Attiecīgo pantu spēkā esošā redakcija

Pirmajā lasījumā pieņemtais likumprojekts

nr.

Iesniegtie priekšlikumi

Atbildīgās komisijas atzinums

Redakcija, kurā likumprojektu otrajā lasījumā ierosina pieņemt Juridiskā komisija

Izdarīt Administratīvā procesa likumā (Latvijas Republikas Saeimas un Ministru Kabineta Ziņotājs, 2001, 23.nr.; 2003, 14.nr.) šādus grozījumus:

Izdarīt Administratīvā procesa likumā (Latvijas Republikas Saeimas un Ministru Kabineta Ziņotājs, 2001, 23.nr.; 2003, 14.nr.) šādus grozījumus:

(1) Iestāde ir tiesību subjekts (institūcija, struktūrvienība vai amatpersona), kuram ar normatīvu aktu piešķirtas noteiktas publiskās varas pilnvaras valsts pārvaldes jomā.

(2) Augstāka iestāde ir tiesību subjekts (institūcija, struktūrvienība vai amatpersona), kas saskaņā ar normatīvajiem aktiem var dot rīkojumu iestādei administratīvā akta izdošanas vai faktiskās rīcības jautājumos vai atcelt iestādes izdotu administratīvo aktu.

(3) Administratīvais akts ir tiesību akts, ko izdod iestāde publisko tiesību jomā attiecībā uz individuāli noteiktu personu vai personām, nodibinot, grozot, konstatējot vai izbeidzot konkrētas tiesiskās attiecības. Iestādes lēmums vai cita veida darbība privāto tiesību jomā, kā arī iekšējie lēmumi, kas skar tikai pašu iestādi, tai padotu institūciju vai īpaši pakļautās personas, nav administratīvie akti, izņemot lēmumus par iestādes darbinieku vai tai īpaši pakļauto personu tiesiskā statusa nodibināšanu, maiņu, izbeigšanu, disciplināru sodīšanu un citus lēmumus, ja tie būtiski ierobežo iestādes darbinieku vai tai īpaši pakļauto personu cilvēktiesības. Administratīvais akts nav arī Saeimas, Valsts prezidenta, Ministru kabineta un pašvaldības domes (padomes) politiskie lēmumi (politiskie paziņojumi, deklarācijas, aicinājumi, amatpersonu ievēlēšana u.tml.), kā arī kriminālprocesuālie lēmumi un tiesu nolēmumi.

(4) Administratīvā procesa dalībnieks ir iestāde, publisko tiesību subjekts, kura pusē pieaicina attiecīgo iestādi, kā arī persona un tiesību subjekts, kuram konkrētā administratīvajā procesā savu vai citu personu tiesību vai tiesisko interešu aizstāvībai rodas noteiktas procesuālās tiesības vai pienākumi.

(5) Tiesību norma ir normatīvs akts (tā daļa) un vispārējie tiesību principi.

(6) Ārējais normatīvais akts ir Satversme, likumi, Ministru kabineta noteikumi un pašvaldību saistošie noteikumi, kā arī starptautiskie līgumi.

(7) Iekšējais normatīvais akts ir tiesību akts, kuru publisko tiesību subjekts izdevis ar mērķi noteikt savas vai sev padotas institūcijas iekšējās darbības kārtību vai izskaidrot kāda ārējā normatīvā akta piemērošanas kārtību savā darbības jomā (instrukcija, ieteikumi, nolikums u.c.).

(8) Starptautisko tiesību norma ir Latvijai saistoši starptautiskie līgumi, starptautiskās paražu tiesības un starptautisko tiesību vispārējie principi.

1. 1.pantā:

izteikt pirmo daļu šādā redakcijā:

“(1) Iestāde ir tiesību subjekts (institūcija, struktūrvienība vai amatpersona), kuram ar normatīvu aktu vai publisko tiesību līgumu piešķirtas noteiktas valsts varas pilnvaras valsts pārvaldes jomā.”;

izteikt otro daļu šādā redakcijā:

“(2) Augstāka iestāde ir tiesību subjekts (institūcija, struktūrvienība vai amatpersona), kas hierarhiskā kārtībā var dot rīkojumu iestādei vai atcelt tās lēmumu.”;

izteikt trešo daļu šādā redakcijā:

“(3) Administratīvais akts ir tiesību akts, ko iestāde izdod uz ārpusi publisko tiesību jomā attiecībā uz individuāli noteiktu personu vai personām, nodibinot, grozot, konstatējot vai izbeidzot konkrētas tiesiskās attiecības. Administratīvais akts ir arī lēmums par iestādes darbinieka vai tai īpaši pakļautas personas tiesiskā statusa nodibināšanu, maiņu, izbeigšanu, disciplināro sodīšanu, kā arī cits lēmums, ja tas būtiski ierobežo iestādes darbinieka vai tai īpaši pakļautas personas cilvēktiesības. Iestādes lēmums vai cita veida darbība privāto tiesību jomā, kā arī iestādes iekšējs lēmums, kas skar tikai pašu iestādi, tai padotu institūciju vai īpaši pakļautu personu, nav administratīvie akti. Administratīvais akts nav arī Saeimas, Valsts prezidenta, Ministru kabineta un pašvaldības domes (padomes) politiskie lēmumi (politiskie paziņojumi, deklarācijas, aicinājumi, amatpersonu ievēlēšana u.tml.), kā arī kriminālprocesuālie lēmumi un tiesu nolēmumi.”;

izslēgt ceturto daļu;

papildināt pantu ar devīto daļu šādā redakcijā:

“(9) Privātpersona h; fiziska persona, privāto tiesību juridiska persona vai personu apvienība.”;

papildināt pantu ar desmito daļu šādā redakcijā:

“(10) Publisko tiesību subjekts h; publisko tiesību juridiska persona tās orgāna vai cita institucionāla veidojuma personā, kuram piemīt administratīvi procesuālā rīcībspēja.”.

1.

2.

Izteikt pirmo pantu šādā redakcijā:

“(1) Iestāde ir tiesību subjekts (institūcija, struktūrvienība vai amatpersona), kuram ar normatīvu aktu vai publisko tiesību līgumu piešķirtas noteiktas valsts varas pilnvaras valsts pārvaldes jomā.

(2) Augstāka iestāde ir tiesību subjekts (institūcija, struktūrvienība vai amatpersona), kas hierarhiskā kārtībā var dot rīkojumu iestādei vai atcelt tās lēmumu.

(3) Administratīvais akts ir tiesību akts, ko iestāde izdod publisko tiesību jomā attiecībā uz individuāli noteiktu personu vai personām, nodibinot, grozot, konstatējot vai izbeidzot konkrētas tiesiskās attiecības. Administratīvais akts ir arī lēmums par iestādes darbinieka vai tai īpaši pakļautas personas tiesiskā statusa nodibināšanu, maiņu, izbeigšanu, disciplināro sodīšanu, kā arī cits lēmums, ja tas būtiski ierobežo iestādes darbinieka vai tai īpaši pakļautas personas cilvēktiesības. Iestādes lēmums vai cita veida darbība privāto tiesību jomā, kā arī iestādes iekšējs lēmums, kas skar tikai pašu iestādi, tai padotu institūciju vai īpaši pakļautu personu, nav administratīvie akti. Administratīvais akts nav arī Saeimas, Valsts prezidenta, Ministru kabineta un pašvaldības domes (padomes) politiskie lēmumi (politiskie paziņojumi, deklarācijas, aicinājumi, amatpersonu ievēlēšana u.tml.), kā arī kriminālprocesuālie lēmumi un tiesu nolēmumi.

(4) Tiesību norma ir normatīvs akts (tā daļa) un vispārējie tiesību principi.

(5) Ārējais normatīvais akts ir Satversme, likumi, Ministru kabineta noteikumi un pašvaldību saistošie noteikumi, kā arī starptautiskie līgumi.

(6) Iekšējais normatīvais akts ir tiesību akts, kuru publisko tiesību subjekts izdevis ar mērķi noteikt savas vai sev padotas institūcijas iekšējās darbības kārtību vai izskaidrot kāda ārējā normatīvā akta piemērošanas kārtību savā darbības jomā (instrukcija, ieteikumi, nolikums u.c.).

(7) Starptautisko tiesību norma ir Latvijai saistoši starptautiskie līgumi, starptautiskās paražu tiesības un starptautisko tiesību vispārējie principi.

(8) Privātpersona ir fiziska persona, privāto tiesību juridiska persona vai personu apvienība.

(9) Publisko tiesību subjekts ir publisko tiesību juridiska persona tās orgāna vai cita institucionāla veidojuma personā, kuram piemīt administratīvi procesuālā rīcībspēja.”

Izteikt 1.panta trešo daļu šādā redakcijā:

“(3) Administratīvais akts ir ārējs tiesību akts, ko iestāde izdod publisko tiesību jomā attiecībā uz individuāli noteiktu personu vai personām, nodibinot, grozot, konstatējot vai izbeidzot konkrētas tiesiskās attiecības, vai konstatējot faktisko situāciju. Administratīvais akts ir arī lēmums par iestādes darbinieka vai tai īpaši pakļautas personas tiesiskā statusa nodibināšanu, maiņu, izbeigšanu, disciplināro sodīšanu, kā arī cits lēmums, ja tas būtiski ierobežo iestādes darbinieka vai tai īpaši pakļautas personas cilvēktiesības. Iestādes lēmums vai cita veida darbība privāto tiesību jomā, kā arī iestādes iekšējs lēmums, kas skar tikai pašu iestādi, tai padotu institūciju vai īpaši pakļautu personu, nav administratīvie akti. Administratīvais akts nav arī Saeimas, Valsts prezidenta, Ministru kabineta un pašvaldības domes (padomes) politiskie lēmumi (politiskie paziņojumi, deklarācijas, aicinājumi, amatpersonu ievēlēšana u.tml.), kā arī kriminālprocesuālie lēmumi un tiesu nolēmumi.”

Atbalstīt daļēji

(sk.

Juridiskās komisijas pr.nr.2)

Atbalstīt

1. Izteikt 1. panta tekstu šādā redakcijā:

“(1) Iestāde ir tiesību subjekts (institūcija, struktūrvienība vai amatpersona), kuram ar normatīvu aktu vai publisko tiesību līgumu piešķirtas noteiktas valsts varas pilnvaras valsts pārvaldes jomā.

(2) Augstāka iestāde ir tiesību subjekts (institūcija, struktūrvienība vai amatpersona), kas hierarhiskā kārtībā var dot rīkojumu iestādei vai atcelt tās lēmumu.

(3) Administratīvais akts ir ārējs tiesību akts, ko iestāde izdod publisko tiesību jomā attiecībā uz individuāli noteiktu personu vai personām, nodibinot, grozot, konstatējot vai izbeidzot konkrētas tiesiskās attiecības vai konstatējot faktisko situāciju. Administratīvais akts ir arī lēmums par iestādes darbinieka vai iestādei īpaši pakļautas personas tiesiskā statusa nodibināšanu, maiņu, izbeigšanu un šīs personas disciplināro sodīšanu, kā arī cits lēmums, ja tas būtiski ierobežo iestādes darbinieka vai iestādei īpaši pakļautas personas cilvēktiesības. Iestādes lēmums vai cita veida darbība privāto tiesību jomā, kā arī iestādes iekšējs lēmums, kas skar tikai pašu iestādi, tai padotu institūciju vai īpaši pakļautu personu, nav administratīvais akts. Administratīvais akts nav arī Saeimas, Valsts prezidenta, Ministru kabineta un pašvaldības domes (padomes) politiskie lēmumi (politiskie paziņojumi, deklarācijas, aicinājumi, amatpersonu ievēlēšana u.tml.), kā arī kriminālprocesuālie lēmumi un tiesu nolēmumi.

(4) Tiesību norma ir normatīvs akts (tā daļa) un vispārējie tiesību principi.

(5) Ārējais normatīvais akts ir Satversme, likumi, Ministru kabineta noteikumi un pašvaldību saistošie noteikumi, kā arī starptautiskie līgumi.

(6) Iekšējais normatīvais akts ir tiesību akts, kuru publisko tiesību subjekts izdevis ar mērķi noteikt savas vai sev padotas institūcijas iekšējās darbības kārtību vai izskaidrot kāda ārējā normatīvā akta piemērošanas kārtību savā darbības jomā (instrukcija, ieteikumi, nolikums u.c.).

(7) Starptautisko tiesību norma ir Latvijai saistoši starptautiskie līgumi, starptautiskās paražu tiesības un starptautisko tiesību vispārējie principi.

(8) Privātpersona ir fiziskā persona, privāto tiesību juridiskā persona vai personu apvienība.

(9) Publisko tiesību subjekts ir publisko tiesību juridiskā persona tās orgāna vai cita tāda institucionāla veidojuma personā, kuram piemīt administratīvi procesuālā rīcībspēja.”

Šā likuma pamatmērķi ir šādi:

1) nodrošināt demokrātiskas, tiesiskas valsts pamatprincipu, it sevišķi cilvēktiesību, ievērošanu konkrētās publiski tiesiskajās attiecībās starp valsti, no vienas puses, un personu, no otras puses;

2) pakļaut neatkarīgas, objektīvas un kompetentas tiesu varas kontrolei izpildvaras darbības, kuras attiecas uz konkrētām publiski tiesiskajām attiecībām starp valsti un personu;

3) nodrošināt tiesību normu tiesisku, precīzu un efektīvu piemērošanu publiski tiesiskajās attiecībās.

2. Izteikt 2.panta 1.punktu šādā redakcijā:

“1) nodrošināt demokrātiskas, tiesiskas valsts pamatprincipu, it sevišķi cilvēktiesību, ievērošanu konkrētās publiski tiesiskajās attiecībās starp valsti, no vienas puses, un privātpersonu (turpmāk saīsināti h; personu), no otras puses;”.

3.

Izteikt 2.panta tekstu šādā redakcijā:

“Šā likuma pamatmērķi ir šādi:

1) nodrošināt demokrātiskas, tiesiskas valsts pamatprincipu, it sevišķi cilvēktiesību, ievērošanu konkrētās publiski tiesiskajās attiecībās starp valsti un privātpersonu;

2) pakļaut neatkarīgas, objektīvas un kompetentas tiesu varas kontrolei izpildvaras darbības, kuras attiecas uz konkrētām publiski tiesiskajām attiecībām starp valsti un privātpersonu;

3) nodrošināt tiesību normu tiesisku, precīzu un efektīvu piemērošanu publiski tiesiskajās attiecībās.”

Atbalstīt

2. Izteikt 2.panta tekstu šādā redakcijā:

“Šā likuma pamatmērķi ir šādi:

1) nodrošināt demokrātiskas, tiesiskas valsts pamatprincipu, it sevišķi cilvēktiesību, ievērošanu konkrētās publiski tiesiskajās attiecībās starp valsti un privātpersonu;

2) pakļaut neatkarīgas, objektīvas un kompetentas tiesu varas kontrolei izpildvaras darbības, kuras attiecas uz konkrētām publiski tiesiskajām attiecībām starp valsti un privātpersonu;

3) nodrošināt tiesību normu tiesisku, precīzu un efektīvu piemērošanu publiski tiesiskajās attiecībās.”

4.

Juridiskais birojs

Aizstāt 4.panta pirmās daļas pirmajā punktā, 5., 10., 11., 12., 13. 14.pantā, 18.panta pirmajā daļā, 20. un 21.panta virsrakstā, 24.panta piektajā punktā, 25., 27., 66.panta pirmās daļas 4.punktā, 69.pantā, 82.pantā un 87.panta otrās daļas 1.punktā, 98.pantā, 363., 373., 374. pantā un vārdu “persona” ar vārdu “privātpersona” attiecīgajā locījumā.

Atbalstīt

3. Aizstāt 4.panta pirmās daļas 1.punktā, 5., 10., 11., 12., 13., 14.pantā, 18.panta pirmajā daļā, 20. un 21.panta nosaukumā, 24.panta 5. punktā, 25. un 27.pantā, 66.panta pirmās daļas 4.punktā, 69. un 82.pantā, 87.panta otrās daļas 1.punktā, 98., 363., 373., 374. pantā vārdu “persona” (attiecīgā locījumā) ar vārdu “privātpersona” (attiecīgā locījumā).

(1) Administratīvajā procesā piemēro šādus principus:

1) personas tiesību ievērošanas princips (5.pants);

2) vienlīdzības princips (6.pants);

3) tiesiskuma princips (7.pants);

4) tiesību normu saprātīgas piemērošanas princips (8.pants);

5) patvaļas aizlieguma princips (9.pants);

6) tiesiskās paļāvības princips (10.pants);

7) likuma atrunas princips (11.pants);

8) demokrātiskās iekārtas princips (12.pants);

9) samērīguma princips (13.pants);

10) likuma prioritātes princips (14.pants).

(2) Administratīvajā procesā piemēro arī šā panta pirmajā daļā neminētus principus, kuri atklāti, atvasināti un attīstīti iestāžu un tiesu praksē, kā arī tiesību zinātnē.

(3) Administratīvajam aktam un iestādes faktiskajai rīcībai (7.nodaļa) jāatbilst šā panta pirmajā daļā minētajiem administratīvā procesa principiem.

3. 4.pantā:

papildināt pirmo daļu pēc vārdiem “piemēro šādus” ar vārdiem “vispārējos tiesību”;

papildināt pirmo daļu ar 11.punktu šādā redakcijā:

“11) procesuālā taisnīguma princips.”;

izteikt otro daļu šādā redakcijā:

“(2) Administratīvajā procesā piemēro arī šā panta pirmajā daļā neminētus vispārējos tiesību principus, kuri atklāti, atvasināti vai attīstīti iestāžu vai tiesu praksē, kā arī tiesību zinātnē.”;

aizstāt trešajā daļā vārdus “administratīvā procesa principiem” ar vārdiem “vispārējiem tiesību principiem”.

5.

Juridiskais birojs

Izteikt 4.panta otro daļu šādā redakcijā:

“(2) Administratīvajā procesā piemēro arī šā panta pirmajā daļā neminētus vispārējos tiesību principus, kuri atklāti, atvasināti vai attīstīti iestāžu praksē vai tiesu judikatūrā, kā arī tiesību zinātnē.”.

Atbalstīt

4. 4.pantā:

papildināt pirmo daļu pēc vārdiem “piemēro šādus” ar vārdiem “vispārējos tiesību”;

papildināt pirmo daļu ar 11.punktu šādā redakcijā:

“11) procesuālā taisnīguma princips (14.1 pants).”;

izteikt otro daļu šādā redakcijā:

“(2) Administratīvajā procesā piemēro arī šā panta pirmajā daļā neminētus vispārējos tiesību principus, kuri atklāti, atvasināti vai attīstīti iestāžu praksē vai tiesu judikatūrā, kā arī tiesību zinātnē.”;

aizstāt trešajā daļā vārdus “administratīvā procesa principiem” ar vārdiem “vispārējiem tiesību principiem”.

Administratīvajā procesā, it īpaši pieņemot lēmumu pēc būtības, iestāde un tiesa piemērojamo tiesību normu ietvaros veicina personas tiesību un tiesisko interešu aizsardzību.

Pastāvot vienādiem faktiskajiem un tiesiskajiem lietas apstākļiem, iestāde un tiesa pieņem vienādus lēmumus neatkarīgi no administratīvā procesa dalībnieku dzimuma, vecuma, rases, ādas krāsas, valodas, reliģiskās pārliecības, politiskajiem vai citiem uzskatiem, sociālās izcelšanās, tautības, izglītības, sociālā un mantiskā stāvokļa, nodarbošanās veida un citiem apstākļiem.

4. Izteikt 6.pantu šādā redakcijā:

“6.pants. Vienlīdzības princips

Pastāvot vienādiem faktiskajiem un tiesiskajiem lietas apstākļiem, iestāde un tiesa pieņem vienādus lēmumus (pastāvot atšķirīgiem faktiskajiem vai tiesiskajiem lietas apstākļiem h; atšķirīgus lēmumus) neatkarīgi no administratīvā procesa dalībnieku dzimuma, vecuma, rases, ādas krāsas, valodas, reliģiskās pārliecības, politiskajiem vai citiem uzskatiem, sociālās izcelšanās, tautības, izglītības, sociālā un mantiskā stāvokļa, nodarbošanās veida un citiem apstākļiem.”

5. Izteikt 6.pantu šādā redakcijā:

“6.pants. Vienlīdzības princips

Pastāvot vienādiem faktiskajiem un tiesiskajiem lietas apstākļiem, iestāde un tiesa pieņem vienādus lēmumus (pastāvot atšķirīgiem faktiskajiem vai tiesiskajiem lietas apstākļiem h; atšķirīgus lēmumus) neatkarīgi no administratīvā procesa dalībnieku dzimuma, vecuma, rases, ādas krāsas, valodas, reliģiskās pārliecības, politiskajiem vai citiem uzskatiem, sociālās izcelšanās, tautības, izglītības, sociālā un mantiskā stāvokļa, nodarbošanās veida un citiem apstākļiem.”

5. Papildināt likumu ar 14.1 pantu šādā redakcijā:

“14.1 pants. Procesuālā taisnīguma princips

Iestāde un tiesa, pieņemot lēmumus, ievēro objektivitāti, un dod procesa dalībniekiem pienācīgu iespēju izteikt savu viedokli un iesniegt pierādījumus. Amatpersona, par kuras objektivitāti var pastāvēt pamatotas šaubas, nedrīkst piedalīties lēmuma pieņemšanā.”

6.

Aizstāt likumprojekta 5.pantā vārdus “nedrīkst piedalīties” ar vārdu “nepiedalās”.

Atbalstīt

6. Papildināt likumu ar 14.1 pantu šādā redakcijā:

“14.1 pants. Procesuālā taisnīguma princips

Iestāde un tiesa, pieņemot lēmumus, ievēro objektivitāti un dod procesa dalībniekiem pienācīgu iespēju izteikt savu viedokli un iesniegt pierādījumus. Amatpersona, par kuras objektivitāti var pastāvēt pamatotas šaubas, nepiedalās lēmuma pieņemšanā.”

(1) Iestāde un tiesa administratīvajā procesā piemēro ārējos normatīvos aktus, starptautisko tiesību normas, kā arī vispārējos tiesību principus, arī administratīvā procesa principus (4.pants).

(2) Iestāde un tiesa ievēro šādu ārējo normatīvo aktu juridiskā spēka hierarhiju:

1) Satversme;

2) likums un Satversmes 81.panta kārtībā izdotie Ministru kabineta noteikumi;

3) Ministru kabineta noteikumi;

4) pašvaldību saistošie noteikumi.

(3) Starptautisko tiesību normas neatkarīgi no to avota piemēro atbilstoši to vietai ārējo normatīvo aktu juridiskā spēka hierarhijā. Ja konstatē pretrunu starp starptautisko tiesību normu un tāda paša juridiska spēka Latvijas tiesību normu, piemēro starptautisko tiesību normu.

(4) Vispārējos tiesību principus piemēro, ja attiecīgo jautājumu neregulē ārējais normatīvais akts, kā arī lai interpretētu normatīvos aktus (17.pants).

(5) Ja konstatē pretrunu starp dažāda juridiska spēka tiesību normām, piemēro to tiesību normu, kurai ir augstāks juridiskais spēks.

(6) Ja konstatē pretrunu starp vienāda juridiska spēka vispārējo un speciālo tiesību normu, vispārējo tiesību normu piemēro tiktāl, ciktāl to neierobežo speciālā tiesību norma.

(7) Ja konstatē pretrunu starp vienāda juridiska spēka ārējiem normatīvajiem aktiem, piemēro jaunāko ārējo normatīvo aktu. Noteicošs ir ārējā normatīvā akta pieņemšanas datums.

(8) Izlemjot, kurai no vienāda juridiska spēka tiesību normām dodama priekšroka, jāņem vērā arī to objektīvais nozīmīgums kopējā kontekstā, ko veido šīs tiesību normas, un priekšroka dodama tai tiesību normai, kura regulē demokrātiskai sabiedrībai un valsts iekārtai būtiski svarīgu jautājumu.

(9) Ja iestādei jāpiemēro tiesību norma, bet tai rodas pamatotas šaubas, vai šī tiesību norma atbilst augstāka juridiska spēka tiesību normai, iestāde šo tiesību normu piemēro, bet par savām šaubām nekavējoties motivētā rakstveida ziņojumā informē augstāku iestādi un Tieslietu ministriju.

(10) Iestāde un tiesa nedrīkst atteikties izlemt jautājumu, pamatojoties uz to, ka šis jautājums nav noregulēts ar likumu vai citu ārējo normatīvo aktu (iestāžu un tiesu juridiskās obstrukcijas aizliegums). Tās nedrīkst atteikties piemērot tiesību normu, pamatojoties uz to, ka šī tiesību norma neparedz piemērošanas mehānismu, ka tas nav pilnīgs vai nav izdoti citi normatīvie akti, kas tuvāk regulētu attiecīgās tiesību normas piemērošanu. Tas neattiecas tikai uz gadījumu, kad nav izveidota vai nedarbojas iestāde, kurai šī tiesību norma ir jāpiemēro vai citādā veidā jāpiedalās tās piemērošanā.

6. 15.pantā:

izteikt pirmo daļu šādā redakcijā:

“(1) Iestāde un tiesa administratīvajā procesā piemēro ārējos normatīvos aktus, starptautisko tiesību un Eiropas Savienības (kopienu) tiesību normas, kā arī vispārējos tiesību principus (4.pants).”;

papildināt pantu ar trešo prim daļu:

“(38;) Eiropas Savienības (kopienu) tiesību normas piemēro atbilstoši to vietai ārējo normatīvo aktu juridiskā spēka hierarhijā.”;

papildināt pantu ar septīto prim daļu:

“(78;) Ja konstatē pretrunu starp vienāda juridiska spēka jaunāku vispārējo un vecāku speciālo tiesību normu, vecāko speciālo tiesību normu piemēro tiktāl, ciktāl tās mērķis, nav pretrunā ar jaunākas vispārējas tiesību normas (normatīva akta) mērķi.”

7.

Juridiskais birojs

Izteikt 15.pantu šādā redakcijā:

“15.pants. Ārējo normatīvo aktu, vispārējo tiesību principu un starptautisko tiesību normu piemērošana

(1) Iestāde un tiesa administratīvajā procesā piemēro ārējos normatīvos aktus, starptautisko tiesību un Eiropas Savienības (kopienu) tiesību normas, kā arī vispārējos tiesību principus (4.pants).

(2) Iestāde un tiesa ievēro šādu ārējo normatīvo aktu juridiskā spēka hierarhiju:

1) Satversme;

2) likums un Satversmes 81.panta kārtībā izdotie Ministru kabineta noteikumi;

3) Ministru kabineta noteikumi;

4) pašvaldību saistošie noteikumi.

(3) Starptautisko tiesību normas neatkarīgi no to avota piemēro atbilstoši to vietai ārējo normatīvo aktu juridiskā spēka hierarhijā. Ja konstatē pretrunu starp starptautisko tiesību normu un tāda paša juridiska spēka Latvijas tiesību normu, piemēro starptautisko tiesību normu.

(4) Eiropas Savienības (kopienu) tiesību normas piemēro atbilstoši to vietai ārējo normatīvo aktu juridiskā spēka hierarhijā. Piemērojot Eiropas Savienības (kopienu) tiesību normas, iestāde un tiesa ņem vērā Eiropas Kopienu tiesas judikatūru.

(5) Vispārējos tiesību principus piemēro, ja attiecīgo jautājumu neregulē ārējais normatīvais akts, kā arī lai interpretētu normatīvos aktus (17.pants).

(6) Ja konstatē pretrunu starp dažāda juridiska spēka tiesību normām, piemēro to tiesību normu, kurai ir augstāks juridiskais spēks.

(7) Ja konstatē pretrunu starp vienāda juridiska spēka vispārējo un speciālo tiesību normu, vispārējo tiesību normu piemēro tiktāl, ciktāl to neierobežo speciālā tiesību norma.

(8) Ja konstatē pretrunu starp vienāda juridiska spēka ārējiem normatīvajie m aktiem, piemēro jaunāko ārējo normatīvo aktu. Noteicošs ir ārējā normatīvā akta pieņemšanas datums.

(9) Ja konstatē pretrunu starp vienāda juridiska spēka jaunāku vispārējo un vecāku speciālo tiesību normu, vecāko speciālo tiesību normu piemēro tiktāl, ciktāl tās mērķis, nav pretrunā ar jaunākas vispārējas tiesību normas (normatīva akta) mērķi.

(10) Izlemjot, kurai no vienāda juridiska spēka tiesību normām dodama priekšroka, jāņem vērā arī to objektīvais nozīmīgums kopējā kontekstā, ko veido šīs tiesību normas, un priekšroka dodama tai tiesību normai, kura regulē demokrātiskai sabiedrībai un valsts iekārtai būtiski svarīgu jautājumu.

(11) Ja iestādei jāpiemēro tiesību norma, bet tai rodas pamatotas šaubas, vai šī tiesību norma atbilst augstāka juridiska spēka tiesību normai, iestāde šo tiesību normu piemēro, bet par savām šaubām nekavējoties motivētā rakstveida ziņojumā informē augstāku iestādi un Tieslietu ministriju.

(12) Iestāde un tiesa nedrīkst atteikties izlemt jautājumu, pamatojoties uz to, ka šis jautājums nav noregulēts ar likumu vai citu ārējo normatīvo aktu (iestāžu un tiesu juridiskās obstrukcijas aizliegums). Tās nedrīkst atteikties piemērot tiesību normu, pamatojoties uz to, ka šī tiesību norma neparedz piemērošanas mehānismu, ka tas nav pilnīgs vai nav izdoti citi normatīvie akti, kas tuvāk regulētu attiecīgās tiesību normas piemērošanu. Tas neattiecas tikai uz gadījumu, kad nav izveidota vai nedarbojas iestāde, kurai šī tiesību norma ir jāpiemēro vai citādā veidā jāpiedalās tās piemērošanā.”

Atbalstīt

7. Izteikt 15.pantu šādā redakcijā:

“15.pants. Ārējo normatīvo aktu, vispārējo tiesību principu un starptautisko tiesību normu piemērošana

(1) Iestāde un tiesa administratīvajā procesā piemēro ārējos normatīvos aktus, starptautisko tiesību un Eiropas Savienības (Kopienu) tiesību normas, kā arī vispārējos tiesību principus (4.pants).

(2) Iestāde un tiesa ievēro šādu ārējo normatīvo aktu juridiskā spēka hierarhiju:

1) Satversme;

2) likums un Satversmes 81.panta kārtībā izdotie Ministru kabineta noteikumi;

3) Ministru kabineta noteikumi;

4) pašvaldību saistošie noteikumi.

(3) Starptautisko tiesību normas neatkarīgi no to avota piemēro atbilstoši to vietai ārējo normatīvo aktu juridiskā spēka hierarhijā. Ja konstatē pretrunu starp starptautisko tiesību normu un tāda paša juridiskā spēka Latvijas tiesību normu, piemēro starptautisko tiesību normu.

(4) Eiropas Savienības (Kopienu) tiesību normas piemēro atbilstoši to vietai ārējo normatīvo aktu juridiskā spēka hierarhijā. Piemērojot Eiropas Savienības (Kopienu) tiesību normas, iestāde un tiesa ņem vērā Eiropas Kopienu Tiesas judikatūru.

(5) Vispārējos tiesību principus piemēro, ja attiecīgo jautājumu neregulē ārējais normatīvais akts, kā arī lai interpretētu normatīvos aktus (17.pants).

(6) Ja konstatē pretrunu starp dažāda juridiskā spēka tiesību normām, piemēro to tiesību normu, kurai ir augstāks juridiskais spēks.

(7) Ja konstatē pretrunu starp vienāda juridiskā spēka vispārējo un speciālo tiesību normu, vispārējo tiesību normu piemēro tiktāl, ciktāl to neierobežo speciālā tiesību norma.

(8) Ja konstatē pretrunu starp vienāda juridiskā spēka ārējiem normatīvajiem aktiem, piemēro jaunāko ārējo normatīvo aktu. Noteicošs ir ārējā normatīvā akta pieņemšanas datums.

(9) Ja konstatē pretrunu starp vienāda juridiskā spēka jaunāku vispārējo un vecāku speciālo tiesību normu, vecāko speciālo tiesību normu piemēro tiktāl, ciktāl tās mērķis nav pretrunā ar jaunākas vispārējās tiesību normas (normatīva akta) mērķi.

(10) Izlemjot, kurai no vienāda juridiskā spēka tiesību normām dodama priekšroka, jāņem vērā arī to objektīvais nozīmīgums kopējā kontekstā, ko veido šīs tiesību normas, un priekšroka dodama tai tiesību normai, kura regulē demokrātiskai sabiedrībai un valsts iekārtai būtiski svarīgu jautājumu.

(11) Ja iestādei jāpiemēro tiesību norma, bet tai rodas pamatotas šaubas, vai šī tiesību norma atbilst augstāka juridiskā spēka tiesību normai, iestāde šo tiesību normu piemēro, bet par savām šaubām nekavējoties motivētā rakstveida ziņojumā informē augstāku iestādi un Tieslietu ministriju.

(12) Iestāde un tiesa nedrīkst atteikties izlemt jautājumu, pamatojoties uz to, ka šis jautājums nav noregulēts ar likumu vai citu ārējo normatīvo aktu (iestāžu un tiesu juridiskās obstrukcijas aizliegums). Tās nedrīkst atteikties piemērot tiesību normu, pamatojoties uz to, ka šī tiesību norma neparedz piemērošanas mehānismu, ka tas nav pilnīgs vai nav izdoti citi normatīvie akti, kas tuvāk regulētu attiecīgās tiesību normas piemērošanu. Tas neattiecas tikai uz gadījumu, kad nav izveidota vai nedarbojas iestāde, kurai šī tiesību norma ir jāpiemēro vai citādā veidā jāpiedalās tās piemērošanā.”

(1) Iekšējais normatīvais akts ir saistošs tam publisko tiesību subjektam, kas šo aktu izdevis, kā arī tam padotajām institūcijām. Fiziskajām un juridiskajām personām iekšējais normatīvais akts nav saistošs.

(2) Ja iestāde konstatē pretrunu starp iekšējiem normatīvajiem aktiem, tā piemēro to aktu, kuru izdevusi augstāka iestāde.

(3) Ja iestāde konstatē pretrunu starp iekšējos normatīvajos aktos ietverto vienāda juridiska spēka vispārējo tiesību normu un speciālo tiesību normu, vispārējo tiesību normu piemēro, ciktāl to neierobežo speciālā tiesību norma.

(4) Ja iestāde konstatē pretrunu starp vienāda juridiska spēka iekšējiem normatīvajiem aktiem, tā piemēro jaunāko aktu. Noteicošs ir normatīvā akta pieņemšanas datums.

(5) Ja iestādei jāpiemēro iekšējais normatīvais akts, bet tai rodas pamatotas šaubas, vai tas atbilst augstāka juridiska spēka iekšējam normatīvajam aktam, iestāde to piemēro, bet par savām šaubām nekavējoties motivētā rakstveida ziņojumā informē augstāku iestādi un institūciju, kas šo normatīvo aktu izdevusi, kā arī Tieslietu ministriju.

(6) Ja iestādei jāpiemēro iekšējais normatīvais akts, bet tai rodas pamatotas šaubas, vai tas atbilst ārējam normatīvajam aktam, vispārējiem tiesību principiem, tajā skaitā administratīvā procesa principiem (4.pants), kā arī starptautisko tiesību normām, iestāde šo iekšējo normatīvo aktu nepiemēro un nekavējoties motivētā rakstveida ziņojumā informē par to augstāku iestādi un institūciju, kas šo normatīvo aktu izdevusi, kā arī Tieslietu ministriju. Institūcija, kas šo normatīvo aktu izdevusi, var dot rakstveida rīkojumu to piemērot. Rīkojums ir jāpilda tad, ja tas satur arī juridisku pamatojumu, kādēļ iestādes šaubas ir noraidāmas un attiecīgais iekšējais normatīvais akts atbilst ārējam normatīvajam aktam, vispārējiem tiesību principiem, tajā skaitā administratīvā procesa principiem, kā arī starptautisko tiesību normām.

7. 16.pantā:

izslēgt pirmās daļas otrajā teikumā vārdus “Fiziskajām un juridiskajām”;

izteikt otro daļu šādā redakcijā:

“(2) Ja iestāde konstatē pretrunu starp iekšējiem normatīvajiem aktiem, tā piemēro to aktu, kuru izdevusi institucionāli augstāka iestāde. Ja iestāde konstatē pretrunu starp iekšējiem normatīvajiem aktiem, kurus izdevusi institucionāli augstāka iestāde un funkcionāli augstāka iestāde, tā piemēro to aktu, kuru izdevusi funkcionāli augstāka iestāde.”;

izteikt ceturto daļu šādā redakcijā:

“(4) Ja iestāde konstatē pretrunu starp viena publisko tiesību subjekta izdotiem iekšējiem normatīvajiem aktiem, tā piemēro jaunāko aktu. Noteicošs ir normatīvā akta pieņemšanas datums.” ;

izteikt piekto daļu šādā redakcijā:

“(5) Ja iestādei jāpiemēro iekšējais normatīvais akts, bet tai rodas pamatotas šaubas, vai tas atbilst cita publisko tiesību subjekta izdotam iekšējam normatīvajam aktam, iestāde to piemēro, bet par savām šaubām nekavējoties motivētā rakstveida ziņojumā informē institucionāli augstāku iestādi un publisko tiesību subjektu, kas šo normatīvo aktu izdevis, kā arī Tieslietu ministriju.”;

izteikt sesto daļu šādā redakcijā:

“(6) Ja iestādei jāpiemēro iekšējais normatīvais akts, bet tai rodas pamatotas šaubas, vai tas atbilst ārējam normatīvajam aktam, vispārējiem tiesību principiem, kā arī starptautisko tiesību vai Eiropas Savienības (kopienu) tiesību normām, iestāde šo iekšējo normatīvo aktu nepiemēro un nekavējoties motivētā rakstveida ziņojumā informē par to augstāku iestādi un publisko tiesību subjektu, kas šo normatīvo aktu izdevis, kā arī Tieslietu ministriju. Publisko tiesību subjekts, kas šo normatīvo aktu izdevis, var dot rakstveida rīkojumu to piemērot. Ja publisko tiesību subjekta rīkojums satur juridisku pamatojumu, kādēļ šaubas ir noraidāmas un attiecīgais iekšējais normatīvais akts atbilst ārējam normatīvajam aktam, vispārējiem tiesību principiem, kā arī starptautisko tiesību un Eiropas Savienības (kopienu) tiesību normām, iestāde to izpilda.”

8.

Izteikt 16.panta tekstu šādā redakcijā:

“16.pants. Iekšējo normatīvo aktu piemērošana

(1) Iekšējais normatīvais akts ir saistošs tam publisko tiesību subjektam, kas šo aktu izdevis, kā arī tam padotajām institūcijām. Privātpersonām iekšējais normatīvais akts nav saistošs.

(2) Ja iestāde konstatē pretrunu starp iekšējiem normatīvajiem aktiem, tā piemēro to aktu, kuru izdevusi institucionāli augstāka iestāde. Ja iestāde konstatē pretrunu starp iekšējiem normatīvajiem aktiem, kurus izdevusi institucionāli augstāka iestāde un funkcionāli augstāka iestāde, tā piemēro to aktu, kuru izdevusi funkcionāli augstāka iestāde.

(3) Ja iestāde konstatē pretrunu starp iekšējos normatīvajos aktos ietverto vienāda juridiska spēka vispārējo tiesību normu un speciālo tiesību normu, vispārējo tiesību normu piemēro, ciktāl to neierobežo speciālā tiesību norma.

(4) Ja iestāde konstatē pretrunu starp viena publisko tiesību subjekta izdotiem iekšējiem normatīvajiem aktiem, tā piemēro jaunāko aktu. Noteicošs ir normatīvā akta pieņemšanas datums.

(5) Ja iestādei jāpiemēro iekšējais normatīvais akts, bet tai rodas pamatotas šaubas, vai tas atbilst cita publisko tiesību subjekta izdotam iekšējam normatīvajam aktam, iestāde to piemēro, bet par savām šaubām nekavējoties motivētā rakstveida ziņojumā informē institucionāli augstāku iestādi un publisko tiesību subjektu, kas šo normatīvo aktu izdevis, kā arī Tieslietu ministriju.

(6) Ja iestādei jāpiemēro iekšējais normatīvais akts, bet tai rodas pamatotas šaubas, vai tas atbilst ārējam normatīvajam aktam, vispārējiem tiesību principiem, kā arī starptautisko tiesību vai Eiropas Savienības (kopienu) tiesību normām, iestāde šo iekšējo normatīvo aktu nepiemēro un nekavējoties motivētā rakstveida ziņojumā informē par to augstāku iestādi un publisko tiesību subjektu, kas šo normatīvo aktu izdevis, kā arī Tieslietu ministriju. Publisko tiesību subjekts, kas šo normatīvo aktu izdevis, var dot rakstveida rīkojumu to piemērot. Ja publisko tiesību subjekta rīkojums satur juridisku pamatojumu, kādēļ šaubas ir noraidāmas un attiecīgais iekšējais normatīvais akts atbilst ārējam normatīvajam aktam, vispārējiem tiesību principiem, kā arī starptautisko tiesību un Eiropas Savienības (kopienu) tiesību normām, iestāde to izpilda.”

Atbalstīt

8. Izteikt 16.pantu šādā redakcijā:

“16.pants. Iekšējo normatīvo aktu piemērošana

(1) Iekšējais normatīvais akts ir saistošs tam publisko tiesību subjektam, kas šo aktu izdevis, kā arī tam padotajām institūcijām. Privātpersonām iekšējais normatīvais akts nav saistošs.

(2) Ja iestāde konstatē pretrunu starp iekšējiem normatīvajiem aktiem, tā piemēro to aktu, kuru izdevusi institucionāli augstāka iestāde. Ja iestāde konstatē pretrunu starp iekšējiem normatīvajiem aktiem, kurus izdevusi institucionāli augstāka iestāde un funkcionāli augstāka iestāde, tā piemēro to aktu, kuru izdevusi funkcionāli augstāka iestāde.

(3) Ja iestāde konstatē pretrunu starp iekšējos normatīvajos aktos ietverto vienāda juridiskā spēka vispārējo tiesību normu un speciālo tiesību normu, vispārējo tiesību normu piemēro tiktāl, ciktāl to neierobežo speciālā tiesību norma.

(4) Ja iestāde konstatē pretrunu starp viena publisko tiesību subjekta izdotiem iekšējiem normatīvajiem aktiem, tā piemēro jaunāko aktu. Noteicošs ir normatīvā akta pieņemšanas datums.

(5) Ja iestādei jāpiemēro iekšējais normatīvais akts, bet tai rodas pamatotas šaubas, vai tas atbilst cita publisko tiesību subjekta izdotam iekšējam normatīvajam aktam, iestāde to piemēro, bet par savām šaubām nekavējoties motivētā rakstveida ziņojumā informē institucionāli augstāku iestādi un publisko tiesību subjektu, kas šo normatīvo aktu izdevis, kā arī Tieslietu ministriju.

(6) Ja iestādei jāpiemēro iekšējais normatīvais akts, bet tai rodas pamatotas šaubas, vai tas atbilst ārējam normatīvajam aktam un vispārējiem tiesību principiem, kā arī starptautisko tiesību vai Eiropas Savienības (Kopienu) tiesību normām, iestāde šo iekšējo normatīvo aktu nepiemēro un nekavējoties motivētā rakstveida ziņojumā informē par to augstāku iestādi un publisko tiesību subjektu, kas šo normatīvo aktu izdevis, kā arī Tieslietu ministriju. Publisko tiesību subjekts, kas šo normatīvo aktu izdevis, var dot rakstveida rīkojumu to piemērot. Ja publisko tiesību subjekta rīkojums satur juridisku pamatojumu, kādēļ iestādes šaubas ir noraidāmas un attiecīgais iekšējais normatīvais akts atbilst ārējam normatīvajam aktam un vispārējiem tiesību principiem, kā arī starptautisko tiesību un Eiropas Savienības (Kopienu) tiesību normām, iestāde to izpilda.”

(1) Iestāde un tiesa, interpretējot (tulkojot) tiesību normu, lieto šādas interpretācijas pamatmetodes:

1) gramatisko (filoloģisko) interpretācijas metodi, tas ir, noskaidro tiesību normas jēgu no valodnieciskā viedokļa;

2) vēsturisko interpretācijas metodi, tas ir, noskaidro tiesību normas jēgu, ņemot vērā apstākļus, uz kuriem pamatojoties tā radīta;

3) sistēmisko interpretācijas metodi, tas ir, noskaidro tiesību normas jēgu saistībā ar citām tiesību normām;

4) teleoloģisko (jēgas un mērķa) interpretācijas metodi, tas ir, noskaidro tiesību normas jēgu, pamatojoties uz lietderīgu un taisnīgu mērķi, kas ar attiecīgo tiesību normu jāsasniedz.

(2) Ja iestāde vai tiesa konstatē tiesību sistēmā nepilnību, tā var šo nepilnību novērst, arī lietojot analoģijas metodi, tas ir, sistēmiski analizējot līdzīgu gadījumu tiesisko regulējumu un šīs analīzes rezultātā konstatētos tiesību principus piemērojot konkrētajā gadījumā. Ar analoģiju nedrīkst pamatot tādu administratīvo aktu, kurš ierobežo adresāta cilvēktiesības.

(3) Ja, interpretējot tiesību normu pēc dažādām metodēm, iespējams nonākt gan pie rezultāta, kas atbilst tiesību sistēmai, gan pie rezultāta, kas ir pretrunā ar kādu tiesību normu, lieto to interpretācijas metodi, kuras rezultāts konkrētajā gadījumā atbilst tiesību sistēmai.

(4) Ja, interpretējot tiesību normu pēc dažādām metodēm, iespējams nonākt pie dažādiem rezultātiem, kas visi atbilst tiesību sistēmai, lieto to interpretācijas metodi, ar kuru konkrētajā gadījumā iespējams sasniegt lietderīgāko un taisnīgāko rezultātu.

(5) Ja Satversmes tiesa attiecīgo tiesību normu ir interpretējusi spriedumā, iestāde un tiesa piemēro šo interpretāciju.

(6) Ja augstāka iestāde iekšējā normatīvajā aktā interpretējusi tiesību normu, iestāde piemēro šo interpretāciju. Iestādes tiesības, kas minētas šā likuma 16.panta piektajā un sestajā daļā, paliek neskartas.

8. Izteikt 17.panta sestās daļas otro teikumu šādā redakcijā:

“Iestādes pilnvaras, kas minēta šā likuma 16.panta piektajā un sestajā daļā, paliek neskartas.”

9. Izteikt 17.panta sestās daļas otro teikumu šādā redakcijā:

“Iestādes pilnvaras, kas minētas šā likuma 16.panta piektajā un sestajā daļā, paliek neskartas.”

(1) Administratīvais process iestādē personai ir bez maksas, ja likumā nav noteikts citādi.

(2) Par pieteikuma iesniegšanu tiesā maksājama valsts nodeva šā likuma 13.nodaļā noteiktajā kārtībā un apmērā.

(3) Ministru kabinets nosaka, kādā kārtībā un apmērā administratīvajā procesā tiesā no valsts budžeta izmaksā atlīdzību lieciniekiem, tulkiem un ekspertiem.

(4) Sarežģītās administratīvajās lietās pēc iestādes vai tiesas lēmuma fiziskās personas pārstāvim izmaksā atlīdzību no valsts budžeta. Atlīdzības apmēru un izmaksas kārtību nosaka Ministru kabinets.

9. Izteikt 18.panta ceturtās daļas pirmo teikumu jaunā redakcijā:

“Adresātam sarežģītās administratīvajās lietās pēc iestādes vai tiesas lēmuma, ievērojot fiziskās personas mantisko stāvokli, tās pārstāvim izmaksā atlīdzību no valsts budžeta.”

10. Izteikt 18.panta ceturtās daļas pirmo teikumu šādā redakcijā:

“Adresātam sarežģītās administratīvajās lietās pēc iestādes vai tiesas lēmuma, ievērojot fiziskās personas mantisko stāvokli, tās pārstāvim izmaksā atlīdzību no valsts budžeta.”

(1) Administratīvi procesuālā tiesībspēja atzīstama vienlīdzīgi fiziskajām un privāto tiesību juridiskajām personām.

(2) Administratīvi procesuālā tiesībspēja atzīstama arī personu apvienībām lietās par savu tiesībspēju (juridiskās personas statusu).

10. Izteikt 20.panta otro daļu šādā redakcijā:

“(2) Administratīvi procesuālā tiesībspēja atzīstama arī personu apvienībai, ja personas ir saistītas ar pietiekami noturīgu saikni, lai sasniegtu noteiktu mērķi, un tai ir noteikta lēmumu pieņemšanas kārtība.”

11. Izteikt 20.panta otro daļu šādā redakcijā:

“(2) Administratīvi procesuālā tiesībspēja atzīstama arī personu apvienībai, ja personas ir saistītas ar pietiekami noturīgu saikni, lai sasniegtu noteiktu mērķi, un personu apvienībai ir noteikta lēmumu pieņemšanas kārtība.”

(1) Administratīvi procesuālā rīcībspēja ir juridiskajai personai un pilngadīgai rīcībspējīgai fiziskajai personai.

(2) Tās fiziskās personas procesuālās tiesības, kura nav sasniegusi 15 gadu vecumu vai kura atzīta par rīcībnespējīgu, īsteno šīs personas likumiskais pārstāvis.

(3) Tās fiziskās personas procesuālās tiesības, kura sasniegusi vecumu no 15 līdz 18 gadiem, īsteno šīs personas likumiskais pārstāvis. Šādās lietās iestāde vai tiesa uzaicina piedalīties arī attiecīgo nepilngadīgo personu.

(4) Likumā noteiktajos gadījumos nepilngadīgā persona ir tiesīga patstāvīgi īstenot savas procesuālās tiesības un izpildīt pienākumus. Ja likums nepilngadīgai personai, kas sasniegusi 15 gadu vecumu, piešķīris tiesības patstāvīgi griezties iestādē, tai ir tiesības administratīvo aktu vai iestādes faktisko rīcību patstāvīgi pārsūdzēt tiesā. Šādā lietā pēc iestādes vai tiesas ieskata var pieaicināt šīs personas likumisko pārstāvi, lai viņš sniegtu tai palīdzību lietas vešanā.

(5) Juridiskās personas lietas ved tās likumiskais pārstāvis vai īpaši pilnvarota persona.

11. 21.pantā:

izteikt pirmo daļu šādā redakcijā:

“(1) Administratīvi procesuālā rīcībspēja ir:

1) pilngadīgai rīcībspējīgai fiziskajai personai;

2) privāto tiesību juridiskajai personai un

3) personu apvienībai, kurai ir atzīstama procesuālā tiesībspēja.”;

izteikt piekto daļu šādā redakcijā:

“(5) Privāto tiesību juridiskās personas lietas ved tās orgāns vai pilnvarota persona.”;

papildināt pantu ar sesto daļu šādā redakcijā:

“(6) Personu apvienības lietas ved tās līgumiskais pārstāvis vai pilnvarota persona.”

12. 21.pantā:

izteikt pirmo daļu šādā redakcijā:

“(1) Administratīvi procesuālā rīcībspēja ir:

1) pilngadīgai rīcībspējīgai fiziskajai personai;

2) privāto tiesību juridiskajai personai;

3) personu apvienībai, kurai ir atzīstama procesuālā tiesībspēja.”;

izteikt piekto daļu šādā redakcijā:

“(5) Privāto tiesību juridiskās personas lietas ved tās orgāns vai pilnvarota persona.”;

papildināt pantu ar sesto daļu šādā redakcijā:

“(6) Personu apvienības lietas ved tās līgumiskais pārstāvis vai pilnvarota persona.”

(1) Administratīvi procesuālā tiesībspēja pilnā apjomā piemīt:

1) Latvijas Republikai;

2) pašvaldībai;

3) ar likumu vai uz likuma pamata dibinātam autonomam publisko tiesību subjektam. Publisko tiesību subjekts uzskatāms par autonomu, ja tas pilnīgi vai pārsvarā tiek finansēts no sava budžeta un tā darbību, tiesības un pienākumus regulē likums.

(2) Citiem publisko tiesību subjektiem administratīvi procesuālā tiesībspēja piemīt lietās, kas attiecas uz jomām, kurās tie saskaņā ar likumu darbojas sava patstāvīgā budžeta ietvaros.

12. Izteikt 22.panta pirmo daļu šādā redakcijā:

“(1) Administratīvi procesuālā tiesībspēja pilnā apjomā piemīt:

1) Latvijas Republikai kā sākotnējai publisko tiesību juridiskajai personai;

2) pašvaldībai un citai atvasinātai publisko tiesību juridiskajai personai.”

13. Izteikt 22.panta pirmo daļu šādā redakcijā:

“(1) Administratīvi procesuālā tiesībspēja pilnā apjomā piemīt:

1) Latvijas Republikai kā sākotnējai publisko tiesību juridiskajai personai;

2) pašvaldībai un citai atvasinātai publisko tiesību juridiskajai personai.”

Publisko tiesību subjekta vārdā rīkojas tā iestāde, kuras kompetencē attiecīgais publisko tiesību subjekts ir noteicis izdot attiecīgo administratīvo aktu vai veikt faktisko rīcību. Šis publisko tiesību subjekts nosaka arī attiecīgās iestādes administratīvi procesuālās rīcībspējas saturu.

13. Izteikt 23.pantu šādā redakcijā:

“(1) Publisko tiesību juridiskās personas vārdā rīkojas piekritīgais orgāns, iestāde (amatpersona) vai cits pilnvarots tiesību subjekts.

(2) Publisko tiesību subjektam, kuram piemīt administratīvi procesuālā tiesībspēja (22.panta otrā daļa), tādā pašā apjomā piemīt arī administratīvi procesuālā rīcībspēja un tā vārdā rīkojas iestāde (amatpersona) vai cits pilnvarots tiesību subjekts.”

14. Izteikt 23.pantu šādā redakcijā:

“23.pants. Publisko tiesību subjekta administratīvi procesuālā rīcībspēja

(1) Publisko tiesību juridiskās personas vārdā rīkojas piekritīgais orgāns, iestāde (amatpersona) vai cits pilnvarots tiesību subjekts.

(2) Publisko tiesību subjektam, kuram piemīt administratīvi procesuālā tiesībspēja (22.panta otrā daļa), tādā pašā apjomā piemīt arī administratīvi procesuālā rīcībspēja, un tā vārdā rīkojas iestāde (amatpersona) vai cits pilnvarots tiesību subjekts.”

Iesniedzējs ir persona, kura griežas iestādē, lai nodibinātu, grozītu, konstatētu vai izbeigtu konkrētas publiski tiesiskās attiecības. Par iesniedzēju uzskatāma arī persona, kuras tiesību vai tiesisko interešu aizstāvēšanai lieta uzsākta pēc šā likuma 29.pantā minētā tiesību subjekta iesnieguma.

9.

Juridiskais birojs

Papildināt 25.pantu ar otro daļu šādā redakcijā:

“(2) Gadījumos, kad publisko tiesību subjekts var būt administratīvā akta adresāts vai var tikt skarts ar faktisku rīcību, kā arī citos ārējā normatīvā aktā noteiktajos gadījumos, iesniedzējs var būt arī publisko tiesību juridiska persona. Administratīvajā procesā, kurā iesniedzējs vai adresāts ir publisko tiesību subjekts, tiek attiecīgi piemērotas šā likuma normas, izņemot gadījumus, kad no publisko tiesību subjekta būtības izriet, ka tās nav piemērojamas.”;

uzskatīt līdzšinējo panta tekstu par panta pirmo daļu.

Atbalstīt

15. Papildināt 25.pantu ar otro daļu šādā redakcijā:

“(2) Gadījumos, kad publisko tiesību subjekts var būt administratīvā akta adresāts vai var tikt skarts ar faktisko rīcību, kā arī citos ārējā normatīvajā aktā noteiktajos gadījumos iesniedzējs var būt arī publisko tiesību juridiskā persona. Administratīvajā procesā, kurā iesniedzējs vai adresāts ir publisko tiesību subjekts, tiek attiecīgi piemērotas šā likuma normas, izņemot gadījumus, kad no publisko tiesību subjekta būtības izriet, ka tās nav piemērojamas.”;

uzskatīt līdzšinējo panta tekstu par pirmo daļu.

Adresāts ir persona, attiecībā uz kuru izdots administratīvais akts vai veikta (tiks veikta) faktiskā rīcība.

10.

Juridiskais birojs

Papildināt 27.pantu ar otro daļu šādā redakcijā:

“Publisko tiesību subjekts var būt administratīvā akta adresāts vai var tikt skarts ar faktisko rīcību gadījumos, kad tas atrodas salīdzināmā situācijā ar privātpersonu un tas konkrētajā gadījumā ir pakļauts tādiem pašiem tiesību priekšrakstiem kā privātpersona.”;

uzskatīt līdzšinējo panta tekstu par panta pirmo daļu.

Atbalstīt

16. Papildināt 27.pantu ar otro daļu šādā redakcijā:

“(2) Publisko tiesību subjekts var būt administratīvā akta adresāts vai var tikt skarts ar faktisko rīcību gadījumos, kad tas atrodas salīdzināmā situācijā ar privātpersonu un konkrētajā gadījumā ir pakļauts tādiem pašiem tiesību priekšrakstiem kā privātpersona.”;

uzskatīt līdzšinējo panta tekstu par pirmo daļu.

(1) Par trešo personu administratīvajā procesā var būt persona, kuras tiesības vai tiesiskās intereses attiecīgais administratīvais akts var ierobežot vai kuru var skart tiesas spriedums lietā.

(2) Trešajai personai administratīvā procesa dalībnieka statusu piešķir ar iestādes vai tiesas lēmumu pēc šīs personas iesnieguma. Trešo personu var pieaicināt piedalīties lietā arī pēc administratīvā procesa dalībnieka vai tiesas iniciatīvas.

(3) Uz trešo personu attiecas administratīvā procesa dalībnieku procesuālās tiesībspējas un rīcībspējas noteikumi. Tai ir iesniedzēja vai pieteicēja procesuālās tiesības ar izņēmumiem, kas noteikti šajā likumā.

(4) Lēmumu par trešās personas pielaišanu iestādē šī persona, adresāts vai iespējamais adresāts var apstrīdēt septiņu dienu laikā pēc tam, kad lēmums attiecīgajai personai paziņots vai citādi kļuvis zināms, augstākā iestādē, bet, ja augstākas iestādes nav vai tā ir Ministru
kabinets, – pārsūdzēt tiesā. Augstākas iestādes lēmumu septiņu dienu laikā var pārsūdzēt tiesā. Tiesas lēmums nav pārsūdzams.

(5) Trešās personas pielaišana vai pieaicināšana tiesā notiek saskaņā ar šā likuma 146.pantu.

11.

12.< /TD>

Juridiskais birojs

Izteikt 28.panta pirmo daļu šādā redakcijā:

“(1) Par trešo personu administratīvajā procesā var būt privātpersona, kuras tiesības vai tiesiskās intereses attiecīgais administratīvais akts var ierobežot vai kuru var skart tiesas spriedums lietā.”

Papildināt 28.pantu ar jaunu otro daļu šādā redakcijā:

“(2) Publisko tiesību subjekts var būt par trešo personu gadījumos, kad tas atrodas salīdzināmā situācijā kā privātpersona, kura var būt par trešo personu administratīvā procesā, kā arī tad, ja tas noteikts ārējā normatīvā aktā.”;

attiecīgi mainīt turpmāko daļu numerāciju.

Atbalstīt

Atbalstīt

17. 28.pantā:

izteikt pirmo daļu šādā redakcijā:

“(1) Par trešo personu administratīvajā procesā var būt privātpersona, kuras tiesības vai tiesiskās intereses attiecīgais administratīvais akts var ierobežot vai kuru var skart tiesas spriedums lietā.”;

papildināt pantu ar jaunu otro daļu šādā redakcijā:

“(2) Publisko tiesību subjekts var būt par trešo personu gadījumos, kad tas atrodas salīdzināmā situācijā ar privātpersonu, kura var būt par trešo personu administratīvajā procesā, kā arī tad, ja tas noteikts ārējā normatīvajā aktā.”;

uzskatīt līdzšinējo otro, trešo, ceturto un piekto daļu par trešo, ceturto, piekto un sesto daļu.

(1) Likumā paredzētajos gadījumos publisko tiesību subjektam un privāto tiesību juridiskajai personai ir tiesības iesniegt iestādē iesniegumu vai tiesā pieteikumu, lai aizstāvētu personas tiesības un tiesiskās intereses.

(2) Šā panta pirmajā daļā minētais tiesību subjekts var iepazīties ar lietas materiāliem, pieteikt noraidījumus, dot paskaidrojumus, iesniegt pierādījumus, piedalīties pierādījumu pārbaudīšanā, iesniegt lūgumus, apstrīdēt un pārsūdzēt administratīvo aktu vai faktisko rīcību, kā arī izdarīt citas likumā iesniedzējam vai pieteicējam paredzētās procesuālās darbības.

(3) Šā panta pirmajā daļā minētā tiesību subjekta atteikšanās no iesnieguma vai pieteikuma, ko tas iesniedzis saskaņā ar šā panta pirmo daļu, neatņem personai, kuras tiesību vai tiesisko interešu aizstāvēšanai iesniegums vai pieteikums iesniegts, tiesības prasīt, lai iestāde vai tiesa lietu izskata pēc būtības.

(4) Ja administratīvajā procesā šā panta pirmajā daļā minētajam tiesību subjektam un personai, kuras tiesību vai tiesisko interešu aizstāvēšanai iesniegums vai pieteikums iesniegts, ir atšķirīgi viedokļi par procesa virzību vai par lietu pēc būtības, noteicošais ir personas viedoklis. Pēc attiecīgās personas iesnieguma iestāde pieņem lēmumu par lietas izbeigšanu vai tiesa izbeidz tiesvedību.

14. Aizstāt 29.panta pirmajā daļā vārdu “un” ar vārdu “vai”.

13.

Izteikt 29.pantu šādā redakcijā:

“29.pants. Tiesību subjekts, kuram ir tiesības būt par privātpersonas tiesību un tiesisko interešu aizstāvi

(1) Likumā paredzētajos gadījumos publisko tiesību subjektam vai privāto tiesību juridiskajai personai ir tiesības iesniegt iestādē iesniegumu vai tiesā pieteikumu, lai aizstāvētu privātpersonas tiesības un tiesiskās intereses.

(2) Šā panta pirmajā daļā minētais tiesību subjekts var iepazīties ar lietas materiāliem, pieteikt noraidījumus, dot paskaidrojumus, iesniegt pierādījumus, piedalīties pierādījumu pārbaudīšanā, iesniegt lūgumus, apstrīdēt un pārsūdzēt administratīvo aktu vai faktisko rīcību, kā arī izdarīt citas likumā iesniedzējam vai pieteicējam paredzētās procesuālās darbības.

(3) Šā panta pirmajā daļā minētā tiesību subjekta atteikšanās no iesnieguma vai pieteikuma, ko tas iesniedzis saskaņā ar šā panta pirmo daļu, neatņem privātpersonai, kuras tiesību vai tiesisko interešu aizstāvēšanai iesniegums vai pieteikums iesniegts, tiesības prasīt, lai iestāde vai tiesa lietu izskata pēc būtības.

(4) Ja administratīvajā procesā šā panta pirmajā daļā minētajam tiesību subjektam un privātpersonai, kuras tiesību vai tiesisko interešu aizstāvēšanai iesniegums vai pieteikums iesniegts, ir atšķirīgi viedokļi par procesa virzību vai par lietu pēc būtības, noteicošais ir privātpersonas viedoklis. Pēc attiecīgās personas iesnieguma iestāde pieņem lēmumu par lietas izbeigšanu vai tiesa izbeidz tiesvedību.”

Atbalstīt

18. Izteikt 29.pantu šādā redakcijā:

“29.pants. Tiesību subjekts, kuram ir tiesības būt par privātpersonas tiesību un tiesisko interešu aizstāvi

(1) Likumā paredzētajos gadījumos publisko tiesību subjektam vai privāto tiesību juridiskajai personai ir tiesības iesniegt iestādē iesniegumu vai tiesā pieteikumu, lai aizstāvētu privātpersonas tiesības un tiesiskās intereses.

(2) Šā panta pirmajā daļā minētais tiesību subjekts var iepazīties ar lietas materiāliem, pieteikt noraidījumus, dot paskaidrojumus, iesniegt pierādījumus, piedalīties pierādījumu pārbaudīšanā, iesniegt lūgumus, apstrīdēt un pārsūdzēt administratīvo aktu vai faktisko rīcību, kā arī izdarīt citas likumā iesniedzējam vai pieteicējam paredzētās procesuālās darbības.

(3) Šā panta pirmajā daļā minētā tiesību subjekta atteikšanās no iesnieguma vai pieteikuma, ko tas iesniedzis saskaņā ar šā panta pirmo daļu, neatņem privātpersonai, kuras tiesību vai tiesisko interešu aizstāvēšanai iesniegums vai pieteikums iesniegts, tiesības prasīt, lai iestāde vai tiesa lietu izskata pēc būtības.

(4) Ja administratīvajā procesā šā panta pirmajā daļā minētajam tiesību subjektam un privātpersonai, kuras tiesību vai tiesisko interešu aizstāvēšanai iesniegums vai pieteikums iesniegts, ir atšķirīgi viedokļi par procesa virzību vai par lietu pēc būtības, noteicošais ir privātpersonas viedoklis. Pēc attiecīgās personas iesnieguma iestāde pieņem lēmumu par lietas izbeigšanu vai tiesa izbeidz tiesvedību.”

(1) Pieteicējs ir persona, kura griežas tiesā, lai tā veiktu kontroli pār iestādes izdota administratīvā akta vai iestādes faktiskās rīcības tiesiskumu un pamatotību vai arī konstatētu personas publiski tiesiskos pienākumus vai tiesības. Par pieteicēju uzskatāma arī persona, kuras tiesību vai tiesisko interešu aizstāvēšanai lieta ierosināta pēc šā likuma 29.pantā minētā tiesību subjekta pieteikuma.

(2) Pieteikumu, izņemot likumā noteiktos gadījumus, var iesniegt persona, kuras tiesības vai tiesiskās intereses ir aizskartas vai var tikt aizskartas.

15. Papildināt 31.pantu ar trešo daļu šādā redakcijā:

“(3) Lietās par publisko tiesību līguma spēkā esamību vai izpildi, pieteicējs var būt arī publisko tiesību juridiska persona.”

14.

15.

Izslēgt likumprojekta 15.pantu.

Juridiskais birojs

Izteikt 31.pantu šādā redakcijā:

“31.pants. Pieteicējs

(1) Pieteicējs ir privātpersona, kura griežas tiesā, lai tā veiktu kontroli pār iestādes izdota administratīvā akta vai iestādes faktiskās rīcības tiesiskumu vai lietderības apsvērumiem rīcības brīvības ietvaros, par publisko tiesību līguma spēkā esamību vai izpildi, vai arī konstatētu privātpersonas publiski tiesiskos pienākumus vai tiesības. Par pieteicēju uzskatāma arī privātpersona, kuras tiesību vai tiesisko interešu aizstāvēšanai lieta ierosināta pēc šā likuma 29.pantā minētā tiesību subjekta pieteikuma.

(2) Pieteikumu, izņemot likumā noteiktos gadījumus, var iesniegt privātpersona, kuras tiesības vai tiesiskās intereses ir aizskartas vai var tikt aizskartas.

(3) Lietās par publisko tiesību līguma spēkā esamību vai izpildi, gadījumos, kad publisko tiesību subjekts var būt administratīvā akta adresāts vai var tikt skarts ar faktisku rīcību, kā arī citos ārējā normatīvā aktā noteiktajos gadījumos, pieteicējs var būt arī publisko tiesību juridiska persona.”

Neatbalstīt

Atbalstīt

19. Izteikt 31.pantu šādā redakcijā:

“31.pants. Pieteicējs

(1) Pieteicējs ir privātpersona, kura griežas tiesā, lai tā veiktu kontroli pār iestādes izdota administratīvā akta vai iestādes faktiskās rīcības tiesiskumu vai lietderības apsvērumiem rīcības brīvības ietvaros, par publisko tiesību līguma spēkā esamību vai izpildi, vai arī konstatētu privātpersonas publiski tiesiskos pienākumus vai tiesības. Par pieteicēju uzskatāma arī privātpersona, kuras tiesību vai tiesisko interešu aizstāvēšanai lieta ierosināta pēc šā likuma 29.pantā minētā tiesību subjekta pieteikuma.

(2) Pieteikumu, izņemot likumā noteiktos gadījumus, var iesniegt privātpersona, kuras tiesības vai tiesiskās intereses ir aizskartas vai var tikt aizskartas.

(3) Lietās par publisko tiesību līguma spēkā esamību vai izpildi gadījumos, kad publisko tiesību subjekts var būt administratīvā akta adresāts vai var tikt skarts ar faktisku rīcību, kā arī citos ārējā normatīvajā aktā noteiktajos gadījumos pieteicējs var būt arī publisko tiesību juridiskā persona.”

(1) Atbildētājs tiesā ir Latvijas Republika, pašvaldība vai cits šā likuma 22.pantā minētais publisko tiesību subjekts.

(2) Atbildētāja pusē pieaicina iestādi, no kuras pieteicējs prasa attiecīgu rīcību, vai citu institūciju, ja tas noteikts normatīvajā aktā.

16. 34.pantā:

izteikt pirmo daļu šādā redakcijā:

“(1) Atbildētājs tiesā ir Latvijas Republika, pašvaldība vai cita atvasināta publisko tiesību juridiska persona (22.panta pirmā daļa) vai cits publisko tiesību subjekts šā likuma 22.pantā otrajā daļā minētajā gadījumā.”;

papildināt 34.pantu ar trešo daļu šādā redakcijā:

“(3) Ja pieteicējs tiesā ir publisko tiesību juridiska persona (103.panta trešās daļas 4.punkts), atbildētājs var būt arī privātpersona. Šajos gadījumos attiecīgi piemērojamas šī likuma C un D daļas tiesību normas.”

16.

17.

Izslēgt likumprojekta 16.panta otro daļu.

Juridiskais birojs

Izteikt 34.panta trešo daļu šādā redakcijā:

“(3) Ja pieteicējs lietā par publisko tiesību līguma spēkā esamību un izpildi ir publisko tiesību juridiska persona (103.panta trešās daļas 4.punkts), atbildētājs var būt arī privātpersona. Šajos gadījumos attiecīgi piemērojamas šī likuma C un D daļas tiesību normas.”

Neatbalstīt

Atbalstīt

20. 34.pantā:

izteikt pirmo daļu šādā redakcijā:

“(1) Atbildētājs tiesā ir Latvijas Republika, pašvaldība vai cita atvasināta publisko tiesību juridiskā persona (22.panta pirmā daļa) vai cits publisko tiesību subjekts šā likuma 22.panta otrajā daļā minētajā gadījumā.”;

papildināt pantu ar trešo daļu šādā redakcijā:

“(3) Ja pieteicējs lietā par publisko tiesību līguma spēkā esamību vai izpildi ir publisko tiesību juridiskā persona (103.panta trešās daļas 4.punkts), atbildētājs var būt arī privātpersona. Šādā gadījumā attiecīgi piemērojamas šā likuma C un D daļas tiesību normas.”

(1) Fiziskās personas pārstāvību noformē ar notariāli apliecinātu pilnvaru. Fiziskā persona var pilnvarot savu pārstāvi arī mutvārdos iestādē vai tiesā uz vietas. Iestāde šo pilnvarojumu noformē rakstveidā, un pilnvarotājs to paraksta, bet tiesas sēdē dotais mutvārdu pilnvarojums ierakstāms tiesas sēdes protokolā.

(2) Juridiskās personas vai iestādes pārstāvību noformē ar rakstveida pilnvaru vai apliecina ar dokumentiem, no kuriem izriet amatpersonas tiesības bez īpaša pilnvarojuma pārstāvēt juridisko personu vai iestādi. Attiecībā uz iestādes pilnvarotu pārstāvi nav piemērojami šā likuma 39. un 147.panta noteikumi par īpaša pilnvarojuma nepieciešamību.

(3) Uz iestādes norīkotu darbinieku (amatpersonu) nav attiecināmi šā likuma 40.panta noteikumi par atteikšanos no pārstāvības, kā arī 39. un 147.panta noteikumi par īpaša pilnvarojuma nepieciešamību.

(4) Vecāki, adoptētāji, aizbildņi un aizgādņi uzrāda iestādei vai tiesai dokumentus, kas apliecina viņu tiesības.

(5) Ja administratīvā procesa dalībnieks pats piedalās lietā, viņam ir tiesības uzaicināt juridiskās palīdzības sniegšanai zvērinātu advokātu. Advokāta pilnvarojumu šādā gadījumā apliecina orderis.

17. Papildināt 38.pantu ar pirmo prim daļu šādā redakcijā:

“(18;) Personu apvienības pārstāvību noformē ar notariāli apliecinātu pilnvaru vai apliecina ar līgumu, no kura izriet personas tiesības bez īpaša pilnvarojuma pārstāvēt personu apvienību.”

18.

Izteikt likumprojekta 17.pantu šādā redakcijā:

“Papildināt 38.pantu ar jaunu otro daļu šādā redakcijā:

“(2) Personu apvienības pārstāvību noformē ar notariāli apliecinātu pilnvaru vai apliecina ar līgumu, no kura izriet attiecīgās personas tiesības bez īpaša pilnvarojuma pārstāvēt personu apvienību.”;

attiecīgi mainīt turpmāko daļu numerāciju.”

Atbalstīt

21. Papildināt 38.pantu ar jaunu otro daļu šādā redakcijā:

“(2) Personu apvienības pārstāvību noformē ar notariāli apliecinātu pilnvaru vai apliecina ar līgumu, no kura izriet attiecīgās personas tiesības bez īpaša pilnvarojuma pārstāvēt personu apvienību.”;

uzskatīt līdzšinējo otro, trešo, ceturto un piekto daļu attiecīgi par trešo, ceturto, piekto un sesto daļu.

(1) Ja no fiziskās vai juridiskās personas saņemts informācijas pieprasījums sakarā ar kādu administratīvo procesu, iestāde sniedz attiecīgo informāciju, kas ir tās rīcībā, izņemot gadījumus, kad šī informācija saskaņā ar likumu uzskatāma par ierobežotas pieejamības informāciju.

(2) Ja pieprasītā informācija daļēji satur informāciju, kas nav izpaužama saskaņā ar likumu, personai izsniedz informācijas daļu, ja tā pēc neizpaužamās daļas izņemšanas nav zaudējusi vai mainījusi savu pamatjēgu.

(3) Informāciju par fiziskās personas privāto dzīvi, izņemot tiesību normās noteiktos gadījumus, var sniegt ar šīs personas piekrišanu. Ja saskaņā ar tiesību normām šo informāciju drīkst pieprasīt un saņemt cita persona, informāciju var sniegt tad, ja tā pierāda savu interešu pamatotību.

(4) Personai ir tiesības iepazīties ar iestādes rīcībā esošo informāciju par sevi, pieprasīt kļūdu labojumu, kā arī tādas informācijas dzēšanu, kuras vākšanu vai uzglabāšanu tiesību normas neparedz vai kura iegūta prettiesiski.

18. Izslēgt 54.panta pirmajā daļā vārdus “fiziskās vai juridiskās”.

19.

Izteikt 54.pantu šādā redakcijā:

“54.pants. Informācijas sniegšana privātpersonai

(1) Ja no privātpersonas saņemts informācijas pieprasījums sakarā ar kādu administratīvo procesu, iestāde sniedz attiecīgo informāciju, kas ir tās rīcībā, izņemot gadījumus, kad šī informācija saskaņā ar likumu uzskatāma par ierobežotas pieejamības informāciju.

(2) Ja pieprasītā informācija daļēji satur informāciju, kas nav izpaužama saskaņā ar likumu, privātpersonai izsniedz informācijas daļu, ja tā pēc neizpaužamās daļas izņemšanas nav zaudējusi vai mainījusi savu pamatjēgu.

(3) Informāciju par fiziskās personas privāto dzīvi, izņemot tiesību normās noteiktos gadījumus, var sniegt tikai ar šīs personas piekrišanu. Ja saskaņā ar tiesību normām šo informāciju drīkst pieprasīt un saņemt cita privātpersona, informāciju var sniegt tad, ja tā pierāda savu interešu pamatotību.

(4) Privātpersonai ir tiesības iepazīties ar iestādes rīcībā esošo informāciju par sevi, pieprasīt kļūdu labojumu, kā arī tādas informācijas dzēšanu, kuras vākšanu vai uzglabāšanu tiesību normas neparedz vai kura iegūta prettiesiski.”

Atbalstīt

22. Izteikt 54.pantu šādā redakcijā:

“54.pants. Informācijas sniegšana privātpersonai

(1) Ja no privātpersonas saņemts informācijas pieprasījums sakarā ar kādu administratīvo procesu, iestāde sniedz attiecīgo informāciju, kas ir tās rīcībā, izņemot gadījumus, kad šī informācija saskaņā ar likumu uzskatāma par ierobežotas pieejamības informāciju.

(2) Ja pieprasītā informācija daļēji satur informāciju, kas nav izpaužama saskaņā ar likumu, privātpersonai izsniedz informācijas daļu, ja tā pēc neizpaužamās daļas izņemšanas nav zaudējusi vai mainījusi savu pamatjēgu.

(3) Informāciju par fiziskās personas privāto dzīvi, izņemot tiesību normās noteiktos gadījumus, var sniegt tikai ar šīs personas piekrišanu. Ja saskaņā ar tiesību normām šo informāciju drīkst pieprasīt un saņemt cita privātpersona, informāciju var sniegt tad, kad tā ir pierādījusi savu interešu pamatotību.

(4) Privātpersonai ir tiesības iepazīties ar iestādes rīcībā esošo informāciju par sevi, pieprasīt kļūdu labojumu, kā arī tādas informācijas dzēšanu, kuras vākšanu vai uzglabāšanu tiesību normas neparedz vai kura iegūta prettiesiski.”

(1) Pēc administratīvās lietas ierosināšanas iestāde iegūst informāciju, kas saskaņā ar normatīvajiem aktiem ir nepieciešama, lai pieņemtu attiecīgo lēmumu.

(2) Iegūstot informāciju, iestāde var izmantot visas tiesiskās metodes, arī iegūt informāciju no administratīvā procesa dalībniekiem no citām institūcijām, kā arī ar liecinieku, ekspertu, apskates, dokumentu un cita veida pierādījumu palīdzību. Ja iestādei nepieciešamā informācija ir nevis administratīvā procesa dalībnieku, bet gan citas institūcijas rīcībā, iestāde to iegūst pati, nevis pieprasa no administratīvā procesa dalībniekiem.

(3) Ja nepieciešamā informācija satur ziņas par fiziskās personas privāto dzīvi (personas kods, tautība, pilsonība, dzīvesvieta, ģimenes stāvoklis, veselības stāvoklis, sodāmība, ienākumi, īpašums, reliģiskie vai politiskie uzskati vai citas ziņas), iestāde paskaidro personai, uz kāda normatīvā akta pamata un kādam mērķim iestāde šīs ziņas vēlas iegūt, kā arī to, vai personai šīs ziņas saskaņā ar ārējo normatīvo aktu jāsniedz obligāti vai to sniegšana ir brīvprātīga.

20.

Juridiskais birojs

Izteikt 59.panta trešo daļu šādā redakcijā:

“(3) Ja nepieciešamā informācija satur ziņas par fiziskās personas privāto dzīvi (personas kods, tautība, pilsonība, dzīvesvieta, ģimenes stāvoklis, veselības stāvoklis, sodāmība, ienākumi, īpašums, reliģiskie vai politiskie uzskati vai citas ziņas), iestāde paskaidro privātpersonai, uz kāda normatīvā akta pamata un kādam mērķim iestāde šīs ziņas vēlas iegūt, kā arī to, vai privātpersonai šīs ziņas saskaņā ar ārējo normatīvo aktu jāsniedz obligāti vai to sniegšana ir brīvprātīga.”

Atbalstīt

23. Izteikt 59.panta trešo daļu šādā redakcijā:

“(3) Ja nepieciešamā informācija satur ziņas par fiziskās personas privāto dzīvi (personas kods, tautība, pilsonība, dzīvesvieta, ģimenes stāvoklis, veselības stāvoklis, sodāmība, ienākumi, īpašums, reliģiskie vai politiskie uzskati vai citas ziņas), iestāde paskaidro privātpersonai, uz kāda normatīvā akta pamata un kādam mērķim iestāde šīs ziņas vēlas iegūt, kā arī to, vai privātpersonai šīs ziņas saskaņā ar ārējo normatīvo aktu jāsniedz obligāti vai to sniegšana ir brīvprātīga.”

(1) Administratīvo aktu izdod rakstveidā, izņemot šā likuma 69.pantā minētos gadījumus.

(2) Rakstveidā izdots administratīvais akts satur šādas sastāvdaļas:

1) iestādes nosaukums un adrese;

2) adresāts (fiziskajai personai – vārds, uzvārds, dzīvesvieta vai citas ziņas, kas palīdz identificēt personu; juridiskajai personai – nosaukums, adrese, reģistrācijas numurs);

3) ja administratīvā lieta ierosināta uz iesnieguma pamata, – iesniedzēja prasījums;

4) administratīvā procesa dalībnieku viedokļi un argumenti, ja tādi ir izteikti;

5) faktu konstatējums;

6) administratīvā akta pamatojums, it sevišķi ietverot lietderības apsvērumus (65. un 66.pants);

7) atsevišķs piemēroto tiesību normu uzskaitījums (norādot arī normatīvā akta pantu, tā daļu, punktu vai apakšpunktu);

8) adresātam uzliktais tiesiskais pienākums (noteikta rīcība vai noteiktas rīcības aizliegums) vai tam piešķirtās, apstiprinātās vai noraidītās tiesības;

9) norāde, kur un kādā termiņā šo administratīvo aktu var apstrīdēt vai pārsūdzēt.

(3) Administratīvā akta faktu konstatējuma daļā norāda pierādījumus, uz kuriem pamatoti secinājumi, un argumentus, uz kuru pamata pierādījumi noraidīti.

(4) Iestāde administratīvo aktu pamato ar Satversmi, likumiem, Ministru kabineta noteikumiem vai pašvaldību saistošajiem noteikumiem, starptautisko tiesību normām, kā arī vispārējiem tiesību principiem. Pamatojumā norāda attiecīgā ārējā normatīvā akta pantu, tā daļu, punktu vai apakšpunktu.

(5) Administratīvā akta pamatojumā iestāde var izmantot argumentus, kas izteikti publicētos tiesas spriedumos un juridiskajā literatūrā, kā arī citā speciālajā literatūrā.

(6) Iestāde nedrīkst pamatot administratīvo aktu ar iekšējo normatīvo aktu. Ja iestāde ir piemērojusi iekšējo normatīvo aktu, to administratīvā akta pamatojumā min, norādot iekšējā normatīvā akta izdevēju, izdošanas datumu, nosaukumu un piemēroto tiesību normu. Šai norādei ir informatīvs raksturs.

(7) Ja iestāde pilnībā apmierina iesniedzēja prasījumu un citi administratīvā procesa dalībnieki nav izteikuši atšķirīgu viedokli, šā panta otrās daļas 4., 6. un 9.punktā minētās ziņas nav nepieciešamas.

19. Papildināt 67.panta ceturtās daļas pirmo teikumu pēc vārdiem “starptautisko tiesību” ar vārdiem “vai Eiropas Savienības (kopienu)”.

24. Papildināt 67.panta ceturtās daļas pirmo teikumu pēc vārdiem “starptautisko tiesību” ar vārdiem “vai Eiropas Savienības (Kopienu)”.

(1) Administratīvo aktu var apstrīdēt iesniedzējs, adresāts, trešā persona, šā likuma 29.pantā minētais tiesību subjekts, kā arī persona, kuras tiesības vai tiesiskās intereses administratīvais akts ierobežo un kura administratīvajā procesā nav bijusi pieaicināta kā trešā persona.

(2) Administratīvo aktu var apstrīdēt padotības kārtībā augstākā institūcijā. Likumā vai Ministru kabineta noteikumos var būt noteikta cita iestāde, kurā attiecīgo administratīvo aktu var apstrīdēt. Ja tādas nav vai tā ir Ministru kabinets, administratīvo aktu uzreiz var pārsūdzēt tiesā.

(3) Administratīvā akta apstrīdēšana ir sākotnējās administratīvās lietas turpinājums. Uz to attiecas šā likuma noteikumi, izņemot apstrīdēšanas kārtību.

(4) Ja administratīvais akts šā likuma 79.pantā noteiktajā termiņā nav apstrīdēts, tas kļūst neapstrīdams. Par lūgumu atjaunot termiņu lemj tā pati iestāde, kura izskata iesniegumu par administratīvā akta apstrīdēšanu.

21.

Juridiskais birojs

Izteikt 76.panta pirmo daļu šādā redakcijā:

“(1) Administratīvo aktu var apstrīdēt iesniedzējs, adresāts, trešā persona, šā likuma 29.pantā minētais tiesību subjekts, kā arī privātpersona, kuras tiesības vai tiesiskās intereses administratīvais akts ierobežo un kura administratīvajā procesā nav bijusi pieaicināta kā trešā persona.”

Atbalstīt

25. Izteikt 76.panta pirmo daļu šādā redakcijā:

“(1) Administratīvo aktu var apstrīdēt iesniedzējs, adresāts, trešā persona, šā likuma 29.pantā minētais tiesību subjekts, kā arī privātpersona, kuras tiesības vai tiesiskās intereses administratīvais akts ierobežo un kura administratīvajā procesā nav bijusi pieaicināta kā trešā persona.”

(1) Administratīvo aktu var apstrīdēt viena mēneša laikā no tā spēkā stāšanās dienas, bet, ja rakstveidā izdotajā administratīvajā aktā nav norādes, kur un kādā termiņā to var apstrīdēt, – viena gada laikā no tā spēkā stāšanās dienas.

(2) Persona, kuras tiesības vai tiesiskās intereses attiecīgais administratīvais akts ierobežo un kura administratīvajā procesā nav bijusi pieaicināta kā trešā persona, var administratīvo aktu apstrīdēt viena mēneša laikā no dienas, kad tā par to ir uzzinājusi, bet ne vēlāk kā viena gada laikā no tā spēkā stāšanās dienas.

22.

Juridiskais birojs

Izteikt 79.panta otro daļu šādā redakcijā:

“(2) Privātpersona, kuras tiesības vai tiesiskās intereses attiecīgais administratīvais akts ierobežo un kura administratīvajā procesā nav bijusi pieaicināta kā trešā persona, var administratīvo aktu apstrīdēt viena mēneša laikā no dienas, kad tā par to ir uzzinājusi, bet ne vēlāk kā viena gada laikā no tā spēkā stāšanās dienas.”

Atbalstīt

26. Izteikt 79.panta otro daļu šādā redakcijā:

“(2) Privātpersona, kuras tiesības vai tiesiskās intereses attiecīgais administratīvais akts ierobežo un kura administratīvajā procesā nav bijusi pieaicināta kā trešā persona, var administratīvo aktu apstrīdēt viena mēneša laikā no dienas, kad tā par to ir uzzinājusi, bet ne vēlāk kā viena gada laikā no tā spēkā stāšanās dienas.”

(1) Augstāka iestāde izskata lietu vēlreiz pēc būtības kopumā vai tajā daļā, uz kuru attiecas iesniedzēja iebildumi.

(2) Augstāka iestāde ar savu lēmumu var:

1) atstāt administratīvo aktu negrozītu;

2) atcelt administratīvo aktu;

3) atcelt administratīvo aktu kādā daļā;

4) izdot satura ziņā citādu administratīvo aktu;

5) konstatēt, vai administratīvais akts, kurš jau zaudējis spēku (82.pants), ir bijis tiesisks vai prettiesisks.

(3) Lēmums par apstrīdēto administratīvo aktu (administratīvais akts) nedrīkst būt adresāta interesēm nelabvēlīgāks nekā apstrīdētais administratīvais akts, izņemot gadījumu, kad konstatēti tiesību normu pārkāpumi, kas nav ņemti vērā, izdodot apstrīdēto administratīvo aktu.

(4) Ja iesniegumā par administratīvā akta apstrīdēšanu minēts apstrīdēšanas pamatojums, augstākas iestādes lēmuma pamatojumā norādāmi argumenti attiecībā uz šo iesniedzēja pamatojumu.

(5) Apstrīdētais administratīvais akts iegūst savu galīgo noformējumu tādā veidā, kādā tas noformēts lēmumā par apstrīdēto administratīvo aktu. Šādā veidā tas ir izpildāms un to var pārsūdzēt tiesā.

20. Izteikt 81.panta trešo daļu šādā redakcijā:

“(3) Lēmums par apstrīdēto administratīvo aktu (administratīvais akts) nedrīkst būt adresāta interesēm nelabvēlīgāks nekā apstrīdētais administratīvais akts, izņemot gadījumu, kad augstāka iestāde konstatē, ka ir pārkāptas obligātas materiālo tiesību normas, vai pārkāptas tādas procesuālo tiesību normas, kas aizsargā sabiedrības intereses.”

23.

Juridiskais birojs

Izteikt 81.panta trešo daļu šādā redakcijā:

“(3) Lēmums par apstrīdēto administratīvo aktu (administratīvais akts) nedrīkst būt iesniedzēja interesēm nelabvēlīgāks nekā apstrīdētais administratīvais akts, izņemot gadījumu, kad augstāka iestāde konstatē, ka ir pārkāptas obligātas materiālo tiesību normas, vai pārkāptas tādas procesuālo tiesību normas, kas aizsargā sabiedrības intereses.”

Atbalstīt

27. Izteikt 81.panta trešo daļu šādā redakcijā:

“(3) Lēmums par apstrīdēto administratīvo aktu (administratīvais akts) nedrīkst būt iesniedzēja interesēm nelabvēlīgāks nekā apstrīdētais administratīvais akts, izņemot gadījumu, kad augstāka iestāde konstatē, ka ir pārkāptas obligātās materiālo tiesību normas vai pārkāptas tādas procesuālo tiesību normas, kas aizsargā sabiedrības intereses.”

(1) Iestāde, ievērojot šā likuma 85. un 86.panta noteikumus, pēc savas iniciatīvas vai adresāta lūguma var atcelt gan tiesisku, gan prettiesisku administratīvo aktu, kas nav apstrīdēts.

(2) Administratīvo aktu atceļ ar jaunu administratīvo aktu.

21. Izteikt 83.panta pirmo daļu šāda redakcijā:

“(1) Iestāde, pēc savas iniciatīvas vai adresāta lūguma, var atcelt administratīvo aktu, kas jau kļuvis neapstrīdams, tikai ievērojot šā likuma 85. un 86.panta noteikumus.”

28. Izteikt 83.panta pirmo daļu šādā redakcijā:

“(1) Iestāde, pēc savas iniciatīvas vai adresāta lūguma var atcelt administratīvo aktu, kas jau kļuvis neapstrīdams, tikai ievērojot šā likuma 85. un 86.panta noteikumus.”

(1) Adresātam nelabvēlīgu tiesisku administratīvo aktu var atcelt jebkurā brīdī, izņemot gadījumu, kad saskaņā ar tiesību normām šāda paša satura administratīvais akts tūlīt būtu jāizdod no jauna.

(2) Adresātam labvēlīgu tiesisku administratīvo aktu var atcelt tad, ja ir vismaz viens no šādiem apstākļiem:

1) tiesību norma pieļauj administratīvā akta atcelšanu un tā šajā administratīvajā aktā ir norādīta;

2) administratīvais akts izdots ar kādu citu nosacījumu un šis nosacījums nav vispār izpildīts, nav pienācīgi izpildīts vai nav laikus izpildīts;

3) mainījušies lietas faktiskie vai tiesiskie apstākļi, kuriem pastāvot administratīvā akta izdošanas brīdī iestāde varētu šādu administratīvo aktu neizdot. Šādā gadījumā administratīvo aktu var atcelt triju mēnešu laikā no dienas, kad iestāde uzzināja par tā atcelšanas iespēju, bet ne vēlāk kā viena gada laikā no tā spēkā stāšanās dienas;

4) mainījušies lietas faktiskie vai tiesiskie apstākļi, kuriem pastāvot administratīvā akta izdošanas brīdī iestāde varētu šādu administratīvo aktu neizdot, un administratīvā akta palikšana spēkā skar būtiskas sabiedrības intereses.

(3) Ja administratīvo aktu atceļ saskaņā ar šā panta otrās daļas 3. vai 4.punktu, attiecīgais publisko tiesību subjekts saskaņā ar šā likuma 8.nodaļu atlīdzina adresātam zaudējumus vai personisko kaitējumu, kas viņam radies sakarā ar administratīvā akta atcelšanu.

22. 85.pantā:

izslēgt otrās daļas 2.punktā vārdu “citu”;

izteikt trešo daļu šādā redakcijā:

“(3) Ja administratīvo aktu atceļ saskaņā ar šā panta otrās daļas 3. vai 4.punktu, attiecīgā publisko tiesību juridiskā persona saskaņā ar šā likuma 8.nodaļu atlīdzina adresātam zaudējumus un personisko kaitējumu, kas viņam radies sakarā ar administratīvā akta atcelšanu.”

24.

Juridiskais birojs

Izteikt likumprojekta 22.pantu šādā redakcijā:

“Izteikt 85.panta trešo daļu šādā redakcijā:

“(3) Ja administratīvo aktu atceļ saskaņā ar šā panta otrās daļas 3. vai 4.punktu, attiecīgā publisko tiesību juridiskā persona saskaņā ar šā likuma 8.nodaļu atlīdzina adresātam zaudējumus un personisko kaitējumu, kas viņam radies sakarā ar administratīvā akta atcelšanu.””

Atbalstīt

29. Izteikt 85.panta trešo daļu šādā redakcijā:

“(3) Ja administratīvo aktu atceļ saskaņā ar šā panta otrās daļas 3. vai 4.punktu, attiecīgā publisko tiesību juridiskā persona saskaņā ar šā likuma 8.nodaļu atlīdzina adresātam zaudējumus un personisko kaitējumu, kas viņam radies sakarā ar administratīvā akta atcelšanu.”

(1) Adresātam nelabvēlīgu prettiesisku administratīvo aktu var atcelt jebkurā brīdī.

(2) Adresātam labvēlīgu prettiesisku administratīvo aktu var atcelt, ja ir vismaz viens no šādiem apstākļiem:

1) adresāts vēl nav izmantojis savas tiesības, kuras šis administratīvais akts apstiprina vai piešķir;

2) tiesību norma pieļauj administratīvā akta atcelšanu un tā šajā administratīvajā aktā ir norādīta, izņemot gadījumu, kad administratīvā akta prettiesiskuma cēlonis ir tieši šīs norādes prettiesiskums;

3) administratīvā akta palikšana spēkā skar būtiskas sabiedrības intereses. Ja adresāts uz šā administratīvā akta pamata ir saņēmis naudu vai citus labumus, administratīvais akts zaudē spēku ar tā atcelšanas dienu. Attiecīgais publisko tiesību subjekts saskaņā ar šā likuma 8.nodaļu atlīdzina adresātam zaudējumus vai personisko kaitējumu, kas viņam radies sakarā ar administratīvā akta atcelšanu;

4) adresāts administratīvā akta izdošanu panācis ar apzināti nepatiesu ziņu sniegšanu, kukuļošanu, spaidiem, draudiem vai citām prettiesiskām darbībām. Šādā gadījumā iestāde izvērtē adresāta veikto darbību prettiesiskumu un atceļ administratīvo aktu ar tā izdošanas dienu. Adresāta pienākums ir atlīdzināt tam publisko tiesību subjektam, pie kura pieder attiecīgā iestāde, to, ko viņš no šīs iestādes ieguvis, pamatojoties uz administratīvo aktu.

(3) Administratīvā akta atcelšana saskaņā ar šā panta otrās daļas 1. un 3.punktu ir pieļaujama triju mēnešu laikā no dienas, kad iestāde uzzināja par tā atcelšanas iespēju, bet ne vēlāk kā viena gada laikā no tā spēkā stāšanās dienas.

23. 86.pantā:

izteikt otrās daļas 3. punktu šādā redakcijā:

“3) administratīvā akta palikšana spēkā skar būtiskas sabiedrības intereses. Ja adresāts uz šā administratīvā akta pamata ir saņēmis naudu vai citus labumus, administratīvais akts zaudē spēku ar tā atcelšanas dienu. Attiecīgais publisko tiesību juridiskā persona saskaņā ar šā likuma 8.nodaļu atlīdzina adresātam zaudējumus vai personisko kaitējumu, kas viņam radušies sakarā ar administratīvā akta atcelšanu;”;

izteikt otrās daļas 4. punktu šādā redakcijā:

“4) adresāts administratīvā akta izdošanu panācis ar apzināti nepatiesu ziņu sniegšanu, kukuļošanu, spaidiem, draudiem vai citām prettiesiskām darbībām. Šādā gadījumā iestāde izvērtē adresāta veikto darbību prettiesiskumu un atceļ administratīvo aktu ar tā izdošanas dienu. Adresāta pienākums ir atlīdzināt attiecīgajam publisko tiesību subjektam to, ko viņš no tā ieguvis, pamatojoties uz administratīvo aktu.”.

25.

Juridiskais birojs

Izteikt 86.panta trešo daļu šādā redakcijā:

“(3) Administratīvā akta atcelšana saskaņā ar šā panta otrās daļas 1. punktu ir pieļaujama triju mēnešu laikā no dienas, kad iestāde uzzināja par tā atcelšanas iespēju, bet ne vēlāk kā viena gada laikā no tā spēkā stāšanās dienas.”

Atbalstīt

30. 86.pantā:

izteikt otrās daļas 3. un 4.punktu šādā redakcijā:

“3) administratīvā akta palikšana spēkā skar būtiskas sabiedrības intereses. Ja adresāts uz šā administratīvā akta pamata ir saņēmis naudu vai citus labumus, administratīvais akts zaudē spēku ar tā atcelšanas dienu. Attiecīgais publisko tiesību juridiskā persona saskaņā ar šā likuma 8.nodaļu atlīdzina adresātam zaudējumus vai personisko kaitējumu, kas viņam radušies sakarā ar administratīvā akta atcelšanu;

“4) adresāts administratīvā akta izdošanu panācis ar apzināti nepatiesu ziņu sniegšanu, kukuļošanu, spaidiem, draudiem vai citām prettiesiskām darbībām. Šādā gadījumā iestāde izvērtē adresāta veikto darbību prettiesiskumu un atceļ administratīvo aktu ar tā izdošanas dienu. Adresāta pienākums ir atlīdzināt attiecīgajam publisko tiesību subjektam to, ko viņš no publisko tiesību subjekta ieguvis, pamatojoties uz administratīvo aktu.”;

izteikt trešo daļu šādā redakcijā:

“(3) Administratīvā akta atcelšana saskaņā ar šā panta otrās daļas 1.punktu ir pieļaujama triju mēnešu laikā no dienas, kad iestāde uzzināja par tā atcelšanas iespēju, bet ne vēlāk kā viena gada laikā no tā spēkā stāšanās dienas.”

Faktiskā rīcība ir iestādes darbība publisko tiesību jomā jebkurā citādā veidā, nevis izdodot administratīvo aktu, ja šīs darbības rezultātā rodas vai var rasties personas tiesību vai tiesisko interešu aizskārums. Faktiskā rīcība ir arī iestādes bezdarbība, ja iestādei saskaņā ar tiesību normām bija pienākums izpildīt kādu darbību, kā arī iestādes sniegta izziņa.

26.

Izteikt 89.pantu šādā redakcijā:

“89.pants. Iestādes faktiskās rīcības jēdziens

(1) Faktiskā rīcība ir iestādes darbība publisko tiesību jomā jebkurā citādā veidā nekā izdodot administratīvo aktu, ja privātpersonai uz šo ir tiesības, vai tai šīs darbības rezultātā ir radies vai var rasties tiesību vai tiesisko interešu aizskārums.

(2) Faktiskā rīcība ir arī iestādes bezdarbība, ja iestādei saskaņā ar tiesību normām bija vai ir pienākums izpildīt kādu darbību, kā arī iestādes sniegta izziņa.”

Atbalstīt

31. Izteikt 89.pantu šādā redakcijā:

“89.pants. Iestādes faktiskās rīcības jēdziens

(1) Faktiskā rīcība ir iestādes darbība publisko tiesību jomā jebkurā citādā veidā, nevis izdodot administratīvo aktu, ja privātpersonai uz šo darbību ir tiesības vai tai šīs darbības rezultātā ir radies vai var rasties tiesību vai tiesisko interešu aizskārums.

(2) Faktiskā rīcība ir arī iestādes bezdarbība, ja iestādei saskaņā ar tiesību normām bija vai ir pienākums izpildīt kādu darbību, kā arī iestādes sniegta izziņa.”

(1) Persona, kura uzskata, ka tās tiesības vai tiesiskās intereses iestādes faktiskā rīcība aizskar vai var aizskart, var griezties iestādē ar motivētu iesniegumu par iestādes nodoma mainīšanu attiecībā uz faktisko rīcību.

(2) Iestāde iesniegumu izskata un izvērtē pirms faktiskās rīcības veikšanas vai tās pabeigšanas. Savu lēmumu iestāde paziņo vispārējā kārtībā.

(3) Ja persona nav apmierināta ar iestādes lēmumu, tā var pārsūdzēt iestādes faktisko rīcību tiesā.

27.

Juridiskais birojs

Izteikt 91.pantu šādā redakcijā:

“91.pants. Iesniegums par iestādes faktisko rīcību

(1) Persona, kura uzskata, ka iestādes plānotā vai jau iesāktā faktiskā rīcība aizskar vai var aizskart tās tiesības vai tiesiskās intereses, var griezties iestādē ar iesniegumu par iestādes nodoma mainīšanu attiecībā uz šo faktisko rīcību.

(2) Iestāde iesniegumu izskata un izvērtē pirms faktiskās rīcības veikšanas vai, ja tas iespējams, pirms tās pabeigšanas. Savu lēmumu iestāde paziņo vispārējā kārtībā.

(3) Privātpersona var apstrīdēt vai pārsūdzēt šo iestādes lēmumu kā administratīvo aktu.

(4) Privātpersona, kura uzskata, ka iestādes sniegta izziņa nav pareiza, var griezties šajā iestādē ar iesniegumu, izdot pareizu izziņu. Ja iestāde iesniedzēja lūgumu neapmierina, tad iesniedzējs var apstrīdēt vai pārsūdzēt šo iestādes lēmumu kā administratīvu aktu.

(5) Citos gadījumos privātpersona var tieši griezties ar pieteikumu par iestādes faktisko rīcību tiesā.”

Atbalstīt

32. Izteikt 91.pantu šādā redakcijā:

“91.pants. Iesniegums par iestādes faktisko rīcību

(1) Persona, kura uzskata, ka iestādes plānotā vai jau iesāktā faktiskā rīcība aizskar vai var aizskart šīs personas tiesības vai tiesiskās intereses, var griezties iestādē ar iesniegumu par iestādes nodoma mainīšanu attiecībā uz šo faktisko rīcību.

(2) Iestāde iesniegumu izskata un izvērtē pirms faktiskās rīcības veikšanas vai, ja tas iespējams, pirms tās pabeigšanas. Savu lēmumu iestāde paziņo vispārējā kārtībā.

(3) Privātpersona var apstrīdēt vai pārsūdzēt šo iestādes lēmumu kā administratīvo aktu.

(4) Privātpersona, kura uzskata, ka iestādes sniegtā izziņa nav pareiza, var griezties šajā iestādē ar iesniegumu, par pareizas izziņas izdošanu. Ja iestāde iesniedzēja lūgumu neapmierina, iesniedzējs var apstrīdēt vai pārsūdzēt šo iestādes lēmumu kā administratīvo aktu.

(5) Citos gadījumos privātpersona var tieši griezties tiesā ar pieteikumu par iestādes faktisko rīcību.”

Ikviens ir tiesīgs prasīt atlīdzinājumu par mantiskajiem zaudējumiem vai personisko kaitējumu, arī morālo kaitējumu, kas viņam nodarīts ar administratīvo aktu vai iestādes faktisko rīcību.

24. Aizstāt 92.pantā vārdu “atlīdzinājumu” ar vārdiem “atbilstīgu atlīdzinājumu”.

33. Aizstāt 92.pantā vārdu “atlīdzinājumu” ar vārdiem “atbilstīgu atlīdzinājumu”.

(1) Atlīdzinājumu prasa no:

1) Latvijas Republikas, ja attiecīgo iestādi finansē no valsts budžeta;

2) pašvaldības, ja attiecīgo iestādi finansē no pašvaldības budžeta;

3) autonoma publisko tiesību subjekta (22.panta pirmās daļas 3.punkts), no kura budžeta finansē attiecīgo iestādi;

4) iestādes, ja tai ir savs patstāvīgs budžets, kas neietilpst nevienā no 1. – 3.punktā minēto publisko tiesību subjektu budžetiem, un šī iestāde ir nodarījusi zaudējumus vai personisko kaitējumu jomā, kurā tā darbojas sava budžeta ietvaros.

(2) Ja iestādi finansē no vairākiem (tai skaitā dažādiem) budžetiem, atlīdzinājumu prasa no tā šā panta pirmajā daļā minētā publisko tiesību subjekta, no kura budžeta iestāde saņem lielāko finansējumu. Ja divu vai vairāku publisko tiesību subjektu finansējums ir vienāds, atlīdzinājumu prasa no viena publisko tiesību subjekta pēc iesniedzēja vai pieteicēja izvēles.

(3) Ja iestāde ir privāto tiesību subjekts, atlīdzinājumu prasa no tā šā panta pirmajā daļā minētā publisko tiesību subjekta, pie kura pieder institūcija, kas privāto tiesību subjektu apveltījusi ar publisko varu.

25. Izteikt 94.pantu šādā redakcijā:

“94.pants. Atlīdzināšanas pienākums

(1) Atlīdzinājumu prasa no:

1) Latvijas Republikas, ja mantisko zaudējumu vai personisko kaitējumu nodarījusi tiešās pārvaldes iestāde;

2) pašvaldības vai citas atvasinātas publisko tiesību juridiskas personas, ja mantisko zaudējumu vai personisko kaitējumu nodarījusi pastarpinātās pārvaldes iestāde pildot funkcijas, kas ietilpst attiecīgās publisko tiesību juridiskās personas autonomajā kompetencē;

3) Latvijas Republikas, ja mantisko zaudējumu vai personisko kaitējumu nodarījusi pastarpinātās pārvaldes iestāde, pildot Latvijas Republikas funkcijas vai uzdevumus;

4) cita publisko tiesību subjekta, ja tam ir procesuālā tiesībspēja un savs patstāvīgs budžets (22.panta otrā daļa), kas neietilpst nevienā no pirmās daļas 1. vai 2. punktā minēto publisko tiesību juridisko personu budžetiem, un tas ir nodarījis zaudējumus vai personisko kaitējumu jomā, kurā tas darbojas sava budžeta ietvaros.

(2) Ja iestādi finansē no dažādiem budžetiem un nav iespējams nodalīt, kuras publisko tiesību juridiskas personas uzdevumus tā pilda, atlīdzinājumu prasa no tās publisko tiesību juridiskās personas budžeta, no kura iestāde saņem lielāko finansējumu. Ja divu vai vairāku publisko tiesību subjektu finansējums ir vienāds, atlīdzinājumu prasa no viena publisko tiesību subjekta pēc iesniedzēja vai pieteicēja izvēles. Ja viens no tiem ir valsts pamatbudžets, atlīdzinājumu prasa no Latvijas Republikas.

(3) Ja iestāde ir privātpersona, atlīdzinājumu prasa no tās šā panta pirmajā daļā minētās publisko tiesību juridiskās personas, pie kuras pieder publisko tiesību subjekts, kas privātpersonu apveltījis ar valsts varu.

(4) Atlīdzināšanas pienākumu attiecīgais publisko tiesību subjekts var izpildīt, atjaunojot stāvokli, kas pastāvēja pirms zaudējuma vai kaitējuma nodarīšanas, vai, ja tas nav vai nav pilnībā iespējams, vai nav adekvāti, samaksājot atbilstīgu atlīdzinājumu naudā.”

28.

Juridiskais birojs

Izteikt 94.panta trešo daļu (pirmā lasījuma redakcija) šādā redakcijā:

“(3) Ja iestāde ir privātpersona, atlīdzinājumu prasa no tās šā panta pirmajā daļā minētās publisko tiesību juridiskās personas, kuras orgāns vai iestāde privātpersonu apveltījis ar valsts varu.”

Atbalstīt

34. Izteikt 94.pantu šādā redakcijā:

“94.pants. Atlīdzināšanas pienākums

(1) Atlīdzinājumu prasa no:

1) Latvijas Republikas, ja mantisko zaudējumu vai personisko kaitējumu nodarījusi tiešās pārvaldes iestāde;

2) pašvaldības vai citas atvasinātas publisko tiesību juridiskās personas, ja mantisko zaudējumu vai personisko kaitējumu nodarījusi pastarpinātās pārvaldes iestāde, pildot funkcijas, kas ietilpst attiecīgās publisko tiesību juridiskās personas autonomajā kompetencē;

3) Latvijas Republikas, ja mantisko zaudējumu vai personisko kaitējumu nodarījusi pastarpinātās pārvaldes iestāde, pildot Latvijas Republikas funkcijas vai uzdevumus;

4) cita publisko tiesību subjekta, ja tam piemīt procesuālā tiesībspēja un ir patstāvīgs budžets (22.panta otrā daļa), kas neietilpst nevienas šīs panta daļas 1. vai 2. punktā minētās publisko tiesību juridiskās personas budžetā, un publisko tiesību subjekts ir nodarījis zaudējumus vai personisko kaitējumu jomā, kurā tas darbojas sava budžeta ietvaros.

(2) Ja iestādi finansē no dažādiem budžetiem un nav iespējams nodalīt, kuras publisko tiesību juridiskās personas uzdevumus tā pilda, atlīdzinājumu prasa no tās publisko tiesību juridiskās personas budžeta, no kura iestāde saņem lielāko finansējumu. Ja divu vai vairāku publisko tiesību subjektu finansējums ir vienāds, atlīdzinājumu prasa no viena publisko tiesību subjekta pēc iesniedzēja vai pieteicēja izvēles. Ja viens no budžetiem ir valsts pamatbudžets, atlīdzinājumu prasa no Latvijas Republikas.

(3) Ja iestāde ir privātpersona, atlīdzinājumu prasa no tās šā panta pirmajā daļā minētās publisko tiesību juridiskās personas, kuras orgāns vai iestāde privātpersonu apveltījusi ar valsts varu.

(4) Atlīdzināšanas pienākumu attiecīgais publisko tiesību subjekts var izpildīt, atjaunojot stāvokli, kas pastāvēja pirms zaudējuma vai kaitējuma nodarīšanas, vai, ja tas nav vai nav pilnībā iespējams vai nav adekvāti, samaksājot atbilstīgu atlīdzinājumu naudā.”

(1) Ja, prasot atlīdzinājumu, nav pareizi norādīts attiecīgais šā likuma 94.pantā minētais publisko tiesību subjekts, iestāde iesniegumu par atlīdzinājumu pieņem. Iestāde pati konstatē attiecīgo publisko tiesību subjektu.

(2) Ja starp publisko tiesību subjektiem rodas strīds par to, no kura šā likuma 94.pantā minētā publisko tiesību subjekta prasāms atlīdzinājums, iesnieguma par atlīdzinājumu iesniedzējs var griezties tiesā, ja mēneša laikā attiecīgie publisko tiesību subjekti nav vienojušies. Tiesa pati konstatē publisko tiesību subjektu, no kura prasāms atlīdzinājums.

(3) Par lēmumu, kas pieņemts saskaņā ar šā panta pirmo un otro daļu, paziņo iesniedzējam (pieteicējam).

26. Izteikt 95.panta pirmo daļu šādā redakcijā:

“(1) Ja, prasot atlīdzinājumu, nav pareizi norādīts attiecīgais šā likuma 94.pantā minētais publisko tiesību subjekts, iestāde iesniegumu par atlīdzinājumu pieņem, un pati konstatē attiecīgo publisko tiesību subjektu.”

35. Izteikt 95.panta pirmo daļu šādā redakcijā:

“(1) Ja, prasot atlīdzinājumu, nav pareizi norādīts attiecīgais šā likuma 94.pantā minētais publisko tiesību subjekts, iestāde iesniegumu par atlīdzinājumu pieņem un pati konstatē attiecīgo publisko tiesību subjektu.”

Iesniedzējam ir pienākums savu zināšanu un praktisko iespēju robežās darīt iestādei zināmus apstākļus, kas nepieciešami, lai konstatētu attiecīgā publisko tiesību subjekta atbildības pamatu un nodarīto zaudējumu vai kaitējuma apmēru. Ja iesniedzējs šo pienākumu nepamatoti nepilda, vēlāk, apstrīdot iestādes lēmumu augstākā iestādē vai pārsūdzot to tiesā, viņš uz attiecīgajiem apstākļiem nevar atsaukties.

27. Izteikt 96.pantu šādā redakcijā:

“96.pants. Iesniedzēja pienākums samazināt zaudējumus un sadarboties

Iesniedzējam ir pienākums savu zināšanu un praktisko iespēju robežās darīt visu iespējamo, lai samazinātu savus zaudējumus vai kaitējumu, kā arī darīt iestādei zināmus apstākļus, kas nepieciešami, lai konstatētu attiecīgā publisko tiesību subjekta atbildības pamatu un nodarīto zaudējumu vai kaitējuma apmēru. Ja iesniedzējs šo pienākumu nepamatoti nepilda, vēlāk, apstrīdot iestādes lēmumu augstākā iestādē vai pārsūdzot to tiesā, viņš uz attiecīgajiem apstākļiem nevar atsaukties.”

36. Izteikt 96.pantu šādā redakcijā:

“96.pants. Iesniedzēja pienākums samazināt zaudējumus un sadarboties

Iesniedzējam ir pienākums savu zināšanu un praktisko iespēju robežās darīt visu iespējamo, lai samazinātu savus zaudējumus vai kaitējumu, kā arī darīt iestādei zināmus apstākļus, kas nepieciešami, lai konstatētu attiecīgā publisko tiesību subjekta atbildības pamatu un nodarīto zaudējumu vai kaitējuma apmēru. Ja iesniedzējs šo pienākumu nepamatoti nepilda, vēlāk, apstrīdot iestādes lēmumu augstākā iestādē vai pārsūdzot to tiesā, viņš uz attiecīgajiem apstākļiem nevar atsaukties.”

Nosakot atlīdzinājuma apmēru, pēc analoģijas piemēro civiltiesību principus, ja likumā nav noteikta īpaša atlīdzinājuma aprēķināšanas kārtība.

28. Izteikt 97.pantu šādā redakcijā:

“97.pants. Civiltiesību principu piemērošana atlīdzinājuma apmēra noteikšanai

Nosakot mantiskā zaudējuma un personiskā kaitējuma priekšnosacījumus un atlīdzības apmēru, piemēro civiltiesību principus, ja likumā nav noteikts citādi.”

37. Izteikt 97.pantu šādā redakcijā:

“97.pants. Civiltiesību principu piemērošana atlīdzinājuma apmēra noteikšanai

Nosakot mantiskā zaudējuma un personiskā kaitējuma priekšnosacījumus un atlīdzinājuma apmēru, piemēro civiltiesību principus, ja likumā nav noteikts citādi.”

(1) Tiesvedību administratīvajā lietā nosaka šis likums.

(2) Tiesvedība administratīvajā lietā notiek pēc tām administratīvā procesa tiesību normām, kuras ir spēkā lietas izskatīšanas, atsevišķu procesuālo darbību vai tiesas sprieduma izpildīšanas laikā.

29. 102.pantā:

izteikt 102.panta virsrakstu šādā redakcijā:

“Likumu, kas regulē tiesvedību administratīvajā procesā, spēks laikā”;

izslēgt 102.panta pirmo daļu.

38. 102.pantā:

izteikt panta nosaukumu šādā redakcijā:

“Tiesvedību administratīvajā procesā regulējošo likumu spēks laikā”;

izslēgt pirmo daļu.

(1) Administratīvā procesa tiesā būtība ir tiesas kontrole pār iestādes izdota administratīvā akta vai iestādes faktiskās rīcības tiesiskumu un pamatotību, kā arī personas publiski tiesisko pienākumu vai tiesību noskaidrošana.

(2) Tiesa administratīvajā procesā, pildot savus pienākumus, pati (ex officio) objektīvi noskaidro lietas apstākļus un dod tiem juridisku vērtējumu, izskatot lietu saprātīgā termiņā.

(3) Tiesa administratīvajā procesā noskaidro:

1) vai administratīvais akts un iestādes faktiskā rīcība atbilst šā likuma noteikumiem un citām tiesību normām;

2) vai tiesību normas un publisko tiesību līgums dod administratīvā procesa dalībniekam noteiktas tiesības vai uzliek pienākumus;

3) apstākļus, kuriem ir nozīme lietā.

30. 103.pantā:

izteikt pirmo daļu šādā redakcijā:

“(1) Administratīvā procesa tiesā būtība ir tiesas kontrole pār iestādes izdota administratīvā akta vai iestādes faktiskās rīcības tiesiskumu un pamatotību, kā arī personas publiski tiesisko pienākumu vai tiesību noskaidrošana un strīdu izskatīšana, kas izriet no publisko tiesību līguma.”;

papildināt trešo daļu ar 4.punktu šāda redakcijā:

“4) publisko tiesību līguma atbilstību tiesību normām, spēkā esamību un tā pareizu izpildi.”

29.

Juridiskais birojs

Izteikt 103.pantu šādā redakcijā:

“103.pants. Administratīvā procesa tiesā būtība

“(1) Administratīvā procesa tiesā būtība ir tiesas kontrole pār iestādes izdota administratīvā akta vai iestādes faktiskās rīcības tiesiskumu un lietderības apsvērumiem rīcības brīvības ietvaros, kā arī privātpersonas publiski tiesisko pienākumu vai tiesību noskaidrošana un strīdu izskatīšana, kas izriet no publisko tiesību līguma.

(2) Tiesa administratīvajā procesā, pildot savus pienākumus, pati (ex officio) objektīvi noskaidro lietas apstākļus un dod tiem juridisku vērtējumu, izskatot lietu saprātīgā termiņā.

(3) Tiesa administratīvajā procesā noskaidro:

1) vai administratīvais akts un iestādes faktiskā rīcība atbilst šā likuma noteikumiem un citām tiesību normām;

2) vai tiesību normas un publisko tiesību līgums dod administratīvā procesa dalībniekam noteiktas tiesības vai uzliek pienākumus;

3) publisko tiesību līguma atbilstību tiesību normām, spēkā esamību un tā pareizu izpildi.”

Atbalstīt

39. Izteikt 103.pantu šādā redakcijā:

“103.pants. Administratīvā procesa tiesā būtība

(1) Administratīvā procesa tiesā būtība ir tiesas kontrole pār iestādes izdota administratīvā akta vai iestādes faktiskās rīcības tiesiskumu vai lietderības apsvērumiem rīcības brīvības ietvaros, kā arī privātpersonas publiski tiesisko pienākumu vai tiesību noskaidrošana un no publisko tiesību līguma izrietošo strīdu izskatīšana.

(2) Tiesa administratīvajā procesā, pildot savus pienākumus, pati (ex officio) objektīvi noskaidro lietas apstākļus un dod tiem juridisku vērtējumu, izskatot lietu saprātīgā termiņā.

(3) Tiesa administratīvajā procesā noskaidro:

1) vai administratīvais akts un iestādes faktiskā rīcība atbilst šā likuma noteikumiem un citām tiesību normām;

2) vai tiesību normas un publisko tiesību līgums dod administratīvā procesa dalībniekam noteiktas tiesības vai uzliek pienākumus;

3) publisko tiesību līguma atbilstību tiesību normām, tā spēkā esamību un izpildes pareizību.”

(1) Pārbaudot administratīvā akta vai faktiskās rīcības tiesiskumu un noskaidrojot personas publiski tiesiskos pienākumus vai tiesības, tiesa šaubu gadījumā pārbauda, vai piemērotā tiesību norma atbilst augstāka juridiska spēka tiesību normām.

(2) Ja tiesa atzīst, ka tiesību norma neatbilst augstāka juridiska spēka tiesību normām, tā šo tiesību normu nepiemēro. Tiesa attiecīgajā lēmumā vai spriedumā pamato savu viedokli.

31. Izteikt 104.pantu šādā redakcijā:

“104.pants. Tiesību normu hierarhijas kontrole

(1) Pārbaudot administratīvā akta vai faktiskās rīcības tiesiskumu un noskaidrojot personas publiski tiesiskos pienākumus vai tiesības, tiesa šaubu gadījumā pārbauda, vai iestādes piemērotā vai administratīvajā tiesas procesā piemērojamā tiesību norma atbilst augstāka juridiska spēka tiesību normām.

(2) Ja tiesa atzīst, ka tiesību norma neatbilst Satversmei, starptautisko tiesību normai, vai tieši piemērojamam vispārējam tiesību principam (15.panta ceturtā daļa), tad tā tiesvedību lietā aptur un nosūta motivētu pieteikumu Satversmes tiesai. Pēc satversmes tiesas lēmuma vai sprieduma spēkā stāšanās, tiesa tiesvedību lietā atjauno un turpmākajā tiesvedībā pamatojas uz satversmes tiesas viedokli.

(3) Ja tiesa atzīst, ka pašvaldību noteikumi neatbilst Ministru kabineta noteikumiem vai likumam, vai Ministru kabineta noteikumi neatbilst likumam, vai iekšējs normatīvs akts neatbilst ārējam normatīvam aktam vai tieši piemērojamam vispārējam tiesību principam, tā attiecīgo tiesību normu nepiemēro. Tiesa lēmumā vai spriedumā savu viedokli par neatbilstību augstāka juridiska spēka tiesību normām pamato.”

30.

Juridiskais birojs

Izteikt 104.pantu šādā redakcijā:

“104.pants. Tiesību normu hierarhijas kontrole

(1) Pārbaudot administratīvā akta vai faktiskās rīcības tiesiskumu un noskaidrojot privātpersonas publiski tiesiskos pienākumus vai tiesības, tiesa šaubu gadījumā pārbauda, vai iestādes piemērotā vai administratīvajā tiesas procesā piemērojamā tiesību norma atbilst augstāka juridiska spēka tiesību normām.

(2) Ja tiesa uzskata, ka tiesību norma neatbilst Satversmei vai starptautisko tiesību normai (aktam), tad tā tiesvedību lietā aptur un nosūta motivētu pieteikumu Satversmes tiesai. Pēc Satversmes tiesas lēmuma vai sprieduma spēkā stāšanās, tiesa tiesvedību lietā atjauno un turpmākajā tiesvedībā pamatojas uz Satversmes tiesas viedokli.

(3) Ja tiesa atzīst, ka pašvaldību noteikumi neatbilst Ministru kabineta noteikumiem vai likumam, vai Ministru kabineta noteikumi neatbilst likumam, vai iekšējs normatīvs akts neatbilst ārējam normatīvam aktam vai tieši piemērojamam vispārējam tiesību principam, tā attiecīgo tiesību normu nepiemēro. Tiesa lēmumā vai spriedumā savu viedokli par neatbilstību augstāka juridiska spēka tiesību normām pamato.”

Atbalstīt

40. Izteikt 104.pantu šādā redakcijā:

“104.pants. Tiesību normu hierarhijas kontrole

(1) Pārbaudot administratīvā akta vai faktiskās rīcības tiesiskumu un noskaidrojot privātpersonas publiski tiesiskos pienākumus vai tiesības, tiesa šaubu gadījumā pārbauda, vai iestādes piemērotā vai administratīvajā tiesas procesā piemērojamā tiesību norma atbilst augstāka juridiskā spēka tiesību normām.

(2) Ja tiesa uzskata, ka tiesību norma neatbilst Satversmei vai starptautisko tiesību normai (aktam), tā tiesvedību lietā aptur un nosūta motivētu pieteikumu Satversmes tiesai. Pēc Satversmes tiesas lēmuma vai sprieduma spēkā stāšanās tiesa tiesvedību lietā atjauno un turpmākajā tiesvedībā pamatojas uz Satversmes tiesas viedokli.

(3) Ja tiesa atzīst, ka pašvaldību saistošie noteikumi neatbilst Ministru kabineta noteikumiem vai likumam vai Ministru kabineta noteikumi neatbilst likumam, vai iekšējs normatīvais akts neatbilst ārējam normatīvajam aktam vai tieši piemērojamam vispārējam tiesību principam, tā attiecīgo tiesību normu nepiemēro. Tiesa lēmumā vai spriedumā pamato savu viedokli par neatbilstību augstāka juridiskā spēka tiesību normām.”

31.

Juridiskais birojs

Papildināt likumu ar 104.1 pantu šādā redakcijā:

“104.1 pants. Jautājuma uzdošana Eiropas Kopienu Tiesai

Tiesa Eiropas Savienības (Kopienu) tiesību normās paredzētajos gadījumos uzdod jautājumu Eiropas Kopienu tiesai par Eiropas Savienības (Kopienu) tiesību normas interpretāciju vai spēkā esamību prejudiciāla nolēmuma taisīšanai.”

Atbalstīt

41. Papildināt likumu ar 104.1 pantu šādā redakcijā:

“104.1 pants. Jautājuma uzdošana Eiropas Kopienu Tiesai

Tiesa Eiropas Savienības (Kopienu) tiesību normās paredzētajos gadījumos uzdod jautājumu Eiropas Kopienu Tiesai par Eiropas Savienības (Kopienu) tiesību normas interpretāciju vai spēkā esamību prejudiciāla nolēmuma taisīšanai.”

(1) Tiesa var izspriest lietu bez tiesas sēdes, ja lietā esošie dokumenti ir pietiekami un tam rakstveidā piekrituši administratīvā procesa dalībnieki.

(2) Rakstveida procesā tiesas sēdi nosaka sprieduma pasludināšanai.

(3) Ja administratīvā procesa dalībnieks piekritis lietas izskatīšanai rakstveida procesā, uzskatāms, ka viņš piekritis rakstveida procesam arī nākamajās tiesu instancēs. Piekrišana rakstveida procesam neliedz administratīvā procesa dalībniekam nākamajā tiesu instancē prasīt lietas iztiesāšanu mutvārdu procesā.

32. Izslēgt 114.panta otro daļu.

42. Izslēgt 114.panta otro daļu.

(1) Pārsūdzēto administratīvo aktu un faktisko rīcību kā administratīvo lietu izskata tiesā.

(2) Šajā likumā noteiktajos gadījumos tiesa izskata arī fizisko un juridisko personu pieteikumus, kuriem nav administratīvi tiesiska strīda rakstura.

(3) Jautājumu par lietas pakļautību izšķir tiesa vai tiesnesis. Ja tiesa vai tiesnesis atzīst, ka lietas izskatīšana nav pakļauta tiesai, lēmumā norāda iestādi, kuras kompetencē ir šīs lietas izskatīšana.

33. Izslēgt 121.panta otrajā daļā vārdus “fizisko un juridisko personu”.

43. Izslēgt 121.panta otrajā daļā vārdus “fizisko un juridisko personu”.

(1) Administratīvo lietu pirmajā instancē izskata rajona (pilsētas) tiesa.

(2) Pieteikumu administratīvajā lietā fiziskā un juridiskā persona iesniedz tiesā pēc tās iestādes adreses, kuras rīcība tiek pārsūdzēta, ja likums nenosaka citādi.

34. Aizstāt 122.panta pirmajā daļā, 209.panta pirmās daļas 9.punktā un 354.panta pirmās daļas 1.punktā vārdus “rajona (pilsētas) tiesa” ar vārdiem “rajona administratīvā tiesa” attiecīgajā locījumā.

44. Aizstāt 122.panta pirmajā daļā, 290.panta pirmajā daļā, 292.panta pirmās daļas 9.punktā un 354.panta pirmās daļas 1.punktā vārdus “rajona (pilsētas) tiesā” (attiecīgā locījumā) ar vārdiem “administratīvajā rajona tiesā” (attiecīgā locījumā).

(1) Tiesas sēdes protokolā norāda:

1) tiesas sēdes norises laiku (gadu, datumu, mēnesi) un vietu;

2) tās tiesas nosaukumu, kura izskata lietu, tiesas sastāvu un tiesas sēdes sekretāru;

3) tiesas sēdes atklāšanas laiku;

4) lietas nosaukumu;

5) ziņas par administratīvā procesa dalībnieku, liecinieku, ekspertu un tulku ierašanos;

6) ziņas par to, ka administratīvā procesa dalībniekiem izskaidrotas viņu procesuālās tiesības un pienākumi;

7) ziņas par to, ka tulki, liecinieki un eksperti brīdināti par kriminālatbildību saskaņā ar Krimināllikumu;

8) administratīvā procesa dalībnieku paskaidrojumus, liecinieku liecības, ekspertu mutvārdu paskaidrojumus par viņu atzinumiem, ziņas par lietisko un rakstveida pierādījumu pārbaudi;

9) administratīvā procesa dalībnieku pieteikumus un lūgumus;

10) tiesas rīkojumus un lēmumus, kas nav pieņemti atsevišķu procesuālu dokumentu veidā;

11) šā likuma 30.pantā minētās institūcijas atzinuma īsu saturu;

12) tiesas debašu īsu saturu;

13) ziņas par tiesas aiziešanu sprieduma taisīšanai vai lēmuma pieņemšanai;

14) ziņas par tiesas sprieduma vai atsevišķa procesuāla dokumenta veidā pieņemta tiesas lēmuma nolasīšanu;

15) ziņas par sprieduma (lēmuma) saturu, pārsūdzēšanas kārtības un termiņa izskaidrošanu;

16) ziņas par to, kad administratīvā procesa dalībnieki var iepazīties ar tiesas sēdes protokolu un pilnu sprieduma (lēmuma) tekstu;

17) tiesas sēdes slēgšanas laiku;

18) tiesas sēdes protokola parakstīšanas laiku.

(2) Tiesas sēdes protokolu paraksta tiesas sēdes priekšsēdētājs un sekretārs.

(3) Ārpus tiesas sēdes izpildīto atsevišķo procesuālo darbību protokolam jāatbilst šajā pantā minētajām prasībām.

(4) Ja lieta tiek izskatīta rakstveida procesā, protokolā norāda šā panta pirmās daļas 1., 2., 3., 4., 5., 14., 15., 16., 17. un 18.punktā minētās ziņas.

35. Izslēgt 137.panta ceturto daļu.

45. Izslēgt 137.panta ceturto daļu.

Pieteikumu var iesniegt par:

1) administratīvā akta izdošanu, atcelšanu (atcelšana pilnībā vai daļā, arī grozīšana) vai spēkā esamību (atzīšana par spēkā neesošu, atzīšana par spēku zaudējušu, arī atcelta administratīva akta atzīšana par spēkā esošu);

2) iestādes faktisko rīcību;

3) no ārējā normatīvā akta tieši izrietošu konkrētu publiski tiesisko attiecību pastāvēšanu, nepastāvēšanu vai to saturu, ja attiecīgās tiesiskās intereses nav iespējams realizēt ar šā panta 1. un 2.punktā minēto pieteikumu.

36. Papildināt 184.pantu ar 4. punktu šādā redakcijā:

“4) publisko tiesību līguma, atbilstību tiesību normām, spēkā esamību vai tā pareizu izpildi.”

46. Papildināt 184.pantu ar 4.punktu šādā redakcijā:

“4) publisko tiesību līguma atbilstību tiesību normām, tā spēkā esamību vai izpildes pareizību.”

(1) Pieteikuma iesniegšana tiesā par administratīvā akta atcelšanu, atzīšanu par spēku zaudējušu vai spēkā neesošu aptur administratīvā akta darbību no pieteikuma iesniegšanas dienas.

(2) Šā panta pirmā daļa neattiecas uz šādiem gadījumiem:

1) administratīvais akts uzliek pienākumu samaksāt nodokli, nodevu vai citu maksājumu valsts vai pašvaldības budžetā;

2) tas paredzēts citos likumos;

3) iestāde, pamatodama izpildes steidzamību konkrētajā lietā, administratīvajā aktā īpaši noteikusi, ka tas izpildāms nekavējoties;

4) policijas, robežsardzes, zemessardzes, ugunsdzēsības dienesta un citu likumā pilnvarotu amatpersonu administratīvie akti izdoti ar mērķi nekavējoties novērst tiešas briesmas valsts drošībai, sabiedriskajai kārtībai, personu dzīvībai, veselībai un mantai.

(3) Šā panta otrajā daļā norādītajos gadījumos pieteicējs var lūgt tiesu, motivējot savu lūgumu, apturēt administratīvā akta darbību. Lūgumu tiesa izskata septiņu dienu laikā.

(4) Ja pieteicēja lūgums saskaņā ar šā panta trešo daļu tiek pilnībā vai daļā apmierināts, iestāde septiņu dienu laikā var iesniegt blakus sūdzību. Apgabaltiesa blakus sūdzību izskata septiņu dienu laikā.

(5) Ja tiesa noraida pieteikumu par administratīvā akta atcelšanu, atzīšanu par spēku zaudējušu vai spēkā neesošu, administratīvā akta darbība atjaunojas ar dienu, kad spriedums stājas spēkā

37. Aizstāt 185.panta ceturtajā daļā, 290.panta otrajā un trešajā daļā, 292.pantā, 295.panta otrajā daļā, 298.panta otrajā daļā, 299.panta pirmajā daļā, 300.panta ceturtajā daļā, 323.pantā, 324.panta otrajā daļā un 354.panta pirmajā daļā vārdus “apgabaltiesa’ ar vārdiem “administratīvā apgabaltiesa” attiecīgajā locījumā.

47. Aizstāt 185.panta ceturtajā daļā, 290.panta otrajā un trešajā daļā, 295.panta otrajā daļā, 298.panta otrajā daļā, 299.panta pirmajā daļā, 300.panta ceturtajā daļā, 323.pantā, 324.panta otrajā daļā un 354.panta pirmajā daļā vārdus “apgabaltiesa” (attiecīgā locījumā) ar vārdiem “Administratīvā apgabaltiesa” (attiecīgā locījumā).

(1) Tiesnesis atsakās pieņemt pieteikumu, ja:

1) lieta nav izskatāma administratīvā procesa kārtībā;

2) tās pašas vai citas tiesas tiesvedībā ir lieta starp tiem pašiem administratīvā procesa dalībniekiem, par to pašu priekšmetu un uz tā paša pamata;

3) lietā starp tiem pašiem administratīvā procesa dalībniekiem, par to pašu priekšmetu un uz tā paša pamata ir spēkā stājies tiesas spriedums vai tiesas lēmums izbeigt tiesvedību sakarā ar pieteicēja atteikšanos no prasījuma;

4) lieta nepiekrīt šai tiesai;

5) pieteicējs nav ievērojis šai lietu kategorijai likumā noteikto lietas iepriekšējās ārpustiesas izskatīšanas kārtību;

6) pieteikumu iesniegusi rīcībnespējīga persona;

7) pieteikumu pieteicēja vārdā iesniegusi persona, kura nav tam likumā noteiktajā kārtībā pilnvarota;

8) pieteikumu iesniegusi persona, kurai nav tiesību iesniegt pieteikumu.

(2) Par atteikšanos pieņemt pieteikumu tiesnesis pieņem motivētu lēmumu. Lēmumu kopā ar iesniegto pieteikumu izsniedz pieteicējam.

(3) Par lēmumu atteikties pieņemt pieteikumu var iesniegt blakus sūdzību. Blakus sūdzības iesniegšanas termiņu skaita no dienas, kad pieteicējs saņēmis šā lēmuma norakstu.

(4) Tiesneša atteikums pieņemt pieteikumu uz šā panta pirmās daļas 4.–7.punkta pamata nav šķērslis tāda paša pieteikuma iesniegšanai tiesā tad, kad būs novērsti esošie trūkumi.

38. Papildināt 191.panta pirmo daļu ar 9.punktu šādā redakcijā:

“9) nav ievērots 188.pantā noteiktais termiņš.”

32.

Juridiskā komisija

Izslēgt likumprojekta 38.pantu.

Atbalstīt

(1) Tiesas sēdi vada tiesas sēdes priekšsēdētājs – tiesnesis, kuram lieta nodota izskatīšanai.

(2) Tiesas sēdes priekšsēdētājs vada lietas izskatīšanu tā, lai nodrošinātu visiem administratīvā procesa dalībniekiem vienādas iespējas piedalīties lietas apstākļu izmeklēšanā un objektīvu lietas iztiesāšanu.

39. Izteikt 211.panta pirmo daļu šādā redakcijā:

“(1) Tiesas sēdi vada viens no tiesnešiem, kas piedalās lietas izskatīšanā (turpmāk h; tiesas sēdes priekšsēdētājs).”

48. Izteikt 211.panta pirmo daļu šādā redakcijā:

“(1) Tiesas sēdi vada viens no tiesnešiem, kas piedalās lietas izskatīšanā (turpmāk h; tiesas sēdes priekšsēdētājs).”

(1) Lietas izskatīšana pēc būtības sākas ar tiesas sēdes priekšsēdētāja ziņojumu par lietas apstākļiem.

(2) Pēc ziņojuma tiesa noskaidro, vai pieteicējs uztur pieteikumā ietverto prasījumu un vai atbildētājs to atzīst.

40. Aizstāt 221.panta pirmajā daļā vārdus “tiesas sēdes priekšsēdētāja” ar vārdu “tiesneša”.

49. Aizstāt 221.panta pirmajā daļā vārdus “tiesas sēdes priekšsēdētāja” ar vārdu “tiesneša”.

Ja lieta tiek izskatīta rakstveida procesā, tiesas sēdi nosaka sprieduma pasludināšanai. Spriedumu tiesa taisa pēc lietā esošajiem dokumentiem, ievērojot likumā noteikto sprieduma taisīšanas kārtību.

41. Izslēgt 245.panta pirmo teikumu.

50. Izslēgt 245.panta pirmo teikumu.

(1) Ja spriedumu taisa koleģiāli, tiesas sēdes priekšsēdētājs izsaka savu viedokli pēdējais.

(2) Tiesa, taisot spriedumu, visus nolēmumus pieņem ar balsu vairākumu. Spriedumu paraksta visi tiesneši.

(3) Lietā, kuru tiesnesis izskata vienpersoniski, spriedumu paraksta šis tiesnesis.

(4) Pēc sprieduma parakstīšanas to grozīt vai mainīt nav atļauts.

42. Aizstāt 248.panta pirmajā daļā vārdus “tiesas sēdes priekšsēdētājs” ar vārdiem “tiesnesis, kurš gatavojis ziņojumu par lietu”.

33.

Izteikt likumprojekta 42.pantu šādā redakcijā:

“Aizstāt 248.panta pirmajā daļā vārdus “tiesas sēdes priekšsēdētājs” ar vārdiem “tiesnesis, kurš gatavojis ziņojumu par lietu (referents)”.”

Atbalstīt

51. Aizstāt 248.panta pirmajā daļā vārdus “tiesas sēdes priekšsēdētājs” ar vārdiem “tiesnesis, kurš gatavojis ziņojumu par lietu (referents)”.

43. Papildināt likumu ar 256.1 pantu šādā redakcijā:

“256.1 pants. Spriedums par publisko tiesību līgumu

(1) Ja pieteikumu par publisko tiesību līguma atcelšanu tiesa atzīst par pamatotu, tā attiecīgo publisko tiesību līgumu atceļ pilnībā vai kādā tā daļā. Tiesa nosaka, ar kuru brīdi spriedums uzskatāms par atceltu.

(2) Ja tiesa atzīst par pamatotu pieteikumu, kas prasa no iestādes publisko tiesību līguma noslēgšanu, tā taisa spriedumu par iestādes pienākumu noslēgt publisko tiesību līgumu un nosaka izpildes termiņu. Iestādei ir obligāti spriedumā konstatētie fakti un to juridiskais vērtējums.

(3) Ja pieteikuma priekšmets ir konkrēta publisko tiesību līguma spēkā esamība, tiesa taisa spriedumu, kurā tiek konstatēts, ka konkrētais publisko tiesību līgums ir spēkā vai nav spēkā.

(4) Ja tiesa atzīst pieteicēja tiesības uz atlīdzinājumu, tā spriedumā uzdod izmaksāt pieteicējam atlīdzinājumu un nosaka tā apmēru.”

34.

Juridiskais birojs

256.1 pantā (pirmā lasījuma redakcijā):

papildināt ar jaunu ceturto daļu šādā redakcijā:

“(4) Ja pieteikuma priekšmets ir publisko tiesību līguma pareiza izpilde, tiesa taisa spriedumu, kurā tiek konstatēts, vai publisko tiesību līgums ir ticis izpildīts pareizi vai kā tas būtu pareizi jāizpilda.”;

uzskatīt līdzšinējo ceturto daļu par piekto daļu.

Atbalstīt

52. Papildināt likumu ar 256.1 pantu šādā redakcijā:

“256.1 pants. Spriedums par publisko tiesību līgumu

(1) Ja pieteikumu par publisko tiesību līguma atcelšanu tiesa atzīst par pamatotu, tā attiecīgo publisko tiesību līgumu atceļ pilnībā vai kādā tā daļā. Tiesa nosaka, ar kuru brīdi spriedums uzskatāms par atceltu.

(2) Ja pieteikumu, kas prasa no iestādes publisko tiesību līguma noslēgšanu, tiesa atzīst par pamatotu, tā taisa spriedumu par iestādes pienākumu noslēgt publisko tiesību līgumu un nosaka izpildes termiņu. Spriedumā konstatētie fakti un to juridiskais vērtējums iestādei ir obligāti.

(3) Ja pieteikuma priekšmets ir konkrēta publisko tiesību līguma spēkā esamība, tiesa taisa spriedumu, kurā tiek konstatēts, ka konkrētais publisko tiesību līgums ir spēkā vai nav spēkā.

4) Ja pieteikuma priekšmets ir publisko tiesību līguma izpildes pareizība, tiesa taisa spriedumu, kurā tiek konstatēts, vai publisko tiesību līgums ir izpildīts pareizi vai kā tas būtu pareizi jāizpilda.

(5) Ja tiesa atzīst pieteicēja tiesības uz atlīdzinājumu, tā spriedumā uzdod izmaksāt pieteicējam atlīdzinājumu un nosaka tā apmēru.”

(1) Lietā, kura izskatīta rakstveida procesā, sprieduma pasludināšanai tiesa nosaka tiesas sēdi un par to paziņo administratīvā procesa dalībniekiem. Šo personu neierašanās nav šķērslis sprieduma pasludināšanai.

(2) Spriedumu pasludina saskaņā ar šā likuma 258.panta pirmās un trešās daļas noteikumiem.

44. Izslēgt 259.pantu.

35.

Izteikt 259.pantu sekojošā redakcijā

“259.pants Sprieduma pasludināšana rakstveida procesā izskatītās lietās

(1) Ja spriedums ir taisīts rakstveida procesā, procesa dalībniekiem laikus paziņo, kad sprieduma norakstu varēs saņemt tiesas kancelejā. Šis datums uzskatāms par sprieduma pasludināšanas datumu.

(2) Pēc procesa dalībnieka lūguma sprieduma norakstu var nosūtīt pa pastu, vai, ja tas ir iespējams, citā veidā. Sprieduma norakstu nosūta šī panta pirmajā daļā minētajā datumā vai nākamajā darba dienā pēc tā. Sprieduma saņemšana neietekmē termiņu skaitījumu.”

Atbalstīt

53. Izteikt 259.pantu šādā redakcijā

“259.pants. Sprieduma pasludināšana rakstveida procesā izskatītajās lietās

(1) Ja spriedums ir taisīts rakstveida procesā, procesa dalībniekiem laikus paziņo datumu, kad sprieduma norakstu varēs saņemt tiesas kancelejā. Šis datums uzskatāms par sprieduma pasludināšanas datumu.

(2) Pēc procesa dalībnieka lūguma sprieduma norakstu var nosūtīt pa pastu vai, ja tas ir iespējams, citā veidā. Sprieduma norakstu nosūta šā panta pirmajā daļā minētajā datumā vai nākamajā darba dienā pēc tā. Sprieduma saņemšana neietekmē termiņu skaitījumu.”

Tiesa aptur tiesvedību, ja:

1) mirusi fiziskā persona vai beigusi pastāvēt juridiskā persona, kas lietā ir pieteicējs vai trešā persona ar patstāvīgiem prasījumiem, un ja apstrīdētā tiesiskā attiecība pieļauj tiesību pārņemšanu;

2) pieteicējs vai trešā persona zaudējusi rīcībspēju;

3) lietas izskatīšana nav iespējama, iekams nav izlemta cita lieta tiesā vai iestādē.

45. Papildināt 273.pantu ar 4.punktu šādā redakcijā:

“4) tā pieņem lēmumu par pieteikuma iesniegšanu Satversmes tiesai par tiesību normas atbilstību Satversmei, starptautisko tiesību normai, tieši piemērojamam vispārējam tiesību principam, vai arī Satversmes tiesa ir ierosinājusi lietu sakarā ar pieteicēja konstitucionālo sūdzību.”

36.

Juridiskais birojs

Papildināt 273.pantu ar 4.un 5.punktu šādā redakcijā:

“4) tā pieņem lēmumu par pieteikuma iesniegšanu Satversmes tiesai par tiesību normas atbilstību Satversmei vai starptautisko tiesību normai (aktam), vai arī Satversmes tiesa ir ierosinājusi lietu sakarā ar pieteicēja konstitucionālo sūdzību;

5) tā pieņem lēmumu par jautājuma uzdošanu Eiropas Kopienu tiesai par Eiropas Savienības (Kopienu) tiesību normas interpretāciju vai spēkā esamību.”

Atbalstīt

54. Papildināt 273.pantu ar 4.un 5.punktu šādā redakcijā:

“4) tā pieņem lēmumu iesniegt Satversmes tiesai pieteikumu par tiesību normas atbilstību Satversmei vai starptautisko tiesību normai (aktam) vai arī Satversmes tiesa ir ierosinājusi lietu sakarā ar pieteicēja konstitucionālo sūdzību;

5) tā pieņem lēmumu uzdot Eiropas Kopienu Tiesai jautājumu par Eiropas Savienības (Kopienu) tiesību normas interpretāciju vai spēkā esamību.”

Tiesvedību aptur:

1) šā likuma 273.panta 1.punktā paredzētajos gadījumos – līdz tiesību pārņēmēja noteikšanai vai likumiskā pārstāvja iecelšanai;

2) šā likuma 273.panta 2.punktā paredzētajos gadījumos – līdz likumiskā pārstāvja iecelšanai;

3) šā likuma 273.panta 3.punktā paredzētajos gadījumos – līdz spēkā stājas spriedums vai lēmums attiecīgajā lietā;

4) šā likuma 274.panta 1.punktā paredzētajā gadījumā – līdz brīdim, kad saņemts eksperta atzinums;

5) šā likuma 274.panta 2.punktā paredzētajā gadījumā – līdz tiesas noteiktajam termiņam pārstāvības noformēšanai.

37.

Juridiskais birojs

Papildināt 275.pantu ar 6. un 7.punktu šādā redakcijā:

“6) 273.panta 4.punktā paredzētajā gadījumā – līdz Satversmes tiesas nolēmuma spēkā stāšanās dienai;

7) 273.panta 5.punktā paredzētajā gadījumā – līdz Eiropas Kopienas tiesas prejudiciālā nolēmuma spēkā stāšanās dienai.”

Atbalstīt

55. Papildināt 275.pantu ar 6. un 7.punktu šādā redakcijā:

“6) šā likuma 273.panta 4.punktā paredzētajā gadījumā – līdz Satversmes tiesas nolēmuma spēkā stāšanās dienai;

7) šā likuma 273.panta 5.punktā paredzētajā gadījumā – līdz Eiropas Kopienu Tiesas prejudiciālā nolēmuma spēkā stāšanās dienai.”

(1) Rajona (pilsētas) tiesas spriedumu, kas nav stājies spēkā, var pārsūdzēt apelācijas kārtībā attiecīgajā apgabaltiesā.

(2) Apgabaltiesai adresētā apelācijas sūdzība iesniedzama tiesai, kas taisījusi spriedumu.

(3) Ja apelācijas sūdzību noteiktā termiņā iesniedz tieši apgabaltiesā, termiņš nav uzskatāms par nokavētu.

46. Aizstāt 290.pantā un 317.panta pirmajā daļa vārdus “attiecīgajā apgabaltiesā” ar vārdiem “administratīvajā apgabaltiesā” .

56. Aizstāt 290.pantā un 317.panta pirmajā daļā vārdus “attiecīgajā apgabaltiesā” ar vārdiem “Administratīvajā apgabaltiesā”.

(1) Rajona (pilsētas) tiesas spriedumu, kas nav stājies spēkā, var pārsūdzēt apelācijas kārtībā attiecīgajā apgabaltiesā.

(2) Apgabaltiesai adresētā apelācijas sūdzība iesniedzama tiesai, kas taisījusi spriedumu.

(3) Ja apelācijas sūdzību noteiktā termiņā iesniedz tieši apgabaltiesā, termiņš nav uzskatāms par nokavētu.

47. Aizstāt 290.panta pirmajā daļā, 292.panta pirmās daļas 9. punktā, 354.panta pirmās daļas 1. punktā vārdus “rajona (pilsētas) tiesā” ar vārdiem “administratīvajā rajona tiesā” attiecīgajā locījumā.

38.

Juridiskā komisija

Islēgt likumprojekta 47.pantu.

Atbalstīt

(1) Līdzpieteicējs un trešā persona, kas piedalās procesā tā administratīvā procesa dalībnieka pusē, kurš iesniedzis apelācijas sūdzību, var pievienoties iesniegtajai sūdzībai.

(2) Par pievienošanos sūdzībai paziņo rakstveidā apgabaltiesai ne vēlāk kā desmit dienas pirms lietas izskatīšanas.

(3) Par iesniegumu par pievienošanos apelācijas sūdzībai valsts nodevu nemaksā.

48. Aizstāt 185.panta ceturtajā daļā, 290.panta otrajā un trešajā daļā, 295.panta otrajā daļā, 298.panta otrajā daļā, 299.panta pirmajā daļā, 300.panta ceturtajā daļā, 323.pantā, 324.panta otrajā daļā un 354.panta pirmajā daļā vārdus “apgabaltiesa” ar vārdiem “administratīvā apgabaltiesa” attiecīgajā locījumā.

39.

Izslēgt likumprojekta 48.pantu.

Atbalstīt

(1) Persona, kas iesniegusi kasācijas sūdzību, var to atsaukt līdz tiesas sēdei.

(2) Ja kasācijas sūdzību atsauc, kasācijas tiesvedību izbeidz.

49. Izteikt 336.panta pirmo daļu šādā redakcijā:

“(1) Iesniedzējs var atsaukt kasācijas sūdzību līdz tiesas sēdei.”

57. Izteikt 336.panta pirmo daļu šādā redakcijā:

“(1) Iesniedzējs var atsaukt kasācijas sūdzību līdz tiesas sēdei.”

50. Izteikt 40.nodaļas virsrakstu šāda redakcijā:

“Izpildes vispārējie noteikumi.”

58. Izteikt 40.nodaļas nosaukumu šādā redakcijā:

“Izpildes vispārējie noteikumi”.

(1) Kasācijas sūdzību izskata rīcības sēdē, lai izlemtu, vai tā atbilst šā likuma 325.–329.panta prasībām un vai ir ierosināma kasācijas tiesvedība.

(2) Rīcības sēdē administratīvo lietu izskata Senāta Administratīvo lietu departamenta priekšsēdētāja noteiktajā kārtībā norīkota senatoru kolēģija, kuras sastāvā ir trīs senatori.

(3) Ja senatoru kolēģija vienbalsīgi atzīst, ka kasācijas sūdzība neatbilst likuma prasībām, šī kolēģija ar savu rīcības sēdes lēmumu atsakās ierosināt kasācijas tiesvedību.

(4) Ja senatoru viedoklis nav vienāds vai arī visi senatori uzskata, ka lieta izskatāma kasācijas instances tiesā, senatoru kolēģija ar savu lēmumu ierosina kasācijas tiesvedību un nodod lietu izskatīšanai kasācijas kārtībā.

(5) Ar senatoru kolēģijas lēmumu lietu var nodot izskatīšanai kasācijas kārtībā Senāta Administratīvo lietu departamenta kopsēdē.

(6) Ja ierosina kasācijas tiesvedību, pēc administratīvā procesa dalībnieka lūguma ar rīcības sēdes lēmumu var apturēt sprieduma izpildi.

40.

Papildināt 338.pantu ar septīto daļu šādā redakcijā:

“(7) Ja Senāta rīcības sēdē Senatoru kolēģija pieņem lēmumu iesniegt jautājumu Eiropas Kopienu tiesai par prejudiciāla nolēmuma pieņemšanu, tā aptur tiesvedību līdz Eiropas Kopienu tiesas nolēmuma spēkā stāšanās brīdim.”

Atbalstīt

59. Papildināt 338.pantu ar septīto daļu šādā redakcijā:

“(7) Ja Senāta rīcības sēdē senatoru kolēģija pieņem lēmumu uzdot Eiropas Kopienu Tiesai jautājumu par prejudiciāla nolēmuma pieņemšanu, tā aptur tiesvedību līdz Eiropas Kopienu Tiesas nolēmuma spēkā stāšanās dienai.”

41.

42.

Papildināt likumu ar 346. ¹ pantu šādā redakcijā:

“346.¹ pants. Tiesvedības apturēšanas, pieteikuma atsāšanas bez virzības, tiesvedības izbeigšana kasācijas instances tiesā

(1) Ja Senāta rīcības sēdē Senatoru kolēģija vai kasācijas instances tiesa pieņem lēmumu iesniegt jautājumu Eiropas Kopienu tiesai par prejudiciāla nolēmuma pieņemšanu, tā aptur tiesvedību līdz Eiropas Kopienu tiesas nolēmuma spēkā stāšanās brīdim.

(2) Tiesvedību aptur, pieteikumu atstāj bez izskatīšanas un tiesvedību izbeidz, attiecīgi piemērojot 28., 29. un 30.nodaļas normas.”

Juridiskā komisija

Papildināt likumu ar 346. ¹ pantu šādā redakcijā:

“346.¹ pants. Tiesvedības apturēšana, pieteikuma atsāšanas bez izskatīšanas, tiesvedības izbeigšana

Kasācijas instances tiesa tiesvedību aptur, pieteikumu atstāj bez izskatīšanas un tiesvedību izbeidz, attiecīgi piemērojot 28., 29. un 30.nodaļas tiesību normas.”

Atbalstīt daļēji

(sk.

Juridiskās komisijas pr.nr. 42)

Atbalstīt

60. Papildināt likumu ar 346. ¹ pantu šādā redakcijā:

“346.¹ pants. Tiesvedības apturēšana, pieteikuma atstāšana bez izskatīšanas, tiesvedības izbeigšana

Kasācijas instances tiesa tiesvedību aptur, pieteikumu atstāj bez izskatīšanas un tiesvedību izbeidz, attiecīgi piemērojot šā likuma 28., 29. un 30.nodaļas tiesību normas.”

(1) Administratīvo aktu piespiedu kārtā izpilda izpildiestāde:

1) iestāde, kas administratīvo aktu izdevusi;

2) cita institūcija;

3) tiesu izpildītājs;

4) policija.

(2) Piekritīgo izpildiestādi nosaka normatīvie akti.

(3) Ja administratīvā akta izpilde saskaņā ar likumu piekrīt tiesu izpildītājam, izpildei piemērojami Civilprocesa likuma noteikumi.

(4) Ja piekritīgā izpildiestāde nav noteikta, tā ir iestāde, kas izdevusi administratīvo aktu.

51. Papildināt 359.pantu ar piekto daļu šādā redakcijā:

“(5) Ja piespiedu izpilde notiek pret publisko tiesību subjektu, izpildiestāde ir šī publisko tiesību subjekta augstāka iestāde.”

61. Papildināt 359.pantu ar piekto daļu šādā redakcijā:

“(5) Ja piespiedu izpilde tiek vērsta pret publisko tiesību subjektu, izpildiestāde ir šā publisko tiesību subjekta augstāka iestāde.”

Ministru kabinets izdod noteikumus, kuros reglamentē administratīvā akta piespiedu izpildes kārtību.

52. Izteikt 365.pantu šādā redakcijā: “365.pants. Piespiedu izpildes kārtība Ministru kabinets var izdot noteikumus, kuros reglamentē administratīvā akta piespiedu izpildes kārtību.”

62. Izteikt 365.pantu šādā redakcijā: “365.pants. Piespiedu izpildes kārtība

Ministru kabinets var izdot noteikumus, kuros reglamentē administratīvā akta piespiedu izpildes kārtību.”

(1) Ja administratīvais akts uzliek adresātam pienākumu izpildīt noteiktu darbību, ko faktiski un tiesiski var izpildīt arī izpildiestāde, cita institūcija vai persona, administratīvo aktu var izpildīt ar aizvietotājizpildes palīdzību. Šādā gadījumā izpildiestāde šo darbību izpilda pati vai arī uzdod to izpildīt citai institūcijai vai fiziskajai vai juridiskajai personai.

(2) Aizvietotājizpildes izmaksas uzliek adresātam.

(3) Izvēloties aizvietotājizpildes veidu un tā konkrēto formu, iestāde pamatojas uz ārējo normatīvo aktu un, ņemot vērā lietderības apsvērumus (66.pants), izvēlas visefektīvāko un vienlaikus adresāta intereses vismazāk skarošo veidu un tā konkrēto formu, kas rada vismazākās izmaksas.

43.

Izteikt 369.panta pirmo daļu šādā redakcijā:

“(1) Ja administratīvais akts uzliek adresātam pienākumu izpildīt noteiktu darbību, ko faktiski un tiesiski var izpildīt arī izpildiestāde, cits publisko tiesību subjekts vai privātpersona, administratīvo aktu var izpildīt ar aizvietotājizpildes palīdzību. Šādā gadījumā izpildiestāde šo darbību izpilda pati vai arī uzdod to izpildīt citam publisko tiesību subjektam vai privātpersonai.”

Atbalstīt

63. Izteikt 369.panta pirmo daļu šādā redakcijā:

“(1) Ja administratīvais akts uzliek adresātam pienākumu izpildīt noteiktu darbību, ko faktiski un tiesiski var izpildīt arī izpildiestāde, cits publisko tiesību subjekts vai privātpersona, šo administratīvo aktu var izpildīt ar aizvietotājizpildes palīdzību. Šādā gadījumā izpildiestāde šo darbību izpilda pati vai arī uzdod to izpildīt citam publisko tiesību subjektam vai privātpersonai.”

(1) Izpildiestādi, kura veic tiesas nolēmuma piespiedu izpildi, nosaka Ministru kabinets.

(2) Ja piekritīgā izpildiestāde nav noteikta, piespiedu izpildi veic ministrija, kurai padota iestāde, kas izdevusi administratīvo aktu.

(3) Ja iestāde, kas izdevusi administratīvo aktu, nav padota nevienai ministrijai un Ministru kabinets vai likums nav noteicis citu izpildiestādi, piespiedu izpildi veic tiesu izpildītājs.

(4) Ja tiesas nolēmuma piespiedu izpilde piekrīt tiesu izpildītājam, piespiedu izpildei piemērojami Civilprocesa likuma noteikumi.

53. Izteikt 377.panta pirmo daļu šādā redakcijā:

“(1) Ministru kabinets var noteikt izpildiestādi, kura veic tiesas nolēmuma piespiedu izpildi.”

64. Izteikt 377.panta pirmo daļu šādā redakcijā:

“(1) Ministru kabinets var noteikt izpildiestādi, kura veic tiesas nolēmuma piespiedu izpildi.”

(1) Sekas spriedumam par administratīvā akta atcelšanu, atzīšanu par spēkā neesošu vai spēku zaudējušu, aizliegumu veikt faktisko rīcību vai publiski tiesisku attiecību pastāvēšanas konstatāciju rodas ar brīdi, kad spriedums stājas spēkā.

(2) Iestāde nevar rīkoties pretēji tiesas spriedumam.

(3) Ja persona uzskata, ka iestāde rīkojas pretēji tiesas spriedumam, tā var griezties ar sūdzību augstākā iestādē. Ja augstākas iestādes nav vai tā ir Ministru kabinets, persona var griezties tiesā. Augstākas iestādes lēmumu var pārsūdzēt tiesā. Tiesas lēmums nav pārsūdzams.

44.

Juridiskais birojs

Izteikt 384.panta trešo daļu šādā redakcijā:

 “(3) Ja persona uzskata, ka iestāde rīkojas pretēji tiesas spriedumam, tā var griezties ar sūdzību augstākā iestādē. Ja augstākas iestādes nav vai tā ir Ministru kabinets, privātpersona var griezties tiesā. Augstākas iestādes lēmumu var pārsūdzēt tiesā. Tiesas lēmums nav pārsūdzams.”

Atbalstīt

65. Izteikt 384.panta trešo daļu šādā redakcijā:

 “(3) Ja persona uzskata, ka iestāde rīkojas pretēji tiesas spriedumam, tā var griezties ar sūdzību augstākā iestādē. Ja augstākas iestādes nav vai tā ir Ministru kabinets, privātpersona var griezties tiesā. Augstākas iestādes lēmumu var pārsūdzēt tiesā. Tiesas lēmums nav pārsūdzams.”

45.

Papildināt likumprojektu ar pārejas noteikumu šādā redakcijā:

Likuma 104.1 pants, 273.panta 5.punkts, 275.panta 7.punkts un 338.panta septītā daļa stājas spēkā 2004.gada 1.maijā.”

Atbalstīt

Likuma 104.1 pants, 273.panta 5.punkts, 275.panta 7.punkts un 338.panta septītā daļa stājas spēkā 2004.gada 1.maijā.

46.

Juridiskais birojs

Papildināt likumprojektu ar noteikumu par spēkā stāšanos šādā redakcijā:

“Likums stājas spēkā 2004.gada 1.februārī.”

Atbalstīt

Likums stājas spēkā 2004.gada 1.februārī.