Sēdi vada Latvijas Republikas 8.Saeimas priekšsēdētājas biedrs

Jānis Straume.

Sēdes darba kārtība
Satura rādītājs
Balsojumi

Sēdes vadītājs. Labdien, godātie kolēģi! Lūdzu, ieņemiet vietas!

Saskaņā ar 34 deputātu pieprasījumu šodien ir sasaukta Saeimas ārkārtas sēde, lai izskatītu lēmuma projektu “Par veselības aprūpes finansējuma pieaugumu 2005.gada valsts budžetā”.

Iesniedzēju vārdā – Krišjānis Kariņš. Lūdzu!

A.K.Kariņš (frakcija “Jaunais laiks”).

Labdien, cienījamie kolēģi! Mums nevienam nav noslēpums, ka mūsu valstī veselības aprūpes sistēma ir pilnīgā krīzes stāvoklī. Pagājušajā nedēļā, kad “Jaunais laiks” kopā ar “tēvzemiešiem” iniciēja šīs sēdes sasaukšanu, valdība vēl pastāvēja. Kopš tā laika valdība ir kritusi, bet līdz ar to, protams vai diemžēl, situācija pati no sevis nav atrisinājusies.

Šodien mēs avīzēs lasām, ka anesteziologi uzsāk savu streiku, mēs dzirdam, ka arī operāciju medmāsas, iespējams, viņiem pievienosies. Un šos cilvēkus var, protams, ļoti labi saprast, jo viņu rūpes un viņu problēmas diemžēl nav tikušas uzklausītas.

Arī nupat kritusī valdība savā budžeta priekšlikumā bija paredzējusi nevis pielikt naudas līdzekļus veselības aprūpes sistēmai, lai būtu līdzekļi, ar ko strādāt un uzlabot veselības aprūpi, bet rīkojās gluži pretēji – samazināja vai paredzēja samazināt līdzekļus veselības aprūpes sistēmai, kur šī summa no 3,5% no iekšzemes kopprodukta būtu nokritusies līdz 3 procentiem. Tātad veselības aprūpes sistēmā ir vajadzīgs rast risinājumu.

Ko “Jaunais laiks” piedāvā? Nevar būt risinājuma, ja nav naudas līdzekļu. “Jaunais laiks” piedāvā palielināt finansējumu par 15%, kas ir apmēram 40 miljoni latu, tā ir nauda, kura 2005.gada budžetā būtu paredzēta veselības aprūpes sistēmai.

Vienlaikus “Jaunais laiks” argumentē, ka ir jāizplāno un jāievieš strukturālas pārmaiņas visā veselības aprūpes sistēmā ar mērķi panākt to, lai ne tikai mediķi, bet arī pacienti būtu apmierināti. Tas, kolēģi, ir izdarāms! To var panākt viena stabila vairākumvaldība. “Jaunais laiks” ir gatavs strādāt tādā valdībā un tādā koalīcijā, kur visi koalīcijas partneri piekrīt tam, ka šī ir galvenā prioritāte, kas valstij ir jārisina.

Taču, risinot šo problēmu, ir jāsaprot arī tas, ka mēs atduramies pret otru problēmu, kas valstij ir jārisina. Proti, patlaban mūsu valstī inflācija ir mums visiem nepieredzēti augstā līmenī, un es gribētu arī teikt – nepieņemami augstā līmenī.

Palielināt finansējumu veselības aprūpes sistēmai – tā ir tikai puse no tā, kas mums ir jādara, jo, lai efektīvi cīnītos pret radušos situāciju attiecībā uz inflāciju, būs jāmazina budžeta kopējais deficīts. Un šis ir tas jautājums, par kuru “Jaunais laiks” tagad sarunās ar citām frakcijām, kas ir pārstāvētas šajā Saeimā, meklē partnerus, kuri būtu gatavi sakārtot gan veselības aprūpes sistēmu, pirmām kārtām piešķirot tai nepieciešamos finanšu līdzekļus, gan arī paralēli tam būtu apņēmības pilni cīnīties arī pret inflāciju, ievērojot stingrāku fiskālo disciplīnu un samazinot budžeta kopējo deficītu.

Es atkārtoju: šis uzdevums nav viegls! Bet es esmu pārliecināts, ka šajā Saeimā ir politiskie spēki, kuri var vienoties un īstenot šīs lietas.

Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītājs. Rinalds Muciņš, veselības ministrs. Lūdzu!

R.Muciņš (veselības ministrs).

Labdien! Protams, budžets nav pieņemts, un mēs esam ķērušies tam klāt. Tātad jaunās valdības rokās būs jaunā budžeta sastādīšana, bet es gribētu varbūt pastāstīt par tām lietām, ko veikusi šī valdība, un varbūt arī par tās darbības principiem, iepazīstināt jūs, kā būtu jādarbojas veselības aprūpes sistēmai un uz ko arī es personīgi tiecos.

Tātad, lai runātu par veselības aprūpes sistēmu, mēs nedrīkstam runāt tikai par naudu. Veselības aprūpes sistēma vairāk nekā no naudas sastāv no sešiem pamatelementiem: pirmais – protams, ir nauda; otrais – tā ir resursu apvienošana fondos; trešais – tā ir pakalpojumu pirkšana; ceturtais – tā ir pakalpojumu sniegšana; piektais – tā ir vadība un sestais – tā ir jaunu resursu ģenerēšana.

Lai runātu par veselības aprūpes sistēmu, mums šie seši elementi ir jāskata kopsakarībā, jo tikai nauda, kā to rāda pasaules pieredze, nedod pamatu cerēt, ka veselības aprūpes sistēma būs efektīvāka, jo piešķirtās naudas daudzums Eiropā atšķiras vairāk nekā desmit reizes, taču uz tādiem veselības rādītājiem kā dzīves ilgums un mirstība šīs atšķirības tiešā veidā neatspoguļojas.

Es gribu īsumā parunāt arī par pāris visizplatītākajiem mītiem veselības aprūpē.

Kā pirmo es gribētu minēt apgalvojumu, ka veselības aprūpei ir jānovirza 6, 7 vai 8 procenti no iekšzemes kopprodukta un ka tad problēmu vairs nebūs. Tās viennozīmīgi paliks arī pie šāda finansējuma, jo ir jāsaprot tas, ka veselības aprūpe un veselība ir divas lietas, par kurām mēs nekad nevaram pateikt, ka to ir par daudz vai to ir pietiekami. Šeit būs “stop” zīme. Tā ir lielākā kļūda, ko ir izdarījušas arī daudzas valstis Rietumos, kuras sāka investēt, sāka piešķirt papildu līdzekļus, bet tad tikpat liela problēma, ar ko tās saskārās, bija šo līdzekļu pieauguma apstādināšana. Tā ir tikpat liela
problēma – panākt šo līdzekļu pieaugumu, bet pēc tam šo pieaugumu apstādināt.

Ja mēs runājam par to, kā Latvijā šie līdzekļi tiek tērēti, tad jāsaka tā: jā, valsts finansējums ir 3,5–3,9% robežās, bet tas ir jāvērtē saistībā gan ar kopējo pieprasījumu pēc veselības pakalpojumiem, kas ir 6% robežās, gan arī ar kopējo ekonomisko stāvokli.

Tālāk parunāsim par algām. Algu jautājums, protams, ir svarīgs, bet to nevar skatīt atrauti no kopējā ekonomiskā līmeņa valstī. Ja mēs paskatāmies šos rādītājus Eiropā, tad redzam, ka ārsta vidējā alga ir no 1,5 līdz 3 vidējām algām no sabiedrības vidējās algas lieluma. Tātad Latvijā vidējā ārsta alga ir 290... vidējā ārsta alga valstī – 210 lati. Protams, mums ir jācenšas un šī alga jāpalielina, kā tas tika darīts iepriekš, un arī nākotnē mēs izvirzām mērķi sasniegt šos vidējos rādītājus. Taču mēs nevaram runāt par pilnīgi no realitātes atrautu pieprasījumu pēc algas 1200–1500 latu apmērā. Valsts to vienkārši nevar atļauties.

Runājot par efektivitāti, ir jārunā arī par to, vai esošie pakalpojumu sniedzēji ir pietiekami efektīvi, vai viņu izvietojums un noslogojums ir efektīvs. Tātad ir jādomā par to, kā mēs šo naudu tērējam.

Pašlaik ir izstrādāts un valdībā konceptuāli apstiprināts struktūrplāns, kurš pilnībā tiks izstrādāts līdz 7.decembrim, bet, iespējams, arī jaunajai valdībai būs nepieciešams turpināt šo darbu, jo, pastāvot šādai pakalpojumu sniedzēju struktūrai un šādam slimnīcu skaitam, nekad mēs nevarēsim runāt par efektīvu veselības aprūpes sistēmu.

Nobeigumā es gribētu vienkārši atgādināt tās lietas, kas ir jāsaprot, kāpēc veselības aprūpes sistēmā pieaug pieprasījums un kāpēc līdzekļi būs nepieciešami vienmēr.

Tātad pirmais šis faktors ir dzīves līmeņa celšanās. Mēs kļūstam arvien turīgāki. Mēs redzam citas Eiropas Savienības valstis un to, kādi pakalpojumi tiek sniegti tur, jo pašlaik Latvija nodrošina neatliekamo palīdzību arī citās Eiropas Savienības dalībvalstīs. No nākamā gada mums būs jāmaksā arī par tur sniegtajiem pakalpojumiem, un cilvēki attiecīgi prasa, lai šie pakalpojumi tiktu nodrošināti arī Latvijā. Taču problēma ir mūsu dzīves līmenis.

Otrs jautājums ir pieejamība. Pakalpojumi kļūst pieejamāki, efektīvāki, attīstās ambulatorā ārstniecība, privātais sektors. Attiecīgi arī tas rada pieprasījumu.

Tālāk ir kvalitāte. Pakalpojumi kļūst kvalitatīvāki. Jaunas vadlīnijas, jauni medikamenti, zinātniski pētījumi – tas viss, protams, sadārdzina veselības aprūpi.

Jaunas tehnoloģijas. Magnētiskā rezonanse, datortomogrāfija – tās ir lietas, kuras mēs nesapratām pirms vairākiem gadiem, bet pašlaik arī tas rada spiedienu uz veselības aprūpi.

Mums jābūt gataviem arī demogrāfiskajām izmaiņām un ilgtermiņa aprūpei. Mūsu sabiedrība noveco, un mums tātad ir jāpārkārto arī mūsu stacionāru struktūra, ko paredz šis struktūrplāns, lai tie būtu spējīgi veikt veco ļaužu aprūpi un nodrošināt viņiem ilgtermiņa aprūpi.

Kas tiek darīts pašlaik, lai makroekonomiski uzlabotu veselības aprūpi? Ir jāregulē piedāvājums. Tātad tas ir jāregulē ārstniecības iestādē – ir jānosaka adekvātas cenas un ir jāievieš vairāk uz budžetu vērsta samaksa par veselības aprūpi stacionāros. Ir jāsadala risks starp valsti un veselības aprūpes pakalpojumu sniedzējiem. Šis princips ir paredzēts arī pašreiz izstrādātajā veselības aprūpes finansēšanas noteikumu projektā. Ir jābūt šādam sadalījumam. Arī pacientu līdzmaksājumiem ir jābūt atbilstošiem, un ar to palīdzību ir arī jāregulē pieprasījums.

Ir jānostiprina primārās veselības aprūpes loma. Primārās veselības aprūpes jomā ārstiem ir jābūt kā vārtu vērējiem uz citiem veselības aprūpes pakalpojumiem. Pašlaik Veselības ministrija ir izstrādājusi jaunu primārās veselības aprūpes modeli, kurš nākamnedēļ tiks prezentēts sabiedrībai.

Ir jāuzlabo arī kopējā sistēmas efektivitāte. Es domāju, ka mums ir pašlaik iespējas sakārtot veselības aprūpes sistēmu, bet tas, protams, nav izdarāms vienā dienā. Ir jāveic arī tādi pasākumi, kas varbūt neprasa naudu, bet ir jāpārliek akcenti. Mums jāpārliek akcents no smagā slimnīcu sektora uz ambulatoro sektoru, jādomā par profilaksi, kā arī par alkohola un tabakas kaitīgo ietekmi.

Veselības ministrija ir sagatavojusi priekšlikumus arī tabakas izplatības ierobežošanai, jo pārmērīga tabakas lietošana nes simtiem tūkstošu cilvēku nāvi un saistīta ar lieliem izdevumiem. Tas ir pasākums, kas neprasa naudu. Es aicinu jūs atbalstīt šo pasākumu. Šīs ir lietas, ko mēs varam izdarīt bez naudas, bet ir vajadzīga mūsu kopējā griba – to atbalstīt. Mēs nevaram teikt, ka tikai nauda var uzlabot veselības aprūpi.

Veselības ministrija šajā situācijā turpina darbu, jo reformas un pārmaiņas ir nepieciešamas tūlīt. Tiek turpināts dialogs ar anesteziologiem. Pēc tās informācijas, kas man bija šodien uz dienas vidu, vēl neviena slimnīca akciju nav sākusi. Dialogs ar anesteziologiem tiks turpināts.

Veselības ministrija izstrādā arī pamatnostādnes neatliekamās medicīniskās palīdzības sniegšanai, lai tanī laikā, kad samazinās stacionārās veselības aprūpes īpatsvars, tiktu nodrošināta kvalitatīva neatliekamā palīdzība un pacients tiktu nogādāts tuvākajā veselības aprūpes iestādē. Kā es jau minēju, ir izstrādāts jauns primārās veselības aprūpes modelis, kas būs pamats mūsu veselības aprūpes sistēmai. Jāatgādina, ka mēs nedrīkstam un nevaram arī turpmāk balstīties tikai uz stacionāriem, ir jābalstās uz primāro aprūpi, kas ir 10 līdz 15 reizes lētāka un efektīvāka, kā arī jāturpina darbs pie cilvēkresursu nodrošināšanas pamatnostādnēm veselības aprūpē.

Paldies par uzmanību.

Sēdes vadītājs. Ingrīda Circene.

I.Circene (frakcija “Jaunais laiks”).

Cienījamais Prezidij! Cienījamie deputāti! Mēs noklausījāmies bijušā veselības ministra Muciņa kunga pārskatu par to, kas ir darīts un kas nu būs darīts. Ir kritusi Induļa Emša valdība, taču veselības aprūpes krīze ir palikusi un īstenībā kļuvusi daudz nopietnāka, nekā bija vēl pirms nedēļas. Nopietnāka tāpēc, ka šodien ir 1.novembris. Ja jūs lasāt avīzes, skatāties televīziju un sekojat līdzi notikumiem valstī, tad jūs visi zināt, ka ar šodienu sākas reālas, nopietnas briesmas Latvijas iedzīvotāju veselībai un dažreiz, iespējams, arī dzīvībai: anesteziologi ir sākuši protesta akciju. Ārsti deva Emša valdībai veselu mēnesi laika, lai analizētu šo situāciju, saprastu, kas tagad notiek un ar ko tas beigsies. Diemžēl šī valdība to neizdarīja. Vai nu nespēja, vai negribēja, vai vienkārši paļāvās uz to, ka mediķi, kā vienmēr, piekāpsies un strādās, neatkarīgi no tā, vai viņiem maksā vai nemaksā. Visticamāk, ka premjers, neizprotot situācijas nopietnību, visu tā arī atstāja veselības ministra rokās: kā nu būs, tā būs. Un tā arī ir.

“Visi mēs esam mirstīgi,” – šī frāze ieies vēsturē līdzīgi vienai otrai citai dažu politiķu teiktajai frāzei, un to pieminēs gadu gadiem, neatkarīgi no tā, cik laika būs pagājis.

Kādēļ “Jaunais laiks” ierosināja šodien sasaukt ārkārtas sēdi un to atbalstīja arī “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK un Tautas saskaņas partija, un mēs neesam to atsaukuši, lai gan Emša valdība ir kritusi?

Saskaņā ar valdības, iepriekšējās valdības, pārstāvju apliecināto bija paredzēts veselības aprūpes sistēmas līdzekļu pieaugums – 1,3 miljoni latu. To mēs redzam budžeta projektā. Īstenībā šis paredzētais pieaugums – 1,3 miljoni latu – nesasniedz pat pusprocentu. Taču arī šis pieaugums ir mānīgs. Kāpēc? Tāpēc, ka arī budžeta projektā ir parādīts, ka pakalpojumus samazinās par 2,74 miljoniem, un ir inflācija, kas sastāda apmēram 20 miljonus, un arī pašas Veselības ministrijas amatpersonas teic, ka veselības aprūpes jomai nauda ir samazinājusies par 42 miljoniem.

Tāpēc šodien katrai partijai ir iespēja parādīt savu konkrēto attieksmi pret veselības aprūpes krīzi. Visi mēs esam vienā laivā, un mēs varam skaļi parādīt vai neparādīt savu labo gribu, lai no tās tiktu ārā. Visā brīvās Latvijas laikā vienīgi Einara Repšes valdība panāca pieaugumu veselības aprūpes budžetā – pieaugumu par vairāk nekā 50 miljoniem latu. Diemžēl šis process tālāk neturpinājās. Šā gada februārī, Einara Repšes valdības laikā, Ministru kabinetā iesniegtais māsterplāns neko daudz tālāk gan nav ticis. Kā apstiprināja Muciņa kungs, arī cenu izvērtēšanas politika ir apstājusies “Jaunā laika” valdības uzsāktās programmas – endoprotezēšanas rindu samazināšanas programmas – līmenī. Tālāk nav darīts pilnīgi nekas!

Papildus šīm problēmām es varētu apskatīt vēl daudzas un dažādas, bet laikam lietderīgāk būtu tās pārspriest profesionāļu, speciālistu lokā.

Taču ir īpaši jāpiemin vēl viena problēma, kurai pieskārās jau Muciņa kungs un kuru līdzīgi pārējām līdz šim politiķi vispār nav uztvēruši sevišķi nopietni un nav izvērtējuši neprognozējamās sekas Latvijas budžetam. Tā ir saistīta ar Eiropas Savienību.

Pirmām kārtām ir kadru problēma. Pat mūsu kaimiņvalstī Igaunijā ārstu alga ir 600–700 latu. Valkas stacionāra ārsti to jau ir sapratuši, un tur nekādu problēmu nav – dzīvot Latvijā, bet strādāt un nodokļus maksāt Igaunijā.

Arī Alūksne un Valmiera jau turpat vien ir. Nu, tas ir laika jautājums. Ja ir angļu valodas zināšanas – un jaunajiem ārstiem tādas ir –, tad nav ko brīnīties, ka 50 jaunie ārsti cilā spārnus, lai dotos uz vecajām Eiropas Savienības valstīm, kur pat iesācēja alga ir mērāma tūkstošos.

Taču Eiropas Savienība paver Latvijas robežas ne jau tikai mediķiem, bet arī pacientiem. Eiropas Savienības regulas un koplīgums attiecībā uz patērētāju un preču brīvo kustību ļauj pacientam saņemt pakalpojumu ārzemēs, ja Latvija nevar to nodrošināt.

Latvijas veselības aprūpes budžetam tas var radīt nopietnas bankrota iespējas, jo atsevišķos pakalpojumu veidos Latvijā joprojām rindas ir divu, trīs un atsevišķās vietās pat astoņu, deviņu gadu garumā. Vai mums ir vajadzīgs bankrots Latvijā?

Tas ir vienkārši informācijai un pārdomām par to, ko mēs šodien lemjam un kāda ir mūsu attieksme pret Latviju.

Kādi ir mūsu priekšlikumi?

Pirmkārt, pieņemt Saeimas lēmumu, lai neatkarīgi no tā, kādas partijas veidos divpadsmito, trīspadsmito vai četrpadsmito valdību, visu nākamo valdību deklarācijās tiktu iekļauts punkts par to, ka veselības aprūpes budžeta pieaugumam ir jābūt vismaz 0,5% no iekšzemes kopprodukta katru gadu (tas ir, apmēram 40-50 miljoni un, iespējams, pat vairāk), līdz šī summa sasniegs vismaz 7% no iekšzemes kopprodukta.

Katrai nākamajai valdībai ir nopietni jāizvērtē arī iepriekšējās valdības pieņemtie veselības aprūpes politikas dokumenti, pirms tie tiek noraidīti vai nolikti plauktiņos. Ļoti nozīmīga ir uzsākto procesu pēctecība. Protams, ir iespējams veikt šo dokumentu precizēšanu vai grozījumus, un kā viens no šādiem jautājumiem būtu tas, ka medicīnas darbinieku algas ir jāpārskata iespējami biežāk nekā tikai vienu reizi, pieņemot attiecīgu dokumentu. Taču ir jāņem vērā, ka, ja katru gadu visu sāksim no nulles, tad arī rezultāts būs nulle. Nekas cits mūs nesagaida. Diezgan daudzi miljoni no Pasaules Bankas kredītiem jau ir, tā teikt, aizgājuši tukšos ceļos.

Nopietnākie jau izstrādātie veselības aprūpes stratēģijas dokumenti būtu jau Repšes laikā izstrādātais pilns pakalpojumu, aprūpes pakalpojumu, cenu ieviešanas plāns 2004.–2008.gadam, sabiedrības veselības stratēģijas ieviešanas rīcības programma, kas tāpat ir ilgtermiņa programma 2004.–2010.gadam, kā arī koncepcija par zāļu pieejamības nodrošināšanu pacienta ambulatorai aprūpei, kuras realizēšanai ir nepieciešami 50 miljoni latu gadā. Ir ņemami vērā arī Ministru kabineta noteikumi par mediķu un sociālo darbinieku minimālo garantēto darba algu.

Ja runājam par 2005.gada budžetu – un tas mums būs jāizgatavo un būs jāpieņem, un vienalga, vai tas būs dienu agrāk vai dienu vēlāk –, tad viss iepriekš teiktais būtu attiecināms arī uz nākamā gada budžetu. Un, pirmkārt, tas ir veselības aprūpes budžeta pieaugums par šiem 0,5% no IKP jeb aptuveni 40 miljoni latu. Prioritāte būtu uzsāktās vidējās darba samaksas palielināšanu turpināt tieši tā, kā tā tika uzsākta.

Otrkārt, tā ir inflācijas nosegšana kaut vai nepilnā apjomā. Jo pat ar 40 miljoniem latu nav iespējams segt nekontrolēto Emša valdības laika cenu pieaugumu, kas saistīts ar inflāciju nepilnu 8% apmērā. Mēs atkal esam Eiropas Savienībā pirmajā vietā vissliktākajā nozīmē.

Bez tam būtiski ir piešķirt līdzekļus kompensējamo medikamentu programmām, jo, lai veiktu struktūrplāna realizēšanas uzsākšanu, mums ir jāsaprot, ka dārgo stacionāro izmaksu samazināšanai mums ir jābūt pirmajā vietā, lai izvērtētu, ko un kā samazināt. Mums Latvijas iedzīvotājiem ir jānodrošina iespēja ambulatori saņemt valsts garantēto veselības aprūpi, bet nav pieļaujams palielināt pacientu līdzmaksājumus.

Aicinu katru no deputātiem neatkarīgi no partijas piederības neaizmirst to, ka Latvijas iedzīvotāji ikvienam no mums ir devuši savas uzticības mandātu, un viņiem nav pieņemams tāds uzstādījums, ka mēs visi esam mirstīgi un ka tāpēc veselības aprūpe Latvijā ir atstājama pēdējā vietā – bez finansējuma.

Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītājs. Viesturs Šiliņš.

V.Šiliņš (frakcija “Jaunais laiks”).

Godātais priekšsēdētāj! Godātie deputāti! Saviesīgā dzīvē veselību mums vēl un politikā sola, bet būtībā tā katram ir jānopelna – ar darbu, ar atpūtu un ar attieksmi pret to. Pēdējo desmit gadu laikā veselības aprūpes organizācija kļuvusi par pašu smagāko, vārīgāko un neatrisināmo problēmu valdībā. Arī pēdējā valdība ir kritusi it kā saistībā ar to, ka nākamā gada budžetā bija aizmirsusi finansējuma pieaugumu šai nozarei.

Faktiski pēdējo septiņu mēnešu laikā Saeimas Veselības aizsardzības apakškomisija tā arī nav sagaidījusi Muciņa kunga vīziju par šīs nozares attīstību. Kā atbildi uz to esam saņēmuši anesteziologu streiku, par kuru mēs šodien dzirdējām, ka ar to mums nekādu lielu problēmu nav. Problēmas ir jau šodien, bet ārkārtīgi lielas tās būs pēc jaunā gada, kad kvotas būs atbrīvotas, – slimnieku biedrību veidošana, piketi, kā arī bažas par to, ko darīs medicīnas māsas. Pakalpojumu ņēmēji un sniedzēji ir nosacīti apvienojušies, krīze veselības aprūpē ir sākusies.

Analizējot šo situāciju un gatavojot Budžeta likumu otrajam lasījumam, es aicinu visas Saeimā pārstāvētās partijas ielūkoties savās programmās un izpildīt to, ko esam solījuši. Mans priekšlikums ir šāds: iebalsosim 15% lielu budžeta pieaugumu šai nozarei un sāksim dialogu ar sabiedrību un pakalpojumu sniedzēju. Vai šī nauda atrisinās problēmu? Domāju, ka tikai nedaudz mazinās.

Iedzīvotāju, Saeimas un Ministru kabineta galvenā interese ir panākt strauju valsts ekonomisko attīstību. To savukārt var nodrošināt vienīgi vesela, darbspējīga sabiedrība, nevis tāda, kurā gandrīz puse ir hroniski slimi cilvēki.

Līdzšinējās valdības par galveno prioritāti vienmēr ir izvirzījušas slimību ārstēšanu un par Pasaules Bankas naudu izstrādāto struktūrplānu ieviešanu.

Nav šaubu, ka ir jāsamazina slimnīcu skaits un jāpalielina sociālās aprūpes dienests. Nav šaubu, ka, pastāvot esošajam finansējumam, ir jāsamazina pakalpojumu grozs.

Kāpēc veselības aprūpes reforma buksē?

Veselības aprūpē, neskatoties uz to, ka esam iestājušies Eiropas Savienībā, valsts vēl arvien ir pasūtītāja, pakalpojumu sniedzēja un atbildētāja tiesā savam pilsonim – viss vienā personā ar atsevišķiem izņēmumiem.

Mums ir nepieciešams konsekvents ilgtermiņa plāns, lai veselības aprūpes finansējums pēc iespējas mazāk būtu jānovirza seku novēršanai, bet lai vairāk saņemtu tie, kuri grib un var, un dara visu veselības saglabāšanai.

Es aicinu padomāt par to, vai nav pienācis laiks šo manis tikko minēto valsts vienpersonisko atbildību sadalīt, Saeimai uzticot likumdošanu gan saistībā ar apdrošināšanu, gan arī tādu likumu izstrādāšanā, kas veicinātu veselīgas sabiedrības attīstību, bet Ministru kabinetam paredzot pilnvērtīgas apdrošināšanas sistēmas ieviešanu, kurā zināma loma tiktu ierādīta arī valsts iedzīvotājiem.

Otrkārt, mums būtu jāveic sabiedrības veselības analīze, un, treškārt, – pakalpojumu kvalitātes kontrole. Pašvaldībām būtu jānodrošina iespējas struktūrplānu ieviešanai un pakalpojumu pieejamības nodrošināšanai, jo tām ir vistiešākā saistība ar administratīvi teritoriālo reformu.

Savukārt pakalpojumu sniedzējam ir jādod tiesības attīstīt nosacītu tirgus ekonomiku, un viņam vajag uzņemties pilnu atbildību par efektīvu, kvalitatīvu pakalpojumu nodrošināšanu.

Nobeigumā jāteic, ka viena no veselības aprūpes krīzes izraisītajām vislielākajām problēmām, kuru neatrisinās arī vienreizējais finansējuma paaugstinājums, ir katastrofālais kadru resursu samazinājums veselības aprūpes jomā. Apmēram 150 profesionāļu vienā gadā, it īpaši no jaunākās, nupat izskolotās paaudzes, zaudējuši ticību materiālās izaugsmes iespējām šajā nozarē, to pamet.

Es aicinu deputātus ar sapratni iesaistīties situācijas analīzē un atbalstīt veselības aprūpei budžeta palielinājumu par 15%.

Paldies par uzmanību.

Sēdes vadītājs. Dzintars Ābiķis.

Dz.Ābiķis (Tautas partijas frakcija).

Augsti godātais sēdes vadītāj! Cienījamie kolēģi! Ja mēs veselības aizsardzības sistēmu varētu šodien salīdzināt ar slimnieku, tad jāteic, ka slimnieks ir pamatīgi slims un slimība ir ārkārtīgi ielaista. Un mēs katrs, kas šeit, Saeimā, esam strādājuši pietiekami ilgu laiku, jūtamies par to līdzatbildīgi. Protams, visvairāk atbildīgiem ir jābūt tiem, kuri, starp citu, ir parakstījuši šodien šo dokumentu un kuri šo nozari pēdējos gados – nu jau kādus septiņus astoņus gadus – ir pārvaldījuši. Bet nu neatgriezīsimies pie pagātnes, domāsim par nākotni! Skaidrs, ka, ja slimība ir tik ielaista, kā tā ir šobrīd, ir nepieciešama ķirurģiska iejaukšanās.

Es gribētu vienīgi lūgt tagadējo veselības ministru rīkoties sistēmiski, pārdomāti, – nebalstīties uz emocijām un nereaģēt uz pirmo saucienu pēc palīdzības, bet pieņemt izsvērtu lēmumu.

Ko es ar to gribu teikt? Protams, es redzu, ka tagadējam ministram ir griba beidzot sākt... beidzot pieķerties vērsim pie ragiem un ieviest šo ļoti nepieciešamo struktūrplānu jeb māsterplānu, kā to dažādos vārdos sauc. Taču es tomēr aicinu nesasteigt, pieņemot lēmumus par vienas vai otras nozares vai, pareizāk sakot, apakšnozares speciālistu algām.

Ja jautājumu risināšanā mēs vilktu paralēles ar izglītības sistēmu, tad redzētu, ka arī izglītības sistēmā pirms pieciem sešiem gadiem bija ārkārtīgi bēdīga situācija, it īpaši algu ziņā. Taču mēs, Tautas partija, tanī laikā pārņemot šo nozari, tomēr mēģinājām pieiet šai lietai, meklējot kopsakarības un neizraujot izglītības darbiniekus no visu to strādājošo sistēmas, kuri saņem algu no budžeta, kā arī mēģinot rast kopsakarības dažādu izglītības nozaru attīstībā. Nedrīkst šobrīd paziņot, ka mēs pēkšņi paaugstināsim algas anesteziologiem, kuri nepārprotami ir pelnījuši, lai viņiem algas paaugstinātu, bet šo algu paaugstināšanu izrausim no kopējās sistēmas. Vajadzētu, tāpat kā tas ir visās civilizētās valstīs, sarunāties pirmām kārtām ar nozares arodbiedrību, kas pārstāv visus mediķus, un šajās sarunās obligāti būtu jāpiedalās arī visai Latvijas Brīvo arodbiedrību savienībai, jo mēs nedrīkstam kaut kādā veidā izraut no kopējās situācijas tieši medicīnas darbinieku algas. Ir vairāk nekā skaidrs, ka ir medicīnas darbiniekiem, dažādiem ārstiem ir nepieciešami dažādi koeficienti. Piemēram, terapeita algai koeficients ir 1, anesteziologa algai koeficients varētu būt 1,5... Es, neprofesionālis, to saku tikai kā piemēru. Nedrīkst vienas specialitātes pārstāvjus pēkšņi izraut no konteksta. Pie kā tad mēs nonāksim? (No zāles dep. L.Ozoliņš: “Pareizi!”) Mēs nonāksim pie tā: ja šodien ielās, ja tā nosacīti var teikt, ir anesteziologi, taču tad tūlīt nākamajā dienā būs ielās visi pārējie mediķi, kuri jutīsies nepamatoti “apdalīti”. Vēl jo vairāk – momentāni būs ielās arī citu profesiju pārstāvji, ja mēs šos jautājumus nerisināsim kompleksi. Nu, piemēram, šobrīd augstskolas rektoram pamatalga ir 400 latu. Augstskolas rektoram! Un, ja medicīnas māsai ar vidējo izglītību prasa algu 440 latu, tad... Es piekrītu, ka māsām lielākas algas ir vajadzīgas, bet ko tad teiks augstskolu rektori, kam visiem ir zinātniskie grādi? Ja sanitārēm prasa algu, kas ir 219 lati, ko teiks pedagogi, kam ir šobrīd par slodzi 165 lati?

Es pilnībā piekrītu, simtprocentīgi piekrītu, ka mediķi šobrīd ir nenovērtēti. Pirmām kārtām jau tie ir dakteri. Viņi mācās ārkārtīgi ilgi – mācās gan augstskolā, gan pēc tam rezidentūrā. Mācās ļoti ilgi, taču saņem neadekvātu atalgojumu. Taču mēs nedrīkstam mediķu problēmu izraut no kopsakarībām un arī no algu sistēmas – no visu to cilvēku algu sistēmas, kuri saņem algu no budžeta.

Ir bijis pietiekami daudz tādu piemēru, kas, manuprāt, ir bijuši diezgan šokējoši un kas nav izrādījušies par pareiziem. Es ļoti labi atceros, ka tad, kad par Latvijas Bankas prezidentu kļuva tās pirmais prezidents, tagad jau bijušais tās prezidents, Einars Repše, viņš, izraujot no konteksta, noteica sev desmitreiz lielāku algu nekā Valsts prezidentam. Vai tas bija taisnīgi? Nebija taisnīgi! Vai iepriekšējā ministru algu paaugstināšana bija pareiza? Izraujot tās no konteksta, pēkšņi pateica: “Vajag algas dubultot, un cauri!” Vai tas ir pareizi? Nav pareizi!

Mums varbūt pat ir jāpārdomā arī tādas lietas, kas ir Saeimas kompetencē. Vai pareizi bija tas, ka mēs noteicām, ka pašvaldību vadītāji paši var sev noteikt algas? Daļēji – jā, bet daļēji, protams, ne. Mēs redzam, kā ir “uzskrūvētas” algas, teiksim, Rīgas Domē... varbūt ne tik daudz pašvaldību vadītājiem, cik departamentu direktoriem un tā tālāk.

Atklāti jāteic, ka visā šajā algu sistēmā, to cilvēku algu sistēmā, kuri saņem algu no budžeta un kuri tātad ir atkarīgi no nodokļu maksātājiem, ir diezgan daudz problēmu un trūkumu.

Nobeigumā es gribu vēlreiz aicināt, lai mēs visi ārstu, medmāsu, sanitāru, visu medicīnas darbinieku atalgojuma jautājumam pieietu kompleksi, skatītu to kopsakarībās gan pašu mediķu sabiedrības ietvaros, gan arī visas valsts ietvaros, to cilvēku algu sistēmas ietvaros, kuri saņem algu no budžeta. Jo pretējā gadījumā, kā jau es teicu, būs tā: vieniem mēs iedosim, bet otri būs ielās, otriem iedosim – trešie būs ielās. Tā tas būs, ja cilvēki redzēs, ka lietas netiek skatītas kopsakarībā. (Starpsauciens: “Pareizi!”)

Paldies par uzmanību.

Sēdes vadītājs. Deputāte Sarmīte Ķikuste.

S.Ķikuste (frakcija “Jaunais laiks”).

Cienījamie kolēģi! Latvijas Republikas Satversme garantē ikvienam tiesības uz sociālo nodrošinājumu, to skaitā arī tiesības uz medicīniskās palīdzības saņemšanu jebkurā laikā un jebkurā situācijā, neatkarīgi no vecuma, dzimuma, materiālā nodrošinājuma.

Šodien veselības aprūpes joma ir vairāk nekā kritiskā situācijā, jo tā nespēj nodrošināt adekvātu medicīniskās palīdzības sniegšanu. Vairāk nekā kritiska situācija ir tāpēc, ka kopš 1992.gada uzsāktā veselības aprūpes reforma ietvēra sevī tikai citu administratīvo izdevumu pozīciju... saglabāja nepietiekamu finansējumu, bet ieviesa jaunu terminu – kvota. Kvota medicīnā. Finansējums medicīnas jomai šodien sedz apmēram tikai divas trešdaļas no nepieciešamā daudzuma. Finansējums nav adekvāts ne tikai attiecībā pret iekšzemes kopproduktu, bet arī attiecībā pret kopējiem budžeta izdevumiem, izdevumiem tieši medicīnas jomai. Vairāk nekā kritiska situācija ir tāpēc, ka netiek maksāta reāla cena par sniegto pakalpojumu un godīgi paveikto darbu.

Lasot Ministru kabineta noteikumus par veselības aprūpes finansēšanu, redzam formulu pakalpojumu cenas aprēķināšanai, to skaitā arī mediķu darba samaksas aprēķināšanai. Laimīgā kārtā mediķu algas netiek rēķinātas manipulāciju minūtēs, kā paredzēts formulā, bet gan daudz vienkāršāk, kā to var redzēt slimnīcas grāmatvedībā. Rezultāts ir tas, ka algās tiek izmaksāti apmēram 60%–70% no slimnīcas budžeta – ļoti liela daļa no slimnīcas budžeta. Taču arī tā šodien nav reālā cena par sniegto pakalpojumu un godīgi paveikto darbu.

Vairāk nekā kritiska situācija ir tāpēc, ka ir nepietiekams finansējums arī tā saucamajiem kompensējamajiem medikamentiem. Jāņem vērā sabiedrības novecošanās un prognoze, ka veselības aprūpei piešķiramo līdzekļu apjoms turpmāko gadu laikā arvien pieaugs.

Tieši mums, parlamenta deputātiem, ir vēlētāju pilnvarojums, tieši mums, parlamenta deputātiem, ir iespēja mainīt nākamā gada budžeta par labu veselības aprūpei. Un tieši mums, parlamenta deputātiem, ir vajadzīga vienīgi politiskā griba, lai šo budžeta finansējumu nākamajam gadam mēs spētu izmainīt.

Sēdes vadītājs. Einars Repše.

E.Repše (frakcija “Jaunais laiks”).

Godātie klātesošie! Mēs šodien cerējām dzirdēt konstruktīvas un lietišķas sarunas par to, kā risināt problēmas veselības aprūpes nozarē. Klausījāmies uzmanīgi, bet ne no veselības ministra, ne arī no tikko pašizgāzušās valdības pārstāvjiem, ne arī no deputātiem mēs diemžēl nedzirdējām konstruktīvus priekšlikumus.

Ļoti uzmanīgi klausījos. Muciņa kungs pieskārās dažām lietām, ko viņš nosauca par mītiem veselības aprūpē, bet es tā arī līdz galam nesapratu, ko viņš ar to bija domājis. Muciņa kungs runāja, piemēram, par to, ka viens no mītiem esot tas, ka pieci, seši, septiņi procenti no nacionālā kopprodukta paredzēti veselības aprūpei un ka tas vien, lūk, visas problēmas neatrisināšot. Man nekļuva skaidrs, vai Muciņa kungs par mītu uzskata to, ka šie pieci, seši, septiņi procenti būtu nepieciešami valsts veselības aprūpes sistēmas finansējumam vai ka nauda vien neatrisinās šīs problēmas.

Vispirms pieskarsimies šiem pieciem, sešiem, septiņiem procentiem! Es drīzāk runātu par 7 procentiem, jo tas ir tas, ko mēs, “Jaunais laiks”, savulaik ierakstījām veselības aprūpes programmā un pie kā mēs konsekventi turējāmies jau pirmajā savas valdības darbības gadā, piešķirdami veselības aprūpei turpat 50 miljonus latu lielu papildfinansējumu, ko ietaupījām uz dažādu ministriju administratīvo tēriņu samazināšanas rēķina. Un to pašu mēs būtu darījuši arī turpmāk. Veselības ministre Circene bija izstrādājusi koncepciju, ka katru gadu pa pusprocentam no nacionālā kopprodukta nāktu klāt, līdz mēs sasniegtu civilizētai valstij cienīgu veselības aprūpes sistēmas finansējumu.

Šobrīd ir notikušas neticamas lietas: lai gan ekonomika aug, tautsaimniecība iet uz augšu un dzīves līmenis iet uz augšu, veselības aprūpes finansējums dramatiski krīt. Emša valdība un tātad arī visas tajā pārstāvētās partijas, to skaitā arī Tautas partija, kurai bija finanšu ministrs šajā valdībā, iesniedza budžeta projektu ar veselības aprūpes finansējuma samazinājumu. Tāpēc, lūk, tas ir mans pirmais jautājums – kā mēs varam tā rīkoties, zinot, ka ar saviem 3,4% no nacionālā kopprodukta, ko knapi bijām sasnieguši iepriekšējās valdības laikā, mēs jau tā esam starp kontinenta visatpalikušākajām valstīm?! Kā mēs varam atļauties šo finansējumu vēl samazināt?! Un kā mēs varētu, pastāvot augošai ekonomikai, pastāvot visumā labam stāvoklim tautsaimniecībā, nonākt tik tālu, ka veselības aprūpes darbiniekiem ir ar streiku jādraud, lai panāktu sev puslīdz apmierinošu atalgojumu?! Ja Muciņa kungs ar to savu izteikumu bija domājis, ka nauda vien neko nepanāks un ka ir nepieciešami arī strukturāli pārveidojumi, tad tur gan es viņam varu pilnībā piekrist un varu viņa teikto atbalstīt. Taču tad ir mans nākamais jautājums – kur ir valdība, nu jau bijušās valdības priekšlikumi? Kur ir ministra Muciņa kunga konkrēti priekšlikumi? Kādus strukturālus pārkārtojumus viņš piedāvā veikt veselības aprūpes sistēmā, lai arī tā pagaidām vēl trūcīgā naudiņa, ko valsts piešķir, nonāktu – bez izšķērdēšanas un vistiešākajā un visefektīvākajā veidā nonāktu – valsts veselības aprūpes finansēšanai, ārstu, medicīnas darbinieku atalgošanai, tā, lai cilvēki izjustu rezultātus? Kur ir konkrēti pārkārtojumi? Iznāk tāda ļoti traģiska un nesaprotama situācija: veselības aprūpes darbinieka profesija ir vispieprasītākā visos laikos, visu valdību laikā, jebkurā ekonomikas stāvoklī, taču šobrīd veselības aprūpes sistēmas darbinieki ir, manuprāt, vispazemojošākajā situācijā no absolūti visas tautsaimniecības, gan valsts sektora, gan privātā sektora. Cilvēkiem varbūt daudz mazāk ir vajadzīgas, piemēram, telekomunikācijas, internets. Tas nu nebūt nav cilvēkiem pats vajadzīgākais. Taču, lai gan tas nebūt nav tas, bez kā nevarētu iztikt krīzes situācijā, telekomunikāciju joma, arī valsts īpašumā esošais “Lattelekom”, pelna lielu naudu gan ar saviem telekomunikāciju pakalpojumiem, gan ar interneta pakalpojumiem. Telefoni arī laukos, pat mobilie telefoni. Tas ir konkurējošais sektors – privātais sektors; tas ir tur, kur varbūt valsts sektors tos pakalpojumus nespēj nodrošināt. Taču neviens no telekomunikāciju sektora darbiniekiem nesūdzas ne par slikto algu, ne par to, ka nepārtraukti netiktu pilnveidots pakalpojumu klāsts un kvalitāte! Turklāt to jomu valsts nefinansē tik lielā apjomā, kādā to ir gatava darīt veselības aprūpē.

Ārsts ir jebkuram nepieciešams. Kā tas var būt, ka tautsaimniecība aug, kopprodukts aug, bet ārsti, kas ir vispieprasītākās profesijas pārstāvji, šobrīd ir spiesti draudēt ar streiku, lai panāktu sev puslīdz normālus darba apstākļus?! Tas rāda, ka organizatoriskā ziņā šī sistēma ir pilnīgi nesakārtota, nauda tiek izšķērdēta, izlietota nelietderīgi un faktiski netiek piedāvāti risinājumi, lai šo situāciju labotu. Vismaz mēs tādus šodien nedzirdam. Ja tādi ir, tad nāciet tribīnē un sakiet konkrēti, kādi ir konstruktīvi priekšlikumi, kā mēs varam nodrošināt to, lai valsts finansējums visefektīvākajā un vistiešākajā veidā nonāktu pie slimnieka un pie viņu ārstējošā ārsta un cita medicīniskā personāla! Kas tur būtu darāms? Tas ir veselības ministra, tas ir valdības uzdevums.

Mēs esam gatavi šos jautājumus risināt, ja būs tāda iespēja. Taču jebkurai valdībai, kas Latvijā strādā, šie jautājumi ir jārisina.

Ir pilnīgi skaidrs, ka mums ir nepieciešams strādāt abos virzienos. Proti, mums, pirmkārt, ir nepieciešams pakāpeniski palielināt veselības aprūpes finansējumu, valsts finansējumu, līdz tas sasniegs puslīdz civilizētai valstij pieņemamu līmeni, un, otrkārt, mums ir jārūpējas par to, lai šī naudiņa tieši un nepastarpināti, bez liekas izšķērdēšanas nonāktu slimnieka un viņu ārstējošā ārsta rīcībā.

Paldies par uzmanību.

Sēdes vadītājs. Deputāts Kārlis Strēlis.

K.Strēlis (frakcija “Jaunais laiks”).

Godājamais sēdes vadītāj! Cienījamie kolēģi! Godātais Muciņa kungs! Es gribētu parunāt par šādu tematu: kas ir veselība?

Vakar, nejauši skatoties televīziju, es noskatījos pārraidi “Kas ir dzīvība?” Un intervējamie diezgan grūti tika ārā no šīs situācijas, kaut gan pats šis raidījums, man šķiet, bija ļoti labs, jo pirmo reizi pieskārās šādai problēmai saistībā ar abortiem un dzīvības pamatjautājumiem.

Taču šis raidījums tika veidots par ziedotāju naudu. Es domāju un gribu izvirzīt konstruktīvu priekšlikumu par 05-309-10 programmas kodu – veselības veicināšanas programmu, kam iepriekšējā valdība ir iestrādājusi 404 000 latu. Man ir priekšlikums šo summu palielināt vismaz par 50%, lai šādi raidījumi būtu valsts finansēti.

Ja jums uzdotu jautājumu: “Kas ir veselība?”, vai jūs prastu uz to atbildēt? Daudz vieglāk acīmredzot būtu atbildēt uz jautājumu, kas nav veselīgs dzīvesveids, – alkohols, smēķēšana, narkomānija, kazino, pārēšanās, mazkustīgums. Un tā tālāk, un tā joprojām.

Mēs nevaram vienoties par to, kā sauksim naudas zīmi – par eiru vai par eiro, taču arī šinī jautājumā mums vajadzētu vienoties neatkarīgi no tā, kāda būs jaunā valdība, un izstrādāt tādu programmu, lai mēs šim jautājumam visos likumprojektos pievērstu daudz lielāku uzmanību. Runa ir par smēķēšanas, dzeršanas, azartspēļu ierobežošanu un tā tālāk.

Strādājot Sporta apakškomisijā, izskanēja jautājums: “Kāpēc tika likvidēti speciālie budžeti? Cik tie bija labi?” Jo no tabakas un azartspēļu ienākumiem tika attīstīts sports. Lūk, kāds paradokss! Ja latviešu tauta vairāk nodzersies, vairāk nosmēķēsies, vairāk naudas atstās kazino, kas tagad uz katra stūra tiek vērti vaļā, tad līdz ar to mēs vairāk izcīnīsim medaļu olimpiskajās spēlēs.

Viens no ģimenes ārstu galvenajiem pienākumiem ir iestāstīt jaunajām māmiņām un pārējiem pacientiem, kas ir veselīgs dzīvesveids, bet sakarā ar to, ka ļoti daudz laika tiek tērēts tieši slimību ārstēšanai, šim jautājumam vispār nekāda uzmanība netiek pievērsta, kaut gan nolikumā vai, kā tagad droši vien pareizāk būtu teikt, reglamentā tas ir ierakstīts.

Mēs visu laiku cīnāmies ar sekām. Nekādi 7 procenti no iekšzemes kopprodukta mūs neglābs, jo tam ir jau pierādījumi Amerikā, Anglijā, Kanādā, kuras mēs minam par paraugu Tur šie līdzekļi jau ir atvēlēti tādā apjomā. Vai jūs domājat, ka tāpēc viņi var dzīvot labāk?

Viena narkomāna ārstēšana Amerikā izmaksā 50 000 dolāru! Latvijā jau ir vairāk nekā 4000 oficiāli reģistrētu narkomānu, tātad 110 miljoni latu mums būtu jāatvēl tikai viņu ārstēšanai vien. Vai mēs to varam atļauties?

Es domāju, ka daudz pareizāk būtu likvidēt šīs sekas, un te es pilnīgi piekrītu Muciņa kunga sacītajam par profilaksi. Tātad ir jāpārliek šie akcenti un cilvēki ir jāmudina ievērot šo veselīgo dzīvesveidu.

Es nezinu, vai Saeimā tiešām ir jāpieņem speciāls likums, lai skolās aizliegtu tirgot kokakolu un ēst tur šos čipsus un tā tālāk. Vai tad viss ir jāregulē Saeimai? Ko dara mūsu lielā ierēdņu armija? Mēs nevaram atrisināt šīs problēmas, tāpēc mainām valdību, jo iznāk tā, ka pie visa vainīga ir tikai valdība. Viena valdība krīt, nāk nākamā, bet nauda jau tajā budžetā tik strauji nepieaug, un ar naudu, kā redzams, mēs nevaram atrisināt visus šos jautājumus.

Tāpēc mans priekšlikums nākamajai valdībai ir palielināt vismaz šo finansējuma sadaļu par veselīgu dzīvesveidu.

Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītājs. Pēteris Tabūns.

P.Tabūns (frakcija “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK).

Cienījamie kolēģi! Ārstēšana, protams, ir ārstu kompetencē – tur citi nevar palīdzēt, bet, lai ārsts varētu strādāt ar pilnu atdevi, viņam ir jānodrošina šie apstākļi, un tas ir jānodrošina gan valdībai, gan arī mums, parlamentam, dodot attiecīgu finansējumu. Taču organizatoriskais darbs ir jāveic ar prātu, nevis vienkārši tā, ka kāds tur pasaka: “Tas būs skaisti un jauki! Uz priekšu! Realizēsim! 102 slimnīcu vietā – 52.” Bet kas būs tālāk? Aizveram acis un lecam ūdenī.

Tā šobrīd apmēram izskatās. Ir jau ļoti skaisti, ka tās 52 slimnīcas būs nokomplektētas ar ideāliem ārstiem, labiem speciālistiem, ar labu tehniku un būs ļoti labi pieejamas visiem Latvijas iedzīvotājiem. Būtu jau skaisti! Taču, domājot par to visu, iekams ķeramies klāt, vajag paskatīties, vai tas maz ir iespējams.

Es parunāšu konkrētāk par Latgali, situāciju kurā ļoti labi zinu, jo es to pārstāvu šeit, Saeimā. Piemēram, Daugavpils. Tur no tām 9 mazajām slimnīcām likvidēja vienu – Ilūkstē. Ilūkstieši kliedza, vaimanāja un teica: “Nedariet to!” Taču viņiem atbildēja: “Nodrošinās.” Bet kāda ir šī nodrošināšana? Tagad ilūkstiešiem, ja viņi aizbrauc uz Daugavpili, saka tā: “Cik jums gadu? 70? 80? Nē, nē, nē, nē! Tik vecus mēs nepieņemam!” Jūs saprotiet, cik tālu tas viss aizgājis un kāda ir situācija! Tur, Ilūkstē, visi bija gaidīti. Tagad – nekā!

Daugavpilī pie ārsta netiek klāt. Tur taču ir rindas! Rēzeknē ir rindas, bet mēs gribam likvidēt, pārprofilēt deviņas Latgales mazās slimnīcas. Ļoti skaisti! Pārprofilēsim tās par veselības aprūpes centriem un nodrošināsim cilvēkus ar neatliekamo medicīnisko palīdzību. Tātad pirksim daudzas jaunas mašīnas, kas, protams, ir nepieciešamas, bet nodrošiniet tad arī desmitiem šo neatliekamās medicīniskās palīdzības brigāžu visā Latvijā! Uztaisiet ceļus Latgalē, lai pie tās tantiņas vai pie tā onkuļa tur, dziļi laukos, varētu piekļūt. To jūs nevarat izdarīt. Tad neķerieties klāt uzreiz pie visa! Vajadzētu sākt ar prātu, pamazām.

Nu tad pamēģiniet! Kāpēc Veselības ministrija vai pirms tam Labklājības ministrija nevarēja veikt šo eksperimentu kādā vienā ar komunikācijām, ar satiksmi labāk nodrošinātā attīstītākā rajonā, kaut vai Zemgalē vai Kurzemē, kur drusciņ tie ceļi ir labāki, lai pierādītu šīs reorganizācijas dzīvotspēju un pierādītu, ka tā ir tā labākā aprūpe? Un tad to varētu ieviest visā Latvijā.

Tāpat arī Latgalē paņemiet varbūt kādu vienu Latgales daļu un pierādiet tiem cilvēkiem, ka viņiem būs labāk, nevis sliktāk.

Man liekas, ka jūs, Muciņa kungs, esat bijis Latgalē un ka jūs zināt, ko tur cilvēki saka. Viņi jums rāda dūres! Vai jūs bijāt pensionāru sanāksmē Kongresu namā? Pensionāri jums neļāva runāt! Jūs gribējāt kaut ko teikt, bet viņi jūs izsvilpa, jo viņi redz, ka visa šī darbība viņiem nenodrošina to, ko viņi gaida. Lūk! (Zālē troksnis. Starpsaucieni. Dep. L.Ozoliņš: “Požarnovs!”)

Un tad nu jūs, Leopold, labāk būtu paklusējis, jo Emša kungs jau pateica tādas lietas, par ko jums kā dakterim vajadzētu kaunēties, jo jūsu bijušais premjers pateica tā: “Slims? Mirsti! Visi esam mirstīgi!” Tāda atziņa, kādu pateica jūsu premjers, – tas vispār ir kauns! (No zāles dep. L.Ozoliņš: “Viņš par sevi to teica, nevis uz citiem!”) Par sevi, bet attiecinot uz citiem!

Tā ka, draugi mīļie, reforma ir ļoti jauka lieta, tā ir jārealizē, bet ar prātu. Un tāpēc gribas teikt: “Brauciet lēnām pār tiltu, draugi, ka neiekrītat!” Patiešām tā var iekrist un neko labu neizdarīt.

Par tām pašām mazajām slimnīcām. Jūs sakāt, ka tur veci cilvēki pavada savas vecumdienas, ka viņiem tur, tā sakot, tikai tāda neliela pieskatīšana, padakterēšana ir vajadzīga. Nu tad Ministru kabinetā sakiet tā: “Dalīsim to naudu no Labklājības ministrijas un Veselības aizsardzības ministrijas uz pusēm vai kaut kādās citās daļās!” Un tad viss būs kārtībā, tā jūs šo jautājumu vieglāk atrisināsiet.

Bet kāpēc jūs nevarat šādi risināt šo jautājumu, kāpēc jūs atsaucaties uz citu variantu? Cilvēkam palīdzība taču vajadzīga! Risinājumus vajag meklēt, izejot no dzīves... skatoties šo reālo dzīvi patiešām ciematā, dziļi laukos, tālu no lielajiem ceļiem, kur nevar piekļūt, un tikai tad izstrādājiet šos projektus un mēģiniet tos realizēt. Savādāk nekas prātīgs nevar iznākt. Tur jau ir tā nelaime.

Redziet, radās problēmas ar naudu. Muciņa kungs saka: “Pacientu piemaksas!” Pacientu piemaksas ir milzīgas. Paskatieties, man te ir Muciņa kunga parakstīta pacientu iemaksas apjoma lapa. Projekts. Tur, tajās daudzprofilu neatliekamās palīdzības slimnīcās jeb, citiem vārdiem sakot, tajās veselības aprūpes paradīzēs slimniekam prasīs 10 latus par dienu. Ne vairāk, ne mazāk – 10 latus. Nu tad parēķiniet! Ja pensionārs tur atradīsies kādas astoņas dienas jeb vienu nedēļu, cik no viņa paprasīs? Un vai viņš to spēs maksāt? Un citos specializētajos centros – 7 lati, lokālajās neatliekamās palīdzības slimnīcās – 6 lati... un tā tālāk. Vārdu sakot, visiem maksas medicīna. Vajag taču tomēr domāt, nevis vienkārši tā – sēžot kabinetos un aprunājoties varbūt tikai ar medicīnas darbiniekiem, nevis ar tiem cilvēkiem, kuriem šī palīdzība vajadzīga, – realizēt to, kas var arī neizdoties un nedot to cerēto labumu! Jūs taču labu gribat...droši vien labu gribat. Un tāpēc es domāju, ka Saeimas lēmuma projekts, kas ir sagatavots un katram jums priekšā uz galda, šodien ir jāpieņem. Tur ir runa par šiem 15%, par šo papildinājumu, kas nākamajā gadā būtu piešķirams medicīnas jomai.

Paldies par uzmanību.

Sēdes vadītājs. Aleksandrs Kiršteins.

A.Kiršteins (Tautas partijas frakcija).

Godājamais Prezidij! Godājamie deputāti! Varētu visam piekrist. Ļoti skaista runa bija. Es tikai aizmirsu, kas tā bija par partiju, kas līdz šim 10 gadus mēģināja Labklājības ministrijā to visu izdarīt.

Es prasīju savam zobārstam, kāpēc viņš nestreiko, un viņš apvainojās un teica tā: “Sistēma ir ļoti vienkārša.. Es pats saņemu naudu un pēc tam iedodu tik, cik man vajag par telpām un cik vajag manam menedžerim. Galvenais – saņemu vispirms, nevis otrādi.” Tātad sistēma nav kaut kādā veidā izdomāta... Un, ja mēs gribam būt atklāti, tad šeit ir jāpasaka, ka tā nav nedz Veselības ministrijas vaina, nedz kādas partijas vaina. Tas ir premjera politiskās atbildības un valdības politiskās atbildības jautājums. Ja premjeram trūkst politiskās gribas un ja viņam nav politiskā redzējuma, tad mēs neatrisināsim veselības aprūpes sistēmas problēmas, neatrisināsim pašvaldību reformu, neveiksim efektīvu cīņu pret satiksmes negadījumiem.

Es šeit gaidīju, ka kāds iepriekšējais premjers pateiks šo redzējumu, bet atkal dzirdēju tikai to, ka vajagot iedot vairāk naudas, lai viņa pazūd tāpat kā iepriekšējie 100 miljoni, kuri pēdējos gados ir jau ielikti šajā sistēmā kā tādā.

Es piekrītu Muciņa kunga teiktajam, ka nauda nedod neko, bet gribu viņa sacītajā izdarīt nelielu labojumu: arī liela nauda nedos neko, ja mēs šādā veidā turpināsim.

Vai mēs varam šeit runāt par veselības aizsardzības sistēmas uzlabojumiem, ja neesam realizējuši pašvaldību reformu? Mēs nezinām, vai mums būs 500 vai 100 pagastu, vai visos būs kaut kādi pieņemšanas punkti, ambulances vai kaut kādi atpūtas centri, vai daļā pagastu būs slimnīcas vai nebūs. Tātad tas liecina tikai to, ka šāda redzējuma joprojām nav. Mēs gribam risināt no konteksta atrautas problēmas, neredzot ne kopumā šo kontekstu, ne arī saprotot, par ko mēs šeit runājam.

Tas ir tāpat kā mēģināt šobrīd, kad esam bez sociālās atbildības sistēmas valstī un sabiedrībā, atrisināt, piemēram, satiksmes negadījumu problēmu. Man nāk smiekli par to, ka tagad, kad jau vairāk nekā 400 cilvēku gājuši bojā, tiek vainoti policisti. It kā viņiem būtu jāatbild par to, ka kāds septiņpadsmitgadīgs jauneklis ar sešiem pasažieriem, braukdams pilnīgā dzērumā un bez apdrošināšanas polises, kārtējo reizi iebrauc kokā! Un tad tiek vainota policija, ka pie katra koka, pie katra staba policists nav nolikts, un tiek runāts par to, ka policisti tiks atsaukti no atvaļinājuma, un tā tālāk.

Un šajā skarā man ienāca prātā viens salīdzinājums, kurš jau, šķiet, bija kaut kur minēts. Iedomājieties, godājamie deputāti, tādu ainu: kāds jauneklis ieiet lielveikalā “Rimi” ar automātu un šaudās griestos, teiksim, 15 minūtes. Viņš to automātu nav nozadzis, bet paņēmis no sava drauga, kurš strādā apsardzes firmā; nevienu viņš neievaino, viņš ir patīkami izklaidējies... Nu, daži ir nobijušies, daži ir nokrituši... Atbrauc policija un saka: “Ziniet, tas automāts ir firmas īpašums, tas pieder vienai firmai, kas ir likumīgi reģistrēta, un to nevar atņemt!”

Ja tāds pats jauneklis ar sešiem pasažieriem un ar kinētisko lādiņu, teiksim, 2 tonnu svarā joņo pa šoseju ar ātrumu 170 kilometru stundā un ir gatavs nogalināt vēl kādu pretimbraucošo un beigās iebrauc kokā un nogalina tikai savus līdzbraucējus, tad sākas bezgalīgas debates par to, vai šādu mašīnu var konfiscēt. Un ko darīt ar cilvēku, kurš, ceturto reizi trīs mēnešu laikā braukdams dzērumā un bez tiesībām, ticis izsēdināts no mašīnas? Valdība nesaprot, par ko ir runa. Ministrs saka, ka vēl vajadzētu policistiem samazināt atvaļinājumu. Bet, piedošanu, visās valstīs tas jautājums sen jau ir atrisināts! Kaut vai tajā pašā Īrijā, uz kuras piemēru mēs tik ļoti atsaucamies (arī Ministru prezidenta biedrs atsaucās uz Īrijas piemēru daudzas reizes). Ja tēvs var par
30 000 eiro jeb par 20 000 latu nopirkt savam astoņpadsmitgadīgajam jaunietim automašīnu, tad viņam ir jābūt arī 2000 vai 3000 latu jeb 2000 vai 3000 eiro, kā tas ir Īrijā, lai viņš apdrošinātu šo savu sociālo atbildību, jo viņš taču var kādu nogalināt ar šo auto. Kāpēc tas nevienam nav ienācis prātā? Un, ja kāds brauc bez šīs apdrošināšanas, kāpēc viņam par to nedraud divi vai trīs gadi cietumsoda? Kāpēc notiek bezgalīgas debates par to, ko atkal tālāk darīsim, lai nākamie 400 cilvēku, kuri varētu šādā veidā aiziet bojā, kaut kādā veidā ņemtu to vērā? Varbūt vajag kasku uzlikt galvā vai mašīnu savādāk nokrāsot?

Tas ir politiskās atbildības jautājums jeb premjera gribas trūkums, nekas vairāk. Diemžēl.

Kāpēc valstij ir par valsts līdzekļiem jāārstē vairāki tūkstoši negadījumos cietušo? Kāpēc šīs apdrošināšanas polises nevar to visu segt laicīgi?

Kā jau es teicu, mani apbēdina arī tas, ka Repšes kungs, būdams premjers, neredzēja situāciju kopumā. Premjeram acīmredzot ir jāprot skatīties drusciņ tālāk.

Nobeigumā es gribētu pateikt trīs lietas.

Nauda neatrisina neko. Latvijā ir liela strukturālā krīze. Ir sociālās atbildības krīze, kas skar šīs trīs četras jomas vienlaicīgi. Taču neko mēs neatrisināsim, ja mēs šīs problēmas nerisināsim kopīgi valdībā. Tas ir, protams, premjera un jaunās valdības uzdevums. Un līdz ar to vairs nav nekādas lielas jēgas šodienas lēmumam. Tas būs jādara nākamajai valdībai.

Paldies par uzmanību.

Sēdes vadītājs. Aigars Pētersons.

A.Pētersons (frakcija “Jaunais laiks”).

Godātais sēdes vadītāja kungs! Kolēģi!

“Valsts pamatvērtība ir tās iedzīvotāji un to vajadzību nodrošināšana.”

“Sabiedrības veselība ir nozīmīgs valsts attīstības priekšnosacījums.”

Un tā tālāk, un tā tālāk.

Šīs spārnotās frāzes ir citāti no pēdējo valdību deklarācijām un lielāko politisko partiju priekšvēlēšanu programmām.

Skaisti, pārāk skaisti, lai būtu īstenība! Realitātē esam Eiropas līderi, skaitot no “melnā gala”. Viens no visīsākajiem iedzīvotāju dzīves ilgumiem. Pati augstākā mirstība no sirds un asinsvadu slimībām. Vieni no pasaulē visaugstākajiem zīdaiņu mirstības rādītājiem. Vislielākais novēlotas onkoloģisko saslimšanu diagnostikas gadījumu skaits. Visaugstākais ceļu satiksmes negadījumos bojāgājušo skaits. Visaugstākie rādītāji attiecībā uz saslimstību ar dažādām bīstamām infekcijām. Vislielākie bērnu traumatisma procenti. Viszemākais valsts finansējums veselības aprūpei. Viszemākais medicīnas zinātnes finansējums. Viens no viszemākajiem medicīnas darbinieku atalgojuma līmeņiem. Daudzu gadu garumā rindas uz plānveida operācijām. Nepietiekama ģimenes ārstu pieejamība. Medicīnas darbinieku aizplūšana uz ārzemēm un zems mediķa profesijas prestižs. Dziļa krīze visos valsts veselības aprūpes līmeņos.

Neapmierināti ir visi, visa Latvijas sabiedrība. Kā tad tā? Gadiem ritot, premjeri, ministri un deputāti ir nomainījuši cits citu, taču krīze veselības aprūpes sistēmā ir padziļinājusies. Šodien ir apstājusies daļa anestezioloģijas, rītdien varbūt apstāsies ķirurģija, parīt – ģimenes medicīniskā aprūpe. Kas tālāk?

Nešaubieties, apstāsies visa valsts medicīna! Protams, paliks maksas medicīna. Taču jau šodien Latvijas pacients no saviem niecīgajiem ienākumiem sedz gandrīz pusi veselības aprūpei nepieciešamo izmaksu. Un valsts to akceptē, pat vairāk – cenšas pacienta maksājumu daļu palielināt. Hroniski nepietiekams veselības aprūpes finansējums, nepārdomāta un haotiski vadīta veselības aprūpes reforma, nekorekta medicīnas darbinieku izglītības plānošana – tie ir tikai daži samilzušās veselības aprūpes krīzes iemesli.

Ko darīt? Protams, sistēma ir jāsakārto, un soļi ir zināmi. Taču primārs un neatliekams uzdevums ir veselības aprūpes pakalpojumu sniedzēju darba algu paaugstināšana, tādējādi nodrošinot medicīnas māsu un ārstu palikšanu savā specialitātē. Tas celtu medicīnas darbinieku prestižu jauniešu vidū un piesaistītu profesijai jaunus kadrus.

Medicīnas darbinieki negaidīs ne divus, ne piecus, ne desmit gadus! Problēma ir jāatrisina šodien. Jau šodien ir kritiska situācija Latvijas laukos, ir tukšas ģimenes ārstu prakses vietas, katrā ceturtajā Latvijas slimnīcā nav ķirurga, katastrofāli trūkst medmāsu, mediķu sabiedrība strauji noveco. Šodien mediķu algām Latvijā tiek tērēts aptuveni divreiz mazāk līdzekļu nekā tādam pašam ārstu skaitam Indijā. Naivi būtu domāt, ka, nebūtiski paaugstinot atalgojumu vienai daļai veselības aprūpes sistēmā strādājošo, būtu kopumā atrisināts mediķu algu jautājums. Tieši otrādi, – tas sašķels mediķus un saasinās visas mediķu sabiedrības protestu pret valsts neieinteresētību un cinismu! Algu jautājums ir jārisina kompleksi, algas ir jāpaaugstina visām ārstniecības personu grupām.

Sēdes vadītājs. Gundars Bērziņš.

G.Bērziņš (Tautas partijas frakcija).

Sēdes vadītāja kungs! Godātie deputāti! Kopš neatkarības atjaunošanas katra no saeimām ir risinājusi kādus valstij ļoti svarīgus jautājumus –Satversmes atjaunošanu, likumdošanas veidošanu, augstu mērķu izvirzīšanu, neatgriezeniskas neatkarības nodrošināšanu un daudzus citus. Taču veselības aprūpes joma vienmēr kā bārenīte palika nemīlēta, aizvien palika malā, gaidīdama, ka arī viņu reiz apmīļos. Taču viņas jaunās ģimenes bija nesaticīgas, ķildīgas, pamātes un patēvi – nemīloši. Tāda bija tā situācija, un tāda ir arī šobrīd.

Nebija šodien jāsasauc sēde, lai konstatētu, ka veselības aprūpes joma ir krīzes situācijā. Es saprotu, ka šī būs iespēja tiem cilvēkiem, kas tiešām vēlas sistēmu sakārtot un kam ir drosme – drosme pieņemt lēmumus un skaidrība par darāmo. Mēs šeit esam ievēlēti nevis tāpēc, lai uzdotu muļķīgus jautājumus, bet lai piedāvātu risinājumu. Šī būs pārbaude tiem cilvēkiem, kas to vēlas un var izdarīt. Protams, tā būs arī laba augsne politiskajiem parazītiem kas tagad varēs uz šīs tēmas rēķina parazitēt gan apstāvētāju formā, gan citās formās.

Ja runājam par ģimeni, par pamātēm un patēviem, tad teikšu godīgi, ka es uzskatu, ka tikai pēdējais ministrs man izsauc cieņu par savu veikumu, jo mīlēt bērnu jau nenozīmē barot viņu ar šokolādi katru dienu. Tas beigsies ļoti slikti. Mīlēt – tas ir rūpēties par viņa tālāko nākotni, par tālāku, cerīgu nākotni, un tas, kas sākumā ir jāpiedāvā, reizēm varbūt nav tik patīkami: ir jāpiedāvā gan zivju eļļa, gan citas lietas. Un šī drosme un skaidrs, sistēmisks redzējums pašreizējam ministram piemīt. Varbūt tas, kas viņam nepiemīt, ir fakts, ka viņš ir “jaunākais brālis” ģimenē, viņš nav vecākais un ka viņš ir pēdējais. Īstenībā “lielākie brāļi” dara citas lietas un viņiem varbūt pietrūkst drosmes “mazāko brāli” atbalstīt sistēmiski.

“Jaunais laiks” stāsta par to, ka viņi ir iedevuši naudu. Ziniet, latviešiem ir tāds teiciens “lāča pakalpojums”. Lielāku “lāča pakalpojumu” šim “bērnam” nav iespējams izdarīt, jo kāpēc tad tūlīt pēc šīs naudas iedošanas – šogad, kad tā nauda ir iedota, tā tagad vēl visa nav izmantota? Kāpēc ir pilnīgi acīm redzams, ka esam strupceļā? Tāpēc, ka nav ļaunāka darba par to, kā iedot naudu nesakārtotai sistēmai, jo nesakārtotā sistēmā naudas neefektīva izmantošana ģenerē jaunu pieprasījumu, un, ja nepieciešamā pieprasījuma un piedāvājuma starpība bija liela, tad šobrīd tā ir kļuvusi vēl dramatiskāka.

Es redzēju, ka arī šodien nāk cilvēki, kas piedāvā segmentētus risinājumus vienā vai otrā jomā. Nu nebūs līdzēts! Nebūs līdzēts! Pie tam šobrīd situācija varbūt ir citādāka. Igaunijā ir veikta šī reforma un jāatzīst, ka 80% iedzīvotāju sākumā šo reformu neatbalstīja, jo “slimība” ir ielaista. Tiešām būs jāpieņem nepopulāri lēmumi. Nu nebūs 120 slimnīcu Latvijā! Tad godīgi to pateiksim Latvijas iedzīvotājiem, tāpēc ka galvenais ir tas, lai pacientam būtu pieejama palīdzība, nevis lai tiktu uzturētas vietas, kas nespēj efektīvi strādāt.

Arī Igaunijas pieredze rāda, ka bija vajadzīgi trīs vai četri gadi, lai igauņu sabiedrība, varbūt arī mūsu “pamāte” saprastu, cik tad labi ir Igaunijā.

Bet tad nu paskatīsimies, ko viņi izdarīja! Saņemsim drosmi un iesim šo ceļu! Turklāt šis ceļš nav arī pārlieku nezināms, jo visas lietas jau ir pārbaudītas. Īstenībā šobrīd nemaz nedrīkst piedāvāt gadījuma rakstura lēmumus vienas problēmas risināšanai, jo tas šo krīzi padarītu vēl dziļāku, pat letālu, tāpēc šim piedāvājumam ir jābūt ilgtermiņa, stratēģiskam un sistēmiskam.

Otrais. Īstenībā birokrātija – ierēdņi vai jebkas cits – mēģina sarežģīt problēmu, reizēm padarot izvirzīto mērķi gandrīz jau vairs neredzamu aiz sarežģītā, komplicētā birokrātijas mehānisma.

Trešais. Pats vienkāršākais princips ir vienkāršot sistēmu, jo īstenībā medicīnā, kur pastāv ļoti mazs tirgus un reāli neeksistē konkurence, preču un naudas attiecības neattīsta medicīnas sistēmas efektivitāti, tāpēc būtu jāpāriet uz vienkāršāku sistēmu.

Minēšu jums piemēru. Neatliekamā medicīniskā palīdzība ir absolūta valsts solidārās sistēmas sastāvdaļa un pamats, un, ja būtu vienkārši jāsalīdzina, tad mēs redzētu, ka pusgada laikā Latvijā būs jāizveido sistēma neatliekamās palīdzības vadīšanai, bet apmēram pusotra gada laikā būs jāizveido vienota neatliekamās palīdzības dienesta sistēma – principā stabila valsts civildienesta sistēma, kāda šobrīd ir ugunsdzēsēji. Īstenībā apmēram pēc tādas pašas analoģijas – vienkārši, skaidri un saprotami. Tad, kad ir šī sistēma, tad arī nauda efektivitātes uzlabošanai būtu rodama.

Vai, piemēram, jautājums, kas arī ir saistībā ar medicīnu, bet par kuru mēs nerunājām neviens, – par farmāciju. Farmācijā cenu kāpums šogad ir 19%, un varētu teikt, ka tā ir inflācija, lai gan īstenībā ik pēc četriem gadiem Latvijas iedzīvotāju izdevumi zālēm dubultojas. 20% gadā pieaug izmaksas uz vienu iedzīvotāju. Un tātad arī šeit ir problēmas.

Protams, ir spirāle, jo nāk klajā arvien jauni medikamenti, bet valsts sistēmas uzdevums ir regulēt visu šo te. Pavisam vienkārša lieta: jums ārsts izraksta recepti, bet neizraksta preparāta ķīmisko formulu. Jums izraksta zīmolu. Zīmolu! Tā sastāvdaļa ir, teiksim, aspirīns vai kas cits... Kāpēc nevarētu iet progresīvāku ceļu un izrakstīt darbīgās vielas formulu, lai cilvēks pats aptiekā varētu izvēlēties? Varbūt šim preparātam jau ir beidzies licences termiņš un tas ir pieejams divreiz lētāks? Varbūt ir analogs medikaments ar gluži tādu pašu darbīgo vielu, tikai divreiz lētāks? Kāpēc mēs sev neizvirzām mērķi, teiksim, nākamā gada laikā no kopējā medikamentu patēriņa palielināt lēto preparātu patēriņu līdz 15%, kā to ir izdarījusi Igaunija? Nezinām? Nesaprotam? Nu nepiedos mums to!

Dāmas un kungi! Patēvi, pamātes, onkuļi un tantes! Latvijas Republikas 8.Saeima savu godu un cieņu Latvijas sabiedrības acīs var atjaunot, vien atrisinot veselības aprūpes jautājumu, un tas nebūs vien Ministru kabineta, veselības ministra vai kāda cita jautājums. Tas būs mūsu – katra deputāta, katras frakcijas, katra cilvēka individuāls pienākums. Ir pienācis laiks risināt jautājumus, un Tautas partija ir gatava uzņemties to!

Sēdes vadītājs. Paldies dakterim Bērziņam.

Ingrīda Circene, otro reizi.

I.Circene (frakcija “Jaunais laiks”).

Šī runa tiešām bija daktera Bērziņa runa. Viņš jau ir iejuties savā lomā, ko nu tālāk darīs...

Mēs dzirdam tik dīvainas runas šodien. Pirms dažām dienām, gāžot valdību, kā viens no iemesliem tika minēts neesošais finansējums veselības aprūpei. Ko mēs dzirdam šodien: “Naudu jau nevajag!” Kur tad ir palikuši šie solītie 28 miljoni, ja mēs dzirdam: “Nē, naudu nevajag, jo nauda neko nerisina!” To saka tie, kuri gāza iepriekšējo valdību. Viņi saka: “Tas nav risinājums!” Tas, ka tiks palielināta vidējā darba samaksa no 150 uz 190 latiem, tātad par 40 latiem... ārsta alga uz papīra ir tikai 220 lati. Pirms tam bija minimālās algas... Vēl vajag tiešām simtiem miljonu, lai nodrošinātu šīs algas.

Kur ir šie piedāvājumi par 28 miljoniem? Nav! Bet kāpj tribīnē un saka, ka naudu nevajag. Tāpēc jau arī ir sācies anesteziologu protests, jo ir šīs runas par to, ka algu pielikumam nav vajadzīga nauda, bet ir jāgaida tikai pārmaiņas struktūrplānā, ka ir jāievieš reformas, ka nevar liet ūdeni caurā mucā... Tas tad arī ir novedis mūs šodien pie tās situācijas, kāda tā ir. Tā ir attieksme – vienkārši liekulīga attieksme pret problēmas redzējumu!

Un mēs redzam arī to, ka iepriekšējā valdība krita ne jau medicīniskās aprūpes uzlabošanas, bet gan tikai politisku jautājumu risināšanas dēļ. Tas skaidri parādās pēc visa tā, ko šodien mēs esam dzirdējuši. Tas redzams pat tagad, kad tiek runāts par to, ka sēde ir sasaukta krīzes konstatēšanai. Nē, ir skaidri pateikts, ka sēde ir sasaukta kopēja lēmuma pieņemšanai par to, ka ir nepieciešama nauda nākamā gada budžetam. Nevis tādēļ, lai mēs tagad konstatētu, ka ir krīze.

Mēs nerunājam arī par “jaunākiem” vai “vecākiem” brāļiem, mēs runājam par anesteziologiem, mēs runājam par ārstiem, medmāsām, feldšeriem un māsu palīgiem!

Man ir, protams, prieks, Bērziņa kungs, ka jūs runājat par neatliekamās palīdzības plānu. Šāds plāns ir izstrādāts un ir reāli sagatavots. Tam vienkārši vajag naudu! Un man ir ļoti liels prieks par to, ka jūs sakāt, ka jūs šim plānam šos miljonus iedosiet. Tiešām paldies!

Paldies par uzmanību! (Aplausi.)

Sēdes vadītājs. Vai deputāts Golubovs izmantos sešas minūtes? Lūdzu!

A.Golubovs (Latvijas Sociālistiskās partijas frakcija).

Cienījamie kolēģi! Jūs apsolījāt, zvērējāt, ka pildīsiet Satversmi. Satversmes 118.pantā ir runāts par to, ka valsts garantē ikvienam medicīnisko pakalpojumu minimumu. Es vēršos pie pašreizējā veselības ministra, es vēršos pie iepriekšējiem ministriem, arī pie Circenes kundzes, un jautāju: “Kur tas minimums ir noteikts?” Nav! Vai nākamā gada budžeta projekta apspriešanas laikā kāds runāja par to, ka šim minimumam ir vajadzīga kaut kāda noteikta naudas summa? Nē!

Pašreizējais ministrs, kurš tiešām pašreiz jau vairs nav ministrs... viņš ir vietas izpildītājs... runā par slimnīcu slēgšanu. Vai tie slimnieki, kuri ārstējas šajās slimnīcās, būs kļuvuši veseli un viņi nekur neies? Jūs nepadomājāt par to, ka tas slimnieks, kurš ārstējās šajā mazajā slimnīcā, ies uz citu – lielāku slimnīcu, kur tas pats pakalpojums maksās divreiz lielāku naudiņu?

Šeit ļoti skaisti visi runāja par krīzi – par to, vai šī krīzes sākas pašreiz. Nē! Par to pašu runāja ministres Circenes darbības laikā, par to pašu runāja ministra Požarnova laikā, arī ministra Makarova darbības laikā. Apvienība “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK par to toreiz nerunāja, jo veselības ministri bija viņu pārstāvji. Nerunāja!

Vai toreiz, kad runāja par krīzi, kaut viena valdības partija iedeva vairāk naudas medicīnai, kaut gan bija piedāvājušas? Neiedeva! Ne tad, kad Ministru prezidents bija “tēvzemietis”, ne tad, kad tas bija Repše, ne arī tad, kad tas bija vēl pats Šķēle. Neiedeva!

Taču par krīzi runāja jau toreiz. Skaisti runāja! Arī jūs tagad skaisti runājat, bet tanī pašā laikā varbūt šie 15% atrisinās visas problēmas? Nē? Bet tas dos iespēju “izdzīvot” visām slimnīcām, kuras pašreiz cilvēkiem sniedz palīdzību, un, ja mēs slēgsim tās slimnīcas, tad, atvainojiet, jums vai jebkuram citam, kurš būs veselības ministrs, vajadzēs atbildēt par to, ka slimnieks nevarēs saņemt šo medicīnisko palīdzību, jo jūs it kā gribējāt piedāvāt neatliekamo palīdzību. Vai mums tagad ir šī sistēma, kura varēs uzņemties tās funkcijas, kuras pilda mazās slimnīcas? Nav tādas sistēmas! Un nav arī naudas, lai šo sistēmu izveidotu. Līdz ar to, kamēr nebūs izveidots kaut kas jauns, nedrīkst sagraut veco sistēmu! Padomājiet par to!

Un vispār! Dosim šo 15% pielikumu nākamajā gadā, lai sāktu veidot kaut ko jaunu, nesagraujot veco!

Sēdes vadītājs. Debates slēdzu.

Pirms tālāk izskatām lēmuma projektu, daru jums zināmu, ka ir saņemts desmit deputātu ierosinājums ar lūgumu nodot lēmuma projektu “Par veselības aprūpes finansējuma pieaugumu 2005.gada valsts budžetā” izskatīšanai Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijā.

Vai kāds vēlas runāt “par” vai “pret” šo priekšlikumu? Nevēlas. Lūdzu zvanu! Balsosim par desmit deputātu ierosinājumu! Lūdzu rezultātu! Par - 81, pret un atturas - nav. Lēmuma projekts tiek nodots Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijai.

Lūdzu reģistrācijas režīmu! Reģistrēsimies ar identifikācijas kartēm!

Aleksandram Bartaševičam lūdzu nolasīt reģistrācijas rezultātus!

A.Bartaševičs (8.Saeimas sekretāra biedrs).

Cienījamie deputāti! Nav reģistrējušies: Dzintars Ābiķis, Valērijs Agešins, Andris Ārgalis, Juris Dalbiņš, Ina Druviete, Sergejs Fjodorovs, Silva Golde, Jānis Šmits, Nikolajs Kabanovs, Andis Kāposts, Oskars Kastēns, Andrejs Klementjevs, Paulis Kļaviņš, Dzintars Jaundžeikars, Ainars Latkovskis, Liene Liepiņa, Uldis Briedis, Linda Mūrniece, Vitālijs Orlovs, Raimonds Pauls, Krišjānis Peters, Mihails Pietkevičs, Jānis Reirs, Ivans Ribakovs, Artis Pabriks, Juris Sokolovskis, Viesturs Šiliņš, Staņislavs Šķesters, Ingrīda Ūdre, Dzintars Zaķis, Dzintars Rasnačs un Ērika Zommere.

Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītājs. Paldies! Sēde ir slēgta.

Balsojumi