Konvencija latviešu valodā

Konvencija angļu valodā

Anotācija

Likumprojekts

1.pants. Konvencija par savstarpēju izdošanu Eiropas Savienības dalībvalstīs, kas sastādīta, pamatojoties uz K 3.pantu Līgumā par Eiropas Savienību (turpmāk – Konvencija), ar šo likumu tiek pieņemta un apstiprināta.

2.pants. Saskaņā ar Konvencijas 5.pantu deklarēt, ka Latvijas Republika piemēros Konvencijas 5.panta 1.daļu tikai attiecībā uz:

a) nodarījumiem, kas ir minēti Eiropas Konvencijas par terorisma apkarošanu 1. un 2.pantā un

b) nodarījumiem sazvērestībā vai apvienībā ar noziedzīgu grupu, kas atbilst 3.panta (4) sniegtajam darbību aprakstam, lai veiktu vienu vai vairākus nodarījumus, kuri minēti Eiropas Konvencijas par terorisma apkarošanu 1. un 2.pantā.

3.pants. Saskaņā ar Konvencijas 7.pantu deklarēt, ka Latvijas Republika nenodrošinās savu pilsoņu izdošanu.

4.pants. Saskaņā ar Konvencijas 11.pantu deklarēt, ka Latvijas Republika attiecībās ar citām dalībvalstīm, kuras nākušas klajā ar līdzīgu deklarāciju, var uzskatīt, ka tā devusi piekrišanu Eiropas Konvencijas par izdošanu 14.panta (1) (a) un Beniluksa Līguma 13.panta (1) (a) nozīmē, ja vien tā norāda citādi, nodrošinot izdošanu kādā konkrētā gadījumā.

5.pants. Saskaņā ar Konvencijas 13.pantu deklarēt, ka centrālā iestāde Konvencijas izpildei Latvijas Republikā ir Ģenerālprokuratūra.

6.pants. Saskaņā ar Konvencijas 14.pantu deklarēt, ka Latvijas Republika attiecībās ar citām dalībvalstīm, kuras nākušas klajā ar tādu pašu deklarāciju, šo dalībvalstu tiesu iestādes vai citas kompetentās iestādes vajadzības gadījumā var tieši iesniegt pieprasījumus dalībvalsts tiesu iestādēm vai citām kompetentajām iestādēm, kas ir atbildīgas par procesuālajām darbībām pret personu, kuras izdošanu pieprasa papildu informācijas gūšanai saskaņā ar Eiropas Konvencijas par izdošanu 13.pantu un Beniluksa Līguma 12.pantu. Ģenerālprokuratūra ir pilnvarota paziņot un saņemt šo papildu informāciju.

7.pants. Saskaņā ar Konvencijas 18.pantu deklarēt, ka Latvijas Republika, līdz Konvencija stājas spēkā, piemēro Konvenciju attiecībās ar dalībvalstīm, kuras ir nākušas klajā ar tādu pašu deklarāciju. Šādas deklarācijas stājas spēkā 90 dienas pēc to deponēšanas.

8.pants. Ārlietu ministrija paziņo Eiropas Savienības Padomes Ģenerālsekretāram par Latvijas Republikas izdarītajām deklarācijām.

9.pants. Likums stājas spēkā ar īpašu likumu. Līdz ar likumu ir izsludināma Konvencija latviešu valodā.

10.pants. Konvencija stājas spēkā tās 19.pantā noteiktajā laikā un kārtībā, un Ārlietu ministrija par to paziņo laikrakstā "Latvijas Vēstnesis".

Šīs konvencijas AUGSTĀS LĪGUMSLĒDZĒJAS PUSES, Eiropas Savienības dalībvalstis,

ATSAUCOTIES uz Eiropas Savienības Padomes 1996. gada 27. septembra aktu,

vēloties uzlabot dalībvalstu tiesisko sadarbību krimināllietās, gan attiecībā uz kriminālvajāšanu, gan tiesas spriedumu izpildi,

saprotot izraidīšanas nozīmīgumu tiesiskajā sadarbībā šo mērķu sasniegšanai,

uzsverot, ka dalībvalstu interesēs ir nodrošināt, ka izdošana notiek efektīvi un ātri, ciktāl tās vadības sistēma ir balstīta uz demokrātiskiem principiem un atbilst saistībām, kas noteiktas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijā, kas parakstīta 1950. gada 4. novembrī Romā,

izsakot uzticību tiesisko sistēmu uzbūvei un darbībai un dalībvalstu spējai nodrošināt taisnīgu tiesu,

ievērojot, ka ar Padomes 1995. gada 10. marta lēmumu sastādīja Konvenciju par vienkāršotu savstarpējās izdošanas procedūru Eiropas Savienības dalībvalstīs,

ņemot vērā ieinteresētību noslēgt Eiropas Savienības dalībvalstu konvenciju, kas papildina Eiropas 1957. gada 13. decembra Konvenciju par izdošanu, kā arī citas konvencijas, kas ir spēkā šajā jomā,

ņemot vērā, ka šo konvenciju noteikumi jāpiemēro visiem jautājumiem, uz ko neattiecas šī konvencija,

ir vienojušās par turpmāko:

1. pants

1. Šīs konvencijas mērķis ir papildināt sekojošu līgumu noteikumus un veicināt to piemērošanu Eiropas Savienības dalībvalstīs:

- Eiropas 1957. gada 13. decembra Konvencija par izdošanu (še turpmāk “Eiropas Konvencija par izdošanu”),

- Eiropas 1977. gada 27. janvāra Konvencija par terorisma apkarošanu (še turpmāk “Eiropas Konvencija par terorisma apkarošanu”),

- 1990. gada 19. jūnija Konvencija, ar ko piemēro 1985. gada 14. jūnija Šengenas līgumu par pakāpenisku kontroles atcelšanu pie to dalībvalstu kopīgām robežām, kuras ir šīs konvencijas līgumslēdzējas puses, un

- 1962. gada 27. jūnija Līguma pirmā nodaļa par izdošanu un savstarpēju palīdzību krimināllietās starp Beļģijas Karalisti, Luksemburgas Lielhercogisti un Nīderlandes Karalisti, kurā grozījumi izdarīti ar 1974. gada 11. maija protokolu (še turpmāk “Beniluksa Līgums”) attiecībās starp dalībvalstīm, kas ir Beniluksa Ekonomikas savienības dalībnieces.

2. 1. daļa neietekmē labvēlīgāku noteikumu piemērošanu divpusējos vai daudzpusējos nolīgumos starp dalībvalstīm, kā arī, kā noteikts Eiropas Konvencijas par izdošanu 28. panta (3), neietekmē izdošanas noteikumus, par kuriem panākta vienošanās, pamatojoties uz vienotiem atbilstošiem likumiem, kas paredz kādas dalībvalsts teritorijā izpildīt apcietināšanas orderi, kurš izdots citas dalībvalsts teritorijā.

2. pants

1. Izdošanu veic attiecībā uz nodarījumiem, kas saskaņā ar pieprasījuma iesniedzējas dalībvalsts tiesību aktiem ir sodāmi, ar brīvības atņemšanu vai aizturēšanas orderi uz maksimālo laiku, kas ir vismaz 12 mēneši, bet, saskaņā ar pieprasījuma saņēmējas dalībvalsts tiesību aktiem, ar brīvības atņemšanu vai aizturēšanas orderi uz maksimālo laiku, kas ir vismaz seši mēneši.

2. Izdošanu nedrīkst atteikt, pamatojoties uz to, ka pieprasījuma saņēmējas dalībvalsts tiesību aktos nav paredzēts līdzīga veida aizturēšanas orderis, kā pieprasījuma iesniedzējas dalībvalsts tiesību aktos.

3. Eiropas Konvencijas par izdošanu 2. panta (2), kā arī Beniluksa līguma 2. (2) punktu piemēro arī, ja daži nodarījumi ir sodāmi ar naudassodiem.

3. pants

1. Ja nodarījums, par ko tiek pieprasīta izdošana, pieprasījuma iesniedzējas dalībvalsts tiesību aktos tiek klasificēts kā sazvērestība vai apvienošanās nodarījuma veikšanai un ir sodāms ar maksimālo brīvības atņemšanas termiņu vai vismaz 12 mēnešu aizturēšanas orderi, izdošanu nevar atteikt, pamatojoties uz to, ka pieprasījuma saņēmējas dalībvalsts tiesību aktos tas nav nodarījums, ar noteikumu, ka sazvērestības vai apvienošanās mērķis ir veikt:

a) vienu vai vairākus nodarījumus, kas minēti Eiropas Konvencijā par terorisma apkarošanu 1. un 2. pantā;

vai

b) citus nodarījumus, kas ir sodāmi ar brīvības atņemšanu vai aizturēšanas orderi maksimāli uz vismaz 12 mēnešiem, narkotiku tirdzniecības jomā, kā arī cita veida organizētos noziegumus vai citas vardarbīgas darbības pret personas dzīvību, fizisko veselību vai brīvību, vai arī radītu personām kolektīvus draudus.

2. Lai noteiktu, vai sazvērestības vai apvienības mērķis ir veikt kādu no šī panta 1. daļas a) vai b) punktā norādītajiem nodarījumiem, pieprasījuma saņēmēja dalībvalsts ņem vērā informāciju, kas iekļauta apcietināšanas orderī vai orderī, kuram ir līdzvērtīgs likumīgais spēks, vai spriedumā attiecībā uz personu, kuras izdošana ir pieprasīta, kā arī paziņojumā par nodarījumiem, kas ir paredzēts Eiropas Konvencijā par izdošanu 12. panta (2) b) apakšpunktā, vai Beniluksa Līguma 11. panta (2) b) apakšpunktā.

3. Sniedzot 18. panta (2) minēto paziņojumu, visas dalībvalstis var deklarēt, ka tās patur tiesības nepiemērot 1. daļu vai piemērot to ar dažiem sīkāk norādītiem nosacījumiem.

4. Visas dalībvalstis, kuras ir izdarījušas atrunu saskaņā ar 3. daļu, piemēro izdošanu saskaņā ar 2. panta (1) personu darbībām, kas palīdz kādai personu grupai, kas darbojas ar kopēju mērķi, veikt vienu vai vairākus nodarījumus terorisma jomā, kā minēts Eiropas Konvencijas par terorisma apkarošanu 1. un 2. pantā, narkotiku tirdzniecībā vai citos organizētās noziedzības veidos vai citās vardarbīgās darbībās pret personas dzīvību, fizisko veselību vai brīvību, vai rada personām kolektīvus draudus, kas sodāmi ar brīvības atņemšanu vai maksimālo vismaz 12 mēnešu aizturēšanas orderi, pat, ja šī persona nepiedalās faktiskajā attiecīgā nodarījuma vai nodarījumu veikšanā; šāda palīdzība ir tīša un sniegta, zinot mērķi un grupas vispārējo noziedzīgo darbību vai grupas nodomu veikt attiecīgo nodarījumu vai nodarījumus.

4. pants

Izdošanu kriminālvajāšanas nolūkā nedrīkst atteikt, pamatojoties uz to, ka pieprasījumam, saskaņā ar Eiropas Konvencijas par izdošanu 12. panta (2) (a) vai Beniluksa Līguma 11. panta (2) (a), pievieno pieprasījuma iesniedzējas dalībvalsts tiesu iestāžu orderi par brīvības atņemšanu personai vietā, kas nav labošanas iestāde.

5. pants

1. Lai piemērotu šo konvenciju, pieprasījuma saņēmēja dalībvalsts nevar uzskatīt nevienu nodarījumu par politisku nodarījumu, nodarījumu, kas ir saistīts ar politisku nodarījumu vai nodarījumu, kas izdarīts politisku motīvu dēļ.

2. Katra dalībvalsts, izdarot 18. panta (2) minēto paziņojumu, var deklarēt, ka tā piemēros 1. daļu tikai attiecībā uz:

a) nodarījumiem, kas ir minēti Eiropas Konvencijas par terorisma apkarošanu 1. un 2. pantā;

un

b) nodarījumiem sazvērestībā vai apvienībā ar noziedzīgu grupu, kas atbilst 3. panta (4) sniegtajam darbību aprakstam, lai veiktu vienu vai vairākus nodarījumus, kuri minēti Eiropas Konvencijas par terorisma apkarošanu 1. un 2. pantā.

3. Eiropas Konvencijas par izdošanu 3. panta (2) noteikumi, kā arī Eiropas Konvencijas par terorisma apkarošanu 5. panta noteikumi paliek neskarti.

4. Atrunas saskaņā ar Eiropas Konvencijas par terorisma apkarošanu 13. pantu nepiemēro izdošanai starp dalībvalstīm.

6. pants

1. Attiecībā uz nodarījumiem, kas saistīti ar nodokļiem, nodevām, muitu un valūtas maiņu, izdošanu, saskaņā ar šīs konvencijas noteikumiem, Eiropas Konvencijas par izdošanu noteikumiem un Beniluksa Līguma noteikumiem, piemēro nodarījumiem, kuri atbilst līdzīgiem nodarījumiem pieprasījuma saņēmējas dalībvalsts likumos.

2. Izdošanu nedrīkst atteikt, pamatojoties uz to, ka pieprasījuma saņēmējas dalībvalsts likumi neuzliek tādus pašus nodokļus vai nodevas, vai arī tajos nav tādi paši noteikumi saistībā ar nodokļiem, nodevām, muitu vai valūtas maiņu, kā pieprasījuma iesniedzējas dalībvalsts likumos.

3. Sniedzot 18. panta (2) minēto paziņojumu, visas dalībvalstis var deklarēt, ka tās nodrošinās izdošanu par fiskālu nodarījumu tikai saistībā ar darbību vai bezdarbību, kas varētu būt nodarījums, kas saistīts ar akcīzes, pievienotās vērtības vai muitas nodokli.

7. pants

1. Izdošanu nedrīkst atteikt, pamatojoties uz to, ka pieprasītā persona ir pieprasījuma saņēmējas dalībvalsts pilsonis Eiropas Konvencijas par izdošanu 6. panta nozīmē.

2. Sniedzot 18. panta (2) minēto paziņojumu, visas dalībvalstis var deklarēt, ka tās nenodrošinās savu pilsoņu izdošanu vai atļaus to tikai ar dažiem sīkāk norādītiem nosacījumiem.

3. 2. daļā minētās atrunas ir derīgas piecus gadus no dienas, kad šī konvencija ir piemērota attiecīgajā dalībvalstī. Tomēr šādu atrunu var pagarināt uz tikpat ilgu turpmāku termiņu.

Divpadsmit mēnešus pirms atrunas termiņa paiešanas depozitārijs par to paziņo attiecīgajai dalībvalstij.

Vēlākais trīs mēnešus pirms katra piecu gadu termiņa beigām dalībvalsts paziņo depozitārijam, vai tā patur spēkā atrunu, groza to, lai atvieglotu izdošanas nosacījumus vai atceļ to.

Ja nav iepriekšējā daļā minētā paziņojuma, depozitārijs informē attiecīgo dalībvalsti, ka tās atrunu uzskata par automātiski pagarinātu uz sešu mēnešu termiņu, pirms kura dalībvalstij ir jāsniedz paziņojums. Ja paziņojumu nesniedz līdz šī termiņa beigām, atruna zaudē spēku.

8. pants

1. Izdošanu nedrīkst atteikt, pamatojoties uz to, ka personas kriminālvajāšanai vai sodīšanai būtu iestājies noilgums saskaņā ar pieprasījuma saņēmējas dalībvalsts likumiem.

2. Pieprasījuma saņēmēja dalībvalsts var nepiemērot 1. daļu, ja izdošanas pieprasījums ir pamatots ar nodarījumiem, uz kuriem attiecas šīs dalībvalsts jurisdikcija saskaņā ar tās krimināllikumu.

9. pants

Izdošanu nenodrošina attiecībā uz nodarījumu, uz ko attiecas amnestija pieprasījuma saņēmējā dalībvalstī, ja šīs valsts kompetencē bija uzsākt kriminālvajāšanu par attiecīgo nodarījumu saskaņā ar tās krimināllikumu.

10. pants

1. Attiecībā uz nodarījumiem, kas ir veikti pirms nodošanas un kas nav nodarījumi, ar kuriem tika pamatots izdošanas pieprasījums, bez vajadzības saņemt pieprasījuma saņēmējas dalībvalsts piekrišanu, izdoto personu var:

a) apsūdzēt vai tiesāt, ja nodarījumi nav sodāmi ar brīvības atņemšanu;

b) apsūdzēt vai tiesāt, ciktāl kriminālprocess neļauj piemērot pasākumus, kas ierobežotu personas brīvību;

c) pakļaut sodam vai pasākumam, kas nav saistīts ar brīvības atņemšanu, ieskaitot naudassodu, vai kādu pasākumu, kas to aizstāj, pat, ja tas varētu ierobežot personas brīvību;

d) apsūdzēt, tiesāt, aizturēt, lai izpildītu spriedumu vai aizturēšanas orderi vai pakļaut visiem citiem personiskās brīvības ierobežojumiem, ja pēc padošanās persona ir skaidri atteikusies no īpašo noteikumu piemērošanas priekšrocībām attiecībā uz īpašiem nodarījumiem, kas izdarīti pirms nodošanas.

2. Izdotās personas atteikšanās, kā minēts 1. daļas (d), ir jāsniedz pieprasījuma iesniedzējas dalībvalsts kompetentajā tiesu iestādē un jāreģistrē saskaņā ar attiecīgās dalībvalsts tiesību aktiem.

3. Katrai dalībvalstij ir jāapstiprina pasākumi, lai nodrošinātu, ka 1. daļas (d) minētā atteikšanās ir konstatēta tā, lai pierādītu, ka attiecīgā persona to sniegusi labprātīgi un pilnībā apzinoties tās sekas. Šajā sakarā izdotajai personai ir tiesības uz aizstāvi.

4. Ja pieprasījuma saņēmēja valsts ir nākusi klajā ar deklarāciju saskaņā ar 6. panta (3), šī panta 1. daļas (a), (b) un (c) nepiemēro fiskāliem nodarījumiem, izņemot 6. panta (3) minētos.

11. pants

Katra dalībvalsts, nākot klajā ar 18. panta (2) minēto paziņojumu, vai arī jebkurā citā laikā, var deklarēt, ka attiecībās ar citām dalībvalstīm, kuras nākušas klajā ar līdzīgu deklarāciju, var uzskatīt, ka tā devusi piekrišanu Eiropas Konvencijas par izdošanu 14. panta (1) (a) un Beniluksa Līguma 13.panta (1) (a) nozīmē, ja vien tā norāda citādi, nodrošinot izdošanu kādā konkrētā gadījumā.

Ja kādā konkrētā gadījumā dalībvalsts ir norādījusi, ka ir jāuzskata, ka tās piekrišana nav dota, joprojām piemēro 10. panta (1).

12. pants

1. Eiropas Konvencijas par izdošanu 15. pantu, kā arī Beniluksa Līguma 14. panta (1) nepiemēro pieprasījumiem par atkārtotu izdošanu no vienas dalībvalsts citai.

2. Nākot klajā ar 18. panta (2) minēto paziņojumu, dalībvalsts var deklarēt, ka Eiropas Konvencijas par izdošanu 15. pantu, kā arī Beniluksa Līguma 14. panta (1) turpina piemērot, ja vien 13. pantā Konvencijā par vienkāršotu savstarpējo izdošanu Eiropas Savienības dalībvalstīs nav noteikts citādi vai, ja attiecīgā persona piekrīt tikt atkārtoti izdota citai dalībvalstij.

13. pants

1. Katra dalībvalsts izraugās centrālo iestādi vai, ja tā prasa tās konstitucionālā sistēma, centrālās iestādes, kas ir atbildīgas par izdošanas pieprasījumu nosūtīšanu un saņemšanu un vajadzīgajiem papildu dokumentiem, kā arī par visu citu oficiālo saraksti saistībā ar izdošanas pieprasījumu, ja vien šajā konvencijā nav noteikts citādi.

2. Nākot klajā ar 18. panta (2) minēto paziņojumu, katra dalībvalsts norāda iestādi vai iestādes, kas ir izraudzītas saskaņā ar šī panta 1. daļu. Tā informē depozitāriju par visām izmaiņām attiecībā uz izraudzīto iestādi.

3. Izdošanas pieprasījumu un 1. daļā minētos dokumentus var nosūtīt ar faksimilu. Katra centrālā iestāde ir aprīkota ar faksimila aparātu šādu dokumentu nosūtīšanai un saņemšanai, kā arī nodrošina, ka tas tiek turēts labā darba kārtībā.

4. Lai nodrošinātu pārraides autentiskumu un konfidencialitāti, ir jāizmanto centrālās iestādes īpašumā esoša un pie faksimila aparāta montēta kriptogrāfiska ierīce, ja izmanto aparātu, piemērojot šo pantu.

Dalībvalstis apspriežas cita ar citu par šī panta piemērošanas praktiskajiem jautājumiem.

5. Lai nodrošinātu izdošanas dokumentu autentiskumu, pieprasījuma iesniedzējas dalībvalsts centrālā iestāde savā pieprasījumā norāda, ka tā apliecina, ka papildu pieprasījumam nosūtītie dokumenti atbilst oriģināliem, kā arī norāda lappušu numerāciju. Ja pieprasījuma saņēmēja dalībvalsts apstrīd to, ka dokumenti atbilst oriģināliem, tās centrālā iestāde ir pilnvarota pieprasīt pieprasījuma iesniedzējas dalībvalsts centrālajai iestādei pēc iespējas drīz nosūtīt dokumentu oriģinālus vai apliecinātus norakstus vai nu diplomātiskā ceļā vai citā savstarpēji saskaņotā veidā.

14. pants

Sniedzot 18. panta (2) minēto paziņojumu vai jebkurā citā laikā dalībvalsts var deklarēt, ka to attiecības ar citām dalībvalstīm, kuras arī nākušas klajā ar tādu pašu deklarāciju, šo dalībvalstu tiesu iestādes vai citas kompetentās iestādes vajadzības gadījumā var tieši iesniegt pieprasījumus dalībvalsts tiesu iestādēm vai citām kompetentajām iestādēm, kas ir atbildīgas par procesuālajām darbībām pret personu, kuras izdošanu pieprasa papildu informācijas gūšanai saskaņā ar Eiropas Konvencijas par izdošanu 13. pantu un Beniluksa Līguma 12. pantu.

Nākot klajā ar šādu deklarāciju, dalībvalsts sīkāk norāda tās tiesu iestādes vai citas kompetentās iestādes, kuras ir pilnvarotas paziņot un saņemt šādu papildu informāciju.

15. pants

Visus dokumentus vai dokumentu kopijas, kas nosūtīti izdošanas nolūkā, atbrīvo no autentiskuma noteikšanas vai citām formalitātēm, ja vien to skaidri nepieprasa šīs konvencijas, Eiropas Konvencijas par izdošanu vai Beniluksa Līguma noteikumi. Tādā gadījumā dokumentu kopijas uzskata par autentiskām, ja šīs kopijas ir apstiprinājušas tās tiesu iestādes, kas ir izdevušas oriģinālu, vai arī 13. pantā minētā centrālā iestāde.

16. pants

Tranzīta gadījumā caur vienas dalībvalsts teritoriju uz citu dalībvalsti saskaņā ar nosacījumiem, kas ir noteikti Eiropas Konvencijas par izdošanu 21. pantā, kā arī Beniluksa Līguma 21. pantā, piemēro šādus noteikumus:

a) visos tranzīta pieprasījumos iekļauj pietiekamu informāciju, lai tranzīta dalībvalsts varētu izvērtēt pieprasījumu un veikt ierobežojošus pasākumus, kas ir vajadzīgi izdotās personas tranzītam.

Šāda informācija ir pietiekama:

- izdotās personas identitātes dati,

- lēmuma par apcietināšanu, cita dokumenta ar līdzīgu likumīgo spēku vai izpildāma sprieduma esamība;

- nodarījuma veids un juridiskā kvalifikācija,

- to apstākļu apraksts, kādos tika izdarīts nodarījums, ieskaitot laiku un vietu;

b) tranzīta pieprasījumu un a) punktā noteikto informāciju var nosūtīt tranzīta dalībvalstij ar visiem līdzekļiem, kas nodrošina rakstisku reģistrāciju. Tranzīta dalībvalsts dara zināmu savu lēmumu ar to pašu metodi;

c) ja gaisa pārvadājumos, kuros nav paredzēta apstāšanās, nākas veikt neparedzētu nosēšanos, pieprasījuma iesniedzēja dalībvalsts sniedz attiecīgajai tranzīta dalībvalstij a) punktā noteikto informāciju;

d) saskaņā ar šīs konvencijas noteikumiem, jo īpaši 3., 5. un 7. panta noteikumiem, turpina piemērot Eiropas Konvencijas par izdošanu 21. panta (1), (2), (5) un (6) noteikumus un Beniluksa Līguma 21. panta (1) noteikumus.

17. pants

Attiecībā uz šo konvenciju nav pieļaujamas atrunas, izņemot tajā skaidri noteiktās atrunas.

18. pants

1. Šo konvenciju pieņem dalībvalstis saskaņā ar to attiecīgajām konstitucionālajām prasībām.

2. Dalībvalstis ziņo Eiropas Savienības Padomes Ģenerālsekretāram par konstitucionālo procedūru pabeigšanu šīs konvencijas apstiprināšanai.

3. Šī konvencija stājas spēkā 90 dienas pēc tam, kad ar 2. daļā minēto paziņojumu ir nākusi klajā pēdējā valsts, kas bija Eiropas Savienības dalībvalsts laikā, kad Padome pieņēma lēmumu par šīs konvencijas izveidi.

4. Līdz šī konvencija stājas spēkā, visas dalībvalstis, nākot klajā ar 2. daļā minēto paziņojumu vai jebkurā citā laikā, var deklarēt, ka tās piemēro šo konvenciju attiecībās ar dalībvalstīm, kuras ir nākušas klajā ar tādu pašu deklarāciju. Šādas deklarācijas stājas spēkā 90 dienas pēc to deponēšanas.

5. Šo konvenciju piemēro tikai pieprasījumiem, kas ir iesniegti pēc dienas, kurā tā stājas spēkā vai tiek piemērota starp pieprasījuma saņēmēju dalībvalsti un pieprasījuma iesniedzēju dalībvalsti.

19. pants

1. Šai konvencijai var brīvi pievienoties jebkura valsts, kas kļūst par Eiropas Savienības locekli.

2. Šīs konvencijas tekstam, ko sagatavojusi Eiropas Savienības Padome, pievienojošās valsts valodā ir jābūt autentiskam.

3. Pievienošanās dokumenti glabājas pie depozitārija.

4. Šī konvencija stājas spēkā attiecībā uz jebkuru tai pievienojušos valsti deviņdesmit dienas pēc datuma, kad nodod glabāšanā pievienošanās dokumentu vai šīs konvencijas spēkā stāšanās dienā, ja tā vēl nav stājusies spēkā minētā deviņdesmit dienu perioda izbeigšanās laikā.

5. Ja šī konvencija nav stājusies spēkā pievienošanās dokumenta deponēšanas laikā, pievienojušās valstis piemēro 18. panta (4).

20. pants

1. Eiropas Savienības Padomes ģenerālsekretārs darbojas kā šīs konvencijas depozitārijs.

2. Depozitārijs publicē “Eiropas Kopienu Oficiālajā Vēstnesī” informāciju par dokumentu pieņemšanas un pievienošanās gaitu, deklarācijām un atrunām, kā arī jebkurus citus paziņojumus attiecībā uz šo konvenciju.

To apliecinot, attiecīgi pilnvarotas personas ir parakstījušas šo konvenciju.

Briselē, vienā eksemplārā angļu, dāņu, franču, grieķu, holandiešu, itāļu, īru, portugāļu, somu, spāņu vācu un zviedru valodā, visi teksti ir vienlīdz autentiski, oriģināls ir deponēts Eiropas Savienības Padomes Ģenerālsekretariāta arhīvos.

Ģenerālsekretārs nosūta apliecinātu kopiju katrai dalībvalstij.

Pour le gouvernement du Royaume de Belgique

Voor de Regering van het Koninkrijk Belgiė

Fuer die Regierung des Koenigreichs Belgien

/PARAKSTS/

For regeringen for Kongeriget Danmark

/PARAKSTS/

Fuer die Regierung der Bundesrepublik Deutschland

/PARAKSTS/

[teksts grieķu valodā]

/PARAKSTS/

Por el Gobierno del Reino de Espańa

/PARAKSTS/

Pour le gouvernement de la République franēaise

/PARAKSTS/

Thar ceann Rialtas na hÉireann

For the Government of Ireland

/PARAKSTS/

Per il Governo della Repubblica italiana

/PARAKSTS/

Pour le gouvernement du Grand-Duché de Luxembourg

/PARAKSTS/

Voor de Regering van het Koninkrijk der Nederlanden

/PARAKSTS/

Fuer die Regierung der Republik OEsterreich

/PARAKSTS/

Pelo Governo da Repśblica Portuguesa

/PARAKSTS/

Suomen hallituksen puolesta

Paa finska regeringens vaegnar

/PARAKSTS/

Paa svenska regeringens vaegnar

/PARAKSTS/

For the Government of the United Kingdom of Great Britain and Northern Ireland

/PARAKSTS/

1 OJ No C 78, 30. 3. 1995, p. 1.

CONVENTION drawn up on the basis of Article K.3 of the Treaty on

European Union, relating to extradition between the Member States of

the European Union

THE HIGH CONTRACTING PARTIES to this Convention, Member States of

the European Union,

REFERRING to the Act of the Council of the European Union of 27

September 1996,

DESIRING to improve judicial cooperation between the Member States

in criminal matters, with regard both to prosecution and to the

execution of sentences,

RECOGNIZING the importance of extradition in judicial cooperation

for the achievement of these objectives,

STRESSING that Member States have an interest in ensuring that

extradition procedures operate efficiently and rapidly in so far as

their systems of government are based on democratic principles and

they comply with the obligations laid down by the Convention for the

Protection of Human Rights and Fundamental Freedoms signed in Rome

on 4 November 1950,

EXPRESSING their confidence in the structure and operation of their

judicial systems and in the ability of all Member States to ensure a

fair trial,

BEARING IN MIND that by Act of 10 March 1995 the Council drew up the

Convention on simplified extradition procedure between the Member

States of the European Union,

TAKING ACCOUNT of the interest in concluding a Convention between

the Member States of the European Union supplementing the European

Convention on Extradition of 13 December 1957 and the other

Conventions in force on the matter,

CONSIDERING that the provisions of those Conventions remain

applicable for all matters not covered by this Convention,

HAVE AGREED AS FOLLOWS:

Article 1

General provisions

1. The purpose of this Convention is to supplement the provisions

and facilitate the application between the Member States of the

European Union:

- of the European Convention on Extradition of 13 December 1957

(hereinafter referred to as the 'European Convention on

Extradition`),

- the European Convention on the Suppression of Terrorism of 27

January 1977 (hereinafter referred to as the 'European Convention on

the Suppression of Terrorism`),

- the Convention of 19 June 1990 applying the Schengen Agreement of

14 June 1985 on the gradual abolition of checks at their common

borders in relations between the Member States which are party to

that Convention, and

- the first chapter of the Treaty on Extradition and Mutual

Assistance in Criminal Matters between the Kingdom of Belgium, the

Grand-Duchy of Luxembourg and the Kingdom of the Netherlands of 27

June 1962, as amended by the Protocol of 11 May 1974 (hereinafter

referred to as the 'Benelux Treaty`) in relations between the Member

States of the Benelux Economic Union.

2. Paragraph 1 shall not affect the application of more favourable

provisions in bilateral or multilateral agreements between Member

States, nor, a s provided for in Article 28 (3) of the European

Convention on Extradition, shall it affect extradition arrangements

agreed on the basis of uniform or reciprocal laws providing for the

execution in the territory of a Member State of warrants of arrest

issued in the territory of another Member State.

Article 2

Extraditable offences

1. Extradition shall be granted in respect of offences which are

punishable under the law of the requesting Member State by

deprivation of liberty or a detention order for a maximum period of

at least 12 months and under the law of the requested Member State

by deprivation of liberty or a detention order for a maximum period

of at least six months.

2. Extradition may not be refused on the grounds that the law of the

requested Member State does not provide for the same type of

detention order as the law of the requesting Member State.

3. Article 2 (2) of the European Convention on Extradition and

Article 2 (2) of the Benelux Treaty shall also apply where certain

offences are punishable by pecuniary penalties.

Article 3

Conspiracy and association to commit offences

1. Where the offence for which extradition is requested is

classified by the law of the requesting Member State as a conspiracy

or an association to commit offences and is punishable by a maximum

term of deprivation of liberty or a detention order of at least 12

months, extradition shall not be refused on the ground that the law

of the requested Member State does not provide for the same facts to

be an offence, provided the conspiracy or the association is to

commit:

(a) one or more of the offences referred to in Articles 1 and 2 of

the European Convention on the Suppression of Terrorism;

or

(b) any other offence punishable by deprivation of liberty or a

detention order of a maximum of at least 12 months in the field of

drug trafficking and other forms of organized crime or other acts of

violence against the life, physical integrity or liberty of a

person, or creating a collective danger for persons.

2. For the purpose of determining whether the conspiracy or the

association is to commit one of the offences indicated under

paragraph 1 (a) or (b) of this Article, the requested Member State

shall take into consideration the information contained in the

warrant of arrest or order having the same legal effect or in the

conviction of the person whose extradition is requested as well as

in the statement of the offences envisaged in Article 12 (2) (b) of

the European Convention on Extradition or in Article 11 (2) (b) of

the Benelux Treaty.

3. When giving the notification referred to in Article 18 (2), any

Member State may declare that it reserves the right not to apply

paragraph 1 or to apply it under certain specified conditions.

4. Any Member State which has entered a reservation under paragraph

3 shall make extraditable under the terms of Article 2 (1) the

behaviour of any person which contributes to the commission by a

group of persons acting with a common purpose of one or more

offences in the field of terrorism as in Articles 1 and 2 of the

European Convention on the Suppression of Terrorism, drug

trafficking and other forms of organized crime or other acts of

violence against the life, physical integrity or liberty of a

person, or creating a collective danger for persons, punishable by

deprivation of liberty or a detention order of a maximum of at least

12 months, even where that person does not take part in the actual

execution of the offence or offences concerned; such contribution

shall be intentional and made having knowledge either of the purpose

and the general criminal activity of the group or of the intention

of the group to commit the offence or offences concerned.

Article 4

Order for deprivation of liberty in a place other than a

penitentiary institution

Extradition for the purpose of prosecution shall not be refused on

the ground that the request is supported, pursuant to Article 12 (2)

(a) of the European Convention on Extradition or Article 11 (2) (a)

of the Benelux Treaty, by an order of the judicial authorities of

the requesting Member State to deprive the person of his liberty in

a place other than a penitentiary institution.

Article 5

Political offences

1. For the purposes of applying this Convention, no offence may be

regarded by the requested Member State as a political offence, as an

offence connected with a political offence or an offence inspired by

political motives.

2. Each Member State may, when giving the notification referred to

in Article 18 (2), declare that it will apply paragraph 1 only in

relation to:

(a) the offences referred to in Articles 1 and 2 of the European

Convention on the Suppression of Terrorism;

and

(b) offences of conspiracy or association - which correspond to the

description of behaviour referred to in Article 3 (4) - to commit

one or more of the offences referred to in Articles 1 and 2 of the

European Convention on the Suppression of Terrorism.

3. The provisions of Article 3 (2) of the European Convention on

Extradition and of Article 5 of the European Convention on the

Suppression of Terrorism remain unaffected.

4. Reservations made pursuant to Article 13 of the European

Convention on the Suppression of Terrorism shall not apply to

extradition between Member States.

Article 6

Fiscal offences

1. With regard to taxes, duties, customs and exchange, extradition

shall also be granted under the terms of this Convention, the

European Convention on Extradition and the Benelux Treaty in respect

of offences which correspond under the law of the requested Member

State to a similar offence.

2. Extradition may not be refused on the ground that the law of the

requested Member State does not impose the same type of taxes or

duties or does not have the same type of provisions in connection

with taxes, duties, customs and exchange as the law of the

requesting Member State.

3. When giving the notification referred to in Article 18 (2), any

Member State may declare that it will grant extradition in

connection with a fiscal offence only for acts or omissions which

may constitute an offence in connection with excise, value-added tax

or customs.

Article 7

Extradition of nationals

1. Extradition may not be refused on the ground that the person

claimed is a national of the requested Member State within the

meaning of Article 6 of the European Convention on Extradition.

2. When giving the notification referred to in Article 18 (2), any

Member State may declare that it will not grant extradition of its

nationals or will authorize it only under certain specified

conditions.

3. Reservations referred to in paragraph 2 shall be valid for five

years from the first day of application of this Convention by the

Member State concerned. However, such reservations may be renewed

for successive periods of the same duration.

Twelve months before the date of expiry of the reservation, the

depositary shall give notice of that expiry to the Member State

concerned.

No later than three months before the expiry of each five-year

period, the Member State shall notify the depositary either that it

is upholding its reservation, that it is amending it to ease the

conditions for extradition or that it is withdrawing it.

In the absence of the notification referred to in the preceding

subparagraph, the depositary shall inform the Member State concerned

that its reservation is considered to have been extended

automatically for a period of six months, before the expiry of which

the Member State must give notification. On expiry of that period,

failure to notify shall cause the reservation to lapse.

Article 8

Lapse of time

1. Extradition may not be refused on the ground that the prosecution

or punishment of the person would be statute-barred according to the

law of the requested Member State.

2. The requested Member State shall have the option of not applying

paragraph 1 where the request for extradition is based on offences

for which that Member State has jurisdiction under its own criminal

law.

Article 9

Amnesty

Extradition shall not be granted in respect of an offence covered by

amnesty in the requested Member State where that State was competent

to prosecute the offence under its own criminal law.

Article 10

Offences other than those upon which the request for extradition is

based

1. A person who has been extradited may, in respect of offences

committed before his surrender other than those upon which the

request for extradition was based, without it being necessary to

obtain the consent of the requested Member State:

(a) be prosecuted or tried where the offences are not punishable by

deprivation of liberty;

(b) be prosecuted or tried in so far as the criminal proceedings do

not give rise to the application of a measure restricting his

personal liberty;

(c) be subjected to a penalty or a measure not involving the

deprivation of liberty, including a financial penalty, or a measure

in lieu thereof, even if it may restrict his personal liberty;

(d) be prosecuted, tried, detained with a view to the execution of a

sentence or of a detention order or subjected to any other

restriction of his personal liberty if after his surrender he has

expressly waived the benefit of the rule of speciality with regard

to specific offences preceding his surrender.

2. Waiver on the part of the person extradited as referred to in

paragraph 1 (d) shall be given before the competent judicial

authorities of the requesting Member State and shall be recorded in

accordance with that Member State's national law.

3. Each Member State shall adopt the measures necessary to ensure

that the waiver referred to in paragraph 1 (d) is established in

such a way as to show that the person has given it voluntarily and

in full awareness of the consequences. To that end, the person

extradited shall have the right to legal counsel.

4. When the requested Member State has made a declaration pursuant

to Article 6 (3), paragraph 1 (a), (b) and (c) of this Article shall

not apply to fiscal offences except those referred to in Article 6

(3).

Article 11

Presumption of consent of the requested Member State

Each Member State, when giving the notification referred to in

Article 18 (2) or at any time, may declare that, in its relations

with other Member States that have made the same declaration,

consent for the purposes of Article 14 (1) (a) of the European

Convention on Extradition and Article 13 (1) (a) of the Benelux

Treaty is presumed to have been given, unless it indicates otherwise

when granting extradition in a particular case.

Where in a particular case the Member State has indicated that its

consent should not be deemed to have been given, Article 10 (1)

still applies.

Article 12

Re-extradition to another Member State

1. Article 15 of the European Convention on Extradition and Article

14 (1) of the Benelux Treaty shall not apply to requests for

re-extradition from one Member State to another.

2. When giving the notification referred to in Article 18 (2), a

Member State may declare that Article 15 of the European Convention

on Extradition and Article 14 (1) of the Benelux Treaty shall

continue to apply except where Article 13 of the Convention on

simplified extradition procedure between the Member States of the

European Union (1) provides otherwise or where the person concerned

consents to be re-extradited to another Member State.

Article 13

Central authority and transmission of documents by facsimile

1. Each Member State shall designate a central authority or, where

its constitutional system so requires, central authorities

responsible for transmitting and receiving extradition requests and

the necessary supporting documents, as well as any other official

correspondence relating to extradition requests, unless otherwise

provided for in this Convention.

2. When giving the notification referred to in Article 18 (2) each

Member State shall indicate the authority or authorities which it

has designated pursuant to paragraph 1 of this Article. It shall

inform the depositary of any change concerning the designation.

3. The extradition request and the documents referred to in

paragraph 1 may be sent by facsimile transmission. Each central

authority shall be equipped with a facsimile machine for

transmitting and receiving such documents and shall ensure that it

is kept in proper working order.

4. In order to ensure the authenticity and confidentiality of the

transmission, a cryptographic device fitted to the facsimile machine

possessed by the central authority shall be in operation when the

equipment is being used to apply this Article.

Member States shall consult each other on the practical arrangements

for applying this Article.

5. In order to guarantee the authenticity of extradition documents,

the central authority of the requesting Member State shall state in

its request that it certifies that the documents transmitted in

support of that request correspond to the originals and shall

describe the pagination. Where the requested Member State disputes

that the documents correspond to the originals, its central

authority shall be entitled to require the central authority of the

requesting Member State to produce the original documents or a true

copy thereof within a reasonable period through either diplomatic

channels or any other mutually agreed channel.

Article 14

Supplementary information

When giving the notification referred to in Article 18 (2), or at

any other time, any Member State may declare that, in its relations

with other Member States which have made the same declaration, the

judicial authorities or other competent authorities of those Member

States may, where appropriate, make requests directly to its

judicial authorities or other competent authorities responsible for

criminal proceedings against the person whose extradition is

requested for supplementary information in accordance with Article

13 of the European Convention on Extradition or Article 12 of the

Benelux Treaty.

In making such a declaration, a Member State shall specify its

judicial authorities or other competent authorities authorized to

communicate and receive such supplementary information.

Article 15

Authentication

Any document or any copy of documents transmitted for the purposes

of extradition shall be exempted from authentication or any other

formality unless expressly required by the provisions of this

Convention, the European Convention on Extradition or the Benelux

Treaty. In the latter case, copies of documents shall be considered

to be authenticated when they have been certified true copies by the

judicial authorities that issued the original or by the central

authority referred to in Article 13.

Article 16

Transit

In the case of transit, under the conditions laid down in Article 21

of the European Convention on Extradition and Article 21 of the

Benelux Treaty, through the territory of one Member State to another

Member State, the following provisions shall apply:

(a) any request for transit must contain sufficient information to

enable the Member State of transit to assess the request and to take

the constraint measures needed for execution of the transit

vis-U-vis the extradited person.

To that end, the following information shall be sufficient:

- the identity of the person extradited,

- the existence of an arrest warrant or other document having the

same legal effect or of an enforceable judgment,

- the nature and the legal description of the offence,

- a description of the circumstances in which the offence was

committed, including the date and place;

(b) the request for transit and the information provided for in

point (a) may be sent to the Member State of transit by any means

leaving a written record. The Member State of transit shall make its

decision known by the same method;

(c) in the case of transport by air without a scheduled stopover, if

an unscheduled landing occurs, the requesting Member State shall

provide the transit Member State concerned with the information

provided for in point (a);

(d) subject to the provisions of this Convention, in particular

Articles 3, 5 and 7, the provisions of Article 21 (1), (2), (5) and

(6) of the European Convention on Extradition and Article 21 (1) of

the Benelux Treaty shall continue to apply.

Article 17

Reservations

No reservations may be entered in respect of this Convention other

than those for which it makes express provision.

Article 18

Entry into force

1. This Convention shall be subject to adoption by the Member States

in accordance with their respective constitutional requirements.

2. Member States shall notify the Secretary-General of the Council

of the European Union of the completion of the constitutional

procedures for the adoption of this Convention.

3. This Convention shall enter into force 90 days after the

notification referred to in paragraph 2 by the State, Member of the

European Union at the time of adoption by the Council of the Act

drawing up this Convention, which is last to complete that

formality.

4. Until this Convention enters into force, any Member State may,

when giving the notification referred to in paragraph 2, or at any

other time, declare that as far as it is concerned this Convention

shall apply to its relations with Member States that have made the

same declaration. Such declarations shall take effect 90 days after

the date of deposit thereof.

5. This Convention shall apply only to requests submitted after the

date on which it enters into force or is applied as between the

requested Member State and the requesting Member State.

Article 19

Accession of new Member States

1. This Convention shall be open to accession by any State that

becomes a member of the European Union.

2. The text of this Convention in the language of the acceding

State, drawn up by the Council of the European Union, shall be

authentic.

3. The instruments of accession shall be deposited with the

depositary.

4. This Convention shall enter into force with respect to any State

that accedes to it 90 days after the deposit of its instrument of

accession or on the date of entry into force of this Convention if

it has not already entered into force at the time of expiry of the

said period 90 days.

5. Where this Convention is not yet in force at the time of the

deposit of their instrument of accession, Article 18 (4) shall apply

to acceding Member States.

Article 20

Depositary

1. The Secretary-General of the Council of the European Union shall

act as depositary of this Convention.

2. The depositary shall publish in the Official Journal of the

European Communities information on the progress of adoptions and

accessions, declarations and reservations, and also any other

notification concerning this Convention.

In witness whereof, the undersigned Plenipotentiaries have hereunto

set their hands.

Done in a single original, in the Danish, Dutch, English, Finnish,

French, German, Greek, Irish, Italian, Portuguese, Spanish and

Swedish languages, each text being equally authentic, such original

remaining deposited in the archives of the General Secretariat of

the Council of the European Union. The Secretary-General shall

transmit a certified copy to each of the Member States.

Pour le gouvernement du Royaume de Belgique

Voor de Regering van het Koninkrijk Belgiė

Fuer die Regierung des Koenigreichs Belgien

/Reference to a Film/

For regeringen for Kongeriget Danmark

/Reference to a Film/

Fuer die Regierung der Bundesrepublik Deutschland

/Reference to a Film/

Text in Greek language (see Official Journal publication)

/Reference to a Film/

Por el Gobierno del Reino de Espańa

/Reference to a Film/

Pour le gouvernement de la République franēaise

/Reference to a Film/

Thar ceann Rialtas na hÉireann

For the Government of Ireland

/Reference to a Film/

Per il Governo della Repubblica italiana

/Reference to a Film/

Pour le gouvernement du Grand-Duché de Luxembourg

/Reference to a Film/

Voor de Regering van het Koninkrijk der Nederlanden

/Reference to a Film/

Fuer die Regierung der Republik OEsterreich

/Reference to a Film/

Pelo Governo da Repśblica Portuguesa

/Reference to a Film/

Suomen hallituksen puolesta

Paa finska regeringens vaegnar

/Reference to a Film/

Paa svenska regeringens vaegnar

/Reference to a Film/

For the Government of the United Kingdom of Great Britain and Northern Ireland

/Reference to a Film/

(1) OJ No C 78, 30. 3. 1995, p. 1.

“Konvencija par savstarpēju izdošanu Eiropas Savienības dalībvalstīs, kas sastādīta, pamatojoties uz K3. pantu Līgumā par Eiropas Savienību”

*) Vidēji piecu gadu laikā pēc kārtējā gada