2002.gada 20.martā

Sēdi vada Latvijas Republikas 7.Saeimas priekšsēdētājs Jānis Straume.

Balsojumi

Sēdes vadītājs. Labrīt, godātie kolēģi! Šodien sāksim Saeimas ārkārtas sēdi saskaņā ar Ministru prezidenta Andra Bērziņa ierosinājumu - izskatīt likumprojektu “Grozījumi Latvijas Republikas Satversmē” pirmajā lasījumā.

Atbildīgās komisijas vārdā… Pirms jūs, Muciņa kungs, nākat tribīnē, reģistrēsimies kvorumam. Lūdzu reģistrācijas režīmu! Reģistrācija kvorumam. Lūdzu rezultātu!…

Lūdzu atkārtot reģistrācijas režīmu! Reģistrēsimies ar identifikācijas kartēm!

Lūdzu reģistrācijas režīmu! Reģistrēsimies ar identifikācijas kartēm! Lūdzu rezultātu!… Piecu minūšu ilgs pārtraukums.

Sēdi vada Latvijas Republikas 7.Saeimas priekšsēdētājs Jānis Straume.

Sēdes vadītājs. Piecu minūšu pārtraukums ir beidzies. Lai sāktu ārkārtas sēdi, ir nepieciešama reģistrācija kvorumam. Lai reģistrētos kvorumam, ir nepieciešams pēc reģistrācijas režīma paziņošanas nospiest kreiso lampiņu… (zālē smiekli)… kreiso lampiņu, kura visiem mums ir redzama. Reģistrācija kvorumam! Lūdzu rezultātu! Ļoti precīzi! 81 deputāts. Rezultāts ir atbilstošs, lai sāktu šo sēdi.

Vārds Juridiskās komisijas vadītājam Linardam Muciņam. Izskatīsim likumprojektu “Grozījumi Latvijas Republikas Satversmē” pirmajā lasījumā.

L.Muciņš (frakcija “Latvijas ceļš”).

Cienījamo priekšsēdētāj! Cienījamie deputāti! Juridiskā komisija savā sēdē izskatīja likumprojektu “Grozījumi Latvijas Republikas Satversmē”, vienbalsīgi atbalstīja šo likumprojektu un attiecīgi iesniedza pirmajam lasījumam Saeimas sēdē.

Likumprojektā tiek piedāvāts Latvijas Republikas Satversmē izdarīt grozījumus četros pantos - Satversmes 18.pantā, Satversmes 21.pantā, Satversmes 101.pantā un Satversmes 104.pantā.

Saskaņā ar kārtību, kādā tiek izdarīti grozījumi Latvijas Republikas Satversmē, visu pantu redakcijas tiek dotas pilnībā, ar pilnu jaunu tekstu.

Tajā pašā laikā mēs redzam, ka tādi teksti šobrīd ir arī minētajos pantos, lai gan pēc būtības tie tiek papildināti. Satversmes 18.pants, kurā līdz šim bija noteikts, ka Saeima pati pārbauda savu locekļu pilnvaras, tiek papildināts ar tekstu par deputāta zvērestu un ar otro daļu, kas norāda uz sekām, kas notiek tad, ja deputāts atsakās dot šādu svinīgo solījumu vai dod to nepienācīgā veidā.

Satversmes 21.pants, kurā šobrīd ir runāts par to, ka Saeima izstrādā sev Kārtības rulli, tiek papildināts ar jaunu teikumu par to, ka Saeimas darba valoda ir latviešu valoda.

Satversmes 101.pants, tā pirmā daļa tiek papildināta ar atzīmi, ka pašvaldības vēlē pilsoņi, un ar otro daļu, kas ir analoga 21.pantam, par to, ka pašvaldību darba valoda ir latviešu valoda.

Savukārt Satversmes 104.pantā tiek piedāvāts teksts par to, ka katrs var griezties valsts un pašvaldību iestādēs ar iesniegumiem un saņemt atbildi pēc būtības… tātad tiek papildināts ar norādi, ka šī atbilde saņemama latviešu valodā.

Uz ko ir vērsti piedāvātie grozījumi Satversmē?

Piedāvātie grozījumi Satversmē ir vērsti uz to, lai papildus Satversmes 4.pantam, kuru var grozīt attiecīgi tikai tā, kā tas ir noteikts attiecībā uz grozījumiem Satversmē, - ar divām trešdaļām deputātu balsu -, 4.pants vēl papildus tiktu grozīts visas tautas nobalsošanā.

Tātad papildus 4.pantam, kurā ir noteikts, ka Latvijā valsts valoda ir latviešu valoda, šajos grozījumos iesniegtajos pantos papildus tiek nostiprinātas latviešu valodas kā valsts valodas tiesības.

Loģiski, ka saskaņā ar 4.pantu tiek papildināts 21.pants un 101.pants, kuri nosaka, ka Saeimas darba valoda ir latviešu valoda un ka pašvaldību darba valoda ir latviešu valoda, jo mēs konstatējām, ka vēl ne visās pašvaldībās tiek stingri ievērota šī kārtība. Attiecībā uz Saeimu arī pirmskara laikā ir bijusi dažāda prakse saistībā par valodas lietošanu.

Tātad mēs Satversmē attīstam šo 4.panta ļoti stingro konstitucionālo normu par valsts valodu, nostiprinām šo normu, nosakot, ka Saeimas darba valoda ir latviešu valoda un arī pašvaldību darba valoda - latviešu valoda. Šie ir divi tādi ļoti svarīgi un būtiski papildinājumi.

Bez tam ir papildinājums 104.pantā. Runa ir par to, ka persona var ne tikai vērsties valsts un pašvaldību iestādēs ar iesniegumiem un saņemt atbildi pēc būtības, bet te tiek nostiprināta norma arī par to, ka šīs atbildes pēc būtības ir tiesības saņemt latviešu valodā.

Tātad šī būtiskā norma vēl papildus daudz stingrāk nostiprina latviešu valodas kā valsts valodas statusu mūsu valsts un pašvaldību iestāžu darbā.

18.pantā tiek piedāvāts ieviest jauninājumu attiecībā uz to, ka katrs deputāts, sākot pildīt savus amata pienākumus, Saeimas sēdē dod svinīgu solījumu. Svinīgā solījuma teksts un tā došanas kārtība ir izstrādāta analogi, kā Satversmē ir nostiprināts svinīgais solījums, ko dod Valsts prezidents. Bez tam 18.panta otrajā daļā attiecīgi ir norādītas arī sekas - kas notiek tad, ja šāds svinīgais solījums netiek dots.

Svinīgā solījuma nedošanas vai nepienācīgas došanas sekas ir analogas tām, kādas tās ir attiecībā uz svinīgo solījumu, ko mums dod gan Valsts prezidents, gan arī citas amatpersonas, stājoties darbā dažādās institūcijās, attiecībā uz kurām mums likumos ir paredzēta zvēresta došana, kur bez zvēresta došanas nevar sākt attiecīgo darbību šajās institūcijās. Šādu sistēmu Juridiskā komisija atzina par pamatotu un loģisku.

Kopumā visi šie grozījumi, kuri tika izskatīti Juridiskajā komisijā, pieaicinot daudzus konstitucionālo tiesību ekspertus, saņēma pozitīvu novērtējumu. Gan deputāti, gan eksperti saprot, ka šie grozījumi ir vērsti uz latviešu valodas kā valsts valodas tālāku nostiprināšanu, uz Satversmes 4.panta - ļoti augsta līmeņa teorētiskas normas - iedzīvināšanu jau konkrētās normās, tādās, kas konkrēti norāda latviešu valodas kā valsts valodas pielietošanas jomu, kārtību un, neapšaubāmi, personu tiesības saņemt šajā valodā atbildes valsts un pašvaldību institūcijās.

Tādējādi tā attiecas gan uz amatpersonām, valsts un pašvaldību deputātiem, gan arī skar pilsoņu tiesības - tiesības savā zemē runāt dzimtajā latviešu valodā, kuras, kā zināms, ilgus gadus mums tika vairāk vai mazāk būtiski ierobežotas.

Cienījamie deputāti! Protams, Juridiskajā komisijā gan eksperti, gan arī deputāti izteica dažādus priekšlikumus, dažādas pārdomas par vienu vai otru jautājuma formulējumu, taču tikpat kā nebija būtisku, konceptuālu iebildumu pret šiem Latvijas Republikas Satversmes grozījumiem. Lielākā daļa šo priekšlikumu ir vienlaikus vērsti arī uz to, lai precizētu, loģiskāk sakārtotu, veidotu īsāku, lakoniskāku un skaidrāku Satversmes tekstu, jo, kā zināms, Latvijas Republikas Satversme ir vēsturisks dokuments un tās tradīcija ir īsi un lakoniski raksturot un iezīmēt procesus mūsu valstī.

Godātie deputāti! Saeimas Juridiskā komisija atbalstīja šo likumprojektu pirmajā lasījumā, un komisijas vārdā aicinu to darīt arī jūs.

Paldies par uzmanību.

Sēdes vadītājs. Atklājam debates.

Vineta Muižniece.

V.Muižniece (Tautas partijas frakcija).

Godātie tautas priekšstāvji! Pirmām kārtām es gribētu jūs aicināt apzināties šīs dienas nozīmību, jo tieši šodien mēs runājam par svarīgu Latvijas valsts nacionālo interešu nostiprināšanu visaugstākajā līmenī - par valsts valodas, latviešu valodas politiku. Latviešu valoda, manuprāt, ir tieši tā ass, ap kuru mēs varam saliedēt visu Latvijas sabiedrību. Tāda ir mana pārliecība!

Jā, ir dzirdētas daudzas iebildes, ka šobrīd Satversmes 4.pants, kurā, kā mēs zinām, ir noteikts, ka valsts valoda Latvijas Republikā ir latviešu valoda, ir pilnīgi pietiekams. Turklāt, kā mēs zinām, ir spēkā Valsts valodas likums, kurā kā mērķis ir izvirzīta latviešu valodas saglabāšana, aizsardzība un attīstība. Un tomēr - kādēļ mums šodien jārunā par valsts valodas politikas nepārprotamu nostiprināšanu visaugstākajā līmenī?

Ir daudzi jautājumi, uz kuriem šobrīd nav iespējams saņemt pilnīgi pārliecinošu un pilnīgi viennozīmīgu atbildi.

Tie ir šādi. Vai valsts valodas statusa nostiprinājums ir pietiekams un vai šai jomā ir izdarīts viss, ko var darīt likumdevējs? Vai pietiekami stingri un neatgriezeniski ir iezīmēta valsts valodas politika? Un vai, mainoties Saeimas sastāvam, nebūs iespējams ātri un viegli atteikties no visa šobrīd sasniegtā valsts valodas jomā? Vai, noslēdzot kādus starptautiskus līgumus, kas, no tiesību normu hierarhijas viedokļa, stāv augstāk par nacionālajiem likumiem, nebūs iespējams kaut kādā veidā mazināt valsts valodas nozīmi un vai valoda no tā necietīs?

Kā jau teicu, pilnīgi viennozīmīgu un pārliecinošu atbilžu uz šo jautājumu šobrīd nav. Un tieši tādēļ ir arī atšķirīgi viedokļi gan par jau esošo valsts valodas statusa nostiprinājumu, gan arī par to, kādai jābūt turpmākajai mūsu rīcībai. Piedāvātais likumprojekts mums dod iespēju cauraust Satversmes normas ar skaidru, nepārprotamu nostiprinājumu: valsts valodas lietošana vēlētās pārstāvniecības institūcijās.

Ļoti bieži nākas dzirdēt, it īpaši pēdējās dienās, kritiskas iebildes: vai tik augstas juridiskas “raudzes” dokumentu, kāda ir Satversme, ir iespējams tik vienkārši aiztikt, grozīt, un vai to vispār vajadzētu darīt? Šajā sakarā es gribētu jums atgādināt arī to, ka Satversmes “tēvi”, radot Satversmi, labi apzinājās, ka laika gaitā būs nepieciešams izdarīt konstitūcijā izmaiņas, lai saglabātu dzīvu saikni valsts attīstībā. Viņi saprata arī to, ka izmaiņu izdarīšana nedrīkst būt pārāk atvieglota, jo tas varētu novest pie sasteigtiem, nepārdomātiem grozījumiem. Un tieši tādēļ ir izveidota īpaša formula Satversmes grozījumu veikšanai, kura ir nostiprināta Satversmes 76.pantā un kuru mēs ievērosim, gan šajā lasījumā, gan nākamajos lasījumos strādājot pie piedāvātajiem grozījumiem.

Runājot par konkrēto projektu, gribu teikt, ka visi četri priekšlikumi veido vienu veselumu. Tie ir vērsti uz vienu mērķi - uz valsts valodas statusa politisku un praktisku nostiprināšanu un iedzīvināšanu.

Un tādēļ es jūs aicinu atbalstīt likumprojektu pirmajā lasījumā un kopīgi strādāt pie tā tālākas pilnveidošanas, vienlaikus cienot un saglabājot Satversmei raksturīgās iezīmes - lakonisko valodu un normu konkrētību.

Pats labākais mūsu darba novērtējums, kāds varētu būt pēc Satversmes grozījumu izdarīšanas valsts valodas jomā, droši vien varētu būt tas, ka par Latvijas Republikas Satversmi - ar tajā veiktajiem grozījumiem - varētu teikt, ka tā ir konstitūcija, kas veidota ar skatu nākotnē, ar iespēju to piemērot arī dažādām krīzēm sabiedrības likteņos.

Aicinu jūs strādāt kopā! Vēlu veiksmi! Paldies par uzmanību.

Sēdes vadītājs. Paldies. Nākamajai vārds Kristiānai Lībanei.

Cienījamie kolēģi! Šodien mēs esam sanākuši kopā, lai ārkārtas sēdē pirmajā, konceptuālajā, lasījumā grozītu Latvijas Republikas Satversmi. Satversmes grozīšana ir viena no visnopietnākajām lietām, kurām parlaments vispār var pievērsties. Tieši tā to izprot Saeimas labēji centriskais vairākums, kas šo likumprojektu izstrādāja, un visi tie deputāti, kuri atradīs par iespējamu to atbalstīt.

Papildu nozīmi šiem grozījumiem piešķir arī tas, ka tie tapuši sarežģītā situācijā - daudz vairāk ārpolitiska, nevis iekšpolitiska spiediena netiešā rezultātā. Vislielākajā mērā tie ir saistīti ar mūsu valsts likteni ilgtermiņā, un, iespējams, tie ir tikai viena daļa tajā lielajā darbā, kuru paralēli plānotajam un sen zināmajam Saeimai būs jāpagūst izdarīt dažu tuvāko mēnešu laikā.

Mums šodien ir jāpieņem lēmums ne tikai par to, balsot vai nebalsot par grozījumiem Satversmes 18., 21., 101. un 104.pantā, bet arī par to, kā stratēģiski un taktiski vispareizāk rīkoties, vadot Latviju cauri ārpolitiskās spriedzes līkločiem, kā mūsu mazajai valstij sasniegt ārpolitisku uzvaru, tiekot uzaicinātai iestāties NATO, tajā pašā laikā lieki neriskējot ar iespēju ciest iekšpolitiskus zaudējumus, piemēram, tādus kā sabiedriskā miera un savstarpējas uzticības zudums, parlamentāra krīze vai starptautiska nestabilitāte.

Negribu jūs aizkavēt ar gariem un izvērstiem stāstiem par to, kas pasaulē mainījies kopš pagājušā gada 11.septembra. Negribu arī strīdēties par to, varēja vai nevarēja iepriekš paredzēt to, ka pēdējā gadā pirms lēmuma pieņemšanas par uzaicināšanu NATO mums tiks izvirzītas ļoti nopietnas papildprasības. Atgādināšu tikai to, ka kādā dienā janvāra otrajā pusē visas Saeimā pārstāvētās frakcijas tika uzaicinātas pie Valsts prezidentes. Viņa mums pastāstīja, ka NATO valstu līderu prasība pēc Saeimas un pašvaldību vēlēšanu likumu grozījumiem ir stingra un nelokāma, kā arī ierosināja ķerties pie minēto vēlēšanu likumu grozīšanas. Pēc šīm sarunām kā mums, parlamenta politiķiem, tā, uzdrošināšos apgalvot, arī viņai acīmredzami skaidrs kļuva tas, ka, raugoties no iekšpolitiskā viedokļa, šai situācijai nebija saskatāms risinājums, kas vienlaikus būtu ātrs, vienkāršs un rezultatīvs.

Nebija jābūt ģeniālam, lai saprastu, ka valsts valodai un visam tam, kas ar to saistīts, ir īpaša vieta ļaužu sirdīs, arī politiķu sirdīs, jo, starp citu, arī viņi ir cilvēki, tāpēc uzreiz, uz karstām pēdām, neviena no frakcijām nav gatava tūlītējiem vēlēšanu likumu grozījumiem. Atšķirība starp politiskajiem spēkiem ir tikai tajā apstāklī, cik aktīva vai pasīva katra partija izvēlas būt. Izvēle ir šāda: vai nu vienkārši nepiekāpties un izlikties, ka problēma nemaz nav tik liela, kā tā tiek tēlota, sakot, ka gan jau mūs NATO paņems tik un tā, ja vispār gribēs ņemt, vai tomēr atzīt problēmas esamību, apzināties tās ārpolitiskās sekas un meklēt kādu, iespējams, sarežģītu un stipri darbietilpīgu problēmas risinājumu.

Mēs, Satversmes grozījumu projektu parakstījušie pieci politiskie spēki, izšķīrāmies par otro - par šo aktīvo dzīves pozīciju. Mēs izvirzījām sev drosmīga karavadoņa cienīgu mērķi - atrast veidu, kā, neielaižoties nesavlaicīgā diskusijā par pārspēka konkrēto prasību, visu pārējo savu darbību vērst uz to daudz svarīgāko un vērtīgāko teritoriju nostiprināšanu, kurās manevri šobrīd nenotiek, tādējādi gandrīz neko nezaudējot, bet iegūstot labas pozīcijas nākotnē.

Premjers nāca klajā ar domu, ka latviešu valodas kā valsts valodas statusu varētu izvērst un vēl vairāk nostiprināt Satversmē. Tika radīta koalīcijas partiju darba grupa, kurai vēlāk pievienojās Sociāldemokrātu savienības deputāti, un tā pēc vairāku nedēļu ilga darba piecu partiju pārstāvji vienojās par apjoma ziņā nelieliem grozījumiem četros Satversmes pantos, kuri pavisam precīzi un nepārprotami atrunā latviešu valodas kā darba valodas statusu tieši vēlētos varas nesējos - Saeimā un pašvaldībās, kā arī akcentē ikviena cilvēka tiesības griezties valsts un pašvaldību iestādēs un saņemt atbildes pēc būtības latviešu valodā. Tie arī ievieš kādu Eiropas valstīs labi pazīstamu, bet Latvijā pavisam jaunu parādību - ievēlētā deputāta zvērestu jeb svinīgo solījumu, kura nedošanas gadījumā deputāta pilnvaras tiek zaudētas.

Projekts jau tika plaši apspriests, tajā skaitā ar Valsts prezidenti, tas tika gan slavēts, gan viegli kritizēts, tika norādīts arī uz nepilnībām, un tādas patiešām ir. Ir nepieciešamas redakcionālas izmaiņas, arī tādas, kas saistītas ar vajadzību atrunāt citos tiesību normu hierarhijā zemāk stāvošos aktos atsevišķas lietas; piemēram, ir jāprecizē, kā saprast terminu “darba valoda” vai ko nozīmē vārdi “dot šādu svinīgo solījumu [..] nepienācīgā veidā”. Tomēr jāatzīmē, ka neviens no izteikties uzaicinātajiem ekspertiem - un tādu bija ne mazums, sākot no valodnieces un dzejnieces Māras Zālītes un beidzot ar Latvijas Universitātes valsts tiesību profesoriem - nav konceptuāli uzstājies “pret” šo likumprojektu.

Bieži jautā, vai tiesa, ka šis ir tikai “pirmais cēliens” lugā, kuras “otrajā cēlienā” tiks izdarīti nepieciešamie grozījumi vēlēšanu likumos, lai trešajā cēlienā Latvija saņemtu uzaicinājumu iestāties NATO. Neiešu liegties, jo ir jāatzīst, ka tāda doma gaisā virmo gan. Neviens no mums nevar galvot par “trešo cēlienu” - par Latvijas uzaicināšanu iestāties NATO, un arī par to, kā mums veiksies otrajā posmā, šobrīd vēl diezgan maz kas ir zināms. Taču tas, ko mēs varam, ir izdarīt visu iespējamo, lai nezaudētu izredzes nonākt līdz “trešajam cēlienam”. Jau tagad ir zināms vai vismaz ir nojaušams, ka būs arī tādas partijas, tādi politiķi, kuri izlems piedalīties tikai “pirmajā cēlienā”, taču par to nav jābēdājas, jo katram no šiem “cēlieniem” ir sava pašvērtība un virsvērtība. Turklāt tā ir pietiekami liela un izteikta, lai ikvienam, gribētu pat teikt, lai nevienam, kas iestājas par šiem konkrētajiem grozījumiem Satversmē, nekad nebūtu par tiem jākaunas. Tomēr politiķu vairākuma uzdevums laikam gan būs atrast sevī spēku, lai varētu izturēt visus “trīs cēlienus”, apzinoties sevi kā cilvēkus, kuri domā ar galvu, bet redz ar sirdi, kā cilvēkus, kuri apzinās visu lietu vērtību, bet ne par ko nepārmaksā, kā cilvēkus, kuri dzīvo saskaņā ar Eduarda Virzas kādreiz rakstīto: “Visaugstākais un vislielākais ir, ja tauta var saglabāt vareno un pirmatnējo dzīvotgribu, kas apvienota ar spriešanas spējas pamatīgumu.”

Aicinu jūs atbalstīt Satversmes grozījumus pirmajā lasījumā un tādējādi spert izšķirīgu soli pretī valsts valodas statusa likumiski un starptautiski nevainojamai nostiprināšanai.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Nākamajai vārds deputātei Violai Lāzo.

V.Lāzo (Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas frakcija).

Saeimas priekšsēdētāja kungs! Ļoti cienījamās Saeimas deputātes, ļoti godājamie Saeimas deputāti un cienījamie viesi, kas šodien vēro, kā Latvijas Republikas Saeima savā ārkārtas sēdē lems par Latvijas valstij gan ārpolitiski, gan iekšpolitiski ļoti svarīgu jautājumu!

Domājot par Latvijas politiskajām norisēm, par to, kā Latvijā tiek stratēģiski risināti ļoti svarīgi politiski jautājumi, neviļus ir jādomā par to, ka Latvijai pašai, pašiem Latvijas politiķiem, it sevišķi Latvijas politiskajai elitei, nav tik stingra mugurkaula, tik precīza nākotnes redzējuma un savas tautas vajadzību tik labas izjušanas, kāda būtu nepieciešama. Diemžēl tā tas ir arī šajā jautājumā. Šie Satversmes grozījumi top ne jau Latvijas iekšpolitiskās situācijas dēļ, ne jau tādēļ, ka tos ir pieprasījuši Latvijas vēlētāji, bet gan diemžēl tādēļ, ka mums uz to norādīja no ārienes.

Par šo jautājumu es domāju, ka Latvijai būtu pēdējais brīdis pašai precīzi zināt un definēt, ko Latvija grib, - ko grib ne tikai tās politiskā elite, bet arī tie cilvēki, kas Latvijā dzīvo un dzīvos, kas ir mūsu valsts patrioti un kas domā par Latvijas nākotni.

Vispirms es gribu uzsvērt, ka Latvijas Sociāldemokrātiskā strādnieku partija šodien atbalstīs Saeimā iesniegtos Satversmes grozījumus. Taču es vēlos atgādināt, ka jau trīs sesijas pēc kārtas, sākot no 7.Saeimas pilnvaru laika, Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas frakcija vairākkārt ir Saeimā iesniegusi Satversmes grozījumus, kuros bija runāts par pajumtes nodrošināšanu, par cilvēka cienīgu iztiku, par nodrošinātām vecumdienām. Acīmredzot arī tie ir vieni no pašiem būtiskākajiem jautājumiem, tādi, kas ir svarīgi ne tikai Latvijas iedzīvotājiem un kam jābūt vieniem no pašiem būtiskākajiem jautājumiem, kas risināmi Latvijas politiķiem, bet tā ir arī vispārēja tendence visā Eiropā, ja ne visā pasaulē. Eiropā šodien runā par jaunu sociālo dimensiju, par jaunu pieeju cilvēku vajadzībām, tādēļ es domāju, ka šis darbs, kas, ja šodien pozitīvs balsojums noteiks šos grozījumus Satversmē, būtu jāturpina, jo cilvēka cienīga iztika un cilvēka cienīga dzīve ir viens no stabilitātes garantiem, kas savukārt varētu tālāk nodrošināt arī cilvēka cienīgu valodas lietošanu.

Par valodu jāteic, ka valoda ir daudz, daudz vieglāk definējama nekā tautība. Valoda ir viens no tiem nācijas pazīmes nesējiem, kas to izpauž visspilgtāk. Eiropas Savienība šajā kontekstā pieņem savas direktīvas. Es gribētu pieminēt divas - divas, kas tika pieņemtas vienā laikā un kas runā par divām dažādām, bet ārkārtīgi cieši saistītām problēmām. Proti, viena no abām direktīvām runā par vienlīdzīgu apiešanos ar cilvēkiem neatkarīgi no rases (tas ir tieši tas jautājums, par ko mēs šodien diskutējam), un otra ir par vienlīdzīgu apiešanos ar cilvēkiem nodarbinātības jomā. Tieši darbs un cilvēka atbildība pret savu valsti, cilvēka spēja strādāt un cilvēka varēšana strādāt - tas ir viens no galvenajiem priekšnoteikumiem, lai mēs spētu radīt cilvēka cienīgu dzīvi.

Mums ir vēl ļoti daudz ko darīt. Sabiedrības integrācijas koncepcijā, par kuru Latvijā ir tik daudz diskutēts, mēs lasām vārdus, kas vistiešākajā veidā attiecas arī uz šodien apspriežamajiem Satversmes grozījumiem, proti (es citēju), uz “latviešu valodas kā integrācijas līdzekļa stiprināšanu”.

Pirmkārt, “nodrošināt latviešu valodas apguves un latviešu valodas lietošanas iespējas, atbalstot latviešu valodas apguves valsts programmu”.

Otrkārt, “stiprināt un veicināt nacionālās filoloģijas zinātnisko attīstību”.

Un, treškārt, “paplašināt latviešu valodas lietotāju informatīvo materiālu izdošanu - vārdnīcas, gramatikas grāmatas, rokasgrāmatas”.

Cienījamās kolēģes! Godājamie kolēģi! Tas viss mūsu Sabiedrības integrācijas programmā stāv rakstīts - jau divus gadus! Tomēr mums vajadzēja nākt impulsam no ārienes, tam vajadzēja skart Latvijas integrāciju NATO, lai Valsts prezidente sasauktu Valodas komisiju, kurā tiek principā runāts par šiem Sabiedrības integrācijas programmā ierakstītajiem, bet neizdarītajiem darbiem, kurus nupat minēju. Vēl nesen mēs klausījāmies viena ļoti cienījama dzejnieka un latviešu valodas skolotāja ļoti nopietnas, pamatotas bažas par to, ka latviešu valodā pieejamie mācību materiāli ir zemā līmenī, ārkārtīgi nepilnīgi vai arī nav izdoti pietiekamā skaitā. Es domāju, ka tagad būs viens no pašiem svarīgākajiem balsojumiem parlamentā - par labu šīm programmām, reālai latviešu filoloģijas attīstībai un reālai, praktiskai ikdienas mācīšanai nepieciešamo līdzekļu radīšanai Latvijas valstī. Jo, lai vai kādu intelektuālo spēku Valsts prezidentes izveidotā Valodas komisija ieliktu savā darbā, tam būs nepieciešami līdzekļi, tam būs nepieciešama parlamenta atsaucība. Tagad būs viens no pašiem svarīgākajiem balsojumiem parlamentā!

Un vēl. Runājot par valodas stāvokli Latvijā, manā priekšā ir Eiropas Reģionālo vai minoritāšu valodu harta. Es ar lielu rūpību pirms šīs sēdes vēlreiz izlasīju hartas saturu un konstatēju vienu - proti, hartā runāts par diviem valodu lietojuma veidiem. Proti: viens gadījums - tās ir minoritāšu valodas, otrs gadījums - tās ir valsts valodas. Praktiski hartā nav atrodams jautājums par to, ka arī valsts valoda var būt apdraudēta, kā arī tā var būt uz izzušanas robežas.

Līdz ar to es gribētu teikt, ka latviešu valodas aizstāvībā mēs esam spēruši vēl tikai pirmo soli. Tas ir ārkārtīgi svarīgs, bet vēl tikai, gribētu teikt, sākuma mēģinājums. Tam līdzi, nenoliedzami, ir jānāk visu Latvijā lietoto minoritāšu valodu aizstāvībai. Nenoliedzami! Jo Latvijas kā valsts, Latvijas kā nācijas pazīme vienmēr ir bijusi tā, ka Latvijā minoritāšu valodas tiek cienītas, ka tajās gadsimtiem ilgi ticis runāts un ka latviešu nācija kā tāda vienmēr ir atbalstījusi šo minoritāšu valodu attīstīšanos un veidošanos noteiktā laikposmā.

Vēl es gribētu cienījamajiem Saeimas deputātiem atgādināt, kā tad īsti šajos vēlēšanu likumos - gan valsts, gan pašvaldību vēlēšanu likumos - radās šī diskriminējošā norma. Tas būs tas “otrais cēliens”, par kuru šeit iepriekš runāja mani kolēģi. Tātad principā bija ļoti konkrēts gadījums. Mēs atceramies Vācijas pilsoni Zīgerista kungu, kas kļuva par Saeimas deputātu, nezinādams latviešu valodu. Tas bija ārkārtīgi konkrēts gadījums, diemžēl jāteic, ka arī šajā gadījumā, balsojot par šo grozījumu vēlēšanu likumos, netika stratēģiski domāts par tālākajām Latvijas interesēm.

Cienījamie kolēģi un godājamās kolēģes! Es mums visiem novēlu ne tikai iet pakaļ notikumu attīstībai, bet domāt arī uz priekšu, lai mēs redzētu dažus gadus tālāk, kā mūsu valsts attīstīsies, kas būs mūsu prioritātes, kas ir izdarāms jau šodien un kas būtu darāms rīt.

Līdz ar to es aicinu jūs atbalstīt - un Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas frakcija to darīs - šos grozījumus Satversmē.

Pateicos, godātie kolēģi!

Sēdes vadītājs. Paldies! Valdis Lauskis.

V. Lauskis (Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas frakcija).

Augsti godātais prezidij! Godātie deputāti! Mūsu frakcija atbalstīs attiecīgo grozījumu nepieciešamību Satversmē, bet mēs, atbalstot tos, arī pasakām, ka, lai atrisinātu jautājumu par valodas nostiprinājumu gan likumdošanā, gan arī Satversmē, pieejai ir jābūt konceptuālai un izsvērtai, izvērtējot visus jautājumus un pirmām kārtām, protams, izvērtējot situāciju Latvijā. Attiecīgie piedāvājumi, mūsuprāt, tomēr ir radušies nevis konceptuālas pieejas rezultātā, bet gan bez konkrētas situācijas izvērtējuma valstī.

Uz ko es balstos, apgalvojot to? Es gribu pateikt, ka valdošās partijas, piepalīdzot atsevišķiem citu frakciju deputātiem, reaģēja nevis uz to, kas notiek valstī, bet reaģēja uz atsevišķu cilvēku, varbūt NATO amatpersonu, lūgumu sakārtot mūsu likumdošanu, lai likumi par vēlēšanām atbilstu tām normām, kas ir ierakstītas Satversmē. Un tur ir rakstīts, ka pilsonim, neatkarīgi no daudzām pazīmēm, ir tiesības vēlēt un tikt ievēlētam, un tur tad arī parādījās tieši jautājums par valodu. Un attiecībā uz šo konkrēto jautājumu arī partijas noreaģēja tikai tādā veidā, ka tika piedāvāts šis ieraksts Satversmē.

Es uzreiz varu pateikt, ka arī juristi precīzi norādīja: “Godātie deputāti, jūs esat pārkāpuši iepriekš iedibināto tradīciju, uz kuras pamata ir izveidota Satversme!” Tas ir lakonisma princips, īsuma princips! Katra no sadaļām ir ļoti konkrēti uzrakstīta, un, ja jūs kaut vienu no sadaļām papildināt, uzrakstāt to izvērstākā veidā, tad, protams, zūd šis samērojamības princips. Šajā sadaļā ir daudz kas daudz izvērstāk un vairāk pateikts, nekā tas ir atsevišķās citās sadaļās. Tas liecina, ka pieeja ir ne visai nekonceptuāla, izraujot kaut ko no konteksta.

Es gribētu arī pateikt, kur vēl tālāk šī pretruna parādās. Vēlēšanu likumā ir rakstīts, ka cilvēki, pilsoņi nedrīkst būt ievēlēti, ja viņiem varbūt ir atsevišķa - citāda politiskā pārliecība, taču par to mēs šodien nerunājam. Mēs pat iepriekšējā sēdē, baidot cits citu, ierakstījām, ka, arī domājot par tiem laikiem, kas bija pirms 11 gadiem... ka tie cilvēki, kuri bija barikāžu otrā pusē, šodien nevar tikt kaut kur ievēlēti, ka viņi nedrīkst arī strādāt izpildinstitūcijās izpilddirektoru vietās vai izpilddirektoru vietnieku amatos pašvaldībās.

Mēs tātad neizvērtējām pašreizējo situāciju, neizvērtējām to, ka lielākā daļa Latvijas sabiedrības ir gatava dzīvot jau līdzsvarotā valstī, ir gatava aizmirst un piedot tiem, kuri kādreiz ļoti konkrēti stāvēja barikāžu otrā pusē. Taču, ja mēs skatāmies konceptuāli, tad tādā gadījumā mums ir jālabo šis vēlēšanu likums, kas ir pretrunā ar Satversmi, un tādā gadījumā mums ir jārunā gan par valodu, gan, protams, arī par politisko pārliecību. Tad būsim konsekventi un pildīsim arī šo daļu! Mēs šodien, izraujot vārdus no konteksta, runājam tikai par vienu pusi, bet pieveram acis un negribam redzēt, ka mums ir arī otra sadaļa.

Ja mēs atgriežamies kaut vai pie šīs pirmās sadaļas, pie šā jēdziena par samērojamību Satversmē, tad, protams, uzreiz parādās jautājums, ka faktiski mums būtu jārunā par visu Satversmi kopumā, jārunā par daudz ko citu, arī par to, kā šajā Satversmē nav, par to, ka ir pagājuši tik daudzi, daudzi gadu, kopš tika pieņemta šī Satversme. Tik konkrēti dzīve ir mainījusies, tik konkrēti gājusi uz priekšu, ka daudz kas šeit ir jāieraksta iekšā.

Mēs šajā Satversmes projektā un tagad arī šajos četros punktos, ko piedāvā deputāti, pieminam pašvaldības, bet, pieminot pašvaldības, mēs izliekamies, ka vismaz desmit gadu garumā no Latvijas pašvaldību savienības nav bijis ne mazāko priekšlikumu par to, ka vispirms, iekams runājam par pašvaldībām, Satversmes pašvaldību sadaļā ir jāiekļauj pats pašvaldību jēdziens. Atkal parādās vesels klāsts jautājumu, kuru nav Satversmē, bet kurus pati dzīve spiež mūs tur ierakstīt. Līdz ar to atkal parādās jautājums par samērojamību.

Un te jau atkal parādās nepieciešamība - jā, mums ir jāpilda 1990.gada 4.maija deklarācijas punkts un jāatgriežas pie Satversmes grozījumu izstrādes, konceptuāli izvērtējot to, kas notiek mūsu valstī, un vajag ierakstīt visu to, kas attiecas uz valsts nostiprināšanu, visu to, kas attiecas uz cilvēktiesībām, visu to, kas attiecas uz pašvaldībām un vēl uz daudziem citiem jēdzieniem. Līdz ar to rodas vajadzība pēc jaunas, ļoti izsvērtas pieejas Satversmei, taču šodien mēs tādus attiecīgus piedāvājumus neredzam. Mēs šodien redzam, ka ir vēlme aizlāpīt vienu no “caurumiem”, atstājot sev tiesības atgriezties pie citiem pēc vajadzības. Labāk būtu jau uzreiz strādāt ar Satversmi, un tāpēc ir mūsu - sociāldemokrātu piedāvājums.

Un pēdējais, ko es gribētu pateikt. Protams, te ir šis 104.pants, kurā pateikts, ka cilvēkam ir tiesības griezties pašvaldībā latviešu valodā un pēc būtības arī saņemt atbildi, bet tā ir tikai viena puse. Sakiet, ko pašvaldības dara tad, kad saņem iesniegumus no pašvaldībās dzīvojošiem cilvēkiem krievu valodā vai poļu valodā? Vai tad tās neatbild? Ko darīt ar šiem iesniegumiem, ja tie, jau pāradresēti, nonāk pašvaldībās no Ministru prezidenta kancelejas? Vai no Valsts prezidentes kancelejas ar lūgumu uz vietas tos izvērtēt? Vai tad Valsts prezidentes kancelejā vai Ministru prezidenta kancelejā šos attiecīgos iesniegumus nelasa? Vai šīs institūcijas tos vienkārši automātiski pārsūta uz pašvaldību? Taču, ja arī izlasa, tad ar kādām tiesībām tās svešā valodā rakstītu iesniegumu liek uz vietas izskatīt pašvaldībai? Redzat, arī uz šo jautājumu mums vajadzētu atbildēt. Turklāt būtu vēlams, lai tas būtu ierakstīts gan Satversmē, gan arī citā attiecīgajā likumdošanā. Mūsu piedāvājumā, protams, ir paredzēta konceptuāla Satversmes redakcijas izskatīšana, tie varētu būt atsevišķi pantu papildinājumi tieši attiecībā uz valodu, tie varētu būt arī tādi jautājumi, kas saistīti ar citas valodas izmantošanu darbā ar iedzīvotājiem, un katra pašvaldība to varētu lemt patstāvīgi.

Lūk, tas ir viens no piedāvājumiem, kā varētu sakārtot šo jautājumu. Tomēr, kā jūs redzat, tas atkal ir paplašinājums attiecīgajā sadaļā, un atkal zūd samērojamība starp sadaļām.

Tātad es gribu vēlreiz atkārtot, ka mēs atbalstām attiecīgo piedāvājumu par valodas nostiprināšanu Satversmē, bet šodien pasakām arī to, ka mēs to atbalstām tikai kā principu, bet pie satura, mūsuprāt, būtu turpmāk vēl jāstrādā un jāstrādā. Paldies.

Sēdes vadītājs. Leons Bojārs.

L.Bojārs (Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas frakcija).

Cienījamais prezidij! Cienījamie kolēģi! Cienījamie Latvijas Republikas pilsoņi! Šodien pat tehnika pateica: “Strādājiet!”

Šodien mēs izskatām ļoti nopietnu jautājumu. Runa ir par izmaiņām Latvijas Republikas galvenajā likumā - Satversmē. Četru gadu garumā Saeimā tika pieņemti daudzi likumi, tika veiktas izmaiņas, tika pieņemti labi likumi, bija arī brāķi, kas radīja negatīvu attieksmi pret 7.Saeimas darbību. Tā rezultātā Saeimā ir ne visai skaists reitings.

Strādājot pie izmaiņām Satversmē, mēs nevaram steigties, nedrīkstam iestrādāt nepārdomātus, sasteigtus un - galvenais - ne visu Saeimas deputātu atbalstītus ierosinājumus un priekšlikumus. Latviešu valodas statuss ir jānostiprina! Par to ir runāts, bet diemžēl nekas netika darīts, un tagad mēs attapāmies, kad mums to pateica priekšā citi. Un kā tad mēs aizstāvēsim Latvijas Republikas pilsoņu tiesības?

Ir patīkami tas, ka pozīcijas partijas piekrita sociāldemokrātu ierosinājumam veikt Satversmē izmaiņas. Par to, ko mēs darījām, jūs asi mūs kritizējāt, un sociāldemokrātu ierosinājums pārskatīt Satversmi tika ieteikts jau 1993.gadā. Šodien jūs to atbalstāt, bet, protams, daļēji.

Un tagad no vēstures. 1922.gada 15.februārī trešajā lasījumā tika pieņemta Satversmes pirmā daļa, bet tikai 1922.gada 20.jūnijā tika pieņemts likums par Satversmi, un tai bija jāstājas spēkā 1922.gada 7.novembrī pulksten 12.00. Tātad toreiz nesteidzās, lai gan valstī darbojās pagaidu Satversme.

Liela cieņa pienākas profesoram Kārlim Dišleram, kas 1918.gadā izstrādāja pagaidu Satversmi, un, protams, mēs izsakām visu cieņu Marģeram Skujeniekam, sociāldemokrātam, kurš vadīja 26 deputātu komisiju, kas strādāja ļoti labi. Un Satversmē tika iestrādāti ļoti daudzi priekšlikumi, kurus iesniedza Pauls Kalniņš, Fricis Menders un Fēlikss Cielēns. Arī viņi bija sociāldemokrāti. Visa cieņa un gods Albertam Kviesim, kurš pielika savu spēcīgo zemnieka roku, lai nostiprinātu Satversmi un tajā iestrādātu to, kas pirmajai Latvijas brīvvalstij ļāva strādāt tā, kā tā ļoti veiksmīgi strādāja. Pie tam ļoti nozīmīgs bija teiciens: “Referendums ir viena no tautas pamattiesībām.” To teica Rainis, un arī mums tas ir jāatceras.

Šodien, protams, ir ierosināti nopietni jautājumi, un arī 18.pantā tiek piedāvātas izmaiņas, ka deputāts dod svinīgo solījumu. Ko nozīmē divas vārdkopas: “svinīgs solījums” un “nepienācīgs veids”? Nu solījums vienmēr ir bijis tikai solījums, un nekas vairāk. Tādi ir bijuši desmit gadu garumā, un mēs arī zinām to rezultātu.

Ir jābūt zvērestam, cienījamie kolēģi! Katrs jaunievēlētais Saeimas deputāts nodod zvērestu, par ko parakstās. Deputātam ir jānes atbildība savas tautas, vēlētāju un savas valsts priekšā. Lai nenotiktu tā, kā ir noticis ļoti biežos gadījumos, kad tiek pieņemti likumi, kas der vienai vai divām dienām, kas kādu lobē vai ir labi tikai kādai kompānijai. Arī premjers Bērziņa kungs televīzijas raidījumā iebilda, ka zvērestu nevajagot, vajagot dot solījumu, jo tas esot saistīts ar faktu, ka vecticībniekiem neesot pieņemami zvēresti. Cienījamie kolēģi! Bet visi simts deputāti Saeimā ir vecticībnieki? Un nezin kāpēc to nezina mūsu premjers.

Cienījamie kolēģi! Sociāldemokrāti strādāja pie izmaiņām Satversmē, un nu šis dokuments jau ir pabeigts, un tagad tas jau ir sagatavots cilvēku apspriešanai. To ir testējuši arī mūsu juristi, ir bijuši daudzi ierosinājumi, kuri ir kaut ko mainījuši. Un kāpēc tas notika? 1922.gada 7.novembrī Latvijā sāka darboties labākā konstitūcija Eiropā. Diemžēl ir pagājuši 80 gadi un ļoti daudz kas ir mainījies kā Eiropā, tā arī Latvijā. Latvija otro reizi ir ieguvusi neatkarību, taču to nevar salīdzināt ar 20. un 30.gadu Latviju un arī šīsdienas Latviju. Vai pirmās brīvvalsts laikā bija tādi briesmīgi korupcijas apmēri kā, piemēram, bankas “Baltija” lieta un visas citas tās lietas ar “naudas vagoniem”? Vai toreiz slepkavoja uzņēmējus - pa trim, četriem cilvēkiem divu, triju mēnešu laikā? Vai tad Latvijas Republikas iedzīvotājs nebija aizsargāts? Bija viņš aizsargāts! Vai toreiz tiesas bija tik ļoti pārpildītas ar lietām, kā ir tagad, kad lietas netiek izskatītas divu, četru gadu laikā un pat vēl ilgāk?

Sēdes vadītājs. Varbūt tiešām turēsimies pie tēmas...

L.Bojārs. 20.-30.gados nebija augsts izglītības līmenis, bet cilvēki bija godīgi, kārtīgi, nebija afēru, nebija melīguma, tādas zagšanas un citu darījumu, kuri Latviju šodien nostāda diezgan nepievilcīgā situācijā. Valsts dzīvoja mierīgu un ļoti normālu dzīvi. Valsts attīstījās, un tajā bija sīkie, mazie un vidējie uzņēmumi, bija skaistas viesības, talkas, zaļumballes. Kur tas viss ir palicis? Pirmās brīvvalsts laikā Latvija uzcēla Ķegumu, uzcēla Brīvības pieminekli, izveidoja Brāļu kapu kompleksu, uzcēla citus pieminekļus. Ko mēs tagad esam izdarījuši? Mēs tos pat uzkopt nevaram! Ar lielām mokām Brīvības pieminekli savedām kārtībā.

“Ēnu” ekonomika, pēc finansu ministra G.Bērziņa izteiciena, tiekoties ar uzņēmējiem, pārsniedz 40 procentus. Premjers A.Bērziņš kritizē Kulberga kungu, sacīdams, ka Kulbergs esot nepareizi teicis, un salīdzināja Latviju ar Zviedriju, kur ir 19% liela “ēnu” ekonomika, un ar Itāliju, kur tā ir 27,9 procentus liela.

Cienījamie kolēģi! Mums nav jāņem slikti paraugi no citām valstīm! Latvijai ir jādzīvo un jāstrādā tā, kā tā strādāja pirmajā brīvvalstī! Kāpēc mūsu speciālisti, zinātnieki netiek pieaicināti, lai testētu tos vai citus lēmumus, kurus pieņem valdība, turklāt ļoti daudzās reizēs neapdomīgi?

Cienījamie kolēģi! Sociāldemokrātu sagatavotie grozījumi Satversmē satur 191 pantu, aizņem 90 lappuses normāla teksta, un tur ir iestrādāts viss tas, lai mūsu iedzīvotāji būtu aizsargāti, lai valsts būtu sakārtota, un, pats galvenais, lai nevarētu atrast tās “šaurās vietas”, kuras izmantojot, ļoti veikli cilvēki, kuri tiecas uz nodokļu nemaksāšanu un citām tamlīdzīgām darbībām, visdažādākajā veidā nevarētu darboties tā, kā viņi darbojas tagad.

Cienījamie kolēģi, ja mēs runājam par Saeimas deputātu zvērestu, mēs nevaram aizmirst arī deputātus, kas darbojas vietējās padomēs un vietējās pašvaldībās. Diemžēl deputāti, kuri tur tiek ievēlēti, darbojas ļoti neapzinīgi, un jūs taču saņemat ļoti daudz sūdzību par viņu nelikumīgo darbību, tāpēc, cienījamie kolēģi, izskatot tos četrus grozījumus, kuri jau ir ierosināti, mums būtu jāizskata arī citi grozījumi Satversmē, lai mēs to varētu pārveidot.

Sociāldemokrātu piedāvātajā variantā tika iestrādāti ar tie paši labākie nolikumi, kas ir ietverti Eiropas valstu vecākajās konstitūcijās - Lielbritānijas, Francijas, Šveices un Zviedrijas konstitūcijās. Tika pārskatīts arī Amerikas Savienoto Valstu likums. Bez tam šajos grozījumos ir iestrādāti Apvienoto Nāciju Organizācijas un citu starptautisko organizāciju pieņemtie dokumenti, kuri aizsargā cilvēku un valsti, tāpēc, runājot par valsts valodas statusa nostiprināšanu, tā pieņemšanu un izmaiņām Latvijā, tas ir jāatbalsta. Tik tiešām uz visdažādākajām izkārtnēm parādās nesaprotami vārdi, kas nav ne latviski, ne arī kādā citā valodā uzrakstīti. Tāpēc ir jābūt stiprai un labai valodai, un tā ir jāaizstāv. Tas ir viens. Otrs, protams, ir tas, ka tā jāatbalsta.

Tātad es vēlreiz aicinu nesteigties un apdomāt visus tos priekšlikumus, kurus mēs gribam iestrādāt Satversmē.

Paldies!

Sēdes vadītājs. Gunārs Freimanis.

Cienītie kolēģi! Dzīve ir gājusi uz priekšu kopš Satversmes pieņemšanas, un mēs redzam, ka tās valstis, kuras Latviju savulaik ņēma par paraugu savas Satversmes izstrādāšanai, sen ir atteikušās no šāda veida konstitūcijas un izstrādājušas jaunas, laikmetam atbilstošas.

Šodien, šeit dzirdot par cēlieniem, pirmo, otro un trešo, neviļus rodas asociācija ar teātri - ka mēs spēlējam teātri, lai gan faktiski izskatām pašu būtiskāko jautājumu. Satversme skar visas dzīves jomas. Es domāju, ka jebkurš jautājums, par kuru šodien šeit tiek diskutēts sakarā ar Satversmi, ir par tēmu - un ka nevar teikt, ka tas neatbilst tēmai.

Vai Valodas likuma jautājums nav tikai paņēmiens uzmanības novēršanai no daudz svarīgākiem jautājumiem? Par to liecina tas, ka mēs faktiski cīņu par latviešu valodu esam izvērsuši par cīņu pret krievu valodu. Kurš var pateikt, cik valodas inspekcijas ir sodījušas Valodas likuma pārkāpumu sakarā ar angļu valodas lietošanu? Kaut arī mēs jau pirms trīs gadiem esam pievienojušies Marakešas līgumam par Pasaules tirdzniecības organizāciju un esam svēti apsolījušies pildīt arī GATT 1947.gada līgumu, pat Saeimas bibliotēkā šos līgumus var saņemt tikai angļu valodā. Vēl šodien - tikai angļu valodā! Un mēs runājam par latviešu valodu kā Saeimas darba valodu!

Un ļoti interesanti, ka “Latvijas ceļš” šodien uzstājas par latviešu valodas aizstāvību, bet pat viņu izvirzītais premjers, aizbraucot uz Daugavpili, nez kādēļ aizmirst šo likumu un tūlīt sāk runāt krievu valodā. Acīmredzot ne jau tāpēc, lai kalpotu latviešu valodas statusa nostiprināšanai.

Saeimai šie grozījumi ir vajadzīgi. Saeimai ir vajadzīgi arī daudzi citi grozījumi.

Un par zvērestu jāteic, ka liekas, ka pats svarīgākais nav zvērēt, ka tiks aizstāvēta latviešu valoda, bet ka svarīgāk šobrīd ir zvērēt, ka tiks darīts viss, lai latviešu tauta fiziski neiznīktu. Un, ja kādi Saeimas deputāti negrib vai nespēj radīt pēcnācējus un viņus audzināt, tad varbūt - zvērestā vajadzētu ietvert tādu solījumu - darīs visu iespējamo, lai ģimenes, kuras šo svēto darbu dara, jau ar pirmo bērnu nenokļūtu maznodrošināto statusā. Un tad, kad mēs runājam par pabalstiem un piemaksām, der atcerēties to, ka latviešiem svarīgāk ir, lai būtu latviešu tauta fiziski, jo ne jau pārceļotāji no Kurdistānas vai citurienes, kas šeit iebrauks, būs tie, kas kops latviešu valodu. Varbūt kā darba valodu viņi lietos latviešu valodu, bet viņi nebūs tie, kas attīstīs, kops un turpinās latviešu valodu!

Faktiski mēs šodien redzam, ka Satversme, lai cik labi tā kādreiz ir domāta, nedarbojas. Un nedarbojas tajā ietvertais varas dalīšanas princips.

Jānis Naglis kādā atklātības brīdī pateica, ka valstij svarīgus lēmumus jau nepieņem ne Saeimas namā, ne Ministru kabinetā, bet gan upmalās un mežu ielokos. Un faktiski tā arī ir. Satversmē nefiksētā Sadarbības padome - dažu cilvēku sastāvā! - var pieņemt vissvarīgākos lēmumus, un tie tiek virzīti tālāk. Jo Saeima, pareizāk sakot, Saeimas vairākums, izvirza valdību, ieceļ premjerministru, ievēlē Valsts prezidentu, ievēlē Augstākās tiesas priekšsēdētāju, ievēlē Valsts kontrolieri un tā tālāk. Un faktiski, ja valdošās koalīcijas cilvēki tā vai citādi ietekmē, pieņem lēmumus, tad nav neviena, kas tos varētu pēc būtības apstrīdēt un stingri iestāties par to atcelšanu, jo pat Valsts kontrolierim visu laiku ir jāskatās atpakaļ pār plecu, jo ej nu zini, kurā sēdē viņu var atcelt no amata.

Un tādā sakarībā mēs uz otro lasījumu iesniegsim Satversmes papildinājumus par Saeimas vēlēšanām, jo šobrīd Saeimas vēlēšanu kārtība ir tāda, ka vēlētāji var tikt mānīti. Jo, lai gan, kā labi zinām, deputāts tiek ievēlēts tikai vienā vēlēšanu apgabalā, viņš var startēt piecos. Un pēc tam vēlētājs pat nezina, par ko viņš būs balsojis tālākajā gaitā.

Protams, es saprotu, ka daži iebildīs, ka nekādus priekšlikumus vairs nevarēs iesniegt. Diemžēl nepareizi tiek tulkots pašreizējais pants. Ir runa par to, ka grozījumi jāizskata trijos lasījumos. Tas nozīmē tikai to, ka Saeima grozījumus nevar pieņemt divos lasījumos, bet ka priekšlikumus, tāpat kā jebkuram likumam, var iesniegt arī otrajam lasījumam.

Par Valsts prezidenti. Mūsu skatījumā, ir jābūt vismaz diviem tautas vēlētiem zariem, kuri savstarpēji var viens otru atsvērt, un pietiek būt brīdim, kad prezidents ir politiski bezatbildīga persona... Viņai ir jākļūst par politiski atbildīgu personu un viņai savās rokās ir jāpārņem tās institūcijas, kuras kontrolē Saeimu, valdību un likumu izpildi.

Satversmē nekas nav teikts par pašvaldībām, lai gan pašvaldības ir reāls veidojums, un to tiesības un pienākumi, neapšaubāmi, būtu jānofiksē, jo tām pieder tā vara, kura atrodas vistuvāk tautai.

Ir jāparedz arī Saeimas deputātiem atbildība, jo citādi var atgadīties jau pieredzētais, ka pieņem lēmumus, kas neatbilst Satversmei, un par to neviens ne ar ko neatbild.

Un beigu beigās ir jāizšķir arī jautājums… Mana kolēģe Viola šeit pieminēja Zīgeristu, kurš gan nebija Vācijas pilsonis, bet bija dubultpilsonis, un varbūt viņa atšķirība no citiem dubultpilsoņiem bija tā, ka viņš neprata latviešu valodu. Ir pienācis laiks, kad arī mums būtu jāsaprot, ka dubultpilsonis nav Latvijas valsts pārstāvis, jo nevar zināt, kurā brīdī viņš, savu lēmumu pieņemot, domā par Latviju un kurā par savu - citu valsti. Paldies!

Sēdes vadītājs. Pēteris Tabūns.

P.Tabūns (apvienības “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK frakcija).

Cienījamie kolēģi! Neuzskatiet par lieku, ka šodien vēl daudzi nāks tribīnē un runās. Turklāt runās samērā plašā aspektā par šo lietu, jo Satversme ir mūsu dzīves pamatlikums, un, ja reiz mēs to gatavojamies papildināt, tad ir vērts parunāt plašākā aspektā. Kāpēc mēs to darām? Vai ir jādara? Un, ja ir jādara - un es esmu par to, ka ir jādara, - tad kā?

Es gribu, kolēģi, šodien atgādināt vienu ārkārtīgi svarīgu lietu. Un tā ir šāda: kāpēc mēs esam nonākuši pie tā, ka Satversme, kuru mēs uzskatījām par ļoti pilnīgu… faktiski uzskatījām, ka diez vai vajadzētu to grozīt, tagad esam ķērušies pie Satversmes grozīšanas? Un es teikšu jums skaidri un gaiši: mēs to darām tāpēc, ka mēs esam pieļāvuši šajos neatkarības gados pārāk daudz kļūdu. Es atkārtoju: pārāk daudz kļūdu!

Un nu es atgādināšu šīs kļūdas, sākot jau pat ar Augstāko padomi, ar 5.Saeimu… it īpaši ar 5.Saeimu, kad mēs pieņēmām Latvijai ļoti nepieciešamus, ļoti svarīgus, pat fundamentāli svarīgus likumus. Un es arī atgādināšu, ka toreiz LNNK nāca klajā ar veselu likumprojektu paketi, kā valsti sakārtot pēcokupācijas periodā. Un tie bija ārkārtīgi svarīgi likumprojekti, kurus diemžēl Saeima neatbalstīja. Tāpat kā daudzus, daudzus citus LNNK un “Tēvzemei un Brīvībai” toreiz atsevišķi, bet tagad kopīgi apvienības “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK iesniegtos likumprojektus un dažādus grozījumus likumos.

Un es ar pilnu atbildības sajūtu jums saku: ja kolēģi šajā Saeimā būtu sekojuši tai ideoloģijai, es uzsveru - tai ideoloģijai, kuras diemžēl Latvijā nav, bet uz kuru tika aicinājusi apvienība “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK, tad mēs šajā diezgan lielajā peļķē, kurā šodien esam iestiguši, iesēdušies un kuras dēļ ir vajadzīgi arī šie grozījumi Satversmē, nebūtu nonākuši, kolēģi, tomēr mēs tur esam nonākuši.

Pēc okupācijas mēs saņēmām šos 700 000 cilvēku, kuriem faktiski, vismaz lielākajai daļai, bija jāatgriežas savā dzimtenē. Mēs viņus padarījām par nepilsoņiem, izsniedzām pases. Kādus 100 000 militāristu atstājām Latvijā, un par to priecājas daudzi politiķi Latvijā un sit sev pie krūtīm, ka ir izdarījuši svētīgu darbu. Toreiz mēs izdarījām kauna darbu - runāsim skaidri un gaiši! Saeima pieņēma Pilsonības likumu, un pēc tam 1998.gadā mēs, apvienība “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK, piedāvājām tautai referendumā pateikt “jā” vai “nē” - vai atvērsim visus logus visiem, kuri grib iekļūt Latvijas pilsonībā. Diemžēl milzīgās pretpropagandas rezultātā, ko veica gandrīz visas partijas, tauta kļūdījās. Tauta kļūdījās! Tauta to tagad apzinās! (No zāles dep. M.Lujāns: “Pēter, varbūt tu kļūdījies?”)

Lūk, tāpēc tagad mēs esam nonākuši pie totālas - pie totālas, es vēlreiz atkārtoju - naturalizācijas un paši esam nobijušies, ka nākamajā Saeimā - kā prese jau raksta un radio un televīzija runā, - var gadīties, ka šajā flangā šai frakcijai vairs nepietiks vietu, ka tā, iespējams, būs lielākā. Un tas būs mūsu kļūdu rezultātā!

Un tagad, protams, par valodu. Es atvainojos, valoda ir pēdējā barjera, un šo pēdējo barjeru mēs sākam nojaukt. Ir labi, ka mēs esam atjēgušies un tagad Satversmē mēģināsim to nostiprināt, bet tas ir par maz. Sakarā ar valodas likumu, kas ir padarīts mīkstāks par mīkstu, valstī lielākajās pilsētās latviešu valoda vairs nav cieņā - un par to nemaz nerunāsim -, par to jau smīkņā. Paskatieties, teiksim, Daugavpili, kur bija izbraukusi arī Prezidentes izveidotā komisija! Aizbrauciet uz turieni un parunājieties! Es esmu ne reizi vien tur bijis un ticies ar cilvēkiem. Latvieši raud… raud vistiešākajā nozīmē, kādā stāvoklī viņi atrodas savā zemē, savā pilsētā. Es atvainojos, bet tā ir Latvijas pilsēta! Par viņiem tur ņirgājas. Pamēģiniet tur runāt latviski un paprasīt veikalā to pašu maizīti! Lūk, par to, kolēģi, mums ir jādomā!

Un kāpēc es par to runāju? Ja mēs par visu šo lietu nedomāsim, tad nākotnē piedzīvosim vēl lielākas nepatikšanas. Vēl lielākas! Šī padevība, šī zemošanās citu priekšā, šī mīkstmiesība, kas robežojas ar šausmīgu pazemību un zemošanos, ir vienkārši nepieļaujama! Nepieļaujama, kolēģi!

Es jums minēšu vienu piemēru. 16.marts - Leģionāru diena. Mēs, daži deputāti, atradāmies pie Brīvības pieminekļa, un Dobeļa kungs man neļaus samelot. Pienāca žurnālists un prasīja: “Vai jums, deputāti, nav bail?” Ieklausieties: “Vai jums, deputāti, nav bail atrasties šeit un nolikt ziedus pie Brīvības pieminekļa?” Jau pats jautājums veido tādu zemtekstu, faktiski tādu nenormālību, ka deputātam, neatkarīgās Latvijas deputātam, it kā būtu jābaiļojas, vai pēc tam, aizbraucot un tiekoties ar cilvēkiem, teiksim, Dobelē tanī pašā dienā, viņš to, es atvainojos, jau gandrīz pasniedz kā deputāta varonību. Vai Saeimas deputātam būtu jābaidās vai jārāda varonība, atrodoties un noliekot ziedus pie Brīvības pieminekļa?! Cik tālu mēs varam nonākt savā pazemībā un mīkstmugurībā?! Es vienkārši vēl un vēlreiz brīdinu, un esmu brīdinājis arī daudzreiz iepriekš... mazāk tos politiķus, kuriem ir sava nostāja un kuri nedomā to mainīt, bet drīzāk to saku tautai, lai tauta saprastu, kas ir kas. Lai klausītos un patiešām saprastu! Jo tādā veidā, kādā mēs to darām, mēs varam nonākt vēl dziļākā peļķē.

Skaidrs, ka šoreiz ir jāgroza, jāpapildina attiecīgie Satversmes panti.

Es atvainojos, es pateikšu vēl vienu lietu. Es nezinu, kā rīkoties sakarā ar to zvērestu. Tas it kā būtu jāpieņem. Bet, no otras puses, iedomājieties situāciju, ka tribīnē kāps Golubova kungs, ja viņš tiks atkal ievēlēts (un droši vien tiks ievēlēts) Saeimā, un zvērēs! Viņa zvērests būs tāds, ka viņš runās vienu, bet domās pavisam citu. Domās apmēram tā: “Es, kurš neatzīst, ka Latvija tika okupēta, zvēru, ka palikšu uzticīgs padomju ideoloģijai un tev, padomju Krievija! Un lai piedod Krievija un vēlētāji Latvijā, ka man jārunā šie vārdi, jo domāju es vienu, bet runāju es pavisam ko citu, jo, novērtējot situāciju, man tas ir jādara, jo citādā veidā mēs netiksim pie noteikšanas Latvijā!” Nu, apmēram tā. Apmēram tā runātu Golubova kungs un daudzi citi Saeimā. Es varbūt drusciņ kariķēju. Kāds labums no šāda, es atvainojos, viltus zvēresta? Par to mums nākas padomāt. Kopīgajā kontekstā nākas padomāt par to, kādi cilvēki nonāk Saeimā.

Protams, tā ir sava veida glābšanās no situācijas, kurā esam nonākuši un par kuru es jau jums, cienījami kolēģi, stāstīju. Bet kas gan cits atliek, ja mēs nedarām to darbu, kas mums ir jādara? Ne ārlietu resors, ne visi tie politiķi, kas brauc uz ārzemēm un tiekas ar ārzemju politiķiem, nav izskaidrojuši (es vēl un vēlreiz atkārtoju un atkārtošu - nav izskaidrojuši!) situāciju, kāda ir Latvijā. Tā ir ārkārtas situācija, kas Latvijā ir izveidojusies! Un tādēļ nebrīnieties, ka tagad tikai 36 procenti Latvijā atbalstīs iestāšanos Eiropas Savienībā! Ja šodien būtu referendums par Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā, tikai 36 procenti atbalstītu iestāšanos. Tātad viss milzīgais darbs, kuru esam ieguldījuši, viss, ko valsts ir ieguldījusi, visi milzīgie līdzekļi un visas pūles, var izkūpēt skurstenī un nekādu Eiropas Savienību mēs varam neieraudzīt, jo pasaulē netiek izskaidrots - pat tuvākajā pasaulē, tepat Eiropā, netiek izskaidrots! -, kas notiek Latvijā un kas ir noticis Latvijā un ka Latvija nevar iziet “sausām kājām” no šīs okupācijas pekles, kā tas izdevās čehiem, ungāriem, poļiem un citiem. Nevar! Jo tur ir bijis pavisam cits okupācijas līmenis, cits ieplūdināto sveštautiešu skaits - un tā tālāk, un tā joprojām. Lūk, par ko mums jādomā šodien, runājot par mūsu Satversmes grozījumiem, par tās papildinājumiem! Es aicinu par to patiešām ļoti nopietni domāt ik brīdi.

Mēs runājam šodien par valodu. Redziet, kurš no šodien šeit, Saeimā, esošajiem ir daudz runājis par deokupāciju, dekolonizāciju, derusifikāciju? Labi, atmetīsim it kā tās divas tēmas! Bet trešā - derusifikācija? Šodien atkal notiek lielā mērā rusifikācija. Vai jūs varat to iedomāties? Un to uzsver ļoti nopietni cilvēki! Ļoti nopietni cilvēki masu informācijas līdzekļos par to runā. Bija minēta Pasiena, un mēs varētu runāt arī par Daugavpili...

Sēdes vadītājs. Laiks beigt uzstāšanos!

P.Tabūns. ... un par daudzām citām lietām.

Paldies par uzmanību un visu labu!

Sēdes vadītājs. Paldies.

Dzintars Ābiķis. Es ceru, ka izmantos atlikušās 9 minūtes.

Dz.Ābiķis (Tautas partijas frakcija).

Augsti godātais priekšsēdētāj! Cienījamie kolēģi! Protams, var jau šodien runāt visu ko, gan par zaļumballēm, gan arī... paklausoties viena otra uzstāšanos, liekas, ka situācija Latvijā ir tāda, ka jāņem striķis un jāiet uz mežu kārties. Es tomēr gribu teikt, ka tā gluži nav.

Kāpēc ir nepieciešami grozījumi Satversmē? Pirmām kārtām es gribu pateikt, ka grozījumi nav deklaratīvi un populistiski, kā viens otrs cenšas apgalvot. Satversmē grozījumi ir jāizdara.

“Satversmi Saeima var grozīt sēdēs, kurās piedalās vismaz divas trešdaļas Saeimas locekļu. Pārgrozījumus pieņem [..] ar ne mazāk kā divu trešdaļu klātesošo deputātu balsu vairākumu.” Te ir tā lielā atšķirība no ikviena cita likuma, arī no Valodas likuma, ka, lai grozītu Satversmi, ir nepieciešams 2/3 Saeimas deputātu atbalsts. Diemžēl, paskatoties Rīgas Domē uz “sarkanās koalīcijas” darbiem, mani ļoti baida tas, ka šāda “sarkanā koalīcija” varētu iegūt vairākumu arī Saeimā, tomēr es nekad neticu, ka šāda “sarkanā koalīcija” varētu iegūt 2/3 deputātu atbalstu. Lai gan, skatoties uz to, kas notiek Rīgā, diemžēl šīs bažas ir pamatotas.

Un šeit var skaisti runāt par integrāciju, par valodas lietām, bet tanī pašā laikā Rīgā tiek diskriminēti latviešu bērni, tiek diskriminēti tie cittautieši, kuri vēlas sūtīt savus bērnus bērnudārzos ar latviešu mācībvalodu, tāpēc man bija liels pārsteigums, izlasot laikrakstā “Diena” sociāldemokrātu atskaiti par Rīgā padarīto un nepadarīto. Bija ļoti liels pārsteigums, kad izlasīju Dinēviča kunga paskaidrojumu, ka “Rīgā, redziet, ar bērnudārziem nav problēmu, jo vienkārši nav pieprasījuma.” Tie ir meli! Jo Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisija Rīgas Skolu valdē noskaidroja, ka Rīgā uz latviešu mācībvalodas bērnudārziem... Es atkārtoju: uz latviešu mācībvalodas bērnudārziem šāgada sākumā rindā stāvēja vairāk nekā 600 bērnu, tanī pašā laikā uz krievu mācībvalodas bērnudārziem rindas tikpat kā nebija. Kā gan šeit var tik liekulīgi runāt no tribīnes par integrāciju, par valodu, ja darbos tiek veikts pilnīgi pretējais?

Rīgā Skolu valde bija sagatavojusi skolu tīkla reorganizācijas plānu, ļoti objektīvu un pamatotu plānu, kas paredzēja palielināt latviešu mācībvalodas skolu īpatsvaru, jo Rīgā neatkarības gados ļoti strauji ir sarucis to skolēnu skaits, kas mācās krievu valodā, bet savukārt to skolēnu skaits, kas mācās latviešu valodā, ir ļoti strauji pieaudzis. Diemžēl tagadējā “sarkanā” Rīgas Domes koalīcija faktiski šo reorganizācijas plānu “izgāza”. Rīgas 17.vidusskolā, kas atrodas tieši pretī 2.vidusskolai, mācās tieši trīs reizes mazāk bērnu nekā 2.vidusskolā, un jau minētajā reorganizācijas plānā bija paredzēts šo skolu pārveidot par skolu ar latviešu mācībvalodu. Diemžēl tas netika izdarīts. Latviešiem tika atvēlēts viens stāvs plus vēl bēniņi, un tā tika saglabāta skola, kurā ir viena paralēlklase ar ļoti nelielu skolēnu skaitu, kuri mācās krievu mācībvalodā.

Tieši tāpēc man ir zināmas bažas par to, ka šāda “sarkanā koalīcija” varētu iegūt vairākumu arī Saeimā. Man ir bažas par to, ka vienai partijai galvenie atbalstītāji ir brāļi Belokoņi, Bukingolts un Krupņikovs, par kuru nostāju valodas jautājumā man ir zināmas bažas, līdz ar to mums ir nepieciešams tīri pragmatiski izšķirt šo jautājumu un izdarīt grozījumus Satversmē, jo es nekad neticēšu, ka “sarkanā koalīcija”, kas ir pārņēmusi varu Rīgas Domē un izdarījusi ļoti daudz kā negatīva tieši valodas pozīciju pavājināšanas ziņā, latviešu valodas pozīciju novājināšanas ziņā… ka šāda “sarkanā koalīcija” nedrīkstēs līdzīgi izrīkoties arī nākamajā Saeimā.

Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisija ļoti rūpīgi izskatīja grozījumus Satversmē un konceptuāli tos atbalstīja, taču komisijas locekļiem bija vienīgi bažas par to, ka zvēresta sakarā diez vai vajadzētu atstāt šeit vārdus, ka zvērests varētu tikt nodots “nepienācīgā veidā”, jo juridiskā seguma šiem vārdiem nav… to īsto izskaidrojumu mēs komisijā nespējām rast. Tomēr konceptuāli noteikti ir jāatbalsta grozījumi Satversmē un šodien ir jābalso “par”.

Sēdes vadītājs. Paldies, Ābiķa kungs!

Pārtraukums līdz pulksten 11.00. Reģistrācija nav nepieciešama.

Vārds deputātam Ģīlim.

V.Ģīlis (Tautas partijas frakcija).

Sociālo un darba lietu komisijas sēde notiks tūlīt komisijas telpās.

Sēdes vadītājs. … Antonam Seikstam.

A.Seiksts (frakcija “Latvijas ceļš”).

Godātie Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas locekļi! Sēde notiks nevis tagad, bet pēc Saeimas beigām. Paldies!

Sēdes vadītājs. … Ilmāram Geigem.

I.Geige (frakcija “Latvijas ceļš”).

Es aicinu Pieprasījumu komisiju tūlīt uz komisijas sēdi.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Pārtraukums līdz pulksten 11.00.

Sēdi vada Latvijas Republikas 7.Saeimas priekšsēdētājs

Jānis Straume.

Sēdes vadītājs. Pārtraukumam paredzētais laiks ir beidzies. Turpināsim debates!

Osvalds Zvejsalnieks.

O.Zvejsalnieks (Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas frakcija).

Godājamie kolēģi! Klausoties sākumā iesniedzēju aizrautīgās runas, man nāca atmiņā S.Cveiga “Zvaigžņu mirkļi” un gribējās noticēt, ka tik tiešām varbūt arī mums ir pienācis šis zvaigžņu mirklis, kad sablīvējas laiks un rit notikumi, kuri uz gadu simtiem, varbūt pat gadu tūkstošiem izšķir gan tautu, gan cilvēces likteņus. Aptuveni tā, cik es atceros šo citātu.

Taču Ābiķa kungs izjauca visu šo skaisto sajūtu un atgrieza mani īstenībā, parādot, ka nekā te nav. Te ir tikai kārtējie liekulības paraugdemonstrējumi, kārtējā spēlīte…

Godājamie kolēģi! Te ir diagramma, ko Izglītības un zinātnes ministrija ir sagatavojusi deputāta Ābiķa vadītajai komisijai. Tajā ir parādīts skolēnu skaits pa klasēm 2007.-2008.gadā, tas ir, pēc septiņiem gadiem, salīdzinājumā ar šo mācību gadu. Piemēram, 3.klasē šodien pāri par 30 tūkstošiem skolēnu mācās latviešu valodā un latviešu valodu, bet pēc septiņiem gadiem mācīsies vairs tikai 17 tūkstoši. Kādi skaitļi būtu, ja mēs palūkotos vēl septiņus gadus atpakaļ? To arī droši vien viegli iedomāties.

Lūk, kolēģi! Ne ar kādiem lēmumiem un likumiem nevarēs nostiprināt nedz valsti, nedz valsts valodu, ja ies mazumā, vājināsies un ies zudībā šīs valsts un valodas uzturētāja, tas ir, tauta!

Un tālāk. Salīdzinājumam es varu minēt kaut vai lielāko demokrātijas ienaidnieku šaipus Pirenejiem - baltkrievu diktatoru. Baltkrievijā savulaik tika izsniegti valsts kredīti jaunajām ģimenēm dzīvokļu celtniecībai. Valsts to darīja situācijā, kad bija hiperinflācija. Būtībā tie kredīti tika uzdāvināti. Tātad pat tur ir kaut kāda programma - nācijas glābšanas programma.

Kā šajos desmit gados ir attīstījusies situācija pie mums? Atkal pieņemot izaicinājumu un pārejot uz veco terminoloģiju (ja reiz tagad ir “sarkanie”, tad tikpat labi var teikt - “buržuji”), var sacīt: lūk, buržuju valdīšanas desmit gados situācija ir attīstījusies tā, kā to redzam šajā diagrammā! Nekādi pasākumi nav veikti. Kā mēs esam iestumti pa “Latvijas ceļu” - pārdēvēto Ļeņina ceļu -, tā mūs grūž uz priekšu!

Vēl daži vārdi par šo svinīgo solījumu. Nu, ja mums vēl nepietiek ar to trādirīdi ar kompensācijām, var jau vēl arī ieviest svinīgo solījumu! Bet tad vajag pilnu programmu: tad nodosim šo svinīgo solījumu pie pionieru ugunskura!

Paldies par uzmanību.

Sēdes vadītājs. Juris Dobelis.

J.Dobelis (apvienības “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK frakcija).

Cienītie kolēģi! Apvienība “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK cenšas reaģēt uz to, kas notiek ap mums un kādā vidē mēs darbojamies. Un tāpēc, skatoties no šā viedokļa, es arī mēģināšu izteikties par piedāvātajiem Satversmes grozījumiem.

Pirmām kārtām jāteic, ka Satversme ir pārāk nopietna lieta, pārāk cieši saistītas ir normas cita ar citu, lai vienkārši tāpat tur kaut ko grozītu. Lai vispār ķertos pie Satversmes, ir jābūt ļoti nopietnam iemeslam. Nevar tik vienkārši paņemt Satversmi, atvērt to vaļā un sākt tur strādāt iekšā simts un vienu priekšlikumu! Cienītie kolēģi te uzstājās un teica, ka vēl arī uz otro lasījumu būšot tādi un šitādi ierosinājumi. Piedošanu, jūs šeit atrodaties pietiekami ilgi, lai saprastu, ka uz otro lasījumu jūs varēsiet iesniegt grozījumus tikai tajos pantos, par kuriem mēs šodien runājam. Izlasiet uzmanīgi likumu veidošanas procesa aprakstu! Tur ir skaidri pateikts, ko jūs varat grozīt un ko jūs nevarat grozīt. Negribētos šeit dzirdēt no tribīnes, nu, piedošanu, tādas nezināšanas izpausmes. To es saku tā, starp citu, lai mēs pēc tam lieki netērētu laiku.

Mēs tiešām uzskatām, ka latviešu valodas aizsardzība, uzsveru - aizsardzība! - ir pārāk nopietns iemesls, lai tiešām šo jautājumu apskatītu Satversmē. Jā, ir jau šī runāšana, ka 4.pantā ir skaidri pateikts, ka valsts valoda Latvijā ir latviešu valoda, un ka šo pantu var grozīt tikai tautas nobalsošana. (Jā, mūsu apvienība pagājušās Saeimas darbības laikā ierosināja arī to un saņēma vairākuma atbalstu.) Ir šie argumenti, ka ar to pilnīgi pietiek. Nopietni juristi vai tādi, kas sevi par nopietniem iedomājas, sāk publiski izteikties, ka vairāk jau neko nevajagot... Redziet, tīri tā nu tas nav. Jo, pasakot šo vienu lietu, izrādās, ka ir simt un viens mēģinājums apiet šo normu. Dažāda veida apiešanas, dažāda veida mēģinājumi mazināt latviešu valodas ietekmi - tas viss vienkārši spiež domāt par valodas aizsardzību. Tas ir skats uz nākotni. Tas nav skats uz nākamo, nedz arī aiznākamo Saeimu. Protams, grozīt Satversmi var tikai ar divām trešdaļām no kopējā deputātu skaita. Bet labāk šoreiz lieka piesardzība nekā vienkārša nedarīšana. Tāpēc mūsu apvienība ir nolēmusi aktīvi piedalīties grozījumu izstrādāšanas un izskatīšanas procesā. To mēs darīsim. Taču mūsu apvienība izvēlas noteiktus jautājumus, kas skar noteiktus Satversmes pantus, un mēs vairāk vai mazāk centīsimies savu uzmanību koncentrēt tieši uz šiem konkrētajiem pantiem. Mūs uztrauc valodas stāvoklis pašvaldībās - protams, ne visās, bet diezgan daudzās.

Šeit bija ļoti augsts viesis - NATO ģenerālsekretārs Robertsona kungs, un viņš tā ļoti īpatnēji izteicās, ka dzīve ir dinamiska, viss plūst, viss mainās. Sengrieķu filozofs Heraklīts teicis, ka nevar iekāpt divreiz vienā un tajā pašā upē. Lūk! Un līdz ar to mums ir tādas domas: šodien ir vienas prasības, rīt būs otras un parīt būs trešās. Lai atvieglotu iespējamajiem prasītājiem viņu ciešanas, labāk tagad iestrādāsim stingras normas dažos pantos, lai viņi tad domā par citām prasībām, bet mēs vismaz dažas būsim viņiem no rokām izņēmuši! Un viena no tādām lietām, ko izņemsim viņiem no rokām, ir pilsoņu vēlētas pašvaldības. Mēs te esam uzklausījuši daudzus un dažādus padomdevējus, kuri saka, ka, lūk, sen jau esot laiks visiem vēlēt pašvaldības. Jā, padomus dot ir ļoti viegli! Tie paši, padzīvojuši šeit, iespējams, dotu citus padomus. Arguments, ka, lūk, Eiropas Savienībā būs jāmaina... tas ir pavisam cits arguments. Bet, ja mēs jau tagad Satversmi pieskaņosim Eiropas Savienībai, mēs dosim lieku iespēju eiroskeptiķiem balsot pret iestāšanos Eiropas Savienībā. Jau tāpat stāvoklis ir diezgan neskaidrs dēļ dažu censoņu pūliņiem uzspiest iestāšanos kaut kur. Nemākulīgi kaut ko uzspiežot, var panākt tikai pretēju efektu.

Trešais Ņūtona likums, ko mums jau skolā iemācīja, ir šāds: katra darbība rada pretdarbību. Lūk! Kad pienāks laiks runāt par grozījumiem saskaņā ar Eiropas Savienību, tad arī par tiem runāsim! Šodien mēs runāsim par satraucošo stāvokli, kāds ir vairākās pašvaldībās. Un tāpēc ir skaidri jāpasaka, ka pašvaldības vēlē pilsoņi, neviens cits!

Un vēl viens jautājums. Jā, arī tas it kā ir ļoti skaidrs. 4.pants: valsts valoda ir latviešu valoda. Pašvaldībās darba valoda var būt lielākoties (diemžēl - tikai lielākoties!) latviešu valoda, bet nav liegts arī citai valodai tur skanēt kā darba valodai. Un līdz ar to stāvoklis paliek diezgan neskaidrs: kā tad rīkoties tam nabaga pilsonim, kas atnāk uz pašvaldību un runā savā dzimtajā - latviešu - valodā, bet sastopas ar neizpratni un nesaņem atbildi latviešu valodā? Līdz ar to, ja mēs Satversmē nostiprināsim šādu normu, ka ikviens, kas vēršas Latvijas Republikas valsts vai pašvaldību iestādēs ar iesniegumu, var saņemt atbildi pēc būtības latviešu valodā un tās ir viņa tiesības, tad tas arī vienam otram liks kaut nedaudz padomāt par savu attieksmi. Vienam otram no tiem, kas šodien atrodas pašvaldībās! Es domāju, ka, ja kādam ir šaubas un ja kāds apgalvo, ka, lūk, Latvijā neesot tādu pašvaldību, kuras nelieto latviešu valodu, tad laikam jau jāsāk ir vākt skaidru pierādījumu kopumu, lai mēs varam turpināt par šo jautājumu runāt, izskatot likumprojektu otrajā vai trešajā lasījumā.

Cienītie kolēģi! Tik tiešām mēs gribam skaidri uzsvērt vienu: runa ir par latviešu valodas aizsardzību, var teikt, pat zināma “Mažino aizsargvaļņa” būvēšanu, skatoties uz nākotni! Tāpēc arī ir šī Satversmes izskatīšana. Un nejauksim šīs lietas! Diemžēl Latvijā ļoti daudzi, ieskaitot pat it kā pietiekami pazīstamus speciālistus, runā par likumiem. Nejauksim šīs divas dažādās lietas! Satversme ir pamatlikums, kurā ieliek būtību! Vēlāko, sīkāko izstrādāšanu veic attiecīgie, atbilstošie likumi. Mūsu piedāvātā būtība ir skaidri redzama, runājot tieši par to, kam jānotiek ar latviešu valodu, strādājot gan pašvaldībās, gan arī valsts iestādēs, ja tur vēršas Latvijas Republikas pilsonis. Apmēram tādā gaisotnē vajadzētu izskatīt arī šo likumprojektu otrajā un trešajā lasījumā. Tiešām runāsim par šiem četriem pantiem, par kuriem ir šie piedāvājumi, un, lūdzu, nejauciet šīs lietas! Jo mēs aiziesim galīgā purvā, ja sāksim šodien runāt par simts un vienu lietu. Tā nav Satversmes nopietna aplūkošana, ja, runājot par valodu, sāk runāt vēl arī par citiem jautājumiem.

Paldies par uzmanību.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Leons Bojārs - otro reizi.

L.Bojārs (Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas frakcija).

Jā, cienījamie kolēģi, mīkstība, par kuru runāja Tabūna kungs, bija un ir. Tas viss notiek tāpēc, ka godīgo 1922.gada Satversmi desmit gadu laikā izmanto, lai radītu likumus, kuri ir izdevīgi noteiktām personām, noteiktām organizācijām, bet nenāk par labu Latvijas pilsoņiem un iedzīvotājiem.

Tabūna kungs, jūs labi zināt, ka godīgos Latvijas uzņēmējus, kuri vada mazus, sīkus uzņēmumus, Valsts ieņēmumu dienests un nodokļi pirmos iedzen bankrotā.

Ābiķa kungs runā par likvidētiem bērnudārziem - ka to esot paveikuši “sarkanie”. Kuldīgā šinīs dienās slēdz bērnudārzu, 110 latviešu bērnus izmet uz ielas. Kuldīgas pilsētā runā tikai latviešu valodā. Kas tad to dara? Diemžēl to dara paši latvieši. Cik bērnudārzu Rīgā no 1993.gada līdz 2000.gadam tika privatizēti par santīmiem? Kas to veica? Diemžēl Rīgas Domi vadīja Purgaiļa kungs un Bērziņa kungs. Un tagad tos bērnudārzus nākas atpirkt par desmitiem tūkstošu latu. Tas pats notika ar kultūras namiem un ar bibliotēkām, cienījamie kolēģi!

Un tagad par ministriem. Kāpēc viņiem ir tikai politiska atbildība? Vai tad tas mums nav jāregulē? Kas atbildēs par viņu nodarītajiem grēkiem? Jo viņi jau nav no svētajiem. Jādod arī viņiem ir zvērests!

Un par to darbību, kas notika 16.martā, pavisam nesen, pirms dažām dienām. Vecīšus, 60, 70, 80 gadus vecus, pie mājām gaidīja kungi, kuri viņus aizvizināja uz policiju. Tādu nicināšanu pret latviešiem! Jau atkārtojas, es atvainojos, 1948.gads! Kas to ir pieļāvis?

Un nākamais jautājums. Paskatieties kaut vai uz Latvijas-Lietuvas robežu! Jā, arī tā ir mūsu nacionālo interešu aizsardzība… (Starpsauciens: “Runā par lietu!”)

Sēdes vadītājs. Es atvainojos, Bojāra kungs, mēs apspriežam konkrētus Satversmes pantus.

L.Bojārs. Jā. Un tāpēc es ierosinu, ka visām tām izmaiņām, kuras mēs veiksim, ir jābūt konkrētām, tām ir jābūt pilnīgām, tām ir jābūt izsvērtām, lai pēc tam neviens nevarētu spekulēt ar Satversmi tā, kā tas ir darīts pēdējos desmit gados. Un jūs, cienījamie kolēģi, to ļoti labi zināt. Kas mums ir noticis ar to likumdošanu, kura ir bāzēta tikai uz to, ka 1922.gada Satversme bija ļoti godīga? Diemžēl likumi, kuri tika radīti uz šīs Satversmes bāzes, tādi nav, un to jūs ļoti labi zināt. Ja cilvēks var pārdot vai ieteikt pārdošanai vēsturisku pili, Ēdoles pili, pilnīgi, kā saka, privātpersonai un pats, esot pagasta priekšsēdētājs, nemaksā nodokļus, tad, dārgie kolēģi, kur vēl tālāk varam iet! Un vai varam runāt par to godīgumu, kāds it kā esot Latvijā? Nav tā godīguma!

Sēdes vadītājs. Paldies par konkrētību.

L.Bojārs. Paldies.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Juris Vidiņš.

J.G.Vidiņš (apvienības “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK frakcija).

Cienījamie kolēģi! Mani izprovocēja nākt tribīnē manas pilsētas Rēzeknes iedzīvotājs Osvalds Zvejsalnieka kungs, kuru es ļoti cienu. Taču tam, ka viņš kvalificē visas šīs uzstāšanās kā milzīgu liekulību, es nevaru piekrist, jo principā es šos priekšlikumus atbalstu nevis dēļ liekulības, bet dēļ esošās situācijas, it sevišķi Rēzeknē. Un es Osvaldam Zvejsalniekam nepiekrītu tajā lietā, ka viņš principā šo valdību un pēc neatkarības atgūšanas radušos politisko eliti vaino latviešu nācijas izmiršanā. Tā viņš runāja piektdien Rēzeknes televīzijā - teica, ka visa vaina ir tā, ka šī politiskā elite novedusi pie tā, ka latviešu tauta izmirst.

Es gribētu šajā sakarā pateikt tādu vienkāršu likumsakarību. Arī Francijā pirms Otrā pasaules kara franči bija uztraukušies, ka Francijas nācija izmirst. Nācija - tas ir, Osvald Zvejsalniek, tāds pašregulējošs mehānisms, dzīvs organisms. Visas nācijas pašregulējas. Ir novērots, ka pēc lieliem ekonomiskiem satricinājumiem, pēc kariem ir tieši otrādi - dzimstība milzīgi pieaug. Nācija tādējādi kompensē savus zaudētos resursus. Tas ir vērojams arī dzīvnieku pasaulē, un cilvēku sabiedrībā tas ir līdzīgi.

Es gribētu teikt, ka viņš mūs baida ar fizisku latviešu tautas izmiršanu, par ko es neesmu tik pārliecināts kā viņš. Es domāju, ka latvieši kā nācija dzīvos. Taču ir arī garīgā nācijas izmiršana. Viņš kā ļoti labu piemēru minēja Baltkrieviju, slavinādams Lukašenko par to, ka viņš dzīvokļus ceļ tautai. Es atceros 1988.-1989.gadu, kad veidojās Latvijas Tautas fronte un bija izveidota arī Baltkrievijas Tautas fronte. Es ceru, ka varbūt Godmanis un Ražuka kungs atceras, ka baltkrievi vērsās pie mums un lūdza, lai atver šeit baltkrievu skolas, jo baltkrievi kā nācija izzūd, jo viņi zaudē savu valodu. Un tas ir, Zvejsalnieka kungs, tiešām noticis! Minskā es biju pagājušogad tanīs diktatora vēlēšanās un redzēju, ka principā viņiem tā nācijas izjūta, nācijas kā lielas ģimenes izjūta, pilnīgi ir zudusi. Un es esmu absolūti pret to, lai latvieši pārvērstos par tādu pašu tautu, kādi pašreiz ir baltkrievi vai īri Anglijā... īri Īrijā, kuri ir principā zaudējuši savu valodu.

Kas notiks, ja mēs tagad Satversmē nenostiprināsim latviešu valodas statusu? Es ieteiktu visiem izlasīt “Lauku Avīzē” to reportāžu par valodas inspektoriem, kādā veidā viņi darbojas Daugavpilī un arī citur Latgalē. Ka, piemēram, tāds Jānis Vanags, kas skaitās latvietis, nevienu vārdu nesaprot latviski. Tātad ir redzams: ja mēs Satversmē nenostiprinām latviešu valodas statusu, tad šeit ir rusifikācijas draudi vēl joprojām, jo jauktās ģimenēs tomēr pārsvarā runā krievu valodā.

Freimaņa kungs, mēs vakar bijām jūsu dzimtajā pilsētā, ar Jurdža kungu uzstājāmies televīzijā un skārām šo jautājumu. Skatītājs uzdeva jautājumu par to “grāvi”, ko jūs šodien minējāt, tas ir, par angļu valodu. Freimaņa kungs, nekādā ziņā neviens anglis negrib latviešu tautu pārangļot tāpat kā neviens vācietis negrib latviešu tautu pārvācot!

To es gan negribētu teikt par šiem te kreisajā pusē sēdošajiem, kuri farizejiski iestājas par minoritāšu tiesībām, lai gan tas viss patiesībā būtu vērsts atkal uz to, lai viņi dabūtu savu hegemonisko lomu šeit, Latvijā, tieši valodu jautājumos.

Kolēģi! Es aicinu jūs visus atbalstīt šos Satversmes grozījumus pirmajā lasījumā un, ja kādam radīsies kārtīgas idejas, iesniegt šos papildinājumus otrajam lasījumam.

Paldies par uzmanību.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Egils Baldzēns.

E.Baldzēns (Sociāldemokrātu savienības frakcija).

Godājamais Saeimas priekšsēdētāj, godājamie Saeimas deputāti, Latvijas Republikas pilsoņi, iedzīvotāji! Šodien ir izskatāms ļoti nopietns jautājums - Satversmes grozījumi, un es katrā ziņā aicinu pie Satversmes grozījumiem ķerties ar maksimālu nopietnību un rūpību. Es domāju, ka Sociāldemokrātu savienības frakcija šajā gadījumā pirmajā lasījumā, neapšaubāmi, atbalstīs šos Satversmes grozījumus, kuri nostiprina latviešu valodas statusu un tiesības Latvijā, un tas ir ļoti nopietni un vajadzīgi. Un mēs, protams, piekrītam šiem grozījumiem pēc būtības. Tajā pašā laikā es domāju, ka redakcionāli labojumi var būt, un pie tiem es mazliet vēlāk pakavēšos arī savā runā. Un viss, kas ir koleģiālā darbā veikts, vienmēr būs labāks nekā tas, ko radīsim, ja mēs mēģināsim kaut ko izdarīt atsevišķi - pa vienam.

Tomēr es gribētu uzsvērt to, kāpēc mēs vispār ķērāmies pie šiem grozījumiem. Pirmais aspekts ir ļoti skaidrs - Latvijā ir dažādi politiskie spēki ar dažādu attieksmi pret latviešu valodu kā valsts valodu un tās kā valsts valodas lomu, un šiem politiskajiem spēkiem var būt lielākas vai mazākas veiksmes nākamajās vai aiznākamajās vēlēšanās. Un mums nevajadzētu pieļaut, ka tas, kas ir mūsu valsts pamatā, - šīs latviešu valodas kā valsts valodas statuss, šī demokrātija un nacionālā valsts, kas ir izveidota, latviešu tautas pašnoteikšanās tiesības… ka viss tas, realizējot šīs tiesības, varētu tikt mazināts vai “apcirpts”. Mēs domājam, ka šinī gadījumā tas, kas ir iesākts Atmodas laikā 1991.gadā, ir vainagojies ar valsts neatkarības atjaunošanu, un tas ir jāturpina.

Otrais aspekts, kas mums ir ārkārtīgi svarīgs, ir tas, ka mēs virzāmies uz NATO, un mums ir nepieciešams, lai mūsu līdzdalība NATO garantētu Latvijas drošību.

Un tas ir ceļš, kas mums ir bijis ejams visā Latvijas neatkarības un demokrātijas laikā, kopš mums ir izdevies Latvijā atjaunot neatkarību un demokrātiju. Un, ja reiz NATO ir tāda demokrātijas izpratne, kā viņi mums teic, tad mums šinī gadījumā ir ar to jārēķinās. Mums ir jārēķinās ne tik daudz ar viņu domām, tieši kāda demokrātija ir pati optimālākā - es domāju, ka mēs arī NATO ekspertu vidū atradīsim daudz un dažādus viedokļus par to, kas ir pats labākais, - bet šinī gadījumā tā ir prasība, ar kuru ir jārēķinās, kura ir jāizdiskutē un jāizvērtē. Taču to mēs varam darīt vienīgi tad, ja esam paveikuši sava darba pirmo pusi - nostiprinājuši latviešu valodas statusu Satversmē. Tas ir viens.

Es gribētu uzsvērt vēl arī to, ka mums ir jāskatās ne tikai no šā viedokļa, bet arī no tā viedokļa, ka Latvijai ir stingri jāieņem sava nostāja, ar kādu mēs pasaulē piedalāmies zināmos sadarbības modeļos, neatkarīgi no tā, vai tie ir Austrumi vai Rietumi.

Mēs katrā ziņā skatāmies uz NATO diezgan cerīgi un pozitīvi, jo tā, mūsuprāt, varētu garantēt Latvijas neatkarību. Mums ir jāapzinās arī tas, kāds varētu būt latviešu valodas liktenis, ja mēs nebūsim šajā NATO. Tā ka šīs lietas ir savstarpēji saistītas un mēs nevaram teikt, ka NATO - tā ir viena lieta, bet latviešu valodas tiesības attālākā nākotnē un iespējas tai attīstīties - otra lieta. Mums ir jāatceras, kāda ir situācija mūsu tuvākajiem un tālākajiem kaimiņiem, piemēram, Baltkrievijā baltkrievu valoda lēnām izzūd. To izkonkurē daudz stiprākā, arī kultūras ziņā, krievu valoda. Līdzīga situācija ir Ukrainā, bet ukraiņu tauta ir daudz, daudz lielāka par latviešu tautu, un, ja mēs redzam, kāda situācija veidojas Ukrainā, tad mums ir jāsaprot, ka mūsu uzdevums lielā mērā ir šo latviešu valodas vidi šeit, Latvijā, stiprināt tā, lai latviešu valoda netiktu apdraudēta.

Tāpēc Sociāldemokrātu savienības frakcijas pārstāvji ir iepazīstinājuši arī valdību veidojošo partiju pārstāvjus ar saviem priekšlikumiem. Mēs kopīgi strādājām arī pie šiem valdības iesniegtajiem priekšlikumiem. Uz otro lasījumu mēs dosim arī Sociāldemokrātu savienības priekšlikumu. Es to vēlreiz atkārtošu un atgādināšu arī mūsu pilsoņiem un iedzīvotājiem.

Mūsuprāt, būtu nepieciešams 101.pantu papildināt ar otro teikumu šādā redakcijā: “Valsts un pašvaldību institūcijās darba valoda lietvedībā un dokumentos lietojamā valoda ir valsts valoda.” Es domāju, mums ir jāuzsver sekojošais - tas, ka ne tikai pašvaldībām, ne tikai Saeimai, bet arī Valsts kontrolei, Valsts prezidentes kancelejai un arī tiesām būs jāparūpējas, lai lietvedībā darba valoda būtu latviešu valoda. Un tāpēc es domāju, ka mums ir jāiet šis lakonisko un liekvārdību izslēdzošo Satversmes grozījumu ceļš, un Sociāldemokrātu savienības frakcija iesniegs šo priekšlikumu. Mēs esam pārliecināti, ka Saeimas vairākums mūsu priekšlikumu atbalstīs un ka tas tiks pieņemts.

Ko es vēl gribētu šeit īpaši uzsvērt? Mums ir jāsaprot vēl viena problēma, kas saistīta ar to, ka ir daudzi ļoti nopietni juristi, kas mums skaidro un pamāca: jā, pašreiz Satversmē visas šīs garantijas, raugoties no juridiskā viedokļa, latviešu valodai jau noteiktas. Es nevaru iebilst. No juridiskā viedokļa, tas tā ir izdarīts, bet tomēr saglabājas viena problēma - tas, ka juridiskās normas parasti, pat ļoti bieži skaidro tie, kuri ir pie valsts varas stūres. Rezultātā var veidoties tāda situācija, ka tas, kas pašreiz šķiet pašsaprotams un, mūsuprāt, pašpietiekams, vienā brīdī var kļūt radikāli citādāks. Un tas ir viens no iemesliem, kāpēc mēs uzskatām, ka šīs ļoti lakoniskās tēzes, kas jau ir Satversmē, formāli būtu jāpapildina un jānostiprina latviešu valodas statuss.

Mums ir jāsaprot, ka nākotnē, iespējams, būs tādas situācijas, kad mēs nevarēsim paļauties vienīgi uz likuma spēku. Mums būs jāpaļaujas arī uz Satversmes spēku, jo grozīt likumu ir daudz vieglāk. Pie tam Satversme tomēr nosaka pašus valsts pamatus.

Es gribētu uzsvērt arī to, ka Sociāldemokrātu savienības frakcijas priekšlikumu pēc būtības ir atbalstījusi arī virkne ekspertu. Līdzīgas domas, jau apspriežot valdības priekšlikumus, ir izteicis arī Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes Valsts tiesību katedras vadītājs Zigurds Mikainis. Tā ka šeit ir pārstāvēts arī ekspertu viedoklis.

Protams, es domāju, ka mums vajadzēs skatīties arī to, ko mēs varam uzlabot redakcionāli arī šajos grozījumos. Es, piemēram, domāju, ka būtu jāņem vērā viedoklis, kas jau ir izteikts, šīs daudzās diskusijas par to, ka šinī svinīgajā solījumā ir termins “nepienācīgā veidā”. Es domāju, būtu ļoti labi, ja tiktu precīzi noteikts tas, ka deputātam ir jādod pilns svinīgā solījuma teksts, tātad ir jādod pilns solījums un nedrīkst dot nepilnu svinīgo solījumu. Tādā gadījumā, es domāju, atrisinātos arī šis jautājums par nepienācīgo veidu, jo tik tiešām par to varētu daudz diskutēt, taču varētu būt arī citi labojumi.

Es gribētu uzsvērt vēl to, ka šajā solījuma tekstā mums vajadzētu paredzēt arī to, ka solījumu dod katrs deputāts un, protams, arī deputāte, - tātad ne tikai vīriešu kārtas deputāti, kā tas mums ir pašreiz, jo es ceru, ka nākotnē Saeimā būs vairāk godājamu dāmu. Tā ka varētu būt tādi pavisam nelieli redakcionāli precizējumi.

Kas vēl mums būtu jādara? Kolēģi! Man ir jāuzsver tas, ka nepietiks ar šo juridisko nostiprinājumu Satversmē vien. Tāpat kā dažkārt nepietiek ar likuma grozījumiem. Sociāldemokrātu savienības frakcija ierosina valdību veidojošajām partijām paralēli šiem Satversmes grozījumiem skatīt arī jautājumu par to, ka no Ministru kabineta rezerves fonda varētu izdalīt 1 miljonu latu šai Valodas komisijai, kura ir nodibināta Valsts prezidentes paspārnē, jo bez šiem finansu līdzekļiem mēs nevarēsim uzsākt šo darbu, kas ir ārkārtīgi nozīmīgs. Ar šiem Satversmes grozījumiem mēs sakārtosim ne tik daudz nākotnes perspektīvu un dzīvi, cik mēģināsim atrisināt tikai atsevišķas lietas. Tātad mums nepietiks ar Satversmes grozījumiem vien, jo vajadzēs nodrošināt arī konsekventu valsts valodas politiku, un tai būs vajadzīgs šis atbalsts no valsts budžeta.

Es gribētu arī uzsvērt, ka mums būs jādomā par to, kā nostiprināt un uzlabot latviešu valodas mācīšanu, jo būs vajadzīgi jauni mācību līdzekļi un metodika, būs jāizstrādā plāns un atbilstoši šim plānam jāsagatavo pāreja mazākumtautību skolās uz latviešu valodas apmācību vidusskolās. Tas viss ir jādara, un tur visam ir jābūt precīzi noteiktam, saplānotam un arī nostiprinātam ne tikai ar likumu spēku, bet arī ar organizatoriskiem pasākumiem un finansējumu. Ir jābūt visiem šiem nosacījumiem!

Es gribētu uzsvērt arī to, ka mums būs jādomā par tādām lietām, kuras ir uzsvērusi arī Valsts valodas komisijas vadītāja Māra Zālīte, par to, ka arī augstskolās vajadzēs ieviest speciālu kursu, kas skars latviešu valodas kultūru, ka būs jāstrādā pie latviešu valodas terminoloģijas datu bāzes izveides un pie daudzām citām lietām.

Tātad, kolēģi, ar Satversmes grozījumiem vien nepietiks, ja mēs šo darbu gribam darīt ne tikai no juridiskā viedokļa, bet gribam mainīt arī situāciju pašā Latvijā un nostiprināt cittautiešu vidū pozitīvu attieksmi pret latviešu valodu un tās apgūšanu.

Es gribētu arī iebilst pret dažām tēzēm, kas šeit izskanēja, - pret to, ka šobrīd vajadzētu plaši un daudz diskutēt par Satversmes grozījumiem. Šie Satversmes grozījumi nav atliekami, un tie ir veicami pietiekami straujā tempā, taču to var izdarīt vienīgi tad, ja mēs šo diskusiju nepaplašinām līdz bezgalībai. Es gribu uzsvērt, ka tieši tāpēc mums šinī gadījumā vajadzētu koncentrēties uz valsts valodas jautājumiem, bet nevajadzētu mēģināt to pārvērst priekšvēlēšanu kampaņas momentā un censties risināt daudzus citus jautājumus.

Jā, man nav iebildumu pret diskusiju par to, kas vēl būtu Satversmē jādara, un būtu labi, ja šeit Saeimā esošie politiskie spēki būtu gatavi runāt par pašvaldību sadaļu Satversmē. Tas būtu ļoti labi un to vajadzētu darīt. Tomēr pašlaik mums ir jāvirzās uz priekšu šajā latviešu valodas aizsardzības jautājumā. Un tas viss ir saistīts ar jautājumu, kā mēs virzīsimies arī uz NATO.

Vēl viens jautājums. Tika izteikta pārliecība, ka mums ir jāskatās un jāmaina attieksme Satversmē… Ir runa par to, ka ir dažādi cilvēki, ar dažādu politisku pārliecību, to skaitā ar pučistu pārliecību, kuri savulaik, pēc barikāžu dienām, bija gatavi vērsties pret konstitucionālo valsts varu šeit, Latvijā, pret pilsoņu vēlēto varu, pret Augstāko padomi, pret Ministru padomi. Es gribu skaidri un gaiši pateikt, ka tās ir divas dažādas lietas: par politisko pārliecību mums nevajag strīdēties, bet jautājumā par politisko rīcību, kura ir bijusi antikonstitucionāla, nevar būt ne mazāko atlaižu. Ne mazāko atlaižu. Man nav iebildumu pret to, ka cilvēki, kuriem ir citādāka politiskā pārliecība, aģitē, mēģina pārliecināt cilvēkus. Tās ir viņu tiesības, ja vien šī viņu politiskā pārliecība nav rasistiska, antidemokrātiska. Taču mums ir jābūt pilnīgā skaidrībā par to, ka mēs nevaram izrādīt šādu pretimnākšanu Satversmes grozījumos, kā piedāvāja šodien, jautājumos, kas skar pučistus. Šeit nevar būt nekādu atlaižu, un tas ceļš, kas ir uzsākts Rīgas Domē, nav turpināms šeit, Satversmē! Viennozīmīgi un skaidri: ja kāds grib reabilitēt Latvijas Komunistiskās partijas nomenklatūras darbiniekus, kuru darbība pēc barikāžu dienām, līdz pat pučam, bija vērsta pret Latvijas neatkarību, pret Latvijas demokrātiju, es tam nepiekrītu. Ar to lai nodarbojas citi politiskie spēki! Sociāldemokrātu savienība kategoriski iebilst pret to. Mēs katrā ziņā darīsim visu iespējamo, lai šādu situāciju nepieļautu.

Un atcerēsimies, ka Satversmes grozījumiem ir jābūt lakoniskiem un ka to uzdevums ir nevis sabiedrību sašķelt, bet vienot! Tas ir nepieciešams. Un tas ir jādara šeit, Saeimā, ar visu Latvijai lojālo deputātu atbalstu.

Paldies par uzmanību.

Sēdes vadītājs. Paldies jums, Baldzēna kungs!

Inese Birzniece.

I.Birzniece (frakcija “Latvijas ceļš”).

Godātie kolēģi! Mana runa būs īsa. Tā būs divās daļās.

Papriekš īsa informācija tiem, kuriem ir šaubas par 18.pantu. Tajā ir deputātu svinīgais solījums un sankcijas, tas ir, var zaudēt deputāta pilnvaras, ja nenodod svinīgo solījumu pilnībā. Deputātiem ir jānodod svinīgais solījums, lai iegūtu deputāta mandātu, un viņi var to arī zaudēt, ja viņi nenodod šo solījumu. Tā tas ir septiņās Eiropas Savienības dalībvalstīs, sešās Eiropas Savienības kandidātvalstīs (ieskaitot Lietuvu un Igauniju), desmit NATO dalībvalstīs un trīs NATO kandidātvalstīs. Tātad šī nav tik unikāla parādība, kā daži apšaubītāji mēģina teikt vai rakstīt. Bieži paši solījumu teksti ir valsts konstitūcijā, un, ja to nav konstitūcijā, tad tie ir parlamenta kārtības rullī.

Otrais punkts. Es tiešām nebrīnos, kādēļ neviens no PCTVL frakcijas nerunā šodien, šajā plenārsēdē. Jo laikam jau īstenība ir tāda, ka viņi ir pret 101.pantu, kurā ir rakstīts par pilsoņu vēlētām pašvaldībām. Ne jau Eiropas Savienības pilsonības dēļ. Šis pants ir pret viņu pamatprincipu - panākt, lai nepilsoņiem tiktu piešķirtas vēlēšanu tiesības pašvaldību vēlēšanās. Vismaz tā es varēju izlasīt latviešu valodā Tautas saskaņas partijas programmā. To, kāda ir PCTVL nostāja, man neizdevās uzzināt, jo pretēji viņu teiktajiem vārdiem, ka viņi esot par latviešu valodas attīstību, internetā PCTVL mājas lapa ir tikai krievu valodā un es to nevaru izlasīt.

Es aicinu atbalstīt grozījumu.(Aplausi.)

Sēdes vadītājs. Dzintars Rasnačs.

Dz.Rasnačs (apvienības “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK frakcija).

Godātie deputāti! Es vēlētos savu runu sadalīt divās daļās.

Pirmajā daļā es vēlētos jūs informēt par valstīm, kurās ir šāds solījums vai zvērests.

Ungārija. Likumdošana paredz zvēresta došanu bez jebkādām atrunām.

Lielbritānija. Deputāti zvēr uzticību karalienei.

Lietuva. Deputāti zvēr uzticību Lietuvas Republikai.

Dānija. Konstitūcija paredz, ka katram jaunievēlētam parlamenta deputātam pirms savu pienākumu pildīšanas ir jādod svinīgs solījums.

Igaunija. Parlamenta deputāts pirms savu amata pienākumu pildīšanas dod zvērestu, kurš apliecina viņa uzticību Igaunijas Republikai un tās konstitucionālajai kārtībai.

Austrija. Parlamenta deputāti pirms savu amata pienākumu pildīšanas dod zvērestu.

Beļģija. Deputātiem pirms stāšanās pie savu amata funkciju pildīšanas ir pienākums dot zvērestu publiskā plenārsēdē.

Čehija. Deputāti un senatori dod zvērestu pirmajā deputātu palātas un senāta sanāksmē.

Kanāda. Visiem deputātiem jādod vai nu svinīgs solījums, vai zvērests - atkarībā no ticības.

Polija. Kārtību, kādā Seima deputāti dod zvērestu, nosaka konstitūcijas 104.pants, un ir paredzēts, ka atteikšanās dot zvērestu nozīmē atteikšanos no deputāta mandāta.

Slovākija. Likumdošana paredz zvēresta došanu bez jebkādām atrunām.

Spānija. Spānijas parlamenta abās palātās pastāv svinīgu solījumu došanas prakse.

Tas būtu īss uzskaitījums. Tā bija manas runas pirmā daļa.

Apvienība “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK, protams, atbalsta šos grozījumus, bet par vienu no noteicošajām tomēr uzskata normu par pilsoņu vēlētām pašvaldībām - uzskata par nepieciešamu iekļaut normu par pilsoņu vēlētām pašvaldībām. Šo normu 101.pantā acīmredzot mēs precizēsim uz otro lasījumu.

Tālāk. Par turpmāko darbu. Protams, šie Satversmes grozījumi neatrisinās visas mūsu problēmas, un es vēlētos jums uzskaitīt tos likumus, kuros mums būs nepieciešams izdarīt grozījumus.

Pirmkārt - Saeimas kārtības rullī. Otrkārt - likumā “Par pašvaldībām”, Ministru kabineta iekārtas likumā, Valsts pārvaldes likumā, Darba likumā, Patērētāju tiesību aizsardzības likumā, Radio un televīzijas likumā, kā arī Reklāmas likumā.

Aicinu mūsu juristus vismaz pievērst tam uzmanību, jo būs nepieciešami precizējumi, ar kuriem mēs nostiprināsim valsts valodas statusu.

Nākamais. Aicinu tos mūsu kolēģus, kas ir valdošajā koalīcijā, tomēr atgriezties pie Ministru kabineta noteikumiem, kuri paredz atkārtotu valsts valodas prasmes pārbaudi, kā tas ir jau noteikts Igaunijā, kur neviens pret to neiebilst.

Nākamais, tātad jau trešais, solis - tas ir jautājums par nepieciešamo finansējumu, un es šajā sakarā atgādinu, ka terminoloģijas zinātnei, pētniecībai, mācību līdzekļiem, izglītības darbinieku atalgojumam, valsts valodas inspektoru darbībai, radio un televīzijai - visām šīm jomām ir nepieciešams finansējums. Tāpēc, izmantojot šajā sēdē doto iespēju, es aicinu Valsts prezidenti uzaicināt pie sevis finansu ministru, tieslietu ministru, izglītības un zinātnes ministru un kultūras ministru un saņemt no viņiem skaidru atbildi, vai šāds finansējums ir paredzēts nākamā gada budžetā vai nav.

Paldies par uzmanību.

Sēdes vadītājs. Paldies par uzaicinājumu, ko izteicāt Valsts prezidentei.

Debates beidzam.

Komisijas vārdā - deputāts Linards Muciņš.

L.Muciņš. Cienījamo priekšsēdētāj! Cienījamie deputāti! Es domāju, ka debates bija auglīgas. Tajās tika izteikts milzum daudz priekšlikumu, milzum daudz aizrādījumu. Komisija savā darbā, strādājot pie likumprojekta gatavošanas otrajam lasījumam, izmantos šos priekšlikumus.

Es gribētu norādīt uz diviem aspektiem. Viens aspekts ir saistīts ar šeit izskanējušo priekšlikumu izdarīt grozījumus arī citos Satversmes pantos. Diemžēl juridiskā tehnika un Satversmes noteikumi par to, kā izdarāmi grozījumi Satversmē, skaidri un gaiši nosaka, ka Satversmes grozījumi tiek izskatīti trijos lasījumos. Juridiskās prakses un šā likuma tulkojums nozīmē to, ka šādi priekšlikumi tiek izskatīti visos trijos lasījumos, tātad - arī tās idejas, kas ir ierakstītas attiecīgajos apspriežamajos četros pantos. Tātad tām ir jābūt akceptētām gan pirmajā lasījumā, gan otrajā lasījumā, gan trešajā lasījumā. Mēs uz otro un trešo lasījumu varam šīs pašas idejas izteikt citiem vārdiem, precizēt, sakārtot citādāk, bet mēs nevaram otrajā un trešajā lasījumā piedāvāt Satversmes sakarā kādas jaunas, grandiozas idejas par to vai citu jautājumu, kuras te varbūt izskanēja. Politiskie spēki var vienoties, sagatavot šādus Satversmes grozījumus un iesniegt šos priekšlikumus Saeimā saskaņā ar Kārtības rulli, taču ne par šo likumprojektu.

Otrs moments, uz kuru šeit varbūt tika jau norādīts un kuram es gribētu dot nelielu vērtējumu, ir tas apgalvojums, ka Satversmē tiekot izjaukts lakonisma princips. Es šim apgalvojumam negribētu piekrist. No vienas puses, protams, Satversme ir lakoniska, bet, no otras puses, Satversme atspoguļo konkrētā laika aktuālos juridiskos un politiskos jautājumus. Tādējādi katrs Satversmes labojums nes sava laika politiskās un juridiskās dzīves nospiedumu. Ir un var būt jautājumi, kuri attiecīgajā periodā, attiecīgajā laikā, kad tiek pieņemta Satversme vai tajā tiek izdarīti labojumi, ir aktuāli un kuri loģiski atspoguļojas Satversmē. Satversmē ir vietas, kuras mēs nevaram nosaukt par tādām, kas ir sevišķi lakoniskas, jo sakarā ar to situāciju, kas tajā laikā ir bijusi, tās ir izstrādātas detalizētāk, izsvērtāk, plašāk. Šobrīd mums valsts valodas, latviešu valodas, jautājums ir aktuāls, un ar šo likumprojektu mēs mēģinām šo jautājumu aprakstīt detalizētāk, nedaudz plašāk, nedaudz izvērstāk, paskaidrojot un izvēršot Satversmes 4.pantu.

Attiecībā uz zvērestu es domāju, ka šeit priekšlikumi tika izteikti un mēs pie tiem strādāsim. Zvērests - tā ir demokrātiskas, kulturālas, rietumeiropeiskas valsts sastāvdaļa.

Aicinu jūs atbalstīt likumprojektu “Grozījumi Latvijas Republikas Satversmē” pirmajā lasījumā.

Paldies!

Sēdes vadītājs. Lūdzu balsošanas režīmu! Balsosim par likumprojekta “Grozījumi Latvijas Republikas Satversmē” pieņemšanu pirmajā lasījumā! Lūdzu rezultātu! Par - 79, pret - 16, atturas - nav. Pirmajā lasījumā pieņemts.

Lūdzu, noteiksim priekšlikumu iesniegšanas termiņu otrajam lasījumam!

L.Muciņš. Paldies.

28.marts.

Sēdes vadītājs. 28.marts. Iebildumu nav.

Lūdzu reģistrācijas režīmu! Reģistrēsimies ar identifikācijas kartēm! Ražuka kungu lūdzu nolasīt reģistrācijas rezultātus! Bet pirms tam, lūdzu, vārds Antonam Seikstam!

A.Seiksts (frakcija “Latvijas ceļš”).

Atgādinu Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijai: lūdzu tūlīt ierasties uz komisijas sēdi!

Sēdes vadītājs. Vārds Linardam Muciņam.

L.Muciņš (frakcija “Latvijas ceļš”).

Juridiskās komisijas sēde Juridiskās komisijas telpās.

Sēdes vadītājs. Paldies!

Lūdzu, Ražuka kungs!

R.Ražuks (7.Saeimas priekšsēdētāja biedrs).

Godājamie Saeimas deputāti! Nav reģistrējušies: Aleksandrs Bartaševičs, Leons Bojārs... ir, Helmuts Čibulis... ir, Jānis Lagzdiņš... ir, Silvija Dreimane, Ingrīda Ūdre, Jānis Gailis un Anna Seile... Seiles kundze ir.

Sēdes vadītājs. Paldies! Sēde ir slēgta. Tiksimies rīt no rīta pulksten 9.00!

Balsojumi