1999.gada 2.decembrī

Sēdi vada Latvijas Republikas 7.Saeimas priekšsēdētājs Jānis Straume.

Satura rādītājs

Sēdes vadītājs. Saskaņā ar Saeimas kārtības ruļļa 51.pantu lūdzam izdarīt izmaiņas 2.decembra Saeimas sēdes darba kārtībā. Aicinām pārcelt 32.punkta - likumprojekta “Grozījumi likumā “Par akcīzes nodokli naftas produktiem”” izskatīšanu pēc pirmās sadaļas “Prezidija ziņojumi” izskatīšanas. Vai ir iebildumi? Paldies.

Pamatojoties uz Saeimas kārtības ruļļa 51.pantu, Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisija lūdz darba kārtības 26.punktu - likumprojektu “Antidempinga likums” izslēgt no šodienas darba kārtības un iekļaut minēto likumprojektu 16.decembra sēdes darba kārtībā. Iebildumu nav.

Desmit deputāti ierosina likumprojektu “Par nekustamā īpašuma tiesību atjaunošanu Līvu (lībiešu) savienībai “Līvõ d Īt” atzīt par steidzamu, iekļaujot to šīs dienas sēdes darba kārtībā kā nākamo aiz darba kārtības 8.punkta. Vai kādam ir iebildumi? Nav. Paldies.

Saeimas Prezidijs ir saņēmis deputāta Jāņa Lejas iesniegumu ar lūgumu piešķirt viņam bezalgas atvaļinājumu 1. un 2.decembrī. Prezidijs ierosina šo iesniegumu izskatīt tūlīt pēc darba kārtības 4.punkta. Vai nav iebildumu?

Bez tam ir saņemts deputāta Mitrofanova paziņojums, ka vakardien 1.decembra ārkārtas sēdē viņš ir kļūdaini nobalsojis par likumprojekta “Par valsts budžetu 2000.gadam” pieņemšanu galīgajā lasījumā: “Lūdzu grozīt sēdes protokolu, pieskaitot manu balsi pie nobalsotajiem “pret”.”

Sākam izskatīt darba kārtību. Prezidija ziņojumi.

Saeimas Prezidijs ierosina Ministru kabineta iesniegto likumprojektu “Gaujas nacionālā parka likums” nodot Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijai, nosakot, ka tā ir atbildīgā komisija. Vai jūs vēlaties runāt “par” vai “pret”? Lūdzu! Dzintars Ābiķis.

Dz.Ābiķis (Tautas partijas frakcija).

Es vēlos lūgt, lai šo likumprojektu nodotu izskatīšanai arī Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijai, jo Gaujas nacionālajam parkam ir liela vēsturiska nozīme.

Sēdes vadītājs. Deputāti neiebilst. Tātad šis likumprojekts tiek nodots Izglītības, kultūras un zinātnes komisijai un Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijai, nosakot, ka Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionalās politikas komisija ir atbildīgā komisija.

Sēdes vadītājs. Saeimas Prezidijs ierosina Ministru kabineta iesniegto likumprojektu “Grozījumi Medību likumā” nodot Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijai un noteikt, ka tā ir atbildīgā komisija. Deputāti piekrīt.

Saeimas Prezidijs ierosina Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas iesniegto likumprojektu “Grozījumi likumā “Par nekustamo īpašumu nodošanu Latvijas Brīvo arodbiedrību savienībai”” nodot Izglītības, kultūras un zinātnes komisijai un Juridiskajai komisijai, nosakot, ka Juridiskā komisija ir atbildīgā komisija. Lūdzu!

No zāles. Cienījamie deputāti! Es lūgtu nodot šo likumprojektu izskatīšanai arī Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijai.

Sēdes vadītājs. Deputātiem iebildumu nav. Paldies.

Saeimas Prezidijs ierosina Ministru kabineta iesniegto likumprojektu “Par Latvijas Republikas valdības un Polijas Republikas valdības nolīgumu par jūras transportu” nodot Ārlietu komisijai un Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijai un noteikt, ka Ārlietu komisija ir atbildīgā komisija. Deputāti piekrīt.

Nākamais ir Saeimas lēmuma projekts “Par bezalgas atvaļinājuma piešķiršanu deputātam Jānim Lejam šā gada 1. un 2.decembrī”. Lūdzu balsošanas režīmu! Balsosim par šo iesniegumu! Lūdzu rezultātu! Par - 72, pret - nav, atturas - 1. Iesniegums ir apstiprināts.

Saskaņā ar izmaiņām darba kārtībā nākamais ir likumprojekts “Grozījumi likumā “Par akcīzes nodokli naftas produktiem””. Pirmais lasījums.

Budžeta un finansu (nodokļu) komisijas vārdā - deputāte Aija Poča.

A.Poča (frakcija “Latvijas ceļš”).

Cienījamie deputāti! Grozījumi likumā “Par akcīzes nodokli naftas produktiem” tika iesniegti sakarā ar pagājušajā ceturtdienā pieņemto likumu, kas noteica, ka dīzeļdegvielas atmaksa, pretēji gan Budžeta un finansu (nodokļu) komisijā diskutētajam, gan arī Ministru kabineta sagatavotajam likumprojektam, ir paredzēta par 110 litriem, rēķinot uz vienu hektāru, nevis par 80 litriem, kā to bija lēmusi Budžeta un finansu (nodokļu) komisija. Tā kā mēs vakar nobalsojām par budžetu, kurā nav papildus paredzēti resursi šā akcīzes nodokļa atmaksas limita palielināšanai, tad man šodien ir lūgums izskatīt steidzamības kārtā grozījumus šajā likumā un nobalsot tos gan pirmajā, gan arī otrajā lasījumā, lai šis likums varētu stāties spēkā reizē ar Valsts budžeta likumu.

Tātad es vispirms lūdzu atbalstīt Budžeta un finansu (nodokļu) komisijas viedokli par steidzamību.

Sēdes vadītājs. Vai kāds vēlas runāt “pret” vai “par” steidzamību? Aicinu balsot. Lūdzu balsošanas režīmu! Balsosim par to, lai atzītu par steidzamu likumprojektu “Grozījumi likumā “Par akcīzes nodokli naftas produktiem””. Lūdzu rezultātu! Par - 52, pret - 31, atturas - 2. Likumprojekts par steidzamu ir atzīts.

A.Poča. Līdz ar to lūdzu balsot par šā likumprojekta pieņemšanu pirmajā lasījumā.

Sēdes vadītājs. Atklājam debates. Modris Lujāns. (Starpsauciens: “Īsi un konkrēti! Ne vairāk par pusstundu...”)

M.Lujāns (politisko organizāciju apvienības “Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā” frakcija).

Labdien, cienījamie kolēģi! Paldies, ka vismaz šodienas sēdē runas laiks nav saīsināts līdz divām minūtēm vai vēl vairāk, jo vajadzētu pāriet uz šo labvēlīgo darba principu.

Protams, cienījamie kolēģi, mēs varam, kā Počas kundze un kā Ministru kabinets to lūdz, visus likumdošanas aktus pakļaut valsts budžetam. Tomēr daudz nenopietnāk bija tas, ka mēs vakar šo jautājumu nediskutējām. Jūs, cienījamais vairākums, bijāt ieslēguši balsošanas mašīnu un panācāt sev vēlamo rezultātu.

Vēl nepatīkamāka šī situācija ir tāpēc, ka parlaments nesen pieņēma vienu lēmumu, bet šodien jūs tik un tā mēģināt izgriezt parlamentam rokas. Tāpat jūs šodien izgriežat rokas, mēģināt atklāti izgriezt rokas saviem mīļotajiem zemniekiem. Pastāvīgi lasot “Lauku Avīzi”, es dzirdu, ka Tautas partija mīl zemniekus. “Lauku Avīze” un Tautas partija mīl zemniekus, sak, tiksimies, diskutēsim... Taču šodien jūs vairs nediskutējat. Jūs vakar tikāt aplaupījuši skolotājus, bet šodien jūs aplaupāt zemniekus.

Patiešām, tautai nevajadzēja piedalīties referendumā! Tauta zaudēja savas sociālās tiesības. Tagad jūs lienat tālāk viņas kabatā. Varbūt šogad mēs tomēr vēl padomāsim un saglabāsim šo atmaksu zemniekiem par izlietoto dīzeļdegvielu, kādu mēs piedāvājām un par kādu mēs, pirms nepilna mēneša... pirms divām nedēļām nobalsojām.

Es aicinātu deputātus padomāt un balsot “pret”, jo citādi es nezinu, kur jūs, cienījamā Tautas partija un pārējie zemniekmīļie, brauksiet ar krustiņu, kur jūs varēsiet diskutēt un kur jums visiem nespļaus sejā. Pirms parakstīšanās kampaņas arī “Lauku Avīzei” nevajadzētu spert šādus nepopulārus soļus, jo citādi tā netīšām var bankrotēt. Paldies.

Sēdes vadītājs. Leons Bojārs.

L.Bojārs (Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas frakcija).

Cienījamais Prezidij! Cienījamie kolēģi! Latvijas iedzīvotāji! Cienījamie latviešu zemnieki! Vakar, 1.decembrī, mēs pieņēmām 2000.gada budžetu.

Ko tas nesīs katram latvietim, katram mazajam uzņēmējam zemniekam, Latvijas iedzīvotājam? Komisija, protams, ar savas balsošanas mašīnas palīdzību panāca to, ko viņa gribēja. Bet diemžēl 95% Latvijas iedzīvotāju to izjutīs pēc 2 - 3 mēnešiem. Kopējais parāds, kā jūs vakar dzirdējāt, ir 612 miljoni latu. Tas Latvijai ir katastrofāli liels, un tas ir jāsaprot. Es domāju, ka tad, ja to varbūt nesaprot pozīcija, to tomēr saprot katrs Latvijas iedzīvotājs, jo tas uz viņu negatīvi atsaucas, jo tikai par procentu apkalpošanu vien, pēc mana drauga Bērziņa teiktā, 41 miljons 2000.gadā būs jāizvelk no mūsu kabatiņas un jāsamaksā ārzemniekiem, bet, kā premjers norādīja, pat 50 miljoni. Taču premjeram es, protams, ticu vairāk. Un vēl G-24 kredīts būs jāatmaksā, tā ka tur būs vēl savi 50 miljoni. Tātad skatieties! 2000.gadā mums no kabatas būs jāizņem 100 miljonu latu. Ko tad mēs darīsim? Kas notiks Latvijā?

Tagad mēs visus aptīrījām, ko vien varējām, uzlikām kafijai papildu maksājumu, arī minerālūdenim, un tā kaut kādas kapeikas mēs savāksim.

Taču tagad mēs ķeramies klāt pie mazturīgākajiem, un tie ir zemnieki. Bet kas tad notiek ar zemniekiem? Nobalsojām par 100 litriem. Un vajadzētu apmaksāt to akcīzes nodokli par 1 hektāru zemītes. Tas nav daudz, bet jūs tik un tā gribat panākt, lai būtu 80 litri. Tad jau būtu labāk vispār noņemt! Un tad būtu baigā ekonomija.

13 miljonus mēs pazaudējām, jo negribam tos no lielajiem uzņēmumiem ieņemt, toties zemnieki ir jāaptīra. Un būtu ļoti labi, ja mūsu pozīcija un pozīcijas deputāti izstāstītu mūsu zemniekiem, kāpēc tad mēs tā izrīkojāmies un ko mēs gribam no tiem zemniekiem. Vai tik tieām jūs nesaprotat, ka viņi ir jau tā nolikti uz ceļiem? Viņiem nav naudas, viņi katastrofāli ir iedzīti strupceļā ar smago darbu. Viņiem nav valsts atbalsta! No viņiem produkciju iepērk par santīmiem. 1 litrs piena maksā mazāk nekā 1 litrs parastā ūdens, kuru ielej pudelē.

Tagad mēs vēlreiz gribam kaut ko paņemt no zemniekiem un uz viņu rēķina salāpīt kārtējo budžeta deficītu. Tas nu gan nebūtu cilvēcīgi! Un vēl ir jāsaprot arī tas, ka no zemnieka visi plēš, ko vien var. Jūs saprotiet, ka ir tā: zemnieki atbrauc uz Rīgu pie mūsu ierēdņiem, un tad, kā saka, ja zemnieks nezina, kā te ir izvietoti kabineti, tad, ja kāds to parāda no sava kabineta, uz kādu zemniekam ir jāpāriet, tad par to 30 - 50 santīmu no viņa prasa. Katrs zīmoga uzspiedums maksā no 1 - 5 latiem, dažādas izziņas - 5 lati. Ko tad mēs panāksim, ja mēs paņemsim no zemniekiem to mazāko, ko vispār var? Ja mēs atstāsim tikai 80 litrus to atmaksāto akcīzes nodokli, tad mēs panāksim tikai to, ka zemnieki vispār atmetīs ar roku savam darbam.

Es domāju, ka Seiles kundze to varētu pastāstīt. Jūs ļoti labi zināt, ka Burtnieku pusē ir kāda labi sakopta zemnieku saimniecība. Tur cilvēki ir ļoti strādīgi un ir izveidojuši labu saimniecību. Jaunākais no viņiem pateica tā: “Es vēl apstrādāšu to zemi, bet mani bērni nestrādās!” Tātad mēs cilvēkus atradinām no zemes, jo mēs neko nedodam.

Cienījamais, Greiškalna kungs, jūs ļoti labi zināt, ka G-24 kredītu Latvijas zemnieki nesaņēma! Ne Latgales pusē, ne Kurzemes pusē. Jā! Un tāpēc tagad, lūdzu, atstāsim šos 100 litrus atmaksāto akcīzes nodokli, rēķinot uz 1 hektāru, un neaplaupīsim zemniekus līdz pēdējam! Paldies.

Sēdes vadītājs. Imants Burvis.

I.Burvis (Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas frakcija).

Cienījamie kolēģi! Cienījamais Prezidij! Pirmkārt, apsveicu jūs ar to, ka šodiena ir sākusies mierīgāk nekā vakardiena, un, ņemot vērā vakardienas pieredzi, es lūdzu pozīcijas deputātus steidzami savākt kādus 10 parakstus par izmaiņām reglamentā, lai aizliegtu opozīcijai runāt kritiskās intonācijās un vērsties pret pozīciju. Taču, ja kāds grib runāt, slavinot jūs, kā to dara Krustiņa tēvs “Lauku Avīzē”, tad var runāt arī bez reglamenta, kaut vai stundu katrs.

Tomēr, ja runājam nopietni, tā nu netīšām sanāca, ka jūs pagājušajā reizē pažēlojāt zemniekus, bet zemnieki nopriecājās par agru. Labojiet šo kļūdu! Steidzami labojiet šo kļūdu! Pat Bībelē ir teikts: “Kamēr ir auni, tikmēr būs cirpēji!” Un tā tam ir jābūt. Auni mīl, lai viņus cērp. Arī Krustiņa tēvs jūs turpinās slavēt kā lielākos zemnieku mīlētājus, tikai šī jūsu mīlestība ir kaut kā ar sadisma piegaršu: “Moku, jo mīlu!” Un, jo vairāk mīlu, jo vairāk moku, kamēr nosprāgst mīlamais objekts. Nu, tad dariet to! Es tomēr iesaku padomāt un nobalsot “pret”.

Sēdes vadītājs. Jānis Lagzdiņš... Nav zālē... Arnis Kalniņš.

A.Kalniņš (Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas frakcija).

Cienījamie kolēģi! Es domāju, ka no ekonomiski tehnoloģiskā viedokļa šis normatīvs tika izrunāts jau pagājušajā reizē, bet es gribu piebilst vēl tikai to, ka šeit bija viens segments, kā paiet pretim lauku saimniecībām. Es gribu minēt to, kas ir noticis līdz šim.

Vakar mēs tikām nobalsojuši subsīdijas lauksaimniecībai 17,58 miljoni latu apmērā, tas ir, 2,3% no pamatbudžeta izdevumiem. Tas ir pretrunā ar vēl eksistējošā likuma - Lauksaimniecības likuma - normu, kas paredz, ka subsīdijās ir jāizdala 3% no pamatbudžeta izdevumiem. Es nezinu, kā šajā gadījumā rīkoties, bet šī norma ir pieņemta pretēji likumam. Tātad te iztrūkums ir 50 miljonu latu uz subsīdiju rēķina, ko nākamgad nesaņems lauku saimniecības. Tas ir arī mazāk, nekā bija šajā gadā.

Es gribu piebilst vēl to, ka, sākot ar 1.septembri, uz slikto pusi ir mainījušās proporcijas akcīzei no naftas produktiem, kas nonāk Autoceļu fondā. Šis samazinājums gulsies galvenokārt uz finansējuma samazinājumu lauku ceļiem. Lieki ir teikt komentārus, ka pasliktināsies uzņēmējdarbība, ja nebūs kārtībā lauku ceļi.

Vēl viens moments. Šodien beidzot ir izdalīts arī šis memorands ar Starptautisko valūtas fondu, un tur ir kāda interesanta norma, ko parakstījusi arī valdība no savas puses. Tātad 21.punktā attiecībā uz PTO noteikumiem par tirgus aizsardzību ir teikts, citēju: “Mēs ceram uz pakāpeniskiem tirgus stāvokļa uzlabojumiem, lai mums nebūtu nepieciešams pagarināt šo pagaidu tarifu darbību pēc 1999.gada decembra.” Tātad tas teikts attiecībā uz cūkgaļas audzētāju iekšējā tirgus aizsardzību. Tātad arī šajā ziņā valdība ar mieru kapitulēt tam pieņemtajam Saeimas lēmumam, kas stājās spēkā, sākoties vasarai. Tādējādi zemniekiem, lauku saimniecībām nākamajā gadā būs finansiāli sliktākas iespējas, nekā tās bija šogad.

Es varu vēl piebilst to, ka Latvijā ir visaugstākās dīzeļdegvielas un elektroenerģijas cenas visiem ražotājiem, tajā skaitā arī lauku saimniecībām, starp visām Baltijas valstīm. Augstākas cenas, pat vairākkārt, ir arī herbicīdiem un fungicīdiem, nekā tās ir Rietumeiropas firmām, jo mūsu monopola realizētāji ir sagrābuši šīs produkcijas tirgu. Tāpēc es ļoti esmu tādā šaubu un neziņas varā kāpēc Zemkopības ministrija konsekventi neaizstāv lauksaimnieku intereses, jo kļūst sliktāk, nekā tas bija līdz šim. Tāpēc lūdzu atbalstīt iepriekš pieņemto normu par šo dīzeļdegvielu. Paldies.

Sēdes vadītājs. Oskars Grīgs.

O.Grīgs (pie frakcijām nepiederošs deputāts).

Labrīt, cienījamie kolēģi! Pirmkārt, referente kļūdījās, teikdama, ka iepriekšējais balsojums bija 110 litri uz hektāru. Tā ir kļūda! Bija 100 litri.

Otrkārt. Bojāra kungs, jūs prasījāt 50 litrus. Es domāju, ka arī jūs kļūdījāties… Un to Gundars Bērziņš nepieļaus. Es ticu savam kolēģim Bērziņu Gundaram.

Zināt, mani personīgi neuztrauktu arī subsīdijas, un daudzus zemniekus tās subsīdijas nemaz tik ļoti nevilina. Tā samaksa… teiksim, šī zemnieku subsidēšana. Es pieļauju, ka labāk būtu mazāki kredīta procenti, bet ilgstošāks kredīta atmaksas termiņš. Turklāt arī iekšējā tirgus aizsardzībā ir daudz citu mehānismu, ko varētu darīt. Bet es gribu tomēr aicināt jūs atstāt iepriekšējo normu - 100 litrus. Tas ir tas minimums, kas vēl notur nedaudz “uz nullēm” šo ražotāju, tas ir, lauksaimniecības produkcijas ražotāju.

Es zinu, ka es šorīt nesaņemšu šeit atbalstu un neatradīšu dzirdīgas ausis vienā lielā daļā deputātu, jo šie deputāti, iespējams, atceras tikai tad zemkopi, kad viņi kaut ko garšīgu ēd vai dzer, jo diemžēl cilvēks ir tāda būtne, kam šķiet, ka tas ēdamais un dzeramais ir pats par sevi saprotams - ka tas krīt no gaisa, ka tas nāk no Eiropas par velti iekšā, ka mums nevajag šo tautu laukos, kas ir dzīvā spēka avots… Tā ir elementāra patiesība, ka zemniecība dod šo dzīvo spēku tautai, papildina pilsētas ar cilvēkiem. Taču, ja mēs gribam to galīgi iznīcināt, nu tad jūs varat rīkoties arī tā.

Es tikai varētu piebilst vēl to, ka vakar jūs, tie, kuri skatījāties televīziju, redzējāt šo cīņu pasaulē pret tirgotājiem, ja tā vienkārši varētu izteikties. Sietlā ir noteikts ārkārtas stāvoklis, Anglijā notiek ielu nemieri, un es pilnīgi pieļauju, cienījamie kolēģi, ka protesta akcijās varētu apvienoties skolotāji ar mediķiem un vēl citu profesiju pārstāvjiem, bet tajā pašā laikā es jau jūtu, es dzirdu atskaņas no laukiem, ka zemnieki varētu apvienoties ar autopārvadātājiem un ar smago tehniku vismaz uz pāris nedēļām paralizēt tautsaimniecību Latvijā, tas ir, nobloķēt ceļus. Es personīgi to atbalstīšu un aicināšu viņus to darīt, ja jūs vēl neattapsieties un tiešām balsosiet par šo… tā tiešām ir pati zemākā norma, kas ir ar mīnusiem… šī 80 litru apmaksa uz hektāru. Tā ir pati zemākā, kāda vēl var būt. Es aicinu palikt pie iepriekšējiem 100 litriem. Paldies.

Sēdes vadītājs. Egils Baldzēns.

E.Baldzēns (Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas frakcija).

Godājamie kolēģi! Saeimas priekšsēdētāj! Latvijas Republikas pilsoņi! Es gribētu uzsvērt tikai vienu lietu. Man ir stingra pārliecība par to, ka, nedodot šos 100 litrus, mēs pasliktinām zemnieku stāvokli. Es pavisam nesen, pagājušajā piektdienā, kopā ar Gundaru Bērziņu biju Riebiņu pagastā “Lauku Avīzes” dienās un runājām ar agrofirmas “Turība” ļaudīm. Uz jautājumu, cik tad jums iziet to litru uz hektāra, viņi godīgi atzina, ka iznāk nedaudz vairāk par 120 litriem. Turklāt tā ir labi nostādīta saimniecība. Labi nostādīta saimniecība! Gundars Bērziņš ir blakām, un jūs, Lagzdiņa kungs, varat to pārjautāt viņam. Viņš apliecinās to, ko es saku. Un tāpēc es gribētu teikt: ja jums šis jautājums neinteresē, ja jūs uzskatāt, ka lauku ļaudis, kas centīgi un rūpīgi strādā, šinī jautājumā jūs maldina, tad jums tas ir jāsaka.

Esmu pilnīgi pārliecināts, ka daudzās jomās, kur lauksaimnieciskajai ražošanai jau tā klājas grūti, jūs tagad vēl vienā vietā cērtat nost sakni. Cik saknes var nocirst kokam? Mans viedoklis ir tāds, ka tad, ja nomaitās pamatsakni, ja izcirtīs to pamatsakni, tad arī viss koks nokaltīs. Vai Latvijas zemniecība ir tas koks, kurš ir domāts zāģbaļķu iegūšanai? Vai Latvijas zemniecība vairs nav vajadzīga? Vai šie 20 litri, ko valdības partijas grib ietaupīt, skaidri apzinoties, ka arī šie 100 litri radīs tikai daļēju kompensāciju, ir tas ceļš, pa kuru mums jāiet? Uz to jums, kolēģi, ir jāatbild pašiem!

Es iepriekšējā reizē aicināju arī apvienības “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK frakciju, un viņa savā pamatdaļā godprātīgi to atbalstīja… Šajās “Lauku Avīzes” dienās es nosaucu visus deputātus, arī “Latvijas ceļa” deputātus, kas atbalstīja mūsu opozīciju šajā jautājumā. Šodien es šos uzvārdus nenosaukšu, bet kopā ar šīm balsīm, kas vēl nesen atbalstīja opozīciju, šodien mēs varam cirst Latvijas tautas latvietības saknē dziļāku robu. Vai tas ir tas mērķis, ko vēlas sasniegt labējās partijas, kuras vairāk vai mazāk ir arī nacionāli noskaņotas, kuras labi apzinās, ka Latvijas lauki ir tā vieta, bez kuras latviešu tautas saules mūžs nav iedomājams. Taču es arī saprotu. Jā, te mums Ābiķa kungs saka, ka saules mūžs arī nav vajadzīgs, ka Saulvedis esot vajadzīgs - stingrā roka esot vajadzīga un ka Valsts valodas likumā arī varēšot piekāpties daudz un dažādos veidos…

Es tomēr gribētu pateikt pavisam īsi. Man būs ļoti bēdīgi ap sirdi, ja es redzēšu, ka tās priekšvēlēšanu nostādnes, kas bija apvienībai “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK, praktiski pārstāvēs vienīgi Oskars Grīgs. Es zinu, ka apvienības “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK frakcijai šis lēmums ir smags, jo ir saistīts ar valdības frakciju disciplīnu, bet es gribētu uzsvērt vienu: visam ir savs mērs! Mērs ir arī tām iespējām, kurās mēs pat budžeta grūtību apstākļos vēršamies pret savas tautas interesēm, arī pret zemniecības interesēm.

Es gribētu uzsvērt vienu: šie 100 litri dīzeļdegvielas uz vienu hektāru - tas ir gauži nepietiekami, tomēr tas būtu tas labais žests, ko valdības partijas varētu paturēt. Es šeit redzu valdības partijās pietiekami daudz tādu ļaužu, kuri grib atbalstīt lauku intereses, zemnieku intereses. Šobrīd jums ir izvēle starp pārliecības balsojumu un apspiestu pārliecību. Es gribu redzēt, cik daudz būs šo balsotāju liberāļu partijā, “Latvijas ceļā”, kuriem vienmēr šī individuālā apziņa ir noteicošais faktors. Ne jau velti Panteļējeva kungs pašreiz apmierināti smaida, ka mēs viņus saucam par liberāļiem, atšķirībā no Tautas partijas, kas saka, ka viņi ir tik tālu sociāldemokratizējušies, ka viņi balso pēc vienota principa vienmēr un visur.

Taču es gribētu uzsvērt sekojošo, kolēģi, ka mums šinī gadījumā tik tiešām ir jāatceras caur smiekliem un asarām, ko mēs esam solījuši saviem vēlētājiem. Un vēlētājiem mēs esam teikuši vienu: zemniekiem būs atbalsts! Tagad ir pienākusi šī stunda, kad tas ir jāsniedz. Neatkarīgi no tā, vai jūs to gribat vai negribat atzīt, tā ir valdības izšķiršanās. Es nešaubos, ka šis balsojums “Lauku Avīzē” būs pirmajā lapā nodrukāts, un tad katrs zemnieks varēs izlasīt. Es pilnīgi nešaubos… es zinu, ka vismaz “Lauku Avīze” gribēs parādīt zemniekiem to, kurš un kāpēc viņus atbalsta vai kurš un kāpēc viņus neatbalsta.

Tā ka, godājamie kolēģi, šis jautājums ir pietiekami nopietns. Un ir taču tik daudz vietu un jomu, kur mēs varam parādīt to, ka zemniekiem pietrūkst valdības atbalsta. Ne jau velti mēs daudzkārt esam runājuši, ka mazais un vidējais uzņēmējs nav cieņā šajā labējā valdībā. Un tagad ir pienācis tas brīdis, kad mums ir jāparāda, ka mums nav diferencētas attieksmes pret mazo un vidējo uzņēmēju, ka nav vis tā, ka mēs valdības partijās varam saskatīt atbalstu tikai lielajam kapitālam, ka mēs cienām šo mazo uzņēmēju - zemnieku. Un par to pašreiz būs šis balsojums Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītājs. Anna Seile.

A.Seile (apvienības “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK frakcija).

Cienījamie deputāti! Klausoties šārīta kvēlās runas, liekas, ka opozīcija ir sagatavojusi šo priekšlikumu un ļoti kvēli to aizstāv. Atcerieties, īstenība ir tāda, ka tas bija kompromisa priekšlikums, vidējais lielums - šie 100 litri par hektāru -, par ko atmaksā akcīzes nodokli par dīzeļdegvielu, un tas bija Annas Seiles sagatavotais priekšlikums, kuru atbalstīja opozīcijas vairākums un apvienības “Tēvzemei un Brīvība”/LNNK frakcija.

Protams, man kā pozīcijas deputātei nav viegli šodien aizstāvēt šo normu, kas paredz atmaksāt akcīzes nodokli par 100 litriem uz hektāru, un tomēr gribu teikt, ka, vadot Saeimā Lauksaimniecības un mežsaimniecības apakškomisiju, es esmu saņēmusi gan atsevišķu zemnieku atbalstu šajā laikā starp šo balsojumu un šodienu, gan arī vairāku sabiedrisko organizāciju atbalstu, tajā skaitā Zemnieku saeimas atbalstu. Un tāpēc es uzskatu, ka šos līdzekļus vajadzētu atrast, bet, protams, ir jādomā, no kā segt šos izdevumus. Un tāpēc es vakar ar smagu sirdi balsoju pret to pozīciju, kurā mēs piešķīrām tieši šos nepieciešamos 2 miljonus noklausīšanās iekārtām. Es uzskatu, ka vajadzēja atņemt šīs noklausīšanās iekārtas nelegālajām struktūrām, un tad pietiktu naudas, lai zemniekiem atmaksātu akcīzes nodokli par dīzeļdegvielu. Mana pozīcija šajā ziņā nemainīsies, un es domāju, ka turpmāk Saeimā aizvien vairāk radīsies atbalsts zemniekiem arī pozīcijas pusē, jo tas nav pareizi, ka tik lielā Saeimā, kur sēž simts deputātu, zemnieku atbalsts vairāk izskan no opozīcijas puses.

Sēdes vadītājs. Leons Bojārs. Otro reizi.

L.Bojārs (Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas frakcija).

Cienījamie kolēģi! Cienījamie radioklausītāji! Es tik tiešām atbalstu 100 litrus dīzeļdegvielas uz hektāru, par kuriem ir jāatmaksā akcīzes nodoklis. 100 litrus! Mans priekšlikums bija 115 litri, bet arī tas ir par maz. Satiekoties ar zemniekiem, esmu uzzinājis, ka vienā otrā vietā, kur ir smagi apstākļi, viņi izlieto aptuveni 130 litrus.

Cienījamā pozīcija, es domāju, ka Gundars Bērziņa kungs, būdams mans draugs, arī atbalstīs šos 100 litrus un pateiks labu vārdu šim atbalstam, kā arī Požarnova kungs, Kiršteina kungs un Leiškalna kungs par to visu nobalsos, par šiem 100 litriem. Un, tā kā izmisumā ir iedzītas arī zemnieces, kurām ir ļoti smaga dzīve, tad es domāju, ka viņas atbalstīs arī Lībanes kundze.

Paldies par uzmanību! Tāpēc tomēr nobalsosim, ka paliek 100 litru dīzeļdegvielas uz hektāru, par kuriem mēs atmaksāsim akcīzes nodokli.

Sēdes vadītājs. Jevgenija Stalidzāne.

J.Stalidzāne (Jaunās partijas frakcija).

Tas katrā ziņā ir ļoti interesanti, ka mēs pieņemam likumu, bet pēc tam pusstundas laikā to atkal atveram un atkal mainām. Tas zemniekiem, protams, skatoties un klausoties to visu, var likties ļoti interesanti. Es, protams, piekrītu Grīga kungam, ka zemniekiem vajadzētu izmantot pavisam citus atbalsta mehānismus, kuri būtu daudz iespaidīgāki un vērtīgāki, bet, tā kā mēs to neesam nodrošinājuši, neesam varējuši izdarīt, tad nekādā gadījumā nav pieļaujams tāds variants, ka mēs ķeramies klāt pie šiem 100 atmaksātajiem akcīzes nodokļa litriem. Jo, ja mēs varam atļauties SIA “Window” dubulttarifu, kur nāk miljoni, kas ir pret likumu un kas ir ārkārtas variantā pieņemts, ja mēs aizmirstam, ka par to maksā zemnieks, ka par to maksā skolotājs, kuru mēs vakar atstājām ar 40 līdz 60 latu lielu algu, tad, ja jūs atbalstīsiet šo viedokli, būtu vēlams, lai deputāti apņemas saņemt 40 līdz 60 latus, lai viņi tad samaksā apkuri, īri, palaiž bērnus skolā, apģērbjas un paēd.

Taču atcerēsimies, ka zemniekam nav vieglāk kā skolotājam, un, ja mēs nepaliksim pie šiem 100 litriem, tad aizaugušo lauku būs vēl daudz vairāk. Atcerēsimies, ka zemniekam nav ideālas tehnikas un ka viņam nav par ko to iegādāties. Nu ko, tad veidosim vībotņu sēklaudzētavu, audzēsim dadžus, audzēsim alkšņu audzes! Tā ka es aicinu deputātus palikt pie šiem 100 litriem un pašiem nepalikt smieklīgiem.

Sēdes vadītājs. Gundars Bērziņš.

G.Bērziņš (Tautas partijas frakcija).

Cienījamais Prezidij! Godātie deputāti! Godātie lauksaimnieki! Šī norma par dīzeļdegvielas atmaksu ir iestrādāta 5.Saeimā, un es vēlreiz atkārtoju, ka tā bija mana redakcija, kas tika atbalstīta. Toreiz tie bija 80 litri, un gadu gadiem ar šo normu arī pietika. Pēc tam tā tika nomainīta ar 120 latiem, jo ļoti strauji palielinājās šis patēriņš. Bet ir ļoti daudz arī tādu gadījumu, ka šī degviela tiek tirgota par santīmu, tiek pirkti čeki un citas lietas.

Tātad kāds ir mehānisms? Šobrīd tiek atmaksāti 13 santīmi uz litru dīzeļdegvielas. Vairumā dīzeļdegvielu var nopirkt, sākot no 25 līdz 28 santīmiem. Ja atskaitām 13 santīmus, tātad zemniekam degviela maksā no 12 līdz 15 santīmiem, pie kam pievienotās vērtības nodoklis te ir iekļauts jau iekšā, un, ja šis maksājums bilancē tiek iekļauts kā priekšnodoklis, tad praktiski šī degviela maksā 10 santīmus.

Ko tas dod? Tas nespiež zemnieku arī ekonomēt, jo reāli degviela iznāk diezgan lēta. Protams, iegūt naudu tās iegādei varbūt ir grūti, bet nav liela stimula tomēr arī samazināt šīs izmaksas.

Ir vairāki mehānismi, un sociāldemokrāti šeit nedaudz nekorekti runā, jo viņi paši, būdami iepriekšējā valdībā, jau izskatīja variantus, kā šo lietu mainīt. Nešaubīgi ir skaidrs, ka šī situācija saglabāties nevar, bet sliktākais ir tas, ka no šīs lietas ir jāatsakās un jāpāriet, teiksim, uz kaut kādām citām tiešajām dotācijām vai jāķeras vēl pie kādiem citiem sarežģītiem un grūti administrējamiem mehānismiem. Tā ka šeit es gribu teikt pilnīgi atklāti, ka sociāldemokrātu pozīcija šobrīd ir divkosīga. Viņi grasījās vispār no šīs normas atteikties un pāriet uz kādu citu mehānismu, kur zemnieki būtu ievērojami lielāki zaudētāji.

Par lauksaimniecības budžetu. Vai mēs atbalstām zemniekus ar reālu rīcību vai ar tukšu runāšanu? Lauksaimniecības budžets šogad kopumā ir palielināts par tik lielu summu, kā nav darīts nevienu gadu. Tie 15 miljoni SAPARD programmā, kas zemniekiem investīcijās dos pusi no investētajām naudām, bet 50% saņems atpakaļ. Latvijā tas ir nebijis gadījums, un tas ir zemkopības ministra Kalvīša, valdības un citu ministru nopelns, ka būs šāda nauda. Nākamgad varēs investēt un 50% saņemt atpakaļ. Es domāju, ka tas ir liels solis uz priekšu. Tas kopumā visu summāro lauksaimniecības budžetu palielina, kā es vēlreiz atkārtoju, vairāk, nekā tas ir noticis jebkurā citā gadā, - vairāk nekā par 10 miljoniem latu.

Otra lieta. Vakardien budžetā bez skaļām runām mēs nobalsojām garantiju Latvijas Hipotēku un zemes bankai 10 miljonu vācu marku jeb 3,2 miljonu latu apjomā. Tie būs jauni ilgtermiņa lēti resursi, kas būs pieejami mazajam un vidējam biznesam. Mēs nenodarbojamies ar tukšām runām, bet apliecinām ar reālu rīcību. Es domāju, ka nākamgad lauksaimniecības budžets ir palielināts vairāk, nekā tas ir bijis citos gados.

Runājot par 3% lauksaimniecības subsīdijām no budžeta, gribu sacīt tā: redziet, šogad ir mainījusies budžeta ieņēmumu struktūra. Budžetā ir atspoguļota visa ārvalstu palīdzība un citas lietas, kādā veidā palielināt ieņēmumus. Un tāpēc šeit kopumā, nešaubīgi, ir redzams palielinājums.

Mazajam un vidējam biznesam viens no galvenajiem atbalstiem, kas ir bijis acīm redzams jau iepriekšējās valdības laikā, ir stabila, prognozējama valsts finansu un makroekonomiskā politika, kas ļautu samazināties kredītu procentiem un kas ļautu palielināties kredītu piedāvājumam, jo valsts nepaņemtu naudu savu parādu segšanai. Tas dzīvē ir pierādījies, ka zemniekiem bija pieejami 5,5-12% lieli kredīti. Šobrīd tie ir pakāpušies.

Kungi mīļie, darīsim visu, lai valsts finansu politika būtu stabila un kredīti samazinātos līdz 12 procentiem. Mans viedoklis ir tāds, ka hipotekārajiem kredītiem ir jābūt 8-9 procentu robežās. Un es domāju, ka to apmēram divos gados ir iespējams panākt.

Mums ir laba pieredze blakus - Lietuvā, kuru bieži min par piemēru un kur politiķi ir sasolījuši daudzas, daudzas lietas, tikai diemžēl realitāte ir un paliek realitāte, jo daudz kas no tā ir palicis neizpildīts. Jūs jau zināt, ka 50 tūkstoši zemnieku ir iesnieguši prasības tiesā pret valdību un parlamentu, jo tas, kas tika solīts, nav izpildīts. Un es esmu par to, lai mēs zemniekus tādā veidā nevestu bezcerībā ar lietām, kas ir nereālas, jo, ja šobrīd tiek nobalsota un atstāta 100 litru norma uz hektāru, bet naudas budžetā nav... Tātad tie, kuri pirmie iepirks, tie noteikti būs turīgākie, kas varēs atļauties iegādāties degvielu visam gadam. Viņi atmaksāto akcīzi saņems, bet pārējie no pusgada vairs nesaņems atpakaļ ne santīma, jo nebūs naudas. Es domāju, ka šie 80 litri, kuriem pietiek naudas, ir taisnīgi. Un visiem būs iespēja to saņemt. Es esmu par to, lai mēs nebarotu zemniekus, skolotājus vai kādus citus ar tukšiem solījumiem, bet ar reāliem darbiem uzlabotu šo situāciju. Un lauksaimniecībai budžets ir tik atbalstošs kā vēl nekad agrāk. Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītājs. Oskars Grīgs. Otro reizi.

O.Grīgs (pie frakcijām nepiederošs deputāts).

Es gribēju sacīt, Bērziņa kungs, par šiem 80 litriem, kam, kā jūs sacījāt, jūs esot šīs normas autors 5.Saeimā. Jā, tajā laikā par 80 litriem vispār nevajadzēja zemniekiem apmaksu, rēķinot uz 1 hektāru, jo tajā laikā dīzeļdegvielu laistīja pa grāvjiem. Tā nebija problēma.

Taču, ja jūs tagad runājat par 12 santīmiem, kas iznāk, tad jūs maldināt sabiedrību, maldināt deputātus. Tā ir kontrabandas degviela! Tāpat kā alkoholu “točkā” var dabūt par lētu naudu. Nevajag mānīt tautu!

Un, ja jūs runājat par SAPARD līdzekļiem, kas tiek doti lauksaimniecībai un zemniekiem, tad gribu teikt, ka tos dod tikai tādiem, kuri ir kaut ko jau paveikuši. Un dod tikai lielākoties pārstrādes uzņēmumiem, nevis tam, kurš grib startēt - iesākt savu saimniecisko ražošanu. Jūs kapitāli maldināt tautu! Nevajag melot vienkārši! To es jums pasaku. SAPARD līdzekļus dod tikai tam, kurš ir jau kaut ko paveicis! Tā ir elementārā patiesība. Lūk, kā tas ir! Un pie tam vēl SAPARD līdzekļi ir jāsedz ar subsīdiju garantiju no valsts puses vai arī ar naudas līdzekļiem. Tā ka lūdzu atbalstīt 100 litrus uz hektāru! Paldies.

Sēdes vadītājs. Ivars Godmanis.

I.Godmanis (frakcija “Latvijas ceļš”).

Cienījamo priekšsēdētāj! Cienījamie kolēģi! Atšķirībā no liela skaita šeit sēdošo, kaislīgi runājošo jauno politiķu, man bija tas gods ar šo lauksaimniecības problēmu nodarboties no 1990.gada. Rodas tāda sajūta, ka faktiski tagad mēs izmantojam šo tribīni un dziedam absolūti par visu ko. Es gan vienam kolēģim no opozīcijas jau teicu, ka viens otrs runā par lauksaimniecību visai efektīvi, lai gan viņš saprot no tās tik daudz, cik mērkaķis saprot no svētdienas.

Patiesību sakot, ja kāds kaut cik seko līdzi ekonomiskajai situācijai lauksaimniecībā pasaulē, tad viņš būs izlasījis pēdējo “The Economist”. Starp citu, vēl par to pašu, ko Grīga kungs teica, ka dauza ārā “McDonald” logus un stiklus. Un tad, kad viņš attaisīs vaļā šo laikrakstu, tad rakstā par Pasaules tirdzniecības organizāciju, vienā no materiāliem, viņš ieraudzīs kādu interesantu tabulu par to, cik pasaulē viens fermeris saņem naudu no valsts. Un tur mēs ieraudzīsim šādus te interesantus ciparus: Luksemburgā - 30 tūkstošus dolāru, Šveicē - 30 tūkstošus dolāru, Japānā - apmēram 28 tūkstošus dolāru, Eiropā - 20 tūkstošus, arī Amerikā apmēram 20 tūkstošus, bet tikai ar to starpību, ka Amerikā nevis subsidē... Paklausieties, ko es runāju mazliet profesionālāk, padomājiet par to ar savu galvu!... Tātad 20 tūkstošus Amerikā saņem fermeris, tikai starpība ir tajā apstāklī, ka Eiropā šī nauda tiek dota fermerim tieši cenas realizācijas brīdī, turpretī Amerikā zemniekam maksā tiešā ceļā un bieži vien visai dažādās formās, tajā skaitā arī vides aizsardzības nolūkā. Un tad paliek Kanāda, kas ir vismazāk subsidējošā valsts. Tā maksā apmēram piecus, sešus tūkstošus dolāru fermerim. Tagad, ja mēs ņemam tos 2,3%, tad Kalniņa kungam ir taisnība. Jā, protams, ja mēs pilnīgi klasiski skatāmies pēc pagājušā gada budžeta, tad 3% mums neiznāk. Taču mēs tur neesam ierēķinājuši iekšā, Kalniņa kungs, to, ko teica Bērziņa kungs. Faktiski tās lietas, kas ir saistītas ar SAPARD, to, tiesa, budžetā nav. Un tur 75% nāk klāt no ārzemēm, bet šie 25%, kas ir kofinansējums, ir budžetā. Un, ja jūs to pieliksiet klāt, tad būs 3%, pat drusku pāri.

Nākamā tēze. Jautājums var rasties par to, kāpēc es nosaucu tos lielos ciparus. Es mēģināju noskaidrot, cik mums reāli ir fermeru. Un, ja mēs paņemam visu to naudu, kas aiziet viņiem - tātad tieši viņiem, nevis pārstrādei vai citām ar to saistītām lietām - , tad kāds no lielajiem speciālistiem, kas tik aizgrābti klaigā, varētu noskaidrot, cik naudas iznāk uz vienu fermeri Latvijā. Es pats nespēju aprēķināt, jo man tomēr nav tādu eksaktu datu, cik tieši mums ir zemnieku, kas strādā un nodarbojas ar lauksaimniecību. Tā aptuvenā informācija, ko es pagājušajā gadā mēģināju noskaidrot, man vēstīja, ka mūsu subsīdijas ir 50 reižu mazākas. 50 reižu mazākas, nekā ir vidēji Eiropā, ja mēs rēķinām uz hektāru lauksaimnieciski apstrādājamās zemes. Ja tās ir 50 reižu mazākas, tad, 20 tūkstošus izdalot uz 50, mēs dabūsim aptuveni 400.

Tagad padomāsim, ko nozīmē šie 110, 100 un 80 litri. Jā, es, protams, saprotu, ka tad, ja tur būs 100 litri vai 110, vai 120, vai 140, neapšaubāmi, tie, kuriem būs, lūk, šī zeme, viņi būs priecīgāki, ka viņi dabūs šo naudu kabatā. Bet vai tas ir pareizi?

Es kategoriski uzskatu, ka tas nav pareizi. Es to jau pagājušajā gadā teicu arī iepriekšējā valdībā, un es to esmu teicis arī pašreizējai valdībai. Es uzskatu, ka pats princips... Jā, tas faktiski bija atbalsta princips, bet tas, pēc manas dziļas pārliecības, nav pareizs. Pareizais princips ir tāds, kāds ir Eiropā, kur faktiski runa ir par to, ka subsīdija ir saistīta ar produkciju. Un, ja tu kaut ko ražo, tad tu saņem subsīdiju. Bet, ja tev maksā par hektāru, tad šādai rīcībai nav nekāda sakara ar to, ko tu ražo. Tev varbūt ir apmēram 400 hektāru, un tu tur vari neko nedarīt. Tev tur vairojas alkšņi, bet tu saņem savu naudu... Nu paga, paga! Ja es pats personīgi nebūtu izskatījis, tad nezinātu, ka bija tādi gadījumi, kur 82 cilvēki faktiski šo te lietu mēģināja administrēt. Cik tas maksā? Un es pats esmu redzējis, kā tie čeki ik pēc minūtes tiek izsisti benzīntankā. Tāpēc man ir zināmas aizdomas, ka šis princips...

Es nesaku, ka visi cilvēki ir negodīgi, bet viena daļa tāda ir. Un principā es uzskatu, ka šī sistēma ir pilnīgi jāmaina, jo saskaņā ar mūsu lauksaimniecības subsīdiju programmu, ja cilvēks tur divas, trīs vai četras govis, viņš saņem 6-7 santīmus litrā par pienu, un viņš nedabū nevienu santīmu subsīdiju kā tādu, jo viņš neietilpst faktiski tajā lokā, kas ir tiesīgs saņemt šīs subsīdijas. Un tas, pēc manām domām, nav pareizi.

Varētu teikt, protams, ka tā ir it kā naudas sadalīšana sīkākās daļās un ka viņi nav pietiekami efektīvi ražotāji, taču tā doma, ka mēs zinām, ka tad, ja tas cilvēks tās govis tur, to pienu ražu un par to pienu saņem subsīdiju, ir daudz pareizāka, nekā tā, ka šim zemniekam ir hektāri, ar kuriem viņš neko nedara.

Tādējādi visa mana noslēguma runa ir sekojoša, jo mums neizdosies, cienījamā Seiles kundze un Grīga kungs, ar šiem 80 vai 100 latiem... Mēs varam iegūt sev popularitāti, bet mēs Latvijā nekad nedabūsim šo te 50-60 reižu atšķirīgo subsīdiju līmeni, kāds ir Eiropas Kopienā. Bet kā tad mēs to varam izlīdzināt? Ne jau ar šiem 100 latiem! Mēs to izlīdzināt diemžēl varam tikai vienā veidā - pieņemot tādu budžetu, kādu mēs to pieņēmām vakar, un grozot, labākajā gadījumā, ar 2% deficītu, ne lielāku, un panākt, ka mūs uz to Eiropas Kopienu uzaicina. Vajadzētu pacīnīties vēl vismaz divus, trīs, varbūt pat četrus gadus, lai mēs tur tiekam iekšā, un tad tās subsīdijas daļēji būs no Briseles. Bet, ja mēs to nedarīsim, tad mēs iesim pa otru ceļu - mēs atļausimies 5, 6, pat 10% deficītu un mēģināsim segties ar vīģes lapām. Nekas neiznāks!

Es saprotu jūsu domu. Jūs gribat pacelt karogu un lielīties, ka jūs esat vienīgie zemnieku aizstāvji. Bet cik daudz jūs zināt faktiski par šo lietu kopumā Eiropas Savienības līmenī? Es baidos, ka tas ir ļoti maz.

Jā, un vēl viens neliels izglītojošs moments cienījamajiem deputātiem. Vakar tika pieņemts Budžeta likums, bet Budžeta likumā šādas naudas nav. Faktiski mūsdienu diskusija ir absolūti nokavēta. Ir tikai politika! Tāpēc, ja šajā likumā mēs pieņemsim to normu, kas bija, tad tas būs pretrunā ar Budžeta likumu. Un kā tad izpildīs šo Budžeta likumu?

Sēdes vadītājs. Paldies. Pēteris Salkazanovs.

P.Salkazanovs (Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas frakcija).

Cienījamo Prezidij! Cienījamie deputāti! Mani šodien rosināja kāpt tribīnē Leona Bojāra draugs Gundars Bērziņš, pieminot jautājumu par to, ka Zemkopības ministrija un šī valdība ir izdarījusi ļoti daudz pozitīva un ka tā visām Eiropas Savienības kandidātvalstīm ir nodrošinājusi to, ka tām tiek iedota SAPARD nauda. Atvainojiet, to izdarīja Eiropas parlaments ar balsojumu, ka kandidātvalstīm ir jāpiešķir šī SAPARD nauda, kas nav atbalsts tikai lauksaimniecībai, bet ir atbalsts laukiem.

Par to, ko teica Godmaņa kungs, - par 100, par 80 vai par 120 litriem. Šī nauda tiek maksāta, rēķinot uz apstrādātajiem hektāriem. Varbūt varētu arī mainīt šo mehānismu un šo naudu labāk administrēt, bet šodien valdība nav piedāvājusi citu administrēšanas mehānismu vai citu sistēmu.

Attiecībā uz to, ka zemniekam ir svarīgi 10, 20 vai 30 lati klāt. Viss liecina par to, ka zemniekam ir ļoti grūti konkurences apstākļi ar Rietumeiropas zemniekiem, jo Rietumeiropas zemnieki saņem kopējo atbalsta masu 500 latu apmērā, rēķinot uz hektāru. Latvijas zemnieks nākamajā gadā saņems apmēram 16 - 17 latus, rēķinot uz hektāru. Tādā gadījumā katrs santīms, par kuru šeit balsosim, zemniekam ir ļoti svarīgs.

Attiecībā uz tām lietām, ka bija mēģinājums salikt kopā Lauksaimniecības likumu ar SAPARD programmu. Atvainojiet, likumdošanas paketē saistībā ar budžetu šādi grozījumi netika iesniegti. Šodien spēkā esošais Lauksaimniecības likums nav grozīts un šie 3% ir noteikti ar likumu. Viens likums - visiem!

Vienīgais, ko mēs pašlaik apsveram sarunās ar sociālajiem partneriem no zemniekiem, ir jautājuma ierosināšana Satversmes tiesā, jo grozījums šajā likumā nebija iesniegts kopā ar budžeta paketi. Jāsaka gan, ka šis nav vienīgais tāds likums. Tāds ir arī Profesionālās izglītības likums, un, ja budžeta paketē bija iesniegti Izglītības likuma 53.panta otrās daļas grozījumi, tad Profesionālās izglītības likums palika vecajā redakcijā, par kuru jūs, Saeimas deputāti, un šeit klātesošie, esat nobalsojuši. Arī tas ir Satversmes tiesas cienīgs jautājums. Tā ka budžets nevar palikt tāds, kāds tas ir. To nāksies grozīt.

Sēdes vadītājs. Imants Burvis - otro reizi.

I.Burvis (Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas frakcija).

Cienījamie kolēģi! Cienījamais Prezidij! Godmaņa kungs te, protams, salīdzināja tos mērkaķus, bet mērkaķiem, saprotiet, ir septiņas svētdienas nedēļā, un tāpēc nav korekti salīdzināt mērkaķus ar parlamenta deputātiem. Galu galā vēl nav zināms, kurš ir gudrāks.

Un šajā ziņā, turpinot šo sarunu, gribētos pateikt Gundaram Bērziņam tā: ir ļoti slikti, ja vienlaicīgi melo un moralizē. Divkosība - tas ir ļoti precīzs termins. Divkosība, pēc manas sapratnes ir tas, ka, runājot par pirms vēlēšanām solīto, pēc vēlēšanām kāds paziņo, ka šo solījumu izpilde ir akmens laikmeta palieka.

Divkosība ir tā, ja runā par morāles vērtībām un trijiem bērniem ģimenē, bet balso pret Tikumības policijas izveidošanu un pret sociālajām garantijām. Tā ka ar to mērkaķošanos tā nu ir, kā ir.

Sēdes vadītājs. Arnis Kalniņš - otro reizi.

A.Kalniņš (Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas frakcija).

Cienījamie kolēģi! Es tiešām negribēju otrreiz runāt, bet es gribu vērst jūsu uzmanību uz to, ka jebkurā Eiropas Savienības kandidātvalstī SAPARD līdzekļi tiek izdalīti papildus nacionālajiem finansiālajiem resursiem, nevis ka SAPARD aizvieto nacionālos finansiālos resursus, kas tiek subsidēti, vai nu kredītprocentu atbalstam, vai kam citam. Tā ir pirmā tēze.

Otrkārt. Kā tas ir citās valstīs? Mēs jau dzirdējām Godmaņa kungu, ka pat Amerikas Savienotajās Valstīs ir atbalsts fermeriem. Kur tad pasaulē ir tā oāze, kur pasaules tirgus cenas ir vēl zemākas nekā Amerikas Savienotajās Valstīs? Lūk, oāzes ir tur, kur netiek apmaksāts darbs. Tas tā ir Argentīnā, tas ir tur, kur iegūst cukurniedres un tā tālāk. Tur, kur par vienu stundu fermeris saņem krietni mazāk nekā fermeris Amerikā. Tā ka šis mehānisms nav tik vienkāršs, runājot par atbalstu lauksaimniecībai kā tādai.

Treškārt. Es gribu piebilst, ka Bērziņa kungs ļoti labi pateica par hipotekāro kreditēšanu, bet, redziet, tam vīnam reizēm ir jānorūgst ātrāk. Es atceros, ka 1996.gadā Šķēles valdības laikā tika “amputēts” likums par Latvijas Hipotēku un zemes banku. Tur bija iekšā visu ķīlu zīmju emisijas mehānisms, hipotekārais kreditēšanas mehānisms. Lūk, ir jāpaiet pāris gadiem, lai “pielēktu” šī doma, lai mēs tiešām pieņemtu, atjaunotu un ieviestu šo klasisko ekonomisko instrumentu, kas pasaulē tiek lietots. Bet šāds noilgums kaitē tautsaimniecībai! Cerams, ka tādi noilguma vai saprašanās periodi nākotnē būs īsāki.

Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītājs. Egils Baldzēns - otro reizi.

E.Baldzēns (Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas frakcija).

Godājamie kolēģi! Saeimas priekšsēdētāj! Latvijas Republikas pilsoņi! Arī es tomēr gribētu mazliet iebilst savam kolēģim Ivaram Godmanim, kas runāja ļoti daudz un nopietni. Viņš teica, ka te ir deputāti, kas praktiski no lauksaimniecības saprot tikpat daudz kā mērkaķi no svētdienas.

Tāpēc es gribētu šeit atzīmēt sekojošo: laikam jau, Godmaņaprāt, mērkaķi ir ne tikai opozīcijā, bet arī tie deputāti, kuri atbalstīja iepriekšējā reizē opozīcijas priekšlikumus, kuri gribēja aizstāvēt zemnieku, lai viņam būtu iespējams saņemt zināmu papildu finansējumu, ko jaunās valdības partijas reāli “apcērp”. Ja zemnieku aizstāvēšana nozīmē mērkaķošanos, tad, protams, tas ir diezgan bēdīgi šajā valstī. Mēs arī saprotam, ka liberālisms te ir kļuvis 50 reižu lielāks nekā Amerikas Savienotajās Valstīs, kura ir viena no pašām liberālākajām valstīm. Tad laikam mūsu valsts ir galīgi slima tāpēc, un ir jāsāk domāt, kur tad to ievietot - vai nu Eiropas Savienībā, vai varbūt kādā citā mājā, kuru, kā mēs zinām, parasti sauc par trako māju.

Tāpēc es gribētu pateikt pavisam skaidri un gaiši: mēs te daudz runājām, kas esot tukšas runāšanas, tukši solījumi un tamlīdzīgi, jo zemniekiem nevarot dot šo iespēju - saņemt kompensāciju par 100 katru apstrādāto hektāru.

Es vēlreiz uzsveru vārdus: “par katru apstrādāto hektāru”! Ja mēs runājam par neapstrādātajiem hektāriem, kā to teica mans kolēģis Ivars Godmanis, tad tādā gadījumā mēs neuzticamies pašvaldību darbiniekiem. Tad mēs neuzticamies tām kontrolēm, ko Zemkopības ministrija var veikt.

Es nezinu... es Kalvīša kunga darbu tik slikti nevērtēju. Es viņam uzticos. Ja viņš kaut ko kontrolē, tad es domāju, ka viņš ir izkontrolējis. Tāpēc es domāju, ka arī šis arguments ir pilnīgi lieks.

Es gribētu uzsvērt arī to, ka, protams, tas ir pozitīvi, ka ministrs ar savu rīcību nav nogremdējis nevienu SAPARD sadarbības iespēju, bet teikt, ka tas ir tieši ministra nopelns... Man liekas, ka tas ir varens pārspīlējums, ko minēja Gundars Bērziņš. Nu vienīgi tādā nozīmē, ka ministrs neko nav darījis, lai šo labo lietu “izgāztu”. Es pilnīgi piekrītu, ka Kalvīša kungs ir lauksaimniecības patriots un neko sliktu negrib darīt. Līdz ar to tas, neapšaubāmi, ir nopelns - neko sliktu nedarīt.

Un gribētu arī atgādināt, ka šis SAPARD taču galu galā ir piešķirts no Pirmsiestāšanās fonda Eiropas Savienībā un ka līdz ar to, kā jau norādīja arī Kalniņa kungs, tas nāk mums papildus nacionālajiem resursiem. Protams, mēs katrs varam par šo fondu teikt, ka tā mēs visi virzāmies... Mūsu Saeimas frakcijas ir atzinušas šo virzību uz Eiropas Savienību, un beigu beigās tas ir tikai valdības nopelns, ja mēs te visi kopā kaut kur virzāmies. Var jau arī tā to pagriezt. Man nav iebildumu. Bet tad ir jāatzīst, ka visi iepriekšējie nopelni, kas bija Krištopana kunga valdībai, ir tikai “Latvijas ceļa” nopelns un ka Tautas partija un Tautas saskaņas partija nav pienesusi ne graša. Tad nu vajadzētu būt konsekventiem! Tad kāpiet tribīnē un sakiet! Pirms tam mēs nevarējām dot ne santīma klāt, toreiz tātad strādāja “Latvijas ceļa” valdība Viļa Krištopana vadībā. Tad būsim varbūt godīgi! Jo pretējā gadījumā jums tie kritēriji ir ļoti atšķirīgi.

Es vēl gribētu pateikt sekojošo. Mums ir ļoti daudz dažādu projektu, kas tā vien prasās, lai opozīcija tos atkal virzītu uz Satversmes tiesu; piemēram, šis dubulttarifs SIA “Window” un “Latvenergo” attiecībās. Mani vienkārši reizēm pārsteidz, cik bieži valdības pārstāvji nepārtraukti grib nonākt pretrunā ar likumdošanu. Vai jums Ministru kabinetā nav vairs neviena normāla jurista? Vai jums nav konsultantu - juristu? Varbūt jūs vienkārši steidzaties kaut ko nokārtot, kaut ko sakārtot, kā jūs to sakāt? Te ir pilnīgi pretēja situācija likumdošanai. Es domāju, ja reiz jums Saeimā ir 61 balss un ja jūs par šo 61 balsi esat tik pārliecināti, tad virzieties taču pa dabisko likumdošanas ceļu! Nemēģiniet pārlēkt pāri paši savam augumam kā tādi kārtslēcēji! Es domāju, ka tas ir galīgi lieki.

Un tas pats attiecas arī uz šo noklausīšanās aparatūru. Es jums varu vienkārši atgādināt, ka arī šie 2 miljoni bija steidzami nepieciešami. Manuprāt, ja mēs šinī gadījumā atbalstītu vismaz apvienības “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK frakcijas priekšsēdētāja Požarnova kunga izteikumus “Neatkarīgajā Rīta Avīzē”… Viņš ar savu balsojumu arī vakardienas sēdē to apliecināja, ka tā praktiski ir afēra. Požarnova kungs pateica skaidri un gaiši: “Es tajā nepiedalos!” Taču ir cilvēki, kuri tajā piedalās. Bet redziet, kad ir jārunā par zemniekiem, tad ir afēras, kurās piedalās valdības pārstāvji, un tāpēc es domāju tā: “Izšķirieties godīgi!” Es katrā ziņā domāju, ka zemnieki ievēros jūsu vēlmi.

Sēdes vadītājs. Atis Slakteris.

A.Slakteris (Tautas partijas frakcija).

Cienījamie kolēģi! Prezidij! Gandrīz ar asarām acīs klausījos, kā par mani šeit rūpējās daudzi kolēģi, jo es esmu viens no tādiem zemnieku saimniecību īpašniekiem, kuriem ir sagadījies būt šajā Saeimā. Man ir patiesas bažas un ir jāsaka, ka skaitļi un cipari, lati un litri juka krustām šķērsām. Tas patriotisms pilnīgi mirdzēja acīs, bet sajēgas patiešām bija ļoti maz.

Es varētu jums pastāstīt pilnīgi reālas lietas, lai jūs patiešām saprotat. Uzzinot to, pēc tam arī opozīcija, sitot pozīciju, varētu to kvalificētāk darīt… tad tai būtu vieglāks darbs. Jūs te minējāt piemēru - ja nemaldos, tas bija Baldzēna kungs, bet varbūt es kļūdos -, ka kādā ļoti labā saimniecībā esot pamanījušies iztērēt daudz vairāk par 120 litriem dīzeļdegvielas uz hektāru. Jūs mani ļoti atvainojiet, jo es varbūt nezinu konkrēto saimniecību, taču, manā izpratnē, tas ir ļoti slikts rādītājs. Ir ļoti jāpūlas, lai tieši tik daudz degvielas notērētu. Varbūt arī var atrast tādus paņēmienus… Man tādi nav zināmi.

Gatavojoties šodienas sēdei, es paskatījos, kas notiek man piederošajā zemnieku saimniecībā. Man ir ļoti intensīvi strādājoša saimniecība. Visi hektāri ir aparti, arī tehnoloģija… Pilnīgs ārprāts, jo nav neviena hektāra brīvas zemes: cukurbietes - simt hektāru, arī kvieši... Viss aparts, viss izdarīts, un man patiešām ar tiem 80 litriem mazliet pietrūka. Man ir aptuveni 90 iztērējušies. Nu ko lai jums saka? Ja kāds stāsta, ka viņam ar 120 nepietiek, tad man rodas lielas šaubas, vai tā ir patiesība.

Bet ne jau par to ir runa. Ne jau par to, cienījamie kolēģi, es stāstu! Nepatiesību bija daudz. Arī Grīga kungs, labs kolēģis, nav sapratis, ka tā dīzeļdegviela, ja to oficiāli pērk un saņem akcīzes kompensāciju, patiešām nemaksā vairāk par 12-13 santīmiem, pat tad, ja neņem vērā to PVN, bet, ja vēl to noskaita nost, tad es nezinu, kur viņš pirka to degvielu… Es nezinu, kur jūs to pirkāt, bet patiesība ir tāda, kā Gundars Bērziņš teica. Es jums dokumentus varu parādīt. Nu tās taču ir tādas vienkāršas lietas. Tie, kuri patiešām ar to nodarbojas, visu to zina un parasti it kā nekāpj te runāt.

Par politiku. Nenoliedzami, ka labāk būtu, ja varētu mazliet vairāk atmaksāt par tiem 80 litriem, bet tanī pašā laikā taupīgu tehnoloģiju lietošana nenoliedzami veicina šādu normu. Nenoliedzami, ka Latvijas valstī šis lauksaimniecības atbalsta koeficients (pēc OECD) ir zems, pat zemāks nekā ASV un Kanādā, Lietuvā vai pat Igaunijā pēdējos gados. Tā tas ir, bet es nedomāju, ka ar pārspīlētu normu ieviešanu kādā vienā sektorā varētu kaut ko jēdzīgu panākt.

Bez tam vairākiem Tautas partijas deputātiem ir grūti par šo normu balsot, bet tukšu solījumu došana nav mūsu specialitāte. Tas vairāk attiecas uz sociāldemokrātiem, viņi var visiem visu ko solīt, lai gan skaidri zina, ka neizpildīs.

Bez tam tas, ka mēs esam spiesti taupīt pat šajā lietā, lielā mērā ir sociāldemokrātu lielais nopelns, jo, kā Baldzēna kungs tikko lepojās, tieši viņš bija iepriekšējā valdībā un rūpējās par to, lai šīs jostas visiem nākamajā gadā būtu cieši jāsajož. Tā nu tas diemžēl ir. Tas attiecas uz visu ko - gan uz lauksaimniecību, gan uz skolotāju algām. Viņš noteikti ar lepnumu var teikt, ka tajā valdībā, kurā bija sociāldemokrāti, neviens lats netika pielikts skolotāju algām, neba arī lauksaimniekiem kas dižs tika izdarīts. Paldies.

Sēdes vadītājs. Pēteris Salkazanovs. Otro reizi.

P.Salkazanovs (Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas frakcija).

Cienījamie deputāti! Man tiešām ir prieks, ka Atis šoreiz nerunāja par vecotēvu, kas viņu izvadīja šodien uz sēdi. Taču, runājot par šo saimniecību, gribas uzsvērt, ka tā ir agrofirmas “Turība” saimniecība. Es gan nezinu, bet man liekas, ka premjera padomnieks ir Strautiņa kungs. Kādus padomus tad viņš dod, ja tik daudz tērē degvielas?

Tomēr kopumā man jāsaka, ka tiešām ir ļoti daudz saimniecību, kur, kā jau Bērziņa kungs teica, vidējais rādītājs ir no 80 līdz 120 litriem. Un pa vidu tur ir šie 100 litri, tāpēc varbūt nerunāsim par to, kurš, ko un kad ir darījis. Darīsim šodien kaut ko zemnieku labā!

Sēdes vadītājs. Debates beidzam. Komisijas vārdā - deputāte Aija Poča. Lūdzu balsošanas režīmu! Balsosim par likumprojekta “Grozījums likumā “Par akcīzes nodokli naftas produktiem”” pieņemšanu pirmajā lasījumā! Lūdzu rezultātu! Par - 55, pret - 37, atturas - 1. Pirmajā lasījumā likumprojekts ir pieņemts.

A.Poča. Ņemot vērā debatēs vairākkārt izskanējušo domu, ka šīs naudas nākamā gada budžetā vairs nav, tātad apmaksai vairāk nekā par šiem 80 litriem par vienu hektāru, es ierosinu šo likumprojektu pieņemt tūlīt arī otrajā, galīgajā, lasījumā.

Sēdes vadītājs. Tiek celti iebildumi. Lūdzu ierosinājumus par priekšlikumu iesniegšanas termiņu!

A.Poča. Tādā gadījumā priekšlikumu iesniegšanas termiņš ir pirmdiena. Otrais lasījums - nākamajā ceturtdienā.

Sēdes vadītājs. Otrais lasījums - 9. decembrī.

A.Poča. Jā, 9.decembrī.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Nākamais darba kārtības jautājums - lēmuma projekts “Par deputāta Edgara Zalāna atsaukšanu no Budžeta un finansu (nodokļu) komisijas”.

Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par šo lēmuma projektu! Lūdzu rezultātu! Par - 56, pret - 1, atturas - 9. Lēmums ir pieņemts.

Nākamais lēmuma projekts - “Par deputāta Arņa Razminoviča atsaukšanu no Juridiskās komisijas”. Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par šo lēmuma projektu! Lūdzu rezultātu! Par - 54, pret - 2, atturas - 11. Lēmums ir pieņemts.

Nākamais ir lēmuma projekts “Par deputāta Edgara Zalāna ievēlēšanu Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijā”. Lūdzu zvanu! Balsosim par šo lēmuma projektu! Lūdzu rezultātu! Par - 58, pret - 1, atturas - 13. Lēmums ir pieņemts.

Nākamais lēmuma projekts - “Par deputāta Arņa Razminoviča ievēlēšanu Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijā”. Lūdzu balsošanas režīmu! Balsosim par šo lēmuma projektu! Lūdzu rezultātu! Par - 60, pret - nav, atturas - 12. Lēmums ir pieņemts.

Nākamais darba kārtības jautājums ir likumprojekts “Par nekustamā īpašuma tiesību atjaunošanu Līvu (lībiešu) savienībai “Līvõ d Īt””. Juridiskās komisijas vārdā - deputāts Dzintars Rasnačs.

Dz.Rasnačs (frakcija “Latvijas ceļš”).

Labrīt, godātie deputāti! Juridiskā komisija 21.oktobrī, vairāk nekā pirms mēneša, ir saņēmusi desmit deputātu iesniegto projektu un nolēma, ka šim projektam būtu jāizstrādā alternatīva. Tam savukārt piekrita arī visi projekta iesniedzēji. Tādējādi šāds projekts tika sagatavots un iekļauts jau 25.novembra sēdes darba kārtībā, taču mūsu lielās noslogotības dēļ, protams, to neizdevās izskatīt, tāpēc Juridiskā komisija vakar pieņēma lēmumu - lūgt Saeimu atzīt šo likumprojektu par steidzamu, lai to varētu pieņemt vēl šogad un lai tas varētu stāties spēkā ar nākamā gada 1.janvāri.

Sēdes vadītājs. “Par” vai “pret” steidzamību runāt neviens nevēlas. Lūdzu balsošanas režīmu! Balsosim par likumprojekta “Par nekustamā īpašuma tiesību atjaunošanu Līvu (lībiešu) savienībai “Līvõ d Īt”” atzīšanu par steidzamu! Lūdzu rezultātu! Par - 87, pret - nav, atturas - nav. Likumprojekts par steidzamu ir atzīts.

Dz.Rasnačs. Godātie deputāti! Tātad komisija uzklausīja visu iespējamo ieinteresēto pušu viedokļus - tie bija gan rakstiski, gan arī mutiski, sākot ar Līvu savienību un beidzot ar pašvaldībām un citiem valsts resoriem, - un nonāca pie secinājuma, kādam šim alternatīvajam projektam vajadzētu izskatīties. Sākumā runa bija par īpašuma nodošanu, bet pēc tam tika pieņemts lēmums, ka alternatīvais likumprojekts būs tieši par īpašuma tiesību atjaunošanu. Komisijā pamatā tātad bija šī vienprātība, ka alternatīvajam projektam vajadzētu izskatīties tā un sastāvēt no diviem pantiem. Tur būtu nepieciešama arī konkrēta norma par spēkā stāšanos ar 1.janvāri.

Katrā ziņā ir jāpiebilst, ka Līvu savienībai šis zemes gabals ir piederējis jau līdz 1940.gadam, un, protams, mūsu likumdošanā nav universāla likuma par visām sabiedriskajām organizācijām, tāpēc mēs pieņemam katrā konkrētajā gadījumā speciālu likumu un katrā konkrētajā gadījumā izvērtējam, vai tur ir kādi apgrūtinājumi vai nav. Šajā gadījumā tautas nams, kas ir uzcelts uz Līvu savienības zemes, arī saskaņā ar arhīva dokumentiem ir celts par Līvu savienības līdzekļiem, tā ka šis būs viens ļoti liels un pareizs solis mūsu atbalsta sniegšanā līvu tautai.

Sēdes vadītājs. Atklājam debates. Anna Seile - apvienības “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK frakcija.

A.Seile (apvienības “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK frakcija).

Cienījamie deputāti! Es varu paskaidrot, ka šis jautājums ir saskaņots ar visām institūcijām, kuras šajā jautājumā ir ieinteresētas. Tātad Lībiešu savienība grib atgūt savu īpašumu, un Kolkas pagasta padome pret to neiebilst, arī Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija to atbalsta; tāpat arī Slīteres valsts rezervāta administrācija, kuras bilancē pašlaik atrodas lībiešu tautas nams, ir ar mieru šo tautas namu atdot tā likumīgajiem īpašniekiem, jo šis tautas nams ir celts 1939.gadā par somugru valodu grupai piederošo cilvēku līdzekļiem. Tagad taisnība tiks atjaunota. Aicinu atbalstīt.

Sēdes vadītājs. Debatēs vairāk neviens pieteicies nav. Lūdzu balsošanas režīmu! Balsosim par likumprojekta “Par nekustamā īpašuma tiesību atjaunošanu Līvu (lībiešu) savienībai “Līvõ d Īt”” pieņemšanu pirmajā lasījumā! Lūdzu rezultātu! Par - 87, pret - nav, atturas - 1. Pirmajā lasījumā likumprojekts ir pieņemts.

Dz.Rasnačs. Par priekšlikumu iesniegšanas termiņu. Nevis komisija, bet iesniedzēji ierosina par priekšlikumu iesniegšanas termiņu noteikt 8.decembri.

Sēdes vadītājs. Un kurš būs izskatīšanas termiņš?

Dz.Rasnačs. Un izskatīšana notiks šā gada 16.decembrī.

Sēdes vadītājs. Paldies. Deputāti piekrīt.

Nākamais darba kārtības jautājums ir likumprojekts “Grozījumi Alkohola aprites likumā”. Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas vārdā - deputāts Kārlis Leiškalns.

K.Leiškalns (frakcija “Latvijas ceļš”).

Godātais priekšsēdētāja kungs! Godātie kolēģi! Mēs strādāsim ar dokumentu nr.1168 - likumprojektu “Grozījumi Alkohola aprites likumā” pirmajā lasījumā. Komisija ir saņēmusi šo likumprojektu no valdības, jo tajā ir jāizdara dažas administratīvas izmaiņas, un tāpēc es jūs sākumā aicinu atbalstīt desmit deputātu parakstīto iesniegumu par steidzamības noteikšanu šim likumprojektam. Vēlāk izskatīsim šo likumu arī pirmajā lasījumā.

Sēdes vadītājs. Vispirms izvērtēsim desmit deputātu ierosinājumu - atzīt šo likumprojektu par steidzamu. Mums ir jālemj par steidzamību. Lūdzu balsošanas režīmu! Balsosim par to, lai atzītu par steidzamu likumprojektu “Grozījumi Alkohola aprites likumā”! Lūdzu rezultātu! Par - 81, pret - 1, atturas - nav. Likumprojekts par steidzamu ir atzīts.

K.Leiškalns. Augsti godātie deputāti! Jūs visi esat saņēmuši finansu ministra parakstītu anotāciju, tāpēc es neaizkavēšu laiku, aicinādams jūs nobalsot par likumprojektu pirmajā lasījumā.

Sēdes vadītājs. Lūdzu balsošanas režīmu! Balsosim par likumprojekta “Grozījumi Alkohola aprites likumā” pieņemšanu pirmajā lasījumā! Lūdzu rezultātu! Par - 91, pret - nav, atturas - nav. Likumprojekts pirmajā lasījumā ir pieņemts.

Lūdzu, par priekšlikumu iesniegšanas termiņu un otrā lasījuma datumu!

K.Leiškalns. Godātie deputāti! Ņemot vērā to, ka likumam jāstājas spēkā ar nākamā gada 1.janvāri, jo citādi attiecīgā pārvalde vairs nesaņems finansējumu no vakardien pieņemtā budžeta, es aicinu jūs par priekšlikumu iesniegšanas datumu atbalstīt 6.decembri, bet izskatīt likumprojektu šā gada 9.decembrī.

Sēdes vadītājs. Deputāti piekrīt.

K.Leikalns. Paldies.

Sēdes vadītājs. Paldies. Nākamais likumprojekts - “Tautas skaitīšanas likums”. Otrais lasījums. Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas vārdā - deputāte Jevgenija Stalidzāne.

J.Stalidzāne (Jaunās partijas frakcija).

Cienījamais Prezidij! Cienījamie kolēģi! Tātad Valsts pārvaldes un pašvaldības komisija ir sagatavojusi otrajam lasījumam likumprojektu “Tautas skaitīšanas likums”. Tas ir dokuments nr.1243. Atbildīgā komisija iesaka mainīt kārtību un izteikt 1.pantu kā otro, bet 2.pantu - kā pirmo.

Sēdes vadītājs. Deputāti piekrīt.

J.Stalidzāne. Juridiskais birojs ir izteicis priekšlikumu - 4.pantā aiz vārdiem “tautas skaitīšanu” ielikt vārdu “veic”. Komisija to atbalsta.

Sēdes vadītājs. Nav iebildumu.

J.Stalidzāne. Juridiskais birojs vēl ir ieteicis izteikt mazliet citā redakcijā 5.pantu. Komisija atbalsta.

Sēdes vadītājs. Deputāti atbalsta.

J.Stalidzāne. Tāpat Juridiskais birojs bija izteicis priekšlikumu par 6.panta redakciju. Komisija izskatīja šo priekšlikumu un daļēji to atbalstīja, iekļaujot komisijas izteiktajā priekšlikumā.

Sēdes vadītājs. Deputāti piekrīt atbildīgās komisijas viedoklim par 4. un 5.priekšlikumu.

J.Stalidzāne. 6.priekšlikums. Juridiskais birojs ieteica izslēgt 7.panta pirmās daļas 2.punktu. Atbildīgā komisija daļēji to atbalstīja un sagatavoja 7.panta pilnu redakciju. Līdz ar to Juridiskā biroja 7.priekšlikums tika noraidīts.

Sēdes vadītājs. Deputāti piekrīt atbildīgās komisijas atzinumam par 6., 7. un 8.priekšlikumu.

J.Stalidzāne. Juridiskais birojs 9.priekšlikumā aicina 8.pantu izteikt kā 10.pantu, bet likumprojekta 10.pantu kā 8.pantu. Komisija šo priekšlikumu noraidīja.

Sēdes vadītājs. Deputāti arī noraida.

J.Stalidzāne. Arī 10.priekšlikumu, ko izteicis Juridiskais birojs, komisija noraidīja.

Sēdes vadītājs. Deputāti noraida.

J.Stalidzāne. Atbildīgā komisija savu ierosinājumu ir izteikusi 11.priekšlikumā. Būtu vēlams to atbalstīt.

Sēdes vadītājs. Deputāti atbalsta.

J.Stalidzāne. Atbildīgā komisija 8.pantu ir izteikusi piedāvātajā redakcijā.

Sēdes vadītājs. Nav iebildumu.

J.Stalidzāne. Atbildīgā komisija 8.pantu ir sagatavojusi arī piedāvātajā redakcijā.

Sēdes vadītājs. Deputāti piekrīt.

J.Stalidzāne. Atbildīgā komisija ir ieteikusi 9.pantu papildināt ar jaunu pirmo daļu piedāvātajā redakcijā. Tā aicina arī apmainīt un uzskatīt esošā 9.panta pirmo daļu par otro daļu, bet otro daļu - par trešo daļu.

Sēdes vadītājs. Nav iebildumu.

J.Stalidzāne. Juridiskais birojs bija ieteicis tātad mainīt 9.panta pirmo daļu, kas tagad jau ir otrā daļa. Komisija piekrita to atbalstīt.

Sēdes vadītājs. Tiek atbalstīts.

J.Stalidzāne. 16.priekšlikumā Juridiskais birojs bija ieteicis 9.panta otro daļu (tagad trešo daļu) izteikt citādi. To komisija ir atbalstījusi.

Sēdes vadītājs. Iebildumu nav.

J.Stalidzāne. Atbildīgā komisija ir piedāvājusi papildināt 9.pantu ar ceturto daļu attiecīgajā redakcijā.

Sēdes vadītājs. Deputāti piekrīt.

J.Stalidzāne. 18.priekšlikums nav balsojams sakarā ar to, ka tas ir daļēji atbalstīts un iekļauts 9.pantā, par ko mēs jau nobalsojām.

Sēdes vadītājs. Paldies. Tālāk, lūdzu!

J.Stalidzāne. Juridiskais birojs ir ieteicis 19.priekšlikumu. Komisija to neatbalstīja.

Sēdes vadītājs. Deputāti arī neatbalsta.

J.Stalidzāne. Juridiskais birojs ierosina izteikt 11.pantu atbilstošajā redakcijā. Atbildīgā komisija ir ieteikusi šo pantu atbalstīt un iekļaut atbildīgās komisijas piedāvātā 11.panta redakcijā.

Sēdes vadītājs. Deputāti piekrīt atbildīgās komisijas viedoklim par 20. un 21.priekšlikumu.

J.Stalidzāne. Juridiskais birojs ir aizstājis 12.panta pirmajā daļā vārdu “iestādēm” ar vārdu “institūcijām”. Komisija atbalsta.

Sēdes vadītājs. Nav iebildumu.

J.Stalidzāne. Atbildīgā komisija ierosina izslēgt 12.panta otro daļu.

Sēdes vadītājs. Deputāti piekrīt.

J.Stalidzāne. Atbildīgā komisija ir sagatavojusi 13.pantam piedāvāto redakciju.

Sēdes vadītājs. Iebildumu nav. Pieņemts.

J.Stalidzāne. Juridiskais birojs ir piedāvājis izslēgt 13.panta otrās daļas 8.punktā vārdus “bez maksas”. Atbildīgā komisija to ir atbalstījusi. Tas ir iestrādāts 13.panta 9.punktā.

Sēdes vadītājs. Paldies. Neviens neiebilst.

J.Stalidzāne. Juridiskais birojs bija izteicis priekšlikumu - izslēgt 14.pantu. Komisija to noraidīja un 27.priekšlikumā iesaka izteikt 14.pantu piedāvātajā redakcijā.

Sēdes vadītājs. Deputāti piekrīt.

J.Stalidzāne. Juridiskais birojs piedāvā 15.pantu izteikt attiecīgajā redakcijā. Atbildīgā komisija to atbalsta savā izteiktajā redakcijā, kas ir 29.priekšlikums.

Sēdes vadītājs. Deputāti piekrīt atbildīgās komisijas viedoklim par 28. un 29.prieklikumu.

J.Stalidzāne. Atbildīgā komisija ierosina izslēgt 16.panta otro daļu.

Sēdes vadītājs. Nav iebildumu.

J.Stalidzāne. Līdz ar to ir priekšlikums - pieņemt šo likumprojektu otrajā lasījumā.

Sēdes vadītājs. Lūdzu balsošanas režīmu! Balsosim par likumprojekta “Tautas skaitīšanas likums” pieņemšanu otrajā lasījumā! Lūdzu rezultātu! Par - 92, pret un atturas - nav. Likumprojekts otrajā lasījumā ir pieņemts.

Lūdzu, par priekšlikumu iesniegšanas termiņu!

J.Stalidzāne. Priekšlikumu iesniegšanas termiņš - 7.decembris.

Sēdes vadītājs. Priekšlikumu iesniegšanas termiņš trešajam lasījumam - 7.decembris. Deputāti piekrīt. Paldies.

Nākamo likumprojektu izskatīsim pēc pārtraukuma.

Pirms pārtraukuma ir jālemj par desmit deputātu priekšlikumu: “Ierosinām slēgt 2.decembra Saeimas sēdi pulksten 12.30 sakarā ar Baltijas Asamblejas piecpadsmitās sesijas darba sākumu.” Vai ir iebildumi? Ir iebildumi. Tad ir jābalso. Lūdzu balsošanas režīmu! Balsosim par šo 10 deputātu ierosinājumu! Lūdzu rezultātu! Par - 87, pret - 1, atturas - 2. Priekšlikums ir atbalstīts.

Lūdzu reģistrācijas režīmu! Reģistrēsimies ar identifikācijas kartēm!

Saeimas sekretāres biedru Aleksandru Bartaševiču lūdzu nolasīt reģistrācijas rezultātus. Taču pirms tam vārds deputātam Guntaram Krastam. Paziņojums.

G.Krasts (apvienības “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK frakcija).

Ārlietu komisija tiek aicināta uz ārkārtas sēdi pulksten 12.30 komisijas telpās.

A.Bartaševičs (7.Saeimas sekretāres biedrs).

Godātie deputāti! Nav reģistrējušies: Jānis Leja, Jānis Čevers, Dzintars Ābiķis, Andris Bērziņš, Raimonds Pauls, Ainārs Šlesers, Ingrīda Ūdre, Ģirts Valdis Kristovskis.

Sēdes vadītājs. Pārtraukums līdz pulksten 11.00.

(Pārtraukums)

Sēdi vada Latvijas Republikas 7.Saeimas priekšsēdētājs

Jānis Straume.

Sēdes vadītājs. Lūdzu, ieņemiet vietas! Turpināsim izskatīt likumprojektus.

Nākamais darba kārtības jautājums - likumprojekts “Grozījumi likumā “Par svētku un atceres dienām””. Pirmais lasījums.

Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas vārdā - deputāts Antons Seiksts.

A.Seiksts (frakcija “Latvijas ceļš”).

Godātais Saeimas priekšsēdētāj! Godātie kolēģi deputāti! Darba dokumenti ir ar numuriem 1246 un 1166. Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisija savā sēdē izskatīja Tautas partijas frakcijas deputātu Gundara Bērziņa, Razminoviča, Greiškalna un citu Tautas partijas frakcijas deputātu iesniegto projektu. Šo deputātu nodoms ir svītrot no svētku un atceres dienām 16.martu kā Latviešu karavīru atceres dienu un šo atceres dienu pārcelt uz 11.novembri.

Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisija saņēma arī Aizsardzības un iekšlietu komisijas pozitīvo atzinumu, ar kuru šī komisija konceptuāli atbalsta minēto projektu. Mēs lūdzam apstiprināt, akceptēt projektu pirmajā lasījumā.

Sēdes vadītājs. Atklājam debates. Juris Dobelis - apvienības “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK frakcija.

J.Dobelis (apvienības “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK frakcija).

Cienītie kolēģi! Šoreiz būs jāatgādina vārdi, kas kādreiz mūsu tautā bija ļoti mīļi. Ka runa nevar būt par krekliem, bet ka runa ir par sirdsapziņu. Jāpaskatās, kā ir ar mūsu tautas sirdsapziņu, domājot par latviešu leģionāriem. Var te teikt, ko grib. Es varu tikai atkārtot vienu - latviešu leģionāri ir pelnījuši vislielāko apbrīnu, vislielāko cieņu un godu. Diez vai Latvijā ir daudz citu cilvēku, kas būtu pelnījuši kaut ko vairāk. Nevienam nekad un nekur, ne šeit, Saeimā, ne ārpus Saeimas, nevienam, kas kaut cik ciena latviešu tautu, nav tiesību teikt kaut ko negatīvu par mūsu leģionāriem. Tādus cilvēkus es esmu spējīgs vienkārši nolādēt. Lūk, tādai ir jābūt tai pārliecībai, ar kuru es patlaban uzstāšos.

Par ko ir runa priekšlikumā? Priekšlikumā ir runa par šīs atceres dienas svītrošanu. Es jau, nododot šo grozījumu komisijām, atgādināju - kā jūs varat izsvītrot to, kas ir noticis?! Ar kādām tiesībām? Kas ir devis tiesības - svītrot ārā? Vēl smieklīgāks ir vārds “pārcelt”. Ir jautājums - vai jūs esat prasījuši tiem cilvēkiem, uz kuriem tas tieši attiecas? Jūs viņu viedokli esat uzklausījuši? Diemžēl neesat. Diemžēl. Un te jau ir tā lieta, ka šo rīcību ir vadījuši ne sevišķi glīti vadmotīvi. Vai tiešām jūs neesat lasījuši atklāto vēstuli, kas adresēta arī Saeimai? Vēstuli, ko ir parakstījuši triju nacionālpatriotisku organizāciju vadītāji - Nacionālo karavīru biedrības Centrālās valdes priekšsēdētājs, Latviešu virsnieku apvienības priekšsēdētājs un Nacionālo partizānu apvienības priekšsēdētāja vietnieks. Tas laikam nenozīmē neko.

Ja jau mēs runājam par to, ka esam tautas priekšstāvji un mums jārēķinās ar to, ko vēlas tauta, tad rodas jautājums - kā tad mēs tā nemaz neesam ar viņiem parunājuši? Arī Valsts prezidente nav atradusi par vajadzīgu pieņemt šos cilvēkus. Taču mēs jau šeit viņu vietā lemjam. Vai ir runa par dažiem cilvēkiem? Vai ir runa par kādu grupējumu?

Atgādināšu, par ko ir runa. Runa ir par 150 000. Par 150 000! Par vairāk nekā piecas reizes lielāku skaitu, nekā pirms Otrā pasaules kara bija Latvijas armijā. Vairāk nekā divas reizes tas pārsniedz to skaitu, kas piedalījās brīvības cīņās šo cīņu beigu posmā.

Jā, šodien ir ironiska izrunāšanās, ka maz viņu ir palicis. Viena sakņupusi dāmiņa atļaujas saukt mūsu vēlētājus par izmirstošo elektorātu. Laikam pašai radusies pārliecība, ka no nāves ir jābaidās. Tad šīs savas bailes grib pārcelt uz citiem.

16.martu kā atceres dienu ir noteikuši paši leģionāri. Jā, Latvijā šo dienu atzīmēja slepus. Taču ārpus Latvijas, brīvajā pasaulē, toreiz šo dienu neatzīmēja slepus. Leģionāri sanāca kopā ar tiem latviešiem, kas bija patrioti. Un atklāti runāja par šo dienu.

Mēs aicinām to atstāt kā atceres dienu. Vai mums ir jāatceras šī latviešu tautas neapšaubāmi labākā daļa? Vai tā mums kā valstij ir jāatceras vai arī mums tajā dienā ir slapstoties jāiet, kā nu kuram tas liksies vajadzīgs? Tā, kā tas ir darīts daudzus gadus.

Šeit, šajā dokumentā, ir šā likumprojekta anotācija, kurā ir teikts, ka, lūk, šī diena nekonsolidējot sabiedrību. Vai jums pašiem nenāk smiekli par šiem vārdiem? Ko tad jūs vēlaties konsolidēt? Varbūt arī tos sarkanos salašņas, kas regulāri pulcējas? Vai jūs vēlaties konsolidēt tos paklīdeņus - vairāk nekā 20 000 atvaļināto militārpersonu, kurām pat nav bijis tik daudz goda kā braukt atpakaļ uz savu dzimteni? Nē! Viņi šeit ienāca kā okupanti un šeit kā okupanti ir palikuši.

Varbūt mēs gribam konsolidēties ar visiem tiem jauneklīšiem, kas, tērpušies melnās ādas jakās, patlaban pulcējas Rīgā un citās Latvijas pilsētās un spriež lielkrievu šovinisma garā? Jā, konsolidēties ar tādiem ir kauna lieta! Un diez vai kāds nopietns cilvēks atbalstīs 16.martu kā konsolidācijas dienu ar tādiem.

Nesen izcēlās šī mākslīgā brēka: lūk, redziet, jūs iedibinājāt šo atceres dienu, un ārzemes sāks protestēt! Nu, nezinu, cik procentu no smadzenēm piedalījās šādu spriedumu pasludināšanā.

Es gribētu atgādināt, ka toreiz, 1998.gada marta notikumu laikā, 16.marts nebija atceres diena. Krievijas provokatīvie “gājieni”, kas sākās pie Rīgas Domes, galīgi nebija saistīti ar 16.martu kā atceres dienu. Tikai pēc tam 6.Saeima pieņēma lēmumu par šo atceres dienu. Diemžēl to nezin kāpēc gribas aizmirst, izlikties, ka tas tā nav bijis.

Tālāk. Tagad ir runa par to, ko turpmāk darīt 16.martā. Paldies šā dokumenteļa autoram, kurš rakstījis: “Likumprojekts neizslēdz iespēju 16.martā atcerēties...” Paldies par atļauju!

Mēs varbūt atcerēsimies bez šādiem padomiem. Tie, kas vēlēsies 16.martu atcerēties, to izdarīs tāpat. Šāds teikums tikai parāda to steigu un nemākulību, un mākslotību, ar kādu šis papīrelis tika sacerēts.

Šeit ir arī teikts, ka, lūk, Latviešu karavīru atceres diena neesot vēsturiski precīzi saistāma ar 16.martu. Ļoti labi! Mēs jau 6.Saeimā piedāvājām šo dienu saukt par Leģionāru atceres dienu. Diemžēl arī toreiz liela daļa Saeimas, bailēs no nezin kā, piedāvāja šo kompromisa nosaukumu. Un tāpēc, neapšaubāmi, attiecībā uz otro lasījumu, es ceru, atradīsies deputāti, kas parakstīsies zem ierosinājuma - jā, nosauksim skaidri un gaiši 16.martu par Latviešu leģiona dienu.

Tiešām, tam es varu pilnīgi piekrist, ka ir jābūt šādam skaidram nosaukumam. Šāds ierosinājums arī būs.

Tagad par salikšanu kopā. Grib vienā dienā salikt kopā dažādus vēsturiskos notikumus. Vēl ir daži tā saucamie vēsturnieki. Mums Latvijā ir tādi vēsturnieki, kam ir vienalga, ko rakstīt. Lai uzrakstītu vēsturi, viņus interesē, ko prasa. Tādi ir gatavi salikt kopā Pirmo pasaules karu ar Otro pasaules karu, 22.jūniju ar 11.augustu. Viss kopā! Lūdzu! Kā jūs varat salikt divus pasaules karus kopā vienā atceres dienā?

Vai jūs saprotat, ko nozīmē 11.novembris? Ko nozīmē Lāčplēša diena? Tā vairāk ir saistāma ar svētku dienu. Tā ir pacilātības diena. Jā, tiešām, 11.novembrī no Pārdaugavas izdzina ārā bermontiešus. Nodibināja Lāčplēša ordeni par godu šīm uzvarām. Viss kārtībā!

Taču 16.marts ir dziļa traģisma un izmisuma pilna diena. Viena no retajām reizēm... praktiski vienīgā reize, kad Otrā pasaules kara laikā divas latviešu divīzijas parādīja, ko nozīmē, ja viņas karo kopā. Parēķiniet, 150 000! Salīdziniet ar to skaitu, kas ir šodien Latvijas Zemessardzē un kas ir šodien Latvijas armijā! Salieciet kopā šodienas Zemessardzi, armiju, policiju, visu kopā, un pat tad ne tuvu nesanāks šis skaitlis. Iedomājieties, cik ģimeņu ir skarts, cik likteņu ir skarts! Joprojām simtiem leģionāru guļ Latvijas zemē, bet mēs nezinām, tieši kurā vietā. Taču mēs viņus meklējam. Un mēs nelielu daļu atrodam, un ir šie pārapbedījumi Lestenes Brāļu kapos.

Un tāpēc neko nevar darīt. Acīmredzot šī ir pilnīgi skaidra vēlēšanās izpatikt svešām varām. Šodien nekas cits nevada jūs, cienītie kolēģi! Šeit savijas kopā laikam šī vēlēšanās izpatikt svešām varām un dzīvniecisks naids pret tiem cilvēkiem, kam pietika drosmes un apņēmības parādīt šiem tā saucamajiem neuzvaramajiem, ka ar ieročiem rokās ir iespējams sekmīgi pretoties viņiem. Un kauns, ko Latvija piedzīvoja 1940.gadā, zināmā mērā tika novērsts. Jā. Un es esmu pilnīgi pārliecināts, ka latviešu leģionārs mūžīgi paliks kā tāds dadzis vai nu galīgi gļēvu, vai garīgi tizlu iznireļu acīs. Tā tas būs. Jo gļēvam cilvēkam nekad nebūs drosmes atzīt to, ka otrs par viņu ir pārāks. Protams, ar balsojumu var izdarīt visu, ar balsojumu var sevi nodrošināt, drošs paliek drošs. Rezultāts būs ļoti vienkāršs - 16.martā būs arvien vairāk cilvēku, kas, dažādu iemeslu vadīti, ieradīsies piemiņas vietās. Un, ja kāds domā, ka šīs atceres dienas izsvītrošana mazinās saziņas līdzekļu interesi par latviešu leģionāriem, tad viņš dziļi kļūdās. Tā interese parādīsies tieši tanī dienā, un tas troksnis būs tieši tanī dienā. Tā ka, godātie, ne sevišķi drosmīgie kolēģi, kas vēlas svītrot šo datumu, tās ir jūsu iespējas!

Apvienība “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK to neatbalstīs un darīs visu, lai pārliecinātu sabiedrību - vismaz krietnu daļu sabiedrības - par to, ka šī rīcība ir nelietīga.

Sēdes vadītājs. Aleksandrs Kiršteins - Tautas partijas frakcijas deputāts.

A.Kirteins (Tautas partijas frakcija).

Godājamais priekšsēdētāj! Godājamie deputāti! Šodien faktiski mums vajadzētu izlemt nevis pret kaut ko, bet debatēs izrunāt dažus jautājumus un iestāties “par”.

Es gribētu uzdot pats sev un arī pārējiem četrus jautājumus. Kāpēc nevarētu būt divas dienas, ko mēs atzīmējam? Tieši tā, kā teica Juris Dobelis... Kāpēc 16.marts pašreiz netiek atzīmēts ar nosaukumu “Leģionāru diena”? Mēs liekuļojam, kad sakām, ka mums ir Leģionāru diena. Vai kāds šaubās, ka Latviešu karavīru atceres dienai ir jābūt dienai, kas saistīta ar Latvijas valsts izveidotās armijas vai militārās vienības cīņām, un vai leģionu var uzskatīt par Latvijas valsts formējumu? Un vai šim datumam - Latviešu karavīru atceres dienai - nav jābūt tādam, kas apvieno visus kareivjus, kas ir karojuši? Un ceturtais jautājums - vai ir kādas sekas mūsu iepriekšējam lēmumam, ka mēs 16. martu nosaucām par Latviešu karavīru atceres dienu?

Visvieglāk ir atbildēt uz pēdējo jautājumu. Jā, sekas ir, un mēs esam pie tā vainīgi. Nevis tāpēc, ka pieņēmām šo lēmumu, bet tāpēc, ka neprotam to visu izskaidrot starptautiskajai sabiedrībai. Un grūti pateikt, vai tur ir vairāk vainīga Ārlietu ministrija vai valdība, vai mēs visi kopā, bet sekas ir konkrētas. Es jums tūliņ pateikšu, kādas. Jūnijā ASV Kongress apturēja - pēc kongresmeņa Toma Lantosa pieprasījuma - Senāta un Apakšnama kopējo rezolūciju par ASV atbalstu Baltijas valstīm NATO paplašināšanas procesā. Es domāju, ka visiem, kas iesniedza priekšlikumu un arī atbalstīja 16.martu kā Latviešu karavīru atceres dienu, nebija tādas domas, ka kaut kādā mērā Latvijai vajadzētu pašreiz ciest par mūsu Saeimas nespēju izskaidrot savus lēmumus, bet diemžēl tā tas ir iznācis. ASV Kongress ir apturējis - es vēlreiz atkārtoju! - kopējo rezolūciju, kas ir Latvijas nākotnei daudz būtiskāka nekā mūsu iekšējie strīdi par dažādiem datumiem.

Nākamais. Par to, ka mēs nekādā mērā… un mēs esam zināmā mērā drusciņ liekuļi, jo mēs vispār… mums nav pašreiz šādas dienas attiecībā uz leģionu. Es tajā ziņā piekrītu Jurim Dobelim, ka šādai dienai vajadzētu būt, bet to, kādai tai vajadzētu būt, es pateikšu drusciņ vēlāk.

Tagad par leģiona nozīmi. Mani vienmēr ir aizvainojis tas, ka mūsu vēsturnieki nav pratuši arī starptautiskā mērogā pietiekami izskaidrot leģiona nozīmi. Es domāju, ka Rietumu vēsturnieki diemžēl tajā ziņā ir izdarījuši vairāk. Tas ir pārmetums vēl jo vairāk tādēļ, ka mums ļoti daudzi vēsturnieki strādā Ārlietu ministrijā, bet nespēj tikt galā ar to, ar ko tik labi ir ticis galā gan Ezergailis, gan vesela rinda citu vēsturnieku.

Es gribētu uzsvērt, ka Latviešu leģiona virsnieku vidū nebija neviena, kurš negribēja neatkarīgas Latvijas valsts atjaunošanu. Un to neviens nenoliedz. Jau 1943.gada 6.oktobra radiorunā Bangerskis pateica par paredzamo neatkarības atjaunošanu. Sekas bija tādas, ka tika izsūtīts, piemēram, kā jūs zināt, Valdmanis - uzreiz uz Vāciju, momentā. 1944.gada 22.martā 189 latviešu politiķu prasība par pilnīgi neatkarīgas valsts atjaunošanu tika nosūtīta Vācijas tālaika vadītājiem. Sekas bija ļoti dzelžainas. Jau 6.aprīlī Hitlers pavēlēja Himleram likvidēt jebkādas nacionālās pretestības vai dažādu nacionālo virzienu, teiksim, centienus Latvijā, un jūs visi zināt, ka tas viss 1944.gada 27.septembrī beidzās ar latvieu pašpārvaldes likvidēšanu un ģenerāldirektora nosūtīšanu uz Vāciju. Lai ko mēs runātu par leģionu un lai kā mēs apskatītu leģiona nodibināšanas datumu vai cilvēkus, kas tur bija iesaistīti, mēs redzam, ka visi - no zemākajiem instruktoriem līdz augstākajiem virsniekiem pašpārvaldē - dažādos veidos iestājās par Latvijas neatkarības atjaunošanu, bet traģisku iemeslu dēļ bija dažādas sekas.

Vai šis ir pietiekams iemesls, lai mēs 16.martu izmantotu kā bāzi, uz kuras varētu konsolidēt visus tos latviešu karavīrus, kuri cīnījās pret sarkano armiju, pret komunistiem, pret visu pārējo? Diemžēl nē. Tikai Vācijā vien tika nogalināti 2 tūkstoši nacionālās pretestības kustības darbinieku. Es atkārtoju: tie bija nevis komunisti, nevis sarkanie partizāni, bet latviešu virsnieki, latviešu kareivji, latviešu nacionālās pretestības kustības dalībnieki, kuri iestājās par pilnīgu Latvijas neatkarības atjaunošanu.

Es gribētu atgādināt, ka Flosenburgas koncentrācijas nometnē tika sadedzināti 1123 latvieši. Tātad mums vajadzētu tomēr padomāt, ka ne visiem šī diena ir pieņemama. Es jau šoreiz nerunāju par kureliešiem, starp kuriem bija ļoti daudz leģionāru, es šoreiz negribētu sīkāk stāstīt par 1944.gada 19.novembrī Liepājā notikušo karatiesu, kurā latviešu nacionālajiem virsniekiem, arī leģionāriem, vācieši piesprieda nāves sodu, to skaitā arī kapteinim Upelniekam, Muceniekam, leitnantam Rubenim, pulkvežleitnantam Liepiņam, virsleitnantam Prikulim. Es te varētu nolasīt ļoti lielu un plašu sarakstu. Tie bija gan leģionāri, gan Latvijas armijas virsnieki, gan Latvijas nacionālie patrioti, kuri cīnījās gan pret komunistiem, gan pret vāciešiem, un nebūtu tagad pieļaujama viņu tuviniekiem nekāda kareivju piemiņas dienas saistīšana ar jebkādu vācu armijas bruņoto formējumu. Vai nu tas mums patīk, vai nepatīk. Tas mums ir jāpasaka godīgi.

Mums vajadzētu pieminēt arī 7000 mobilizētos zēnus, kuri tika iesaukti dažādos palīgdienestos. Vācieši nekautrējās pat iesaukt 400 meitenes un izmantot viņas armijas palīgdienesta vajadzībām. Taču ne par to ir runa.

Par leģionāriem runājot, rodas vēl kāds jautājums. Kāpēc 356 leģionāri tika nosūtīti uz Štuthofas koncentrācijas nometni. To vēl vajadzētu izpētīt.

Arī šo cilvēku piederīgajiem varbūt ne vienmēr ir pieņemams šis datums. Taču es šeit negribu būt vēsturnieks. Es gribu vēlreiz atkārtot savu personīgo viedokli, ka leģionam bija ļoti liela nozīme Latvijas neatkarības atjaunošanā. Tādā mērā, ka leģiona cīņas izglāba ļoti daudz latviešu inteliģences pārstāvju un nacionālo cīnītāju, kurus būtu katrā ziņā nogalinājuši komunisti. Viņi paspēja emigrēt. Nelolosim ilūzijas! Taču es nevaru piekrist Nacionālo karavīru biedrības priekšsēdētāja izteikumam televīzijā, ka leģions to nodrošināja viens pats. Jo, ja mēs atceramies vēsturi, atceramies, kas notika Kurzemes katla pastāvēšanas beigās, tad zinām arī to, ka tikai 1181 kareivis bija kapitulācijas laikā Kurzemē, tātad tur bija 21 divīzija, 2 armijas, 8 korpusi, tas ir pēc Edgara Andersona datiem; 25 700 kareivju paguva aizbraukt uz Vāciju, 450 - uz Zviedriju. Es vēlreiz atkārtoju: tas ļāva veikt Kurzemes cietokšņa noturēšanu, ļāva izglābties 200 tūkstošiem bēgļu, no kuriem 20 tūkstoši cilvēku aizbrauca uz Rietumiem, kur izauga jauna paaudze, kura uzturēja dzīvu Latvijas ideju. Un palīdzēja mums atgriežoties gan viņi paši, gan viņu bērni; strādājot dažādos valsts amatos, palīdzēja atjaunot Latvijas neatkarību.

Tāpēc, nenoliedzot leģiona piemiņas dienu, Tautas partija uzskata, ka ir jābūt divām dienām. Viena diena, kā to ierosināja organizācija “Daugavas Vanagi”, ir 16.marts, tā ir, lūk, Leģiona piemiņas diena jeb Leģionāru diena. Un otrs datums ir datums, kas apvieno visu Latvijas armijas cīnītājus, kas apvieno visus kareivjus, - tā ir 11.novembrī svinamā Latviešu karavīru atceres diena. Es aicinu atbalstīt šo Tautas partijas frakcijas priekšlikumu.

Sēdes vadītājs. Juris Sinka - apvienības “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK frakcija.

J.Sinka (apvienības “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK frakcija).

Dāmas un kungi! Kas notika 1944.gada 16.martā - dienā, kuru trimdas latvieši Rietumos atklāti pieminēja kā Leģiona dienu daudzus gadus un kuru latviešu tauta un bijušie leģionāri Latvijā un Sibīrijā pieminēja savās sirdīs okupācijas gados un ar godu atzīmēja sešus gadus līdz 1998.gada martam? Sarkanā armija, kas kopā ar čeku bija bijusi atbildīga par “Baigo gadu”, atkal tuvojās Latvijas austrumu robežai un nesa uz saviem pleciem asiņaino staļinismu atpakaļ uz mūsu tēvu zemi. Vācija bija jau tad patiesībā karu zaudējusi. Hitlerisms bija saņēmis nāvīgus triecienus no Rietumiem, Dienvidiem un Austrumiem. Tas notika nepilnus trīs mēnešus pirms Rietumu sabiedroto invāzijas Normandijā un četrus mēnešus un četras dienas pirms atentāta mēģinājuma pret Hitleru viņa paša zemē. Jaunie latviešu karavīri, zemnieku, strādnieku un pilsētnieku dēli, piedzīvojušu latviešu virsnieku vadīti, cerēja, ka varēs glābt savu Latviju, pasargāt to no sarkanā mēra un pēc tam atbrīvot to arī no brūnā, kā jau tas reiz bija bijis brīvības cīņās 1919. un 1920.gadā. 1944.gada 16.martā Latviešu leģiona divas divīzijas (15. un 19. divīzija) pie Mudes upes, krievu mēlē sauktas par Veļikaju, savā frontes sektorā apturēja apmēram četru padomju armiju uzbrukumus. Mūsu leģionāriem nebija NKVD vienību aiz muguras, tikai priekšā. Latviešu tautas zieds asiņoja, un it sevišķi 15.divīzijas vīri cieta smagus zaudējumus, bet tie uzbrukumu izturēja. Taču - tāpat kā strēlniekiem Ziemassvētku kaujās - viņiem vēlāk nācās atkāpties. Tad, kā zināt, nāca kaujas pie Mores un citās tēvzemes vietās. Latviešu zēni turējās un būtībā palika līdz kara beigām nesakauti Kurzemes cietoksnī. Vēl joprojām gaidīdami palīdzību no Rietumu sabiedrotajiem, daudzi no viņiem cīnījās tālāk - vairāk nekā desmit gadus - kā nacionālie partizāni, mūsu mežabrāļi. Pateicoties mūsu leģionāru varonībai, turpat 200 tūkstoši latvju tautas locekļu varēja izbēgt no Staļina bendes cirvja un Gulaga šausmām. Mazlietiņ precizēšu. Rietumos nonāca apmēram... Rietumvācijā nonāca apmēram 150 tūkstoši... Un vairāk par 4000 - ar laivām... un to vidū bija arī mani radi, kas nokļuva Zviedrijā. (Daudzus nogremdēja. Pieci kuģi ar bēgļiem nogrima Dancigas līcī vien. Par to parūpējās padomju zemūdenes.) Tas bija iespējams, pateicoties arī mūsu karavīru cīņām. Latviešu leģionāri atguva mūsu tautai lepnumu, ko tā bija zaudējusi, ienākot sarkanajiem okupantiem 1940.gada 17.jūnijā. Es jums atgādināšu to rūgto patiesību: kamēr Latviešu leģiona jautājums tika izmeklēts un Latviešu leģions tika amerikāņu, angļu un franču pilnīgi reabilitēts, jau 1946.gada pavasarī mūsu leģionārus okupētajā Latvijā dēvēja par kara noziedzniekiem, slepkavoja tos vai izsūtīja uz Sibīriju “pārskoloties”. Pat pēc atbrīvošanas no Gulaga tiem bija jādzīvo kā trešās šķiras pilsoņiem un jāpanes pazemojumi un komunistu nievas. Tie kļuva par spitālīgajiem, no kuriem bija jāizvairās. Un kas notiek tagad brīvajā Latvijā? Mūsu cienījamajiem kara veterāniem atkal jānoliec galvas, jāslapstās un jājūtas kā lepras slimniekiem. Kāpēc mēs kaunamies no viņiem? 11.novembris pieder lāčplēšiem, bermontiādes varoņiem, tāpat kā 6.marts pieder Latvijas armijas pirmajam virspavēlniekam pulkvedim Oskaram Kalpakam. Tāpat kā 3.jūlijs pieder Ziemeļlatvijas armijas komandierim pulkvedim Jorģim Zemitānam. Latviešu leģionārs ir nopelnījis savu dienu - Leģiona dienu 16.martā. Vai jūs to neredzat? Pēc tā, ko Kiršteina kungs te nule teica, man nav gluži skaidrs, ko šis likumprojekts, kas tagad mūsu priekšā, grib panākt. Tāds, kāds tas ir, tas, man liekas, ir ļoti nepareizs, un tādēļ es pieprasītu to noraidīt pirmajā lasījumā.

Taču pirms es aizeju no tribīnes, es tomēr gribētu atgādināt, ka es pieminēju trimdas latviešus, viņu vidū biju es, viņu vidū bija Vaira Paegle, viņu vidū bija Inese Birzniece, viņu vidū bija Andris Mellakauls.

Paldies par uzmanību.

Sēdes vadītājs. Oskars Grīgs.

O.Grīgs (pie frakcijām nepiederošs deputāts).

Cienījamie Saeimas deputāti! Saeimas priekšsēdētāja kungs! Prezidij! Arī es diemžēl nesaprotu, ko grib pateikt šis dokuments, kas ir iesniegts mums izskatīšanai šodien. Ja skatāmies, kas šeit rakstīts, tad redzam, ka to ir parakstījis Tautas partijas frakcijas deputāts Rihards Pīks. Un te rakstīts tā: izmaiņas likumā “Par svētku un atceres dienām” - papildināt likuma normu ar 16.martu kā Latviešu karavīru atceres dienu.

Nav konsultējušies ar Latvijas sabiedrību, radījuši kaitējumus Latvijas tēlam pasaulē. Es domāju, ka varētu teikt, ka nekad ar Latvijas sabiedrību nav konsultējušies, nav arī šajā gadījumā, kad ir iesniegts šis likumprojekts, ierosināta šī svītrošana... 16.marts vēl vairāk, man liekas, sašķels latviešu tautu. Jo nav jau noslēpums, ka visā savā vēsturē latvieši vienmēr ir bijuši divos ierakumos. Izņēmums varbūt ir pirmās neatkarīgās Latvijas laiks, kad mēģināja Kārlis Ulmanis aicināt latviešu tautu uz vienotību. Viņam tas daļēji arī izdevās.

Tālāk lasām: 16.marts pēc organizācijas “Daugavas Vanagi” iniciatīvas trimdā tika iedibināta kā Latviešu leģionāru atceres diena, tādēļ nosaukums “Latviešu karavīru atceres diena” vēsturiski precīzi nav saistāms ar 16.martu, jo 20.gadsimtā latviešu karavīri cīnījušies arī citās frontēs.

Es varu piebilst, ka par maz mūsu Ārlietu ministrijas pārstāvji pasaulei skaidro Latviešu leģiona nozīmi un to faktu. Jā, latviešu karavīri ir cīnījušies citās frontēs. Ne tik vien frontēs, bet praktiski visos pasaules kontinentos. Un varbūt pienāks diena, kad latviešu karavīri cīnīsies arī vēl uz Mēness. Latviešu karavīriem tas ir iedzimts, asinīs. Bet ja gribam būt patiesi - patiesi pret sevi, kā pirms dažām dienām to teica deputāts Dalbiņa kungs... Un es viņam piekrītu. Dalbiņa kungs sacīja - ja gribam būt patiesi... Es jums, Dalbiņa kungs, pilnīgi piekrītu, es piekrītu, ka jūs gribat būt patiess, un arī es gribu būt patiess. Jūs savu patiesību pierādījāt vakar, vienīgais no Tautas partijas frakcijas nobalsodams par Lestenes Brāļu kapu piemiņas vietas atjaunošanu, piešķirot tai naudas līdzekļus. Jūs parādījāt arī pietiekamu drosmi, kaut gan es mazlietiņ šaubījos par to. Taču jūs to pierādījāt. Paldies jums par to! Cilvēki to atcerēsies.

Tālāk šajā dokumentā lasu: “Uzskatām, ka jānosaka datums, kas dod iespēju atcerēties visus karavīrus, latviešu karavīrus, tāpēc arī tiek ierosināts pārcelt Latviešu karavīru atceres dienu no 16.marta, kas vēsturiski tiek saistīts ar leģionāru atceri, uz 11.novembri.” Tam es galīgi nevaru piekrist. Nevar 16.martu pārcelt uz 11.novembri. Un iemesls nemaz nav jāskaidro dziļāk. Kolēģi par to jau pietiekami runāja. Un tālāk teikts, ka pēc uzvaras pār Bermonta armiju tika izcīnīta Latvijas neatkarība. Nu, es domāju, ka cilvēkam, kas šo dokumentu ir sastādījis, galīgi nav saprašanas par to, kad izcīnīja Latvijas neatkarību. Vai tad 11.novembrī izcīnīja Latvijas neatkarību? Man liekas, ka vēl pēc bermontiādes cīņām, kas beidzās 22.decembrī, bija Latgales atbrīvošana no Sarkanās armijas, un tad tika izcīnīta Latvijas brīvība. Galīgi analfabētiski sastādīts šis dokuments. Tas bija, cienītais Pīka kungs, tikai viens moments Latvijas atbrīvošanas cīņās, kad tika lauzts mugurkauls vienam no draņķīgākajiem pretiniekiem - tie bija vācu spēki, kas apvienojās ar krievu monarhistiskajiem spēkiem, ar tā saucamajiem Bermonta - Avalova spēkiem. Vēsturi taču vajag zināt! Tad tikai lauzts mugurkauls tam baismīgajam spēkam. Es domāju, ka 16.marts, lai to svinētu, atzīmētu, pieņemtu likumā kā svētku dienu... Tas ir cits jautājums. Un, ja patiešām gribam būt patiesi, kā Dalbiņa kungs minēja, tad jāsaka, ka šī nav Latviešu karavīru atceres diena - 16.marts. Tā ir Latviešu leģiona atceres diena. Es domāju, ka attiecībā uz otro lasījumu, ja šis likumprojekts pirmajā lasījumā tiks pieņemts, varētu iesniegt priekšlikumu, ka tā ir Leģiona atceres diena. Par to, vai svinēt to kā svētku dienu, - par to lai lemj parlaments! Dabiski, vispirms tas viss jāizdiskutē. Tikpat labi es varētu arī sacīt, ka 4.maijs faktiski ir tikai formalitāte un ka 18.novembris ir galvenā Latvijas proklamēšanas diena. Ka 4.maijs var būt tikai formāli atzīmēts. Visu cieņu Padomju armijai, kas savu karavīru varonīgo cīņu vietas un varonīgās cīņas ir atzīmējusi! Katra valsts atzīmē savu karavīru varonības kaut kādas “lapaspuses”, atzīmē tās attiecīgos datumos, attiecīgās vietās un attiecīgos laikos. Es domāju, ka mēs varam šeit svītrot šo dienu vai nesvītrot, taču to atzīmēs. Cilvēki pulcēsies un svinēs šo dienu bez mūsu atļaujas vai neatļaujas. Tas bija tāpat kā ar Kalpaka piemiņas vietu 1987.gada 8.novembrī, kad man bija tas gods kopā ar grupu cilvēku to atjaunot. Kāds VDK pulkvedis sacīja: “Mēs to vietu iznīcināsim!” Un es viņam atbildēju ļoti vienkārši: “Jūs jau varat izrakt bedri, jūs varat kalnu tur virsū uzbērt, bet vietu taču jūs prom neaiznesīsiet. Tāpat tiks ziedi likti tajā vietā un cilvēki to vietu apmeklēs.” Taču mani vairāk pārsteidz Tautas partijas izturēšanās. Tad, kad bija priekšvēlēšanu kampaņa - es atceros, tieši tad - , notika tāds gadījums: Lestenē pārapbedīšanas ceremonijā atnāca pulkvedis un runāja uz tautu. Runāja uz cilvēkiem, kas piedalījās pārapbedīšanas ceremonijā. Viņš runāja tā, ka beidza raudāt bērni, satverdami mātes rokas, un sievu asaras no vaigiem žuva, un sirmie karavīri cēla augstāk galvas, zemu liektās. Viņš runāja Tautas partijas idejas un viņa vadoņa vārdā. Viņš teica, ka viņš ir Tautas partijas prāta un ideju paudējs. Un viņš labi runāja. Viņš runāja latviski. Viņš runāja par nodevību, par karavīru pienākuma apziņu, par gļēvulību no deputātu puses. Un viņš runāja patiesi. Ja viņa runu varētu salīdzināt ar dziesmu, tad viņš tiešām dziedāja mūsu dziesmu, mūsu pašu dziesmu. Taču nepagāja ilgs laiks un nebija vēl dziedājuši trešie gaiļi, kad jūs, Tautas partija, un vēl viens otrs, sākāt dziedāt pavisam citu dziesmu. Jums bija vajadzīga tikai šī pirmsvēlēšanu kampaņa. Es personiski domāju, ka izmantot priekšvēlēšanu kampaņu bēru, pārapbedīšanas ceremonijā - tas, ziniet, ir zem katras kritikas.

Es ierosinu šodien šo dokumentu noraidīt un strādāt pie jauna dokumenta. Pulkvedis Dalbiņš ieteica būt patiesiem pret sevi. Ja gribam šo dienu atzīmēt, tad tā ir jāatzīmē kā Latviešu leģiona diena.

Paldies par uzmanību.

Sēdes vadītājs. Pēteris Tabūns.

P.Tabūns (apvienības (“Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK frakcija).

Cienījamie kolēģi! Godīgi sakot, es nācu uz tribīni visai nikns. Jā, jā. Taču būšu mierīgs un runāšu mierīgi. Un man ir ļoti žēl, ka zālē, klausoties manus kolēģus - un ne tikai manus kolēģus - , kuri runā par šo likumprojektu, zālē ļoti daudzi pļāpā, vienkārši smīkņā. Tas ir nožēlojami. Nožēlojams, cienījamie kolēģi, ir arī piedāvājums - svītrot no atceres dienu saraksta 16.martu. Tas ir patiešām kaunpilns piedāvājums latvietim. Kauns un negods! Citādāk es to nevaru nosaukt. Es saprastu - tas būtu pilnīgi normāli mūsu sabiedrībā - , ja šāds piedāvājums būtu nācis no Jurkāna un Rubika konglomerāta, kuri sapņo, kā jau ne reizi vien tas šeit ir izskanējis, par sociālistisko revolūciju, un viņi to nenoliedz. Taču tas nāca no jums, visi simpātiskie Tautas partijas kungi un jaukās dāmas! Es esmu par to pārsteigts, un es vēl aizvien to nesaprotu, goda vārds, nesaprotu. Jo sākumā man viens otrs no jums skaidroja, ka leģionāri paši esot piekrituši. Jā, varot vienoties, it kā varot vienoties par kaut kādu kopēju citu datumu. Taču nav tas tā! Jūs taču esat saņēmuši šo organizāciju cilvēku vēstuli - Romanovska kunga parakstītu vēstuli, un tur skaidri un gaiši pateikts kategorisks “Nē!”, runājot par šā datuma izsvītrošanu un par šīs atceres dienas pārcelšanu uz kādu citu, vienalga kuru datumu.

Jā, te tika pieminēts arī tas, ka anotācijā rakstīts, ka Latviešu karavīru atceres diena - 16.marts - neesot konsolidējusi sabiedrību.

Cienījamie kolēģi! Vai tad kāds ir gaidījis no Latviešu karavīru atceres dienas, ka tā panāks sabiedrības konsolidēšanos? Es ļoti brīnos! Tas vienkārši nav iespējams! Mēs atceramies savus latviešu karavīrus, tāpat kā krievi, poļi, vācieši un citi atceras savus karavīrus. Un neprasa tāpēc konsolidēt sabiedrību.

Šai atceres dienai vajadzētu konsolidēt latviešus. Tas gan ir tiesa. Latviešus vajadzētu konsolidēt. Diemžēl iznāk tā, ka šī diena konsolidējusi latviešus, jo daudzi latvieši - arī Saeimā, ļoti daudzi! - negrib konsolidēties, bet grib integrēties kaut kur... Es pat nesaprotu, kur tad mēs gribam integrēties?

Un tad es pateicu skaidri un gaiši - un par to rakstīja avīzes -, ka es, latvietis, nekur negrasos integrēties. Lai integrējas tie, kuri sabraukuši šeit, latviešu sabiedrībā! (Tā to igauņi izdarīja likumprojekta veidā, pateica, ka integrēties vajag cittautiešiem. Skaidri un gaiši.) Tad Kļockina kungs, kurš māca žurnālistus, jauno paaudzi, faktiski nosauca mani par fašistu. Laikrakstā “Diena” tas ir rakstīts, un jūs lasījāt.(No zāles deputāts M.Lujāns: “Nelasījām!”) Lūk, tādas ir tās lietas! Tāda ir attieksme pret cilvēku, kurš aizstāv savu zemi, savu tautu. Jā, es esmu nacionālists, bet es neesmu fašists, es atvainojos! (No zāles deputāts J.Urbanovičs: “Esi, Pēter, esi!”) Kļockina kungam un daudziem citiem to vajadzētu sajēgt!

Tāpat kā padomju laikā šīs divas lietas tiek absolūti jauktas un saliktas vienkopus. Pamēģiniet aizliegt svinēt savu karavīru atceri, vienalga kurai tautai, un tad jūs dzirdēsiet, ko viņi jums pateiks! Taču mēs paši tagad mēģinām izdarīt šo kauna darbu. Nu tad jau, cilvēki mīļie, ja jau jūs gribat visu apvienot vienos svētkos, nu tad pamēģiniet, piedāvājiet mums likumprojektu, ka Ziemsvētkus apvienosim ar Lieldienām! Vai tas nebūs absurdi? Tas ir absolūti absurdi, un tikpat absurds ir arī šis piedāvājums. Un to vajadzētu saprast!

Kiršteina kungs, te nekādi neder pozitīvais, ko jūs teicāt, aicinot iestāties “par”, kaut ko noliedzot, izsvītrojot šoreiz 16.martu.

Vai daudzi no jums ir bijuši Lestenē? Vai daudzi no jums ir bijuši nacionālo partizānu apbedīšanas vietās? Tur mēs pēdējos gados esam atklājuši lielākoties par vietējo cilvēku saziedotiem līdzekļiem izveidotus pieminekļus, piemiņas vietas. Ļoti, ļoti reti kāds tur ir bijis. Jo Lestene nav tā vieta, kur izrādīties, papriecāties. Tur jānoliec galva un jāpadomā par savas tautas un valsts likteni pagātnē, tagadnē un nākotnē. Kas notiks pēc 50 vai pēc 100 gadiem? Vai šeit latvieši kā tauta dzīvos vai nedzīvos? Lūk, tāds ir jautājums. Tā mēs noplicināsim visu. Visas Latvijas garamantas, vērtības, ar kurām mēs esam lepojušies. Vēsturi pārsvītrosim. Pārrakstīsim pa jaunam, tā, kā vienam otram vai dažai partijai patīk.

Cienījamie kolēģi! Man patiešām ļoti sāp šī attieksme, kas ir Saeimā. Jau iepriekšējais balsojums, kad likumprojekts tika virzīts, liecināja par šādu attieksmi. Par to, lai 16.marts - Leģionāru diena - paliktu kā Latviešu nacionālo karavīru atceres diena, balsoja tikai apvienības “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK frakcija un vēl pāris deputātu. Ļoti sāp šī attieksme cilvēkiem, kuri cīnījās par Latviju, kuri atdeva dzīvības.

Te jau daudz tika runāts un tika pieminēti fakti no vēstures. 150 000 leģionāru! Tie nav desmit vai divdesmit, vai simts cilvēku. Viņu mātes un tēvi, brāļi un māsas. Saskaitiet, ko tas nozīmē! Ir vismaz miljons cilvēku, kurus skar šī lieta. Vismaz miljons no mūsu mazās tautiņas. Un tagad mēs gribam visus sabāzt vienā maisā, un lai tad tie leģionāri iet... Redziet, mēs viņiem atļausim. Nesodīsim par to, ka viņi tur iet un piemin savus varoņus, savus kritušos biedrus. Tad jau mēs nākotnē sagaidīsim vēl kaut ko, un tas nebūtu nekāds brīnums, ja turpināsies šāda locīšanās, šāda izdabāšana dažādiem vietējiem un ārējiem spēkiem. Es nebaidos teikt, ka es nebrīnītos, ja nākotnē vēl kāds izdomās... un notiks droši vien tā, ka uz leģionāru apbedīšanas vietām nāks paslepus un liks pie tām svecītes. Vai to jūs gribat? Redziet, lai nāk bez atceres dienas. Lai nāk!

Tā nevar, kolēģi! Tā nevar, latvieši! Tā nedrīkst! Tas ir kauns! Tas nedara godu mums, Saeimai!

Lībanes kundze vai jaunkundze! Jūs vienmēr smīkņājat, kad Tabūns vai Dobelis, vai Vidiņš, vai vēl kāds cits runā par šīm lietām. Nesmīkņājiet! Tas nav labi! Tā nedrīkst rīkoties! Tagad, kad es jūs apsaucu, jūs esat nikna un skrienat pie mūsu frakcijas vadītāja, lai sūdzētos par mani.

Jā, tā nedrīkst rīkoties! Es gribu redzēt, kā jūs balsosiet. (No zāles deputāts I.Godmanis: “Beidz! Galīgi jau...”)

Sēdes vadītājs. Rišards Labanovskis.

R.Labanovskis (Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas frakcija).

Godājamā Saeima! Es nevaru pieņemt likumprojektu triju iemeslu dēļ.

Pirmkārt, 11.novembris ir pavisam cita diena. Ar citu vēsturisko nozīmību, ar citu sūtību.

Otrkārt, 16.marts un leģions ir Latvijas vēstures sastāvdaļa. Taču likumprojekts piedāvā nevis labot, domāt par nosaukuma maiņu - par to acīmredzot varētu arī diskutēt -, bet svītrot daļu no vēstures, no tautas atmiņas, no mūsu būtības. Tas neder!

Un treškārt. Pagājis jau ir tikai nedaudz vairāk par gadu, kopš Saeima ir nobalsojusi par šo dienu. Daudzi no jums bija arī 6.Saeimā. Toreiz jūs bijāt dumji, bet tagad jūs esat kļuvuši gudri. Nevar tā ar savu pašapziņu mētāties! Man pašam bija ne sevišķi patīkama pieredze, es piedalījos tās videofilmas tapšanā, ko Varšavas televīzija gatavoja Latvijā un šā gada sākumā parādīja Polijas televīzijas pirmajā programmā vēlā vakara stundā. Polijas presē šajā sakarā bija dažāda reakcija, un diezgan daudz bija “pret”. Un tad, kad es nevis tikos, bet pa telefonu sazinājos ar vienu no saviem radagabaliem, tēvoci, kurš ir Krajovas armijas virsnieks, kurš bijis Gestapo nagos un izmucis, viņš stipri vēsi reaģēja uz manu līdzdalību šajā filmā. Tur bija gan vēsturnieki, gan leģionāri, gan bijušais Valsts prezidents Ulmanis, un tur biju arī es, un visi kā viens centās skaidrot, kāpēc tāds leģions radās, kāpēc tas pastāvēja un ka tā nebija latviešu zēnu mīlestība pret Hitleru, fašismu un Lielvācijas ideju, bet ka tas bija naids pret Staļinu un komunistisko teroru un ka nebija citas alternatīvas toreiz, ka tas bija Molotova-Ribentropa pakta rezultāts. Es nezinu, vai man izdevās pārliecināt šo savu radagabalu, viņš palika diezgan vēss. Un tad ir saprotams, kādēļ Polijā, kur Varšavā uz katra stūra ir uzraksti, ka tur vācu fašisti nošāvuši 20, 30, 50 vai 80 poļus, ir grūti acīmredzot to ieskaidrot. Ja mums, politiķiem, vēsturniekiem, valstsvīriem, ir pietrūcis argumentācijas, lai pasauli pārliecinātu par šā datuma eksistenci un Latviešu leģionu attaisnotu šajā vēsturiskajā situācijā, tad politiskā ziņā tas ir nepareizi - vispār cilāt šo jautājumu Saeimā, atkal saasināt uzmanību uz to un atļaut mūsu nedraugiem atkal attiecīgi mūs slānīt. Es gribu teikt, ka mūsu mīkstčaulībai reiz vajadzētu pielikt punktu. Es atgādināšu to faktu, ko es dzirdēju tad, kad bija šeit seminārs par Ziemas karu. Izrādās, ka mūsu bijušais ārlietu ministrs Munters neieradās 1939.gada decembrī uz Tautu savienības sēdi, kurā Padomju Savienību izslēdza no Tautu savienības. Tas neglāba no okupācijas pēc pusgada. Mūsu referenduma rezultāts mūs neglāba no Krievijas nicinājuma. Ja salīdzinām Krievijas attieksmi pret igauņiem, somiem un latviešiem, tad kā jūs domājat - kurus viņa visvairāk nicina? Tos, kas ir vismīkstčaulīgākie. Tālab varbūt atstāsim vēstures izvērtēšanai šo datumu! Varam strīdēties, varbūt citādāk nosaukt, pareizāk vai nepareizāk, taču nevajadzētu saasināt uzmanību uz to. Un nevajadzētu to darīt taktisku apsvērumu dēļ. Katram ir tiesības atzīmēt vai neatzīmēt šo dienu, iet pie pieminekļa ar ziediem vai neiet, ne visas mūsu atzīmējamās un svinamās dienas ir pieņemamas absolūti visai sabiedrībai. Lai valdība, vadošie politiķi, parlamenta vadītāji atturas! Tā ir viņu brīva izvēle - šīs dienas atzīmēšana, svinēšana. Tā nav svinamā diena, bet ļausim tiem cilvēkiem, kuri ir pelnījuši godu un atzinību, paust savas atmiņas, savas sāpes un savu attieksmi pret mūsu vēsturi! Tāpēc es aicinu balsot pret 16.marta svītrošanu no atceres dienu saraksta.

Paldies par uzmanību. (Starpsauciens: “Pareizi!”)

Sēdes vadītājs. Juris Vidiņš.

J.G.Vidiņš (apvienības “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK frakcija).

Cienījamais Prezidij un cienījamie kolēģi! Labanovska kungs, varbūt nav runa par mīkstčaulību. Man šķiet, ka ir runa par mazvērtības kompleksu - mazvērtības kompleksu gan valstij, gan katram no mums. Un tas mazvērtības komplekss izpaužas, pēc jūsu vārdiem, tajā mīkstčaulībā, ka mēs gribam savu vērtību pašu acīs un citu acīs paaugstināt ar to, ka gribam iztapt kādam. Kad mums aizrāda kāds, kas ir spēcīgāks, tad mums kļūst neērti, un tad mēs mēģinām laboties.

Pīka kungs! Sakarā ar jūsu sagatavoto anotāciju par tā saucamo sabiedrības konsolidāciju, par ko te vairāki cilvēki jau runāja, es gribu jums teikt tā: ziniet, es nezinu, vai var konsolidēties Sinkas kungs ar Samsona kungu un vai es varu konsolidēties ar Bekasova kungu, kas balsoja pret Latvijas neatkarību jeb nebija zālē. Tā ka nevar konsolidēt nekonsolidējamas lietas, tādas, kuras nav savienojamas, kuras ir pretstati kā uguns un ūdens. Tā ka nekad mēs visu sabiedrību nekonsolidēsim.

Otrajā jūsu anotācijas daļā jūs gandrīz vai atzīstat, ka būtu labāk iedibināt leģionāru atceres dienu. Pīka kungs, pagājušajā Saeimā bija šāds iesniegums no mūsu frakcijas... jeb vai no manis personīgi? Es to īsti labi neatceros. Un tad mēs, Labanovska kungs, aiz šīs mīkstčaulības pieņēmām šādu kompromisa variantu, lai mūsu varasvīriem, braukājot pa ārzemēm, nebūtu jāsarkst un lai mēs varētu taisnoties Krievijas priekšā. Lai gan mana stingra pārliecība ir, ka vajadzētu tomēr būt leģionāru atceres dienai. Un kādēļ? Kiršteina kungs, jūs no vēsturiskā viedokļa ļoti labi eit izgaismojāt leģionāru nozīmi un visu pārējo. Faktiski iznāk, ka leģionāri ir bijuši upuri - upuri Vācijas rokās, tāpat kā sarkanie strēlnieki it kā ir bijuši upuri PSRS rokās. Protams, ne visam tam var piekrist. Jā, viņi, cīnoties Vācijas pusē, aizstāvēja Vāciju kā tādu, bet motīvi, kuru dēļ viņi tur cīnījās, ir dažādi.

Man ļoti patika, kā pagājušajā reizē mūsu kolēģis Slakteris uzstājās un stāstīja par savas ģimenes sašķeltību. Slaktera kungs! Mana tēva brālis iestājās Vērmahtā, nevis SS leģionā - trešajā dienā pēc vācu ienākšanas šeit. Kādēļ viņš to izdarīja? Tādēļ, ka viņa brāļa ģimene, tanī skaitā arī es, tapa simtprocentīgi izvesta, un tādēļ, ka viņa sieva ar mazo meitiņu arī tapa izvesta un viņš palika viens, jo viņš Daugavpilī par advokātu strādāja, viņš bija komandējumā Rīgā, viņš vienkārši izbēga no šīs izvešanas. Un viņš tur iestājās. Viņš tur iestājās, lai atriebtos. (Paldies Dievam, ka viņa ģimene - viņa sieva un meita - izdzīvoja un ka tagad Latvijas sabiedrībā ir viņa mazdēls Ilmārs Mežs, kas mums palīdz izjust mūsu demogrāfijas, mūsu latviešu tautas katastrofālo stāvokli.) Viņš tur iestājās, lai atriebtos! Ja jūs esat lasījis Janovska kopoto rakstu pēdējā sējumā publicēto - tā ir grāmata “Pie Tornas” -, tad jūs labi sapratīsiet, ka to latviešu leģionāru cīņa nebija par Vāciju, bet ka galvenais motīvs bija cīņa pret otrreizējo boļševiku okupāciju. Tas bija galvenais. Saprotiet, nebija jau tā, ka aizstāvētu Lielvācijas intereses. Es esmu ticies ar vairākiem leģionāriem un arī ar Dzelzs krusta kavalieriem, tādiem kā Trušiņa kungs, un man ar viņu ir bijuši strīdi, kad viņš vispār noliedza, ka Vācija šeit ienāca, - un viņa it kā neesot bijusi okupējusi mūs. Un viņš nepiekrīt tam, ka viņus izmantoja Vācijas interesēs. Saprotiet, mums ir jāciena šī pārliecība, ka viņi uzskata, ka viņi cīnījās tikai par Latviju. Taču es vēlreiz ieteiktu visiem kolēģiem izlasīt Janovska darbu “Pie Tornas”, jo tur ir aprakstīta tā atmosfēra, kāda tā bija no iekšpuses. Tā ir tāda ļoti silta un ļoti laba grāmata. Redzam, ka leģionāri ar smīnu un ar jokiem izturas pret tiem vāciešiem. Tā ka esiet, lūdzu, tik laipni un iepazīstieties ar šo grāmatu, izlasiet to!

Katrā ziņā, kolēģi, mums tomēr ir jānonāk pie kaut kāda viena kopsaucēja. Es neapelēju pie tā, ka Birzniece, pateicoties leģionāriem, vispār eksistē šeit. Ka Vaira Vīķe-Freiberga arī ir šeit. Jo, es domāju, ja viņa un viņas vecāki būtu ietikuši krievu okupācijā, tad ļoti iespējams, ka viņa būtu aizgājusi bojā Sibīrijā. Es negribu pie tā apelēt. Es gribu apelēt pie tā, ko mūsu kolēģis Dobelis teica. Viņu bija 150 tūkstoši. Jā, viņi bija upuri Vācijas rokās. Jā. Taču viņi cīnījās pret Latvijas otrreizējo okupāciju. Un tādēļ es - arī to cilvēku piemiņas labad - atgādinu, ka viņi varbūt neizprata to vēsturisko situāciju, bet cīnījās par mums - arī par katru, kas šeit sēž.

Es aicinu tomēr noraidīt iesniegto likumprojektu.

Sēdes vadītājs. Atis Slakteris.

A.Slakteris (Tautas partijas frakcija).

Cienījamie kolēģi! Piedošana un liekulība ir tie vārdi, kas man nāk prātā pēc visām šīm runām. Sākšu ar liekulību. Jau pagājušajā reizē pieminēju, ka mūsu vidū sēž gandrīz vai vienīgais, jā, vienīgais Saeimas deputāts, kas ir politiski represēts pēdējos gados. Tas ir Juris Dalbiņš, kuru noņēma no amata tajā laikā, kad pie varas bija “Tēvzemei un Brīvībai”. (Viņš toreiz bija ministrs.) Viņu noņēma no amata tieši par viņa nacionālo stāju 16.marta sakarā. Tā ir patiesība. Taču tā nav visa patiesība. Patiesības otra daļa ir tā, ka augstas amatpersonas no tās pašas “Tēvzemei un Brīvībai” muka pēc tam pa pasauli, klīda, lai izvairītos no tā oficiāli atzīmējamā datuma - 16.marta. Un arī tā ir patiesība. Es saprotu, ka cilvēks, kas teica, ka godam šis datums ir atzīmēts līdz 1998.gadam, to domāja no visas sirds. Un viņš redzēja to patiesības daļu, kas viņam patika. Taču es redzēju arī to otru. Liekulības ir bijis daudz. (Starpsauciens: “Ko muldi!”)

Par piedošanu. Es domāju, ka piedošana ir jālūdz Saeimai un valdībai par to, ka politisku intrigu dēļ ir izmantoti cienījami, sirmi karavīri, taču sapratne nav panākta ne Latvijā, ne ārpasaulē, to nav spējuši veikt politiķi, to skaitā arī politiķi no “Tēvzemei un Brīvībai”. Tautas partija ir gatava uzņemties atbildību gan par iekšpolitiku, gan par ārpolitiku. Mūsu deputāti vislielākajā skaitā piedalījās 16.marta atzīmēšanā pagājušajā gadā, būs arī nākamajā gadā. Ne jau oficiālos vai neoficiālos svētkos ir tā problēma. Un arī 11.novembrī mūsu bija un būs visvairāk. Aicinu atbalstīt, kolēģi! Es saprotu, ka atsevišķiem politiķiem gribētos šo dienu atcelt un pieņemt likumu, ka reizi gadā... Varbūt tas par kādu desmitdaļu paceltu viņu reitingu. Tomēr domāsim valstiski un pieliksim punktu šai diskusijai!

Sēdes vadītājs. Dzintars Kudums.

Dz.Kudums (apvienības “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK frakcija).

Aizsardzības un iekšlietu komisijai bija nodots izskatīšanai šis likumprojekts, un šeit stāv apakšā arī mans paraksts. To bija visgrūtāk izdarīt man. Es esmu daudzus dokumentus savā dzīvē parakstījis, bet šis paraksts bija viens no grūtākajiem. Protams, komisijas vadītājam tas ir jādara. Tas ir viņa pienākums, jo arī komisija lemj balsojot. Balsis izšķīrās tā, ka bija atšķirība tikai par vienu balsi. Šis lēmums bija pozitīvs. Taču ir viena lieta, ko mums nevajadzētu aizmirst šinī sakarībā. Manuprāt, katram kareivim ir jābūt motivācijai, lai viņš atdotu savu dzīvību par kaut ko. Es domāju, ka leģionāriem šāda motivācija bija, un viņu bija desmitiem tūkstošu, kas to izdarīja. Bija motivācija tāda, ka, okupējot Latviju un ieviešot padomju varu šeit, notika visādas zvērības, izsūtīšanas. Un viņi ļoti labi saprata, ka, atkal Sarkanajai armijai ienākot Latvijā, notiks tas pats, tikai būs vēl drausmīgāk. Tātad viņi nežēloja savu dzīvību, lai aizsargātu mūsu tautu.

Tagad mēs veidojam jaunu armiju, un mums ir tagad jādomā, kāda būs mūsu jauno kareivju motivācija, ja mēs politiski pasakām - ziniet, tā tomēr bija kļūda, mums ļoti grūti bija izskaidrot to pasaules sabiedrībai, mēs to paši iekšēji saprotam. Viss it kā būtu ļoti labi. Jā, bet tomēr, ziniet, nevajadzētu... Ja tāda attieksme ir pret kareivi, nezinu, kāda būs motivācija mūsu jaunajam kareivim, mūsu jaunajai armijai. Politiska kļūda? Varbūt nogaidīt. Varbūt politiķi pēc tam teiks: ziniet, tā arī ir kļūda. Ja kaut kas tāds notiks... Dievs nedod! Tāpēc es uzskatu, ka šis likumprojekts ir noraidāms.

Sēdes vadītājs. Andrejs Panteļējevs.

A.Panteļējevs (frakcija “Latvijas ceļš”).

Cienījamais priekšsēdētāj! Cienījamie klātesošie! Ja runā par gļēvulību, tad, man liekas, vislielākā gļēvulība ir bailes paskatīties pašiem patiesībai acīs un pašiem novērtēt savu vēsturi. Latvieši ir karojuši ļoti daudzās un dažādās armijās. Beigu beigās būsim konsekventi, sāksim ar Pirmo pasaules karu, ar latviešu strēlniekiem - ar latviešu sarkanajiem strēlniekiem! Liela daļa no viņiem - liela daļa no viņiem, es jums godīgi teikšu! - karoja ar domu par to, ka viņi karo par Latvijas neatkarību. (Starp citu, atšķirībā no Hitlera, Ļeņins šo neatkarību iedeva. Taču par to, ar kādiem apsvērumiem iedeva, es te negribu runāt. Tie bija pietiekami makjavelliski.) Tad jau latviešu strēlnieki, sarkanie, var būt daudz lepnāki par to, ka viņi ir izkarojuši Latvijas neatkarību, nekā Otrajā pasaules karā karojušie leģioni. Tas nozīmē, ka ieviesīsim tomēr speciālu dienu, lai atzīmētu latviešu strēlnieku dibināšanas dienu. Jo es jums gribu teikt atklāti - mēs visu laiku uztraucamies par skaidrojumiem, kādi dodami virzienā uz Rietumiem. Man pašam ir nācies personīgi saskarties ar ļoti lielām grūtībām, lai izskaidrotu mūsu - latviešu - lomu virzienā uz Austrumiem, rajonā aiz Krasnojarskas. Jūsu zināšanai: padomju laikā vienīgais īstais pretpadomju akts notika Krasnojarskā, kad tika uzspridzināts Latviešu sarkano strēlnieku piemineklis - tā bija “pateicība” par Sibīrijas zemnieku dumpja apspiešanu, kurā latviešu sarkanie strēlnieki ļoti aktīvi piedalījās, protams, ar ļoti cēlām domām par Latvijas neatkarību. Es nezinu, vai mēs esam bijuši līdz šim gatavi skaidrot krieviem to lomu, ko nospēlēja Krievijas vēsturē latviešu sarkanie strēlnieki. Bet labi, ja mēs ejam par šo līniju, tad beigu beigās atzīmēsim atsevišķu piemiņas dienu visās dažādajās armijās cīnījušamies un varbūt ļoti cēlu mērķu vadītajiem mūsu latviešu karotājiem, ieskaitot varbūt arī Franču leģionā karojušos. Starp citu, arī Franču leģionā ir karojuši latvieši. Un varbūt arī tajā laikā viņi karoja Franču leģionā, domādami, ka karo pret... (Es varu nosaukt konkrētus uzvārdus. Sagadīšanās pēc, piemēram, viens no viņiem bija Jānis Ādamsons, kas ir karojis Franču leģionā ar domu, ka viņš karo pret komunismu.) Tātad ieviesīsim arī Franču leģiona dienu, jo arī viņi karojuši pret leģionu. Es domāju, tomēr sapratīsim, ka Latvijas vēsture 20.gadsimtā ir bijusi traģiska! Beigu beigās, ja mēs atzīmējam Latviešu leģiona dibināšanas dienu, tad, manuprāt, tas ir negods, ka mēs neatzīmējam vai nepieminam to dienu, kurā vācieši nošāva Konstantīnu Čaksti - mūsu pirmā Valsts prezidenta Čakstes dēlu. Nošāva tieši par to, ka Konstantīns Čakste vācu laikā nebaidījās un atklāti iestājās par Latvijas neatkarību - atšķirībā varbūt no daudziem citiem, kas šo domu slēpa kaut kur sirdī. Pieminēsim varbūt Konstantīna Čakstes nāves dienu, un tā tiešām būs mūsu neatkarības aizstāvju diena vairāk nekā leģiona diena!

Taču es nevienu brīdi negribu pārmest nevienam leģionāram, jo es ļoti labi zinu to vēsturi. Arī manu radinieku vidū ir bijuši cilvēki, kas bijuši iesaukti leģionā un kas ir karojuši vācu armijas pusē. Taču būsim godīgi! Vai nu tiešām pēc kārtas atzīmēsim visas tās armijas, kurās ir karojuši latvieši, domādami, ka viņi cīnās pret komunismu (un tādā gadījumā, es domāju, vismaz piecas vai sešas, vai septiņas šādas dienas mēs varēsim Latvijā izdomāt un atzīmēt), vai arī tomēr mēģināsim kvintesenci savilkt vienā dienā. Un būtu visloģiskāk, ja tā būtu Lāčplēša diena, jo, Lāčplēša dienu svinot, mēs varētu pieminēt visus tos, neatkarīgi no tā, vai viņi bijuši Franču leģionā vai Indoķīnā amerikāņu karaspēka sastāvā, vai sarkano strēlnieku sastāvā tajā pašā Krasnojarskā, apspiežot krievu zemnieku dumpi pret boļševismu, vai kaut kādās citās armijās. Ir runa par tiem cilvēkiem, kas sirdī uzskatīja, ka viņi karo par neatkarību. Taču atzīmēsim to tajā dienā, kad tie cilvēki, kas to darīja šeit, Latvijā, Rīgas krastmalā, darīja to nevis tikai sirdī, bet arī praktiski un nepārprotami karoja par Latvijas neatkarību.

Sēdes vadītājs. Oskars Grīgs. Otro reizi.

O.Grīgs (pie frakcijām nepiederošs deputāts).

Es domāju, ka jautājums ir pietiekami svarīgs, lai varētu arī padiskutēt. Taču kas attiecas, Andrej Panteļējev, uz jūsu teikto, ka mēs gribam atjaunot leģiona dibināšanas dienu, tas ir aplami. Leģiona atceres diena - tas varbūt būtu precīzāk. Jūs te dižojāties ar vēstures zināšanām. Es arī tā īsi gribētu atbildēt Kiršteina kungam. Viņš pieminēja kureliešus un viņu virsniekus, kuri cīnījās pret vāciešiem, nosauca veselu virkni virsnieku. Taču es gribētu teikt, ka tikai viens virsnieks, kurš perfekti izprata, teiksim, vācu atriebību un vācu politiku, bija no kureliešu grupējuma, tas bija leitnants Rubenis ar savu bataljonu, kas aizgāja no Stikliem, pāri par desmit kilometriem, pie Ilziķa ezera izveidoja savu apmetni. Un, kad viņa izlūki redzēja, ka aplenc vācu SD vienības - Jekelna SD vienības -, tad viņš 1944.gada 14.novembrī ņēma un vienā naktī ar savu bataljonu devās 38 kilometrus garā forsētā gājienā, no Ilziķa ezera nokļuva līdz Abavas krastiem netālu no Rendas. Un 18.novembra rītā - viens no man tuviem cilvēkiem arī tajā bataljonā bija - dziedot himnu “Dievs, svētī Latviju”, kad vācu “štukači” jau pikēja viņiem virsū un apšaudīja viņus, viņi pieņēma kauju. Vairākus mēnešus viņi neatlaidīgi cīnījās pret vāciešiem. Tā bija cīņa, viena vienīga virsnieka cīņa, kurš cīnījās. Tas nebija leģions. Tie bija leģionāri, bet tas nebija leģions. Tā ka šīs lietas jaukt nevajadzētu.

Es zinu, ka latviešu karavīri visos pasaules kontinentos, kā saka, ir karojuši. Ir karojuši pat pret turkiem un ir uzspridzinājuši cietoksni, lai nepadotos turku gūstā. Tādi arī ir bijuši. Tos arī varētu atzīmēt. Panteļējeva kungs, nu nevajag visus salikt vienā maisā!

Slaktera kungs, sekojiet sava kolēģa Dalbiņa kunga piemēram! Viņš tiešām bija patiess un drosmīgs. Taču jūs tāds neesat. Tāds kā Dalbiņa kungs jūs neesat tajā nozīmē, ka jūs, nezinādams faktus, sakāt, ka Dalbiņa kungs bijis vienīgais represētais, ka viņu, teiksim, represēja, atceļot no NBS komandiera pienākumiem. Jūs nezināt vai arī esat nepatiess. Viņu neatcēla. Viņš uzrakstīja pats atlūgumu. Pilnīgi pareizi - spiediena dēļ. Viņš uzrakstīja vairākus atlūgumus. Es ticu papīram, tam, kas ir rakstīts. Tā tas ir. Dalbiņa kungs tiešām parādīja principialitāti, godīgumu un patiesumu, un viņš vakar nobalsoja par Lestenes Brāļu kapu atjaunošanu. Tā ka viņam pietiek drosmes, un pietiek drosmes arī viņa patiesībai. Un, es domāju, arī šodien Dalbiņa kungs teiks tā kā toreiz raidījumā. Kad viņš uzstājās televīzijā, viņš sacīja, ka tiešām šī nav karavīru atceres diena, bet, ja grib būt patiess, tā ir leģiona atceres diena. Es domāju, ka viņš arī šodien paliks konsekvents un noraidīs šo neveiksmīgo likumprojektu, noraidīs to jau pirmajā lasījumā. Un, ja tas tiks iekļauts darba kārtībā un kāds ierosinās izskatīt jautājumu par leģiona atceres dienu, tad parlaments to izlems. Izlems, vai svinēt, kalendārā to dienu atzīmēt ar sarkanu krāsu vai vienkārši atzīmēt to dienu… Izlems, vai tā būs svētku diena. Tas ir cits jautājums.

Tā ka es ierosinu pirmajā lasījumā noraidīt šo dokumentu, šo likumprojektu.

Sēdes vadītājs. Dzintars Rasnačs. Jūsu rīcībā 11 minūtes.

Dz.Rasnačs (apvienības “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK frakcija).

Godātie deputāti! Lai nebūtu daudz kas jāatkārto no tā, ko te jau minēja, mana uzstāšanās būs vairāk kā replika. Kolēģi no Tautas partijas! Tā nav svētku diena, tā ir atceres diena, Slaktera kungs. Tā nav svētku diena. Tā ir atceres diena. Lūdzu, nejauciet! Tā ir atceres diena. Konkrēti tā ir atceres diena latviešu leģionāriem, to ir vairāk nekā 150 000. Tā ir atceres diena. Lūdzu to ņemt vērā.

Un otra lieta. Lūdzu, Slaktera kungs, neizplatiet no šīs tribīnes melus! Dalbiņa kungs aizgāja no sava amata pēc Valsts prezidenta Gunta Ulmaņa iniciatīvas. Ja jūs par to vēlaties pārliecināties, apskatiet konkrētos sagatavotos rīkojumus, konkrēti Ulmaņa vadītās institūcijas pieņemtos lēmumus. Nevajag melot no šīs tribīnes.

Sēdes vadītājs. Leons Bojārs. Jūsu rīcībā 10 minūtes.

L.Bojārs (Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas frakcija).

Cienījamie kolēģi! Nu jau esam aizrunājušies tik tālu, kā es tagad dzirdēju frāzi - katram karavīram vajag atdot dzīvi par kaut ko. Katram karavīram vajag atdot dzīvi par kaut ko… Tad jājautā, kas tad tas ir - kaut kas?

Sēdes vadītājs. Pēteris Apinis. (Starpsauciens: “Apini, beidz!”)

P.Apinis (frakcija “Latvijas ceļš”).

Godātie kolēģi! Atceres dienas, piemiņas dienas un daudz kas cits nezināmu iemeslu dēļ kļūst par tādām kā iespējām vienam pateikt par otru kādu sliktu vārdu. Es īsti nezinu, vai tas ir korekti. Manā uztverē, var jau atrast arī citas iespējas, lai savādāk izteiktu nepatiku pret otru kolēģi, kas atrodas šajā zālē. Un man ir klusas aizdomas, ka tas tomēr nav ar tīru sirdsapziņu - brīžos, kad runā par latviešu leģionāriem, par latviešu karavīriem, skatīties uz saviem kolēģiem zālē un velt viņiem virsū ļaunas domas, melus, visādā citādā ziņā viņus aizvainot.

Man šoreiz ļoti patika Vidiņa kunga uzstāšanās. Viņš runāja godīgi, un es saprotu viņa versiju par šiem jautājumiem, un viņš tos korekti paskaidroja.

Diemžēl apvienībā “Tēvzemei un Brīvībai” ne visi spēj palikt korekti. Diemžēl viņi arī aizmirst tos brīžus, kad ar tādām pašām frāzēm, tikpat perfekti izrunājot katru vārdu, ar tikpat labu radiodiktoru dikciju ir runājuši arī citos laikos un citos laikos aizstāvējuši pilnīgi pretēju ideoloģiju. Varbūt nevajag no šīs tribīnes aizskart citus cilvēkus!

Sēdes vadītājs. Viola Lāzo. Vēl 7 minūtes.

V.Lāzo (Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas frakcija).

Cienījamais priekšsēdētāj! Godājamās deputātes! Cienījamie deputāti un visnotaļ cienījamie karavīri un viņu tuvinieki! Mēs šoreiz runājam par ļoti konkrētu projektu. No šīs tribīnes droši vien vajadzētu daudz racionālāk. Proti, tas ir vairākuma - desmit Tautas partijas frakcijas deputātu - parakstīts dokuments, kurā ir skaidri un gaiši rakstīts: no likuma “Par svētku un atceres dienām” svītrot skaitli un vārdu “16.martu” un pārcelt vārdus “Latviešu karavīru atceres dienu” aiz vārdiem “11.novembri - Lāčplēša dienu”. Tādēļ es runāju par šīm jau te nosauktajām lietām. Es saprotu, ka šādas lietas, salīdzinājumā ar budžeta lietām, ko mēs skatījām vakar, ir vairāk vai mazāk emocionālas dabas. Proti, jebkura svētku vai svinamā diena ir ne tikai racionāli uztverams, bet arī emocionāls jautājums. Un tā tas ir ne tikai mums, šajā zālē sēdošajiem, bet arī visai tautai.

No tieši šā viedokļa es gribētu runāt par to, ko šeit jau minēja mani sociāldemokrātu frakcijas kolēģi. Proti, vai 11.novembris ir tā īstā diena, kurai pielikt klāt vēl ko citu? 11.novembris varbūt padomju laikā dažās ģimenēs netika svinēts pietiekamā apjomā, un varbūt tādēļ daļai Latvijas iedzīvotāju 11.novembris tikai tagad, pēdējos desmit gados, ieguvis savu īsto nozīmi.

11.novembris - Lāčplēša diena - ir saistīts ar pavisam konkrētiem vēsturiskiem notikumiem. Un šie konkrētie vēsturiskie notikumi šajā gadsimtā ir kļuvuši pietiekami tradicionāli, lai tagad tie vienotu kādas citas atceres dienas. Tas būtu viens arguments, kura dēļ es diemžēl nevarēšu atbalstīt Tautas partijas frakcijas deputātu priekšlikumu.

Nākamais jautājums. Par latviešiem dažādās armijās un par to, ka mums tiešām ir nepieciešama viena Latviešu karavīru atceres diena. Man savā žurnālistes profesijā ir nācies veidot raidījumus par latviešiem dažādās armijās. Es esmu ļoti daudz tikusies arī ar latviešu leģionāriem un pilnīgi piekrītu kolēģiem, kas te minēja, ka šā gadsimta laikā latvieši ir cīnījušies ārkārtīgi dažādās armijās, viens pret otru. Es saskaitīju 42 dažnedažādas kaujas darbības - veselas 42, kurās latviešu tautības cilvēki ir stāvējuši viens otram pretī.

Tātad, ja mēs veidojam jaunu svētku dienu, pret to ir jāizturas ar vislielāko nopietnību, un diez vai Lāčplēša diena būtu tā diena, kurai mēs varētu automātiski kaut ko pielikt klāt.

Tālāk. Šeit tika runāts par to, ka mūsu tautai ir par maz pašcieņas. Šo faktu ir minējuši ļoti daudzi latviešu domātāji, vairāk vai mazāk populāri, vairāk vai mazāk slaveni.

Eiropas Savienības institūcijas, NATO - tās ir sasniedzamas tikai tajā gadījumā, ja mēs cienīsim paši sevi un savu vēsturi. Sabiedrības konsolidācija un sabiedrības integrācija ir ārkārtīgi nopietna problēma. Tādēļ varbūt ļausim dažādiem sabiedrības slāņiem dažādi traktēt dažādas dienas, bet tajā pašā laikā svinēt un atcerēties tos emocionālos, traģiskos un, es pat gribētu teikt, vēsturiskā ziņā ārkārtīgi nozīmīgos brīžus, kādi ir ļoti daudziem Latvijā dzīvojošiem cilvēkiem, kuru radi, draugi ir bijuši iesaistīti šajos smagajos vēsturiskajos notikumos gan pret pašu gribu, gan savas gribas dēļ.

Diemžēl, kā jau es minēju, es nevarēšu atbalstīt šo projektu šādā veidā. Es esmu pārliecināta, ka pie šā jautājuma mēs vēl noteikti atgriezīsimies, jo šis jautājums ir jāsakārto. Tas ir pilnīgi skaidrs, noklausoties šīsdienas sēdes debates. Taču diezin vai tas ir izdarāms šādā veidā.

Es gribētu aicināt cienījamos kolēģus šoreiz neatbalstīt šo projektu. Es pateicos par uzmanību!

Sēdes vadītājs. Debates par šo likumprojektu turpināsim nākamajā sēdē. Ir pieteikušies vēl divi debatētāji.

Lūdzu reģistrācijas režīmu! Reģistrēsimies ar identifikācijas kartēm! Saeimas sekretāres biedru lūdzu nolasīt reģistrācijas rezultātus!

Vārds Dzintaram Kudumam. Paziņojums.

Dz.Kudums (apvienības “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK frakcija).

Pēc reģistrācijas lūdzu ierasties Aizsardzības un iekšlietu komisijā - uz sēdi mūsu telpās. Uz nelielu sēdi.

Sēdes vadītājs. Vārds Dzintaram Rasnačam.

Dz.Rasnačs (apvienības “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK frakcija).

Administratīvā procesa likuma projekta apakškomisija tiek lūgta ierasties Juridiskās komisijas telpās tūlīt uz sēdi.

Sēdes vadītājs. Lūdzu!

A.Bartaševičs (7.Saeimas sekretāres biedrs).

Godātie deputāti! Nav reģistrējušies: Leons Bojārs, Aija Barča, Jānis Leja, Pēteris Salkazanovs, Jānis Čevers, Pēteris Apinis, Aija Poča, Edvīns Inkēns, Ainārs Šlesers, Ģirts Valdis Kristovskis.

Sēdes vadītājs. Paldies. Sēde ir slēgta. Tagad uzklausīsim ministru atbildes uz deputātu jautājumiem.

Redaktores: J.Kravale, L.Bumbura

Datoroperatores: B.Strazdiņa, S.Bērziņa, M.Ceļmalniece, I.Kuzņecova

Korektores: D.Kraule, J.Kurzemniece, L.Andersone

Sēdi vada Latvijas Republikas 7.Saeimas priekšsēdētājs

Jānis Straume.

Sēdes vadītājs. Pirmā ir iekšlietu ministra Mareka Segliņa atbilde uz deputātu grupas jautājumu “Par Ceļu policijas pasākumiem gājēju audzināšanai un autobraucēju drošības nodrošināšanai”.

Vai iekšlietu ministrs ir zālē? Nav. Vai deputāti ir apmierināti ar rakstisko atbildi?

I.Burvis (Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas frakcija).

Atbildes nav. Faktiski tā ir izvairīšanās no atbildes.

Sēdes vadītājs. Jautājumu izskatīsim pēc nākamās sēdes.

Nākamā ir iekšlietu ministra atbilde uz deputātu Burvja, Lejas, Bojāra, Labanovska un Salkazanova jautājumu “Par šā gada 8.novembrī Ceļu policijas veikto akciju alkohola vai narkotisko vielu lietošanas noteikšanā autobraucējiem”.

I. Burvis. Arī tā nav atbilde. Tā ir izvairīšanās no atbildes.

Sēdes vadītājs. Arī šo atbildi atliksim un izskatīsim pēc nākamās sēdes.

Nākamā ir Ministru prezidenta Andra Šķēles atbilde uz deputātu grupas jautājumu “Par Ministru prezidenta Andra Šķēles uzstāšanos Latvijas radio”.

I.Burvis. Arī Ministru prezidenta kungs ir baidījies atbildēt, tāpēc pilnvarojis Birkava kungu, kurš nebija spējīgs atbildēt viņa vietā, jo atbilde tomēr ir jādod pašam Ministru prezidentam.

Sēdes vadītājs. Tātad iesniedzēji nav apmierināti ar atbildi.

I.Burvis. Mēs esam neapmierināti ar izvairīšanos no atbildes.

Sēdes vadītājs. Atvainojiet! Ministru prezidentam ir tiesības deleģēt kādu no ministriem atbildēt uz jautājumiem. Ja jūs neesat apmierināti ar atbildi, tad šo atbildi mēs atliekam uz nākamo sēdi.

I.Burvis. Paldies.

Sēdes vadītājs. Kaut gan tieslietu ministrs teica, ka jūs esat apmierināti ar atbildi, bet es to noskaidrošu.

Ārlietu ministra Induļa Bērziņa atbilde uz deputātu Cileviča, Plinera, Mitrofanova, Sokolovska un Maksimova jautājumu “Par EDSO un Eiropas Padomes ieteiktās “Vispārējās konvencijas par nacionālo minoritāšu aizsardzību” ratifikācijas nepieciešamību un iespējamību”.

Lūdzu! Ārlietu ministrs Indulis Bērziņš.

I.Bērziņš (ārlietu ministrs).

Ir iesniegta rakstiska atbilde. Man nav ko piebilst.

Sēdes vadītājs. Deputāti ar atbildi ir apmierināti. Paldies. Jautājumi ir izskatīti.

Redaktores: J.Kravale, L.Bumbura

Datoroperatores: B.Strazdiņa, S.Bērziņa, M.Ceļmalniece, I.Kuzņecova

Korektores: D.Kraule, J.Kurzemniece, L.Andersone

Par darba kārtību - 1.lpp.

(1295. un 1295-a dok.) - 2.lpp.

Priekšlikums - dep. Dz.Ābiķis - 2.lpp.

(1296. un 1296-a dok.) - 2.lpp.

(1303. un 1303-a dok.) - 2.lpp.

Priekšlikums - dep. R.Vītoliņš - 2.lpp.

(1312. un 1312-a dok.) - 3.lpp.

piešķiršanu deputātam J.Lejam” - 3.lpp.

(1305. dok.) - 3.lpp.

Ziņo - dep. A.Poča - 3.lpp.

Debates - dep. M.Lujāns - 4.lpp.

- dep. L.Bojārs - 5.lpp.

- dep. I.Burvis - 7.lpp.

- dep. A.Kalniņš - 7.lpp.

- dep. O.Grīgs - 9.lpp.

- dep. E.Baldzēns - 10.lpp.

- dep. A.Seile - 12.lpp.

- dep. L.Bojārs - 13.lpp.

- dep. J.Stalidzāne - 13.lpp.

- dep. G.Bērziņš - 14.lpp.

- dep. O.Grīgs - 17.lpp.

- dep. I.Godmanis - 17.lpp.

- dep. P.Salkazanovs - 20.lpp.

- dep. I.Burvis - 21.lpp.

- dep. A.Kalniņš - 22.lpp.

- dep. E.Baldzēns - 23.lpp.

- dep. A.Slakteris - 25.lpp.

- dep. P.Salkazanovs - 27.lpp.

(1290. dok.) - 28.lpp.

(1290. dok.) - 28.lpp.

(1291. dok.) - 28.lpp.

(1293. dok.) - 28.lpp.

(1275. dok.) - 29.lpp.

Ziņo - dep. Dz.Rasnačs - 29.lpp.

Debates - dep. A.Seile - 30.lpp.

(1168. un 12 36. dok.) - 31.lpp.

Ziņo - dep. K.Leiškalns - 31.lpp.

(830. un 1243. dok.) - 32.lpp.

Ziņo - dep. J.Stalidzāne - 32.lpp.

Par procedūru - 37.lpp.

Paziņojums - dep. G.Krasts - 37.lpp.

Nolasa - Saeimas sekretāres

biedrs A.Bartaševičs - 38.lpp.

(1166. un 1246. dok.) - 38.lpp.

Ziņo - dep. A.Seiksts - 38.lpp.

Debates - dep. J.Dobelis - 39.lpp.

- dep. A.Kiršteins - 43.lpp.

- dep. J.Sinka - 46.lpp.

- dep. O.Grīgs - 48.lpp.

- dep. P.Tabūns - 51.lpp.

- dep. R.Labanovskis - 54.lpp.

- dep. J.Vidiņš - 56.lpp.

- dep. A.Slakteris - 58.lpp.

- dep. Dz.Kudums - 59.lpp.

- dep. A.Panteļējevs - 60.lpp.

- dep. O.Grīgs - 62.lpp.

- dep. Dz.Rasnačs - 63.lpp.

- dep. L.Bojārs - 64.lpp.

- dep. P.Apinis - 64.lpp.

- dep. V.Lāzo - 64.lpp.

Paziņojums - dep. Dz.Kudums - 66.lpp.

- dep. Dz.Rasnačs - 67.lpp.

Nolasa - Saeimas sekretāres

biedrs A.Bartaševičs - 67.lpp.