevēlas runāt. Zvanu lūdzu. Balsosim par LNNK frakcijas priekšlikumu - šos noteikumus noraidīt. Lūdzu rezultātu. Par - 24, pret - 42, atturas - 12. Lēmums nav pieņemts.

Balsosim par Ministru kabineta noteikumu nr. 8 nodošanu Tautsaimniecības, agrārās un reģionālās politikas komisijai izskatīšanai. Rezultātu! 51 - par, 7 - pret, 7 - atturas. Ir pieņemts.

Ministru kabineta noteikumi nr. 9 “Par papildinājumiem likumā “Par bankām””. Vārds deputātei Annai Seilei - LNNK. Lūdzu!

A.Seile (LNNK).

Šie papildinājumi nav tik būtiski, lai valsts sāktu kontrolēt bankas šajā īsajā starplaikā. Tāpēc es iesaku šos ierosinājumus noraidīt, un, ja mēs tos nepieņemsim, tad Valsts kontrole neizdarīs nekādas pārsteidzīgas darbības šajā laikā. Ja iepriekšējās Augstākās padomes laikā Valsts kontrolei nebija tādu funkciju, kādas tagad tiek iedotas ar šiem likumu grozījumiem, tad es uzskatu, ka tās nav vajadzīgas arī tagad. Un mēs to visu varam izskatīt parastā likumdošanas kārtībā. Ministru kabinets to var iesniegt nevis kā savus noteikumus, kuri tiek pieņemti 81. panta kārtībā. Un tāpēc aicinu nebalsot par šo priekšlikumu, bet atbalstīt LNNK priekšlikumu - noraidīt Ministru kabineta noteikumus.

Priekšsēdētājs. Ojārs Kehris. Lūdzu!

O.Kehris (ekonomikas ministrs).

Godātie deputāti, mēs valdībā apspriedām šo priekšlikumu un uzskatījām, ka neatliekama vajadzība šos noteikumus prasa, jo Valsts kontrole mums bija iesniegusi šādu prasību. Atbilstoši Satversmei, kur ir minēta Valsts kontrole, tai ir tiesības pārbaudīt jebkādu budžeta līdzekļu izlietošanu. Budžeta līdzekļi ir saistībā ar bankām, un mēs uzskatījām: ja tiesām, Prokuratūrai, Finansu inspekcijai ir šīs tiesības, tad mēs tiešām neredzam šeit nekādus ierobežojumus, lai šādu tiesību nebūtu Valsts kontrolei. Sakarā ar Valsts kontroles darba normālu uzsākšanu mēs tiešām uzskatījām, ka tā ir neatliekama vajadzība.

Priekšsēdētājs. Lūdzu zvanu! Balsosim par LNNK priekšlikumu - noraidīt Ministru kabineta noteikumus nr. 9 “Par papildinājumiem likumā “Par bankām””. Lūdzu rezultātu! Par - 26, pret - 44, atturas - 9. Nav pieņemts.

Balsosim par šo noteikumu nodošanu Budžeta un finansu (nodokļu) komisijai, Tautsaimniecības, agrārās un reģionālās politikas komisijai. Atbildīgā būs Budžeta komisija. Lūdzu rezultātu! Par - 53, pret - 9, atturas - 5. Pieņemts.

Nākamie ir Ministru kabineta noteikumi nr. 10 “Par grozījumiem likumā “Par valsts tehnisko uzraudzību””. Lūdzu zvanu! Balsosim par LNNK priekšlikumu - noraidīt šos noteikumus. Rezultātu! Par - 24, pret - 44, atturas - 7. Lēmums nav pieņemts.

Balsosim par Kabineta noteikumu nr. 10 nodošanu Tautsaimniecības, agrārās un reģionālās politikas komisijai un Juridiskajai komisijai. Noteikt, ka Tautsaimniecības komisija ir atbildīgā. Lūdzu rezultātu! Par - 51, pret - 10, atturas - 4. Pieņemts.

Nākamie ir Ministru kabineta noteikumi nr. 11 “Par papildinājumiem 1990. gada 12. decembra likumā “Par valsts uzņēmumu””. Balsosim par LNNK priekšlikumu - noraidīt šos noteikumus. Rezultātu! Par - 22, pret - 45, atturas - 10. Priekšlikums nav pieņemts.

Balsosim par šo noteikumu nodošanu Tautsaimniecības, agrārās un reģionālās politikas komisijai. Lūdzu rezultātu! Par - 53, 10 - pret, 5 - atturas (cik atturas, nevar labi sadzirdēt). Pieņemts.

Ministru kabineta noteikumi nr. 12 “Par grozījumiem un papildinājumiem 1993. gada 30. marta likumā “Par īpašuma tiesību atjaunošanu uz uzņēmumiem un citiem īpašuma objektiem””. Deputāte Seile - LNNK. Lūdzu!

A.Seile (LNNK).

Cienījamie deputāti! Ministru kabinets šajos noteikumos nr. 12 ir pasteidzies jau iedot pilnvaras Privatizācijas aģentūrai, kura vispār vēl ar likumu nav pieņemta un kurai nav apstiprināti noteikumi par tās darbību. Tautsaimniecības komisija nupat šajā nedēļā to vēl skatīja otrajā lasījumā, kā arī gatavoja trešajam lasījumam, bet, lūk, šajos grozījumos jau ir iestrādāti Privatizācijas aģentūras pienākumi.

Otra lieta, kas neapmierina, ir tā, ka nav apspriests un nav plaši izsludināts, ka līdz 1994. gada 31. martam tiek samazināts pieteikšanās termiņš uz īpašumtiesību atjaunošanu sakarā ar valsts un pašvaldību uzņēmumu privatizāciju. Kas pieteiksies vēlāk - tam būs tikai kompensācija. Abi šie jautājumi ir strīdīgi. Protams, ir vēl arī citas lietas, bet ar to pilnīgi pietiek, lai Saeima, ja tā ir saprātīga, noraidītu šos noteikumus.

Priekšsēdētājs. Vārds Druvim Skultem - privatizācijas valsts ministram.

D.Skulte (privatizācijas valsts ministrs).

Cienījamo priekšsēdētāj, cienījamie deputāti! Es gribētu aicināt jūs atbalstīt šo noteikumu nodošanu izskatīšanai komisijās. Šeit es gribu atgādināt arī to, ka, izstrādājot šos noteikumus, kas ir ļoti būtiski, lai sakārtotu īpašuma attiecības un samazinātu šos pieteikšanās termiņus, mēs ļoti konsekventi ņēmām vērā arī cienījamās opozīcijas priekšlikumus, kas tika izteikti šajā zālē - saīsināt šos termiņus. Runājot par to, ka šeit ir iestrādāts arī jēdziens “Privatizācijas aģentūra”, es šeit neredzu nekādas problēmas. Un, lai gan Privatizācijas aģentūrai, protams, vēl nav šo pilnvaru, Ministru kabinets tomēr jau ir nodibinājis Privatizācijas aģentūru, un tātad pašlaik tiek diskutēts komisijās par šo likumu. Šajā gadījumā likumprojekts pamatā skar tikai šo pieteikšanās termiņu, un mēs konsekventi arī nākamajos jautājumos, kas tiks izskatīti par denacionalizāciju, lai pilsoņiem un bijušajiem īpašniekiem būtu skaidrība, noteiksim vienotu termiņu - 31. marts, līdz kuram varēs atjaunot savas īpašumtiesības. Šie jautājumi ir saskaņoti arī ar pašvaldībām, par kuru tiesībām mēs daudz runājam. Arī pašvaldības un Pašvaldību savienība atbalsta šo priekšlikumu.

Priekšsēdētājs. Zvanu lūdzu! Balsosim par LNNK priekšlikumu - noraidīt Ministru kabineta noteikumus nr. 12. Balsosim! Rezultātu! Par - 30, pret - 42, atturas - 9. Lēmums nav pieņemts.

Balsosim par Ministru kabineta noteikumu nr. 12 nodošanu Tautsaimniecības, agrārās un reģionālās politikas komisijai. Lūdzu rezultātu. Par - 53, pret - 14, atturas - 6. Lēmums pieņemts.

Nākamie ir Ministru kabineta noteikumi nr. 14 “Par papildinājumiem un grozījumiem 1990. gada 26. septembra likumā “Par uzņēmējdarbību””. Vārds deputātei Annai Seilei - LNNK. Lūdzu!

A.Seile (LNNK).

Lai man nevajadzētu divreiz nākt tribīnē, es uzreiz gribu runāt par diviem dokumentiem - noteikumiem nr. 13 un nr. 16, jo tie ir ļoti līdzīgi.

Es gribu paskaidrot, ka arī šeit ir samazināts līdz šā gada 31. martam pieteikšanās termiņš uz denacionalizētajiem namiem un uz namīpašumiem, kurus atdod likumīgajiem īpašniekiem.

Priekšsēdētājs. Godātā deputāte Seile, es ļoti atvainojos! Godātie deputāti! Tātad, lai Seiles kundze lieki nerunātu manas kļūdas dēļ, jo esmu izlaidis vienu momentu. Tagad Seiles kundze runā par Ministru kabineta noteikumiem nr. 13, bet es diemžēl biju pieteicis Ministru kabineta noteikumus nr. 14. Es atsaucu savu pieteikumu un piesaku Ministru kabineta noteikumus nr. 13 “Par grozījumiem 1991. gada 30. oktobra likumā “Par namīpašumu atdošanu likumīgajiem īpašniekiem””. Es atvainojos! Seiles kundze, lūdzu, turpiniet!

A.Seile. Es arī atvainojos, jo vienkārši skatījos visu pēc kārtas un redzēju, ka nākamais kārtas numurs ir 13, bet tas ir tāds nelaimīgs skaitlis, tāpēc mums tā iznāca.

Priekšsēdētājs. Paldies.

A.Seile. Tātad šeit ir noteikts termiņš - saīsināt pieteikšanās termiņu uz namīpašumiem līdz šā gada 31. martam. Un tagad padomājiet, mūsu cienījamie kolēģi, kuri pārstāv ne tikai Latvijā, bet arī ārzemēs dzīvojošos pilsoņus: vai šo divu mēnešu laikā viņi paspēs nokārtot pieteikumus? Viņi pat varbūt neuzzinās, ka tādi Ministru kabineta noteikumi ir pieņemti.

Bez tam ir arī vēl citi iebildumi pret šiem likumu grozījumiem. 15. pantā ir noteikts, ka īpašniekam ir tiesības izlikt no sava nama, ja viņam ir vajadzīgs dzīvoklis paša dzīvošanai, tikai ierādot platību citā vietā. Ir pilnīgi neskaidrs, un es nesaprotu, kā Ministru kabineta juristi varēja apstiprināt, jo šeit nav pateikts, kam ir jāierāda tas dzīvoklis - vai pašvaldībai, vai valdībai, vai šim pašam namīpašniekam. Šādas pretrunas ir šajā likumā, un es lūdzu to tūlīt noraidīt.

Priekšsēdētājs. Vārds Druvim Skultem - valsts ministram.

D.Skulte (privatizācijas valsts ministrs).

Cienījamo priekšsēdētāj, cienījamie kolēģi! Es būšu ļoti lakonisks. Tātad es aicinu atbalstīt šo termiņu saīsināšanu. Jautājums ir saskaņots - te es oponēju Seiles kundzei - ar Pasaules Brīvo latviešu apvienību, kas arī atbalsta šo termiņu saīsināšanu, jo šeit īpašniekiem, Latvijas pilsoņiem, ir jāapsaimnieko savi īpašumi. Un tāpēc šos jautājumus ierosināja ne tikai valdība, bet tie ir arī jautājumi, kas nāk no pašvaldībām, lai mēģinātu sakārtot šo likumdošanu. Tādēļ es aicinu jūs atbalstīt šos likumprojektus - gan 13., gan 16., lai man otrreiz nav jārunā par to nodošanu komisijām.

Priekšsēdētājs. Vārds deputātam Alfredam Žīguram. Lūdzu!

A.Žīgurs (LNNK).

Godātais Prezidij! Deputāti! Es atvainojos, tā nu gluži nav, ka Brīvo latviešu apvienība ir atbalstījusi. Tas tā nav. Es, piemēram, arī pārstāvu Kanādu, kas tiešām ir liela zeme, un nav iespējams šos noteikumus pateikt visiem Kanādas latviešiem. Tāpēc es lūdzu neatbalstīt šo, jo mēs tiešām nevaram paziņot tiem cilvēkiem. Man pienāk vēstules un jautājumi, man prasa aizrakstīt viņiem, un, kamēr atkal saņemu vēstuli no viņiem, tas tiešām prasa laiku, un mēs tik īsā laikā pie šīs lietas nevaram nonākt. Mēs negribam nevienu aplaupīt, ne piesavināties kāda īpašumus. Tātad es lūdzu atbalstīt Seiles kundzes priekšlikumu.

Priekšsēdētājs. Lūdzu, balsosim par LNNK frakcijas priekšlikumu - noraidīt Ministru kabineta noteikumus nr. 13! Lūdzu rezultātu! Par - 28, pret - 43, atturas - 6.

Balsosim par šo noteikumu nodošanu izskatīšanai Juridiskajai komisijai un Izglītības, kultūras un zinātnes komisijai un par to, lai Juridiskā komisija būtu atbildīgā komisija! Lūdzu rezultātu! Par - 55, pret - 8, atturas - 8. Lēmums pieņemts.

Ministru kabineta noteikumi nr. 14 “Par papildinājumiem un grozījumiem 1990. gada 26. septembra likumā “Par uzņēmējdarbību””. Lūdzu zvanu! Balsosim par LNNK frakcijas ierosinājumu - noraidīt noteikumus nr. 14! Lūdzu rezultātu! Par - 21, pret - 42, atturas - 10. Ierosinājums nav pieņemts.

Balsosim par noteikumu nr. 14 nodošanu izskatīšanai Tautsaimniecības, agrārās un reģionālās politikas komisijai! Lūdzu rezultātu! Par - 53, pret - 12, atturas - 6. Pieņemts.

Nākamais. Ministru kabineta noteikumi nr. 15 “Par grozījumiem atjaunotajā Latvijas Republikas 1937. gada Civillikumā”. Lūdzu zvanu! Balsojam par LNNK frakcijas ierosinājumu - noteikumus nr. 15 noraidīt. Rezultātu! Par - 21, pret - 45, atturas - 10. Nav pieņemts.

Balsosim par noteikumu nr. 15 nodošanu Tautsaimniecības, agrārās un reģionālās politikas komisijai un Juridiskajai komisijai un par to, lai Tautsaimniecības komisija būtu atbildīgā! Deputāt Endziņ, balsošanas laikā jūs varat tikai pateikt, kādas jums ir problēmas ar balsojumu.

A.Endziņš (LC).

Man ir problēmas tādas, ka Civillikums ir Juridiskās komisijas jautājums, un es lūdzu, lai Juridiskā komisija būtu atbildīgā komisija. Ja mēs sāksim vienu un to pašu likumprojektu vienreiz uzticēt vienai komisijai, otrreiz - otrai komisijai, tad beigu beigās laikam no tā Civillikuma nekas pāri nepaliks.

Priekšsēdētājs. Vai neviens neiebilst pret to, ko teica deputāts Endziņš? Lūdzu rezultātu! Par - 52, pret - 7, atturas - 7. Pieņemts.

Nākamais - Ministru kabineta noteikumi nr. 16 “Par grozījumiem 1991. gada 30. oktobra likumā “Par namīpašumu denacionalizāciju Latvijas Republikā””. Lūdzu zvanu! Balsosim par LNNK frakcijas priekšlikumu - noraidīt noteikumus nr. 16. Rezultātu! Par - 27, pret - 45, atturas - 10. Lēmums nav pieņemts.

Balsosim par noteikumu nr. 16 nodošanu Juridiskajai komisijai un Izglītības, kultūras un zinātnes komisijai, atbildīgā - Juridiskā komisija. Rezultātu! Par - 58, pret - 12, atturas - 5. Lēmums ir pieņemts.

Ministru kabineta noteikumi nr. 17 “Par grozījumiem Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksā”. Vārds deputātam Andrejam Krastiņam - lūdzu!

A.Krastiņš (LNNK).

Godājamo priekšsēdētāj, godājamie kolēģi! Šeit sēžot un vērojot, kā politika uzvar tiesības un Konstitūciju, man palika tā drusku skumji, un es sāku atcerēties pagātni. Un tieši tad kārta pienāca šiem septiņpadsmitajiem noteikumiem, un es atcerējos tos laikus, kad es vēl okupācijas laikos mācījos Latvijas Universitātē, mācījos ne pārāk spoži varbūt, bet arī ne pārāk slikti, un bija daži pasniedzēji, kuri man patika vairāk vai mazāk. Un bija trīs pasniedzēji, pie kuriem es gāju ļoti labprāt un pie kuriem es ļoti labi nokārtoju eksāmenus. Šie pasniedzēji bija godājamais Birkava kungs, godājamais Apsīša kungs un godājamais Endziņa kungs. Šie pasniedzēji, protams, man nepasniedza procesuālās tiesības, bet citas, taču es viņus uzskatīju par augstas klases juristiem. Un tagad es ļoti gribētu, lai šie augstās klases juristi, ieskaitot Juristu biedrības prezidentu Birkava kungu, iznāktu šeit priekšā un atklāti pateiktu, ka Administratīvo pārkāpumu kodekss nav procesuālās tiesības un tieši, ka tas nav administratīvo procesu nosakošais likums, un ka tieši 215.5. pants, kas nosaka kārtību, kādā piemērojami administratīvie sodi, neattiecas uz procesu. Es šeit gribētu jautāt arī saviem godājamajiem kolēģiem no “Latvijas ceļa” - godājamai kolēģei Marjašai, kolēģim Lagzdiņam, kolēģim Līgotnim, zvērinātajiem advokātiem un pensionētiem advokātiem, - vai arī viņi godīgi var pateikt, ka Administratīvo pārkāpumu kodekss nav procesuālās tiesības. Šeit ir paradokss, ka visi atbalsta šādu likumu par alkohola tirdzniecības ierobežojumiem, kas nostiprina valsts monopolu, neviens nestrīdas par to, ka tas ir vajadzīgs likums un ka tas bija jāpieņem jau sen, un mēs visi to atbalstītu ar lielāko prieku, ja tas būtu likumīgā ceļā, bet ir jautājums par to, kas ir svarīgāks - lietišķa ieinteresētība, politiskās intereses vai Latvijas Republikas Satversme. Es te, protams, nepiesaucu trimdas tautiešus, kas ir nākuši atpakaļ uz Latviju mums palīgā, jo viņi ir mācījušies citās tiesību sistēmās, pie tam tādā specifikā... Es domāju, ka arī Levita kunga tiesību sistēma ieies vēsturē, jo viņš uzskatīja, ka jau 1918.-19. gadā Ministru kabinets esot pieņēmis daudzus noteikumus, ja mēs zinām, ka Satversme ir tikai kopš 1922. gada, un Saeima sāka strādāt pēc 1922. gada. Šie visi ir citi jautājumi. To mēs varam pārbaudīt pēc stenogrammas, un es domāju, ka šajā sakarībā tieši šie juristi, kas ir bijuši spiesti mācīties šeit, Latvijā, un ir mācījuši mani, varētu tomēr izskaidrot, vai Administratīvo pārkāpumu kodekss, kurš reizē ietver gan materiālās normas, gan procesuālās normas, atbilst šīm procesa tiesībām vai neatbilst un vai tādā gadījumā Ministru kabinets, pieņemdams noteikumus Satversmes 81. panta kārtībā, ir pārkāpis Satversmi vai nav. Ja man apliecinās, ka Satversme nav pārkāpta, man tiešām būs jāpārdomā, kāpēc mēs sēžam šeit, Saeimā, un kas ir svarīgāks mūsu valstī.

Gaiļa kungs man pārmet, ka es esot ierosinājis atcelt Satversmes pantus. Viņš diemžēl nav sapratis. Man liekas, ka par mani ortodoksālāku un dogmatiskāku mūsu Satversmes aizstāvi jūs šeit neatradīsiet, jo Satversme - tā ir svēta lieta. Un es uzskatu: kamēr mēs neatceļam vai neizmainām šo Satversmi, nevienam nav nekādu tiesību - pat vissvētāko un labāko motīvu vadītiem - pārkāpt Satversmi. Jo, kā jau šeit Budovska kungs un citi kungi izteicās, šis ir pirmais solis, pirmais Satversmes pārkāpums. Un es ļoti gribētu redzēt, kā Valsts prezidents izsludinās likumu, apzinoties, ka tas ir pieņemts, pārkāpjot Satversmi! Šodien tas ir likums par ierobežojumiem alkohola tirdzniecībā, un visi klusībā uzskata, ka tas jau sen bija jādara. Rīt tas būs kaut kāds cits likums un parīt - vēl kāds cits, un kur mēs tālāk nonāksim un ar kādām acīm mēs skatīsimies?!

Godājamie kolēģi, es domāju, ka šis balsojums nav partijas balsojums. Šis balsojums nav frakcijas obligātais balsojums, šis ir sirdsapziņas balsojums, - un pirmkārt es vēršos pie saviem kolēģiem juristiem. Paldies par uzmanību!

Priekšsēdētājs. Vārds Ministru prezidentam Valdim Birkavam.

V.Birkavs (Ministru prezidents).

Godātie kolēģi! Katram juristam ir zināms, ka tiesības iedalās materiālās un procesuālās. Ir Kriminālkodekss un ir Kriminālprocesuālais kodekss. Šīs ir normas, kuras regulē materiālo daļu, materiālās normas Administratīvajā kodeksā. Un pārkāpumu šeit saskatīt nevar. Atsauce uz to, ka mēs šeit nosakām naudas sodu par alkohola nelikumīgu tirgošanu, neiztur kritiku, jo Kriminālkodekss arī nosaka naudas sodus, nosaka citus sodus, un tādējādi, izejot no klasiskā tiesību iedalījuma materiālās normās un procesuālās normās, procesa likumi nav pārkāpti. Paldies par uzmanību!

Priekšsēdētājs. Vārds deputātam Andrejam Krastiņam - lūdzu!

A.Krastiņš (LNNK).

Godātais priekšsēdētāj, godātie kolēģi! Godātais Juristu biedrības prezidenta kungs un amatu savienošanas kārtībā - Ministru prezident, arī - juridisko zinātņu doktor! Lūdzu, pasakiet man atklāti, vai 215.5. pants nosaka nevis materiālo tiesību daļu, bet tieši procesuālo? Kas izskata šīs materiālās normas un kādā veidā piemēro sodu? Ja jūs man pateiksiet, ka tā ir materiālo tiesību norma... Es nezinu, vai ir tāds veids, kā var atteikties no jurista diploma, bet man laikam tiešām nāksies to darīt, svītrot visu savu bijušo profesiju un pagātni.

Priekšsēdētājs. Vārds deputātam Jānim Lagzdiņam -lūdzu!

J.Lagzdiņš (LC).

Priekšsēdētāja kungs, kolēģi deputāti! Katrā ziņā mūsu Satversme ir nepilnīga, un katrs jurists var interpretēt to dažādi, var dažādi skaidrot attiecīgās Satversmes normas. Godātie kolēģi, kopīgi vēlreiz uzmanīgi izlasīsim Satversmes 81. pantu! Šeit ir šādi vārdi: “Laikā starp Saeimas sesijām Ministru kabinetam ir tiesība, ja neatliekama vajadzība prasa, izdot noteikumus, kuriem ir likuma spēks. Šādi noteikumi nevar grozīt tiesu iekārtas un procesu likumus.” Kolēģi, manuprāt, likumdevējs šeit ir domājis tiesu procesu likumus, nevis procesu kopumā kā kaut ko abstraktu, jo tādā gadījumā, kolēģi, ja mēs to interpretēsim tik plaši, kā to darīja Krastiņa kungs, tādā gadījumā Ministru kabinetam nebūs tiesību grozīt nekādas procesuālas normas, kuras ir gandrīz visos likumos. Godātie kolēģi, kriminālprocess un civilprocess sastāv no daudzām daļām, un tikai viena neliela, bet ļoti svārstīga daļa, godātie kolēģi, ir tā, kas runā par tiesas procesu. Un tiešām - šajā daļā kriminālprocesa kodeksu un civilprocesa kodeksu nevar grozīt. Un Ministru kabinets, godātie kolēģi, manuprāt, arī šo daļu nav grozījis, to jūs redzat no konkrētajiem 81. panta kārtībā pieņemtajiem noteikumiem. Šajā sakarā, godātie kolēģi, es uzskatu, ka Ministru kabinets nav pārkāpis Satversmes 81. pantu.

(Starpsauciens no zāles: “Skaidrs, ka nav!”)

Priekšsēdētājs. Lūdzu zvanu! Balsosim par LNNK frakcijas ierosinājumu noraidīt Ministru kabineta noteikumus nr. 17 “Par grozījumiem Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksā”. Lūdzu rezultātu! Par - 28, pret - 39, atturas - 15. Priekšlikums nav pieņemts.

Balsosim par šo Ministru kabineta noteikumu nr. 17 nodošanu Juridiskajai komisijai! Lūdzu rezultātu! Par - 53, pret - 10, atturas - 9. Pieņemts.

Nākamais. Ministru kabineta noteikumi nr. 18 “Par grozījumiem un papildinājumiem 1991. gada 3. decembra likumā “Par uzņēmumu un uzņēmējsabiedrību maksātnespēju un bankrotu””. Deputāts Jānis Lagzdiņš - lūdzu!

J.Lagzdiņš (LC).

Priekšsēdētāja kungs, godātie kolēģi deputāti! Pagājušā gada 6. decembrī Saeima pieņēma lēmumu - nodot Ministru kabineta likumdošanas iniciatīvas kārtībā iesniegto likumprojektu “Par grozījumiem un papildinājumiem 1991. gada 3. decembra likumā “Par uzņēmumu un uzņēmējsabiedrību maksātnespēju un bankrotu”” Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijai, kā arī Tautsaimniecības, agrārās un reģionālās politikas komisijai. Ar dziļu izbrīnu, godātie kolēģi, es konstatēju, ka valdība 81. panta noteiktajā kārtībā šā gada 4. janvārī ir izdarījusi grozījumus un papildinājumus šā paša likuma 5. pantā, par kura grozīšanu Ministru kabinets pirms mēneša bija iesniedzis Saeimā likumprojektu. Turklāt grozījumi, kas ir izdarīti 4. janvārī, ir savādākā redakcijā nekā tie grozījumi, kas ir iesniegti Saeimā un nodoti manis vadītajai komisijai.

Šajā situācijā, godātie kolēģi deputāti un godātie ministri, es nezinu, kā būtu jārīkojas manis vadītajai komisijai. (Starpsauciens no zāles: “Nāc pie LNNK!”) Kurš likumprojekts būtu jāņem par pamatu izskatīšanai, kurš jāvirza izskatīšanai plenārsēdē? Jo Ministru kabinets savā iesniegumā, ar kuru ir iesniedzis Saeimā 81. panta kārtībā grozījumus šajā likumā, nav minējis ne vārda. Turklāt Saeimas Prezidijs ir pieņēmis lēmumu - šo likumprojektu jeb, pareizāk sakot, noteikumus, nodot izskatīšanai tikai Budžeta un finansu (nodokļu) komisijai un Tautsaimniecības komisijai, un šajā Prezidija slēdzienā nav ne vārda par to, ka šis likumprojekts tiktu nodots arī Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijai. Ja šis likumprojekts tiks nodots minētajām komisijām, tādā gadījumā, kolēģi, radīsies likumdošanas anarhija. (Starpsauciens no zāles: “Jau ir!”) Jā, es piekrītu, lielā mērā tā jau ir radusies. Godātie kolēģi, es ierosinu šo likumu, proti, likumprojektu “Par grozījumiem un papildinājumiem 1991. gada 3. decembra likumā “Par uzņēmumu un uzņēmējsabiedrību maksātnespēju un bankrotu””, kuru Ministru kabinets ir pieņēmis Satversmes 81. panta noteiktajā kārtībā, nodot izskatīšanai Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijai, kā arī uzdot Ministru kabinetam pieņemt lēmumu par 6. decembrī iesniegtā likumprojekta ņemšanu atpakaļ vai arī pieņemt atkārtotu lēmumu par šā likumprojekta tālāku virzīšanu Saeimā, jo pretējā gadījumā, godātie kolēģi, mūsu komisija būs bezizejas stāvoklī, mēs nezinām, kāds ir valdības viedoklis.

Un nobeigumā, godātie kolēģi, es gribu jums atgādināt, ka Kārtības ruļļa 168. pantā ir noteikts, ka Ministru kabineta iesniegtos projektus un priekšlikumus nevar ņemt atpakaļ bez attiecīgās komisijas atsauksmes un Saeimas piekrišanas. Šās normas jēga ir tāda, ka tos likumprojektus, kuri jau ir iesniegti Saeimā, Ministru kabinets nevarētu vairs grozīt Satversmes 81. panta noteiktajā kārtībā. Jo pretējā gadījumā radīsies tiesiskā anarhija, kāda ir šobrīd. Paldies par uzmanību! (Aplausi.)

Priekšsēdētājs. Vārds deputātam Mārim Budovskim - lūdzu!

M.Budovskis (LNNK).

Priekšsēdētāja kungs, cienītie kolēģi! Paldies Lagzdiņa kungam par godīgumu. Un tanī pašā laikā es gribu jums visiem uzdot jautājumu: sakiet, lūdzu, kas ir savu vārdu kungs? Atbilde: gribu - dodu, gribu - ņemu atpakaļ. Paldies!

(No zāles deputāts A.Panteļējevs: “Pēc tam paskaidrošu.”)

Priekšsēdētājs. Vai situāciju nemēģinās padarīt skaidrāku kāds no valdības? Ministru prezidents Valdis Birkavs - lūdzu!

V.Birkavs (Ministru prezidents).

Katra likumprojekta pilnveidošanas gaita ir bezgalīga, un acīmredzot Ministru kabineta iesniegumu pilnveidošana turpināsies Saeimā. Tajā likumprojektā, kas ir iesniegts vēlāk, principā ir daudzas jaunas normas, bet viena no normām patiešām ir pilnveidota salīdzinājumā ar iepriekš iesniegto likumprojektu. Starp iepriekš iesniegto un tagad iesniegto ir pagājis diezgan daudz laika, un Ministru kabinets visu laiku ir cītīgi strādājis pie jautājuma par uzņēmējsabiedrību maksātnespēju un bankrotu, jo pēc šā darba ir reāla nepieciešamība, tādēļ, ņemot vērā šos apstākļus, Kabinets ir gatavs atsaukt iepriekšējo likumprojektu. (No zāles deputāts M.Budovskis: “Nevar atsaukt!”)

Priekšsēdētājs. Diemžēl Saeimā nav paredzēta procedūra - balsot par gatavību. Deputāts Jānis Lagzdiņš - lūdzu!

J.Lagzdiņš (LC).

Priekšsēdētāja kungs, kolēģi deputāti! Es vēlreiz atkārtošu savu priekšlikumu: es jūs neaicinu šo likumprojektu nenodot komisijai, bet aicinu to nodot Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijai, lai šī komisija varētu izskatīt šo likumprojektu tāpat kā 6. decembrī iesniegto. Un bez tam vajadzētu uzdot valdībai Ministru kabineta 6. decembrī iesniegto likumprojektu vai nu atsaukt, vai arī pieņemt lēmumu par tā tālākvirzību Saeimā, ja jūs uzskatāt, ka tas ir tomēr virzāms tālāk.

Priekšsēdētājs. Godātie kolēģi, sakoncentrēsim uzmanību uz konkrētiem balsojumiem. Tas darīs mūsu darbību mērķtiecīgāku. Konkrēts balsojums būs par LNNK priekšlikumu - noraidīt Ministru kabineta noteikumus nr. 18. Kolēģi, balsosim! Vai visi ir nobalsojuši? Lūdzu rezultātu! Par - 31, pret - 37, atturas - 11. Priekšlikums nav pieņemts.

Balsosim par Ministru kabineta noteikumu nodošanu Tautsaimniecības, agrārās un reģionālās politikas komisijai... Pagaidiet, Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijai, Budžeta un finansu (nodokļu) komisijai. Noteikt, ka Valsts pārvaldes un pašvaldības komisija ir atbildīgā. Balsosim! Vai visi ir nobalsojuši? Rezultātu! Par - 45, pret - 12, atturas - 9. Pieņemts lēmums.

Nākamais. Ministru kabineta noteikumi nr. 19 “Par grozījumiem un papildinājumiem likumā “Par policiju””. Zvanu! Lūdzu, balsosim par LNNK priekšlikumu - noraidīt Kabineta noteikumus nr. 19. Rezultātu! Par - 28, pret - 40, atturas - 6. Nav pieņemts.

Balsosim par šo noteikumu nodošanu Aizsardzības un iekšlietu komisijai. Rezultātu! 50 - par, 14 - pret, 9 - atturas. Pieņemts.

Nākamais. Ministru kabineta noteikumi nr. 20. Vārds Aristidam Lambergam - LNNK. Lūdzu!

A.Lambergs (LNNK).

Cienītais Prezidij, cienītie deputāti! Šie noteikumi nr. 20 “Par grozījumiem likumā “Par akciju sabiedrībām”” nekādā gadījumā nav uzskatāmi par steidzamiem, jo tie skar jautājumu, kas stāsies spēkā laikā no 1995. līdz 1997. gadam. Līdz ar to tie nevar būt pieņemti 81. panta kārtībā. Es aicinu tos noraidīt.

Priekšsēdētājs. Ministrs Ojārs Kehris - lūdzu!

O.Kehris (ekonomikas ministrs).

Godātais priekšsēdētāj, godātie kolēģi, godātais Lamberga kungs! Šeit pārejas noteikumos ir tikai minēts, ka reģistrēto banku, akciju sabiedrību minimālajam dibināšanas pamatkapitālam līdz 1995. gada pārskata apstiprināšanai jāsasniedz šī noteiktā summa, tas ir, jau reģistrētajām bankām. Tas ir vairākkārt izdiskutēts ar Latvijas Banku un ar valdību. Mums pašlaik par bankām saucas iestādījumi ar ļoti mazu kapitālu, kuri bankrota gadījumā nekādā ziņā nevar atbildēt par savām saistībām. Mēs konsekventi vērsāmies valdībā, cik nu tas bija iespējams, lai depozītus no iedzīvotājiem nepiesaistītu iestādes, kuras nevar iedzīvotājiem tos garantēt, tāpēc gan Latvijas Banka - tas ir galvenokārt tās ierosinājums -, kura atbild par banku uzraudzību, gan mēs uzskatījām, ka šī tiešām ir ļoti neatliekama vajadzība, jo 3. un 5. pants skar likuma “Par akciju sabiedrībām” pašreizējo redakciju un attiecas arī uz jaunām akciju sabiedrībām, kuras var būt nodibinātas vakar, šodien vai rīt. Tas attiecas uz jau reģistrētajām, lai tās nenostādītu pēkšņi ļoti nepatīkamā situācijā, un tāpēc tām tiek dots laiks līdz 1995.-1997. gadam. Tāpēc mēs ļoti lūgtu atbalstīt valdību šajā jautājumā.

Priekšsēdētājs. Zvanu! Balsosim par LNNK ierosinājumu - Ministru kabineta noteikumus nr. 20 “Par grozījumiem likumā “Par akciju sabiedrībām”” noraidīt. Rezultātu! Par - 26, pret - 39, atturas - 6. Nav pieņemts.

Balsosim par šo noteikumu nr. 20 nodošanu Tautsaimniecības, agrārās un reģionālās politikas komisijai un Budžeta un finansu (nodokļu) komisijai. Noteikt, ka Tautsaimniecības komisija ir atbildīgā. Rezultātu! Par - 46, pret - 13, atturas - 8. Pieņemts.

Ministru kabineta noteikumi nr. 21 “Par grozījumiem likumā “Par Latvijas Republikas Zemessardzi””. Zvanu! Balsosim par LNNK frakcijas priekšlikumu - noraidīt. Rezultātu! 26 - par, 35 - pret, atturas - 7. Nav pieņemts.

Balsosim par Ministru kabineta noteikumu nr. 21 nodošanu Aizsardzības un iekšlietu komisijai. Rezultātu! Par - 50, pret - 13, atturas - 8. Pieņemts.

Nākamais. Ministru kabineta noteikumi nr. 22 “Par grozījumiem likumā “Par Aizsardzības spēkiem””. Zvanu! Balsosim par LNNK priekšlikumu - noraidīt šos noteikumus. Rezultātu! Par - 24, pret - 36, atturas - 7. Nav pieņemts.

Balsosim par noteikumu nr. 22 nodošanu Aizsardzības un iekšlietu komisijai. Rezultātu! 48 - par, 12 - pret, 9 - atturas. Lēmums pieņemts.

Ministru kabineta noteikumi nr. 23 “Par Latvijas Republikas Augstākās padomes Prezidija un Latvijas Republikas Ministru padomes 1993. gada 21. janvāra lēmuma “Par Latvijas Republikas Aizsardzības spēku, Zemessardzes, Iekšlietu ministrijas bruņoto formējumu un Drošības dienesta amatu sadalījumu pēc kvalifikācijas kategorijām un dienesta pakāpēm un par piemaksām pie amatalgas” atzīšanu par spēku zaudējušu”. Vārds Aristidam Lambergam - LNNK. Lūdzu!

A.Lambergs (LNNK).

Ministru kabineta noteikumi nr. 23 skar grozījumus valsts budžetā, jo tiek izmainīts bruņoto formējumu amatu sadalījums, kvalifikācijas kategorijas un tā tālāk. 81. pants nepieļauj nekādus grozījumus jautājumos, kas skar budžetu. Līdz ar to es aicinu noraidīt šo priekšlikumu.

Priekšsēdētājs. Vārds Andrim Bērziņam - darba valsts ministram.

A.Bērziņš (darba valsts ministrs).

Godāto priekšsēdētāj, godātie deputāti! Es gribu iebilst Lamberga kungam. Minēto nosacījumu atcelšana nekādā veidā neietekmē budžetu. Taisni otrādi - tas ir nepieciešams, lai budžetu sakārtotu. Redzat, Augstākās padomes darbības rezultātā ir izveidojušās divas darba samaksas sistēmas: viena sistēma, kas bija organizācijām, kuras bija pakļautas Augstākajai padomei, un otra sistēma bija valdības sistēma. Pašlaik valdība nopietni tiek kritizēta par to, ka tā nepaaugstina minimālo algu, nepārskata iztikas minimumu, bet valdība to nevar izdarīt, pirms nav sakārtota darba samaksas sistēma. Jo, ja saglabājas vecā sistēma, tad no budžeta šīm aizsardzības struktūrām ir nepieciešams divarpus reizes vairāk naudas. Mēs to esam izdarījuši saziņā ar aizsardzības struktūrām, un šis lēmums ir saskaņots ar tām. Arī darba grupa strādā, lai sakārtotu šo jautājumu. Tas ir vispārējās sakārtotības jautājums. Un tikai.

Priekšsēdētājs. Māris Budovskis - LNNK.

M.Budovskis (LNNK).

Priekšsēdētāja kungs, cienījamie kolēģi! Katrā ziņā liels paldies Bērziņa kungam, jo viņš vairākkārt apliecinājis to, ka šis jautājums skar budžetu. Tātad šie noteikumi nr. 23 ir pretrunā ar to, kādas iespējas ir Ministru kabinetam kaut ko mainīt ar saviem noteikumiem 81. panta kārtībā. Vēlreiz paldies Bērziņa kungam, kas to apliecināja.

Priekšsēdētājs. Andris Piebalgs - “Latvijas ceļš”.

A.Piebalgs (LC).

Cienījamais priekšsēdētāja kungs, cienījamie kolēģi! Man šķiet, ka Bērziņa kunga runa nebija visai precīza, jo ir skaidrs, ka ar budžetu mēs saprotam budžeta likumu un ikgadējo valsts budžetu. Bet šajā gadījumā Ministru kabineta noteikumi atcēla vispār kaut kādu arhaisku normu, kas ir Augstākās padomes Prezidija un Ministru padomes kopējais lēmums. Un šis jautājums nav tieši saistīts ar budžeta grozījumiem. Šis kategoriju jautājums līdz šim bija valdības kompetencē. Tāds likums par kategorijām Saeimā nav pieņemts, tā ka šie tiešām nav budžeta grozījumi, lai gan Bērziņa kungs apgalvoja ko citu.

Priekšsēdētājs. Zvanu! Balsosim par LNNK priekšlikumu - noraidīt Ministru kabineta noteikumus nr. 23. Lūdzu rezultātu. Par - 26, pret - 42, atturas - 7. Noraidīts.

Balsosim par šo noteikumu nodošanu Aizsardzības un iekšlietu komisijai. Rezultātu! Par - 49, pret - 19, atturas - 6. Lagzdiņa kungs, vai jūs par procedūru? Diemžēl neko vairs nevar labot. Nevar, jo, kā atceraties, arī Kiršteina kungs nobalsoja nepareizi, un mēs viņam neļāvām labot kļūdu pēc rezultātu nolasīšanas. Lūdzu, par procedūru - Pēteris Tabūns.

P.Tabūns (LNNK).

Cienījamie deputāti! Es zinu, ka tas, ko teikšu, nedos nekādu rezultātu, tāpat kā daudz kas no tā, ko šodien teikusi opozīcija, ir palaists gar ausīm. Tomēr es uzdošu vairākus jautājumus. Cienījamie deputāti, vai jums nešķiet, ka tas, ko mēs šeit darām, nav normāls darbs? Pagājušas 13 stundas, kopš mēs strādājam šeit. Sākumā bija runa par to, ka mēs strādāsim - un tā arī nobalsojām - līdz pulksten 21.00. Pēc tam tika pārbalsots. Protams, valdošā koalīcija kā grib, tā dara. Un tagad, kā šķiet, mēs turpināsim darbu vismaz līdz rīta gaiļiem. It īpaši tad, ja mēs nopietni izskatītu visus šos jautājumus.

Tas nav nopietns darbs, cienījamie kolēģi! Tas jau diskreditē Saeimas darbu. Tā ir ņirgāšanās par deputātiem. Es to uztveru tā. 13 stundas ir pagājušas. Kas šeit par ugunsgrēku pašlaik notiek, ka tas būtu jādzēš un kaut kas jāglābj? Cienījamie kolēģi, es saprotu, ka šobrīd jau daudzi deputāti mēģina plēst jokus, lai neaizmigtu, bet drīz tas notiks. Es gribēju jums atgādināt: tas nav Saeimas cienīgs darba stils!

Priekšsēdētājs. Godātie deputāti, izsakieties, lūdzu, par procedūru, jo mums ir darba kārtība un balsojums. Un iesniedziet priekšlikumus rakstveidā - 5 deputāti vai 10 deputāti. Indulis Bērziņš - “Latvijas ceļš”.

I.Bērziņš (LC).

Cienījamo sēdes vadītāj, cienījamie kolēģi! Man vienkārši ir jāatbild Tabūna kungam. Darbs ir ļoti nopietns, un ļoti nopietns darbs tika darīts iepriekš. Es nezinu, kā var atļauties tie, kuri atrodas opozīcijā, noteikt, cik nopietni viņiem ir jāgatavojas plenārsēdei. Pozīcijai plenārsēdei ir jāgatavojas ļoti nopietni. Cienījamā LNNK, ticiet šoreiz mums, ka valdībai tika uzdoti ļoti daudzi jautājumi. Un tas, ka šobrīd mūsu frakcija balso vienoti, ir tādēļ, ka iepriekš tiešām tika izdarīts liels darbs. Tas ir pirmkārt.

Otrkārt. Es nedomāju, ka kāds no deputātiem šodien būtu pārāk pārstrādājies, un, ja mēs visi kopā piekritām pabeigt tieši šo darbu, tas ir, deviņus punktus, kas ir atlikuši, tad es domāju, ka mēs to varam izdarīt visi kopā un tad ar padarīta darba sajūtu iet mājās. Tas būtu, es domāju, pilnīgi normāli.

Treškārt. Es apbrīnoju Tabūna kunga nostāju jautājumā par to, ka tik ilgi nevar strādāt un ka tas nav normāls darbs. Taču tieši LNNK un frakcija “Tēvzemei un brīvībai” visvairāk pretendē uz to, ka viņi grib visu tā, kā tas ir bijis brīvvalsts laikā, es domāju, demokrātiskajā periodā līdz 1934. gada maijam. Lūk, tad deputāti Saeimā strādāja ļoti ilgi. Strādāja līdz vēlai naktij... (Starpsauciens no zāles: “Vai rīt būs zemestrīce?”) Un ja mēs gribam atjaunot visu, kā tas bija, tad arī mums būtu jāstrādā līdz pulksten trijiem, ko es personīgi neiesaku. Un šeit es atbalstu Tabūna kungu, ka mums ir vienkārši, kā es uzskatu, šis jautājums jāpabeidz un tad ir jāiet mājās.

Priekšsēdētājs. Par procedūru vēlas runāt deputāts Alfrēds Žīgurs - lūdzu!

A.Žīgurs (LNNK).

Godātais prezidij, godātie kolēģi! Es nezinu, kur es īsti esmu: man ir tāda sajūta, ka es esmu komunistu partijā. Šeit loģika nespēlē nekādu lomu. Visi skaļā balsī norunā, ka tā un tā darīt ir nepareizi, un tad partijas poļitruks paceļ īkšķi vai nu uz augšu, vai uz leju un visi nobalso. Nē, draugi, mēs nevaram šādā veidā turpināt! Tikko deputāts Bērziņš teica, ka mēs neesot noguruši, un tieši LNNK frakciju un frakciju “Tēvzemei un brīvībai” aicināja nopietni strādāt. Nē, es tomēr teikšu, ka deputāti ir noguruši! Ja, pavēršot īkšķi vai nu uz augšu, vai uz leju, mēs veidojam mūsu republikas likumus, tad nu gan tas nav riktīgi. Dariet ko gribat, ir laiks iet mājās! Paldies par uzmanību!

Priekšsēdētājs. Godātais deputāt Žīgur, man jāsaka, ka jūs teicāt skarbus vārdus!

Tālāk, lūdzu! Darba kārtībā nākamie ir Ministru kabineta noteikumi nr. 24 “Par meža apsaimniekošanu un izmantošanu”. Neviens negrib runāt. Lūdzu zvanu! Balsosim par LNNK frakcijas priekšlikumu - noteikumus noraidīt! Es atsaucu balsojumu. Es vienkārši noticēju dažiem deputātiem, kuri teica, ka visus Ministru kabineta noteikumus vajag noraidīt. Lūdzu, balsosim par LNNK frakcijas priekšlikumu - noraidīt šos noteikumus! Lūdzu rezultātu. Par - 18, pret - 40, atturas - 14.

Tagad balsosim par to nodošanu izskatīšanai Tautsaimniecības, agrārās un reģionālās politikas komisijai. Lūdzu rezultātu. Par - 54, pret - 11, atturas - 6. Pieņemts.

Nākamais. Ministru kabineta noteikumi nr. 25 “Par grozījumiem likumā “Par pagasta pašvaldību””. Deputāts Māris Budovskis - lūdzu!

M.Budovskis (LNNK).

Priekšsēdētāja kungs, cienītie kolēģi! Katrā ziņā es gribu nedaudz iebilst pret sava frakcijas kolēģa Tabūna kunga sacīto. Viņš teica, ka pēc 13 stundu darba visi mēs esot noguruši. Nē, Tabūna kungs, mēs neesam noguruši! Es, kā profesionālis, jums varu teikt, ka šeit sāk parādīties viens patopsiholoģijas simptoms, kurš saucas - nikofobija. Un es jums tūlīt to paskaidrošu. Nikofobija ir simptoms, kas cilvēkam liek kļūt neuzmanīgam, sajūtot uzvaras garšu. Un te nu sākas šī putrošanās, sākot ar Bērziņa kungu un pēc tam tālāk. Jo ir jau jūtama uzvaras garša, un, lai ko tur arī šeit neteiktu, visi balso tā, kā nākas. Es vēlreiz jums atgādinu: tas simptoms saucas - nikofobija!

Un tagad - attiecībā uz šo lietu. Kolēģi, man jums ir jāatgādina, ka likums “Par pagasta pašvaldību” ir pieņemts 1993. gada 21. oktobrī, tātad šīs Saeimas laikā. Es gribu teikt, ka līdz šim ir pārkāpti Satversmes 81. panta kārtība un noteikumi, ar balsu vairākumu vairākkārt apšaubot Valsts prezidenta parakstu zem šā likuma. Tātad katrā ziņā, kolēģi, es vairs negribu ne mazākā mērā jūs turpmāk aģitēt. Es esmu jums atgādinājis: mēs esam pieņēmuši šo likumu, un Valsts prezidents to ir parakstījis. Un, ja patiešām jums būs dūša turpmāk pārkāpt Satversmi, noliegt Valsts prezidenta parakstu - uz priekšu, kungi un dāmas!

Priekšsēdētājs. Godātie kolēģi! Kas attiecas uz visām tām slimībām, es ceru, ka tās ir ārstējamas. Bet ir nopietna lieta, Budovska kungs, - kuru deputātu Bērziņu jūs domājat? Jo mums ir trīs Bērziņi.

M.Budovskis. Priekšsēdētāja kungs! Kolēģi! Es atvainojos, es domāju darba valsts ministru Bērziņa kungu.

Priekšsēdētājs. Vārds deputātei Laviņai, - lūdzu!

L.Laviņa (L).

Cienījamie kolēģi, atvainojiet, ka mazliet aizkavēšu jūsu uzmanību šajā vēlajā vakara stundā. Frakcija “Līdztiesība”, novērtējusi sociāli ekonomisko situāciju republikā kā galēji neapmierinošu un smagu, izprot Ministru kabineta darbības aktivizācijas nepieciešamību un tādēļ neuzskata par nepieciešamu atraidīt visus normatīvo dokumentu projektus, kurus valdība ir pieņēmusi sesiju starplaikā. Jo tā ir darbojusies atbilstoši Satversmes 81. pantam. Taču konceptuālā ziņā mēs nepiekrītam likuma “Par pagasta pašvaldību” labojumam tādā redakcijā, kādā tas ir piedāvāts. Analoģiska pozīcija mums ir arī attiecībā uz trim citiem piedāvātajiem likumprojektiem. Par vienu mēs jau nobalsojām, vēl atliek tikai pieminēt likumprojektu par pagasta pašvaldību un likumprojektu par pilsētas pašvaldību. Noraidījumam ir šāds pamats. Atbilstoši šiem labojumiem, Ministru kabinetam, kam ir izpildvara, tiek piešķirtas tiesības atbrīvot no darba amatpersonas, deputātus, atlaist pašvaldības un iecelt amatos ielikteņus. Tas viss ir demokrātijas pārkāpšanas ideāls piemērs. Jau agrāk bija analoģiski pārkāpumi Rēzeknē, Daugavpilī, Rīgā, Kurzemes rajonā. Mēs vēlamies celt patiesi demokrātisku valsti, tādēļ izpildvarai piešķirtās tiesības atbrīvot no amatiem tautas ievēlētus pārstāvjus mēs vērtējam kā diktatūras iezīmes un vēlēto varas institūciju likvidēšanas tendences. Tas arī viss. Paldies par uzmanību!

Priekšsēdētājs. Vārds Mārim Gailim.

M.Gailis (valsts reformu ministrs).

Cienītais priekšsēdētāja kungs, cienītie kolēģi! Mēs izdarījām visu pilnīgi pareizi, jo visi trīs likumi par pašvaldībām ir pieņemti Augstākās padomes laikā. Likumu par izmaiņām šajos likumos, ko mēs pieņēmām tagad, Saeimas laikā, mēs neaiztikām, mēs izmainījām Augstākās padomes laikā pieņemto likumu. Tas - pirmkārt.

Otrkārt. Kādēļ mēs to darījām? Protams, neatliekama vajadzība to darīt radās sakarā ar Ruča kunga izraisīto incidentu, bet mums vajadzēja skatīties principiāli, mēs nevarējām Ruča kunga dēļ izdarīt izmaiņas tikai un vienīgi likumā “Par galvaspilsētas Rīgas pašvaldību”, tādēļ mēs pieņēmām lēmumu - līdzīgi rīkoties ar likumiem par pārējo līmeņu pašvaldībām, jo, protams, tādi gadījumi jau, nedod Dievs, varētu gadīties arī tur. Paldies par uzmanību!

Priekšsēdētājs. Lūdzu, balsosim par LNNK frakcijas priekšlikumu - noraidīt šos noteikumus! Rezultātu! Par - 30, pret - 3, atturas - 6. Priekšlikums nav pieņemts.

Balsosim par šo noteikumu nodošanu izskatīšanai Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijai un Juridiskajai komisijai un par to, lai atbildīgā komisija būtu Valsts pārvaldes un pašvaldības komisija! Rezultātu! Par - 49, pret - 18, atturas - 8. Pieņemts.

Ministru kabineta noteikumi par rajonu pašvaldībām. Deputāts Māris Budovskis - lūdzu!

M.Budovskis (LNNK).

Priekšsēdētāja kungs, cienītie kolēģi! Es jums gribu vēlreiz atgādināt, ka minētais likums ir pieņemts 1993. gada 21. oktobrī. Vēl es gribu aicināt deputātu un ministru Gaiļa kungu - jūs vērīgāk paskatieties tos pantus, kuriem jūs esat ķērušies klāt! Iepriekšējā gadījumā, jūs teicāt, tas netika darīts. Es atgādinu, ka iepriekšējā gadījumā jūs izmainījāt 38. un 40. pantu. Šinī gadījumā, Gaiļa kungs, tiek mainīts 37. un 41. pants. Tieši par šiem pantiem Saeima ir pieņēmusi likumu. Es vēlreiz atgādinu - likumu!

Priekšsēdētājs. Lūdzu, balsosim par LNNK frakcijas priekšlikumu - noraidīt Ministru kabineta noteikumus! Es atvainojos, Sekretariāts ir iesniedzis... Lūdzu, dzēsiet balsošanas režīmu! Vārds deputātei Laviņai! Paldies. Tātad deputāte Laviņa gribēja teikt tos pašus argumentus, ko viņa teica attiecībā uz pagasta pašvaldību. Tagad lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par frakcijas LNNK priekšlikumu - noraidīt Ministru kabineta noteikumus nr. 26. Lūdzu rezultātu. Par - 32, pret - 34, atturas - 9. Lēmums nav pieņemts.

Balsosim par šo noteikumu nodošanu Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijai un Juridiskajai komisijai. Valsts pārvaldes un pašvaldības komisija būs atbildīgā. Rezultātu! Par - 50, pret - 13, atturas - 9. Pieņemts.

Ministru kabineta noteikumi nr. 27 “Par grozījumiem likumā “Par pilsētas pašvaldību””. Māris Budovskis, lūdzu!

M.Budovskis (LNNK).

Priekšsēdētāja kungs, cienītie kolēģi! Ministru kabineta noteikumos “Par grozījumiem likumā “Par pilsētas pašvaldību”” ir skarts tā 39. un 40. pants. Grozījumi šajos pantos pēdējo reizi ir izdarīti šīs Saeimas laikā - 1993. gada 21. oktobrī. Tātad tas vēlreiz ir Satversmes 81. panta pārkāpums. Tanī pašā laikā, cienītie kolēģi, es tomēr esmu spiests atgādināt jums par šo un arī iepriekš izskatītajiem grozījumiem likumos par rajona pašvaldību, par Rīgas pilsētas pašvaldību un par pagasta pašvaldību, kad faktiski visos iepriekšējos balsojumos, akceptējot Ministru kabineta noteikumus, mēs jeb pareizāk sakot, jūs, kas balsojāt par to, esat akceptējuši, ka faktiski ikvienas pašvaldības liktenis šobrīd ir Ministru kabineta rokās. Lūk, šeit ir tā dižā varas koncentrācija, jo Saeima ir atbīdīta malā, kaut gan tā ir visaugstākā tautas vēlētā institūcija, kas vienīgā varēja spriest par zemākām tautas vēlētām institūcijām. Šobrīd tas viss ir nodots Ministru kabineta rokās. Es jums, cienītie kolēģi, tagad gribētu jautāt: sakiet, lūdzu, un ne tikai Satversmes pārkāpuma sakarā, bet kādā veidā jūs šobrīd, ieradušies pašvaldībās, varēsit paskaidrot, kā jūs panācāt to, ka šīs pašvaldības funkcionālais liktenis, tās personāliju liktenis šādā veidā tiek degradēts? To es vairs nezinu. Bet, godīgi sakot, tā ir to cilvēku darīšana, kuri balsoja par Ministru kabineta noteikumiem. Ir palicis vairs pēdējais.

Priekšsēdētājs. Lūdzu zvanu! Balsosim par LNNK ierosinājumu - noraidīt Ministru kabineta noteikumus nr. 27. Lūdzu rezultātu. Par - 33, pret - 33, 8 - atturas. Nav pieņemts.

Balsosim par šo Ministru kabineta noteikumu nodošanu Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijai un Juridiskajai komisijai. Noteikt, ka Valsts pārvaldes un pašvaldības komisija ir galvenā. Rezultātu. 39 - par, 21 - pret, 8 - atturas. Pieņemts.

Nākamais. Ministru kabineta noteikumi nr. 28 “Pretizlūkošanas noteikumi”. Vārds Andrejam Krastiņam - LNNK. Lūdzu!

A.Krastiņš (LNNK).

Godātais priekšsēdētāj, godājamie kolēģi deputāti! Ja jūs domājat, ka es runāšu par to, ka viens likums ir labs, bet otrs ir slikts, un teikšu, kam tur ir jānodarbojas ar izlūkošanu, tad tas tā nav. Par to vispār nav nekādas nozīmes runāt. Man vienkārši ir skumji skatīties, kā godīgi cilvēki novērš acis no tā, kas te pašlaik notiek šajā zālē. Es domāju, ka opozīcijas frakciju deputātiem vispār vajadzētu laikam sapulcēties ne jau tagad naktī, bet rīt un padomāt, kāpēc mēs vispār esam vajadzīgi šajā zālē. Šie 52 deputāti visu var izlemt, viņiem šīs balsis ir, un lai tad viņi turpina strādāt. Varbūt, ka mums tomēr katram vajadzētu atgriezties pie tā darba, kuru mēs vislabāk protam - savā profesijā, kuru laikam mēs vēl neesam aizmirsuši pa šo īso brīdi. Un lai jau “Latvijas ceļš” ar saviem sabiedrotajiem droši iet uz priekšu pretī demokrātijai. Mums viņi jau deva pierādījumu par to, ka ar 2/3 demokrātiskās brīvvalsts laikā esot pieņemti likumi, ko Kabinets pieņēmis un akceptējis. Mēs zinām, ar ko beidzās šī demokrātija - ar 1934. gada 15. maiju. Es domāju, ka mums nav ilgi jāgaida. 20. janvāris arī ir ļoti labs datums, pie tam ļoti pamatots datums. Atcerēsimies, par ko 20. janvārī mēs domājām pirms trim gadiem un kas pašlaik notiek šeit.

Runājot par šo pretizlūkošanas likumu, es vienkārši gribētu atgādināt, ka šoreiz šī ironiskā izturēšanās ir ne jau tikai pret šo likumu, bet arī pret saviem kolēģiem - “Latvijas ceļa” un Zemnieku savienības kolēģiem -, kuri ir Aizsardzības un iekšlietu komisijā. Ir ironiska izturēšanās arī pašiem pret sevi, jo pati Saeima nolēma, ka šis likumprojekts ir nododams Aizsardzības un iekšlietu komisijai, kura to izskatīja vienā lasījumā, pēc tam - otrā un pieņēma lēmumus, par kuriem ar balsu vairākumu balsoja arī Zemnieku savienības un “Latvijas ceļa” deputāti. Taču ar šo balsojumu noteica pavisam par citu likumprojektu, pie kura strādāja speciālistu izveidotā darba grupa. Tas viss ir nieki un sīkums. Pilnīgi pietiek, ja ģeniālais jurists Muciņš, kurš pašlaik skaitās parlamentārais sekretārs Iekšlietu ministrijā un kura likumdošanas veiksmīgo darbību tie, kas bija Augstākajā padomē, it sevišķi, Likumdošanas komisijā, ļoti labi atceras, ar ko tā parasti beidzās, izstrādā šo likumprojektu... Es nekritizēšu šo likumprojektu, un tas nav mans uzdevums noteikt, vai tas ir labs vai slikts. Pašlaik jautājums ir par to, vai tiešām ar šo tiek pārsvītrota visa parlamentārā likumdošanas darba būtība? Ko mēs te vispār darām? Un es pilnīgi oficiāli ierosinu ar 21. janvāri slēgt ziemas sesiju un nepasludināt, kad sāksies pavasara sesija. Gan jau tā pienāks, un pa to laiku lai Ministru kabinets strādā. Un tad uz pašvaldību vēlēšanām novērtēsim, ko Ministru kabinets būs sastrādājis. Paldies par uzmanību! (Aplausi.)

Priekšsēdētājs. Vārds deputātam Panteļējevam - “Latvijas ceļš”.

A.Panteļējevs (LC).

Cienījamais priekšsēdētāj, cienījamie klātesošie! Man ļoti žēl, ka varbūt tieši šā likumprojekta balsojums var būt arī tāds vai citāds, kaut gan tieši šis likumprojekts zināmā mērā kardināli atšķiras no iepriekšējiem likumprojektiem. Proti, šis likumprojekts faktiski ir izstrādāts parlamentā, piedaloties dažādu parlamenta frakciju pārstāvjiem. Nacionālās drošības komisija jau no tā brīža, kopš tā tika izveidota, lai īpaši pētītu šos speciālos dienestus, sāka arī strādāt pie iespējamā likumprojekta. Tika izveidota darba grupa (tas jau sākās apmēram pirms trim mēnešiem), tāpēc pierakstīt šeit Muciņa kungam nopelnus ir pilnīgi nevietā. Muciņa kungs gan iesniedza vienu likumprojektu, bet viņa iesniegtais likumprojekts Nacionālās drošības padomē tika noraidīts un tāpēc viņu te pieminēt ir vienkārši parādīt pārāk daudz goda šajā sakarā. Tātad šis likumprojekts pamatos tika izstrādāts Nacionālās drošības komisijā, kurā, starp citu, piedalījās gan Zemnieku savienības pārstāvji, gan arī citu frakciju pārstāvji. Un arī LNNK pārstāvji piedalījās, katrā ziņā piedalījās šā likumprojekta izstrādāšanā. Nacionālās drošības komisija bija tieši tā komisija, kas arī faktiski iesniedza to parlamentā, un, kā jūs zināt, ar parlamenta lēmumu tika izlemts to skatīt, strādāt pie tā un tad nodot Aizsardzības un iekšlietu komisijai.

Protams, mēs te varam apstrīdēt šo procedūru, jo netika sagaidīts Aizsardzības un iekšlietu komisijas galīgais lēmums šajā jautājumā, taču te ir vairāki aspekti. Pirmais aspekts ir attiecībā uz darba grupu. Darba grupai bija uzdevums uz 11. janvāri uzrakstīt šā likumprojekta it kā alternatīvo variantu vai kaut kādu citu. Diemžēl, iepazīstoties ar dažādiem darba grupas locekļiem, kuri visi vērsās pie mūsu komisijas kā pie autoriem (atsevišķi Apeļa kungs un arī Pļaviņa kungs), atsevišķi tiem, kuri vēl bija darba grupā. Jā, un Pliča kungs arī to skaitā. Mums nācās konstatēt, ka šī darba grupa uz 11. janvāri kopēju likumprojektu nav spējīga izstrādāt vienkārši tāpēc, ka tā, ja runājam godīgi, pārstāv pretējas intereses. Pliča kungam ir ļoti atšķirīgas intereses. Es neviena interesi negribu noraidīt vai pieņemt. Piemēram, Pliča kungam tīri resoriski ir vienas intereses, bet Apeļa kungam diemžēl pārāk dominē Iekšlietu ministrijas intereses, savukārt Pļaviņa kungam var izrādīties vēl citas intereses. Un tās arī dominēja - tas nu bija fakts. Tur pa starpām faktiski figurēja trīs dažādi likumprojekti.

Šajā gadījumā ņemsim vērā to, ka šis jautājums tomēr bija neatliekams, jo tas, pirmkārt, ir saistīts ar budžetu, tātad ir jautājums numur viens. Otrkārt, tas ir saistīts ar nepieciešamību uzsākt Satversmes aizsardzības biroja veidošanu. Nacionālās drošības padome uzskatīja par iespējamu rīkot debates, iesaistot tajās, starp citu, šo komisiju pārstāvjus - gan no Aizsardzības un iekšlietu komisijas, gan Nacionālās drošības komisijas pārstāvjus, kā arī iesaistot darba grupas pārstāvjus. Un, starp citu, tieši šī nosauktā darba grupa faktiski gandrīz pilnā sastāvā arī piedalījās šā likumprojekta pēdējās redakcijas izstrādāšanā. Tātad pēdējā likumprojekta varianta izstrādāšanā piedalījās Kamaldiņa kungs, Pliča kungs (viņš bija klāt Iekšlietu ministrijas telpās), bija arī Apeļa kungs un Pļaviņa kungs. Muciņa kungs, starp citu, aizcirta durvis un aizgāja no pirmās sēdes, jo viņam ne sevišķi patika šis projekts. Tā ka - atkārtoju vēlreiz - šī atsaukšanās uz viņu nav sevišķi korekta. Mēs varam, protams, saturiski apstrīdēt šo likumprojektu un varbūt runāt par tā detaļām, bet es atkārtoju vēlreiz, ka apgalvojums, ka tas ir šoreiz radīts valdībā, vienkārši neatbilst patiesībai. Tad man jāpasaka vēl vairāk - ka vaina ir jāuzņemas Nacionālās drošības komisijai un deputātiem, kas tur strādā. Tā varbūt zināmā mērā ir mūsu pašdarbība. Un jāuzņemas vaina... ne gluži vaina, bet atbildība varbūt ir Nacionālās drošības padomei, tajā skaitā arī tur ietilpstošajam Valsts prezidentam un citiem Nacionālās drošības padomes locekļiem, kuri uzskatīja, ka tomēr šo lietu vajadzētu saskaņot.

Un problēma jau ir tā, ka mēs, protams, varam tagad atraidīt šo likumprojektu. Protams, mēs varētu to darīt, bet līdz ar to faktiski viss paliks tur, kur tas tagad ir. Drošības dienests paliks tāds, kāds tas ir, VESAD paliks tāds, kāds tas tagad ir, arī Ziņu dienests Aizsardzības ministrijā paliks tāds, kāds tas tagad ir, un citi dienesti paliks tādi, kādi tie ir. Štāba veidošanu uzsākt mēs nevarēsim, bet štābu veidošanas vēsture jau ir ļoti ilga. Es atceros vēl no Augstākās padomes laikiem, ka mēs jau vienreiz skatījām jautājumu par štābu, tā ka tas jau velkas nu jau gandrīz otro gadu, un Nacionālās drošības padome nonāca pie secinājuma, ka šis jautājums pašlaik ir aktuāls. Kaut kas ir jādara. Vismaz ir jāuzsāk Satversmes aizsardzības biroja veidošana. Un šie noteikumi nozīmē to, ka, ja tie ir spēkā, tad tie nonāk Juridiskajā komisijā, un arī Aizsardzības un iekšlietu komisija var turpināt strādāt un runāt par detaļām, bet tad Saeimai - es atkārtoju vēlreiz - nekāda pašdarbība nebūs iespējama. Saskaņā ar šiem noteikumiem Saeimai ir jāapstiprina Satversmes aizsardzības biroja direktors, un to mēs tātad varēsim darīt nākamajā vai aiznākamajā sēdē, un Satversmes aizsardzības biroja direktors varēs kaut kādā veidā vismaz būvēt šo struktūru un turpināt šo darbu.

Es vēlreiz lūdzu visus klātešos... Es saprotu, ka ir tāda problēma, ka daudzi nav iepazinušies ar šo likumu, bet atkārtoju vēlreiz - ja mēs gribam veikt reformu šajā sfērā, ja mūs neapmierina tas stāvoklis, kāds ir pašlaik, ja mēs gribam uzsākt Satversmes aizsardzības biroja veidošanu... Turklāt, atkārtoju vēlreiz, šī darba grupa nepanāca to, ko gribēja. Es vienmēr citēju Muciņa kungu, jo nezin kāpēc viņš tiek uzskatīts par likumprojekta autoru, bet tā tas nav; tieši Muciņa kungs iesniedza priekšlikumu, ka Satversmes aizsardzības birojam jāpakļaujas Ministru kabinetam. Ar šiem noteikumiem mēs panācām, ka Satversmes aizsardzības birojs nav pakļauts Ministru kabinetam, tātad tā būs kontrole. Tas tiešām zināmā mērā nodrošinās arī Ministru kabineta kontroli. Es lūdzu padomāt par to un neatraidīt šo likumprojektu, strādāt pie tā detaļās un arī turpināt to darbu, kas ir vajadzīgs, lai uzsāktu Satversmes aizsardzības biroja veidošanu. Paldies par uzmanību!

Priekšsēdētājs. Vai vēl kāds vēlas runāt? Deputāts Sinka - lūdzu! Pēc tam runās iekšlietu ministrs Kristovskis.

J.Sinka (TB).

Paldies, priekšsēža kungs! Panteļējeva kungs nupat runāja par Satversmes aizsardzības biroja veidošanu. Arī es to gribētu, ka tādu izveidotu šeit, Saeimā, lai tas rūpētos par Satversmes aizsardzību. Es atceros, ka tad, kad pagājušā gada februārī Rīgas televīzija visai tautai, visai sabiedrībai ar tādu lielu pompu paziņoja faktu par “Latvijas ceļa” veidošanos, - tad visi, līdz ar visiem ideologiem, kuri toreiz bija klāt un kuri gan tagad nav šeit, bet ir Vācijā, šo faktu pasniedza kā kaut kādu ļoti demokrātisku parādību, ka būs kāds veidojums, kas cīnīsies par 1922. gada Satversmi, kas cīnīsies par Saeimas restaurāciju. Un kas no tā ir iznācis? Tagad mums vajag Satversmes aizsardzības biroju. Saeimas namam ir jāpārvēršas par Satversmes aizsardzības biroju!

Priekšsēdētājs. Vārds iekšlietu ministram Kristovskim!

Ģ.V.Kristovskis (iekšlietu ministrs).

Cienījamo priekšsēdētāj, cienījamie deputāti! Es gribu izteikt vienu mazu repliku sakarā ar to, ka mūsu cienījamais kolēģis Krastiņa kungs visu laiku šeit cīnījās par procesu. Es gribu teikt, ka šā likuma par pretizlūkošanu (jeb šobrīd - pretizlūkošanas noteikumu) iedzīvināšana - tas ir mūsu valsts sakārtošanas process, tas ir process, kas ir nepieciešams, lai mēs atkal nenonāktu tādā situācijā, kāda bija pirms nedēļas - situācijā, kad atsevišķi bruņoti formējumi ir bez vadības, kad tie pakļaujas pašvaldībām, pakļaujas nenosvērtiem cilvēkiem, un kad vairs nav iespējams valsti vadīt. Tātad tie, kas šodien balsos “pret” - tie iestāsies pret šo procesu, kurš ir vērsts uz valsts sakārtošanu.

Un vēl viens jautājums attiecībā uz Satversmes 81. pantu. Šodien pastāv tāda struktūra kā Drošības dienests, kas pakļaujas diemžēl ne jau izpildvarai. Satversmē ir rakstīts, ka ir nodalīta likumdošanas vara un ir nodalīta izpildvara, bet mēs redzam, ka tā tas diemžēl mūsu valstī nav. Un, jo ilgāk turpināsies tāds stāvoklis, kāds ir šodien, jo ilgāk mēs iesim pretī tai pašai Satversmei, kuru šeit tikko aicināja aizstāvēt.

Tā ka es lūdzu atbalstīt šos noteikumus. Un būs pilnīgi iespējams vēlāk, visā tālākajā procesā, labot kaut kādus atsevišķus momentus. Kaut gan principā, kā mēs redzam, mēs jau esam vairākus evolucionārus apļus veikuši šajā procesā, bet nekas jauns tajā visā nav radies. Un laikam Andrejam Krastiņam ir bijis žēl, ka viņš nav bijis klāt šajā procesā, jo viņš bija kādu laiku projām kaut kur ārzemēs. Tātad arī tas ir jautājums, kurš attiecas uz procesu. Paldies par uzmanību!

Priekšsēdētājs. Vārds deputātam Kiršteinam - lūdzu!

A.Kiršteins (LNNK).

Godājamais priekšsēdētāj! Godājamie deputāti! Man mazliet izbrīnīja Panteļējeva kunga uzstāšanās, jo tiešām - kāpēc tādā gadījumā vispār mums ir Aizsardzības un iekšlietu komisija? Un kāpēc mums ir divas komisijas, un kāpēc vispār Saeimā šāds haoss sāk rasties? Es ļoti labi atceros, ka tad, kad mēs apstiprinājām Nacionālās drošības komisiju, tai bija pavisam cits uzdevums: tā bija domāta kā komisija, kas nodarbosies ar uzraudzību pār esošajām drošības struktūrām, apkopos dažādās sūdzības un pēc tam izdarīs secinājumus attiecībā uz šīm sūdzībām. Bet tagad mēs redzam ārkārtīgi interesantu ainu: tātad ir kaut kāda Aizsardzības un iekšlietu komisija, kura nezin kāpēc tur sēž, un nevar saprast, ar ko tā nodarbojas, un nevienu neinteresē šīs komisijas darbības rezultāti, un parādās pilnīgi jauna struktūra - Nacionālās drošības komisija, kura pēkšņi sāk nodarboties ar likumdošanu, un, kā te pilnīgi pareizi pateica, vairs absolūti nav svarīgi, kas ir pieņemts pirmajā lasījumā, nav svarīgi arī, kas tiks pieņemts otrajā lasījumā. Tādā pašā steigā un tieši tad, kad šī komisija, jeb, pareizāk sakot, liela daļa šīs Aizsardzības un iekšlietu komisijas cilvēku ir kaut kur prom, parādās kaut kāds jauns variants un tiek šeit iesniegts šādā kārtībā. Tāpēc es jautāju: bet kāpēc tāda steiga? Nu kāpēc tas viss ir jādara, teiksim, Ministru kabineta noteikumu kārtībā?

Man ir vēl viens, tīri procesuāls jautājums: kas par komēdiju šeit notiek? Vai tad tādā gadījumā Aizsardzības un iekšlietu komisija un Nacionālās drošības komisija nevarēja noturēt kopīgu sēdi? Es redzu, ka Silāra kungs māj ar galvu. Domāju, ka pašreiz tiešām nav vērts šeit strīdēties. Pareizāk būtu noraidīt un vienkārši atgriezties pie šiem projektiem normālā komisijas darbībā un izskatīt tos parastajā kārtībā. Likums “Par pretizlūkošanu” nav tas likums, kuru var pieņemt kaut kādā lielā steigā. Tas nav tāds likums, kas ir jāpieņem sesiju pārtraukumā - laikā starp divām sesijām - starp rudens un ziemas sesiju - turklāt milzīgā steigā. To taču vajag saprast. Kādi mēs vispār izskatāmies?... Paldies par uzmanību!

Priekšsēdētājs. Vārds deputātam Ivaram Silāram - “Latvijas ceļš”. Lūdzu!

I.Silārs (LC).

Cienījamie kolēģi! Es šobrīd runāju kā komisijas priekšsēdētājs. Un kā komisijas priekšsēdētājs es gribu teikt, ka mani pilnīgi pārsteidza šī procedūra, tas, kā tika sagatavots šis iesniegtais likumprojekts. Vēl pagājušajā ceturtdienā, sēdei beidzoties, es nevarēju saņemt šo likumprojektu tādā variantā, kādā tas ir šobrīd. Tā ka nevar runāt par to, ka šis likumprojekts ir sagatavots un skatīts, piedaloties abām komisijām. Tāda sēde vispār nav bijusi, ka abas komisijas būtu kopā strādājušas. Kā komisijas priekšsēdētājam man ir jāsaka, ka šāda procedūra tiešām nav pieņemama pēc tam, kad Saeimas plenārsēde, visi deputāti kopā, ir nodevuši šo projektu izskatīt Aizsardzības un iekšlietu komisijai. Tas ir noticis ar plenārsēdes balsojumu. Kā komisijas priekšsēdētājs es uzskatu, ka šis ir viens no šā likuma variantiem, jo tika nolemts, ka priekšlikumus apkopo Aizsardzības un iekšlietu komisija. Un tādējādi kā komisijas priekšsēdētājs es uzskatu, ka šis ir viens no priekšlikumiem par toreiz sēdē iesniegtajiem likumprojektiem.

Priekšsēdētājs. Vārds Lainim Kamaldiņam - “Latvijas ceļš”. Lūdzu!

L.Kamaldiņš (LC).

Godātais priekšsēdētāj, godātie deputāti! Es daudz neaizkavēšu jūsu laiku, es tikai palabošu frakcijas biedru Silāra kungu. Tiešām šāda abu komisiju kopēja sēde bija. Tas, ka Silāra kungs tajā laikā atradās Kanādā vai Amerikas Savienotajās Valstīs - diemžēl jau ir cita lieta, bet šāda komisijas sēde notika, kur parādījās arī tās pretrunas, ka šīs izveidotās darba grupas locekļi nespēja nonākt pie viena viedokļa, jo pastāv vismaz trīs projekti.

Priekšsēdētājs. Vārds deputātam... Deputāts Karnups atsakās. Zvanu! Lūdzu, balsosim par LNNK priekšlikumu - noraidīt Ministru kabineta noteikumus nr. 28. Balsošanas laikā nav atļauti izsaucieni. Vai visi ir nobalsojuši? Deputāts Piebalgs - “pret”. Lūdzu rezultātu. Par - 41, pret - 29, atturas - 8. Lēmums pieņemts.

Tālāk. Ministru kabineta noteikumi nr. 29 “Par Latvijas Republikas valsts robežu”. Balsosim par LNNK priekšlikumu - noraidīt Ministru kabineta noteikumus nr. 29 “Par Latvijas Republikas valsts robežu”. Lūdzu rezultātu! Par - 31, pret - 38, atturas - 8. Nav pieņemts.

Balsosim par šo noteikumu nodošanu Aizsardzības un iekšlietu komisijai, Ārlietu komisijai un Juridiskajai komisijai. Atbildīgā ir Aizsardzības un iekšlietu komisija. Deputāts Endziņš... Godātie kolēģi, netraucējiet uzklausīt deputātu Endziņu! Lūdzu! (Endziņš kaut ko saka no zāles.) Pagaidiet, kāds ir jūsu balsojums? Tad ir viens papildus “par”. Vēl kāds? Lūdzu - deputāts Novakšānovs! Pagaidiet, jūs pasakiet, ko jūs vēlaties. Deputāts Novakšānovs - “par”. Divi papildus “par”. Vēl kādas iebildes? Nav. Lūdzu rezultātu! 49 - par, pret - 19, atturas - 10. Pieņemts. Ministru kabineta noteikumi nr. 30 “Par papildinājumiem 1992. gada 16. jūnija likumā “Par valsts un pašvaldību īpašuma objektu (uzņēmumu) privatizācijas kārtību””. Vārds deputātam Aristidam Lambergam - LNNK. Lūdzu!

A.Lambergs (LNNK).

Godājamais priekšsēdi, cienījamie deputāti! Noteikumi nr. 30 skan - “Par papildinājumiem 1992. gada 16. jūnija likumā “Par valsts un pašvaldību īpašuma objektu (uzņēmumu) privatizācijas kārtību””. Es gribētu atgādināt, ka privatizācijas likums ir jau bijis otrajā lasījumā un ka šis varēja būt kā papildinājums šim likumam, bet nekādā gadījumā to nevar kvalificēt zem 81. panta un tas nav steidzams nekādā gadījumā. Tātad tas varētu būt kā papildinājums pie privatizācijas likuma. Līdz ar to lūdzu noraidīt šo dokumentu.

Priekšsēdētājs. Vārds deputātam Jonītim - “Latvijas ceļš”.

R.Jonītis (LC).

Šis Ministru kabineta labojums attiecas uz to pantu, kas netika iesniegts iepriekšējā gadījumā labošanai un papildināšanai sakarā ar izmaiņām, un tas ir pieņemts tikai saskaņā ar to iepriekšējo likumu, kas saistīts ar likumu par maksātnespēju un bankrotu. Tas ir vienīgi tāds labojums, lai šo maksātnespējas un bankrota likumu varētu iedarbināt uzreiz. Šis labojums pieņemts steidzamības kārtībā. Tāpēc lūdzu tomēr balsot par valdības noteikumiem.

Priekšsēdētājs. Godātie deputāti! Balsosim par LNNK priekšlikumu - noraidīt Ministru kabineta noteikumus nr. 30. Rezultātu! Par - 31, pret - 40, atturas - 8. Nav pieņemts.

Balsosim par šo noteikumu nodošanu Tautsaimniecības, agrārās un reģionālās politikas komisijai. Rezultātu! Par - 43, pret - 14, atturas - 10. Pieņemts.

Ministru kabineta noteikumi nr. 31 “Par grozījumiem 1991. gada 5. marta likumā “Par pašvaldību uzņēmumu””. Balsosim par LNNK ierosinājumu - to noraidīt. Rezultātu! Par - 25, pret - 42, atturas - 10. Nav pieņemts.

Balsosim par šo noteikumu nodošanu Tautsaimniecības, agrārās un reģionālās politikas komisijai. Balsosim! Rezultātu! Par - 49, pret - 16, atturas - 8. Pieņemts.

Ministru kabineta noteikumi nr. 32 “Par valsts nekustamā īpašuma reģistrāciju un izmantošanu līdz īpašuma tiesību nostiprināšanai zemesgrāmatās”. Anna Seile - LNNK. Lūdzu!

A.Seile (LNNK).

Cienījamie deputāti! Es ļoti lūdzu jūs uzmanīgi uzklausīt manus iebildumus, kāpēc mēs nevaram nobalsot par šo priekšlikumu - atstāt kaut mirkli spēkā Ministru kabineta pieņemtos noteikumus. Es esmu Centrālās zemes komisijas priekšsēdētāja, ne tikai LNNK frakcijas locekle. Šajos noteikumos ir paredzēta pilnīgi cita valsts īpašuma reģistrācijas kārtība, nekā tā ir visos iepriekšējos likumdošanas aktos. Un konkrēti: pagastam, pilsētai un pašvaldībai, kurai līdz šim ir jāpieņem lēmums par īpašuma nodošanu, kura tur savās rokās visu informāciju par to, kam ir kāda zeme, vairs nav nekādas vajadzības dot savu lēmumu. Ministru kabinets pats pasaka, nekonsultējoties ar pašvaldību. Vēl ļaunāk - ziņas par to valsts zemes īpašumu sarakstu, kas piešķirami bijušajiem īpašniekiem tiem piederējušās zemes vietā, visu to zemi, par kuru bija paredzēta kompensācija, tagad Ministru kabinets uzdod pašvaldībām apkopot un iesniegt saskaņošanai Finansu ministrijai un Valsts zemes dienestam. Visa iepriekšējā koncepcija uzskata, ka nevis valstij uzreiz jāreģistrē un jāpaņem visa šī zeme, ka nevis tai ir jātaisa kaut kādi saraksti, bet ka pašvaldībai ir tiesības uzreiz iedot šo kompensējamo zemi cilvēkiem, kam tā nav piešķirta, un daudzos gadījumos tas ir izdarīts. Kamēr mēs to apspriedīsim komisijās, šis process sāksies un notiks. Tad vienkāršāk bija atcelt visas pašvaldības, un jūs to varat izdarīt saskaņā ar tiem papildinājumiem, kurus jūs likumā esat noteikuši. Nost šīs pašvaldības, un valsts brīvi rīkojas! Es negribu teikt, ka šeit valsts rīkojas ar īpašumu, šeit ļaunprātīgi rīkojas cilvēku grupa, kas grib paņemt Latvijas valstij piederošo īpašumu.

Jā, bija vajadzīgi noteikumi, kādā kārtībā var reģistrēt valsts īpašumu. Centrālā zemes komisija vairākkārt griezās gan pie Tieslietu ministrijas, gan pie citām Ministru kabineta institūcijām ar lūgumu: izstrādājot šos noteikumus, iesniedziet, izdaliet zemesgrāmatām savus īpašos noteikumus par reģistrācijas kārtību, bet tādus, kuri nav pretrunā. Un, ja šodien šis likums netiks noraidīts, starplaikā tūlīt iestāsies haoss. Tāpēc es uzskatu par savu pienākumu lūgt Valsts prezidentu - arī tāds mums vēl ir - izskatīt šo likumu pilnīgi personīgi un dot par to savu slēdzienu. Un tikai tad es lūgšu Saeimu apstiprināt manu demisiju no Centrālās zemes komisijas priekšsēdētājas amata. Strādāt tādas nesakārtotības apstākļos nav iespējams.

Priekšsēdētājs. Edmunds Krastiņš - valsts īpašuma valsts ministrs. Lūdzu! Es ļoti atvainojos! Deputātus, kuri pagriezuši muguru tribīnei un skaļi runā; es lūdzu vai nu doties savā vietā, vai pameklēt citu telpu. Lūdzu, turpiniet!

E.Krastiņš (valsts īpašuma valsts ministrs).

Cienījamo priekšsēdētāj! Cienījamie deputāti! Protams, Latvijas tautai tas būtu liels pārsteigums, ja pēc visa tā, kas ir rakstīts un runāts par mūsu nesakārtotību zemes likumdošanā, pēkšņi tiktu konstatēts, ka te viss tiešām ir kārtībā un ka viss rit uz priekšu tā, kā vajadzīgs. Kā zināms, tajos trijos gados, kad darbojās Augstākā padome, Latvija, pilnīgi dabīgi, izgāja cauri lielam, attīstības posmam, kura sākumā zemes īpašuma reforma tika izprasta stipri atšķirīgi no tās, kāda tika veidota beiguposmā. Un tāpēc, dabīgi, pastāv pretrunas starp zemes reformas likumiem un likumu par zemesgrāmatu likuma spēka atjaunošanu. Šie noteikumi ir mēģinājums ievest skaidrību šajā jautājumā, pirmkārt, jau tāpēc, ka mēs esam nonākuši pilnīgi absurdā situācijā, proti, ka pašvaldības lemj par to, vai valstij atjaunot vai neatjaunot īpašumtiesības uz tās īpašumiem. Viss ir apgriezts ar kājām gaisā. Valdība, pieņemot šos noteikumus, pirmkārt, centās nostādīt visas šīs lietas “uz zemes”, proti, ka valsts pati atjaunos savas īpašumtiesības, protams, pamatojoties uz tiem dokumentiem, kas tiek prasīti saskaņā ar zemesgrāmatu likumu, bet neprasot pašvaldībai atļauju, lai atjaunotu savas īpašumtiesības. Otrkārt. Ir daudzkārtīgi piemēri, ka pašvaldības tomēr līdztekus visam labajam, ko tās dara valsts īpašuma apsaimniekošanā, valdīdamas to, tomēr neizmanto šo īpašumu efektīvi. Atsevišķās reizēs ir pat zināmi šā īpašuma izsaimniekošanas un nelietderīgas izmantošanas gadījumi. Šajos noteikumos ir paredzēta arī kārtība, ka visiem valsts īpašuma valdītājiem šis īpašums ir labticīgi jālieto līdz tam laikam, kamēr valsts izprasa savu īpašumu no sveša valdījuma.

Bez tam pašvaldībām turpmāk Finansu ministrijā būs jāreģistrē arī visi nomas līgumi, lai būtu skaidrs, kādiem noteikumiem tie ir slēgti, uz cik ilgu laiku un kāda ir bijusi šo līgumu slēgšanas kārtība. Bez tam pašvaldībām tagad beidzot noteiktā laikā būs jāiesniedz arī pieprasījumi, kādi īpašumi tām ir vajadzīgi savu funkciju veikšanai, un tad mēs beidzot varēsim sākt mūsu zemes reformas nobeiguma posmu, jo zemes reforma, pats šis pamatposms, nevar vilkties gadsimtiem ilgi. Pēc tam varbūt būs vajadzīgi 10 gadi, lai to visu tehniski noformētu, tāpēc arī ir novilkta šī svītra, līdz kuram laikam pašvaldībām jāpieprasa tie īpašumi, kas tām būtu vajadzīgi savu funkciju pildīšanai.

Un beidzot pašvaldībām, protams, ir jāiesniedz šim likumos paredzētajam Kompensāciju fondam skaidri pieprasījumi par agrākajiem zemes īpašniekiem un viņu mantiniekiem zemes atdošanai viņu īpašuma vietā, ko viņiem nav iespējams atdot tādā veidā, kā tas ir bijis 1940. gadā. Tāpēc es aicinātu deputātus nodot komisijā šos noteikumus, jo tie ir ārkārtīgi svarīgi,lai valsts varētu atjaunot savas īpašumtiesības.

Priekšsēdētājs. Vai vēl kāds vēlas runāt? Lūdzu, balsosim par LNNK priekšlikumu - noraidīt Ministru kabineta noteikumus nr. 32 “Par valsts nekustamā īpašuma reģistrāciju un izmantošanu līdz īpašuma tiesību nostiprināšanai zemesgrāmatās.” Lūdzu rezultātu. Par - 31, pret - 40, atturas - 9. Nav pieņemts.

Balsosim par šo noteikumu nodošanu Juridiskajai komisijai. Balsosim! Rezultātu! Par - 51, pret - 14, atturas - 5. Nodots Juridiskajai komisijai.

Ministru kabineta noteikumi nr. 42 “Par darba samaksas jautājumos pieņemto Augstākās padomes Prezidija lēmumu atzīšanu ar spēku zaudējušiem”. Balsosim par LNNK priekšlikumu - noraidīt Ministru kabineta noteikumus nr. 42. Rezultātu! Par - 31, pret - 40, atturas - 4. Nav pieņemts.

Balsosim par šo noteikumu nodošanu Budžeta un finansu (nodokļu) komisijai un Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijai. Atbildīgā būs Budžeta un finansu (nodokļu) komisija. Rezultātu! Par - 53, pret - 16, atturas - 7. Lēmums pieņemts.

Visi jautājumi, kurus mēs ieslēdzām darba kārtībā šai plenārsēdei, ir izskatīti. Vārds paziņojumam priekšsēdētāja biedram Aivaram Berķim. Pēc tam būs reģistrācija.

A.Berķis (Saeimas priekšsēdētāja biedrs).

Es tikai gribēju pateikt, lai labāk paliktu prātā šī diena, ka rīt, 21. janvārī, pulksten 12.00 Jēkaba ielā 16, 104. telpā tiks demonstrēta Valerija Sakuļina intervija ar Vladimiru Žirinovski. 48 jautājumi un atbildes ierakstītas pirms 10 dienām. Tātad, kuri var, tie gaidīti rīt pulksten 12.00 104. telpā Jēkaba ielā 16.

Priekšsēdētājs. Zvanu reģistrācijai! Reģistrēsimies! Sekretāra biedru Tomiņu lūdzu nolasīt izdruku.

Z.Tomiņš (Saeimas sekretāra biedrs).

Nav reģistrējušies:

Andris Ameriks,

Olafs Brūvers,

Igors Bukovskis,

Māris Graudiņš... Māris Graudiņš ir.

Juris Janeks,

Ernests Jurkāns,

Imants Kalniņš,

Ēriks Kaža,

Ojārs Kehris,

Mārtiņš Ādams Kalniņš... Ir.

Jānis Kokins... Kokins ir.

Aivars Kreituss,

Voldemārs Novakšānovs... Novakšānovs ir.

Aleksandrs Pētersons,

Gunārs Resnais,

Jevgēnijs Zaščerinskis,

Joahims Zīgerists.

Arī Ēriks Kaža ir.

Nākamā plenārsēde - 27. janvārī pulksten 9.00.

Stenogrammu parakstīja:

Redaktores J.Kravale, L.Bumbura, L.Kainaize

Mašīnrakstītājas-operatores S.Bērziņa, M.Ceļmalniece, B.Strazdiņa,

I.Kuzņecova

Korektores D.Kraule, J.Kurzemniece, S.Stikute