Sēdes vadītāja. Cienījamie kolēģi! Atklājam Saeimas svinīgo sēdi, atzīmējot 1991.gada barikāžu 15.gadadienu.

V.Muižniece (8.Saeimas priekšsēdētājas biedre).

Vārds uzrunai Saeimas priekšsēdētājai Ingrīdai Ūdrei.

I.Ūdre (8.Saeimas priekšsēdētāja).

Ļoti cienījamā Valsts prezidentes kundze!

Augsti godātais Ministru prezidenta kungs!

Kolēģi deputāti! Ekselences!

Dāmas un kungi!

Pirms piecpadsmit gadiem sākās notikumi, par kuriem tagad vēsta viena no spilgtākajām lappusēm mūsu tautas neatkarības cīņu vēsturē. 1991.gada barikādes pastāstīja cilvēkiem daudz ko tādu, ko varbūt viņi paši par sevi nemaz nezināja.

Tobrīd mēs jau bijām pieredzējuši vienotības un garīgā pacēluma mirkļus Daugavmalā un Mežaparkā. Baltijas tautas bija sadevušās rokās, izveidojot kopīgu brīvības un solidaritātes ceļu. Latvijai bija sava 4.maija Neatkarības deklarācija. Un gadu gaitā, lai arī kādus laikus nācās pārdzīvot, mūs aizvien uzrunāja senču atstātās pagātnes liecības. Mēs mācījāmies un krājām pieredzi. Līdz jutām: mūs vieno varens spēks, ko sauc par brīvības alkām. Spēks, kas neļauj domāt par bailēm un izšķirīgajos mirkļos liek būt kopā ar savu tautu. Vārda vistiešākajā nozīmē – stāvēt brīvības un neatkarīgas Latvijas sardzē.

Jau pagājušajā nedēļā daudzviet Latvijā aizsākās barikāžu gadadienai veltītie pasākumi. Cilvēki dalās atmiņās un nodod liecības jaunajai paaudzei, un šķiet, ka pašreiz tieši tas ir ļoti būtiski. Jo, nenoliedzami, arvien vairāk mūsu zemē ir to jauno pilsoņu, kuru priekšstati par barikādēm ir saistīti vienīgi ar fotogrāfijām ģimenes albumā vai ļaužu sarunām pāris reižu gadā. No vienas puses – ir labi, ka mūsu dzīves vilciens ir nostādīts uz stabilām sliedēm. Nebūtu normāli, ja šādi apstākļi pastāvētu ilgstoši vai ārkārtas situācijas atkārtotos. No otras puses – tas, kas bijis dārgs mūsu līdzcilvēkiem un tuviniekiem, cīnoties par savas zemes brīvību, ir nozīmīgs ikvienam mūsu valsts patriotam.

Vienaldzība un apātija ir parādības, kas nepatīk nevienam, bet diemžēl tās ir sastopamas itin bieži. Te nav jāmeklē vainīgie, bet jādomā par savas attieksmes maiņu. Tāpēc ir patīkami dzirdēt par vēstures skolotāju darbu Latvijas skolās, rosinot skolēnus pētīt sava novada vēsturi un vākt oriģinālās laikmeta liecības. Atcerēsimies, ka tieši pēc barikādēm 1991.gada februārī tika atjaunota Mazpulku organizācija. Tā šobrīd jau apvieno vairākus tūkstošus Latvijas bērnu un jauniešu. Un viņi sekmīgi realizē mazpulku ideju – mācoties darīt un darot mācīties.

Arī plašsaziņas līdzekļiem ir svarīga loma neatkarības ideju aktualizēšanā mūsdienu sabiedrībā. Barikāžu laikā tikai tad, kad bija reāli dzīvības draudi, kad to vairs nevarēja nedarīt, žurnālisti aizgāja no savām darba vietām. Viņi pildīja savu misiju. Un mēs visi būtu ieguvēji, ja plašsaziņas līdzekļu pārstāvji vienmēr augsti nestu paceltu savas valsts neatkarības un nacionālās pašapziņas karogu.

Protams, katram no mums par barikāžu laiku ir savas atmiņas, bet kopīga ir apziņa, ka barikāžu dienās Latvijas tauta parādīja labāko, kas tai piemīt. Ja toreiz cilvēki no mūsu zemes malu malām nebūtu devušies uz Rīgu, lai kopīgi ar rīdziniekiem nevardarbīgas pretošanās ceļā paustu savu attieksmi pret totalitāro padomju režīmu, ja mēs nebūtu sadevušies rokās, lai plecu pie pleca aizstāvētu savas tautas tiesības pašai lemt savu likteni, tad Latvijas valsts neatkarība varbūt nemaz netiktu atjaunota. Nebija neviena mūsu zemes novada, neviena stūrīša, kas nebūtu atsaucies uz šiem notikumiem.

Toreiz, ieņemot aizsardzības pozīcijas pie nozīmīgākajiem stratēģiskajiem objektiem, neviens nezināja, kas notiks. Bet nebija jautājumu. Toties bija apņēmības pilna rīcība, kas pierādīja mūsu cilvēku uzdrīkstēšanos un pašaizliedzību.

Šo notikumu laikā piedzīvotā unikālā saliedētības sajūta, to dienu gaišā cerība un pacilātība ir vērtības, kuras mēs glabājam dziļi sirdī – kā kaut ko īpašu, ko nedrīkst apbružāt vai pazaudēt nereti sūrajās ikdienas gaitās.

Es vēlētos citēt teātra zinātnieces Lilijas Dzenes teikto: “Tas bija liels ilgu piepildījums, ka mēs varējām tur būt. Galvenais jau nebija tajos vārdos, faktos, desu maisos, cūku rumpjos un putras katlos. Toreizējais laiks ir tāda svētuma sajūta, ko ir vēlēšanās laiku pa laikam atminēties. Tā ir īpaša josla, kurā satiekamies un it kā ieslīgstam, no kuras iznākam tādi kā apskaidrotāki.”

Gan klātienē, gan neklātienē toreiz mēs visi patiešām bijām kopā – lauksaimnieki, mediķi, šoferi, rakstnieki, mākslinieki, valsts pārvaldes darbinieki, skolotāji, vārdu sakot, visi, visi, visi...

Esmu pārliecināta: ja rastos tāda nepieciešamība, mēs noteikti apvienotos atkal. Patiesībā barikādes – kā brīvības mīlestības simbols – mūsu cilvēkos nekad nav zudušas. Un uz tām mēs esam ik brīdi, godīgi darot savu darbu un cenšoties piepildīt savus sapņus.

Lai pastāvētu brīva un demokrātiska valsts, par to ir jārūpējas katru dienu, pacietīgi ieguldot savu enerģiju un spējas tās izaugsmē. Ikviens no mums ir daļiņa valsts. Ikviens var piedalīties labākas un pilnīgākas dzīves veidošanā. Tieši tā, kā to darīja barikāžu laikā, neprātojot, kam tas ir vajadzīgs vai kāds no tā būs labums. Cilvēki skaidri zināja, ka viņu līdzdalība ir svarīga un nepieciešama. Jo viņiem bija skaidrs mērķis un ticība.

Dažreiz mēs varam pasmieties, ka ar katru gadu kļūst arvien vairāk to cilvēku, kuri piedalījušies kāda svarīga “baļķa” nešanā. Barikādes noteikti nav šis gadījums. Katrs centās būt noderīgs, atdodot kaut ko no tā, kas viņam pieder. Katrs spēja atrast veidu, kā pielikt roku, plecu vai padomu, lai neļautu izdzist barikāžu ugunskuriem – ne īstenībā, ne cilvēku sirdīs.

Šodien es gribu izmantot iespēju un pateikt paldies arī visiem tiem cilvēkiem, kuri piedalījās 1991.gada janvāra barikādēs, bet varbūt vēl nav saņēmuši mūsu valsts apbalvojumu – 1991.gada barikāžu dalībnieka piemiņas zīmi. To pasniedz par 1991.gada janvārī un augustā parādīto drošsirdību, pašaizliedzību un iniciatīvu, par ieguldījumu organizatoriskajā un apgādes darbā, par morālo un materiālo atbalstu. Piemiņas zīme barikāžu dalībniekiem var tikt piešķirta arī pēc viņu nāves. Tad, protams, to saņem apbalvoto personu piederīgie. Savukārt ierosinājumus par apbalvošanu ar piemiņas zīmi valdei, kuras sastāvā darbojas rakstniece un sabiedriskā darbiniece Marina Kosteņecka, 1991.gada barikāžu dalībnieku atbalsta fonda priekšsēdētājs Renārs Zaļais, Latvijas Pašvaldību savienības priekšsēdis Andris Jaunsleinis un Saeimas Kancelejas direktors Māris Steins, var iesniegt jebkurš iedzīvotājs, sniedzot likumā paredzētās ziņas.

Pildot savu pienākumu, man daudzviet Latvijā ir nācies pasniegt šo augsto apbalvojumu. Ikreiz tie ir patiesi saviļņojoši mirkļi, jo modina katrā cilvēkā dārgas atmiņas. Ja kopā ar vectēvu piemiņas zīmi ir atnācis saņemt viņa mazdēls, tad pārņem tā labā sajūta, ka starp paaudzēm ir nodibinājusies cieša saite, cieša izpratne.

Neviens nav aizmirsts, ikviens dalībnieks ir devis savu artavu kopējā cīņā par tautas ideāliem. Pateicību ir pelnījušas arī mātes, sievas, māsas, kas savus piederīgos pavadīja uz barikādēm.

Pagaidām 1991.gada barikāžu dalībnieka piemiņas zīmi ir saņēmuši nedaudz vairāk kā 16 000 cilvēku, bet mēs labi zinām, ka barikāžu dalībnieku skaits bija mērāms desmitos tūkstošu. Baidoties no represijām, daudzi tolaik izveidotie dalībnieku reģistri 1991.gada augustā tika iznīcināti. Taču, kamēr barikādes dzīvo mūsu atmiņās, mums ir arī iespēja šos sarakstus atjaunot.

Mēs varam būt lepni, ka Latvijā dzīvo tik daudz pašaizliedzīgu, drošsirdīgu un morāli bagātu cilvēku. Un, ja mums ir tādi cilvēki, Latvija pastāvēs mūžam.

Es vēlos uzsvērt, ka 1991.gada barikāžu dalībnieka piemiņas zīme nav tikai goda simbols. Tā ir atmiņa par vēsturi, tā pilda ar lepnumu par mūsu senčiem.

13.janvārī Doma laukumā, pēc tam arī daudzviet citur Latvijā, tika iededzināti ugunskuri. Šodien, atceroties 1991.gada janvāra barikādes, es aicinu domāt par vērtībām, kas mums pieder. Par visu, ko esam darījuši, lai Latvija būtu neatkarīga un skaista. Par cilvēkiem, kas ziedojuši savu dzīvību. Diemžēl viņiem mēs vairs nevaram pateikt pateicību, bet mūsu ziņā ir atcerēties un godināt savus varoņus. Atbalstīt viņu tuviniekus. Jo barikāžu upuru tuviniekiem katrs gads kopš 1991.gada janvāra ir pildīts ar neremdināmām sāpēm.

Mēs katru gadu noliekam ziedus tajās vietās, kur tika nošauti vai ievainoti mūsu barikāžu aizstāvji. Bet vajadzētu atcerēties vēl vienu cilvēku – Ilgvaru Grieziņu, kas gāja bojā nelaimes gadījumā Vecrīgā pie Augstākās padomes ēkas, traktoram ciešāk sabīdot betona blokus 21.janvārī. Un cik nav tādu cilvēku, kuriem barikāžu laikā pārdzīvotais pēc atgriešanās mājās ir devis liktenīgus triecienus veselībai!

Dzejnieks Normunds Beļskis ir uzrakstījis brīnišķīgus vārdus:

“Uz bruģa naktsvijoles.

Krīt pārslas lēnas un skumjas.

Uz bruģa naktsvijoles

Izsmaržo sapņus un ilgas.

Uz bruģa vēstule mana

Pēdējā. Lasi to, mīļā!

Manu vēstuli bezgalīgā

Nopūtā, mīlestībā.

Es dzirdu vārdus – vēstulēs uz bruģa!

...apraujas kadri.

Pēdējie.”

Es aicinu ar klusuma brīdi pieminēt 1991.gada janvārī bojā gājušos... (Klusuma brīdis.) Paldies.

Godātie klātesošie!

Barikāžu laikā un arī 1991.gada augustā piedzīvotais mūsu cilvēkiem deva rūdījumu un pieredzi, kas noderēja arī turpmākajos gados. Vispirms jau bija jāliek lietā jauniegūtā brīvība. Taču nav viegli izmantot to, kas tev nekad nav piederējis.

Tāpat kā pagājušā gadsimta divdesmitie gadi mūsu jaundibinātās valsts vēsturē, arī deviņdesmitie gadi Latvijai kļuva par daudzu politisku un ekonomisku pārmaiņu laiku. Jāatzīst, kārtīgu saimnieku veiksmes formulu neatradām uzreiz. Cilvēkiem bija jātiek galā ar dažādiem satricinājumiem.

Taču, kaut arī daudz kas no barikāžu laikā izsapņotā un cerētā vēl nav īstenojies, nevar noliegt, ka savā attīstībā esam gājuši uz priekšu straujiem soļiem. Un nu jau varam būt gandarīti par to, ka mūsu dziesmotās revolūcijas pieredzi, mūsu barikāžu fenomenu studē citas pasaules valstis.

Šodien es mūsu visu vārdā vēlos nodot sveicienus arī mūsu brāļu
tautai – lietuviešiem, kuri 1991.gada janvārī pirmie stājās pretī padomju impērijas agresijai. Latvijas drošsirdīgākie dēli bija kopā ar Lietuvas tautu un darīja to, ko uzskatīja par savu pilsoņa pienākumu. Kopā mēs vienmēr esam iespējuši daudz vairāk nekā darbojoties katrs par sevi. Atcerēsimies to un atbalstīsim cits citu arī turpmāk!

Pirms piecpadsmit gadiem Latvijas tauta parādīja labāko, kas tai piemīt. Lai mūs vienmēr vieno apziņa, ka varam būt lieli tik, cik liela mūsu griba!

Dievs, svētī Latviju!

(Skan valsts himna.)

Sēdes vadītāja. Līdz ar to Saeimas svinīgā sēde, atzīmējot 1991.gada barikāžu 15.gadadienu, ir slēgta.

Es aicinu Prezidentes kundzi, Ministru prezidenta kungu un visus klātesošos Saeimas nama pagalmā, lai pie iededzinātajiem ugunskuriem kopīgi dalītos atmiņās par 1991.gada janvāri – barikāžu dienām.

Paldies.