Latvijas Republikas 7.Saeimas rudens sesijas 14. (svinīgā) sēde

1999.gada 18.novembrī

Sēdi vada Latvijas Republikas 7.Saeimas priekšsēdētājs Jānis Straume. 

Satura rādītājs

Sēdes vadītājs. Labdien, ļoti cienījamā Valsts prezidentes kundze, godātie deputāti, ekselences, dāmas un kungi!

Latvijas Republikas proklamēšanas 81.gadadienai veltīto Saeimas svinīgo sēdi pasludinu par atklātu.

Sēdi vada Latvijas Republikas 7.Saeimas priekšsēdētāja biedrs

Rihards Pīks.

Sēdes vadītājs. Vārds uzrunai Saeimas priekšsēdētājam Jānim Straumes kungam.

J.Straume (7.Saeimas priekšsēdētājs).

Ļoti cienījamā Valsts prezidentes kundze, godātie deputāti, ministri, ekselences, dāmas un kungi!

Kā ik gadus šodien esam pulcējušies kopā, lai svinīgā gaisotnē atcerētos to dienu pirms astoņdesmit viena gada, kad mūsu priekšgājēji, astoņu politisko partiju pārstāvji, pasludināja brīvu un neatkarīgu Latvijas valsti. Šai dienai Latvijas kalendārā vienmēr būs īpaša nozīme. Pat visbargākās okupācijas režīma represijas un garīgā apspiestība piecdesmit gadu garumā nespēja izdzēst šīs dienas nozīmīgumu no tautas vēsturiskās apziņas. Svecītes mūsu logos 18.novembra vakarā arvien bijusi liecība ne vien seno, varonīgo dienu piemiņai, bet arī vārdos neizteiktai un varbūt tikai zemapziņā apjaustai ticībai atkal reiz atgūt zaudēto valstiskumu. Varētu teikt, ka 18.novembris simbolizē gadsimtos krāto tautas pozitīvo enerģiju, spēju un gribu izšķirošā brīdī organizēties un rīkoties, lai piepildītu savas ilgas un cerības. Šajā dienā allaž godinām mūsu valsts pamatlicējus - Latvijas Tautas padomes locekļus, kuri ne tikai proklamēja valsti, bet ķērās pie tās praktiskas izveides, uzņemdamies suverēno varu līdz demokrātiski ievēlētās Satversmes sapulces sanākšanai.

Vienu no šiem vīriem mēs šogad pieminam īpaši viņa 140.gadskārtā - tas ir Tautas padomes priekšsēdētājs, Satversmes sapulces priekšsēdētājs un pirmais Latvijas Valsts prezidents Jānis Čakste. Ar viņa vārdu saistīti Latvijas valsts tapšanas pirmie soļi un neatkarības pirmais posms.

Jānis Čakste nenoliedzami bijis viens no izcilākajiem mūsu prezidentiem, kurš Satversmes doto pilnvaru ietvaros pūlējās apvienot un saskaņot dažādus politiskos virzienus kopīgam mērķim - valsts labklājības celšanai. Čakstes ideāli ir nozīmīgi arī šodien, kad atjaunotā neatkarīgā Latvija stāv uz 21.gadsimta sliekšņa. Varbūt arī mums der ieklausīties viņa vārdos, kas teikti Satversmes sapulces svinīgajā sēdē 1921.gada 28.janvārī par godu Latvijas Republikas starptautiskai atzīšanai:

“Kopējā darbā 18.novembrī 1918.gadā visas latviešu politiskās partijas apvienojās priekš savas valsts mērķa sasniegšanas - apvienojās, lai priekš viņas strādātu. Mūsu pienākums ir arī uz priekšu apvienoties uz kopēju darbu un nekad neskaldīties, lai mēs arī piederētu pie kādas partijas vai tautības piederēdami.” (Citāta beigas.)

Arī okupācijas laikā tautas atmiņa saglabāja Jāni Čaksti kā vienu no mūsu neatkarības simboliem, un padomju režīmam neizdevās viņa vārdu no šīs atmiņas dzēst. “Taisnība vienmēr uzvarēs” - arī šie vārdi pieder Čakstem, un tie vienlīdz aktuāli skan visos laikos. Arī šogad, kad Latvijas zemi beidzot atstājuši pēdējie okupācijas armijas karavīri formas tērpos un kad tiesas priekšā beidzot tiek sauktas personas, kuras apsūdzētas genocīdā pret Latvijas tautu. Nav un nevar būt noilguma noziegumiem pret cilvēci - šis princips aizvien vairāk iesakņojas demokrātisko valstu praksē. Nav un nevar būt attaisnojuma tiem, kuri, kalpodami okupācijas varām, pakļāva nevainīgus cilvēkus nogalināšanai vai deportācijām. Jautājums par represīvu un diktatorisku režīmu vadītāju un par represiju tiešo izpildītāju atbildību šobrīd ir aktuāls visā pasaulē - gan saistībā ar Otrā pasaules kara laikā veiktiem noziegumiem, gan ar represīviem režīmiem Latīņamerikā, gan ar pavisam neseniem notikumiem Dienvidslāvijā. Tieši demokrātijas dzīvotspējas apliecinājums ir tas apstāklis, ka tirāniem un slepkavām nav iespēju izvairīties no pelnītā soda - pat pēc ļoti daudziem nodzīvotiem gadiem.

Taču daudzi jautājumi saistībā ar mūsu ne tik seno pagātni vēl joprojām nav atbildēti. Palaikam sabiedrībā uzvirmo diskusijas par nepieciešamību publiskot bijušo Valsts drošības komitejas darbinieku un aģentu kartotēku, un šķiet, ka arī 7.Saeimai nāksies atgriezties pie šīs problēmas, kurai iepriekšējie parlamenti nav spējuši dot galīgu, sabiedrībai pieņemamu risinājumu. Lai kāds būtu mūsu lēmums, tam jāpieliek punkts politiskā līmenī, pārējos kolaboracionisma aspektus atstājot vēsturnieku, juristu un arī visas sabiedrības izvērtēšanai.

Bez godīga, visaptveroša pagātnes izvērtējuma būs grūti Latvijā veidot uz kopīgām vērtībām balstītu, iekšēji vienotu nākotnes sabiedrību. Tieši objektīva vēstures izpratne, bez noklusēšanas un bez izskaistinājumiem, ir viens no nepieciešamajiem priekšnoteikumiem, lai šādu sabiedrību radītu. Veidojot uz savstarpēju cieņu un izpratni pamatotas attiecības starp pamatnāciju un mazākumtautībām, nav iespējams ignorēt ilgstošās okupācijas laika sekas, kuru dēļ Latvijas valsts galvaspilsētā un citās lielākajās pilsētās latvieši joprojām ir mazākums. Šī situācija nenoliedzami rada politiskas, sadzīviskas un psiholoģiskas problēmas.

Ir nepieciešams mērķtiecīgs darbs, lai visā valstī reāli iedzīvinātu Satversmē noteikto latviešu valodas kā valsts valodas statusu. Pēc neatkarības atjaunošanas valstī kopumā valodas vide ir uzlabojusies, tomēr netrūkst vēl darāmā, lai ikvienā iestādē un uzņēmumā visā Latvijas teritorijā tiktu garantētas likumīgās iespējas sazināties un saņemt informāciju latviešu valodā. Uz to jābūt vērstam jaunajam Valsts valodas likumam, ko Saeima otrreiz caurlūkos decembra sākumā.

Jāturpina arī izglītības sistēmas pārveide un tādu mazākumtautību izglītības programmu īstenošana, kas ļautu ikvienam skolu beigušajam brīvi lietot valsts valodu kā savstarpējas saziņas līdzekli. Nepieciešams lietderīgi un efektīvi izmantot tos finansu resursus, ko Rietumvalstis piešķīrušas latviešu valodas mācīšanai.

Godātie deputāti! Ir tradīcija - valsts dibināšanas svētkos vērtēt arī mūsu pašu paveikto. Atbilstoši Satversmei Latvija ir tipiska parlamentāra republika. Saeimai dotās augstās pilnvaras uzliek tai arī lielu atbildību par valstī notiekošo. Tikai nedaudz vairāk par gadu ir strādājusi 7.Saeima, un tomēr šajā samērā īsajā laikā ir bijušas gan labas pārmaiņas, gan diemžēl piedzīvotas arī neveiksmes.

Gan 7.Saeima, gan abas tās izveidotās valdības ir daudz paveikušas, lai Eiropas Komisijas progresa ziņojumā Latvija iegūtu labu novērtējumu un reālas izredzes decembrī saņemt uzaicinājumu sākt sarunas par iestāšanos Eiropas Savienībā.

Mums nav trūcis arī politiskās gribas pat valstij samērā grūtos finansiālajos apstākļos palielināt izdevumus aizsardzības spēju nostiprināšanai, kas ir nepieciešams priekšnoteikums Latvijas integrācijai NATO. Saeima ir ratificējusi līgumu par Pasaules tirdzniecības organizācijas izveidi, un tādējādi Latvija ir kļuvusi par tās dalībvalsti. Tas, protams, uzliek mums noteiktus pienākumus - mēs nedrīkstam iestrādāt likumos normas, kas būtu pretrunā ar šīs organizācijas liberālajiem ārējās tirdzniecības principiem. Taču šī līdzdalība dod mums arī priekšrocības - labāku pieeju pārējo dalībvalstu tirgiem un aizsardzību pret citu valstu vēlmi noteikt mums nepamatotas ekonomiskās barjeras un diskriminējošus ierobežojumus. Vienlaikus Latvijā veidojas Pasaules tirdzniecības organizācijas standartiem atbilstoša iekšējā tirgus aizsardzības sistēma, kas brīvas preču kustības apstākļos tomēr ļaus pasargāt mūsu ražotāju no negodīgas konkurences.

Latvija ir ļoti tuvu arī Eiropas atbilstības novērtēšanas protokola noslēgšanai, kas ļaus būtiski palielināt Latvijā ražoto preču konkurētspēju Eiropas Savienības dalībvalstu tirgos. Pavisam drīz mēs Saeimā galīgajā lasījumā izskatīsim grozījumus likumā “Par akciju sabiedrībām”, kuru pieņemšana ļaus aizsargāt mazākuma akcionāru intereses, radot labvēlīgāku vidi uzņēmējdarbībai un ārvalstu investīcijām. Visi šie pasākumi lielākos augļus Latvijas valstij nesīs tikai nākotnē, taču jau šobrīd jūtamas pirmās pazīmes, kas liecina par tautsaimniecības atveseļošanos pēc Krievijas krīzes radītajiem satricinājumiem.

Tālākā situācijas attīstība lielā mērā būs atkarīga no tā, vai Saeimai izdosies pieņemt nākamā gada valsts budžetu, nepalielinot sākotnēji plānoto finansu deficītu, no tā, vai tiks samazināti administratīvie šķēršļi uzņēmējdarbībai, un no lielo valsts uzņēmumu privatizācijas veiksmīgas norises. Valdība, sagatavojot budžeta likumprojektu paketi, ir piedāvājusi vairākus nodokļu grozījumus, kas varētu pozitīvi ietekmēt tautsaimniecības attīstību. Arī starptautisko finansu institūciju iespējamais atbalsts sekmētu Latvijas ekonomisko izaugsmi, kas savukārt ļautu pilnīgāk apmierināt sabiedrības vajadzības.

Sabiedrība Latvijā ir kļuvusi prasīgāka, vērtējot gan valdības, gan parlamenta darbu, - to apliecina tikko notikusī tautas nobalsošana un skolotāju streiks. Kā viens, tā otrs parāda sabiedrības vēlmi aizstāvēt savas intereses un piedalīties politisku lēmumu pieņemšanā, un no demokrātijas viedokļa tas ir tikai apsveicami. Diemžēl šie notikumi liecina, ka iepriekš nav noticis pietiekami nopietns dialogs ne Saeimā starp pozīciju un opozīciju, ne starp valdību un sabiedrību kopumā. Nav notikusi nopietna situācijas analīze un iespējamo seku prognoze. Parlamenta uzdevums, turklāt viens no galvenajiem uzdevumiem, ir līdzsvarot dažādu sabiedrības grupu vēlmes ar valsts finansiālajām iespējām. Taču nereti pēdējo mēnešu laikā radās iespaids, ka referendums tiek izmantots vairāk kā ierocis opozīcijas cīņā pret valdību, nevis lai reāli atrisinātu problēmas. Motivējot ar neuzticēšanos valdības partijām, Satversmē pieļautās kompromisa atrašanas iespējas tika palaistas garām, vairojot sabiedrībā neziņu, neskaidrību un uz vairākiem mēnešiem “iesaldējot” ilglaicīga risinājuma pieņemšanu. Tāpēc notikušo savā ziņā varam uzskatīt par demokrātijas mācībstundu, no kuras katram šajā zālē sēdošajam nāksies izdarīt noteiktus secinājumus.

Ceļš no totalitāra režīma, kāds Latvijā valdīja piecdesmit gadus, uz patiesu demokrātiju un labklājību nav noejams ātri un viegli. Par to liecina ne tikai mūsu, bet visu postkomunistisko Centrāleiropas un Austrumeiropas valstu pieredze. Desmit gadus pēc totalitārisma simbola - Berlīnes mūra nojaukšanas lielā iedzīvotāju daļā sajūsmu ir nomainījusi vilšanās. Straujām un pārsvarā veiksmīgām politiskām pārmaiņām, demokrātisku institūciju izveidošanai, reālas valstiskās neatkarības atjaunošanai sekoja daudz lēnāks un sarežģītāks ekonomikas pārstrukturēšanas process, ko pavadīja un pavada dažādas sociālas problēmas - bezdarbs, nabadzība, strauja iedzīvotāju noslāņošanās.

Tam visam ir objektīvs pamats, taču situāciju vēl vairāk sarežģī apstāklis, ka liela daļa sabiedrības joprojām nav psiholoģiski gatava darboties tirgus ekonomikas apstākļos. Brīvība nozīmē atbildību - šo tēzi visgrūtāk attiecināt katram pašam uz sevi. Būt atbildīgam par sevi, savu tuvāko, ģimeni, bērniem, beigu beigās arī par sabiedrību un valsti - tas nav viegli, un tāpēc rodas tieksme pēc aizbildnieciskuma - pēc vadoņa, “stiprās rokas”, pēc kāda no malas, kurš mūsu vietā atrisinās mūsu problēmas. Taču vēsture pierāda, ka pasaule nav radījusi labāku sabiedrības uzbūves formu par demokrātiju.

Tāpēc šajā svētku reizē gribu vērsties ne tikai pie jums, godātie deputāti, bet pie katra Latvijas pilsoņa - uzņemsimies atbildību un kopīgi veidosim savu valsti labāku, godīgāku, tīrāku un eiropeiskāku!

Dievs, svētī Latviju!

(Skan Valsts himna.)

Sēdi vada Latvijas Republikas 7.Saeimas priekšsēdētājs

Jānis Straume.

Sēdes vadītājs. Svinīgā sēde ir slēgta. Ļoti cienījamā Valsts prezidente, godātie deputāti un ministri! Godātie diplomātiskā korpusa pārstāvji! Aicinu jūs uz glāzi šampanieša Saeimas Sarkanajā zālē. Paldies.

Redaktore L.Bumbura

Datoroperatore M.Ceļmalniece

Korektores D.Kraule, J.Kurzemniece, L.Andersone

7.Saeimas priekšsēdētāja J.Straumes uzruna - 1.lpp.