Likumprojekts

Šā likuma mērķis ir noteikt Valsts darba inspekcijas tiesisko statusu, uzdevumu un funkcijas.

(1) Valsts darba inspekcija (turpmāk – Darba inspekcija) ir Labklājības ministrijas pārraudzībā esoša valsts pārvaldes iestāde.

(2) Darba inspekcija ir juridiska persona, un tai ir zīmogs ar papildinātā mazā Latvijas valsts ģerboņa attēlu un pilnu Darba inspekcijas nosaukumu.

(3) Darba inspekcijas nolikumu apstiprina Ministru kabinets.

(1) Darba inspekcijas uzdevums ir veikt pasākumus, lai nodrošinātu efektīvu valsts politikas ieviešanu darba tiesisko attiecību, darba aizsardzības un bīstamo iekārtu jomā, kā arī lai izskaustu nelegālo nodarbinātību.

(2) Realizējot šā panta pirmajā daļā minēto uzdevumu, Darba inspekcijai ir šādas funkcijas:

1. uzraudzīt un kontrolēt darba tiesisko attiecību, darba aizsardzības un bīstamo iekārtu tehniskās uzraudzības normatīvo aktu prasību ievērošanu;
2. kontrolēt, kā darba devēji un darbinieki savstarpēji izpilda pienākumus, kurus viņiem nosaka darba līgumi un darba koplīgumi;
3. veicināt darba devēju un darbinieku savstarpēju sadarbību;
4. veikt pasākumus, lai veicinātu domstarpību novēršanu starp darbinieku un darba devēju;
5. pētīt darba tiesisko attiecību, darba aizsardzības un bīstamo iekārtu tehniskās uzraudzības jautājumus;
6. normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā veikt darbā notikušo nelaimes gadījumu izmeklēšanu un vienotu reģistrāciju;
7. normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā piedalīties arodsaslimšanas gadījumu izmeklēšanā;
8. Ministru kabineta noteiktajā kārtībā izmeklēt bīstamo iekārtu avārijas;
9. normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā reģistrēt bīstamās iekārtas;
10. izsniegt atļaujas bīstamo iekārtu ekspluatācijas uzsākšanai;
11. kontrolēt darba vietās esošo darba aprīkojumu, personāla individuālo un kolektīvo aizsardzības līdzekļu, veselībai kaitīgo un bīstamo vielu izmantošanu, kā arī tehnoloģisko procesu ievērošanu atbilstoši normatīvo aktu prasībām;
12. veikt normatīvajos aktos noteikto iekārtu, darba vietās izmantojamā aprīkojuma un individuālo aizsardzības līdzekļu tirgus uzraudzību;
13. sniegt bezmaksas konsultācijas.

(1) Darba inspekcijas uzraudzībai un kontrolei ir pakļauti:

1. komersanti, valsts un pašvaldību iestādes un reliģiskās un sabiedriskās organizācijas;
2. darba devēji un to pilnvarotās personas atbilstoši tām uzticētajiem pienākumiem un pilnvarām;
3. uzņēmumu (organizatorisku vienību, kurās darba devēji nodarbina nodarbinātos) darba vietas, kā arī jebkuras citas vietas uzņēmumā, kas nodarbinātajam ir pieejamas darba gaitā.

(2) Darba inspekcijas uzraudzībai un kontrolei ir pakļautas bīstamās iekārtas un to valdītāji.

(1) Darba inspekcijas amatpersonas ir direktors un visu līmeņu valsts darba inspektori. Darba inspekcijas amatpersonas ir valsts civildienesta ierēdņi.

(2) Darba inspekcijas amatpersonām ir tiesības:

1. uzrādot dienesta apliecību, bez iepriekšējas paziņošanas vai atļaujas jebkurā diennakts laikā, arī darba devēja vai bīstamo iekārtu valdītāja prombūtnē:

a) apmeklēt un apskatīt viņu uzraudzībai un kontrolei pakļautos objektus;

b) pārbaudīt darba procesu, darba vidi un darba aizsardzības pasākumus;

2. veikt pārbaudi, kontroli un izmeklēšanu vai pieprasīt informāciju, kas ir nepieciešama, lai pārliecinātos, ka normatīvo aktu prasības tiek ievērotas, tai skaitā:

1. iztaujāt darba devējus, bīstamo iekārtu valdītājus, darbiniekus un citas personas par darba tiesisko attiecību, darba aizsardzības un bīstamo iekārtu tehniskās uzraudzības jautājumiem;
2. pieprasīt uzskaites, reģistrācijas vai citus dokumentus, kas nepieciešami saskaņā ar normatīvajiem aktiem par darba tiesiskajām attiecībām, darba aizsardzību un bīstamo iekārtu tehnisko uzraudzību, lai pārliecinātos, ka šie dokumenti atbilst normatīvajiem aktiem, kā arī pieprasīt to kopijas un izrakstus;
3. pieprasīt informāciju, kas ir nepieciešama Darba inspekcijai, lai risinātu darba tiesisko attiecību, darba aizsardzības un bīstamo iekārtu tehniskās uzraudzības jautājumus;
4. veikt darba vides faktoru mērījumus, fotografēt, veikt audioierakstus, kā arī ņemt materiālu un vielu paraugus analīzei;
5. pieaicināt speciālistus sevišķu uzdevumu veikšanai;

1. uzaicināt uz Darba inspekciju darba devējus, bīstamo iekārtu valdītājus, darbiniekus vai citas fiziskas personas, vai juridisko personu pārstāvjus, lai no viņiem iegūtu informāciju par darba tiesisko attiecību, darba aizsardzības un bīstamo iekārtu tehniskās uzraudzības jautājumiem vai viņiem sniegtu informāciju, paskaidrojumus un cita veida palīdzību šajos jautājumos;
2. organizēt darba devēju, bīstamo iekārtu valdītāju, darba devēju un darbinieku organizāciju pārstāvju un citu juridisko personu pārstāvju un fizisko personu tikšanos, lai apspriestu darba tiesisko attiecību, darba aizsardzības un bīstamo iekārtu tehniskās uzraudzības jautājumus;
3. saņemt no darba devējiem un bīstamo iekārtu valdītājiem tādu ar inspicējamā objekta specifiku, atrašanās vietu, veicamās pārbaudes raksturu un ilgumu samērojamu apstākļu nodrošinājumu, kāds nepieciešams Darba inspekcijas uzdevuma izpildei;
4. pieņemt lēmumus darba tiesisko attiecību, darba aizsardzības, bīstamo iekārtu tehniskās uzraudzības jautājumos, kā arī izteikt brīdinājumus un dot rīkojumus darba devējiem vai bīstamo iekārtu valdītājiem;
5. apturēt uzņēmumu darbību saskaņā ar normatīvajiem aktiem par uzņēmumu, iestāžu un organizāciju darbības apturēšanas kārtību;
6. administratīvo pārkāpumu izskatīšanai noteiktajā kārtībā administratīvi sodīt darba devējus, bīstamo iekārtu valdītājus, kā arī citas personas;
7. veikt plānotās un neplānotās pārbaudes.

(3) Darba inspekcijas amatpersonu pieņemtie lēmumi, rīkojumi un brīdinājumi šajā likumā noteiktās kompetences ietvaros ir obligāti pildāmi visām Darba inspekcijas kontrolei un uzraudzībai pakļautajām juridiskajām un fiziskajām personām.

(1) Darba inspekcijas direktora (turpmāk – direktors) kandidatūru pēc labklājības ministra ieteikuma apstiprina Ministru kabinets. Labklājības ministrs direktoru ieceļ un atbrīvo no amata, ievērojot Valsts civildienesta likumā noteiktās prasības.

(2) Direktors:

1. vada Darba inspekciju un ir atbildīgs par Darba inspekcijas uzdevumu izpildi;
2. apstiprina Valsts darba inspekcijas ikgadējo darbības programmu un kalendāra plānu;
3. nosaka Darba inspekcijas struktūru;
4. nosaka Darba inspekcijas amatpersonu un darbinieku pienākumus un pārrauga viņu darbību;
5. izskata sūdzības un pieņem lēmumus par Darba inspekcijas amatpersonu rīcību;
6. bez īpaša pilnvarojuma pārstāv Darba inspekciju.

(1) Darba inspekcija tiek finansēta no valsts budžeta.

(2) Darba inspekcija, uzliekot administratīvos sodus par darba tiesisko attiecību, darba aizsardzības un bīstamo iekārtu tehniskās uzraudzības normatīvo aktu pārkāpumiem, iekasētās naudas soda summas ieskaita valsts pamatbudžeta ieņēmumos.

1. Darba inspekcijas amatpersonām un darbiniekiem, pildot dienesta pienākumus, kā arī pēc valsts civildienesta vai darba attiecību izbeigšanas vai pārtraukšanas aizliegts izpaust šādu ierobežotas pieejamības informāciju:

1. ja tā ir saistīta ar Darba inspekcijas izskatāmo iesniegumu un sūdzību lietas materiāliem;
2. par bīstamo iekārtu reģistru;
3. ražošanas vai komerciālos noslēpumus par darba procesiem, ar kuriem viņi iepazinās, pildot dienesta pienākumus;
4. ziņas par personām, kuras ir iesniegušas sūdzības par normatīvo aktu pārkāpumiem, kā arī informāciju par to, ka pārbaude veikta sakarā ar šādas sūdzības saņemšanu;
5. par komersantiem, kas Darba inspekcijai pieprasa licences normatīvajos aktos noteiktajos komercdarbības veidos.

1. Darba inspekcijas amatpersonām aizliegts personiski vai ar trešo personu starpniecību piedalīties Darba inspekcijas uzraudzībai un kontrolei pakļauto objektu darbībā.
2. Darba inspekcijas amatpersonām aizliegts strādāt institūcijās, kurās attiecīgā darba veikšana rada interešu konfliktu.

1. Darba inspekcijas amatpersonas nodrošina viņu rīcībā esošās informācijas pieejamību sabiedrībai saskaņā ar normatīvajiem aktiem par informācijas atklātību.

(2) Darba inspekcija sadarbojas ar Eiropas Savienības dalībvalstu kompetentajām institūcijām, kas uzrauga un kontrolē normatīvo aktu ievērošanu darba tiesisko attiecību, darba aizsardzības un bīstamo iekārtu jomā. Šāda sadarbība īpaši attiecas uz informācijas sniegšanu saistībā ar darbinieku nosūtīšanu uz attiecīgo Eiropas Savienības dalībvalsti, un šī informācija sniedzama par brīvu.

(1) Uzņēmumu reģistrs, Valsts ieņēmumu dienests un bezpeļņas organizācija valsts akciju sabiedrība "Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra" bez maksas sniedz Darba inspekcijai informāciju, kas nepieciešama tās uzdevuma un funkciju veikšanai.

(2) Ārstniecības iestādes, kā arī tiesībaizsardzības iestādes pēc Darba inspekcijas pieprasījuma sniedz ziņas, kas nepieciešamas darbā notikušo nelaimes gadījumu, arodsaslimšanas gadījumu, kā arī bīstamo iekārtu avāriju izmeklēšanai.

(1) Persona, kura uzskata, ka attiecīgais administratīvais akts ierobežo tās tiesiskās intereses, visu līmeņu valsts darba inspektoru brīdinājumus vai rīkojumus var pārsūdzēt direktoram desmit dienu laikā no brīža, kad tā par brīdinājumu vai rīkojumu ir uzzinājusi.

(2) Persona, kura uzskata, ka attiecīgais administratīvais akts ierobežo tās tiesiskās intereses, visu līmeņu valsts darba inspektoru lēmumus var pārsūdzēt direktoram desmit dienu laikā kopš brīža, kad tā par lēmumu uzzinājusi, bet direktora lēmumu – pārsūdzēt tiesā desmit dienu laikā kopš lēmuma stāšanās spēkā.

(3) Brīdinājuma vai rīkojuma apstrīdēšana neaptur brīdinājuma vai rīkojuma izpildi, izņemot gadījumus, kad tā tiek apturēta ar sūdzības izskatītāja rakstisku lēmumu.

Ar šā likuma spēkā stāšanos spēku zaudē likums "Par Valsts darba inspekciju" (Likumu un noteikumu krājums, 17.05.39., 12.nr.; Latvijas Republikas Augstākās Padomes un Valdības Ziņotājs, 1993, 20./21.nr.; Latvijas Republikas Saeimas un Ministru Kabineta Ziņotājs, 1994, 16.nr.; 1995, 8.nr.; 1996, 24.nr.).

Likums stājas spēkā 2001.gada 1.oktobrī.

*) Vidēji piecu gadu laikā pēc kārtējā gada

Labklājības ministrs A.Požarnovs