Sēdi vada Latvijas Republikas 8.Saeimas priekšsēdētāja

Ingrīda Ūdre.

Sēdes darba kārtība
Satura rādītājs
Balsojumi

Sēdes vadītāja. Cienījamie kolēģi! Sākam Saeimas ārkārtas sēdi, kas sasaukta šodien, 4.martā.

Un darba kārtībā ir lēmuma projekts “Par mierizlīguma starp Latvijas valsti un “Tilts Communications” atbilstību Latvijas valsts un sabiedrības interesēm”.

Lēmuma projekta iesniedzēju vārdā - deputāts Indulis Emsis.

I.Emsis (Zaļo un zemnieku savienības frakcija).

Godātie kolēģi! Godātais Ministru prezident! Ministri! Klātesošie!

Mēs, šeit, Saeimā, strādājošie deputāti, bijām tiešām pārsteigti par to līguma projektu, kas vakar tika parakstīts starp demisionējušo valdību un uzņēmumu “TeliaSonera”. Mūsu pārsteigums ir tik liels tāpēc, ka nav skaidrs, kas tad šajā līgumā ir panākts, un nav saprotams, kāds ir mierizlīguma saturs un būtība.

Mēs zinām, ka šis strīds ir ildzis vairākus gadus, ka ir strādājuši pārstāvji, deleģēti pārstāvji, no Ministru kabineta. Taču mēs zinām arī to, ka vairāki deleģētie pārstāvji līguma parakstīšanas brīdī un brīdī, kad tas valdībā tika akceptēts, nebija klāt. Nebija klāt Zīles kungs, nebija klāt Lujāna kungs. Mēs zinām to, ka Zīles kungs ir izteicies, ka līguma nosacījumi, kādi bija projektā, ir Latvijas valsts interesēm neatbilstoši un ka viņš šādu līguma projektu negrasās parakstīt.

Mēs zinām to, ka Latvija apstrīd uzņēmuma “TeliaSonera” prasību un ka Latvija prasa ļoti ievērojamu kompensāciju par līguma nosacījumu neizpildi. Tie ir gandrīz 600 miljoni latu.

Mēs zinām to, ka Latvijas valdība ir aicinājusi starptautiski atzītus ekspertus, advokātus aizstāvēt Latvijas valsts intereses un ir izdevusi lielu naudas summu šo ekspertu algošanai.

Taču tagad mēs gribētu zināt, kāds ir no šā strīda ieguvums Latvijas valstij, katram Latvijas iedzīvotājam.

No preses mēs varam spriest, ka mūsu investīciju programma Latvijas laukos netiks turpināta un ka uzņēmums nepabeigs solīto modernizāciju un Latvijas skolas, pašvaldības, pagasti, bibliotēkas būs ar sliktu interneta pieslēgumu, tātad viņu attīstības iespējas ir apdraudētas.

Mēs zinām to, ka strīda uzsācējai pusei būtu bijis jāatmaksā Latvijai izdevumi par advokātu algošanu... naudu, ko Latvija iztērējusi advokātu algošanai. Vai tā tiks atmaksāta? Kāda ir šī situācija?

Mēs zinām, ka tiek veidota jauna valdība un ka tagad, šīs jaunās valdības veidošanas pēdējās dienās, ir ticis pieņemts šis lēmums un parakstīts līgums, kurš ilgu laika periodu ietekmēs mūsu valsts tālāko attīstību telekomunikāciju jomā un tieši ietekmēs katru Latvijas iedzīvotāju.

Un tāpēc man viens jautājums ir par principiem. Vai tas tiešām ir labi un pareizi, ka demisionējusī valdība tik svarīgu, valstij tik svarīgu lēmumu pieņem brīdī, kad tiek gatavota valdības maiņa? Vai tas tiešām ir pareizi, ka esošie koalīcijas partneri netiek iepazīstināti ar vispārējiem principiem, netiek informēti par to, ko valsts šajā sakarā iegūs?

Vai tas ir pareizi, ka šis līguma projekts tiek izsniegts ministriem, kā arī koalīcijas partneriem ļoti īsi pirms sēdes un viņiem burtiski sēdes laikā ir jāpagūst iepazīties ar visu šo tekstu un jādod sava atbilde?

Vai tas tiešām ir attaisnojami, ka valdība pieņem lēmumu, par kuru viņi paši, lēmuma pieņēmēji, īsti nezina, ko viņi pieņem? Un vai tas ir pareizi, ka tas ir tik slepeni?

Es saprotu, ka otrā puse grib šo slepenību, jo otrai pusei tas ir izdevīgi. Izdevīgi, lai iedzīvotāji nezinātu noteikumus un nosacījumus. Izdevīgi, lai šis uzņēmums, kas pēc būtības nākotnē būs monopoluzņēmums, varētu diktēt Latvijas valstij tālākos noteikumus.

Un tagad par šā uzņēmuma nākotni. Ja šis uzņēmums pēc būtības veidojas par tādu, kam ir dominējošais stāvoklis valstī, tad rodas jautājums - kā to uzņems Eiropas Savienība un kādus pārmetumus mēs varēsim sagaidīt no Eiropas Savienības par to, ka Latvija ir izveidojusi faktiski tādu situāciju, ka kādam uzņēmumam atkal ir dominējošais stāvoklis?

Kā mēs varēsim kontrolēt savu tālāko rīcību šajā uzņēmumā? Latvijas valstij tur pieder 51%, bet ar šo 51% mēs nevarēsim brīvi rīkoties, jo, pēc presē sniegtās informācijas spriežot, vienīgais pirmpirkuma tiesību īpašnieks ir otrās puses uzņēmums. Tātad viņš vienpersoniski diktēs nosacījumus.

Un tāpēc mans jautājums ir šāds: vai šeit nav saskatāmas pazīmes, ka tas ir Latvijas valstij neizdevīgs darījums? Vai šeit nav saskatāmas pazīmes, ka mēs, sabiedriski neizdiskutējuši tik svarīgu jautājumu, esam atkal nokļuvuši konkrēta, liela monopoluzņēmuma varā? Vai šeit nav saskatāmas arī pazīmes, ka Latvija zaudē savas tiesības kontrolei pār saviem dabas resursiem (es šajā sakarā kā piemēru gribu minēt mežus) un ka Latvijas valsts pamazām no savām rokām izlaiž ekonomiskās regulēšanas sviras, turklāt tādās nozarēs, kuras arīdzan ir regulējamas nozares?

Un tāpēc ir pamats ļoti lielām bažām par šā noslēgtā mierizlīguma negatīvo ietekmi uz Latvijas iedzīvotāju dzīves līmeni. Mēs redzam, kā iedzīvotāju dzīves līmenis ir sadārdzinājies, kad mēs raugāmies uz citiem monopoliem – “Latvenergo”, “Latvijas Gāze”. Mēs redzam, ka valsts regulētās cenas ir kāpušas ļoti strauji un kāpj arī šobrīd, kad Latvija gatavojas iestāties Eiropas Savienībā un ka tas rada papildu spriedzi sabiedrībā. Vai šis ir īstais brīdis, kad šo papildu spriedzi sabiedrībā vajadzētu radīt? Vai šis ir īstais brīdis tagad, kad sabiedrība ir sašķelta? Vai mums vajag to šķelt vēl tālāk? Un vai tiešām lieta bija tik steidzama, ka to atlikt nevarēja nemaz?

Ja pieņem, ka līgums bija izdevīgs Latvijas valstij, vai tad ir kādas šaubas, ka tas tiktu pieņemts arī tad, ja tiktu iesaistīti diskusijā visi partneri, gan pašreizējie koalīcijas partneri, gan arī citi partneri? Kāds varētu būt pamats tam pieņēmumam, ka šis līgums netiktu parakstīts, ja tas ir izdevīgs valstij? Tātad kāds, kolēģi, ir gudrāks par jums visiem šajā zālē. Kāds ir zinošāks, tālredzīgāks un spējīgāks par jebkuru no šajā zālē sēdošajiem un var pieņemt pareizāku, taisnīgāku un valstij labāku lēmumu attiecībā uz šo līgumu, nekā to būtu izdarījuši mēs, ja mēs apskatītu šo procesu atklāti, tiktāl, ciktāl tas atklāti ir apskatāms.

Tāpēc man ir jāsecina, ka lēmuma pieņēmēji diez vai ir raudzījušies no Latvijas valsts interešu redzesleņķa un vadījušies no sabiedriskā labuma apsvērumiem. Un šajā sakarībā es gribu teikt, ka rīcība ir vai nu neprofesionāla, vai ir kādu citu, mums vēl nezināmu, bet, iespējams, arī savtīgu motīvu diktēta.

Paldies par uzmanību.

Sēdes vadītāja. Ministru kabineta vārdā – tieslietu ministrs Aksenoka kungs.

A.Aksenoks (tieslietu ministrs).

Cienījamie deputāti! Es strādāju darba grupā, kas veica šīs mierizlīguma sarunas. Es ilgi nekavēšos pie jautājuma par to, kā radās šis konflikts, kas ilgst jau astoņus gadus (un tiesvedība – trīs gadus), es ķeršos uzreiz pie lietas būtības un sākšu ar to – kāpēc bija nepieciešams šis noslēgtais mierizlīgums.

Emša kungs šeit ļoti daudz runāja par to, ka šis mierizlīgums nodarīs zaudējumus Latvijai, nodarīs zaudējumus mūsu saimniecībai, mūsu ekonomikai. Kā pirmo iemeslu, kāpēc šis mierizlīgums tika noslēgts, es gribu minēt tieši to, ka šī tiesvedība atstāja ļoti lielu un nelabvēlīgu iespaidu uz Latvijas ekonomiku. Un galvenokārt – divos jautājumos. Pirmkārt, šī tiesvedība ļoti kavēja investīcijas visā valstī, it īpaši telekomunikāciju sektorā. Atcerēsimies, ka “Lattelekom” ir viens no pašiem lielākajiem Latvijas uzņēmumiem! Un, ja šis uzņēmums ir tiesvedībā, ja šo konfliktu nevar atrisināt, tad tas ļoti būtiski kavē daudzu citu uzņēmumu investīcijas Latvijā.

Kā tad tika kavēta “Lattelekom” attīstība, jūs jautāsiet. Pirmkārt, tā tika kavēta tāpēc, ka šā uzņēmuma īpašnieki ir divi, divas puses, un jebkura lēmuma pieņemšanā vienmēr bija konflikti, un daudzi lēmumi gluži vienkārši netika pieņemti.

Otrs iemesls, ko es gribētu minēt, ir tiesvedības risks. Mēs ļoti labi zinām, ka ir grūti paredzēt lietas iznākumu, un bieži vien mums liekas, ka lietas iznākums būs skaidrs. Tā tas bija “Latvijas Gāzes” lietā, kur Latvijai bija sagatavota pārliecinoša pozīcija. Taču mēs zinām rezultātu – Latvija tomēr tajā tiesvedības procesā bija zaudētāja.

Šīs lietas gadījumā ir grūti prognozēt, kāds varētu būt iznākums. To saka arī Latvijas puses advokāti. Jā, ļoti daudzi no jums apgalvos – un ir jau to darījuši – , ka Latvijas puses prasība bija tuvu 600 miljoniem latu, pretējās puses prasība – 80 miljoni latu. Juristi visi zina, ka ne jau prasības lielums nosaka izredzes uzvarēt tiesvedībā.

Analizēsim, kāda tad ir šīs prasības struktūra! Pretējās puses prasības struktūra sastāvēja no divām daļām – jautājums par monopolstāvokļa zaudēšanu un tarifu nepiešķiršanas prasība – , turpretim Latvijas pusei lielāko daļu prasījuma veidoja Latvijas tautsaimniecībai iespējamie aprēķinātie zaudējumi, tie veidoja vairāk nekā 400 miljonus no šiem 555 miljoniem. Šādu zaudējumu kompensācija nav bijusi paredzēta “jumta” līgumā. Šādi zaudējumi nekādā ziņā nav tieši zaudējumi, un tiesa šādus zaudējumus parasti neatzīst.

Mēs jautājām: kāpēc tad šie labi atalgotie advokāti tādas lietas rakstīja tur iekšā? Vai tad viņi to nezināja? Viņi to zināja ļoti labi. Viņi izmantoja šo aprēķinu kā taktisku ieroci, lai otrai pusei būtu sarežģītāk aizstāvēt savu viedokli, lai būtu jāatspēko katrs no šiem punktiem. Un arī atlikusī summa – šie 150 miljoni, no kuriem patiesībā lielāko daļu sastāda zaudējumi tieši uzņēmumam “Lattelekom”, tieši mūsu telekomunikācijām, – arī šie zaudējumi bija sarēķināti, protams, ļoti optimistiski, rēķinot maksimāli iespējamo, ko var izdomāt šajā ziņā.

Es domāju, ka visi ļoti labi saprot, ka tikai šodien es par to varu runāt.

Taču arī tad, ja Latvija būtu kaut vai daļēji uzvarējusi šajā procesā, visticamāk, ka naudas summa, kas tiktu kompensēta, būtu kompensējama nevis Latvijas pusei, bet uzņēmumam “Lattelekom” un ka Latvija arī šādā gadījumā nesaņemtu praktiski neko.

Nākamais. Tiesvedības izdevumi. Jau līdz šim brīdim Latvija ir iztērējusi vairāk nekā 16 miljonus latu samaksai advokātiem, kas aizstāv šo Latvijas pozīciju. Tad, kad lietu tūliņ, tūliņ jau izskatīs starptautiskajā šķīrējtiesā, kas ir paredzēta aprīlī, šie izdevumi ļoti būtiski pieaugs. Un ir paredzēts, ka līdz tiesvedības beigām tas maksātu vēl 6,2 miljonus latu. Tas ir tad, ja lieta netiek pārsūdzēta. Ja tā tiek pārsūdzēta, tad tas maksātu vēl stipri vairāk.

Es nekomentēšu šo jautājumu.

Par izmaksām. Jūs saprotat, ka šīs izmaksas ir ļoti lielas. Šobrīd šīs izmaksas ir 50 tūkstoši latu dienā. Es domāju, šis skaitlis izsaka ļoti, ļoti daudz.

Un ceturtais iemesls, kas ir ļoti, ļoti būtisks. Šo risinājumu Latvijai pilnīgi viennozīmīgi par pašu labāko atzīst arī mūsu puses advokāti, kurus savulaik nolīga iepriekšējā valdība un kuriem iepriekšējā valdība noteica šo ļoti lielo atalgojumu. Šobrīd šie advokāti saka ļoti vienkārši: šis mierizlīgums ir jānoslēdz. Šis mierizlīgums ir vislabākais.

Tagad pāriešu pie mierizlīguma satura... Jā, starp citu, runājot par šo advokātu slēdzienu, jāatgādina, ka šis advokātu slēdziens šodien ir visiem deputātiem izdalīts. Uz šā advokātu slēdziena pamata valdība pieņēma šo lēmumu. Un šodien jūs visi ar to varat iepazīties... (Starpsauciens: “Nav izdalīts!”) Jā, tas tiks izdalīts... Tas ir nodots izdalīšanai un tiks izdalīts, tas šodien vairs netiek atzīts par konfidenciālu.

Tālāk. Pāriešu pie mierizlīguma satura.

Šis mierizlīgums šodien ir nodots Saeimas priekšsēdētājai Ūdres kundzei, un šobrīd tiek gaidīts “TeliaSonera” atzinums par konfidencialitātes noņemšanu šim līgumam, un konfidencialitāte tiks noņemta pašā tuvākajā laikā. Mutiski piekrišana ir jau sniegta. Un šajā advokātu atzinumā tas ir aprakstīts. Es tuvāk paskaidrošu, kādi tad ir galvenie mierizlīguma nosacījumi.

Ir divi dokumenti. Pirmais no tiem ir mierizlīgums, kurā ir noteikts, ka abas puses atsauc savas prasības un katra puse sedz savus tiesvedības izdevumus. Taču, ņemot vērā, ka šo tiesvedību uzsāka otra puse – “Tilts Communications”, mierizlīgumā ir paredzēts, ka “Tilts Communications” – uzreiz, divu dienu laikā, Latvijai samaksā kompensāciju viena miljona latu apmērā. Bez tam Latvija saņem arī visu atlikušo naudu, kas ir iemaksāta šķīrējtiesā un netiks izmantota tādēļ, ka šķīrējtiesas process nenotiks. Arī tā summa tuvojas miljons dolāriem.

Tālāk. Otra dokumenta nosaukums ir “Sadarbības memorands”. Kādēļ ir šis dokuments? Šajā dokumentā ir norādīts tas, kas vienu vai otru pusi varbūt īsti neapmierināja mierizlīgumā. Pirmkārt, Latvijas pusei, protams, šis miljons nav pietiekama summa. Un tāpēc mierizlīgumā ir paredzēts, ka Latvija kā kompensāciju var saņemt vēl 9 miljonus latu. Savukārt otra puse... ir norādīts, ka šie 9 miljoni latu tiks izmaksāti tādā gadījumā, ja līdz šā gada beigām tiks jebkādā veidā (es pasvītroju – jebkādā veidā!) atrisināts jautājums par “Lattelekom” vai LMT privatizāciju (vēlreiz uzsveru: jebkura no šiem uzņēmumiem vai abu uzņēmumu). Pie tam nav teikts, kādā veidā. Tiek veidota darba grupa, kura strādās pie šā jautājuma.

Vēl, runājot par mierizlīgumu, jāteic, ka mūs visus interesē, kas tad notiks pēc šā mierizlīguma. Par to nu gan šobrīd ļoti daudzi ir izteikuši savu viedokli. Un šajā sakarā laikam pats pirmais un galvenais ir jautājums par to, kā tad būs ar šīm pirmpirkuma tiesībām. Latvija esot atteikusies... (Starpsauciens: “To mēs zinām!”) Latvija esot pirmpirkuma tiesības uz šo uzņēmumu piešķīrusi uzņēmumam “TeliaSonera”.

Cienījamie deputāti! Šīs pirmpirkuma tiesības bija pirms konflikta uzsākšanas. Šīs pirmpirkuma tiesības bija visu tiesvedības laiku. Šīs pirmpirkuma tiesības būs arī pēc... būtu bijušas arī pēc aprīļa – tad, kad būtu noslēdzies šis tiesas process -, jo šīs pirmpirkuma tiesības sabiedrībai ar ierobežotu atbildību Latvijā nosaka likums. Ne tikai šis līgums, bet arī likums.

Un ko tad nozīmē pirmpirkuma tiesības? Šeit ir dzirdēti ļoti interesanti viedokļi par šo tēmu. Apmēram tā – ja “Telia” izdomās nopirkt šīs daļas, viņa atnāks un Latvijai pateiks: “Mums ir pirmpirkuma tiesības, mēs pērkam!” Juristi, protams, zina, ko nozīmē pirmpirkuma tiesības. Tas nozīmē to, ka tad, kad šīm kapitāla daļām Latvija atradīs pircēju, kam Latvija gribētu tās pārdot, tās pirms tam ir jāpiedāvā uzņēmumam “Telia”, vai šis uzņēmums piekrīt nopirkt šīs daļas par šo pašu cenu vai ne.

Ir bijušas spekulācijas arī par to, ka “Telia” izlemšot, vai nopirkt 2 procentus vai 51 procentu, vai 26 procentus. To izlemj Latvijas valsts. Un tad rīkojas saskaņā ar to, ko viņa ir izlēmusi. Kad ir pircējs, tas viss tiek piedāvāts vispirms uzņēmumam “Telia”.

Šodien laikrakstā “Diena” ir parādīts ļoti interesants viedoklis attiecībā uz pirmpirkuma tiesībām. Es domāju, jūs esat lasījuši, ka pirmpirkuma tiesības patiesībā lielā mērā aizsargāja no situācijas, kad slepus, aiz sabiedrības muguras, varētu pārdot šīs akcijas kādiem “mūsu pašu” (pēdiņās) akcionāriem.

Otra lieta. Par to, kāda tiesiski ir situācija pēc šā noslēgtā mierizlīguma. Abas puses vairs nevarēs izvirzīt tās prasības, kuras jau ir bijušas šajā tiesvedībā. Tas nozīmē, ka “Telia” vairs nekādā ziņā nevarēs prasīt monopoltiesības, bet... jā, tas nozīmē arī to, ka Latvija nevarēs prasīt, lai izpildītu šos modernizācijas nosacījumus. (Zālē troksnis. Starpsaucieni: “Kā var realizēt pirmpirkuma tiesības?”)

Emša kungs ļoti skaisti aprakstīja, cik briesmīga nākotne gaidāma Latvijai šajā ziņā. Taču es gribētu uzsvērt to, ko ir teikuši ļoti daudzi speciālisti, gan regulatori, gan telekomunikāciju speciālisti, – ka Latvija saglabā ļoti daudzus instrumentus, ar kuru palīdzību arī turpmāk to visu varēs regulēt.

Un sākšu es ar pavisam vienkāršu lietu. Latvijai ir ne tikai vairākums šajā uzņēmumā, bet no šā gada janvāra Latvijai ir arī tiesības pārņemt šā uzņēmuma vadību, un jau aprīlī būs no Latvijas puses uzņēmuma vadītājs. Tas nozīmē, ka Latvija vistiešākajā veidā var noteikt, kur un kādā veidā šim uzņēmumam turpināt šo modernizāciju.

Bez tam pastāv licencēšana. Arī tās nebija agrāk – līdz 2002.gadam. Ar licencēšanas palīdzību regulators lielā mērā var risināt tālākās modernizācijas jautājumus.

Emša kungs apšaubīja vēl vienu lietu – kā tad mēs tajā Eiropas Savienībā būsim ar šo savu milzīgo monopoluzņēmumu. Tieši otrādi! Tieši iestāšanās Eiropas Savienībā dod Latvijai papildu mehānismus, ar kuriem var ietekmēt šo monopolstāvokli.

Ir arī daudzas citas lietas, tehniskas lietas, kuru dēļ uzņēmumam pašam ir izdevīgi attīstīt tālāk šo modernizāciju.

Bija ļoti labs jautājums: kāpēc ir tāda steiga un kāpēc ir tāda slepenība?

Jā, labi, sākšu ar atbildi uz jautājumu par steigu. Pirmkārt, jau minēju, ka šā gada aprīlī, pēc mēneša, sāktos šī tiesvedība. Un 5.marts bija pēdējais datums, kad jāsniedz atbildes uz pretējās puses prasībām. Ņemot vērā gatavojamo mierizlīgumu, puses nedaudz pagarināja šo termiņu, bet tas nozīmē, ka līdz tiesvedībai darba laiks, šī intensitāte palielinātos vēl daudzkārt. Un šobrīd katra diena, kad būtu jāstrādā advokātiem, tiktu apmaksāta 50 000 latu apmērā. 50 000 latu dienā! Mēs varam sarēķināt: ja tās ir 10 dienas, tad tas ir pusmiljons, bet, ja tās ir 20 dienas, tas jau ir miljons.

Un jautājums ir tāds. Labi, pieņemsim, ka to gribēja darīt jaunā valdība. Es domāju, ka jaunā valdība gribētu arī rūpīgi iepazīties, izpētīt visas šīs lietas, un tad viņai atliktu divi varianti: “jā” – šim mierizlīgumam vai “nē” – mierizlīgumam vispār. Tātad izvēle būtu tikai tāda: vai nu tiesvedība, vai mierizlīgums. Kāpēc mierizlīgums – es aprakstīju jau iepriekš.

Es gribētu pateikt vēl par steigu. Kāda var būt steiga, ja mierizlīguma sarunas tika uzsāktas jau 2001.gadā, ja ir ļoti daudz diskutēts par šo jautājumu? Kāda var būt runa par steigu, ja pašas pēdējās mierizlīguma sarunas tika sāktas tūlīt pēc Jaunā gada, kad vēl nebija ne mazāko runu par to, ka mums briest valdības maiņa? Tātad divu mēnešu garumā tika gatavots šis projekts, un tā nu tas ir sanācis, ka šis darbs tika pabeigts tieši šajā brīdī.

Par slepenību. Runājot par slepenību, es vispirms gribētu teikt, ka tad, kad “Jaunā laika” valdība sāka savu darbību, viens no pirmajiem darbiem, kas tika darīts īpaši šajā tiesvedības lietā, bija tas, ka tika nosūtīta vēstule Latvijas puses advokātiem. Atgādināšu, kas viņus bija nolīdzis ar lūgumu atļaut šīs lietas konfidencialitātes noņemšanu. Mums atnāca visai bieza atbilde uz šo mūsu lūgumu. Es varētu varbūt pat nolasīt vienu teikumu: “Šāda pieeja galvenajos arbitrāžas tiesvedību procesos, mūsuprāt, būtu ne tikai faktiski bez precedenta, bet, pēc mūsu domām, tā atstātu ievērojamas negatīvas sekas attiecībā uz Latvijas Republiku arbitrāžas procesā un jebkurām turpmākajām apspriedēm ar “Tilts” un “Sonera” par tiesvedības izbeigšanu.”

Tas ir tikai viens no šīs konfidencialitātes aspektiem.

Nākamais, ko es gribētu pateikt, ir tas, ka šodien ir sagatavots Ministru prezidenta rīkojums Valsts kancelejai sagatavot visu dokumentu, kas ir bijuši saistīti ar šo tiesvedību, konfidencialitātes noņemšanu. Līdz ar to ikviens ar šiem dokumentiem varēs iepazīties un uzzināt, kas tad īsti ir noticis.

Un es gribētu teikt, ka šai slepenībai ir divas puses, divi aspekti. Viens, ko es jau nolasīju – “Clifford Chance” viedoklis, ka tas var kaitēt tiesvedībai.

Bet šeit ir arī otrs aspekts, kam es aicinātu pievērst uzmanību, un to sauc par privatizāciju. Tā saucas privatizācija! Un tas, ko tagad ar šo mierizlīgumu izdarīja “Jaunā laika” valdība, bija tas, ka tā atbrīvoja no šīs slepenības privatizāciju, neizdarot nevienu soli pretī šai privatizācijai. Es mazliet vēlāk vēl pakavēšos pie tā, kādi risinājumi tika skatīti agrāk šajos izlīguma modeļos.

Un vēl. Jā, es uzreiz varu pastāstīt vēl kādu ļoti interesantu faktu – to, ka, risinot šīs tiesvedības lietas, kādā posmā Kalvīša kungs, kurš tur piedalījās un vadīja šo procesu, parakstīja otrai pusei dokumentu par to, ka mierizlīguma sarunās tiks ievērota konfidencialitāte, un, ja Latvijas puse šo konfidencialitāti pārkāps, tad Latvijas puse maksās “Telia” labā 5 miljonus latu. Šāds dokuments man ir ticis parādīts. (Zālē troksnis.) Tā nu mums ir ar šo slepenību!

Ko es gribētu uzsvērt tālāk? Es gribētu teikt, ka galvenais ir tas, ka visas šīs apsūdzības, ko pēdējās dienās esam saņēmuši par to, ka izsaimniekojam valsti, par to, ka esam valsts izzadzēji, ir balstītas uz vienu lietu. Un tās ir balstītas uz pilnīgi aplamu pieņēmumu, ka ar tiesvedības palīdzību, ar tiesvedības spiedienu var panākt atteikšanos no pirmpirkuma tiesībām, var panākt kādu modernizāciju, var panākt kādus izdevīgus privatizācijas nosacījumus.

Redziet, mierizlīgums ir iespējams tad, ja tam piekrīt abas puses, ja abas puses ir ieinteresētas to noslēgt. Ja mēs būtu gaidījuši vēl vienu mēnesi, tad no mierizlīguma būtu iznācis čiks, jo būtu jau bijusi tiesvedība. Izvēle tātad bija šāda: vai nu, vai nu, bet panākt kādus citus nosacījumus, pilnīgi noteikti, nebija iespējams.

Es gribu teikt, ka šis mierizlīgums, neapšaubāmi, ir pats labākais, kādu šobrīd bija iespējams noslēgt. Šis salīdzinājums būs redzams arī jums šajos izdalītajos materiālos, kurus, es esmu par to pilnīgi pārliecināts, jūs saņemsiet. Uz to norāda arī “Clifford Chance” slēdziens.

Bet es vēl varbūt mazliet pakavēšos pie kāda dokumenta – pie viena no iepriekšējiem mierizlīguma modeļiem, ko iepriekšējā valdība tika veidojusi 2002.gada oktobrī. Un es gribētu atkal nocitēt vienu interesantu teikumu no šiem nosacījumiem: ““Lattelekom” reorganizēšana akciju sabiedrībā, vienlaikus panākot vienošanos par Latvijas valstij piederošo 26 kapitāla daļu atsavināšanu “Tiltam” par tirgus cenu, nosakot atsavināmajām kapitāla daļām kontroles prēmiju un atlikušo kapitāla daļu atsavināšanu par privatizācijas sertifikātiem.” Es domāju, ka šeit ir lielā mērā meklējama atbilde uz šo lielo nepatiku pret to, ka mierizlīgums tika noslēgts šādā veidā.

Un vēl kāds interesants citāts no šā projekta, kuru arī Kalvīša kungs ir parakstījis. Viņš pavisam nesen, ja nemaldos, vēl vakar, izteicās, ka Latvija ir piekāpusies pilnīgi un absolūti visos punktos un ir pilnīga zaudētāja. Tātad lasu šo teikumu: “Ja sarunu procesā tiktu īstenota minētā sarunu stratēģija, Latvijas Republika panāktu sev iespējami labvēlīgākos nosacījumus tiesvedības izbeigšanai; tas ir, tiesvedība tiktu izbeigta, pilnīgi atsaucot pušu prasības, ko pamatoti varētu atzīt par Latvijas Republikas panākumu šajā procesā.”

Tātad arī Kalvīša kungs ir gājis tieši uz šo mērķi un piekāpšanās ir bijusi paredzēta pat vēl daudz lielāka, jo šis projekts ir bijis pilnīgi viennozīmīgi saistīts ar privatizāciju.

Un, kā jau es teicu, tas viss notika pilnīgi slepeni, – un pilnīgi nezinot sabiedrībai. Tas ir tas, ko šobrīd pārmet mums.

Bet es vēlreiz saku: tagad un turpmāk jebkurš privatizācijas jautājums varēs tikt risināts atklāti.

Un ko es gribētu, nobeidzot savu runu, vēlreiz uzsvērt? To, ka ar šo mierizlīgumu “Jaunā laika” valdība varbūt vienā no retajām reizēm mūsu valsts vēsturē ir atklāti nodemonstrējusi, ka partijas politiskās intereses nestāv augstāk par Latvijas valsts interesēm, jo šis mierizlīgums ir tiešām noslēgts Latvijas valsts interesēs un viennozīmīgi ir vislabākais.

Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītāja. Lūdzu, ieslēdziet mikrofonu deputātam Ērikam Jēkabsonam.

Ē.Jēkabsons (Latvijas Pirmās partijas frakcija).

Godātie kolēģi, vārds īsam paziņojumam Saeimas priekšsēdētājai Ingrīdai Ūdrei.

I.Ūdre (8.Saeimas priekšsēdētāja).

Cienījamie kolēģi! Šodien pēc kārtējās sēdes Saeimas Prezidijs pieņēma lēmumu nosūtīt aicinājumu Tieslietu ministrijai, lai tā atsūta dokumentus, un Tieslietu ministrija pulksten 13.00 atsūtīja uz Prezidiju dokumentus ar pavadvēstuli, kurā tiek rakstīts, ka viņi nosūta mums 2004.gada 2.martā Ministru kabineta sēdē atbalstīto tekstu sadarbības memorandam starp Latvijas Republiku un “TeliaSonera AB” un mierizlīgumam starp Latvijas Republiku, SIA “Lattelekom”, “Tilts Communications” akciju sabiedrību (“Tilts”), “TeliaSonera” Finland OYJ (“Sonera”), “TeliaSonera” un “Cable&Wireless” plc (“C&W”). Vēršu uzmanību uz to, ka atbilstoši sadarbības memoranda 2.1.punktam visa ar memorandu saistītā informācija ir konfidenciāla. Tāpat atbilstoši mierizlīguma 8.1.punktam visa ar mierizlīgumu saistītā informācija ir konfidenciāla.

Tas izskaidro to, kāpēc pašreizējā brīdī visiem deputātiem dokumenti nav izdalīti. Brīdī, kad konfidencialitāte tiks noņemta, jebkurš deputāts varēs iepazīties ar šiem dokumentiem. (No zāles dep. A.Kiršteins: “Kad tad viņu noņems?”)

Tas bija neliels paskaidrojums iepriekšējam runātājam.

Sēdes vadītāja. Cienījamie kolēģi! Vārds Ministru prezidentam Einaram Repšem.

E.Repše (Ministru prezidents).

Godātie klātesošie! Vispirms paldies Aivaram Aksenokam un visiem, kuri kopā ar viņu strādāja darba grupā; pašaizliedzīgi strādāja, lai panāktu šo nenoliedzami Latvijai labvēlīgo rezultātu.

Labs rezultāts, kā to atzīst visi speciālisti, to skaitā ļoti pieredzējuši juristi. Faktiski tā ir Latvijas uzvara.

Un te, ja kāds no jums grib iztēlot sevi par speciālistu, atcerieties bēdīgos gadījumus, kā tie beidzās, kad cilvēks uzskatīja sevi par godīgu un nepaļāvās vis uz profesionālu advokātu palīdzību, bet uzskatīja, ka varēs sevi aizstāvēt pats.

Tas bieži vien beidzas ļoti slikti – dažos gadījumos pat ar godīga cilvēka notiesāšanu, ja neklausa speciālistiem un nerīkojas profesionāli.

Tātad šinī gadījumā gan Latvijas, gan arī starptautiskie profesionāļi ir apstiprinājuši, ka tas, ko mēs esam sasnieguši, lielā mērā pateicoties Aivara Aksenoka un darba grupas pūliņiem, ir Latvijas uzvara.

Vērtējot mūsu pretprasību, pirmām kārtām ir jāņem vērā vairāki apstākļi.

Pirmām kārtām varbūtība, ka tiesa to atzīs, kas iepriekš nebūt nav simtprocentīgi garantēts.

Otrām kārtām apjoms, kādā tiesa to atzīs. Tas arī varētu būt stipri mazāks, nekā šie pretprasībā ierakstītie 600 miljoni latu.

Trešām kārtām. Pat tad, ja tiesa mūsu pretprasības gadījumā Latvijas valstij kaut ko pietiesātu, kas nav garantēts, tad to saņemtu nevis Latvijas valsts, bet “Lattelekom”, kurā puse akciju īstenībā pieder tiesvedībā iesaistītajai pretējai pusei un tikai viena puse pieder Latvijas valstij. Savukārt zaudējuma gadījumā maksātāja būtu tieši Latvijas Republika.

Jāatceras, ka mūsu prasība faktiski bija pretprasība “Tilts Communications” prasībai pret Latviju, un kā tāda tā savu uzdevumu ir godam izpildījusi. Atcerēsimies, ka pašiem nevienam toreiz nenāca ne prātā izvirzīt šādu pretprasību. Nevienam no daudzajiem satiksmes ministriem daudzajās Šķēles un Krištopana valdībās nenāca ne prātā celt kādu prasību pret “Tilts Communications””, ne arī pasekot līdzi godīgai “jumta” līguma izpildei. Un šajās valdībās satiksmes ministri ir bijuši Gūtmanis, Krištopans, Zīle, atkal Krištopans, Gorbunovs. Tikai Bērziņa valdības laikā – jau pēc 2000.gada un tikai atbildot uz “Tilts Communications” pret Latviju celto prasību – tika noformulēta un iesniegta šī pretprasība.

Šobrīd mūsu valdība ir pielikusi punktu vairāk nekā 10 gadus ilgušajam kļūdu un neizdarību maratonam, atrisinot šo jautājumu Latvijas valstij visizdevīgākajā veidā.

Mierizlīgums viennozīmīgi ir noslēgts par labu Latvijai, jo pasargā mūs no ļoti dārgas turpmākās tiesvedības ar apšaubāmu prognozējamo ieguvumu. Tas pasargā mūs no iespējamā zaudējuma riska, noņem slepenību šim jautājumam, tādējādi ļaujot valdībai atklātā veidā ķerties klāt pie telekomunikāciju sektora politikas definēšanas. Un šis mierizlīgums nekādā veidā netiek saistīts ar privatizāciju, uzliekot Latvijai kaut kādus pienākumus vai ierobežojumus.

To jau komentēja speciālisti, turklāt labi komentēja. Tomēr te, šķiet, ne jau speciālistu komentārs īstenībā kādu interesē.

Kas tad interesē mūsu godāto opozīciju? Vai valsts intereses? Ziniet, nešķiet ticami! Kaut vai paskatāmies to, kas īsti parakstījis šodienas aicinājumu sasaukt ārkārtas sēdi. Nu, ziniet, tie ir viskreisākie deputāti no mūsu opozīcijas: Kabanovs, Pliners, Aleksejevs, Tolmačovs. Visa plejāde! Jaunās valdības veidotāji, tā teikt, pilnā sastāvā... Lai nu par ko, bet par Latvijas valsti jau nu gan viņi nedomā!

Varbūt tā ir vēlme turpināt Latvijas Republikai riskanto un dārgo tiesvedību? Tad rodas jautājums – kādēļ? Valstiskos motīvus mēs jau diezgan pārliecinoši noraidījām. Neticami, ka tādi šobrīd vada gan Zaļo un zemnieku savienību, gan Latvijas Pirmo partiju, gan Tautas partiju, bet jo īpaši “rubikiešus” un sociālistus.

Kur tad ir paslēpta tā “āža kāja”? Kas tad īstenībā ir šīs ažiotāžas pamatā? Vai tā būtu tikai vēlme muļķot tautu ar demagoģiskiem lozungiem un graut “Jaunā laika” valdības padarīto un tās atbalstu tautā? Ziniet, tas izskatās jau ticamāk, bet arvien vēl mazliet ir par maz. Valdība jau tāpat ir atkāpusies, tomēr ir sasaukta, ziniet, ārkārtas sēde, lai vēl mazliet pakritizētu “Jaunā laika” valdību. Nu tas tā kā būtu mazlietiņ par daudz!

Līdz ar to jājautā: kas tad ir šie patiesie iemesli, kuri stāv aiz visas šīs ažiotāžas?

Un tad es vakar mazliet padomāju par šādiem trim jautājumiem.

Pirmām kārtām jājautā: kas visvairāk un par katru cenu prasīja atlikt šo Latvijai izdevīgo mierizlīgumu? Nu jūs jau zināt – Zaļo un zemnieku savienība un “Neatkarīgā Rīta Avīze”. (Starpsaucieni.)

Otrs jautājums, ko es sev uzdevu: ko visbiežāk minēja kā galveno trūkumu šim mierizlīgumam? Kas bija tas, kas “līda laukā” bezmaz vai katrā komentārā? Nu atcerieties! Tās bija pirmpirkuma tiesības!

Un vēl trešais jautājums, ko es sev uzdevu: kādēļ tas Emša kabineta aizkulišu veidotājiem ir tik būtiski? Valstiskus motīvus, kā mēs jau iepriekš teicām, mēs noraidām kā neticamus.

Sākotnēji, kad es vēl tikai brīnījos par šīm aktivitātēm, es un arī manis vadītais kabinets pārdomāja situāciju un konstatēja, ka, pirmkārt, nav pamata atlikt labi sagatavotu lēmumu par mierizlīguma pieņemšanu uz nenoteiktu laiku, tādējādi apdraudot paša mierizlīguma būtību.

Otrkārt. Valdība ir pilnā mērā kompetenta un leģitīma. Tā pilda savus pienākumus pilnā apmērā līdz pat brīdim, kad tiks apstiprināts jaunais Ministru kabinets. Valdībai nav nekāda iemesla nedarīt savu darbu un neapspriest valstij svarīgus jautājumus, un nepieņemt lēmumus.

Treškārt. Ar tā jaunā Ministru kabineta veidošanu, ziniet, nu iet tā, kā iet. Nav prognozējams, kad īsti jaunais kabinets varēs stāties pie savu pienākumu pildīšanas, ja vispār... (No zāles deputāts Gundars Bērziņš: “Cerība ir muļķu maize!”)

Ceturtkārt. Par Emša topošā kabineta lojalitāti Latvijas valsts un latviešu tautas interesēm, ņemot vērā to, kas ir šā kabineta veidotāji, atļaujiet vienkārši pasmaidīt! Raugoties arī no šā viedokļa, atstāt tik būtisku jautājumu izlemšanu gaidāmajai “sarkani zaļajai” Emša valdībai būtu vismaz bezatbildīgi.

Tie ir mani apsvērumi, kuri bija par pamatu rīcībai, pirms vēl manī bija ataususi gaisma par patiesajiem šīs saceltās brēkas cēloņiem un aizkulisēm.

Bet tad, kad es pilnā mērā sapratu to, par ko te īstenībā ir runa, arī es biju patiesi šokēts. Un viss nostājas savās vietās, kad mēs atbildam uz manis iepriekš minētajiem trim jautājumiem.

Tātad pirmām kārtām kas visaktīvāk prasīja atlikt mierizlīgumu? Zaļo un zemnieku savienība un “Neatkarīgā Rīta Avīze”. Zaļo un zemnieku savienība mums jau sen šķiet gandrīz vai Aivara Lemberga “kabatas partija”, un kolēģi, kuri visus šos 16 mēnešus diendienā ir strādājuši kopā ar Zaļo un zemnieku savienību, labi saprot, par ko ir runa...

“Neatkarīgā Rīta Avīze”, savukārt šķiet, tieši vai netieši pieder Lembergam, un tāpēc, iespējams, atbilstoši “saimnieka” norādījumiem, tā bieži izceļas ar izteiktu neobjektivitāti savās publikācijās.

Atbilstoši Komercreģistra datiem, “Neatkarīgās Rīta Avīzes” izdevējs ir SIA “Media nams”, kurā 90% kapitāla daļu pieder “Ventspils naftai”, savukārt atlikušie 10% - Preses namam. Preses nama kontrolpakete arī pieder “Ventspils naftai”. Tātad varam izdarīt ļoti ticamu pieņēmumu, ka mierizlīgumam visaktīvāk pretojas tieši Aivars Lembergs, bet tagad arī citi oligarhi – jaunās valdības veidotāji.

Kādēļ? Es jums atbildēšu uz jautājumu – kādēļ. Un šeit skaidrību palīdzēs ieviest atbilde uz nākamo jautājumu; proti, kas tad visbiežāk tika minēts kā šā mierizlīguma galvenais trūkums? Pirmpirkuma tiesības! Kas tad, lūdzu, ir pirmpirkuma tiesības? Tās nav veto tiesības! Veto tiesības “TeliaSonera” koncernam desmit gadus paredzēja “jumta” līgums, bet tagad tas ir aizgājis vēsturē. Un arī pirmpirkuma tiesības vairs nav spēkā. Tātad veto tiesības nav spēkā, bet pirmpirkuma tiesības, kā jau Aksenoka kungs paskaidroja, parasti izmanto, lai puses nodrošinātu pret negodīgu un nepieņemami neadekvātu cenu. Skaidrs, ka tad, ja cena būs par zemu, tad otra puse izmantos savas pirmpirkuma tiesības. Ja cena būs adekvāta – adekvāta varbūt jā, varbūt nē, tad Latvijas valsts jebkurā gadījumā būs ieguvēja, jo saņems savu noteikto cenu vai nu no viena, vai no otra pircēja. “TeliaSonera” pirmpirkuma tiesības novērš iespēju privatizēt “Lattelekom” valsts kapitāla daļas neadekvāti lēti, kā tas, piemēram, notika “Latvijas kuģniecības” gadījumā. Un, iespējams, tieši šis faktors ir par pamatu atsevišķu personu grupu paustajai neapmierinātībai, jo teorētiski nākamais Ministru kabinets, it sevišķi tad, ja to, nedod Dievs, izdotos apstiprināt, varētu nokārtot jautājumu par “Lattelekom” pārdošanu par “sviestmaizi” vai par sertifikātiem, vai par vienu latu. Bet, ak tu posts, tagad to nopirks nevis kāds iepriekš sarunāts politisks kolēģis, kurators vai bāleliņš, bet tad to nopirks “TeliaSonera”. Tātad šeit mēs īstenībā esam panākuši, paši pat to negribēdami, it kā tādu labu papildrezultātu mūsu veiktajam darbam, ka “Lattelekom” valsts daļas neizdosies “prihvatizēt” zemāk par to patieso vērtību.

Tātad, lai arī cik šokējoši tas būtu, bet pret pirmpirkuma tiesībām, ļoti ticams, iebilst tie, kuri bija plānojuši paši nopirkt “Lattelekom” par “sviestmaizi” vai arī iztirgot par “sviestmaizi” to saviem draugiem, partneriem, sponsoriem vai politiskajiem saimniekiem.

Kādēļ tas Emša kabineta aizkulišu veidotājiem šķiet tik būtiski? Nu redziet! No visa iepriekš minētā jau šķiet pilnīgi skaidrs, ka ne jau kādas valstiskas intereses vai apsvērumi, bet gan klaji merkantilas un materiālas, un, iespējams, pat noziedzīgas intereses, šķiet, ir vadījušas šo Emša kabineta veidotāju un arī šodienas sēdes iniciatoru darbību. Ja vēl atceramies to, ka dažam labam oligarham pieder liels daudzums pa lēto sapirkto sertifikātu, tad šīs, iespējams, ieplānotās afēras apjoms šķiet patiesi grandiozs.

Un, ja vēl padomā, kas tad ir atlicis no tiem valsts noziedzīgajiem kārotājiem, kas vēl ir atlicis no tādiem lieliem un vērtīgiem valsts uzņēmumiem, ko vēl varētu “prihvatizēt” vai nozagt, tad jāsaka: ““Latvenergo”!” Bet, ziniet, to nelaimīgā kārtā neļauj privatizēt likums, ko ar tautas referendumu politiskajai elitei toreiz uzspieda tauta.

Otrs. Vēl ir valsts kapitāla daļas “Ventspils naftā”, bet, ziniet, tur jau viss ir tā saorganizēts un sakārtots, ka par valstij piederošo daļu vērtību zinātnieki vēl strīdas.

Nu ir pēdējais – “Lattelekom”! Puse no “Lattelekom” – valstij piederošā daļa. Tātad izskatās, ka mēs esam šobrīd ne tikai noslēguši Latvijas pusei izdevīgu mierizlīgumu, bet arī novērsuši grandiozu un plānotu “Lattelekom” privatizācijas afēru. Tagad šķiet, ka, iespējams, tieši šī plānotā afēra varētu būt bijusi par pamatu šī Ministru kabineta gāšanai. (Zālē troksnis.)

Lūk, godātie kolēģi un pārējie, mana analīze par pašreizējo situāciju ar mierizlīgumu! Ļoti interesantā kārtā tā sasaucas arī ar manu pašreizējo analīzi par politisko situāciju valstī. Un tas man liek uzdot divus skaidrus un tiešus jautājumus Emša kabineta veidotājiem, Zaļo un zemnieku savienībai un arī pašam Indulim Emsim.

Pirmais. Kādas vēl materiālas un, iespējams, pret valsts un tautas interesēm vērstas garantijas un solījumus jūs esat devis vai plānojat dot sava topošā kabineta atklātajiem vai arī aizkulisēs esošajiem atbalstītājiem? Tas ir pirmais jautājums.

Un otrais jautājums. Kādus tieši no valsts un latviešu tautas interešu viedokļa nepieņemamus politiskus solījumus jūs esat devis vai plānojat dot sava topošā kabineta atbalstītājiem, īpaši galēji kreisā Rubika–Ždanokas bloka pārstāvjiem? (Aplausi.)

Sēdes vadītāja. Tālāk. Debatēs pieteicies deputāts Gundars Bērziņš.

G.Bērziņš (Tautas partijas frakcija).

Cienījamā Saeimas priekšsēdētāja! Godātie deputāti! Es varbūt neizteikšu tik daudz personīgu vērtējumu un nebūšu tik emocionāls. Es gribētu norādīt vienu – no aizmugures diemžēl redzams, ka Repšes kungs atrodas zālē ar pistoli pie sāniem. Saeimā ir aizliegts ienākt ar ieročiem pat apsardzei. Lūdzu Saeimas priekšsēdētāju... (Uz šo repliku Ministru prezidents Einars Repše momentāli reaģē – pieceļas, novelk žaketi un, pārejot zālei, deputātiem nodemonstrē, ka ieroci nenēsā.) Kas jums ir žaketē? Bet žakete ir nolikta aizmugurē. Labi. Un žaketi arī. Žaketē nav, jā? (Arī uz šo repliku Ministru prezidents Einars Repše reaģē momentāli – paņem žaketi no krēsla, papurina to un rāda Gundaram Bērziņam un zālē sēdošajiem deputātiem, ka arī žaketē ieroča nav.) Labi, ticēsim jums šoreiz.... (Zālē troksnis, starpsaucieni: “Atvainojies, Bērziņ!)

Vienā jautājumā Repšes kungs ir atklāts. Kļūdīties ir cilvēcīgi. (Zālē troksnis, starpsaucieni: “Gundars Bērziņš ir melis!”)

Runāsim par līgumu... par valsts interesēm. (Zālē troksnis, starpsaucieni: “Bērziņam ir jāatvainojas!”)

Sēdes vadītāja. Cienījamie kolēģi! Es aicinu jūs pie kārtības, lai runātājs varētu piedalīties debatēs! (No zāles deputāte A.Ziedone-Kantāne: “Gundar Bērziņ, atvainojies! Bērziņam ir jāatvainojas!”)

G.Bērziņš. Vai drīkst, Saeimas priekšsēdētāja, turpināt?

Sēdes vadītāja. Lūdzu, turpiniet, Bērziņa kungs!

G.Bērziņš. Tātad – kas ir jāuzsver saistībā ar līgumā ietvertajām finansiālajām interesēm un valsts interesēm?

Līgumā un tiesas procesā Latvija bija izvirzījusi prasību par 600 miljoniem, pretī bija izvirzīta 80 miljonu prasība. Pat vispesimistiskākajos vērtējumos tieslietu ministrs un premjers, nu jau bijušais, gan praktiski nepieļāva iespēju, ka Latvijas valsts varētu maksāt. Nevienā analīzē līdz šim netika tas pieļauts.

Tātad ieguvums, no kā vienpersoniski atteicās Latvijas Republikas valdība, parakstot līgumu, saistībā ar kompensācijām ir vērtējams no 50 līdz 100 miljoniem.

Otrs. Tiesas izdevumi – 16 miljoni. Ja viena puse iegūst pat minimālu uzvaru tiesas procesā, otra puse tos kompensē.

Tātad summas, ko piedzītu un maksātu Latvijas valstij, būtu acīm redzamas.

Trešā lieta, kas vēl nav izpētāma, jo nav redzami dokumenti. Latvija, tas ir, viena līgumslēdzēja puse, izvirzīja prasības par vairākām lietām, par četriem punktiem, bet “Sonera” jeb otra puse - par diviem jautājumiem.

Cik ir saprotams, mierizlīgums paredz prasības necelšanu par izvirzītajiem jautājumiem, un tas īstenībā varētu pavērt ceļu uz to, ka uzņēmumam “Sonera”, tas ir, otrai pusei, vēl pastāv arī citas iespējas.

Otra lieta. Tā ir saistīta ar sarunām. Nevienu brīdi sarunās saistībā ar uzņēmumu “Lattelekom” netika pieļauta iespēja, ka netiktu pabeigta sakaru tīkla modernizācija. Un summas, kuras bija paredzēts investēt tuvākajos gados, ir 20 miljoni latu... kopumā no 60 līdz 120 miljoniem latu.

Kā to apliecināja Aksenoka kungs, Latvijas valsts ir atteikusies no šīs prasības, tātad zaudējumu summa ir no 60 līdz 120 miljoniem latu.

Vēl varbūt ir dažādas sarežģītākas lietas, par kurām ir grūti pateikt, kā tās ir atrisināmas, jo uzņēmumā “Lattelekom” pastāvēja vēl arī dažāda tipa akcijas – “b” un “c” tipa akcijas, un pagājušajā gadā ar valdības akceptu uzņēmumam “TeliaSonera”, cik ir zināms, tika izmaksāti 40 miljoni dolāru. Par to, vai Latvijas pusei šīs akcijas kaut kādā veidā tiks izmaksātas un vai tas notiks tuvākajā laikā, nav zināms.

Tātad – finansiālais izdevīgums vai zaudējums? To prasību summas, no kā ir atteikusies valsts vai kas ir modernizācijas sakarā: maksimālā ir 570 miljoni latu, minimālā ir 156 miljoni latu.

Tā ir elementāra un skaidra patiesība.

Tika minēts arguments, ka tuvojas lietas izskatīšana un ka valsts interesēs ir panākt mierizlīgumu. Valsts interesēs ir panākt mierizlīgumu, ja tiek panākts kaut kāds progress vai ja tiesas iznākums ir paredzams negatīvs.

Šobrīd nebija neviena argumenta, lai uzskatītu, ka tiesas iznākums varētu būt negatīvs. Un prasību iesniedza “Sonera”. Man šķiet, ka tas, ka kompensē tiesas izdevumus – vienu miljonu – , ir apliecinājums tam, ka otrai pusei iespēja zaudēt procesu bija ievērojami lielāka. Un šobrīd jau Repšes kungs, kas ir varbūt partijas vadītājs un arī citādi, ir uzņēmies arī soģa lomu un pieņēmis lēmumu, tātad tiesā Latvija praktiski zaudēs. “Tas ir tas labākais, ātrāk skrienam projām!”

Par monopoltermiņu. Ko mums stāsta, ka līgumā kā liela debesu dāvana ir paredzētas monopoltermiņa iespējas... neatjaunošanas iespējas uzņēmumam “Lattelekom”!

Šādas iespējas nepastāv. Ir izpētīti visi precedenti, kas ir saistīti ar tiesāšanos par monopoltermiņu sakaru jomā. Tādi precedenti ir bijuši vairāki. Nevienā gadījumā monopoltermiņš nav atjaunots.

Otra lieta. Monopoltermiņu un visas šīs lietas nosaka Eiropas Savienības regulācijas. Un nekādā gadījumā tādu iespēju Eiropas Savienībā nav, tādas iespējas nepastāv ne vismazākajā veidā. Un īstenībā ir tā, ka grib panākt to, ka saule spīd – taču viņa spīd tāpat! –, un ierakstīt līgumā: rītdien spīdēs saule. Jā, var jau to darīt, bet tam nav nekāda sakara ar šo jautājumu. Monopoltermiņš atjaunojams nebūs.

Privatizācija šobrīd ir it kā visvairāk skartais jautājums. Manuprāt, ja rūpīgi pastudē Aksenoka kunga pausto viedokli, tad tas arguments, ka tas viss ir darīts it kā tādēļ, lai pašu bāleliņi vai kāds cits nevarētu “pa lēto” nopirkt “Lattelekom”, pilnībā atkrīt, jo Aksenoka kungs nepārprotami pateica – tas arī izriet no tā –, ka saskaņā gan ar spēkā esošo likumu, gan ar Komerclikumu pirmpirkuma tiesības neizriet no šīm lietām un ir spēkā gan pirms, gan pēc... Tika pateikts, ka, parakstot līgumu, šīs pirmpirkuma tiesības tiek tādā veidā nodrošinātas un ka nevarēs kāds te privatizēt... Piedodiet man, pamēģiniet elementāro loģiku šeit atrast! Nav nekādas loģikas šeit! Un pamēģiniet, lūdzu, atbildēt uz vienu jautājumu. Šinī memorandā, kurš, cik ir zināms, ir slepens (bet šobrīd arī par to ir izteicies ministrs), ir runa arī par jaunām saistībām. Kāds pamats un kāda vajadzība, slēdzot mierizlīgumu, bija vienoties ar “TeliaSonera” par to, ka tiks kopīgi apspriests jautājums par valsts daļu privatizāciju “Latvijas Mobilajā telefonā”? Kāds pamats? Kāda “Dieva dāvana”, Aksenoka kungs, tika saņemta par to, ka šinī līgumā bija jāpiemin “Latvijas Mobilā telefona” valsts daļu privatizācija, uzņemoties apgrūtinājumu, kam nav ar to nekāda sakara? Uzņēmumam “Lattelekom” pieder “Latvijas Mobilajā telefonā” 20% akciju, un šīs akcijas iegūst... to kontrolē “Latvijas Mobilais telefons”. Kāpēc bija jāuzņemas saistības par pārējo, par “Latvijas Mobilā telefona” privatizācijas gaitu? Kāds tam visam sakars ar mierizlīgumu? Tas tā vismaz šobrīd ir pausts, un šobrīd šis sakars nav redzams. Un īstenībā ar privatizāciju ir nevis tā, kā saka, – ka kāds nevarēs privatizēt; īstenībā ir tādu saistību uzņemšanās, kurām nav nekāda pamata un pēc kurām nav nekādas nepieciešamības. Kāds pamats bija šobrīd, runājot par mierizlīgumu, runāt arī par to?

Kāda ir izdevība otrai pusei? Te tiek teikts, ka tā tas ir it kā visu laiku, ka tā sistēma ir spēkā gan pirms, gan pēc tam. Tiem, kas ir varbūt arī ilgāk bijuši iepriekšējās valdībās, es jautāju – kāda ir problēma? “Lattelekom”, kurš ir dibināts, pamatojoties uz valdības līgumu par dibināšanu, kategoriski atteicās vispār pretendēt un saņemt vispārējo licenci, jo viņi uzskatīja, ka viņu darbību regulē starpvalstu līgums un viņi nav pakļauti pārējām regulācijām. Kāpēc viņiem ir vajadzīgs līgums ar Latvijas valsti saistībā ar privatizāciju? Tāpēc, ka, iegūstot būtisku kontroli jebkurā no sfērām, ir jāievēro ļoti stingras Eiropas regulācijas. Sevišķi bīstami tas ir, iegūstot būtisku kontroli. Jo uzņēmumam “TeliaSonera” šobrīd, kopā apvienojoties, pietrūkst viena absolūta kvalificētā vairākuma – 75% “Latvijas Mobilajā telefonā”. Un īstenībā viņiem būs nepieciešami 3%, 4%, 5% “Latvijas Mobilajā telefonā”, lai iegūtu absolūto kontroli. Un, valsts vārdā uzņemoties šīs līgumsaistības, īstenībā valsts institūcijas, kas regulē monopoldarbību, nevarēs, tā teikt, iet pretī valsts parakstītajam līgumam. Tas tā ir jau bijis, pamatojoties uz iepriekšējo līgumu, un “Lattelekom” ir mēģinājis to izmantot un izmantos arī turpmāk. Tātad šis izdevīgums ir tajā ziņā, ka apiet monopolregulāciju, tas ir saistīts ar licenci. Jo uzņēmums “Lattelekom”, kā par to jūs varat pārliecināties, sākotnējā periodā pamatojās uz to, ka līgums ir noslēgts ar valsti un ka licence tiem pakalpojumiem, kādi ir “Lattelekomā”, nav izņemama.

Par procedūru. Par lēmuma pieņemšanas slepenību un steigu. Par to, kāds ir bijis lēmuma pieņemšanas process šajās sarunās, ko citēja Aksenoka kungs. Protams, es domāju, ka viņam tagad, pēc darbošanās ministra amatā, būs diezgan liels darbības lauks tanī jomā, tā ka viņš varēs pasniegt kursu “Šķīrējtiesas procesa apelācijas kārtība” – varēs mācīt, kādā veidā var pārsūdzēt šķīrējtiesas lēmumus. Tā, protams, būs diezgan interesanta tēma juridiskajās lietās, jo tas jautājums pagaidām diez ko nav izpētīts, tā ir maz iespējama parādība... Nu viņš draudēja, ka būšot šausmīgi izdevumi šinīs te procesos... Nezinu, vai viņš par to šobrīd pastāstīs, tas, protams, būs dziļāks zinātnisks darbs. Taču slepenība vienmēr skārusi sarunu objektu, jo... citēju vēstuli... ja, piemēram, tos sarunu motīvus izmanto, nepanākot mierizlīgumu, tiesā tā ir nekorekta, negodīga rīcība. Un tāpēc šis process vienmēr tiek aizsargāts ar slepenību un šos materiālus nedrīkst izdalīt.

Tagad mums tiek pateikts, ka valsts vārdā Aksenoka kungs ir parakstījis Ribentropa-Molotova paktu un gaida tagad saskaņojumu no Ribentropa, vai to varēs publiskot. Valsts vārdā publiskās saistības uzņemoties, atsauce par šā līguma slepenību vairs nedrīkst būt un nav pieļaujama. Manuprāt, ir tikai šajā pašā memorandā, ko Aksenoka kungs parakstīja... Es pilnīgi piekrītu jautājumā par procesa konfidencialitāti, bet es uzskatu, ka nav tiesību slēgt... līgumus valsts vārdā ne Aksenokam, ne Repšem nav tiesību slēgt nekādus Ribentropa-Molotova paktus.

Par citām lietām. Par partiju “Jaunais laiks”. Katrai partijai gadās kāds kauna traips, no kā jau nekādi nevar izbēgt, jo ir dažādi cilvēki. Partijas spēju pastāvēt nosaka tas, kā partija spēj tikt galā ar šīm parādībām. Jūsu partija “Jaunais laiks”, vai nu tas jums patīk, vai nepatīk, šobrīd esat pikējošā kritienā un jūsu lidmašīnas vadītājs nav spējīgs vadīt šo lidmašīnu. Jūs, visi 27, sēžat šajā lidmašīnā, un apmēram pēc trim mēnešiem jūs sasniegsiet zemi. Jums ir dažas nedēļas laika vienoties un paskatīties, vai jūsu rindās neatradīsies tāds lidmašīnas vadītājs, kurš spēs izvest šo lidmašīnu no pikējošā kritiena.

Domāju, ka ne jau tas, ka notiek kaut kādas lietas, būs tas, no kā būs atkarīgs, kā jūs ar to spēsiet tikt galā.

Tātad saistībā ar valsts interesēm ciestie finansiālie zaudējumi, kas veidojas no divām daļām – neiegūtajām kompensācijām un nemodernizētās telekomunikāciju sistēmas –, ir šobrīd kopumā vērtējami robežās no 156 līdz 600 miljoniem latu. Tāda ir realitāte.

Es domāju, ka nevienam finansistam, kas nodarbojas ar šīm lietām, šobrīd nav ne mazāko šaubu, ka valdība šādu lēmumu pieņēma divu iemeslu dēļ. Viens no tiem – neprofesionalitāte, nemākulība, otrs – kādas citas, savtīgas intereses, jo šim darījumam, neapšaubāmi, ir afēras un koruptīva darījuma pazīmes visā tā pilnībā. Lēmums tika pieņemts vai nu viena, vai otra iemesla dēļ.

Trešā lieta, kas ir saistībā ar privatizāciju, – ne ar kādām valsts interesēm nemotivētas jaunas papildu saistības “Latvijas Mobilā telefona” privatizācijā. Arī tās var izrietēt tikai no viena, teiksim, aspekta... No neprofesionalitātes? Es nevaru to pateikt, es domāju, ka uz šo gadījumu vairāk attiecas otrais aspekts.

Protams, arī šai, tāpat kā katrai lietai, es domāju, nav jau viss tik melns un ir jau arī kādas pozitīvas iezīmes. Man šķiet, ka šis līgums ir acīmredzami noslēgts neatbilstoši valsts interesēm, taču es domāju, ka būs arī atsevišķas pozitīvas parādības. Domāju, ka pēc neliela brītiņa notiks aktivizēšanās nekustamā īpašuma – zemes – tirgū, kādam būs atkal iespējas iegādāties atsevišķus Zirņu kalna tīrumiņus. Un, domāju, tā kā arī sociālās problēmas valstī ir ļoti smagas, dažiem cilvēkiem vai dažiem desmitiem cilvēku saulainas vecumdienas, parakstot šo mierizlīgumu, ir nodrošinātas.

Sēdes vadītāja. Deputāts Juris Dobelis.

J.Dobelis (frakcija “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK).

Cienītie kolēģi! Jebkurā gadījumā, pētot kādu rīcību, ir jāatbild uz jautājumu: kam tas ir izdevīgi? Tas pats attiecas uz šīsdienas sēdi, uz tās ierosinātājiem.

Un tāpēc teikšu nedaudz vārdu par tiem cilvēkiem, kas ir parakstījuši šo lēmuma projektu.

Vakar raidījumā “Kas notiek Latvijā?” Tautas partijas pārstāvis Pabriks teica, ka Tautas partija veidošot vienkopienas valsti. Tā kā Jakovs sēdēs kopā ar Tautas partiju vienā kopienā! Lūk!

Šīs vienkopienas radītāji ir tik jauku dokumentu sacerējuši, ka tur dažiem teikumiem varētu pat piekrist. Piemēram: “Ir pamats vislielākajām bažām par noslēgtā mierizlīguma [..] ietekmi...” Jā, jums ir pilnīga taisnība! Es saprotu, ka bažas ir milzīgas. Tā ir svēta patiesība. Jautājums – kam ir šīs bažas?

Gadiem ilgi neskaidrības par attiecībām starp Latvijas valsti un “Tilts Communication” bija vienreizējs kumoss veselai rindai darboņu, veselai piesaistīto cilvēku grupai, kas barojās no šo attiecību neskaidrības. Un dzīvoja lieliski! Un bija gatavi procesu stiept un stiept. Protams, līdz vajadzīgajam brīdim, nevis līdz bezgalībai. Un tieši šajā brīdī daži ieinteresētie bija jau krietni papletuši mutītes vaļā, lai šā jau sen gaidītā kumosa garšu izjustu. It kā jau ilgi vairs nebija jāgaida: tūlīt būs! Taču vilšanās ir pamatīga. Un to ļoti labi var saprast, lasot arī šodien sataisīto projektu. Izmisumā sarakstīts ir šis dokuments, teikumi nesaderīgi, atkārtojas doma sešās rindiņās septiņas reizes. Un rodas arī tāds iespaids, ka pēc valdības 2.marta lēmuma daži materiālie topošās valdības stūmēji ir kļuvuši nervozāki un varbūt vairs tik sekmīgi nestums šo procesu uz priekšu. Un šīs te cerības, ka “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK varētu atbalstīt topošo valdību... nu, tām vajadzētu izplēnēt. Nevajag cerēt, nevajag mēģināt mūs vēl tur iesaistīt iekšā!

Jā, protams, šis lēmums ir tikai politisks aicinājums, vairāk jau nekas cits. Un, protams, paliek mierinājums, ka paliks vēl ko privatizēt, paliks digitalizācijas process, “attīstība” (pēdiņās) un vēl šis un tas. Tā jau nebūs, ka nekas nepaliks. Bet nu tomēr zināmas neskaidrības radušās.

Tagad par tiem 600 miljoniem, kurus varētu Latvijas valsts iegūt. Cienījamie autori, nu cik tad miljonu ir Latvijas valsts ieguvusi tiesvedības procesos visos šajos gados, tur, kur kāds ir pārstāvējis Latvijas valsts intereses? Cik šādu miljonu ir iegūts? Nāciet un stāstiet par saviem panākumiem starptautiskajos tiesvedības procesos! Man līdz šim ir radies iespaids, ka rautin raujas uz šiem procesiem cilvēki, kuri uz Latvijas valsts nelaimes rēķina grib krietni nopelnīt. Citu neko es pagaidām neesmu ievērojis. Solīt šodien tos miljonus tanī papīrelī jau var. Tur vēl var vienu nulli pielikt klāt. Kāda problēma? Nekas jau nebūs jāpierāda. Šausmīgi aizkustinoši tas izskatās: lūk, ko atkal Latvijas sabiedrība ir zaudējusi! Bija pirms vēlēšanām tāda reklāma par odziņu: viena izplesta mutīte gaidīt gaidīja to odziņu, bet sagaidīja gan. Sakampa to odziņu beigās. Šinī gadījumā odziņa tik šūpojas un šūpojas, bet līdz tai mutītei nemaz nenokļūst.

Ko Saeima vēlas ar šādu lēmumu panākt? Ko Saeima vēlas? Ko vēlas daži iesniedzēji panākt, tas tāpat būs skaidrs. Bet ko Saeima vēlas panākt? Cik reižu mēs esam runājuši par to, ka nevajag Saeimu iesaistīt šādos dažādos procesos, kur viens grupējums kaut ko grib panākt! Šis lēmuma projekts izskatās kā tāds izmisīgs brēciens par zaudētajām cerībām un kā kaut kāda nikna spalvainu dūru vicināšana, vairāk nekas cits. Vai tad Saeimai ir vienkārši kaut kas jāsavirknē kopā? Jāsaliek kopā kaut kādi fakti un jāpaplātās ar rokām? Vai varbūt Saeimas uzdevums ir piedāvāt risinājumu? Kur tad ir šis risinājums šajā projektā? Bez nosodījuma nekā cita tur nevar redzēt. Bet sakiet, lūdzu, vai daudz prāta ir vajadzīgs, lai kaut ko nosodītu? Šķiet, ka tikpat kā nemaz.

Un tāpēc vienīgais, uz ko es varētu aicināt: nejauksimies atsevišķu Saeimas pārstāvju, atsevišķu partiju, atsevišķu organizāciju darbā!

Tautas partija! Ja jūs gribat dibināt vienkopienas valsti kopā ar Plineru un Cileviču, – lūdzu! Tā ir jūsu partijas darīšana! Bet nevajag savas intereses tik atklāti parādīt un šādā te vienkopienas sabiedrībā veidot kaut ko niknu, saceptu, lai kaut kādā veidā ieriebtu tiem, kas vēl strādā valdībā, kā arī lai sagatavotu sev zaļu celiņu citām vajadzīgajām izdarībām!

Paldies par uzmanību.

Sēdes vadītāja. Deputāts Aigars Kalvītis.

A.Kalvītis (Tautas partijas frakcija).

Saeimas priekšsēdētājas kundze! Godājamie deputāti! Es domāju, ka zālē ir par daudz emociju šobrīd. Es domāju, ka vairāk jau būtu jārunā par pašu būtību, nevis par emocijām.

Pirmais jautājums, ko es gribētu uzdot Saeimas priekšsēdētājai. Manās rokās ir nonācis mierizlīguma dokuments, kas šobrīd atrodas frakcijas “Jaunais laiks” deputātiem uz galda. Es gribu jautāt: ar ko atšķiras pārējie Saeimas deputāti, jo viņiem nav šādu tiesību – iepazīties ar šo dokumentu? Un vai ir ievērots likums par konfidencialitāti? Un ir jautājums: kas to ir pārkāpis? (Starpsauciens: “Pareizi!”)

Par mierizlīgumu. Es no šīs tribīnes varu jums apgalvot, ka mierizlīgums bija Latvijas valstij vienīgais pareizais ceļš šinī strīdā starp “Lattelekom” un “SoneraTelia”. Jautājums ir tikai par to, kāds šis mierizlīgums izskatās.

Iepriekšējās valdības laikā man bija tas gods divus gadus šīs sarunas vadīt, un es tiešām biju šinī tēmā tik ļoti dziļi iedziļinājies, ka vēl pēc 15 mēnešiem es neesmu aizmirsis to, ko toreiz mēs runājām ar šiem pārstāvjiem.

Pirmais uzstādījums, kas Latvijas valstij bija ļoti nozīmīgs sarunās, bija panākt to, lai noziedzīgais “jumta” līgums zaudētu spēku un lai iestātos jaunas attiecības starp abiem akcionāriem; respektīvi, lai tiktu noslēgts jauns akcionāru līgums, kas regulētu Latvijas valsts un “Tilts Communications” attiecības turpmākajos gados.

Šinī mierizlīgumā, ko vakardien parakstīja Latvijas valdība, ir palicis spēkā “jumta” līgums. Un interesanti ir tas, ka Latvija, atsaucot savas prasības arbitrāžā, ir atteikusies no tām “jumta” līguma sadaļām, kas uzliktu saistības “Tilts Communications”. Un nu mums vairs nav tiesību pārsūdzēt šīs prasības nākamajās arbitrāžās.

Taču mēs esam atstājuši “jumta” līgumā priviliģētā stāvoklī “Tilts Communications”. Mēs esam saglabājuši pirmpirkuma tiesības uz akcijām viņiem, kas ir regulētas ar likumu, bet tajā pašā laikā šinī līgumā ir rakstīts, ka bez abu pušu piekrišanas nav tiesību piesaistīt nevienu trešo pusi.

Aksenoka kungs, kā jūs pārdosiet 51% akciju, ja mēs bez viņu piekrišanas nevaram pat uzrunāt trešo pusi? (No zāles ministrs A.Aksenoks: “Tā nav!”) Tā ir! Jūs man to pats apstiprinājāt.

Otra lieta. Tieslietu ministram ir ļoti maza izpratne par jautājumu, kā tiek realizētas pirmpirkuma tiesības SIA un komercsabiedrībās.

Ja mēs arī kādam gribētu pārdot kādu daļu akciju kā trešajai personai, ko mums šobrīd aizliedz darīt “jumta” līgums, tad “SoneraTelia”, turot pirmpirkuma tiesības, pateiktu: “Okei, mēs par šo cenu pērkam 2 procentus, jo mums jau ir 49 procenti.” Akcijas sadalās proporcionāli esošajiem akcionāriem. Un tas otrais, ja grib, lai pērk to atlikumu, kuram nav nekādas vērtības. Tā ir izsole ar cenu, kas krīt uz leju, nevis ceļas uz augšu! Tāda ir šī izsole!

Mēs esam zaudējuši 51 procenta vērtību, kas ir mērāma vismaz 200 miljonu latu vērtībā. Esam zaudējuši! Mēs 2% pārdosim par dažiem desmitiem miljonu. Ko mēs darīsim ar 49%? Uz to jums būs jāatbild.

Otra lieta, par ko Latvijas valdība cīnījās un ko mēs bijām panākuši sarunās ar viņiem. Tā bija vienošanās, ka katrā Latvijas pagastā – pagastmājā, skolā un bibliotēkā – būs fiksētās telefona līnijas, kuras varēs nodrošināt interneta pieslēgumus. Mēs piekāpāmies viņiem tajā ziņā, ka tas bija pilnīgi nereāli, tas nebija iespējams – telefonizēt katru lauku māju, jo tas ir ļoti dārgi. Tomēr vismaz šinīs trijās minētajās vietās tam bija jābūt.

Un bija vēl papildu līgums pie mierizlīguma paketes par Latvijas modernizāciju, kurā bija teikts, ka trīs gadu laikā viņi katru gadu investēs 20 miljonus latu un nodrošinās šīs mūsu prasības.

Ko jūs izdarījāt? Un par to jums arī būs jāatbild, Aksenoka kungs! Pagājušajā vasarā vai agrā rudenī, neskatoties uz to, ka Latvijas valsts ir tiesvedības procesā, jo pretējā puse nav pildījusi “jumta” līguma saistības, Latvijas valdība nez kādēļ pieņēma lēmumu pildīt “jumta” līgumu. Jūs no “Lattelekom” izmaksājāt 40 miljonus dolāru “Tilts Communications”. Kādēļ? Kādēļ no Latvijas uzņēmuma bija jāizmaksā 40 miljoni dolāru situācijā, kad mēs strīdamies par šo līgumu, jo viņi to nepilda?

Mēs savā laikā 2004.gadā bijām gatavi izmaksāt šo naudu viņiem, kā to nosaka līgums, ja viņi trīs gadu laikā Latvijā ieguldīs 60 miljonus latu tās modernizācijai. Tikai pie šādiem nosacījumiem! Jūs bez jebkādiem nosacījumiem ļāvāt “Sonerai” “salāpīt” savus bankrota “caurumus”, kuru dēļ viņus pārņēma “Telia”. Un arī par to jums būs jāatbild!

Tā ka, manuprāt, – un es esmu pilnīgi par to pārliecināts, šis bija neapdomīgs solis. Latvijai bija visas iespējas panākt labu mierizlīgumu, jo somi mūs uzrunāja vairāku gadu garumā. Viņi bija nobijušies no šīs tiesas tikpat lielā mērā, cik mēs bijām nervozi par šo tiesu. Mēs varējām viņus piebremzēt un panākt pavisam citus apstākļus – Latvijas valstij daudz labākus nosacījumus. Vismaz pieprasīt to naudu, kuru mēs samaksājām advokātiem tikai tādēļ, ka somi mūs ievilka šinī tiesvedībā. Varējām vismaz šo naudu paprasīt!

Ko dod jūsu 9 miljoni, par kuriem jūs apņematies pārdot vai privatizēt LMT akcijas, kā jūs te skaisti runājat? Ko dod tie 9 miljoni, ja gada laikā jāpanāk vienošanās? Te ir burkāns iedots: “Lētāk pārdosiet – dabūsiet! Ak, nepārdosiet lētāk? Tad pēc gada to nebūs, un mēs pēc gada tik un tā kontrolēsim situāciju.”

Es gribu teikt vēl vairāk: es domāju, ka tā ir bijusi pilnīga bezatbildība, ļaunprātība – slepeni panākt šādu vienošanos!

Es atceros, ka Bērziņa valdība veda sarunas. Droši vien jūs visi, kaut arī nebijāt deputāti, lasījāt presi. Presē bija sīki aprakstīts katrs nopietnais iespējamais risinājums. Es atceros, kā es katru pirmdienu gāju uz parlamentu, lai stāstītu komisijā, kā virzās šīs sarunas. Man bija jāatbild uz šiem nepatīkamajiem jautājumiem, kurus, protams, arī toreiz deputāti uzdeva, jo, protams, slepenībai ir savi mīnusi. Taču jūs tagad parakstāt un gribat apmānīt Latvijas sabiedrību, ka tas notiek visizdevīgākajā veidā! Es domāju, ka mēs esam kļuvuši par šīs somu un zviedru lielās kompānijas ķīlniekiem, mēs esam pametuši Latviju vairāku gadu ilgā atpalicībā.

Un kas maksās par Latvijas lauku modernizāciju? Deputāti to jau nezina, bet es jums paskaidrošu: “Latvijas sabiedrība!” Nevis “Lattelekom” turpmāk modernizēs Latvijas laukus, bet mēs visi maksāsim. Un maksās vēl arī citas Latvijas telekomunikāciju kompānijas regulatoram speciālā fondā, lai, lūk, šajos neapgūtajos rajonos, par LMT, TELE-2, par šo jauno kompāniju, kas saņems licenci, naudu, par “Lattelekom” naudu, ievilktu šīs fiksētās līnijas. Universālā pakalpojuma grozs tiks veidots no visiem “spēlētājiem” šinī tirgū. Un nevis “Lattelekom” to modernizēs, bet Latvija turpmāk par to maksās. Tā ir bezatbildība, kas robežojas ar noziedzību!

Un es domāju, ka mēs vēl paskatīsimies arī tās procesuālās normas, kādā veidā šie lēmumi valdībā tika pieņemti.

Kas pilnvaroja Einaru Repši rakstīt vienpersonisku vēstuli “TeliaSonera”? Vai viņam bija valdības pilnvarojums to darīt? Tāda pilnvarojuma nebija! Valdība nebija lēmusi par to, ka šīs sarunas ir aktualizējamas. Vai bija valdībā uzlikts “rāmis” sarunām, kas ir Latvijas nacionālās intereses šajās sarunās?

Aksenoka kungs, vai valdība šādu “rāmi” apstiprināja? Nebija tāda rāmja! Jautājums: “Kurš brauca uz Helsinkiem un runāja šinīs sarunās? Cik reizes jūs bijāt tur? Kas tie bija par darboņiem, kas kārtoja šos darījumus?”

Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītāja. Cienījamie kolēģi! Debates turpināsim pēc pārtraukuma pulksten 15.30. (Aplausi.)

Lūdzu deputātus reģistrēties ar reģistrācijas kartēm! Lūdzu zvanu! Reģistrācijas režīmu!

A.Bartaševičs (8.Saeimas sekretāra biedrs).

Lūdzu uzmanību! Nav reģistrējušies: Boriss Cilevičs, Ēriks Jēkabsons, Artis Kampars, Andis Kāposts, Vilis Krištopans, Jānis Reirs, Juris Sokolovskis un Ainars Baštiks.

Paldies par uzmanību!

Sēdi vada Latvijas Republikas 8.Saeimas priekšsēdētāja

Ingrīda Ūdre.

Sēdes vadītāja. Cienījamie kolēģi, pārtraukums ir beidzies! Turpināsim debates par lēmuma projektu “Par mierizlīgumu starp Latvijas valsti un “Tilts Communications” atbilstību Latvijas valsts un sabiedrības interesēm”.

Lūdzu ieslēgt mikrofonu deputātam Ērikam Jēkabsonam!

Ē.Jēkabsons (Latvijas Pirmās partijas frakcija).

Vārds Saeimas priekšsēdētājai Ingrīdai Ūdres kundzei.

I.Ūdre (8.Saeimas priekšsēdētāja).

Cienījamie kolēģi! Savas runas sākumā es gribētu vērsties pie “Jaunā laika” frakcijas vadītāja ar lūgumu iesniegt rakstiski Saeimas Prezidijā informāciju par to, kā konfidenciāla informācija par mierizlīgumu, mierizlīguma saturs ir nonācis “Jaunā laika” frakcijas deputātu rokās. Ceru, ka tuvākajā laikā šis paskaidrojums tiks arī sniegts.

Tālāk es gribētu runāt kā deputāte, kas 7.Saeimā vadīja parlamentārās izmeklēšanas komisiju, kas tieši bija saistīta ar “Lattelekom” izveidošanu un arī ar līguma noslēgšanu ar “Tilts Communications”. Tad jautājumi, kas ir saistīti ar “Lattelekom” izveidošanu, ar Latvijas Republikas un “Tilts Communications” līguma noslēgšanu, ar līguma analīzi, kā arī ar SIA “Lattelekom” tarifu politiku vienmēr ir bijuši Saeimas deputātu pastiprinātas intereses un kontroles pārziņā.

Jau 5.Saeimā drīz pēc līguma ar “Tilts Communications” noslēgšanu tika izveidota komisija “Lattelekom” darbības izvērtēšanai. Un jau tad, tālajā 1995.gadā, komisija konstatēja investoru nevēlēšanos pildīt “jumta” līguma nosacījumus. It sevišķi tas bija saistīts ar modernizāciju.

Protams, “Lattelekom” norādīja, ka Latvijas Republika nepilda savas saistības tarifu noteikšanā, tātad nepietiekami tos paaugstina. Diemžēl jau toreiz investoru solījumi atpalika no darbiem, nesot zaudējumus Latvijas valstij, jo “Lattelekom” darbojās monopolrežīmā.

Arī 7.Saeimas laikā tika atkārtoti izveidota parlamentārās izmeklēšanas komisija, kuru, kā jau es minēju, bija tas gods vadīt man un kuras galvenais uzdevums bija veikt analīzi par Latvijas Republikas valdības un “Tilts Communications” līguma izpildi, par SIA “Lattelekom” tarifu politiku un par Telekomunikāciju tarifu padomes pilnvaroto pārstāvju rīcības atbilstību likuma “Par telekomunikācijām” prasībām.

Laikā, kad Latvijas Republika ienākuma nodokļa jeb peļņas nodokļa veidā valsts budžetā no “Lattelekom” nesaņēma neko, jau tajā laikā “Tilts Communications” ar līgumu bija nodrošinājis papildu ienākumu saņemšanu. Tātad tam bija nodrošinātas dividendes par noteikta veida akcijām, bija nodrošināts procents par pamatlīdzekļu iegādi, un tā, jau noslēdzot šo līgumu, “Tilts Communications” bija nodrošinājis savu ieguldījumu rentabilitāti.

Tieši šajā laika periodā tika atsāktas sarunas ar “Tilts Communications” par savstarpēju zaudējumu atlīdzināšanu, un, būdama šīs komisijas priekšsēdētāja, arī es piedalījos sarunās, kuras tolaik valdības vārdā veda Ekonomikas ministrijai pakļautā Latvijas Privatizācijas aģentūra.

Komisija vērsa sarunu vedēju uzmanību uz Latvijas Republikas būtiskajiem zaudējumiem, kas radās, neizpildot modernizācijas plānu. Un šajā sakarā es gribu jums citēt izrakstu no parlamentārās izmeklēšanas komisijas galaziņojuma:

“Kā būtiskus modernizācijas plāna saistību neizpildes gadījumus, kas nodrošinājuši būtiskus zaudējumus “Lattelekom”, var atzīt:

Austrumu loka neizveidi, taksofonu programmas neizpildi, noteiktās digitālās kapacitātes nesasniegšanu, neatbilstošas rēķinu sistēmas iegādi.

Par iekšējo investīciju un darba vietu radīšanas līguma būtisku pārkāpumu atzīstams “Lattelekom” darbinieku būtiska skaita samazinājums par 1002 personām 1997.gada laikā bez Latvijas Republikas piekrišanas, kabeļu rūpnīcas neizveidošana un taksofonu ražotnes neizveidošana.”

Parlamentārās izmeklēšanas komisijas darbības rezultātā Saeima nolēma sekojošo (citēju atkal ziņojumu):

“Atzīt, ka “jumta” līgums, kuru Latvijas valdība 1994.gada 11.janvārī noslēgusi ar “Tilts Communications”, nepamatoti ierobežo Latvijas Republikas suverenitāti un ir pretrunā ar tās likumiem un interesēm.

Atzīt, ka ievērojama daļa “jumta” līgumā paredzēto pasākumu no ārvalstu investoru puses nav izpildīta, kas Latvijas pusei nodarījuši papildu zaudējumus.

Ierosināt valdībai panākt “jumta” līguma grozījumus, kas noteiktu “Lattelekom” monopolstāvokļa termiņa samazināšanu līdz 10 gadiem, kā arī Latvijas Republiku diskriminējošo normu atcelšanu.

Atzīt, ka SIA “Lattelekom” kopš dibināšanas brīža ir strādājusi pretrunā ar likumu “Par telekomunikācijām”, nesaņemot speciālu licenci par pakalpojumu sniegšanu.”

Tajā pašā laikā komisija ierosināja un Saeima apstiprināja atsevišķus ieteikumus, no kuriem es galvenos nolasīšu.

“Pirmkārt, iesniegt materiālus prokuratūrai, lai izmeklētu un izvērtētu apstākļus, kuru dēļ iespējami Latvijas Republikai zaudējumi saistībā ar “Lattelekom” darbību kopš “jumta” līguma noslēgšanas brīža; noskaidrot un nepieciešamības gadījumā saukt pie atbildības vainīgās personas.”

Diemžēl vainīgās personas nevarēja saukt pie atbildības, jo ir iestājies noilguma laiks.

“Ievērojot to, ka “Lattelekom” kapitāla lielākā daļa ir Latvijas īpašums un ka sabiedrībā ir izplatīta neapmierinātība ar uzņēmuma sniegto pakalpojumu kvalitāti un to apmaksas līmeni, Valsts kontrolei veikt “Lattelekom” dibināšanas vēstures un finansiālās darbības pārbaudi, kā arī Valsts kontrolei izvērtēt, vai privatizējamajai valsts akciju sabiedrībai “VEF” atsavināto 18% “Latvijas Mobilā telefona” akciju pārdošana “Lattelekom” par cenu, kura, iespējams, ir zemāka par šo akciju tirgus vērtību, ir likumīga un atbilstoša valsts interesēm.”

Nākamajā punktā ir teikts: “Lai nepieļautu jauna monopola izveidošanos telekomunikāciju nozarē, ieteikt Ministru kabinetam izdot rīkojumu, kas neļauj SIA “Lattelekom” un citu telekomunikāciju uzņēmumu privatizācijas procesā vienam īpašniekam vai īpašnieku apvienībai iegūt savā īpašumā tieši vai netieši vairāk par 25% SIA “Latvijas Mobilais telefons” un citu telekomunikāciju uzņēmumu daļu vai akciju, kā arī ierosināt atsākt sarunas ar ārvalstu investoru pēc tam, kad Satiksmes ministrija un Latvijas Privatizācijas aģentūra būs apkopojusi zaudējumu apmērus, kas radušies Latvijas pusei “jumta” līguma nosacījumu neizpildes rezultātā.

Apkopotos rezultātus iesniegt Saeimā tālāka lēmuma pieņemšanai par kompensācijas apmēru noteikšanu.”

Diemžēl jāatzīst, ka mierizlīgums tagad dos iespēju “TeliaSonera” izpildīt tos nosacījumus, ko gan 5., gan 7.Saeimas deputāti negribēja pieļaut, – tātad iegūt monopolstāvokli fiksētajos un mobilajos tīklos.

Domāju, ka advokātiem tomēr bija iespējas pierādīt investoru neizdarību un radītos zaudējumus, lai kaut daļēji varētu tikt kompensētas Latvijas prasības.

Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītāja. Vārds deputātam Guntim Bērziņam.

G.Bērziņš (frakcija “Jaunais laiks”).

Cienītā priekšsēdētājas kundze! Cienītie kolēģi! Šim jautājumam ir ļoti gara vēsture, un es te daļēji gribētu runāt arī par vēsturi.

Varbūt, lai ilustrētu šo garo vēsturi, es parādīšu jums, kāds izskatās... kāds toreiz, kad viss šis jautājums aizsākās, izskatījās mobilais telefons. Šis ir mobilais telefons no agrajiem 90.gadiem. Kura no dāmām būtu spējusi šo telefonu nest savā rokassomiņā vai kurš no vīriešiem būtu varējis to ievietot savā žaketē? Tas tikai pierāda, no vienas puses, cik ilgi šis jautājums ir vilcies, bet, no otras puses, tas arī pierāda, cik ātri telekomunikācijas Latvijā kā tādas ir progresējušas.

Vispirms par mierizlīgumu. Es gribētu teikt, ka tas ir vienīgais loģiskais risinājums, kas bija iespējams šajā situācijā. Tas ir gan valsts, gan sabiedrības interesēs, tas nebija sasteigts, bet tas ir noslēgums astoņu gadu garām sarunām un nāca, kā jau Aksenoka kungs norādīja, pašā pēdējā brīdī.

Mēs gribētu tālāk pieskarties arī lauku modernizācijai, jo tā lielā mērā ir notikusi, un es gribētu arī norādīt vairākus iemeslus, kāpēc tā turpināsies. Es gribētu tikai apsveikt Aksenoka kunga un Repšes kunga drosmi, uzņemoties šo soli, lai pieliktu šim jautājumam beidzot punktu, parakstot šo mierizlīgumu.

Atcerēsimies, kāda bija situācija ar telekomunikācijām Latvijā 90.gadu sākumā. Toreiz Padomju Savienība nebija ieguldījusi telekomunikācijās pietiekami daudz līdzekļu, tehnoloģija bija atpalikusi, un, lai uzlabotu sakarus, bija nepieciešams piesaistīt ārvalstu investorus. Investīciju klimats toreiz Latvijā bija slikts, un vajadzēja labvēlīgus noteikumus, lai tās pievilinātu. Un viens no tādiem noteikumiem bija monopolstāvokļa pieņemšana, ko pieņēma ar Telekomunikāciju likumu. To toreiz akceptēja arī Augstākā padome. Tas nebija noteikts “jumta” līgumā, tas bija likumā “Par telekomunikācijām”, un tas bija viens no pēdējiem likumiem, ko šajā zālē, es atkārtoju, pieņēma Augstākā padome.

Drīz pēc tam bija arī starptautisks konkurss, kurā piedalījās divi pretendenti, un no šiem diviem uzvarēja “Tilts Communications”, kas toreiz piederēja angļu un somu uzņēmumam, un noslēdza tā saucamo jumta līgumu. Diemžēl jau līguma otrajā gadā dzīve piespieda ieviest dažādas korekcijas, un tas notika vairāku iemeslu pēc.

Pirmām kārtām Latvijas ekonomiskā izaugsme bija stingri lēnāka, nekā tas bija prognozēts. Rezultātā Tarifu padome neapstiprināja tādus tarifus, kādi bija paredzēti. Līdz ar to “Lattelekom” tehniskā attīstība atpalika no tās, kāda bija paredzēta līgumā, un tāpēc parādījās spiediens no Eiropas Savienības un no Pasaules tirdzniecības organizācijas puses, prasot samazināt 20 gadu monopolu Latvijā.

Tā rezultātā jau 1996.gadā bija skaidrs, ka līguma slēdzējpusēm ir nepieciešams sēsties pie sarunu galda un sākt sarunas par “jumta” līguma grozīšanu. Diemžēl šo sarunu vēsture ir gara un mokoša un atspoguļo to, ka vesela rinda Latvijas valdību nav spējušas pieņemt attiecīgu lēmumu sakarā ar šo līgumu. Sarunas, kā es jums atgādināju, sākās 1996.gadā. Toreiz tās vadīja Satiksmes ministrija, tā runāja ar “Tilts Communications”, un līdz 1997.gadam jau bija panākts ievērojams progress, bet, tā kā šis līgums bija parakstīts ar Latvijas valsti, tad bija nepieciešama Latvijas valdības piekrišana. Diemžēl toreizējais premjers Andris Šķēle nebija apmierināts ar rezultātu un uzdeva sarunu turpināšanu Privatizācijas aģentūrai.

Sākotnēji Nagļa kungs bija lielās cerībās, ka izdosies ātri panākt vienošanos, bet pagāja diemžēl vairāki gadi, pirms tika panākta šāda vienošanās, tā teikt, darba līmenī. Diemžēl toreiz ekonomikas ministre bija Ūdres kundze, drīz pēc tam viņa bija spiesta demisionēt, un viss apstājās.

Process gan turpinājās nākamā ekonomikas ministra Makarova kunga laikā, bet nemaz nenonāca līdz slēdzienam.

Beidzot jautājuma risināšanu pārņēma Bērziņa kunga valdība, un drīz pēc tam “Sonera” zaudēja pacietību sakarā ar Latvijas valdības nespēju pieņemt lēmumu un iesūdzēja Latviju arbitrāžas tiesā. Mēs sākām tiesāšanās ceļu.

Darbu turpināja īpaša darba grupa. Cik es saprotu, īsi pirms tam, kad pēdējā valdība beidza savu darbu, bija jau gandrīz sagatavots mierizlīgums, kuru jau Kalvīša kungs šeit pieminēja. Diemžēl vai nu laika trūkuma dēļ, vai politiskās drosmes dēļ šis mierizlīgums netika parakstīts.

Un, kad darbu sāka Repšes kunga valdība, ar šo līgumu saistītā jautājuma risināšanu iemantoja Repšes kunga valdība, kas beidzot ir spējusi pielikt punktu šai garajai sāgai.

Es varu tikai vēlreiz teikt paldies Aksenoka kungam un Repšes kungam par to politisko drosmi - šā jautājuma risināšanu novest līdz galam! Process ir vilcies no 1996.gada līdz 2004.gadam, un es nu nekādā ziņā nevaru teikt, ka to varētu nosaukt par kaut kādā mērā sasteigtu procesu. Tiešām.

Nākamais, kam es gribētu pieskarties, ir jautājums par modernizāciju laukos. Šeit jau tas temats tika dažkārt skarts, bet es gribētu teikt, ka es domāju, ka ir diezgan skaidrs, ka modernizācija laukos turpināsies. Un tā turpināsies arī tādēļ, ka pats “Lattelekom” ir ieinteresēts, lai šo modernizāciju turpinātu, jo tajās lauku daļās, kur vēl ir vecās telefonu centrāles, šīs vecās centrāles jau drīz beigs darboties un nav iespējams tās atvietot ar tādām pašām vecām centrālēm. Tās atvietos ar modernām, mūsdienīgām elektroniskām centrālēm.

Otrs iemesls, kādēļ modernizācija turpināsies, ir tas, ka “Lattelekom” licence kā tāda dod pieeju citiem operatoriem, un rezultāts ir tas, ka process spiež “Lattelekom” ieviest ciparizāciju.

Es gribētu atgādināt arī to, ka šeit ir bijusi runa par internetu. Šodien visiem telekomunikāciju klientiem, “Lattelekom” klientiem, ir iespējams iegūt interneta pakalpojumus ar iezvanpieeju. Tas ir visiem iespējams.

Un beidzot, es domāju, jāatceras, ka nav jau šodien vairs tikai fiksēti telekomunikāciju sakari. Es domāju, mēs visi, gandrīz visi, kas esam šajā zālē, staigājam ar mobilajiem telefoniem. Mobilie telefoni ir arī ļoti daudziem cilvēkiem laukos. Mobilie telefoni ir arī uz laukiem, ir pārklājums gandrīz visā Latvijā, cilvēkiem ir iespēja izmantot telefonu, izmantot telekomunikāciju pakalpojumus arī uz laukiem.

Mūsu lēmuma projektā, kas mums ir priekšā, ir runāts par negatīvu iespaidu uz sabiedrību. Es gribētu teikt, ka šis mierizlīgums dos tieši pretējo. Mierizlīgums beidzot, pēc trīsarpus gadiem, ļaus “Lattelekom” vadībai nodarboties ar to, kas tai faktiski ir jādara. Viņiem ir jānodarbojas ar uzņēmuma vadību un ar telekomunikāciju attīstību, nevis visu laiku jātiek traucētiem ar tiesvedību.

Es atgādināšu par finansiālajiem rezultātiem, ko mūsu valsts ir ieguvusi no “Lattelekom”. Atcerēsimies, ka pagājušajā gadā no “Lattelekom” tika iegūti apmēram 30 miljoni latu nodokļos! “Lattelekom” bija vislielākais nodokļu maksātājs mūsu valstī. Bez tam uzņēmums samaksāja 5 miljonus latu dividendēs. Šogad uzņēmums atkal maksās apmēram 30 miljonus latu nodokļos un apmēram 20 miljonus latu dividendēs, un bez tam tiks izmaksāti apmēram 20 miljoni obligācijās, kā tas izriet no “jumta” līguma. Padomājiet, cik pensiju, cik bērnu pabalstu var no šīm summām izmaksāt!

Noslēgumā es gribu vēlreiz atkārtot: mierizlīgums, kolēģi, nebija sasteigts. Bija pēdējais brīdis. Pēc astoņu gadu sarunām un trīsarpus gadu tiesāšanās bija pēdējais brīdis pielikt punktu šim procesam! “Lattelekom” attīstība tagad varēs turpināties, netraucēta ar tiesvedību. Arī lauku modernizācija turpināsies. Es domāju, jūs man piekritīsiet, ka šis ir bijis vienīgais loģiskais risinājums pašreizējā situācijā.

Es noslēgumā aicinu jūs neatbalstīt šo lēmuma projektu.

Sēdes vadītāja. Ministru kabineta vārdā – tieslietu ministrs Aivars Aksenoks.

A.Aksenoks (tieslietu ministrs).

Sniegšu dažas atbildes uz izteiktajām lietām.

Vispirms par konfidencialitātes statusu šim dokumentam, kas tika parādīts. Šis dokuments ir advokātu biroja “Clifford Chance” ziņojums Ministru kabinetam. Tas teksts, kas tika rādīts, ir šis “Clifford Chance” atzinums. Šis dokuments ir klasificēts tikai vienā gadījumā, vienu reizi, tad, kad es šo dokumentu iesniedzu valdības sēdē. Klasifikāciju šim dokumentam es esmu noņēmis. Šai klasifikācijai vairs nav nekādas jēgas pēc mierizlīguma noslēgšanas, un tādēļ šis dokuments tika izdalīts mūsu partijas biedriem. Es esmu lūdzis Saeimas Prezidiju izdalīt šo dokumentu visiem Saeimas locekļiem, un tas arī tūdaļ, pēc brīža, tiks izdarīts.

Tālāk. Uz ko es vēl gribētu atbildēt? Ir ļoti labi runāt par to, ko gribētos, par to, ko gribējās šajā mierizlīgumā iekļaut. Ir labi runāt par to, ka mierizlīgumā gribējās atcelt “jumta” līgumu. Ir labi runāt par to, ka gribējās atcelt pirmpirkuma tiesības. Nekā tāda nav tajos projektos, ko ir iepriekšējā valdība sagatavojusi. Ir labi, ka gribējās turpināt šo modernizāciju. Jā, es redzēju vienu no šiem mierizlīguma projektiem, kurā bija paredzēts digitalizēt līdz 90%... Tātad tas bija kā saistība – digitalizēt līdz 90%. Šodien ir digitalizēti jau 90%.

Par dividenžu izmaksu. Kalvīša kungs, jūs teicāt, ka jūs gribējāt ar viņiem sarunāt, ka tikai pēc tam, kad viņi šos 60 miljonus ieguldīs, varēs izmaksāt dividendes. Nekas tāds taču nav noticis!

Tālāk. Par šīm “b” akcijām, ko jūs pieminējāt. Jūsu nosacījums bija labs mierizlīguma nosacījums. Šīs “b” akcijas jau ir pārvērstas par aizņēmuma obligācijām, kuras gada laikā Latvijai tiks izmaksātas. Tātad ir ļoti skaisti un pārliecinoši runāts par lietām, kuras patiesībai it nemaz neatbilst.

Par apgrūtinājumu. Par to, ko šeit teica Bērziņa kungs, par to, ka tagad šajā līgumā esot kaut kāds apgrūtinājums LMT daļām vai “Lattelekom” daļām. Nav pilnīgi nekāda apgrūtinājuma šajā līgumā, un Latvijai nav saistības kaut ko obligāti pārdot vai nepārdot, paliek pilnīgi brīva izvēle.

Es daudz nekomentēšu par tiem procentiem, kas ir paredzēti daļu atsavināšanai SIA. Nekā tāda nav likumā par SIA. Nekur tas nav rakstīts. Īpašnieks var atsavināt tik daudz akciju, cik viņš pats vēlas. Un attiecībā uz tādu akciju daudzumu, kādu viņš ir izvēlējies, viņš piedāvā pirmpirkuma tiesības. Tātad arī tas arguments neatbilst patiesībai.

Par šo trešās puses iestāšanos šajā lietā, šajā uzņēmumā. Kas tad ir trešās puses iestāšanās? Tā ir faktiski kādu daļu pārdošana. Un tās veto tiesības tiešām beidzas šā gada janvārī. Un atliek tikai pirmpirkuma tiesības.

Un pašās beigās es gribētu šiem ļoti zinošajiem speciālistiem paskaidrot par arbitrāžas tiesas sprieduma pārsūdzēšanu. Redziet, arbitrāžas tiesas spriedumu nevar pārsūdzēt pēc būtības. Tā tas tiešām ir. Taču arbitrāžas tiesas spriedumu var pārsūdzēt gan procesuālu iemeslu dēļ, dažādu procesuālu pārkāpumu dēļ, gan arī atsevišķu citu iemeslu dēļ, starp kuriem var minēt, piemēram, to, ko angliski sauc par “public policy”, kas ir pretēja kādas valsts vispārējai politikai. Un ir vēl arī dažas citas atrunas, kādos gadījumos to drīkst darīt.

Tā ka liels paldies par visām šīm juridiskajām pamācībām, bet tā nu gan nav, ka šīs lietas nebūtu tikušas apsvērtas un pārdomātas.

Paldies par uzmanību.

Sēdes vadītāja. Deputāts Vilnis-Edvīns Bresis.

V.-E.Bresis (Zaļo un zemnieku savienības frakcija).

Godātie kolēģi! Man šķiet, ka ir jau diezgan daudz pateikts gudru un ne visai gudru domu. Man šķiet, ka mēs esam liecinieki tādam kā darījumam, kura galvenais panākums ir pats darījums, nekas vairāk. Man šķiet, ka tā ir nožēlojama kapitulācija liela koncerna priekšā.

Var jau mēģināt mums šeit kaut ko iestāstīt, mūs it kā pierunāt, taču es gribētu, lai tie aizstāvji aizbrauc uz lauku rajoniem un mēģina kaut ko iestāstīt tiem cilvēkiem, kas nesaņems šos telekomunikāciju pakalpojumus, kuriem ir jābūt attiecīgajā līmenī un kuru kopējā vērtība, pēc valdības aprēķiniem, ir 400 miljoni latu.

Tātad par šiem 400 miljoniem būtu bijuši jāveic darbi, lai mūsu valsts iedzīvotāji varētu saņemt šos pakalpojumus pienācīgā līmenī.

Mani šokē visvairāk tieši tas, ka valdība ir atļāvusi atkāpties no pamatlīguma un piekritusi tam, ka pamatlīgumā paredzētie pakalpojumi tālāk netiek veikti.

Es uzskatu, ka tā ir faktiski nodevīga noziedzība. Tā ir vai nu neprofesionalitāte, vai viskapitālākā nezināšana, vai muļķība, vai nemāka veikt šo politisko cīņu. Rezultātā mēs esam ieguvuši čiku.

Tā tas ir jāvērtē. Man liekas, ka bijušais premjerministrs šodien mūs šeit ļoti daiļrunīgi gan mēģina pierunāt, stāstīdams, ka tas ir ļoti izdevīgi. Un, ja viņam tas īsti neizdodas, tad viņš sāk vilkt ārā Lemberga lielo bubuli. Un man gribas tādu jautājumu jums, Repšes kungs, uzdot. Cik man ir zināms (es esmu mazlietiņ interesējies arī par jūsu sponsoriem), Lemberga kungs nav vis “zaļajiem” zemniekiem maksājis – tiem viņš ne kapeiku nav maksājis! - , bet taisni Repšes kungam ir divus tūkstošus veltījis, iemaksādams tos viņa personīgajā kontā.

Kurš tad no mums ir vairāk atkarīgs no Lemberga kunga – vai “zaļie”, zemnieki vai jūs, Repšes kungs?

Ko vēl es jums ieteiktu? (Starpsaucieni.) Ko vēl es jums ļoti nopietni ieteiktu? Jūs esat tāds ļoti patriotisks cilvēks, kā tas jau no seniem laikiem zināms. Tad nu palasiet vēl savu sponsoru sarakstus! Jūs tur ieraudzīsiet daudzus interesantus cilvēkus. Jūs zināt, par ko es runāju. Un, ja šie cilvēki ietekmē jūsu lēmumus, tad man rodas šaubas par jūsu godaprātu.

Es domāju, ka mums ir zināmā mērā jāpierod pie patoloģiskām dusmām. Vispirms šo dusmu objekts bija Tautas partija, protams, pēc tam – Latvijas Pirmā partija, tagad jau tā ir Zaļo un zemnieku savienība. Un acīmredzot nav jābūt lielam gaišreģim, lai redzētu, kas tad būs nākamais šo patoloģisko dusmu objekts. Tā droši vien būs Latvijas tauta, kura vairs neatbalstīs jūs, Repšes kungs, un tad jūs droši vien arī pret viņiem būsiet patoloģiski nejauks. (Aplausi.)

Sēdes vadītāja. Deputāts Pēteris Tabūns.

P.Tabūns (frakcija “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK).

Mēdz teikt, ka draugi ir laba lieta, bet patiesība ir dārgāka. Un es mēģināšu šādā garā arī runāt.

Man bija tas gods divas reizes (un vairāk arī nebija izmeklēšanas komisiju) – divas reizes šo Saeimu laikā darboties izmeklēšanas komisijā, un es ar pilnu atbildību varu tagad runāt, jo lielu daļu no šīm lietām es zinu. Protams, visu nevarēja zināt, jo bija tīts noslēpumu plīvurā daudz kas. Bet tomēr.

Ko es gribētu pateikt, kolēģi? Mēs te esam jau krietni vien saplūkušies šodien, mezdami viens otram sejā visai skarbus vārdus, bet īstie putras vārītāji nesēž šajā zālē – vismaz tiešie putras vārītāji nesēž šajā zālē, draugi mīļie! Varbūt netiešie te sēž, bet tiešie – patiešām ne. Izstrēbēji gan esam visi mēs šobrīd. Tur jau ir tā lieta! Un, ziniet, pretīgu putru ar priecīgu smaidu ir grūti strēbt. Tāds skābs ģīmis vien iznāk. Savādāk jau to nevar izdarīt. Lūk, vajadzētu uz šo lietu paskatīties no šīm pozīcijām!

1994.gads. Noslēdza “jumta” līgumu “Latvijas ceļš”, to nepiemin šodien neviens. Noslēdza, kā to Ūdres kundze jau teica, valsts suverenitāti ierobežojošu līgumu... diskriminējošu, valsti apkaunojošu līgumu noslēdza Birkava kungs. Gūtmaņa kungs toreiz bija ministrs, Birkava kungs bija premjers. Un visā šajā laikā valsts intereses netika ievērotas. Es jums ar pilnu atbildības sajūtu to saku. Visā šajā laikā! Pilnvarnieki pārstāvēja 51% – valsts daļas –, bet valsts intereses viņi neaizstāvēja. Viņi aizstāvēja ārzemju investoru intereses, jo saņēma ļoti, ļoti, ļoti pamatīgu naudu. Lūk! Te, lūk, ir tā lielā bēda, un to nedrīkst aizmirst, runājot par šodienas mierizlīgumu. Tam 51 procentam, kas ir valsts rokās, vērtība bija tuvu nullei. To daļu neviens neaizstāvēja. Un tad, kad izmeklēšanas komisija to konstatēja un pieņēma lēmumu, valdības ignorēja to, jo bija konkrētas intereses ievērotas, noslēdzot šo līgumu, un tās turpināja pastāvēt.

Un arī Kalvīša kungs, kad viņš bija ekonomikas ministrs, faktiski nevarēja... Premjers toreiz bija Bērziņa kungs. Bērziņa kungs, kurš bija turpinātājs Birkava kunga aizsāktajam, nevarēja atklāt šo patiesību un saukt savējos pie atbildības.

Vienīgais, ko droši vien varēja ierosināt varbūt Kalvīša kungs, bet toreiz viņš būtu zaudējis krēslu, – tad, kad sāka darboties KNAB, varēja ierosināt šo lietu izskatīt visupirms. Un tā pamatīgi! Un tā riktīgi, pamatīgi! Es domāju, ka tas vēl nav nokavēts un ka vajadzētu šo lietu izskatīt. Es domāju, ka šai afērai nav noilguma, jo šī ir vislielākā afēra visā neatkarības laikā. Tā pārsniedz miljardu! 15 miljonus sastāda ārzemju juristu pakalpojumi, slēdzot līgumu, un 16 miljoni vai pat vēl lielāka summa jau tagad iztērēta, tiesājoties. Un 600 miljoni tika pieprasīti no ārzemju investora, kā līguma nepildīšanas rezultāts... Lauku telefonizācijai un tā tālāk, visas šīs lietas. Tātad tas jau ir 631 miljons. Tur sanāk vēl ļoti daudz miljonu – desmitiem un, es domāju, pat simtiem miljonu – par to, ka laukos cilvēki vēl līdz šai baltai dienai nav saņēmuši iespēju izmantot modernu telefonu, pieslēgties internetam, lai varētu strādāt sekmīgi. Un rezultāts ir tas, ka šī summa pārsniedz miljardu latu!

Vai nebūtu laiks beidzot tikt skaidrībā? Agri vai vēlu, es domāju, mēs pie tā ķersimies – ja ne šī Saeima, tad nākamā vai aiznākamā. Pie šīs lietas ir jāķeras un jānosauc īstie “varoņi” (pēdiņās). Lūk, tāda ir patiesība! Tāda ir patiesība. Diemžēl šodien grūti pat man pateikt – jo man nav šo datu –, kā īsti ir ar šo mierizlīgumu. Vai tas ir patiešām pamatots vai nav pamatots? Es patiešām, liekot roku uz sirds, nevaru to pateikt. Taču tā jau ir tikai ievārītās putras strēbšana. Kaut kas jādara, lai tam pieliktu punktu. Var būt, ka, turpinoties šai tiesvedībai, Latvijas valsti izģērbtu pavisam pliku šie ārzemju investori. Tas tā droši vien būtu, jo viņi ļoti, ļoti veiksmīgi to dara.

Es tikai brīnos... Labi, pirmajā reizē, kad gatavoja un slēdza šo līgumu, bija vajadzīgi ārzemju juristi, jo mēs toreiz vēl nepratām, nebijām tik kvalificēti. Bet kāpēc šodien, jau tik daudzus gadus pēc neatkarības atjaunošanas, kad mūsu juristi jau ir pierādījuši savas spējas, – kāpēc šodien ir vajadzīgi, es atvainojos, tur tie juristi, lai kārtotu šīs lietas un lai pieprasītu šos miljonus? Viņu apetītei nav robežu! Un, godīgi sakot, viņu sniegtie secinājumi man nekādu pārliecību nerada. Absolūti nekādu pārliecību, jo viņiem nerūp šīs valsts intereses, viņiem rūp šie miljoni, kurus var “izslaukt” no šīs valsts. Redziet, tāda ir patiesība būtībā! Un kur ir tie “varoņi”? Tāpēc nevajadzētu tik briesmīgi pašlaik, tā sakot, saiet matos tiem, kuri šo putru nav ievārījuši un kuri šajā kautiņā nav nemaz piedalījušies. Vai nevajadzētu par to padomāt šodien, cienījamie kolēģi?

Un no tā, tā sakot, izrietēs visa turpmākā darbība. Es vēlreiz uzsveru, ka šai lietai daļēji varētu jau pielikt punktu, jo es patiešām apšaubu, vai “Lattelekom”, kurš ir ļoti ieinteresēts gūt peļņu, galvenokārt ārzemju investori, izpildīs savas saistības. Faktiski taisnības jau tikpat kā nav no sākta gala – no 1994.gada. Un viņi laukos neuzstādīs šos modernos telefonus. Man nupat raudot zvanīja kāda sieviete no Balvu rajona, Puriņas kundze uzvārdā, un teica: ““Lattelekom” man atņēma to pašu veco līniju un nedod neko jaunu tās vietā, un negrasās to darīt laikam arī nākotnē, lai bērni varētu pieslēgties internetam un strādāt. Kad viņi to izpildīs? Pēc tā, kā viņi rīkojas, redzot viņu intereses, diez vai viņi to izdarīs.”

Tā ka, lūk, es jums drusciņ atklāju, tā sakot, patiesības nelielu daļu, kur vajadzētu ieskatīties, kā vajadzētu domāt un varbūt kādā virzienā arī rīkoties.

Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītāja. Deputāts Leopolds Ozoliņš.

L.Ozoliņš (Zaļo un zemnieku savienības frakcija).

Cienījamā priekšsēdes kundze! Cienījamie kolēģi! Demisionējusī valdība! (Zālē smiekli.)

Man ir ļoti sāpīgi dzirdēt, ka afēras atklājas cita pēc citas, bet saistībā ar šo afēru, ja tā varētu teikt, citējot Kalvīša sacīto, “noziedzīgais “jumta” līgums”... nezinu, vai tā ir vai nav... bet ar viena šā noziedzīgā līguma sastādītāja Justa Karlsona interviju “Klubā” es esmu ļoti rūpīgi iepazinies un to izlasījis. Un, ja Tabūna kungs aizmirsa pateikt, ka trešais parakstītājs bija Kehra kungs, kas tagad ir Multihalles ģenerālizpildītājs un direktors, tad ko mēs varam gaidīt tālāk, izskatot tam līdzīgas lietas?

Manuprāt, mēs varētu Kalvīša kungam pateikt, ka viņš ir nedaudz kļūdījies. Bet Bērziņa runas laikā, kura bija spoža un man ļoti patika, es īsti nesapratu Bērziņa kungu, kāpēc viņš rādīja šo telefonu, kāpēc viņš to kratīja mūsu priekšā. Es domāju, ka trimdas latviešiem - un Bērziņa kungs ir viens no tiem - , kuri pieļāva gan Ždanokas, gan Rubika kandidēšanu uz Eiroparlamentu, vajadzētu mazliet iedziļināties... mazliet iedziļināties mūsu problēmās šeit, jo, būdami 55 gadus brīvā sabiedrībā, teiksim, advokātu prasmes vērtējumos jūs mazliet kļūdāties, arī attiecībā uz “Lattelekom”, ka tas ir maksājis milzu nodokļus. Jūs maksājāt, mana ģimene maksāja, uzņēmumi maksāja, mazās fermas maksāja... Maksāja visi, kas zvanīja, visi, kas runāja, un šīs maksas nebija mazas. Mums ir vienas no pašām dārgākajām telefona sarunām pasaulē, Bērziņa kungs. Vai ne? To vajag uzsvērt! Mēs maksājām šos 20 vai 15 miljonus, cik nu jūs tur nosaucāt...

Kā radās visa tā lieta ar Birkavu un Justu Karlsonu, kas uzņēmās šo līgumu sastādīt sākumā, atceraties, par 1,5 miljoniem latu, kas vēlāk izauga par 15 miljoniem latu. Kāpēc? Izrādās, ka Justam Karlsonam vaicāja: “Kādā jomā jūs nevarat sadarboties ar valdību?” – “1991.gadā, kad Valdis Birkavs vēl darbojās Universitātē kā mācību spēks, atstiepu viņu uz Ameriku, un norunājām, ka jānotur Pirmais latviešu juristu kongress.”

Vēl jautājums, uz kuru viņš atbildēja: “Vai advokātu birojs “Carroll, Burdick&Co” no šiem 15 miljoniem tālāk neko neziedoja “Latvijas ceļam” vai citām politiskajām partijām?” Atbilde: “Es pilnīgi atklāti no savas kabatas noziedoju LNNK pilsētām... vēlēšanām”.

Nākamais jautājums: “Cik ziedojāt “Latvijas ceļam” kā advokātu birojs?” – “30 000. Man liekas, ka ziedojumu kopējā summa bija ap 100 000 dolāru. Tajā laikā rubļa attiecības ar dolāru bija 40. Tas šodien pirkšanas spējā ir apmēram 4 miljoni dolāru.” 40 reizes bija vērtīgāka tā summa!

Un beidzot - kur kļūdījās Kalvīša kungs. Kalvīša kungs runāja par miljoniem. Jautājums: “Vai līgums paredzēja Latvijai tiesības tā neizpildes gadījumā piedzīt soda naudu?” “Jā,” atbild Justs Karlsons, “tur bija tā: ja tu līgumu neizturi, tad vari iet un sūdzēt. Mēs tikpat labi varējām izmantot šo procesu, ko tagad izmanto viņi. Galu galā tā pretestība, ko tagad esam cēluši, ir mana stratēģija. Vēl bijušajam premjeram es teicu, ka nevaram celt prasību par sīkumiem, jo nav izpildīts būtiskais – valsts telekomunikāciju modernizācija. Mums bija konsultants, kas teica, ka modernā telekomunikāciju sistēma valsts iekšzemes kopproduktu varētu pacelt 8 reizes. Tas nav izdarīts! Teicu, ka ir jāizvērtē, cik miljardu tāpēc esam zaudējuši. Šādu prasību galu galā arī cēla.”

Tātad – cik miljardu, Kalvīša kungs, nevis 100 miljonus!

Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītāja. Deputāts Atis Slakteris.

A.Slakteris (Tautas partijas frakcija).

Priekšsēdētājas kundze! Kolēģi! Valdības pārstāvji! Arī “Jaunā laika” deputāti! Atsevišķi “tēvzemes” deputāti labprāt gremdējas atmiņās par tālo pagātni, ļoti labprāt ieskatās nākotnē, kas būtu bijis, ja būtu bijis, bet apspriežamais jautājums šodien ir ļoti konkrēts – demisionējusī valdība ir pieņēmusi konkrētu lēmumu un noslēgusi līgumu.

Kompetences valdības pārstāvju runās bija visai maz. Tieslietu ministrs mēģināja atbildēt uz jautājumiem, uz dažiem pat kaut ko atbildēja. Vairākumā gadījumu uz jautājumiem nespēja atbildēt.

Labi! Es pieņemu, ka “Jaunā laika” deputāti joprojām daudz ko vēl nav sapratuši. Es pat varētu pieļaut, ka kaut ko nav sapratuši atsevišķi “Jaunā laika” valdības locekļi, bet šajā mirklī es gribētu pievērsties “tēvzemiešiem”.

No jūsu puses runāja, cienījami kolēģi, štata runātāji, kas no ekonomiskajiem jautājumiem principā nesaprot neko. (No zāles dep. J.Dobelis: “Neko nesaprot! Pareizi!”) Bet jūsu rindās, lai cik retas tās arī būtu, ir daži cilvēki, kuri saprot, par ko ir runa. Viens no tiem, kas saprot, ir atbildīgais ministrs Roberts Zīle, kurš ir pamanījies pilnīgi nejauši iekārtot sev atvaļinājumu acīm redzami valdībai šajā ļoti mazsvarīgajā periodā, lai nebūtu jāpastāsta no šīs tribīnes, kāpēc valstij tas ir izdevīgi. Nu viņš tomēr gan pateica, ka nevajadzētu parakstīt, un es saprotu, ka viņš ir devies atvaļinājumā.

Nu labi, Roberta Zīles šeit nav, bet, ja gadījumā tribīnē uzkāptu bijušais premjers, laikam arī ekonomikas ministrs un vēl vairāku citu pienākumu pildītājs Krasta kungs no frakcijas “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK un, roku uz sirds liekot, teiktu: “Ziniet, es patiešām esmu pārliecināts, ka tas ir pats labākais, ko Latvijas valdības jebkad ir spējušas...”, tad es nevaru apgalvot, ka Tautas partija mainītu savu viedokli, bet varbūt tomēr sāktu šaubīties. Taču neviens no kompetentajiem deputātiem tribīnē nekāpa. Tad padomājiet, cienījamie “Jaunā laika” kolēģi, kāpēc tā notiek!

Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītāja. Deputāts Artis Kampars.

A.Kampars (frakcija “Jaunais laiks”).

Godātā Saeimas priekšsēdētājas kundze! Cienītais Ministru prezidenta kungs! Godātie kolēģi! Manuprāt, mūsu tieslietu ministrs ļoti precīzi un skaidri, argumentēti izstāstīja par šo līgumu, kurš tiešām ir pats izdevīgākais risinājums, tāpēc es par to nerunāšu. Es gribētu piebilst... (Starpsaucieni.)

Es gribētu piebilst par vienu citu lietu. Vakar vakarā LNT ziņu raidījumā jaunais nākamās valdības veidotājs Emša kungs ļoti precīzi citēja... runāja par vienu lietu, tātad citēšu Induli Emsi: “Politiski “Jaunajam laikam” tas nav izdevīgi – parakstīt tādu līgumu, jo politiski tas ir traips viņu biogrāfijā, pat ja šā līguma nosacījumi ir izdevīgi valstij.” Tātad jau vakar Emša kungs ir publiski atzinis, ka šā līguma nosacījumi ir izdevīgi Latvijas valstij. Kāpēc tad ir šī sēde, Emša kungs, ja jūs uzskatāt, ka tie ir izdevīgi?

Un vēl otrs jautājums: Emša kungs, vai jūsu nākamā valdība arī strādās tikai savas partijas politiskajās interesēs vai varbūt arī Latvijas valsts interesēs? Lūdzu, atbildiet uz šo jautājumu!

Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītāja. Deputāts Ainārs Šlesers.

A.Šlesers (Latvijas Pirmās partijas frakcija).

Cienījamā Saeimas priekšsēdētāja! Godājamais Repšes kungs! Godājamais Aksenoka kungs! Godājamie deputāti! Šo sēdi varētu raksturot ļoti īsi: tumsa cīnās pret gaismu vai arī gaisma cīnās pret tumsu. Apmēram šāda ir situācija, kāda ir izveidojusies šajā valstī, šajā parlamentā. Tikai ir jautājums: kur ir gaisma un kur ir tumsa? Šķiet, ka šeit valda pietiekami liels apjukums. Un ir jāpiekrīt tomēr Slaktera kungam konkrēti tajā ziņā, ka... (Starpsaucieni.) pašreiz patiešām notiek diskusija par daudzām lietām. Un man ir jāizsaka nožēla, ka Repšes kungs pašreiz nevēlas pat uzklausīt to, ko es grasījos teikt tieši viņam, uzsākot savu uzrunu.

Pēdējās stundas laikā es saņēmu šo dokumentu – ziņojumu Ministru kabinetam, kur ar roku ir uzrakstīts: “Lūdzu, izdaliet visiem Saeimas deputātiem! Aksenoks.” Es diemžēl nevaru spriest par to, kas ir rakstīts šajā dokumentā, jo es, atrazdamies sēdē, nevaru tik ātri iepazīties ar visiem šiem argumentiem. Bet vienu lietu gan es gribētu teikt: pamatjautājums ir nevis tas, vai ir labi vai slikti sastādīts šis mierizlīgums, bet gan tas, kāpēc šādā veidā pašreiz notiek šis process.

Tika pateikts ļoti skaidri, ka Zīles kungs aizmuka no valsts, lai nepiedalītos šajā procesā. Viņš ļoti skaidri pateica, ka nevajag to lietu parakstīt. Nevajag! Kāpēc? Tikai tāpēc, ka viņš saprot no šīm lietām nedaudz vairāk nekā Tabūna kungs.

Kas attiecas uz vakardienu, tad es gribētu runāt ar faktiem, nevis tikai ar emocijām. Pulksten 11.00 Zaļo un zemnieku savienība organizēja preses konferenci, kurā viņi ļoti skaidri nodefinēja, ka viņi neatbalsta šā līguma parakstīšanu. Kāpēc? Ne jau tāpēc, ka tas ir slikts vai labs, bet tāpēc, ka demisionējusī valdība, izskatot šo lietu lielā slepenībā, virzīja to uz priekšu un vēlējās to parakstīt pāris dienu pirms savas aiziešanas.

Kāpēc tāda steiga? Vai tad tiešām “Jaunā laika” deklarētie atklātības laiki ir beigušies? Kāpēc Ministru prezidents, nu jau bijušais, zinādams, ka deputāti vēlas par šo jautājumu runāt, nevēlējās šodien atnākt, tikties ar deputātiem un pateikt: “Dārgie kolēģi! Es nešķirošu, kurš no jums šodien ir gaišais spēks vai tumšais spēks, es jums lieku priekšā dokumentu, par kuru es uzņemos pilnu atbildību. Es esmu gatavs atbildēt uz visiem jautājumiem, kāpēc tas tiek slēgts. Man ir juridiskas tiesības to noslēgt, un es to izdarīšu, neskatoties uz to, ka citi deputāti domā citādāk.” Ministru prezidents nebija gatavs šo parakstīšanu atlikt kaut vai par vienu dienu. Jautājums: kāpēc? Tātad nebija šo argumentu.

Un es gribētu teikt tā: ja mēs iedziļināmies šajā procesā vēl vairāk, tad ir jāsaprot, ka viss, par ko runāja Ministru prezidents, nu jau bijušais, neatbilst patiesībai. Viņš teica, ka tiek plānotas jaunas afēras - “Latvenergo”. Nu tad runāsim konkrēti, kāpēc man personīgi ir jāuzklausa kārtējo reizi apvainojumi, ka it kā es un mani kolēģi grasāmies privatizēt “Latvenergo”? Es gribētu teikt, ka iepriekšējās Saeimas laikā kopā ar tālaika deputāti Jevgeniju Stalidzāni mēs aktīvi piedalījāmies procesā, lai vāktu parakstus par to, lai “Latvenergo” netiktu privatizēts. Un tieši arī ar mūsu līdzdalību šis pasākums vainagojās ar konkrētu rezultātu.

Vakar vai aizvakar mēs varējām dzirdēt jaunus faktus, ka godājamais Vilis Vītols – “Latvenergo” padomes priekšsēdētājs, kas pārstāv “Jauno laiku”, - ir vēlējies sadalīt “Latvenergo” ar mērķi to privatizēt. Beigu beigās es nezinu, kā tur īsti tā valdība lēma, bet vienprātības nebija, un šis jautājums tika citādāk pieņemts.

Tātad – kāpēc jūs šodien pārmetat Latvijas Pirmajai partijai, personīgi man un citiem un arī citu partiju pārstāvjiem, ka it kā kāds vēlas privatizēt “Latvenergo”? Turpretī jūsu partijas biedrs ļoti konkrēti veicina šo procesu. Es esmu gatavs atklāti stāvēt kameru priekšā un runāt par šiem faktiem, kuri ir izskanējuši.

Tad nemānīsim šinī gadījumā sabiedrību un nemānīsim paši sevi! Es esmu pārliecināts, ka mums ir jāatrod risinājums, kā izkļūt no šīs situācijas, tikai diemžēl šodien mēs nevaram runāt par šā līguma būtību, jo tiešām atklātība mūsu valstī vairs nepastāv. Un, protams, tās skaistās frāzes, kur kāds vēlas cīnīties pret tiem tumšajiem spēkiem, es domāju, ir novedušas Einaru Repši pilnīgā strupceļā. Viņš pārmeta, ka šie sliktie spēki ir gāzuši viņa valdību. Piedodiet! Atcerēsimies, kā tad notika šī gāšana! Notika tā, ka nepamatoti tika atlaists kāds ministrs, kā rezultātā šā ministra partija aizgāja no valdības, neprasot ne uzticību, ne neuzticību. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē to, ka Einars Repše pats demisionēja. Un kāpēc demisionēja? Kuri bija tie ļaunie spēki?

Vēl es gribu atgādināt, ka šie ļaunie spēki bija tie deputāti opozīcijā, kuri nevēlējās, lai pedagogiem tiek samazinātas algas, bet vēlējās, lai pedagogi saņemtu vismaz divas minimālās algas par savu darbu. Šie ir tie konkrētie iemesli, un tāpēc nevajag maldināt sabiedrību!

Un es tomēr aicinu “Jauno laiku” uzņemties atbildību par šo bezatbildīgo rīcību!

Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītāja. Deputāts Indulis Emsis.

I.Emsis (Zaļo un zemnieku savienības frakcija).

Godātie kolēģi! Es gribu pāris vārdus piebilst pie manis jau teiktā un paskaidrot šo politisko neizdevīgumu, ko es vakar minēju.

Es gribu vēl pateikt, ka pēdējā laikā esmu novērojis to, ka manas runas sākuma daļu atdala no beigu daļām un piešķir manai mutei tādu domu, ko es nekad neesmu domājis. Taču es saprotu, ka tā laikam ir tāda situācija, kad man ir jārunā īsos, nepaplašinātos teikumos, lai tos nevarētu sadalīt divās daļās un katru teikuma daļu piešķirt savai domai.

Mana doma, ko es vakar teicu, ir tāda pati, ko es šodien saku: “Jaunajam laikam” pieņemt šādu lēmumu steidzamības kārtā tagad, šajā brīdī, kad valdība ir demisionējusi, ir politiski neizdevīgi. Politiski neizdevīgi, jo tas rada aizdomas, ka te var būt afēra. Vienkārši šis fakts kā tāds rada aizdomas, ka te var būt afēra.

Un tālāk es jautāju, Kampara kungs, tikai to: “Ja tas kādam politiskajam spēkam ir neizdevīgi, tad kāpēc viņš to dara?” Un es gribu šodien dzirdēt atbildi uz šo jautājumu, kāpēc jūs to darāt, ja jums tas ir politiski neizdevīgi? Tātad – kur ir tā lieta? Ja jūs sakāt, ka valstij tas ir izdevīgi... (No zāles dep. L.Ozoliņš: “Pareizi!”) O, mīļie draugi, tad jums vajadzēja paskatīties, kāda izskatījās seja tam pilnvarotajam pārstāvim no “TeliaSonera”, kurš vakar bija ieradies Latvijā parakstīt šo līgumu! Viņš bija gaužām apmierināts ar panākto. Laimīgs! Viņš teica, ka gudrāku lēmumu viņš ilgi nav redzējis.

Tātad, kolēģi, kurš tad te kuru māna? Kuram tad tas lēmums ir izdevīgs? Viņš varēja vismaz drusku samelot, drusku minstināties un teikt, ka nu, ziniet... nu lēmums ir tāds, bet nu... kaut kā ir jāiet uz priekšu. Nē, kolēģi, viņš pateica: “Šis lēmums ir visprātīgākais, ko Latvijas valdība varēja izdarīt!” Un, ja to saka pretinieks, tas, ar kuru mēs tiesājamies, tad kas man ir jādomā? Kas man ir jādomā!? Un tāpēc, Kampara kungs, padomājiet, kas man būtu jādomā! (No zāles dep. J.Dobelis: “Visu to labāko!”)

Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītāja. Debates slēdzu. (Aplausi.)

Vārds īsam paziņojumam tieslietu ministram Aksenoka kungam.

A.Aksenoks (tieslietu ministrs).

Mans paziņojums tiešām būs pavisam īss. Mēs tikko esam saņēmuši... Latvijas puses advokāti ir saņēmuši pretējās puses piekrišanu deklasificēt – noņemt konfidencialitāti arī abiem līgumiem. Es domāju, ka jau rītdien varētu tikt sasaukta valdības sēde. Es aicināšu Ministru prezidentu to darīt, lai noņemtu šo konfidencialitāti un lai visi varētu iepazīties ar šiem abiem līgumiem.

Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītāja. Cienījamie kolēģi! Lūdzu uzmanību! Jo deputātiem būs jābalso par lēmuma projekta “Par mierizlīguma starp Latvijas valsti un “Tilts Communications” atbilstību Latvijas valsts un sabiedrības interesēm”. Lūdzu zvanu! Balsošanas režīmu! Lūdzu rezultātu! Par - 64, pret - 28, atturas - 6. Lēmums pieņemts. Paldies.

Līdz ar to visi darba kārtības jautājumi ir izskatīti.

Lūdzu deputātus reģistrēties ar reģistrācijas kartēm! Lūdzu zvanu! Reģistrācijas režīmu!

Vārds paziņojumam deputātei Baibai Brigmanei.

B.Brigmane (frakcija “Jaunais laiks”).

Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas locekļi! Tūlīt pēc piecām minūtēm mūsu telpās sāksies Budžeta komisijas sēde.

Sēdes vadītāja. Saeimas sekretāra biedru lūdzu nolasīt reģistrācijas rezultātus!

A.Bartaševičs (8.Saeimas sekretāra biedrs).

Godātie deputāti! Nav reģistrējušies: Andris Ārgalis, Augusts Brigmanis, Boriss Cilevičs, Ina Druviete, Andis Kāposts, Ainars Latkovskis, Linda Mūrniece, Andrejs Naglis, Jānis Reirs, Ēriks Škapars, Juris Sokolovskis, Igors Solovjovs, Baiba Brigmane un Ausma Ziedone-Kantāne.

Paldies par uzmanību!

SATURA RĀDĪTĀJS

8.Saeimas ziemas sesijas 9. (ārkārtas) sēde

2004.gada 4.martā

Balsojumi