Teksts pirms korektūras

Nr.1 SZ

Latvijas Republikas 14. Saeimas

rudens sesijas astoņpadsmitā sēde

2023. gada 30. novembrī

 

Sēdi vada Latvijas Republikas 14. Saeimas priekšsēdētāja

Daiga Mieriņa.

 

Cienījamie kolēģi, labrīt! Lūdzu, ieņemiet vietas Saeimas sēžu zālē! (Pauze.)

Kolēģi, labrīt vēlreiz! Tātad sākam mūsu šī gada 30. novembra kārtējo sēdi.

Un sākam ar iesniegtām izmaiņām Prezidija apstiprinātajā sēdes darba kārtībā.

Un pirmās izmaiņas. Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisija lūdz grozīt Saeimas sēdes darba kārtību un iekļaut tajā likumprojektu “Grozījumi Konkurences likumā”. Deputātiem iebildumu nav. Darba kārtība ir grozīta.

Izglītības, kultūras un zinātnes komisija lūdz grozīt Saeimas sēdes darba kārtību un iekļaut tajā likumprojektu “Grozījums Augstskolu likumā”. Deputātiem iebildumu nav . Darba kārtība ir grozīta.

Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisija lūdz grozīt Saeimas sēdes darba kārtību un līdz turpmākajam komisijas lēmumam izslēgt no tās 19. darba kārtības punktu – likumprojekts “Grozījumi Valsts meža dienesta likumā”, trešais lasījums. Deputātiem iebildumu nav. Darba kārtība ir grozīta.

Mandātu, ētikas un iesniegumu komisija lūdz grozīt Saeimas sēdes darba kārtību un iekļaut tajā lēmuma projektu “Par 10 886 Latvijas pilsoņu kolektīvā iesnieguma “Par esošās PVN likmes saglabāšanu Latvijai raksturīgajiem lauksaimniecības produktiem” turpmāko virzību”. Deputātiem iebildumu nav . Darba kārtība ir grozīta.

Valsts pārvaldes un pašvaldības komisija lūdz grozīt sēdes darba kārtību un izslēgt no tās 17.  darba kārtības punktu – likumprojektu “Grozījumi Pašvaldības domes deputāta statusa likumā”, otrais lasījums. Deputātiem iebildumu nav. Darba kārtība ir grozīta.

Valsts pārvaldes un pašvaldības komisija lūdz grozīt sēdes darba kārtību un izslēgt no tās 18.  darba kārtības punktu – likumprojektu “Grozījumi Pašvaldību likumā” (Nr. 451/Lp14), otrais lasījums.

 

     Teksts pirms korektūras

Nr. 2 EZ

Deputātiem iebildumu nav. Darba kārtība ir grozīta.

Deputāti Ainārs Šlesers, Ramona Petraviča, Jānis Grasbergs, Linda Matisone, Kristaps Krištopans, Juris Viļums, Edmunds Zivtiņš, Aleksandrs Kiršteins, Uģis Mitrevics un Didzis Šmits lūdz grozīt Saeimas sēdes darba kārtību un iekļaut tajā lēmuma projektu “Par likumprojekta “Par Eiropas Padomes Konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu” izskatīšanas apturēšanu”.

Viens var runāt “par”, viens – “pret”.

Deputāte Linda Liepiņa ir pieteikusies runāt “par”. Lūdzu!

 

L. Liepiņa (LPV).

Ļoti cienījamā Saeimas priekšsēdētājas kundze! Kolēģi deputāti! Mēs prasām izdarīt grozījumus šodienas Saeimas sēdes darba kārtībā un prasām Saeimai pieņemt lēmumu par to, ka Stambulas konvencijas virzība tiktu apturēta, līdz mēs saņemtu atbildes uz deputātu jautājumu, ko esam uzdevuši Ministru prezidentei Evikai Siliņai.

Par ko tad iet runa? Par ko ir runa? Runa ir par to, ka nav īsti skaidrs, vai tas Stambulas konvencijas tulkojums, kas ir mūsu priekšā, vispār ir iztulkots atbilstoši oriģinālam. T ātad, pirms mēs tālāk diskutējam par šo Stambulas konvenciju, mēs gribētu dzirdēt skaidras atbildes no Ministru prezidentes.

Juridiskās komisijas priekšsēdētājs Andrejs Judins prasa steidzamību Stambulas konvencijas apstiprināšanai divos lasījumos un prasa to atbalstīt jau šodien. Bet mums, lielai daļai deputātu, tomēr nav skaidrs, vai mēs šodien... vai vispār šis balsojums šodien ir juridiski saistošs. Un valdība jau pati atzīst, ka ar tulkojumu viss nav kārtībā, un pāris dienas atpakaļ tulkojums, ja nemaldos, tika pārskatīts. Ar ko mūs te baro visus šos gadus, nezinu, jo šodien... triecientempā, burtiski pāris dienas pirms Saeimas balsojuma, tiek atklāts, ka teksts... tulkojums neatbilst oriģinālam.

Te būtu vietā atgādināt, ka Stambulas konvencija no Latvijas puses tika parakstīta jau pirms septiņiem gadiem – 2016.  gadā, un tā steiga, par spīti Saeimas opozīcijas protestiem un pilsoņu neskaitāmiem kolektīvajiem iesniegumiem, uz ko aicina šobrīd... tā steidzamība... uz ko aicina Jaunā VIENOTĪBA un koalīcija, nu, maigi izsakoties, ir ļoti, ļoti aizdomīga, un to, mūsuprāt, izskaidro tikai un vienīgi valdošās koalīcijas bailes par to, ka kāds no konservatīvi domājošiem koalīcijas deputātiem varētu šo neviennozīmīgi vērtēto starptautisko dokumentu neatbalstīt līdzīgi... Paldies... T ātad vēlreiz, ka šādu lēmumu pieņems Andrejs Ceļapīters, un es ceru, ka beidzamajā brīdī aizdomāsies un pārdomās vēl kāda no koalīcijas deputātēm.

Tātad Ministru kabineta sēdes protokollēmumā ir pielemts par Stambulas konvencijas tulkojuma precizēšanu latviešu valodā, un no tā ir jāsecina, ka Stambulas konvencijas teksts, kurš šobrīd atrodas Saeimas rīcībā un kuru mums liek ratificēt, ir oriģinālam neatbilstošs. Un, lai rastu atbildes uz jautājumu un kliedētu bažas no tiesiskā viedokļa, es ļoti aicinu atbalstīt šo mūsu piedāvājumu – tālāk šo jautājumu nevirzīt, pirms mēs nesagaidām atbildes. Ar to, kādus jautājumus mēs esam uzdevuši Ministru prezidentei, jūs varat iepazīties attiecīgi detalizēti jautājumu sadaļā.

Aicināšu deputātus atbalstīt.

Paldies.

 

Sēdes vadītāja. Paldies.

“Pret” pieteicies runāt deputāts Andrejs Judins.

 

A. Judins (JV).

Labrīt, kolēģi! Es sākšu ar to, ka atgādināšu, ka konvencijas valoda ir angļu un franču, un pievienojoties mēs pievienojāmies konvencijas teksta oriģinālam. Tulkojumam, protams, ir jābūt, un saskaņā ar likuma par starptautiskiem līgumiem 11.²  pantu par tulkošanu ir atbildīgs Valsts valodas centrs. Valsts valodas centrs veic oficiālu tulkošanu. No valdības mēs saņēmām konvenciju gan angļu valodā, gan ar oficiālu tulkojumu, kuru ir veicis Valsts valodas centrs.

     Teksts pirms korektūras

Nr. 3 EK

Vēlāk Valsts valodas centrs pēc Labklājības ministrijas ierosinājuma izvērtēja norādījumus, aicinājumus veikt precizējumus, proti, cilvēki sūtīja savu viedokli par valodas neatbilstību, un notika izvērtējums. Un ir veikts precizējums. Un vēlāk mēs arī saņēmām tulkojumu, kas arī ir oficiāls. Tātad, proti, mums visu laiku ir un joprojām ir oficiālais tulkojums.

Bet par precizējumiem, jo jūs dzirdējāt tikko pārmetumu, ka ir kaut kas ne tā, kā vajag, ir neprecizitātes, vakar es arī to dzirdēju televīzijā, ka viens mūsu kolēģis norādīja, ka tur nav viss kārtībā. Tātad runāšu tieši par grozījumiem, par precizējumiem. Tad, lūdzu... Kopumā ir 19 precizējumi, visus nelasīšu, bet viens no tiem, tātad 78.  pants. Angļu valodā te vārds validity. Sākotnēji tulkots kā esamība, jaunajā variantā – esība. Viens precizējums. 40. pants – sexual harassment sākumā tulkots ‘seksuāla rakstura aizskārums’. Valsts valodas centrs nolēma, ka labāk tulkot ‘seksuāla uzmākšanās’. Victim sākumā tulkoja kā ‘cietušais’, precizējot nolēma, ka būs vārds ‘upuris’. “Konvencija” sākumā rakstīja ar lielo burtu, nolēma, ka nē, labāk pareizāk rakstīt ar mazo burtu. Turpināt? (Starpsaucieni: “Turpināt! Jā, jā.”) Lūdzu, paņemiet, ja kādam vēl... Es varu turpināt, labi, man nav grūti.

Vārds parties – ‘puses’. Konvencijas sākumā ierakstīja “konvencijas dalībvalstis”, bet nolēma, ka nevajag rakstīt “dalībvalstis”, ierakstīja vārds... es atvainojos, nevajag rakstīt “konvencijas dalībvalstis”, raksta vienkārši “dalībvalstis”. Tāda ir tā situācija.

Bija viens jautājums, kas arī bija ierosināts saistībā ar socially constructed roles . Valsts valodas centrs, pārtulkoja to kā ‘sociālās lomas’ un bija ierosinājums tieši tad ierakstīt vārdu “konstruētas”, uz ko Valsts valodas centrs ir norādījis, ka “tulkojot ir jāsaglabā avotteksta jēga, formulējamā, ievērojot mērķ valodas normas un loģiku, nevis mehāniski pārceļot tulkojumā katru atsevišķu vārdu”, proti, nevar tulkot vārdu pēc vārda, ir jālasa teikumi.

Kolēģi, ar tulkojumu viss ir kārtībā. Lūdzu noraidīt šo priekšlikumu.

 

Sēdes vadītāja. Paldies.

Lūdzu zvanu! Balsosim par deputātu iesniegtā lēmuma projekta “Par likumprojekta “Par Eiropas Padomes Konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu” izskatīšanas apturēšanu” iekļaušanu darba kārtībā! Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu rezultātu! Par – 35, pret – 52, atturas – nav. Likumprojekts darba kārtībā nav iekļauts.

Paldies.

Pārejam pie aktīvās darba kārtības. Pirmā darba kārtības sadaļa ir “Likumprojektu izskatīšana”.

Likumprojekts “Par Eiropas Padomes Konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu”, pirmais lasījums. Komisija ierosina likumprojektu atzīt par steidzamu.

Juridiskās komisijas vārdā – deputāts Andrejs Judins.

Tātad vispirms mēs balsosim.... atgādinu: vispirms mēs balsosim par atzīšanu par steidzamu, un tikai pēc tam būs debates.

Bet, lūdzu, Juridiskās komisijas vārdā – Judina kungs!

 

A. Judins (JV).

Kolēģi, izskatām pirmajā lasījumā likumprojektu “Par Eiropas Padomes Konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu”. Šo projektu virza Ministru kabinets, un es vēlos jūs informēt gan par procedūru, kā mēs strādājam ar šo likumprojektu, gan arī par jautājumiem, kurus mēs izskatījām, un izdarītajiem secinājumiem.

Tātad Juridiskajā komisijā šis jautājums tiek skatīts četras sēdes: divas sēdes, proti, 14. novembrī...

 

Sēdes vadītāja. Kolēģi, es ļoti atvainojos, mazliet klusāk. Paldies.

 

A. Judins. 14.  novembrī un 22.  novembrī mēs ļoti rūpīgi analizējām gan likumprojekta tekstu, runājām par konvencijas būtību, piedāvājām iesaistītajām pusēm tieši paust viedokli,

 

     Teksts pirms korektūras

Nr. 4 ES

a tspēkojām mītus. Un tā analīze bija ļoti detalizēta. 23. un 29. datumos mums nebija garas diskusijas, bet arī pēdējā, 29.  novembrī, tieši mēs izdiskutējām jautājumu gan par tulkojumu, ko es jums arī tikko stāstīju, gan arī runājām par... kāda nozīme ir izskaidrojošam ziņojumam, un citiem jautājumiem.

Saeimas Juridiskās komisijas sēdē mēs... uz sēdēm mēs aicinājām institūciju pārstāvjus, organizācijas, kas strādā vardarbības apkarošanas jomā, bet principā bija iespēja pieteikties arī citām personām un piedalīties sēdē. Un es vēlos arī nosaukt, ka mums bija tieši vairākas organizācijas, un to starpā arī piedalījās tad pārstāvji no centra “Skalbes”, no centra “Marta”, no centra “Dardedze”. Kāpēc es nosaucu šīs organizācijas? Tāpēc, ka šīs organizācijas strādā ar cietušajiem, viņi veic praktiskas darbības, lai palīdzētu personām, kurām nodarīts kaitējums, un šīs organizācijas nerunā politiski, viņi runā, ņemot vērā praktiskus apsvērumus, nepieciešamību palīdzēt cilvēkiem. Un visas šīs organizācijas pauda atbalstu likumprojekta virzīšanai.

Runājot par jautājuma būtību, ir jāņem vērā, ka mēs tagad strādājam ar likumu, kas paredz Latvijas pievienošanos starptautiskajam līgumam. Tā ir konvencija vai starptautiskais līgums, kas tika pieņemts 2011.  gadā, stājās spēkā 2014. gadā, un tā ir konvencija pret vardarbību. Ir svarīgi ievērot, ka visos jautājumos, diskutējot vienalga par kādu jautājumu saistībā ar konvenciju, nedrīkst ignorēt tieši, ka tas ir dokuments, kura nolūks apkarot vardarbību, novērst vardarbību. Nekā citādāk to interpretēt nedrīkst. Uz to mēs tieši tad... to mēs dzirdējām no ekspertiem, un par to arī runāja uzaicinātās personas.

Konvencija paredz visaptverošu pieeju vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanai un apkarošanai, un tai ir četri pīlāri: prevencija, aizsardzība, sodīšana un saskaņota rīcība. Konvenciju ratificēja 37 Eiropas valstis, un arī Eiropas Savienība pievienojās šim dokumentam.

Saeimas Juridiskās komisijas sēdē mēs, nebūdami speciālisti starptautiskajās tiesībās, mēģinājām iedziļināties un saprast, par ko ir runa, kādas ir problēmas. Un šajā ziņā ir svarīgi ņemt vērā... es tieši vēlos jūs informēt par tām lietām, ko mēs noskaidrojām, lai visiem būtu saprotams, par ko mēs balsojam un kas tas par jautājumu. Runa ir par pievienošanos konvencijai. Konvencija ir starptautisks līgums, to slēdz valstis, lai apvienotu spēku, lai sasniegtu kādu kopīgu rezultātu. Šajā gadījumā valstis, dalībvalstis nolēma apvienot spēkus, lai kopā strādātu un apkarotu vardarbību. Tāds ir mērķis. Tāds ir šis starptautiskais dokuments.

Svarīgi ievērot, ka konvencija nav regula, ko pieņem Eiropas Savienība, kas vienkārši izpildāms un būtībā ir tā kā likums. Tā nav arī direktīva, kuru vajadzētu paņemt un iestrādāt normatīvajos aktos... kaut ko. Tā ir konvencija. Tas ir būtībā vairāku valstu paziņojums, ka strādāsim kopā. Valstis definē principus un mērķus. Tas ir ļoti būtiski.

Un tas ir būtiski tādēļ, ka... kad tie, kas oponē un norāda, ka – nē, mums nevajag konvenciju, mums ir likumi... Ir ļoti labi un pareizi, ka mums ir likumi. Bet likumus groza un pieņem, ņemot vērā mērķus. Un konvencija norāda, kādi ir mūsu mērķi. Principā konvencija ir tāds impulss, lai strādātu, lai iedzīvinātu normatīvajos aktos regulējumu, kas var nodrošināt vai sekmēt noteiktu mērķu sasniegšanu.

Ko vēl svarīgi ievērot? Vairāki oponenti... Es tieši tagad stāstīšu par to, ko mēs dzirdējām, kādu kritiku, kādus jautājumus mums uzdeva, lai visiem būtu saprotams.

Viens no viedokļiem – mums nevajag nekādu konvenciju, mēs varam visu likumos iestrādāt. Jautājums, kas ir jāņem vērā, – konvencija nav alternatīva likumiem.

 

     Teksts pirms korektūras

 

Nr. 5 AR

Saskaņā ar konvenciju nevienu nevar saukt pie atbildības. Saskaņā ar konvenciju mēs nevaram vienkārši piemērot un kaut ko darīt. Konvencija – tas ir dokuments, uz kura pamata Saeima var izdarīt grozījumus likumā. Tad līdz ar to šeit nav tādas alternatīvas. Un to nevajadzētu pretnostatīt. Tas nav pareizi!

Tātad, runājot par starptautisko sadarbību, vairākas Eiropas valstis, lielākā daļa, ir pievienojušās konvencijai. Mums arī Juridiskajā komisijā jautāja, kāpēc viena valsts nepievienojas vai cita? Katrai valstij ir savi apsvērumi. Protams, ka mēs neesam eksperti, lai analizētu jautājumus, bet nu, piemēram, tad izskanēja viens no viedokļiem, ka Izraēla nepievienojas.

Pirmais, kam es gribu vērst uzmanību, – mēs runājam par Eiropas Padomes konvenciju. Izraēla un citas valstis, kas ir ārpus Eiropas, var pievienoties, ja ir tāda griba. Bet pārmest Izraēlai, ka viņi nepievienojas, nav pamata. Un, iedziļinoties, piemēram, saistībā ar Izraēlu, tur bija divi iemesli, ko viņi norādīja... Trīs.

Viņi veido jaunu valdību, kur piedalījās arī tāda nu, teiksim, ortodoksālie noskaņoti cilvēki, un viņi norādīja, ka viņiem ir bažas, ka saskaņā ar prasību, ka piespiedu laulība nav pieļaujama, var būt problēmas. Man gribētos domāt, ka Latvija nekādu problēmu saistībā ar piespiedu laulību nevar būt. Mēs visi saprotam, ka tas nav pieļaujams.

Otrais aspekts, piemēram, Izraēlā bija tāds, ka viņi pauda bažas saistībā ar migrāciju, un arī mūsu cilvēki līdz ar to arī runā: nu vai nebūs tā, ka tagad mūsu robežas būs vaļā? Jāsaprot viena nianse: Latvijā ir spēkā Patvēruma likums, kas nosaka kārtību, kā mums rīkoties šajos gadījumos, un, pievienojoties konvencijai, nekas nemainīsies. Es varu arī vienkāršiem vārdiem pateikt, ko tas nozīmē. Ja kāds robežsargam pateiks, ka pret mani ir lietota vardarbība, tam cilvēkam nebūs automātiski bēgļa vai alternatīvais statuss. Bet, ja viņš pateiks, ka mana valsts mani neaizsargā, ka tur tieši pret vardarbību un tur pieļauj vardarbību, legalizē, tad aizsardzība būs. Un tas nevis saskaņā ar konvenciju, tas ir saskaņā ar likumu, kas Latvijā ir spēkā. Es nezinu situāciju Izraēlā, kāda tā ir, tik labi, bet Latvijai tas nerada problēmu.

Runājot par citām valstīm, arī izskanēja tādi viedokļi, ka, piemēram, Zviedrijā tas neko nemainīja, jo tur joprojām ir noziegumi, joprojām ir vardarbība. Atbildot uz kritiku, mēs sākām pētīt Zviedrijas pieredzi, un ko mēs noskaidrojām? Zviedrija mainīja definīcijas, viņi tieši tad seksuālo vardarbību paplašināja, un tur vairs nav tikai tas, kas bija iepriekš. Skaidrs, ka reģistrē vairāk pārkāpumus, ir vairāki citi varbūt iemesli, kādēļ tieši tad noziedzība ir tāda, kā ir. (Starpsaucieni.) Bet ir jāsaprot, sasaistīt ar konvenciju to nevajadzētu. Nav nekāda pamata.

Mēs runājām arī par Latvijas piemēru. No 2014. gada Latvijā ir pagaidu aizsardzība pret vardarbību. Ja paņemt Latvijas statistiku un paskatīties, līdz 2014. gadam mums neviens cilvēks nebija notiesāts par pagaidu aizsardzības pārkāpšanu. Un tagad šogad, kad es skatījos pirms divām nedēļām, bija 87 cilvēki. Tātad cilvēki, kas nesaprot jautājumu, izdara secinājumu: ir kaut kādi grozījumi likumā, un no nulles līdz 87 palielinājies skaits. Bet ir jāsaprot viena nianse. Ja agrāk nebija atbildības un tagad upuri nāk un ziņo, ka pret viņiem ir vardarbība veikta, skaidrs, ka parādās arī informācija.

Runājām arī par citām valstīm. Bet es domāju, ka mums jāiet tālāk un man jāstāsta, ko mēs vēl paspējām izrunāt saistībā ar konvenciju. Ir jāņem vērā, ka Latvija pievienojas vairākām konvencijām. Stambulas konvencija nav pirmais starptautiskais dokuments, kuram mēs nolēmām pievienoties. Latvija sadarbojas, piemēram, jautājumos, kas saistīti ar cilvēku tirdzniecības novēršanu, sadarbojas jautājumos, kas saistīti ar cīņu pret noziedzīgā ceļā iegūto līdzekļu legalizāciju, mums ir konvencija, kas aizliedz spīdzināšanu, un saistībā ar visām tām konvencijām uz Latviju brauc eksperti, viņi vērtē, kāda ir mūsu situācija, viņi mums norāda, ka vot šeit vajadzētu darīt citādāk, mēs analizējām, pieņēmām grozījumi likumos vai norādījām, ka nē, mums viss ir kārtībā, tas ir normāls process. Bet komisijas sēdē mēs konstatējām, ka

 

     Teksts pirms korektūras

Nr.6 SZ

mēģinājumiem pasniegt, ka šī konvencija ir kaut kas ekskluzīvs, kaut kas jauns, kaut kas pilnīgi nesaprotams, tam nav ne mazākā pamata.

Saistībā ar šo jautājumu. Mēs arī dzirdējām kritiku, ka, vot, viens vārds nav pareizs, citam vārdam ir jābūt citam. Ir jāsaprot, mēs šeit nestrādājam ar konvencijas tekstu, mēs nevaram pilnveidot redakciju. Principā jautājums, par kuru ir jāatbild, ir vienkāršs. Ir dokuments, starptautiskais dokuments, un mēs varam pievienoties, varam noraidīt.

Un viens no kritikas aspektiem, ko mēs dzirdējām, bija šāds, ka šis dokuments nav tik labs. Tad principā, ko varēja saprast tā, ka nu, šeit ir par sievietēm runāts, jā, ja būtu plašāk, tad mēs atbalstītu, bet šis mums nepatīk. Ir jāsaprot, protams, ka var būt situācija un var būt kaut kāds labāks dokuments, bet, ja ir iespēja pievienoties dokumentam, kas paredz aizsardzību cietušām personām un izceļ sievietes, nav pamata teikt – nē, nē, nē, kamēr tur nebūs blakus vīrietis rakstīts, mēs nevaram akceptēt.

Šis dokuments ir piedāvāts mūsu apspriešanai, un mums ir jālemj par to, vai būt kopā ar valstīm, kas uzskata par svarīgu nepieļaut vardarbību, vai tomēr nebūt kopā. Tas ir tāds jautājums. Labot, pilnveidot – nu es arī personiski komisijas sēdē paudu viedokli, ka šeit, jā, varētu būt citādāk formulēts, bet tas nav dienas kārtības jautājums.

Tālāk tad... uzklausot ekspertus, mēs dzirdējām Ārlietu ministrijas, Labklājības ministrijas un citu ministriju viedokļus, un tieši saistībā ar pievienošanos bija uzsvērts, ka, pievienojoties konvencijai, mēs varēsim nodrošināt starptautisko sadarbību, kas ir svarīgi. Tas ir svarīgi tāpēc, ka mēs varam apmainīties ar informāciju, uzzināt vairāk un principā arī ietekmēt procesus, ja mēs neskatāmies provinciāli... tieši, vot, Latviju, un tas ir viss. Mēs esam daļa no Eiropas, un, ja mums ir laba prakse, mums ir pienākums domāt par to, lai tā prakse būtu zināma arī citām valstīm. Mēs varam apmainīties ar praksi,   šī pievienošanās konvencija to var sekmēt. Mēs varēsim iesaistīt starptautiskos ekspertus, kas varēs pētīt mūsu regulējumu paust viedokli, kas arī, manuprāt... mūsuprāt, ir loģiski, kas arī svarīgi no ģeopolitiskā aspekta, kā mēs uztveram Latviju. Jo izskanēja viedoklis: mums neko nevajag, mēs varam tur aiz žoga novērot, ja kaut kas labs, tad paņemsim, bet mums nav jāpiedalās.

Es domāju, ka visi saprot, ka, ja maza Eiropas valsts grib ietekmēt procesus, grib būt daļa no procesa, grib, lai par to valsti runātu, zinātu, lai tā būtu svarīga, tai svarīgi arī sadarboties. Jo ceļš uz pašizolāciju nav pareizs, ja neviens nezina, kas ir Latvija, tāpēc ka Latvija nekur nepiedalās. Jautājums – vai citām valstīm būs kāds uztraukums tieši par to, kā notiks ar Latviju? Par to mēs runājām Saeimas Juridiskās komisijas sēdē.

Runājot (Starpsaucieni.)... tā, tātad... runājot par jautājumiem. Tātad es jau paspēju pastāstīt par tulkojumu, es tikai vēlos vēlreiz atgādināt, ka šis jautājums arī tika vērtēts, un svarīgi ievērot, ka konvencijas teksts ir angļu un franču valodā, un mēs pievienojāmies tieši konvencijai oriģinālvalodā. Protams, ir svarīgi, lai tā būtu pārtulkota. Tulkojums ir, un šis tulkojums ir oficiāls, un, ja kādam gribētos apšaubīt, protams, ka var aicināt valodas ekspertus, bet mums nav divu Valsts valodas centru, kas savā starpā konkurē. Un es vēlos arī nu... varu informēt, ka uzreiz, kad mēs runājām par tulkojumu, mums parādījās informācija, ka labāk lietot citu vārdu, nu, tie ir viedokļi, bet es domāju, ka tas mums netraucē rīkoties un pieņemt lēmumu, jo oficiālais tulkojums ir un tas ir pievienots dokumentiem. Tad līdz ar to šeit nav nekādas problēmas.

Runājot par konvenciju, interpretāciju, kritiku, tad es vēlos atgādināt tieši, ko mēs konstatējām sēdes laikā, un proti, ka par visām lietām, par kurām mēs runājam, ir jārunā, ņemot vērā konvencijas mērķi. Tas izriet no Vīnes konvencijas par starptautiskajiem līgumiem. Par to pašu runāja Ziemeles kundze. Un tas ir ļoti svarīgi. Ko tas nozīmē praktiski? Šeit nav dokuments par to, kas ir ģimene, kas ir dzimums, kas ir izglītība.

     Teksts pirms korektūras

Nr. 7 EZ

Te ir dokuments par vardarbības novēršanu, un visiem jautājumiem, kas ir minēti šajā konvencijā, ir saikne ar vardarbību. Ja kāds izmantos kādu jēdzienu abstrakti, atsaucoties uz konvenciju, tas nav vērā ņemams. Lūdzu to ievērot! Mēs sēdes laikā par to runājām, un kolēģi ir sapratuši. Ceru, ka arī šeit, Saeimā, kolēģi sapratīs, ka tas nav par dzimumu un ģimenes sastāvu, bet par vardarbības novēršanu.

Tālāk, runājot par konvencijas atbilstību Latvijas prasībām. Konvencijas anotācijā ir tabula, kur pie katra konvencijas panta blakus ailītē ir norādīts, vai mums kaut kas ir jāgroza likumos, vai ir atbilstība. No 66 pantiem 63 gadījumos ir norādīts, ka ir atbilstība. Tātad mums nav akūti jāgroza kaut kas. Ir trīs panti, kur grozījumi, tad... ir trīs panti, attiecībā uz kuriem norādīts: atbilst daļēji. Kāpēc tā? Divi panti saistīti ar mazsvarīgu miesas bojājumu, jo konvencija paredz iespēju atrunāt, ka nebūs kriminālās atbildības, mums ir administratīvā atbildība, mēs izmantojam iespēju atrunāt. Tad līdz ar to šeit arī viss ir izpildīts, b et mēs izmantojam konvencijā paredzēto iespēju. Vienīgais jautājums, kur tieši mums grozījumi būs vajadzīgi, ir saistīts ar nepieciešamību veidot centrus personām, kurām nodarīts kaitējums (Starpsaucieni.)...

 

Sēdes vadītāja. Kolēģi, mazliet klusāk!

 

A. Judins. Kolēģi, es vēlos noziņot jums par visu jautājumu un lai jūs varētu tad saprast, lai jūs varētu saprast tieši tad kādu lēmumu pieņemt. (Starpsaucieni. Starpsauciens: “Mums jāpārdomā tavs teiktais, paklausies...”)

 

Sēdes vadītāja. Kolēģi, šobrīd Judina kungs ziņo komisijas pieņemto lēmumu... viedokli.

 

A. Judins. Es turpināšu ziņot, lai jūs varētu pieņemt visus lēmumus. Es neizmantošu iespēju pēc tam vēlreiz atkārtot teikto. Bet jautājums gan par steidzamību, gan par jautājumu ir savstarpēji saistīti, un es tieši tad vēlos jūs informēt par visu, lai jūs tālāk varētu pieņemt lēmumu gan par steidzamību, gan par jautājuma būtību. Un tad, kolēģi, tad lūdzu tad ņemt vērā. Tad saistībā ar visiem šiem jautājumiem.

Tad par atbilstību. Vienīgais pants, kas prasa grozījumus, ir saistīts ar... tas ir jautājums par nepieciešamību veidot centrus, kas palīdzēs izvarotajām personām. Teiksim, par to būs jādomā, un šeit mēs tieši tad diskutēsim. Šis jautājums.

Tā, kolēģi, tālāk runājot par jēdzieniem, par kuriem mēs tieši diskutējam. Kolēģi, tad attiecībā uz dzimumu konvencijā tiešām lietoti divi jēdzieni, un vienu mēs tulkojam kā “dzimums”, otru – kā “sociālais dzimums” (Dep. L. Liepiņa: “Kas tas tāds?”) vai “dzimte”. T ā ir un ko tas nozīmē? Šeit ir svarīgi ņemt vērā, ka 4. pantā ir runa par diskriminācijas nepieļaušanu un “dzimums” un “dzimte” minēta tieši saistībā ar diskriminācijas nepieļaujamību. Sēdes laikā mēs ilustrējām ar piemēriem. Es domāju, arī tas var palīdzēt labāk saprast, par ko ir runa.

Jautājums par to, ka konvencija nosaka, kas jādara valstīm, un valsts nedrīkst diskriminēt cilvēku, ņemot vērā šos kritērijus. Praktiski tas nozīmē sekojošo: ja ir kāds cilvēks, kurš uzvedas citādāk – un dažiem šķiet, ka vīrietim tā nevajadzētu darīt, sievietei tā nevajadzētu darīt – un viņam nodarīts kaitējums, saskaņā ar konvenciju sanāk, ka valsts nedrīkst to ignorēt, nedrīkst tolerēt, nedrīkst pārmest tam cilvēkam, ka viņš pats ir vainīgs. Tas ir viss. Neko citu konvencija neprasa. Tā ir tā ideja.

Tātad, runājot par izglītību, konvencija neprasa, lai mēs tieši tad mainītu standartus, lai mēs runātu... kaut ko mainītu. Ir svarīgi tieši tad, lai izglītības programmā bērniem tiek sniegta informācija par diskriminācijas nepieļaujamību, un tas mums ir, un līdz ar to nav pamata runāt, ka kaut kas tiks grozīts.

     Teksts pirms korektūras

Nr. 8 EK

Runājot par tradīcijām, arī tāds jautājums tika uzdots, un komisijā mēs runājām par to, vai Jāņus būs atļauts svinēt vai nē. Konvencija neparedz atteikšanos no Jāņiem. Konvencija rakstīta visiem, visām valstīm, un, ja ir kāda valsts, kurā ir tradīcijas, kas saistītas ar vardarbību, konvencija norāda, ka tādas tradīcijas nav pieļaujamas. Par to ir stāsts. Un Latvijā mēs tādu tradīciju neredzam.

Runājot par “ GREVIO”. Tā ir ekspertu komisija, kas izskata, izvērtē situāciju valstī un pauž viedokli, tieši tad sniedz rekomendācijas. Svarīgi ievērot, ka šīs rekomendācijas nav likums, šīs rekomendācijas nav saistošas un automātiski izpildāmas. Bet, ja eksperti mums norāda, ka ir kaut kāda problēma, tāpat kā arī citās konvencijās, citos dokumentos, tātad ir svarīgi šo informāciju ņemt vērā. Un saistībā ar tādu instrumentu, tas nav kaut kas jauns, un tas nozīmē dialogu starp starptautiskajiem ekspertiem un dalībvalstīm. Līdz ar to šeit arī nav pamata uztraukties.

Runājot par konvenciju, tātad konvencijai ir pievienotā deklarācija, valsts var to darīt, un deklarācija var būt pievienota, tā pauž valsts nostāju jautājumos, kaut gan eksperti norāda, ka lielas pievienotās vērtības no tās nav, tāpēc ka neko jaunu tā nepasaka. Ja tai ir nozīme tieši tad, ja deputāti uzskata, ka ir svarīgi deklarēt, tā var būt, un es tieši tad... un tieši tad komisijā mēs konstatējām, ka nekādu pretrunu šeit nav. Vienīgais, ka deklarācijai ir jābūt vienā valodā – latviešu valodā.

Tā, kolēģi, tad nu lielos vilcienos es izstāstīju par niansēm. Jā, un tad, kas saistīti tieši ar konvenciju. Es vēlreiz gribu atgādināt, ka mēs runājam par pievienošanos starptautiskajam aktam par sadarbību starptautisko un Juridiskajā komisijā, izskatot šo jautājumu, nolēma, ka tas būtu atbalstāms, un, ņemot vērā, ka šis jautājums ir skaidrs un principā šeit nevar neko grozīt saturiski – ne “par”, ne “pret”.... šeit var būt būtu tikai, atvainojos, vai nu “par” vai nu “pret”. Mēs nevaram grozīt konvencijas tekstu.

Ņemot vērā, ka konvencija bija pieņemta 2011. gadā, deputāti uzskatīja, ka jautājumu var skatīt vienā dienā, proti, pieņemt steidzamības kārtībā. Vienlaikus es vēlos uzsvērt, ka lēmums par to bija pieņemts pirms 8 dienām, un visi zināja, ka tieši tad šis ierosinājums no Juridiskās komisijas būs. Tad iespēja sagatavoties visiem, protams, bija.

Un papildus tam vēlos vērst uzmanību, ka starptautiskos līgumus vienmēr apstiprina divos lasījumos. Šeit nav tā (Starpsaucieni.), ka... divos lasījumos apstiprina, un tas ir paredzēts, un šeit nekādu izmaiņu nav. Steidzamība ir prasīta tikai tādēļ, ka mēs uzskatām, ka šo jautājumu, konkrēti šo jautājumu, var izskatīt vienā dienā.

Lūdzu atbalstīt steidzamību un arī dokumentu pirmajā lasījumā.

Paldies. (Daži deputāti aplaudē.)

 

Sēdes vadītāja. Paldies.

Kolēģi! Tātad mums vispirms ir jābalso par steidzamību. Bet ir iespēja vienam runāt “par”, vienam – “pret”. Vai kāds... balsojam, labi.

Lūdzu zvanu! Balsosim par steidzamību likumprojektam “Par Eiropas Padomes Konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu”! Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu rezultātu! Par – 52, pret – 42, atturas – nav. Likumprojekts atzīts par steidzamu.

Uzsākam debates.

Kā pirmais debatēs pieteicies deputāts Jānis Grasbergs. Lūdzu!

 

J. Grasbergs (NA).

Jā! Labdien, cienījamās dāmas un godātie kungi! Par šo Stambulas konvenciju. Mums ir jāņem vērā, ka šāds starptautisks dokuments ir ar augstāku spēku nekā nacionālās tiesību normas. Līdz ar to, ratificējot šādu dokumentu, mēs pazaudējam kādu daļu savas neatkarības, jo uzņemamies saistības un piekrītam vēl vienam kontrolierim. (Zālē troksnis.)

 

Sēdes vadītāja. Kolēģi, mazu, mazu uzmanību! Lūdzu, klusāk!

     Teksts pirms korektūras

Nr. 9 ES

J. Grasbergs. Un tā ir organizācija “GREVIO”, kas arī presē, starptautiskā presē, ir arī raksturota kā nedaudz tendencioza, bet pagaidām mēs par to spriest nevaram. Bet droši vien, ka vardarbības jomā, ka mūs kāds no malas piekoriģē, būtu labi. Bet ir arī panti par izglītību, un tie ir tie, kuros noteikti es nevaru piekrist, arī mēs kā Nacionālā apvienība nevaram piekrist, ka šīs ideoloģiskās lietas, kas caurstrāvo šo konvenciju, parādītos arī mūsu izglītības sistēmā. Un arī šis veids, kādā, mēs redzam, šī konvencija tiek nesta cauri parlamentam, tad to var raksturot kā – centieni ar varu uzspiest šo Stambulas konvenciju Latvijas sabiedrībai.

Ja skatāmies uz vardarbību kā tādu... jā, Latvijā statistika skaidri parāda, ka mums ir problēmas ar vardarbības novēršanu un cietušo rehabilitāciju. Jautājums: kas tad ir cēloņi? Vai tiešām šī Stambulas konvencija... Es to vairākas reizes esmu izlasījis cauri, un es neredzu šos patiesos cēloņus, ar kuriem mums būtu jācīnās, lai patiesi novērstu to vardarbību, kas atspoguļojas Latvijas statistikā. Un vai tiešām cēlonis ir skolas grāmatā ģimenes foto, kur zīdaini rokās tur mamma, nevis tētis? Tie ir tie vieglie piemēri, kā raksturo, kas tad veido vardarbību skolās.

Es domāju, ka cēlonis ir padomijas sekas, kur cilvēkus centās brutāli nodzirdīt. Iedzeršana darbavietās bija radīta par normu, iedzenot cilvēkus dažādās atkarībās, kur mēs vēl visus šos 30 un vairāk gadus cīnāmies ar šīm sekām, un varbūt, ka tā ir arī patiesība, ka jāpaiet ir 40 gadiem, lai nomainītos šīs nepareizās darbības, ko dara. Un šīs atkarības un to radītais vājums ir patiesais agresijas iemesls.

Uz valsts svētkiem mums bija laba iespēja noskatīties filmu “Mātes piens”, un tur ļoti labi tika attēlots. Es iesaku katram, kas nav redzējis, noskatīties un paskatīties, kā tas ir, kad pilienu pa pilienam izveido šo atkarību un kā pēc tam atkarībā esoši cilvēki nodara vardarbību gan emocionālu, gan fizisku.

Un, ja mēs skatāmies vēl kādu laiku pirms... kas tad ir latvietība, kas ir latvieša patiesā daba, kāds tad ir Latvijas vīrietis un kāda ir mūsu uztvere, un vai tiešām mums būtu jāstrādā izglītības sistēmā pie kādas paradumu maiņas... Latvieša daba, tradīcijas ir cienīt un lolot sievietes un meitenes, un īpaša loma mūsu tautas kultūrā ir māmiņām, mātēm, kam piešķiram vēl lielāku cieņu. Tā ir latviešu patiesā kultūra, kuru varam saskatīt daudzajās tautasdziesmās.

Un tādēļ arī neatbalstu to it kā labi nosaukto dzimumu līdztiesības (no angļu valodas – gender sensitivity jeb dzimumu jūtības), vienādības mācīšanu skolās. Līdztiesība būtu laba lieta, bet, kā to rāda citu valstu piemēri, kā tas izskatās šajās izglītības sistēmās, noteikti to mēs nevaram atbalstīt.

Ja skatāmies uz šodienas jauniešiem, tad jebkura cilvēka vēlme ir piederēt. Ja šo piederības sajūtu nevar izveidot ģimenē, sportā, kultūrā vai kādās jauniešu organizācijās, tad atrodas cilvēku grupas, kompānijas, kas sniedz piederību caur nepieņemamām aktivitātēm – huligānismu, alkoholu, narkotikām, nepareizām attiecībām, kas veido atkarības un agresiju.

Tāpēc mums būtu izglītības sistēmā tieši jārunā par ģimeniskumu, par attiecībām ģimenē, jāizceļ tieši šī tēva loma, mātes loma, nevis tas pretējais, ko mums principā ienestu šis 14.  pants no Stambulas konvencijas. Un jāstiprina ir jauniešu organizācijas, lai jauniešiem būtu, kur piederēt. Tas būtu tas, kas būtu jādara patiesi, nevis tas, kā šeit arī 14.  pantā ir rakstīts, –

 

     Teksts pirms korektūras

Nr. 10 IK

 

lai visu izglītības līmeņu mācību programmās iekļautu mācību vielu par tādiem jautājumiem kā sieviešu un vīriešu līdztiesība. Es atgādinu, ka šis vārds ir ņemts no angļu vārda gender sensitivity (katrs varam pārdomāt šo tulkojumu). Jā, Valsts valodas centrs ir atzinis, ka pēc jēgas un būtības tā ir līdztiesība, bet mums ir iespēja paskatīties uz tām valstīm, kas jau šo soli ir spērušas, kā izskatās šīs mācības ieviešana šajās skolās jeb kā izskatās, kad mēs dzimumu padarām par spektru, nevis – kā mēs to izprotam, kā divus atšķirīgus, binārus dzimumus, kuri būtu arī tad jāaudzina katrs savā veidā, nosakot šīs lomas sabiedrībā, jo ir atšķirība, ir atšķirība starp vīrieti un sievieti, ir atšķirība starp puisi un meiteni.

Un vēl šajā 14.  pantā ir tas, ko jau Judina kungs pieminēja, – par tiesībām uz personas integritāti, ka tas arī ir jāiekļauj mācību priekšmetos... manā uztverē es teiktu, ka šī integritāte būtu tādā līmenī, ka mēs nedrīkstam ņirgāties, mums ir jāciena otra cilvēka viedoklis, izskats un viss pārējais, bet mums nav jāmāca izglītības sistēmā, ka tas ir normāli, ka vajag to pamēģināt, un padarīt to par tādu pašsaprotamu lietu kārtību. Vajag mācīt neitralitāti šajās lietās, nevis tā kā pievērsties tam. Un manā izpratnē un arī mūsu kā Nacionālās apvienības izpratnē ir tas, ka bērniem ir jāmāca viss, kas ir labs, tīkams un pilnīgs.

Ļoti labi var apzināties un redzēt, arī pašam audzinot bērnus, ka pusaudžu vecums – tās ir ciešanas, tās ir... šīs ciešanas, ko izdzīvo katrs pusaudzis, ir īstas, un neviens tās neapšauba, un šajā vecumā notiek daudzas fizioloģiskas izmaiņas un daudzu atbilžu meklēšana uz dažādiem jautājumiem, jo tas ir pārmaiņu process, kuram katram cilvēkam ir jāiziet cauri. Tādēļ ir ļoti svarīgi pieaugušo, sevišķi skolotāju, pilnīga sapratne par to, ka ir divi dzimumi un ir atšķirība starp puišiem un meitenēm. Citādi pieaugušo nenoteiktība, ja pieaugušie paši nesaprot īsti, kas ir, un tiek izšaubīt... rada bailes un šaubas bērnos.

Un par šīm mācībām, ko mēs redzam, kas ir jau citās valstīs praksē pieņemts. Vienu brīdi mēs arī ieraudzījām, paskatījāmies uz šiem materiāliem, kā tas varētu izskatīties. Un tad man ir šis jautājums: vai šīs šaubas un izšaubīšana tiešām ir laba bērna psihei? Ja mēs skatāmies uz to, ka... ja visu laiku mēs sapratām, ka ir šie divi dzimumi, ka katrs ir atšķirīgs, tad, ja mēs pārejam uz šo dzimumu spektru jeb uz to, ka ir šī sociālā dzimuma tā kā izpausme, tad viņi veido izpausmi no dažādām sadaļām, un šīs te sadaļas ir identitāte, kas mums ir prātā, identitāte, kas veidojas no mūsu jūtām, un atsevišķais dzimums. Šādi iemāca ārzemju skolās šo gender sensitivity, ko mēs redzam Stambulas konvencijā.

Un tāpēc tas ir... ka latviešu valodā tulkots kā “dzimumu līdztiesība”. Bet vai tiešām? Un tad – vai mēs ar šādu sistēmu neradām apjukumu bērnu prātos, it sevišķi šajā pusaudžu vecumā, kad nosaka šo dzimtes identitāti, nosaka dzimtes izpausmi, bioloģisko dzimumu, romantiskas jūtas pret... vai seksuālas jūtas pret...? (Starpsaucieni.) Tās ir lietas, kas veido izpausmi jeb ārējo izskatu.

 

Sēdes vadītāja. Grasberga kungs, konvencijā nav runāts par izglītību.

 

J. Grasbergs. Konvencijas 14.  pantā ir runāts par izglītību. 14.  pants! (Zālē troksnis.) Lūdzu, izlasiet konvenciju, pirms izsakiet piezīmes!

Un tas ir tas, ko mēs redzam, un tas ir lielākais iebildums šajā 14. pantā, kas runā par izglītību, kur ir runāts par to, ka mums ir jāiekļauj izglītības sistēmā šīs dzimumu lomas un mums ir jāiekļauj iekšā izglītības sistēmā tiesības uz personas integritāti, vienalga, kurā no šīm izpausmēm viņš ir. Un tā ir lieta, kuru mēs nevaram nekādīgi pieņemt.

Un es vēlreiz atkārtoju: šīs šaubas jeb izšaubīšana rada riskus bērna psihei. Izšaubīšana rada jaunus jautājumus, nevis atbildes.

 

     Teksts pirms korektūras

Nr.11 SZ

Izšaubīšana pastumj jaunieti dzimuma disforijas virzienā jeb liek uzdot sev jautājumu, vai esmu piedzimis pareizajā ķermenī. Vai tiešām vēlamies šo iekļaut mācību programmās? Statistika parāda, ka šajās valstīs, kur jau ir ieviesti šie mācību principi, dzimumu disforijas gadījumu skaits tikai pieaug, nevis samazinās. Sieviešu, meiteņu, iedzīvotāju aizsardzība ir atkarīga nevis no konvencijas, bet no mūsu un valdības vēlmes patiesi iesaistīties un palīdzēt.

Tāpēc man ir jautājums. Šajā likumprojekta anotācijā ir rakstīts, ka nav ietekmes uz budžetu. Tad kā bez ietekmes uz budžetu tiks izveidoti šie anonīmie krīzes dzīvokļi, rehabilitācijas centri, specializētas apmācības policistiem, tiesu sistēmas darbiniekiem, sociālajiem dienestiem? Kā izveidos bez finanšu resursiem specializētus atbalstus cietušajiem un kā būs pieejami speciālistu pakalpojumi cietušajiem, ja mēs neesam paredzējuši tam finanšu līdzekļus?

Un mēs jau šobrīd redzam, ka šīs dzimtas ideoloģijas cenšas ienest pa sētas durvīm, un neļausim iet tām pa parādes durvīm, jo šis būs vēl viens solītis tajā virzienā. Un ne velti ir teiciens, ka piliens darvas sabojā visu medus mucu. Es atbalstu visu, kas ir saistībā par šo... pret vardarbību, ka mums pret to ir jāvēršas, bet es redzu, ka šeit ir šis ideoloģiskais darvas piliens šajā dokumentā, un tādēļ tas arī nav atbalstāms.

Un par šīm te atrunām, es saku, ka nemāniet sevi un cilvēkus, jo šīm te pievienotajām atrunām nav būtisks juridisks spēks. Atrunas nedarbojas uz šiem te pantiem, par kuriem mums ir domstarpības. Ir atrunas iespējams uz atsevišķiem pantiem, kas vispār nerunā par šīm ideoloģiskajām lietām, bet tie ir tikai daži, un tur mums tiešām nav domstarpību. Tādēļ šādas te atrunas nav iespējamas. Ir tikai iespēja pielikt informatīvi, paskaidrot, bet mēs nevaram pieņemt šo Stambulu ar atrunām, un tas ir skaidri noteikts.

Mēs kā Nacionālā apvienība arī skaidri apzināmies un saprotam, ka ir... vai tavs jā ir jā un nē ir nē. Arī mēs esam pirms vēlēšanām teikuši saviem vēlētājiem (un es zinu arī, ka citas partijas to ir darījušas) – teikuši skaidru nē, ka mēs šo te ideoloģiski ar greizām lietām dokumentu neatbalstīsim. Un savu vārdu mēs arī turam, savus principus un vērtības mēs nepārkāpsim, tādēļ mēs neatbalstīsim šo Stambulas konvencijas ratifikāciju.

Un nobeidzot es gribētu uzdot jums jautājumu. Vai jūs dzertu ūdens glāzi, ja zinātu, ka tur ir piliens indes? Vai jūs to patiešām dzertu?

Paldies jums. (Daži deputāti aplaudē.)

 

Sēdes vadītāja. Paldies.

Nākamā debatēs pieteikusies deputāte Agnese Krasta – frakcijas vārdā.

 

A. Krasta (JV).

Ļoti cienījamā Saeimas priekšsēdētāja! Godātie deputāti! Vispirms par mītiem. Juridiskajā komisijā, kur šis dokuments tika skatīts, manuprāt, ļoti veiksmīgi tika identificēti jautājumi, par kuriem joprojām pastāv neskaidrības, un argumentēti ar ekspertu palīdzību uz tiem rastas atbildes. To tikko stāstīja arī komisijas priekšsēdētājs. Tas ļauj pievērsties vairāk tam, kas šajā dokumentā ir, pie malas noliekot to, kā tur tik tiešām nav.

Šī konvencija ir starptautisks līgums, un kā starptautisks līgums tā arī ir jālasa un jāinterpretē. Proti, tā ir saistoša visām valstīm, kas to ir ratificējušas. Un Latvija jau ir izpildījusi lielāko daļu, ko konvencija pieprasa vardarbības apkarošanai. Tādēļ ne visas tajā iekļautās normas paredz rīcību. Un nav pamata mēģināt katrā no tām saskatīt slēptus nolūkus. Arī pārmetumi par nepietiekamām diskusijām vai procedūras trūkumiem nav vietā, jo jau kopš tās parakstīšanas 2016. gadā, tā nemitīgi tikusi apspriesta gan sabiedrībā, gan politiķu, gan tiesību

ekspertu vidū.                          

Tas, ka arvien izskan neizpratne, kādēļ šajā konvencijā ir uzsvars uz sieviešu aizsardzību, liecina tikai par to, ka skaidrošanas procesam par to, kas ir vardarbība un kādas sekas tā atstāj, un kāda ir tā statistika, ir jāturpinās.

 

     Teksts pirms korektūras

Nr. 12 EZ

Un konvencija arī to paredz. Mums pilnīgi noteikti vēl ir vairāki rīcības virzieni, kuros attiecībā uz vardarbības apkarošanu ir iespējami pilnveidojumi gan krimināltiesību jomā, gan citās.

Līdz ar to es redzu to kā ieguvumu – pievienoties tam nu jau daudzo un dažādo valstu lokam, kas šo dokumentu ratificējušas, tostarp Polija un Ukraina, jo pirmām kārtām tā mēs tik tiešām signalizētu par mūsu vērtību sistēmu, un arī mūsu sabiedrotie raugās un gaida, kāds būs mūsu lēmums. Otrkārt, tas ļautu iekļauties kopīgā vienotā ekspertu sistēmā un sekmētu visaptverošas sistēmas ieviešanu valstī vardarbības apkarošanai, veicinot starpinstitūciju sadarbību, kuras līdz šim brīžiem ir iztrūcis. Un neaizmirsīsim, to mums , nenogurstoši paliekot nesadzirdēta, lūdz sabiedrība, proti, no vardarbības cietušie un cilvēki, kuri ar šiem cietušajiem ikdienā strādā.

Šis dokuments ir kļuvis par simbolu – diemžēl par politisku cīņas simbolu, nevis par simbolu cīņai par cilvēktiesībām un pret vardarbību. Noliksim malā šos strīdus un balsosim izlēmīgi, izbeigsim ieilgušās diskusijas par šo galu galā praktisko un cilvēcisko jautājumu .

Paldies. (Daži deputāti aplaudē.)

 

Sēdes vadītāja. Paldies.

Nākamā debatēs pieteikusies deputāte Linda Matisone. Frakcijas viedoklis.

 

L. Matisone (AS).

Godātais Saeimas Prezidij! Godātie kolēģi! Latvijā, tāpat kā jebkurā citā valstī pasaulē, pastāv vardarbība, par to šaubu nav. Vai Stambulas konvencija būs brīnumnūjiņa, kuru ratificējot vardarbība izzudīs? Noteikti nē.

Kā zināms, 63 no 66 Stambulas konvencijas pantiem jau ir pilnībā iekļauti Latvijas normatīvajos aktos. Paliek atklāts jautājums: kāpēc vardarbība Latvijā vēl joprojām ir? Un atbilde ir viena – no tiesībsargājošo iestāžu puses trūkst mērķtiecīgas, izlēmīgas rīcības. No Stambulas konvencijas Latvijas Republikas normatīvajos aktos nav iekļauts, iespējams, pats būtiskākais, kas patiešām mazinātu vardarbību. Un tās ir divas lietas. Pirmā – ātrāka tiesu medicīniskās ekspertīzes noteikšana cietušajiem un otrs – pirmās palīdzības centra izveidošana seksuālās vardarbības upuriem, kas paredzēts Stambulas konvencijas 25. pantā. Un tieši šis Stambulas konvencijas pants vēl joprojām nav iekļauts Latvijas Republikas normatīvajos aktos, lai gan Stambulas konvencija tika parakstīta 2016.  gadā.

Tā būs politiskā divkosība, ja valdība nobalsos par Stambulas konvencijas ratifikāciju, bet nenobalsos par policijas stiprināšanu un palīdzības centra izveidošanu upuru aizsardzībai. Un tā ir dārga politiskā divkosība, ja bijušais premjers Krišjānis Kariņš ar privātiem avioreisiem apceļo Eiropu, reklamējot sevi un Stambulas konvenciju, bet tikmēr mājās policijai trūkst resursu, lai cīnītos pret vardarbību. (Starpsauciens.)

Latvija nākamgad tērēs 700 tūkstošus eiro, lai nosvinētu 20.  gadadienu kopš iestāšanās Eiropas Savienībā. Valdībai šī nauda ir jānovirza, lai pasargātu sievietes no vardarbības, tādējādi apliecinot savas vērtības un ideālus, nevis divkosību. Tas pierādītu, ka gribam būt Eiropā ar reāliem darbiem, nevis sausām runām un šampanieša glāzēm.

Visiem tiem politiķiem, kuri mēģina piesegt savu balsojumu ar atsauci uz deklarācijas pievienošanu šai konvencijai, vēlos norādīt to, ka pagājušajā Juridiskās komisijas sēdē Saeimas Juridiskais birojs atzina, ka deklarācija ar konkrēto saturu ir apšaubāma un tajā minētais līdzinās atrunām, bet, kā zināms, Stambulas konvencijas 78.  pants atrunas neparedz, līdz ar to konkrētā deklarācija pie Stambulas konvencijas ir tikai ilūzija, kam nav nekāda juridiska spēka. Un tas norāda uz politiķu nezināšanu, nekompetenci vai tīšu maldināšanu.

Un visbeidzot – vara nekad nav bezizmēra. Sabiedrība ievēlēja 14. Saeimu konservatīvu. Ja Saeima pēkšņi sāk pieņemt liberālus lēmumus, tad sabiedrības pretreakcija ir dabiska un loģiska. Zaļo un zemnieku savienība Latvijas politikā darbojas jau gadiem, bet par kvēliem Stambulas konvencijas atbalstītājiem kļuva vien šajā vasarā, pārsteidzot daudzus un visvairāk, šķiet, pašiem sevi. Atšķirībā no politiķiem konservatīvs vēlētājs nevar vienā vakarā aiziet gulēt konservatīvs, bet no rīta pamosties liberāls.

     Teksts pirms korektūras

Nr. 13 EK

Aicinu nešķelt sabiedrību un neatbalstīt Stambulas konvencijas ratifikāciju.

Paldies. (Aplausi.)

 

Sēdes vadītāja. Paldies.

Nākamā frakcijas vārdā – deputāte Svetlana Čulkova.

 

S. Čulkova (ST!).

Priekšsēdētājas kundze, kolēģi, labrīt! Man likās, ka jebkurš normāls cilvēks ir pret vardarbību, un mums Latvijā ir likumi, mums nevajag nekādas ārzemes konvencijas.

Es šodien ilgi nerunāšu, jo mēs jau nu tiešām ilgu laiku par šo runājam. Es jums vienkārši izlasīšu vienu vēstuli, ko es saņēmu savu e-pastā un domāju, ka jums viņš arī ir.

Lūdzu, nenodiet (Nav skaidri saklausāms.) mūs, Latvijas tautu, kura, uzticoties jums, devusi iespēju pārstāvēt tautas intereses, nebalsojiet par konvencijas ratifikāciju, jūs taču saprotat, ka ratifikācijas gadījumā mūsu zeme nonāks lastos (Nav skaidri saklausāms.)! Ģimene ir svētums, un dzimtenes mīlestība tiek ielikta cilvēka būtībā tieši ģimenē. Nepieļaujiet, lai jūsu vārds saistās ar Jūdas tēlu! Lai Dievs mums visiem palīdz!

Dievs, svēti Latviju!

Paldies.

 

Sēdes vadītāja. Paldies.

Nākamais frakcijas vārdā – deputāts Ainārs Šlesers.

 

A. Šlesers (LPV).

Godājamā Saeimas priekšsēdētāja! Godājamie kolēģi! Labrīt visiem! Tāda laba sajūta, svētku sajūta, klausoties. Te Judina kungs tā stāstīja. Gandrīz vai tāds noskaņojums – ir jābalso par Stambulas konvenciju.

Es atceros Judina kunga runu, un salīdzinu to ar vienu ārsta runu deviņdesmitajos gados. Es piedalījos vienā braucienā, un grupā bija viens ārsts, un tad pie viņa nāca visādi cilvēki: viens atnāk, saka: “Man sāp sirds.” Viņš saka:

“Tev jādzer tavegils.” Tad atnāk vēl viens cilvēks pēc kāda laika, saka: “Man sāp galva.” Viņš saka: “Tev tavegils jādzer.” Viens atnāk, viens saka, ka viņš nevar gulēt, viņš saka – tavegils. Un es sēžu pie viņa, saku: “Klau, kas tās par brīnumzālēm? Tavegils visiem.” Viņa saka: “Cilvēks iedzers un nomierināsies.”

Izskatās, ka Stambulas konvencija tagad ir tāda – pieņemsim Stambulas konvenciju un mēs būsim laimīgi. Zaļie zemnieki kļūs laimīgi. Ražas būs vairāk. Balsojiet par Stambulas konvenciju! Zemnieku, kā teikt, visa lauksaimniecība būs uzreiz, eksports palielināsies. Galvenais par Stambulas konvenciju!

Braucu tagad gar staciju. Skatos – “Rail Baltica” tiek būvēts. Tilts tiek... jau ir uzbūvēts. Bet patiesībā tur viņš arī apstājās, tas gājēju tilts. Tad kā pabeigt “Rail Baltica”? Balsojiet par Stambulas konvenciju! Fantastiski!

Tā, ko mums vēl vajag atrisināt? Tā. Kariņš lido ar savu lidmašīnu. Ko darīt, lai viņš nelidotu ar privātām lidmašīnām? Kā atbrīvot Kariņu no kaites, ka viņam gribās ar tām privātām lidmašīnām lidot pa 50 tūkstošiem uz Briseli? Pieņemsim Stambulas konvenciju! Nu ko?

Un steidzamības kārtā. Kurā, 2016.  gadā bija parakstīts līgums? Un šodien steidzamības kārtā. Vot kas šodien mainīsies, ka mēs steidzamības kārtā to pieņemsim? Mainīsies tas, ka te ir zaļie zemnieki, kuri ievēlēti kā konservatīvie, kļūs par liberālajiem, nomainīs ticību pilnībā, un viņu ticība tiks pienaglota ar Stambulas konvenciju, vai ne?

Nu, kam vēl kādas problēmas? Atrisināsim, balsojot par Stambulas konvenciju. Ja gadījumā vardarbība – par konvenciju.

Bet vakar, tad, kad mēs bijām pie Dombura un pacēlās jautājums par iekšējo drošību, diemžēl policistiem atalgojums nav pietiekošs, ekipējums nav pietiekošs. Runājam par ugunsdzēsējiem, arī jautājums netiek risināts. Nu ko tad, godājamie ugunsdzēsēji, Iekšlietu ministrijas struktūru darbinieki, būs Stambulas konvencija, un jūs būsiet laimīgi. Aizmirstiet par algām, aizmirstiet par ģimenēm, galvenais, lai ir Stambulas konvencija!

Bet tagad nopietni. Jā, tur ir daudz svarīgu jautājumu par vardarbības ierobežošanu. Kurš likums šodien Latvijā, Judina kungs, pieļauj vardarbību pret sievietēm, pret bērniem? Kurš likums?

 

     Teksts pirms korektūras

Nr. 14 ES

Jūs sakāt, ka tagad mēs varēsim izmantot praksi no citām valstīm. Pasakiet, ko mēs šodien nevaram izmantot, kas ir tas, ko atrisinātu Stambulas konvencija?

Patiesībā tas, ko es redzu šajā visā Stambulas konvencijā, bez deklaratīviem uzstādījumiem, ir viens jautājums – sociālais dzimums. Vot, es šodien jūtos kā vīrietis, jo es esmu piedzimis kā vīrietis. Bet tagad būs tā, ka te, Saeimā, un visur citur sāks parādīties sociālie dzimumi. Tā jau ir tā galvenā lieta.

Vakar mēs frakcijā tikāmies ar izglītības un zinātnes ministri. Viņa paskaidroja, ka bija pārpratums saistībā ar tām grāmatiņām. Saruna bija laba, ļoti konstruktīva, mēs runājām par daudzām problēmām un lietām izglītības jomā. Bet viņa solīja: nē, nē, izglītībā jau nekas tur nebūs, īsti nekas jau nemainīsies. Bet mēs teicām: ar to ir par maz. Ir nepieciešamība... nepieciešama veselības mācība, kur bērniem tiek mācīts tas, kas ir saistīts ar viņa ķermeni, it sevišķi pubertātes vecumā, pusaudžiem. Mēs to atbalstām. Tam nav vajadzīga nekāda Stambulas konvencija. A kāpēc jūs to nedarāt? Kāpēc netiek ieviesta mācība... šī veselības mācība, kur tiek runāts par vērtībām? Nevis tikai tā, kā radīt bērnu, bet kā izaudzināt bērnu, kā kļūt par labu tēvu. Ko nozīmē naktīs, kad bērns neguļ, kad viņam sāp zobiņš, vai aug pirmais zobiņš, ko nozīmē, kā jaunajiem vecākiem par to rūpēties, un tā tālāk. Paši par šo vispār neiet runa nekāda. Galvenais lai ir sekss, lai zina, ka principā vērtību vairs nav. Maini partnerus, mēģina viskaut ko, nu kā, lai izmēģinātu simtu padsmit dženderus dažādus, nu tad cik partneri ir jāatrod? Balso par Stambulas konvenciju un dzīvosi izvirtībā, varēsi darīt, ko gribi. Nevis drošība, bet izvirtība – tas ir tas, kas pašreiz tiek reklamēts.

 

Sēdes vadītāja. Šlesera kungs! Stambulas konvencija nerunā par izvirtību. Viņa runā par vardarbību.

 

A. Šlesers. Es runāju tieši par to, par ko runāja Judins. (Starpsauciens.) Viņš drīkst runāt par visu, es nedrīkstu. Ļaujiet man izteikties tā, kā es izprotu Stambulas konvenciju – tas ir tas, kas šodien reāli stimulēs nevis cīņu pret vardarbību, bet veicinās izvirtību. Jo tad nevarēs vairāk ierobežot bērniem domāt un izglītoties, k ā kļūt par vienu no šiem simtu padsmit dženderiem, par sociālo dzimumu. Tā nav cīņa par... par to, lai ierobežotu vardarbību pret sievietēm.

Mēs atbalstīsim jebkuru likumprojektu, ko, Judina kungs, jūs virzīsiet no Juridiskās komisijas. Mūsu frakcija balsos “par” jebkuru priekšlikumu, kas aizsargā sievieti. Bet jūs redzēsiet tūlīt to, ko jau arī progresīvie godīgi arī saka... Kāpēc es viņiem vienmēr saku “godīgi”, tāpēc ka tā ir viņu programma, viņi virzīs priekšlikumus par viendzimuma partnerattiecību legalizēšanu, jo tie pirmie priekšlikumi, ko jūs izdzināt cauri, tie ir tikai pirmie, tur jau kopā 70 ir vajadzīgi, lai viss... Tā ir viņu programma. Tad, kad viņi uzvarēs vēlēšanās, tad, kad viņiem būs vairākums kopā ar Vienotību, labi.

Es pārmetu šodien ZZS, ka jūs spēlējaties ar uguni, dārgie draugi. Es saprotu, atbilde uz steidzamību ir ļoti vienkārša. Augusts... Pagājušā Saeimā jūs bija tie, kas nobloķēja un netika apstiprināta šī Stambulas konvencija. Tieši ZZS un arī Nacionālā apvienība, tās partijas bija vairākums, kas bija konservatīvas. Šodien jūs esat pārdevušies šajā jautājumā, un es vienmēr to atgādināšu. Un, kā saka, es ļoti koleģiāli c ienu, daudzus cilvēkus no jums tiešām sen zinu, bet šajā jautājumā es jūs nesaprotu. Nu neizmestu jūs ārā, ja jūs nenobalsotu šodien, zaļie zemnieki, nu kādu tad valdību veidotu? Atkal ar Kariņu – lidotāju? Nu nebūs tāda valdība, nebūs!

Un redz, kur te sēž Rajevs. Nu ko, pārdevies, pulkvedi, gods kur tavs palicis? Aizej uz mežu un atrisini jautājumu! (Starpsauciens.) Tevi ievēlēja no partijas konservatīvās, kas skaidri teica, un šodien tu pārdosies, tu, tava balss, pulkvedi. Jomajo! (Starpsauciens: “Nesarunāties!”) Es nesarunājos, diemžēl.

Burov, ko tev Baštiks šodien pateiks? (Starpsauciens: “Nesarunājies ar zāli!”) Tu tiki ievēlēts no partijas, kurai bija skaidra pozīcija pret Stambulas konvenciju. Ja tu šodien nobalsosi, tu būsi uz mūžīgiem laikiem nodevējs. (Starpsaucieni.)

 

     Teksts pirms korektūras

Nr. 15 AR

Godājamie kolēģi, visi balsos pēc savas sirdsapziņas šodien, vai ne? Un pēc saņemtajiem amatiem. (Starpsaucieni.)

Mēs šodien nebalsosim, mēs ļausim jums balsot. Mēs izņemsim kartiņas. Mēs negribam piedalīties balsojumā. Lai parāda! Mēs negribam nodrošināt jums kvorumu, mēs šodien nebalsosim! Un tad visi, kas balsos, tie būs tie, kas arī nobalsos par šīm jaunajām vērtībām. Negribu vairāk uzskaitītu uzvārdus, bet katrs šodien izdara izvēli. Es vēlreiz saku: ja vēlēšanās, Oļeg, tu būtu gājis ar šo uzstādījumu, tevi nebūtu ievēlējuši vismaz no mūsu partijas, no mūsu. (Starpsaucieni.) Un jūs, Latgales dāmas, (Starpsaucieni.) kā jums sajūtas šodien? Nav kauns?

 

Sēdes vadītāja. Šlesera kungs, lūdzu nesarunāties ar zāli!

 

A. Šlesers. Attopieties! Galvenie katoļi... Godājamie kolēģi! Es vēlreiz saku: es šodien nepārmetu PROGRESĪVAJIEM un principā arī JAUNAJAI VIENOTĪBAI nepārmetu, es vienkārši uzrunāju, es pārmetu nodevējiem.

Mēs šodien nebalsosim. (Daži deputāti aplaudē.)

 

Sēdes vadītāja. Kolēģi! Saeimas Prezidijs ir saņēmis deputātu Andreja Judina, Harija Rokpeļņa, Mairitas Lūses, Edmunda Jurēvica, Andra Šuvajeva iesniegumu: “Lūdzam turpināt Saeimas 2023. gada 30. novembra kārtējo sēdi bez pārtraukuma līdz pulksten 12.30.” (Zālē troksnis.) Kolēģi, tā kā deputātiem ir iebildumi, es aicinu balsot.

Lūdzu zvanu! Balsosim par deputātu iesniegumu – turpināt Saeimas sēdi līdz pusdienlaikam bez pārtraukuma! Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu rezultātu! Par – 50, pret – 40, atturas – nav. Tātad turpinām sēdi.

Nākamā debatēs pieteikusies deputāte Ramona Petraviča.

 

R. Petraviča (LPV).

Cienījamā Saeimas priekšsēdētāja! Godātie kolēģi! Mātes, audziniet savus dēlus par vīriešiem, pirms Stambulas konvencija iestāsta, ka viņi ir sievietes!

Judina kungs, jūs teicāt, ka bez konvencijas nevar izdarīt grozījumus likumos. Kādos likumos mēs nevaram izdarīt grozījumus? Mēs šeit esam 100 deputāti, kuri var izdarīt grozījumus likumos, tos, kas ir nepieciešami, lai aizsargātu sievietes pret vardarbību. Mēs to šodien varam izdarīt, to vakar varējām izdarīt. Jūs runājāt arī, ka Zviedrijā vardarbība ir pieaugusi, jo tur dažādi interpretē, kas ir seksuālā vardarbība, seksuālā uzmākšanās, bet 2021. gadā Zviedrijā trīs nedēļu laikā nogalināja piecas sievietes, un tā nav interpretācija, tas ir fakts, kas notika, un viņi saprata, ka viņiem ir nepieciešami papildu pasākumi, lai apkarotu vardarbību. Tā Stambulas konvencija viņiem nepalīdz, viņi jau sen kā Stambulas konvencijai ir pievienojušies.

Un mums ir bijuši priekšlikumi, ko darīt, kā uzlabot, kādus likumus pieņemt, bet jūs balsojāt “pret”. Lai arī likumprojekta nosaukums ir “Par Eiropas Padomes Konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu”, mēs visi to pazīstam kā Stambulas konvenciju, un es domāju, ka nevienam normālam cilvēkam nekas nav iebilstams pret vardarbības pret sievietēm novēršanu, bet milzīgus iebildumus rada viens jautājums, un tas ir tā saucamais sociālā dzimuma koncepts.

Latvijas Zinātņu akadēmijas Humanitāro un sociālo zinātņu nodaļa jau 2018. gada 18. aprīlī rīkoja ekspertu konsiliju par Stambulas konvenciju, tajā piedalījās daudzi cienījami eksperti. Arī – šeit, zālē, šobrīd nav klāt esošs – Gunārs Kūtris.

 

     Teksts pirms korektūras

Nr.16 SZ

Pats pirmais jautājums konsilijā bija, vai Stambulas konvencija ir tikai par dzimumu līdztiesību? Kādas jomas tā ietekmē? Un tieši Gunārs Kūtris – visu cieņu viņam, tolaik precizēja Stambulas konvencijas riska zonas, un tas ir Satversmes 110., 100. un 112. pants par laulību, vārda brīvību un izglītību. Konsilija laikā izskanēja viedoklis, ka konvencijas neskaidrie formulējumi var rosināt nestereotipisku dzimumu lomu godā celšanu un uzspiešanu visai Latvijas sabiedrībai, piemēram, par normu uzskatot pretējā dzimuma apģērba nēsāšanu, transseksuālismu, transvestītismu un cita veida uzvedību, kas lielai daļai sabiedrības nav pieņemama.

Jāuzsver, ka šis konvencijas 12. pants skan šādi: “Konvencijas dalībvalstis veic visus vajadzīgos pasākumus, lai veicinātu izmaiņas sociālās vides un kultūras noteiktajos sieviešu un vīriešu uzvedības modeļos nolūkā izskaust aizspriedumus, paražas, tradīcijas un jebkādu citu praksi, kuras pamatā ir ideja par sieviešu nepilnvērtību vai par sieviešu un vīriešu lomām, kas padarītas par stereotipiem.” Un ko tad nozīmē sieviešu un vīriešu lomas, kas padarītas par stereotipiem? Stereotipisms ir normāla parādība cilvēku sabiedrībā. Ir taču mātes loma un tēva loma. Ir meitas un dēla loma. Ir vīra loma un sievas loma. Visas šīs lomas ir normālas socializācijā cilvēku sabiedrībā. Piekrītu, ka nav pieļaujama nekāda diskriminācija uz sociālo lomu pamata, bet cilvēki ir ļoti nobažījušies par dažādām “progresīvām” (pēdiņās) tendencēm – izskaust cilvēciskās dzimumu lomas vispār. “Balta gāja tautu meita,” skan latviešu tautasdziesmā. Tautu meita, nevis persona; mamma, nevis vecāks numur viens vai vecāks numur divi. Un cilvēki uztraucas, ka Stambulas konvencija tiks izmantota šo normālo cilvēcisko jēdzienu izskaušanai.

Un arī es, skatoties, kas notiek daudzās progresīvās valstīs, esmu par to uztraukusies. Tāpēc neuzskatu Stambulas konvencijas ratifikāciju ne par steidzamu, ne par vajadzīgu. Tās mērķu sasniegšanai ir citi līdzekļi un instrumenti.

Savukārt Stambulas konvencijas 14.  panta pirmajā daļā dalībvalstis tiek aicinātas veikt vajadzīgos pasākumus, lai visu izglītības līmeņu mācību programmās iekļautu mācību vielu par tādiem jautājumiem kā sieviešu un vīriešu līdztiesība, tādas dzimumu lomas, kas nav padarītas par stereotipiem. Stereotips – sieviete māte. Tas ir vai nav stereotips? Un, ja tas ir stereotips, tad tā ir civilizācijas iznīcība.

Konvencijā nav norādīta sociālā dzimuma sasaiste ar bioloģiskajiem dzimumiem. Tātad skolu programmās tiek aicināts cīnīties ar tradicionālajām dzimumu lomām, bet uz tām taču balstās visa mūsu kultūra. Latvijas kultūra nav iedomājama bez dzimuma lomām. Vai mēs ar Stambulas konvenciju atsakāmies no visas mūsu iepriekšējās tradicionālās Latvijas kultūras? Tas ir pārāk revolucionāri, pārāk radikāli un pārāk nepieņemami. Jēdzienu “dzimums” (gender) un ar to saistītās norādes dalībvalstīm par sieviešu un vīriešu lomām, kas padarītas par stereotipiem, un dzimumu lomas, kas padarītas par stereotipiem, var interpretēt neierobežoti plaši, sagraujot un pat draudot izskaust tradicionālos sabiedrības organizācijas modeļus, piemēram, laulību starp vīrieti un sievieti un dabisko ģimenes modeli – māte, tēvs, bērni –, uz kā balstās ne tikai Latvijas kultūra, bet komunikācija cilvēciskās sabiedrības plašākā nozīmē.

Cilvēku sabiedrība nav anonīmu personu masa. Cilvēku sabiedrība sastāv no brāļiem, māsām, tēviem, dēliem, meitām un mātēm, brālēniem, māsīcām un tā tālāk.

 

     Teksts pirms korektūras

Nr. 17 EZ

Tās visas ir tradicionālās lomas. Kā vārdā no tā ir jāatsakās? Lai novērstu vardarbību pret sievietēm? Nu, piedodiet, tas taču ir absurds! Par to, ka konvencija nav tikai par vardarbību, liecina manis minētie 12. un 14.  pants, kas nosaka ideoloģiju. Ideoloģiju, kas ir pretrunā ar tradicionālo kultūru – ne tikai Latvijas kultūru, bet jebkuras valsts tradicionālo kultūru. Ideoloģiju, kas ir pretrunā ar mūsu tradicionālo izpratni par cilvēku, kādu mēs zinām to no bērna kājas. Stambulas konvencija paredz radikālas, kreisas, cilvēku pārveidojošas ideoloģijas noteikšanu par normu dalībvalstīm. Mēs esam “pret” to.

Mēs redzam, ka tas ir starptautisks dokuments, kas nevis vieno sabiedrību, bet šķeļ un rada diskusijas par to ne tikai Latvijā. Un tās nav diskusijas par vardarbību, bet par Stambulas konvencijas kreiso, radikālo un cilvēkiem nepieņemamo ideoloģiju, k uras ieviešana... vardarbība pret sievietēm tiek izmantota tikai un vienīgi kā iegansts.

Kādā intervijā arī akadēmiķe Ausma Cimdiņa teica: Stambulas konvencijā nedarbojas dzimumu neitralitātes princips, kas ir Eiropas dzimumu līdztiesības pamatā. Tiek prioritēts viens dzimums, bet otrs stigmatizēts. Tas ir pretrunā ar Eiropas un starptautiskajās tiesībās noteikto dzimumu līdztiesības principu. Cīņai ar vardarbību nav nepieciešama vīriešu demonizācija, tāpat kā nav nepieciešams atteikties no sieviešu un vīriešu lomas. Taču Stambulas konvencijas aizstāvji bieži vien to dara, runā par agresīviem vīriešiem un mačo, kas esot pie visa vainīgi. Dzirdot šīs runas rodas jautājums – kā te ir ar dzimumu neitralitāti?

Tas viss liecina, ka Stambulas aizstāvju argumentācija ir ar baltiem diegiem šūta un no tās lien ārā nepatiesības āža kājas. Un tas liek uzdot jautājumu: vai Stambulas konvencija ir Trojas zirgs? To arī uzdeva Zinātņu akadēmijas konsīlijā, kurā piedalījās Gunārs Kūtris, kā liecina konsīlija materiāli, un tajos ir secināts, ka konvencija paredz iejaukšanos izglītības saturā un to, ka konvencijas īstenošanas interesēs, lai nodrošinātu konvencijā paredzēto dzimumu līdztiesības aspektu, varbūt jāgroza nacionālie likumi, ieskaitot konstitūciju, n av izslēgts, bet nav arī obligāti tradicionālo, plašā sabiedrībā atzīto organizāciju modeļu kropļojumus.

Lūk, vardarbības novēršanai ir izmaiņas skolu programmās un tradicionālās kultūras izskaušana. Tas ir ārkārtīgi plašs atvēziens vardarbības izskaušanai. Un tas liek domāt, ka nevis vardarbības izskaušana, bet sabiedrības pārveide ir Stambulas konvencijas autoru patiesais mērķis. Un tad no šīs jaunās ideoloģijas tradicionālo vērtību sistēmas ieviešanu uzraudzīs pārvalstiska struktūra “GREVIO”. Ir noteiktas tiesības, privilēģijas un imunitāte. Un būtībā visi šie “GREVIO”... Latvija deleģēs savas... Latvija deleģēs savas suverenitātes daļu, ieskaitot tiesības iejaukties mūsu izglītības sistēmā un kultūrā. Vai mēs to gribam un vai mums to vajag? Mūsu atbilde ir: mums nav vajadzīga ne konvencija, ne tās ideoloģija, ne “GREVIO”.

Ar vardarbību ir jācīnās policijai. Krimināllikums mums ir, un likumus mēs pašas varam padarīt vēl stingrākus, ja to vajag. Savukārt es neredzu nekādu vajadzību atteikties no Latvijas tradicionālās kultūras un izglītības, aizstājot to ar kaut kādu citu, bez dzimumiem un lomām, ko kontrolē kaut kāda starptautiska struktūra ar pilnvarām, kuras mēs tai esam atdevuši.

Mēs gribam dzīvot mūsu Latvijā ar mūsu vērtībām un kultūru un par savu dzīvi lemt pašiem. Lemt pašiem par savu izglītības sistēmu un kultūru. Mums nav vajadzīgi uzraugi. Stambulas konvencijas ratifikācija nav Latvijas tautas interesēs. Mums nav nekādas vajadzības to darīt.  

 

     Teksts pirms korektūras

Nr. 18 EK

Bet vardarbība pret sievietēm ir tikai aizsegs citu konvencijas mērķu īstenošanai, kas ir fundamentālā pretrunā ar Latvijas cilvēku izpratni par sabiedrību, kādā mēs gribam dzīvot un audzināt mūsu bērnus.

Es esmu pret Stambulas konvencijas ratifikāciju.

Paldies.

 

Sēdes vadītāja. Paldies.

Nākamais debatēs pieteicies deputāts Česlavs Batņa.

 

Č. Batņa (AS).

Augsti godātā Saeimas priekšsēdētāja! Kolēģi! Ja Stambulas konvencijā nebūtu 3. panta C punkts, 12.  panta un 14.  panta, es balsotu “par” Stambulas konvenciju. Un līdz ar to, atbildot uz Krastas kundzes jautājumu par mītiem, es atbildu: es esmu pret vardarbības mazināšanu Latvijā. Bet (Zālē troksnis. Starpsaucieni: “O!”)... Paldies, es esmu pret vardarbības mazināšanu Latvijā, izņemot 3. panta C punktu, 12.  pantu un 14.  pantu.

Man šķiet, ka mūsu valsts ir ļoti birokrātiska valsts. Mēs gaidām uz vienu – Stambulas konvencijas ratificēšanu, lai sāktu cīņu ar vardarbību. Un Judina kungs vienkārši ir ģēnijs jurists. Kāpēc? (Es to varu apgalvot.) Ja kāds no jums ir mācījies jurisprudenci, Harij, tad viņš ļoti labi zina, ka pasniedzēji vienmēr saka: neskatieties uz nosaukumu, skatieties uz saturu! Raidījumā “Kas notiek Latvijā?” Judina kungs ar bļāvieniem pret divām tur esošām sievietēm apgalvoja: “Kā jūs nesaprotat, mums jābalso par vardarbības mazināšanu, par nosaukumu!” Judina kungs, mēs balsojam par saturu dokumentā (Dep. A. Judins: “Izlasiet saturu, laiks pienācis saprast...”). Tas droši vien bija retoriskas dabas jautājums no zāles. Es nepamanīju pat, kurš to pateica. (Smiekli.)

Bet, Judina kungs, atgādinājums jums vēlreiz: noskatieties raidījumu, kas notika pagājušonedēļ, un padomājiet, vai jums kā lektoram kādreiz Latvijas Universitātē nebūtu kauns iet un teikt: balsojiet par dokumenta nosaukumu, bet nebalsojiet par saturu! Tas taču ir ārprāts, ka mums Latvijā ir tāds Judina kungs, kam vienmēr viss ir taisnība, tas, ko citi saka... un tas ir vienkārši ģeniāli.

Juridiskais birojs Juridiskajā komisijā arī akcentēja, ka šī deklarācija ir nekam nederīgs pasākums, viņa neko nedod, bet mums ir juristi, Judina kunga izpratnē, kas zina labāk nekā Saeimas Juridiskais birojs. Nu, man laikam jāsaka tā: judinisma kults sāk rasties juristos, jo vispareizākā izpratne ir tiem... judinistiem, kas runā kā Judina kungs. (Daži deputāti aplaudē.) Tas ir vienkārši ģeniāli.

Es atkārtošu to, kas izskanēja Juridiskajā komisijā. Un atkal šeit ir runa par saturu. Tika uzdots jautājums: ja dušā, kas ir sieviešu duša, ienāk vīrietis kleitā, ko mēs darīsim? Mēs aizstāvēsim tās sievietes, iespējams, no kāda vardarbības akta (Dep. A. Judina starpsauciens.)... Jūs par to runājāt Juridiskajā komisijā, un tāpēc es to pamatoju. Tas bija atkal retoriskas dabas jautājums, jo kāds no zāles kaut ko iesaucās. Jūs apgalvojāt, ka, nē, mums nav jāaizstāv tās plikās sievietes, kas ir dušā, bet jāaizstāv abas puses, tātad jāaizstāv vīrietis kleitā. Nu kur ir konsekvence jūsu teiktajā? Kur ir saturs? (Zālē troksnis.) Nākamais. Ja mēs esam apgalvojuši... Tas ļoti labi, ka ir emocijas zālē, jo jūs aizskar tas, ko es saku. Tas ir pozitīvi.

 

Sēdes vadītāja. Kolēģi, mazliet klusāk!

 

Č. Batņa. Tagad nākamais. Ja jūs apgalvojāt, ka no 66 pantiem 63 ir īstenoti, tātad mēs tiešām, vēlreiz atkārtošu, – mēs esam reti birokrātiska valsts, kas gaida, lai tos trīs pantus kaut kā izmainītu.

 

     Teksts pirms korektūras

Nr. 19 ES

Vajag apstiprināt Stambulas konvenciju. Ideāli!

Un pēdējais pārmetums visai valsts pārvaldei, visiem. Reira kungs 2017. vai 2016. gadā parakstīja šo Stambulas konvenciju. Jau septiņus gadus tie spēki, kas saka, ka mēs iestājamies pret Stambulas konvenciju, akcentē 3. panta “c” daļu, 12. pantu un 14. pantu. Man ir jautājums: vai kaut viens valdības vadītājs, kaut viens ministrs ir aizbraucis uz Eiropas Parlamentu, uz Eiropas Komisiju un pateicis: “Klau, mēs atbalstām, bet varbūt nodefinējam šos pantus savādāk un ļaujiet mums pieņemt deklarāciju.” (Starpsauciens.) Vai kaut viens to ir izdarījis? (Starpsauciens.) Neviens to nav pat mēģinājis darīt. Jo, ja kāds to būtu izdarījis un ja būtu šāda deklarācijas atruna, visa Saeima nobalsotu “par” Stambulas konvenciju. Bet jūs jau nepacenšaties, jums ir svarīgs jūsu viedoklis, nevis opozīcijas viedoklis, kam izpratne ir savādāka. Un šī izpratne nav pareiza. Jo mēs taču esam tumsoņas, un mīts, ka mēs esam par vardarbību – nu to jūs gan ekselenti protat pasniegt sabiedrībā, nu, tas ir vienkārši ģeniāli!

Un, Rokpeļņa kungs, vakardien, skatoties raidījumu, jūsu teiktais ir ģeniāls: “Pieņemsim Stambulas konvenciju, un tad vardarbība mazināsies, ticiet tām, draugi!” Bet tā tas nebūs. Būs tikai tad, kad mēs visi sāksim strādāt pie vardarbības mazināšanas, sākot ar ģimenēm, sākot ar pirmsskolām, sākot ar skolām un varbūt sākot ar Saeimu, jo Saeimā arī mums ir cilvēciņi, kas pat nesaprot, kas ir vardarbība, kuri atļaujas bļaut virsū sievietēm.

Es balsošu “pret” 3., 12. un 14. pantu.

Paldies. (Starpsauciens. Daži deputāti aplaudē.)

 

Sēdes vadītāja. Paldies.

Nākamā debatēs pieteikusies deputāte Antoņina Ņenaševa.

 

A. Ņenaševa (PRO).

Cienījamā Saeimas priekšsēdētājas kundze! Kolēģi! Kolēģes! Par skaitļiem. Centrālās statistikas pārvaldes dati un tātad skaitļi nemelo. Liecina, ka katrs trešais Latvijas bērns ir pakļauts vardarbībai ģimenē. Tātad mēs šeit esam 100 deputāti Saeimas Sēžu zālē, tātad statistiski pieņemsim, ka vismaz 33 no mums bērnībā ir cietuši no kāda veida vardarbības. Un, protams, vardarbība atstāj sekas arī uz nākamām paaudzēm.

Centrālās statistikas pārvaldes dati liecina, ka katra ceturtā Latvijas sieviete piedzīvo tieši fizisko vardarbību. Tātad zālē mēs esam 33 Saeimas deputātes. Tas nozīmē, ka statistiski vismaz 8 no mums ir piedzīvojušas vai piedzīvo fizisko vardarbību.

Kolēģi, katra piecdesmitā latviešu meitene (atkal Centrālas statistikas pārvaldes dati) bērnībā, tas nozīmē, vecumā līdz 18 gadiem, likta kaila pozēt citu cilvēku vai kameras priekšā, fotografēties vai uzņemt video, spiesta pieskarties savām vai varmākas intīmajām zonām vai spiesta veikt dzimumaktu. Katras piecdesmitās meitenes bērnībā Latvijā... bērnībā ar seksuālu vardarbību visbiežāk no... varmākas vīrieši, kas pazīst šo meiteni.

Tie ir tikai skaitļi (Starpsauciens: “Un kā Stambula to maina?)... tie ir tikai skaitļi. Taču aiz katra šī skaitļa ir noteikti stāsti, ir varmāka, upuris un ir vērotāji. Katram, protams, ir šeit, Saeimas Sēžu zālē, deputātiem un deputātēm ir sava personīgā pieredze, un dažiem ir arī, protams, privileģēta un cita situācija. Un mēs bieži nezinām, kas notiek aiz slēgtajām durvīm, jo, kā mēs zinām, varmākas mīl klusumu un vardarbība mīl klusumu.

Tāpēc es šodien jums izstāstīšu, izlasīšu dažus stāstus, kas tika iesūtīti, man, sākot runāt, mums arī šeit skatīt Stambulas konvenciju. Un no tām sievietēm, kas uzskata, ka ir svarīgi izstāstīt un ka tas ir saistīts, kolēģi, ar Stambulas konvencijas pieņemšanu. Vārdi, protams, izmainīti.

     Teksts pirms korektūras

Nr. 20 IK

 

Anita, 30 gadi. Smaga vardarbība paaudzēs... p ati vainīga. “Teikšu godīgi, bija nepieciešamas dažas dienas, lai saņemtos uzrakstīt šo vēstuli. Brīdī, kad šo rakstu, man ir 30 gadi un viena zila acs. Paslīdēju un nokritu, tā teikt. Godīgi sakot, vairs neatceros, kad es pirmoreiz paslīdēju un nokritu. Bet zinu, kad pirmoreiz paslīdēšanu redzēju. Skaidri a tceros savu māti kliedzam: “Man ar tiem zilumiem būs jāiet uz darbu!” Pa durvju spraugu n aktī slepus noskatītas ainas, kas atgādina meksikāņu seriālus. Tikai pļaukas uz mammas vaiga nav maigas. Un nokrīt viņa arī pa īstam. Man četri gadi.

            14 gadu vecumā mani sāka sist mātes nākamais vīrs. Tā bija mana ilgākā pieredze ar vardarbību. Pēdējo reizi viņš pret mani pacēla roku, kad man bija jau 25 gadi. Kādu rītu pamodos, un manā stāstā bija ienācis jauns personāžs. Ievācies pa nakti ar visu savu iedzīvi. Mammu viņš mīlot, un viņa pirmoreiz dzīvē esot aplidota. Kafiju, redz, pienesis gultā. Un vispār – tā esot bijusi viņas ideja sākt dzīvot kopā.

            Sen nebiju dzirdējusi trokšņus naktī, tāpēc toreiz, kad tas sākās, es bez bailēm izgāju no savas istabas, lai noskaidrotu, kāpēc viņi kliedz. Pēc īsa brīža atmuguriski tiku uzgrūsta kumodei. “Manu meitu tu nesitīsi,” teica mamma. Un es noticēju. Nākamajā dienā man tika atnesti ziedi – baltas krizantēmas. Lai gan uz mani tas neiedarbojās, mērķis tika sasniegts, un ģimenes dzīve turpinājās.

Es iestājos vēl vienā mūzikas kolektīvā bez diviem, kuros jau darbojos, lai mājās pavadītu pēc iespējas mazāk laika. Kādu brīdi tas palīdzēja, bet tad tas notika atkal.

            Vēl pie lielākiem sasniegumiem jāmin žņaugšana Ziemassvētku vakarā, vannas istabas durvju izlaušana, lai varētu man iesist, un omītes pagrūšana nost, lai vēlreiz varētu man iesist. Nedrīkstēju atrasties virtuvē dienās, kad kungam tas nebija pa prātam. Nedrīkstēju iziet no istabas, ja negribēju, lai mani nomet pa trepēm. Visbiežāk sita pa vēderu, grūda, spēra. Tas viss, protams, neminot emocionālu teroru, kas ar laiku praktiski nekad neapstājās.

Var rasties jautājums: kāpēc mana māte nepameta kretīnu, kas sita viņas bērnus un viņu pašu? Tomēr tad, kad bija kārta rādīt savu drosmi un aiziet no vīrieša, kas pret mani pacēlis roku, es vienkārši nevarēju. Atcerējos, ka mātes otrais vīrs bija pamatojis pilnīgi katru uzbrukumu ar kādu manu trūkumu. Varbūt es esmu pelnījusi, ka mani sit? Man ir kauns, ka es esmu tik vāja, tik ļoti izolējusies no visiem saviem draugiem, tik nožēlojami nespējīga piedot, bet ne aizmirst.

Ja man jautātu, ko es vēlos sasniegt nākotnē, es atbildētu – savas domas pārvērst darbos. Tas prasa pašcieņu un pašvērtējuma līmeni, ko man vēl nav izdevies īsti sasniegt. Es to varu mēģināt izdarīt saviem spēkiem. Man daļēji pat sanāk. Bet ir tik daudzas, kas nevar. Un tieši šobrīd Latvijā cieš.” Vēstule s beigas.

            Natālija. Vardarbības veidi. “Biju precējusies ar vīrieti gandrīz piecus gadus. Laulības laikā piedzima divi bērni.” Ekonomiskā vardarbība. “Viņa nopelnītā nauda līdz manis vai mūsu bērniem neatnāca. Šis bija viens no iemesliem, kāpēc nevarēju aiziet. Pabalsti ir uz vīra vārda, nauda ir vīra kontā. Līdz brīdim, kad neizturēju un palūdzu publisko palīdzību.”

            Par seksuālo vardarbību. “Laika gaitā pārdzīvojot emocionālu vardarbību, man pazuda cieņa un iekāre pret šo cilvēku. Es nevēlējos pat gulēt šim cilvēkam blakus gultā. Tad uzzināju, ka tieku ik pa laikam sazāļota ar speed, lai viņam būtu interesantāk.”

Par fizisko vardarbību. “Esmu tikusi žņaugta, mētāta pret sienu un mēbelēm. Kad biju stāvoklī, es tiku mesta pret dīvānu, kas izveidoja pušumu uz vēdera. Ejot man garām, tika paņemta mana galva un ar spēku mani atmeta pret sienas stūri, kas rezultējās ar to, ka es nokritu uz zemes un viņš par to skaļi smējās un paziņoja, ka es tēloju, ka man sāp. Man tika sperts pa muguru, spļauts sejā.

Par emocionālo vardarbību. “Vairākas reizes centos šo vīrieti pamest, pēc kā sekoja vīra centieni veidot pašnāvības.

     Teksts pirms korektūras

Nr.21 SZ

Emocionāla vardarbība pret mani tika pausta regulāri. Tas izpaudās tā, ka es nedrīkstēju izrādīt jebkādu negatīvu emociju. Es sāku no visiem izolēties, jo man bija bail par vīra attieksmi pret cilvēkiem. Pēdējā emocionālā vardarbība – mana bijušā vīra centieni mani publiski pazemot jau interneta vidē.” Vēstules beigas.

Renāte, piecpadsmitgadīga draudzene. “Draudzene vienu dienu atskrēja pie manis ar zilumiem uz kājām un sasitumiem uz sejas. Bija arī ar galvu grūdis pret sienu. Tajā mirklī puisis bija atskrējis līdz manām mājām, klauvēja, sēdēja trepēs. Pēc tam draudu vēstules: “Zinu, kur dzīvo, tik pamēģini viena pati iziet no mājām.” Tad ballītē it kā pa jokam žņaudzis.

Zinu, ka nav traģiskais stāsts, bet ir “bet”. Meitenei tad bija 15, bet puisim – 16 gadi. Džeks skaitījās stilīgs, internetā zināms. Tāda pieredze 9. klasē un ar pilnīgi normāliem jauniešiem – labi mācās, vecākiem labi darbi, dzīves apstākļi komfortabli.” Vēstules beigas.

            Kristīne. Ģimene. Nevienlīdzība. “Bērnībā dzīvojām ļoti nabadzīgi. Uz galda viens rupjmaizes ķieģelis četriem cilvēkiem uz nedēļu. Vecāki bieži strīdējās par šķiršanos, bieži sita viens otru un arī mūs. Skolā to visu zināja, bet nereaģēja uz to. Arī klasesbiedri bieži mūs apsmēja dēļ tā, kā dzīvojam. Bieži vien no skolas vai no veikala nācām mājās ar asiņainiem ceļgaliem, jo klasesbiedri uz asfalta mūs nogrūda vai vienkārši aplēja drēbes ar balinātāju.

Vecāki bērnībā un vēl joprojām bieži programmēja, ka neko nemāku, nezinu un dzīvē diez vai ko panākšu, sasniegšu. Pusaudžu gados daudz dzēru, pamēģināju arī dažādas vielas tikai tāpēc, lai uz laiku lai aizmirstu visu negatīvo. 15 gados mani izvaroja, bet vecāki tam neticēja. Sagāju kopā attiecībās ar varmāku, kurš dzēra un bieži palaida rokas. Kad piedzima otrais bērns, nosauca par mauku.

Tagad bieži, ja kas nesanāk, arī cenšos sev iestāstīt, ka nekam nederu, neviens nemīl, nevienam neesmu vajadzīga. Un kāpēc vispār dzimu? Biju arī slimnīcā pirms diviem gadiem, jo centos sev darīt galu. Neredzēju jēgu dzīvei.”

Vēstules beigas.

Un vēl daži stāsti, kas arī... gan no ziņām, no statistikas. Tātad konkrēts varmāka un mūsu sodu sistēma.

21 gadu vecs Rolands Dišlers izvaro sievieti 1996. gadā. Cietums. 2001. gadā viņš iznāk brīvībā un pēc diviem mēnešiem nožņaudz astoņpadsmitgadīgu skolnieci, par ko saņem nu jau mūža ieslodzījumu. Augstākā tiesa spriedumu atceļ, iznāk no cietuma pēc 20 gadiem. 2023. gadā mēģina nožņaugt sievieti Talsos, par ko saņem vēl piecus gadus. Tātad vai 2028.  gadā mums atkal gaidīt nākamo slepkavības mēģinājumu?

Stāsts no Lendžiem. Grupas izvarošana 10.  augustā. “Viņa bija panikā, ļoti lielā panikā. Sitās durvīs, šausmīgi sitās. Es uzreiz attaisīju vaļā un redzu sievieti ar asinīm uz rokām, sejas, teica: “Ielaidiet mani, mani izvaro, grib nosist.”” Tā stāstīja Lendžu iedzīvotāja, kura deva patvērumu cietušajai. Jauna sieviete esot izlauzusies no gūsta dzīvoklī Lendžu ciemā, kur četri – četri vīrieši! – viņu visu nakti esot ieslodzījuši, piesējuši, dzirdījuši, graizījuši, situši, izvarojuši. Īsi pēc aizturēšanas policija palaidusi brīvībā. Izmeklēšanā varētu būt iesaistīts policists, iespējams, varmākas radinieks.

Kolēģi, es dzirdu, protams, pārmetumus, ka konvencija neko nemainīs. Bet tad mēs varam arī nolikt deputātu mandātus, ja neko nespējam izdarīt. (Starpsaucieni.) Es uzskatu, ka mēs varam – mēs varam izdarīt un mainīt. Un katram, kurš apgalvo, ka pietiek tikai ar krimināllikumu, – nē, diemžēl nepietiek.

Nepietiek ar Rusiņa 19 kriminālprocesiem, lai novērstu sievietes nogalināšanu sava bērna priekšā Jēkabpilī. Nepietiek ar kolēģi, kuru sadur viņas dēls ... lai policija neatbildētu viņai: “Kādu audzinājāt, to arī saņēmāt.” Nepietiek ar sievas smagu saduršanu Dobelē, lai tiesa patur ētu apcietinājumā,

 

     Teksts pirms korektūras

Nr. 22 EZ

jo neredz nepieciešamību novērst līdzīgu noziegumu nodarījumu. Nepietiek ar izvarošanu, meitenes nožņaugšanu un vēl vienas, jau citas sievietes nožņaugšanas mēģinājumu Talsos, lai sistēmai beidzot būtu skaidrs – šis slepkava nav jāatbrīvo priekšlaicīgi. Nepietiek ar to, ka skolā, kaimiņi un veikalā visi zināja, ka mājās notiek emocionāla, ekonomiska, fiziska un seksuāla vardarbība. Nepietiek ar to, ka vienreiz Valsts prezidents vai Eiropas Komisija, vai kāda populāra personība piesit dūri un pasaka – pietiek, jābeidz vardarbības normalizēšana. P ietiks tikai tad, ja mēs rīkosimies, ja mēs katru dienu izmantosim katru rīku, tai skaitā starptautisku, vietēju, juridisku, izglītojošu, medicīnisku, lai novērstu vardarbību. Tā ir nepielūdzama statistika, un tie ir reāli stāsti.

Kolēģi, es gribu pateikt paldies šodien visiem, kas balsos “par” Stambulas konvenciju vai Eiropas Padomes Konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu. Paldies. J o šodien, ko mēs darām?

Mēs jau arī runājam par šo un tas, ka mēs runājam, jau ir pirmais solis un sasniegums, jo runāt par vardarbību mums vajag arvien vairāk un drošāk, jo klusēšana, kā mēs jau esam zinājuši, vardarbība mīl klusumu. Jo vairāk runāsim par vardarbību, jo mazāk to pieļausim. (Aplausi.)

 

Sēdes vadītāja. Paldies.

Nākamā debatēs pieteikusies deputāte Linda Liepiņa.

 

L. Liepiņa (LPV).

Sievietes, vīrieši, nekatra dzimuma pārstāvji, homoseksuālisti, geji, lesbietes un transgenderi, plūstošā dzimuma pārstāvji, sievietes, kas dažkārt ieņem vīriešu lomu, un vīrieši, kas jūtas kā sievietes, nebinārie, kvīri, “X” dzimuma pārstāvji, transseksuālie vīrieši, transseksuālas sievietes, transseksuālas personas, androgīni, demigenderi un aseksuālie, pangenderi un omnigenderi, gender bender, neirogenderi un ksenogenderi, poli genderi un trešā dzimuma pārstāvji, trigenderi un vienkārši transvestīti.

Judina kungs, 15.  novembra raidījumā “Kas notiek Latvijā?” c ita starpā jūs minējāt par kādu vīrieti, kas, paņēmis kleitu, staigā kaut kur, viņam uzbrūk, nodara kaitējumu, un tad ir Stambulas konvencija, kas viņu sargā. Allelujā! Tajā brīdī es beidzot sapratu, par ko tad ir šī konvencija un ko patiesībā aizsargā šī konvencija, un kam tā ir radīta. Nu kam ne citam, ja vīrietim kleitā, kam ne citam, ja ne androgīnam, demigenderam un aseksuālim, pangenderam un omnigenderam, gender benderam un neirogenderam, un ksenogenderam, poligenderam un trešā dzimuma pārstāvjiem, trigeinderiem un vienkārši transvestītiem. Dievs ir radījis vīrieti un sievieti un tikai divus dzimumus. No tā vīriešu dzimuma, ja kameras tiktu pagrieztas uz šo pusi,

 

     Teksts pirms korektūras

Nr. 23 EK

šobrīd ņirdz divi – Čudars un Judins. Kleitas jums vēl pietrūkst tikai, bet tā viss ir kārtībā, ja. (Daži deputāti aplaudē. Starpsauciens: “Nopirksim.”) Paliksim pie vīriešiem un sievietēm un beigsim kropļot un padarīt nenormālo par normālu.

Es klausījos, ko teica Ņenaševas kundze. Un manī... šitā daļa nebija ieplānota tajā manā runā, bet manī... nu tāds baigais kamols kaklā. Un ziniet par ko? Tāpēc ka tikai sieviete, kas patiesībā ir sista un nevis no kaut kāda garāmgājēja, bet sista no sava vīra puses, sista no sava bērna puses, tikai sieviete, kas ir izvarota no sava darba devēja puses, zina pilnīgi noteikti, ka šī konvencija nav ne par vardarbību, ne par izvarošanu, nav ne par sievieti un ne par bērniem. (Dep. A. Ņenaševa: “Meli.”) Šī konvencija ir par Judina vīrieti kleitā, un, Dievs, sargi Latviju no Stambulas konvencijas! Dievs, sargi Latviju no vīriešiem kleitās, no judiniem , no muļķiem un no nodevējiem Latvijas parlamentā!

Paldies par uzmanību.

Aicinu balsot “pret”. (Aplausi.)

 

Sēdes vadītāja. Paldies.

Nākamais debatēs pieteicies deputāts Ingmārs Līdaka.

 

I. Līdaka (AS).

Labdien, cienījamie kolēģi! Šī ir mana pirmā uzstāšanās par Stambulas konvenciju. Protams, esmu pret vardarbību pret sievietēm, bet mani ļoti uzrunāja teksti par stereotipiem dzimumu lomu jautājumā un to izskaušana. Man tā ģimenē pieņemts, ka, kamēr skalda malku, tikmēr sieva mazgā traukus, kamēr laboju traktoru, sieva gludina kreklus. Mazliet man tā kā bail sievai piedāvāt mūsdienīgāku lomu sadalījumu ģimenē un kaut kā bail arī atmest stereotipus un mirklīti nepagaidīt, ja tuvojas cienījamā Irma Kalniņas kundze, lai atvērtu smagās Saeimas durvju vērtnes un viņai uzsmaidīt. Un es to daru ne jau tāpēc, ka viņai nebūtu spēka atvērt šīs durvis, tāpēc, ka man tas ir patīkami.

Skatos uz zemnieka Edgara Putras sastrādātajām, eļļā mērcētajām rokām. Man tā kā negribas atkal karot pret to stereotipu, kā vīrietis lej karterī eļļu, bet sieviete viņu sagaida mājās ar pankūku pannu.

Šeit, Rīgas kastītēs dzīvojošajiem, Stambulas konvencija laikam šķiet kāda panaceja, kā sadalīt mājās to vienīgo smago pienākumu – kurš tad iedarbinās to traukmašīnu? Bet redziet, es esmu vecmodīgs un vecmodīgu stereotipu varā, bet man nekad nav nācis prātā sist sievu, un es joprojām tramvajā pieceļos un atdodu vietu sievietei. Kad veidojās mani uzskati par to, kas labi, kas slikti, par Stambulas konvenciju vēl neviens neko nezināja, bet izglītības sistēma un sabiedrība kopumā uzskatīja, ka vardarbība pret sievieti, pret māti, pret fiziski vājāko, nekādi nav akceptējama. Vismaz tur, kur dzīvoju es, gan kādreiz, gan arī šodien.

Vardarbība pret sievieti ir nevis stereotipu izraisīta problēma, bet gan uzvedības pataloģija. Un pret to tā arī jācīnās. Neiecietīgi, jo cilvēks saprātīgais izsenis ir saudzējis vājāko. Pat akmens laikmetā mednieki vairījās medīt briežu māti ar mazuli. Ir pagājuši vairāki tūkstoši gadu, un mums tagad vajag kaut kādu dokumentu, kaut kādu konvenciju, lai cīnītos pret pašsaprotamām lietām, kuras atbilstoši atrunātas arī kriminālkodeksā. Kāpēc? Protams, ja konvencijas būtība tik tiešām ir rūpes par sievietes drošību un nevis par kaut ko citu. Bet, ja man kāds saka, ka pāris vārdi dažos pantos pilnīgi noteikti nav nekāds iemesls neapstiprināt Stambulas konvenciju, tad es jums teikšu tā –

 

     Teksts pirms korektūras

Nr. 24 ES

ja saujā putraimu ir iemaldījušies daži peļu spiru graudiņi, man šāda putra nav vajadzīga. (Aplausi.)

 

Sēdes vadītāja. Paldies.

Nākamais debatēs pieteicies deputāts Vilis Krištopans.

 

V. Krištopans (LPV).

Priekšsēdētājas kundze, deputāti! Es jums nolasīšu Satversmes 110.  pantu. Esmu pārliecināts, ka daļa no jums to nav lasījuši. “Valsts aizsargā un atbalsta laulību – savienību starp vīrieti un sievieti, ģimeni, vecāku un bērna tiesības. Valsts īpaši palīdz bērniem invalīdiem, bērniem, kas palikuši bez vecāku gādības un cietuši no varmācības.”

Ko vēl jums vajag? Ko vēl šitam visam pieliks klāt Stambulas konvencija? Kā tieši Stambulas konvencija stiprinās jau tā vājo ģimenes institūtu un mūsu katastrofālo demogrāfisko situāciju? Protams, ir izņēmumi. Jāsaka paldies Nacionālajai apvienībai, jo Parādnieku skaits valstī strauji aug. Un tad es skatos uz manu radinieku (Starpsaucieni.)... un tad es skatos uz manu radinieku, viņš šeit pirms gada no šīs tribīnes paziņoja, ka viņš ir heteroseksuāls vīrietis.

Un tagad es sāku domāt, jo Judina kungs sarīkoja Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas sēdi četru stundu garumā, tā gan bija konference vai diskusija starp Judina kungu un dažnedažādām organizācijām, kuru es kaut kādā brīdī pametu, sakot, ka es nepiedalos konferencē, kura ir tikai un vienīgi Stambulas konvencijas aizstāvībai, bet viens no punktiem, kuru briesmīgi mēģināja izglābt Judina kungs un viņš tā it kā pierādīja, ka Stambulas konvencija ir arī pret vīriešu diskrimināciju, vai ne? Ir.

Un es vēlreiz atgriežos pie mana radinieka. Varbūt tiešām, ka tā Stambulas konvencija jāpieņem, j o šajā valstī (Kāds deputāts aplaudē.) – šajā valstī! – kultūras ministre ir sieviete, tieslietu ministre ir sieviete (Starpsauciens.), Saeimas priekšsēdētāja ir sieviete, šeit no (Starpsauciens.) pieciem trīs ir sievietes Prezidijā, premjere ir sieviete un Valsts prezidents – gejs. Kādu politisko karjeru var šajā valstī taisīt heteroseksuāls jauns vīrietis, 40 gadu vecs? Da nekādu! (Aplausi. Starpsauciens.) Viņam vajadzīga Stambulas konvencija , lai viņu glābtu. (Starpsauciens: “Jā!”) Citādi viņam karjeras nav. (Starpsauciens: “Un to saka bijušais premjers!”)

Un tagad atgriežamies pie Lemberga. Izrādās, viņš foršs džeks ir. Paskatieties, ko viņš stāsta! Stambulas konvencija ir pilnīgi bezjēdzīga, un nekāda... es viņu citēju... ne Stambulas, ne Stokholmas, ne Ņujorkas, ne Abu Dabi konvencija sievietes neaizstāvēs. To tikko pirms dažām dienām pateica Lembergs. Un jūs vēl te, apvienotais saraksts, cepaties, ka Lembergam tur ir ietekme. Da kāda viņam tur ir ietekme? Paskatīsimies, kā viņi šodien balsos! Lembergs tak saka, ka Stambulas konvencija nav vajadzīga.

Un pašās beigās par naudu. Es saprotu, ka tad, kad Vienotība bankrotēs, un bankrotēs acīmredzot ātrāk, nekā mēs visi domājām, pateicoties Kariņa un visas pārējās vadības bezgalīgajiem, dārgajiem lidojumiem, tad Judina kungs acīmredzot atradīs kādu siltu vietiņu kādā no šīm nevalstiskajām organizācijām, kuras, protams, tiks finansētas, pamatojoties uz Stambulas konvenciju. Tā kā jūsu karjera, protams, ir nodrošināta, pateicoties jūsu šodienas balsojumam.

Es aicinu balsot “pret” šo konvenciju.

Paldies. (Aplausi.)

 

Sēdes vadītāja. Paldies.

Nākamais debatēs pieteicies deputāts Aleksandrs Kiršteins.

 

A. Kiršteins (NA).

Cienījamā sēdes vadītāja, godājamie deputāti! Es mēģināšu nedaudz iezīmēt to, ko jums nestāsta šeit Juridiskās komisijas priekšsēdētājs Judina kungs un labklājības ministrs Augulis.

     Teksts pirms korektūras

 

Nr. 25 AR

Tātad visu laiku tiek uzsvērta konvencijas it kā galvenā nozīme bērnu un sieviešu tiesību aizsardzībā. Vai tas ir tiešām šīs konvencijas mērķis? Man liekas, ka patiesībā mēs runājam par sabiedrības pārprogrammēšanu, kas ir šīs konvencijas galvenais uzdevums. Sabiedrības pārprogrammēšana paredz mainīt pilnīgi visu, sākot ar tradicionālo dzīvesveidu, kultūru, izglītības sistēmu un galvenokārt morāles normas. Morāles normas ir tās, kas pēdējos 30 gadus traucē Eiropas Savienībā liberālajiem spēkiem kaut kādā veidā programmēt uz dažādām nenormālībām. Nu, mēs zinām, ja? Tas jau neattiecas tikai uz dažādām dzimumu maiņām, bet arī dažādas perversijas tiek reklamētas, slimības, novirzes, tas viss tiek pasludināts par ļoti labu piemēru. Bet pamatā tas ir dzimstības samazināšana, imigrācijas veicināšana un vesela rinda citas lietas.

Sākam ar izglītību. Izglītībā 14. pants saka skaidri un gaiši: iekļaut mācību vielu par tādiem jautājumiem kā tādas dzimuma lomas, kas nav padarītas par stereotipiem. Tātad mācīs par dzimumu lomām, kas nav padarītas par stereotipiem.

Nebūsim naivi! Šī sabiedrības pārprogrammēšana jau nesākas šodien ar šo konvenciju. Pirmais mēģinājums Latvijā, varbūt tāds kliedzošākais, bija tieši pirms 12 gadiem, 2021. gadā. Jau par ārzemju naudu tika nodrukātas grāmatiņas un metodiskie materiāli pedagogiem.

Metodiskie materiāli pedagogiem saucas “B ērnudārzi, kuros ir vieta PepijPrinčiem un Pirāt Princesēm”. Grāmatiņa saucas “Diena, kad Kārlis bija Karlīna”, “Diena, kad Rūta bija Rihards”, 2021. gads. Priekšvārdā Dānijas līdztiesības ministre Kārena Jespersena raksta: “Ja vēlamies panākt ilglaicīgas pārmaiņas dzimumu līdztiesībā, darbam jāsākas ar maziem bērniņiem. Un te svarīga loma būs bērnudārzu skolotājiem, kas sniedz bērniem paplašinātas iespējas dzīvot bērnu pašu vēlmju atbilstošo dzīvi.” Tātad bērnu untumu un vēlmju dzīve ir galvenais. Un šeit parādās jau pirmā pretruna šai konvencijai ar daudzām citām konvencijām, sākot ar ANO cilvēktiesību konvenciju, un arī Latvijas, teiksim, Bērnu tiesību aizsardzības likumu, tur ir teikts, ka līdz 18 gadiem vecāki nosaka bērnu reliģisko audzināšanu un morāles principus kā tādus. D ažādos likumos un dažādās valstīs tas formulēts dažādi.

Bet šeit taču ir skaidri pateikts, ka bērnu audzinātāja mācīs dzīvot bērnam pēc viņa vēlmēm. Tātad jebkurš untums ir kaut kādā veidā jārespektē vecākiem, un viņiem nav nekādu tiesību mācīt, piemēram, kaut kādas “novecojušas” (pēdiņās) reliģiskas normas, piemēram, par dzīvības vērtību kā tādu. Pie tā mēs vēl atgriezīsimies.

Tātad lomas ar stereotipiem. Bet tad uzreiz ir interesanti: vieniem paredzēta šī konvencija, bērni var vilkt kleitiņas... Dažās valstīs notiek diskusijas par to, vai vajag vecāku atļauju, piemēram, ja bērna untums ir mainīt savu dzimumu. Un, ak tavu brīnumu, Lielbritānijā ir tāda Ītonas koledža zēniem. No 14 līdz 18 gadiem mācās zēni, un šajā koledžā neuzņem meitenes. Un kāpēc? Tāpēc, ka tur kaut kā tie zēni tiek audzināti drusku pēc atšķirīgiem principiem. Piemēram, ir obligāti jānodarbojas ar sportu, pie kam šis sporta veids ir samērā brutāls. Tas ir regbijs, bērni nedrīkst sūdzēties par zilumiem. Viņi nedrīkst raudāt par brutāliem sasitumiem, par dunkām, par visu to, kas ir regbijā, par vārtīšanos dubļos. Kaut kā es nebūtu dzirdējis, ka britu aristokrāti vai parlamentārieši iebilst pret šādas zēnu skolas pastāvēšanu. Un vēl trakāk – šo skolu ir beiguši 20 bijušie Lielbritānijas premjeri. Tad kāpēc valdības vadītāji uzskata, ka viņiem vajag zēnu skolu, kur mācības notiek pēc pavisam citādām metodēm un kur zēniem neļauj kleitiņās staigāt. Un mums stāsta, ka viena (?) ir ļoti veselīga, kad Kārlis kļūst par Karlīnu, teiksim, Antoņina kļūst par Antonu, Aleksandrs – par Aleksandru un tā tālāk.

Bet liekulība jau nav tikai šajā pantā, un te ir skaidri pateikts – izglītības sistēma ir vajadzīga no bērnudārza, tāda, kas

 

     Teksts pirms korektūras

Nr.26 SZ

pārprogrammē tradicionālos uzskatus, morāli, kultūru, latvisko dzīvesveidu un tā tālāk. Mums te SASKAŅAS bijusī jaunatnes organizācijas pārstāve stāstīja par vidi, no kuras viņa nepārtraukti saņem visādas šausmu lietas, kā tur nelaimīgās meitenes apprecējušas savā muļķībā vīrus, kas viņas tur nepārtraukti sit. Nu, es nezinu, es, piemēram, padomāju, ka es varbūt vairāk nekā 100 dažādu paziņu vidū, es nevienu nevaru atrast, kuram būtu bijis tāds dzīvesveids, ja. Tā ka tā nav norma, tas ir izņēmums. Un acīmredzot, ja būtu pieņemta Stambulas konvencija 10 vai 20 gadu iepriekš, nekas nebūtu mainījies. Tur ir pavisam jāstrādā ar citām likuma normām un ar citām iestādēm.

Nākošais. Šī konvencija veicina masveida imigrāciju. Un te gan gods un slava Judina kungam, kurš pieminēja, ka viens no diviem iemesliem, kāpēc Izraēla atteicās ratificēt, bija bailes no masveida imigrācijas. Skatāmies 32. pantu – piespiedu laulības un 37.  pantu – piespiedu laulības. “Par krimināli sodāmu tiek atzīta pieauguša vai bērna piespiešana noslēgt laulību”.

Cienījamās dāmas un kungi! Pasaulē apmēram divi miljardi cilvēku dzīvo valstīs, kur tūkstošiem gadu pastāv tradīcija, kur vecāki noslēdz laulību starp, teiksim, pieci vai septiņgadīgiem bērniem. Tas nav tikai kurdiem, kā daži domā, kur ir 40 miljoni cilvēku. Vesela rinda tautību Indijā tradicionāli piekopj šo te tradīciju, arābu valstīs tas ir, Pakistānā, ja. Es tā paskaitīju, apmēram divi miljardi cilvēku dzīvo tādās valstīs, kur šī ir tūkstošgadīga tradīcija.

Mēs tagad teiksim: “Ko jūs?!“, pārmācīsim visus, brauksim uz Indiju un teiksim: “Tā taču nedrīkst !” Ir ciltis, kas dzīvo akmens laikmetā, mīļie kolēģi. Tātad turpināsim sarkano latviešu strēlnieku tradīciju visā pasaulē ieviest vispārējo laimību un jauksimies citu tautu kaut kādās iekšējās darīšanās.

Vai tad Latvijā vecāki ar to nodarbojas? Jā, ja par naudu šeit runā, teiksim, kaut kādi pakistāņi, kas grib iekļūt Eiropas Savienībā, nu tad viņi piedāvā to par naudu, bet tā jau nav piespiedu, tā ir brīvprātīga tādā gadījumā, jeb tā ir nopirkta laulība . Indija, Afganistāna, Kurdistāna un tā tālāk.

Un tad uzreiz parādās attiecīgs pants, ka jāsniedz bez ierunām iebraukšanas vīzas tiem cilvēkiem, nu, teiksim, sievietēm vai bērniem, kuru tiesības tiek pārkāptas. Kādā veidā Latvija taisās uzņemt visus šos bēgļus, kur, es teicu, ja divu miljardu apdzīvotās teritorijās no Āfrikas līdz Āzijas galam šī tradīcija ir pastāvējusi.

38. pants. Es gribētu pajautāt Judina kungam kā juristam –  kurā vietā Latvijai ir tradīcija nodarboties ar sieviešu dzimumorgānu kropļošanu? Tā ir tiešām tik aktuāla Latvijas problēma? (Starpsauciens.) Ja tā ir starptautiska problēma, tad ir starptautiski arī ciltis, kas dzīvo akmens laikmetā gan Āfrikā, gan citur, un šīs ciltis ir piekopušas tūkstošiem gadu šo tradīciju, un, ja kāds no šīm ciltīm arī iebrauca Eiropā, tad varbūt vajadzētu cīnīties pret imigrāciju vairāk, nevis rakstīt šādas muļķības.

Un tad man nākamais jautājums Judina kungam. Kas ir svarīgāk? Šis pants? Bet kāpēc nav iekļauts kanibālisms? Es domāju, ka Judina kungs kā jurists ir dzirdējis tādu vārdu – Anna Šakale. Tā ir viena no divām latvietēm, kurām ir piespriests savā laikā ar Augstākās tiesas spriedumu, pirms tika atcelti nāvessodi. Tātad viņai tika piespriests nāvessods Latvijā. Kas ir Anna Šakale? Nu Kriminālistikas muzejā aizejiet, apskatieties, jūs taču esat jurists! Anna Šakale bija sieviete, kas dzīvoja Pētersalas ielā, un viņa izīrēja vientuļām lauku meitenēm , kas brauca Rīgā, dzīvojamās telpas . Un pēc tam tās meitenes sāka pazust. Nu, pēc ilgstošas novērošanas atklājās, ka viņa vienkārši šīs meitenes nogalina un Centrāltirgū tirgo pīrādziņus. Viņai tika piespriests augstākais soda mērs. Pēc tam viņa tika apžēlota, soda mērs tika nomainīts ar mūža ieslodzījumu. Viņa tika izsūtīta uz Krieviju, un, kā nesen nezināmā vēstures žurnālā jūs varat izlasīt, viņa nodzīvojusi pietiekami ilgu mūžu, ir atgriezusies un klusi un mierīgi dzīvo Latvijā, ja. Varbūt tad vajag kanibālismu ierakstīt, ka mēs aizstāvam? Mēs kaut kā to

 

     Teksts pirms korektūras

Nr. 27 EZ

neesam ... bet mums ir svarīga Āfrikas cilšu tradīcija.

Man liekas, vislielākā liekulība ir 39. pantā, kolēģi, par ko mēs atkal nerunājam. Tur ir teikts, ka piespiedu aborts ir krimināli sodīts, ja nav sievietes piekrišana. Bet, ja ir sievietes piekrišana? Tad man ir uzreiz tāds jautājums: Igaunija ir pirmajā vietā Eiropas Savienībā abortu skaita ziņā uz 100 tūkstošiem un Latvija, man liekas, ir trešajā vietā. Par ko nerunāja šeit mums atkal Ņenaševas kundze. Ko dara Labklājības ministrija, lai palīdzētu sievietēm, un ko dara šī konvencija, lai kaut kādā veidā palīdzētu novērst šo lielo abortu skaitu? Un, ja pat viduslaikos un vēl tagad daudzās valstīs klosteri, teiksim, paņem šos bērnus, starp kuriem arī ir meitenes, un ļāva viņiem, teiksim, piedzimt, un pēc tam viņas tika aprūpētas un atdotas ģimenēm, kurām ir problēma varbūt ar bērnu radīšanu. Tad šeit vienkārši mēs sakām: vai dieviņ, ar varu – tas ir slikti, bet, ja tas ir ar piekrišanu, tas taču ir – nekāda vaina tam nav, vai ne? Un to mēs saucam par sieviešu un bērnu tiesību aizsardzību. Šis ir morāles jautājums. Kas ir slepkavība juridiski? Kāpēc šī konvencija apiet slepkavību?

Es atradu, ka slepkavība ir mērķtiecīgi veikta darbība, kā rezultātā panāk citas būtnes dzīves apraušanu kā tādu. Kurā brīdī aborts, kā uzskata kristieši, ir slepkavība? Un kurā brīdī tā ir nevainīga sīka medicīniskā manipulācija? Tātad šī konvencija jebkurā gadījumā aizskar arī ticīgo cilvēku jūtas. Un teorijas ir dažādas. Kristieši uzskata, ka bērns ir no ieņemšanas brīža. Citi uzskata, kas varbūt nav tik ticīgi, ka no sirdspukstiem, kad viņi parādās. Šeit nav ne vārda par to, ka konvencija kaut kādā veidā rūpētu bērnu slepkavošana kā tāda. Tas ir dīvaini. T as parāda visu šo liekulīgo saturu.

45. pants ir par vecāku tiesību anulēšanu – pārtraukt vai atņemt vecākiem aizgādības tiesības, ja citādi nav iespējams garantēt bērna labākās intereses. D āņu labklājības ministre jau pateica, ka bērna labākās intereses ir viņa iegribu izpildīšana. T ad man ir jautājums: kurš tad Latvijā būs un kas noteiks bērna labākās intereses? Ja, piemēram, tēvs nelaiž savu puiku uz skolu kleitiņā. Vai tas ir bērnu tiesību pārkāpums vai nav? Vai vecākiem ir tiesības audzināt bērnu pēc savas reliģiskās piederības jeb viņiem ir jāpakļaujas, teiksim, tām mācībām un grāmatiņām, kuras dāņi, piemēram, iesaka izplatīt bērnudārzos? Tie ir daži jautājumi. Nez kāpēc šeit neviens par to nerunā no šīs konvencijas aizstāvjiem.

60. pants – nu, absolūta imigrācijas veicināšana. Patvēruma pieteikumi ar dzimumu saistītos vardarbības gadījumos. Pieteikuma iesniedzējam piešķir bēgļa statusu saskaņā ar spēkā esošajiem tiesību aktiem. Nu pamēģiniet nepiešķirt! Nu atbrauks jums GREVIO un prasīs, kāpēc jūs neesiet tur, teiksim, pie Baltkrievijas robežas aiz žoga tur kādiem pieciem tūkstošiem no Āfrikas ciltīm ieradušies, no akmens laikmetā dzīvojošām ciltīm, teiksim, cilvēki, kuri sūdzas, ka viņiem vecāki liek apprecēt varbūt nemīlamu līgavu vai vēl kaut ko tādu. GREVIO... 66. pants. Tā ir viena birokrātiska iestāde, kas būs uz kakla gan finansiāli, gan citādos veidos. Jo konvencijas dalībvalstīm jāsniedz Eiropas Padomes ģenerālsekretāram ziņojumi par normatīvajiem aktiem šīs konvencijas īstenošanā nevis tā, kā viņi paši iedomāsies, bet pēc izstrādātām anketām, kuras tiks nolikts priekšā. Sūdzības par konvencijas īstenošanu var tikt iesniegtas Eiropas Padomes cilvēktiesību komisāram, Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas speciālajām institūcijām un tā tālāk.

 

Sēdes vadītāja. Kiršteina kungs, laiks!

 

A. Kiršteins. Var apvienot?

 

Sēdes vadītāja. Jā. D eputāts lūdz apvienot.

 

A. Kiršteins. Tātad nepārtraukta sūdzību iesniegšana, ja? Visādu inspekciju braukāšana pa skolām – nu jebkurā gadījumā taču ir finansiālie izdevumi, šie cilvēki kaut kādā veidā ir jāuzņem, viņi taču negulēs, teiksim, kaut kādos lētos hosteļos. Acīmredzot vismaz četru vai piecu zvaigžņu viesnīca jā finansē un tā tālāk.

Kāpēc šī konvencija... kāpēc mūsu ministrijas,

     Teksts pirms korektūras

Nr. 28 EK

sākot ar Izglītības ministriju pašreiz, beidzot ar Labklājības ministriju, ignorē visus šos jautājumus. Arī Ārlietu ministrija nav iesniegusi nekādu aprēķinu, kādā veidā tas ietekmētu imigrāciju Latvijā?

Un nobeidzot es gribētu varbūt pateikt, ka jebkurā gadījumā, ja mēs nerunājam tikai par kristīgo jūtu aizskaršanu, ja mēs nerunājam tikai par pretrunu ar dažādām konvencijām, beigu beigās, kāpēc vienmēr latviešiem ir jāskrien klupdamiem, krizdamiem un vienmēr jāsaka, ka vai nu tur ir pieņēmušas, mums jāpievienojas tur kaut kādām 27 valstīm, no kurām 7 joprojām nav ratificējušas... Tad, kad mēs gribam sēdēt Drošības padomē ANO, mēs aizmirstam, ka tur ir 193 valstis, no kurām lielākais vairākums pat netaisās šo konvenciju ratificēt, bet mums ir izdevīgi, mēs sakām – jā, ka mēs būsim tur, un tā tālāk.

Es domāju un aicinu šo konvenciju neatbalstīt, kamēr nav izvērtēti šie jautājumi – kas tad notiek ar mūsu izglītības sistēmu, kas notiek ar imigrāciju, kas notiek ar šiem abortiem un kas notiek ar daudz būtiskākajiem jautājumiem par sabiedrības pārprogrammēšanu.

Paldies, aicinu balsot “pret”.

 

Sēdes vadītāja. Paldies.

Nākamais debatēs pieteicies deputāts Atis Švinka. (Zālē troksnis.)

Kolēģi, es lūdzu mazliet arī klusāk zālē!

 

A. Švinka (PRO).

Saeimas priekšsēdētāja! Kolēģes! Kolēģi! Mēs šeit šodien runājam par konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu. Mēs šodien runājam, mēs vairākkārt iepriekš esam runājuši, un man bija grūti pat izdomāt, ko vēl un vēl skaidrot un pateikt, kas vēl šajā zālē, Saeimas, nebūtu izskanējis.

Un šodien man, protams, ir... visu cieņu ZZS kolēģiem, kas ir vairākkārt izlasījuši, savstarpēji diskutējuši, arī es ar viņiem esmu diskutējis un, kas pats svarīgākais, saviem vēlētājiem ir šos argumentus nesuši un skaidrojuši. Tas jau ir mūsu, deputātu, uzdevums – par šiem jautājumiem iet pie vēlētājiem un runāt, un tas arī ticis darīts. Katra lielā vēsturiskā lēmuma priekšvakarā ir sastopami cilvēki, kuri aicina līderus nespert soļus, saglabāt esošo status quo, varbūt pat atgriezties vecajā, labajā kaut kādā kārtībā.

Šeit izskanēja arī viedokļi – tradicionālās lomas, tradicionālā kultūra, kāda ir izpratne par cilvēku. Un tad, vēsturiski skatoties, arī bija dzimtbūšana, arī dzimtbūšana bija tradicionāla, tradicionāli kultūra, un tajā laikā visiem bija ļoti labi, to varēja saglabāt, un noteikti arī bija cilvēki, kas ļoti labprāt to gribētu saglabāt, bija cilvēki, kas gribēja saglabāt, lai sievietes iet skolā, četras klases mācītos un pēc tam pie plīts, un sievietei ir sievietes loma, arī tās ir tradicionālās vērtības... tajā laikā bija (Starpsauciens.), un cilvēki tajā laikā pieprasīja, lai tas saglabājas. Taču tas bija tik labi!

Un arī šeit izskan... iepriekšējais runātājs: “Neaizskart kristīgās jūtas.” Bet es atgādināšu mazliet par vēsturi. Arī 2018.  gadā kristīgās baznīcas pārstāvji, teologi, kristīgo draudžu pārstāvji nāca ar vēstuli un lūdza, lai notiek Stambulas konvencijas ratifikācija. Mūsu zālē ir cilvēki, kas parakstīja šo vēstuli. Arī no kolēģu vēlēšanās balotējās cilvēki, kas parakstīja šo vēstuli. Šie bija kristīgās baznīcas pārstāvji.

Mazliet skatoties no vēsturiskā konteksta, kad mēs balsojam un izsakām savu vērtību, paiet laiks, un tā jau ir vēsture. Mazliet es paskatījos, Judina kungs minēja, ka šī nav pirmā konvencija, ir bijusi stāšanās Eiropas Padomē konvencija, kas iestājās pret cilvēku tirdzniecību. Mazākumtautību konvencija. Starp citu, kad notika balsošana, tad “Tēvzemei un Brīvībai/LNNK” bija “pret”... viena no... kopā ar sociālistisko partiju “Tautas saskaņas partija”, bija Eiropas Savienības konstitūcijas ratifikācija. Arī vēsturiski, ja mēs skatījāmies šeit “Tēvzemei un Brīvībai/LNNK” nebalsoja,

 

     Teksts pirms korektūras

Nr. 29 ES

iestājās pret to. Ja mēs paskatāmies 1998.  gadu, kad Saeima pieņēma lēmumu – grozījumus Pilsonības likumā, kas ietekmēja, Latvija varēs vai nevarēs iestāties Eiropas Savienībā, kolēģi no Nacionālās apvienības, iepriekš “Tēvzemei un Brīvībai/LNNK” vāca parakstus par to. Kiršteina kungs vēl šeit ir arī, kas pats bija personīgi 1998. gadā. Tā ir vēsture.

Ja paskatās vēsturi, 2023. gads, novembris, mēs pieņemam Saeimā lēmumu. Mūsu stratēģiskās partner valsts valsts sekretārs... viņš netvīto katru dienu, viņš ieraksta, apsveic Latviju vēsturiskā brīdī ar soļu, nozīmīgu soļu, speršanu. Nē, 34 deputāti, elkoņos sadevušies, paraksta (Starpsauciens: “Tā ir demokrātija!”) un stumj ragavas atpakaļ. Tā ir demokrātija. Bet es runāju par vēsturi.

Un es vēl gribētu teikt, ka es ieklausos, par ko jaunieši saka, jo mēs šeit lemjam par nākotni, mēs lemjam pret vardarbību. Un es uzdotu jautājumu. Es esmu arī mentors jauniešu dažādās programmās, “LEADER” programmā, tūlīt būs jauna “LEADER” programmas atlase. Es uzdošu jautājumu jauniešiem: ko jūs domājat par Stambulas konvenciju? Vai jūs uzskatāt, ka Stambulas konvenciju nevajadzētu ratificēt? Starp mums ir daudzi – gan skolotāji, skolu direktori, šādi paši mentori kā es. Uzdosim jautājumu jauniešiem.

Vēl es gribu varbūt mazliet ironiski... bet nākamnedēļ mūsu stratēģiskie partneri, viena konkrēta valsts kopā ar centru “Marta” nākam piektdien rīko sanākšanu, lai atbalstītu Stambulas konvenciju un runātu par vardarbību pret sievietēm. Un ir šīs sadarbības grupas vadītājs. Viņš aizies, noteikti runās, kāpēc ir jāiestājas pret šo Stambulas konvenciju.

Un, lūdzu, patiešām, tad skaidrojam mūsu sadarbības partneriem, uz ko mēs ejam. (Starpsauciens.) Es šeit esmu dzirdējis argumentus. Pieņemam lēmumus, lai nebūtu kauns no saviem bērniem. Varbūt bērniem, mazbērniem, lai pēc 10 gadiem varētu pateikt: tēti, mammu, vecomamm, vecotēv, es lepojos ar tevi, kad šinī vēsturiskajā brīdī tu parakstīji šo ratifikāciju, iestājies, balsoji “par”, nevis biji sarakstā, kas nobalsoja “pret”. Es esmu dzirdējis argumentus. Jā, mani bērni varbūt neatbalsta mani, bet viņi saprot, saprot šo politisko konjunktūru, saprot, kur ir jābūt konkrētā brīdī kādam deputātam. Bet vai ar to pietiks, ka jūsu vārds un uzvārds būs starp tiem, kas iestājās pret Stambulas konvenciju?

Un, ziniet, savā ziņā man arī personīgi... Un es šo jautājumu šorīt sev uzdevu un saviem četriem bērniem prasīju, kā viņi šo saredz. Mans balsojums būs arī šo manu četru bērnu balsojums par nākotni, jo šis nav unikāls brīdis, šādas konvencijas ir parakstītas, bet šodien mums ir jāizdara vēsturisks brīdis arī par saviem bērniem un mazbērniem.

Tāpēc aicinu, kā šeit arī minēja, par sirdsapziņu balsot un izdarīt savu lēmumu.

Paldies. (Aplausi.)

 

Sēdes vadītāja. Paldies.

Nākamais debatēs pieteicies deputāts Didzis Šmits.

 

D. Šmits (AS).

Godātie kolēģi, dāmas un kungi! Man būs tādas trīs daļas, kā saka, vērsīšos pie trīs deputātu grupām šajā zālē, attiecīgi arī jūsu vēlētājiem, kas jūs pārstāv.

Vispirms pie patiesi Stambulas konvencijai ticīgajiem. Tādi zālē ir absolūts mazākums, līdzīgi kā sabiedrībā, bet ir, un nekādu nosodījumu tas manā prātā nenes.

 

     Teksts pirms korektūras

Nr. 30 IK

 

Akadēmiķis Jānis Stradiņš reiz, uzstājoties vienā konferencē, teicis, ka latviešu sabiedrības viena no šodienas lielām problēmām ir provinciāla domāšana. Bet viņš bieži tika pārprasts. Viņš nekādā veidā to nebija domājis kā kaut kādu nicinājumu pret jēdzienu “province” vai pret latviešu tautu, kas dzīvo savā ziņā Eiropas provincē. Nē, gluži pretēji – ar provinciālu domāšanu viņš bija domājis divus paveidus.

Viens ir tāds – tu uzskati, ka viss, kas ir tālu no tevis, ir tā province, ka tu esi pasaules centrs un visi pārējie, kā saka, ir kaut kur tālu prom, un tāpēc tev ir taisnība. B ija tāda anekdote – divas dāmas satiekas kādā provincē, vienai jauna, smuka cepure, un otra saka: “Wow, tev tik skaista cepure, tikai nesaki, ka tu Rīgā to pirki.” Viņa saka: “Nē, tā ir daudz tālāk ceļojusi, tā ir no Parīzes.” “No Parīzes?! Tādā čuhņā tāda cepure!” Tas ir viens domāšanas veids.

Bet patiesībā šodien pa otru. Un otrs ir tāds, ka viss, kas nāk no ārpuses, ir apbrīnas vērts, vienalga, vai tie ir dimanta gabaliņi, vai tie ir stikla bumbiņas, kas patiesībā tāds sociāli psiholoģisks fenomens, raksturīgs tautām, kuras tika kolonizētas. Kādreiz tās atdarināja... cilvēki, iezemieši, bieži vien atdarināja kolonizatorus. Latviešu valodā būtu visprecīzāk teikt: mērkaķojas līdzi vai mērkaķojas pakaļ.

Un tā mēs, manuprāt, šobrīd mērkaķojamies pakaļ, aizmirstot, ka visi, kas kādreiz nesa šīs konvencijas ideju, pie tās strādāja, parakstīja, ratificēja, sen jau par to ir aizmirsuši. Pirmais ratificētājs ir jau pirmais denonsētājs šai konvencijai. Proti, tie, kas toreiz domāja par Stambulas konvenciju, šobrīd, redzot, kas notiek Eiropas sirdī, kā Londonā un Parīzē, kur simtiem tūkstošu cilvēku nāk ielās un atbalsta “Hamās” vardarbību Izraēlā, tai skaitā īpaši pret sievietēm, viņi saprot, ka tā problemātika šodien ir pilnīgi cita – problemātika ir migrācijas politika, multikulturālisma politikas idealizācija, kas ir novedusi pie ļoti nopietnām problēmām iekšēji Eiropā. Tas ir tas, par ko šodien Eiropas politiķi domā. Šis sen vairs nav modē, par ko mēs šodien runājam. Šis sen ir izgājis no modes.

Un vēl viena būtiska lieta. Kā es jau vienreiz esmu šeit no tribīnes uzstājies... atkārtošu, nav tā, ka šīs papīra konstrukcijas ir nevainīgas. Tās ir bīstamas. Es došu vienu piemēru no pasaules vēstures. Bija tāda konvencija... Briāna–Keloga pakts, kurš aizliedza karu starpkaru periodā. Tika paziņots, ka karš ir aizliegts kā starptautisko strīdu risināšanas mehānisms. Eiropa gavilēja: kara vairs nav, kara vairs nebūs! Kāds bruņojās. Un savukārt tie, kas naivi tam ticēja, vairs nespēja iedalīt naudu aizsardzības budžetam un sagatavoties karam. Sekas mēs visi zinām.

Tāpat ir šeit. Mēs, šo konvenciju parakstot, dodam viltus cerības visām tām sievietēm, kuras šodien Ņenaševas kundze citēja, kas jau ir cietušas vardarbību, visām, nākotnē kas cietīs, ka tagad šis papīrs viņas paglābs. Patiesībā viņas paglābs pirmām kārtām pretošanās vardarbībai savā galvā – izpratnē, sacelšanās un pateikt “nē”. Un tad jau valsts, Latvijas valsts, spēja šos cilvēkus aizsargāt vēlāk. (Starpsauciens: “Pašas vainīgas...”) Neviens papīrs šo nemaina.

Otra grupa, pie kā es šodien vēršos, ir tie, kas nekam netic, bet tēlo, ka tic. Tas Jaunās VIENOTĪBAS vidējais posms, kas paņem jebko, kas ir izskanējis Briselē, jo pašiem savu ideju nav, un nes to uz Latviju, un, kā lai saka, piesedzas ar to, paši nevienu sekundi nekam no tā neticot. Tā kādu laiku var pat gūt politiskus rezultātus, kā mēs redzam, var. Bet agrāk vai vēlāk, agrāk vai vēlāk šī tukšmuldēšana, šī mērkaķošanās līdzi pat bez ticības tai atveras vaļā.

 

     Teksts pirms korektūras

Nr.31 SZ

Es došu vienu piemēru. Mēs tāpat paķērām vienu reliģiju, kas saucas klimata pārmaiņas un zaļais kurss. Bijušais prezidents Levits ar premjeru Krišjāni Kariņu, Jurim Pūcem pieskrienot no aizmugures, kā saka, uzņēmās vēl lielākas saistības, un ambiciozie mērķi ir jāsasniedz, mums visiem ir jāiespringst. Un paralēli šis premjers 30… tagad strīdas, sešas vai septiņas reizes lidoja ar privātu lidmašīnu, atstājot aiz sevis karbona nospiedumu pēdu, kādu nav atstājusi puse Latvijas sabiedrība kopā pēdējo 10 gadu laikā.

Cauri ir! Mani neinteresēja Krišjāņa Kariņa liktenis, mani interesēja, kā Jaunā VIENOTĪBA ies uz Eiroparlamenta vēlēšanām un runās par klimata pārmaiņām un zaļo kursu. Es gribu redzēt. Cauri ir! Cauri ir un pavisam, pagalam, beigts, trāpīts, grimst.

Trešā grupa ir zemnieki. Es… nu, es saprotu, ka jūs mērkaķošanās līdzi vai pakaļ ir absolūti, nu, kā saka, racionālā balstīti. Jūs par virsmērķi uzlikāt nokļūt atpakaļ pie varas, nokļūt atpakaļ valdībā, lai ko tas maksātu. Tas ir racionāli, es saprotu šo punktu. Bet, vai tiešām nokļūt atpakaļ pie varas , lai tur būt pēdējo reizi? Ziniet, tāds teiciens bija kādreiz populārs Neapolē laikam, bet tautā iegājies vairāk par Parīzi – redzēt Parīzi un mirt – nokļūt valdībā un pēdējo reizi. Es tā īsti nesaprotu, īpaši August, uz tevi skatos, tu jau to Parīzi esi redzējis vairākas reizes, tur nekā tāda nav, lai uzreiz pēc tam mirtu, ja?

Mērkaķoties līdzi var, bet jāsaprot arī konsekvences. Vēl viens tikai teikums par zemniekiem. Ir vēl viena lieta, ko jūs atdariniet. Vēl viena lieta, ko jūs atdariniet, ir Kārlis Ulmanis. Kas baigi interesanti, pēdējā laikā arvien lielāku intensitāti, pat 18.  novembra Saeimas uzrunā, mēs dzirdam Kārļa Ulmaņa citātus. Bet atcerieties vienu lietu, un es atgādināšu, ka nākošgad būs 90 gadi. Tas varētu būt tā spilgti. Ar ko tas beidzās? Kārlis Ulmanis 1934. gadā, viņa pirmais dekrēts bija aizliegt Zemnieku savienību, likvidēt jūsu partiju. Tāds bija pirmais dekrēts. Izskatās, ka 90. gadus jūs nosvinēsiet ar līdzīgu lēmumu – paši sevi likvidēt, atbalstot Stambulas konvenciju.

Paldies (Daži deputāti aplaudē.)

 

Sēdes vadītāja. Paldies.

Nākamais debatēs pieteicies deputāts Jānis Dombrava.

 

J. Dombrava (NA).

Godātie Saeimas deputāti! Šodien mēs diskutējam par to, vai ir lietderīgi pievienoties vienam starptautiskam dokumentam. Ko tas nozīmē mūsu izglītības sistēmai, sabiedrībai un bērniem? Ja Krievijas vai kādu citu ārēji... ārējs vai kāds cits ārējs spēks grib savās interesēs izmantot mūsdienu diskusiju, lai pasniegtu to kā kaut kādu civilizāciju sadursmi starp Austrumiem un Rietumiem, tad es teikšu, lai viņš iet ieskrieties! Šī ir mūsu iekšējā diskusija par to, ko mēs uzskatām par pareizu vai nepareizu, kas būtu labi mūsu sabiedrībai, kas nebūtu labi.

Es sākumā vēlos pakavēties par konvencijas pieņemšanas procedūru, kādu mēs šobrīd Saeimā esam pieredzējuši. Mums šobrīd ir populāras parakstu vākšanas, bet es vēlos atgādināt 2022.  gadā notikušo parakstu vākšanu. Es domāju, neviens īsti neatceras, tas bija par ostas reformas apturēšanu, ko rosināja ZZS kolēģi, savāca septiņus tūkstošus parakstus toreiz pēc uzstādījuma, kā daudzi gudri cilvēki saka, no Ventspils.

Pēc tam, kad tika izveidota bezprincipu koalīcija, nu, es domāju, šis ir viens no darījuma punktiem, ka mēs gribam Partnerības likumu un Stambulas konvenciju, bet mēs pretī jums apturēsim ostu reformu, kas ir noticis – fakts.

Es domāju, ka lielākā daļa ierindas biedru nemaz to nesasēja šādā veidā. Bet nu paskatieties paši, kā Kariņa kungs vēl pirms dažiem gadiem teica, ka ostu reforma ir jāvirza uz priekšu, ka tā ir laba un pareiza, un tagad pēkšņi valdība pieņēma lēmumu, ka ostu reforma tiek atlikta pagaidām uz nezināmu laiku, lai gan visi dokumenti bija sagatavoti.

Par argumentāciju,

     Teksts pirms korektūras

Nr. 32 EZ

kas mums šodien ir izskanējusi debatēs. Es tiešām domāju, ka varētu par daudz ko kavēties, Judina kungs, es domāju, kopumā labi noargumentēja no “par” pozīcijas, ļoti maz izcēla šos pretargumentus, bet bija dažas debates, kuras man liekas tādas tiešām nepieņemamas.

Viena no tām bija attiecībā, ko teica Švinkas kungs, mēģinot sasaistīt, ka Nacionālā apvienība jeb agrāk “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK ir rīkojusies nepareizi pret valsts interesēm, piemēram, iestājoties pret grozījumiem Pilsonības likumā, kas tātad pavēra iespēju naturalizēties milzīgam skaitam PSRS okupācijas laikā ieceļojušo, kas ir novedis pie tā, ka mēs šobrīd esam tādos drošības izaicinājumos, kādos esam, ka mums ir visādi Mamikini un citi personāži, kuri ir ar Latvijas pilsonībām, kas ir novedis pie tā, ka mums valodas referendumā nobalsoja 250 tūkstoši par divām valsts valodām.

Es uzskatu, ka pareizi darīja, tie Pilsonības likuma grozījumi bija jāaptur. Es zinu, ka mana mūžībā aizsauktā vecmamma, vecmammas māsa, viņas vīrs, mana mamma arī bija starp tiem, kas gan parakstījās, gan balsoja pret šiem pretvalstiskajiem grozījumiem, ko 1998.  gadā apstiprināja.

Ņenaševas kundze, manuprāt, ļoti emocionāli debatēs uzsvēra daudzus momentus, kur tik tiešām ir notikusi nepieņemama vardarbība, un man ir tiešām kauns, ka tieslietu ministri, tieslietu sistēma nespēj ar šiem gadījumiem tikt galā. Vai to izdarīs pēc konvencijas apstiprināšanas? Es ceru, bet es šaubos.

Šodien es lasīju ziņās, ka vakardien Vācija, Vācijas tieslietu sistēma ir piespriedusi sodu. Tātad gadījums, piecpadsmitgadīga meitene tika divas ar pusi stundas izvarota no deviņu imigrantu puses un Vācijas tiesa piesprieda vienam vai diviem no viņiem kaut kādu sodu – gads, divi, pārējos atlaida brīvībā. Viņiem konvencija jau sen ir pieņemta. Bet bezzobainā tieslietu sistēma daudzos šādos gadījumos rada neizpratni sabiedrībai.

Vēl par konvencijām runājot, kas ir saistītas tieši ar Eiropas Padomes Parlamentāro asambleju, no kuras nāk šī konvencija, viņi savulaik virzīja vienu citu konvenciju, kuru arī lielākā daļa Eiropas valstu ir pieņēmusi, tas ir par nāvessoda atcelšanu, un 2011.  gadā VIENOTĪBAS frakcija bija tā, kas virzīja šo jautājumu izskatīšanā, arī lai Latvijā pilnībā atceltu nāvessodu, jo mums vēl 2011.  gadā likumā bija paredzēts nāvessods par noziegumiem, kas ir izdarīti kara laikā. Tas bija saglabājies 2011.  gadā. Arī Ukraina atcēla šos nāves sodus.

Vai tas ir bijis pareizs lēmums? Es domāju, ka nē. Pie tiem zvērīgajiem noziegumiem, ko Ukrainā veic krievu okupanti, atcelt nāvessodu kā soda veidu sērijveida slepkavām, kas tiek izlaisti no Krievijas cietumiem, kas brauc uz Ukrainu slepkavot, izvarot sievietes, bērnus. Tā ir nepareiza rīcība. Tāpēc nevar nekritiski skatīties uz jebkuru starptautisko konvenciju un augstām frāzēm, kas tiek minētas. Ir jāskatās realitātei acīs, ka pasaule nav ideāla, ka ir vardarbīgi ļaudis, kuri ir jāpatur.

Es vēlos, vairāki jau Saeimas deputāti pieminēja, bet es pats vēlos izcelt šīs konvencijas 12. panta punktu, kas paredz tiešām noteikt, ka ir valstij pēc būtības jāizskauž prakse, kuras ideja ir par sieviešu un vīriešu lomām, kas padarītas par stereotipiem. Tāpat 14. pantā ir pateikts, ka tas pats ir jādara caur izglītības sistēmu. Tātad jālikvidē sieviešu un vīriešu lomas. Protams, ir vesela virkne jomas, kur var likvidēt, tās, kas nav objektīvas, bet ir daudzas ļoti objektīvas jomas, kur mēs, vīrieši,

 

     Teksts pirms korektūras

Nr. 33 EK

nekad nevarēsim radīt tādu vērtību, kā rada sievietes. Sievietes var sevī izaudzēt jaunu dzīvību. Vīrieši to nespēj. Mēs varam censties tikai būt noderīgi priekš viņām, iespējami labi rūpēties par sievieti, bērniem, aizsargāt viņu un upurēties viņu dēļ, ja tas ir nepieciešams, ja apstākļi to piespiež darīt. Kad kuģis grimst, sievietes un bērni tiek evakuēti pirmie. Kad karš notiek, tad vīrieši pamatā dodas karot nevis tāpēc, ka viņi ir spējīgāki karotāji, ne tāpēc, ka sieviete nevarētu būt spējīgāka karotāja par vīrieti, bet vienkāršā patiesība ir tāda, ka vīrieši aizsargā par sevi vērtīgākus sabiedrības locekļus – sievietes un bērnus. Un, ja kāds mēģinās šo lomu sadalījumu likvidēt, tas būtu vienkārši nepareizi. Un es negribētu redzēt, ka brauca dažādas gudrās komisijas uz mūsu izglītības iestādēm un māca, ka tas nav pareizi šādi domāt, ka mūsu nākamās paaudzes ir vislielākā vērtība, kas mums ir.

Tas ir viens no iemesliem, kāpēc, neskatoties uz to, ka ļoti daudzi panti arī šajā konvencijā ir pareizi, bet kāpēc man liekas, ka mums nevajag pievienoties konvencijai kopumā, bet ir jāievieš tās visas labās prakses, kas tur ir arī norādītas, ka mums ir būtiski jāreformē mūsu tieslietu sistēma, mums ir jāstiprina policijas kapacitāte, mums ir jāstiprina vispārējais sabiedrības izglītotības līmenis, lai vardarbība tiktu mazināta, lai arī to, ko Grasberga kungs minēja, lai alkoholisms sabiedrībā būtu būtiski mazināts. Tikai tas ir ceļš, kā mēs varam atrisināt šo problēmas būtību, arī ko debatēs minēja Ņenaševas kundze.

Tāpēc es tomēr aicinātu, neskatoties uz to, ka bezprincipu koalīcija ir noslēgusi dažādas vienošanās… Ostas (?) pret konvencijām un tamlīdzīgi, un tamlīdzīgi, es tomēr aicinātu deputātus nebalsot vai arī balsot “pret”.

Paldies. (Daži deputāti aplaudē.)

 

Sēdes vadītāja. Paldies.

Nākamā debatēs pieteikusies deputāte Zanda Kalniņa-Lukaševica.

 

Z. Kalniņa-Lukaševica (JV).

Cienījamā Saeimas priekšsēdētājas kundze! Deputātes un deputāti! Vardarbība – viens vārds, desmit burti. Viens no daudzajiem vārdiem, kurš iekļauts mūsu valodas skaidrojošās vārdnīcas lappusēs, taču tieši šis vārds ir atslēga, kura atver durvis uz skaudru patiesību. Vardarbība ir smaga, aktuāla problēma, kas skar gan tieši, gan netieši mūsu sabiedrību, mūsu līdzcilvēkus. Jā, mūsu Latviju un tās cilvēkus, un jo īpaši sievietes. Vardarbība pret sievieti, bērnu, vīrieti, pret jebkuru cilvēku nav un tai nevajadzētu būt klusējot akceptētai vai nonivelētai līdz iekšējai ģimenes problēmai vai normai un praksei, kuru tolerē daļa Latvijas cilvēku vai tiesībsargājošās institūcijas, vai likumdevējs. Mūsu visu pienākums ir uzņemties atbildību, lai izdarītu katrs savā vietā maksimumu, lai vardarbību nepieļautu, lai to apturētu.

Ratificējot Eiropas Padomes izstrādāto un pieņemto Konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu, mēs spersim būtisku soli, lai pārrautu iedibinātos vardarbības tolerances ķēdes posmus. Kolēģi, skaitļi un cilvēku pieredze nemelo – Latvija, pēc Eurostat datiem, ir traģiskajā pirmajā vietā Eiropas Savienībā salīdzinošos rādītājos pret iedzīvotāju skaitu, kur sievietes ir nogalinājis viņu partneris. Lielākais tīšu sievietes slepkavību relatīvais skaits pret 100 tūkstošiem iedzīvotāju Eiropas Savienībā laika posmā no 2012. gada līdz 2021. gadam ir fiksēts Latvijā.

 

     Teksts pirms korektūras

Nr. 34 ES

Konvencijas ratificējušo valstu vidū tīšu slepkavību skaits ir relatīvi neliels un uzrāda skaidru statistisko atšķirību no konvenciju neratificējošām valstīm. (Starpsauciens: “Zviedrijā...”) Pēc OECD datiem atkal ierindojamies pirmajā vietā Eiropas Savienībā, kur sievietes procentuāli ir piedzīvojušas visvairāk fizisku un seksuālu vardarbību. Pēc Eiropas Komisijas datiem, Latvija izrāda augstāku toleranci pret vardarbību pret sievieti kā vidēji Eiropas Savienībā.

Latvijas Valsts policijas apkopotie dati par 2022. gadu liecina, ka bija fiksēti izsaukumi uz 8829 ģimenes konfliktiem, 647 gadījumos policija pieņēmusi lēmumu par varmākas nošķiršanu. Dati skaudri rāda, ka 95 procentos no šiem gadījumiem cietušas sievietes. Šie skaitļi nav pieņemami. Šie skaitļi nav tikai statistika, bet traģēdija, kas skar ģimenes, skar cilvēkus, skar konkrētas sievietes un viņu ģimenes.

Es ticu, ka mēs visi apzināmies, ka minēto konfliktu skaits ir nepiedodami augsts. Diemžēl mēs arī apzināmies, ka realitātē tie diemžēl ir daudz lielāki vēl. Nenoliegsim, ka daudzi izvēlas neziņot, neatklāt šīs personīgās pieredzes esamību, faktu, ka ir pārkāptas indivīda pamattiesības. To norāda arī statistika, jo konvenciju ratificējošās valstīs upuri biežāk uzdrīkstas ziņot un meklēt palīdzību, jo paļaujas un jūtas drošāk, ka saņems atbalstu, nevis nosodījumu vai izsmieklu, vai pārmetumus.

Tas, ko mums tagad sev vajadzētu pajautāt, ir sekojošais: kāpēc tik bieži Latvijā cilvēks, kad viņam dara pāri, izvēlas to noklusēt? Liksim punktu filozofijai, ka vardarbība pret kādu var būt jebkādā veidā dabiska. Es vēlos atsaukties uz Satversmes tiesas 2021.  gada 4. jūnija spriedumu, kurā tiesa atzina, ka valstij ir pienākums aizsargāt ikvienu no tādas vardarbības, kas var apdraudēt personas dzīvību vai fizisko un garīgo veselību.

Lai panāktu vardarbības apkarošanu, ir nepieciešamas izmaiņas sabiedrības attieksmē un uztverē, un ir vajadzīgs efektīvs tiesiskais regulējums cietušo tiesību aizsardzībai. Un konvencijas ratifikācija nes līdzi sev abus šos aspektus – skaidru attieksmes definējumu un normu stiprināšanu, kur nepieciešams.

Gan šeit, Saeimas Sēžu zālē, gan ārpus tās dzirdam bažas, jautājumus, kas liecina par vēlmi izzināt dokumenta būtību. Taču neignorēsim, ka izskan arī maldi un meli par konvencijas saturu un būtību. Diemžēl. Es uzskatu, ka ir ļoti svarīgi kliedēt maldus, kas ir izskanējuši publiskajā telpā un arī šeit par Stambulas konvencijas ratificēšanu .

Lasot konvenciju vai jebkuru tekstu, nedrīkst un nav pieļaujams izraut vienu vārdu vai vienu teikumu un pēc tam to iztirzāt atrauti no galvenās domas. Ir svarīgi izprast un atcerēties konvencijas mērķi un līdz ar to fokusu: tā ir vēršanās pret vardarbību, tie ir efektīvi aizsardzības mehānismi un atbalsta sniegšana upuriem, kā arī preventīvas rīcības vardarbības izskaušanai (Starpsauciens: “Vīriešus nogalina vairāk kā sievietes!”)

Nākamajā vasarā apritēs 10 gadi kopš konvencijas spēkā stāšanās. Pieņemta Eiropas Padomē tā tika jau 2011.  gadā. Tāpat arī mēs Latvijā jau kopš 2016. gada, kad to parakstījām, esam izvērsti diskutējuši.

Šī ir konvencija, par kuras atbilstību Satversmei ir arī Satversmes tiesas lēmums. Tas ir pirmais gadījums, un līdz šim vienīgais, kad izmantota iespēja lūgt vērtējumu Satversmes tiesai pirms starptautiskā līguma ratifikācijas. Mēs esam izmantojuši visus instrumentus konvencijas pārbaudei un izvērtēšanai, mums ir bijušas izvērstas un pamatīgas diskusijas un debates, visilgāk un pamatīgāk kā par jebkuru starptautisko līgumu, ko Latvija ir ratificējusi.

 

     Teksts pirms korektūras

Nr.35 SZ

Noslēgumā vēlos atgādināt, ka vardarbības fakts vai nepieļaušana neatstāj nospiedumu tikai cilvēka pagātnē. Tā seko, mīt cilvēkā un atstāj pat sekas uz nākamo paaudzi, kas ir spiesti noskatīties un nereti turpina vardarbības apburto loku un tās normalizēšanu vai pieņemšanu.

Kolēģi, gan domubiedri, gan oponenti! Mums priekšā vēl ir ļoti daudz darba, taču tas, ka mēs diskutējam, apspriežam un mēģinām izprast konvenciju, pierāda, ka esam uz tā ceļa, lai beigtu tolerēt vardarbību jebkādā formā – skolās, mājās, uz ielas.

            Godātie kolēģi, domājot par šīm karstajām un pretstāvošajām diskusijām par konvencijas būtību, tās it kā iespējamo ietekmi un bailēm no tās, atļaujiet man nolasīt vienu rindkopu no man tuvas un svarīgas grāmatas – Svētā Augustīna “Atzīšanās”. Tās septītajā grāmatā Augustīns raksta (e s citēju): “Bet no kurienes un kā te” – ļaujiet iestarpināt, konvencijā, ­­– “ielīdis ļaunums? Kas ir tā sakne, un kas ir tā sēkla? Varbūt ļaunuma vispār nav? Kādēļ tad mēs baidāmies un sargājamies no tā, kā nav? Ja mēs baidāmies veltīgi, tad ļaunums ir pašas šīs bailes, kas nevajadzīgi nodzen un nomoka mūsu sirdi. Un tas ir jo smagāks ļaunums tāpēc, ka mums nav, no kā baidīties.” Tā ir teicis svētais Augustīns.

Kolēģi, es dzirdu cilvēku bažas un jautājumus, es izprotu to uzdošanu, jo putas ir sakultas lielas un biezas, tomēr neatrodu šai starptautiskajā dokumentā, kas jau ratificēts absolūti lielākajā daļā Eiropas Savienības valstu, pastāvošu iemeslu bailēm. Vienlaikus skaidrs, ka konvencijai nav maģiska spēka novērst vienā mirklī visus vardarbības iedīgļus, bet konvencija ir signāls katrai cietušajai sievietei, bērnam un vīrietim, ka viņi savai valstij nav vienaldzīgi un cilvēku labklājība un drošība ir mūsu prioritāte. Konvencija liek mums domāt, mudina aizsargāt ievainojamos un neļaut mums kā sabiedrībai vairs valkāt akluma brilles vai pavērst skatienu pretējā virzienā, kad redzam vai dzirdam sitienam kārtējo pacelto roku.

Kolēģi, lūdzu, ratificēsim Konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu un būsim redzīgāki un atbalstošāki savā ikdienā! Mums ir svarīgs katrs viens cilvēks Latvijā.

Paldies. (Daži deputāti aplaudē.)

 

Sēdes vadītāja. Paldies.

Nākamā debatēs pieteikusies deputāte Glorija Grevcova.

 

G. Grevcova (pie frakcijām nepiederoša deputāte).

Saeimas priekšsēdētāja! Kolēģi! Nu tad nedaudz par pievienoto deklarāciju un kāpēc ZZS akli izliekas neredzam pievienotās deklarācijas bezjēdzīgumu un to, ka tā ir tukša salmu kulšana, tāda pati kā viņu priekšvēlēšanu laikā dotie solījumi.

Deklarācijā ir teikts, ka Latvija konvenciju piemēros Satversmē ietverto vērtību, principu un normu ietvaros. Tāpat tajā ir pievienots arī skaidrojums vārdiem “sociālais dzimums”, ka tas neesot saistīts ieviest kādu citu izpratni par to, kas ir dzimums. Un tātad tagad – kā ir realitātē?

Un tagad neliels ieskats no Eiropas Padomes mājaslapas, kā tad ir ar līdzīgām deklarācijām veicies citām valstīm, piemēram, Ukrainai. Ukraina paziņo, ka tā piemēros konvenciju saskaņā ar vērtībām, principiem un normām Ukrainas konstitūcijas noteiktās robežās, jo īpaši attiecībā uz cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzību, sieviešu tiesību un iespēju vienlīdzību ar vīriešiem, dzimuma identitāti, atbildīgas mātes un tēva statusa veidošanu, ģimenes atbalstu un bērnības aizsardzību. Atzīsim, tā ir ļoti līdzīga mūsējai.

Un ko tad par šādu Ukrainas deklarāciju saka citas valstis, piemēram, Austrija? Austrija uzskata, ka deklarācija ir pielīdzināma atrunai, jo tās mērķis ir piemērot konvencijas saistības, kā noteikts Ukrainas konstitūcijā

 

     Teksts pirms korektūras

Nr. 36 EZ

un Ukrainas ģimenes kodeksā. Stambulas konvencijas 78. pants neparedz šādas atrunas. Austrijas teiktajam pievienojas arī citas Stambulas konvenciju ratificējušās valstis: Somija, Vācija, Nīderlande, Norvēģija, Zviedrija, Šveice. Līdzīgi notika arī ar Poliju un viņu pievienoto deklarāciju.

Tātad man jautājums jums, ZZS: kas notiks ar mūsu deklarāciju, ja tā saņems tieši tādus pašus iebildumus no pārējām valstīm? Vai mēs Stambulas konvenciju pieņemsim bez deklarācijas vai mēs tomēr to denonsēsim? Skaidrs, intereses nav. Jūs taču pirmsvēlēšanu laikā un tagad arī paudāt, ka jums konvencija ir atbalstāma tikai un vienīgi ar pievienoto deklarāciju. Bet, tiklīdz iebildīs kāda no Eiropas Savienības valstīm, kuras ir ratificējušas konvenciju, ko tad jūs tādā gadījumā darīsiet? Iesiet izkalpoties? (Starpsaucieni. Smiekli.)

Un vispār – vai par to ir runāts? Nē, par šo jautājumu nav runāts. Mums notiek kā parasti – sākumā parakstīsim un tad skatīsimies, kā būs. (Starpsauciens. Smiekli.) Vai arī uz nākamajām vēlēšanām jūsu priekšvēlēšanu retorika būs – denonsēsim Stambulas konvenciju? Ar jūsu balsīm pieņemto, starp citu.

Tātad pirms balsojuma apdomājiet vēlreiz kārtīgi, ZZS, tāpat kā daudzi citi VIENOTĪBAS deputāti – vai vieta valdībā tiešām stāv pāri jūsu dotajiem solījumiem un mūsu valsts pamatvērtībām? Tāda sajūta, ka koalīcijas partneris Stambulas konvenciju tulko katrs , kā vēlas. Vieniem tā ir panaceja pret vardarbību, citi to uzskata, ka tā ir vienkārši rekomendējoša rakstura. Zaļzemniekiem vispār nav viedokļa par to. Viņiem deklarācija.

Te notika statistikas datu publicēšana, paušana par to, cik cieš bērni no vardarbības, cik sievietes no vardarbības. Kur ir statistika par vīriešiem? Vīrieši, jūsu uztverē, nav cilvēki? Viņi necieš no vardarbības? Ja jūs runājat par konvenciju, viņa ietver arī vardarbību pret vīriešiem. Kur tad ir tā statistika? Neviens viņu nespēj ne Juridiskajā komisijā likt galdā, ne šeit.

 

Sēdes vadītāja. Paldies.

Nākamais debatēs pieteicies deputāts Edmunds Zivtiņš.

 

E. Zivtiņš (LPV).

Augsti cienītā Saeimas priekšsēdētāja! Cienītās deputātes! Godātie deputāti! Ziniet, es savā dzīvē daudz ko esmu pieredzējis un redzējis, un jāsaka tā, ka mani diži pārsteigt reti var ar kaut ko, pārsvarā nevar ne ar ko pārsteigt. Līdz ar to no savas puses visas šīs te lietas un visus šos dzimumus, arī ko Linda Liepiņa uzskaitīja... manā skatījumā, ja cilvēks ir pieaudzis, nobriedis, man neinteresē, ar ko viņš nodarbojas, ko viņš dara savā brīvajā laikā, un vēl mazāk mani interesē, kas notiek viņa guļamistabā.

Jautājums, kam es gribu pieskarties, ir bērni, un tā nu ir tā mana sarkanā līnija, kur es nevarētu teikt, ka tas mani neinteresē, mani tas interesē ļoti, un es uzskatu, ka katram normālam cilvēkam, katram Latvijas patriotam, kuram rūp mūsu nākotne, mūsu valsts nākotne, mūsu valsts labklājība, ir svarīgi bērni. Bet, ja mēs iestādām šo sēklu par bērniem... šajos bērnos iestādām tādu neauglīgu sēklu, tas ir līdzīgi... es to varu salīdzināt ar ģenētiski modificētiem kokiem. I r tādi... nezinu, kāds zina, nezina, tad mana pirmā izglītība ir mežsaimniecības izglītība un... Tātad ir ģenētiski modificēti koki,

     Teksts pirms korektūras

Nr. 37 EK

kas daudzkārt ātrāk aug, un koksnes viņam ir vairāk, un lapas lielākas, un skaistākas, bet no viņiem ir viena problēma, ka viņi viens koks 500 kilometru rādiusā, rada šādus pat neauglīgus kokus. (Zālē troksnis.)

 

Sēdes vadītāja. Kolēģi, mazliet klusāk!

 

E. Zivtiņš. Un šī ir tā problēma, ka, no vienas puses, it kā mēs gribam darīt kaut ko labu, bet faktiski ilgtermiņā mēs izdarām milzīgu kaitējumu sev. Sev, savai valstij, un, kā jau es minēju, šinī gadījumā es redzu milzīgu kaitējumu bērniem.

Kāpēc? Šobrīd... neatceros datumu... Mēs uzdevām tiesībsargam jautājumu par divām grāmatiņām, šādām te bērnu grāmatiņām, kuras ir ar kartona lapiņām, nu, tātad tāds, lai nevar tur saplēst un tā. Nu tad faktiski, audzinot bērnus, šādas grāmatiņas par policistiem, par meža zvēriem un rūķīšiem, un citām lietām, nu, es pirku apmēram nu, kad viņiem bija trīs gadiņi, viņiem patika šķirstīt, sāka burtiņus iemācīties. Četri... Tātad runa ir par šādiem te bērniem, apmēram trīsgadniekiem, četrgadniekiem, kad viņi sāk iet bērnudārzā.

Un ko tad tiesībsargs mums atbildēja? Citēšu. “Tiesībsargs nesaskata bērniem kaitīgu informāciju Laurensa Šimela grāmatās “Rīta agrumā” un “Laiks gulēt iet”, kurās tiek attēlotas viendzimuma attiecības. Eiropas Cilvēktiesību tiesa savā nolēmumā ir norādījusi, ka šobrīd nav pieejami zinātniski pierādījumi vai socioloģiskie dati, kas liecinātu, ka homoseksualitātes pieminēšana vai atklātas publiskas debates par seksuālo minoritāšu sociālo statusu negatīvi ietekmētu bērnus. Konkrētajās grāmatās netiek veicināta homoseksuāla uzvedība vai sniegts seksuāla rakstura saturs, bet gan tiek pieminētas viendzimuma ģimenes kā sociāls vienums. Šādas informācijas pieejamība bērniem, sevišķi tiem bērniem, kuri aug viendzimuma pāru ģimenēs, nodrošina bērnu tiesības uz vārda brīvību, tai skaitā saņemt vecumam atbilstošu informāciju par dažādām ģimenes formām.”

Grāmatiņa jau pēc savas būtības ir patīkama, rokās turēt arī viņu ir patīkami. Un šeit, tieši tāpat kā Stambulas konvencijā, vairums ir tādas labas un nu... lietas, bet, pieņemsim, šajā grāmatiņā “Rīta agrumā”, kuru, visticamāk, pēc tam, kad tiks akceptēta Stambulas konvencija un šie te GREVIO pārstāvji brauks un pārbaudīs laukumiņus, bērnu laukumiņus, kur tiek atstāti bērni lielveikalos vai kādās citās vietās, un teiks: kāpēc jums nav literatūra šāda veida, kāpēc viņa netiek tur atstāta? Tātad šādām grāmatiņām būs jāatrodas arī tādās vietās, viņas tiks izplatītas saistībā ar šo 14. pantu visos bērnudārzos, skolās un tā tālāk. Un šeit, pieņemsim, “Rīta agrumā”: “Saules stars caur logu krīt. Labrīt, labrīt! Manas mammas guļ vēl saldi.” Viens, tikai viens šāds te... un tālāk aiziet nu viss, tur vāverīte asti luncina, kaķītis murrā un tā tālāk, un tā joprojām. (Starpsauciens.) Jā, līdz ar ko šāds variants, ja...

Otrā – “Laiks gulēt iet”. (Starpsaucieni.) Varētu vēl šeit par tām mammām vēl nu tā... tā teikt... nu, kā visi zina, tad, kad ir meitenēm šīs savstarpējās simpātijas, tad vīrieši arī uz to piever acis, un jāsaka tā, ka tā ir tāda vīriešu nolaidība tanī brīdī, kad divām sievietēm... viņas simpatizē viena otrai. Bet šī grāmatiņa, manā skatījumā, ir zem katras kritikas. “Laiks gulēt iet”. Šeit divreiz ir tas minēts, un tas, ka šeit ir attēlots, nu, manā skatījumā tas ir zem katras kritikas. Nu ka, “tēti, izlasi man guļam pasaku”...

 

     Teksts pirms korektūras

Nr. 38 ES

It kā jau nav labi... nav slikti, bet “tēti, zinu to no galvas, līdzi runāju,”, un šāda te bildīte, šāda te bildīte (Rāda grāmatu. Starpsauciens.) – divi tēti, divi tēti! Lūdzu, paskatieties, Judina kungs, patīk jums, paskatieties, paskatieties! Nav smieklīgi!

Par fonu, kāds visu to pavada.

 

Sēdes vadītāja. Zivtiņa kungs, es jums atgādinu, ka mēs runājam par vardarbību. (Starpsauciens.)

 

E. Zivtiņš. Tā ir vardarbība! Un šobrīd ir vardarbība pret runātāju no tribīnes. (Starpsauciens. Aplausi. Ūjināšana.)

Tātad kāds ir fons tam visam? Tam visam ir fons sekojošs: tauta ir nogurusi. (Starpsauciens: “Nerunā tautas vārdā!”) Tauta ir nogurusi. Šeit es no tribīnes runāju ar tautu, nevis ar pulkvežiem nodevējiem (Starpsauciens.), nevis ar pulkvežiem nodevējiem! Interesanti, ko jūsu kolēģi par to teiks, ka jūs šobrīd nobalsosiet? (Starpsauciens.) Ko teiks? Ko teiks glābēji, ugunsdzēsēji, kas par pazeminātu algu glābs bērnus, ko?

 

Sēdes vadītāja. Zivtiņa kungs, nesarunāties ar zāli!

 

E. Zivtiņš. Ko viņi teiks? (Starpsaucieni: “Par konvenciju!”) Ko armijnieki teiks? Pulkvedi, ko? (Starpsaucieni.)

 

Sēdes vadītāja. Zivtiņa kungs, nesarunāties, lūdzu, ar zāli!

 

E. Zivtiņš. Atbildēs, atbildēs jums cilvēki! (Starpsaucieni.) Cilvēki jums atbildēs.

Tātad par ko ir runa? Runa ir par fonu, par to, ka cilvēki ir noguruši no tā visa. Šī ir galvenā problēma? (Starpsauciens: “...muldēt...”) Šī ir galvenā problēma? Šī ir migla, ko šobrīd jūs visi uzlaižat virsū valstij, lai notušētu problēmas ar Kariņa lidmašīnu, ar 220 miljoniem izsaimniekotiem pārtikas iepirkumos. Nākošais – tiks piemērots augļiem un dārzeņiem (Starpsauciens: “Par konvenciju runā!”) samazinātais PVN no 5 procenti uz 12. Tā ir tā pati miglas pūšana acīs (Starpsauciens.), jūs šobrīd pūšat miglu acīs cilvēkiem, lai varētu pieņemt šādus te faktiski Latvijas tautu degradējošus starpvalstu līgumus , ko... tā pati Stambula jau ir no tās atteikusies un izstājusies.

Man kauns no maniem brāļiem lietuviešiem, kas man visu laiku raksta īsziņas un zvana, un prasa: kas jums tur notiek? Kas Latvijā notiek? Uz kurieni jūs ejat?

Impulss. Es dzirdēju šeit no tribīnes, ka ir nepieciešams Latvijā impulss, lai mēs varētu uzsākt kaut kādas nebūt darbības. Kāds ir vajadzīgs jums impulss valdošajiem, lai mēs mazinātu nabadzību, lai mēs izietu no ēnu ekonomikas? Kas jums ir vajadzīgs? Pasakiet, kāds impulss ir vajadzīgs! Mīti un puspatiesības? Viss, kas ir saistīts ar šo Stambulas konvenciju, v isu laiku runā par vardarbību – par vardarbību!

Jēkabpils lieta nebūtu nekad notikusi, ja jūs, koalīcija, normāli maksātu policistiem, kas veiktu prevencijas darbu, kas ietu un uzraudzītu šo visu. Naudas nav. (Starpsauciens: “Kariņam ir!”)

Šībrīža budžets nosaukts par drošības budžetu. Kāds, pie velna, drošības budžets?! Policisti vienkārši savas, nu, es nezinu, noturības un spēka dēļ neko nesaka. Protams, arī likums viņiem aizliedz streikot. Viņi sen jau te stāvētu. Tāpat kā par Stambulas konvenciju, t ie policisti sen jau tur stāvētu, un neko nevarētu vispār izdarīt – visas iestādes būtu slēgtas.

Es domāju, ka jāsāk ir ar to, ka tiešām ir jābūt kaut kādām konsekvencēm un jāstrādā pie tā, lai mēs celtu savu labklājības līmeni. Un tad, kad mums būs šis labklājības līmenis, tad varbūt, ka arī citādāk cilvēki sāks domāt, raudzīties uz šo vardarbību, jo šobrīd tiešām vardarbības ir ļoti daudz. Kas notiek uz ielām, kas notiek vakaros? Vakaros bail pa Vecrīgu pastaigāt, es jau nerunāju aizbraukt uz Bolderāju vai vēl kaut kur, tā ir tīrākā veida vardarbība tur notiek, vardarbība visos līmeņos.

Kungi un dāmas, un cienītie deputāti un kolēģi! Es, protams, atvainojos par savu emocionālo runu, bet jums ir jāsaprot, ka šobrīd tas, ko jūs pieņemsiet, tiešā mērā ietekmēs bērnus.

     Teksts pirms korektūras

Nr.39 SZ

Neviens nerunā šeit, un visi saprot to, kas notiek tanīs gadījumos, kad cilvēki ir pieauguši un kā mums jārīkojas, un kas mums ir jādara, un kādā veidā jādara. Mēs to visu zinām, un likumi arī ir sakārtoti. Par bērniem ir jautājums. Kāpēc bērniem tas ir jāzina? Kāpēc viņiem jāstumj galvā ir šīs lietas? Nesaprotu, goda vārds, nesaprotu!

Nu vienīgais, ko es varu tiešām lūgt, tiešām lūgt, padomājiet, varbūt ņemam, nu apspriežam kārtīgi, padomājam, padomājam vēlreiz! Nevajag mums tādu Stambulas konvenciju, nevajag, mēs bez viņas ļoti labi izdzīvosim. Un, ja kāds mums kaut ko pārmetīs vai vēl kaut ko tur, nezinu, Eiropas vai mūsu kaut kādi partneri, vai vēl kaut ko, nu galu galā, nu tā ir mūsu iekšējā lieta. Vai tad mēs nevaram sakārtot?

Atbalstām policistus, nu atbalstām visus šos preventīvos dienestus, nu strādājam kopā pret šo vardarbību, stāstām televīzijā, radio, presē, liekam reklāmas, mācām bērniem, tolerējam viens pret otru. Nu es tiešām neredzu nekā ļauna tanī, kad Līdakas kungs atver durvis kādam, es neredzu nekā ļauna, ka vīrietis padod mēteli sievietei un tādā mērā izrāda viņai cieņu.

Kolēģi, lūdzu, nelieciet man nākt otrreiz vēl debatēt par šo jautājumu!

Paldies jums, un balsojam “pret”. (Daži deputāti aplaudē.)

 

Sēdes vadītāja. Paldies.

Nākamais debatēs pieteicies deputāts Česlavs Batņa – otro reizi.

 

Č. Batņa (AS).

Labdien, kolēģi, vēlreiz! Es gribētu vēlreiz akcentēt, sevišķi PROGRESĪVO frakcijai un viņu atbalstītājiem, ka es esmu par vardarbības pasākumu mazināšanu. Droši vien, droši vien, droši vien frakcija saprata, kāpēc es to daru, jo troļļu armija ir visur Latvijā.

 Bet tagad pie faktiem. Pēc Ņenaševas kundzes un pēc Zandas teiktā, es tomēr gribēju vēlreiz uzkāpt un it sevišķi par šo teikto. Liksim punktu filosofijai, ka vardarbība var būt dabīga. Jūs tiešām domājat, ka kāds tā domā, ka vardarbība var būt dabīga? Zanda, jūs tiešām tā domājat? Es nesarunājos ar jums tikai filozofiski to jautāju. Bet es gribētu jums akcentēt Tieslietu padomes ziņu, kas bija nopublicēta 17. novembrī. Un šeit tiešām, ja ar tādu jaudu, kā tiek virzīta Stambulas konvencija, mēs sāktu strādāt Tieslietu ministrijā un pārējās ministrijās, tad, es domāju, mēs par vardarbību pusgada laikā aizmirstu.

Tātad Tieslietu padomes ziņa ir: pabeigts izvērtējums tiesu sistēmas darbam vardarbības lietās. Darba grupas vadītājs, Tieslietu padomes un Augstākās tiesas priekšsēdētājs, Aigars Strupišs norāda: “Jēkabpils traģēdijas cēloņi ir vairāku sistemātisku trūkumu kopums vardarbībā cietušas personas aizsardzības un vardarbīgās personas sodīšanas mehānismā. Galvenais trūkums ir pilnas informācijas nepieejamība tiesnešiem, kuriem šīs lietas jāskata. Tā ir valsts kopīga problēma, un tiesu vara kā daļa no valsts varas uzņemas līdzatbildību par notikušo. Valsts pienākums bija izdarīt visu un aizsargāt personu, kura bija reāli cietusi no vardarbības un lūgusi valsts palīdzību.” Vai tiešām Stambulas konvencija to mainīs? Un tagad pats galvenais: “Diemžēl nebija valstiski izveidoti funkcionējoši mehānismi, kā to efektīvi izdarīt.” Nu mums ir laiks, strādājam. Jau septiņus gadus mēs domājam, kā to izdarīt, bet neizdarījām.

Strupišs uzsver: “Lai nodrošinātu efektīvu vardarbībā cietušo personu aizsardzību, darba grupas priekšlikumi būtu īstenojami nekavējoties.” Tur ir vairāki desmiti priekšlikumu. Vēl viens būtiski. “Ziņojumā secināts, ka ir nepietiekama informācijas aprite gan starp procesā tieši iesaistītajām valsts institūcijām, gan pašās institūcijās. Tas ietekmē lēmumu pieņemšanas procesu un kvalitāti.” Nu labojam, rīkojamies!

Nākamais: “Lai pilnveidotu starpinstitucionālo sadarbību, darba grupa uzskata par nepieciešamu katrā reģionā veidot visu vardarbības gadījumos tieši iesaistīto institūciju sadarbības grupu.” Nu veidojam, rīkojamies, re kur reāli piedāvājumi! Mēs tiešām domājam, ka Stambulu apstiprināsim un neko nevajadzēs darīt?

Un vēl divi. “Tāpat efektīvāk izmantojams civilprocesā paredzētais instruments vardarbīgās personas rehabilitācijai – kursi vardarbīgas uzvedības mazināšanai.”

     Teksts pirms korektūras

Nr. 40 EZ

Nu aiziet – uz priekšu, Tieslietu ministrija! Nu jūs taču protat apgūt naudu, nu, ja jau Kariņš var lidot gandrīz par pusmiljonu, tad jau kādus simts tūkstošus var mierīgi iedot šiem kursiem.

Un: “Ziņojumā secināts, ka pagaidu aizsardzības pret vardarbību noteikšanas gadījumos ir jāievieš policijas aktīvā kontrole augsta un ļoti augsta riska vardarbīgām personām. Savukārt kriminālprocesā jāapsver normatīvā regulējuma izmaiņas, lai vardarbībā cietusī persona varētu lūgt plašāku aizsardzību, kas pie augsta personas dzīvības vai veselības apdraudējuma varētu ietvert pat personas pārvietošanu vai identitātes maiņu.”

Tur tiešām ir vairāki desmiti priekšlikumu. N o 17. novembra man ir jautājums Tieslietu un Iekšlietu ministrijai: vai jūs esat rīkojušies? Vai ir pagājušas divas nedēļas un jūs gaidāt, ka apstiprinās Stambulas konvenciju, un tad jūs paņemsiet šos priekšlikumus un pateiksiet: re, cik forši, ka mēs apstiprinājām Stambulas konvenciju, tagad mēs varam rīkoties, līdz šim mums rokas sasietas, mēs neko nedrīkstam.

Nu tiešām esam “par” vardarbības mazināšanas priekšlikumiem, bet “pret” Stambulas konvenciju.

Paldies. (Daži deputāti aplaudē.)

 

Sēdes vadītāja. Paldies.

Kolēģi, Saeimas Prezidijs ir saņēmis deputātu iesniegumu.

Tātad Agnese Krasta, Edmunds Jurēvics, Harijs Rokpelnis, Andrejs Judins un Antoņina Ņenaševa lūdz turpināt Saeimas 2023.  gada 30. novembra sēdi, kārtējo sēdi, bez pārtraukuma līdz brīdim, kad tiks pabeigta likumprojekta (Starpsaucieni.) “ Par Eiropas Padomes Konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu” izskatīšana.

Tā kā deputātiem ir iebildumi, lūdzu zvanu (Starpsaucieni.)... Par procedūru... Labi, lūdzu, par procedūru.

 

 

Č. Batņa (AS).

Cienījamā Saeimas priekšsēdētāja un frakcijas kolēģi! Vai jums nešķiet, ka jūs šobrīd neaizsargājat manas cilvēka tiesības, kas ir rakstītas arī Darba likumā. Labi, mums nav Darba likuma, ka es esmu, ka man ir tiesības pēc pārtraukuma, vismaz pēc pusstundas pārtraukuma. Jūs šobrīd ignorējat jebkādas cilvēktiesības, parādot savu aroganci pret mums, pārējiem. (Starpsaucieni.)

 

Sēdes vadītāja. Par procedūru. Lūdzu, ieslēdziet mikrofonu Zivtiņa kungam!

 

E. Zivtiņš (LPV).

Paldies. Saeimas priekšsēdētājas kundze! Es ieteiktu koalīcijas partneriem savākt parakstus, lai izbeigtu vispār debates. Šāds te ir paredzēts šajā te Kārtības rullī. Tā ka, lūdzu, izmantojiet! Savāciet parakstus, lai vispār debates izbeidzam, un būs ļoti labi.

Paldies.

 

Sēdes vadītāja. Lūdzu zvanu! Balsosim par deputātu iesniegto lūgumu par sēdes turpināšanu līdz visu debašu beigām! Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu rezultātu! P ar – 50, pret – 2, atturas – nav. Līdz ar to turpinām darbu.

Paldies.

Nākamā debatēs pieteikusies deputāte Jana Simanovska.

 

J. Simanovska (PRO).

Cienījamā Saeimas priekšsēdētājas kundze! G odātie kolēģi! Es vēlējos parunāt par drošību.

Pirms kāda laika Saeimā bija diskusijas par to, ko vēlas sievietes, un viedokļi atšķīrās. Bija sievietes, kas teica, ka viņu domas savādākas. Es runāšu par to. Es esmu pārliecināta, ka visas sievietes man piekritīs, ka tas, ko viņas vēlas, ir drošība. Arī visi vīrieši tam piekritīs. Sieviete vēlas, lai neviens nepaceļ pret viņu roku, lai viņai nav jābaidās par drošību, lai viņai nav jābaidās par bērnu drošību, lai tādā gadījumā, ja kāds ir pacēlis roku

     Teksts pirms korektūras

Nr. 41 EK

pret sievieti vai viņas bērniem, valsts viņu aizsargā, lai līdzcilvēki nav vienaldzīgi. Jā, ir ļoti svarīgi, lai pārkāpēji saņemtu sodu. Tai pašā laikā sievietei ir vēl svarīgāk par to, lai viņai nav jābaidās, ka tas varētu atkārtoties. Un Eiropas Padomes konvencija, par ko mēs šeit tik daudz runājam, ir tieši par šo drošību. Un es esmu ļoti bieži dzirdējusi, ka ar Latvijas likumiem ir viss kārtībā un mums neko nevajag mainīt. Un tajā ziņā es atkal varu piekrist tam, ko teica Batņas kungs, nolasot ekspertu viedokli par notikumiem Jēkabpilī, ka notikumi Jēkabpilī – tiem piemīt sistēmisks raksturs, un viņš nolasīja veselu rindu ekspertu ieteikumu, kas būtu jādara, lai to novērstu. Un, ziniet, ja jūs nopietni izlasīsiet konvenciju un rūpīgi tam sekotu, tie ekspertu ieteikumi sakrīt. Atcerieties vienu – ja mēs būtu pieņēmuši šo konvenciju 2016. gadā un mēs šos ekspertu ieteikumus būtu iestrādājuši, ļoti iespējams, ka sieviete vēl būtu dzīvi Jēkabpilī un arī citas sievietes būtu dzīvas.

Vēlreiz, ja mēs paskatāmies, kas notika Jēkabpilī. Varmāka brutāli nogalināja divu bērnu māti. Viņš viņu vajāja vairākus gadus. Ar katru reizi viņa pārkāpumi kļuva brutālāki. Advokāti meklēja palīdzību. Ko paredzētu šajā gadījumā konvencija? Pirmkārt, 12.  pants ir arī par to, ka sabiedrībā ir izpratne par to, kas notiek. Jēkabpils gadījumā sievietes varmāka vajāja ne tikai viņu, bet arī viņas kolēģes. Un ziniet ko? Tā vietā, lai palīdzētu upurei, darbavieta palūdza viņu aiziet, padarot viņas situāciju vēl nedrošāku.

Arī attiecīgo profesiju pārstāvju apmācība. Tas ir tas, ko paredz konvencija. Paskatieties, kas notiek Jēkabpils gadījumā ! Sieviete meklēja palīdzību. Ko teica tiesībsargājošo iestāžu pārstāvji? Tie jau ir tikai mīlnieku ķīviņi. Ja tiesībsargājošo iestāžu pārstāvji vairāk zinātu par vardarbības raksturu, viņi saprastu, cik bīstami ir šādi mīlnieku ķīviņi sievietei. Un viņi zinātu arī to, ka visbīstamākais laiks sievietei ir pēc tam, kad viņa pārtrauc vardarbīgas attiecības, jo tad ir liels risks viņai tikt nogalinātai. Un tas ir iemesls, kāpēc bieži vien sievietes nepārtrauc attiecības. Un tieši tad tiesībsargājošām iestādēm vajadzētu sniegt viņai vislielāko palīdzību.

50. pants paredz konvencijā, ka iestādes reaģē nekavējoties, nevis vilcina un krāj gadiem, mēnešiem. 34. pants paredz atkārtotas vajāšanas novēršanu. Kas notika? Valsts pateica, iestādes pateica: mēs neko nevaram izdarīt, ka viņu atkārtoti vajā.

51. pants. Es īpaši vēlos uzsvērt 51. pantu. Izlasiet, lūdzu! Visas attiecīgās iestādes novērtē mirstības risku, situācijas nopietnību, atkārtotas vardarbības risku, lai vadītu šo risku un vajadzības gadījumā nodrošinātu saskaņotu drošību un atbalstu. Tas nenotika. Netika vērtēti ne viņas varmākas iepriekšējie pārkāpumi, nedz arī pārkāpumu raksturs. Parunājiet ar ikvienu cilvēku, kurš ir strādājis ar vardarbībā nonākušām sievietēm. Pēc slīcināšanas un pēc uzbrukuma ar nazi slepkavība ar cirvi ir tikai likumsakarība. Tas nav nekāds pārsteigums.

 

Tas, ko paredz arī konvencija, ir pietiekoši finanšu resursi. Un tur es atkal varu pilnīgi piekrist – mums ir jāparedz finanšu resursi. Mēs nupat paredzējām ļoti atbalstoši lielāku finansējumu valsts aizsardzībai. Bet… tāpēc, ka mēs esam norūpējušies par savu drošību, mēs saprotam, ka mūsu drošība mums ir svarīga. Bet mums ir svarīga arī sieviešu drošība. Mums ir svarīga ikviena cilvēka drošība.

 

     Teksts pirms korektūras

Nr. 42 ES

Un, vēlreiz atgriežoties pie tā, ko vēlas sievietes, es teiktu: sievietes vēlas drošību. Un Stambulas konvencijas pieņemšana ir publisks paziņojums, ka sieviešu drošība ir svarīga. (Starpsauciens: “A vīriešu?”) Arī vīriešu drošība ir svarīga, un tāpēc es lūdzu atbalstīt šo konvenciju, tāpēc ka mums visiem ir svarīga drošība.

Paldies. (Daži deputāti aplaudē.)

 

Sēdes vadītāja. Paldies.

Nākamais debatēs pieteicies deputāts Rihards Kols.

 

R. Kols (NA).

Ļoti cienījamā sēdes vadītājas kundze! Cienījamie, godātie kolēģi! Pāris refleksijas. Tik tiešām nebija plānots kāpt tribīnē. Bet nu šeit jau ir saprotams gan no balsojumiem par steidzamību, līdzīgi kā mums bija ar Partnerattiecību likumu, būs ļoti dzelžaina disciplīna koalīcijai. Tā ir vienošanās, kas ir ierakstīta šīs valdības deklarācijā. Šeit līdz ar to diskusijas ir tikai tāds... nu tāda imitācija, teiksim tā, kur argumentācija īsti netiek līdz galam uzklausīta no tāda skatpunkta, ka 2016. gadā parakstīja pievienošanos konvencijai.

Un arī Ārlietu komisijā mums bija sēdes, kur mēs skatījām šo jautājumu tieši, pieaicinot gan atbildīgās nozaru ministrijas, gan arī organizācijas, kas ir atbalstošas, gan arī, kas ir pret šīs konvencijas ratificēšanu, bet atbildīgā ministrija – Labklājības ministrija – uz jautājumu tad, kad paraksta šo līgumu 2016.  gadā – Latvijas valsts, valdība, viņai kļuva saistoši šīs konvencijas mērķis un objekts. Praktiski tās izpilde jau aizsākās 2016.  gadā, un, uzdodot jautājumu Labklājības ministrijai, vai varot nosaukt tās aktivitātes, tos grozījumus, kas ir iesniegti normatīvajos aktos šīs konvencijas ietvaros, ziniet, kolēģi, kāda bija atbilde? (Starpsauciens: “Nu?”) Apaļa nulle. Septiņos gados, tieši no konvencijas izrietošajiem uzdevumiem, grozījumi netika iesniegti.

Tad šeit varbūt ir būtiski parunāt par citām lietām, kas ir ļoti svarīgi likumprojekta pavadošajā dokumentā, saucamajā anotācijā, kuru, skaidrs, pēc atbalstīšanas pirmajā lasījumā nevar grozīt. Bet, kolēģi, kā var būt tā, ka pati konvencija nosaka, ka 8. pants – finanšu resursi, kur paģēr, tiešām paģēr, tā nav rekomendācija, ka dalībvalstīm vajadzētu finanšu resursus novirzīt nevalstiskajām organizācijām un citiem līdzekliem, bet ir jāparedz, tajā pat laikā anotācijā pie “Ietekme uz valsts budžetu” ir absolūta nulle ne tikai nākamajam gadam, bet turpmākajiem četriem gadiem. Nē, nu kā tā... kā nākas... jo viņa paģēr... Un, ja šeit kāds teiks, ka mēs skatīsimies, kādas izmaksas veidojas. Nu, atkal mēs varam paskatīties uz valstīm, kas ir pievienojušās konvencijai, cik tad gadā šīs izmaksas veidojas, un pateikt, ka mēs to nevarējām paredzēt, kolēģi, nozīmē to, ka jūs neesat gatavi cīnīties pret vardarbību, jo cīņa pret vardarbību nenozīmē, ka mēs ratificēsim konvenciju, viss pats no sevis notiks. Tā ir mērķtiecīga plānošana. Tātad mēs...

Vēl viens ir tāds būtisks punkts, kas anotācijā neparādās, ir nevalstiskās organizācijas. Tātad – vai šis likumprojekts... izstrāde ir bijusi sadarbībā ar nevalstiskajām organizācijām? Anotācijā ir rakstīts – nē. Es nezinu, nu es varbūt citā valstī dzīvoju, bet es zinu divas organizācijas, kas gadiem strādā, palīdzot upuriem, kas ir cietuši no vardarbības: centrs “Marta”, tāpat arī centrs “Skalbes”. Pat šīs divas organizācijas anotācijā nav minētas. Tad ar viņām vispār nav nekas runāts par to, kā mēs, kad būsim ratificējuši šo konvenciju, kā mēs sadarbosimies.

Tātad, kolēģi, šis ir mans pieņēmums.

     Teksts pirms korektūras

Nr.43 SZ

Es paredzu, ka nākamgad un turpmākajos gados būs virkne nevalstisko organizāciju Latvijā, kas varbūt līdz šim fokusējušās uz cīņu ar... cīņu pret... ar korupciju, pārkvalificēsies uz cīņu pret vardarbību pret sievietēm, jo skaidrs, ka varēs pretendēt uz valsts finanšu līdzekļiem dažādu darbību, aktivitāšu īstenošanai.

Nākamais. Konvencijā ir 10. pants, kas nosaka noteikt koordinējošo iestādi. Anotācijā nekas nav minēts, nav minēts, kas būs koordinējošā iestāde. Tātad es pieļauju, es pieļauju, lai varētu koordināciju īstenot, varētu tapt atkal jauna iestāde, jauns deleģējums. Es minu to – visu to, kas nav atrunāts anotācijā. (Dep. A. Judins: “3. pants...”) Anotācijā. Finanšu ietekme – tātad arī koordinējošai iestādei. Koordinējošai iestādei šīs ir papildu funkcijas, kas nāk tātad ar konvencijas īstenošanu. Tas nozīmē papildu arī finanšu resursi.

Tātad vēlreiz. Ietekme uz valsts budžetu ne tikai uz nākamo gadu, bet uz turpmākajiem gadiem ir nulle...

Līdz ar to, kolēģi, man šeit ir pavisam skaidrs aicinājums. Tie, kas balsos arī “par” un valdības pārstāvjiem, nākamgad un turpmākos gadus, lūdzu, lieciet naudu tur, kur jūsu mute ir, jo tad, kad organizācijas, kuras tiešām īsteno svarīgu darbu, nāks ar budžeta pieprasījumiem, ar skaidriem budžeta pieprasījumiem, un ne tikai nevalstiskās organizācijas, arī pašvaldības... Pašvaldības tajā skaitā, jo pašvaldībām būs jāizveido krīžu centri, un mēs zinām, ja mēs pašvaldībām dodam jaunas funkcijas – šī būs jauna funkcija –, pašvaldības pateiks: jaunas funkcijas – finansējumu dodiet! Mums pašvaldības līdzekļos nav!

Līdz ar to pateikt anotācijā, ka ietekme uz budžetu ir nulle, ir maldināšana, un līdz ar to tā nav tikai maldināšana. Tas nozīmē : mēs neesam gatavi ieviest arī pat šo konvenciju tādā apjomā, kā te visi deklamē – ieviesīsim, un vardarbība tiks apturēta.

Es pat īsti nedefinēšu, kā attiekties pret šo konvenciju ar balsojumu, tas jau nu paliek uz katra sirdsapziņas.

Paldies. (Daži deputāti aplaudē.)

 

Sēdes vadītāja. Paldies.

Nākamais debatēs pieteicies deputāts Edvards Smiltēns.

 

E. Smiltēns (AS).

Cienījamā Saeimas priekšsēdētājas kundze! Cienījamie kolēģi! Es domāju, ka šodien nevajag runāt par konvenciju, bet vajag runāt par vardarbību, un uz to mūs aicina arī tie, kas ir kāpuši debatēs, it sevišķi tie, kas kvēlāk ... viskvēlāk cīnās ar vardarbību mūsu valstī. Un tā galvenā mācība, ko šeit mēģina izstāstīt, ka “jo vairāk mēs runāsim par vardarbību, jo mazāk tā būs,” es citēju. Pie tam vairāki to atgādināja. Jo vairāk mēs runāsim par vardarbību, jo mazāka tā būs, mēs runāsim un runāsim, un runāsim, un tā mēs runājam jau trīs stundas un 38 minūtes. Un jūs jūtat taču, ka tā vardarbība ir mazāka, jūs taču sajūtat to, jo mēs runājam par to, vai ne? (Starpsaucieni.)

Bet tā dzīve ārpus Saeimas mūriem ir nedaudz atšķirīga. Un paskatīsimies, kas notiek ārpus Saeimas mūriem, kur ir praktiskā dzīve, praktiskās problēmas, kur cilvēki ne tik daudz runā, bet cieš. Un otra puse, kas gribētu kaut ko darīt, tie cer un gaida.

Mums šobrīd, runājot ar Valsts policijas vadību, iegūstot konkrētus ciparus, ir četri tūkstoši personas, četri tūkstoši vīrieši, kuriem ir piemērots šis te pagaidu aizliegums tuvoties sievietei, kuri ir jāattur no vardarbības, četri tūkstoši cilvēku, praktiska lieta, no tiem 500 vai 550 pārkāpj šos pagaidu aizsardzības noteikumus, un tas nozīmē to, ka viņiem vajadzētu

 

     Teksts pirms korektūras

Nr. 44 EZ

piemērot kriminālatbildību Krimināllikumā noteiktajā kārtībā, jo likumi mums jau aizsargā sievietes pret vardarbību. Jautājums ir piemērošanā.

Un ir konkrēta lieta, kas var palīdzēt Valsts policijai apturēt šos četrtūkstoš varmākas vīriešus no vardarbības pret šīm sievietēm, kas tur ārā, aiz Saeimas mūriem, tagad vienkārši cieš un cer. Tās ir aproces, konkrētas aproces, kur vienu uzliek šai sievietei, kas cieš no vīrieša vardarbības, otru uzliek konkrētajam vīrietim. Un trešais, trešā... nu, tā nav aproce, tā ir ierīce... atrodas Valsts policijā, savienota ar serveri, un Valsts policijai ir iespējas izsekot līdzi, vai šis aizliegums – 500 metru netuvošanās konkrētai personai – ir izpildīts, un izsekot līdzi tiem gadījumiem, kad persona pārkāpj šo aizsardzības noteikumu, iegūst pierādījumus, lai varētu pēc tam rosināt kriminālprocesu un šo personu jau daudz tiešāk atturēt no vardarbības. Trīs aproces. U n APVIENOTAIS SARAKSTS ir iesniedzis šādu priekšlikumu valsts budžetā. Tas maksā 1,2 miljonus eiro (Starpsauciens.)... lūk, 1,2 miljoni eiro, un tas būtu aptuveni šīm 400 aprocēm, lai Valsts policijai vispār būtu reāls instruments, praktisks instruments, kādā veidā strādāt ar šiem vardarbības gadījumiem.

Viens komats divi miljoni, draugi mīļie, tas ir tieši tikpat daudz, cik Krišjānis Kariņš ir nolidojis ar privātajām lidmašīnām. Patiesībā, draugi, vēl vairāk aproces varam nopirkt par Kariņa izpļekarēto naudu, nekā APVIENTAIS SARAKSTS ir pieprasījis budžetā, jo Kariņš ir nolidojis privātās lidmašīnās 37 lidojumos 1,36 miljonus eiro. 37 lidojumos!

Un parunāsim par vardarbību un atbildību un nevis tikai runāsim, bet paskatīsimies uz praktisko pusi. Kāda ir VIENOTĪBAS atbildība šajā stāstā? Tie, kas kvēlāk aizstāv šo lietu. 15 valsts budžeti – 15! – tas ir, puse no visa, ko Latvija ir lēmusi atjaunotās Latvijas valsts vēsturē, ir VIENOTĪBAS budžeti. Un kas bija ar pēdējo budžetu, ko mēs pieņēmām par 2023. gadu? Tika atrisināts jautājums ar Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem, drošības situācija, protams, to pieprasa, bet nebija iespējas tai brīdī un premjers neuzskatīja par prioritāti atrisināt iekšlietu sistēmas jautājumu. Kāda ir reālā situācija? A izsardzības resoram tika paceltas algas, nodrošinātas kompensācijas un uzturdevas, iekšlietās šis jautājums netika atrisināts. V ēl pavasarī (Starpsauciens.)... vēl pavasarī koalīcijas sanāksmēs par šo tika runāts, lai praktiski palīdzētu iegūt šos te policistus, kas cīnās ar vardarbību. Tai skaitā bija s vēts premjera Krišjāņa Kariņa solījums šajā budžetā šobrīd, par ko mēs lemjam, šo jautājumu atrisināt, līdzsvarot aizsardzības budžeta iespējas atalgojumā ar iekšlietu. Un kāpēc tas ir svarīgi? Tāpēc, ka iekšlietās budžets nākamajā gadā būs 1,52 procenti no iekšzemes kopprodukta, aiznākamajā, 2025., gadā – 1,17 un vēl pēc tam nākamajā – 1,01. Par kādu drošības budžetu vispār mēs varam runāt ar šādu tendenci? Par ko mēs varam runāt, ja jūs sakāt: mēs esam gatavi runāt par cīņu ar vardarbību? Praktiska lieta, kādā veidā ar vardarbību ir iespējams cīnīties.

Jūs zināt, ka policijā algās nākamgad aizies 74 procenti no visa budžeta,

 

     Teksts pirms korektūras

Nr. 45 EK

aiznākamgad – 81 un vēl pēc tam – 82 procenti. Un aizvien mazāk paliek šī sadaļa, lai nopirktu šādas aproces, tehnisko nodrošinājumu, tai skaitā visu pārējo, kas nepieciešams, lai nodrošinātu arī cīņu ar vardarbību.

Parunāsim par personālsastāvu. Cilvēki, kuri praktiski brauc uz izsaukumiem. Šobrīd Valsts policijā trūkst 600 policistu, tā ir trešā daļa no tiem, kuriem būtu jāstrādā šajos iecirkņos un jābrauc fiziski uz izsaukumiem. Tie ir cilvēki, kuri praktiski cīnītos ar vardarbību un kuriem šāds pienākums būtu jāveic. Un lieta ir ļoti vienkārša. Mēs varam runāt (un nu jau trīs stundas un 45 minūtes), lai gan jums būs tā sajūta, ka vardarbība no šīs runāšanas mazinās. Ne par gramu nekas nemazināsies, ja jūs neatbalstīsiet budžeta priekšlikumu par 1,2 miljoniem aprocēm un ja jūs neatbalstīsiet algu kompensāciju pieaugumu iekšlietu struktūrās, lai šīs 600 vakances kaut kādā veidā varētu aizpildīt. Tā būs vienkārši tukša muldēšana, kas šobrīd notiek Stambulas konvencijas kontekstā. Un nekāda sakara ar cīņu ar vardarbību. (Starpsaucieni: “Pareizi.”) Jo visa šī cīņa, kas publiskajā telpā mēnešiem griežas – runāt par vardarbību, mēģināt sadalīt tos, kas ir par vardarbību, pret vardarbību, iezīmēt pareizos, to, kas cīnās ar vardarbību, tā visa ir plika PR akcija, lai strādātu vienkārši uz publiku un mēģinātu sevi labāk profilēt. Tā vietā mūsu pašu Ieva Brante klusām, nereklamējot sevi, praktiski katru dienu palīdz sievietēm, kas cieš vardarbībā, ar juridiskām konsultācijām, palīdz izvilkt no ģimenēm, kur cieš vardarbību, praktiski dara savu darbu. Tāda, lūk, ir atšķirība.

Kā es sāku, iesākumā jau citēju: jo vairāk runāsim par vardarbību, jo mazāk tā būs. Es par principialitāti šajā nostājā gribēju arī pāris vārdus bilst. “Hamās” zvērības Izraēlā. Masīvi publiski tiek izvarotas sievietes, video kadri, kur redzams, ka sievietēm ir pārcirstas šīs locītavas saites locītavās, lai nekur nevar aizbēgt. Asiņainas drēbes, kas parāda grupveida izvarošanas. Un kāda ir attieksme? PROGRESĪVIE “Latvijas Televīzijā” saka: ziniet, tas Izraēlas–“Hamās” konflikts – tas nav tik viennozīmīgi. Mēs redzam (Starpsaucieni.)... Šuvajeva kungs konkrēti to teica. (Starpsaucieni.) “PROGRESĪVO” biedri maršē, maršē demonstrācijās un izkliedz: “From river to the sea, Palestine will be free.” (Starpsaucieni. Dep. A. Ņenaševa: “Beidz melot jau, nu pietiek.”) Par konsekvenci cīņā ar vardarbību, jo, redz viena vardarbība ir slikta, otra nav tik viennozīmīga, vai ne? (Dep. A. Ņenaševa: “Cieni deputāta statusu – nemelo.”)

Tāpēc es gribu redzēt, ja jūs gribat pierādīt savu nostāju, es gribu redzēt nākamajā otrdienā, cik daudz “PROGRESĪVO” biedri pulksten divos atnāks uz Izraēlas vēstniecības demonstrēto filmu, ko rāda visos valstu parlamentos, par tām zvērībām, ko “Hamās”... izvaro, nogalina sievietes... veica Izraēlā. (Starpsaucieni.) Otrdien pulksten divos.

Un, cienījamie kolēģi, izskatās, ka dāvinātā Džordža Orvela grāmata, šis romāns, viņu nav lasījusi ne tikai premjere Siliņa, bet arī PROGRESĪVIE un ZZS. Runāt tik ilgi par Stambulas konvenciju, lai vardarbības upuri un tie, kas grib cīnīties ar vardarbību, lai noticētu, ka šeit, zālē, par viņiem kāds cīnās un kāds palīdz. Tieši tāpat kā varmākas iegalvo, ka šīs sievietes – viņas pašas taču vainīgas savā vardarbībā. Vienkārši iestāstīt. Ja jūs gribat pierādīt pretējo, jums ir jāatbalsta ar saviem balsojumiem budžeta priekšlikumi nevis par tukšu muldēšanu, bet konkrētiem darbiem vardarbības novēršanā,

 

     Teksts pirms korektūras

Nr. 46 ES

jo citādi šī liekulība un dubultmorāle ir tieši tāda pati, kur jau Vienotībai asinīs tas ir – portretēt gadiem Krišjāni Kariņu kā cilvēku, kas cīnās ar klimata problēmām, brauc ar velosipēdu uz darbu, bet patiesībā notriec 1,36 miljonus ekskluzīvos privāto lidmašīnu lidojumos. Tik vienkārši tas ir, un tieši tik daudz – 1,36 miljoni – ir vajadzīgi šīm aprocēm.

Un, ja jūs nenobalsosiet par aprocēm un iekšlietu sistēmas stiprināšanu, tad visa jūsu masīvā runāšana, tukša muldēšana bez jebkādas jēgas – uzskatāms piemērs liekulībai un dubultmorālei.

Savukārt ZZS, mēs ļoti labi zinām, nekādu principu nav. Tā ir cena par būšanu valdībā, jo jūs pārdevāt iespēju kādam kļūt par prezidentu un ieguvāt vietu, izrādās, ar papildus nosacījumiem: jābalso par Stambulas konvenciju, partnerattiecībām. Bet nu tāda ir šodienas realitāte.

Paldies. (Starpsauciens. Daži deputāti aplaudē.)

 

Sēdes vadītāja. Paldies.

Nākamais debatēs pieteicies deputāts Jānis Vitenbergs.

 

J. Vitenbergs (NA).

Sveiki, kolēģi! Es, jāatzīst, nebiju plānojis par šo jautājumu debatēt. Bet, tā kā koalīcija ņem mūs uz izturību, ja, tad mums nekas neatliek. Un nu šeit mēs esam ievēlēti 100 deputāti, dažādi deputāti, tautas pārstāvji, aiz katra no mums, aiz mūsu politiskajām partijām, stāv cilvēki, mūsu sabiedrība, mūsu vēlētāji, un viņi savu izvēli ir izdarījuši, balstoties uz to, ko mēs esam paveikuši līdz šim, ko esam solījuši paveikt, ko esam plānojuši darīt.

Un tā nu ir gadījies, ka Saeimā ir liberālas partijas, ir konservatīvas partijas un ir ZZS – partija, kura vēl ir tādā sevis meklējumā, skatās pēc situācijas, mēģina varbūt, kā saka, karot abās frontēs.

Bet atgādinājums kolēģiem no ZZS, es pat teiktu, ka tas ir kā piemērs no vēstures, un tajā pašā laikā ieteikums, brīdinājums jums, ka 13. Saeimā, iepriekšējā Saeimā, tika ievēlēts politiskais spēks, kurš pirms vēlēšanām teica, ka iestāsies par... un cīnīsies par konservatīvām vērtībām, arī nosaukumā bija šo to ielikuši no šī virziena. Tas gan mainījās, sākumā bija jauni konservatīvie pēc tam – vienkārši konservatīvi, taču (Starpsauciens.)... taču šajā gadījumā tika ievēlēti 16 deputāti, ieguva četrus ministrus, solīdu pārstāvniecību, taču darba gaitā pazaudēja to agrāk noteikto un to kursu, kuru viņi pozicionēja, kurā viņi ies. Viņi nodeva savas vērtības, un nu tas rezultējās ar to, ka šobrīd, 14. S aeimā šis politiskais spēks vairāk nav.

Bet tā nu ir sagadījies, ka šajā Saeimā ir politiskais spēks ar 16 deputātiem, četriem ministriem, un man ir tādas pamatotas aizdomas, ka nu varētu būt, ka jūs pēc brīža grasāties nodot savas vērtības un to, ko iepriekš esat solījuši.

Un tad par to, ko ZZS šajā kontekstā, šīs konvencijas kontekstā, teica pirms vēlēšanām. Partija diezgan strikti dažādās aptaujās pauda, ka Stambulas konvenciju viņi neatbalstīs nekādā gadījumā. Partijas viens no tādiem pieredzējušākajiem biedriem Augusts Brigmanis teica, ka nu Stambula – nē, nu ka tur ir zināmi riski pret mūsu Satversmi, ja, un šādā redakcijā viņš nav gatavs atbalstīt. Viņš neatbalstīja arī lasījumā, kuru nodeva atbildīgajai komisijai, šo konvenciju. Priekšsēdētājs Krauze, zemkopības ministrs, teica, arī video ierunāja, ka partija ir par konservatīvām vērtībām, arī atbalstīja un aicināja citus sabiedrības locekļus parakstīties, un arī teica, ka nu nekādā gadījumā ne partnerattiecību regulējums, ne konvencija nav tas, ko viņi atbalstīs. Un ir interesanti, ka šobrīd Brigmaņa kungs jau ilgstoši (kā kolēģi ziņo) sēžot kafejnīcā, viņš negrib piedzīvot... lejā, Saeimas ēdnīcā, viņš negrib piedzīvot to, kas šeit notiek, ja, un varbūt ir zināmā mērā neērti, ja, jo viņš vēl svārstījās un nebija gatavs atbalstīt nodošanu komisijai... šo projektu.

Bet nu jaunais partijas līderis Rokpeļņa kungs medijiem pirms šī balsojuma izsakās, ka ZZS frakcija būs vienota kā viens vesels. Un jautā arī žurnāls uzreiz, kas tad notiks ar Brigmaņa kungu, ja, jo viņš nebalsoja, neatbalstīja

     Teksts pirms korektūras

Nr.47 SZ

Stambulas konvenciju nodošanai komisijā, tad Rokpeļņa kungs saka, ka nav nekāda pamata šaubām, Augusts Brigmanis atbalstīs, ja šo konvenciju. Un te nu man jāsaka, kā jau teicu, Brigmaņa kungs, pēc tā, ko es dzirdu no kolēģiem, ir Saeimas ēdnīcā, tur mums arī ir iespēja sekot līdzi tiešraidē Saeimas sēdei, man ir vienkārši jāsaka: “nu, ja partijas jaunais līderis Rokpelnis saka, ka visi atbalstīs, tad nu nekas cits neatliek, kā teikt: arī tu, August, ja”. Tā ka vēl kaut kāda cerība varbūt, varbūt ir. Bet, nu, ZZS, jūs mums esat vajadzīgi! Es aicinu mācīties no pagātnes kļūdām, tās nepieļaut, neatkārtot to, kas notika iepriekšējā Saeimā, un vēl nākt pie prāta un pieņemt pareizos, pareizos lēmumus.

Un kolēģi arī nu, kā jau teicu, katrs no mums ir savu vēlētāju, savu balsotāju, sabiedrības spogulis. Un es šodien neatbalstīšu šo konvenciju. Es aicinu to nedarīt arī jūs. Un, šajā gadījumā mans apsvērums ir tāds, ka es esmu trīs meitu tēvs, un es negribu ar šo balsojumu, atbalstot šo konvenciju, nonākt soli tuvāk tādai situācijai, ka kādā, piemēram, no manu meitu pulciņiem – vai tas ir baseins, vai dejošana – pēkšņi parādās kāds pusmūža kungs, ja, un viņš saka, ka es te tagad arī ņemšu dalību, ja jo esmu sajuties kā divpadsmitgadīga meitene, ja. Tā kā nu to, tas ir mans apsvērums.

Un man visvairāk arī liekas nepieņemami, ka šie panti, strīdīgie panti, tiek noslēpti aiz lozungiem, ka tā ir cīņa pret vardarbību. Kolēģi, neviens ar šī dokumenta parakstīšanu, apstiprināšanu neatnāks no malas un mūsu vietā nerisinās mūsu problēmas, tās problēmas, kas ir saistītas ar to, ka ir ļoti liels alkohola patēriņš, cilvēki slimo ar alkoholismu, citas atkarības, narkotikas, ja – tie ir galvenie, bieži vien galvenie iemesli, kuru rezultātā tiek veikta šī vardarbība. Arī mūsu iekšlietu struktūras, tiesībsargājošās iestādes nav pienācīgi stiprinātas, arī budžetā tas netiek... tam netiek nauda atvēlēta, ja, lai cīnītos preventīvi, lai pasargātu šos potenciālos upurus, normatīvo bāzi – to visu mēs varam darīt šeit, Saeimā, nacionālā līmenī, un neviens laimes lācis no malas neatnāks un to neizdarīs mūsu vietā.

Un es negribu būt daļa no kādas politiskās partijas vai kāda politiķa priekšvēlēšanu kampaņas Briselē, kur viņš varēs pēc tam piekārt kaut kādu imagināro vimpeli, ka, redz, Latvija ir pieņēmusi Stambulu, Stambulas konvenciju, un ar to, redz, te viss beigsies.

Problēma ir pavisam dziļāka, un neviens dokuments, parakstīšana , šo jautājumu nerisinās. Tā ka te ir kopīgs darbs vajadzīgs. Es dzirdu, arī no opozīcijas partiju puses, mums ir atbalsts gan budžeta sarunās papildus aktivitātēm, kuras nepieciešamas iekšlietu struktūrām, arī pie normatīvo aktu sakārtošanas mēs līdz šim vienmēr to esam atbalstījuši un atbalstīsim.

Paldies. (Daži deputāti aplaudē.)

 

Sēdes vadītāja. Paldies.

Nākamais debatēs pieteicies deputāts Edgars Tavars.

 

E. Tavars (AS).

Cienījamā Saeimas priekšsēdētājas kundze! Godātie kolēģi! Dāmas un kungi! Es laikam esmu viens no tiem 100 deputātiem, pieļauju, ka 100 mēs visi esam lasījuši diezgan detalizēti Stambulas konvenciju – gan tulkoto, gan oriģinālo versiju. Es katrā ziņā esmu noteikti viens no tiem gan pagājušajā Saeimas sasaukumā, kad kopā ar kolēģiem no Zaļo un Zemnieku savienības, vēl toreiz Zaļo un Zemnieku savienības mēs skaidri definējam pozīciju, ka šis neatbilst nekādā kontekstā nacionālkonservatīvām vērtībām.

Lasot šo konvenciju, katru vienu pantu, nu, mēs, protams, redzam šīs konvencijas nosaukumu, es domāju, ka jebkuram no mums būtu sarežģīti tam iebilst. Izlasot konvencijas pirmo pantu, es domāju, ka absolūti lielākajai daļai no mums būtu jebkāda problēma iebilst. Lasot arī kā šī konvencija tapa sākotnēji, pašus pirmos šīs konvencijas draftus, kur tiešām vēsturiski šī ideja, izstrādājot šo konvenciju, bija vērsta uz to, lai mazinātu reālu vardarbību pret sievietēm. Un vardarbība izpaužas tiešām, ne tikai fiziskajā šajā briesmīgajā stāstā, ko citastarp minēja Antoņina no piemēra, tā ir arī ekonomiskā vardarbība, emocionāla, psihiska – visdažādākās formās vardarbības, un kā viņu objektīvi mazināt? Līdz brīdim, kamēr Stambulas konvencija, tapa ar tik pantiem, tik, cik mums viņa šobrīd ir uz balsošanu,

     Teksts pirms korektūras

Nr. 48 EZ

līdz brīdim, kamēr tur pieslēdzās lesbiešu, geju, biseksuāļu, transvestītu un viņu draugu atbalstītāji un parādījās aizvien jauni un jauni panti. Un objektīvi salika sākotnēji labas lietas ar absolūti nepieņemamiem punktiem un novirzieniem, un terminiem, faktiski pavēršot pilnīgi jaunu ideoloģijas kursu, un tas nav pieņemams. Es neskaitīšu katru vienu pantu, kas nav, bet es gribētu uzskaitīt tikai pašus kritiskākos. Tie ir tie panti, kas arī man kā Saeimas deputātam neļauj atbalstīt šo konvenciju.

Ja mēs runājam par konvencijas, kolēģis arī minēja, 3.  panta c) punktu – “sociālais dzimums”. Kolēģi, “sociālais dzimums”. 4. panta 3. punkts – diskriminācija pēc sociālā dzimuma. Un tas nav tikai piemērs, ko minēja Andrejs Judins pirmoreiz nododot komisijai šo konvenciju, par vienu vīrieti, kurš jūtas kā sieviete un attiecīgi, ja viņam kāds ir izdarījis fizisku vardarbību, pret viņu vērsies. Tur ir piemērs, ko minēja Vitenberga kungs, ja šis vīrietis sajūtas kā sieviete un piedalās sporta sacensībās, peldēšanas sacensībās, nav atbildes arī, ja šis vīrietis sajūtas kā sieviete vai meitene un piedalās vai, kā saka, ņem dalību arī pēc šīm sacensībām meiteņu dušā... meiteņu dušā viņš jūtas viņa sociālā loma tai brīdī ir kā sievietei, un, ja kāds apsargs viņu paņems aiz škvarņika un izmetīs no šīm dušām ārā, viņš teiks – tā ir vardarbība pret viņu. Un ziniet, konvencijas kontekstā tā arī būs vardarbība. Mēs saprotam, kolēģi, kas ir pamatu pamatā šai konvencijai? Te ir salikts kopā absolūti viss, un tas nav pieņemami.

Tālāk 14. pants – izglītības procesam, tai skaitā, ja mēs runājam par šo iekļaujošo sociālo lomu integrēšanu izglītības mācību materiālos, mācīt bērniem jau no sākotnes, no bērnības, kāda ir tava sociālā loma, tu vari justies tā vai šādi. Tās pirmās grāmatiņas, par ko sākotnēji mums kolēģi raisīja nelielu sašutumu, tas ir absolūti mazi, mazi ziediņi. Mēs paskatāmies valstis, kur šī konvencija ir ratificēta. Vai šī ideoloģija ir spēcīgāka? Jaunie sportisti, domāju, arī kas ir atsevišķos štatos Amerikas Savienotajās Valstīs bijuši jaunas meitenes, kas piedalās volejbola sacensībās, viņas saka: es pret šito komandu nespēlēšu. Kāpēc nespēlēs? Tur vīrietis spēlē pretim, viņš jūtas kā meitene. Sacensībās, peldēšanas sacensībās. Nu mēs esam sajaukuši absolūti kopā visu sākotnēji labu lietu, kas ir vērsta pret vardarbību pret sievieti, ielikuši klāt absolūti nepieņemamas lietas. Saglabājot šo konvencijas nosaukumu un 1. panta mērķus, bet tālāk katrā vienā pantā ir aprakstīts pilnīgi kas cits.

Mēs varam runāt... es pavadīju diezgan daudz laika pagājušajā vasarā, nu jau vasarā, ar nu jau esošo premjeru, tobrīd vēl topošo premjeru un aizgājušo Ministru prezidentu Krišjāni Kariņu. Vai pastāv kādas varbūtības katru šo pantu var interpretēt vai kā savādāk veikt kādas īpašas atrunas? Skaidrs, pati deklarācija savā 78. pantā pasaka, uz kuru katru pantu ir iespējams veikt īpašas atrunas dalībvalstīm. Un uz manis iepriekš nosauktajiem pantiem nav iespējams veikt atrunas. Skaidri rakstīts pašā konvencijas tekstā. 78. pants. Skaidrs, atrunas nav iespējamas.

Bija diskusijas, vai ir interpretējošā deklarācija, vai ir iespējams dalībvalstij pielikt klāt interesējošu deklarāciju. Sasaucām vairākus konstitucionālo tiesību ekspertus, tai skaitā starptautiskus ekspertus, vasarā uzaicināja mūsu frakcija arī Saeimas Juridiskā biroja pārstāvjus. Diskutējām par šiem pantiem. Pastāv iespēja, vai nepastāv iespēja? Beigās kopīgais secinājums  – nav iespējams arī neko interpretēt. Kolēģi, nav... konvenciju vai nu viņu ratificējam ar visiem šiem riskiem, ko es nosaucu un kuri agri vai vēlu iestāsies, vai viņa nav ratificējama.

Nobeidzot šo stāstu, es tiešām, kolēģi, vēršu uzmanību uz to, ka mums tūdaļ būs valsts budžets, un, ja mēs vēlamies mazināt vardarbību – jebkādu vardarbību pret sievieti, pret bērniem – ierobežot un identificēt šos varmākas un atbalstām tās budžeta lietas, tos aicinājumus, uz ko mūs aicina Iekšlietu ministrija,

     Teksts pirms korektūras

Nr. 49 EK

Valsts policija, tas nav budžetā ielikts iekšā. Mēs sakām, ka, pieņemot, tagad nobalsojot, nospiežot vienu pogu, varmākas pārstās sist savus bērnus un savas sievas. Policija saka, kas ir vajadzīgs, lai viņi varētu identificēt šīs lietas. To mēs neatbalstām. Vienkārši tas ir absurds. Soli pa solim mēs ejam aizvien tālāk, aizvien jaunos un jaunos absurdos.

Mani kolēģi jau minēja par šo vēlētājiem doto solījumu faktiski... 180 grādiem mainīšanu... pirms vēlēšanām un pēc vēlēšanām. Es negribu atkārtoties, es runāju par saviem bijušajiem kolēģiem no ZZS. Tas tiešām lai paliek viņu ziņā. Es domāju, ka viņi paši labi apzinās, ko viņi dara, un ne man viņu vietā lemt vai kaut ko vēl te pārmest. Es domāju, vēlētāji paši izdarīs šos secinājumus.

Bet ne par politisko atbildību... katram vienam. Iespējams, daudzi no jums arī neplāno uz nākamo Saeimu nemaz startēt un sevi nākotnē neredz politikā. Redz, izbaudām šo brīdi, kamēr mēs esam, šie varas krēsli... Tie ir... ir cilvēki , kurus viņi apdullina, un viņi dzīvo eiforijā atlikušos trīs gadus. Es domāju, padomājam arī par mūsu valsts ataudzi, par mūsu jaunajiem ... par mūsu jauniešiem, par bērniem, par sievietēm un kā reāli mazināt vardarbību.

Mums ir budžetā priekšlikumi, uz kuriem mēs... aicināsim jūs faktiski atbalstīt šos priekšlikumus. Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijā šobrīd balsošanas koalīcijas mašīna, ja tā drīkst izteikties, ir iedarbināta, bet, nu, neatkarīgi no tā, nu, šos priekšlikumus ņemiet, pārtaisiet par saviem priekšlikumiem vai kā valdības priekšlikumu. Lieciet visus nopelnus sev, bet ieviesiet šīs lietas, ko aicina Iekšlietu ministrija. Es domāju, ka tas ir ļoti, ļoti būtiski, nevis – kurš ir viņus ieviesis... Mūsu pēc, lai ir Evika Siliņa pie visa... kā saka, nes visus šos laurus, bet svarīgi, lai šī vardarbība reāli tur, kur viņu ir iespējams novērst, lai viņa būtu novēršama, un tādas iespējas ir, un iekšlietu struktūru darbinieki paši norāda, kas ir nepieciešams, lai to izdarītu. Nevis vienu acīmredzami strīdīgu dokumentu pieņemot.

Vēlreiz, kolēģi, runājot – interpretējamās deklarācijas, atrunas – tas neko nenozīmē. Tāpēc mana pozīcija arī ir tāda kategoriska šobrīd – neatbalstu šādas konvencijas pieņemšanu ar vai bez interpretējošām deklarācijām vai kādiem punktiem. Es nesniegšu nevienu priekšlikumu. Es no tā neredzu pilnīgi absolūti nekādu jēgu. Tas viss ir acu aizmālēšanai. Citstarp arī dažu atsevišķi Saeimas... koalīcijas deputāti arī norādīja – tas ir priekš vietējiem politiķiem. Tikai tas, ko mēs arī šajā likumprojektā sākotnējā tekstā un anotācijā ierāda... esam ierakstījuši, tas ir tikai tāpēc, lai mēs atsauktos uz kaut ko debatēs un pēc tam medijiem teiktu: nē, nē, tas nav tas! Līdzīgi kā par partnerības likumu, faktiski Notariāta likumā par šo partnerības jēdzienu varējām ierakstīt, ka tā nav laulība. Nu, loģiski, tā nav laulība. Šeit ir ļoti līdzīga situācija.

Un vēlreiz: rezultējas tas, ka mēs jau neraidām signālu šīm sievietēm, pieņemot šo konvencija, ka parlaments rūpēsies par viņām, lai mazinātu šo vardarbību. Mēs raidām signālu... sakiet atklāti, godīgi, dažas liberālas partijas, es runāju par Jauno VIENOTĪBU primāri, man grūti runāt par “PROGRESĪVAJIEM”, kādi ir viņu patiesie nolūki balsojot to, raidām signālu, ka mēs esam tādi paši kā jūs, ka mums var dot Eiropas Komisijās vai NATO, vai kur lielus amatus un mēs klausām jūs un sekojam jums. Un tas nekas, ka, iespējams, daudzas no šīm valstīm vairs šos jautājumus, kā norādīja kolēģis Šmits, vairs netur dienaskārtībā, absolūti ne tuvu netur dienaskārtībā. Ir parādījušies daudzi nopietnāki jautājumi.

Grūti laiki tuvojas drošības jomā. Mēs zinām, ka grūti. Kā saka, izlaisti cilvēki, izlaisti politiķi rada grūtus laikus. Un tie grūtie laiki ir faktiski pie durvīm klāt. Viņi klauvē pie mūsu austrumu robežas, un redzam arī faktiski Eiropas dienvidpusē, kas notiek, tas ir tepat viss, viss ļoti tuvu, visi šie drošības riski mūs, skar. Es domāju, mums nebūs laika runāt par kādiem jautājumiem, kas tiešā veidā neveicina mūsu, tai skaitā nacionālo pašapziņu. Es nerunāju par radikālu nacionālo pašapziņu, es runāju par tādu pašapziņu, kas mūsu tautas ataudzi veicina, nevis mācām skolā bērnam izvēlēties, kas viņš šodien grib būt.

Respektīvi, kolēģi, es aicinu nebalsot un neatbalstīt šo konvencijas ratifikāciju visu iepriekš minēto uzskaitīto punktu dēļ.

Paldies.

 

     Teksts pirms korektūras

Nr. 50 ES

Sēdes vadītāja. Paldies.

Nākamā debatēs pieteikusies deputāte Viktorija Pleškāne.

 

V. Pleškāne (ST!).

Godātā priekšsēdētājas kundze! Godātie kolēģi ! Labdien! Man bija sagatavots teksts, kuru es gribēju izlasīt jūsu priekšā ar pamatojumu, ar paskaidrojumiem, kāpēc mums nav nepieciešams ratificēt šo konvenciju, minēt argumentus, bet es nolēmu to nedarīt. Man bija sagatavots videoieraksts, kur Kūtra kungs priekšvēlēšanu laikā skaidro “Krustpunktā” raidījumā par Satversmes tiesu. Viņš tur skaidroja par to, ka Satversmes tiesa vērtē likumus, bet nevērtē to ideoloģiju, kas ir ielikta tajā konvencijā. Viņš arī skaidroja... smalki izskaidroja, kā konvencija ietekmēs izglītības sistēmu, un pauda viedokli par to, ka... kāpēc mums jāizvairās, kāpēc mums jābalso “pret” konvenciju? Tas bija Kūtra kunga ieraksts, aptauja tāda, raidījums, es gribēju viņu parādīt, bet nolēmu to nedarīt, jo šodien ļoti daudz tika skanēts, izrunāts, kāpēc mēs esam pret, kāpēc mums nevajag ratificēt to konvenciju.

Bet ko es gribu? Es gribu lūgt, nē, es negribu lūgt, es gribu pieprasīt jums katram atcerēties jūsu zvērestu, kur jūs katrs zvērējāt: stiprināt Latvijas suverenitāti, aizstāvēt Latviju kā neatkarīgu un demokrātis ku valsti, savus pienākumus pildīt godprātīgi, pēc labākās apziņas. Un – “Es apņemos ievērot Latvijas Satversmi un likumus.”

Un tagad es gribu jums prasīt: kāda neatkarība, ja lēmumus par svarīgām lietām jūs nododat svešai organizācijai, kura kontrolēs un izpildīs ... un uzlikt pildīt savus lēmumus... “GREVIO” vara nav limitēta un nevairo mūsu neatkarību, bet otrādi – vājina mūsu neatkarību no svešām organizācijām. Neatkarību, kuru jūs solījāt stiprināt un aizstāvēt. Kāpēc jūs aizmirstat savu zvērestu – aizstāvēt Latviju kā demokrātisku valsti? Kur ir jūsu slavētā Latvijas demokrātija, ja “par” steidzamu ratifikāciju “ManaBalss.lv” portālā parakstīja tikai 400 cilvēki, bet pret ratifikāciju parakstīja gandrīz 29 tūkstoši cilvēku? Jūs zvērējāt aizstāvēt Latviju kā demokrātisku valsti. Kur tā demokrātija ir?

Vardarbība ir nosodāma, jebkāda vardarbība. Es gatava cīnīties ar to, es gatava likt savu mūžu cīņai ar vardarbību pret sievieti, pret vīrieti, pret bērniem, pret dzīvniekiem. Kurš no jums aizdomājās par vardarbības cēloņiem? Kurš? Jūs tikai uzspiedāt cīnīties ar sekām, bet ne ar avotiem. Un tā ir visur.

Likums par dzīvniekiem. Pret. Bija tur tā ielikts, ka mēs... Kāpēc mēs cīnāmies par... ar tiem suņiem, klaiņojošiem suņiem? Mēs cīnāmies ar sekām, bet necīnāmies ar avotu. Avots ir tur, kur pavairotāji. Bet mēs necīnāmies ar avotiem. Mēs cīnāmies tikai ar sekām.

Šeit arī mēs cīnāmies ar sekām pret vardarbību. Bet kur avoti? Kur ir pētījumi? Kāpēc mums tik daudz varmāku? Nav . Kāpēc jūs nesaprotat, ka, pat ratificējot Stambulas konvenciju, mums vienalga būs jācīnās pašiem saviem spēkiem, pašiem spēkiem ar to pašu policijas darbinieku skaitu, kas mums tagad ir. Vai mums uzreiz pavairosies policistu skaits? Vai, pieņemot konvenciju, policistu loks paplašināsies un viņi ar savām zemajām algām ātrāk reaģēs uz sūdzībām? Skries ātrāk, atbrauks ātrāk? Mums pašiem būs jācīnās ar to pašu spēkiem, bet tikai citu svešo organizāciju uzspieduma dēļ.

Tālāk par stereotipiem. Kādi stereotipi? Konvencija pavairo stereotipus par to, ka varmāka ir vīrietis.

     Teksts pirms korektūras

Nr.51 SZ

Jūs uzspiedāt viņam vēl vienu lomu. Normāliem vīriešiem uzspiedāt lomu, ka viņi ir varmākas. Kur ir jūsu mīlestība un patriotisms pret jūsu zemi, pret jūsu cilvēkiem un tradīcijām? Kur ir jūsu patriotisms, ar kuru jūs grasāties aizstāvēt Latvijas neatkarību, nododot varu svešās rokās? Kur ir tas patriotisms? Kāpēc jūs paši negribat cīnīties ar vardarbību, bet gribat ratificēt svešo konvenciju un ar svešām rokām to darīt? Kāpēc mēs paši? Kāpēc jūs nevarat paši tikai ar savām... tikt galā ar savām problēmām? Kur ir mūsu patriotisms?

Jūs pakalpiņa vai verga lomā tik liecina par to, ka jūs nevarat būt saimnieki savā zemē. Uzdodiet sev jautājumu – kas jūs esat savā zemē? Vai jūs un jūsu patriotisms ir saistīts ar to, ka jūs savā zemē nevarat sakārtot būtiskas lietas? Jūs savā zemē neesat saimnieki, un jums ir nepieciešama svešās rokās svešā vara? Jūs esat vergi un pakalpiņi – bijāt, esat un būsiet mūžīgi mūžam, āmen! (Daži deputāti aplaudē.)

 

Sēdes vadītāja. Paldies.

Nākamā debatēs pieteikusies deputāte Ināra Mūrniece.

 

I. Mūrniece (NA).

Paldies, cienītā Saeimas priekšsēdētāja! Godātie kolēģi! Mums jau laikam nav šeit jēga citam citu kaunināt. Mēs lietišķi konstatējam, kā virzās šis konvencijas ratifikācijas process. Tas, kas šodien notiek parlamentā, ir apkaunojoši. Ir apkaunojošs veids, kādā koalīcija nobalso par strādāšanu bez pārtraukuma, un mēs šeit strādājam bez pārtraukuma jau gandrīz četras stundas.

Nu kāpēc, kāpēc? 14. Saeima sāka tik cerīgi, beidzot bija atjaunojusies parlamenta debašu kultūra, mēs varējām šos standartus uzturēt un attīstīt arvien labāk. Es runāju par veidu, kādā tiek virzīta Stambulas konvencijas ratifikācija. Un, manuprāt, šeit ir divas lielas nometnes, tomēr abas no tām vienojas kopējā vēstījumā – vardarbība ir nepieņemama, vardarbība ir nepieļaujama, vardarbība pret visām sabiedrības grupām, jo īpaši sievietēm, jo īpaši bērniem, jo īpaši vardarbība ģimenē – tas ir apkaunojums, tā ir sērga, ar kuru mums kā valstij ir jātiek galā. Un, jo ātrāk mēs darīsim visu, lai vardarbību apkarotu, jo labākus rezultātus mēs sasniegsim. Bet nu ne jau šobrīd šeit, Saeimas debatēs, mēs praktiski apkarojam vardarbību. Un to, ko es redzu debatēs par Stambulas konvencijas ratifikāciju par vardarbības apkarošanu, diemžēl koalīcijai ir iestājusies kognitīvā disonanse.

No vienas puses izskan apgalvojumi: “nu, faktiski konvencijas ratificēšana neradīs nepieciešamību grozīt Latvijas likumus”, un es šeit citēju Saeimas Juridiskās komisijas vadītāju Judina kungu. Tātad Judina kungs uzsver, ka konvencijas ratificēšana, mērķis – cīņa pret vardarbību, neradīs nepieciešamību grozīt Latvijas likumus. Nu kā tad tā! Protams, ir nepieciešams... nepieciešami likuma grozījumi, kaut vai tā, un nepieciešami ne tikai likuma grozījumi, bet ir nepieciešama domāšanas maiņa gan prokuratūrā, gan policijā, gan visā mūsu sabiedrībā, lai saprastu, ka vardarbība tiks konstatēta, pierādīta un varmākas saņems sodu.

Bet tas nenozīmē, ka mēs šeit varam pateikt un atmest ar roku: “Nu faktiski nekas jau mums vairs nav jādara, tikai ratificēsim šo konvenciju, un lielais darbs būs izdarīts.”

 

     Teksts pirms korektūras

Nr. 52 EZ

Nu, kolēģi, nu tā nebūs, un tā nevar būt! Un tāpēc šīs debates, ko es šobrīd dzirdu, manī raisa dziļas bažas, ka, no vienas puses, valdošā koalīcija ratificēs šo konvenciju un tad viss atkal aizies pašplūsmā.

Godātie kolēģi, 11. S aeimā es vadīju Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisiju, un es atgādināšu: jā, mēs debatējām arī par iespējām ratificēt Stambulas konvenciju, bet tā nebija galvenā tēma, mēs domājām par likuma grozījumiem, un tika veikti grozījumi par varmākas nošķiršanu no ģimenes, tas notika ar mūsu stratēģiskā partnera – Amerikas Savienoto Valstu – iesaisti, tas notika ar Saeimas Juridiskās komisijas atbalstu. U n paldies visiem tiem kolēģiem, kas ir šodien pārstāvēti šajā parlamentā, ka m ēs šos būtiskos grozījumus toreiz pieņēmām un redzam, cik pozitīvu rezultātu tie ir devuši – sievietes tiek aizstāvētas, un no mājvietas vai no dzīvesvietas tiek aizvests varmāka, tiek pasargātas sievietes, tiek pasargāti bērni, un es ceru, ja ir nepieciešams, mēs atradīsim jaunus veidus, kā vardarbību mazināt arī likumos, ja tas ir nepieciešams.

Es dzirdu, ka ir divas daļas šobrīd – gan liberālāk noskaņotie, gan konservatīvi noskaņotie, kuri visi saka, vardarbība ir jāapkaro, un mēģinājumi nostādīt vienu šo sabiedrības daļu pret citu, radot iespaidu, ka kāds atbalsta, klusi atbalsta vardarbību, tie ir nožēlojami un nepieņemami, un nav vietas šādiem zemtekstiem šeit, parlamentā. Es ceru, ka es esmu to pateikusi skaidri, un to sadzirdēs abas šīs parlamenta puses.

Bet mēs šeit runājam gan par vardarbību, gan arī par tā saukto Trojas zirgu, kas ienāk šajā konvencijā, kas ir vērsta pret... kas ir vērsta vardarbības apkarošanai, un par šo ziloni šajā istabā tiek runāts ļoti maz. Par šo ziloni istabā runā opozīcija, mēs šo ziloni šeit saskatām – varat nosaukt, kā to gribat – sociālā loma, sociālais dzimums, genderi un tā tālāk. Diemžēl koalīcija un arī atbildīgās ministrijas – Labklājības ministrija, Tieslietu ministrija, Iekšlietu ministrija – par šo konvencijas piedevu, par šo Trojas zirgu klusē vai runā ļoti nogludinoši, neredzot problēmas, ko šī Trojas zirga ievešana mūsu sabiedrībā pavērs. Un es nedomāju, ka būs tik viegli ar to tikt galā.

Godātie kolēģi, mēs runājam šodien par vērtībām, par vērtībām, kas mūs vieno. Mēs ļoti daudz runājām par vērtībām, kad pieņēmām Satversmes ievadu, Satversmes preambulu un nostiprinājām kā vienu no vērtībām arī Satversmes preambulā – godīgums. Šis godīgums attiecas arī uz mums pašiem kā likumdevēju, uz mums pašiem kā parlamenta deputātiem, un tas paredz godīgas debates, tas paredz godīgu viedokļu dažādības pasniegšanu, un tas paredz arī spēju citam citu cienīt un citam citu saprast. Diemžēl šo savstarpējo cieņu un šo savstarpējo izpratni es šodien šeit, parlamenta Sēžu zālē, neredzu. Jautājums – kāpēc? Kāpēc mēs to vairs šeit nejūtam un neredzam? Kur tā pazuda? Kur viņa palika?

Tad, kad runājām par Satversmes ievadu, mēs runājām arī par vērtībām, un viena no mūsu vērtībām, jā, viena no mūsu vērtībām, ir arī mūsu Satversme. Šeit, Saeimas Sēžu zālē, ir divi pirmie Satversmes panti – Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika. U n otrais – Latvijas valsts suve rēnā vara pieder tautai.

Godātie kolēģi, Latvijas valsts suverēnā vara

 

     Teksts pirms korektūras

Nr. 53 EK

pieder tautai. Tur, kur mēs runājam par vērtību pārdefinēšanu, un, ja vienai sabiedrības daļai ir bažas, un ļoti nopietnas bažas ar arī pietiekami lielu pamatojumu, un tas netiek atspēkots – par vērtību pārdefinēšanu mūsu sabiedrībā, tad šādus vērtību jautājumus būtu jālemj vai nu ar tā saukto satversmības kvorumu – divas trešdaļas no balsojušo skaita (un divas trešdaļas tātad šos jautājumus atbalsta), vai arī šie jautājumi būtu jānodod tautai tautas izlemšanai, un domāju, ka Satversme pietiekami skaidri norāda, kam pieder īstā lemšana par vērtību jautājumiem. Protams – Latvijas tautai.

Godātie kolēģi, es domāju, ka Latvijas tauta šīs debates klausās un vēro un jebkādu balsojumu, lai kāds tas būtu, neaizmirsīs. Nebūs tā, ka vēl priekšā trīs gadi, un jūs domājat, ka šis balsojums pazudīs? Nē, tā nenotiks!

Un, tā kā šajās Saeimas debatēs tika piesaukta vēl cita konvencija – mazākumtautību konvencija –, es, atspēkojot šeit izskanējušo, tomēr gribu pievērsties arī šai situācijai. Jā, patiesi, ap 2005. gadu Latvija ratificēja arī tā saukto mazākumtautību jeb nacionālo minoritāšu konvenciju. Un ļoti pareizi. Tā kā šeit, Saeimas sēžu zālē, izskanēja, tobrīd tēvzemieši bija “pret”. Jautājums: kāpēc bija “pret”? Un, ja mēs šādus jautājumus šeit ienesam debatēs sēžu zālē, tad ir jādod arī konteksts šim jautājumam. Un konteksts – bija milzīgs spiediens no Eiropas, no uzraugošajām institūcijām, lai šī konvencija Latvijā tiktu ratificēta. Tobrīd Putins runāja par Krievijas ietekmes sfēru paplašināšanu, raugoties Latvijas un Baltijas valstu virzienā. Kāda sakritība! Tieši tāpat kā šodien, redziet, kā vēsture mēdz atkārtoties! Un Putins, raugoties uz Latviju un raugoties uz Baltijas valstīm, teica: mēs Rīgā – skaidri apzīmējot, ko viņš ar to domā... skaidri apzīmējot Latviju kā Krievijas interešu sfēru, un tanī brīdī skanēja apgalvojumi diemžēl arī no atbildīgajām Eiropas iestādēm, ka Latvijā mīt, es atkārtoju, 60 procenti, kā toreiz izskanēja, krievvalodīgo un viņiem pienāktos arī sava pārstāvniecība varā. Tas ļoti būtiski mainītu Latvijas valsts iekārtu, tas mainītu arī, nu, spēku samēru Latvijas parlamentā, valdībā, pašvaldībās un citur.

Tanī brīdī ļoti nopietni mēs debatējām arī par valodas jautājumu, un diemžēl tanī brīdī Latvija neizturēja šo spiedienu, konvencija tika ratificēta, jā, tiesa, ar atrunām. Ļoti labi, ka šīs atrunas tika ieliktas. Diemžēl kopš tā laika tika iekonservētas okupācijas sekas, tika iekonservēta un nostabilizēta sadalītā izglītības sistēma.

Par pāreju uz izglītību valsts valodā Nacionālā apvienība ir iestājusies un runājusi sen, mēs vācām arī par to parakstus. Diemžēl bija uzraugošās iestādes, kas izdarīja spiedienu pret valdošo partiju, un tobrīd neizdevās to mainīt. Jā, šī situācija tiek mainīta tagad, bet ar kādām grūtībām tas notiek? Izglītības ministrijai ir ļoti daudz darba, lai šo sadalīto, segregēto izglītības sistēmu veidotu kā “izglītība latviešu valodā” (Starpsaucieni.), un nevar teikt, ka pat šodien mēs esam to izdarījuši visā pilnībā. Problēmu pietiek.

Es gribu teikt, ka, arī runājot par šo mazākumtautību konvenciju... būs uzraugošās iestādes, būs “GREVIO”, mēs nezinām, kādas...

 

     Teksts pirms korektūras

Nr. 54 ES

kā šī “GREVIO” uzraugošā iestāde raudzīsies uz Latvijas paveikto, un par kādām situācijām mēs ar “GREVIO” dabūsim cīnīties vēl tālāk.

Godātie kolēģi, es aicinu šodien par šo konvenciju nebalsot. Es aicinu vērtību jautājumus pieņemt ar satversmības kvorumu vai arī šo jautājumu nodot lemšanai suverēnam – tautai. Un atgādināšu vēlreiz Satversmes 2. pantu: “Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai.”

Paldies. (Starpsauciens. Daži deputāti aplaudē.)

 

Sēdes vadītāja. Paldies.

Nākamais debatēs pieteicies deputāts Vilis Krištopans otro reizi.

 

V. Krištopans (LPV).

Priekšsēdētājas kundze, cienījamie deputāti! Juridiskās komisijas sēdē Judina kungs vairākas reizes uzsvēra, ka mums ir jāpievienojas Eiropai. Tikai mēs ar jums, Judina kungs, redzam divas dažādas Eiropas. Jūsu Eiropa ir simtiem tūkstošu cilvēku gājiens, praida gājiens Nīderlandē jeb tepat, Rīgā, kurā plecu pie pleca gāja nosacīti tur Staķis un Pavļuts. Mana Eiropa ir mazliet savādāka, kā es esmu audzis un kā es esmu audzināts.

Ilustrēšu ar mazu piemēru. 1972.  gadā es, 18 gadus vecs pirmkursnieks, pirmoreiz aizbraucu uz ārzemēm VEF komandas sastāvā, un tās ārzemes bija Polija, Ščecina. Svētdienas rītā, staigājot pa Ščecinu, mēs redzējām ainu, ko es nekad neaizmirsīšu. Vairākās katedrālēs, kā jau svētdienas rītos, bija dievkalpojumi un viņas bija pārpildītas un cilvēki stāvēja uz ielas, jo visiem nepietika vietas. Kāpēc es to stāstu? Tāpēc, ka ir ļoti liela līdzība starp Poliju, Lietuvu un Latgali. Visur, kā mēs zinām, dominē katoļticība. Un katoļticībā ģimene tiek vērtēta diezgan augstu.

Un, kad mēs klausījāmies Ņenaševas kundzes sirdi plosošos stāstus, tad, cik es sapratu, viena daļa bija par vardarbību audžuģimenē, audžutēva pret audžumeitu. Un tā ir... un tās ir sekas tam, kā mēs izturamies pret ģimenēm, un vardarbība... Te pat nekāda statistika nav vajadzīga. Ja jūs paskatīsities reliģiskas jeb katoļu ģimenes, nu tas vardarbības procents ir ļoti, ļoti mazs, salīdzinot ar vidējo.

Protams, ka... protams, ka cienījamā dzejniece groza galvu, kad es runāju. Vai tas sekretāra amats tajā Latgales apakškomisijā izdarīs savu, tā roka nenodrebēs, nospiežot pogu.

Vārdu sakot, ir tā, ka mana pasaule – tā ir cita pasaule nekā Judinam. Un poļi, kuri it kā šo konvenciju ratificēja, viņi arī pielika klāt to nekam nederīgo papīru, bet viņi ir tik stipri, tik spēcīgi, ka viņi skaidri zina, ka viņi tālāk nekad neaizies. Viņi nekad neaizies, visticamāk, līdz viendzimuma laulībām, līdz bērnu adopcijai viendzimuma laulībās, un visticamāk, ka viņi to “GREVIO” izmetīs ārā no savas valsts, jo tas jau viņiem paliks mazliet pa traku, tā, kā to izdarīja, piemēram, turki, pat atsakoties no Stambulas konvencijas.

Tā ka aicinu vēlreiz balsot “pret”.

Paldies. (Daži deputāti aplaudē.)

 

Sēdes vadītāja. Paldies.

Nākamais debatēs pieteicies deputāts Iļja Ivanovs.

 

I. Ivanovs (ST!).

Labdien, kolēģi! Personīgi es un mūsu frakcija “Stabilitātei!” ir absolūti pret Stambulas konvencijas ratificēšanu. Kā jau zināms, Stambulas konvencija ir vērsta uz vardarbības mazināšanu, bet visu Latvijas drošības institūciju galvenais uzdevums ir nodrošināt iedzīvotāju drošību un arī cīnīties ar vardarbību, un tie ir viņu pienākumi arī tagad bez Stambulas konvencijas esamības.

 

     Teksts pirms korektūras

Nr.55 SZ

Visspilgtākais piemērs ir Turcija, kura viena no pirmajām ratificējusi Stambulas konvenciju un pēc viena gada no tās izstājās. Galvenais iemesls bija konvencijas būtības aizstāšana – tās izmantošana homoseksualitātes normalizēšanai.

Pamatojoties uz to, mēs varam secināt, ka koalīcijai Stambulas konvencijas ratificēšana ir viendzimuma laulību legalizācijas galvenais un vienīgais instruments. Vai to grib mūsu tauta? Nē. Vai Stambulas konvencijas ratificēšana kaut kā palīdzēs samazināt un apturēt vardarbību? Nē. Ja jūs gribat aizsargāt sievietes un bērnus no vardarbības, tad stiprināsim iekšējās drošības struktūras, veicināsim stingrāku un kvalitatīvu problēmģimeņu uzraudzību un galvenokārt palielināsim finansējumu. Bet, ja jūs gribat legalizēt viendzimuma laulības, nu tad sauciet lietas ar saviem vārdiem, un viss!

Mēs nekādā gadījumā neatbalstām vardarbību, un šīs Eiropas vērtības mēs arī neatbalstīsim. Dievs, svētī Latviju! (Daži deputāti aplaudē.)

 

Sēdes vadītāja. Paldies.

Nākamais debatēs pieteicies deputāts Andris Kulbergs.

 

A. Kulbergs (AS).

Sveiki, kolēģi! Saeimas priekšsēdētāja! Vispirms izmantošu momentu, gribu apsveikt visus nacionālajā Andru un Andrejdienā! Bet par Stambulas konvenciju. Man ļoti nepatīk viena lieta šajā visā, tāpēc ka es personīgi pilnībā, protams, neatbalstu vardarbību, es atbalstu, ka par minoritātēm ir jāiestājas, par viņu tiesībām, ir jāaizstāv viņi, bet šīs lietas šinī Stambulas konvencijā man nav saprotamas, kāpēc mums ir jāsaliek divas nesaliekamas lietas vienā konvencijā iekšā? Tāpēc ka, kad mēs gribam pārdot šo konvenciju, mēs runājam par vardarbību, savukārt pēc tam mēs runājam pavisam par ko citu – par dzimuma lomu un par sociālo konstruktu. Man liekas, ka šīm lietām ir jābūt nodalītām, un tad tas ir sabiedrībai saprotams un izskaidrojums.

Bet vardarbība pret sievieti sākās nepareizā audzināšanā ģimenē, kur ir alkohols, dzeršana, tēva rokas pacelšana pret bērniem, bērnības nepareizu piemēru rādīšana, kas viss translējas tālāk uz to, kā šis bērns, būdams pieaudzis, uzvedās pats gan pret sievieti, ko viņš ir redzējis nepareizi ģimenē, gan pret bērniem tālāk. Un arī neviens nerunā par to pietiekami, ka arī sievietes provokatīvi, ar emocionālu teroru piekopj arī pret vīriešiem, kas arī nāk no audzināšanas ģimenē.

Bet man smiekli bieži vien nāk par tām naivajām sejām un runām, kas apgalvo, ka pēc šodienas balsojuma, ja nobalsos “par”, tad atrisināsies, gan vardarbība beigsies, visi pēkšņi mēs pieņemsim citādos, dzērājvīri ģimenē vairs nesitīs sievas un nepacels roku pret bērniem un skolā vairs neapcels citādos. Tā diemžēl nenotiks. Aizmirstam. Tas sākās ģimenē, tas sākās audzināšanā, un tas sākās arī tur, ka mums ir jāstiprina policija.

Darām konkrētas darbības policijā, iekšlietu struktūrās. Policija mums ir atstāta pilnīgā novārtā. Uzliekam aproces varmākām, kontrolējām viņus. Tikai tad mēs varēsim pateikt, ka sieviete ir pasargāta, vismaz pasargāta, tāpēc ka mēs zināsim, kur ir šis varmāka. Labi atalgojam policistus, apmācām viņus, nodrošinām viņus. Un tikai tad, pietiekamā skaitā, ja viņi būs, mēs varēsim rūpēties, ka šīs lietas, ko esam ieviesuši uz papīra, notiks arī dzīvē.

Mēs visi arī šokējamies un vaibstamies, ka vairs neviena Holivudas filma vai Netflix seriāls nevar vairs tikt izdots, ja tajā nav geju pāra, melnādainā cilvēka, aziāta, indiāņu un nu jau arī vegānu, ja.

 

     Teksts pirms korektūras

Nr. 56 EZ

Un ieviešam arī kvotas par to, kādām jābūt proporcijām starp sievietēm un vīriešiem, jo savādāk ar tad nevar. Tikko es Nīderlandē biju parlamentā, kurā pasniedza pusdienas, un pusdienās pasniedza... pilnībā viss ēdiens, kas bija pieejams, bija tikai un vienīgi vegānu ēdiens. Kāpēc? Tāpēc, ka tādā veidā mēs savukārt nerūpējamies par minoritātēm. Tātad vairākumam ir pilnībā jāignorē sava ikdiena un jāpakārto tas konkrēti tādam mazākumam kā vegāniem. Tikai viņu ēdiens, jo savādāk mēs viņus aizskaram. (Starpsauciens.) Tas ir par Stambulu. Šis ir klasisks piemērs. Kāpēc es to minu? Šis ir klasisks piemērs Minority Rules likumam vai minoritātes likumam, kad minoritāte var noteikt, kā dzīvos vairākums. Balsojums par Stambulu ir pilnībā minoritātes diktēts noteikums, kā dzīvot visam vairākumam tālāk.

Man mājās ir Karlīna un Kārlis, un viņi nekad... Kārlis nekad nemainīs un nebūs par Karlīnu, un Karlīna nekad nebūs par Kārli. Es daru visu ar savu piemēru mājās, ģimenē, lai nebūtu... un no viņiem nekad nesekotu vardarbība nedz ģimenē, nedz pret citiem savādākajiem un citādiem. Es rādu piemēru, kā cienīt sievieti. Es rādu piemēru, kā cienīt vecākus. Un es rādu piemēru, kā cienīt citādus, kā pieņemt savādāku un kā aizstāvēt vājākos, ja tie vājākie būtu vājāki... vai sieviete, vai tā būtu meitene, vai tas būtu gejs, vai tā būtu lesbiete, vai tā būtu transpersona. Es mācu cienīt otru savādāku viedokli.

Un es gribu teikt, ka vegāni man nediktēs to, ko es ēdīšu pusdienās, tāpat kā minoritāte man nediktēs visu to, kā man dzīvot un vadīt savu ikdienu un kādai būt valsts iekārtai, kas būtu pakārtota tikai viņiem. U n es nevēlos sportā redzēt dzimuma maiņas personu, kas piedalās disciplīnā, kur viņai nepienākas piedalīties. Un es nevēlos redzēt, ka tiek finansētas tikai un vienīgi minoritātes aizstāvošas organizācijas, kas ir pareizi, bet tad, kad tiek pilnībā ignorēts tas, ka mēs nedodam finansējumu un neļaujam attīstīties par ģimeniskām vērtībām organizācijas, kuras mēs vienkārši ignorējam, ko šī Stambulas konvencija arī diemžēl uzspiež. Nu nākamā laikam būs V8 dzinēja vardarbība pret Rīgas asfaltu, ko mēs arī varēsim tad sludināt.

Paldies, kolēģi. (Daži deputāti aplaudē.)

 

Sēdes vadītāja. Paldies.

Nākamais debatēs pieteicies deputāts Kristaps Krištopans.

 

K. Krištopans (LPV).

Godājamie kolēģi! Šodien ir vēsturiska diena, šodien mēs esam krustcelēs. C eturto daļu sava mūža es esmu pavadījis pāri okeānam, es biju liecinieks LGBT kustības evolūcijai, es redzēju, kā radās woke kultūra, es redzēju, kā radās cancel kultūra. Šodien mēs esam krustcelēs un man ir tiešām, tiešām bail, ka pēc 20 gadiem mūsu bērni skatīsies uz mums un lādēs mūs par to, ka mēs aizgājām nepareizajā virzienā.

Paldies jums. (Daži deputāti aplaudē.)

 

Sēdes vadītāja. Paldies.

Nākamā debatēs pieteikusies deputāte Jekaterina Drelinga.

 

J. Drelinga (ST!).

Labdien, cienījamā priekšsēdētāja un godātie deputāti! Katrs no mums nes atbildību par tiem lēmumiem, ko pieņem savā un vēlētāju vārdā. Mums šobrīd ir pilnvaras pieņemt lēmumu visas Latvijas tautas vārdā. Neaizmirstiet par to, kad lemsiet par Stambulas konvencijas ratifikāciju, ka cilvēki stāv ārā un ir “pret” to ratificēšanu un neviens cilvēks nav, neviena cilvēka nav, kurš būtu “par” un sagaida to ratificēšanu.

     Teksts pirms korektūras

Nr. 57 EK

Stambulas konvencija nav tikai par vardarbību pret sievietēm, bet gan par partneru attiecībām un daudz dzimumu ieviešanu. Es uzskatu, ka bērnam ir jābūt gan mammai, gan tētim, jo to, ko var iedot mamma, nevar iedot tēvs gan fiziski, gan emocionāli, un otrādi. Mēs esam pret jebkāda veida vardarbību.

Paldies.

 

Sēdes vadītāja. Paldies.

Nākamā debatēs pieteikusies deputāte Ilze Indriksone.

 

I. Indriksone (NA).

Cienījamā Saeimas priekšsēdētāja! Kolēģi! Mēs esam divās daļās, kā jau kolēģe Ināra teica, un mērķis jau nav vienam otru pārliecināt, jo mēs skaidri apzināmies, kā mēs katrs balsosim. Mēs varam vienīgi paust savu viedokli, attieksmi vai to informāciju, ko mēs esam saņēmuši vai no saviem vēlētājiem, vai no konvencijas, vai no visiem pārējiem dokumentiem, kas tai ir pielikumos, vai arī pieredzē balstīti spriedumi dažādos periodos, kad šī konvencija tika īstenota vai tiks īstenota arī šeit, ja šis balsojums būs tā, kā iecerējusi valdošā koalīcija.

Kāpēc Stambulas konvencijā ir stāsts par vardarbību un kā šo vardarbības patieso iemeslu izprotam mēs un izprot, kā mēdz teikt, vidējā Eiropa, un kā to tulko arī “ GREVIO” savos spriedumos un ieteikumos, un varbūt arī uzdevumos valdībām? 12.  pants, kas ir vispārējie noteikumi, paredz, ka konvencijas dalībvalsts veic visus vajadzīgos pasākumus, lai veicinātu izmaiņas sociālās vides un kultūras noteiktajos sieviešu un vīriešu uzvedības modeļos nolūkā izskaust aizspriedumus, paražas, tradīcijas un jebkādu citu praksi, faktiski visu, kas ir tradicionāls un stereotipos balstīts. Bet izpratne par to, kas ir stereotipos balstīts un tradicionāls un vai tas ir cēlonis vardarbībai pret sievietēm, ir dažāda. “GREVIO” šo patieso vardarbības iemeslu, primāro arī konvencijas kontekstā, vērtē kā tieši šo te kultūrās, tradīcijās un stereotipos balstītās sieviešu un vīriešu lomas, tātad arī kultūrā balstītās. Un es to varētu apzināties un saprast.

Un, padomājot par Latvijas valsts dzīves ceļu un kā mūsu sabiedrība ir šajos daudzajos, varētu veikt, vairāk kā simts gados attīstījusies, mainījusies, papildinājusies un arī šķīrusies no daļas savu iedzīvotāju, mūsu valsts ir balstīta vērtībās, kas ir latviskās vērtības, kristīgās vērtības, arī vispārcilvēciskās, un tas ir ierakstīts Satversmē. Un vienīgā daļa, kas, man liekas, ir saprotama, ka vardarbība ir nepieņemama, izskaužama, sodāma, un tur nav divu domu. Es pieņemu, ka šodien neviens nedomā šajā telpā savādāk. Bet kāpēc tas tiek uztverts... kāpēc primārais iemesls vardarbībai arī “GREVIO” viedoklī ir tieši šīs tradicionālās lomas, arī ģimenē – vīriešu, sieviešu lomas, kas mūsu izpratnē ir vislabākās lomas, ko mūsu latviskā dzīvesziņa, kristīgās vērtības ir sniegušas mums vēsturiski ģimenē balstītā modelī, un tās ir tās, uz ko mēs balstām arī savu valstiskumu. Un kultūra ir viens no mūsu valsts dibināšanas pīlāriem. Bez latviskās kultūras tradīcijas, tradicionālās kultūras nebūtu mūsu valsts neatkarības.

Šobrīd, šo konvenciju ratificējot, mēs piekrītam, ka arī mūsu kultūrā un tradicionālās vērtībās un lomās ir iemesls vardarbībai. Man tas nav pieņemami. Es pilnīgi piekrītu kolēģim Grasbergam, kurš teica, ka vardarbības iemesli ir ļoti dažādi – gan vispārējāki, gan individuāli – un ar tiem noteikti ir jācīnās, un es ceru, ka gan iekšlietu ministrs, gan labklājības ministrs, gan arī tieslietu ministre to dara ik dienu, lai uzlabotu to – gan praktisko rīcību, gan arī likumdošanu, normatīvos aktus.

Bet stāsts ir par to, ka šīs konvencijas dalībvalstis veic visus vajadzīgos pasākumus un pieņem neatliekamos un vajadzīgos soļus ne tikai normatīvajā regulējumā,

 

     Teksts pirms korektūras

Nr. 58 ES

bet arī ikdienas darbībās – izglītībā visos izglītības posmos, kultūras, atpūtas un sporta pasākumos, arī mediju telpā, arī privātajos medijos. Faktiski mēs uzticēsim starptautiskajiem ekspertiem, šai “GREVIO” komisijai, vērtēt mūsu tradicionālās vērtības, vai tās atbilst viņu izpratnei, ko viņi jau ir deklarējuši, ka viņi uzskata, ka tas ir primārais vardarbības iemesls, tradicionālās lomas, sociālās lomas.

Un, manuprāt, tā ir tā sadaļa, par kuru mums ir atšķirīgs viedoklis. Ne jau par vardarbības apkarošanu un par cīņu pret vardarbību un tās ierobežošanu, bet tieši par šo būtību, vai mēs paliekam savās tradicionālajās izpratnēs, vērtībās un faktiski tajā, ko mēs katrs, dziedot Latvijas himnu, arī izjūtam kā savu, vai mēs ejam līdzi tai pasaules daļai, kas pilnīgi tieši apzinās, ka tās svešās kultūras, arī es uzskatu, Latvijai svešās kultūras un varbūt pat tās kultūras, kas mums ir ar varu bijušas uzspiestas okupācijas laikā un šeit ienākušas, ir balstītas citās tradicionālajās, arī sociālajās lomās gan ģimenē, gan sabiedrībā. Un tur ir pamats.

Un tāpēc, lasot arī konvenciju, kur uzsvars tiek likts uz dažādām piespiedu laulībām vai piespiedu abortiem, vai piespiešanu dzemdēt bērnus, vai izkropļot dzimumorgānus, jā, tas ir traģiski, ka ir kultūras, kur tā ir norma, bet Latvija nav tā zeme. Un Latvijas valsts ir dibināta uz pavisam citām vērtībām. Un mums nav jārespektē, ka tas ir slikti, kas mums ir.

Un varbūt, ja mēs sargāsim savu valsts pamatvērtību kopumu un cīnīsimies pret vardarbību tikpat... ar tādu degsmi, kā šodien jūs iestājaties par konvenciju, un būtu to darījuši jau no 2016.  gada, tad šodien būtu daudz labāka situācija. Es piekrītu, ka katram ikdienā ir jāstrādā ar šiem jautājumiem un jādara katram viss iespējamais.

Un labs signāls cīņai pret vardarbību būtu nevis Stambulas konvencijas ratifikācija, bet budžeta ailītēs nauda gan šiem krīžu centriem, gan policistu atalgojumam, gan speciālistu pieejamībai, arī veselības aprūpei, arī izglītības vides uzlabošanā, jo vardarbība ienāk dažādos veidos un dažādos līmeņos.

Lai arī konvencija paredz, ka tai... noteikts ir, ka valstij būtu jāpanāk, lai būtu izmaiņas domāšanā un attieksmē, es neredzu, ka tuvākajās desmitgadēs Latvijas vēlētāji vai, varētu teikt, pieaugušo iedzīvotāju lielākā daļa, ievēlot šo Saeimu, balsojot par konservatīvām vērtībām, mainīs savu domāšanu būtiski. Bet Stambulas konvencija ar to, ka visās izglītības pakāpēs tiks mainīta šī attieksme pret mūsu tradicionālām sociālām lomām un, varētu teikt, tradicionālām vērtībām p ēc gadiem 10, varbūt 15 šis uzdevums tiks veikts, bet ne ar mūsu vēlmēm un iespējām, bet ar ārēji uzspiestām rekomendācijām.

Un es nešaubos, sarkastiski to domājot, ka mūsu ierēdņi kā vienmēr, gribēs pārcensties, un es šaubos, ka viņi mūsu valsts tradicionālās un kultūras vērtības vienmēr vērtēs augstāk par “Grevio” rekomendācijām.

Nebalsojiet vai balsojiet “pret”. (Daži deputāti aplaudē.)

 

Sēdes vadītāja. Paldies, kolēģi, visiem debatētājiem.

Debates slēdzu.

Un vēl vārds Andrejam Judina kungam. Lūdzu!

 

A. Judins. Paldies, kolēģi.

Komisijas sēdē mēs pateicām paldies visiem, kas piedalījās Juridiskajā komisijā, un mēs uzklausījām dažādus viedokļus, un tāpat paldies arī deputātiem, kas pauda viedokļus, kas dalījās ar savām bažām.

Bet saistībā ar dzirdēto mans pienākums vērst skaidrību un norādīt uz atsevišķiem jautājumiem.

Tātad viens no jautājumiem, kas šodien izskanēja, ir jautājums par nu, būtībā par to fokusu, kāpēc mēs runājam par vardarbību pret sievietēm, kur ir vīrieši. Un svarīgi ņemt vērā, ka konvencijā ir norādīts, ka svarīgi rīkoties un apkarot vardarbību ģimenē, un tad vīrieši ir minēti, un arī vairāk rakstīts, ka valstīm ir jādomā par

     Teksts pirms korektūras

Nr.59 SZ

plašāku piemērošanu, proti, konvencija nosaka to minimumu, ko varēja... par ko varēja vienoties dalībvalstis, bet vīrieši jāaizsargā. Un man ir... tiešām gribētos uzsvērt, ka Latvijā mēs skatāmies uz cietušajiem un nešķirojam pēc dzimuma. Bet kāpēc bija sievietes norādītas? Tāpēc, ka ir strukturāla problēma, ka tiešām sievietes vairāk pakļautas vardarbības riskam, biežāk kļūst par cietušajiem.

Matisones kundze debatējot norādīja, ka saistībā ar deklarāciju Juridiskais birojs pauda negatīvu viedokli. Man gribētos vērst uzmanību, ka deklarācija ir konkrētās valsts paziņojums un parasti to dara tieši tad, lai informētu dalībvalstis par pozīciju, un, protams, deklarācija nevar būt līdzīga atrunai. Uz to norādīja Juridiskā biroja pārstāvji, bet arī bija uzsvērts, ka mēs drīkstam pieņemt deklarācijas, un arī komisijas sēdē tika pausts viedoklis, ka deklarācija... šajā ziņā liela nozīme Latvijā mūsu kolēģiem, mūsu sabiedrībai.

Un principā tā izskatās pēc nu, tādas apņemšanās tad rīkoties noteiktā veidā. Faktiski deputāti skaidri norāda, ka nav plāna, pieņemot... pievienojoties konvencijai, veikt darbības un mainīt vai nu ģimenes izpratnē, vai saistībā ar dzimumu... Tāds ir mērķis, un līdz ar to deklarācija sevi attaisno un var tikt atbalstīta.

Vēl viena lieta, par kuru komisijā mēs runājām , kas jāņem vērā: ka neviens neuzskata, ka konvents ir tā panaceja, kas visu atrisinās. Ir jautājums par starptautisko sadarbību, un ir pamats uzskatīt, un komisijā mēs par to runājām, ka mums ir jāpiedalās starptautiskajā sadarbībā. Mums nevajadzētu ignorēt šo iespēju. Par to ir stāsts.

Bet arī fakts, ka Latvija daudz ko izdarīja, lai apkarotu vardarbību, to nevajadzētu noliegt. Un, kad mēs runājam par atbilstību pantos, tieši mēs redzam, minimumu mēs izpildījām. Līdz ar to nav tā, ka, pieņemot konvenciju, mums nākamajā dienā būs jālabo likumi.

Cita lieta, apspriežot jautājumus, debatējot, mēs šeit, Saeimā, protams, varēsim domāt par grozījumiem likumos.

Batņas kungs tieši tad pauda viedokli, ka viņš īsti nesaprot, kas ir jālasa – nosaukumi, teksti un tā tālāk. Nu, ja jums ir tā patiesa interese, jums ir jāsāk lasīt ar Vīnes konvencijas 31. pantu, kur tieši šis jēdziens ir skaidrots. Un, proti (Starpsaucieni.), ideja ir vienkārša: kad mēs runājam par ikvienu konvenciju, ir svarīgi tieši saprast, kāds ir nolūks konvencijai, kāds ir mērķis, un viss, kas ir rakstīts konvencijā, interpretējams, ņemot vērā mērķi. Un mūsu apspriežamās konvencijas mērķis – apkarot vardarbību. Tātad līdz ar to gan dzimums, gan izglītība, gan migrācija – visi tie jautājumi ir jāskata kontekstā ar vardarbības apkarošanu. Tas, manuprāt, ir ļoti būtiski.

Kola kungs norādīja, ka nav skaidrs par (Starpsaucieni.)...

 

Sēdes vadītāja. Kolēģi, ziņotājam ir tiesības vēl...

 

A. Judins. Paldies, kolēģi, es turpināšu skaidrot un sniegt informāciju par komisijā apspriesto, jo tam ir nozīme. (Starpsauciens.) Un brīdī, kad Kola kungs tieši norādīja, ka nav koordinējošās institūcijas, es vēlos informēt, ka mēs runājām par to komisijā, es varu pēc katra teikuma iestarpināt šos vārdus, ka mēs par to runājām, un mēs tieši konstatējām, ka koordinējoša institūcija ir Labklājības ministrija. Un likuma 3. pantā tas ir norādīts. Lūdzu to ņemt vērā!

Un pēdējais tieši tad, par ko es gribu... nē, divas pēdējās lietas. Saistībā ar finansējumu. Mēs arī izvērtējām jautājumu. Lūdzām tad Ārlietu ministrijai sniegt informāciju par izdevumiem. Papildu izdevumu nav saistībā ar pievienošanos konvencijai. Protams, ka, ja mēs nolemsim grozīt likumus kaut kādus, tad būs jautājums par izdevumiem.

Un saistībā ar dzimumu. Un tieši Līdakas kunga minēto piemēru, kurš stāstīja, ka vīrietis skalda malku, sieviete mazgā traukus. Kur ir problēma? Jūsu piemērā problēmas nav. Bet, komisijai diskutējot, mēs tieši runājām par situāciju, ka gadījumā, ja vīrs piekauj savu sievu par to, ka viņa nemazgā traukus, kā vajag, kā pienākas sievai, mēs neteiksim viņai, ka viss ir kārtībā, tu taču sieva. Mēs neatbalstām (Starpsauciens.) tādu lomu sadalīšanu, mēs tieši par to, lai būtu taisnīgi, lai nebūtu diskriminējoši. Tā ir tā sociālā dzimuma doma, jēdziens.

     Teksts pirms korektūras

Nr. 60 EZ

Kolēģi, tad es jūs informēju par komisijā sniegto skaidrojumu. Es lūdzu atbalstīt likumprojektu pirmajā lasījumā un atbalstīti arī tieši steidzamību un tad pieņemt likumprojektu pirmajā lasījumā.

Paldies.

 

Sēdes vadītāja. Paldies.

Lūdzu zvanu! Balsosim par likumprojektu “Par Eiropas Padomes Konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu” pirmajā lasījumā! Lūdzu balsošanas režīmu! L ūdzu rezultātu! Par – 51, pret – 1, atturas – nav. Likumprojekts pirmajā lasījumā atbalstīts.

Lūdzu, nosakiet priekšlikumu iesniegšanas termiņu otrajam lasījumam un izskatīšanu Saeimā otrajā lasījumā.

 

A. Judins. 22. novembrī komisija nolēma piedāvāt priekšlikumus iesniegt 15 minūšu laikā, līdz ar to tas varētu būt 30.  novembris pulksten 14. 17.

 

Sēdes vadītāja. Paldies. P ulksten 14.17. Un izskatīšana Saeimā?

 

A. Judins. Un izskatīšana šodien Saeimas sēdē. (Starpsaucieni.)

 

Sēdes vadītāja. Paldies. (Starpsauciens: “Citi priekšlikumi. Jūs nepiedāvājāt citus priekšlikumus!”) Es vēl tikai apkopoju, pajautāju.

Lūdzu, citi priekšlikumi. (Starpsauciens: “Citi priekšlikumi pēc mēneša.”) Pēc mēneša, tātad pēc mēneša.

 

A. Judins. Datums jānosaka.

 

Sēdes vadītāja. Datumu, lūdzu! (Starpsauciens: “30. decembris.”)

30. decembris. Labi, paldies.

Tātad mums ir priekšlikums izskatīt pēc mēneša – 30. decembrī.

Lūdzu zvanu! Balsosim par minēto priekšlikumu! Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu rezultātu! Par – 34, pret – 52. Priekšlikums nav atbalstīts. Paldies.

Paliek tātad 15 minūtes – 14. 17 un izskatīšana Saeimā otrajā lasījumā šodien. Paldies.

Kolēģi, izsludinu pārtraukumu līdz pulksten 15.30. Paldies. (Starpsaucieni.)

Tā līdz pulksten 15.30.

Lūdzu zvanu! Lūdzu reģistrācijas režīmu! Lūdzu reģistrācijas rezultātus! (Starpsaucieni.)

Mums ir vārds Rihardam Kola kungam, Andrejam Judina kungam, un Jānim Reira kungam. Lūdzu!

Kola kungs, lūdzu!

 

R. Kols (NA).

Paldies.

Ļoti cienījamie, godātie Ārlietu komisijas deputāti! Lūdzu, burtiski pēc trim minūtēm Dzeltenajā zālē, pavisam īsa Ārlietu komisijas apspriede nepieciešama. Paldies. Tepat Dzeltenajā zālē!

 

Sēdes vadītāja. Paldies. Andrejam Judina kungam! Lūdzu!

 

A. Judins (JV).

Kolēģi, informēju, ka starpbrīdī ir plānota Juridiskās komisijas sēde. Jūs saņemsiet informāciju par laiku, un sēde notiks Sarkanajā zālē.

Paldies.

 

Sēdes vadītāja. Paldies. Un Jānim Reira kungam! Lūdzu!

 

J. Reirs (JV).

Kolēģi, Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisija, tiekamies pēc piecām minūtēm Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas telpās.

Paldies.

 

Sēdes vadītāja. Kolēģi, paldies.

Tātad vēlreiz – pārtraukums līdz pulksten 15.30.

Paldies.

Un reģistrācijas rezultātu nolasīšanai... K olēģi, vēl vienu mirklīti! Saeimas sekretāra biedram Jānim Grasberga kungam.

 

J. Grasbergs (Saeimas sekretāra biedrs).

Kolēģi, esam reģistrējušies 92. Es nosaukšu uzvārdus, kas nav reģistrējušies. Ja kādu nosauc, tad lūdzu, atsaucieties! Ingrīda Circene, Mārcis Jencītis, Dmitrijs Kovaļenko, Natālija Marčenko‑Jodko, Aleksejs Rosļikovs, Ričards Šlesers, Didzis Šmits un Edgars Zelderis.

 

Sēdes vadītāja. Paldies.

 

(Pārtraukums.)

 

 

     Teksts pirms korektūras

Nr. 61. EK

Sēdi vada Latvijas Republikas 14. Saeimas priekšsēdētāja

Daiga Mieriņa.

 

Sēdes vadītāja. Jā, kolēģi, es ļoti atvainojos par šo nelielo tehnisko tiešām pārtraukumu. Bet ne viss notiek tā, kā gribētos, tik ātri. Bet mums ir iesniegtas izmaiņas Prezidija apstiprinātajā darba kārtībā un pirmās izmaiņas...

Tātad deputāti Artūrs Butāns, Ilze Indriksone, Ināra Mūrniece, Raivis Dzintars un Nauris Puntulis lūdz grozīt Saeimas sēdes darba kārtību un iekļaut tajā likumprojektu “Grozījumi Uzņēmumu ienākuma nodokļa likumā”. Deputātiem ir iebildumi? Iebildumu nav. Darba kārtība ir grozīta.

Nākamais – Juridiskā komisija lūdz grozīt darba kārtību un iekļaut tajā likumprojektu “Par Eiropas Padomes Konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu”, izskatīt pirms darba kārtības sadaļas Prezidija ziņojumi. Deputātiem iebildumu nav? (Starpsaucieni: “Ir.”) Ir, tad ir jābalso.

Lūdzu zvanu! Balsosim par iesniegtajām izmaiņām darba kārtībā! Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu rezultātu! Par – 52, pret – 38, atturas – nav. Darba kārtība ir grozīta, un minētais likumprojekts iekļauts tātad kā nākamais.

Un tātad likumprojekts “Par Eiropas Padomes Konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu”, otrais lasījums.

Nav iesniegts neviens priekšlikums.

Juridiskās komisijas vārdā – referents Andrejs Judins. Lūdzu!

 

A. Judins (JV).

Kolēģi! Juridiskā komisija izskatīja likumprojektu pirms otrā lasījuma. Mēs saņēmām vienu priekšlikumu – apsvēruma formā (?) no Juridiskā biroja. Izdiskutējam to, kas attiecas uz deklarācijas nepieciešamību, bet komisija nolēma, ka mēs neveidosim savu priekšlikumu, līdz ar to mums priekšlikumu nav.

Lūdzu atbalstīt likumprojektu otrajā lasījumā.

 

Sēdes vadītāja. Paldies.

Lūdzu zvanu! Balsosim par likumprojektu “Par Eiropas Padomes Konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu” otrajā un galīgajā lasījumā! Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu rezultātu! Par – 51, pret – 2, atturas – nav. Likumprojekts pieņemts otrajā lasījumā, likums pieņemts.

Jā, paldies, kolēģi, un liels paldies (Aplausi.)... un liels paldies arī Andrejam Judina kungam! Paldies.

Kolēģi, turpinām darbu.

Nākamais – “par iesniegtajiem likumprojektiem”.

Saeimas Prezidijs ierosina Valsts prezidenta iesniegto likumprojektu “Grozījumi likumā “Par valsts noslēpumu”” nodošanu Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijai kā atbildīgajai komisijai un Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijai.

“Pret” pieteicies runāt deputāts Ainārs Šlesers.

 

A. Šlesers (LPV).

Godājamā Saeimas priekšsēdētāja! Es pat nezinu, kā tagad uzrunāt, jo Eiropā, ja pasaka sieviete, vīrietis, tad principā tur var sākties problēmas. Likums vēl nav stājies spēkā. Tā kā šodien es vēl varu tā jūs uzrunāt. Nākotnē tad būs jāgriežas – godājamais sociālais dzimums!

Labi, par lietas būtību, godājamie kolēģi! Kas attiecas par šo priekšlikumu, es zinu, ka prezidentam ir labs nodoms, lai uzlabotu drošību pašvaldībās, bet partija LATVIJA PIRMAJĀ VIETĀ to neatbalstīs, jo mēs redzam tomēr problēmu šī priekšlikuma būtībā. Ja gadījumā kādā pašvaldībā ir problēmas, tad ir jārisina šī problēma individuāli saistībā ar konkrēto cilvēku,

 

     Teksts pirms korektūras

Nr. 62 ES

izejot no likumdošanas, kas šodien paredz: ja kāds šodien pārkāpj likumu, tad attiecīgi šo cilvēku var sodīt, izejot no Krimināllikuma normām. Bet nodot pilnvaras, piemēram, drošības dienestiem lemt, kuram tad dot to pielaidi, es domāju, ka mēs nonāksim diezgan sarežģītā situācijā, jo ļoti bieži tie cilvēki, kas kļūst par vienas vai otras pašvaldības mēriem, viņi ir sabiedrībā ļoti populāri un viņi principā uzvar vēlēšanās, izejot no atdoto vēlētāju balsu un arī no tiem visiem plusiņiem, kas viņiem tiek ievilkti.

Un tad kas notiks? Nu, pieņemsim, te notiek šīs vēlēšanas, un tad domes deputātu vairākums ievēlē konkrēto deputātu par pilsētas mēru, bet tad viņam ir jāgaida, pieņemsim, deviņi mēneši. Tā tas ir bijis, lai SAB dod šo konkrēto pielaidi. Jautājums ir tāds: cik pilnvērtīgi var strādāt konkrētā pašvaldība? Vai nebūs tā, ka radīsies problēmas ar to, ka kamēr nav šī pielaide dota, jo tas jau nenotiks nedēļas laikā, un es uzskatu, ka tas viennozīmīgi arī radīs problēmas konkrētajai pašvaldībai.

Un pieņemsim, ka pēc deviņi mēneši konkrētais pilsētas mērs, kas ir ievēlēts par mēru, nesaņem pielaidi. Kas notiek tālāk? Kā jau to teica arī prezidents, ka likumā paredzētā kārtībā ir iespējams tiesā apstrīdēt. Tātad tiek apstrīdēts konkrētais lēmums, notiek tiesvedība, kas velkas vairākus gadus, un beigās tiesa konstatē, ka tomēr... ka tam cilvēkam nepamatoti atņemta pielaide. Un kas notiek? Kas notiek ar pašvaldību? Cik pašvaldība labi strādā visā šajā laikā? Un tāpēc mans viedoklis ir tāds, ka, ja gadījumā drošības dienestiem – SAB, KNAB, prokuratūrai vai Valsts drošības dienestam – ir skaidrs iebildums pret konkrēto personu, tad viņiem jārīkojas jau šodien, nevis tad, kad viņš uzvarēs vēlēšanas un tad, kad viņu ievēlēs par mēru.

Jo, ja mēs atstāsim šo normu, tad principā... Apskatieties, kas notiek Krievijā: kādreiz viņiem bija iespējams ievēlēt gubernatorus tiešajās vēlēšanās. Tagad visus gubernatorus ieceļ valsts prezidents Putins. Nu tad mēs nonākam situācijā, ka beigās būs tā, ka priekš kam mums ir vēlēšanas? Paprasīsim drošības dienestiem, lai ieceļ kādu ģenerāli, un tad jautājums ir tāds: vai šajā gadījumā mērs, kas būs ģenerālis, vot, tāds kā, piemēram, Rajevs, kurš maina savu piederību, pārliecību, ja, vai viņam var uzticēties? Viņš varbūt dabūs pielaidi, lai gan jūs atceraties, kā tur viņam gāja ar tām pielaidēm, bet viņš ir savējais, viņš dabūs, a citi nedabūs. Un man šķiet, ka mēs pārāk politizējam to visu.

Ja runa ir par pierobežas pašvaldībām – Rēzekni, Daugavpili – nu tad tā arī jāpasaka, ka šī ir tā teritorija, kas ir jāsargā, bet ne jau mērs būs tas, kas domās par aizsardzību, ne jau mērs būs tas, kurš mēģinās kaut kādā veidā tur kontrolēt armijas... Latvijas armiju un tā tālāk. Viņi var atbalstīt procesu.

Līdz ar to man šķiet, ka pēc būtības šis priekšlikums lielā mērā nodotu varu daudzās pašvaldībās mūsu drošībniekiem. Bet, kamēr būs tādi cilvēki kā Rajevs, diemžēl uzticēties šādiem cilvēkiem, visdrīzāk, ka nevarēs.

Aicinu neatbalstīt. (Daži deputāti aplaudē.)

 

Sēdes vadītāja. Paldies.

Lūdzu zvanu! Balsosim par likumprojekta “Grozījumi likumā “Par valsts noslēpumu”” nodošanu Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijai kā atbildīgajai komisijai un Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijai! Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu rezultātu! Par – 80, pret – 7, atturas – nav. Likumprojekts komisijām nodots.

Saeimas Prezidijs ierosina Valsts prezidenta iesniegto likumprojektu “Grozījumi Pašvaldību likumā” nodot Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijai kā atbildīgajai komisijai, Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijai. Deputātiem iebildumu nav. Likumprojekts komisijām nodots.

Saeimas Prezidijs ierosina Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas iesniegto likumprojektu “Lestenes luterāņu baznīcas un Otrā pasaules kara piemiņas vietas ar Lestenes memoriālu likums” nodot Izglītības, kultūras un zinātnes komisijai. Deputātiem iebildumu nav. Likumprojekts komisijām nodots.

 

     Teksts pirms korektūras

Nr.63 SZ

Saeimas Prezidijs ierosina Ministru kabineta iesniegto likumprojektu “Grozījums Bāriņtiesu likumā” nodot Juridiskajai komisijai kā atbildīgajai komisijai. Deputātiem iebildumu nav. Likumprojekts komisijai nodots.

Saeimas Prezidijs ierosina Ministru kabineta iesniegto likumprojektu “Grozījumi Ieslodzījuma vietu pārvaldes likumā” nodot Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijai kā atbildīgajai komisijai. Deputātiem iebildumu nav. Likumprojekts komisijai nodots.

Saeimas Prezidijs ierosina Ministru kabineta iesniegto likumprojektu “Grozījums Valsts probācijas dienesta likumā” nodot Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijai kā atbildīgajai komisijai. Deputātiem iebildumu nav. Likumprojekts komisijai nodots.

Saeimas Prezidijs ierosina Ministru kabineta iesniegto likumprojektu “Grozījumi Publiskas personas mantas atsavināšanas likumā” nodot Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijai kā atbildīgajai komisijai. Deputātiem iebildumu nav. Likumprojekts komisijai nodots.

Saeimas Prezidijs ierosina Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas iesniegto likumprojektu “Grozījumi Vietējo pašvaldību referendumu likumā” nodot Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijai kā atbildīgajai komisijai. Deputātiem iebildumu nav. Likumprojekts komisijai nodots.

Saeimas Prezidijs ierosina deputātu Naura Puntuļa, Ināras Mūrnieces, Edvīna Šnores, Jāņa Dombravas un Ilzes Indriksones iesniegto likumprojektu “Komunistiskā režīma represīvo iestāžu darbības vietas – Stūra mājas likums” iesniegšanu Izglītības, kultūras un zinātnes komisijai kā atbildīgajai komisijai.

“Par” pieteicies runāt deputāts Nauris Puntulis.

 

N. Puntulis (NA).

Augsti godātais Prezidij! Kolēģi! Es noteikti nepārstāstīšu Stūra mājas vēsturi – tā jums visiem ir labi zināma, un es arī nepārstāstīšu tās vēsturiskās pēdas, kādas palikušas mūsu tautas atmiņā no šīs mājas darbības.

Šobrīd ēkas arhitektūras pieminekļa statuss, ēkas īpašumtiesības vai piederība, Okupācijas muzeja klātbūtne ēkā, nepieciešamās investīcijas steidzamības kārtā ēkas muzeja daļai, visas ēkas nākotnes attīstības modelis nākotnei, lai visu šo salāgotu, būtu nepieciešams atsevišķs likums par šo ēku.

Šāds likumprojekts jau ir tapis, un es, kolēģi, aicinātu to atbalstīt un nodot tālākam darbam Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijā. Vien piebildīšu, cik tas ir svarīgi tieši šobrīd – runāt par vēsturisko atmiņu un par šo čekas ēku laikā, kad kāds čekists īsteno karu un slepkavības Ukrainā, kad kāds čekists baida pasauli ar atomdraudiem un baida pasauli ar Padomju Savienības atjaunošanu tās vēsturiskajās robežās.

Lūdzu atbalstīt likumprojektu.

 

Sēdes vadītāja. Paldies.

“Pret” pieteicies runāt deputāts Andris Šuvajevs.

 

A. Šuvajevs (PRO).

Cienījamā priekšsēdētājas kundze! Deputāti! Aicinu nenodot šo komisijai. Varu apliecināt, ka Kultūras ministrijā mēs un arī koalīcijā šo jautājumu jau esam izrunājuši. Tā kā mēs pavisam noteikti radīsim risinājumu šai problēmai, kas ir bijusi, un mēs... es pavisam noteikti piekrītu Puntuļa kungam, ka šis ir jautājums, kas ir jāatrisina, kam ir ļoti, ļoti liela, augsta nozīmība. Un es pavisam noteikti apliecinu, ka mēs Kultūras ministrijā un arī koalīcijā šo jautājumu atrisināsim.

Paldies.

 

Sēdes vadītāja. Paldies.

Lūdzu zvanu! Balsosim par deputātu iesniegto likumprojektu “Komunistiskā režīma represīvo iestāžu darbības vietas – Stūra mājas likums” nodošanu Izglītības, kultūras un zinātnes komisijai kā atbildīgajai komisijai! Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu rezultātu! Par – 34, pret – 9, atturas – 47. Likumprojekts komisijai nav nodots.

Saeimas Prezidijs ierosina Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas iesniegto likumprojektu “Grozījums Augstskolu likumā” nodot Izglītības, kultūras un zinātnes komisijai kā atbildīgajai komisijai. Deputātiem iebildumu nav. Likumprojekts komisijai nodots.

Saeimas Prezidijs ierosina deputātu Artūra Butāna, Ilzes Indriksones, Ināras Mūrnieces, Raivja Dzintara un Naura Puntuļa iesniegto likumprojektu “Grozījumi Uzņēmumu ienākuma nodokļa likumā” nodot Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijai kā atbildīgajai komisijai.

“Par” pieteicies runāt Artūrs Butāns. “Par”, ja?

 

 

     Teksts pirms korektūras

Nr. 64 EZ

A. Butāns (NA).

Labdien, kolēģi! Šis likumprojekts “Grozījumi Uzņēmumu ienākuma nodokļa likumā” paredz vērsties tieši pret banku rekordlielo peļņu, kur, kā mēs zinām, retorikā daudzi ir pietiekoši, tā teikt, cīņu un vēlas ņemt piemēru no ārvalstīm. Tomēr šobrīd redzam, ka pašreizējie plāni paredz no banku rekordlielās peļņas par labu tautsaimniecībai un sabiedrībai pārdalīt krietni mazāk, nekā to dara mūsu kaimiņvalsts Lietuva. Lietuvā šobrīd pēdējās ziņas ir, ka viņi vismaz 400 miljonus iekasēs no banku rekordlielās peļņas, Latvijā, pēc Finanšu ministrijas teiktā, tie ir 140 miljoni. Nu piekritīsiet, tas nu nav samērīgi, kāpēc divas salīdzinoši līdzīgas valstis tik dažādi vēršas pret šo nepamatoto peļņu, kas ir radusies no Euribor likmes, kuru bankas patērētājiem var nepiemērot, jo tā ir likme, kuru piemēro par to naudu, ko aizņemas starptautiski , bet vietējais tirgus bieži vien tiek finansēts tieši no tiem resursiem, kas bankām jau ir, nevis aizņemoties šos līdzekļus.

Līdz ar to mēs ar šo likumprojektu faktiski piedāvājam – vēlreiz vēršam uzmanību un dodam iespēju veikt kļūdu labojumu un tomēr paņemt no bankām pienācīgus līdzekļus, kas dotu budžetā arī jau nākamgad 140 vai vairāk miljonus eiro, kurus novirzīt arī tad attiecīgi vairākām sabiedrības vajadzībām.

Papildus šis likumprojekts paredz arī atbalstu mazajām, vietējām bankām, jo, novelkot šo robežu starp lielo četrinieku starp bankām, kas ir izraisījušas šo te nesamērīgo rekordlielo peļņu ar Euribor likmi, mēs faktiski zem vienāda sitiena, vēršoties pret viņiem, noliekam arī mazās bankas, kas to nav darījušas vai kuras strādā ar fiksētu likmi, kuras šo Euribor likmi nav piemērojušas.

Līdz ar to, ja reiz mēs gribam attīstīt vietējo kapitālu, attīstīt konkurenci, ļaujot arī mazajām bankām pievilkties lielo banku rādītājiem, tad aicinu atbalstīt arī to.

Tāpēc aicinu atbalstīt. (Starpsauciens: “Balsojums.”)

 

Sēdes vadītāja. Paldies.

Deputātiem ir iebildumi.

Lūdzu zvanu! Balsosim par deputātu iesniegtā likumprojekta “Grozījumi Uzņēmumu ienākuma nodokļa likumā” nodošanu Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijai kā atbildīgajai komisijai! Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu rezultātu! P ar – 36, pret – 7, atturas – 41. Likumprojekts komisijām nav nodots.

Kolēģi, mēs esam saņēmuši... Saeimas Prezidijs ir saņēmis piecu deputātu iesniegumu.

Tātad Edmunds Jurēvics, Ainars Latkovskis, Harijs Rokpelnis, Ainārs Šlesers un Mairita Lūse lūdz izsludināt pārtraukumu Saeimas 2023. gada 30.  novembra sēdē līdz 2023. gada 6. decembrim pēc tam, kad darba kārtības sadaļa “Par iesniegtajiem likumprojektiem” ir izskatīta. Vai deputātiem ir iebildumi? (Starpsauciens: “Nav!”) Nav. Ir jābalso? N av jābalso. Labi, deputātiem iebildumu nav. (Starpsauciens: “Ir!”) Iebildumi ir.

Lūdzu zvanu! Balsosim par minēto priekšlikumu! Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu rezultātu! Par – 65, pret – 21, atturas – 3. Tātad pārtraukums ir pieņemts līdz 6. decembrim.

Kolēģi, visiem vēlos teikt, ka Saeimas Prezidijam ir doma 6.  decembrī pulksten 14.00 izsludināt kārtējo sēdi un turpināt tātad arī šo sēdi. Paldies.

Kolēģi, vēl ir pēdējā atbilžu sniegšana uz deputātu jautājumiem 2023. gada 30.  novembrī. Mazu uzmanību! Pulksten 17.00.

Deputātu Aināra Šlesera, Viļa Krištopana, Lindas Liepiņas, Ramonas Petravičas un Edmunda Zivtiņa jautājums ārlietu ministram Arturam Krišjānim Kariņam... Kolēģi, vēl bija... burtiski mazliet. (Zālē troksnis. Noklaudzina ar āmuru.) Paldies.

     Teksts pirms korektūras

Nr. 65 EK

“Par cilvēka cieņu aizskarošiem un patiesībai neatbilstošiem ārlietu ministra izteikumiem Eiropas Padomes Parlamentārajā asamblejā”. Saņemtā rakstveida atbilde iesniedzējus neapmierina. Ministrs informē, ka nevar ierasties un sniegt mutvārdu atbildi aizņemtības dēļ. (Starpsauciens: “Viņš ir aizlidojis!”)

Atbilžu sniegšana uz deputātu jautājumiem 2023. gada 30.  novembrī pulksten 17.00 līdz ar to nenotiks.

Iesniegti jauni deputātu jautājumi.

Deputāti Ainārs Šlesers, Jānis Grasbergs, Linda Matisone, Kristaps Krištopans, Juris Viļums, Ramona Petraviča, Edmunds Zivtiņš, Aleksandrs Kiršteins, Uģis Mitrevics un Didzis Šmits iesnieguši jautājumu Ministru prezidentei Evikai Siliņai “Par “Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu” tulkojumu atbilstību oriģinālam noskaidrošanu” .

Vārds motivācijai deputātam Aināram Šleseram. (Starpsaucieni. Starpsauciens: “Nevēlas runāt.”) Jā. (Starpsaucieni.) Tātad jautājums tiek nodots... Kolēģi! Šlesera kungs nevēlas runāt, līdz ar to jautājums tiek nodots Ministru prezidentei atbildes sniegšanai.

Deputāti Juris Viļums, Česlavs Batņa, Andris Kulbergs, Linda Matisone un Ingmārs Līdaka iesnieguši jautājumu ārlietu ministram Arturam Krišjānim Kariņam “Par sankciju piemērošanas efektivitāti”. Jautājums tiek nodots ārlietu ministram atbildes sniegšanai.

Lūdzu zvanu ! Lūdzu reģistrācijas režīmu! Lūdzu reģistrācijas rezultātus!

Un, kamēr iet reģistrācija, vārds Rihardam Kolam – paziņojuma nolasīšanai.

 

R. Kols (NA).

Ļoti cienījamā Saeimas priekšsēdētāja, cienījamie godātie kolēģi! Jūs tikāt informēti, ka rītdien bija paredzēta Ārlietu komisijas un sadarbības grupas deputātiem ar Izraēlas parlamentu... video... Tātad Izraēlas drošības dienesta apkopotā informācija, video materiāli, neapstrādāti, no 7. oktobra “Hamās” uzbrukuma rādīšanai Saeimā. Ņemot vērā, ka rītdien ir citi pasākumi Saeimā, tajā skaitā arī Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas sēde, izskatot otrā lasījuma priekšlikumus, tad šo video izrādīšanu mēs pārliekam uz 12.  decembri pulksten diviem otrdien, un, kolēģi, es ļoti jūs aicinu reģistrēties, jo skatīšanās būs nodrošināta tikai tiem deputātiem, kas ir reģistrējušies. Tas nebūs tāds – gāju garām, redzēju, ka kaut ko rāda, un iegāju, skatījos, tā kā es aicinu reģistrēties un to darīt pie Ārlietu komisijas.

Paldies.

 

Sēdes vadītāja. Paldies.

Un vārds reģistrācijas rezultātu nolasīšanai Saeimas sekretāra biedram Jānim Grasbergam.

 

J. Grasbergs (Saeimas sekretāra biedrs).

Jā, kolēģi, reģistrējušies 92, nav reģistrējušies 8: Mārcis Jencītis, Dmitrijs Kovaļenko, Nataļja Marčenko-Jodko, Leila Rasima, Aleksejs Rosļikovs, Ričards Šlesers, Didzis Šmits un Edgars Zelderis.

 

Sēdes vadītāja. Kolēģi, paldies visiem liels par darbu, un šobrīd sēdi slēdzu.

 

(Pārtraukums.)