Sēdi vada Latvijas Republikas 9.Saeimas priekšsēdētājs

Gundars Daudze.

Sēdes darba kārtība
Satura rādītājs
Balsojumi

Sēdes vadītājs. Labrīt, cienījamie kolēģi! Lūdzu, ieņemiet vietas!

Cienījamie kolēģi! Sāksim Saeimas 2008.gada 10.aprīļa sēdi.

Pirmā darba kārtības sadaļa – Prezidija ziņojumi par iesniegtajiem likumprojektiem.

Saeimas Prezidijs ierosina Ministru kabineta iesniegto likumprojektu „Grozījums likumā „Par valsts pensijām”” nodot Sociālo un darba lietu komisijai un noteikt, ka tā ir atbildīgā komisija. Vai deputātiem ir iebildumi? Deputāti neiebilst.

Saeimas Prezidijs ierosina deputātu Kampara, Zaķa, Kariņa, Gravas un Rībenas iesniegto likumprojektu „Grozījumi Krimināllikumā” nodot Juridiskajai komisijai un Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijai un noteikt, ka Juridiskā komisija ir atbildīgā komisija.

Saskaņā ar Saeimas kārtības rulli viens deputāts var runāt „par”, viens – „pret”.

Vārds deputātam Artim Kamparam, acīmredzot viņš runās „par”.

A.Kampars (frakcija „Jaunais laiks”).

Godātais priekšsēdētāja kungs! Cienītie kolēģi! Es domāju, ka nav nekādu šaubu, ka mēs, šeit zālē, sēdošie likumdevēji, rakstot un pieņemot likumus, gribam, lai šie likumi arī reāli darbotos dzīvē. Kā zināms, mūsu valstī jau ilgu laiku mēs visi kopā strādājam pie partiju finansēšanas likumu paketes izstrādāšanas, pilnveidošanas. Un viena no lietām, lai šie likumi reāli strādātu, kā pierāda prakse, ir tāda, ka, ja nebūs reāla mehānisma, kā sodīt likuma pārkāpējus, tad diez vai šie likumi reāli arī strādās.

Galvenie eksperti mūsu valstī – Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs – ir teikuši, ka šajā jomā sodi līdz šim ir acīm redzami bijuši par mazu un ka paralēli administratīvajai atbildībai ir nepieciešama arī kriminālatbildība par atsevišķiem ļoti nopietniem likumpārkāpumiem.

„Jaunais laiks” piedāvā ļoti vienkāršu lietu. Kā zināms, šis jautājums valdībā tiek skatīts jau ļoti, ļoti ilgu laiku. Un šobrīd uz Saeimu no valdības ir atsūtīta tikai viena sadaļa šīs likumu paketes, tie ir grozījumi Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksā, kur tiek precizēta sodīšana tieši šā likuma sakarā. Vakar Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas sēdē kopā ar Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja pārstāvi Vilka kungu mēs skatījām šo jautājumu paketi, un viņš skaidri un gaiši atzina, ka, ja mēs pieņemsim tikai vienu daļu, kas ir saistīta ar administratīvo sodīšanu, tad tas nebūs pilnvērtīgs šā likuma papildinājums un diez vai tas strādās. Un viņš bija tas, kas vēlreiz uzsvēra, ka šī pakete sastāv no divām daļām – izmaiņām gan Krimināllikumā, gan Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksā.

Tāpēc, kolēģi, es jūs aicinu šodien nodot komisijām izskatīšanai šo likumprojektu, kas ir tās vienotās paketes sastāvdaļa, kurā ietilpst arī tie grozījumi, kuri jau ir atsūtīti no Ministru kabineta, un aicinu skatīt šos grozījumus mierīgā garā, izsvērti, pārliecinoši, un tomēr nodrošināt, lai likumi, ko mēs pieņemam šeit, Saeimā, darbotos un lai tie, kuri vēlētos kaut kad kaut kādā veidā tos pārkāpt, tomēr tiktu sodīti.

Kolēģi, aicinu tātad nodot izskatīšanai! Tālākā diskusija ir atvērta, katrs no mums varēs iesniegt priekšlikumus. Lūdzu nenoraidīt to, ko valdība skatījusi jau gandrīz gadu!

Paldies. Aicinu balsot „par”.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Vārds deputātam Mārim Kučinskim. (No zāles dep. J.Urbanovičs: „Abi nevar runāt „par”.”)

M.Kučinskis (Tautas partijas frakcija).

Godātais Prezidij! Cienījamie deputāti! Es vienkārši gribu norādīt iesniedzējiem, frakcijai „Jaunais laiks”, ka tā nav laba prakse. Ministru kabinetā ir apgrozībā simtiem likumprojektu, un, ja tagad šeit, Saeimā, katrs vienkārši tikai tāpēc, ka atrodas opozīcijā, aicinās: „Šķetināsim šo apritē esošo likumdošanu, paņemsim kaut kādus teikumus un mēģināsim apiet Ministru kabinetu!” –, tāda prakse parlamentā diez vai būtu vajadzīga. Tas ir ļoti līdzīgi, analogi tam, kā bija vakar ārkārtas sēdē, kur ļoti, ļoti gribējās atņemt valdībai darbu, darīt kaut ko parlamentā.

Es gribu informēt deputātus, ka Valsts pārvaldes un pašvaldības komisija vakar šo jautājumu skatīja un piekrīt visam tam, ko Artis Kampars teica. Komisija vērsās pie valdības ar vēstuli, lai, tā teikt, pasteidzinātu šā likumprojekta ierašanos Saeimā. Taču ņemt likumu grozījumus, kas vēl ir, tā teikt, apritē Ministru kabinetā un mēģināt tos Saeimā skatīt šādā veidā, priekšlaicīgi, pirms saskaņojuma, pirms ekspertu darba, – tā darīt nebūtu ieteicams.

Tāpēc es aicinu noraidīt.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Jautājumā par likumprojekta nodošanu komisijām viens deputāts ir runājis „par”, viens – „pret”. Lūdzu zvanu! Balsosim par deputātu Kampara, Zaķa, Kariņa, Gravas un Rībenas iesniegtā likumprojekta „Grozījumi Krimināllikumā” nodošanu komisijām! Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu rezultātu! Par - 33, pret - 8, atturas - 46. Likumprojekts komisijām nav nodots.

Sākam skatīt šodienas sēdes darba kārtības otro sadaļu - par atvaļinājuma piešķiršanu deputātei Sandrai Kalnietei. Saeimas Prezidijs ir saņēmis deputātes Sandras Kalnietes lūgumu piešķirt viņai bezalgas atvaļinājumu šodien, 10.aprīlī. Lūdzu zvanu! Balsosim par lēmuma projektu - par to, ka deputātei Sandrai Kalnietei piešķiram atvaļinājumu šodien, 10.aprīlī! Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu rezultātu! Par - 87, pret - 1, atturas - nav. Lēmums pieņemts.

Sākam skatīt nākamo šodienas darba kārtības sadaļu - „Amatpersonu ievēlēšana, apstiprināšana, iecelšana, atbrīvošana vai atlaišana no amata, uzticības vai neuzticības izteikšana”.

Lēmuma projekts „Par Saeimas pārstāvja apstiprināšanu Ziemeļu Investīciju bankas Kontroles komitejā”.

Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas vārdā - deputāts Kārlis Leiškalns.

K.Leiškalns (Tautas partijas frakcija).

Labrīt, priekšsēdētāja kungs! Dāmas un kungi! Strādāsim ar Saeimas sēdē izskatāmo dokumentu, kura numurs ir 2215, - „Par Saeimas pārstāvja apstiprināšanu Ziemeļu Investīciju bankas Kontroles komitejā”.

Jāteic, ka atbildīgā komisija ir saņēmusi trīs pieteikumus par ievēlēšanu šajā godpilnajā amatā.

Visi trīs nosauktie kandidāti - Viesturs Silenieks, Valdis Dombrovskis un Anatolijs Pešehonovs - atbilst tiem kritērijiem, kuri ir izvirzīti. Līdz ar to Saeimai - Latvijas Republikas parlamentam -, lai izvirzītu pārstāvi par Ziemeļu Investīciju bankas Kontroles komitejā, ir jābalso ar vēlēšanu zīmēm.

Paldies.

Sēdes vadītājs. Jā, paldies.

Un balsu skaitītāju vārdā - deputāts Pēteris Tabūns.

P.Tabūns (TB/LNNK frakcija).

Cienījamie kolēģi! Pieredze jums ir pietiekama, tāpēc atgādināšu tikai pašu galveno. Atzīmi izdariet, lūdzu, pretī katra kandidāta uzvārdam, tas ir, rombiņā, kas atrodas pretī uzvārdam. Un var palikt tikai viens kandidāts.

Paldies par uzmanību.

Balsu skaitīšanas komisijas locekļi, lūdzu, dodieties uz Balsošanas zāli!

Sēdes vadītājs. Paldies.

Cienījamie kolēģi! Tiklīdz balsu skaitītāji būs apkopojuši rezultātus, kā parasti jūs ar zvanu tiksiet aicināti Sēžu zālē.

Paldies.

Sēdi vada Latvijas Republikas 9.Saeimas priekšsēdētājs

Gundars Daudze.

Sēdes vadītājs. Cienījamie kolēģi! Lūdzu, ieņemiet vietas!

Atgādinu, ka mūsu šobrīd izskatāmais darba kārtības punkts ir lēmuma projekts „Par Saeimas pārstāvja apstiprināšanu Ziemeļu Investīciju bankas Kontroles komitejā”.

Balsu skaitītāju vārdā - deputāts Pēteris Tabūns.

P.Tabūns (TB/LNNK frakcija).

Saeimas Balsu skaitīšanas komisijas sēdes protokols Nr.18 - par balsošanas rezultātiem, ievēlot pārstāvi Ziemeļu Investīciju bankas Kontroles komitejā.

2008.gada 10.aprīlī Rīgā, Saeimas namā. Vēlēšanu zīme Nr.16.

Kopumā izgatavotas 122 vēlēšanu zīmes. Deputātiem izsniegtas 94, sabojātu un nomainītu nav, dzēstas atlikušās 28 vēlēšanu zīmes.

No vēlēšanu kastes izņemtas 94. Par derīgām atzītas 92, par nederīgām atzītas 2 vēlēšanu zīmes.

Pret visiem kandidātiem nav balsots.

Par kandidātiem nodotās balsis:

Viesturs Silenieks - 46 „par”, 46 „pret”;

Valdis Dombrovskis - 22 „par”, 70 „pret”;

Anatolijs Pešehonovs - 24 „par”, 68 „pret”.

Saskaņā ar Saeimas kārtības ruļļa 26.pantu Ziemeļu Investīciju bankas Kontroles komitejā nav ievēlēts neviens no izvirzītajiem kandidātiem. Tātad tūlīt notiks otrā vēlēšanu kārta, un tajā piedalīsies tie paši trīs kandidāti.

Kolēģi, lūdzu nekļūdīties! Divās vēlēšanu zīmēs bija kļūdas.

Balsu skaitīšanas komisijas locekļi, lūdzu jūs doties uz Balsošanas zāli!

Sēdes vadītājs. Paldies deputātam Tabūnam.

Par Saeimas sēdes atsākšanu tiks atkal paziņots ar zvana palīdzību.

Paldies.

Sēdi vada Latvijas Republikas 9.Saeimas priekšsēdētājs

Gundars Daudze.

Sēdes vadītājs. Cienījamie kolēģi! Ņemot vērā to, ka pēc 9 minūtēm būtu jāsākas pārtraukumam un balsu skaitītāji nevar šajā laikā paspēt saskaitīt balsis, pārtraukums līdz pulksten 11.00, kā tas ir arī pēc parastās sēžu darba kārtības.

Sēdi vada Latvijas Republikas 9.Saeimas priekšsēdētājs

Gundars Daudze.

Sēdes vadītājs. Cienījamie kolēģi! Lūdzu, ieņemiet vietas!

Atgādinu, ka mēs vēl joprojām runājam par lēmuma projektu „Par Saeimas pārstāvja apstiprināšanu Ziemeļu Investīciju bankas Kontroles komitejā”.

Balsu skaitītāju vārdā - deputāts Pēteris Tabūns.

P.Tabūns (TB/LNNK frakcija).

Cienījamie kolēģi! Iepazīstinu jūs ar Balsu skaitīšanas komisijas sēdes protokolu Nr.19 - par balsošanas rezultātiem, ievēlot pārstāvi Ziemeļu Investīciju bankas Kontroles komitejā.

2008.gada 10.aprīlī Rīgā, Saeimas namā. Vēlēšanu zīme Nr.17.

Kopumā izgatavotas 110 vēlēšanu zīmes, deputātiem izsniegtas 93, sabojātu un nomainītu nav, dzēstas atlikušās 17 vēlēšanu zīmes.

No vēlēšanu kastes izņemtas 93, par derīgām atzītas 92, par nederīgu - 1 vēlēšanu zīme.

Pret visiem kandidātiem balsots divās vēlēšanu zīmēs.

Par kandidātiem nodotās balsis:

Viesturs Silenieks - 48 „par”, 44 „pret”;

Valdis Dombrovskis - 20 „par”, 72 „pret”;

Anatolijs Pešehonovs - 22 „par”, 70 „pret”.

Un tā saskaņā ar Saeimas kārtības ruļļa 26.pantu Ziemeļu Investīciju bankas Kontroles komitejā ir ievēlēts Viesturs Silenieks.

Sēdes vadītājs. Paldies deputātam Pēterim Tabūnam.

Apsveicam Viesturu Silenieku ar ievēlēšanu amatā!

Sākam skatīt nākamo šodienas sēdes darba kārtības punktu.

Lēmuma projekts „Par neuzticības izteikšanu satiksmes ministram Aināram Šleseram”.

Iesniedzēju vārdā - deputāte Solvita Āboltiņa.

S.Āboltiņa (frakcija „Jaunais laiks”).

Labdien, cienījamie kolēģi! Šodien mēs runājam par cilvēku - metaforu. Cilvēku - buldozeru, raķeti, pēdējā laikā dēvētu arī par atombumbu. Jo mūsu šīsdienas varonis - Latvijas Pirmās partijas un nu arī „Latvijas Ceļa” īpašnieks un ilggadējais satiksmes ministrs Ainārs Šlesers - pirmām kārtām asociējas ar 9.Saeimas pirmsvēlēšanu masveidīgajiem televīzijas reklāmu rullīšiem ar dažādiem dūcošiem, spiedzošiem un rūcošiem mehānismiem, kuriem galvenais darbības princips ir - „Gāzi grīdā!”. Nedomājot par sekām. Vai varbūt vispār nedomājot.

Nenoliedzami, Ainārs Šlesers ir Latvijas politikas ilgdzīvotājs. Lielās politikas iemītnieks kopš 7.Saeimas. Viņš ir bijis ministrs Krištopana, Repšes, Emša, Kalvīša valdībās, arī pašlaik - Godmaņa valdībā.

Šlesers vienmēr ir izcēlies ar aktīvu darbošanos, un šī aktīvā darbošanās nereti ir kļuvusi arī par valdību klupšanas akmeni. Tā 1999.gadā Šleseram pēc „saķeršanās” ar toreizējo premjeru Vili Krištopanu jautājumā par „Latvenergo” privatizēšanu nācās aiziet no ekonomikas ministra amata. Par „Latvenergo” gan pēc tam tauta nobalsoja referendumā. Drīz pēc šā notikuma Krištopana valdība krita.

2004.gada sākumā Šleseram pēc toreizējā premjera Einara Repšes pieprasījuma atkal nācās atstāt ministra amatu, toreiz - premjera biedra amatu. Šlesers bija palaidis pašplūsmā organizatoriskos darbus saistībā ar Pasaules čempionāta hokejā sarīkošanai nepieciešamās ledus halles būvniecību. Drīz pēc tam Einara Repšes valdība krita.

Kopš 2004.gada marta Šlesers faktiski nepārtraukti ir darbojies satiksmes ministra amatā. Arī pēc 2006.gadā piedzīvotās piespiedu demisijas, kad gaismā nāca Jūrmalgeitas skandāls. Šlesers šajā skandālā kopā ar citas partijas īpašnieku Andri Šķēli spēlēja sakarnieka lomu. Toreiz Šlesers tā arī nesaprata, nu kas gan tur slikts, ka politiķi tirgojas. Pēc toreizējā premjera Kalvīša apstākļu spiestās uzstājības mūsu šīsdienas varonim nācās pamest savu ministra amatu. Vieta gan nepalika tukša. Vietā palika uzticams rokaspuisis. Tomēr pēc 9.Saeimas vēlēšanām Šlesers kā balta lapa atgriezās pie valdības galda un arī satiksmes ministra krēslā. Satiksmes ministrija Aināra Šlesera kontrolē atrodas pēdējos četrus gadus. Kāds tad ir „sausais atlikums” no tā, kas notiek Satiksmes ministrijā? Autoceļu tehniskais stāvoklis ar nelieliem izņēmumiem kļūst arvien traģiskāks. Savukārt autoceļu remontu, kā arī jaunu ceļu un tiltu būvniecības dārdzības ziņā mēs esam absolūti Eiropas līderi. Arī tāds sīkums kā ceļazīmju uzstādīšana pie mums maksā dārgāk nekā citur Eiropā. Kāpēc? Izrādās, ka ceļu būvniecības nozarē pēc Šlesera vienpersoniska lēmuma konkurences kā tādas vispār nav. Pie tam Šlesers 2005.gadā pamanījās izveidot tādu kā savu privāto autoceļu remonta fondu. Pašvaldības, kas zināja, kur vajag palūgties (un mēs visi viegli varam nojaust, kuras varētu būt šīs pašvaldības), pašrocīgi no Šlesera saņēma līdzekļus ceļu remontiem. Kopumā Šlesers tā izdāļāja nepilnu miljonu latu. Ne jau no saviem līdzekļiem. No valsts līdzekļiem! Pašlaik gan šī prakse pēc Valsts kontroles norādījuma ir pārtraukta. Bet, protams, ne bez Šlesera kurnēšanas.

Iedzīvotājiem iespēja pārvietoties, izmantojot dzelzceļu, arī samazinās, jo Šlesera paspārnē esošais „Pasažieru Vilciens” pakāpeniski slēdz vai samazina reisu skaitu. Toties pēc personīgas Šlesera iniciatīvas „Latvijas Dzelzceļš” uz pagājušajiem Ziemassvētkiem un Jauno gadu izgaismoja Rīgas dzelzceļa tiltu. Atkal - par nieka 280 000 latu. Personīga Šlesera dāvana rīdziniekiem, ne no saviem, bet atkal no valsts līdzekļiem.

Acīmredzot Šlesera lielais sapnis ir panākt, lai mēs visi pārvietotos ar lidmašīnām. Par to liecina ministra dižošanās saistībā ar milzīgajiem sasniegumiem lēto aviosabiedrību piesaistīšanā Rīgai un lidostas grandiozajiem attīstības plāniem. Nenoliedzami, vairāku gadu garumā ir ievērojami pieaudzis to cilvēku skaits, kas izmanto šos pakalpojumus, lai labprātīgi emigrētu uz Īriju. Savukārt pie mums regulāri sākuši ciemoties jautri puiši, kuriem parasti pie mūsu nacionālā simbola - Brīvības pieminekļa - daba prasa savu, ka ne ar roku aizspiest, ne uz krūmiem paspēt.

Tiesa gan, ne viss lidostā ir tik rožaini, kā mums to stāsta Šlesers. Lielo pasažieru apgrozījumu lidostā nodrošina divas lidsabiedrības - tās ar Šlesera svētību ir saņēmušas faktiski tām speciāli izkārtotas ievērojamas atlaides no lidostas nodevu maksāšanas. Konkurences padome jau likusi lidostai atcelt šo atlaižu piemērošanas sistēmu, par to pašlaik notiek tiesāšanās. Savukārt Eiropas Komisija vēl vērtē, vai Rīgas lidostā izmantotā nodevu atlaižu sistēma uzskatāma par neatļautu valsts atbalstu. Ja Komisija pieņems Latvijai negatīvu lēmumu, tad aizies kārtējie miljoni latu - naudas sods, ko maksāsim mēs visi no savas kabatas. Un, otrkārt, tas atstās ļoti negatīvas sekas uz lidostas turpmāko attīstību.

Šie apstākļi jau pašlaik liek uzdot jautājumu par to, vai lidosta galu galā nebeigs savu darbību tikpat traģiski kā „Latvijas Pasts”.

Šeit nu mēs esam nonākuši pie visuzskatāmākās Šlesera darbības manifestācijas. Šlesera četru gadu valdīšanas laikā „Latvijas Pasts” ir pārvērties par pilnīgu bēdu leju - no 296 000 latu peļņas 2004.gadā līdz aptuveni 12 miljonu latu lieliem zaudējumiem 2007.gadā ar neskaidrām izredzēm izrāpties no finanšu mīnusu bezdibeņa. „Latvijas Pasts”, kas atrodas tiešā Satiksmes ministrijas un Šlesera kontrolē, pēdējos gadus nespēj normāli izpildīt savu pamatfunkciju - daudzmaz kvalitatīvu pasta pakalpojumu nodrošināšanu, tikmēr tiešo pienākumu vietā uzņēmums apšaubāmi operē ar saviem nekustamajiem īpašumiem. Tas tā ir ne tikai Rīgā, tā ir arī ikvienā lielākā pilsētā, kur „Latvijas Pastam” ir bijušas ēkas centrālās un skaistās vietās. Nu šīs ēkas ir izpārdotas par sviestmaizi, un tā vietā „Latvijas Pasts” par nesamērīgi augstu cenu īrē telpas kaut kādās apšaubāmās vietās.

Savukārt ierindas pastnieks šodien ir darbos pārslogots un nereti iznerroto klientu dusmu izlādes objekts. Nabaga cilvēks, kura alga ir 160 latu uz rokas! Atgādinājums: Latvijas Pirmā partija pirms 9.Saeimas vēlēšanām solīja četru gadu laikā, tātad līdz 2010.gadam, panākt, ka vidējā alga valstī būs 500 latu. Acīmredzot pastnieki ir kaut ko nogrēkojušies un nav saņēmuši Šlesera personīgo atļauju ietilpt šajā vidējas algas saņēmēju kategorijā.

Kolēģi! Nav nekāds noslēpums, ka Šlesers ļoti slimīgi reaģē uz jebkāda veida kritiku, un nav svarīgi, vai to ir izteicis politiskais oponents vai Konkurences padomes priekšsēdētāja Ieva Jaunzeme, vai Valsts kontroliere Inguna Sudraba. Kā zināms, Konkurences padomes un Valsts kontroles tiešajos pienākumos ietilpst konkurences normu ievērošanas kontrolēšana un piešķirto valsts budžeta līdzekļu izlietojuma lietderīguma un likumīguma kontrole. Uz jebkādiem iebildumiem seko Šlesera nikna „atšaudīšanās”. Politiskie konkurenti vēlas piesavināties Šlesera darba milzīgos augļus, kas tiek panākti ar četrpadsmit stundu pavadīšanu darba dunā un gulēšanu tikai piecas stundas dienā. Savukārt viņu kontrolējošo iestāžu vai, pēc Šlesera prāta, viņam traucējošo iestāžu vadītāji, tādi kā Jaunzeme un Sudraba, ir pilnīgi nekompetenti un steidzami būtu jānomaina.

Nu kaut vai pēdējais gadījums. Uz Sudrabas kundzes vadītās iestādes aizrādījumu, ka Satiksmes ministrija un tās pārraudzībā esošās iestādes neefektīvi izlieto valsts autoceļu atjaunošanai piešķirtos līdzekļus jeb, citiem vārdiem sakot, ka jūs, Šlesera kungs, šķiežaties ar valsts naudu pa labi un pa kreisi, sekoja atbilde (precīzi citēju Šlesera teikto): „Lai Valsts kontrole nelien, kur nevajag! Tā nedrīkst līst politiskajos lēmumos!” Šis komentārs ir tik izsmeļošs, ka laikam neprasa nekādus papildu komentārus.

Šeit es tikai vēlētos atgādināt jums, godātie kolēģi no valdošās koalīcijas partijām: atcerieties jūsu pašu izteikumus, kad Valsts kontrole bija atklājusi nepilnības KNAB grāmatvedības uzskaitē. Šlesera partijas biedrs Dzintars Jaundžeikars, piemēram, pauda, ka Loskutovs ir pieļāvis likumpārkāpumus, kas ir pamats viņa atbrīvošanai no darba. Acīmredzot Loskutova kungs nebija tik iztapīgs un nesaprata to, ka jārīkojas līdzīgi jums, Šlesera kungs! Ir vai nu jāizvirza apvainojumi personisko interešu lobēšanā un nekompetencē, vai arī vienkārši jāatcērt: „Lai nelien, kur nevajag!”

Tāpat atgādināšu arī dīvaino Šlesera reakciju šā gada sākumā uz Satversmes tiesas spriedumu. Satversmes tiesa atzina, ka Rīgas teritorijas plānojums tajā daļā, kas attiecas uz brīvostas teritoriju, neatbilst Satversmei. Šlesers uzreiz piedraudēja ar Satversmes maiņu un silti ieteica putniem pārcelt savas ligzdošanas vietas no brīvostas uz citām teritorijām. Ne vairāk un ne mazāk!

Tas tā - neliels atgādinājums Latvijas Pirmās partijas frakcijas vadītājam Bērziņa kungam par to, cik izsvērti un pamatoti jūsu partijā top ierosinājumi grozīt Satversmi. Pēc principa: ja kaut kas mums traucē vai nepatīk - nobuldozerēsim malā! Acīmredzot tas attiecas arī uz putniem un citu dzīvo radību, kas stāv ceļā Šlesera ceļarullim.

Kolēģi! Šlesers savu darbību politikā sāka kā jauns un daudzsološs politiķis. Tolaik mēs Šleseru politiskajā retorikā bieži dzirdējām arī runas par cīņu pret oligarhiem, taču pašlaik par Šleseru pašu runā kā par vienu no oligarhiem un faktiski par Latvijas Pirmās partijas un „Latvijas Ceļa” īpašnieku.

Es neloloju ilūzijas par to, ka vairākums no jums atbalstīs mūsu partijas priekšlikumu. Un pat tad, ja notiktu tādi brīnumi un Šleseru šodien atceltu no amata, viņš diezin vai zaudētu savu reālo ietekmi šodienas valsts varā. (No zāles: „Tad kāda jēga?”) Tomēr, pirms izšķiraties par savu balsojumu, es aicinu ikvienu atbildēt personīgi sev un ne kādam citam uz jautājumu: „Vai Šlesers patiešām ir labs satiksmes ministrs un vai pašreizējās koalīcijas galvenais uzdevums ir kalpošana sabiedrībai un pirms vēlēšanām doto solījumu pildīšana?” Varbūt tomēr galveno lomu šeit spēlē koalīcijas un valdības noturēšana par katru cenu? Un šoreiz šī cena ir jaunais valdības stabilitātes garants Šlesers.

Saprotu, ka atzīt to, ka Šlesera darbība pēdējo četru gadu garumā ir bijusi katastrofāla neveiksme, jums nozīmētu arī šīs valdības galu, kas noteikti neatbilst tiem principiem, pēc kādiem jūs to veidojāt. Bet varbūt ir pienācis laiks mainīt principus? Jo reiz tomēr pienāks tāds brīdis, kad ne tikai mēs, ne tikai mani domubiedri, bet jūsu pašu mazbērni jums uzdos jautājumu, kas prasīs godīgu atbildi: „Ko tu esi izdarījis Latvijas labā?”

Un tāpēc es aicinu jūs pārdomāt atbildi uz šo jautājumu un balsot „par” jaunā stabilitātes garanta demisiju.

Sēdes vadītājs. Sākam debates. Vārds debatēs deputātam Vladimiram Buzajevam.

V.Buzajevs (PCTVL frakcija).

Cienījamais Prezidij! Cienījamās dāmas un kungi! Katru dienu no rīta, izņemot svētdienas, mēs ar ģimeni, trīs avīžu abonētāji, zīlējam, kādā laikā cienījamajam Šlesera kungam sākas rīts. Un katrā dienā tas iznāk citādāks, bet noteikti ne agrāk par pulksten 11.00, citreiz - pulksten 12.00 vai 14.00. Vai pat nākamdien. Un iznāk tā, ka avīze „Vesti Segodņa” pārvēršas par „Vesti Včera”.

Ja Šlesera kunga darbības tempi ir tādi paši kā viņa vadītā „Latvijas Pasta” darba grafiks, tad var tikai brīnīties, kad viņš paspēj radīt tādas milzīgas problēmas ar Valsts kontroli.

Daži ar krievu elektorāta balsīm ievēlētie deputāti šaubās, vai viņiem vajadzētu balsot par Šlesera kunga demisiju, jo viņš it kā ir Latvijas krievu iedzīvotāju aizstāvis. Viņš pat pieļauj iespēju dot nepilsoņiem tiesības balsot pašvaldību vēlēšanās vai arī mīkstināt Pilsonības likumu. Un viņš ir Krievijas oligarhu lielais draugs.

Draugi mīļie! Paskatieties, kā balso Saeimas LPP/LC frakcija visos tā saucamajos krievu jautājumos! Gluži tāpat kā frakcija „Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK. Neko mēs no šiem mācītājiem, liberāļiem, nesagaidīsim, izņemot tukšu retoriku.

Tādas retorikas slikts piemērs ir arī Šlesera kunga personīgie priekšvēlēšanu solījumi būtiski samazināt iedzīvotāju ienākuma nodokļa likmi vai nekavējoties paaugstināt pabalsta apmēru par otro, trešo un pārējo bērnu piedzimšanu, šis jautājums tagad ir atlikts līdz 2011.gadam. Jūs strādājat tieši tāpat kā „Latvijas Pasts”!

PCTVL frakcija atbalstīs satiksmes ministra Aināra Šlesera demisiju, un „Jaunā laika” balss ir sadzirdēta no mūsu puses.

Paldies.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Debatēs vārds deputātam Ainaram Latkovskim.

A.Latkovskis (frakcija „Jaunais laiks”).

Kolēģi! Pēdējā laikā ar mediju starpniecību klausoties diskusiju, ko ir izvērsis mūsu satiksmes ministrs Ainārs Šlesers ar mūsu Valsts kontroles vadītāju Ingūnu Sudrabu, veidojas dīvaina sajūta: ja klausās tikai Ainārā Šleserā, tad Ingūna Sudraba vai Valsts kontrole to vien dara, kā revidē Satiksmes ministriju un tās pakļautībā esošās struktūras.

Taču īstenībā Valsts kontrole dara daudz ko. Iepriekšējā gadā tā, piemēram, pārbaudīja tiesībsargājošās iestādes, to, kā tās rīkojas ar saviem operatīvajiem līdzekļiem un to uzskaiti. Tā rezultātā Finanšu policijā un Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojā atklājās arī nepilnības, kuras bija jānovērš. Un toreiz, uzzinot par šīm nepilnībām, gan Ainārs Šlesers, gan šīs valdības premjers Ivars Godmanis, kurš toreiz bija iekšlietu ministrs, bija gatavi Loskutova kungu nomainīt.

Tagad ir cits Valsts kontroles ziņojums, kurā tiešām mēs redzam ne tikai nepilnības kādā uzskaitē, bet arī neefektīvu rīcību ar valsts līdzekļiem. Materiāli par Satiksmes ministrijas rīcību ir nodoti arī Ģenerālprokuratūrai, to ir izdarījusi Valsts kontrole. Taču tagad attieksme ir pavisam cita. Iznāk tāda kā dubultmorāle! Es ļoti gribēšu dzirdēt, ko par to visu saka premjers Ivars Godmanis, kurš toreiz aktīvi balsoja un uzstājās par to, ka par šīm nepilnībām Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojā, ko bija atzīmējusi Valsts kontrole, Loskutovam ir jāzaudē savs amats. Es gribu dzirdēt viņa pamatojumu, kāpēc viņa pašreizējam ministram un partijas biedram Aināram Šleseram šis amats nav jāzaudē. Kā var šīs lietas salīdzināt? Ļoti gribas dzirdēt, kā tās ir salīdzināmas.

Taču es gribu runāt arī par vienu citu lietu. Šleseru bieži vien salīdzina ar raķeti. Manā skatījumā, Šlesers nav nekāda raķete, drīzāk viņš ir līdzīgs Jaungada plaukšķenei: ir liels troksnis, bet jēga ir maza. Nav rezultāta!

Četrus gadus viņš ir bijis atbildīgs par ceļiem. Nu aizbrauciet uz laukiem! Vai tur ir kādi uzlabojumi? Četrus gadus viņš ir bijis atbildīgs par pastu. Ir tiešām tā, kā teica Buzajeva kungs: cilvēki laukos avīzes saņem ne jau vairs vakarā, bet nākamajā dienā. Tās jau vairs nav tāsdienas ziņas! Un tā var teikt par katru nozari, par kuru viņš ir bijis atbildīgs.

Līdz ar to es domāju, ka demisijas pieprasījums ir pamatots. Tur ir jānāk strādāt tiešām tādam cilvēkam, kuram rūp ne tikai savas intereses šajā amatā, bet arī visas valsts intereses, it īpaši pasts, it īpaši ceļi laukos.

Paldies.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Vārds debatēs deputātam Dzintaram Zaķim.

Dz.Zaķis (frakcija „Jaunais laiks”).

Ministru prezidenta kungs! Ministri! Prezidija priekšsēdētāj! Kolēģi! Šodien centīšos vairāk diskutēt par tām lietām, kuras iepriekš masu medijos varbūt nav tik skaļi izskanējušas.

Daudz mēs esam dzirdējuši par Valsts kontroles konstatētajiem faktiem, daudz mēs esam dzirdējuši arī par to, cik bēdīgā stāvoklī šobrīd atrodas „Latvijas Pasts”. Esam arī dzirdējuši versijas par to, ka tas, iespējams, notiek arī vairāk vai mazāk apzināti, - tas, kas šobrīd notiek „Latvijas Pastā”. Šī diskusija, es domāju, jau ir bijusi diezgan plaša, un šis nav tas jautājums, par kuru es šodien vēlos runāt.

Es vairāk vēlos runāt par attieksmi - par vairākām lietām, kas, manuprāt, raksturo katastrofāli nepareizo attieksmi. Un tā pirmā un pati galvenā lieta, manuprāt, ir šāda. No Satiksmes ministrijas rīcības šobrīd izriet tas, ka politika, kas ir saistīta ar bērniem un ar izglītību, ir krasi vērsta pret bērniem un pret izglītību. Kāpēc?

Paskaidrošu kāpēc. Tāpēc, ka pavisam nesen mēs pieņēmām jauno Sabiedrisko pārvadājumu likumu, kurā par prioritāti noteicām to, ka, plānojot reģionālos maršrutus, vispirms ir jāparedz iespēja bērniem nokļūt skolās. Likumā skaidri un gaiši to ierakstījām.

Līdz pagājušā gada nogalei pagastiem bija jāiesniedz savi priekšlikumi par maršrutu tīklu. Es zinu ļoti daudzus gadījumus, bet visbiežāk tas noticis Leišmalē, tas ir, Daugavas kreisajā krastā, Jēkabpils un Aizkraukles rajonā, kad pagasti tika piedāvājuši, lai viņu bērni varētu laikus nokļūt skolās, tādu, tādu un tādu maršrutu. Rezultātā tika saņemts atteikums, jo, raugi, ceļi esot galīgi nelietojami. Un vēl daudzi citi iemesli tam tika minēti. Tādējādi šie maršruti netiks nodrošināti.

Šobrīd, godājamie kolēģi, Ministru kabinetā uz saskaņošanu ir iesniegts Ministru kabineta likumprojekts „Par sabiedriskajiem pārvadājumiem”, kurā šī prioritāte, plānojot maršrutus, vispirms nodrošināt tieši bērnu nokļūšanu skolā, tiek svītrota. Tātad attieksme pēkšņi atkal ir mainījusies. Es uzskatu, ka tā ir katastrofāla un kritiska rīcība no Satiksmes ministrijas puses.

Otra lieta. Joprojām runāšu par tiem pašiem laukiem. Mēs visi ļoti labi saprotam, ka pamatiedzīvotāji Latvijā ir nevis Rīgas centrā, bet tomēr reģionos. Satiksmes ministrijas attieksme šobrīd ir apmēram šāda: „50-60 kilometri ap Rīgu un 20 kilometri ap lielajām pilsētām - par to mēs parūpēsimies. Pārējie? A tās ir katra jūsu paša problēmas. Tieciet pašas, mazās pagastu pašvaldības un mazās pilsētas, galā! Katrs pats tieciet skaidrībā par savām problēmām!”

Otrās šķiras ceļu ilgtermiņa attīstības programmas Latvijā nemaz nav. Ir tikai pamatnostādnes. Šīs pamatnostādnes īstenībā ir plānotas līdz 2015.gadam, bet tās risina, labākajā gadījumā, vienas trešās daļas ceļu problēmas. Jūsu zināšanai, kolēģi: šobrīd 48 procenti otrās šķiras ceļu asfalta seguma jau ir faktiski sabrukuši, vairs nav ekspluatējami. 37 procenti grants ceļu šobrīd faktiski jau ir sabrukuši un nav vairs ekspluatējami. Ar 12 miljoniem latu gadā otrās šķiras ceļiem šo problēmu varēs risināt 48 gadu laikā. Tas nozīmē, ka lielākā daļa no mums nemaz nesagaidīs tādu situāciju, ka otrās šķiras ceļi būs salaboti.

Nojaušot to, ka Šlesera kungs nāks tribīnē un atkal stāstīs mums pasakas par to, kā bija Repšes valdības laikā ar šo autoceļu finansējumu, apgalvošu, ka „Jaunais laiks” Ministru kabinetā piedāvāja lēmuma projektu un ka diezgan tālu šis lēmuma projekts arī aizvirzījās. Tajā bija runa par to, ka 1 procents no valsts iekšzemes kopprodukta būtu jāpiešķir tieši reģionālās infrastruktūras sakārtošanai. Un tas, starp citu, ir arī atgādinājums Tautas partijai. Ja šāda nauda tiktu piešķirta, tad teritoriālā reforma šobrīd jau būtu pabeigta. Bet to toreiz nepiešķīra, un arī finansējuma trūkums lielā mērā ir par iemeslu tam, kāpēc ir tik bēdīga situācija uz šiem ceļiem.

Vēl varu piebilst arī skaitļus par to, kā tiek sadalīta Eiropas naudiņa. Apmēram 20 procenti šīs naudas tika nodoti pašvaldībām. Tā ir no kohēzijas fondiem un no visas Eiropas naudas kopumā. Apmēram 20 procenti naudas, kas tiek novirzīta ceļiem, aiziet uz pašvaldībām, bet apmēram 80 procenti šīs naudas paliek valstij, lai gan īstenībā ceļu garums pašvaldībām ir divreiz lielāks nekā valstij. Vai tas ir godīgi? Domāju, ka tas nav godīgi. Uzskatu, ka tāda attieksme tik tiešām grauj Latvijas attīstību un sabalansētu reģionālo attīstību ilgtermiņā.

Šis bija mans viedoklis par to, kāda ir attieksme pret reģioniem no Šlesera kunga puses.

Bet tagad pavisam nedaudzi fakti par to, kāda ir satiksmes ministra attieksme pret valsts īpašumu.

Manā priekšā ir Ministru kabineta 2004.gada 12. oktobra sēdes lēmums, kurā, lemjot par publiskās lietošanas dzelzceļa infrastruktūras statusa piešķiršanu, šis statuss tiek piešķirts Rīgas Krasta stacijai. Tā ir Andrejsalas dzelzceļa stacija.

Tālāk mēs 2004.gada novembrī jau lasām, ka ierēdņi steidzas izpildīt demisionējušās valdības Ministru prezidenta biedra un satiksmes ministra pienākumu izpildītāja Aināra Šlesera nodomu līdz nākamā gada vasarai likvidēt Andrejsalā rūpniecības un transporta uzņēmumus, kā rezultātā faktiski šī Krasta stacija tiek pārdota. Šī Krasta stacija tiek pārdota dzelzceļam par pusmiljonu latu. Un tālāk mēs lasām publikācijas, no kurām izriet, ka vajadzēs apmēram 35 miljonus eiro, lai ostā - šajā atlikušajā teritorijā - sakārtotu dzelzceļa infrastruktūru. Kas tā par interesantu attieksmi, ka lēti tiek pārdots kaut kādiem saviem draugiem vai paziņām tas, kas ir valsts īpašums, bet pēc tam valsts atkal investē neskaitāmus līdzekļus, lai varētu normāli funkcionēt un attīstīt šo pašu infrastruktūru tālāk?

Domāju, ka arī šis gadījums, lai gan šie dokumenti, kā es saprotu, šobrīd jau ir nodoti prokuratūrai, ļoti kliedzoši demonstrē satiksmes ministra attieksmi pret valsts īpašumu.

Tāpēc, kolēģi, es aicinu jūs šodien diskutēt un pierādīt savu viedokli, kā arī aicinu atbalstīt satiksmes ministra demisiju.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Vārds debatēs deputātei Ingrīdai Circenei. (No zāles dep. Dz.Ābiķis: „Dejo ar Šleseru!”)

I.Circene (frakcija „Jaunais laiks”).

Cienījamie kolēģi! Šodien liela uzmanība tiek veltīta valdības simbolam un ministram numur viens - Šlesera kungam.

Katra viņa darbība ir ar varenu vērienu, mērvienība - miljoni, reizēm arī simti tūkstoši latu, taču rezultāti Latvijai biežāk ir vērtējami negatīvi. Valsts kontrole apstiprina: finansējums valsts autoceļu atjaunošanai pēdējos trīs gados - no 2005.gada līdz 2008.gadam - ir pieaudzis vairāk nekā trīs reizes, taču ceļu nozarē ir reāla krīze. Konkursa nolikumi tiek rakstīti konkrētu firmu interesēs, taču atkārtotu atklāto konkursu gadījumā pretendenti ir spējuši piedāvāt pat par 25 procentiem zemāku cenu, nekā bija sākotnēji, tāpēc konkurence šo gadu laikā reāli ir likvidēta. Kā interesēs - lai saka ministrs pats!

To apstiprina Valsts kontroles ziņojums, tas nav subjektīvs viedoklis. Satiksmes ministrijas amatpersonas, kurām nebija attiecīgā pilnvarojuma, ir atļāvušas ārpus konkurences darba izpildījumu „Latvijas Valsts ceļiem”, palielinot finansējumu atsevišķiem iepirkumiem pat vairāk nekā par 5,5 miljoniem.

Lai pierādītu savu mīlestību Krievijai, Satiksmes ministrija vairāk nekā simts tūkstošus latu ir izšķērdējusi divu dienu ilgai nevalstisko organizāciju konferencei „Eiropas Savienība un Krievija, sarunas par jaunām attiecībām”. Rodas jautājums: par kādām attiecībām? Katram dalībniekam šo dienu laikā tika iztērēti 523 lati. Tiekoties NVS ministriem, šie izdevumi uz vienu cilvēku ir bijuši 664 lati vienas tikšanās reizē. Laikam ir jāsaka paldies par pieticību, jo varēja būt arī 5000 latu uz cilvēku un vairāk. Par attiecībām ar Krieviju Šlesers teica (citāts): “Man nav jādomā par taupīšanu, bet gan par peļņas gūšanu.” Jautājums tikai - kam?

Nākamais citāts: „Ja veidosim sliktas attiecības ar Krieviju, tad būs problēmas.” Kam un kādas?

Ja Satiksmes ministrija nebūtu gadiem ilgi par nodokļu maksātāju naudu īrējusi gleznas, telpas sporta kompleksos, organizējusi sporta spēles un gada noslēguma pasākumus, klaji melojot par izglītības programmām skolās, tad varbūt beidzot būtu noasfaltēts kāds ceļa gabaliņš starp Liepājas šoseju un Priekuli varbūt Gudeniekos, varbūt Vecpilī, varbūt kādā citā pagastā. Taču Krievija Šleseram ir svarīgāka par Latvijas dubļainajiem ceļiem.

Gandrīz astoņus tūkstošus latu Satiksmes ministrija izlietojusi juristu pakalpojumiem - tikai tam, lai mēģinātu attaisnoties par Valsts kontroles revīzijā konstatētajiem pārkāpumiem. „Latvijas Pasts” ir novests līdz bankrotam, taču Šlesers nolemj iznomāt „Latvijas Pasta” zemi uz četrdesmit deviņiem gadiem par pāris latiem kvadrātmetrā. Un pie tam vēl par „Latvijas Pasta” naudu nojaukt ēku. Valsts kontroles slēdziens ir, ka šī viņa darbība vai bezdarbība ir radījusi vairāk nekā sešu miljonu latu zaudējumu, bet nu tas taču ir nieks šāda vēriena darījumiem. Paliek atklāts jautājums - kādēļ? Laikam jau nomnieka intereses ir svarīgākas par tādu niecību kā Latvijas iedzīvotāji.

Iepriekšējie runātāji ir uzskaitījuši daudzus skandalozus satiksmes ministra bezatbildīgas darbības gadījumus, tāpēc nekavēšu jūs ar atkārtošanos.

Šlesera kungu viņa algotā veiksmīgā PR kompānija ir salīdzinājusi gan ar buldozeru, gan ar raķeti.

Latkovska kungs nupat piedāvāja vārdu „plaukšķene” vārda „raķete” vietā, bet es tomēr paliktu pie vārda „raķete”. Kādēļ? Šodien, redzot absolūtu ministra neorientēšanos Latvijas situācijā, dziļu nekompetenci un neprofesionalitāti, gribētos tomēr palikt pie vārda „raķete”. Kādēļ? Tādēļ, ka raķete palīdzētu šim simbolam nonākt savā sirreālajā pasaulē, kur nevajadzēs ne lauku ceļus, ne pasta pakalpojumus, Valsts kontrole nelīdīs, kur nevajag, un Satiksmes ministrijas uzsāktā kampaņa „Ceļš ved uz augšu” būs īstajā vietā.

Paldies jums par uzmanību.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Debatēs vārds deputātam Jānim Šmitam.

J.Šmits (LPP/LC frakcija).

Augsti godātais priekšsēdētāja kungs! Augsti godātais Ministru prezidenta kungs! Godātie kolēģi deputāti un ministri! Šodien mēs lemjam par demisijas pieprasīšanu vai nepieprasīšanu ministram, kura ietekme dažkārt ir lielāka, nekā noteikts ar likumu. Un, palasot avīzes vai paskatoties televizoru, tiešām tā sāk likties.

Lieldienās uzsniga biezāka sniega kārta, un ceļu tīrīšanas tehnika netika ar to galā. Kas ir vainīgs? (No zāles dep. J.Dobelis: „Arī Šlesers!”) Šlesers! Starp citu, sniegs uzkrita arī Atēnās, Romā, Prīzē un Madridē. Tur notiekošo citādāk kā par haosu nenosauksi. Kas vainīgs? Šlesers, kurš gan cits!

Godātie kolēģi! Esmu deputāts un arī Aināra Šlesera partijas biedrs, un kā deputāts es balsoju par Godmaņa valdības apstiprināšanu, arī par Aināra Šlesera apstiprināšanu satiksmes ministra amatā. Un esmu uzņēmies atbildību, pasakot, ko ministrs šīs un iepriekšējās valdības laikā ir izdarījis.

Pirmkārt. Ir atjaunots Valsts autoceļu fonda finansējums, kas šogad sasniedzis 70 procentus no degvielas akcīzes nodokļa, un tādējādi budžeta finansējums valsts autoceļiem palielinājies no 72 miljoniem latu 2004.gadā līdz 220 miljoniem latu šogad, savukārt pašvaldībām piešķirto dotāciju apjoms - no 18 miljoniem latu 2004.gadā līdz 70 miljoniem latu šogad. Starp citu, demisijas pieprasītāji - „Jaunais laiks” - fondu savulaik likvidēja un autoceļus, tā teikt, atmeta par desmit gadiem atpakaļ.

Otrkārt. Pagājušajā gadā būvdarbi veikti vairāk nekā tūkstoš kilometriem ceļu un 45 tiltiem, un tie ir visapjomīgākie ceļu būvniecības un atjaunošanas darbi kopš valsts neatkarības atjaunošanas.

Treškārt. Pašvaldībās veikti šādi darbi (un to uzskaitījums ir mana atbilde meļiem un liekuļiem, kas nesen raidījumā Latvijas radio apgalvoja, ka Aināra Šlesera laikā neesot uzbūvēts neviens ceļš):

pabeigta Ventas tilta rekonstrukcija Nīgrandē un autoceļa Jelgava - Iecava rekonstrukcija;

Balvos rekonstruēta Brīvības iela līdz pilsētas robežai un Bērzpils ielas aktīvākā zona, kā arī rekonstruēts tilts pār Balupi;

Jēkabpilī atjaunots asfaltbetona segums Brīvības ielas posmā un veikti satiksmes drošības uzlabošanas pasākumi, rekonstruējot Vienības ielu, Draudzības aleju un Brīvības ielu, vairākās pilsētas ielās ir ierīkots apgaismojums;

Rēzeknē rekonstruēta Krišjāņa Barona iela;

Valkā rekonstruēta Rūjienas iela, ko tranzīts izmanto ceļā kā pārejas punktu uz robežas ar Igaunijas Republiku;

sakārtota Stacijas iela un Krasta iela, kā arī Raiņa un Rūpniecības iela, kuras ir uzskatāmas par Madonas pilsētas apvedceļu;

būvniecības darbi ir veikti Rīgas ielā un Daugavpils ielā Ogres pilsētā un Rīgas ielā Jelgavā;

nodots ekspluatācijā Stacijas ielas un Krasta ielas posms, kā arī tilts pār Balupi Balvu pilsētā;

Jelgavas pilsētā ir pabeigta Rīgas ielas rekonstrukcija posmā no Loka maģistrāles līdz administratīvajai robežai - Ozolniekiem (tas ir pēdējais posms Rīgas ielas sakārtošanā Jelgavas pilsētā);

uzsākti būvdarbi autoceļa E22 posmā Jēkabpils-Varakļāni, un šos darbus plānots pabeigt 2009.gadā (rekonstruējamā posma garums ir 48 kilometri, un plānotās izmaksas - 79,5 miljoni latu).

Ceturtkārt. Ir uzsākts un pabeigts būvēt pirmais kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas jaunuzbūvētais ceļš - Saulkrastu apvedceļš. Papildus tam rekonstruēts posms Skulte-Svētciems.

Piektkārt. Rekonstruēts VIA Baltica posms Ķekava-Iecava.

Domāju, Šlesera personīgs nopelns un panākums ir pasažieru skaita pieaugums vairāk nekā piecas reizes lidostā „Rīga” - no 0,6 miljoniem 2003.gadā līdz 3,2 miljoniem pasažieru pērn. Tādējādi Rīgas lidosta kļuvusi par straujāk augošo lidostu Eiropā. Apkalpoto pasažieru skaits ir tikpat liels, cik Tallinas un Viļņas lidostās kopā. airBaltic pārvadāto pasažieru skaits pieaudzis piecas reizes, regulāro maršrutu skaits - no 12 līdz 45. Ir izveidojusies filiāle Viļņā.

Konkurences pieaugums. Tagad ir pāri par 20 aviosabiedrībām ar 70 tiešiem reisiem, bet savulaik bija tikai pāris kompānijas un 15 tiešie reisi, kur krējumu, kā jūs zināt, nosmēla ārvalstu kompānijas. Cienījamā Konkurences padome gan nekautrējās klaji melot, ka it kā esot vērojama konkurences samazināšanās. Skaitļi liecina par pretējo.

Turpinās lidotas „Rīga” skrejceļu pagarināšana un apgaismojuma sistēmas modernizācija. Uzsākts darbs pie faktiski jaunas lidostas būvniecības. Tālākā nākotnē tā varēs uzņemt līdz 30 miljoniem pasažieru. Ir uzsākta Liepājas lidostas kā starptautiskas lidostas darbība.

Sabiedriskais transports. Ir būtiski palielinājies valsts finansējuma apjoms sabiedriskajam transportam: 2004.gadā tas bija 23,7 miljoni, šogad - 64,6 miljoni. Ir uzsākta elektrovilcienu modernizācija. Jau modernizēti septiņi elektrovilcieni un 5 motorvagoni, līdz šā gada jūlijam vēl tiks rekonstruēti 10 vilcienu sastāvi. Tiek plānota jaunu vilcienu iegāde.

Veikti Valmieras, Krustpils, Ziemeļblāzmas, Vecumnieku, Brocēnu, Stendes staciju, Ikšķiles un Vaivaru pieturpunktu ēku remonti. Pēc ugunsgrēka atjaunota Atgāzenes pieturpunkta ēka. Turpinās Jelgavas stacijas kapitālais remonts. Veikts perona remonts Skrīveru stacijā, Jaunolaines un Baložu pieturpunktos. Pasažieriem ar kustību traucējumiem ierīkota Ikšķiles stacijā slīpne bez pakāpieniem.

Ir atjaunota dzelzceļa pasažieru satiksme posmā Rīga-Liepāja. Šogad atjaunos vilcienu satiksmi uz Valgu un Ventspili. Ir panākta vienošanās ar Rīgas domi par pašvaldības pasūtījumu pasažieru pārvadājumiem Rīgas pilsētas robežās.

Rekonstruēts ceļa posms Nirza-Ploski, lai novērstu kravas automašīnu stāvēšanu ceļa posmā Ludza-Terehova. Jā, vēl ir jāstāv rindā, bet tagad vismaz civilizētos apstākļos.

No Rīgas un Liepājas ostām uzsākti regulāri konteinerkravu pārvadājumi pa dzelzceļu, tādējādi būtiski atslogojot kravu pārvadājumus pa autoceļiem un mazinot autokravu rindas uz robežas.

Tā ir tikai daļa no acīm redzami paveiktajiem darbiem. Man, tāpat kā jums, kolēģi, nebija problēmu iegūt šo informāciju par satiksmes ministra un Satiksmes ministrijas darbu un paveikto, jo es kā deputāts sekoju līdzi šim darbam. Diemžēl jums, „Jaunā laika” esošajiem un bijušajiem deputātiem, patīk sevi turēt nezināšanā. Jūs arī tagad neklausāties manī, lai būtu vieglāk melot - tāpat kā dot zvērestu baznīcā un pēc tam to lauzt. Zvērēt baznīcā, bet pēc tam likvidēt dievnamu atjaunošanas programmu, cienījamais Kariņa kungs.

Jā, atzīšos, ir viens jautājums, kurā es esmu kritisks pret savas partijas biedra Aināra Šlesera darbu, un tas ir jautājums par „Latvijas Pastu”. Tur jau sen bija redzama vadības nespēja tikt galā ar saviem pienākumiem, tomēr ministrs acīm redzami uzticējās Škodova kungam, kas bija nācis no pastnieku vides, pārzināja sistēmu no A līdz Z. Laikam pārāk labi pārzināja, jo nespēja pieņemt tos atbildīgos lēmumus jautājumos, kas viņam, Škodovam, bijušajam pastniekam, bija sāpīgi. Bet tagad tas jādara jaunajam „Latvijas Pasta” priekšniekam. Jāatlaiž daudzi administrācijas cilvēki no darba, jāsamazina izdevumi, tāpēc būs jāslēdz vairākas nerentablas pasta nodaļas vai jānodod to funkcijas citiem. Jāpalielina ienākumi, jāpaceļ tarifi. „Latvijas Pasts” tagad ir kļuvis par problēmu, kas tiek risināta. Un, ņemot vērā iepriekš uzskaitītos ministra labos paveiktos darbus, ticu, ka tā tiks atrisināta. Tāpēc šā ministra noņemšanu, kurš problēmas nevis rada, bet gan - gluži pretēji! - spēj risināt, es personīgi uzskatu par muļķību.

Zinu, ka kritizēt Šleseru tagad ir populāri. Ar to nodarbojas visi, kam vien nav slinkums. Kā rāda Valsts kontroles ziņojums, ir dažas lietas, ka zemākajā līmenī, departamentu un nodaļu līmenī, Satiksmes ministrijā jāsakārto. Tomēr es uzdrīkstēšos būt nepopulārs šodien. Mums būtu nevis jāizsaka ministram neuzticība, bet gan jāizsaka uzticība, lai palīdzētu viņam pieņemt sāpīgus, nepopulārus, bet vajadzīgus lēmumus.

Paldies par uzmanību.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Debatēs vārds deputātei Lindai Mūrniecei.

L.Mūrniece (frakcija „Jaunais laiks”).

Cienījamie kolēģi! Ja sakām - ministrs, domājam - valstsvīrs, atbildīgs un godprātīgs. Tā tam vajadzētu būt. Ainārs Šlesers. Ministrs, amatpersona. Jauns, enerģisks, mērķtiecīgs. Tāpēc vēl jo vairāk pārsteidz tas, ka pats sevi tik zemu novērtējis, ka pirms iepriekšējām Saeimas vēlēšanām ļāvis sevi „ietirgot” Saeimas deputāta krēslā. Jo - kā gan citādi, ja ne par sevis „ietirgošanu” varētu nosaukt apjomīgās reklāmas uz stabiem, televīzijā un daudzās citās vietās, tieši šo sevis paša reklamēšanu? Šīs reklāmas, ko vēlāk tiesa atzinusi par nelikumīgu priekšvēlēšanu kampaņu. Tagad Ainārs Šlesers uzzinājis, ka šāda nokļūšana Saeimā ir sanākusi padārga. Pārtēriņš ir vairāk nekā 400 tūkstoši latu. Tikpat lielu summu var nākties atmaksāt valsts budžetā, jo likums to prasa un tiesa tā var nolemt. Kopumā apvienība par savām vietām Saeimā, iespējams, būs samaksājusi gandrīz miljonu latu. Viena no šīm vietām tikusi arī satiksmes ministram, kurš pilnā mērā izmanto sev doto mandātu.

Godprātīga politika, vienādas iespējas visiem - šie vārdu salikumi, liekas, nav modē LPP/LC apvienībai un tās līdzpriekšsēdētājam, jo citādi viņš nebūtu piekritis pārkāpt priekšvēlēšanu kampaņu regulējošos likumus. Citādi viņš padomātu, vai pārreģistrētā LPP/LC ir tā pati, kas pirms vēlēšanām. Viņš atcerētos, ka tā ir tieši tā pati organizācija, kas pārkāpa likumu un kam jāatbild tiesas priekšā. Ar to viņš pierādītu, ka ir valstsvīrs. Diemžēl viņš tā nav rīkojies. Tāpēc es aicinu atbalstīt satiksmes ministra Aināra Šlesera demisiju.

Paldies par uzmanību.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Debatēs vārds deputātam Artim Kamparam.

A.Kampars (frakcija „Jaunais laiks”).

Godātais Saeimas priekšsēdētāja kungs! Cienītais Ministru prezidenta kungs! Ministri! Kolēģi!

Tautā dzīva ir paruna „Viedais mācās no citu kļūdām, gudrais - no savām, un tikai neveiksminieks nespēj mācīties vispār”.

Es gribētu šajā runā tā ļoti pragmatiski, racionāli, uz skaitļiem balstoties, kā to parasti mīl darīt mūsu premjers, izanalizēt trīs ļoti svarīgu, Latvijai stratēģiski nozīmīgu uzņēmumu darbību. Tie šobrīd vai nu jau atrodas Satiksmes ministrijas pakļautībā un pārraudzībā, vai arī tiek plānots tos tādā veidā pakļaut un pārraudzīt.

Sākšu ar uzņēmumu „Latvijas Pasts”. Šeit gan laikam viss galvenais ir izrunāts un šie skaitļi visiem ir zināmi, un šķiet, ka laikam pat pats ministrs nenoliegs, ka šis uzņēmums, Latvijai ļoti nepieciešamais, katram cilvēkam ļoti vajadzīgais uzņēmums, acīm redzami atrodas krīzes priekšā. Visi šobrīd ļoti, ļoti cer, ka tas nebankrotēs. Taču tas ir atkarīgs tiešām tikai un vienīgi no banku labvēlības. Viena mēneša laikā tām, paļaujoties tikai uz godavārdu, būtu jāizsniedz kredīti bez reāla, nopietna seguma.

Atgādināšu skaitļus un prognozes, kādas savulaik ir bijušas par uzņēmuma „Latvijas Pasts” darbību situācijā, kad Ainārs Šlesers kļuva par šīs jomas pārraudzītāju.

2003.gads. „Latvijas Pasts” strādā ar rentabilitāti 9,4 procenti, kas tātad ir ļoti augsta, un ar peļņu - 2,3 miljoni.

2004.gadā, kad Ainārs Šlesers kļūst par ministru un sāk pārraudzīt šo jomu, rentabilitāte būtiski krītas, tā ir 0,76 procenti. Peļņa vēl ir, uzņēmuma rādītāji vēl ir plusos, - peļņa ir 0,2 miljoni jeb 200 tūkstoši latu. Uzņēmuma rādītāji būtiski krītas, bet joprojām redzam, ka prognozes ir ļoti optimistiskas: viss iešot strauji uz augšu, tikšot pirktas jaunas mašīnas un atvērtas jaunas filiāles, tikšot uzturēts cilvēku skaits administrācijā tāds, kādam tam nevajadzētu būt. Pārvalde joprojām paliek tā pati neefektīvā. Un tā tālāk.

2005.gadā - mīnus 1,5 miljoni latu, 2006.gadā - mīnus nepilni 5 miljoni latu; 2007.gadā, saskaņā ar prognozi, - mīnus 12 miljoni latu.

Kolēģi, es domāju, ka šie fakti ir zināmi. Uzņēmums tātad ir reāli bankrota priekšā, un ministrs šeit nevar izvairīties no savas atbildības par tā novešanu līdz bankrotam.

Runāšu par nākamo valstij svarīgo uzņēmumu. Tas šobrīd vēl gluži nav bankrota priekšā, un tā ir starptautiskā Rīgas lidosta.

Finanšu rādītāji tur tiešām vēl joprojām ir tīri labi: 2004.gadā rentabilitāte ir bijusi 1,76 procenti, 2005.gadā - 1,49 procenti; 2006.gadā rentabilitātes kāpums ir bijis būtisks - 5,9 procenti. Taču, raugoties uz 2007.gada rādītājiem, jau rodas jautājumi. Spriežot pēc prognozēm, 2007.gadā peļņas rādītāji gan ir augsti, taču, atņemot nost valsts dotāciju, ar kuru šim, manuprāt, pelnošajam uzņēmumam nevajadzētu rēķināties ik gadu, rentabilitāte varētu būt bijusi, pēc ekspertu aprēķiniem, jau vairs tikai 3,8 procenti un peļņa varētu būt jau noslīdējusi zem miljona latu.

Tātad - ko tas nozīmē? Pati lidosta ir teikusi - un arī Šlesera kungs vairākkārt ir runājis par to -, ka viņi aicinot atsevišķas lidsabiedrības par ļoti lētām apkalpošanas maksām izmantot lidostas teritoriju. Principā ir tikai divas tādas lidsabiedrības.

Ieņēmumu gūšanā tomēr nevajadzētu balstīties uz aviācijas jomu. Ko tas nozīmē? Vajadzētu palielināt ieņēmumus no telpu nomas lidostas teritorijā, no tax-free veikaliem un dažādām citām lietām. Tas būtu ļoti loģiski, saprātīgi, un principā tas nebūtu nekas neatbalstāms. Un tomēr…

Mēs runājam par šā uzņēmuma ilgtermiņa attīstību. Kas ir noticis šogad? Šogad Latvija, kā mēs zinām, ir iestājusies Šengenas zonā, un šādu tax-free veikalu nozīme un spēja gūt peļņu būtiski kritīsies jau šajā stadijā. Un līdz ar to arī tie uzņēmēji, kuri strādā lidostā, diez vai būs spējīgi turpmāk maksāt tik augstas maksas, nomas maksas, lidostai, lai tādējādi uzturētu šo, tā teikt, sistēmiski vāji un nepareizi būvēto uzņēmumu.

Atsevišķi eksperti ir aprēķinājuši, ka Rīgas lidostā šobrīd vidējā maksa, kas tiek no lidsabiedrībām iekasēta par viena pasažiera apkalpošanu, joprojām ir 3 lati uz vienu pasažieri. Šī summa ir vairāk nekā divas reizes mazāka, nekā tai vajadzētu būt, lai mēs visi kopā būtu pārliecināti, ka Rīgas lidosta pēc diviem trim gadiem nebūs līdzīgā situācijā, kādā šobrīd ir „Latvijas Pasts”, - ka to nenāksies uzturēt vai nu tikai ar kredītiem, vai ar lielām dotācijām no valsts budžeta, tātad no nodokļu maksātāju naudas.

Tātad, manuprāt, lai mēs sevi uzskatītu vismaz par gudriem, mums jau šobrīd ir jāsāk raudzīties Rīgas lidostas, šā Latvijai ļoti būtiskā uzņēmuma, virzienā. Lai gan tas strādā šobrīd tiešām labi un tiešām peļņa, kā liecina finanšu rādītāji, tam vēl joprojām ir, tomēr sāk parādīties pirmie nopietnie simptomi, ka biznesa stratēģija, līdzšinējā ilgtermiņa stratēģija, ir kļūdaina un ka tā ir būtiski jāmaina. Konkurences padome uz to ir norādījusi vairākkārt. Vadošie Latvijas finanšu un ekonomikas eksperti uz to ir norādījuši vairākkārt. Es ļoti ceru, ka jūs, godātie kolēģi, kas sēžat šeit, zālē, uzskatāt sevi nevis par neveiksminiekiem, bet par gudriem, spriest spējīgiem cilvēkiem un saprotat, ka šajā situācijā ir jābūt citai stratēģijai.

Tas bija par Rīgas lidostu.

Trešais uzņēmums. Tas, paldies Dievam, šobrīd vēl nav Satiksmes ministrijas pārraudzībā un pakļautībā, un tas ir „Lattelecom”. Stratēģisks uzņēmums, kurš pārvalda visus starpsavienojumus un kuram biznesa potenciāls joprojām ir ļoti augsts.

Ko mēs šobrīd redzam? Kas notiek šobrīd valdībā un aprindās ap valdību? Šlesera kungs ļoti dīvainā veidā, pārkāpjot savas kompetences robežas, nāk klajā ar interesantu paziņojumu, ka šim uzņēmumam būtu atkal jāatrodas Latvijas Valsts radio un televīzijas centra pakļautībā. Ir pilnīgi skaidras ministra intereses. Viņš ar šo mehānismu ir gatavs šo savu domāšanu, savu „gāzi grīdā” politiku vērst arī „Lattelecom” virzienā. Paldies Dievam, vēl šis jautājums nav izlemts. Arī tas ir mūsu šīsdienas sēdē izlemjams jautājums: vai mēs dosim Šlesera kungam šo iespēju un riskēsim ar to, ka Šlesera kungs arī uzņēmumu „Lattelecom” var novest tādā situācijā, kādā šodien atrodas „Latvijas Pasts”.

Kolēģi! Trīs piemēri. Viens jau noticis. Viens - ar skaidriem simptomiem. Un viens - tāds, kurš, ja mēs nerīkosimies un nebūsim atbildīgi, var novest pie tā, ko neviens no mums, es ceru, nevēlas. Nevar būt tā, ka viens ministrs pārrauga Latvijai tik būtiskus, stratēģiski svarīgus uzņēmumus un tie atrodas tik kritiskā un nopietnā situācijā, kā tas ir šobrīd.

Es uzskatu, ka ministrs ir jānomaina. Es uzskatu, ka šajā valstī ir cilvēki, kuri spēj pildīt šo pienākumu, un ka nebūt nav tā, ka Ainārs Šlesers ir, tā teikt, ministrs ar pārmantojamību.

Aicinu atbalstīt mūsu iesniegto priekšlikumu un aicinu izvirzīt labāku, atbildīgāku un profesionālāku politiķi šim amatam.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Debatēs vārds satiksmes ministram Aināram Šleseram.

A.Šlesers (satiksmes ministrs).

Augsti godājamais Saeimas priekšsēdētāja kungs! Godājamais premjera kungs! Ministri! Deputāti! Dāmas un kungi!

Šodien, noklausoties daudzu frakcijas „Jaunais laiks” deputātu viedokli par situāciju Satiksmes ministrijā, man rodas jautājums: kas ir „Jaunais laiks”? Vai šie politiķi ir diletanti vai vienkārši populisti? Man ir grūti par to spriest, bet es vienu lietu gan esmu sapratis un esmu gatavs apgalvot no šīs tribīnes: tie ir politiķi, kas negrib strādāt un uzņemties atbildību.

Jums, „Jaunais laiks”, tika dota iespēja nākt un strādāt šajā - Ivara Godmaņa valdībā. Jums bija iespēja uzņemties atbildību par Ekonomikas ministriju. Jautājums: kāpēc jūs to nedarījāt? Un es atbildēšu: tas ir tāpēc, ka jūs negribat uzņemties atbildību, jo jums nav skaidras vīzijas un plāna, kas ir jādara un kā valsts ir jāattīsta. Un tā ir jūsu problēma, godājamie frakcijas „Jaunais laiks” deputāti! Tā jūsu vēlme sēdēt opozīcijā un pārējos kritizēt nekādā gadījumā jūs saulītē necels.

Protams, tas, kas strādā, pieļauj arī kādu kļūdu, bet ļoti svarīgi ir kļūdas labot un virzīties uz priekšu. Taču sēdēšana opozīcijā, lai vienkārši kritizētu citus, kas strādā un cenšas kaut ko darīt mūsu valstī, - tas nekādā gadījumā nav tas ceļš uz mūsu valsts saulaino nākotni.

Attiecībā uz situāciju, kāda ir Satiksmes ministrijā, jāteic, ka šajā gadījumā es esmu gatavs atskaitīties jums par to, ko tad mēs esam te tādu darījuši pēdējo gadu laikā un ko esam reāli sasnieguši. Vai ir bijušas kādas problēmas? Jā, ir bijušas! Par tām es arī runāšu. Bet tagad par konkrētiem sasniegumiem, kuri ir notikuši tieši laikā, kad es biju satiksmes ministrs.

Viens no konkrētiem smagiem jautājumiem, ļoti smagiem jautājumiem, bija saistīts ar uzņēmumu „Latvijas Dzelzceļš”. Kad es kļuvu par ministru, šis uzņēmums bija grūtā situācijā, uzņēmumam bija zaudējumi, lieli parādi, un ļoti daudzi uzskatīja, ka šis uzņēmums ir lielas krīzes priekšvakarā. Priekšlikums bija reorganizēt šo uzņēmumu, atdalīt kravu plūsmas no pasažieru plūsmām, padarīt skaidru politiku saistībā ar maksām par infrastruktūru.

Ko mēs rezultātā esam ieguvuši? Mēs esam ieguvuši to, ka uzņēmums, kurā tagad strādā vairāk par 15 000 cilvēku, no uzņēmuma, no kura gāja ļoti daudzi cilvēki projām, jo nebija apmierināti ar zemajām algām, kuras 2004.gadā bija tikai nieka 300 lati, sāka attīstīties un kļuva par peļņu nesošu uzņēmumu. Vienlaikus šodien es varu informēt jūs, ka pagājušā gada beigās statistika parāda to, ka šis uzņēmums ir strādājis ar vidējo atalgojumu vairāk nekā 600 latu. Tātad 600 ģimenes ir tās, kuras reāli šodien bauda labumus no tā, ka mēs esam pareizi attīstījuši šo lielo uzņēmumu ar vairāk nekā 15 000 cilvēku.

Vai tā ir bijusi pareiza politika vai nepareiza politika? Es viennozīmīgi šodien varu apgalvot: ja nebūtu veikta šī uzņēmuma reorganizācija, tad nekas būtiski nebūtu mainījies.

Un mēs esam panākuši to, ka šodien tieši tranzīta nozare ir tā, kas palīdz attīstīties mūsu valsts ekonomikai laikā, kad samazinās ekonomiskā darbība daudzos ekonomiskajos sektoros valstī. Tieši tranzīts ir tas, kas pieaug!

Kādi ir reālie cipari, kurus mēs šodien visi varam redzēt? Šā gada pirmajos trijos mēnešos tieši tranzīta īpatsvars valstī ir ievērojami palielinājis mūsu kopproduktu. „Latvijas Dzelzceļš” ir palielinājis kravu apgrozījumu par 20 procentiem - tātad kravu apgrozījums ir ievērojami palielinājies, jo iepriekš vidējais kravu pieaugums nepārsniedza 5 procentus gadā. Un tie ir konkrēti fakti.

Jautājums: ko mēs iegūstam no šā konkrētā biznesa, no „Latvijas Dzelzceļa”? „Latvijas Dzelzceļš” ir tikai viens uzņēmums visā svarīgajā tranzīta ķēdē. „Latvijas Dzelzceļš” nodrošina mūsu ostas. Līdz ar to šis pieaugums nav tikai dzelzceļā, bet šis pieaugums ir visās Latvijas lielajās ostās - Rīgā, Ventspilī un Liepājā. Jautājums: vai tā ir bijusi nepareiza politika, un kāpēc mēs to visu esam sasnieguši?

Un tur ir daudzi faktori, nav tikai Šlesera faktors vien. Tur ir arī valdības politikas faktors, jo ir parakstīts robežlīgums ar Krieviju. Tas viennozīmīgi ir sekmējis dialoga atsākšanu. Starpvaldību komisija ir atsākusi darbu, un jāsaka tas, ka ir sācies arī dialogs starp ministrijām. Jā, arī Satiksmes ministrija risina dialogu ar Krieviju. Mēs tiekamies gan ar Krievijas transporta ministru Ļevitinu, kurš vienlaikus ir arī starpvaldību komisijas vadītājs, gan arī ar Krievijas dzelzceļa vadītāju Jakuņinu, kurš, starp citu, pirmoreiz Latvijā pēc tās neatkarības atgūšanas ieradās tikai šogad. Šis cilvēks te ieradās, jo Latvijā tika organizēts forums - forums, kurā piedalījās visas tās valstis, kas pārstāv tādu dzelzceļa infrastruktūru, kuru mēs varam saukt par „plato” infrastruktūru, jo šaurās sliedes ir Eiropā, bet platās sliedes ir bijušajā Padomju Savienībā plus tagad vēl arī Baltijas valstīs un Somijā. Un jāsaka tā, ka ar šādiem pasākumiem mēs viennozīmīgi veicinām tranzītu un to attīstām.

Ticiet man! Kādreiz, padomju laikā, kā pats esmu dzirdējis, ļoti bieži šos jautājumus par kravu plūsmas piesaisti risināja citādāk - apšaubāmās kompānijās dzerot šņabi dienu un nakti, cilvēki mēģināja par kaut ko vienoties. Diemžēl man, nedzērājam, ir ļoti grūti pieņemt šādu formu, lai tādā veidā risinātu kravu piesaisti mūsu ostām un tranzīta koridoram. Un tieši tāpēc Valsts kontroles pārmetumi, ka, redziet, mēs it kā nelietderīgi esot tērējuši līdzekļus, lai organizētu pasākumus, nekādā gadījumā neatbilst mūsu pārliecībai, jo šī ir politiska izšķiršanās, vai mēs atbalstām šo tranzīta koridoru vai neatbalstām.

Ko mums pārmet Valsts kontrole? Tas, ka Valsts kontrole ļauj arī Satiksmes ministrijas vadībai saprast, ka ministrijas darbībā ir kļūdas, kuras ir jānovērš, ir fakts, taču atsevišķos būtiskos jautājumos mēs nekādā gadījumā tās viedoklim nepiekrītam.

Piemēram, pagājušajā gadā mēs panācām to, ka pirmo reizi pēdējo padsmit gadu laikā NVS valstu sakaru ministri sabrauca un tikās Latvijā. Mēs diskutējām par sakaru jautājumiem šajā reģionā. Mēs plānojām, kādā veidā attīstīsies šis bizness. Šajā pasākumā piedalījās visi mūsu sakaru sektora uzņēmumi. Un jāsaka tā: ka tieši tāpēc, ka šis pasākums ir noticis Latvijā, pašreiz sakaru jomai ir daudz vieglāk plānot savu darbību ne tikai uz Rietumiem, bet arī Austrumiem. Un to var panākt tikai tad, kad notiek normāls pragmatisks dialogs. Un šādus pasākumus mēs atbalstīsim.

Jā, mēs esam atbalstījuši arī Baltijas forumu, kurš jau 10 gadus regulāri notiek Latvijā. Uz šo forumu brauc dažādu Krievijas uzņēmumu pārstāvji, arī politiķi, un mums ir ļoti svarīgi izmantot ikvienu tribīni, no kuras mēs varam skaidri pozicionēt savas intereses, un, ja kāds šodien pārmet, ka mēs cenšamies piesaistīt vairāk tranzīta kravu no Krievijas, no Baltkrievijas, no Ukrainas, no Kazahstānas, arī no Ķīnas, tad mēs nekādā gadījumā tam nepiekritīsim. Mēs aktīvi strādājām un strādāsim, lai Latvijas ostās kravu būtu vairāk! Mūsu izvirzītais mērķis ir tāds: ostām, kuras šodien pārkrauj 60 miljonus tonnu, nākotnē ir jāpārkrauj vismaz 100 miljoni tonnu. Un tas ir pareizs uzstādījums. Un kas tad īsti notiek? Tiek plānota dzelzceļa infrastruktūras izbūve visās trijās ostās, lai varētu palielināt šo kravu īpatsvaru.

Mēs esam arī valdības deklarācijā skaidri definējuši, ka mums ir jāpalielina tādu kravu daudzums kā konteineri. Šodien konteinerizācija pasaulē attīstās straujos tempos. Diemžēl Latvijā šī attīstība pašreiz vēl ir bijusi gaužām lēna. Un tieši tāpēc mēs palīdzam veidot šos koridorus, jo, ticiet man, - šīs garās rindas uz robežas, kuras ir izveidojušās pēdējā laikā, lielā mērā ir saistītas ar to, ka nav šīs alternatīvās līnijas, pa kuru šos konteinerus varētu veiksmīgi pārvadāt ar vilcienu sastāviem. Un pie tā mēs strādājam. Pašreiz varu pateikt to, ka mūsu ostās - gan Rīgā, gan Ventspilī, gan Liepājā - tiek plānoti jauni konteineru termināļi. Rīgā tiek plānots konteineru terminālis, kurš nākotnē pārvadās apmēram 2 miljonus konteineru, Ventspilī runa ir par kādiem 300 tūkstošiem konteineru, Liepājā - par 500 tūkstošiem konteineru. Tas ir pilnīgi jauns bizness, kāda līdz šim nav bijis. Jo tikai un vienīgi ar oglēm, kuras joprojām pārkrauj te - Rīgas centrā, mēs nekādā gadījumā nevaram lepoties. Mums ir jāpiesaista pēc iespējas vairāk konteineru, un šajā virzienā ir nepieciešams veikt konkrētu pragmatisku darbu, nevis vāvuļot no opozīcijas puses.

Vienlaikus gribu pateikt to, ka, strādājot šajā sektorā, mēs esam veiksmīgi nodrošinājuši arī to, ka Krievija ir akceptējusi šādu koridoru izveidi, lai vilcieni ar konteineriem brauktu arī Krievijas virzienā. Jo ir jāsaprot viens: neatkarīgi no tā, ko mēs plānosim, neatkarīgi no tā, ko mēs darīsim, neatkarīgi no tā, kādus līdzekļus mēs investēsim mūsu infrastruktūrā, tad, ja kaut kas tamlīdzīgs nenotiks arī Krievijas pusē, mūsu attīstība diemžēl nebūs pietiekami veiksmīga. Mums ir vajadzīgs šis koridors līdz galapatērētājiem. Un mēs to izmantosim.

Mēs nekādā gadījumā neatbalstīsim to politiku, kurā mēs redzam Latviju kā Eiropas nomali tikai tāpēc, ka aiz mums vairs nekā nav. Aiz mums vēl ir vairākas valstis. Mums vairs nav jābaidās no politiskās sadarbības ar Krieviju, jo mēs esam pilntiesīgi Eiropas Savienības dalībnieki un arī NATO dalībnieki. Un tieši tāpēc mums ir maksimāli jādomā, lai veicinātu ekonomisko izaugsmi visos virzienos, un tas ir Latvijas interesēs.

Tālāk. Godājamais Kampara kungs tikko pieminēja, ka Rīgas lidostā ir kritiska situācija. Godājamais Kampara kungs, jūs tiešām, kā izskatās, esat diletants. 700 tūkstošu pasažieru apgrozījums bija tad, kad es sāku strādāt Satiksmes ministrijā. 700 tūkstošu! Šogad mēs plānojam pārvadāt 4 miljonus pasažieru. Pieaugums būs piecas reizes lielāks nekā pirms četriem gadiem. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka Rīga nostiprina savas pozīcijas kā starptautisks lidojumu centrs. Tie cilvēki, viņu skaitā arī jūs, kuri te kritizēja, ka lidosta attīstās nepareizi, aktīvi izmantojat lidostas pakalpojumus.

Par nacionālo aviokompāniju airBaltic. Tad, kad es sāku strādāt Satiksmes ministrijā, šī kompānija veica 7 tiešos reisus no Rīgas. Ļoti liels sasniegums! Un ko tad Šlesers ir izdarījis, lai iznīcinātu nacionālo aviokompāniju? Piespiedis šo uzņēmumu strādāt! Un ko mēs redzam šodien? airBaltic tikai no Rīgas veic 47 tiešos reisus - tātad par 40 reisiem vairāk. Un mēs lidojam gan uz Austrumiem, gan uz Rietumiem.

Jā, mums ir konkrēta stratēģija, un mēs uzskatām, ka ne tikai skandināviem ir tiesības domāt, ka Baltija ir viņu iekšējais tirgus. Arī mēs uzskatīsim, ka Skandināvija ir mūsu vietējais tirgus. Līdz ar to mēs veram vaļā tiešos reisus arī uz mazākām pilsētām, ne tikai uz galvaspilsētām; piemēram, Norvēģijā bez Oslo mums ir avio reisi uz Bergenu, Stavangeru, Tronheimu, Olesundu. Somijā mēs lidojam ne tikai uz Helsinkiem, bet arī uz Tamperi, uz Oulu, uz Kuopio. Tagad tiek atvērts reiss uz Linčēpingu. Mēs lidojam arī uz Gēteborgu. Dānijā bez Kopenhāgenas mēs sākam lidot arī uz Bīlundu. Mēs plānojam atvērt aizvien jaunus reisus uz Austrumiem, kuri mums kādreiz jau ir bijuši. Šogad mēs atveram reisu uz Erevānu, mēs atveram reisu uz Almati, mēs atveram reisu uz Kišiņevu, mēs atveram vēl daudzus citus reisus.

Kāpēc tie ir vajadzīgi? Šie reisi ir vajadzīgi, lai stiprinātu Latvijas kā starptautiska biznesa un finanšu centra pozīcijas. Ja kāds uzskata, ka tas nav nepieciešams, tad es tam nekad nepiekritīšu. Mērķis ir, lai no Rīgas būtu pēc iespējas vairāk tiešo reisu. No nākamā gada tiek plānoti regulāri tiešie reisi uz Ņujorku. Šodien uzbeku aviokompānija jau veic šādu reisu, un arī mēs plānojam sākt šādu regulāro reisu. Latvijai kā valstij, kas atrodas vistuvāk Āzijas valstīm, ir jāveic lidojumi arī uz Ķīnu, uz Indiju, uz Japānu, un mēs pie tā strādājam.

Vai tas nav pareizi? Tas ir pareizi! Bet te ir vajadzīga politiskā drosme un uzdrīkstēšanās, lai domātu, ka arī mēs, maza valsts, varam sākt konkurēt ar šīm lielajām valstīm, jo, ticiet man, piecdesmit gadi - šis pārrāvums laikā, kad mēs bijām padomju sistēmā, joprojām vēl pastāv. Un to ir iespējams samazināt, tikai straujiem tempiem attīstot ekonomiku Latvijas valsts interesēs. Diemžēl ar tukšu spriedelēšanu mēs tālu netiksim. Ir nepieciešama rīcība, un šī rīcība ir tāda, kādu to demonstrē Satiksmes ministrija.

Tālāk - par pasažieru pārvadājumiem. Te izskanēja doma, ka viss it kā iet uz slikto pusi. Varu jūs informēt, ka tiešām elektrovilcienu, ar kuriem pārvietojas mūsu iedzīvotāji, vidējais vecums ir apmēram 30 gadi. Šie vilcieni ir morāli un tehniski novecojuši. Ko mēs darām? Vai mēs vienkārši skatāmies un ļaujam šai sistēmai sabrukt, vai arī mēs reāli kaut ko plānojam uzlabot? Varu jūs informēt, ka līdz šā gada rudenim jau 17 elektrovilcieni tiešām pilnībā tiks rekonstruēti. Tātad liela daļa no esošā ritošā sastāva būs atjaunota un paralēli vecajiem vilcieniem brauks jau šie rekonstruētie vilcieni. Tas ir reāls sasniegums, un tas nekādā gadījumā nenotiek pats no sevis. Te ir nepieciešama politiskā griba.

Mēs nevaram ātrā laikā uzbūvēt jaunus vilcienus, jo tas prasa zināmu laiku. Mēs nevaram nopirkt gatavus vilcienus Eiropā, jo Eiropa ražo šaursliežu vilcienus. Līdz ar to jauni vilcieni varēs parādīties ne ātrāk kā 2011.gadā, bet līdz 2010.gada beigām mūsu mērķis ir rekonstruēt visus vecos vilcienus. Un pie tā jau tiek strādāts, jo tieši vilcieni ir tie, kuri spēj uzlabot situāciju saistībā ar sastrēgumiem galvaspilsētā uz mūsu tiltiem un ceļiem. Tieši vilcienu satiksme ir tā, kas šodien var atvieglot cilvēkiem iespēju pārvietoties pēc iespējās īsākā laika posmā. Un to mēs viennozīmīgi atbalstīsim.

Tālāk. Jūs esat izteikušies arī par jautājumiem, kas skar „Latvijas Pastu”. Jā, „Latvijas Pasts” šodien piedzīvo zināmas problēmas, tomēr es atļaušos paanalizēt situāciju „Latvijas Pastā”, kāpēc mēs esam nonākuši līdz šīm problēmām.

2004.gadā, laikā, kad mēs iestājāmies Eiropas Savienībā, „Latvijas Pasts” attīstījās kā uzņēmums, kurā darbinieki lielā mērā strādāja, patriotisma jūtu virzīti. Vidējais atalgojums 2004.gadā „Latvijas Pastā” bija tikai 157 lati. 157 lati! Un pastā tobrīd strādāja vairāk par 7000 cilvēku. Un problēmu radīja tas fakts, ka līdz 2004.gadam šīs sistēma netika reorganizēta, bet tika turēta bada maizē. Pastnieki toreiz strādāja par minimālo samaksu, un tā principā ir bijusi pati lielākā problēma.

Un ko tad mēs esam darījuši vai neesam darījuši? Jā, mēs aicinājām rekonstruēt pasta nodaļas, mēs aicinājām modernizēt sistēmu, bet pāriet no skaitāmajiem kauliņiem vēl 2004.gadā uz modernāku sistēmu nav nemaz tik viegli.

Diemžēl pasta vadība pieļāva arī zināmas kļūdas. Bija problēmas saistībā ar to, ka netika reorganizēta pasta vadība atbilstoši reģionālajām pārstāvniecībām. Un tas viennozīmīgi radīja problēmu, jo nevarēja pārredzēt visu uzņēmumu pilnībā.

Taču jautājums ir tāds: vai tā ir bijusi ļaunprātība vai likumsakarība? Un es varu jūs informēt arī par to, ka „Latvijas Pasts” pēdējo četru gadu laikā ir ievērojami palielinājis izmaksas saistībā ar darbinieku atalgojumu. Pasta darbinieku atalgojums šo četru gadu laikā ir palielinājies par četrpadsmit miljoniem latu. Vienlaikus uzņēmumam ir palielinājušās arī citas izmaksas. Un līdz ar to apgrozījuma pieaugums no 26 miljoniem uz 44 miljoniem nespēja nosegt visus tos zaudējumus, kuri bija saistīti ar izmaksu kāpumu šajā nozarē.

Pati lielākā problēma „Latvijas Pastā” ir saistīta ar to, ka „Latvijas Pasts” visus šos gadus tika uzskatīts par sociālo kantori, kuram jāveic sociālās funkcijas visā Latvijas teritorijā. Un tajā brīdī, kad kāds ķērās pie nodaļu slēgšanas, pasts automātiski saskārās ar protestiem. Cilvēki protestēja, pastnieki protestēja, un situācija bija ļoti smaga.

Pēdējo pāris gadu laikā mēs aktīvi diskutējām arī valdībā, ko darīt, jo mēs zinājām, ka „Latvijas Pastam” ir problēmas. Un viens no risinājumiem bija universāla pakalpojumu fonda izveide. Diemžēl pagājušā gada laikā „Latvijas Pasta” vadībai tā arī neizdevās panākt vienošanos ar Sabiedrisko pakalpojumu regulatoru par šā universālā pakalpojumu fonda ieviešanu tieši pasta nozarē, jo pret to nostājās arī nozares pārstāvji. Viens no uzņēmumiem, kas skaidri teica, ka nevar dotēt „Latvijas Pastu”, ir abonēšanas centrs „Diena”, jo arī tas nodarbojas ar pasta pakalpojumiem. Un viņu teiktajā ir zināma loģika: kāpēc dotēt „Latvijas Pastu”, ja cits uzņēmums netiek dotēts.

Tomēr ir kāda būtiska atšķirība - „Latvijas Pastam” pakalpojumi ir jāsniedz visā Latvijā, bet abonēšanas centrs „Diena” pakalpojumus sniedza tikai un vienīgi lielajās pilsētās, pirmkārt, Rīgā, otrkārt, Jūrmalā, un, cik es zinu, patlaban arī šis bizness aprobežosies tikai ar „Dienas” izdevumu izplatīšanu pāris lielajās pilsētās, un tas ir fakts.

„Latvijas Pastam” alternatīvas nav. Kāpēc? Tāpēc, ka „Latvijas Pasts” nav monopolists preses piegādē. „Latvijas Pastam” ir monopoltiesības līdz 2013.gadam piegādāt vēstules, bet ne presi. Kāpēc neviens no uzņēmējiem nenāca un nekonkurēja ar „Latvijas Pastu”? Es jums atbildēšu - kāpēc. Tikai tāpēc, ka piegādāt presi Latvijas laukos nomaļās viensētās nav izdevīgi. To labākajā gadījumā var darīt tikai lielajās pilsētās, daudzstāvu ēkās, tur, kur vienā ēkā dzīvo vismaz piecpadsmit ģimenes. Tad tas varētu būt rentabls bizness, bet ne laukos.

Un tieši tāpēc es esmu gandarīts, ka valdība beidzot ir spērusi konkrētu soli, taču tas notika tikai pirms kādas nedēļas. Proti, ir pieņemts lēmums piešķirt dotāciju „Latvijas Pastam” saistībā ar reģionālās preses piegādi, kas ir nerentabla.

Paliek vēl cits neatbildēts jautājums: ko darīt ar nerentablajām nodaļām? „Latvijas Pastam” pieder tikai apmēram 160 nodaļas. Pārējās nodaļas tiek īrētas, un, ja šīs nodaļas tiek īrētas, tad rodas jautājums: kāpēc ir jāuztur šīs nerentablās nodaļas? Varbūt pieņemsim šeit, Saeimā, lēmumu, ka šīs nerentablās nodaļas slēgsim un tādā veidā atrisināsim pasta problēmu? Taču es kā ministrs nevaru dot tādu uzdevumu „Latvijas Pasta” jaunajai vadībai, lai tā ver ciet nodaļas, jo, aizverot ciet jau pirmās nodaļas, mēs sapratām, ka šis nav pareizais ceļš, kas būtu ejams. Likvidēt slikto sistēmu un neradīt vietā labāku sistēmu - mēs to darīt nevaram. Un tieši tāpēc tika pieņemts lēmums reorganizēt „Latvijas Pastu”. Mēs esam pieņēmuši lēmumu veidot pasta banku un šīs esošās nodaļas tiks nevis slēgtas, bet tiks apsaimniekotas, vienlaikus nodrošinot arī jaunu biznesu šajās nodaļās, proti, banku biznesu, un tas ir vienīgais veids, kā mēs varam šīs nodaļas saglabāt.

Paralēli tam „Latvijas Pasts” ir gatavs savā biznesā izmantot arī ārpakalpojumus, nodrošinot sadarbību ar citiem privātajiem uzņēmumiem, piemēram, ar „Narvesen”, ar „Plus Punkts”, kā arī ar citiem reģionālajiem veikaliem vai kioskiem. Lai arī tie varētu nodrošināt pasta pakalpojumu kā alternatīvu jau esošajai sistēmai, kas funkcionē pastā. Un tas ir konkrēts plāns.

Kas attiecas uz finanšu rādītājiem, es varu šodien skaidri pateikt, ka „Latvijas Pasts” patlaban nav zaudējis savu kapitālu, bet pēdējo gadu laikā „Latvijas Pasts” diemžēl ir zaudējis to rezervi, kas bija uzkrāta agrāk. Jautājums: kā pasts var strādāt tikai un vienīgi bez zaudējumiem? Tas ir jādara tā, lai būtu kompromiss starp tīro komercuzņēmumu un uzņēmumu, kas strādā tikai kā sociālais uzņēmums. Tagad šis kompromiss ir atrasts un šis biznesa plāns arī ir izstrādāts. Mūsu mērķis ir no nākamā gada nodrošināt pasta darbību bez zaudējumiem. Jā, tiks pacelti tarifi! Jā, mēs diemžēl būsim spiesti atteikties no atsevišķiem nerentabliem pakalpojumiem, un mēs to darīsim.

Viens no pakalpojumiem, par kuru pastam pilnībā nebūtu jāuzņemas atbildība, ir saistīts ar e-paraksta ieviešanu, jo tika pieņemts politisks lēmums, ka Latvijā ir jāievieš šāds e-paraksts. Diemžēl „Latvijas Pasts” gan izveidoja sistēmu e-paraksta ieviešanā, taču mēs konstatējām, ka daudzas valsts struktūras nav tik naskas šā e-paraksta ātrā ieviešanā. Un tieši tāpēc „Latvijas Pasts” šo konkrēto pakalpojumu izņems ārā no savas sistēmas un nodos to vai nu Īpašu uzdevumu ministra elektroniskās pārvaldes lietās sekretariātam vai Valsts informācijas tīkla aģentūrai kā atsevišķam uzņēmumam, jo tā nav pasta tiešā funkcija. Un es esmu pilnīgi pārliecināts, ka jau nākamajā gadā pasts strādās bez zaudējumiem, bet 2010.gadā pasts strādās normāli ar vismaz 3-5 miljonu latu peļņu. Un tas būs saistīts ne tikai ar to, ka mēs samazināsim izmaksas, bet tas būs saistīts arī ar to, ka mēs palielināsim ieņēmumus.

Jautājums ir tāds: ko darīt šodien ar „Latvijas Pastu”? Vai var to vienkārši iekonservēt un neko nedarīt? Diemžēl nevar! Jo valsts tiešām nevar dotēt šīs nerentablās nodaļas, un tāpēc mēs esam pilnīgi pārliecināti, ka jau nākamajā gadā šie soļi, kuri tiks sperti, lielā mērā atrisinās daudzas problēmas. Taču, ja kāds gadījumā vēlas nākt un konkurēt ar „Latvijas Pastu”, tad likums to neaizliedz darīt jau šodien, it sevišķi preses piegādē. Diemžēl šo konkurentu nav, un to mēs šodien redzam.

Un nobeigumā es gribētu vēl parunāt par Latvijas ceļiem. Tas, ko mums pārmet Valsts kontrole… Ir jautājums: kāpēc tā pārmet? Kā jau es teicu, ne jau visos jautājumos mēs nepiekrītam Valsts kontrolei, bet daudzos diemžēl mums ir cits viedoklis. Ir jāsaka tā. Pirms kāda laika Valsts kontrole, veicot auditu arī Satiksmes ministrijā, uzdeva virkni jautājumu. Un bija jautājumi, uz kuriem mēs atteicāmies atbildēt, jo tie nebija tādi jautājumi, uz kuriem Satiksmes ministrijai bija jāatbild. Piemēram, viens no tiem attiecās uz kravu pārvadājumiem saistībā ar tādām kompānijām kā „Transkonteiner” un „Transshipment”. Kāds sakars Satiksmes ministrijai ar Krievijas valsts uzņēmumu „Transkonteiner”, ar to, ar ko viņi te nodarbojas? Mums tādas informācijas vienkārši nav. Valsts kontrole nevar piespiest mūs informēt par šo uzņēmumu, kurš nav mūsu uzņēmums. „Transshipment” - tas ir īslandiešu uzņēmums, kurš simtprocentīgi ir privāts uzņēmums. Kā mēs varam nodrošināt Valsts kontroli ar šo informāciju? Un tad, protams, mums radās bažas, ka šī informācija ir vajadzīga ne tikai un vienīgi Valsts kontroles tiešo pienākumu veikšanai. Bet, tā kā mēs ar Sudrabas kundzi jau tuvākajā laikā arī šo patiesību mēģināsim noskaidrot tiesā, tad es arī vairāk neko nekomentēšu.

Atgriežoties pie ceļiem, es varu pateikt vienu lietu. Valsts kontrole pārmet Satiksmes ministrijai, ka mēs esot monopolizējuši ceļu uzturēšanu.

Godājamie kolēģi! Es domāju, ka šis jautājums ir tāds, uz kuru šodien būtu jāatbild arī „Jaunajam laikam”. Ko tad mēs esam monopolizējuši? Pirms kāda laika valstij piederēja četri valsts uzņēmumi, kas strādāja četros atsevišķos reģionos. Šie uzņēmumi nodarbojās ar ceļu uzturēšanu. Taču tika izvirzīts jautājums: ko darīt ar šiem uzņēmumiem - privatizēt tos vai neprivatizēt? Un es kā satiksmes ministrs viennozīmīgi paudu viedokli, ka mēs šos uzņēmumus privatizēt negribam, jo, pilnībā nododot šo autoceļu uzturēšanu privātajiem, mēs varam lielā mērā apdraudēt autoceļu uzturēšanu kopumā. Latvijas likumi šodien nenosaka, ka autoceļu uzturēšana ir kaut kāds ekskluzīvs pasākums, ar kuru jānodarbojas vienam uzņēmumam. Taču situācija ir, lūk, kāda. Ja privātie uzņēmumi nevēlas iegādāties diezgan dārgo autoceļu uzturēšanas tehniku, tad jautājums ir tāds: vai mums „pa lēto” viņiem jāpalīdz privatizēt esošos valsts uzņēmumus, tādā veidā radot mākslīgu konkurenci? Mēs uzskatījām, ka ne. Un šo lēmumu atbalstīja arī valdība. Tas nebija suverēns Satiksmes ministrijas viedoklis. Un es varu pateikt to, ka konkurss, par kuru Valsts kontrole pārmeta saistībā ar „Latvijas Valsts ceļiem”, ir saistīts ar Latvijas ceļu uzturēšanu - tātad apsaimniekošanu - nākamajos septiņos gados. Šis nebija tikai viens konkurss! Bija 12 atsevišķi konkursi, uz kuriem neviens cits nepieteicās, lai gan valstī ir apmēram 20 ceļu uzturētāju, kuri varēja pretendēt uz to. Un vakar arī televīzijas pārraidē Tālis Straume, ilggadējais uzņēmuma „Latvijas valsts ceļi” vadītājs, skaidri pateica - izskatās, ka privātie nemaz negrib šodien krāmēties ar ceļu uzturēšanu, jo ceļi ir diezgan draņķīgā stāvoklī. Un kāpēc tad viņiem vajadzētu šodien iet un riskēt ar to visu? Un tieši tāpēc paldies Dievam, ka mums ir vismaz autoceļu uzturētājs, kurš ir gatavs ar to nodarboties. Un, ja kāds vēlas konkurēt, - lūdzu! Laipni lūgti! Mēs nevienu neierobežojam.

Attiecībā uz konkurenci, kāda ir vispār valstī, es varu informēt, ka pēdējo gadu laikā autoceļu būvniecība ir pieaugusi ne tikai Latvijā. Tā ir pieaugusi arī citās Eiropas valstīs, it sevišķi Austrumeiropā. Taču šajā laikā, kad mēs dzīvojam zem nabadzības sliekšņa, saistībā ar ceļu uzturēšanu neviens nopietns uzņēmums neizrādīja interesi ienākt šeit.

Un tagad man ir jāuzdod jautājums „Jaunajam laikam”, kurš tā ļoti cenšas pārmest, ka, redziet, mēs esot it kā neveiksmīgi uzturējuši autoceļus. Tad nu jājautā - kāpēc jūs likvidējāt Autoceļu fondu? Kāpēc jūs nevēlējāties skaidri iezīmēt finansējumu šai nozarei? Jāteic, ka, tieši jums vadot valdību, autoceļu uzturēšanai finansējums bija tikai 70 miljoni latu. Tikai 70! Taču man kā satiksmes ministram izdevās vienoties ar premjerministru Kalvīti un ar finanšu ministru Spurdziņu. Mēs panācām vienošanos par Autoceļu fonda atjaunošanu, bet nevarējām to izdarīt uzreiz, jo tā naudiņa vienkārši bija jau „aizpeldējusi” citām vajadzībām. Un tieši tāpēc tā formula, par kuru mēs vienojāmies, bija šāda: palielināt par vairāk nekā 30 miljoniem latu finansējumu 2006.gadā un atjaunot Autoceļu fondu no 2007.gada 1.janvāra. Tādējādi 65 procenti no degvielas akcīzes nodokļa tika 2007.gadā novirzīti autoceļu uzturēšanai. Šogad tie ir 70 procenti, un 2010.gadā tie būs jau 80 procenti. Mēs tātad paredzam nākotnē šo summu ik gadu palielināt ik pa 5 procentiem - līdz pat 100 procentiem 2014.gadā. Lūk, tas ir veids, kādā mēs uzlabosim situāciju autoceļu jomā.

Tagad par cipariem. Laikā, kad jūs, „Jaunais laiks”, valdījāt, pašvaldības saņēma tikai 18,5 miljonus latu pašvaldību ceļu uzturēšanai, turpretim šogad tās saņems 70 miljonus latu - tik, cik ir saņēmusi autoceļu industrija kopumā 2004. un 2005.gadā. Un jāteic, ka mēs šodien tikai tāpēc, ka ir notikusi Autoceļu fonda atjaunošana, varam sākt plānot nopietnu projektu realizāciju un, to plānojot, vadīties arī pēc privātās partnerības principa.

Kādi ir šie lielie projekti, kurus mēs paredzam realizēt?

Pirmkārt. Mēs paredzam no nākamā gada trīskāršot finansējumu otrās šķiras ceļiem. Mēs šo finansējumu palielināsim no 12 miljoniem līdz 35 miljoniem, sākot no nākamā gada. Vai tas ir pietiekami? Diemžēl - nē. Taču tas būs ievērojams kāpums salīdzinājumā ar to finansējumu, kas ir bijis iepriekš.

Tālāk. Mēs paredzam palielināt investīcijas tādos objektos, kas skar Latvijas tranzīta biznesu kopumā. Tātad Kokneses maģistrāle tiks būvēta četrās joslās nākotnē, un šis ir vitāli svarīgs projekts, jo tas skar visu Latgales reģionu un skar arī tranzītu Krievijas virzienā.

Ja jau mums ir trīs ostas, tad ir jāsaprot, ka visas kravas nekādā gadījumā netiks pārvadātas tikai un vienīgi pa dzelzceļu.

Ir nepieciešams kravas pārvadāt arī pa sauszemi, un tāpēc šā koridora izbūve būs vitāli svarīga un mēs to mēģināsim nodrošināt. Mēs izbūvēsim Rīgas apvedceļu, jo ir ļoti svarīgi, lai šī kravu plūsma nekādā gadījumā neiebrauktu pilsētas centrā. Mēs plānojam būvēt Ķekavas apvedceļu, kas ir svarīgs posms Via Baltica kopīgajā projektā. Ir paredzēts būvēt arī maģistrāli gan Siguldas, gan Jelgavas virzienā, tādā veidā industrializējot teritoriju ārpus pilsētas centra. Jo šodien lielie sastrēgumi lielā mērā ir saistīti ar to, ka tieši Rīgas pilsētas centrā ir ļoti daudz tāda biznesa, kurš varētu atrasties kaut kur citur.

Es varu teikt to, ka šis plāns tiks realizēts un, ja kādi cilvēki uzskata, ka nav jāattīsta šie galvenie, maģistrālie ceļi, tad viņi kļūdās. Jo Eiropas Savienība ļoti skaidri ir definējusi: „Ja jūs vēlaties attīstīt autoceļus, jums ir pirmām kārtām jāinvestē līdzekļi tajos autoceļos, kuri nodrošina biznesa pieaugumu.” Un šos ceļus mēs arī atbalstīsim. Un, ja kāds uzskata, ka te ir jādara kaut kas cits, tad mēs tam nekad nepiekritīsim. Es vēlreiz saku: kamēr es būšu satiksmes ministrs, es nekad nepiekritīšu autoceļu uzturētāju privatizācijai. Un attiecībā uz konkurenci, kāda ir valstī kopumā, es esmu pilnīgi pārliecināts, ka tieši tāpēc, ka ir atjaunots Autoceļu fonds, valstī ienāks jauni uzņēmumi arī no ārvalstīm.

Un jāteic, ka šajā laikā, kad būvniecība un cits bizness valstī samazinās, tieši Satiksmes ministrija ir nākusi ar iniciatīvu un pašreiz aicina pievērsties ceļu būvei ikvienu cilvēku, kurš Latvijā šodien meklē darbu. Lai viņš nevis pie pirmās iespējas izvēlētos braukt prom uz Īriju vai Lielbritāniju, bet gan būtu gatavs strādāt ceļu būvē. Un mēs esam gatavi pieaicināt gan tos speciālistus, kas kādreiz no ceļu būves aizgāja, gan tos, kas šodien meklē, kuru ceļu viņiem izvēlēties. Jo ceļu būve - tas ir perspektīvs bizness daudzu gadu garumā, un daudzi cilvēki varēs tādējādi iegūt labi apmaksātu darbu.

Šodien ceļu būvē vidējais atalgojums ir vairāk nekā 600 lati. Tas ir līmenis, kas nepārprotami dod iespēju cilvēkiem nebraukt prom no Latvijas.

Tieši tāpēc es šodien esmu gatavs atbildēt arī uz citiem jūsu jautājumiem, ja tādi būs. Taču tā pamatproblēma jau ir tā, ka „Jaunais laiks” kā opozīcijas partija, kura nevēlas strādāt pozīcijā un uzņemties atbildību, ir domāta tikai pozīcijas kritizēšanai. Zināmā mērā „sargsuņi” mums ir vajadzīgi. Tikai atcerieties vienu lietu - jums bija iespēja nākt un strādāt valdībā, bet jūs no tās atteicāties!

Paldies par uzmanību.

Sēdes vadītājs. Paldies satiksmes ministram Aināram Šleseram.

Pirms mēs dodam vārdu nākamajam runātājam, es vēlos jūs informēt, ka Saeimas Prezidijs ir saņēmis desmit deputātu iesniegumu ar priekšlikumu turpināt sēdi līdz šā jautājuma izskatīšanas pabeigšanai. (No zāles: „Jā! Pareizi. Vienreiz nobeigsim!”) Vai deputātiem ir iebildumi? (No zāles: „Nē!”) Deputāti neiebilst.

Debatēs vārds deputātam Krišjānim Kariņam.

A.K.Kariņš (frakcija „Jaunais laiks”).

Godājamais priekšsēdētāja kungs! Ministru prezidenta kungs! Kolēģi! Ministri!

Tik tiešām, vārdi „Gāzi grīdā!” laikam tiešām attiecas uz esošo satiksmes ministru. Jo viņš ne tikai savā darbībā, šķiet, neskatās ne pa labi, ne pa kreisi, bet arī savās runās. Elpu, ko ieņēmis runas sākumā, tikai pusstundu vēlāk izlaiž.

Vispirms es vēlos noskaidrot, precizēt vienu otru neskaidru faktu un tad parunāt par jēdzienu, kas mums Saeimā ir ļoti svarīgs, proti, par politisko atbildību.

Vispirms - par vienu faktu, kas atkārtoti tiek tīšuprāt nepareizi izklāstīts. Autoceļu fonds nav likvidēts! Repšes valdība ar Šlesera kunga piekrišanu pieņēma lēmumu - speciālos budžetus iekļaut valsts pamatbudžetā, lai tā „caurspīdība” tur parādītos. Tās naudas summas tur ir!

Otrkārt. Par summām, kas tiek veltītas autoceļiem. Kolēģi, nav pareizi pievērsties tikai absolūtam skaitlim, jo naudas vērtība laika gaitā ir mūsu valstī mazinājusies, bet mūsu budžets, kopējais budžets, ir krietni audzis.

Repšes valdība 2002. un 2003.gadā spēja atrast no budžeta līdzekļiem gan 72, gan 91 miljonu latu Autoceļu fondam; tas sastādīja 5,3 procentus no visiem budžeta ieņēmumiem. Un kas ir reāli noticis 2008.gadā? Tā proporcija, ko no budžeta naudas veltī autoceļiem, ir kritusies. (No zāles dep. V.A.Krauklis: „Policistiem vajadzēja, mediķiem vajadzēja!”) Mēs 2008.gadā plānojam tiem tikai 4,3 procentus no budžeta ieņēmumiem.

Tātad Repšes valdības laikā iepriekšējā gada piecdesmit septiņiem miljoniem „pieaudzēja” vēl miljonus klāt tā, ka bija jau pāri par septiņdesmit miljoniem, un tad - gandrīz pie simts. Tas sastādīja lielākus procentus.

Tiktāl par to vienu faktu, ko es vēlējos noskaidrot.

Otra lieta. Es vēlos drusku parunāt par to jēdzienu „politiskā atbildība” un par to pieeju „Gāzi grīdā!”. Mūsu valstī vēl pirms gada, pirms pusotra, visiem bija tā ilūzija, tā doma, ka nekustamā īpašuma tirgus attīstīsies un attīstīsies. Ņēma kredītus, krita parādos, pirka ar domu, ka varēs tūlīt pārdot un vienmēr - dārgāk. Kas ir noticis ar šo lietu? Tas lielais optimisms, ka tas viss tā turpināsies mūžīgi, izrādījās nepamatots!

Padomāsim par notikumiem ārpus mūsu valsts, par to, kas norisinās finanšu tirgos! Lielbritānijā lielā finanšu institūcija „Northern Rock”, Amerikas Savienotajās Valstīs - finanšu investīciju banka „Bear Stearns”… Milzu apgrozība, liela bagātība, ļoti augsta biržā kotētā cena… Taču pēkšņi vienā dienā atskārta visi akciju turētāji, ka šie uzņēmumi faktiski ir bankrotējuši un glābjami ar valsts pabalstu.

Tātad tā doma un tā pieeja, ka mēs varam tikai attīstīt un attīstīt visu, neskatoties ne uz ko, - ir faktiski tīri bīstama.

Šlesera kungam ir vairākas atbildības sfēras - dzelzceļš, ceļi kā tādi, pasts, lidosta.

Par dzelzceļu. Šlesera kungs runāja, minēdams visādus ciparus - ka viss tur esot audzis un viss it kā ejot tik labi. Bet kāpēc tad cilvēki ir neapmierināti, ka pasažieru plūsma dzelzceļa jomā ir samazinājusies - ir apgrūtināta, novecojusi? Kāpēc Šlesera kungam ir atkārtoti jāvēršas pie valdības un jālūdz pēc līdzekļiem, kas mērāmi lielos miljonos? It kā tad, ja pēkšņi nebūtu šīs dotācijas, sabruktu visa sistēma!

Par ceļiem. Jā, pie mums attīstās atsevišķi autoceļu posmi. Tik tiešām, atsevišķi posmi attīstās! Tajā pašā laikā tā kopējā sistēma nenoliedzami degradējas. Un to zina ikkatrs no mums, ikkatrs no jums - ikviens, kas brauc pa mūsu valsts ceļiem. Ir atsevišķi labi posmi, taču tie diemžēl ir atsevišķi posmi. Vairums posmu kļūst aizvien sliktāki.

Par pastu. Reāli pasts ir bankrota priekšā. To atzina arī Šlesera kunga partijas biedri. Par šo jomu pat viņa partijas biedri var izteikt kritiku! Šai jomai vienkārši nav uzmanība bijusi pievērsta, acīmredzot ir bijusi vadība, kas nav bijusi kompetenta un ir novedusi pie tāda stāvokļa, ka pasts ir bankrota priekšā, un tagad jau ir runa par to, vai ir vai nav jāslēdz nodaļas ciet. Tātad iedzīvotājiem pakalpojumu līmenis tikai kritīsies šobrīd.

Un par to pašu lidostu. Tik tiešām airBaltic kā Latvijas valdības un SAS kopuzņēmums attīsta savu pasažieriem piedāvājamo pakalpojumu klāstu, attīsta savu tiešo reisu skaitu, bet tas ir airBaltic uzdevums, tas ir Flika kunga nopelns. Par to, ka viņš saņem mudinājumu no satiksmes ministra, es nešaubos, bet tas ir uzņēmums, kas pats strādā, un turklāt tur puse kapitāla ir zviedru. Ministra atbildība ir par pašu lidostu un tās rentabilitāti un attīstību.

Un kas ir noticis, draugi, ar šo satiksmes ministra atbalstīto atlaižu sistēmu, ka mūsu lidosta reāli ir par 80 procentiem atkarīga no divām aviosabiedrībām - no airBaltic un Ryanair? Bet Ryanair un airBaltic taču konkurē tajā pašā globālajā tirgū, kur notiek visas citas vēsmas. Iedomājieties situāciju: kas notiks ar lidostu, kuras rentabilitātes rādītāji sāk kristies (divi miljoni latu atkal no valsts, no nodokļu maksātāju naudas ir vajadzīgi tur kā piešprice!), ja ar Ryanair pēkšņi kaut kas notiktu vai ja viņi pēkšņi izdomātu savu pamatdarbību no Baltijas pārcelt kaut kur citur? (No zāles: „Kur?”).

Redziet, tā pārlieku lielā atkarība no pārāk šauras bāzes - tas ir tas, kas iedzina reālā bankrotā „Bear Stearns”, „Northern Rock” un citas pasaulē zināmas, it kā nesatricināmas milzu finanšu institūcijas. Tā pārmērīgā atkarība no pāris, kā saka, klientiem rada Rīgas lidostai, tā teikt, ļoti lielu potenciālu nedienām. Un tad vēl ir arī tas jautājums: kāds būs galīgais lēmums jautājumā par to, vai tur ir vai nav reāli un būtiski konkurences normu pārkāpumi? Eiropas Savienība savu galavārdu tur teiks šā vai tā. To mēs vēl redzēsim.

Taču, ja vērtējam Šlesera kunga darbību kopumā, tad vienā ziņā es varu izteikt atzinību. Pilnīgi pareiza ir tā pamatpieeja, kas, manuprāt, Šlesera kungam ir, - ka mūsu valstī ir jādomā par to, kā mēs varam kļūt lieli, vēl būdami mazi. Mums nevajag domāt: „Mēs kā latvieši nevaram, mēs kā Latvija esam maziņi.” Kā Šlesera kungs pareizi teica, mums ir jādomā, ka mēs varam un mēs izdarīsim. (No zāles dep. V.A.Krauklis: „Tad nevajag mest sprunguļus riteņos!”) Tikai ir jautājums: par kādiem līdzekļiem un ar kādu risku, un uz kādu nodokļu maksātāju rēķina mums šī attīstība notiek?

Par lidostu. Lai Dievs dod, ka nebūtu tur problēmu un neizrādītos, ka tur ir tik reāli konkurences normu pārkāpumi, ka no mūsu nodokļu maksātāju līdzekļiem būs beigās jāmaksā lielas soda sankcijas! (No zāles: „Šausmas!”)

Taču ir pilnīgi skaidrs, ka pasts jau ir nevērības dēļ nolaists, pamests novārtā.

Autoceļi. Tas jau nav, kā teikt, lielais bizness, tur jau tikai lauku cilvēks braukā pa tiem, un tāpēc arī tie ir atstāti novārtā.

Es domāju, ka mums kā Saeimai vajadzētu izraudzīt citu cilvēku, kuram piemistu īpašība domāt pozitīvi, domāt, kā attīstīt, un kuram būtu pietiekami daudz saprāta un spēju ņemt vērā dažādus draudus un līdzsvarot šo attīstību ar to, ka tie draudi tiek mazināti. Un, ja ne par ko citu, tad padomāt par „Latvijas Pasta” kritisko stāvokli…

Draugi, jūs visi zināt: ja ministrs būtu no jebkuras citas partijas, tad jau sen šis ministrs būtu nomainīts. Godmaņa kungam pašam kā premjerministram tas, es domāju, ir ļoti grūts lēmums, jo Šlesera kungs ir tagad arī viņa, kā saka, jaunatrastās partijas biedrs. Tas ir droši vien ļoti grūti - pieņemt lēmumu atstādināt no amata savu biedru. Kaut gan es nešaubos, ka Godmaņa kungs, ļoti labi saprazdams situāciju, to labprāt arī darītu.

Bet mēs kā Saeima varam pieņemt šo lēmumu, un, manuprāt, mums ir jāpieņem šis lēmums. Atbalstīsim lēmuma projektu, domāsim par attīstību! Par to ir jādomā, ir jārunā un ir jādara. Bet izraudzīsim cilvēku, kurš spēs to darīt atbildīgi!

Paldies par uzmanību.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Debatēs vārds Ministru prezidentam Ivaram Godmanim. (No zāles dep. A.Latkovskis: „Pusotru stundu!”)

I.Godmanis (Ministru prezidents).

Cienījamais Saeimas priekšsēdētāj! Cienījamie…

Sēdes vadītājs. Cienījamie kolēģi! Lūdzu, ievērojiet klusumu! Es jums jau otro dienu pēc kārtas lūdzu - izrādīsim cieņu Ministru prezidentam! Mēs paši esam runājuši par to, ka gribam dzirdēt šeit Ministru prezidentu, ministrus. Un vakar bija reāla diskusija. Un šodien. Un, godīgi sakot, man ir kauns jūsu vietā.

Lūdzu, Ministru prezidenta kungs!

I.Godmanis (Ministru prezidents).

Cienījamais Saeimas priekšsēdētāj! Cienījamie ministri! Cienījamie deputāti! Dāmas un kungi!

Mans pienākums ir nākt šeit brīžos, kad tiek pieprasīta manis vadītās valdības ministra demisija, un aizstāvēt savus ministrus neatkarīgi no tā, no kādas partijas viņi ir ienākuši koalīcijā. Man tas ir jādara tā elementārā iemesla dēļ: ja es atsakos to darīt, tad mans pienākums ir pirms izskatīšanas pašam pieprasīt attiecīgo ministru demisiju. Tā ir politiskā loģika. Tāpēc, ņemot vērā, ka debates ir bijušas pietiekami garas, centīšos būt ļoti lakonisks.

Vispirms - tāda vispārēja piezīme. Mums priekšā acīmredzot stāv vēl daudz, daudz diskusiju par visām ministru, valdības ministru, darbības sfērām. Es domāju, šis nebūs pirmais gadījums, kad mēs runāsim arī par demisiju… es ceru, ne tikai par demisiju. Taču vienu lietu gan es gribētu vienkārši lūgt. Es gribētu aicināt arī opozīciju, kuras uzdevums, loģiski, neapšaubāmi, ir cīnīties… nu jā, cīnīties par struktūras izmaiņām jeb par demisijām… Aicinu kaut kā panākt, lai tā ir tāda divvirzienu komunikācija. Es jau otro dienu šeit klausos… Nu, es negribu tā īpaši pārmest. Ir tāda sajūta, ka galvenais ir izteikt savu viedokli, īpaši neieklausoties otra viedoklī.

Divu iemeslu dēļ aicinu. Politiskā loģika jau ir mainīga. Tas, kurš ir opozīcijā, pēc kāda laika var būt pozīcijā. Un, saduroties ar vienvirziena kustību, teiksim, informācijas ziņā būs problēmas.

Tas ir viens aspekts.

Otrs. Pēc tās politiskās loģikas, arī tiem, kas ir opozīcijā, vajadzētu sagatavot tādu zināmu „ēnu kabineta” skatījumu. Ja kāds grib pretendēt uz attiecīgo ministra posteni, vajadzētu dzirdēt arī to, kāds ir viņa skatījums. Var jau teikt tā - kad es būšu ministrs, tad arī jums savu skatījumu sniegšu. Taču politiskā loģika tomēr rāda, ka būtu nepieciešams to darīt arī tad, ja jūs esat opozīcijā.

Par to, ko es noklausījos, īsumā varu pateikt sekojošo…

Jā, vēl viena neliela atkāpe. Mēs tomēr esam demokrātiska valsts, mums ir daudzpartiju struktūra. Taču tas, ko es šeit dzirdēju no pirmās runātājas… Runāt par īpašniekiem, neīpašniekiem - es neuzskatu, ka tas ir korekti. Es nekad neesmu par „Jauno laiku” vai citām partijām izteicies no tāda aspekta. Es domāju, ka šī retorika, sajaucot to kopā vēl ar valdības darbu, nāk tikai par sliktu attiecīgā jautājuma skatīšanai pēc būtības.

Bet tagad pēc kārtas.

Pirmais. Ja mēs atskatāmies 18 gadus atpakaļ vēsturē, tad redzam, ka mēs esam piedzīvojuši esam divas tādas situācijas šajā sarežģītajā sfērā, ko sauc par satiksmi un sakariem. Es nesaukšu uzvārdus - apzināti nesaukšu uzvārdus! -, bet atgādināšu, ka mums ir bijuši divu dažādu tipu satiksmes ministri. Godīgi sakot, ir bijuši tādi ministri, kas klusi un mierīgi ir savu laiku nostrādājuši bez nekādiem riskiem, faktiski mēģinājuši palikt tajos mērogos un rāmjos, kādos viņi ir šo nozari pārņēmuši, un tā arī ir finišējuši. Būtībā šo ministru darbība nav, tā teikt, reducējusies līdz kaut kādiem zaudējumiem, pat ne līdz problēmām, pat ne līdz sadursmēm viedokļu ziņā. Bet nav arī nekādu tādu īpašu rezultātu, ja pavelk tam visam apakšā to svītru… Tā ka nebūtu arī par ko atskaitīties.

Un ir otra tipa ministri (mums arī tādi ir bijuši un acīmredzot arī tagad ir šajā sfērā), kas darbojas citādāk, darbojas ar citu metodi - tādu, kas, protams, ir ļoti saistīta ar nopietnu risku.

Kāpēc šī nozare ir, pēc manas dziļas pārliecības, Latvijā visriskantākā? Tāpēc, ka šīs nozares attīstība ir saistīta ne tikai ar Latviju vienu pašu. Tāpēc, ka viss, kas ir saistīts ar transportu, ar dzelzceļiem, ar lidojumiem, ar telekomunikācijām, - tā nav Latvijas iekšējā infrastruktūra vien. Tie ir pārrobežu jautājumi, par kuriem jau šeit runāja, un tie arī ir politiski. Tā ir tā loģika! Austrumu virzienā ir vienu politiskais mērķis, Rietumu virzienā - otru mērķis, Baltijas mērogā - citu mērķis, Skandināvijas - citu. Visi tie ir riskanti. Un tāpēc apzināsimies tomēr, ka, ja mēs šādi skatāmies uz šo kritisko, faktiski samērā riskanto politiku (to, starp citu, arī pašreizējais ministrs apzinās), tad, protams, atbildība ir pirmām kārtām jau tā - apzināties šos riskus. Bet, ja kāds no jums tomēr uzskata, ka var neriskēt šajās nozarēs vispār, tad nāciet ar savu skatījumu, kā rīkoties, lai, kā teica te Kariņa kungs, to attīstību virzītu uz priekšu!

Tā bija tā lieta, ko gribēju jums pateikt pirmām kārtām.

Es tiešām gribētu pateikt divas lietas. Gribu izteikt atzinību ministram par to, ka viņš neturpināja polemiku ar Valsts kontroli, jo šī nav tā tribīne, kur varas kontroles institūcijas var uzstāties, un loģiski būtu, ka, ja ir šis konflikts, tad vajadzētu noklausīties abas puses. Tāpēc es domāju, ka šis ir korekts solis no ministra puses.

Es esmu iepazinies vismaz ar daļu no šiem konfliktiem. Ņemot vērā, ka es savulaik strādāju par finanšu ministru un valsts sekretāra vietniece tad bija Sudrabas kundze (mums bija ļoti laba sadarbība Krievijas krīzes laikā), es arī vērsos pie Sudrabas kundzes ar jautājumiem, par kuriem šeit daļēji runāja arī ministrs, - ar Valsts kontroli saistītiem jautājumiem, kas, pēc manām domām, arī ir problemātiski, ja mēs runājam par Valsts kontroles funkcijām. Ir runa par atsevišķu kompāniju, kas nav Satiksmes ministrijas pārraudzībā, darbību. Es neesmu dabūjis rakstisku atbildi, bet katrā ziņā jāsaka, ka mutiski man pateica, ka Valsts kontrole var interesēties ne tikai par cipariem, bet arī vispār par kopējo darbību. Es nezinu… Var būt, ka šeit vajadzētu drusku tālāk attīstīt Valsts kontroles un attiecīgo resoru turpmāko sadarbību arī šīs te kontroles kvalitātē, tāpēc ka es pieredzēju… Diemžēl man ar nožēlu ir jāsaka, ka mēs esam nonākuši unikālā situācijā, kad Valsts kontrole tiesājas ar ministru. Mēs esam tiesiska valsts. Starp citu, ir iespējams, ka šādi procesi varētu būt kaut kur arī citās sfērās. Tas neko daudz nestiprina mūsu valsti politiski, bet tiesiski - iespējams. Ir jautājumi, kurus nevar atrisināt tāpēc, ka nav precīzi definētas - acīmredzot vēl šobrīd! - pārbaudāmā un pārbaudītāja savstarpējās attiecības. Arī tādos jautājumos, kur ir runa nevis par valsts līdzekļiem, nevis par grāmatvedību, nevis par atskaiti, nevis par lietderību, bet gan par prasībām, kas neattiecas uz valsts uzņēmumiem, uz valsts pārraudzībā esošiem resursiem un darbībām.

Jā, protams, ar nožēlu varu teikt, ka tiesas process būs.

Man ir jāpasaka vēl dažas lietas.

Es iedziļinājos arī jautājumā par šo pasta ēku kā cilvēks, kas mīl ciparus, un centos pats personīgi sarēķināt, kuram tad ir taisnība šajos matemātiskajos aprēķinos par valsts līdzekļu iegūšanu. Situācijā paradokss ir tāds, ka šie rēķini abpusēji nav novesti līdz galam un faktiski arī sabiedrībai precīzi nav definēts, kāds tad ir finanšu iznākums. Varbūt tas ir apzināti - es to nezinu, bet es gribētu, lai tie tomēr tiktu novesti līdz galam. Acīmredzot tiesas procesā tas diemžēl parādīsies.

Otrais punkts. Mēs te runājam par sfērām. Šeit ir ļoti labi viss jāzina. Es klausījos Kampara kungu, un man patīk, ka runā ciparos, taču tad ir viena problēma. Te parādās konceptu atšķirības. Ja mēs runājam par lidostu, jā, ir konceptuāli jānosprauž… Bet kas var nospraust šo stratēģiju? Vai ministrs, kas to virza valdībā? Vai valdība, kuru atbalsta parlaments, tajā skaitā izskatot valdības deklarāciju un arī rīcības programmu?

Attiecībā uz lidostu un lidkompānijām ir iespējamas divas filozofijas. Viena iespējamā filozofija ir tāda: ja lidosta pati par sevi attīstās visdažādākajos veidos un audzē sev peļņu, tad tajā gadījumā, ja tā ir valsts uzņēmums, rodas jautājums: vai tā reinvestē savu peļņu un uz kā rēķina? Ienākumi ir saistīti tikai ar lidkompānijām, un citu ienākumu tai nav… Varētu būt arī kādi blakusienākumi, bet ne pārāk lieli. Un tad ir jautājums: ja iet šādu attīstības ceļu, cik daudz un cik lielā mērā Latvijā izdodas piesaistīt lidkompānijas un kas būtu tie maksātāji?

Ir arī otra, pilnīgi cita, filozofija, kad lidosta netiek uzskatīta par pašpelnošu organizāciju, kas maksimalizē savu peļņu un kapitālu, bet zināma ierobežota kapitāla ietvaros izmanto citu principu - mēģina pēc iespējas vairāk piesaistīt lidkompānijas, lai pēc iespējas lielāks lidotāju skaits izietu cauri mūsu lidostai. Un tad atkal ir divas pieejas. Ja viņi tikai iebrauc un izbrauc - neslēpsim, ka tie lielākoties ir tranzītpasažieri, tad cik lielā mērā viņi šeit atstāj zināmus līdzekļus kaut vai lidostas teritorijā, kaut vai tax-free veikalā, bet, iespējams, arī Rīgā? Vai tas ir tas pareizais ceļš? Varbūt pareizais ir tas otrs ceļš, par kuru es jau teicu. Ministram ir viennozīmīga šī pozīcija. Ja kāds grib piedāvāt citu pozīciju, tad viņam ir jānāk šeit un jāpierāda. Nu, ja ne gluži šeit… tad vismaz lai būtu polemika par principiem, par riskiem. Bet to es līdz šim dzirdējis neesmu.

Es piekrītu, protams, arī tiem apgalvojumiem, ka var izvēlēties arī šo riskanto pozīciju, bet tad visu laiku ir jāseko, vai lidostai ir pietiekams kapitāls… Tam es piekrītu!

Bet vai tas nozīmē, ka ir jāapstrīd šī filozofija? Domāju, ka ne. Ja mēs redzam, kā ir attīstījies airBaltic, kā ir palielinājies pasažieru skaits, ņemot vērā šo nežēlīgo konkurenci, kas, starp citu, valda lidostu starpā, visnežēlīgāko, tad es baidos, ka, ejot šo konservatīvo ceļu un izmantojot tā saucamo mierīgo politiku, kāda mums ir bijusi atsevišķu ministru laikā, mēs nevis noturēsimies uz vietas, bet gan slīdēsim uz leju gan pasažieru skaita, gan arī aviokompāniju skaita ziņā, gan arī pašu lidostu nenovēršami novedīsim pie konservatīvas politikas.

Es gribētu kliedēt bažas arī otrā jautājumā, kas attiecas uz ceļiem.

Te ir tāda lieta. Pirmais jautājums ir pavisam vienkāršs: vai tiešām ir kaut kas fundamentāli atšķirīgs finansējumā Latvijā un Lietuvā? Parasti es salīdzinu abas šīs valstis. Mēs labi zinām, kā Lietuvā un Latvijā atšķiras ceļu kvalitāte. Turklāt tādiem ceļiem, kas, piemēram, stiepjas no Viļņas vai Kauņas mūsu virzienā… Tur visi apvedceļi, lielie ceļi neiet cauri nevienai pilsētai… Tur visi ceļi ir norobežoti ar ļoti skaistiem žogiem, lai nodrošinātos pret dzīvniekiem, tur ir pārvadi, tur nav krustojumu…

Cienījamie kolēģi! Principālu atšķirību finansējumā nav! Arī Lietuvā finansēšana ir līdzīga kā Latvijā - atskaitījums no akcīzes nodokļa. Tad ir jautājums: ja šis atskaitījums ir līdzīgs, tad kāpēc tomēr ir šī atšķirīgā kvalitāte un ne jau Šlesera kunga darbības laikā vien? Būsim godīgi un paskatīsimies atpakaļ! Tad mēs ieraudzīsim šo atšķirību visā šā laika gaitā.

Ir divas atbildes. Un pirmā atbilde ir tāda, ka bāze 1990.gadā mums tomēr sākumā ļoti fundamentāli atšķīrās no Lietuvas un no Igaunijas. To nevajadzētu aizmirst! To jums paskaidros veterāni, kas zina šīs lietas, ja kādam vajag speciāli iegūt informāciju.

Otra lieta acīmredzot ir politika, ka mēs tomēr citu iemeslu un vajadzību dēļ atskaitījām tikai pusi no akcijas ieņēmumiem, kad veidojām savu ceļu fondu tajos tālajos gados. Tā bija nepareiza politika! Mēs pusi līdzekļu atskaitījām tā iemesla dēļ, ka mums nauda bija vajadzīga visur citur. Turklāt tajā pašā laikā mēs ielikām kļūdainu formulu. Tagad mēs to visu pakāpeniski labojam, un, ja nemaldos, līdz 2012. vai līdz 2014.gadam… pie kādiem cipariem mēs būsim nonākuši, ministri? Jā, tas, kas man šķiet… Var jau būt, ka būs kādas iespējas, bet to, protams, noteiks mūsu fiskālā situācija, jo mums šo procentu tomēr vajadzētu līdz simts procentiem pacelt, turklāt ātri.

Un nu par to, ar ko klajā nāca ministrs un ko šeit teica Zaķa kungs, - par tiem otrās šķiras ceļiem. Jā, var jau runāt par šo naudas atšķirību. Te ministrs teica par 70 miljoniem, bet tur ir viens cits princips ielikts iekšā. Nav taisnība, ka runa ir tikai par Rīgu un lielajām pilsētām! Paskatieties Ministru kabineta noteikumus! Tur principā ir ielikti iekšā visi kritēriji, kas ir saistīti ar ceļu garumu un blīvumu, un tas attiecas ne tikai uz Rīgu, ne tikai uz pilsētām, bet arī uz visu pārējo Latviju, tajā skaitā arī uz lauku rajoniem. Un šī summa, kura tur ceļiem ir atvēlēta un par kuru mēs esam runājuši ar Latvijas Pašvaldību savienību un ar pašvaldību pārstāvjiem, tomēr ir būtiski pieaugusi.

Es domāju, ka mēs neko citu šeit neizdomāsim kā vien uzlabot šo procentu, lai nonāktu pēc iespējas ātrāk līdz simts procentiem. Jo, redziet, ir viena tāda filozofija, ka šie simts procenti nav vispārējā nodokļu maksātāju nauda. Tā ir tā nauda, ko samaksā cilvēks, braucot ar mašīnu, maksājot par benzīnu un tā tālāk. Un viņam ir pilnas suverēnas tiesības prasīt, lai šī viņa nauda, nevis cita nauda, tiktu ieguldīta tieši tajos ceļos, pa kuriem viņš brauc ar savu mašīnu.

Ja mēs runājam par „Lattelecom”, tad es te zināmā mērā gribētu kliedēt jūsu bažas (ja nemaldos, Kampara kungs vai kāds cits te par to runāja). Mums valdībā nevienu brīdi nav bijis tāds uzstādījums, ka „Lattelecom” kaut kādā mērā varētu pāriet Satiksmes ministrijas pārraudzībā. Tas, ko mēs mēģinām atrisināt, ir šī pirmā forma. Un šajā ziņā mēs neesam vieni.

Šeit diemžēl mēs vienpusēji neko atrisināt nevaram. Mēs mēģinām risināt šo situāciju kopā ar mūsu patlaban esošajiem partneriem - gan ar „Latvijas Mobilo telefonu”, gan ar valsts uzņēmumu „Lattelecom”, pastāvot divām viņu prasībām, ka viņi ir gatavi jebkuras transakcijas veikt tikai ar valsti vai ar valsts uzņēmumu, izslēdzot jebkādas trešās privātās puses, un viņi ir gatavi darīt šo darbu caurspīdīgi, atklāti un caurskatāmi.

Pēc tā, ko „TeliaSonera” vadītājs man teica, ir redzams, ka abas šīs procedūras - akciju maiņa un darījums ar valsts uzņēmumu - atbilst viņu prasībām. Un tā ir kompānija, kas ir starptautiskajā biržā, kompānija, kurā 51 procents pieder Zviedrijas un Somijas valdībām kopā. Tā ka šeit nav runa par kaut kādu limitētu vai ierobežotu kompāniju. Un tad, lūk, šis Valsts radio un televīzijas centrs varētu būt šis vienīgais uzņēmums, kas varētu kvalificēties kā starpstāvoklis akciju apmaiņai. Tālāk mēs turpinātu arī privatizāciju.

Protams, mums sarunās ir jāatrisina vēl divi jautājumi. Tas ir jautājums, uz ko mēs vienmēr esam pastāvējuši, - izsoles princips cenas noteikšanā vai vismaz ierobežotas aptaujas ar pretendentu atlasi.

Neapšaubāmi, vēl ir ļoti rūpīgi jāpaskatās, vai mums ir vērts uzreiz pilnīgi zaudēt jebkuras valsts akcijas šajā uzņēmumā, nule četrpadsmit gadus atrazdamies ļoti smagā situācijā ar „Tilts Communication” līgumu. Par to mēs lemsim piektdien, un jūs, neapšaubāmi, tiksiet informēti arī mūsu tālākajās sarunās ar „TeliaSonera”, kā mums izdosies īstenot trīs principus: nodalīt uzņēmumus, lai viena kompānija nebūtu abās pusēs, lai būtu izsole un lai valdībai tomēr vienmēr būtu iespēja kontrolēt situāciju, kam un kura rokās nonāk šīs infrastruktūras objekts. Šajā ziņā mums ir viedokļu atšķirības starp satiksmes ministru un starp pārējiem ministriem. Mēs esam demokrātiska valsts, un mēs nevaram uzspiest savu viedokli, tāpēc es domāju, ka tad, ja mēs nespēsim vienoties, mums piektdien būs jābalso. Vismaz par tālāko darbību.

Un tad vēl noslēgumā es gribētu pateikt par „Latvijas Pastu”. Es nevarētu teikt, ka manas domas šajā jautājumā simtprocentīgi sakrīt ar ministra domām. Un ne jau atskatā. Protams, ir jāapzinās - un ministrs to nav slēpis -, ka situācija, kāda tagad ir izveidojusies, faktiski ir attīstījusies pēdējos gados, un tā ir saistīta ar divām lietām. Pirmā lieta - tā tiešām ir prasība pēc lielākām algām, pēc lielākiem maksājumiem, bet otrā lieta ir pilnīgi neveiksmīga investīciju politika. Neveiksmīga! Neveiksmīga tādā nozīmē, ka notika jaunā šķirošanas centra būvēšana bez attiecīgo iekārtu iegādes un bija arī acīmredzot samērā neveiksmīga politika atlaižu piešķiršanā kompānijām, kam tās galīgi nevajadzēja piešķirt, - tādām kā „Lattelecom” un „Latvenergo”, kuras abas strādā ar peļņu.

Jautājums ir, protams, viens: vai tie cilvēki, kuri pietiekami ilgi tur strādāja, arī arodbiedrības, kas tur efektīvi eksistēja, rēķinājās ar to, ka ministrs un acīmredzot valdība segs šos zaudējumus ar vispārējām dotācijām tad, kad bija skaidri redzams, ka šī situācija finansiāli iet uz slikto pusi?

Varu jūs informēt, ka situācija ar pastiem arī mums apkārtējās valstīs nav bijusi vienkārša. Arī Igaunijā šodien pasts tiek dotēts 2 miljonu latu apmērā (es runāju ar viņu ministru). Turklāt viņi jau ilgstoši dotē visu pasta darbību… viņi nedotē pat tikai preses izplatīšanu, kas manī izraisīja zināmu izbrīnu. Zviedrijā, ļoti augsti attīstītā valstī, vairs nav šīs idilles, kad eksistē simtiem - 700 un vairāk! - pasta nodaļu, kuras strādā tikai pasta vajadzībām. Tas sen jau ir beidzies, dāmas un kungi! Tur jūs pasta pakalpojumus varat saņemt jebkurā vietā, starp citu, galvenokārt benzīnstacijās, veikaliņos un tādās vietās, kam nav pat nekāda sakara ar pasta nosaukumu, tāpēc ka reālā dzīve nepieļauj šādu situāciju ar 700 nodaļu uzturēšanu pasta vajadzībām.

Uz ko pastāv ministrs? Es saprotu arī viņu, jo viņš var izdarīt ļoti daudz ko: viņš var palielināt pasažieru skaitu, viņš var palielināt dzelzceļa kravu skaitu… Viņš visu to var izdarīt! Taču atcerēsimies gadījumu ar Vaiņodes dzelzceļu! Pietiek ministram veikt vienu lokālu darbību, kas pasliktina situāciju konkrētajā vietā, un tas paliek cilvēku atmiņā, nevis tas labais… It sevišķi, ja opozīcija to vēl atgādina, kas arī ir loģiski.

Tāpēc šeit laikam tā rīcība būs tāda: uzņemieties to risku! Tātad šeit atkal ir riska situācija. Jā, jautājums par pasta bankas tālāku darbību nav vienkāršs, jo pirmām kārtām vēl nav zināms, vai varēs saņemt atļauju atmaksātam kapitālam, ko izsniedza mūsu Finanšu un kapitāla tirgus komisija. Šī nav diskusija par kaut kādu iespaidu uz to, vai šis kapitāls dibinātājiem būs no pēdējo trīs gadu auditētās peļņas, jo citu iespēju vienkārši nav. Un tas ir jautājums, par kuru, vakar runājot televīzijā, nokļūdījās oponenti, jo šeit netiek nekas guldīts iekšā tādā nozīmē, ka tās ir kaut kādas nodaļas, nekustamais īpašums… Tas netiks darīts! Vai „Latvijas Pasts” varēs tur ieguldīt finanšu līdzekļus 10 procentu veidā - arī to es īsti nezinu.

Tomēr riski šeit ir vienā apstāklī, un tas man ir pilnīgi skaidrs: vai šī pasta banka eventuāli spēs pārņemt visas šīs nodaļas? Visas, es domāju, tā nespēs pārņemt, un šajā ziņā man domas ar ministru dalās. Bet es ministram piekrītu tajā ziņā, ka, lai vienlaikus nemazinātu pakalpojumu iespējamību arī attālākajās vietās Latvijā, ir ejams tikai tāds ceļš. Mēs varam pamazām palielināt to nodaļu skaitu, un nav svarīgi, vai tas būs saistīts ar bankas darbību vai ne -, kurās mēs nodrošinām alternatīvu pasta pakalpojumu caur franšīzi, kas latviski nozīmētu „izmantojot citas vietas”, - gan veikaliņus, gan varbūt pilnīgi citas vietas, kas laukos var papildus veikt pasta pakalpojumu. Un tādā gadījumā mēs nevis vienkārši no 700 nodaļām uztaisām mazāku nodaļu skaitu, ko likums, starp citu, šodien atļauj, un atstājam 123 nodaļas, ko likums atļauj… Bet to mēs nedarīsim viena iemesla dēļ. Ņemot vērā sarežģīto situāciju ar visām pārējām lietām - ar reformām un tā tālāk -, mēs darītu nepareizi, ja mēs vienkārši ietu šādu ceļu. Mums ir jāpiedāvā alternatīva!

Un pēdējais - par „lielo” politiku attiecībās ar Krieviju, ar ko es gribētu noslēgt savu uzrunu. Redziet, arī šeit ir liels risks - attīstīt mūsu ostas, attīstīt mūsu infrastruktūru austrumu virzienā, jo rietumu-austrumu virziens… Cik man ir zināma informācija par attīstību ziemeļu-dienvidu virzienā, tad ne tikai mūsu pusē, bet arī visur citur, tajā skaitā arī ziemeļos no mums, daudzi to neuzskata par īpaši perspektīvu biznesa tālākai virzībai. Un tas nav saistīts tikai ar to, ka Polijā ir diskusijas par to, kā turpināt šo VIA Baltica, tas nav saistīts tikai ar to, ka ir uzcelts tilts Skandināvijā starp Dāniju un Zviedriju. Tas viss ir saistīts ar ļoti nopietnām analīzēm par to, kādas būs kravas un kā tālāk attīstīsies struktūra ziemeļu-dienvidu virzienā. Tāpēc austrumu-rietumu virziens ir šī alternatīva, bet arī šeit pastāv riski, un šie riski sastāv tikai no diviem faktoriem.

Redziet, ja jūs attīstāt ostas un ceļus uz ostām un šajās ostās kraujat tikai svešas preces neatkarīgi no tā, vai tās ir izejvielas no austrumiem uz dienvidiem vai patērētāju preces no rietumiem uz austrumiem, jūs tik un tā pakļaujat sevi riskam. Ja jūsu pašu saražotās preces šajās ostās netiek krautas pietiekamā daudzumā, tad jūs riskējat, ka dažādu iemeslu dēļ - gan politisku, gan laikam arī vispārekonomisku un konjunktūras iemeslu dēļ - jūs varat attīstīt tādā līmenī kapacitāti, kuru nevar nodrošināt, jo nav piegādājamo preču. Un tomēr, ja kāds man var uzzīmēt alternatīvu, ka mēs varam atļauties to nedarīt un tajā pašā laikā ar kaut ko aizstāt šo ienākumu daļu kopproduktā, tad es būšu ļoti priecīgs dzirdēt šādus priekšlikumus nopietnā izteiksmē. Līdz šim es tādus dzirdējis neesmu. Tāpēc es pilnīgi saprotu satiksmes ministru, kurš nepārtraukti tiek šaustīts politisku iemeslu dēļ, jo ir arī riskanta attieksme. Mēs atšķiramies no Nīderlandes, kas principā ir „Vācijas” (pēdiņās) osta. Mēs neesam Krievijas osta, kā viens otrs te saka, bet mums ir vēl riskantāka situācija, jo mēs neesam arī Eiropas Savienības iekšējā osta, kāda ir Holandē, kas plaukst un zeļ. Mēs diemžēl esam uz robežas, un tas mums uzliek papildu risku. Taču tas, kā es uzskatu, tomēr ir tāds risks, kas ir jāuzņemas, pirmkārt, ministram, otrkārt, valdībai, tātad arī premjeram, un arī parlamentam, kas šādu valdību atbalsta.

Tāpēc es personīgi domāju, ka tā kritika, kuru mēs šodien noklausījāmies… Es apmēram jau saprotu, kādu kritiku sagaidīšu pēc atskaitīšanās jūsu priekšā. Tas ir normāli! Es ļoti aicinu arī opozīciju… ne tikai opozīciju, bet arī pozīciju: šajos jautājumos izsakiet pamatotu kritiku, un es ceru, ka jūs nāksiet klajā arī ar savu skatījumu, kas varbūt ir riskants, bet tas jums dos iespēju kaut brīdi iedomāties, kādā vietā un kurā brīdī, un kādā amatā jūs nonāksiet, ja eventuāli mainīsies politiskā situācija. Visvieglāk ir nodedzināt tiltus gan politiski, gan emocionāli, bet ir ļoti grūti tos uzbūvēt. Kā tos būvē Rīgā - to jūs zināt.

Paldies.

Sēdes vadītājs. Paldies Ministru prezidentam. Debates beidzam. (Aplausi.)

Lēmuma projekta iesniedzēju vārdā vārds deputātei Solvitai Āboltiņai. (No zāles dep. J.Dobelis: „Nelasi! Runā no galvas! Ko visu laiku lasi?”)

S.Āboltiņa (frakcija „Jaunais laiks”).

Godājamie kolēģi! Es zinu, ka brīnumi šodien nenotiks, jo jau labu laiku Latvijas reālpolitikā noteicošā un valdošā ir koalīcijas disciplīna. Koalīcijas disciplīna noveda pie tā, ka drošības likumi tika nodoti tautas nobalsošanai. Koalīcijas disciplīna noveda pie „lietussargu” revolūcijas. Koalīcijas disciplīna noveda pie tā, ka tiek vākti paraksti par tautas tiesībām ierosināt atlaist Saeimu. (No zāles dep. J.Dobelis: „Nekas nesanāks!”)

Manas uzrunas laikā jūs man no zāles jautājāt, kāpēc tad mēs iesniedzām šo priekšlikumu, ja es tik ļoti labi un skaidri apzinos, kāds būs šis rezultāts, ja koalīcijas disciplīna ir visvarena. Vai bija vērts? (No zāles dep. K.Leiškalns: „Jā!”) Jā, bija vērts, jo sabiedrība varbūt beidzot izdzirdēja kaut vai nedaudz no tā, ko mēs jautājam savos deputātu jautājumos, kuri moka ikvienu cilvēku, bet tās atbildes jau nevar saņemt. Politiķu publiskās atbildes uz mūsu jautājumiem, kas interesē ikvienu, saņemt ir ļoti grūti. Šodien vismaz šajās debatēs bija iespējams to dzirdēt.

Vēl mēs šodien cerējām dzirdēt arī argumentus, ar kuriem koalīcijas partijas aizstāvētu tik acīm redzami nejēdzīgu ilglaicīgu darbošanos, kāda mums ir satiksmes ministra amatā. Vai dzirdējām? Nē! Savu atbalstu izteica tikai vienas partijas pārstāvji. (No zāles: „Viens visu vārdā!”) Tas ir cerīgi! Tas ir cerīgi, un tas nozīmē, ka jums nav ko teikt - ka jums nav ko teikt atbalstam. Tas nozīmē, ka varbūt kāds no jums ir aizdomājies par to, ko teikt saviem vēlētājiem. (No zāles dep. J.Dobelis: „Dejo ar Šleseru!”) Varbūt kāds no jums aizdomājās par to, ko teiks saviem mazbērniem. Varbūt kāds no jums aizdomājās par to, ka vakardien Dombura vadītajā raidījumā 7247 cilvēki pauda savu attieksmi. Padomājiet arī jūs!

Sēdes vadītājs. Paldies.

Lūdzu zvanu! Balsosim par lēmuma projektu „Par neuzticības izteikšanu satiksmes ministram Aināram Šleseram”! Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu rezultātu! Par - 25, pret - 49, atturas - 16. Lēmuma projekts nav atbalstīts.

Cienījamie kolēģi! Ir pienācis laiks pārtraukumam.

Lūdzu zvanu reģistrācijai! Reģistrēsimies ar balsošanas kartēm.

Pārtraukums ir viena stunda… Es domāju, varbūt mēs varam vienoties par 56 minūtēm un tikties pulksten 14.00 šeit.

Paziņojumam vārds deputātam Guntim Blumbergam… Nav deputāta Gunta Blumberga…

Paziņojumam vārds deputātam Oskaram Spurdziņam.

O.Spurdziņš (Tautas partijas frakcija).

Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas sēde - pēc 5 minūtēm komisijas telpā.

Sēdes vadītājs. Paziņojumam vārds deputātei Vinetai Muižniecei.

V.Muižniece (Tautas partijas frakcija).

Godātie Juridiskās komisijas locekļi, komisijas sēde pēc 5 minūtēm komisijas telpās.

Sēdes vadītājs. Reģistrācijas rezultātu nolasīšanai vārds Saeimas sekretāra biedram deputātam Andrejam Klementjevam.

A.Klementjevs (9.Saeimas sekretāra biedrs).

Labdien, augsti godātie deputāti! Nav reģistrējušies: Aija Barča, Aigars Štokenbergs, Juris Dalbiņš, Dzintars Jaundžeikars, Pēteris Hanka, Sandra Kalniete, Arturs Krišjānis Kariņš, Visvaldis Lācis, Leopolds Ozoliņš, Raimonds Pauls, Viktors Ščerbatihs un Artis Pabriks.

Sēdi vada Latvijas Republikas 9.Saeimas priekšsēdētājs

Gundars Daudze.

Sēdes vadītājs. Cienījamie kolēģi! Lūdzu, ieņemiet vietas!

Pirms sākam izskatīt darba kārtības tālākos jautājumus, ir jāizlemj divas lietas.

Saeimas Sociālo un darba lietu komisija lūdz izdarīt šodienas sēdes darba kārtībā grozījumu - sadaļā “Likumprojektu izskatīšana” kā pirmo jautājumu iekļaut likumprojektu „Grozījumi likumā „Par valsts pensijām”” izskatīšanai pirmajā lasījumā. Vai deputātiem ir iebildumi? (No zāles: „Par! Atbalstām!”) Deputāti neiebilst. Darba kārtība ir grozīta.

Saeimas Prezidijs ir saņēmis arī desmit deputātu parakstītu iesniegumu ar lūgumu iekļaut šodienas sēdes darba kārtībā lēmuma projektu „Latvijas Republikas 9.Saeimas deklarācija par situāciju Tibetā”. (No zāles dep. K.Leiškalns: „Iebilstam! Pārceļam uz nākamo sēdi!”)

Tātad tas ir uzskatāms par patstāvīgo priekšlikumu. Lai mēs varētu to vispār iekļaut darba kārtībā, vispirms mums ir jālemj par to, vai Prezidijs par šo jautājumu vispār ziņos. Un saskaņā ar Saeimas kārtības rulli, viens deputāts var runāt „par”, viens - „pret”.

Jautājumā par iekļaušanu ir pietiekusies runāt deputāte Silva Bendrāte. Runās „par”.

S.Bendrāte (frakcija „Jaunais laiks”).

Cienījamie kolēģi! Jūsu priekšā uz galda ir (tātad, es ceru, jūs esat ar to iepazinušies) deklarācijas par situāciju Tibetā projekts, kuru mēs aicinām iekļaut šodienas sēdes darba kārtībā.

Deklarācijas tekstu ir sagatavojusi mūsu parlamenta Deputātu grupa Tibetas atbalstam, jo mēs uzskatām, ka Latvijas parlaments kā demokrātiskas un neatkarīgas valsts parlaments nedrīkst stāvēt malā un vilcināties paust savu skaidru nostāju attiecībā uz tiem traģiskajiem notikumiem, par kuriem satraukusies ir visa pasaule un kuri kopš 14.marta joprojām turpinās Tibetā.

Katru dienu Latvijas un pasaules plašsaziņas līdzekļi mūs informē par jauniem faktiem, kas liecina par Ķīnas varas iestāžu vardarbību pret neapbruņotiem Tibetas iedzīvotājiem un mūkiem. Kā atceramies, demonstrācijas Tibetā Lasā sākās 10.martā, pieminot 49.gadskārtu, kopš 1959.gadā Ķīnas armija Lasā nežēlīgi sagrāva tibetiešu sacelšanos pret okupācijas varu, nogalinot tolaik vairāk nekā astoņdesmit tūkstošus tibetiešu. Šī pati savaldīšanas metode tika pielietota arī šogad - 14.martā sāka šaut uz Tibetas demonstrantiem. Par upuriem pilnīgi precīzu ziņu nav joprojām.

Sākumā Ķīnas varas iestādes apgalvoja, ka neesot neviena upura. Tagad atzinās, ka divdesmit divi tomēr esot. Bet neoficiālie informācijas avoti liecina, ka Tibetā dzīvību jau ir zaudējuši vismaz simt piecdesmit astoņi cilvēki. Un ziņas par jauniem nogalinātajiem turpina pienākt. Tas jau ir radījis asiņainu fonu gaidāmajām olimpiskajām spēlēm, kam jānotiek šovasar Ķīnā.

Kolēģi! Pasaules demokrātiskajās valstīs aug protests un nosodījums par Tibetā notiekošo. Šis viedoklis ir jau aktīvi un asi pausts no valstu līderu mutes Francijā, Vācijā, ASV, Lielbritānijā, Polijā, Čehijā, Kanādā, Zviedrijā, Austrālijā, Austrijā, Šveicē, Īrijā, Slovēnijā, kaimiņvalstī Igaunijā un citur. Tas debatēts ANO un Norvēģijas parlamentā un ar 153 sabiedrisko organizāciju parakstiem nostiprināts vēstulē ANO Cilvēktiesību komisārei, kā arī visu laiku tiek apliecināts protesta demonstrācijās olimpiskās lāpas ceļā uz Pekinas olimpiskajām spēlēm.

Deklarāciju Tibetas jautājumā jau pieņēmusi Eiropas Savienības prezidentūra. Šodien par līdzīgu deklarāciju lemj Eiropas Parlaments. Pasaulē nav drošāku stabilitātes un līdzsvara garantiju kā cilvēka pamattiesību un brīvību un demokrātijas principu ievērošana, tāpēc tieši šie principi, nevis ekonomiskās intereses ir jāvirza priekšplānā un, iestājoties par šiem principiem, ir jārīkojas noteikti un nevilcinoties. Uzskatām, ka Latvija, kurai pašai ir okupētas valsts pieredze vēl nesenā pagātnē, spēj paust savu nostāju skaidri un nepārprotami.

Deklarācijā par situāciju Tibetā esam iekļāvuši būtiskākās nostādnes šīs situācijas uzlabošanai:

pirmkārt, prasību abām pusēm būt savaldīgām un nepieļaut vardarbības turpināšanos;

otrkārt, aicinājumu Ķīnas pusei atļaut ANO cilvēktiesību ekspertiem ierasties Tibetas reģionā, lai veiktu objektīvu izmeklēšanu;

treškārt, aicinājumu uzsākt tiešu konstruktīvu, visaptverošu dialogu ar Dalailamu un Tibetas trimdas valdības pārstāvjiem, lai rastu krīzei miermīlīgu risinājumu un panāktu vienošanos par Tibetas reālu autonomiju, kas nozīmētu Tibetas unikālās kultūras, reliģijas un identitātes aizsardzību un cilvēktiesību un pamatbrīvību ievērošanu.

Ja ne mēs, tad kurš gan cits vēl tik labi izprot šo vārdu vērtību un jēgu? Diemžēl līdz šim Latvijas reakcija uz notikumiem Tibetā ir bijusi visai nīkulīga. Ļoti negribas ticēt, ka aizvadītie septiņpadsmit atgūtās neatkarības gadi mūsos radījuši pieķeršanos sīkām lietām un atkarību no sīkām domām. Nepazemosim savas valsts pašcieņu, atturoties no skaidras un noteiktas pozīcijas Tibetas jautājumā un bailīgi pavirzoties maliņā!

Pasaules politiķi un ievērojami masu mediji jau ir vilkuši paralēles starp Baltijas valstu un Tibetas likteni. Latvijas balss, Latvijas teiktais pasaulē tiek gaidīts, un tas tiks vērtēts.

Es vēlos citēt Bruno Jasenski, poļu rakstnieku: „Baidies no vienaldzīgajiem! Viņi nenogalina un nenodod, bet ar viņu klusējošo piekrišanu uz Zemes notiek slepkavības un nodevība.”

Saeimas Deputātu grupas Tibetas atbalstam vārdā es lūdzu atbalstīt lēmuma projekta „Latvijas Republikas 9.Saeimas deklarācija par situāciju Tibetā” iekļaušanu izskatīšanai šodienas sēdē.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Vārds deputātam Vladimiram Buzajevam. Acīmredzot viņš runās „pret”.

V.Buzajevs (PCTVL frakcija).

Paldies cienījamai Silvai Bendrātei par karsto runu! Protams, zināma taisnība gan viņai, gan visiem cilvēkiem, kas parakstījuši šo deklarācijas projektu, ir, jo Tibetā tiešām ir daži cilvēktiesību pārkāpumi.

Bet šodien mēs atrodamies nevis kādā sabiedriskas organizācijas, teiksim, „Helsinki Watch” jeb „Helsinku novērotāji”, kopsapulcē, bet Saeimā. Un Saeima ir mūsu valsts augstākā vara, un atbildība ir attiecīgi nesamērīga. Mēs ļoti labi zinām, ka Ķīna ir mūsu tirdzniecības partnere, ka šī valsts strauji attīstās un pēc 50 gadiem noteikti būs pasaules ekonomiskā līdere. Un sakarā ar to mums ir nepieciešams tomēr par šīs deklarācijas pieņemšanas sekām padomāt, saņemt arī no mūsu Ārlietu ministrijas un Ekonomikas ministrijas attiecīgu slēdzienu. Sakarā ar to es neredzu nekādu nepieciešamību steigties ar šīs deklarācijas pieņemšanu.

Un arī otrs jautājums eksistē. Mēs domājam par cilvēktiesību pārkāpumiem kādā vietā, kas ir 5000 vai 7000 kilometru attālumā no Latvijas, bet mūsu primārais pienākums tomēr ir domāt par šiem cilvēktiesību pārkāpumiem mūsu reģionā, teiksim, Baltijas jūras reģionā. Un drīz būs pagājis gads kopš zināmām problēmām kaimiņvalstī Igaunijā.

Un, ja salīdzinām šīs problēmas, tad iznāk tā, ka tibetieši paši izprovocēja visas sadursmes, kas tur bija, bet, teiksim, Igaunijā vainīga pie visa, kas tur notika, noteikti bija valdība un pats Igaunijas premjers, jo viņa iniciatīva bija pārcelt šo pieminekli; arī policijas rīcība Igaunijas teritorijā bija, tā teikt, ārpus jebkādas kritikas. Un ko mēs izdarījām? Mēs tikai uzdāvinājām viņiem uz nelielu laiku savu ūdensmetēju. Tā bija attiecīgā reakcija.

Un pēc tādas reakcijas Latvija var sēdēt klusu un nerunāt par cilvēktiesību pārkāpumiem nedz Tibetā, nedz Jaunzēlandē, nedz Antarktīdā.

Aicinu neiekļaut darba kārtībā šo deklarāciju, šo lēmuma projektu.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Viens deputāts ir runājis „par”, viens deputāts - „pret”. Lūdzu zvanu! (No zāles kāds kaut ko saka.) Nē, mēs šobrīd balsosim par to, vai Prezidijs šodien ziņos par šo te patstāvīgo priekšlikumu. Ja mēs nobalsosim „par”, tad Prezidija vārdā Saeimas priekšsēdētājs ziņos par patstāvīgo priekšlikumu. Ja mēs nobalsosim „pret” vai atturēsimies, tādā gadījumā šis jautājums netiks iekļauts šodienas sēdes darba kārtībā kā Prezidija ziņojums, un tādā gadījumā tas parastā kārtībā var tikt iekļauts Saeimas nākamās sēdes darba kārtībā.

Tātad vēlreiz lūdzu zvanu! Balsosim Prezidija ziņojuma par patstāvīgo priekšlikumu, tātad par lēmuma projekta „Latvijas Republikas 9.Saeimas deklarācija par situāciju Tibetā” iekļaušanu šodienas sēdes darba kārtībā! Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu rezultātu! Par - 28, pret - 24, atturas - 31. Šis Prezidija ziņojums šodienas sēdes darba kārtībā nav iekļauts.

Pārejam pie šodienas sēdes darba kārtības nākamās sadaļas izskatīšanas - „Amatpersonu ievēlēšana…” Es atvainojos, šo jau mēs iesākām skatīt.

Tātad nākamais šīs sadaļas punkts - lēmuma projekts „Par Didža Aktumaņa apstiprināšanu par Liepājas tiesas tiesnesi”.

Juridiskās komisijas vārdā - deputāte Inese Šlesere.

I.Šlesere (LPP/LC frakcija).

Godājamais Prezidij! Godātie kolēģi! Saeimas Juridiskā komisija savā sēdē ir izskatījusi un atbalstījusi lēmuma projektu „Par Didža Aktumaņa apstiprināšanu par Liepājas tiesas tiesnesi”! Lūdzu atbalstīt minēto lēmuma projektu.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Lūdzu zvanu! Balsosim par lēmuma projektu „Par Didža Aktumaņa apstiprināšanu par Liepājas tiesas tiesnesi”! Atgādinu, ka balsojums ir aizklāts. Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu rezultātu! Par - 88, pret un atturas - nav. Lēmums pieņemts.

Lēmuma projekts „Par Dzintras Amerikas apstiprināšanu par administratīvās rajona tiesas tiesnesi”.

Juridiskās komisijas vārdā - deputāte Inese Šlesere.

I.Šlesere (LPP/LC frakcija).

Godātie kolēģi! Juridiskā komisija ir atbalstījusi arī lēmuma projektu „Par Dzintras Amerikas apstiprināšanu par administratīvās rajona tiesas tiesnesi”. Lūdzu atbalstīt šo lēmuma projektu.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Lūdzu zvanu! Balsosim par lēmuma projektu „Par Dzintras Amerikas apstiprināšanu par administratīvās rajona tiesas tiesnesi”! Atgādinu, ka balsojums ir aizklāts. Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu rezultātu! Par - 87, pret - nav, atturas - 3. Lēmums pieņemts.

Lēmuma projekts „Par Ilzes Freimanes apstiprināšanu par administratīvās rajona tiesas tiesnesi”.

Juridiskās komisijas vārdā - deputāte Inese Šlesere.

I.Šlesere (LPP/LC frakcija).

Kolēģi! Juridiskā komisija tāpat ir atbalstījusi lēmuma projektu „Par Ilzes Freimanes apstiprināšanu par administratīvās rajona tiesas tiesnesi”. Lūdzu atbalstīt minēto lēmuma projektu.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Lūdzu zvanu! Balsosim par lēmuma projektu „Par Ilzes Freimanes apstiprināšanu par administratīvās rajona tiesas tiesnesi”. Atgādinu, ka balsojums ir aizklāts. Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu rezultātu! Par - 91, pret un atturas - nav. Lēmums pieņemts.

Lēmuma projekts „Par Kristīnes Kalvānes-Radziņas apstiprināšanu par administratīvās rajona tiesas tiesnesi”.

Juridiskās komisijas vārdā - deputāte Inese Šlesere.

I.Šlesere (LPP/LC frakcija).

Kolēģi! Juridiskā komisija tāpat ir sagatavojusi un izskatījusi, un atbalstījusi arī lēmuma projektu „Par Kristīnes Kalvānes-Radziņas apstiprināšanu par administratīvās rajona tiesas tiesnesi”. Lūdzu atbalstīt šo lēmuma projektu.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Lūdzu zvanu! Balsosim par lēmuma projektu „Par Kristīnes Kalvānes-Radziņas apstiprināšanu par administratīvās rajona tiesas tiesnesi”! Atgādinu, ka balsojums ir aizklāts. Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu rezultātu! Par - 84, pret - 3, atturas - nav. Lēmums pieņemts.

Lēmuma projekts „Par Karinas Krastiņas atkārtotu iecelšanu par administratīvās rajona tiesas tiesnesi”.

Juridiskās komisijas vārdā - deputāte Inese Šlesere.

I.Šlesere (LPP/LC frakcija).

Kolēģi! Juridiskā komisija tāpat ir atbalstījusi arī lēmuma projektu „Par Karinas Krastiņas atkārtotu iecelšanu par administratīvās rajona tiesas tiesnesi”.

Lūdzu atbalstīt minēto lēmuma projektu!

Sēdes vadītājs. Paldies.

Lūdzu zvanu! Balsosim par lēmuma projektu „Par Karinas Krastiņas atkārtotu iecelšanu par administratīvās rajona tiesas tiesnesi”! Atgādinu, ka balsojums ir aizklāts. Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu rezultātu! Par - 85, pret - nav, atturas - 1. Lēmums pieņemts.

Lēmuma projekts „Par Valtera Poķa apstiprināšanu par administratīvās rajona tiesas tiesnesi”.

Juridiskās komisijas vārdā - deputāte Inese Šlesere.

I.Šlesere (LPP/LC frakcija).

Kolēģi! Juridiskā komisija ir atbalstījusi lēmuma projektu „Par Valtera Poķa apstiprināšanu par administratīvās rajona tiesas tiesnesi”.

Lūdzu atbalstīt minēto lēmuma projektu!

Sēdes vadītājs. Paldies.

Lūdzu zvanu! Balsosim par lēmuma projektu „Par Valtera Poķa apstiprināšanu par administratīvās rajona tiesas tiesnesi”! Atgādinu, ka balsojums ir aizklāts. Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu rezultātu! Par - 84, pret un atturas - nav. Lēmums pieņemts.

Lēmuma projekts „Par Dagmāras Velikas atbrīvošanu no administratīvās rajona tiesas tiesneša amata”.

Juridiskās komisijas vārdā - deputāte Inese Šlesere.

I.Šlesere (LPP/LC frakcija).

Godātie kolēģi! Juridiskā komisija ir atbalstījusi arī lēmuma projektu „Par Dagmāras Velikas atbrīvošanu no administratīvās rajona tiesas tiesneša amata”.

Lūdzu atbalstīt minēto lēmuma projektu!

Sēdes vadītājs. Paldies.

Lūdzu zvanu! Balsosim par lēmuma projektu „Par Dagmāras Velikas atbrīvošanu no administratīvās rajona tiesas tiesneša amata”. Atgādinu, ka balsojums ir aizklāts. Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu rezultātu! Par - 79, pret - 3, atturas - nav. Lēmums pieņemts.

Cienījamie kolēģi! Pārejam pie nākamās šodienas darba kārtības sadaļas „Likumprojektu izskatīšana”.

Likumprojekts „Grozījums likumā „Par valsts pensijām””. Pirmais lasījums.

Sociālo un darba lietu komisijas vārdā - deputāte Aija Barča.

A.Barča (Tautas partijas frakcija).

Godātais priekšsēdētāja kungs! Prezidija locekļi! Ministri! Cienījamās kolēģes un godātie kolēģi!

Sociālo un darba lietu komisija izskatīja Ministru kabineta iesniegto likumprojektu „Grozījums likumā „Par valsts pensijām”” un lūdz šo likumprojektu atzīt par steidzamu.

Sēdes vadītājs. Saskaņā ar Saeimas kārtības rulli vispirms mums ir jābalso par steidzamību. Lūdzu zvanu! Balsosim par likumprojekta „Grozījums likumā „Par valsts pensijām”” atzīšanu par steidzamu! Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu rezultātu! Par - 89, pret un atturas - nav. Likumprojekts atzīts par steidzamu.

A.Barča. Paldies, kolēģi!

Sociālo un darba lietu komisijas vārdā vēlos jums vēstīt, ka likumprojekts „Grozījums likumā „Par valsts pensijām”” dod iespēju valsts vecuma pensijas saņēmējiem, kuru pensijas apmērs nepārsniedz 225 latus mēnesī, saņemt piemaksu pie valsts vecuma pensijas, ja viņiem ir uzkrāts darba stāžs līdz 1995.gada 31.decembrim.

Gan pagājušajā gadā, gan arī pašreiz šādu piemaksu - 19 santīmus par katru darba gadu - saņem tie valsts vecuma pensijas saņēmēji, kuru darba stāžs ir 30 un vairāk gadu uz šo manis minēto datumu, tas ir, uz 1995.gada 31.decembri, un cilvēki, kuri ir strādājuši smagos vai pat ļoti smagos darbos, tas ir, atbilstoši 1. un 2.sarakstam, ja viņu darba stāžs nav mazāks par 25 gadiem.

Mūsu Ministru kabinetā, izvērtējot šos dokumentus, absolūti visi ministri ir atbalstījuši šo likumprojektu, kas paredz svītrot šādu ierobežojumu - „30 vai 25 gadi”. Tātad jebkurš valsts vecuma pensijas saņēmējs, arī tie, kuri pensiju ir saņēmuši pēc atvieglotiem noteikumiem, par jebkuru šo darba stāža gadu varētu saņemt šo piemaksu. Turklāt, kolēģi, pagājušajā gadā, izskatot 2008.gada budžetu, mēs par to jau nobalsojām, un ir paredzēta nauda, lai no 1.jūnija šī piemaksa par katru darba stāža gadu būtu četrdesmit santīmu.

Tādēļ, kolēģi, es jūs aicinu būt pretimnākošiem mūsu Latvijā dzīvojošiem valsts vecuma pensijas saņēmējiem un atbalstīt šo konkrēto likumprojektu.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Sākam debates.

Debatēs vārds debatēs labklājības ministrei Ivetai Purnei.

I.Purne (labklājības ministre).

Labdien, godājamais Saeimas priekšsēdētāja kungs! Cienījamā Sociālo un darba lietu komisijas priekšsēdētājas kundze! Ļoti cienījamie deputāti! Man ir tas gods šodien nodot jums izskatīšanai likumprojektu „Grozījumi likumā „Par valsts pensijām””, kura pieņemšana ietekmēs ievērojamu skaitu jūsu vēlētāju - vecuma pensionārus, kuru materiālā situācija, saņemot šo piemaksu pie vecuma pensijas, līdz ar to uzlabosies. Un, kaut arī Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas priekšsēdētāja jau iezīmēja šo problēmsituāciju, arī es mazliet sniegšu mazu atskatu vēsturē.

Tātad ar 2006.gada 1.janvāri Latvijā dzīvojošiem vecuma pensijas saņēmējiem, kuru darba stāžs nebija mazāks par trīsdesmit gadiem un kuru piešķirtās pensijas apmērs nepārsniedza simt piecus latus, tika noteikta piemaksa pie vecuma pensijas par katru apdrošināšanas stāža gadu, kas uzkrāts līdz 1996.gadam, kad stājās spēkā jaunā pensiju sistēma.

Ar 2007.gada 1.janvāri šāda piemaksa tika piešķirta arī vecuma pensijas saņēmējiem, kuru pensijas apmērs nepārsniedza simt trīsdesmit piecus latus un kuri šo piemaksu līdz tam nebija saņēmuši, ja viņu darba stāžs bija ne mazāks par trīsdesmit gadiem vai smagos un grūtos apstākļos bija pavadīts ne mazāk par divdesmit pieciem gadiem.

Ar šā gada janvāri piemaksu 19 santīmu apmērā par katru šo stāža gadu minētajā periodā pie vecuma pensijas saņēma jau vairāk nekā trīssimt septiņdesmit divi tūkstoši pensionāru - tas ir, astoņdesmit procenti no visiem vecuma pensijas saņēmējiem. Un vidējais šīs piemaksas apmērs ir apmēram septiņi lati.

Savukārt pašreizējo grozījumu būtība ir tāda. Šie grozījumi paredz atcelt apdrošināšanas stāža ierobežojumu un paaugstināt pensijas apmēru, līdz kuram tiek piešķirta piemaksa pie vecuma pensijas, no 135 latiem uz 225 latiem. Ir paredzēts, ka šis likumprojekts stāsies spēkā šā gada 1.jūnijā. Tā rezultātā palielināsies ienākumi personām, kuru vecuma pensijas apmērs nepārsniedz 225 latus un kurām līdz šim nav piešķirta piemaksa pie vecuma pensijas par šo minēto darba stāža posmu līdz 1996.gadam.

Vidējais piemaksas pie vecuma pensijas apmērs būs aptuveni divpadsmit latu mēnesī, un šī norma jau šajā gadā skars apmēram 75,5 tūkstošus pensionāru, no kuriem gandrīz 52 tūkstoši ir pensionāri ar apdrošināšanas stāžu, kas mazāks par trīsdesmit gadiem, kaut gan ir jāuzsver, ka lielais pārsvars šajā kategorijā ir tādi pensionāri, kuru apdrošināšanas stāžs ir vidēji no 25 līdz 29 gadiem. Un šajā gadā tam būs papildus nepieciešami 6,3 miljoni latu.

Likumprojektu uzskatu par steidzamu jau pirmām kārtām tāpēc, ka piemaksa pie vecuma pensijas tās saņēmēju lokam ir nepieciešama, ņemot vērā dzīves dārdzības straujo pieaugumu, kā arī lai labāk novērtētu šo cilvēku darba mūža ieguldījumu laikposmā, kad vēl nebija ieviesta šo sociālās apdrošināšanas iemaksu personificētā uzskaite, līdz 1996.gadam.

Likumprojekta steidzamība pamatojama arī ar to, ka, lai Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra realizētu izmaiņas šo piemaksu pie vecuma pensijas piešķiršanas kārtībā līdz šā gada 1.jūnijam, ir nepieciešama savlaicīga šā likumprojekta pieņemšana pēc iespējas īsākā laikā.

Vēl tikai mazliet par to, kāpēc mūsu piedāvātā pensiju robeža, līdz kurai tiek piešķirta piemaksa, ir 225 lati, nevis 150 lati, kā varbūt sākotnēji bija domāts, - tātad sasniedzot to līmeni, līdz kuram mēs indeksējam pensijas jau šā gada 1.aprīlī. Pensionārs, kura pensija 2007.gada janvārī bija 135 lati, šodien, pēc šīm vairākkārtējām indeksācijām, saņem jau 164 latus. Tātad, ja mēs atstātu šo līmeni 150 latu apmērā, tad tas skartu ļoti niecīgu pensionāru daļu - nepilnus 10 tūkstošus, jo pēc šā gada aprīļa indeksācijas lielai daļai pensionāru šis pensijas apmērs jau pārsniedz 150 latus. Līdz ar to savos grozījumos mēs piedāvājam šo robežu 225 latu apmērā. Šī summa pašreiz ir pieckārša valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta apmērā, kas ir arī robeža, līdz kurai tiek un vēl arī šā gada oktobrī tiks indeksētas valsts pensijas.

Cienījamie deputāti! Katram dzīves posmam ir sava jēga un savs uzdevums, un katram cilvēkam šie posmi ir atšķirīgi. Daži cilvēki nodzīvo ar gaišu un apskaidrotu prātu līdz pat 100 gadiem. Man bija tā laime nupat sveikt savā bijušajā darbavietā - Sociālās aprūpes centrā „Gaiļezers” - simtgadnieci. Un bija liels prieks, ka mums ir šādi cilvēki. Tomēr citi noveco jau ap 40-50 gadiem. Ne katra cilvēka dzīves gājums ir viegls, ne katram piemīt izcilas spējas un ir bijusi iespēja iegūt labu izglītību, tomēr katrs vēlas laimīgas vecumdienas. Taču, ņemot vērā vidējā vecuma pieaugumu civilizētās sabiedrībās, vecie cilvēki ir kļuvuši par īpaši izdalītu sociālu grupu, un man kā labklājības ministrei ir jāuzrunā jūs, vēršot uzmanību uz novecošanas sociālajiem aspektiem. Svarīgs ir jautājums, kā novecošanas procesu ietekmē šie sabiedriskie apstākļi un kā vecie cilvēki kā īpaša sabiedrības grupa funkcionē sabiedrībā.

Viens no galvenajiem faktoriem, kas nosaka un ietekmē cilvēka vecumdienas, ir sabiedrības kultūra - tas, kā sabiedrība izturas pret veciem cilvēkiem. Un arī mūsu politiskā atbildība ir neatņemama šīs kultūras sastāvdaļa. Šī ir mana politiskā, profesionālā un cilvēciskā pārliecība, ka cieņas pilna attieksme pret vecāko paaudzi ir uz tradicionālām un kristīgām vērtībām balstītas eiropeiskas sabiedrības pazīme. Mūsu visu mērķim un uzdevumam ir jābūt vērstam uz to, lai uzlabotu pensionāru dzīves apstākļus tik lielā mērā, cik vien tas ir iespējams mūsu valsts budžeta apstākļos, jo par šā uzdevuma izpildi atbildi jums prasīs un jau šodien prasa jūsu vēlētāji.

Aicinu jūs visus balsot „par” mūsu iesniegtajiem likuma grozījumiem. Tāpat būšu pagodināta, uzklausot jūsu viedokļus par šo grozījumu projektu un aicinājumu to atbalstīt steidzamības kārtā.

Liels paldies!

Sēdes vadītājs. Paldies labklājības ministrei.

Debates beidzam. Vai komisijas vārdā deputāte Aija Barča vēlas ko piebilst?

A.Barča. Paldies, priekšsēdētāja kungs! Komisijas vārdā es varu vienīgi vēlreiz aicināt Saeimas deputātus atbalstīt šo likumprojektu pirmajā lasījumā.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Lūdzu zvanu! Balsosim par likumprojekta „Grozījums likumā „Par valsts pensijām”” pieņemšanu pirmajā lasījumā! Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu rezultātu! Par - 93, pret un atturas - nav. Likumprojekts pirmajā lasījumā pieņemts.

A.Barča. Godātā Saeima! Ņemot vērā to, ka mūsu balsojums bija ļoti vienprātīgs, ka nebija neviena deputāta, kurš gribētu atturēties, un ka neviens nav balsojis „pret”, Sociālo un darba lietu komisijas vārdā es uzdrošinos jums lūgt šo iespēju un nobalsot (No zāles dep. K.Leiškalns: „Uzreiz!”) tūlīt arī otrajā, galīgajā, lasījumā. (No zāles dep. A.Rugāte: „Mēs tevi atbalstām!”)

Sēdes vadītājs. Vai deputātiem nav iebildumu pret to? Nesapratu! Kādam ir? (No zāles dep. K.Leiškalns: „Nav!” Dep. A.Rugāte: „Atbalstām!”) Nevienam nav iebildumu. Tādā gadījumā lūdzu zvanu! Balsosim par likumprojekta „Grozījums likumā „Par valsts pensijām”” pieņemšanu otrajā, galīgajā, lasījumā! Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu rezultātu! Par - 91, pret - nav, atturas - nav. Likums pieņemts.

Nākamais darba kārtības punkts - likumprojekts „Par Nolīgumu starp Eiropas Savienību un Amerikas Savienotajām Valstīm par gaisa pārvadātāju veikto pasažieru datu reģistra (PDR) datu apstrādi un pārsūtīšanu Amerikas Savienoto Valstu Iekšzemes drošības departamentam (IDD)”. Otrais lasījums.

Ārlietu komisijas vārdā - deputāts Andris Bērziņš.

A.Bērziņš (LPP/LC frakcija).

Godātais Prezidij! Godājamie kolēģi! Dokumenti Nr.2017 un 2213 - likumprojekts „Par Nolīgumu starp Eiropas Savienību un Amerikas Savienotajām Valstīm par gaisa pārvadātāju veikto pasažieru datu reģistra (PDR) datu apstrādi un pārsūtīšanu Amerikas Savienoto Valstu Iekšzemes drošības departamentam (IDD)”.

Godājamie kolēģi, pēc pirmā lasījuma nekādi priekšlikumi vai papildinājumi nav saņemti. Atgādinu, ka šis dokuments ir priekšnoteikums, lai mūsu Ārlietu ministrija varētu sekmīgāk strādāt pie bezvīzu režīma ar Amerikas Savienotajām Valstīm ātrākas panākšanas un iedzīvināšanas.

Aicinu atbalstīt likumprojektu otrajā, galīgajā, lasījumā.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Lūdzu zvanu! Balsosim par likumprojekta „Par Nolīgumu starp Eiropas Savienību un Amerikas Savienotajām Valstīm par gaisa pārvadātāju veikto pasažieru datu reģistra (PDR) datu apstrādi un pārsūtīšanu Amerikas Savienoto Valstu Iekšzemes drošības departamentam IDD)” pieņemšanu otrajā, galīgajā, lasījumā! Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu rezultātu! Par - 84, pret - nav, atturas - 1. Likums pieņemts.

Likumprojekts „Grozījumi Epidemioloģiskās drošības likumā”. Trešais lasījums.

Sociālo un darba lietu komisijas vārdā - deputāts Nikolajs Kabanovs.

N.Kabanovs (PCTVL frakcija).

Labdien, cienījamie kolēģi! Strādāsim ar dokumentu Nr.2222 - likumprojektu „Grozījumi Epidemioloģiskās drošības likumā”. Sociālo un darba lietu komisija šajā dokumentā izdarīja trīs labojumus. Tie visi ir atbalstīti. Citu priekšlikumu likumprojektā nav. Lēmums: atbalstīt likumprojektu trešajā lasījumā!

Sēdes vadītājs. Es atvainojos, par katru priekšlikumu tomēr ir jāziņo atsevišķi.

N.Kabanovs. 1. - Sociālo un darba lietu komisijas priekšlikums. Atbalstīts.

Sēdes vadītājs. Deputātiem nav iebildumu.

N.Kabanovs. 2. - Sociālo un darba lietu komisijas priekšlikums. Arī atbalstīts.

Sēdes vadītājs. Deputāti neiebilst.

N.Kabanovs. 3. - Sociālo un darba lietu komisijas priekšlikums. Arī atbalstīts.

Sēdes vadītājs. Deputātiem nav iebildumu.

N.Kabanovs. Līdz ar to likumprojekts trešajā lasījumā ir atbalstīts.

Sēdes vadītājs. Paldies. Jūs varat tikai aicināt atbalstīt…

N.Kabanovs. Aicinu atbalstīt!

Sēdes vadītājs. Lūdzu zvanu! Balsosim par likumprojekta „Grozījumi Epidemioloģiskās drošības likumā” pieņemšanu trešajā, galīgajā, lasījumā! Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu rezultātu! Par - 86, pret un atturas - nav. Likums pieņemts.

Likumprojekts „Grozījumi Elektroenerģijas tirgus likumā”. Trešais lasījums.

Tautsaimniecības komisijas vārdā - deputāts Vents Armands Krauklis.

V.A.Krauklis (Tautas partijas frakcija).

Labdien, cienījamie kolēģi! Strādāsim ar dokumentu Nr.2230 - likumprojektu „Grozījumi Elektroenerģijas tirgus likumā”.

Pavisam ir saņemti 44 priekšlikumi.

Tātad 1. - deputāta Buzajeva priekšlikums - ir atbalstīts un iekļauts priekšlikumā ar numuru 2.

2. - atbildīgās komisijas priekšlikums - atbalstīts.

Sēdes vadītājs. Deputāti neiebilst.

V.A.Krauklis. 3. - deputāta Sokolovska priekšlikums - nav atbalstīts.

Sēdes vadītājs. Deputāti neiebilst.

V.A.Krauklis. 4. - deputāta Dzintara Zaķa priekšlikums - daļēji atbalstīts, iekļauts priekšlikumā ar numuru 5.

Atbildīgās komisijas 5.priekšlikums - atbalstīts. (No zāles: „Balsojam par 4.!”) Par 4.?

Sēdes vadītājs. Deputāti pieprasa balsojumu par 4. - deputāta Dzintara Zaķa priekšlikumu. Lūdzu zvanu! Balsosim par 4. - deputāta Dzintara Zaķa priekšlikumu! Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu rezultātu! Par - 21, pret - 34, atturas - 28. Priekšlikums nav atbalstīts.

V.A.Krauklis. 5. - atbildīgās komisijas priekšlikums - atbalstīts.

Sēdes vadītājs. Deputāti neiebilst.

V.A.Krauklis. 6. - deputāta Buzajeva priekšlikums - nav atbalstīts.

Sēdes vadītājs. Deputāti neiebilst.

V.A.Krauklis. 7. - atbildīgās komisijas priekšlikums - atbalstīts.

Sēdes vadītājs. Deputāti neiebilst.

V.A.Krauklis. 8. - atbildīgās komisijas priekšlikums - atbalstīts.

Sēdes vadītājs. Deputāti neiebilst.

V.A.Krauklis. 9. - ministra Vējoņa priekšlikums - nav atbalstīts. (No zāles: „Balsot!”)

Sēdes vadītājs. Deputāti prasa balsojumu. Lūdzu zvanu! Balsosim par 9. - vides ministra Raimonda Vējoņa priekšlikumu! Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu rezultātu! Par - 21, pret - 36, atturas - 29. Priekšlikums nav atbalstīts.

V.A.Krauklis. 10. - Ekonomikas ministrijas parlamentārā sekretāra Bergholca priekšlikums - atbalstīts, redakcionāli precizēts.

Sēdes vadītājs. Deputāti neiebilst.

V.A.Krauklis. 11. - deputāta Dzintara Zaķa priekšlikums - nav atbalstīts. (No zāles: „Balsot!”)

Sēdes vadītājs. Deputāti prasa balsojumu. Lūdzu zvanu! Balsosim par 11. - deputāta Dzintara Zaķa priekšlikumu! Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu rezultātu! Par - 21, pret - 48, atturas - 12. Priekšlikums nav atbalstīts.

V.A.Krauklis. 12. - Ekonomikas ministrijas parlamentārā sekretāra Bergholca priekšlikums - atbalstīts, redakcionāli precizēts.

Sēdes vadītājs. Deputāti neiebilst.

V.A.Krauklis. 13. - deputāta Kārļa Leiškalna priekšlikums - daļēji atbalstīts, iekļauts 12.priekšlikumā. (No zāles dep. K.Leiškalns: „Leiškalns piekrīt!”)

Sēdes vadītājs. Deputāti neiebilst.

V.A.Krauklis. 14. - deputāta Dzintara Zaķa priekšlikums - daļēji atbalstīts, iekļauts 5.priekšlikumā.

Sēdes vadītājs. Deputāti neiebilst.

V.A.Krauklis. 15. - ekonomikas ministra Kaspara Gerharda priekšlikums - daļēji atbalstīts, iekļauts 16.priekšlikumā.

Sēdes vadītājs. Deputāti neiebilst… (No zāles: „Balsojam!”) Es atvainojos, deputāti tomēr prasa balsojumu. Mēs šobrīd runājam par 15.priekšlikumu. Deputāti prasa balsojumu par 15.priekšlikumu, jā? (No zāles dep. J.Sokolovskis: „Par 16.priekšlikumu!”) Līdz 16.priekšlikumam, cienījamie kolēģi, mēs vēl neesam tikuši. Tātad par 15.priekšlikumu jūs prasāt balsojumu? Neprasāt balsojumu.

Tātad deputāti piekrīt 15. - ekonomikas ministra Kaspara Gerharda priekšlikumam.

Tagad runāsim par 16.priekšlikumu.

V.A.Krauklis. 16. - atbildīgās komisijas priekšlikums - atbalstīts.

Sēdes vadītājs. Sākam debates.

Debatēs vārds deputātam Dzintaram Zaķim.

Dz.Zaķis (frakcija „Jaunais laiks”).

Kolēģi, 15.priekšlikums tika daļēji atbalstīts un iekļauts 16.priekšlikumā. Un 16.priekšlikums ir ļoti nopietns, fundamentāls priekšlikums.

Ar 16.priekšlikumu mēs ieviešam jaunu atbalsta mehānismu elektroenerģijas ražotājiem. Tātad ar šā panta pieņemšanu Latvijā faktiski tiks ieviests jauns nodoklis un tas nodoklis izpaudīsies kā paaugstināts elektroenerģijas tarifs. Tātad, ja turpmāk Latvijā būs kāds ražotājs, kurš var garantēt (es uzsveru - nevis ražo, bet var garantēt!) to, ka viņš var saražot jaudu, par to visi patērētāji maksās, jo tā garantija tiks iekļauta nodoklī. (No zāles dep. V.A.Krauklis: „Jauns ražotājs!”) Vai tas ir jauns ražotājs? Tas būs ražotājs, kurš varēs nedarīt neko vai varēs ražot un tirgot uz ārzemēm, bet par to maksāsim visi mēs, elektrības patērētāji. Tas faktiski ir jauns nodoklis. Visiem tiem, kas atbalsta šāda jauna nodokļa ieviešanu, attiecīgi ir jāatbalsta šis priekšlikums. Un tie, kas neatbalsta šāda nodokļa ieviešanu, neatbalsta šāda priekšlikuma pieņemšanu.

Otra problēma, kas ir šajā priekšlikumā. Manuprāt, tā otra problēma ir šāda: šeit ir skaidri pateikts, ka Ministru kabinets būs tas, kas izsludinās šo konkursu, bet šeit nav absolūti nekas pateikts par to, kādiem ir jābūt galvenajiem nosacījumiem, kāds būs šis konkurss šiem jaunajiem ražotājiem. Iedomājieties, - ja tagad kāds būs izdomājis, ka Latvijā vajag uzbūvēt piemēram, jaunu gāzes staciju un to gāzi pirkt, piemēram, nevis no tāda piegādātāja, kas var to nodrošināt ilgtermiņā, bet no kaut kādiem vietējiem spekulantiem, tad arī tas ir atļauts šobrīd.

Šeit nekas nav precīzi pateikts par to, kāds ir uzdevums Ministru kabinetam, kā parūpēties par to, lai energoresurss būtu pieejams. (No zāles dep. K.Leiškalns: „Ceturtajā nodaļā!”) Manuprāt, brīvā tirgū tas būtu obligāti, bet kaut vai vismaz ilgtermiņā… Arī tas ir ļoti svarīgi. Tāpēc es uzskatu, ka 16.priekšlikums ir nekvalitatīvs un šādā formulējumā nav atbalstāms.

Tātad tas ir jauns nodoklis un ir dota pārāk liela izvēles brīvība Ministru kabinetam.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Debatēs vārds deputātam Jurim Sokolovskim.

J.Sokolovskis (PCTVL frakcija).

Jā, godātie kolēģi! Šis priekšlikums ir priekšlikums par tarifa palielināšanu. Mēs visi varonīgi cīnāmies pret inflāciju mūsu valstī. Bet, balsojot par šo priekšlikumu, mēs taču stimulēsim šo inflāciju! Jo neatkarīgi no tā, cik būs patērētāju, kas patērēs šo elektroenerģiju, tik un tā visi, sākot no dzīvokļa īpašnieka un vienkārša lietotāja un beidzot ar fabrikas īpašnieku, maksās šo nodokli. Padomāsim par to!

Vai ir vērts palielināt? Tas ir mūsu spēkos - tomēr to nedarīt.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Debates beidzam.

Vai komisijas vārdā deputāts Krauklis vēlas ko piebilst? (No zāles dep. V.A.Krauklis: „Jā, protams!” Dep. A.Bērziņš (ZZS): „Paskaidrojiet, lūdzu!”)

V.A.Krauklis. Pirmām kārtām es gribētu paskaidrot, ka komisijā, protams, mums bija ļoti nopietnas, ilgas debates par šo jauno normu. Tika noorganizēti arī vairāki semināri, lai cilvēki saprastu, kādēļ tieši šāds atbalsts ir nepieciešams, lai vispār jaunas ražošanas jaudas Latvijā rastos. Jā, tas ir papildu maksājums par mūsu enerģētisko drošību. Jo vairāk tādēļ, ka bez atbalsta mehānisma neviens investors līdz šim Latvijā nav pieteicies. Jāpiebilst gan arī, ka Dzintars Zaķis piedalījās visās šajās diskusijās un kā, ļoti labi atceros, komisijas sēdē arī atbalstīja šo priekšlikumu. (Starpsauciens no zāles.) (No sēdē! Līdz ar to - atbalstīji…

Sēdes vadītājs. Lūdzu, nesarunājieties ar zāli!

V.A.Krauklis. Gribu vēl piebilst, ka nav pamata uztraukties, ka te pa vidu varētu iespraukties kādi spekulanti, jo tātad šos konkursa nosacījumus izstrādās Ministru kabinets. Un Ministru kabinetam deleģētajā uzdevumā ir pateikts (4.apakšpunktā), ka ieviešamās jaudas apmaksas nosacījumi un pretendentiem izvirzītās prasības… Tātad viena no pretendentiem izvirzītajām prasībām, protams, būs arī šīs enerģijas izejvielu ilgtermiņa piegādes.

Līdz ar to komisija uzskata, ka šis priekšlikums ir jāatbalsta.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Lūdzu zvanu! Balsosim par 16. - atbildīgās komisijas priekšlikumu! Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu rezultātu! Par - 62, pret - 23, atturas - 2. Priekšlikums atbalstīts.

V.A.Krauklis. 17. - Ekonomikas ministrijas parlamentārā sekretāra Bergholca priekšlikums - atbalstīts.

Sēdes vadītājs. Deputāti neiebilst.

V.A.Krauklis. 18. - Ekonomikas ministrijas parlamentārā sekretāra Bergholca priekšlikums - atbalstīts, redakcionāli precizēts.

Sēdes vadītājs. Deputāti neiebilst.

V.A.Krauklis. 19. - deputāta Buzajeva priekšlikums - nav atbalstīts. (No zāles: „Balsot!”)

Sēdes vadītājs. Deputāti prasa balsojumu. Lūdzu zvanu! Balsosim par 19. - deputāta Buzajeva priekšlikumu! Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu rezultātu! Par - 8, pret - 76, atturas - 1. Priekšlikums nav atbalstīts.

V.A.Krauklis. 20. - Ekonomikas ministrijas parlamentārā sekretāra Bergholca priekšlikums - atbalstīts.

Sēdes vadītājs. Deputāti neiebilst.

V.A.Krauklis. 21. - deputāta Kārļa Leiškalna priekšlikums - daļēji atbalstīts un iekļauts 22.priekšlikumā. (No zāles dep. K.Leiškalns: „Piekrītam!”)

Sēdes vadītājs. Deputāti neiebilst.

V.A.Krauklis. 22.priekšlikums…

Sēdes vadītājs. Es atvainojos… Par 22.priekšlikumu? Tātad - 22.priekšlikums.

V.A.Krauklis. 22. - Ekonomikas ministrijas parlamentārā sekretāra Bergholca priekšlikums - atbalstīts.

Sēdes vadītājs. Sākam debates.

Debatēs vārds deputātam Dzintaram Zaķim. Vienlaikus man būtu lūgums kolēģiem: ja jūs piesakāties debatēm, nospiežot zaļo pogu, tad tomēr centieties to darīt tad, kad ir runa par priekšlikumu, par kuru jūs gribat debatēt! Citādi ir ļoti grūti vadīt sēdi.

Vārds deputātam Zaķim.

Dz.Zaķis (frakcija „Jaunais laiks”).

Labi.

Godājamie kolēģi! Iepriekšējā priekšlikumā, par ko es diskutēju, bija runa par jaunu jaudu ieviešanu Latvijā, respektīvi, par jaunas spēkstacijas būvniecību. Savukārt šeit ir diskusija par ļoti līdzīgu mehānismu, tikai tas attiecas uz jau strādājošām koģenerācijas stacijām. Un arī šeit es neredzu nepieciešamību radīt valstī sistēmu, ka ieviešam katru reizi jaunu nodokli, ko ieskaitām tarifā, ko maksā visi galalietotāji. Un šīs koģenerācijas stacijas varēs vai nu saņemt no visiem maksājumu un strādāt brīvā tirgū, vai turpināt strādāt kā tagad, kad ir ar regulatora palīdzību noregulēta cena un tiek veikts obligātais iepirkums. Nu, ir divas metodes, kas šobrīd strādā: ir regulatora regulējums, un ir obligātais iepirkums. Strādā - viss kārtībā!

Kāpēc pēkšņi vajag koģenerācijas stacijām šādu brīvlaišanu, ka par to, ka viņi strādā brīvā tirgū un, iespējams, tirgo uz āru, visi Latvijas patērētāji viņiem samaksā kaut kādu garantētu jaudas maksu? Absolūti neuzskatu to par nepieciešamu.

Un otra lieta, kolēģi, ko es nepateicu pagājušajā diskusijā. Tikai tāpēc, ka stratēģiski svarīgi priekšlikumi tiek iesniegti uz trešo lasījumu, rodas šāda situācija. Es pieļauju, ka gan iepriekšējā, gan šajā priekšlikumā ir iespējams atrast pareizus formulējumus. Formulējumi ir nekvalitatīvi tikai tāpēc, ka šie priekšlikumi ir iesniegti uz trešo lasījumu.

Aicinu arī 22.priekšlikumu neatbalstīt.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Debates beidzam. Vai deputātam Krauklim ir kas piebilstams komisijas vārdā?

V.A.Krauklis. Domāju, ka šeit ar laika trūkumu nevajadzētu aizbildināties, jo īstenībā par šiem priekšlikumiem notika vairākas komisijas sēdes. Visās šajās diskusijās piedalījās deputāts Dzintars Zaķis. Mēs runājām un strīdējāmies arī par šo atbalsta lielumu un samazinājām to, lai pēc iespējas plašāks koģenerācijas staciju loks varētu pretendēt uz šo atbalstu. Mums ir jāveicina savas elektriskās enerģijas ražošana, un šis ir viens no atbalsta mehānismiem. Tāpēc arī komisijas sēdē beigu beigās šis priekšlikums tika pieņemts bez diskusijām un bez balsojuma pieprasīšanas.

Aicinu arī pārējos Saeimas deputātus atbalstīt šo priekšlikumu.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Lūdzu zvanu! Balsosim par 22. - Ekonomikas ministrijas parlamentārā sekretāra priekšlikumu! Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu rezultātu! Par - 63, pret - 25, atturas - nav. Priekšlikums ir atbalstīts.

V.A.Krauklis. 23. - Kārļa Leiškalna priekšlikums. Leiškalna kungs to atsauc. (No zāles dep. K.Leiškalns: „Vot, tas ir labākais priekšlikums šajā likumā!”)

Sēdes vadītājs. Deputāts Leiškalns atsauc savu priekšlikumu.

V.A.Krauklis. 24. - Ekonomikas ministrijas parlamentārā sekretāra Bergholca priekšlikums - atbalstīts.

Sēdes vadītājs. Deputāti neiebilst.

V.A.Krauklis. 25. - Ekonomikas ministrijas parlamentārā sekretāra Bergholca priekšlikums - atbalstīts, redakcionāli precizēts.

Sēdes vadītājs. Deputāti neiebilst.

V.A.Krauklis. 26. - Ekonomikas ministrijas parlamentārā sekretāra Bergholca priekšlikums - atbalstīts.

Sēdes vadītājs. Deputāti neiebilst.

V.A.Krauklis. 27. - deputāta Kārļa Leiškalna priekšlikums - atbalstīts.

Sēdes vadītājs. Deputāti neiebilst.

V.A.Krauklis. 28. - Ekonomikas ministrijas parlamentārā sekretāra Bergholca priekšlikums - atbalstīts.

Sēdes vadītājs. Deputāti neiebilst.

V.A.Krauklis. 29. - deputāta Leiškalna un Ekonomikas ministrijas parlamentārā sekretāra Bergholca priekšlikums - atbalstīts.

Sēdes vadītājs. Deputāti neiebilst.

V.A.Krauklis. 30. - deputāta Kārļa Leiškalna priekšlikums. (No zāles dep. K.Leiškalns: „Atsaucu!” Dep. A.Bērziņš (LPP/LC): „Drosmīgs lēmums!”) Viņš to atsauc.

Sēdes vadītājs. Līdz ar to tas nav balsojams.

V.A.Krauklis. 31. - deputāta Sokolovska priekšlikums - nav atbalstīts.

Sēdes vadītājs. Deputāti neiebilst pret komisijas viedokli.

V.A.Krauklis. 32. - Ekonomikas ministrijas parlamentārā sekretāra Bergholca priekšlikums - atbalstīts.

Sēdes vadītājs. Deputāti neiebilst.

V.A.Krauklis. 33. - deputāta Kārļa Leiškalna priekšlikums… (No zāles dep. K.Leiškalns: „Ar grūtu sirdi atsaucu!”) Atsauc.

Sēdes vadītājs. Deputāts Leiškalns atsauc savu priekšlikumu. Nav balsojams.

V.A.Krauklis. 34. - atbildīgās komisijas priekšlikums - atbalstīts.

Sēdes vadītājs. Deputāti neiebilst.

V.A.Krauklis. 35. - Ekonomikas ministrijas parlamentārā sekretāra Bergholca priekšlikums - atbalstīts.

Sēdes vadītājs. Deputāti neiebilst.

V.A.Krauklis. 36. - Ekonomikas ministrijas parlamentārā sekretāra Bergholca priekšlikums - atbalstīts.

Sēdes vadītājs. Deputāti neiebilst.

V.A.Krauklis. 37. - Ekonomikas ministrijas parlamentārā sekretāra Bergholca priekšlikums - atbalstīts.

Sēdes vadītājs. Deputāti neiebilst.

V.A.Krauklis. 38. - Ekonomikas ministrijas parlamentārā sekretāra Bergholca priekšlikums - atbalstīts.

Sēdes vadītājs. Deputāti neiebilst.

V.A.Krauklis. 39. - deputāta Kārļa Leiškalna priekšlikums - atbalstīts, iekļauts 40.priekšlikumā.

Sēdes vadītājs. Deputāti neiebilst.

V.A.Krauklis. 40. - Ekonomikas ministrijas parlamentārā sekretāra Bergholca priekšlikums - atbalstīts.

Sēdes vadītājs. Deputāti neiebilst.

V.A.Krauklis. 41. - Ekonomikas ministrijas parlamentārā sekretāra Bergholca priekšlikums - atbalstīts.

Sēdes vadītājs. Deputāti neiebilst.

V.A.Krauklis. 42. - vides ministra Raimonda Vējoņa priekšlikums - nav atbalstīts. (No zāles: „Balsot!”) Bet tas nav balsojams, jo mēs jau pirms tam neatbalstījām viņa priekšlikumu. Tas ir saistībā ar iepriekšējo ministra priekšlikumu.

Sēdes vadītājs. Tad viss kārtībā. Deputāti neiebilst, neprasa balsojumu.

V.A.Krauklis. 43. - Ekonomikas ministrijas parlamentārā sekretāra Bergholca priekšlikums - atbalstīts.

Sēdes vadītājs. Deputāti neiebilst.

V.A.Krauklis. Un 44. - Ekonomikas ministrijas parlamentārā sekretāra Bergholca priekšlikums - atbalstīts.

Sēdes vadītājs. Deputāti neiebilst.

V.A.Krauklis. Līdz ar to visi priekšlikumi ir izskatīti. Lūdzu Saeimu atbalstīt likumprojektu trešajā, galīgajā, lasījumā.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Lūdzu zvanu! Balsosim par likumprojekta „Grozījumi Elektroenerģijas tirgus likumā” pieņemšanu trešajā, galīgajā, lasījumā! Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu rezultātu! Par - 69, pret - 6, atturas - 12. Likums pieņemts.

V.A.Krauklis. Paldies par valstiski svarīgo balsojumu.

Sēdes vadītājs. Likumprojekts „Grozījums Latvijas Republikas Augstākās Padomes lēmumā „Par nacionālās sporta bāzes statusa piešķiršanu””. Pirmais lasījums.

Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas vārdā - deputāts Dzintars Ābiķis.

Dz.Ābiķis (Tautas partijas frakcija).

Augsti godātais priekšsēdētāj! Cienījamie kolēģi! Aicinu balsot par šo likumprojektu pirmajā lasījumā, jo, kā mēs zinām, praksē Rīgas Sporta pils vairs nepastāv un par sportu atbildīgās institūcijas jau tā ar kavēšanu ir iesniegušas šo likumprojektu Saeimā.

Tā ka, lūdzu, balsosim!

Sēdes vadītājs. Paldies.

Sākam debates. Vārds debatēs deputātei Ilmai Čepānei.

I.Čepāne (pie frakcijām nepiederoša deputāte).

Priekšsēdētāja kungs! Godātie deputāti! Šis likumprojekts sastāv no trijiem vārdiem un diviem cipariem. Un es gribētu uzdot jautājumu valdošajai koalīcijai: „Vai likumprojektam pievienotā anotācija uz sešām lapām liecina par labu praksi?”

Kā zināms, saskaņā ar normatīvajiem aktiem no nekustamā īpašuma nodokļa maksāšanas nacionālās sporta bāzes ir atbrīvotas. Sporta pils no šā nekustamā īpašuma nodokļa bija atbrīvota desmit gadus. Bet ko mēs lasām anotācijā? Anotācijā mēs lasām: „Pašreiz sporta bāzes īpašnieks vairs nenodrošina sporta bāzes tehniskā stāvokļa atbilstību starptautisko sporta federāciju prasībām.” Un viņš ir paredzējis, veidojot šo nekustamo īpašumu, sporta bāzi nojaukt.

Tālāk mēs redzam, ka, vadoties pēc šīs sporta bāzes tehniskā stāvokļa, tur vairs nav iespējams rīkot pasaules un Eiropas čempionātus, pasaules un Eiropas čempionātu kvalifikācijas sacensības, pasaules un Eiropas čempionātu posmu un kausu izcīņas sacensības.

Kā jūs zināt, nekustamā īpašuma nodoklis šai personai būs jāmaksā ar to brīdi, kā tas ir norādīts tālāk anotācijā, kad būs stājušies spēkā grozījumi Ministru kabineta noteikumos. Taču, godātā koalīcija, šie noteikumi jau ir stājušies spēkā februārī, taču šī persona joprojām ir atbrīvota no nekustamā īpašuma nodokļa.

Es domāju, ka šī anotācija neatbilst realitātei. Galvenais mums šodien ir statuss, neskatoties uz to, ka gadiem ilgi tur tirgoja no Turcijas un citām valstīm atvestus lētus apģērbus.

Un es gribētu teikt valdības koalīcijai tā: no rīta te tika runāts par to, ka atsevišķi Saeimas deputāti neievēro labu praksi. Un es gribētu jums, Kučinska kungs, teikt, ka jūs cita acī saskatāt skabargu, bet savā acī jūs neredzat baļķi. Un ābeces patiesība, kas būtu jāzina katram deputātam, ir tāda, ka likumdevējam, nevis Ministru kabinetam ir jānoteic galvenie likuma noteikumi.

Es aicinu pēc iespējas ātrāk izskatīt un atbalstīt šo jautājumu.

Sēdes vadītājs. Debates beidzam. Paldies.

Vai komisijas vārdā deputāts Ābiķis vēlas ko piebilst?

Dz.Ābiķis. Cienījamie kolēģi! Es piekrītu runātājas teiktajam, un es jau sava ziņojuma sākumā minēju, ka Sporta pārvalde un arī Izglītības un zinātnes ministrija faktiski varēja ātrāk sagatavot šo lēmuma projektu, jo, kā mēs zinām, Sporta pils savas funkcijas nepilda jau vairākus mēnešus. To varēja ātrāk izdarīt! Bet ir labi, ka tas tagad ir izdarīts. Un arī anotācijā ir minēts, ka sporta bāzes… Protams, šiem īpašniekiem ir jāatceļ viņu atbrīvojums no nekustamā īpašuma nodokļa maksājumiem.

Tā ka aicinu balsot un pieņemt šo likumprojektu pirmajā lasījumā.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Lūdzu zvanu! Balsosim par likumprojekta „Grozījums Latvijas Republikas Augstākās Padomes lēmumā „Par nacionālās sporta bāzes statusa piešķiršanu”” pieņemšanu pirmajā lasījumā! Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu rezultātu! Par - 89, pret un atturas - nav. Likumprojekts pirmajā lasījumā pieņemts.

Lūdzu noteikt priekšlikumu iesniegšanas termiņu otrajam lasījumam.

Dz.Ābiķis. Cienījamie kolēģi! Lūdzu iesniegt priekšlikumus līdz šā gada 17.aprīlim.

Sēdes vadītājs. Deputāti neiebilst.

Cienījamie kolēģi! Nākamais darba kārtības jautājums ir likumprojekts „Par Lisabonas līgumu, ar ko groza Līgumu par Eiropas Savienību un Eiropas Kopienas dibināšanas līgumu”.

Es lūdzu uzmanību! Šī nu gan vienreiz ir viena būtiska lieta šodienas sēdē…

Saskaņā ar Satversmes 68.pantu, lai balsotu par šo likumprojektu… tātad Saeima var apstiprināt, pareizāk sakot, pieņemt šādu likumprojektu, tikai tajās sēdēs, kurās piedalās vismaz divas trešdaļas Saeimas deputātu.

Līdz ar to mums ir jāreģistrējas kvorumam, bet šī reģistrācija atšķirībā no reģistrācijas Saeimas sēdes beigās notiek, nevis izņemot un ievietojot balsošanas karti, bet gan nospiežot vienīgo pogu, pie kuras mirgos lampiņa. Tā ka lūdzu zvanu reģistrācijai! Lūdzu reģistrācijas režīmu! Ja pēc tam sāk mirgot vēl trīs diodes, tad jūs esat piereģistrēts… Lūdzu reģistrācijas rezultātu!... Kaut kas nav bijis pareizi… Ak jā, izrādās, tas manā datorā parādās citā logā… Tiešām reģistrējušies ir 94 deputāti. Tātad kvorums mums ir pietiekams un mēs varam strādāt tālāk.

Tātad skatīsim likumprojektu „Par Lisabonas līgumu, ar ko groza Līgumu par Eiropas Savienību un Eiropas Kopienas dibināšanas līgumu”. Pirmais lasījums.

Ārlietu komisijas vārdā - deputāts Andris Bērziņš.

A.Bērziņš (LPP/LC frakcija).

Augsti godātais Prezidij! Godātie kolēģi! Dokuments, kuru mēs šodien skatīsim, „Lisabonas līgums”, ir ļoti nopietns dokuments, kurš ilgtermiņā ietekmēs gan Latvijas attīstību, gan arī Eiropas Savienības attīstību kopumā.

Vispirms, kolēģi, es gribētu pateikt paldies visām Saeimas komisijām, tās visas ir izskatījušas šo sagatavoto dokumentu un visas ir atzinušas šo dokumentu par labu esam bez jebkādiem papildinājumiem un grozījumiem.

Godājamie kolēģi! Salīdzinot ar to dokumentu, par kuru balsoja iepriekšējā Saeima, tas ir, Līgumu par Konstitūciju Eiropai, šajā dokumentā ir sperta vesela virkne soļu uz priekšu demokrātijas attīstības un strukturētākas, sakārtotākas Eiropas virzienā. Tūlīt pēc manis tribīnē nāks mūsu ārlietu ministrs Māris Riekstiņš un runās sīkāk par šo dokumentu.

Un es gribu vēl tikai pateikt, kādēļ viņš runās sīkāk. Tādēļ, ka atšķirībā no Līguma par Konstitūciju Eiropai, kurš bija strukturēts dokuments un kuru varēja lasīt no viena līdz otram galam… kuram bija sākums un beigas, šis dokuments, par kuru mums šodien ir jābalso, pēc savas struktūras ir daudz komplicētāks, jo būtībā tie ir dažādi grozījumi un papildinājumi līgumos par Eiropas Savienību un līgumos par Eiropas Kopienas dibināšanu.

Kolēģi, es aicinu piedalīties debatēs, debatēt un, protams, atbalstīt šo dokumentu pirmajā lasījumā.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Sākam debates.

Vārds debatēs ārlietu ministram Mārim Riekstiņam. (No zāles dep. K.Leiškalns: „Īsi un konkrēti!”)

M.Riekstiņš (ārlietu ministrs).

Augsti godātais Saeimas priekšsēdētāja kungs! Cienījamās deputātes! Godātie deputāti! Šodien jūsu izskatīšanai tiek nodots Eiropas Savienības reformu jeb Lisabonas līgums.

Šis ir līgums, kuru pagājušā gada decembrī Portugāles galvaspilsētā Lisabonā parakstīja visu Eiropas Savienības dalībvalstu līderi, un šis līgums pēc būtības ir atbilde tai zināmā mērā stagnējošajai situācijai, kas izveidojās Eiropā pēc tam, kad atsevišķās Eiropas Savienības dalībvalstīs tika noraidīta Eiropas Konstitūcija.

Es atgādināšu, ka pēc Nicas līguma, kas tika parakstīts 2001.gadā, Eiropas Konstitūcijas projekts bija pirmais nopietnais mēģinājums risināt tās problēmas, kas bija saistītas ar Eiropas Savienības funkcionēšanu un tās turpmāko attīstību.

Lieki teikt, ka tās problēmas jau nav izzudušas sakarā ar to, ka pašu Konstitūciju Eiropas dalībvalstis nepieņēma. Es domāju, ka Eiropas Konstitūciju piemeklēja vissliktākais liktenis, kāds vien var piemeklēt jebkuru politiska rakstura dokumentu; proti, Konstitūcija zināmā mērā kļuva par simbolu, kurā katrs pēc savas patikas mēģināja projicēt to, ko gribēja redzēt šajā Konstitūcijā.

Šai Konstitūcijai tika pierakstīti lieli plusi un tika pierakstīti lieli mīnusi. Žurnāls „Economist” piedāvāja šo Konstitūciju izmest papīrgrozā, turpretī Francijas bijušais prezidents Žiskārs d’Estēns šo Konstitūciju cēla vai debesīs. Taču lielās kaislības ap Konstitūcijas projektu, no vienas puses pievērsa ļoti plašas Eiropas Savienības sabiedrības uzmanību tiem jautājumiem, kuri ir būtiski Eiropas Savienībai kopumā.

Tomēr tajā pašā laikā šī sakāpinātā atmosfēra, kas pavadīja Konstitūcijas projekta apspriešanu, arī noveda pie neveiksmes. Ņemot visu to vērā… ņemot vērā šo pieredzi, es domāju, ka Eiropas Savienības līderi ir izdarījuši secinājumus un izstrādājuši Lisabonas līgumu, kas pēc savas būtības gan tehniski, gan arī politiski ir cita tipa dokuments.

Kā jau dažkārt dzīvē tas ir vērojams, ne vienmēr problēmas ir iespējams atrisināt ar skaļiem paziņojumiem. Dažkārt daudz efektīvāk nostrādā analītiska pieeja un argumentācija.

Es domāju, ka tieši to var teikt arī par Lisabonas līgumu, jo šajā dokumentā, manuprāt, ir sniegtas kvalitatīvas atbildes - vietām tehniskas, vietām pat ļoti detalizētas - uz ievērojamu daļu to jautājumu, kuri šobrīd ir būtiski Eiropas Savienībai kopumā.

Pirmais jautājums, uz kuru es šodien vēlētos atbildēt šeit, no šīs tribīnes, ir tāds: kāpēc vispār šis Lisabonas līgums ir nepieciešams? Tas varbūt skanēs ļoti skaļi, bet es gribu atgādināt, ka Eiropas Savienība pastāv jau vairāk nekā 50 gadus, tomēr šie mērķi Eiropas Savienībai ir palikuši nemainīgi: miers, drošība, labklājība un uz vērtībām balstīta politika. Un šo mērķu vārdā, neapšaubāmi, ir darīts ļoti daudz, lai atceltu, piemēram, ierobežojumus ceļošanai, studēšanai, uzņēmējdarbībai un nodarbinātībai Eiropas Savienības ietvaros. Pastāvot, piemēram, Šengenas līgumam, Latvijas iedzīvotāji ir atbrīvoti no jebkādas robežkontroles, ceļojot Eiropas Savienības iekšienē. Ir izveidots vienots tirgus, kurā nodrošināta brīva un netraucēta konkurence. Iedzīvotājiem tiek piedāvāta lielāka drošība preču un pakalpojumu kvalitātes un patērētāju tiesību aizsardzības ziņā. Ar kohēzijas un vides politiku tiek veicināta atbildība par mazāk pārtikušiem reģioniem, kā arī par vides aizsardzības jautājumiem. Savukārt pati Eiropas Savienības paplašināšanās, kaimiņu politikas iniciatīvas un sniegtā attīstības palīdzība ir veicinājusi stabilitāti un mieru arī ārpus Eiropas Savienības robežām, piemēram, Rietumbalkānu valstīs, Dienvidkaukāzā, Ukrainā un Moldovā.

Taču tajā pašā laikā pēdējos gados Eiropas Savienība ir piedzīvojusi vēl līdz šim nepieredzētu paplašināšanos, jo tās dalībvalstu skaits ir būtiski pieaudzis. Pirms četriem gadiem Eiropas Savienībai pievienojās 10 valstis, to skaitā arī Latvija. Pirms dažiem gadiem par pilntiesīgiem tās biedriem kļuva Bulgārija un Rumānija. Un tas, neapšaubāmi, arī prasa izdarīt nepieciešamās izmaiņas gan Eiropas Savienības institūcijās, gan arī pašā lēmumu pieņemšanas procedūrā.

No efektīvas lēmumu pieņemšanas ir atkarīga Eiropas Savienības spēja īstenot Eiropas Savienības pilsoņu vēlmes. Savukārt, lai veiksmīgi atbildētu uz šodienas izaicinājumiem pasaulē - vai tā būtu enerģētiskā drošība, starptautiskais terorisms, migrācija, klimata pārmaiņas, nabadzības apkarošana un dažādi starpvalstu konflikti -, Eiropas Savienībai ir nepieciešama saliedēta ārpolitika.

Eiropas Savienības ideja ir izrādījusies ļoti pievilcīga, tai piemīt ekonomisks un politisks pievilkšanas spēks, kas ir veicinājis to, ka valstis viena pēc otras ir tiekušās un tiecas pēc dalības Eiropas Savienībā. Savukārt, runājot par mazām valstīm - un, es domāju, mums, Latvijai, tas ir īpaši būtiski -, iesaistīšanās reģionālās un starptautiskās organizācijās sekmē mazo valstu politiskās ietekmes pieaugumu, dod iespēju piedalīties kopīgu lēmumu pieņemšanas procesā un ietekmēt šo organizāciju darba kārtību.

Es vēlos uzsvērt to, ka Lisabonas līgums nav solis federālas vai Eiropas superlielvalsts virzienā. Ar Lisabonas līgumu netiek piešķirtas jaunas un būtiskas kompetences Eiropas Savienības centralizētajām struktūrām. Tieši pretēji! Parādās jaunas iespējas nacionālajām valstīm - un, šeit, no šīs tribīnes uzstājoties, īpaši gribu uzsvērt, ka arī nacionālo valstu parlamentiem - jau ļoti agrīnā stadijā piedalīties un izteikt noraidījumus Eiropas Savienības likumdošanas procesā.

Apkopojot visu to, Lisabonas līgums atspoguļo tieši tādu dalībvalstu integrācijas pakāpi, lai Eiropas Savienība, tajā skaitā arī Latvija, varētu veiksmīgi stāties pretī globalizācijas izaicinājumiem un efektīvi funkcionētu, ņemot vērā straujo paplašināšanās procesu pēdējos gados.

Ko no Lisabonas līguma iegūs Latvija un Eiropa kopumā? Un tad es gribu atgriezties atpakaļ vairāku gadu senā vēsturē, kad Latvija vēl tikai lēma par to, vai mēs vispār vēlamies iestāties šajā savienībā. Un, neapšaubāmi, toreiz pieņemot šo lēmumu, mēs vēlējāmies iestāties Eiropas Savienībā, kas ir spēcīga organizācija, lai tādējādi caur šo spēcīgo organizāciju vislabāk varētu īstenot tos mērķus, kurus no mums sagaida Latvijas sabiedrība.

Domāju, ka Lisabonas līgums, ja tas tiks pieņemts visos dalībvalstu parlamentos un Īrijas referendumā, visupirms nodrošinās to, ka Eiropas Savienība savā darbībā kļūs efektīvāka. Pašreizējā Eiropas Savienības kā institūcijas struktūra neatbilst nepieciešamajam 27 dalībvalstu sadarbības modelim.

Ko tad paredz līgums? Līgums vienkāršos lēmumu pieņemšanu, ieviešot jaunu balsošanas sistēmu Eiropas Savienības padomēs. Šī jaunā sistēma, no vienas puses, būs demokrātiskāka, bet, no otras puses, tā nodrošinās arī vienlīdzīgāku lēmumu pieņemšanu, jo turpmāk valstu ģeogrāfiskajam lielumam nebūs noteicošās lomas. Katrai dalībvalstij jaunajā balsošanas sistēmā būs viena balss, un papildus tam tiks ņemts vērā arī Eiropas Savienības pilsoņu skaits. Tas nozīmē, ka, lai pieņemtu kādu lēmumu, būs nepieciešama vairāk nekā puse dalībvalstu balsu, kā arī vairāk nekā puse Eiropas Savienības pilsoņu balsu. Taču tas nenozīmē, ka nepaliks arī tādas jomas, kurās nacionālajām valstīm nesaglabāsies veto tiesības, piemēram, attiecībā uz nodokļu politiku vai institucionālajām izmaiņām. Un arī vispārējie kopējās ārējās un drošības politikas jautājumi joprojām paliks tie jautājumi, kuros būs nepieciešams panākt visu valstu vienprātību. Un, manuprāt, kolēģi, šie ir tieši tie jautājumi, par kuriem Latvija vienmēr ir konsekventi iestājusies, - par savām pozīcijām tajās diskusijās, kas ir notikušas gan Briselē, gan citur.

Būtiski grozījumi ir paredzēti arī attiecībā uz institūcijām. Ir paredzēts izveidot pastāvīgu Eiropas Savienības Padomes priekšsēdētāja amatu, tādējādi nodrošinot Eiropas Savienības kā organizācijas darbības pēctecību.

Kur ir bijusi problēma līdz šim? Eiropas Savienības vadību ir veikušas tās dalībvalstis, rotācijas kārtībā pārņemot šo prezidēšanu sešu mēnešu garumā, taču tas bieži vien ir novedis pie tā, ka agrāk aizsāktās iniciatīvas vai politikas priekšlikumi nākamās prezidentūras laikā nav tikuši virzīti tālāk. Ar šo jauno Eiropas Savienības Padomes prezidenta amata izveidošanu mēs centīsimies nodrošināt to, ka šīs iniciatīvas, kas tika uzsāktas agrāk, tiek novestas līdz galarezultātam.

Tāpat izmaiņas skars arī Eiropas Komisijas sastāvu. Pēc jaunās Lisabonas līguma piedāvātās kārtības ir paredzēts, ka Eiropas Komisijas sastāvs samazināsies. Protams, galvenais iemesls ir tas, lai komisijas darbu padarītu vieglāk organizējamu.

Šeit es gribu vēlreiz uzsvērt to, ka dažkārt publiskajā telpā parādās nepareiza interpretācija par Eiropas Komisijas sastāva maiņu, respektīvi, vai tad mazas valstis, piemēram, tādas kā Latvija, spēs saglabāt savu pārstāvniecību Eiropas Komisijā? Tiem, kuri tā saka, es gribu atgādināt, ka šis līgums paredz ļoti demokrātisku kārtību, rotācijas principu, kas nodrošina visām valstīm vienlīdzīgas tiesības Eiropas Komisijas sastāva veidošanā. Tas nozīmē, ka Latvijai šajā gadījumā ir tādas pašas tiesības kā Vācijai, Francijai, Lielbritānijai un citām Eiropas Savienības dalībvalstīm.

Un vēl pēdējais attiecībā uz institūcijām. Ir paredzētas ļoti nopietnas korekcijas attiecībā uz Eiropas Savienības darbības ārējo dimensiju, uz Eiropas Savienības kopējo ārpolitiku. Līdz šim gan Eiropas Komisijā, gan Padomes ģenerālsekretariātā bija vairākas struktūras un cilvēki, kas nodarbojās ar ārpolitikas tēmām, turpretī jaunais līgums paredz, ka tas viss tiek mobilizēts vienās rokās.

Otrs moments, ko es gribu šeit uzsvērt, ir tāds, ka Lisabonas līgums piedāvā Eiropas Savienības tālāku demokratizēšanos. Pirmo reizi Eiropas Savienības vēsturē līgumā tiek piedāvāts nodrošināt tiešu Eiropas Savienības pilsoņu iesaistīšanos lēmumu pieņemšanas procesā. Lisabonas līgums paredz, ka vismaz viens miljons Eiropas Savienības pilsoņu, vienlaikus pārstāvot nozīmīgu skaitu dalībvalstu, var ierosināt tiesību akta projekta izstrādi kādā no Eiropas Savienības darbības jomām.

Kā jau minēju, īpaši nozīmīga ir līgumā paredzētā nacionālo parlamentu jaunā, paplašinātā loma. Jebkurš no dalībvalstu parlamentiem varēs labāk sargāt savas valsts nacionālās intereses, jo tiek dota iespēja noraidīt Eiropas Savienības tiesību akta projektu jau tā izstrādes sākumposmā.

Tāpat līgumā būtiska vieta tiek ierādīta arī cilvēktiesību un brīvību aizsardzībai. Tas nodrošinās juridiski saistošu Eiropas Savienības pamattiesību hartu, kurā būs noteiktas plašas cilvēktiesības un pamatbrīvības. Eiropas Savienības pilsonim būs iespēja un tiesības pieprasīt no Eiropas Savienības un tās institūcijām pamattiesību hartā noteikto cilvēktiesību ievērošanu.

Un pēdējais. Eiropas Savienība ārpolitiski kļūs vienotāka. Kā jūs zināt, Eiropas Savienības drošību, labklājību un ilgtspējīgu attīstību, neapšaubāmi, ietekmē Eiropas iesaiste reģionos ārpus tās robežām. Šajā ziņā, neapšaubāmi, mēs vēlamies redzēt saliedētāku Eiropas Savienības ārpolitiku, un Lisabonas līgums paredz Eiropas Savienības Augstā pārstāvja ārlietās un drošības politikas jautājumos posteņa izveidi ar tam pakļautu Eiropas ārējās darbības dienestu. Un tā ir fundamentāli jauna lieta, ko piedāvā Lisabonas līgums. Eiropas Savienības ārējās darbības dienestā arī Latvijai būs jādeleģē savi pārstāvji darbam šajā dienestā.

Es domāju, ka vienota ārpolitika īpaši svarīga ir mazajām valstīm, jo objektīvi resursu ierobežotības dēļ tām ne vienmēr ir iespēja tikt pārstāvētām visos pasaules reģionos, bet it īpaši tas attiecas varbūt uz konsulāro aizsardzību. Latvijai šis jautājums kļūst aizvien būtiskāks, jo aizvien vairāk Latvijas pilsoņu dodas uz tuvākām un tālākām vietām, un tad mēs sastopamies ar problēmām - dēļ tā, ka tur nav mūsu pārstāvja, mēs ne vienmēr spējam pilnā apmērā sniegt konsulāro palīdzību.

Vienota ārpolitika ir izšķiroša, un šeit ir jāpiezīmē, ka tas ir īpaši būtiski no Latvijas viedokļa tik svarīgos jautājumos kā enerģētiskā drošība. Līgums ļaus dalībvalstīm veidot vienotāku pozīciju tādos jautājumos kā migrācija, starptautiskais terorisms un vides aizsardzība.

Dāmas un kungi! Pēc šā izklāsta varbūt jums varētu likties, ka Lisabonas līgums ir kaut kas tik labs, ka vispār agrāk nekas tik labs nav ticis celts jums priekšā. Protams, tā ir tikai daļēja taisnība, jo nekas pasaulē jau nav ideāls un droši vien arī šis līgums nedod atbildi uz jebkuru iespējamu Eiropas Savienības vai Latvijas pilsoņa jautājumu.

Ir arī daži analītiķi, kas uzskata, ka savā būtībā Lisabonas līgums varbūt nav tik ambiciozs kā Eiropas Konstitūcija. Tomēr es uzskatu, ka Lisabonas līgums ir ļoti spēcīgs pamats vienotākai, spēcīgākai un modernākai Eiropai.

Kā jau minēju sākumā, kopš Nicas līguma parakstīšanas, kas notika 2001.gadā, Eiropas Savienība savā institucionālajā attīstībā faktiski ir palikusi uz vietas. Taču pasaule mainās, un līdz ar to mainās arī Eiropas Savienības politiskās, ģeogrāfiskās un ekonomiskās robežas.

Uzskatu, ka Lisabonas līgums nes vajadzīgas un sengaidītas pārmaiņas, tāpēc aicinu jūs, godātie Saeimas deputāti, atbalstīt šā līguma ratifikāciju šeit, Latvijas Saeimā.

Paldies.

Sēdes vadītājs. Paldies ārlietu ministram.

Debatēs vārds deputātam Uldim Gravam.

Bet, pirms runā deputāts Uldis Grava, vēlos jūs informēt, ka Saeimas Prezidijs ir saņēmis desmit deputātu parakstītu ierosinājumu turpināt šodienas sēdi bez pārtraukuma, līdz tiek izskatīti visi darba kārtībā iekļautie jautājumi. Vai deputātiem ir iebildumi? (No zāles: „Jā! Nē! Balsojam!”) Deputāti prasa balsojumu. Lūdzu zvanu! Balsosim par to, lai Saeimas sēdi turpinātu bez pārtraukuma, līdz tiek izskatīti visi darba kārtībā iekļautie jautājumi! Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu rezultātu! Par - 70, pret - 6, atturas - 1. Sēde tiek turpināta bez pārtraukuma, līdz tiek izskatīti visi jautājumi.

Debatēs vārds deputātam Uldim Gravam.

U.I.Grava (frakcija „Jaunais laiks”).

Godājamie kolēģi! Iestāšanās Eiropas Savienībā bija nozīmīgs posms Latvijas vēsturē, un, lai gan mēs droši vien mūžīgi debatēsim par ieguvumiem, par zaudējumiem, par ierobežojumiem, jebkurā objektīvā skatījumā svaru kausi jau vienmēr nosvērsies ieguvumu pusē.

Tomēr Eiropas Savienībai, savu darbību turpinot gadu desmitiem, pienācis arī laiks, kad ir jāpārskata organizatoriskā struktūra, dokumenti, jāprecizē mērķi, un tas ir tieši tas, ko Lisabonas līgums izdara, izvirzīdams par galveno mērķi valstu un arī atsevišķo pilsoņu līdzdarbību, iesaistot gan katru valsti, gan katru parlamentu, gan katru atsevišķo pilsoni lēmumu pieņemšanā.

Dabīgi, ja Lisabonas līguma pēdējā redakcija tiktu uzticēta mums, mēs izdarītu tajā daudzus un dažādus grozījumus un labojumus, bet tādas iespējas mums nav, jo šis līgums ir jāizskata tāds, kāds tas ir ilgās sarunās un debatēs izvirzīts, un mums vienīgā iespēja ir balsot vai nu „par”, vai „pret”. Katrā ziņā mēs varam priecāties par to, ka Saeimas Ārlietu komisijā šis bija vienbalsīgs lēmums - atbalstīt šā līguma ratifikāciju Latvijā. Un katrā ziņā arī frakcija „Jaunais laiks” atbalsta to, ka Lisabonas līgums tiek parakstīts no Latvijas puses.

Sēdes vadītājs. Paldies deputātam Uldim Gravam.

Debatēs vārds deputātam Jānim Eglītim.

J.Eglītis (Tautas partijas frakcija).

Augsti godātais priekšsēdētāj! Godātais ministra kungs! Godātie kolēģi! Āzijas un ASV ekonomiskās izaugsmes tempi un demogrāfiskās tendences jau šodien rada izaicinājumus Eiropas nākotnei.

Lisabonas līgums ir unikāls dokuments, kas būtiski paaugstinās Eiropas Savienības konkurētspēju pasaulē. Lieki atgādināt, ka Latvijas konkurētspēja skatāma Eiropas Savienības kontekstā. Un mums vēl ir daudz nepadarītu mājasdarbu šajā ziņā.

Konsensa princips un viedokļu dažādība ir uzskatāmi parādījusi demokrātisko vērtību dominanti Eiropas Savienībā, tomēr samērā ilgā un ne vienmēr efektīvā lēmumu pieņemšanas procedūra ir devusi iespēju gan destruktīvai politikāniskai rīcībai, gan arī radījusi šaubas par lēmumu pieņemšanas objektivitāti un Eiropas Savienības vadības un rīcības efektivitāti.

Protams, Lisabonas līgums nav Eiropas Savienoto Valstu izveides līgums, taču, ņemot vērā Eiropas Savienības valstu dažādību, tas ir ievērojams solis virzienā uz tālāku konsolidāciju. Lisabonas līgumā ir zināmi ierobežojumi, jo dalībvalstīm vairs nav paredzētas veto tiesības, taču jaunā balsošanas sistēma ir līdzsvars starp vairākumu un mazākumu. Šajā kontekstā nozīmīga ir lēmumu noraidīšana, četrām dalībvalstīm bloķējoties.

Reizēm nākas dzirdēt, ka Eiropas Savienība tiek salīdzināta ar impēriju, kas uzsūc sevī, unificē un nivelē atsevišķas valstis. Tam nevar piekrist, jo iestāšanās Eiropas Savienībā ir brīvprātīga un Lisabonas līgums paredz arī izstāšanās tiesības, kas līdz šim vēsturē sastopamo impēriju praksē ir visai reta parādība.

Lisabonas līgums palielina darba un atbildības apjomu nacionālajiem parlamentiem. Tas samazina iespēju Latvijai neizdevīgu lēmumu gadījumā slēpties aiz Briseles birokrātu mugurām. Līgums skaidrāk definē Eiropas Savienības kompetenci, bet tas ir izaicinājums arī ikvienam Saeimas deputātam, jo kompetences un atbildības sfēra ikvienam no mums ievērojami palielināsies - un palielināsies arī parlamentam kopumā.

Protams, līguma spēkā stāšanās automātiski neatrisinās ne Eiropas kopējās problēmas, ne arī Latvijas iekšējās problēmas, taču tas dos iespēju realizēt vienotāku un stabilāku Eiropas Savienības kopējo politiku, būt konkurētspējīgākiem un drošākiem par savu nākotni.

Aicinu atbalstīt Lisabonas līgumu.

Sēdes vadītājs. Paldies deputātam Jānim Eglītim.

Debatēs vārds deputātam Artim Pabrikam.

A.Pabriks (pie frakcijām nepiederošs deputāts).

Dāmas un kungi! Šeit iepriekšējie runātāji runāja par vairākām detaļām vai pat par daudzām detaļām. Es gribētu varbūt galvenajos vilcienos ieskicēt šo pasaules skatu, no kura ir atkarīgs un kuru nosaka mūsu šīsdienas balsojums.

Tad, kad pēc Otrā pasaules kara sanāca kopā galvenās Eiropas valstis, viņu galvenais izaicinājums bija padarīt Eiropu mierīgu, lai cilvēks varētu mierīgi dzīvot šajā kontinentā. Šogad un šajā gadsimtā - 21.gadsimtā - Eiropas galvenais izaicinājums ir patiesībā mūsu spēja konkurēt un pastāvēt globālā jeb pasaules mērogā. Lisabonas līgums ir viens solis uz priekšu, lai mēs nostiprinātu Eiropas Savienību, kurā mēs iestājāmies pirms četriem gadiem. Tad, kad 2005.gadā, man vēl esot ministrijā, mums nācās argumentēt par Konstitucionālo līgumu - un jūs jau par to balsojāt tajā laikā -, tas bija pats grūtākais laiks, jo divas valstis bija nobalsojušas „pret”. Mēs ilgā laikā esam strādājot panākuši Briselē kompromisu, lai tomēr saglabātu galvenos principus, kas varētu Eiropas Savienību turpināt padarīt spēcīgāku pasaules mērogā.

Es domāju, ka mums ir noteikti jāatbalsta šis līgums šodien un šeit, jo tas noteikti dos arī ieguldījumu mūsu pašu valsts attīstībā. Tas ļaus arī mūsu valsti padarīt kaut vai nedaudz eiropeiskāku mūsu politiskajā kultūrā - ka tad, kad runātāji runā, pārējie deputāti klausās un dod arī savus argumentus. Tas ļaus mums arī dot nedaudz lielāku sociālo nodrošinājumu mūsu iedzīvotājiem, jo eiropeiska politika nozīmē arī sociālāku politiku attiecībā uz mūsu nabadzīgākajiem cilvēkiem. Tas dos labākas iespējas nodrošināt cilvēktiesības arī mūsu valstī. Tas dos mums beigu beigās arī labāku un eiropeiskāku pārvaldi, jo, manā izpratnē, mūsu galvenais mērķis ir redzēt Latviju kā eiropeisku valsti, lai mums nebūtu jākaunas ne tikai no saviem kaimiņiem, bet arī pašiem no sevis.

Tādēļ es šodien balsošu par ietekmīgu Latviju Eiropas Savienībā, par spēcīgāku Eiropas Savienību pasaulē un vienkārši par cilvēcisku politiku pie mums šeit, mājās.

Paldies.

Sēdes vadītājs. Paldies deputātam Artim Pabrikam.

Debatēs vārds deputātam Vladimiram Buzajevam. (No zāles: „O-o!” Dep. J.Dobelis: „Volodja! Kā dzīvo?” Dep. P.Tabūns: „Eiropā uz urrā!”)

V.Buzajevs (PCTVL frakcija).

Cienījamais Prezidij! Cienījamās dāmas un godātie kungi! Praktiski ar šā līguma spēkā stāšanos izveidojas jauna milzīga federācija, un tas ir, pēc mana uzskata, pozitīvs faktors. Vēl pirms 20 gadiem mēs taču līdzīgā federācijā dzīvojām. Un vēl līdz šim brīdim nevaram atjaunot tālaika attīstības, dzīves un sociālās aizsardzības līmeni! Tātad pats par sevi valdības solis - apmainīt Latvijas neatkarību pret Eiropas Savienības ziemeļaustrumu provinces attīstību un labklājību, virzību uz cilvēktiesību ievērošanu un 20 gadu laikposmā nomainīt Maskavas saimnieku pret Briseles saimnieku - ir solis pareizajā virzienā. Jautājums ir tikai par procedūru.

Latvijas Republikas Satversmes 6.pantā ir teikts (citēju): „Latvijas dalība Eiropas Savienībā izlemjama tautas nobalsošanā, kuru ierosina Saeima. Ja to pieprasa vismaz puse Saeimas locekļu, būtiskas izmaiņas nosacījumos par Latvijas dalību Eiropas Savienībā izlemjamas tautas nobalsošanā.” Vai apspriežamais līgums neparedz būtiskas izmaiņas nosacījumos par Latvijas dalību Eiropas Savienībā? Protams, paredz. Tas izriet arī no cienījamā ārlietu ministra uzstāšanās un arī no citām runām, kuras mēs nupat dzirdējām. Šajā sakarā es atgādinu, ka lēmumu par Latvijas iestāšanos Padomju Savienībā arī pieņēma Saeima bez tautas nobalsošanas. Un…

Sēdes vadītājs. Es atvainojos, cienījamie kolēģi, mazliet klusāk! Vai jums pašiem neliekas, ka jūs nedzirdat neko?

V.Buzajevs. Un, oponējot Eglīša kungam, es gribētu uzsvērt, ka PSRS pastāvēšanas pēdējos gados bija paredzēta republikas izstāšanās procedūra no PSRS sastāva, - procedūra, kuru Latvija 1991.gada 3.marta aptaujā nav izpildījusi.

PCTVL ir par tautas nobalsošanu šajā jautājumā un negrasās atbalstīt valdošās koalīcijas piedāvāto ratifikācijas procedūru.

Paldies par uzmanību.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Debatēs vārds deputātam Jānim Šmitam. (No zāles: „Ā-ā!”)

J.Šmits (LPP/LC frakcija).

Augsti godātais priekšsēdētāja kungs! Godātie kolēģi! Ministra kungs!

Es savu uzstāšanos sākšu ar vienu citātu no tā, ko piecdesmitajos gados ir teicis viens no Eiropas Savienības pamatlicējiem jeb idejiskajiem tēviem - Robērs Šūmanis. Viņš sacījis tā: „Demokrātijai par savu eksistenci ir jāpateicas kristietībai. Demokrātija radās tajā dienā, kad cilvēks izjuta aicinājumu īstenot savā laicīgajā dzīvē izpratni par cilvēka personības cieņu, caur personisko brīvību cienot ikviena tiesības un izturoties pret visiem ar brālīgu mīlestību. Pirms Kristus nekad nebija izteiktas līdzīgas idejas. Tātad demokrātija ir saistīta ar kristietību kā doktrīnas, tā hronoloģiskā ziņā.”

Es gribētu atgriezties pie jautājuma, ko jau pirms četriem gadiem, runājot no Saeimas tribīnes, esmu adresējis Ārlietu ministrijai, ko toreiz vēl vadīja Sandra Kalniete. Proti, kad mēs runājām par Eiropas Savienības Konstitūciju, tika uzdots šis jautājums - kur ir palikusi kristietība? Kur ir tās vieta Eiropas Savienības Konstitūcijā? Un, tieši tāpat kā Artis Pabriks, bijušais ārlietu ministrs, kurš arī ir lielā mērā atbildīgs par Lisabonas līguma rakstīšanu, rūpīgi izlasījis visu Lisabonas līgumu, es neatradu arī tur neko par kristietību, bet dzirdēju par kompromisu. Par veselīgu kompromisu, lai Eiropas Savienība varētu attīstīties.

Vēl viens citāts. Viens no politiskās filozofijas pamatlicējiem, sengrieķu filozofs Platons, ir teicis: „Visa sabiedrības redzamā struktūra ir atkarīga no neredzamajiem spēkiem un principiem. Tas, ko mēs, piemēram, saucam par taisnību, nav pieņēmums, ko mēs, kopīgi vienojoties, varētu izmainīt. Nē, tas ir dvēseles pamatnoteikums, bez kura sabiedrība sabruktu un ietu bojā.” To ir teicis Platons.

Viens no reliģijas pētniekiem, lūkojoties uz sabiedrības attīstību, ir nonācis pie viena ļoti vieda secinājuma, kurš mums kā Saeimas deputātiem būtu jāzina. Reliģijai ir svarīga sociāli integrējoša loma, tā pastāv uz zināmiem sociāliem aizliegumiem un regulēšanu. Cilvēkam ir ļoti spēcīgi instinkti. Ja tos palaiž vaļā, sabiedrība sabrūk. Tāpēc ir tabu sistēma - tev būs, tev nebūs. Desmit baušļi. Neierobežojot instinktus, cilvēki vai nu pārvēršas par mežoņiem, vai attīstītā sabiedrība viņus uzsūc.

Jautājums - uz kādiem kompromisiem tagad ejam, uz kurieni vēlamies virzīties? Kādā virzienā lai attīstās šī Eiropas Savienība?

Vēl jo vairāk. Mēs jau nupat dzirdējām, ko ir teicis viens no Eiropas Savienības idejiskajiem tēviem, un tieši tāpēc es varu tikai izteikt nožēlu mūsu bijušajiem diviem ārlietu ministriem, kuri ir tātad labklājības vārdā, ekonomikas vārdā patiesībā atteikušies no tiem pamatiem, kas ir veidojuši ne tikvien Latviju, bet arī visu Eiropas Savienību.

Bet nu pāriešu pie pozitīvā. Bieži vien sabiedrībā ir izskanējis viedoklis (un tāds arī tagad rodas, lūkojoties uz Līgumu tikai kā uz vienu ekonomisku dokumentu), - ka Lisabonas līgums turpinot politikā Eiropu distancēt no sakrālā, tātad arī no kristīgajām vērtībām. Es gribētu teikt, ka tie daudzie miljoni kristiešu, kas dzīvo Eiropā, pārdzīvos to, ka dažādu ministru gļēvulības un ierēdņu negribības vai neticības dēļ tur nav iekļauta kristietība. Mēs dzīvosim - dzīvosim ar savu pārliecību un izdzīvosim!

Es gribētu pateikt to, ka tomēr, neskatoties uz visu šo slikto, kas ir Lisabonas līgumā, ir arī argumenti „par”, kuru dēļ es frakcijas vārdā aicināšu balsot par šo līgumu un kuru dēļ arī mūsu frakcija par to balsos, - proti, ir Eiropas Kopienas dibināšanas līguma papildinājums (16.^c punkts), kur ir rakstīts: Eiropas Savienība apņemas respektēt un neskart baznīcu un reliģisko organizāciju vai apvienību statusu, kas noteikts dalībvalstu tiesību aktos.

Ratificējot Lisabonas līgumu, Eiropas Savienība apņemas uzturēt atklātu un pārredzamu, un pastāvīgu dialogu ar šīm baznīcām un organizācijām. Šeit vēlreiz atgādināšu to, ko Robērs Šūmanis jau pirms 50 gadiem ir teicis, - ka demokrātijas pienākums ir noteikt savas attiecības ar baznīcu un veikt dialogu.

Tieši tāpēc Latvijas Pirmā partija un „Latvijas Ceļš”, neskatoties uz šīm nepilnībām (es personīgi izsaku vienu lielu „fui” mūsu bijušajiem ārlietu ministriem!), tomēr balsos un aicina arī citus balsot par Līguma ratifikāciju, lai mēs varētu rūpēties par to, lai arī Latvijā reliģiskajām organizācijām tiktu noteikta aizsardzība, lai tiktu garantēta domas, apziņas un pārliecības brīvība un lai mēs visi kopā rūpētos par tolerantu sabiedrības attieksmi pret kristīgām vērtībām.

Paldies par uzmanību.

Sēdes vadītājs. Paldies deputātam Jānim Šmitam.

Debatēs vārds deputātei Vairai Paeglei.

V.Paegle (Tautas partijas frakcija).

Augsti godātais Saeimas priekšsēdētāja kungs! Ārlietu ministra kungs! Cienījamie kolēģi!

Ļoti daudz jau ir runāts par šā līguma tapšanas gaitu, gan pirms, gan arī tagad.

Es tikai gribētu pateikt dažus teikumus.

Ja līguma ratifikācija Eiropas Savienības dalībvalstīs būs veiksmīga, varam cerēt, ka Eiropas Savienība pievērsīs tik ļoti nepieciešamo uzmanību politiskajiem jautājumiem un no tiem izrietošajai darbībai, nevis institucionālām problēmām, kā tas ir bijis līdz šim. (No zāles dep. K.Leiškalns: „Pareizi!”)

Lisabonas līguma atbalstītāji ir ļoti veiksmīgi noraidījuši tam veltīto kritiku, norādot, ka līgums nemaina dalībvalstu suverēno varu, joprojām saglabā iespēju noraidīt Eiropas Savienības likumprojektus, kuri neatbilst nacionālo valstu interesēm, un mazina arī plaisu starp Eiropas Savienības lēmumu pieņemšanas procesiem un Eiropas Savienības pilsoņiem.

Manuprāt, Lisabonas līguma izaicinājumi saistīti nevis ar līgumā iekļautajām normām, bet ar to ieviešanu dzīvē un līdzšinējo apātiju par Eiropas Savienībā notiekošo, kas kavē nacionālo parlamentu un dalībvalstu pilsoņu, arīdzan mūsu, pilnvērtīgu līdzdalību Eiropas Savienības politiskajos procesos.

Eiropas Savienība ir veiksmes stāsts, kas ar jaunu enerģiju iedvesmo veikt līgumā paredzētās reformas. Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā ir ļāvusi mūsu iedzīvotājiem ceļot, strādāt, mācīties Eiropas Savienībā. Vārdos esam eiroskeptiķi, toties dzīvē esam kļuvuši vieni no aktīvākajiem Eiropas Savienības līdzpilsoņiem.

Taču pilnvērtīga, būtiska mūsu integrācija ir aizkavējusies dažādu iemelsu dēļ. Ir sabiedrības, preses un pat politiķu intereses trūkums par Eiropas Savienības likumdošanu. Trūkst arī valodas zināšanu. Nepietiek ar latviešu un angļu valodu, papildus ir vajadzīgas vēl divas, ja ne trīs Eiropas Savienības valodas.

Lisabonas līgums sniedz mums iespēju ieņemt politiski aktīvu lomu Eiropas Savienībā, galvenokārt jau nacionālajiem parlamentiem, kuriem būs tiesības saņemt visus Eiropas Komisijas sagatavotos likumprojektus un astoņu nedēļu laikā, izvērtējot to atbilstību subsidiaritātes principam, sagatavot pamatatzinumu un pieprasīt Eiropas Komisijai un Eiropas Parlamentam to otrreizēju caurskatīšanu.

Ja mēs gribam ietekmi Eiropas Savienībā, pie Eiropas Savienības likumprojektiem būs aktīvi jāstrādā visām Saeimas komisijām, ne tikai Eiropas lietu komisijai.

Manuprāt, pat neizmantojot visas mums paredzētās iespējas, Lisabonas līgumā paredzētā padziļinātā mijiedarbība starp Eiropas Savienības institūcijām un nacionālajiem parlamentiem dod iespēju politiskajām partijām un pilsoniskajai sabiedrībai iesaistīties Eiropas sabiedrības politiskajos procesos un dzīvē.

Politiskas debates nedrīkst aprobežoties tikai ar nacionāliem jautājumiem. Tām ir jābūt arī debatēm par Eiropas Savienības politiku un Eiropas Savienības nākotni.

Tātad, cienījamie kolēģi, pilnveidosim savu politisko integrāciju Eiropas Savienībā, atbalstot pirmajā lasījumā likumprojektu par Lisabonas līgumu!

Paldies.

Sēdes vadītājs. Paldies deputātei Vairai Paeglei.

Vārds debatēs deputātam Visvaldim Lācim. (No zāles dep. A.Bērziņš (ZZS): „Visvaldi, īsi!”)

V.Lācis (pie frakcijām nepiederošs deputāts).

Cienījamais Saeimas priekšsēdētāj! Cienījamie kolēģi! Es ar lielu interesi, protams, vēroju gan ministra kunga runu, gan arī pārējo deputātu, kuri visi līdz šim atbalstīja vairāk vai mazāk Lisabonas līgumu, runas. (No zāles: „Buzajevs neatbalstīja!”)

Es domāju, ka, manā skatījumā, jūs visi negribējāt vai nevēlējāties ievērot to, ka Lisabonas līgums gandrīz jau ar pašu pirmo teikumu, ko minēja ārlietu ministrs, ir solis atpakaļ. Proti, katra tauta, faktiski katra valsts, kā es uzskatu, ir dzīvs organisms. Tāpat kā katrs no mums ir pilnīgi individuāls organisms ar savu ķermeni, ar savu domu, ar savām smadzenēm, un tad, kad, lūk, katrai valstij bija šīs veto tiesības, tad tiešām bija Eiropas Savienība, kas sastāvēja no divdesmit dzīviem organismiem. Vienalga, cik tas skaits būtu!

Bet tagad ir izgudrota pavisam cita lieta, un mums, latviešiem, tas jāsaprot. Proti! Jā, jūs sakāt, ka var pieņemt lēmumus tikai tad, ja ir vairāk nekā puse valstu, bet turpat pretim lielvalstis taču ar gudru ziņu ir nolikušas otru tādu šķērsli, ka, ja arī nobalso visas šīs valstis skaita ziņā vairāk nekā puse, tad ir jābūt vairāk nekā pusei Eiropas pilsoņu. Nu kur tad… Parēķiniet, cienījamais ministr un visi pārējie! Pat tad, ja mazās valstis tagad - sāksim skaitīt: Malta, Luksemburga, Baltijas valstis un tā tālāk, - visas vienotos, mēs jau nedabūsim šo pusi no Eiropas pilsoņu skaita. Mēs nevaram dabūt... (No zāles dep. K.Leiškalns: „Poļi mūs neaizmirsīs!”) Nē, nē, nē, nē. Viss ir pareizi, man jūs nevarat pašreiz pārmest!

Iesim vēl tālāk... Iesim vēl tālāk! Proti, tātad mums, latviešiem, šim vienam miljonam trīssimt piecdesmit tūkstošiem cilvēku, jau nav iespējams ietekmēt Eiropu ar savu lēmumu.

Vēl viena lieta. Runā par cilvēktiesībām un par tiesību paplašināšanu, ka, lūk, tagad varēs katrs Eiropas cilvēks… un tad iznāk, ka arī katra tauta varēs ietekmēt tālāk šos lēmumus, jo viens miljons varēs aktīvi piedalīties šo Eiropas lēmumu veidošanā.

Bet mēs tak’ vispār esam 1 350 000! Un tur taču ir līdz 18 gadiem cilvēki - tie jau nav Eiropas pilsoņi un nekad nevarēs būt! Tātad mēs nevaram šeit ietekmēt arī ar savu miljonu nekādu Eiropas lēmumu. (No zāles dep. K.Leiškalns: „Taisnība, pilnīgi pareizi!”) Un mēs izliekamies, ka tā nav, un runājam visu laiku par demokrātiju, brīvību, cilvēktiesībām un tā tālāk.

Es piebiedrojos šeit arī Jānim Šmitam. Tās taču ir skaidri ekonomiskas intereses, kuru dēļ Vācija un arī Lielbritānija, un citas lielvalstis, kurām savu rūpniecības produkciju nav kur likt, ar visu savu politisko sparu grib uzņemt Eiropas Savienībā šos 72 miljonus turku. Un kas tad ir turki? Turki, piemēram, pārgrieza rīkli ar bārdas nazi… Jā, mēs zinām, un arī man kolēģis rāda šo žestu… ticības… vienas kristīgās ticības sludinātājam, kas mazu avīzīti izdeva Turcijā. Un vēl ir daudz citu piemēru. Šveicars nošāva ar pistoles šāvienu gan jaunieti, meiteni, gan jaunekli…

Sēdes vadītājs. Es atvainojos…

V.Lācis. …kas viņa acu priekšā pie viņa restorāna skūpstījās.

Sēdes vadītājs. Lāča kungs, es jūs lūgtu tomēr runāt par likumprojektu…

V.Lācis. Ak, es atkal nerunāju par lietu? Jā, es esmu pieradis pie tā, ka es nerunāju par lietu. Lūk, un mēs…

Sēdes vadītājs. …un nerunāt par to, ko var iztulkot…

V.Lācis.…gribam uzņemt…

Sēdes vadītājs. Es atvainojos! Es tagad gribētu lūgt jūs nerunāt par lietām, kuras var tikt iztulkotas kā nacionālā naida kurināšana. Jūs varat turpināt.

V.Lācis. Nē, es ne… Dzirdiet, te tak’ nav par nacionālo naidu runa! Ir par reliģiju lietu! Mēs gribam uzņemt Eiropas Savienībā ekonomisku interešu dēļ pilnīgi citu tautu ar citu pasaules uztveri, ar citu reliģiju, ar fanātisku, neiecietīgu reliģiju, tikai tāpēc, ka tas ir ekonomiski izdevīgi.

Es varētu turpināt šo patiesības stāstu, bet nu, kā jau parasti, man tomēr nav iespējams vienmēr atrast kompromisu ar Saeimas priekšsēdētāju, kurš nevēlas, ka es izsakos, un saka, ka es atkāpjos no lietas.

Labi. Paldies par šo mazo uzmanību!

Es esmu un palieku eiroskeptiķis un redzu, ka Lisabonas līgums neko nedod latviešu tautai un Latvijas valstij.

Sēdes vadītājs. Paldies Lāča kungam. (No zāles dep. Dz.Ābiķis: „Mēs par Turciju!”)

Vārds ārlietu ministram Mārim Riekstiņam, otro reizi. (No zāles dep. K.Leiškalns: „Par turkiem ne vārda!”)

M.Riekstiņš (ārlietu ministrs).

Es ļoti atvainojos, ka atļāvos otrreiz kāpt tribīnē. Es tiešām negribu šeit neko komentēt par reliģijām vai par citām tautām. Vienkārši, zinot… Lāča kungs, tas īstenībā būs speciāli jums, lai tas tiek piefiksēts stenogrammā… Tā kā jūs daudz braucat, tiekaties ar vēlētājiem laukos, runājat ar žurnālistiem, ar jauniešiem un vēl ar dažādām iedzīvotāju grupām, tad, lai vienkārši nebūtu tā, ka jūs runājat to, kas neatbilst patiesībai.

Uz šo brīdi Latvijai nav veto tiesību pilnīgi visos Eiropas Savienības jautājumos. Tādu tiesību nav nevienai Eiropas Savienības dalībvalstij. Nevienai! Uz šo brīdi saskaņā ar Nicas līgumu katrai valstij ir tā sauktā „svērtā” balss. Latvijai šajā brīdī ir 4 balsis no 345. (No zāles dep. V.Lācis: „Par to jau es runāju: nav nekādu veto tiesību!”) Tas ir šobrīd.

Lisabonas līgums piedāvā tā saukto dubultā vairākuma mehānismu, kad Latvijai kā valstij pienākas viena balss no 27 balsīm, un tad atbilstoši mūsu iedzīvotāju skaitam Eiropas Savienībā - mums tas ir ļoti neliels… No 500 miljoniem tas ir ļoti neliels procents, bet mazām valstīm ir iespējams vienoties un nobloķēt arī lielās valstis, ja mēs uzskatām, ka kāds jautājums ir jāvirza citādāk. Tā ka nevajadzētu tik tiešām šeit mēģināt apgriezt ar kājām gaisā to, kas tā nav.

Bet citādā ziņā es ļoti pateicos par šodienas debatēm. Es domāju, ka deputāti izteica ļoti labus, atbalstošus argumentus.

Paldies.

Sēdes vadītājs. Paldies ārlietu ministram.

Vārds deputātam Lācim, otro reizi.

V.Lācis (pie frakcijām nepiederošs deputāts).

Riekstiņa kungs, jūs nupat pats sevi izgāzāt! Tātad mums ir četras no cik tur… 300 balsīm. Otrkārt, jūs pateicāt… jūs pateicāt šeit to nupat pirms dažām minūtēm taču. Jā, jūs pateicāt, ka, lūk, tādai mazai tautai un valstij kā mums ir jāpanāk, lai tātad no šīm 500 balsīm vairāk nekā puse būtu pilsoņu balsis. Nu salieciet kopā vēlreiz Maltu, Latviju, Igauniju, Lietuvu, Luksemburgu un pamēģiniet dabūt, lai tās dabū kopā pusi pilsoņu balsu! (No zāles dep. K.Leiškalns: „Bet Polija?”) Skatieties uz tām lietām patiesi un reāli! Reāli lai tas būtu!

Sēdes vadītājs. Paldies.

Vārds deputātam Artim Pabrikam, otro reizi.

A.Pabriks (pie frakcijām nepiederošs deputāts).

Dāmas un kungi! Man tiešām šķiet, ka mums ir pienācis laiks beigt šīs debates, tomēr, būdams opozīcijā, es nevaru neko citu pateikt kā vien atbalstīt mūsu ārlietu ministru, jo domāju, ka šeit tiešām no tā saucamajiem eiroskeptiķiem ir izskanējusi virkne man nepieņemamu lietu.

Pirmām kārtām es domāju, ka tad, ja mēs gribam būt normāla un eiropeiska nācija, šajā vietā no tribīnes nevajadzētu izskanēt nekādām tādām lietām vai pārmetumiem nevienai etniskai grupai vai nācijai, vai valstij, kas varētu tikt interpretēti kā aizskārums. Un šajā konkrētajā gadījumā es uzskatu, ka Lāča kungs nav bijis korekts attiecībā uz Turciju.

Es negribu šeit tālāk debatēt par Turcijas jautājumu un par Turcijas attiecībām ar Eiropas Savienību. Es gribētu pievērsties vēl otram jautājumam, kas nupat izskanēja; proti, runāt par tā saucamo Latvijas ietekmi. Lai arī cik paradoksāli tas būtu, dāmas un kungi, mazai valstij, kāda, nenoliedzami, ir Latvija, iestājoties tādā organizācijā kā Eiropas Savienība, patiesībā mūsu ietekme un suverenitāte ir pieaugusi, jo mēs sēžam pie viena galda un lemjam kopā ar tām nācijām, ar kurām citos apstākļos mums ne tikai nebūtu iespējams sēdēt kopā un lemt, bet mums nebūtu pat iespējams paust savu viedokli. Līdz ar to paradokss diemžēl ir tāds, ka, būdama Eiropas Savienības dalībvalsts, Latvija ir ieguvusi daudz lielāku starptautisko ietekmi, nekā būdama ārpus tās, bet eiroskepse… Mums visiem ir jāuzņemas atbildība par eiroskepsi šajā valstī, jo bieži vien, nespēdami savā nacionālajā likumdošanā arī politiski argumentēt labus lēmumus, mēs daudzus, daudzus šos lēmumus esam novēluši… nepareizos lēmumus un atbildību esam novēluši uz Eiropas Savienības pleciem.

Lielākoties šī atbildība ir mūsu, un daudzos jautājumos par nekārtībām, kas ir mūsu valstī, ir jāatbild mums pašiem, nevis Eiropas Savienībai. Pievienojoties Lisabonas līgumam, kā es jau teicu savā pirmajā uzrunā, mēs tikai stiprināsim gan sociālo atbildību, gan cilvēktiesības, gan beigu beigās arī politisko kultūru mūsu parlamentā.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Vārds debatēs deputātam Dzintaram Rasnačam.

Dz.Rasnačs (TB/LNNK frakcija).

Jā, godātie kolēģi, arī es būšu starp tiem, kuri balsos „par” Lisabonas līgumu, jo tas ir konceptuāls atbalsts, un es daudzos jautājumos piekrītu tam, ko teica Šmita kungs, bet gribētu aicināt kolēģi Lāci nedarīt „lāča pakalpojumus” mūsu tautai. Šie „lāča pakalpojumi” bija starptautiskā pasākumā pret Amerikas Savienoto Valstu politiķiem. Šie „lāča pakalpojumi” bija arī attiecībā uz azerbaidžāņu politiķiem, un man negribas maitāt attiecības ar Turcijas politiķiem tikai tāpēc, ka šeit viens neredz robežu starp pamācību un fobiju.

Tā ka es aicinu vismaz šo tribīni un arī starptautisko tribīni neizmantot šīm lietām.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Vārds debatēs deputātam Jurim Dobelim. (No zāles: „O-o!”)

J.Dobelis (TB/LNNK frakcija).

Cienītie kolēģi, es balsošu „par” Lisabonas līgumu. (Aplausi) Bet man ir viens jautājums visiem: ko man darīt, ja man Turcijā vairāki draugi dzīvo? Un ko man darīt ar tiem turkiem, kuri dzīvo Latvijā? Jo es esmu arī bijis pie Kemala Ataturka kapa un piedalījies vainaga nolikšanā uz Kemala Ataturka kapa.

Šis jautājums man paliek neatbildēts. Paldies.

Sēdes vadītājs. Debates beidzam.

Ārlietu komisijas vārdā - vārds deputātam Andrim Bērziņam.

A.Bērziņš. Godājamais Prezidij, godājamie kolēģi! Vispirms paldies par debatēm, un it īpaši paldies par to debašu sadaļu, kas tiešām bija ārkārtīgi konstruktīva, precīza un skaidrojoša. Es domāju, skaidrojoša gan mums, deputātiem, gan arī tiem cilvēkiem, kuri, iespējams, sēž pie radioaparātiem un klausās.

Es gribu izteikt arī savu neapmierinātību par dažām replikām, kuras šeit izskanēja attiecībā uz Eiropas Savienības paplašināšanos un kuras skāra kādas atsevišķas nācijas. (No zāles dep. S.Āboltiņa: „Komisijas vārdā!”)

Es gribu teikt sekojošo. Lisabonas līgumā nav runa par Eiropas Savienības paplašināšanos. Tas ir politisks lēmums, un, kā jūs zināt, Eiropas Savienība šodien ļoti precīzi ir pateikusi, ka jebkura paplašināšanās var notikt tikai tad, ja valsts, kura vēlas iestāties Eiropas Savienībā, precīzi izpilda visus iestāšanās kritērijus. Citiem vārdiem sakot, situācija, ka Eiropas Savienībā var nonākt valsts, kura nepilda kritērijus un kurai ir atsevišķi jeb pilnīgi diametrāli pretēji priekšstati par dažādām lietām, es gribētu teikt, ir gandrīz vai neiespējama.

Godājamie kolēģi! Apkopojot visu to, ko jūs sacījāt, es gribu pateikt vienīgi vienu mazu tēzi. Lisabonas līgums faktiski mums dod iespēju ietekmēt Eiropas procesus, un es pilnībā pievienojos tam, ko teica Pabrika kungs. Ar Eiropas Savienību un tagad arī ar Lisabonas līgumu mēs kļūsim stiprāki, mums būs iespēja ietekmēt šos procesus ar balsošanas mehānismu, kādu paredz Lisabonas līgums, mums būs arī iespēja ietekmēt šos procesus ar sabiedrības līdzdalību dažādos procesos, sasniedzot noteiktu cilvēku skaitu un rodot iespēju noteiktam cilvēku skaitam ietekmēt šos procesus. Mums arī kā parlamentam būs iespēja ietekmēt šos procesus, precīzi skatoties, vai Eiropas Savienības lēmumi un to projekti atbilst proporcionalitātei, vai tie neiziet ārpus jebkuras normālas proporcionalitātes. Un tāpat mums būs iespēja skatīties, vai visi šie lēmumi atbilst arī subsidiaritātes principam - reālam, saprotamam subsidiaritātes principam.

Tikai viena lieta mums ir jāiemācās - mums ir jāiemācās realizēt šīs savas tiesības, kuras mums dos Lisabonas līgums. Precīzi un labi realizēt Latvijas tautas, Latvijas nācijas un Latvijā dzīvojošo cilvēku labā.

Kolēģi, paldies! Aicinu balsot „par” šo dokumentu pirmajā lasījumā. (No zāles dep. K.Leiškalns: „Paldies, sapratām!”)

Sēdes vadītājs. Paldies.

Lūdzu zvanu! Balsosim par likumprojekta „Par Lisabonas līgumu, ar ko groza Līgumu par Eiropas Savienību un Eiropas Kopienas dibināšanas līgumu” pieņemšanu pirmajā lasījumā! Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu rezultātu! Par - 81, pret - 1, atturas - nav. Likumprojekts pirmajā lasījumā pieņemts.

Lūdzu noteikt priekšlikumu iesniegšanas termiņu otrajam lasījumam.

A.Bērziņš. Kolēģi, paldies par ļoti vienprātīgo… par gandrīz vienprātīgo atbalstu! Priekšlikumu iesniegšanas termiņš - 15.aprīlis.

Sēdes vadītājs. Deputāti neiebilst. Paldies.

Un tā, kolēģi, mēs pārejam pie pēdējā šodienas darba kārtības punkta - pie lēmuma projekta „Par piekrišanu 9.Saeimas deputāta Valērija Agešina saukšanai pie administratīvās atbildības”.

Mandātu, ētikas un iesniegumu komisijas vārdā - deputāts Māris Ārbergs.

M.Ārbergs (Tautas partijas frakcija).

Godātais Prezidij, godātie kolēģi! Mandātu, ētikas un iesniegumu komisija izskatīja Latvijas Republikas Iekšlietu ministrijas Valsts policijas Galvenās kārtības policijas pārvaldes Sabiedriskās drošības pārvaldes iesniegumu un protokolu par administratīvo pārkāpumu, kā arī sagatavoja un atbalstīja lēmuma projektu par 9.Saeimas deputāta Valērija Agešina saukšanu pie administratīvās atbildības par administratīvajā protokolā norādīto pārkāpumu.

Lūdzu atbalstīt minēto lēmuma projektu.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Lūdzu zvanu! Balsosim par lēmuma projektu „Par piekrišanu 9.Saeimas deputāta Valērija Agešina saukšanai pie administratīvās atbildības”! Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu rezultātu! Par - 67, pret - 4, atturas - 2. Lēmums pieņemts.

Līdz ar to visi šodienas darba kārtības jautājumi ir izskatīti.

Lūdzu zvanu reģistrācijai! Reģistrēsimies ar balsošanas kartēm.

Kamēr tiek apkopoti reģistrācijas rezultāti, es jūs vēlos informēt, ka šodien pulksten 17.00 bija paredzētas atbildes uz deputātu jautājumiem - arī atbilde uz deputātu jautājumu iekšlietu ministram Marekam Segliņam par 16.marta pasākumiem. Saeimas Prezidijs ir saņēmis informāciju no jautājuma iesniedzējiem, ka viņi nevēlas ministram uzdot papildu jautājumus, tāpēc šodien jautājumu un atbilžu sēde nenotiks.

Savukārt Saeimas Prezidijs ir saņēmis divus deputātu jautājumus.

Viens ir deputātu Plinera, Sokolovska, Buhvalova, Buzajeva, Kabanova un Mitrofanova jautājums izglītības un zinātnes ministrei Tatjanai Koķei par mazākumtautību izglītību Latvijā. Šis jautājums tiek nodots izglītības un zinātnes ministrei Tatjanai Koķei.

Un ir saņemts arī deputātu Zaķa, Bendrātes, Mūrnieces, Repšes un Rībenas jautājums zemkopības ministram Mārtiņam Rozem par kompensācijām piensaimniekiem. Šis jautājums tiek nodots zemkopības ministram Mārtiņam Rozem.

Tagad paziņojumam vārds Andrim Bērziņam no ZZS frakcijas.

A.Bērziņš (ZZS frakcija).

Dāmas un kungi! Deputāti! Man ir tas gods paziņot, ka Sociālo un darba lietu komisijas sēde notiks šodien pulksten 16.10 Sociālo un darba lietu komisijas telpās.

Sēdes vadītājs. Vārds reģistrācijas rezultātu nolasīšanai Saeimas sekretāra biedram Andrejam Klementjevam.

A.Klementjevs (9.Saeimas sekretāra biedrs).

Augsti godātie deputāti! Nav reģistrējušies: Augusts Brigmanis, Sergejs Dolgopolovs, Ina Druviete, Dzintars Jaundžeikars, Pēteris Hanka, Sandra Kalniete, Jānis Klaužs, Ivans Klementjevs, Vents Armands Krauklis, Visvaldis Lācis, Leons Līdums, Linda Mūrniece, Leopolds Ozoliņš, Ērika Zommere, Baiba Rivža, Jānis Strazdiņš, Kārlis Šadurskis, Viktors Ščerbatihs un Dzintars Zaķis.

Sēdes vadītājs. Paldies. Līdz ar to Saeimas 2008.gada 10.aprīļa sēdi pasludinu par slēgtu.

Balsojumi

Lēmuma projekts "Par neapmaksāta atvaļinājuma piešķiršanu deputātei Sandrai Kalnietei"
Datums: 10.04.2008. 09:10:00 bal002
Balsošanas motīvs: Par atvaļinājuma piešķiršanu dep. Sandrai Kalnietei

Lēmuma projekts "Par neuzticības izteikšanu satiksmes ministram Aināram Šleseram"
Datums: 10.04.2008. 13:04:08 bal003
Balsošanas motīvs: Par lēmumprojektu ar dok. nr.2216

Datums: 10.04.2008. 14:14:04 bal004
Balsošanas motīvs: Par izmaiņām darba kārtībā

Grozījums likumā "Par valsts pensijām" (1.lasījums)
Datums: 10.04.2008. 14:21:32 bal012
Balsošanas motīvs: Par likumprojekta ar dok. nr.2208 steidzamību

Grozījums likumā "Par valsts pensijām" (1.lasījums)
Datums: 10.04.2008. 14:32:48 bal013
Balsošanas motīvs: Par likumprojekta ar dok. nr.2208 pieņemšanu 1.lasījumā

Grozījums likumā "Par valsts pensijām" (2.lasījums. Steidzams)
Datums: 10.04.2008. 14:33:52 bal014
Balsošanas motīvs: Par likumprojekta ar dok. nr.2208 pieņemšanu 2.lasījumā

Par Nolīgumu starp Eiropas Savienību un Amerikas Savienotajām Valstīm par gaisa pārvadātāju veikto pasažieru datu reģistra (PDR) datu apstrādi un pārsūtīšanu Amerikas Savienoto Valstu Iekšzemes drošības departamentam (IDD) (2.lasījums)
Datums: 10.04.2008. 14:35:30 bal015
Balsošanas motīvs: Par likumprojekta ar dok. nr.2213 pieņemšanu 2.lasījumā

Grozījumi Epidemioloģiskās drošības likumā (3.lasījums)
Datums: 10.04.2008. 14:37:20 bal016
Balsošanas motīvs: Par likumprojekta ar dok. nr.2222 pieņemšanu 3.lasījumā

Grozījumi Elektroenerģijas tirgus likumā (3.lasījums)
Datums: 10.04.2008. 14:39:12 bal017
Balsošanas motīvs: Par 4.priekšlikumu

Grozījumi Elektroenerģijas tirgus likumā (3.lasījums)
Datums: 10.04.2008. 14:40:10 bal018
Balsošanas motīvs: Par 9.priekšlikumu

Grozījumi Elektroenerģijas tirgus likumā (3.lasījums)
Datums: 10.04.2008. 14:40:54 bal019
Balsošanas motīvs: Par 11.priekšlikumu

Grozījumi Elektroenerģijas tirgus likumā (3.lasījums)
Datums: 10.04.2008. 14:47:40 bal020
Balsošanas motīvs: Par 16.priekšlikumu

Grozījumi Elektroenerģijas tirgus likumā (3.lasījums)
Datums: 10.04.2008. 14:48:30 bal021
Balsošanas motīvs: Par 19.priekšlikumu

Grozījumi Elektroenerģijas tirgus likumā (3.lasījums)
Datums: 10.04.2008. 14:52:02 bal022
Balsošanas motīvs: Par 22.priekšlikumu

Grozījumi Elektroenerģijas tirgus likumā (3.lasījums)
Datums: 10.04.2008. 14:55:28 bal023
Balsošanas motīvs: Par likumprojekta ar dok. nr.2230 pieņemšanu 3.lasījumā

Grozījums Latvijas Republikas Augstākās Padomes lēmumā "Par nacionālās sporta bāzes statusa piešķiršanu" (1.lasījums)
Datums: 10.04.2008. 15:00:24 bal024
Balsošanas motīvs: Par likumprojekta ar dok. nr.2038 pieņemšanu 1.lasījumā

Datums: 10.04.2008. 15:22:14 bal026
Balsošanas motīvs: Par sēdes turpināšanu bez pārtraukuma

Par Lisabonas līgumu, ar ko groza līgumu par Eiropas Savienību un Eiropas Kopienas dibināšanas līgumu (1.lasījums)
Datums: 10.04.2008. 15:59:32 bal027
Balsošanas motīvs: Par likumprojekta ar dok. nr.2089 pieņemšanu 1.lasījumā

Lēmuma projekts "Par piekrišanu 9.Saeimas deputāta Valērija Agešina saukšanai pie administratīvās atbildības"
Datums: 10.04.2008. 16:00:58 bal028
Balsošanas motīvs: Par lēmumprojektu ar dok. nr.2210