Latvijas Republikas 7.Saeimas pavasara sesijas pirmā (ārkārtas) sēde

2002.gada 10.aprīlī plkst. 15.00

Sēdi vada Latvijas Republikas 7.Saeimas priekšsēdētājs Jānis Straume.

Satura rādītājs

Balsojumi

Sēdes vadītājs. Labdien, godātie kolēģi! Lūdzu, ieņemiet vietas! Sāksim Saeimas ārkārtas sēdi, kas sasaukta pēc 34 deputātu ierosinājuma ar vienu darba kārtības jautājumu - “Par iedzīvotāju ārstniecības nodrošinājumu valstī”. Pievienots arī lēmuma projekts.

Kā ziņotājai vārds deputātei Aijai Barčai.

A.Barča (Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas frakcija).

Augsti godātais Saeimas Prezidija priekšsēdētāj! Prezidija locekļi! Godātās kolēģes un kolēģi! Latvijā ir atnācis pavasaris, un katrs mēs vēlamies, lai ikdienā būtu vairāk saules un priecīgu brīžu, bet diemžēl ne vienmēr un ne visiem pašreizējos apstākļos tas ir lemts.

Ārstniecības likumā, kas ir šodienas sēdes darba kārtībā apskatāmais pamatdokuments, ir definēts, ka ārstniecība ir profesionāla un individuāla slimību profilakse, diagnostika, ārstēšana, pacientu rehabilitācija un aprūpe, un galvenie normatīvie akti, par kuriem es šodien vēlos runāt, tātad ir Latvijas Republikas Satversme un spēkā esošo normatīvo aktu atbilstība Satversmei, Ārstniecības likums, kas Latvijā ir spēkā no 1997.gada 1.oktobra un trīs reizes ticis grozīts - 1998., 2000. un 2001.gadā, Ministru kabineta noteikumi nr.13 “Veselības aprūpes finansēšanas noteikumi” un Labklājības ministrijas izdotie rīkojumi.

Domāju, mums visiem ir skaidrs, ka ārstniecība mūsu valstī pašreiz nonākusi krīzes situācijā, un, ja ne gluži tieši krīzes situācijā, tad vismaz ļoti tuvu tai. Par to liecina valsts nevēlēšanās iedziļināties mātes un bērna veselības aprūpes problēmās, nepietiekamais finansējums veselības aprūpē, medicīnas darbinieku zemās algas, nepārtrauktie skandāli, kas saistīti ar kompensējamo medikamentu nodrošināšanu cilvēkiem ar nopietnām veselības problēmām, problēmas, kas rodas, lai cilvēki, kuri dzīvo gan pilsētās, gan laukos, varētu saņemt kvalitatīvu medicīnisko aprūpi, rindu veidošana plānveida operāciju izdarīšanai un rindu veidošana pat tādos gadījumos, kad palīdzība nepieciešama nekavējoties, tūlīt.

Ir pienācis, manuprāt, pēdējais laiks prasīt nopietnu atbildību no varas partijām, un šeit es domāju partiju “Latvijas ceļš”, kuras politiskā atbildība par ārstniecībā notiekošo mērāma līdz pat 1995.gada beigām, un apvienību “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK, kuras politiskā atbildība šajā nozarē mērāma no 1995.gada beigām līdz pat šim brīdim.

Saeimā iesniegtajā lēmuma projektā mēs esam izvirzījuši konkrētas prasības Ministru kabinetam un Labklājības ministrijai. Runa ir galvenokārt par to, ka valstī netiek pildītas vairākas būtiskas Ārstniecības likuma normas. Mūsu valstī spēkā esošajā likumdošanā ir noteikts - un tas ir Ārstniecības likuma 6.pants - , ka jebkuram pacientam ir tiesības izvēlēties Latvijā esošu ārstniecības iestādi un ārstniecības personu slimības un traumu diagnostikai un ārstēšanai, kā arī pacienta rehabilitācijai. Bet vai tā notiek? Nebūt ne! Ģimenes ārsti vai slimnīcas ārstniecības personas bieži vien atsakās dot norīkojumus kādu izmeklējumu veikšanai, aizbildinoties ar to, ka tādā gadījumā nauda, piemēram, no Kurzemes vai Latgales reģiona, aizplūdīs uz Rīgu. Viņi paši cen?as tikt galā ar nopietnām problēmām, bet tas ne vienmēr ir pacienta interesēs.

Ārstniecības nodrošināšanai mūsu valstī tiek tērēti lieli līdzekļi, bet mēs neredzam un nejūtam to efektīvu izmantošanu. Tikko es iepazinos ar Valsts kontroles revīzijas atzinumu par Valsts obligātās veselības apdrošināšanas aģentūras rīcību, piešķirot valsts pasūtījumu - VOVAA 2001/28 “Par tiesībām nodrošināt valsts obligātās veselības apdrošināšanas pakalpojumu minimumu slimokases dalībniekiem”. Uzmanīgi iepazīstoties ar šo dokumentu, ir skaidras vairākas pašreiz notiekošās diskusijas par Rīgas novada slimokasi. Piemēram, Valsts obligātās veselības apdrošināšanas aģentūrai jau 2001.gada sākumā bija jāzina, ka Rīgas novada slimokases parādi aptiekām pārsniedz 600 tūkstošus latu, jo saskaņā ar līgumu Rīgas novada slimokase aģentūrai katru mēnesi iesniedza noteikta parauga atskaiti. Tas nozīmē, ka aģentūra nav analizējusi tai iesniegtos pārskatus un tikai pēc Latvijas Aptiekāru asociācijas vēstules sāka problēmu risināt.

Par to tika savulaik runāts aģentūras valdes sēdē, bet jautājums par parādu dzēšanu aptiekām tika atrisināts tikai 2002.gada martā. Tātad ir noiets garš ceļš no 2001.gada sākumā līdz 2002.gada martam. Vieglprātīgi, lai neteiktu vairāk!

Revīzijas atzinumā Valsts kontrole atzīmējusi, ka katrā pašvaldības slimokasē veidojas sava darba metodika, kas ne vienmēr ir saskaņota. Pēc esošās normatīvo aktu bāzes nosacījumiem, finansējumam neseko atbildība par tā izlietojumu. Saeima apstiprina likumu par valsts budžetu, tajā skaitā finansējuma apjomu veselības aprūpei. Labklājības ministrija izstrādā veselības aprūpes politiku. Aģentūra izstrādā medicīnas pakalpojumu cenu metodiku un sadala finansējumu, kā arī nosaka vairākas prasības, kuras jāiekļauj līgumos ar medicīnas pakalpojumu sniedzējiem. Slimokases finansējumu sadala tālāk starp medicīnas iestādēm un aptiekām. Savukārt atbildību par to, ka normatīvajos aktos noteikts lielāks garantēto veselības pakalpojumu minimums, nekā tam valsts piešķīrusi līdzekļus, neuzņemas neviena iestāde nevienā līmenī. Pārtēriņš pašlaik tiek finansēts no aptieku un slimnīcu līdzekļiem. Bet ir jautājums - cik ilgi vēl to izturēs gan aptiekas, gan slimnīcas? Manuprāt, ir pienācis laiks prasīt atbildību no valdības.

Ja pašreiz veselības aprūpes budžeta līdzekļu sadales shēma ir sarežģīta, nepārskatāma, laikietilpīga, no līdzekļu sadalītāja līdz konkrētajam izpildītājam tiek veikts sarežģīts un dārgs administrēšanas ceļš, izveidotajā modelī līdzekļu kontrole ir neefektīva un dārga, tad nekas cits neatliek, kā pieņemt speciālu likumu, kas nosaka ārstniecības finansējumu, lai gluži kā likumā “Par valsts pensijām” katram būtu skaidrs, kādu pakalpojumu kādos gadījumos var saņemt. Reizi par visām reizēm ir jāpasaka, kādu palīdzību veselības problēmu gadījumā ir tiesīgs saņemt katrs Latvijas iedzīvotājs.

Strādājot Saeimā jau ceturto gadu, zinu un esmu pārliecināta, ka pozīcijas partijas visiem spēkiem centīsies pierādīt, ka ārstniecības nodrošināšanā mūsu valsts iedzīvotājiem tiek darīts viss iespējamais, ka tās ir pārejošas grūtības un ka Pasaules Bankas eksperti ir pozitīvi novērtējuši veselības aprūpes reformas gaitu, un ka opozīcija ceļ lieku troksni un cenšas pievērst sev uzmanību.

Ielūkosimies arī citos jautājumos! Piemēram, Latvijas Slimnīcu biedrība, kura sevī apvieno četrdesmit divas dažādu īpašuma formu slimnīcas, arī ir teikusi un vairākkārt valdībai - un it īpaši Labklājības ministrijai - atgādinājusi, ka Latvijā izveidojusies krīzes situācija veselības aprūpē. Tās cēlonis ir nepietiekamais finansējums un nenoteiktais veselības aprūpes pakalpojumu sniedzēju pienākumu apjoms.

Saskaņā ar Ārstniecības likuma 4.pantu veselības aprūpes finansēšanas kārtību, to ārstniecības pakalpojumu veidus un apjomu, kuri tiek apmaksāti no valsts pamatbudžeta un pakalpojumu sniedzēju līdzekļiem, kā arī šīs samaksas kārtību nosaka Ministru kabinets. Likuma 17.pantā ir noteikts valsts garantētās medicīniskās palīdzības saņēmēju loks, kā arī tas, ka ārstniecība šādos gadījumos tiek veikta saskaņā ar Labklājības ministrijas apstiprināto standartu.

Labklājības ministrija diemžēl ārstēšanas standartu nav līdz šim apstiprinājusi. Ministru kabineta 1999.gada 12.janvāra noteikumos nr.13 “Veselības aprūpes finansēšanas noteikumi” veselības aprūpes pakalpojumu minimums un veselības aprūpes valsts programma nav definēta, bet to noteikšanas tiesības ir pārdeleģētas Valsts obligātās veselības apdrošināšanas aģentūrai un slimokasēm, kas slēdz līgumus ar ārstniecības iestādēm.

Veselības aprūpes pakalpojumu minimumā ietilpstošu vienu un to pašu pakalpojumu dažādās Latvijas ārstniecības iestādēs var šobrīd saņemt par dažādu, atšķirīgu samaksu. Lai gan arī šajos līgumos nav noteikts valsts garantētās medicīniskās palīdzības veids un apjoms, “Veselības aprūpes finansēšanas noteikumi” paredz tiesības Medicīniskās aprūpes un darbspējas ekspertīzes kvalitātes kontroles inspekcijai vai atsevišķiem ārstiem noteikt pacientam faktiski sniegtās palīdzības atbilstību minimumam. Tālāk jau vairs nav kur iet!

Latvijas Slimnīcu biedrība ļoti bargus vārdus rakstījusi valdībai un labklājības ministram un saka, ka viņi tuvākajā nākotnē paredz no valsts budžeta finansētās, ar Valsts obligātās veselības apdrošināšanas aģentūras un slimokasu starpniecību finansētās, medicīniskās palīdzības sniegšanas pārtraukšanu un ārstniecības iestāžu darbības apturēšanu.

“Latvijas Slimnīcu biedrības līdzšinējās aktivitātes, mēģinot ietekmēt veselības aprūpes politiku Latvijā, nav devušas rezultātu.” Tādus ļoti rūgtus vārdus vēstulē izteicis Latvijas Slimnīcu biedrības valdes priekšsēdētājs Kalēja kungs.

Daži vārdi par garantēto medicīnisko palīdzību. Arī Ārstniecības likuma 4.pants attiecībā uz veselības aprūpes finansēšanas kārtību, to ārstniecības pakalpojumu veidiem un apjomu, kuri tiek apmaksāti no valsts pamatbudžeta, ir noteicis, ka šī samaksas kārtība jānosaka Ministru kabinetam. Un, lūk! Ārstniecības likuma manis jau iepriekš minētajos pantos, tāpat arī Ministru kabineta noteikumos nr.13 “Veselības aprūpes finansēšanas noteikumi”.

Un visbeidzot, ja Ministru kabineta noteikumos nr.13 1.4.punkts nosaka, ka pie mums, Latvijā, ir nodrošināts ārstniecības vai, citiem vārdiem sakot, veselības aprūpes pakalpojumu minimums, bet to nedefinē, tad man, vismaz kā deputātei un arī kā Latvijas iedzīvotājai, tas absolūti nav saprotams.

Šajos noteikumos nr.13 runāts arī par veselības aprūpes valsts programmu. Tas ir noteikumu nr.13 1.3.punkts.

Sakiet, lūdzu, kur ir šāda programma? Ne Satversme, ne Ministru kabineta iekārtas likuma 14.pants neparedz, ka Ministru kabinetam ir tiesības pārdeleģēt likumā noteiktos pienākumus citām institūcijām, bet Ministru kabinets to dara. Tas likumā Ministru kabinetam noteikto uzdevumu pārdeleģē labklājības ministram un Valsts obligātās veselības apdrošināšanas aģentūrai.

Tātad Ministru kabinetam ir nepieciešams izstrādāt un pieņemt normatīvos aktus, kas skaidri definētu valsts garantētās medicīniskās palīdzības veidus, apjomu un kvalitāti. Tas ir nepieciešams gan pacientiem Satversmes 111.pantā viņu valsts garantēto tiesību zināšanai, gan ārstniecības iestādēm to ārstnieciskās, saimnieciskās un cita veida darbības nodrošināšanai.

Nedaudz vēlos ar jums, kolēģi, padalīties tajās zināšanās, kuras ieguvu, gatavojoties šai ārkārtas sēdei jautājumā par veselības aprūpes sistēmas veidiem atkarībā no organizācijas un finansēšanas, un uz šo jautājumu paskatīties gluži kā raidījumā “Kas notiek Latvijā?”. Un šeit es jums varētu stāstīt par to, ka veselības aprūpes finansēšanas pirmie modeļi ir meklējami jau Amerikas Savienotajās Valstīs, un tas ir tālais 18.gadsimts, pareizāk sakot, 18.gadsimta beigas. Tad mēs varētu runāt par 19.gadsimta beigām, par Vāciju, par Vācijas kancleru Oto fon Bismarku. Lūk, 1884.gads, kad Vācijā ieviesa šo obligāto veselības apdrošināšanu. Tas nozīmē, ka visiem strādājošajiem katru mēnesi bija jāmaksā kāds konkrēts maksājums veselības apdrošināšanai, šajā gadījumā - slimokasei. Iemaksa tika aprēķināta pēc algas lieluma. Sākotnēji tika apdrošināti tikai strādājošie, bet vēlāk arī viņu ģimenes locekļi.

Slimokases tika veidotas pēc tautsaimniecības nozaru principa. Šī sistēma tika ieviesta daudzās Eiropas valstīs, Latīņamerikā un vairākās Āzijas valstīs. Un nu mēs varam palūkoties uz to, kas notika pēc Oktobra revolūcijas 1917.gadā, kad Padomju Savienībā - mēs vēl atceramies tādu veidojumu - radīja valsts veselības aprūpes sistēmu, kuru valsts uzņēmās gan finansēt, gan nodrošināt veselības aprūpi.

Un tālāk - Lielbritānija. Nemaz ne tik tālā laika periodā - 1948.gadā - kad Lielbritānijā tika piemērots cits veids, kā nodrošināt veselības aprūpi visiem iedzīvotājiem, tas ir, tika likti pamati nacionālajai veselības aprūpei, kas tika finansēta, izmantojot nodokļu sistēmu. Un toreiz Lielbritānijā valsts uzņēmās atbildību par veselības aprūpes finansēšanu un daļēji arī tās veikšanu, kaut gan veselības aprūpes nodrošināšanai tika izmantotas dažādas iestādes, arī privātās klīnikas.

Kādas tad ir atšķirības šīm sistēmām - to es gribēju definēt un noskaidrot sev un aicinu to pārdomāt arī jūs.

Tātad pasaulē ir trīs veselības aprūpes finansēšanas modeļi - trīs pamatmodeļi. Mums gan nav neviena no šiem modeļiem pamatā. Mums ir savs - kaut kāds jaukts un īpašs modelis. Ja mēs runājam par privāto veselības apdrošināšanu, kur šīs prēmijas ir iespējams noteikt atkarībā no veselības stāvokļa, tad tas pašreiz nekādā gadījumā nav attiecināms uz Latviju. Tā ir indivīdu un darba devēju brīvprātīga iesaistīšana šajā kustībā, un tā gan nevienā valstī nav obligāta, bet, ja šī indivīda un darba devēja brīvprātīgā iesaistīšana kļūst obligāta, tad jau ir runa par sociālo apdrošināšanu. Tā ir apdrošināšana, kuru nodrošina privātās kompānijas, kuras no tā cenšas gūt peļņu. Taču pašreiz pasaulē ir gan viena problēma - veselības apdrošināšana arī šajā gadījumā knapi “iziet pa nullēm”.

Ir arī tā saucamā brīvprātīgā brīvā apdrošināšanas shēma, kura pašreiz pastāv Latvijā. Kas tai ir raksturīgs? Tas, ka šai finansēšanas sistēmai ir augsti administrēšanas izdevumi un zema iespēja mobilizēt resursus, ja, piemēram, valstī ir radusies kāda nopietnāka nacionāla veselības problēma un ja valstī ir lielas problēmas sakarā ar materiālo nevienlīdzību. Lielākajā daļā pasaules valstu privātā veselības apdrošināšana ir tikai papildu finansēšanas līdzeklis.

Un otrais modelis... Varbūt var izslēgt, un es varu runāt zālē…

Sēdes vadītājs. Ir tehniskas problēmas. Grūti saklausīt runātāju.

A.Barča. Varbūt labāk mikrofonus izslēgt. Es runāšu kā skolas zālē kādreiz, agrā jaunībā.

Sēdes vadītājs. Kaut kāds fona troksnis ir. Kolēģi! Lai novērstu tehniskos bojājumus, es izsludinu piecas minūtes ilgu pārtraukumu.

Sēdi vada Latvijas Republikas 7.Saeimas priekšsēdētājs

Jānis Straume.

Sēdes vadītājs. Lūdzu, Barčas kundze, turpiniet savu ziņojumu!

A.Barča. Godājamie kolēģi! Otrais pasaulē pazīstamais veselības aprūpes sistēmas modelis ir obligātā veselības apdrošināšana. Tai ir raksturīga obligāta dalība tajā. Tā ir noteikta ar likumdošanu, maksājumi ir atkarīgi no algas, un šajā gadījumā tie ir pamatienākumi. To visu vada viena vai vairākas organizācijas, kuras ir dibinātas ar valsts atbalstu, piemēram, slimokases vai aģentūras. Darbība šajā modelī balstās uz līdzekļu pārdales principiem. Tātad bagātais maksā par nabago un veselais maksā par slimo. Jo mēs neviens galu galā neesam pasargāti no tā, ka kādu brīdi varam kļūt par veselības aprūpes iestāžu pacientiem. Šajā gadījumā ļoti skaidri tiek iezīmēta resursu sadale. Taču šā pasākuma administrēšana ir diezgan kompleksa, un līdz ar to salīdzinoši augstas ir šīs izmaksas.

Un trešais pasaulē pazīstamais veselības aprūpes finansēšanas modelis ir finansēšana ar nodokļu sistēmas palīdzību. Tie ir tiešie nodokļi, taču tie varētu būt arī netiešie nodokļi, iezīmētie nodokļi, un tā tālāk. Turklāt nodokļi var tikt koncentrēti vienā fondā, kā tas ir Lielbritānijā, vai reģionālajos fondos, kā tas ir Zviedrijā. Veselības aprūpes nodrošināšanai tādā gadījumā var tikt piesaistītas privātās klīnikas, kā tas ir Skandināvijā, Lielbritānijā, vai tikai valsts iestādes, kā tas savulaik bija Padomju Savienībā un citās sociālistiskā bloka valstīs. Un tādā gadījumā valdība ir tā, kas sadala finansēšanas un veselības aprūpes nodrošināšanas funkcijas.

Latvijā veselības apdrošināšanas sistēmas finansēšana notiek, izmantojot iezīmēto ienākuma nodokļa daļu. Savukārt administrēšana ir nodota Valsts obligātās veselības apdrošināšanas aģentūrai un atsevišķām pašvaldību slimokasēm. Ir jautājums - ko tad mēs Latvijā īsti veidojam? Vai mums būs obligātā veselības apdrošināšanas sistēma vai arī veselības aprūpe tiks finansēta ar nodokļu sistēmas palīdzību. Ja jau 1998.gadā tika izveidota aģentūra, vai tas nozīmē, ka tika plānots ieviest obligāto veselības apdrošināšanu? Un tādēļ, lai varētu virzīties tālāk, būtu jāatbild uz šiem jautājumiem, jo veselības aprūpes reformēšana ir ļoti sarežģīts un ilgstošs process. Diemžēl pagaidām Latvijā visas pārmaiņas ir bijušas, manuprāt, ļoti straujas un, varētu pat teikt, nesagatavotas.

Man gribētos atgādināt mūsu valdībai - un it īpaši Labklājības ministrijai - , ka šodien izskatāmais jautājums “Par iedzīvotāju ārstniecības nodrošinājumu valstī” nepavisam nav tikai šīsdienas jautājums. Vēlos atgādināt Latvijas Pašvaldību savienības 10.kongresu, kas notika 2000.gada 19.maijā. Un, lūk, ko Latvijas Pašvaldību savienība sava kongresa rezolūcijā “Par situāciju veselības aprūpē” rakstīja: “Solot radīt valstī efektīvu, pieejamu, kvalitatīvu veselības aprūpi, Latvijas valdība no 1997.gada uzsāka veselības aprūpes reformu, par kuras galveno sastāvdaļu kļuva veselības aprūpes finansu resursu izņemšana no pašvaldību budžetiem un to centralizācija Labklājības ministrijas pārziņā.

Reforma ir pamatota tikai tad, ja dod labumu cilvēkiem. Diemžēl jākonstatē, ka pacienti no šīs reformas labumu nav guvuši. Esošā situācija veselības aprūpē jau tad, 2000.gadā,” saka Latvijas Pašvaldību savienības kongress, “liedza iedzīvotājiem minimālāko medicīnisko pakalpojumu brīvu pieejamību, kam iemesls ir finansu līdzekļu samazinājums, sasteigta un haotiska primārās veselības reforma, dārga un neefektīva finansu vadība.”

Un Latvijas Pašvaldību savienība 2000.gadā pieprasīja valdībai un Labklājības ministrijai nekavējoties nodrošināt no valsts budžeta ekonomiski pamatotu un izmaksām atbilstošu veselības aprūpes finansējumu, decentralizēt veselības aizsardzības finansu vadību.

Paiet gads, un 2001.gada maijā Latvijas Pašvaldību savienības 11.kongress atkal runā par to pašu, bet šoreiz jau daudz nopietnāk un savu rezolūciju nosauc “Par krīzi veselības aprūpē”. Nesaprotu, kas notiek ar mūsu valdību, kas notiek ar Labklājības ministrijas vadību, ja tām vesela gada laikā nav bijusi iespēja sarunāties, kontaktēties ar Latvijas Pašvaldību savienību, ja Latvijas Pašvaldību savienībai atkal ir jāsaka tādi ļoti rūgti vārdi. Un tie ir šādi: Latvijā īstenojamā veselības aprūpes organizācijas reforma ir izrādījusies nesekmīga, jo neatbilst ne iedzīvotāju, ne ārstu-speciālistu, ne vidējā, ne tehniskā medicīniskā personāla interesēm.

Pašvaldībām reformas gaitā ir atņemti resursi un procesa ietekmēšanas iespējas, bet atstāta morālā un politiskā atbildība par veselības aprūpes pieejamību. “Un tā Latvijas Pašvaldību savienība jau 2001.gada 18.maijā runā par to, ka ļoti nopietni ir jāpārdomā veselības finansējuma iespējas 2002.gada budžetā, taču esam mēs tur, kur esam.

Un, lūk, 2001.gada decembrī, kad ļoti daudzās Latvijas pašvaldībās notiek domes un padomes ārkārtas sēdes, kurās atkal runā par problēmām veselības aprūpē, diez kāpēc Labklājības ministrijā 2001.gada beigās nekāds liels satraukums nav jaušams.

Minēšu kaut vai dažas pašvaldības, kuras pagājušā gada beigās izteica neizpratni par notiekošo veselības aprūpē, un tās ir Dobeles rajona padome, Valmieras rajona padome, Jelgavas rajona padome, Jūrmalas pilsētas dome, Rīgas Dome, Rīgas rajons, Tukuma rajona padome, Balvu rajona padome, Bauskas rajona padome, Aizkraukles padome, Gulbenes padome un tā tālāk.

Rīgas Dome Ministru prezidentam arīdzan šā gada 1.martā raksta ļoti rūgtus vārdus, un acīmredzot daudzi no tiem piepildīsies.

Un Rīgas Domes priekšsēdētājs Gundars Bojāra kungs, kas parakstīja šo vēstuli, teica šādi: “Vēlamies jūs informēt, ka informācija domāta Ministru prezidentam, ka Labklājības ministrijas izvēles gadījumā par VOVAA filiāles izveidi Rīgā visa atbildība par veselības aprūpes nodrošināšanu rīdziniekiem būs jāuzņemas tikai Valsts obligātās veselības apdrošināšanas aģentūrai kopīgi ar Labklājības ministriju, un pašvaldība ierosinās visu pašvaldībai piederošo ārstniecības iestāžu nodošanu valsts pārziņā un vairs nepiedalīsies veselības aprūpes organizēšanā, tajā skaitā “māsterplāna” realizēšanā un investīciju ieguldīšanā.”

Taču palūkosimies kādu atsevišķu slimnīcu, un šajā gadījumā man gribētos, kolēģi, teikt, ka daudzi no mums un daudzi Latvijas iedzīvotāji tad, kad ir slikti ar veselību vai jau pavisam slikti, griežas P.Stradiņa Klīniskajā universitātes slimnīcā un meklē tur palīdzību, bet par to, kāda situācija pašreiz ir P.Stradiņa Klīniskajā universitātes slimnīcā, mums ir vēstījis šīs slimnīcas direktors Pļaviņa kungs. Un, ja pašreiz mums tiek stāstīts un kāds jums saka, ka iepriekšējos mēnešos viss ir bijis kārtībā, tad esiet tik laipni, pārbaudiet datus un ne sevišķi tam uzticieties, jo P.Stradiņa Klīniskā universitātes slimnīca mums vēstī, ka vēl par februāra mēnesi viņi nav saņēmuši 100 000 latu lielu finansējumu par Rīgas iedzīvotājiem sniegtajiem medicīnas pakalpojumiem un ne tik vien Rīgas iedzīvotājiem. Taču arī par martu nav saņemti jau 300 000 latu. Un to P.Stradiņa Klīniskā universitātes slimnīca saka 8.aprīlī, nevis kaut kad marta sākumā.

Finansējuma plūsmas pārrāvums un neskaidrā situācija visa gada garumā ar slimnīcām paredzēto finansējumu, kas attiecas ne tik vien uz P.Stradiņa slimnīcu, bet arī uz pārējām slimnīcām, liek runāt par to, ka ir nepieciešams daudz savlaicīgāk un daudz ātrāk noslēgt līgumus ar slimokasēm. Un, ja P.Stradiņa slimnīca 8.aprīlī var teikt, ka tai ir noslēgts līgums tikai ar Ziemeļlatvijas, Austrumlatvijas un Viduslatvijas slimokasēm, tad es domāju, ka arī tā jau ir ārkārtas situācijas problēma.

Lielās slimnīcas ir satrauktas vēl par vienu lietu. Iepriekš valdība bija solījusi valsts investīcijas dārgu tehnoloģiju iegādei, taču diez kāpēc beigās tās pārvērtās par kredītiem. Un, lūk, šīs lielās kredītnaudas atmaksa, kredītprocentu atmaksa slimnīcas arī satrauc, jo tām šo līdzekļu praktiski nav. Tātad, ja 8.aprīlī P.Stradiņa slimnīca par padarītajiem darbiem nav saņēmusi 400 000 latu, bet tai nākamais kārtējais maksājums par kredītu vairāk nekā 570 000 latu apmērā ir izdarāms jau 25.aprīlī, tad, protams, šeit rodas jautājums, ko darīt.

Katrā ziņā gribētos teikt un vērst jūsu uzmanību uz to, ka medicīnā, medicīnas aprūpē, kredīti vispār nav pats optimālākais problēmu risinājuma veids un ka visās Eiropas valstīs, tajā pašā Eiropā, uz kuru mēs tiecamies, ir vienots uzskats par veselības aprūpi kā par sociālu preci un kā par sabiedrisku vērtību, nevis kā par tīru biznesu un tirgus preci, kas derīga pārdošanai tirgū, tāpēc investīciju aizstāšana ar kredītiem saasina, vienīgi saasina nepietiekamā finansējuma problēmu.

Gatavojoties šodienas sarunai un pārskatot tās funkcijas un uzdevumus, kādus veic Labklājības ministrija un Valsts obligātās veselības apdrošināšanas aģentūra, man gribētos teikt, ka vairākas funkcijas un uzdevumi vēl šodien nav izpildīti. Un tas, pirmkārt, prasa vienotas veselības aprūpes informācijas sistēmas izstrādāšanu un organizēšanu atbilstoši Labklājības ministrijas 1999.gadā apstiprinātajai primārās un sekundārās veselības aprūpes sistēmas attīstības stratēģijai.

Otrkārt, nav skaidrības par plānveida pakalpojumu rindas noteikšanas metodiku. Kā jau sākumā teicu, pašreiz rindā uz plānveida pakalpojumiem mums stāv cilvēki, kuri tur stāvēs gadu gadiem, un tie ir cilvēki, kuriem ir maz vai ļoti maz naudiņas, turpretī tie, kuriem naudas ir pietiekami daudz, protams, šīs rindas var apiet un saņemt pakalpojumus, samaksājot par to skaidrā naudā. Un tad vēl stāstiet man, ka Latvijā nav sākusies vistīrākā maksas medicīna!

Treškārt, ārstnieciskās palīdzības profilu, veidu un apjomu noteikšanas metodika nav izstrādāta, kaut gan tā bija jāizstrādā saskaņā ar Labklājības ministrijas 2000.gada 30.augusta rīkojumu nr.244.

Ceturtkārt, pakalpojumu cenu noteikšanas metodiku izstrādāja tikai 2001.gada nogalē, kaut gan šajā pašā rīkojumā nr.244 bija paredzēts, ka metodika tiks izstrādāta 2000.gadā.

Un, piektkārt, Labklājības ministrija un Valsts obligātās veselības apdrošināšanas aģentūra neveic noteiktās pakalpojumu cenas izvērtēšanu un sabalansēšanu atbilstoši finansu iespējām. Šā iemesla dēļ ļoti ievērojami tiek ietekmēts sniedzamo pakalpojumu apjoms konkrētā reģionā, un šajā gadījumā parasti tiek vainotas reģionālās slimokases, jo savu filiāli vainot jau ir sarežģītāk.

Daži vārdi par medicīnas darbinieku darba samaksas jautājumiem.

Es vēlos kārtējo reizi šeit atgādināt, ka Latvijas Veselības un sociālās aprūpes darbinieku arodbiedrība ir vairākkārt vērsusies gan valdībā, gan Labklājības ministrijā. Ir noslēgts pat trīspusējs līgums, kā par to šī arodbiedrība mums ir vēstījusi, - tā ir ģenerālvienošanās starp arodbiedrību, Latvijas Slimnīcu biedrību un Labklājības ministriju, bet arī no tā lielas jēgas nav. Un, lūk, šī arodbiedrība gatavojas (un, es domāju, tas ir ļoti nopietni) nākamajām aktivitātēm. Arodbiedrības veiktās nākamās aktivitātes būs vērstas uz to, ka arodbiedrība prasīs šo darbinieku darba samaksas nodrošinājumu. Mēs to visu dzirdam radio un redzam televīzijā un ar to sastopamies arīdzan ikdienas dzīvē. Ja medicīnas māsas - tātad vidējais medicīniskais personāls - nespēj ar savu darbu sev nodrošināt nu kaut vai bioloģisko iztiku un “uz rokas” (ne uz papīra!) algā saņem 45—50 latus, tad, es atvainojos, kolēģi, mums atliek tikai kaunēties!

Līdz ar to mēs varam definēt galvenās problēmas, kādas ir veselības aprūpē pašreizējā situācijā. Pirmām kārtām ir jāpiemin katastrofāli zemās mediķu algas, kas noved - un tas ir traģiski! - pie labāko speciālistu aizplūšanas gan no mediķa profesijas uz farmāciju, gan arī no valsts. Šodien no ļoti augsti kvalificētiem Stradiņa slimnīcas speciālistiem dzirdam, ka viņiem darbu piedāvā Lietuva. No Rīgas līdz Viļņai, atvainojiet, nemaz tik tālu nav, lai nevarētu strādāt visu nedēļu tur un brīvdienās atpūsties Latvijā!

Otrais jautājums. Medicīniskais personāls valstī strauji noveco. Kādreiz, pirms pieciem sešiem gadiem, medicīnas augstskolas studentiem bija ļoti liela problēma iestāties rezidentūrā, turpretim tagad tādu konkursu un tāda pieprasījuma vairs nav. Sakiet, lūdzu, ko mēs darīsim ar tiem labajiem un labi izstrādātajiem “māsterplāniem”, ja pēc dažiem gadiem mums nebūs šo ķirurgu, šo augsti kvalificēto speciālistu, kuri šos plānus varēs realizēt?

Un trešais jautājums. Kopējais finansu apjoms veselības aprūpei joprojām ir viens no zemākajiem visā Eiropā, neskatoties uz tiem 20 miljoniem, kuri kā pieaugums tika rasti 2002.gada budžetā. Pašreizējais finansējums ir nepietiekams ne tikai veselības aprūpes pakalpojumu attīstībai un uzlabošanai, bet arī veselības aprūpes pakalpojumu uzturēšanai esošajā līmenī. Sakarā ar to var tikt kavēta jau tā sasteigtās un samudžinātās reformas gaita un kvalitatīvas un efektīvas veselības aprūpes pakalpojumu sniedzēju struktūras veidošana. Šo viedokli es minu no dokumentiem, kuri glabājas Labklājības ministrijā un ir pieejami jebkuram. Izvērtējot normatīvo aktu bāzi, kas valstī regulē ārstniecības nodrošinājumu, varu apgalvot, ka vismaz seši pieprasījumi būtu tā cienīgi un tā vērti, lai tos iesniegtu Satversmes tiesā un prasītu šo normatīvo dokumentu izvērtēšanu. Viens no tiem varētu būt par Ministru kabineta 1999.gada 12.janvāra noteikumu nr.13 “Veselības aprūpes finansēšanas noteikumi” 1.4.punkta atbilstību likuma “Par budžetu un finansu vadību” 8.pantam, Ārstniecības likuma 4.pantam un Ministru kabineta iekārtas likuma 14.pantam. Gluži tāpat varētu apstrīdēt šo noteikumu atbilstību likumdošanai un atbilstību arī Ārstniecības likuma 4.7.pantam, un šeit es runāju par “Veselības aprūpes finansēšanas noteikumu” 16.punktu, 17.punktu un 29.punktu. Un tā tālāk, un tā joprojām. Mēs varētu virzīt sešus pieprasījumus (vismaz sešus!) Satversmes tiesai.

Cienījamās kolēģes un godātie kolēģi! Es ļoti labi saprotu jūsu noskaņojumu, bet tik un tā es aicinu jūs izteikties par minēto lēmuma projektu “Par iedzīvotāju ārstniecības nodrošinājumu valstī”, jo Saeimas deputātu vidū ir daudz ārstu - ir bijušais veselības valsts ministrs Apiņa kungs, ir bijušais labklājības ministrs Roberts Jurdžs un pārējie cienījamie un godājamie kolēģi, kas ir ārsti pēc profesijas. Man ļoti gribētos no jums dzirdēt, kādi tad ir jūsu viedokļi par to, kas darāms tālāk ārstniecībā Latvijā. Vai tiešām nav nepieciešams valdībai ļoti nopietni pārdomāt, vai Latvijā nav nepieciešams izveidot Veselības ministriju? Vai pietiek ar to modeli, kāds ir pašreiz? Vai Latvijā ir vajadzīgs un ir jāpieņem Ārstniecības finansēšanas likums? Un tā tālāk, un tā joprojām.

Godātie kolēģi! Es cenšos jūs aicināt runāt par ārstniecību Latvijā un izteikt savu attieksmi un viedokli par jums piedāvātā Saeimas lēmuma projekta nodošanu komisijām.

Paldies par uzmanību.

Sēdes vadītājs. Vārds Ministru kabineta pārstāvim izskatāmajā lietā - labklājības ministram Andrejam Požarnovam.

A.Požarnovs (labklājības ministrs).

Augsti godātais prezidij! Cienītie kolēģi deputāti! Man ir patiess prieks, ka šodien Saeima ir pievērsusies šim tik ļoti svarīgajam jautājumam, un paldies Barčas kundzei par tik apjomīgo referātu un par sistēmas visaptverošu analīzi. Barčas kundze savā ziņojumā pieskārās daudz plašākiem jautājumiem nekā tie, kuri ir šeit minēti Saeimas lēmuma projektā. Viņa pieskārās gan darba algas jautājumiem, gan pakalpojumu pieejamībai, gan slimokasu sistēmai.

Es šajā savā pirmajā uzstāšanās reizē gribētu runāt tikai par tiem jautājumiem, kuri ir minēti šajā Saeimas lēmuma projektā. Protams, ļoti svarīgs jautājums ir arī slimokasu sistēmas izveide, taču sakarā ar to, ka 1995.gada 16.maijā Ministru kabinets skatīja konceptuālo ziņojumu par veselības apdrošināšanas ieviešanu un slimokasu sistēmas izveidi, par kuru referēja Apiņa kungs, kas uzstājās arī šeit debatēs, tad es slimokasu sistēmas analīzi atstāšu uz vēlāku laiku.

Tiešām Ārstniecības likuma 6.pantā ir noteikts, ka pacientam, viņa tuvākajiem radiniekiem, likumīgajiem pārstāvjiem, aizbildņiem un aizgādņiem ir tiesības brīvi izvēlēties ārstniecības iestādi un ārstu, bet tajā pašā laikā šā likuma 4.pants nosaka, ka medicīnas pakalpojumu apjomu un kārtību nosaka Ministru kabinets. Savukārt veselības aprūpes finansēšanas noteikumi un citi normatīvie akti nosaka veselības aprūpes finansēšanas kārtību, apdrošināšanas līdzekļu un citu veselības aprūpei paredzēto līdzekļu saņemšanu, un līdz ar to veidojas tāda situācija, ka, no vienas puses, Ārstniecības likumā ir runāts par šo brīvo izvēli, bet, no otras puses, tiek runāts par pakalpojumu saņemšanas apjomu. Ne velti likumdevējs par šiem diviem principiem ir runājis divos atsevišķos pantos.

Tieši tāpēc arī Ministru kabinets ir pieņēmis veselības aprūpes finansēšanas noteikumus, kuros ir noteicis gan šo pakalpojumu loku, gan tās personas, kuras ir tiesīgas saņemt šo pakalpojumu apjomu, gan arī struktūru, kādā veidā tas notiek, iesaistot Valsts obligātās veselības apdrošināšanas aģentūru un slimokases.

Un līdz ar to pacientiem ir šādas iespējas. Pirmām kārtām ar šiem normatīvajiem dokumentiem ir noteikts, ka katram pacientam ir jābūt pierakstītam pie sava ģimenes ārsta, lai saņemtu primāro veselības aprūpi. Ja nepieciešams, ģimenes ārsts nosūta pacientu pie speciālista. Ir noteikti arī vairāki speciālisti, pie kuriem var griezties bez ģimenes ārsta nosūtījuma, un tāds ir zobārsts, fiziopulmonologs, psihiatrs, narkologs, dermatovenerologs un endokrinologs, un pašreiz Labklājības ministrijā tiek skatīts jautājums par šā saraksta paplašināšanu.

Ja tas ir nepieciešams, primārās veselības aprūpes ārsts vai speciālists nosūta pacientu uz kādu konkrētu ārstniecības iestādi, bet, protams, saglabājoties esošajai struktūrai, kad katra slimokase ir ieinteresēta nodrošināt ar pakalpojumiem savas ārstniecības iestādes, bieži vien pacientus nerekomendē sūtīt uz to ārstniecības iestādi, kuras pakalpojumi maksā dārgi un kur ir augstas tehnoloģijas, bet piedāvā izvēlēties ārstēšanu savā lokālajā slimnīcā, kur visas izmaksas ir lētākas, un tamdēļ, ja pacients grib izvēlēties šo slimnīcu, pastāv iespēja, ka būs jāstāv tā saucamajā gaidītāju rindā. Un līdz ar to pacientam pastāv šādas izvēles iespējas: saņemt veselības aprūpes pakalpojumus attiecīgā rajona ārstniecības iestādē, kuras pakalpojumi ir attiecīgi lētāki, un gaidīt rindā vai saņemt veselības aprūpes pakalpojumus paša izvēlētā ārstniecības iestādē, nodrošinot samaksu no kāda sponsora, trešās personas vai no saviem līdzekļiem.

Ir ieviesta arī sistēma, kādā veidā var izskatīt pārkāpumus, pieļautās kļūdas vai atklāt ierobežojumus. Ja aprūpes ārsts vai speciālists ierobežo savu pacientu tiesības, ja ģimenes ārsts neizraksta medikamentus vai nenosūta uz ārstniecības iestādi, tad pacientam ir tiesības izvēlēties citu ģimenes ārstu.

Bez tam viņam ir tiesības griezties arī kontrolējošajā institūcijā, jo Ārstniecības likuma 10.pantā ir noteikts, ka veselības aprūpes profesionālo un darbspējas ekspertīzes kvalitāti ārstniecības iestādēs kontrolē Medicīniskās aprūpes un darbspējas ekspertīzes kvalitātes kontroles inspekcija, kas darbojas saskaņā ar Ministru kabineta noteikumiem.

Pagājušajā gadā šī inspekcija ir saņēmusi 331 sūdzību par ārstu, galvenokārt par primārās aprūpes ārstu, profesionālās darbības kvalitāti un 68 - 70% no šīm sūdzībām ir bijušas pamatotas, un, tā kā Saeimas lēmuma projektā ir teikts, ka Ministru kabinetam vajadzētu mēneša laikā izvērtēt šā 6.panta piemērošanas iespējas, tad mēs to varam darīt, un tas neradīs nekādus sarežģījumus. Jebkurā gadījumā es gribu pateikt to, ka šī pakalpojumu pieejamība ir jāsabalansē ar reālajām finansiālajām iespējām.

Saeimas lēmuma projekta 2.punkts nosaka, ka nekavējoties jāsāk izstrādāt un līdz šā gada 1.septembrim jāiesniedz Ārstniecības finansēšanas likums. Man bija interesanti paskatīties, kā tas notika 1995.gadā, kad valdība lēma, ka ir nepieciešams Veselības finansēšanas likums, taču pēc tam notika daudzas un dažādas diskusijas, un tā līdz pat šim laikam šāds likums nav pieņemts, bet veselības finansēšanas sistēma darbojas, pamatojoties uz Ministru kabineta noteikumiem.

Šajā valdības deklarācijā ir arī ierakstīts, ka valdībai ir jāizstrādā Veselības aprūpes likums, un tad, kad mēs sākām strādāt pie šā dokumenta un kad to pirmo reizi izskatīja Ministru kabinetā, parādījās jautājums par to, ko tad mēs īsti vēlamies pateikt, kā tas viss būs sabalansēts ar citiem normatīvajiem aktiem un kā kopumā izskatīsies visa šī medicīnas likumdošanas hierarhija, tāpēc Labklājības ministrija sagatavoja un vakar Ministru kabinetā tika izskatīta normatīvo aktu sistēma veselības aizsardzības jomā. Šis normatīvais konceptuālais dokuments tika atbalstīts, un Ministru kabineta sēdē tika pieņemts lēmums, ka līdz 1.augustam valdībā ir jāiesniedz Veselības finansēšanas likuma projekts. Pa vienu mēnesi valdība var šo jautājumu izskatīt, un līdz 1.septembrim tas var nonākt arī Saeimā. Šajā likumā ir paredzēts noteikt pirmām kārtām veselības aprūpes finansēšanas sistēmas pamatprincipus, veselības aprūpes finansēšanas avotus un finansu plūsmas mehānismu. Jānosaka ir to personu loks, kas tiesīgas saņemt valsts garantētos veselības aprūpes pakalpojumus, jānosaka no valsts budžeta līdzekļiem finansējamo veselības aprūpes pakalpojumu apmaksas kārtība, kā arī veselības aprūpes pakalpojumu sniedzēja un veselības aprūpes finansu līdzekļu administrētāju savstarpējo līgumu noslēgšanas kārtība. Jānosaka arī investīciju piesaiste veselības aprūpes institūcijām, un tai jābūt vistiešākajā saskaņā ar reģionālās attīstības plāniem. Protams, būtu ļoti svarīgi šajā likumā noteikt arī kopējo veselības aprūpes finansējuma apjomu.

Daudzas politiskās partijas ir savos solījumos ierakstījušas: palielināt veselības aprūpes finansējumu katru gadu pa vienam procentam, līdz tas sasniegtu tādu līmeni - 7% no iekšzemes kopprodukta. Jāsaka, ka problēma ir tā: mēs esam ļoti stingri un atklāti deklarējuši, ka mūsu prioritāte ir integrācija NATO un Eiropas Savienībā, un NATO ir skaidri un gaiši noteikusi, kādam ir jābūt aizsardzības finansējumam, turpretim attiecībā uz veselības aprūpes finansējumu nekad nekur neviena organizācija nav noteikusi konkrētas naudas summas. Strādājot kopā ar Pasaules Banku, tika runāts par veselības aprūpes organizēšanas pamatprincipiem, par normatīvo dokumentu izstrādi, par vienplūsmas finansējumu un par daudzām, daudzām citām lietām, bet netika runāts par konkrētām naudas summām.

Pirmo reizi Eiropas Komisijas Progresa ziņojumā parādījusies frāze, ka Latvijā veselības aprūpes finansējums ir pārāk zems un ka Latvijai ir jāpaaugstina šis finansējums līdz minimālajam Eiropas Savienības valstīs esošajam līmenim, kas ir 7% no iekšzemes kopprodukta. Tādēļ es uzskatu, ka mums būtu īstais laiks ierakstīt Veselības aprūpes finansēšanas likumā šo tālāko attīstības virzienu un paredzēt gadu, kurā varētu sasniegt šo līmeni - 7% no iekšzemes kopprodukta.

Kā jau minēju, viens no jautājumiem, kas ir jāatrunā, ir budžeta veidošanas struktūra: vai mums te ir veselības apdrošināšana vai nav, vai tā ir tīri no budžeta finansēta sistēma. Mums ir varbūt jāieklausās jaundibināto partiju viedoklī, ka jāizmaina visa sociālās apdrošināšanas sistēma, jāievieš individualizētie konti un medicīna jāfinansē no sociālās apdrošināšanas iemaksas. Šādu viedokli nevarētu pieņemt. Taču viens loģisks secinājums, kas varētu būt, ir tas, ka to, kas ir šobrīd iedzīvotāju ienākuma nodokļa iezīmētā daļa, atsevišķi nosaucot par veselības nodokli, varētu skaidri un gaiši noteikt, ka tas ir strādājošo maksājums, bet pārējais ir tas, ko valsts budžets šobrīd dotē, - tas ir par tiem cilvēkiem, kuri nestrādā vai nevar strādāt. Tā ka arī 2.punkts, kas ir Saeimas lēmuma projektā, ir realizējams. Un, ja reiz Labklājības ministrija iesniegs valdībai līdz 1.augustam Veselības aprūpes finansēšanas likumu, tad līdz 1.septembrim tas var nonākt arī Saeimā.

Par ārstēšanas standartiem valsts garantētās medicīniskās palīdzības saņemšanai. Es negribētu piekrist, ka šādu standartu nav. Šādi standarti ir jau ļoti sen pieņemti. Taču savā attīstībā vēsture tomēr virzās pa zināmu attīstības spirāli. Jau 1995.gadā tika pieņemts lēmums, ka ir nepieciešams izstrādāt šādus standartus. Toreiz ministrija uzaicināja sadarboties ar profesionālo asociāciju vadītājiem un galvenajiem ārstiem un izstrādāt noteiktas procedūras. Un pie šā jautājuma tika strādāts. Standarti tika izstrādāti, tika sagatavota arī ļoti apjomīga grāmata, kurā tika noteikts, kādas diagnozes gadījumā kādā veidā ir jāārstē pacients. Taču tad Valsts obligātās Veselības apdrošināšanas aģentūra sāka rēķināt, cik tas īsti maksā, un nonāca pie slēdziena, ka ir nepieciešams divas līdz piecas reizes lielāks finansējuma apjoms, lai nodrošinātu šo standartu. Tas, protams, bija tāds zināms taktisks “gājiens”, ka iestāžu vadītāji uzskatīja, ka, ja reiz valsts būs noteikusi šādu standartu kā obligātu, tad būs lielākas iespējas izdarīt spiedienu uz valdību, lai atrastu naudas līdzekļus. Taču sakarā ar to, ka šāda normatīva dokumenta dēļ budžets nepieaug, pēc neilga laika sākās spiediens no ierindas ārstiem, kas uzstāja, ka šie standarti ir jāatceļ kā obligāti un tie jānosaka tikai kā rekomendējoši, jo pretējā gadījumā ierindas ārsts nonāk interešu konflikta situācijā starp šiem valsts noteiktajiem standartiem, pacientu vēlmēm un reālo finansu apjomu. Un tad jebkurš pacients var iesūdzēt ārstu tiesā par to, ka viņš netiek ārstēts atbilstoši valstī noteiktajam standartam, bet, lai šo standartu ievērotu, reāli nebija naudas. Un sakarā ar to, ka, pēc aprēķiniem, šo standartu nevarēja ieviest, tas ?obrīd ir noteikts kā rekomendējošs.

Labklājības ministrijā ir izstrādāts jauns standartu izstrādāšanas kārtības projekts. Atbilstoši šim projektam standarti katras konkrētas saslimšanas ārstēšanai ir sadalīti trijās daļās: ir minimālais veselības aprūpes tehnoloģijas standarts, kas nosaka dažādu slimību ārstēšanu nepieciešamajā minimālajā līmenī; optimālais, kas būtu sasniedzams tuvākajā laikā, un maksimālais - tas ir tas maksimālais līmenis, kas ir šobrīd Eiropas valstīs, un tas ir tas standarts, kurš tika sagatavots tajā brīdī, kad pirmo reizi ķērās pie šo standartu izstrādes.

Ja reiz šobrīd Latvijas Slimnīcu biedrība ierosina atkal apstiprināt šo standartu kā obligātu, tādā gadījumā būs nepieciešams piecas reizes vairāk naudas līdzekļu, un tādā gadījumā ārsti atkal nonāks šādā konfliktsituācijā. Un tāpēc es redzu, ka vienīgais ceļš, kas ir ejams, ir rīkoties atbilstoši šobrīd izstrādātajam standartu izstrādāšanas projektam, un tādā gadījumā ir arī realizējams šis Saeimas lēmuma projekta punkts.

Nākamā prasība, ko Saeima vēlas izvirzīt, ir ārstniecības pakalpojumu kvalitātes novērtēšanas rādītāji. Kvalitātes novērtēšanas rādītājus iedala trīs galvenajās grupās: struktūras, procesa un rezultāta rādītāji. Ārstniecības iestāžu struktūrā ietilpst ēkas, telpas, medicīnas ierīces, cits aprīkojums, personāls ar atbilstošu kvalifikāciju. Minimālie struktūras kritēriji šobrīd ir noteikti obligātajās prasībās ārstniecības iestādēm un to struktūrvienībām. Ārstniecības iestāžu un to struktūrvienību atbilstības novērtēšana notiek atbilstoši noteiktajiem kritērijiem, un tātad šī novērtēšana jau notiek pilnā apjomā. Šā procesa novērtēšana ir sadalāma divās daļās: vispārīgie vadības procesi un ārstniecības vadības procesi. Vispārīgo vadības procesu jomā aktuāla ir kvalitātes nodrošināšanas sistēmas ieviešana ārstniecības iestāžu darbā, un arī šī vadības sistēma ietver sevī vairākus etapus. Pirmais etaps ir kvalitātes sistēmas elementu ieviešana, otrais - iekšējās kvalitātes kontrole jeb iekšējais audits, trešais - korekcijas darbību ieviešana, ārējā kvalitātes novērtēšana jeb sertifikācija un kvalitātes sistēmas pilnveidošana.

Veselības aprūpes rezultātu novērtēšana, tas ir, ārstniecības iestāžu un veselības aprūpes sistēmas darbības rezultātu novērtēšana, tātad notiek no profesionālā viedokļa; tie ir klīniskie rezultāti, kurus nosaka pacienta veselības stāvokļa izmaiņas. Raugoties no vadības viedokļa, tie ir finansu darbības rezultāti un maksimāli efektīvas resursu izmantošanas rezultāti, bet, raugoties no pacientu viedokļa, tie ir iedzīvotāju vēlmju un vajadzību apmierināšanas rezultāti. Šīs kvalitātes nodrošināšanas sistēmas īstenošanā piedalās ļoti daudzas institūcijas, un to kompetence ir sadalīta pa līmeņiem. Labklājības ministrija apstiprina ārstniecības iestāžu un veselības aprūpes struktūras kritērijus, ārstniecības iestāžu kvalitātes sistēmas novērtēšanas kritērijus, praktiskās medicīnas tehnoloģijas un noteiktam laika periodam paredzētos veselības aprūpes tehnoloģijas standartus. Medicīnas aprūpes un darbspējas ekspertīzes kvalitātes kontroles inspekcija veic ārstniecības procesu kvalitātes ārējo kontroli, par kritērijiem izmantojot apstiprinātos veselības aprūpes tehnoloģiju standartus. Valsts obligātās veselības apdrošināšanas aģentūra izstrādā noteiktam laika periodam paredzētos veselības aprūpes finansēšanas noteikumus un pakalpojumu grozu, par pamatu izmantojot medicīnas tehnoloģijas novērtēšanas datus. Veselības statistikas un medicīnas tehnoloģiju aģentūra veic ārstniecības iestāžu atbilstības novērtēšanu, medicīnas tehnoloģiju novērtēšanu un ārstniecības iestāžu sertifikāciju. Slimokases kontrolē ar ārstniecības iestādēm noslēgto līgumu nosacījumu izpildi, veic ārstniecības iestāžu finansiālās darbības rezultātu apkopošanas analīzi. Ārstniecības iestādes nodro?ina iestādes darba atbilstību struktūras kritērijiem, kvalitātes sistēmas darbību, ievieš savā praksē zinātnes pamatu klīniskās vadlīnijas, veic iekšējo kvalitātes kontroli. Tā kā šī kvalitātes novērtēšanas sistēmas struktūra ir izstrādāta, tad, protams, var noteikt ne tikai šo sistēmu, bet arī konkrētos rādītājus. Šie rādītāji gan faktiski mazāk atspoguļo pašu reālo darbību, bet ir jākontrolē šīs sistēmas veidošana, taču jebkurā gadījumā arī tas ir paveicams darbs.

Attiecībā uz jauno medicīnas tehnoloģiju ieviešanas kārtību. Es domāju, ka tas ir vismazāk sāpīgs jautājums, jo šobrīd ar Ministru kabineta noteikumiem jau ir apstiprināta kārtība, kādā veidā Latvijā tiek reģistrētas un ieviestas jaunās medicīnas tehnoloģijas. Bez tam šobrīd ir izstrādāts arī jauns medicīnas tehnoloģijas apstiprināšanas kārtības projekts. To atliek tikai saskaņot ar ieinteresētajām institūcijām un apstiprināt. Līdz ar to es varu teikt, ka šie deputāti un noteikti arī Sociālo un darba lietu komisija, kura ir iesaistījusies šā lēmuma projekta sagatavošanā, ir sagatavojuši ļoti kompetentu lēmuma projektu. Tie ir tie jautājumi, kuri ir iekļauti gan valdības sēdes tuvākā laika darba kārtībā, gan arī Labklājības ministrijas darba kārtībā, un tāpēc es uzskatu, ka šādu lēmuma projektu šobrīd var arī atbalstīt. Paldies.

Sēdes vadītājs. Pēteris Apinis.

P.Apinis (frakcija “Latvijas ceļš”).

Godātie kolēģi! 1992.gadā Ivars Godmanis likvidēja Veselības aizsardzības ministriju un izveidoja Labklājības ministriju, un, tā kā viņa nav klāt, es tiešām varu izteikt tikai nožēlu, ka viņam nebija iespēju noklausīties daktera Požarnova izcilo runu, kurā viņš precīzi nolasīja ļoti daudzus normatīvos dokumentus, kas ir radīti šajos gados. Un šī sistēma mums ir izdevusies tāda, kādu mēs acīmredzot esam pelnījuši. Paldies dakterim Andrejam Požarnovam, kas pamanīja, ka tiešām 1995.gadā izstrādātā apdrošināšanas medicīnas koncepcija un 1997.gadā Makarova kunga vadībā radītā koncepcija ir kaut kas pilnīgi cits, ko tagad mēs varētu definēt kā Makarova-Požarnova veselības apdrošināšanas sistēmu. Jurdža kungs ir iekšlietu speciālists, un jebkurā gadījumā es vēlētos teikt, ka mūsu šodienas uzdevums varbūt nav vis tik daudz diskutēt par to, kā no vienas kabatas pārplūst nauda uz otru un kādā veidā labklājības ministra gādīgā vadībā ķildojas… kā Valsts obligātās veselības apdrošināšanas aģentūra karo pret Rīgas slimokasi... Es domāju, mums visiem šodien vajadzētu runāt par to, ka mums visiem ir kopēja interese, lai mūsu bērni, mūsu vecāki, mūsu draugi, paziņas un mūsu vēlētāji varētu saņemt perfektu veselības aprūpi. Tas nozīmē, ka mums ir jāpanāk, lai viņus uzklausītu pieredzējis ārsts, lai ārsts viņus izmeklētu un diagnosticētu slimību un lai viņi saņemtu perfektu ārstēšanu.

Ja man jāsaka, ko es saskatu kā Labklājības ministrijas divus uzdevumus, tad es tos gribētu definēt šādi. Pirmkārt, mūsu Labklājības ministrijas uzdevums ir pagarināt Latvijas iedzīvotāju dzīves ilgumu, tas nozīmē, pagarināt cilvēku mūžu vismaz par desmit gadiem salīdzinājumā ar to, kāds mums pašlaik tas ir. Mūsu cilvēki dzīvo īsāku mūžu nekā pārējās attīstītajās Eiropas valstīs. Un, otrkārt, tās uzdevums ir uzlabot Latvijas iedzīvotāju dzīves kvalitāti, proti, likt viņiem mazāk slimot, bet, ja nu viņi tomēr slimo, tad dot viņiem iespēju ārstēties.

Nekas jauns patiesībā jau nav jāizgudro, jo visas ārstniecības pamatā ir veselības aprūpe, bet pašreiz mūsu Labklājības ministrija, pārlieku aizraudamās tieši ar ārstniecības procesu kūrēšanu, ir principiāli aizmirsusi to, ko mēs varam saukt par profilaksi.

Es gribētu piebilst, ka tās pamatā būtu trīs lietas. Pirmkārt, mums ir attiecīgi jāizglīto pieaugušie iedzīvotāji un bērni, lai viņi augtu veseli, stipri un lai viņiem būtu iespējas dzīvot veselīgi.

Otrkārt, būtu jāizdara viņiem profilaktiskas apskates un viņi jāpotē pret zināmu daļu infekcijas slimību, pret kurām mēs to varam darīt, lai viņi ar tām neslimotu, un līdz ar to izbeigtos apkaunojoši augstā saslimstība, kāda pašreiz ir Latvijā.
Un trešā lieta ir izšķirties par to, kurā mirklī mums būtu nepieciešams slimnieku ārstēt, lai, savlaicīgi neārstēts, viņš nekļūtu par balastu sociālajam budžetam. Tādas, piemēram, ir dažādas ortopēdiskas operācijas.

Problēma, kas patiesībā ir ieilgusi, ir tāda: sākotnējā Ārstniecības likumā bija iekļauts tas, ka rajona vai apgabala ārsts ir cilvēks, kas ir konkrēti atbildīgs par veselību, nevis ārstniecību rajonā, taču šobrīd tāda cilvēka, kas būtu konkrēti atbildīgs par veselību rajonā vai pilsētā, praktiski nekur Latvijā nav, un līdz ar to nav neviena, no kā mēs varētu prasīt atbildību par to, ka Latvijas iedzīvotāji joprojām netiek pilnvērtīgi potēti pret difteriju, ka pie mums joprojām plaši plosās tuberkuloze, ka pie mums joprojām vēža diagnostika ir ļoti vēlīna.

Tā kā mans kolēģis Andrejs Požarnovs stāstīja par to, ka ir zināmi ārsti, pie kuriem drīkst pacienti vērsties, apejot ģimenes ārstu, man ar nožēlu jāteic, ka tieši ar kolēģa Požarnova gādīgo roku ir panākts, ka sievietes nevar doties pie ginekologa tieši un ka viņām ir papriekš jāiet pie ģimenes ārsta. Rezultāts ir tas, ka mēs darbojamies pretī Pasaules veselības organizācijas noteiktajiem standartiem, ka sievietēm pēc 40 gadu vecuma būtu nepieciešams vismaz reizi gadā apmeklēt ginekologu, lai pārbaudītu, vai nav vēža in situ vai nav kādas krūšu dziedzeru saslimstības.

Kolēģi Požarnov, iedomājieties situāciju, ka ar vēzi saslimtu kāda advokāta kundze! Ticiet man, par savu parakstīto dokumentu jūs tad atradīsieties uz apsūdzēto sola!… Es vienkārši mēģinu izskaidrot, ka kolēģis ir uz pareizā ceļa, tikai viņam vajadzētu ātrāk atcelt tos dažus ierobežojumus, ko viņš pats nezināmu iemeslu dēļ ir ieviesis.

Tālāk. Nezināmu iemeslu dēļ pašlaik Labklājības ministrijā valda priekšstats, ka bērns ir, tā teikt, samazināts pieaugušais - ka visus bērnus var skatīt ģimenes ārsts. Latvijā ir zināmas tradīcijas, kas ir pastāvējušas jau gadu gadiem. Tās ir ģermāniskās medicīniskās tradīcijas, kas radīja pediatrijas dienestu. Latvijā jau izsenis pediatri ir bijuši tie speciālisti, kas ir skatījuši bērnus. Bērna fizioloģija ievērojami atšķiras no pieauguša cilvēka fizioloģijas. Normālās fizioloģijas katedra, kas ir Medicīnas akadēmijā, ir izpētījusi mūsu bērnu veselības stāvokli, un diemžēl izrādās, ka mūsu bērni attīstās lēnāk, viņiem ir pārlieku daudz dažādu mugurkaula deformāciju. Mūsu bērniem ir arī citas slimības, kuras netiek savlaicīgi diagnosticētas un kuras bez īpaši lieliem kapitālieguldījumiem varētu izārstēt vai saslimušos rehabilitēt.

Es gribētu teikt, ka kolēģis Požarnovs, kurš patiesībā ir ļoti labs traumatologs, varētu mazliet pievērst uzmanību tai statistikai, kas liecina, ka Latvijā vēl joprojām ir pārlieku daudz dažāda veida avāriju un dažāda veida traumu. Traumatisms pie mums ir nesalīdzināmi augstāks nekā attīstītajās Eiropas Savienības valstīs un arī augstāks nekā kandidātvalstīs. Es gribu teikt, ka Labklājības ministrija varētu pati uzņemties un pati arī šajā plānā, ko mēs no Saeimas viņiem piedāvājam, pierakstīt klāt dažas programmas, piemēram, valsts programmu traumatisma samazināšanai. Pirmām kārtām tas nozīmētu, ka mēs aizsargātu mūsu bērnus. Mēs aizsargātu mūsu bērnus, pie skolām ierīkojot tā saucamos “guļošos policistus” vai ar sētām lauku skolas norobežojot no lielām šosejām. Mēs varētu arī gaidīt, ka Labklājības ministrija būtu tā, kas aktivizētu cīņu pret alkoholismu - tas nebūtu īsti Saeimas deputātu darbs -, jo Labklājības ministrijā strādā tiešām speciālisti narkoloģijā. Šajā sakarā varam minēt daktera Požarnova padomnieku Jaksona kungu.

Es tā gribētu teikt, ka Labklājības ministrijas spēkos ir ievērojami uzlabot situāciju attiecībā uz saslimstību ar sirds un asinsvadu slimībām Latvijā. Tas nozīmētu ne pārāk lielus ieguldījumus: vajadzētu cilvēkiem savlaicīgi izdarīt asinsspiediena mērījumus, noteikt holesterīna līmeni, regulāri veikt elektrokardiogrammas. Tā ir profilakse, kas nebūt nav tik dārga, bet kas ļautu mūsu cilvēkiem dzīvot krietni ilgāku dzīvi. Diemžēl pašreiz kardiovaskulārās saslimstības ziņā Latvija ir pirmajā vietā Eiropā. Tur gan ir viena cita problēma: man ir aizdomas, ka mēs ļoti daudz “norakstām” uz kardiovaskulāro slimību rēķina. Jau esam aizmirsuši tādas lietas kā pataloganatomiskās izmeklēšanas tiem, kas, tā teikt, no mums aiziet.

Daži vārdi par finansēm. (Katram jau gribas šeit pateikt kādu vārdu par finansēm, un arī es neesmu pārlieku liels izņēmums!) Pašreiz ir izveidojusies tāda situācija, ka medicīnas iestādes vadītājs patiesībā ir naudas “izsitējs”. Medicīnas iestādes vadītājs mēģina cīnīties konkurences cīņā, uzlabojot savu tehnoloģiju un tādā veidā mēģinot pacelt savas iestādes pakalpojumu cenu. Viņš dodas uz slimokasi... Un rezultāts, pie kā mēs nonākam, ir tas, ka ierēdņi dala naudu un patiesībā naudas sadalē valda zināms protekcionisms. Es negribu teikt, ka protekcionisms ir korupcija, bet to, ka lobisms un protekcionisms naudas sadalē Labklājības ministrijas sistēmā ir tiešām aktuāls, mēs redzam, spriežot pēc tā, kā tas notiek Rīgas pilsētā. Latvija ir pārlieku maza, lai mēs taisītu astoņus dažādus veselības aprūpes modeļus, tas ir, naudas sadales modeļus. Un to nu, dakteri Požarnov, jūs ļoti labi saprotat, ka šo sistēmu ieviesa jūsu priekšgājējs Makarova kungs! Es esmu ļoti priecīgs, ka zināmā mērā jūs ejat to ceļu, ka vajag visā Latvijā atgriezties pie vienotas sistēmas. Attiecībā uz Rīgas slimokasi šī prasība tomēr nebija pamatota. Es tiešām redzu, ka VOVAA varētu tikt galā ar šo uzdevumu risināšanu. Es ceru, ka jūs tieši tikpat konsekventi turpināsiet veidot vienotu Latvijas veselības aprūpes finansēšanas sistēmu un konsekventi, ļoti ātri un ļoti korekti ieviesīsiet to, ko mēs saucam par “māsterplānu”. Man ir tāda sajūta, ka dažreiz labas idejas izplēn tādā zināmā mīkstčaulībā, negribēšanā izdarīt to darbu, par ko pats skaļi esi pateicis, ka tas ir jāizdara.

Latvijā veselības aprūpei paredzētā nauda diemžēl novirzās četros dažādos būtiskos finansu “makos”. Pirmkārt, tās ir lielās zāļu firmas, kas nebūt nav Latvijas zāļu firmas. Tās ir lielās starptautiskās zāļu firmas, kuras piedāvā ļoti labus, bet ļoti dārgus preparātus. Un mūsu ministrijai nav pietiekami stingra mugurkaula šajā jomā. Diemžēl no šīm zāļu firmām ir atkarīgi ļoti daudzi mūsu kolēģi, un - sauksim lietas īstajā vārdā! - tā arī ir zināma protekcija: bieži vien valstī tiek iepirkti paši dārgākie, bet principā analogi ārstniecības līdzekļi mūsu ambulatoriskajiem slimniekiem.

Otrkārt, ir mūsu diezgan lielā aizraušanās ar jaunām tehnoloģijām. Tanī mirklī, kad mēs šeit sakām, ka mums būtu vēl vairāk jāievieš jaunās tehnoloģijas, man ir jāteic, ka Latvijā mēs, neraugoties uz mūsu finansiālo stāvokli, pārlieku daudz iegādājamies gan jaunus kompjūtertomogrāfus, gan jaunas laboratoriju iekārtas. Es, protams, saprotu šo slimnīcu direktoru, šo lielo medicīnas iestāžu vadītāju, sapni - sniegt maksimāli labu, maksimāli kvalitatīvu palīdzību iedzīvotājiem. Diemžēl uz kā rēķina? Tādēļ bieži vien nespēj samaksāt saviem ārstiem, savām māsām un sanitāriem, nedz arī uzturēt normālu veselības aprūpi.

Treškārt, mēs pārlieku daudz līdzekļu tērējam dažādu iestāžu uzturēšanai. Tie būtu gan komunālie, gan energonesēju prasītie maksājumi, un tos mēs nevarēsim samazināt, kamēr nebūs precīzi realizēts “māsterplāns”, proti, kamēr nebūs zināma daļa slimnīcu privatizēta un zināma daļa man draudzīgu, mīļu, būtisku slimnīcu diemžēl arī slēgta.

Un, ceturtkārt, mums ļoti daudz līdzekļu tomēr aiziet remontdarbos, celtniecības darbos.

Sēdes vadītājs. Laiks beigt uzstāšanos!

P.Apinis. Paldies. Es ceru, ka es vēlāk varēšu vēl runāt.

Sēdes vadītājs. Andrejs Požarnovs - labklājības ministrs.

Augsti godātais priekšsēdētāja kungs! Augsti godātie deputāti!

1995.gada 16.maijā Ministru kabineta sēdē tika apstiprināta koncepcija par valsts obligātās veselības apdrošināšanas ieviešanu un brīvprātīgās veselības apdrošināšanas attīstīšanu. Ziņotājs bija Pēteris Apinis. Debatēs uzstājās Ādamsons, Uldis Emsis, Bresis, Šics, Andris Bērziņš, Gūtmanis, Ritenis, Makarovs, Freibergs un Gailis. Šīs koncepcijas ievadvārdi ir šādi: “Mums ir izveidojies priekšstats, ka visas veselības aizsardzības problēmas atrisinās veselības apdrošināšana. Par šo ideju ceļas un krīt vairākums Latvijas ārstu un medicīnas darbinieku, jo pašreizējās algas ir gauži niecīgas, medicīnas finansējums - nepilnīgs, iespējas attīstīt jaunas medicīnas nozares - praktiski nav. Jautājums ir šāds: kur ņemt naudu?” Un turpat 90% Latvijas medicīnas darbinieku atbild: “Jāievieš obligātā vispārējā veselības apdrošināšana.”

Problēma ir samilzusi, nepilnīgi pildoties valsts budžetam, kad Finansu ministrija nespēj samaksāt veselības aprūpei atbilstošo budžeta projektā minēto summu, kad Finansu ministrija apzināti neatver specbudžeta kontu, un līdz ar to veselības aprūpes iestādes ir tuvu bankrotam.

Šoreiz nav jārunā par naudas sadali, jo, kaut lēni, iekustinātā medicīnas finansu reforma tomēr notiek. Ministru kabinets jau noteicis visām pašvaldībām, kā arī atsevišķām nozarēm - dzelzceļniekiem, kuģniecībai, Iekšlietu ministrijas struktūrvienībām - veidot savu slimokasi. Gandrīz visos rajonos šādas slimokases jau ir, bet tur, kur tās ir veidošanās stadijā, tādas būs jau šomēnes. Ar šo slimokasu starpniecību tiks novirzīti veselības budžeta līdzekļi. VOVAA ar šo naudu apdrošina savus iedzīvotājus pret nelaimes gadījumiem, nodrošina viņiem iespēju ārstēties savā teritorijā centrālajās slimnīcās.

Vai pacientam ir jāmaksā, ārstējoties slimnīcā, poliklīnikā vai doktorātā bāzes programmas ietvaros? Jā! Pacientiem ir jāmaksā pacienta nodeva no 5 līdz 45 santīmiem - tā sauktais Glāzīša rublis.

Tālāk šajā koncepcijā tika atrunāta visa šī sistēma - tas, kādā veidā šī slimokasu sistēma jāizveido, un prognoze, kādā veidā šī sistēma attīstīsies pa gadiem. Tātad aplūkosim 1995.-1996.gadu. Ļoti ierobežota finansu bāze. Un kādas ir problēmas? Daudz neatliekamo vajadzību investīcijām, slikts ēku stāvoklis, kas patērē daudz līdzekļu, zema alga augsti kvalificētam personālam, lieli izdevumi par medikamentiem (salīdzinot ar budžetu), lielas medicīnas darbinieku cerības uz strauju viņu materiālā stāvokļa uzlabošanos. Šīs cerības tiek saistītas ar vispārējo veselības obligāto apdrošināšanu. Pacientu cerības - strauja medicīnas aprūpes kvalitātes uzlabošanās. Pie problēmām jāpieskaita iedzīvotāju veselības stāvokļa pasliktināšanās, palielinās saslimstība ar seksuāli transmisīvajām slimībām, tuberkulozi un citām saslimšanām. Redzot slimību un mirstības rādītājus, varam pārliecināties, cik dramatisks ir stāvoklis, ko nosaka vāja primārā veselības aprūpe un augstie hospitalizācijas rādītāji.

1997.-1999.gads. Līdzekļi veselības aprūpei pieaug, arī brīvprātīgā nozares un daļēji obligātā apdrošināšana. Un kādas ir tai raksturīgās iezīmes? Slikta iedzīvotāju veselības stāvokļa radītās sekas - invaliditāte, augsta saslimstība ar vulgārām infekcijām, ļoti slikts bērnu veselības stāvoklis un tā tālāk. Pieaug iedzīvotāju skaits vecumā līdz 65 gadiem. Daudzi iedzīvotāji cieš no morāliem zaudējumiem sakarā ar valsts ekonomizāciju. Eventuāli palielinās bezdarbs, pieaug sacensība starp veselības un citām sociālās aizsardzības nozarēm.

2000., 2001. un 2002.gads. Sistēma turpina stabilizēties, veselības aprūpē sāk parādīties nopietnas ārvalstu investīcijas, notiek jaunu tehnoloģiju ieviešana, ko raksturo ievērojami pieaugošas medicīnas pakalpojumu cenas. Tas tiešām šodien arī notiek! Ievērojami pieaug izdevumi veco ļaužu ilgstošai aprūpei un kopšanai ambulatoros apstākļos. Līdz ar jaunām tehnoloģijām parādās nepieciešamība pēc lieliem līdzekļiem, kas šodien arī notiek.

Vienīgais, ko gribu teikt, ir tas, ka 1995.gadā, kad tika ieviesta šī pacientu nodeva, tika liktas lielas cerības uz to, ka papildus varēs piesaistīt naudas līdzekļus, taču parādījās cita liela problēma, tas ir, pacienti tika atstumti no veselības aprūpes, līdz ar to samazinājās ārstniecības iestāžu apmeklētība, un tiešām, atbilstoši šai koncepcijai, palielinājās saslimstība. Arī šobrīd mēs orientējamies uz to, ka mums pēc iespējas ir jāpalielina naudas līdzekļi, kas paredzēti profilaksei un primārajai veselības aprūpei.

Diemžēl tiešām ir piepildījies pareģojums, ka ļoti lieli naudas līdzekļi būs jāizmanto ārstēšanai, dārgu tehnoloģiju iepirkšanai un invalīdu atbalstam.

Attiecībā uz šo slimokasu sistēmu. Tiešām tajos laikos tika izveidotas slimokases. Sākotnēji tās izveidojās katrā pašvaldībā, bet pēc tam tās tika apvienotas novadu slimokasēs. Šobrīd Ministru kabineta noteikumi nosaka, ka ir iespēja pastāvēt gan Valsts obligātās veselības apdrošināšanas aģentūras filiālēm, gan arī novadu slimokasēm, kas ir pašvaldību dibinātas. Šobrīd notiek sarunas ar Latvijas Pašvaldību savienību par to, kā tālāk vajadzētu attīstīties šai te slimokasu sistēmai un kādu modeli tālāk vajadzētu izmantot, jo ir jāņem vērā tas, ka ir stājušies spēkā daudzi normatīvie dokumenti. Viens no šādiem dokumentiem ir likums “Par aģentūrām”, bet Ministru kabinets ir noteicis kārtību, cik ilgā laikā un kādā veidā institūcijas, kas veic aģentūru funkcijas, valsts pārvaldes funkcijas vai deleģētās funkcijas, ir jāpārveido par aģentūrām. Jebkurā gadījumā šie noteikumi ir jāņem vērā, risinot jautājumu gan par Valsts obligātās veselības apdrošināšanas aģentūras reorganizāciju, gan arī izskatot jautājumu par to, kādā veidā šī aģentūra sadarbosies ar citām slimokasēm. Tā ka jebkurā gadījumā grozījumi Ministru kabineta noteikumos tomēr būs jāizdara, ņemot vērā to, ka šis likums ir stājies spēkā.

Šajās diskusijās ar Latvijas Pašvaldību savienību mēs esam izrunājuši vairākus iespējamos variantus, un viens no variantiem ir šāds. Gadījumā, ja šīs novadu slimokases tomēr paliek pašvaldībās, tām ir jāreorganizējas atbilstoši likuma jaunajām prasībām. Un tas nozīmē, ka slimokasē ir jābūt nevis 2000 latu lielam statūtkapitālam. Tādā gadījumā slimokase uzņemas par šo naudas administrēšanu atbildību tikai 2000 latu apmērā. Turpretī tad, ja tiek ievērotas šā jaunā likuma normas, pašvaldība vai dibinātājs ir tas, kas uzņemas pilnu atbildību par to, kādā veidā un kādus parādus ir sastrādājusi šī konkrētā slimokase.

Otrs variants, kas man pašam personīgi ir simpātiskāks, paredz līdz gada beigām izskatīt šo jautājumu un, redzot šo precedentu, kāds ir bijis Rīgas novada slimokasē, pieņemt grozījumus Ministru kabineta noteikumos un visām pašvaldībām noteikt vienādus spēles noteikumus, tas ir, izveidot centralizētu sistēmu ar Valsts obligāto veselības apdrošināšanas aģentūru ar filiālēm.

Runājot par tām problēmām, kuras šodien pieminēja Barčas kundze attiecībā uz to, kādēļ netika pagarināts līgums ar Rīgas novada slimokasi, man ir sagatavota informācija par pārkāpumiem Rīgas novada slimokasē uz trijām lapaspusēm. Tur ir dots precīzs uzskaitījums, kas konkrēti tur netika ievērots. Līdz ar to šī reorganizācija notika nevis sistēmas izmaiņu dēļ, bet tieši tāpēc, ka šī konkrētā slimokase šobrīd vienkārši neievēroja šīs organizācijas līguma nosacījumus, kā arī normatīvos dokumentus. Skandalozākos gadījumus jau minēja Valsts kontrole savā ziņojumā, parādīdama, ka no šīs valsts budžeta naudas tika pārskaitīti līdzekļi Rīgas Domei par valsts kapitāla pārvaldi. Tādējādi tika pārkāpti līguma nosacījumi un palielināti administratīvie izdevumi, kuriem līdzekļi tika ņemti no pakalpojumu samaksas, un tas, kas notika iepriekšējos mēnešos, kad Valsts obligātās apdrošināšanas aģentūra pārskaitīja slimokasei finansējumu gan par medikamentiem, gan…

Sēdes vadītājs. Atvainojiet, ministra kungs! Ir pienācis laiks pārtraukumam. Jūs varēsiet turpināt un piedalīties debatēs pēc pārtraukuma.

Lūdzu reģistrācijas režīmu!…

Ministrs, Bojāra kungs, otro reizi runāja kā Ministru kabineta pārstāvis un viņam ir tiesības runāt 15 minūtes.

Lūdzu reģistrācijas režīmu! Reģistrēsimies ar identifikācijas kartēm!

Kamēr tiek gatavoti reģistrācijas rezultāti, uzklausīsim vienu paziņojumu.

Šodien, kolēģi, mēs sveicam deputātu Helmutu Čibuli 75 gadu jubilejā! (Aplausi.)

Saeimas sekretārei Silvijai Dreimanei lūdzu nolasīt reģistrācijas rezultātus!

S.Dreimane (7.Saeimas sekretāre).

Cienījamie kolēģi! Nav reģistrējušies: Jānis Jurkāns, Jānis Urbanovičs, Modris Lujāns, Aleksandrs Bartaševičs, Boriss Cilevičs, Aleksandrs Golubovs, Ņina Savčenko, Romāns Mežeckis, Vents Balodis, Jānis Gailis un Dainis Stalts.

Sēdes vadītājs. Pārtraukums līdz pulksten 17.00.

(Pārtraukums)

Sēdi vada Latvijas Republikas 7.Saeimas priekšsēdētājs

Jānis Straume.

Sēdes vadītājs. Pārtraukumam paredzētais laiks ir beidzies.

Nākamajam vārds debatēs deputātam Valdim Lauskim.

V.Lauskis (Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas frakcija).

Augsti godātais prezidij! Godātie deputāti! Esmu priecīgs, ka mums izdevās šodien parlamentā izskatīt šo jautājumu, izvērtēt medicīnas sfēru. Domāju, ka mūsu parlamentā šis varbūt būs vēl nebijis gadījums vai viens no retajiem, kad visas partijas nobalsos par to, lai opozīcijas priekšlikumu nodotu komisijai, un es ceru, ka komisija godājamās Barčas kundzes vadībā tad lēmuma projektu izanalizēs un izveidos to tādu, kas palīdzēs mūsu jautājumus atrisināt un novērsīs tos trūkumus, kuri pa?laik ir.

Runājot par medicīnas sfēru, es gribētu pateikt, ka no sākuma gribētos sadalīt atbildību un pēc tam, kad sadalīta šī atbildība, arī redzēt, kurš jautājums no kura izriet.

Pirmkārt, ir jautājums par Ministru kabineta un parlamenta kompetenci. Droši vien tā ir liela kļūda, ka, veicot administratīvi teritoriālo reformu, parlaments paredzēja, ka būs otrā līmeņa pašvaldības, un tad, piesaistot arī valsts finansējumu un Pasaules Bankas piešķirto finansējumu, atbilstoši otrā līmeņa iespējamajiem apjomiem tika veidotas arī pašvaldību dibinātas reģionālas slimokases. Taču pagāja laiks un parlaments pārdomāja, un valdība nolēma veidot centralizētu reģionālās attīstības modeli, un nu pašvaldību dibinātās slimokases pakāpeniski pārtop par filiālēm. Līdz ar to, protams, ir pazaudēts laiks, pazaudēts noteikts apjoms no Pasaules Bankas piešķirtā finansējuma, no valsts finansējuma, kā arī pazaudēts temps, un tas fakts nekādā ziņā neveicina reformas attīstību. Ņemot vērā, ka nesen mēs galīgajā lasījumā izskatījām likumprojektu par plānošanas reģioniem, kurā nav paredzēta otrā līmeņa pašvaldību izveide, es gribētu prognozēt, ka mēs tuvākajā laikā tomēr neatradīsim iespēju kardināli mainīt situāciju medicīnas jomā un Labklājības ministrija tomēr būs tikai ķīlnieks parlamenta rokās. Labklājības ministrija būs atbildīga par to, ka parlaments nedod iespēju strādāt tajā sistēmā.

Protams, par veselības aprūpes sistēmu un parlamenta atbildību es gribētu pateikt, ka laikam nav labi, ka attiecīgo reformu veic ar nepietiekamu finansējumu (finansējums Lietuvā un Igaunijā ir divreiz lielāks nekā pie mums) un tādos tempos, kas ir nesamērojami ar tiem, kādos līdzīga rakstura reformas noris citās valstīs. Tur reformai paredzēti 50 gadu, turpretim mēs gribējām to veikt piecos sešos gados - ļoti ātri gribējām iet uz priekšu. Tas nekādā gadījumā neveicināja reformas pozitīvu virzību.

Un vēl es gribētu pateikt, ka, protams, atbilstoši labējo partiju filozofijai piedāvājums, kas ir tirgū, attiecas arī uz medicīnu un arī piedāvātais privatizācijas modelis nekādā veidā nedeva iespēju sakārtot šo jomu.

Tagad pārejam pie Labklājības ministrijas atbildības. Vispirms es gribētu pateikt dažus vārdus par slimokasu izveidi un to finansējumu. Manuprāt, tomēr ir pieļauta ļoti liela kļūda, ka slimokasu finansējums ir dots reģioniem, vadoties pēc iedzīvotāju skaita, nevis pēc konkrēti sniedzamo pakalpojumu apjoma. Tieši šis ir tas iemesls, kura dēļ ir problēmas ar Rīgas slimokasēm, kura dēļ Rīgas slimokasēm attiecīgi automātiski rodas parādi slimnīcām un aptiekām. Tikai sakārtojuši šo sistēmu, novērsīsim visas šīs problēmas, kas ir saistītas ar slimokasēm.

Otrs jautājums: kam šī sistēma ir domāta? Šī sistēma tomēr ir domāta cilvēkam, un šodien es gribētu to analizēt tieši no tāda aspekta. Vispirms es gribētu pateikt par Labklājības ministrijas atbildību. Ir jāņem vērā tas, ka ģimenes ārsti tagad ir kļuvuši par finansu fondu turētājiem un, lai cilvēks nokļūtu pie speciālista, dabūt norīkojumu uz ārstniecības iestādēm, viņam, protams, ir jāvēršas pie ģimenes ārsta. Ja ir norīkojums no ģimenes ārsta, tad ir arī attiecīgs tālākais finansējums. Taču parādās tas subjektīvais moments, ka faktiski cilvēks var arī netikt pie ģimenes ārsta, tāpēc ka ģimenes ārsts izvairās no tikšanās ar cilvēku: jo ilgāk ārsts nebūs darbā, jo vairāk viņam paliks naudas - būs lielāka alga. Tā ir pretruna. Tā pretruna šodien pastāv, taču risinājumu, kā to novērst, labklājības ministrs nepiedāvā.

Tāpat no Labklājības ministrijas tomēr ir atkarīgs arī tas jautājums, ka, trīsreiz paceļot cenu uz pakalpojumiem, bet saglabājot finansējuma apjomu, arī ārstniecības iestādes izvairās no slimniekiem. Tās nespēj apkalpot tos cilvēkus, kurus slimokases norīko doties uz tām. Mēs saskatām, ka šodien būtiski ir tas, ka šīs reformas apstākļos cilvēkam ir jāsastopas ar šo pretrunu, taču mēs neredzam, ka Labklājības ministrija mēģinātu rast ceļu, kā šo jautājumu atrisināt.

Tālāk. Varu pateikt, ka ir kompensējamie medikamenti, ir piešķirtas kvotas attiecībā uz medikamentiem, taču ārstniecības iestādes, redzot, ka nespēj nodrošināt ar šiem medikamentiem cilvēkus, izvairās no cilvēkiem, bēg no viņiem. Tā ir ļoti konkrēta pretruna.

Blakus šim jautājumam es varētu minēt vēl atsevišķas citas problēmas. Arī šodien izskanēja: medicīnas darbiniekiem ir ļoti zemas algas! Taču, apzinoties šo problēmu, mēs saprotam, ka darba devēji medicīnas jomā šodien negrib slēgt līgumu ar arodbiedrībām, jo neredz variantu, kā pacelt šīs algas, neatbrīvojot no darba cilvēkus - savus medicīnas darbiniekus. Šī problēma reāli eksistē, un atkal nav risinājuma.

Varētu pieminēt vēl arī to, ka atbilstoši Ministru kabineta noteikumiem ir rindas uz noteiktiem ārstniecības veidiem - uz endoprotezēšanu, sirds slimību diagnostiku, rehabilitāciju. Taču reāli dzīvē pastāv rindas arī uz citu slimību ārstēšanu, bet risinājuma nav.

Vai ir kādi risinājumi, ko mēs šodien varētu izskatīt? Kas ir no priekšlikumiem pats būtiskākais? Laikam varētu paņemt tādu principu: ja veselības aprūpes jomai ir atvēlēts tik maz naudas līdzekļu, tad šo naudas līdzekļu sadales principam ir jābūt maksimāli vienkāršam un caurskatāmam. Mūsu iesniegtajā lēmuma projektā ir ierakstīts punkts, ka ir nepieciešams likums par ārstniecības finansējumu.

Ja attiecīgajā sfērā tas darbosies, tad, varat ticēt, neatkārtosies tāda situācija, kāda bija ar Pasaules Bankas piešķirto 20 miljonu dolāru lielo kredītu, par kura izlietojumu var diskutēt. Var diskutēt gan par 1 miljona dolāru piešķiršanu ģimenes ārstu “pārmācībām” (zinām, ka Medicīnas akadēmijā jauni ģimenes ārsti tiek gatavoti pietiekamā apjomā), gan arī par 2 miljonu dolāru piešķiršanu Valsts obligātās veselības apdrošināšanas aģentūras mājas kapitālajam remontam (redzam, ka varbūt citur tā nauda būtu noderīga, daudzi to izmantotu lietderīgāk). Un, ja mēs domājam par nākamā 20 miljonu kredīta izmantošanu, tad, protams, iepriekš ir jābūt gatavam gan tā saucamajam māsterplānam, gan arī ļoti konkrētam projektam par slimnīcu izvietojumu, un tikai tad var domāt par šādas naudas izmantošanu.

Mēs, gatavojot šo ārkārtas sēdi, tikāmies ar speciālistiem un runājām arī par to problēmu, ka pagājušā gada otrajā pusgadā no Krievijas valsts tika pārskaitīti 190 tūkstoši latu, lai sniegtu medicīnas pakalpojumus atvaļinātajam militārajam personālam. Protams, bija ļoti grūti sniegt viņiem šos medicīnas pakalpojumus, jo slimokasēs vienkārši nebija sarakstu par tām personām, kam tie jāsniedz. Līdz ar to spriest par attiecīgā finansējuma izlietojumu ir absolūti grūti - vienkārši duļķains ūdens! Un arī tas fakts vienkārši liecina par to, ka patiešām likums par ārstniecības finansējumu ir nepieciešams.

Lai palīdzētu šodien Labklājības ministrijai strādāt un sakārtot medicīnas jomu, protams, ir mūsu ierosinājums, ka varbūt tās sfēras, kas ir Labklājības ministrijas kompetencē, ir jāpaceļ līdz Ministru kabineta kompetencei, lai visas šīs lietas būtu saistītas arī ar citām ministrijām, ieskaitot arī Finansu ministriju. Mēs gribētu redzēt vairāk līdzatbildības par šodien notiekošo medicīnas jomā.

Jābūt konkrētiem priekšlikumiem, kā vajadzētu novērst problēmas.

Apmēram 2000 cilvēku ir pierakstīti uz katru no ģimenes ārstiem, bet droši vien ir jāpaskatās, ka tiem ģimenes ārstiem, kuri strādā lauku apvidū, šis apjoms ir par lielu. Taču, samazinot pie ģimenes ārstiem pierakstīto cilvēku skaitu, ir jāparūpējas, lai ģimenes ārsti būtu apmācīti un būtu spējīgi veikt uz vietas vismaz 80% no tiem pakalpojumiem, kas cilvēkiem nepieciešami. Jā, tādā veidā mēs vismaz sadalītu... Ir jāsaprot, ka tie ģimenes ārsti, kuri strādā laukos un mazpilsētās, ir pavisam savādākos apstākļos nekā tie, kas strādā lielpilsētās, un pavisam savādāka ir arī attieksme no iedzīvotāju puses. Un tad varbūt arī parādītos tie ar decentralizāciju saistītie jautājumi, ka mediķiem, kuri strādās laukos, protams, būtu vajadzīga arī piemaksa, lai viņi varētu tur patiešām atrasties un lai viņiem būtu argumentācija tur atrasties.

Noslēgumā es gribētu pateikt, ka mēs faktiski saskaramies ar to, ka šī reforma notiek diezgan lielā pašplūsmā. Varbūt labklājības ministram ir par daudz liels darbības “lauciņš”. Viens jautājums - pieņemot likumu par pensijām, var strādāt attiecīgajā jomā, un, pieņemot Ārstniecības finansējuma likumu, var strādāt otrā “lauciņā”. Problēmu ir tik daudz, ka droši vien ir konkrēti jāpievērš uzmanība tieši šim “lauciņam”. Varbūt ir atjaunojams veselības aizsardzības ministra postenis.

Domāju, ka šodienas saruna ir ļoti lietderīga un tā palīdzēs Sociālo un darba lietu komisijai nonākt pie ļoti konkrētiem secinājumiem, lai situāciju pēc iespējas ātrāk mainītu.

Paldies par uzmanību.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Saeimas Prezidijs ir saņēmis 11 deputātu ierosinājumu: “Ievērojot debatēs pieteikušos deputātu lielo skaitu, kā arī to, ka pulksten 18.00 ir paredzēta ārkārtas plenārsēde par grozījumiem Satversmē, lūdzam saskaņā ar Kārtības ruļļa 65.panta pirmo daļu saīsināt runas laiku debatēs: pirmajā reizē - līdz 5 minūtēm, otrajā - līdz divām.”

Vai ir iebildumi? (Starpsauciens: “Balsot!”) Lūdzu zvanu! Balsosim par šo 11 deputātu ierosinājumu. Lūdzu rezultātu! Par - 60, pret - 22, atturas - 3. Priekšlikums ir atbalstīts.

Nākamajam vārds debatēs deputātam Leonam Bojāram.

L.Bojārs (Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas frakcija).

Labdien, cienījamais prezidij! Cienījamie kolēģi! Paldies par to, ka labi aizbāžat muti deputātiem, par to, ka ieliekat divas plenārsēdes vienā dienā, katrai atvēlot pa vienai stundai, un pietiek.

Godājamie Latvijas Republikas iedzīvotāji! Sociāldemokrātu partija darīja visu, un arī tie deputāti, kuri viņu atbalstīja, lai šodien būtu abas Saeimas ārkārtas sēdes, kur tiktu izskatīts jautājums par iedzīvotāju ārstniecības nodrošināšanu valstī. Diemžēl Latvijā desmit gadu laikā medicīniskā aprūpe tika sagrauta, un šodien kvalitatīvu medicīnisko aprūpi Latvijā var saņemt tikai labi situēti cilvēki, bet tās celtnes, kuras tika uzbūvētas un aprīkotas par iedzīvotāju nodokļu naudu, tika privatizētas. Arī stomatoloģisko palīdzību pilsētās nesaņem varbūt 70% iedzīvotāju, bet laukos - 90% vai pat vairāk. Slimību profilakse ir aizmirsta, un, ja cilvēki neslimos, tad kur varēs realizēt importa zāles, kuras ieved Latvijā 120 miljonu latu apmērā. Ir jāatbalsta taču visu citu valstu uzņēmēji.

Viens no jautājumiem ir tāds: kā valdība “piespēlē” mums, Saeimai, kontroli pār pārtikas produktu kvalitāti, to drošību, atbilstību sanitāri higiēniskajām prasībām skolās, bērnudārzos, slimnīcās, pansionātos, uzņēmumos, rūpnīcās. Kas to visu veiks? To tagad veiks Pārtikas un veterinārais dienests, tātad veterināri, un tas būs pakļauts Zemkopības ministrijai. Tātad turpmāk par Latvijas iedzīvotāju veselību diemžēl rūpēsies veterinārārsti.

Un tagad paskatīsimies, kas notiek ar pārtikas ievešanu Latvijā. 2001.gadā, pēc Krievijas muitas ziņām, it kā no Latvijas Krievijā iegājušas 25 automašīnas, bet, pēc Latvijas muitas ziņām, no Latvijas caur Terehovu tika izgājušas 150 mašīnas, tātad Latvijā ir palicis 2,5 tūkstoši tonnu nezināmas izcelsmes gaļas, un tā, protams, tika izmantota cilvēku uzturā. Arī Latvijas Gaļas ražotāju asociācija ir devusi savu slēdzienu, ka Latvijā tiek izlietoti 30-40% kontrabandas ceļā ievestās gaļas. Un arī tagad Dievs tika dāvinājis Latvijai putnu gaļu 1 miljona dolāru apmērā, jo neviens nezina, kas to ir ievedis, un, protams, neviens arī nezina, kas to ir kontrolējis. Tomēr galvenais ir tas, ka līdz ar Pārtikas un veterinārā dienesta stāšanos pie pārtikas kontroles notiek tādi brīnumi, ka zaldāti masveidā slimo ar dizentēriju vai salmonelozi. Tāds pats liktenis piemeklē arī mūsu pieaugošos cilvēkus un bērnus.

Jautājums ir arī vēl par to, kā mēs pieņemam likumus. 2001.gads. Jūs, cienījamie kolēģi, it sevišķi no pozīcijas partijas, atbalstījāt priekšlikumu, ka var ievest putnu olas, arī žāvētas, tvaicētas, saldētas vai konservētas putnu olas bez čaumalām, un tāpat arī pozīciju 0408 1120 - olas, kas nav derīgas uzturam, pavisam četras pozīcijas. To visu mierīgi var ievest Latvijā, lai jau tie latvieši visu to ēd. Tāpat arī tika atbalstīta pozīcija 0505 - ādas un pārējo putna daļu ar spalvu vai dūnām ievešana. Tādu gaļu var ēst vienīgi šakālis un arī tikai tad, ja viņš ir izsalcis.

Vēl pienākas jums nolasīt vēstuli nr.1.16/165, kuru es saņēmu no Zemkopības ministrijas Sanitārās robežinspekcijas 2001.gada 21.februārī par informācijas sniegšanu. Tā informē, ka sanitārās robežkontroles iepriekš sniegtajos datos par brīvo apgrozījumu un par ievesto pārstrādāto pārtikas produktu apjomu 2000.gadā ir radusies kļūda - saldēta liellopu gaļa no Lielbritānijas nav ievesta, bet ir ievestas 34 tonnas liellopu gaļas no Vācijas.

Cienījamie kolēģi! Protams, Lielbritānijā toreiz plosījās liellopu trakumsērga, un tā gaļa mierīgi tika ievesta Latvijā, bet tad sāka runāt, ka tāda te nav bijusi. Un vainīgo, protams, nav.

Vēl viens interesants jautājums ir saistīts ar farmāciju. Tagad jūs zināt, kas notiek mūsu farmācijas jomā. Jūs viens otru lamājat, bet atcerieties...

Sēdes vadītājs. Laiks!

L.Bojārs. … pieņemto dokumentu nr.1978… Jā, paldies!

Sēdes vadītājs. Paldies.

Modris Lujāns.

M.Lujāns (politisko organizāciju apvienības “Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā” frakcija).

Cienījamie kolēģi! Protams, pēc Leona Bojāra izklāsta jautājumā par veterinārmedicīnu ir grūti runāt par parasto medicīnu, bet reizēm gadās…

Cienījamie kolēģi! Tātad viens no galvenajiem cēloņiem, kas izraisījis krīzi veselības aprūpes sistēmā, nenoliedzami ir nepietiekamais budžeta līdzekļu apjoms, kas tiek piešķirts šīs nozares vajadzībām. Minētā problēma nav radusies pēkšņi, tā ir samilzusi jau daudzu gadu garumā, tāpēc pat samērā ievērojamais finansējuma palielinājums 2000.gada budžetā par 20 miljoniem latu šo problēmu diemžēl nav atrisinājis. Dabiski, rodas jautājums, kāpēc mēs esam nabadzīgāki par citiem un turam savu veselības aprūpes sistēmu bada maizē.

2002.gada budžetā šīs iedzīvotājiem vitāli svarīgās nozares vajadzībām piešķīra tikai 3,4% no iekšzemes kopprodukta, turpretī Igaunijā šiem mērķiem tiek izlietoti 6,2%, bet Lietuvā - 4,8 procenti. Savukārt Eiropas Savienības valstīs šīm vajadzībām izlieto 7-9% no iekšzemes kopprodukta. Izrādās, ka no visām Eiropas Savienības kandidātvalstīm mazāk līdzekļu nekā Latvijā veselības aprūpei piešķir tikai Turcijā.

Valdība un valdošās koalīcijas partijas apgalvo, ka līdzekļu trūkumu sociālās sfēras nozarēm un budžeta deficītu izraisot objektīvi cēloņi. Diemžēl šis apgalvojums neatbilst patiesībai. Nākas konstatēt, ka faktiski valsts nabadzību izraisa Finansu ministrijas sliktais darbs. Nodokļu iekasēšana valstī gadu no gada nevis uzlabojas, bet gan tikai pasliktinās.

2001.gadā iekšzemes kopprodukts faktiskajās cenās (salīdzinājumā ar 1998.gadu) ir pieaudzis par 32%, bet konsolidētā budžeta ieņēmumi - divas reizes mazākā mērā, proti, tikai par 16 procentiem. Ja iekasēto nodokļu apjoms būtu palielinājies atbilstoši iekšzemes kopprodukta pieaugumam, tad 2001.gada budžeta ieņēmumi būtu vismaz par 157 miljoniem latu lielāki. Tas nozīmē, ka tad pagājušajā gadā nebūtu bijis nekāda budžeta deficīta un ka tad būtu iespējams sociālās sfēras un tautsaimniecības attīstībai papildus piešķirt vismaz 70 miljonus latu. Tad nebūtu jāraud, ka mums trūkst līdzekļu veselības aprūpei, izglītības un kultūras vajadzībām.

Kopā ar Finansu ministriju krietna vainas daļa būtu jāuzņemas arī Iekšlietu ministrijai, kas nepietiekami aktīvi apkaro kontrabandu un citus ekonomiskos noziegumus, tāpēc desmitiem miljonu latu nonāk nevis valsts budžetā, bet gan kontrabandistu un citu “ēnu” ekonomikas darboņu kabatās. Pēc Latvijas Bankas aprēķiniem, 2001.gadā degvielas kontrabandas dēļ valsts budžets ir cietis zaudējumus 40 miljonu latu apmērā. Vismaz 10 miljonu latu zaudējumus sagādā nelegāli ražotie un pārdotie alkoholiskie dzērieni, kuru ražošanai izmanto galvenokārt kontrabandas spirtu. Lūk, kāpēc mēs nevaram papildus atrast tik ļoti nepieciešamos 20 miljonus latu veselības aprūpei.

Diemžēl jāteic, ka nozarei piešķirtie jau tā ierobežotie līdzekļi netiek arī racionāli izmantoti. Reformas, kurām vajadzēja uzlabot nozares stāvokli, pagaidām ir radījušas tikai pārlieku lielu birokrātiskā aparāta pieaugumu. Vienā pašā Valsts obligātās veselības apdrošināšanas aģentūrā tagad strādā vairāk ierēdņu nekā 1992.gadā toreizējā Veselības aizsardzības ministrijā. Turklāt Labklājības ministrijā bez jau minētās aģentūras ir vēl arī citi departamenti un struktūrvienības, kas nodarbojas ar veselības aizsardzības problēmām.

2002.gada budžetā Valsts obligātās veselības apdrošināšanas aģentūras un zonālo slimokasu uzturēšanai paredzēts izmantot gandrīz 3 miljonus latu. Minētā aģentūra ir tikusi pie lepnām telpām, kuru remonts, Požarnova kungs, izmaksāja aptuveni 700 000 latu. Tajā pašā laikā Labklājības ministrija nekādi nevar atrast līdzekļus nepieciešamās medicīniskās aparatūras iegādei Paula Stradiņa Klīniskajai universitātes slimnīcai. Labklājības ministrija neracionāli tērē ne tikai tai piešķirtos budžeta līdzekļus, bet arī Pasaules bankas piešķirtā kredīta līdzekļus. Lielākā daļa no tiem tiek izlietota dažādu ārzemju un pašmāju konsultantu darba samaksai, bet par 2,8 miljoniem latu ir iegādāta neracionāla datoru sistēma un programmas, kas nebūt nenodrošina nozares kompleksu datorizāciju.

Labklājības ministrijā un Valsts obligātās veselības apdrošināšanas aģentūrā stipri klibo organizatoriskais darbs. Kā gan citādi izskaidrot to, ka veselības aprūpes iestādēm jau budžeta gada sākumā trūkst līdzekļu un aug šo iestāžu parādi? Un pilnīgi veltīgi ir mēģināt uzvelt vainu Rīgas novada slimokasei, kurai aģentūra nav piešķīrusi pietiekamus līdzekļus. Jājautā - kad gan beidzot nozarē tiks ieviesta elementāra kārtība? Un par to ir cienījamajam labklājības ministram jāatbild. Vai tad mums būs jāklausās ministrijas ierēdņu un ierēdnīšu solījumos, ka stāvoklis uzlabosies pēc 15 - 20 gadiem, kad izpaudīšoties reformas pozitīvais efekts? Liekas, ka patiešām šie solījumi ļoti atgādina padomju propagandistu solījumus...

Sēdes vadītājs. Laiks beigt uzstāšanos!

M.Lujāns. ... Un patiešām vajadzētu Pēterim Tabūnam teikt: “Cienījamā latvju tauta, pacietieties! Pagaidām jūs mirstat, bet pēc 10 gadiem Požarnova kungs dos jums labklājību!”

Paldies par uzmanību.

Sēdes vadītājs. Andrejs Požarnovs - labklājības ministrs.

A.Požarnovs (labklājības ministrs).

Augsti godātais priekšsēdētāja kungs! Godātie kolēģi deputāti! Sakarā ar to, ka deputātu runās izskanēja viedoklis, ka ir veselības aprūpes jomā līdzekļu pieaugums, bet neredz rezultātus, es tomēr gribu precīzi informēt, kādām vajadzībām ir paredzēti tie 20 miljoni latu, ko papildus novirzīja veselības aprūpes vajadzībām šajā gadā.

Viena no lielajām pozīcijām ir medikamentu iegāde. Bija liela kritika jautājumā par to, vai kompensējamo zāļu sistēmā ir vajadzīgs vairāk naudas. Medikamentu iegādei ir novirzīti kopumā 7 miljoni latu, no kuriem 6,2 miljoni latu ir valsts kompensējamo medikamentu iegādes palielināšanai. Un 820 000 latu ir līdzekļu palielinājums centralizētām iegādēm - ārstniecības līdzekļu nodrošināšanai stacionāros. Jo arī stacionāros, protams, ir nepieciešami papildu naudas līdzekļi, lai varētu nopirkt jaunus dārgus medikamentus.

Viena no lielajām diskusijām, kura mums bija ar ārstniecības iestāžu vadītājiem, bija par to, ka medicīnisko pakalpojumu cena nesedz reālās izmaksas un ka tādēļ ir grūtības izmaksāt apmierinošas algas, segt amortizācijas izdevumus - un tā tālāk, un tā joprojām. Tādēļ aģentūra ir palielinājusi to līdzekļu apjomu, ko maksāt ārstniecības iestādēm par paveikto darbu. Kopumā tam ir novirzīti 9,2 miljoni latu, no kuriem 2,9 miljoni latu ir ambulatoro pakalpojumu nodrošināšanai, pusmiljons latu ir neatliekamās medicīniskās palīdzības pakalpojumu nodrošināšanai jeb ātrajai palīdzībai, 5,6 miljoni latu ir neatliekamo un plānveida pakalpojumu apmaksas nodrošināšanai stacionāros, un 200 000 latu ir Katastrofu medicīnas centra pakalpojumu nodrošināšanai.

Viena no Latvijas prioritātēm ir Eiropas Savienība un visi tie pasākumi, kas ir nepieciešami sakarā ar to. Viens no pasākumiem ir narkotiku kontrole, narkotiku profilakses stratēģijas pilnveidošana un ieviešana saskaņā ar Eiropas Savienības ieteikumiem. Šā projekta ilgums ir divi gadi, tas ir uzsākts pagājušajā gadā, un tam šobrīd papildus novirzīts 221 000 latu. Bez tam ir novirzītas investīcijas kapitālajiem ieguldījumiem un pakalpojumu kvalitātes nodrošināšanai - kopumā 202 000 latu. No tiem 160 000 latu - katastrofu medicīnas sistēmas attīstībai, 5000 latu - Bērnu klīniskajai slimnīcai (jaundzimušo un zīdaiņu gūžu locītavu patoloģijas diagnostikai, sonogrāfijai), 15 000 latu Bērnu klīniskās slimnīcas (pacientu lifta rekonstrukcijai), 10 000 latu - Latvijas Bērnu kardioloģijas centram veloergometrijas iekārtas iegādei). Savukārt 12 000 latu ir papildus piešķirti bezpeļņas organizācijai - veselības centram Biķerniekos (rehabilitācijas kabineta medicīniskā aprīkojuma atjaunošanai). Kompensējamo medikamentu sistēmā šogad kopumā līdzekļu apjoms ir palielināts par vienu trešdaļu. Pagājušajā gadā bija 11 miljoni, turpretim šogad jau ir 17 miljoni. Tas ļāva palielināt to diagnožu skaitu, kas ir iekļautas kompensējamo zāļu sarakstā. Saraksts ir palielināts par 40 diagnozēm. Protams, ārstiem ievērojami palielinājās tā limitētā summa, kuras ietvaros viņi var izrakstīt kompensējamos medikamentus. Tas nozīmē, ka lielākam pacientu skaitam var izrakstīt medikamentus. Tas nozīmē, ka samazināsies akūto slimnieku skaits, samazināsies izdevumi neatliekamajai palīdzībai un paliks vairāk līdzekļu plānveida palīdzībai. Protams, tādā veidā var samazināt rindas uz pakalpojumiem. Ir augstāka medicīnisko pakalpojumu cena, ko valsts apmaksā ārstniecības iestādēm, un tas dod iespēju ārstniecības iestādēm veiksmīgāk strādāt un palielināt gan darba algas, gan arī veikt citus maksājumus.

Pagājušā gada 8.martā bija medicīnas darbinieku pikets, jo valdība neatrada pietiekami daudz naudas līdzekļu, lai medicīnas māsām algu palielinātu līdz 25 latiem. Mēs konstatējām, ka kopumā, pēc statistikas, pa visu valsti ārstniecības iestādēs darba algas palielinājās par 16 latiem.

Bez tam ?obrīd veiksmīgi notiek darbs pie Pasaules Bankas projekta pirmās fāzes novērtējuma. Eventuāli apmēram jūlijā būs šis pirmās fāzes novērtējums, un tad būs iespējas otrās fāzes finansējumam. Tās ir 20 miljonus dolāru lielas investīcijas, ko Pasaules Banka ieguldīs ārstniecības iestādēs. Konkrēti, tās būs to ārstniecības iestāžu atbalstam, kas tiks izvēlētas kā veselības aprūpes struktūrplānam atbilstošas.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Helēna Soldatjonoka.

H.Soldatjonoka (Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas frakcija).

Žēl, ka par tādām tēmām var runāt tikai piecas minūtes, bet es ceru, ka būs pirmais un otrais lasījums un tad cienījamie deputāti nedaudz vairāk padomās par problēmām, kas mūsu valstī ir sakarā ar veselības aprūpi.

Es biju gatavojusies pārsvarā uzstāties par mātes un bērna veselības koncepcijas jautājumiem. Pateikšu īsumā tikai to, ka sagatavošanās periodā es sazinājos ar vairākām republikā pazīstamām slimnīcām un iestādēm, kas nodarbojas ar bērnu ārstēšanu un rehabilitāciju. Viena no tām ir Valsts medicīniskās ģenētikas centrs Gaiļezera slimnīcā. Otra ir Bērnu klīniskā slimnīca. Es gribētu minēt konkrētus piemērus, kas attiecas uz medicīniskās rehabilitācijas jautājumiem bērnu aprūpē. Šie jautājumi nav atraujami no visas sociālās situācijas valstī. Šie jautājumi nav atraujami no demogrāfiskās situācijas valstī. Mēs visi zinām, ka statistikas dati liecina, ka Latvija turpina novecoties. Latvija turpina savu bērnu nedzemdēšanas, neaudzināšanas, neārstēšanas procesu. Cik tālu mēs tā iesim? Pēc 25 gadiem, cienījamie deputāti, kad mēs ar jums būsim pensijā, mēs redzēsim rezultātus. Ar tiem es arī šodien jūs gribu apsveikt. Pēc 25 gadiem atcerēsimies šīsdienas sēdi un padomāsim par to, cik daudz mēs esam izdarījuši mūsu nākotnes labā.

Valsts medicīniskās ģenētikas centrs. Šo iestādi, pēc manām domām, bija jāturpina finansēt centralizēti. Nedrīkstēja atņemt šai valsts iestādei centralizēto finansējumu. Ģenētika ir ļoti svarīga mūsu valsts nākotnei, mūsu tautas veselībai. Taču šodien ir tāda situācija, ka nedz slimokases, nedz arī ģimenes ārsti nenozīmē uz nopietniem ģenētiskiem izmeklējumiem un testēšanu ne grūtnieces, ne jaundzimušos. Un, ja arī nozīmē, tad šim centram finansējums tiek atdots ar ļoti lielām grūtībām. Labklājības ministrija ir izstrādājusi Mātes un bērna veselības aprūpes stratēģiju, kas valstī tika pieņemta pagājušajā gadā. Vienā no šīs stratēģijas punktiem ir teikts: ieviest Valsts medicīniskās ģenētikas centra izstrādāto projektu agrīnai augļa patoloģiju un pārmantoto slimību diagnostikai, nodrošināt populācijas ģenētisko procesu kontroli un vadīšanu. Projekts tika izstrādāts, bet investīcijas projekta ieviešanai centrs nav saņēmis.

Protams, nākamreiz, kad būs iespēja uzstāties, es parunāšu daudz nopietnāk par šīm lietām un pastāstīšu par problēmām, kādas ir saistībā ar Valsts medicīniskās ģenētikas centru. Es šobrīd minēšu tikai vienu: salīdzinājumā ar diviem iepriekšējiem gadiem ir pieaudzis ar Dauna slimību sirgstošo jaundzimušo skaits.

Bērnu klīniskā slimīca. Cienījamie deputāti, jūs droši vien paši arī esat piedalījušies tajās mīlīgajās akcijās, ko uz Ziemassvētkiem rīkoja mūsu Latvijas televīzija, kad mēs visi kopā vācām pa vienam latam šīs slimnīcas telpu remontam. Vai tas nav apkaunojums mūsu valstij?

Po?arnova kungs teica, ka 15 000 latu mēs esam investējuši Bērnu klīniskajai slimnīcai, lai gan šai slimnīcai investīcijām sakarā ar aparatūras nolietošanos un remontiem ir vajadzīgi 350 000 latu. Tā ir republikas mēroga valsts slimnīca, bet mēs nevaram atrast līdzekļus šīs slimnīcas sakārtošanai! Jā, tā cīnās pati saviem spēkiem! Jā, tā mēģina kaut ko darīt, bet līdzekļu, protams, krietni vien nepietiek.

Un trešais. Kāds personīgs gadījums, kuru es gribētu minēt sakarā ar to, cik labi Labklājības ministrija atšķir veselības aprūpi no rehabilitācijas un medicīnisko rehabilitāciju - no sociālās rehabilitācijas. Vairāk nekā pirms mēneša es iesniedzu ziņojumu Labklājības ministrijā par konkrētu gadījumu, kad divgadīgam bērnam līdz šai dienai nav noteikts, kāda medicīniskā rehabilitācija viņam ir vajadzīga, taču Labklājības ministrijas Ārstniecības departaments manu vēstuli pārsūtīja Sociālās palīdzības departamentam, jo, lūk, tam esot jāatbild par šo jautājumu.

Sēdes vadītājs. Atvainojiet, laiks!

H.Soldatjonoka. Taču diemžēl tie savā starpā pat nevar noskaidrot, kāds varētu būt šis risinājums, kāda ortoze, kāda medicīniskā rehabilitācija šim bērnam ir vajadzīga. Man ir ļoti žēl, ka es ilgāk nevaru runāt.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Viola Lāzo.

V.Lāzo (Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas frakcija).

Saeimas priekšsēdētāja kungs! Ļoti cienījamās Saeimas deputātes un godājamie Saeimas deputāti! Sakarā ar debašu saīsināšanu atļaujiet man pieskarties tikai vienam jautājumam, kas skar veselības aprūpi. Proti, Labklājības ministra uzstāšanās laikā mēs dzirdējām informāciju, ka Labklājības ministrija strādā pie saraksta, kas noteiks pacienta tiešo pieejamību ārstam. Es paskaidrošu mūsu klausītājiem, ka ģimenes ārsts vairs nebūs “starpstacija”, lai būtu iespējams apmeklēt kādu no speciālistiem.

Uzrunājot cienījamās Saeimas deputātes un godājamos Saeimas deputātus, es tiešām vēlētos šoreiz pieskarties dzimuma jautājumam, jo mēs zinām, ka katram no dzimumiem - gan sievietei, gan vīrietim - ir nepieciešama speciāla aprūpe. Īpaša vieta jebkuras sievietes dzīvē neatkarīgi no tā, vai viņa būtu 14 gadu vai 92 gadu veca, ir ginekologa apmeklējumam. To zina katra sieviete, un to zina arī katrs vīrietis, kas īpaši rūpējas par savu meitu, māti, vecmāmiņu vai mazmeitiņu. Līdz ar to, runājot ar Latvijas ginekologiem un ar Latvijas Ginekologu un dzemdību speciālistu asociācijas prezidenti Nelliju Lietuvieti, es ne tikai pacienšu vārdā, bet arī Latvijas ginekologu un šīs specialitātes atbalstītāju vārdā aicinu, pārskatot sarakstu Labklājības ministrijā, paplašināt pacienta tiešu pieejamību ārstam un ļoti nopietni pievērst uzmanību šim jautājumam. Mēs zinām to pieredzi, kas bija Rīgā, bet kas diemžēl neskāra Latvijas novadus. Rīgā bija šī tiešās pieejamības iespēja. Diemžēl, izstrādājot likumprojektu par seksuālo un reproduktīvo veselību, Latvijas Ginekologu un dzemdību speciālistu asociācijas priekšlikumi šajā sakarā vai nu tika iestrādāti tikai daļēji, vai vispār netika atbalstīti. Es citēšu Nelliju Lietuvieti, un viņas teiktie vārdi ir šādi: “Šis princips, ja būs nepieciešama ģimenes ārsta starpniecība, uzsprāgs ar lielu blīkšķi.” Tātad blīkšķis ir sagaidāms, un sabiedrība to jau ļoti labi jūt, jo tādēļ, ka onkologi… Jā, Latvijā vislielākais saslimšanu skaits ir saistīts ar krūts vēzi. Krūts vēzis ir tā slimība, par kuru tās sievietes, kas ir gājušas šīm šausmām cauri, nerunā nedz plaši, nedz atklāti, jo viņas vēlas par to runāt ar savu ārstu, galvenokārt ar savu ginekologu. Latvijā ir ļoti daudz pacientu ar ielaistu slimību arī šajā ziņā. Sabiedrība par to tiek informēta ārkārtīgi niecīgi, un tā varbūt ir Labklājības ministrijas vaina tikpat lielā mērā kā jebkura cita vaina. Atcerēsimies žurnāla “Ieva” rīkoto akciju kopā ar ārstiem-ginekologiem - tās bija bezmaksas vizītes pie augsti kvalificētiem speciālistiem. Tā rezultātā simtiem sieviešu, it īpaši no Latvijas novadiem, varēja apmeklēt ginekologus bez ģimenes ārstu starpniecības. Un tas pierādīja, ka, pirmkārt, tā bija brīvprātīga ārsta izvēle, nevis tā ārsta izvēle, kurš ir noteikts ar kādu no noteikumiem. Otrkārt, tā ir bijusi izvēle atkarībā no paša ginekologa specializācijas, proti, sievietei šī konsultācija bijusi nepieciešama vai nu grūtniecības gadījumā, vai hormonālo problēmu gadījumā, vai kādas ķirurģiski ārstējamas vainas dēļ.

Trešais. Ginekologa atrašanās tuvāk vai tālāk no dzīvesvietas. Šajā ļoti intīmajā jautājumā daudzas sievietes izvēlas ginekologu, kas atrodas tālāk no viņu dzīvesvietas.

Un visbeidzot, jo arī tas ir ārkārtīgi būtiski. Diemžēl mūsu sievietes ir spiestas meklēt lētāku speciālistu pakalpojumus, jo daudzas no šīm sievietēm, kas, protams, iet bez ģimenes ārsta starpniecības, maksā pilnu samaksu par ārsta vizīti. Labākajā gadījumā tie ir 5 lati, bet daudzos gadījumos pat vēl vairāk par pašu vizīti, protams, neskaitot izmeklēšanas procedūras.

Mēs zinām, ka Latvijā, kamēr ir Pasaules Bankas naudas diktētie noteikumi, proti, ir kapitācijas principa dominante, prioritāte ir ģimenes ārsts. Tad nu jautāsim šādi: “Vai ģimenes ārsti paši vēlas uzņemties šo funkciju - būt ginekologiem vismaz pirmajā stadijā?” Mēs varētu ar pilnu atbildību atbildēt, ka ģimenes ārsti to nevēlas uzņemties, jo tad viņu atbildība ir ne tikai morāla, bet tas draud arī ar neprognozējamām juridiskām sekām, kas tiks ierosinātas, ja līdzšinējā sistēma, kas pašlaik eksistē visā Latvijā - un tas ir drauds arī Rīgas iedzīvotājiem - tiks turpināta.

Sēdes vadītājs. Atvainojiet, laiks!

V.Lāzo. Ļoti cienījamais priekšsēdētāja kungs, es vēlētos vēl tikai piebilst, ka sievietei ir jāpalīdz meklēt kontaktu ar ārstu pašai - bez citu ārstu starpniecības, nevis ļaujot šo izvēli tikai tām sievietēm, kuras ir maksātspējīgas. To vajag nodrošināt visām Latvijas sievietēm neatkarīgi no viņu vecuma.

Pateicos, priekšsēdētāja kungs!

Sēdes vadītājs. Paldies.

Romualds Ra?uks.

R.Ražuks (frakcija “Latvijas ceļš”).

Godājamais Saeimas priekšsēdētāj! Godājamie kolēģi! Labklājības ministrijas izstrādātos likumprojektus par veselības aprūpes organizēšanas pamatprincipiem un par finansēšanu Sabiedrības veselības apakškomisijai bija iespējams vērtēt divreiz. Gan pirmais, gan otrais Labklājības ministrijas sagatavotais variants izrādījās dzīvotnespējīgs, un Labklājības ministrija tos atsauca. Tika solīts jauns likums, taču šis likums līdz šim vēl nav sagatavots un pieņemts.

Uzskatu, ka vēl šajā Saeimā, atlikušajos mēnešos mēs varētu pieņemt šādu likumu, kas beigu beigās visas šīs problēmas paceltu likuma līmenī, nevis Ministru kabineta noteikumu līmenī. Taču likuma nav, un tas nevar būt arī panaceja - zāles pret visām nebūšanām. Mēs nevaram pateikt, ka mums ir vajadzīgs likums par veselības aprūpes finansēšanu, nepasakot, kas būs tā saturā. Tas nozīmētu nepateikt neko. Manuprāt, tas arī bija iemesls, kāpēc iepriekšējās reizēs neizdevās izstrādāt un pieņemt šādu likumu. Ar finansu plūsmas vienkāršu sakārtošanu vien nepietiks, jo līdzekļu veselības aprūpei ir par maz. Mēs faktiski redzam, kā ar katru gadu veselības pakalpojumu grozs, kurus apmaksā valsts, samazinās.

Pēc manas pārliecības, izeja no šīs situācijas tomēr ir, jo mums paliek obligātās veselības apdrošināšanas ieviešana. Tā diskusija, no kuras mēs novirzījāmies pirms vairākiem gadiem, tomēr būtu jāturpina. Runa varētu būt par šāda likuma pamatideju, ja mēs, protams, uzdrošināsimies spert šādu soli.

Ne vienreiz vien, visu pārdomājot, esmu pārliecinājies, ka sabiedrība savā izpratnē šodien ir nonākusi tiktāl, ka ir gatava runāt un diskutēt par šīm lietām. Mēs nekad nebūsim spējīgi dubultot vai vismaz ievērojami palielināt veselības aprūpes budžetu, jo pat tādās ārkārtīgi bagātās valstīs, kuras lieto līdzīgu finansēšanas pamatprincipu jeb modeli, tādās, kā, teiksim, Lielbritānijā un Zviedrijā, tāpat kā Latvijā, ik pa desmit gadiem uzvirmo milzīgas kaislības sakarā ar šiem sabiedrības procesiem - ar masu streikiem, slimnīcu gultu krasu samazināšanu un citām lietām.

Es domāju, ka mums vairāk būtu pieņemams Nīderlandes tipa modelis, kur valsts finansējumam līdzās ir arī apdrošināšana, kā arī maksas pakalpojumi un no šiem trim avotiem veidojas stabila finansēta veselības aprūpe, kas nav atkarīga no valsts pamatbudžeta, tātad - no politiskiem procesiem un politiķiem. Un tas, es domāju, ir jebkura likuma un jebkuras reformas mērķis - panākt, lai veselības aprūpes budžets būtu neatkarīgs no valstī notiekošajām pārvērtībām un izmaiņām, tātad neatkarīgs no valsts pamatbudžeta. Tas ir jebkuras stabilas veselības aprūpes sistēmas pastāvēšanas pamats. Tāda būtu šā likuma jēga. Un tas jautājums mums būtu jāizdiskutē arī sabiedrībā, un būtu gandrīz vai referenduma ceļā jāizšķiras par to, ka strādājošajiem jātiek apdrošinātiem, (protams, pastāvot arī pārējo nodokļu pakāpeniskas samazināšanās tendencei) un ka tur jāpiedalās gan darba devējam, gan darba ņēmējam. Pensionāri, bērni un citi strādātnespējīgie jāapdrošina par valsts budžeta līdzekļiem, tātad no tās daļas, kas tiek atvēlēta budžetā arī tagad. Sabiedrība ir gatava šādai diskusijai. Apdrošināšanas sabiedrības arī.

Nav mazsvarīgs tas fakts, ka Latvijā jau vairākiem simtiem tūkstošu cilvēku lielākā vai mazākā mērā ir brīvprātīgās apdrošināšanas pieredze veselības aprūpes jomā.

Cienījamie klātesošie! Šī situācija ir pietiekami aktuāla, un es domāju, ka mums nav jābaidās no tās apzināšanas un risināšanas arī pirmsvēlēšanu gadā. Tas nebūt nav šķērslis, jo sabiedrība gaida pārmaiņas šajā jomā. Budžeta apspriešanas gaitā papildus piešķirot 20 miljonus, mēs esam novērsuši “ugunsgrēku”, taču tagad mums jāsāk risināt pamatproblēmas.

Paldies par uzmanību.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Godātie deputāti! Ir saņemts 20 deputātu ierosinājums pārtraukt debates izskatāmajā jautājumā.

Lūdzu balsošanas režīmu! Balsosim par šo priekšlikumu! Lūdzu rezultātu! Par - 59, pret - 29, atturas - 1. Debates ir pārtrauktas.

Vārds ziņotājai - deputātei Aijai Barčai.

A.Barča (Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas frakcija).

Godātie kolēģi! Katrā ziņā vispirms man gribas izteikt nožēlu par to, ka debates tik strauji ir pārtrauktas. Es biju pārliecināta, ka vairāki pozīcijas partiju deputāti bija gatavi šeit nākt un izteikt savu viedokli jautājumā par ārstniecības situāciju, kāda ir pašreiz Latvijā. Gluži tāpat, kā to izdarīja Apiņa kungs un vēl viens otrs.

Taču šodienas ārkārtas sēdes nobeigumā man gribas izteikt arī gandarījumu par to, ka labklājības ministrs šodien nāca tribīnē un atbalstīja to tekstu, kas ir ierakstīts Saeimas lēmuma projektā, un runāja par to, ko, manuprāt, jau sen varēja izdarīt Labklājības ministrija (protams, Ministru kabineta ļoti nopietnā un ciešā vadībā.

Es gribētu vēlreiz atgādināt kolēģiem, ka turpināsim tālāk skatīt un pētīt jautājumu par ārstniecību Latvijā, par šīm problēmām un par šo problēmu risinājumu. Man gribētos aicināt jūs balsot par lēmuma projekta nodošanu komisijām. Turklāt es jau iepriekš atvainojos par savu vēstījumu Saeimas Prezidijam. Esmu tur rakstījusi par nodošanu visām komisijām. Ņemot vērā, ka Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas darbs ir saistīts arī ar ārstniecības jautājumiem, es aicinu šo Saeimas lēmuma projektu nodot Sociālo un darba lietu komisijai.

Sēdes vadītājs. Ir saņemti trīs priekšlikumi. Jautājums deputātei Barčai - vai viņa savu pirmo iesniegumu - par to, lai lēmuma projektu nodotu visām - komisijām atsauc? (No zāles dep. A.Barča: “Atsaucu!”)

Tātad ir divi priekšlikumi. Viens priekšlikums - nodot lēmuma projektu izskatīšanai Sociālo un darba lietu komisijai, un otrs priekšlikums - Budžeta un finansu (nodokļu) komisijai.

Par to, kā lieta tālāk virzāma. Lūdzu ieslēgt mikrofonu deputātam Pēterim Apinim!

P.Apinis (frakcija “Latvijas ceļš”).

Lūdzu nodot Saeimas Budžeta un finansu (nodokļu) komisijai kā atbildīgajai komisijai.

Sēdes vadītājs. Lūdzu ieslēgt mikrofonu deputātei Aijai Barčai!

A.Barča (Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas frakcija).

Godātie kolēģi un cienījamās kolēģes! Es vēlreiz atgādinu savu lūgumu. Absolūti neiebilstu pret Apiņa kunga priekšlikumu vispār nodot Budžeta un finansu (nodokļu) komisijai, bet aicinu kā atbildīgo komisiju noteikt Sociālo un darba lietu komisiju, jo atbildīga par veselības aprūpes jautājumiem ir tomēr šī komisija. Vēlreiz atgādinu, ka Sociālo un darba lietu komisijā darbojas Sabiedrības veselības apakškomisija, kuras pirmais uzdevums tādā gadījumā būtu izskatīt šo lēmuma projektu, un Sabiedrības veselības apakškomisiju vada Romualds Ražuka kungs.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Lūdzu ieslēgt mikrofonu deputātei Annai Seilei!

A.Seile (apvienības “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK frakcija).

Godātie deputāti! Aijas Barčas rūpīgi sagatavoto un daudzu deputātu atbalstīto lēmuma projektu (un arī debatēs izskanēja ļoti liels atbalsts) es ierosinu uzreiz atbalstīt un pieņemt šodien Saeimā kā galīgo lēmumu. (Aplausi.)

Sēdes vadītājs. Vairāk neviens nevēlas izteikties.

Balsošanas secība būs šāda: vispirms balsosim par to, kurai komisijai nodot lēmuma projektu, un pēc tam - kuru komisiju noteikt par atbildīgo. Balsosim priekšlikumu iesniegšanas secībā. Vispirms balsosim par deputātes Barčas priekšlikumu - nodot lēmuma projektu “Par iedzīvotāju ārstniecības nodrošinājumu valstī” izskatīšanai Saeimas Sociālo un darba lietu komisijai. Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu rezultātu! Par - 86, pret - nav, atturas - 3. Lēmums pieņemts.

Lūdzu balsošanas režīmu! Balsosim par priekšlikumu nodot šo lēmuma projektu izskatīšanai arī Saeimas Budžeta un finansu (nodokļu) komisijai. Lūdzu rezultātu! Par - 45, pret - 4, atturas - 36. Lēmuma projekts nodots arī šai komisijai.

Lūdzu balsošanas režīmu! Balsosim par to, lai par atbildīgo atzītu Saeimas Sociālo un darba lietu komisiju. Lūdzu rezultātu! Par - 90, pret - 1, atturas - 1. Lēmums pieņemts.

Tātad lēmuma projekts ir nodots Sociālo un darba lietu komisijai un Budžeta un finansu (nodokļu) komisijai, par atbildīgo nosakot Sociālo un darba lietu komisiju.

Lūdzu reģistrācijas režīmu! Reģistrēsimies ar identifikācijas kartēm.

Saeimas sekretāri Silviju Dreimani lūdzu nolasīt reģistrācijas rezultātus!

S.Dreimane (7.Saeimas sekretāre).

Cienījamie kolēģi! Nav reģistrējušies: Jānis Jurkāns, Jānis Urbanovičs, Aleksandrs Bartaševičs, Boriss Cilevičs, Aleksandrs Golubovs, Inese Birzniece, Tadeušs Ketlers, Jānis Gailis, Anna Seile un Palmira Lāce.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Pēc septiņām minūtēm sāksim nākamo ārkārtas sēdi.

SATURA RĀDĪTĀJS
7.Saeimas pavasara sesijas 1.(ārkārtas) sēde
2002.gada 10.aprīlī

Lēmuma projekts “Par iedzīvotāju ārstniecības nodrošinājumu valstī”(4301.dok.)

Ziņo - dep. A.Barča

Debates - labklājības ministrs A.Požarnovs
- dep. P.Apinis
- labklājības ministrs A.Požarnovs


Reģistrācijas rezultāti

Nolasa - Saeimas sekretāre S.Dreimane

Debašu turpinājums - dep. V.Lauskis
- dep. L.Bojārs
- dep. M.Lujāns
- labklājības ministrs A.Požarnovs
- dep. H.Soldatjonoka
- dep. V.Lāzo
- dep. R.Ražuks

Galavārds - dep. A.Barča

Priekšlikumi - dep. P.Apinis
- dep. A.Barča
- dep. A.Seile

Reģistrācijas rezultāti

Nolasa - Saeimas sekretāre S.Dreimane

Balsojumi

Datums: 10.04.2002. 17:45:52 bal002 Lapa 1
Balsošanas motīvs: Par debašu slēgšanu

Lēmuma projekts "Par iedzīvotāju ārstniecības nodrošinājumu valstī"
Datums: 10.04.2002. 17:50:58 bal003 Lapa 1
Balsošanas motīvs: Par lēmumprojekta ar dok.nr. 4301 nodošanu Sociālo un darba lietu komisijai

Lēmuma projekts "Par iedzīvotāju ārstniecības nodrošinājumu valstī"
Datums: 10.04.2002. 17:51:24 bal004 Lapa 1
Balsošanas motīvs: Par lēmumprojekta ar dok.nr. 4301 nodošanu budžeta komisijai

Lēmuma projekts "Par iedzīvotāju ārstniecības nodrošinājumu valstī"
Datums: 10.04.2002. 17:51:48 bal005 Lapa 1
Balsošanas motīvs: Par lēmuma projekta ar dok. nr.4301atbildīgo komisiju noteikt Sociālo un darba lietu komisiju