Par Apvienoto Nāciju Organizācijas konvenciju

pret transnacionālo organizēto noziedzību

Ģenerālā Asambleja

1. pants

Mērķis

Šīs Konvencijas mērķis ir veicināt sadarbību, lai efektīvāk novērstu un apkarotu transnacionālo organizēto noziedzību.

2. pants

Terminu lietošana

Šajā Konvencijā:

(a) “Organizēta noziedzīga grupa” nozīmē strukturētu grupu, kas sastāv no trim vai vairāk personām un kas pastāv kādu laika posmu un darbojas saskaņoti nolūkā izdarīt vienu vai vairākus smagus noziegumus vai noziedzīgus nodarījumus, kas norādīti šajā Konvencijā, lai tieši vai netieši gūtu finansiālu vai citādu materiālu labumu;

(b) “Smags noziegums” nozīmē tādu noziedzīgu nodarījumu, kas sodāms ar brīvības atņemšanu vismaz uz četriem gadiem vai arī ar smagāku sodu;

(c) “Strukturēta grupa” nozīmē grupu, kas nav nejauši izveidota tūlītējai kāda noziedzīga nodarījuma izdarīšanai un kurai nav obligāti jābūt formāli noteiktām lomām tās dalībniekiem, pastāvīgiem dalībniekiem vai izstrādātai struktūrai;

(d) “Īpašums” nozīmē jebkura veida mantu, materiālu vai nemateriālu, kustamu vai nekustamu, ķermenisku vai bezķermenisku, kā arī juridiskos dokumentus vai instrumentus, kas apliecina īpašumtiesības uz vai intereses tādā mantā;

(e) “Noziedzīgi iegūti līdzekļi” nozīmē jebkuru īpašumu, kas tieši vai netieši iegūts, izdarot kādu noziedzīgu nodarījumu;

(f) “Aresta uzlikšana” vai “izņemšana” nozīmē uz laiku aizliegt nodot, pārveidot, rīkoties ar vai pārvietot īpašumu, vai arī uz laiku pārņemt īpašumu savā uzraudzībā vai kontrolē saskaņā ar tiesas vai citas kompetentas institūcijas rīkojumu;

(g) “Konfiskācija”, kas ietver īpašuma zaudēšanu, ja tāda ir paredzēta, nozīmē paliekošu īpašuma atņemšanu saskaņā ar tiesas vai citas kompetentas institūcijas rīkojumu;

(h) “Predikatīvs nodarījums” nozīmē jebkuru noziedzīgu nodarījumu, kura rezultātā tiek iegūti noziedzīgi līdzekļi, kas var kļūt par šīs Konvencijas 6. pantā definētu noziedzīga nodarījuma objektu;

(i) “Kontrolēta piegāde” nozīmē metodi, kas atļauj izvest ārā, izvest cauri vai ievest iekšā vienas vai vairāku valstu teritorijā nelikumīgu vai aizdomās turētu kravu ar šo valstu kompetento institūciju ziņu un to uzraudzībā nolūkā izmeklēt kādu noziedzīgu nodarījumu un identificēt personas, kas ir iesaistītas tāda noziedzīga nodarījuma izdarīšanā;

(j) “Reģionālā ekonomiskās integrācijas organizācija” nozīmē noteikta reģiona suverēno valstu izveidotu organizāciju, kurai tās Dalībvalstis nodot kompetenci šīs Konvencijas lietās un kas ir pienācīgi pilnvarota, saskaņā ar tās iekšējām procedūrām, to parakstīt, ratificēt, pieņemt, apstiprināt un pievienoties tai; atsauces uz “Dalībvalstīm” saskaņā ar šo Konvenciju attiecas uz šīm organizācijām to kompetences ietvaros.

3. pants

Piemērošanas robežas

1. Šī Konvencija, izņemot gadījumus, kad tas šeit norādīts citādi, attiecas uz šādu gadījumu novēršanu, izmeklēšanu un kriminālvajāšanu:

(a) noziedzīgi nodarījumi, kas norādīti šīs Konvencijas 5., 6., 8. un 23. pantā; un

(b) smagi noziegumi, kas definēti šīs Konvencijas 2. pantā;

ja noziedzīgs nodarījums pēc būtības ir transnacionāls un ja tas ir saistīts ar organizētu noziedzīgu grupu.

2. Šī panta 1. daļas nozīmē noziedzīgs nodarījums pēc būtības ir transnacionāls, ja:

(a) tas tiek izdarīts vairāk nekā vienā valstī;

(b) tas tiek izdarīts vienā valstī, bet būtiska tā sagatavošanas, plānošanas, vadības vai kontroles daļa tiek veikta kādā citā valstī;

(c) tas tiek izdarīts vienā valstī, bet ir saistīts ar organizētu noziedzīgu grupu, kas veic noziedzīgu darbību vairāk nekā vienā valstī; vai

(d) tas tiek izdarīts vienā valstī, bet tam ir būtiskas sekas kādā citā valstī.

4. pants

Suverenitātes aizsardzība

1. Dalībvalsts pilda savas saistības saskaņā ar šo Konvenciju tādā veidā, kas atbilst valstu suverēnas līdztiesības un teritoriālās integritātes principiem un principam par neiejaukšanos citu valstu iekšējās lietās.

2. Nekas no šajā Konvencijā paredzētā nedod tiesības kādai Dalībvalstij īstenot savu jurisdikciju citas valsts teritorijā vai pildīt funkcijas, kas ekskluzīvi piešķirtas citas valsts varas institūcijām saskaņā ar tās iekšējiem normatīvajiem aktiem.

5. pants

Dalības (līdzdalības) kādā organizētā noziedzīgā grupā

kriminalizēšana

1. Katra Dalībvalsts veic nepieciešamos likumdošanas un citus pasākumus, lai par noziedzīgiem nodarījumiem atzītu šādas apzināti izdarītas darbības:

(a) Katru no vai abas zemāk minētās darbības kā noziedzīgus nodarījumus, atšķirībā no darbībām, kas saistītas ar noziedzīgas darbības mēģinājumu vai izdarīšanu:

(b) Tāda smaga nozieguma organizēšana, vadīšana, atbalstīšana, palīdzība, veicināšana vai padomu sniegšana, kurā ir iesaistīta kāda organizēta noziedzīga grupa.

2. Šī panta 1. daļā minētā apzināšanās, motīvs, mērķis vai vienošanās var tikt izsecināti no objektīvajiem faktiskajiem apstākļiem.

3. Tām Dalībvalstīm, kuru iekšējie normatīvie akti šī panta 1(a)(i) daļā minēto noziedzīgo nodarījumu noteikšanai prasa saistību ar kādu organizētu noziedzīgu grupu, ir jānodrošina, lai to iekšējos normatīvajos aktos būtu paredzēti visi smagie noziegumi, kuros ir iesaistītas organizētas noziedzīgas grupas. Šīs Dalībvalstis, kā arī tās Dalībvalstis, kuru iekšējie normatīvie akti prasa, lai būtu notikusi kāda darbība saskaņā ar vienošanos izdarīt šī panta 1 (a) (i) daļā noteiktos noziedzīgos nodarījumus, informē par to Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālsekretāru šīs Konvencijas parakstīšanas laikā vai arī tajā laikā, kad tās iesniedz savu šīs Konvencijas ratifikācijas, pieņemšanas, apstiprināšanas vai pievienošanās dokumentu.

6. pants

Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas kriminalizēšana

1. Katra Dalībvalsts saskaņā ar savas iekšējās tiesību sistēmas pamatprincipiem veic nepieciešamos likumdošanas un citus pasākumus, lai par noziedzīgiem nodarījumiem atzītu šādas apzināti izdarītas darbības:

(b) Saskaņā ar savas tiesību sistēmas pamatprincipiem:

2. Lai īstenotu vai piemērotu šī panta 1. daļu:

(a) Katra Dalībvalsts cenšas piemērot šī panta 1. daļu attiecībā uz visplašāko iespējamo predikatīvo nodarījumu loku;

(b) Katra Dalībvalsts predikatīvajos nodarījumos ietver visus šīs Konvencijas 2. pantā definētos smagos noziegumus, un tos noziedzīgos nodarījumus, kas noteikti šīs Konvencijas 5., 8. un 23. pantos. Ja Dalībvalstu normatīvajos aktos ir dots konkrēts predikatīvo nodarījumu saraksts, šīm valstīm attiecīgajā sarakstā ir jāiekļauj vismaz visaptverošs to noziedzīgo nodarījumu saraksts, kas ir saistīti ar organizētajām noziedzīgajām grupām;

(c) (b) apakšpunkta nozīmē predikatīvie nodarījumi ietver tos noziedzīgos nodarījumus, kas izdarīti gan attiecīgo Dalībvalstu jurisdikcijā, gan arī ārpus tās. Tomēr tie noziedzīgie nodarījumi, kas izdarīti ārpus Dalībvalsts jurisdikcijas, tiek uzskatīti par predikatīvajiem nodarījumiem vienīgi tādā gadījumā, ja attiecīgā darbība ir noziedzīgs nodarījums saskaņā ar tās valsts iekšējiem normatīvajiem aktiem, kurā tas ir izdarīts, un būtu noziedzīgs nodarījums arī saskaņā ar tās Dalībvalsts iekšējiem normatīvajiem aktiem, kas īsteno vai piemēro šo pantu, ja minētais noziedzīgais nodarījums būtu izdarīts šajā valstī;

(d) Katra Dalībvalsts iesniedz Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālsekretāram to savu normatīvo aktu eksemplārus, kas nodrošina šī panta īstenošanu, kā arī jebkādas turpmākās izmaiņas šajos normatīvajos aktos;

(e) Ja to prasa kādas Dalībvalsts iekšējās tiesību sistēmas pamatprincipi, tā var norādīt, ka šī panta 1. daļā minētie noziedzīgie nodarījumi, neattiecas uz tām personām, kas ir izdarījušas predikatīvo nodarījumu;

(f) Šī panta 1. daļā minētā apzināšanās, motīvs vai mērķis var tikt izsecināti no objektīvajiem faktiskajiem apstākļiem.

7. pants

Pasākumi cīņai pret nelegāli iegūtu naudas līdzekļu legalizēšanu

1. Katra Dalībvalsts:

(a) Ievieš visaptverošu iekšēju regulējošu un uzraudzības režīmu bankām, nebanku finansu institūcijām un, ja nepieciešams, citām institūcijām, kas var būt saistītas ar nelegāli iegūtu naudas līdzekļu legalizēšanu savas kompetences ietvaros, lai novērstu un atklātu visas nelegāli iegūtu naudas līdzekļu legalizēšanas formas, šajā režīmā paredzot prasības klientu identifikācijai, visu aizdomīgo darījumu uzskaites vešanai un ziņojumu sniegšanai par tām;

(b) Neierobežojot šīs Konvencijas 18. un 27. panta noteikumus, nodrošina, lai administratīvās, regulējošās, tiesībsargāšanas un citas varas institūcijas, kuru uzdevums ir apkarot nelegāli iegūtu naudas līdzekļu legalizēšanu (ieskaitot, ja tas atbilst iekšējiem normatīvajiem aktiem, tiesu institūcijas), varētu sadarboties un apmainīties ar informāciju nacionālā un starptautiskā līmenī saskaņā ar valsts iekšējos normatīvajos aktos paredzētiem nosacījumiem, un šajā nolūkā apsver iespēju izveidot finansiālās izlūkošanas institūciju, kas darbotos kā nacionālais centrs informācijas ievākšanai, analīzei un izplatīšanai par iespējamo nelegāli iegūtu naudas līdzekļu legalizēšanu.

2. Dalībvalsts apsver iespējas īstenot reālus pasākumus, lai noskaidrotu un uzraudzītu skaidrās naudas un vērtspapīru kustību pāri to robežām, ievērojot garantijas, lai nodrošinātu pienācīgu informācijas lietošanu, un nekādā veidā nekavējot likumīga kapitāla kustību. Starp šiem pasākumiem var būt prasība, lai privātpersonas un uzņēmumi ziņotu par ievērojamām skaidrās naudas summām un noteiktiem vērtspapīriem, kas tiek pārvietoti pāri robežām.

3. Izveidojot iekšējo regulējošo un uzraudzības režīmu saskaņā ar šī panta noteikumiem un neierobežojot nevienu citu šīs Konvencijas pantu, Dalībvalsts tiek aicinātas kā vadlīnijas izmantot to reģionālo, starpreģionālo un daudzpusējo organizāciju attiecīgās iniciatīvas, kas cīnās pret nelegāli iegūtu naudas līdzekļu legalizēšanu.

4. Dalībvalsts cenšas attīstīt un veicināt globālo, reģionālo, apakšreģionālo un divpusējo sadarbību starp tiesu, likumu īstenošanas un finansu regulēšanas institūcijām, lai apkarotu nelegāli iegūtu naudas līdzekļu legalizēšanu.

8. pants

Korupcijas kriminalizēšana

1. Katra Dalībvalsts veic nepieciešamos likumdošanas un citus pasākumus, lai par noziedzīgiem nodarījumiem atzītu šādas apzināti izdarītas darbības:

(a) Kādas nepienākošās priekšrocības tieša vai netieša apsolīšana, piedāvāšana vai došana kādai valsts amatpersonai – vai nu pašai šai amatpersonai, vai arī kādai citai fiziskai vai juridiskai personai, lai šī amatpersona rīkotos vai atturētos no kādas rīcības, pildot savus oficiālos pienākumus;

(b) Kādas nepienākošās priekšrocības tieša vai netieša pieprasīšana no kādas valsts amatpersonas – vai nu pašai šai amatpersonai, vai arī kādai citai fiziskai vai juridiskai personai, lai šī amatpersona rīkotos vai atturētos no kādas rīcības, pildot savus oficiālos pienākumus.

2. Katra Dalībvalsts apsver iespēju veikt tādus likumdošanas un citus pasākumus, kas nepieciešami, lai par noziedzīgu nodarījumu tiktu atzīta šī panta 1. daļā aprakstītā rīcība, kurā iesaistīta kāda ārvalsts amatpersona vai arī kāds starptautisks ierēdnis. Katra Dalībvalsts apsver arī iespēju par noziedzīgiem nodarījumiem atzīt citas korupcijas formas.

3. Katra Dalībvalsts veic arī nepieciešamos likumdošanas un citus pasākumus, lai par noziedzīgiem nodarījumiem atzītu dalību (līdzdalību) vai palīdzību noziedzīgā nodarījumā, kas atzīts par noziedzīgu nodarījumu saskaņā ar šo pantu.

4. Šī panta 1. daļas un 9. panta nozīmē “valsts amatpersona” ir amatpersona vai persona, kas strādā civildienestā saskaņā ar iekšējo normatīvo aktu nosacījumiem un saskaņā ar tās Dalībvalsts krimināllikumiem, kurā attiecīgā persona veic šīs funkcijas.

9. pants

Pasākumi pret korupciju

1. Papildus šīs Konvencijas 8. pantā norādītiem pasākumiem katra Dalībvalsts, tādā mērā, kādā tas atbilst un saskan ar tās tiesību sistēmu, veic likumdošanas, administratīvos vai citus efektīvus pasākumus, lai veicinātu godprātību un lai novērstu, atklātu un sodītu valsts amatpersonu korupciju.

2. Katra Dalībvalsts veic pasākumus, lai nodrošinātu savu varas institūciju efektīvu rīcību, novēršot, atklājot un sodot savu valsts amatpersonu korupciju, ieskaitot adekvātas neatkarības nodrošināšanu savām amatpersonām, lai novērstu iespēju izdarīt nepienācīgu spiedienu uz to darbībām.

10. pants

Juridisko personu atbildība

1. Katra Dalībvalsts veic tādus saviem tiesību principiem atbilstošus nepieciešamos pasākumus, lai noteiktu juridisko personu atbildību par piedalīšanos smagos noziegumos, kuros iesaistīta kāda organizēta noziedzīga grupa, un par tiem noziedzīgiem nodarījumiem, kas noteikti šīs Konvencijas 5., 6., 8. un 23. pantos.

2. Ievērojot Dalībvalsts tiesību principus, juridisko personu atbildība var būt krimināla, civila vai administratīva.

3. Šī atbildība neierobežo to fizisko personu kriminālatbildību, kas ir izdarījušas attiecīgos noziedzīgos nodarījumus.

4. Katra Dalībvalsts jo sevišķi nodrošina, lai tās juridiskās personas, kas tiek sauktas pie atbildības saskaņā ar šī panta noteikumiem, tiktu pakļautas efektīvām, proporcionālām un preventīvām kriminālām un citām sankcijām, ieskaitot naudas sodus.

11. pants

Kriminālvajāšana, tiesāšana un sankcijas

1. Katra Dalībvalsts nosaka sankcijas par to noziedzīgo nodarījumu izdarīšanu, kas noteikti saskaņā ar šīs Konvencijas 5., 6., 8. un 23. pantu, paredzot, lai šīs sankcijas atbilstu noziedzīga nodarījuma smagumam.

2. Katra Dalībvalsts cenšas nodrošināt, lai tiesības pieņemt lēmumus juridiskos jautājumos saskaņā ar iekšējiem normatīvajiem aktiem un saistībā ar personu kriminālvajāšanu par šajā Konvencijā atrunātajiem noziedzīgiem nodarījumiem tiktu izmantotas tādā veidā, lai sasniegtu pēc iespējas lielāku tiesībsargāšanas pasākumu efektivitāti attiecībā uz minētajiem noziedzīgiem nodarījumiem un ņemot vērā nepieciešamību atturēt personas no tādu noziedzīgu nodarījumu izdarīšanas.

3. Šīs Konvencijas 5., 6., 8. un 23. pantos noteikto noziedzīgo nodarījumu gadījumā katra Dalībvalsts saskaņā ar iekšējiem normatīvajiem aktiem, pienācīgi ņemot vērā aizstāvības tiesības, veic atbilstošus pasākumus, lai nodrošinātu, ka tie apstākļi, kas noteikti sakarā ar lēmumiem par atbrīvošanu no aizturēšanas līdz tiesai vai apelācijai, būtu noteikti, ņemot vērā nepieciešamību nodrošināt apsūdzētā klātbūtni turpmākajās tiesvedības procedūrās.

4. Katra Dalībvalsts nodrošina, lai tās tiesas vai citas kompetentās institūcijas paturētu prātā šajā Konvencijā atrunāto noziedzīgo nodarījumu smagumu, apsverot iespējas pirms termiņa vai nosacīti atbrīvot personas, kas notiesātas par šiem noziedzīgiem nodarījumiem.

5. Katra Dalībvalsts, kad tas iespējams, saskaņā ar saviem iekšējiem normatīvajiem aktiem nosaka tādu noilguma periodu, kurā ir iespējams uzsākt kriminālvajāšanu par jebkuru šajā Konvencijā atrunāto noziedzīgo nodarījumu, un ilgāku noilguma periodu tiem gadījumiem, kad apsūdzētais ir izvairījies no saukšanas pie atbildības.

6. Nekas no šajā Konvencijā minētā nevar ietekmēt principu, ka šajā Konvencijā atrunātie noziedzīgie nodarījumi un tiesiskā aizstāvība vai citi tiesību principi, kas nosaka rīcības likumību, tiek aprakstīti saskaņā ar Dalībvalstu iekšējiem normatīvajiem aktiem un ka šie noziedzīgie nodarījumi tiek izmeklēti un sodīti saskaņā ar šiem aktiem.

12. pants

Konfiskācija un izņemšana

1. Dalībvalstis pēc iespējas lielākā mērā saskaņā ar to iekšējām tiesību sistēmām ievieš nepieciešamos pasākumus, lai varētu konfiscēt:

(a) Noziedzīgi iegūtus līdzekļus, kas iegūti, izdarot šajā Konvencijā atrunātos noziedzīgos nodarījumus, vai arī īpašumu, kura vērtība atbilst šo līdzekļu vērtībai;

(b) Īpašumu, iekārtas un citus līdzekļus, kas izmantoti vai ko paredzēts izmantot šajā Konvencijā atrunāto noziedzīgo nodarījumu izdarīšanai.

2. Dalībvalsts ievieš nepieciešamos pasākumus, lai varētu identificēt, atrast, uzlikt arestu vai izņemt jebkuru no šī panta 1. daļā minētajām lietām nolūkā tās turpmāk konfiscēt.

3. Ja noziedzīgi iegūtie līdzekļi ir daļēji vai pilnīgi pārveidoti citā īpašumā, tad šis īpašums, un nevis minētie līdzekļi, ir pakļaujami šajā pantā minētajiem pasākumiem.

4. Gadījumā, ja noziedzīgi iegūtie līdzekļi ir sajaukti ar īpašumu, kas iegūts no likumīgiem avotiem, tad šis īpašums, neierobežojot nekādas tiesības, kas attiecas uz aresta uzlikšanu vai izņemšanu, ir pakļaujams konfiskācijai līdz sajaukto līdzekļu aprēķinātajai vērtībai.

5. Ienākumi vai citi labumi, kas iegūti no noziedzīgi iegūtajiem līdzekļiem, no īpašuma, kurā noziedzīgi iegūtie līdzekļi ir tikuši pārvērsti, vai arī no īpašuma, ar kuru noziedzīgi iegūtie līdzekļi ir bijuši sajaukti, arī tiek pakļauti šajā pantā norādītajiem pasākumiem tādā pašā veidā un mērā kā noziedzīgi iegūtie līdzekļi.

6. Šī un 31. pantu īstenošanai katra Dalībvalsts pilnvaro savas tiesas vai citas kompetentas institūcijas pavēlēt iesniegt banku, finansu vai komerciālos dokumentus, kā arī dod tiesības tām izņemt šos dokumentus. Dalībvalsts nedrīkst atsacīties pildīt šīs daļas prasības sakarā ar banku darbības slepenības noteikumiem.

7. Dalībvalsts var izskatīt iespēju prasīt, lai likumpārkāpējs pierāda, ka iespējamie noziedzīgi iegūtie līdzekļi, kas būtu konfiscējami, ir likumīgi iegūti – tādā mērā, kādā šī prasība atbilst to iekšējiem tiesību principiem, kā arī to tiesvedības un citām procedūrām.

8. Šī panta noteikumi nav skaidrojami kā labticīgu trešo personu tiesības ierobežojoši.

9. Nekas no tā, kas izklāstīts šajā pantā, nedrīkst ietekmēt principu, ka pasākumiem, kas tajā minēti, ir jātiek definētiem un īstenotiem saskaņā ar attiecīgās Dalībvalsts iekšējiem normatīviem aktiem.

13. pants

Starptautiskā sadarbība konfiskācijas nolūkos

1. Dalībvalsts, kas saņēmusi pieprasījumu no kādas citas Dalībvalsts, kurai ir jurisdikcija pār kādu šajā Konvencijā atrunātu noziedzīgu nodarījumu, konfiscēt noziedzīgi iegūtus līdzekļus, īpašumu, iekārtas vai citus līdzekļus, kas minēti šīs Konvencijas 12. panta 1. daļā un kas atrodas tās teritorijā, apņemas pēc iespējas lielākā mērā saskaņā ar tās iekšējo tiesību sistēmu:

(a) iesniegt šo pieprasījumu savām kompetentajām institūcijām, lai saņemtu konfiskācijas rīkojumu, un, ja tāds rīkojums tiek dots, nodrošina tā īstenošanu; vai arī

(b) iesniegt savām kompetentajām institūcijām nolūkā īstenot pieprasītajā pakāpē konfiskācijas rīkojumu, ko izdevusi kāda tiesa pieprasījumu iesniegušās Dalībvalsts teritorijā saskaņā ar šīs Konvencijas 12. panta 1. daļu – tādā mērā, kādā minētais rīkojums attiecas uz noziedzīgi iegūtiem līdzekļiem, īpašumu, iekārtām un citiem līdzekļiem, kas minēti 12. panta 1. daļā un atrodas pieprasījumu saņēmušās Dalībvalsts teritorijā.

2. Saņemot pieprasījumu no citas Dalībvalsts, kurai ir jurisdikcija pār kādu šajā Konvencijā atrunātu noziedzīgu nodarījumu, pieprasījumu saņēmusī Dalībvalsts veic pasākumus, lai identificētu, atrastu un uzliktu arestu vai izņemtu noziedzīgi iegūtus līdzekļus, īpašumu, iekārtas vai citus līdzekļus, kas minēti šīs Konvencijas 12. panta 1. daļā, lai tos pēc tam varētu konfiscēt vai nu saskaņā ar pieprasījumu iesniegušās Dalībvalsts rīkojumu, vai arī saskaņā ar pieprasījumu saņēmušās valsts rīkojumu pēc pieprasījuma saskaņā ar šī panta 1. daļu.

3. Šīs Konvencijas 18. panta noteikumi ir mutatis mutandis (ar nepieciešamajām izmaiņām) piemērojami šim pantam. Saskaņā ar šo pantu iesniegtajos pieprasījumos papildus 18. panta 15. daļā norādītajai informācijai jāietver:

(a) Ja pieprasījums attiecas uz šī panta 1 (a) daļu – konfiscējamā īpašuma apraksts un to faktu izklāsts, uz kurām balstās pieprasījumu iesniegusī Dalībvalsts un kas ir pietiekami, lai dotu iespēju pieprasījumu saņēmušai Dalībvalstij panākt tiesas pavēles izdošanu saskaņā ar savu iekšējiem normatīvajiem aktiem;

(b) Ja pieprasījums attiecas uz šī panta 1 (b) daļu – juridiski pieņemama tā konfiskācijas rīkojuma kopija, uz kuru ir balstīts iesniegtais pieprasījums un ko izdevusi pieprasījumu iesniegusī Dalībvalsts, faktu izklāsts un informācija par to, kādā mērā tiek pieprasīta minētā rīkojuma izpilde;

(c) Ja pieprasījums attiecas uz šī panta 2. daļu – to faktu izklāsts, uz kuriem balstās pieprasījumu iesniegusī Dalībvalsts, un pieprasītās rīcības apraksts.

4. Tos lēmumus vai darbības, kas minēti šī panta 1. un 2. daļā, pieprasījumu saņēmusī Dalībvalsts pieņem vai veic saskaņā ar un ievērojot savu iekšējo normatīvo aktu nosacījumus un procesuālo kārtību vai arī saskaņā ar jebkādu divpusēju vai daudzpusēju līgumu, vienošanos, kas ir šai Dalībvalstij saistoša attiecībā uz pieprasījumu iesniegušo Dalībvalsti.

5. Katra Dalībvalsts iesniedz Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālsekretāram to savu likumu un citu normatīvo aktu eksemplārus, kas nodrošina šī panta īstenošanu, kā arī jebkādas turpmākās izmaiņas šajos likumos vai citos normatīvajos aktos vai arī to aprakstu.

6. Gadījumā, ja kāda Dalībvalsts vēlas šī panta 1. un 2. daļā minētos pasākumus pildīt saskaņā ar attiecīgu līgumu, tad šī Dalībvalsts atzīst šo Konvenciju par nepieciešamu un pietiekamu pamatu šādam līgumam.

7. Dalībvalsts var atteikties no sadarbības saskaņā ar šo pantu, ja tas noziedzīgs nodarījums, uz kuru pieprasījums attiecas, nav noziedzīgs nodarījums, kas atrunāts šajā Konvencijā.

8. Šī panta noteikumi nav skaidrojami kā labticīgu trešo personu tiesības ierobežojoši.

9. Dalībvalsts apsver iespējas slēgt divpusējus vai daudzpusējus līgumus vai vienošanās, lai palielinātu starptautiskās sadarbības efektivitāti saskaņā ar šo pantu.

14. pants

Konfiscētu noziedzīgi iegūtu līdzekļu vai īpašuma realizācija

1. Noziedzīgi iegūtus līdzekļus vai īpašumu, ko kāda Dalībvalsts konfiscējusi saskaņā ar šīs Konvencijas 12. pantu vai 13. panta 1. daļu, attiecīgā Dalībvalsts realizē saskaņā ar savu iekšējo normatīvo aktu noteikumiem un administratīvajām procedūrām.

2. Rīkojoties saskaņā ar citas Dalībvalsts pieprasījumu, kas iesniegts atbilstoši šīs Konvencijas 13. pantam, Dalībvalsts – tādā mērā, kādā to atļauj iekšējie normatīvie akti un ja tas tiek pieprasīts – vispirmām kārtām izskata iespēju nodot atpakaļ konfiscētos noziedzīgi iegūtos līdzekļus vai īpašumu pieprasījumu iesniegušajai Dalībvalstij, lai tā varētu izmaksāt kompensāciju noziegumā cietušajiem vai arī nodot atpakaļ šos noziedzīgi iegūtos līdzekļus un īpašumu to īpašniekiem.

3. Rīkojoties saskaņā ar citas Dalībvalsts pieprasījumu, kas iesniegts atbilstoši šīs Konvencijas 12. un 13. pantam, Dalībvalsts var īpaši izskatīt iespēju noslēgt līgumus vai vienošanās par:

(a) Šo noziedzīgi iegūto līdzekļu vai īpašuma vērtības vai arī noziedzīgi iegūto līdzekļu vai īpašuma pārdošanas rezultātā iegūto līdzekļu vai to daļas ieskaitīšanu kādā kontā, kas norādīts saskaņā ar šīs Konvencijas 30. panta 2 (c) daļas noteikumiem, vai arī to nodošanu starpvaldību institūcijām, kas specializējas cīņā pret organizēto noziedzību;

(b) par dalīšanos ar citām Dalībvalstīm, pastāvīgi vai katrā konkrētā gadījumā, šajos noziedzīgi iegūtajos līdzekļos vai īpašumā saskaņā ar savu iekšējiem normatīvajiem aktiem vai administratīvajām procedūrām.

15. pants

Jurisdikcija

1. Katra Dalībvalsts veic tādus pasākumus, kādi ir nepieciešami, lai nodibinātu savu jurisdikciju pār šīs Konvencijas 5., 6., 8. un 23. pantos atrunātajiem noziedzīgiem nodarījumiem, ja:

(a) Noziedzīgs nodarījums ir izdarīts attiecīgās Dalībvalsts teritorijā; vai

(b) Noziedzīgs nodarījums ir izdarīts uz kāda kuģa, kas brauc ar attiecīgās Dalībvalsts karogu, vai arī lidmašīnā, kas ir reģistrēta saskaņā ar attiecīgās Dalībvalsts likumiem tajā laikā, kad noziedzīgs nodarījums ir izdarīts.

2. Ievērojot šīs Konvencijas 4. pantu, var arī nodibināt savu jurisdikciju pār jebkuru tādu noziedzīgu nodarījumu, ja:

(a) Noziedzīgs nodarījums ir izdarīts pret kādu attiecīgās Dalībvalsts pilsoni;

(b) Noziedzīgu nodarījumu ir veicis kāds attiecīgās Dalībvalsts pilsonis vai arī bezvalstnieks, kas pastāvīgi dzīvo tās teritorijā; vai arī ja

(c) Noziedzīgs nodarījums ir:

3. Ņemot vērā šīs Konvencijas 16. panta 10. daļu, katra Dalībvalsts veic tādus pasākumus, kādi ir nepieciešami, lai nodibinātu savu jurisdikciju pār tiem noziedzīgiem nodarījumiem, kas atrunāti šajā Konvencijā, ja iespējamais likumpārkāpējs atrodas tās teritorijā un ja šī valsts šo personu neizraida vienīgi tāpēc, ka viņš vai viņa ir viens no tās pilsoņiem.

4. Katra Dalībvalsts var arī veikt tādus pasākumus, kādi ir nepieciešami, lai nodibinātu savu jurisdikciju pār tiem noziedzīgiem nodarījumiem, kas atrunāti šajā Konvencijā, ja iespējamais likumpārkāpējs atrodas tās teritorijā un ja šī valsts šo personu neizraida.

5. Ja kādai Dalībvalstij, kas īsteno savu jurisdikciju saskaņā ar šī panta 1. vai 2. daļu, ir paziņots vai arī tā citā veidā ir uzzinājusi, ka viena vai vairākas citas Dalībvalsts veic izmeklēšanu, kriminālvajāšanu vai tiesvedību attiecībā uz tām pašām darbībām, tad šo Dalībvalstu kompetentās institūcijas attiecīgi konsultējas cita ar citu, koordinējot savu rīcību.

6. Neierobežojot vispārējās starptautisko tiesību normas, šī Konvencija neizslēdz tādas kriminālās jurisdikcijas īstenošanu, ko viena Dalībvalsts nodibinājusi saskaņā ar savu iekšējo normatīvo aktu noteikumiem.

16. pants

Izdošana

1. Šis pants attiecas uz šajā Konvencijā atrunātajiem noziedzīgiem nodarījumiem vai arī ir piemērojams gadījumos, kad kādā noziedzīgā nodarījumā, kas minēts 3. panta 1 (a) vai (b) daļā, ir iesaistīta kāda organizēta noziedzīga grupa, un kad persona, par kuru ir iesniegts izdošanas pieprasījums, atrodas pieprasījumu saņēmušajā Dalībvalstī, ar nosacījumu, ka noziedzīgs nodarījums, sakarā ar kuru tiek prasīta izdošana, ir sodāms gan saskaņā ar pieprasījumu iesniegušās Dalībvalsts iekšējo normatīvo aktu noteikumiem, gan arī saskaņā ar pieprasījumu saņēmušās Dalībvalsts iekšējiem normatīvajiem aktiem.

2. Ja izdošanas pieprasījumā ir ietverti vairāki atsevišķi smagi noziegumi, un ja uz dažiem no tiem šis pants neattiecas, tad pieprasījumu saņēmusī Dalībvalsts var attiecināt šo pantu arī uz šiem pēdējiem noziedzīgiem nodarījumiem.

3. Visi tie noziedzīgie nodarījumi, uz kuriem attiecas šis pants, tiek uzskatīti par ietvertiem pantā kā tādi noziedzīgi nodarījumi, par kuriem attiecīgā persona ir izdodama, saskaņā ar jebkuru izdošanas līgumu, kas noslēgts starp Dalībvalstīm. Dalībvalsts apņemas ietvert šos noziedzīgos nodarījumus kā noziedzīgus nodarījumus, par kuriem persona ir izdodama, visos savstarpēji noslēgtos izdošanas līgumos.

4. Gadījumā, ja kāda Dalībvalsts, kas veic izdošanu tikai saskaņā ar līgumiem, saņem izdošanas pieprasījumu no kādas citas Dalībvalsts, ar kuru tai nav izdošanas līguma, tad tā var uzskatīt šo Konvenciju par juridisku pamatu izdošanai par jebkuru noziedzīgu nodarījumu, uz kuru attiecas šis pants.

5. Tās Dalībvalstis, kas veic izdošanu tikai saskaņā ar līgumiem, apņemas:

(a) Iesniedzot savu šīs Konvencijas ratifikācijas, pieņemšanas, apstiprināšanas vai pievienošanās dokumentu, tās informē Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālsekretāru par to, vai tās uzskatīs šo Konvenciju par juridisku pamatu sadarbībai izdošanas jautājumos ar citām šīs Konvencijas Dalībvalstīm; un

(b) Ja tās nepieņem šo Konvenciju kā juridisku pamatu sadarbībai izdošanas jautājumos, tad tās cenšas noslēgt līgumus par izdošanu ar citām šīs Konvencijas Dalībvalstīm, lai īstenotu šo pantu.

6. Tās Dalībvalstis, kurām izdošanai nav obligāti nepieciešama attiecīgu līgumu pastāvēšana, savstarpēji atzīst tos noziedzīgos nodarījumus, uz kuriem šis pants attiecas, par tādiem noziedzīgiem nodarījumiem, par kuriem vainīgās personas ir izdodamas.

7. Izdošana notiek, ievērojot tos nosacījumus, kas ir noteikti attiecīgos pieprasījumu saņēmušās Dalībvalsts iekšējos normatīvajos aktos vai arī kas ir noteikti attiecīgajos izdošanas līgumos, ieskaitot, cita starpā, nosacījumus, kas attiecas uz prasību par minimālo soda mēru saistībā ar izdošanu un tos iemeslus, kuru dēļ pieprasījumu saņēmusī Dalībvalsts var atteikties veikt izdošanu.

8. Dalībvalsts, ievērojot savu iekšējo normatīvo aktu nosacījumus, cenšas paātrināt izdošanas procedūras un vienkāršot pierādījumu prasības, kas attiecas uz izdošanu, attiecībā uz jebkuru noziedzīgu nodarījumu, kas ir paredzēts šajā pantā.

9. Ievērojot savu iekšējo normatīvo aktu prasības un izdošanas līgumus, pieprasījumu saņēmusī Dalībvalsts var – pēc tam, kad tā ir pārliecinājusies par to, ka apstākļi to prasa un saskaņā ar pieprasījumu iesniegušās Dalībvalsts lūgumu – apcietināt izdodamo personu, kas atrodas tās teritorijā, vai arī veikt nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu šīs personas klātbūtni izdošanas procedūrās.

10. Ja kādas Dalībvalsts teritorijā tiek atklāts iespējamais likumpārkāpējs un šī Dalībvalsts neizdod šo personu par kādu noziedzīgu nodarījumu, uz kuru attiecas šis pants, vienīgi tā iemesla dēļ, ka likumpārkāpējs ir šīs valsts pilsonis, tad šīs Dalībvalsts pienākums ir – pēc tās Dalībvalsts pieprasījuma, kas vēlas panākt izdošanu – bez neattaisnotas kavēšanās iesniegt šo lietu savām kompetentajām institūcijām, lai tās veiktu kriminālvajāšanu. Šīs institūcijas pieņem attiecīgu lēmumu un rīkojas tāpat, kā tās rīkotos jebkura cita smaga noziedzīga nodarījuma gadījumā saskaņā ar šīs Dalībvalsts iekšējo normatīvo aktu nosacījumiem. Iesaistītās Dalībvalsts savstarpēji sadarbojas, it īpaši procesuālos un pierādījumu iesniegšanas jautājumos, lai nodrošinātu šādas kriminālvajāšanas efektivitāti.

11. Gadījumā, ja kāda Dalībvalsts, saskaņā ar savu iekšējo normatīvo aktu noteikumiem, drīkst izdot vai citādi nosūtīt kādu savu pilsoni vienīgi ar nosacījumu, ka šī persona tiks nosūtīta atpakaļ uz šo Dalībvalsti, lai izciestu sodu, kas piespriests tiesā vai procesā, kura dēļ ir tikusi pieprasīta attiecīgās personas izdošana vai nosūtīšana, un ja šī Dalībvalsts un izdošanas pieprasītāja Dalībvalsts savstarpēji piekrīt šim nosacījumam un citiem nosacījumiem, ko tās atzīst par nepieciešamiem, tad tāda nosacīta izdošana vai nosūtīšana ir pietiekama, lai atceltu to pienākumu, kas ir izklāstīts šī panta 10. daļā.

12. Gadījumā, ja izdošanas pieprasījums, kas iesniegts, lai izpildītu sodu kādai personai, tiek noraidīts tāpēc, ka attiecīgā persona ir pieprasījumu saņēmušās Dalībvalsts pilsonis, tad pieprasījumu saņēmušās Dalībvalsts pienākums ir – ja to atļauj tās iekšējie normatīvie akti un atbilstoši šo normatīvo aktu prasībām, kā arī saskaņā ar pieprasījumu iesniegušās Dalībvalsts iesniegumu – izskatīt iespējas izpildīt to sodu vai atlikušo soda daļu, kas piespriests saskaņā ar pieprasījumu iesniegušās Dalībvalsts iekšējiem normatīvajiem aktiem.

13. Jebkurai personai, attiecībā uz kuru tiek veiktas tiesvedības procedūras sakarā ar jebkuru no tiem noziedzīgiem nodarījumiem, uz kuriem attiecas šis pants, tiek garantēta taisnīga attieksme visos attiecīgās tiesvedības posmos, ieskaitot iespēju izmantot visas tās tiesības un garantijas, kas ir noteiktas tās Dalībvalsts iekšējos normatīvajos aktos, kuras teritorijā attiecīgā persona atrodas.

14. Nekas no tā, kas izklāstīts šajā Konvencijā, nevar tikt interpretēts kā tāds, kas uzliek par pienākumu izraidīt kādu personu, ja pieprasījumu saņēmušai Dalībvalstij ir pamatoti iemesli uzskatīt, ka attiecīgais pieprasījums ir iesniegts, lai pakļautu kriminālvajāšanai vai sodīšanai kādu personu sakarā ar šīs personas dzimumu, rasi, reliģisko piederību, tautību, etnisko izcelsmi vai politiskajiem uzskatiem, vai arī ka izdošanas pieprasījuma izpildes rezultātā šī persona varētu tikt diskriminēta jebkura augšminētā iemesla dēļ.

15. Dalībvalsts nedrīkst noraidīt izdošanas pieprasījumu vienīgi tāpēc, ka attiecīgais noziedzīgais nodarījums tiek uzskatīts par tādu, kas ietver arī fiskālos aspektus.

16. Pirms izdošanas pieprasījuma noraidīšanas pieprasījumu saņēmušās Dalībvalsts pienākums ir, kad vien tas iespējams, konsultēties ar pieprasījumu iesniegušo Dalībvalsti, lai dotu tai pietiekamas iespējas izklāstīt savu viedokli un sniegt informāciju, kas attiecas uz tās apgalvojumiem.

17. Dalībvalsts cenšas noslēgt divpusējus vai daudzpusējus līgumus vai vienošanās izdošanas izpildei vai tās efektivitātes palielināšanai.

17. pants

Notiesāto personu nodošana

Dalībvalsts var izskatīt iespējas slēgt divpusējus vai daudzpusējus līgumus vai vienošanās par tādu personu, kam ir piespriests cietumsods vai citas brīvības atņemšanas formas par šajā Konvencijā atrunātiem noziedzīgiem nodarījumiem, nosūtīšanu uz to teritoriju, lai šīs personas varētu izciest sodu attiecīgās valsts teritorijā.

18. pants

Savstarpējā tiesiskā palīdzība

1. Dalībvalstis cita citai sniedz visplašāko iespējamo tiesisko palīdzību izmeklēšanā, kriminālvajāšanā un tiesvedībā attiecībā uz šīs Konvencijas 3. pantā atrunātajiem noziedzīgiem nodarījumiem un savstarpēji sniedz līdzīgu palīdzību, kad pieprasījumu iesniegušajai Dalībvalstij ir pamats domāt, ka kāds no noziedzīgiem nodarījumiem, kas minēti 3. panta 1(a) vai (b) daļā, ir pēc savas būtības transnacionāls, ieskaitot gadījumus, kad attiecīgajos noziedzīgajos nodarījumos cietušie vai arī to liecinieki, noziedzīgi iegūtie līdzekļi, izdarīšanas līdzekļi vai liecības ir atrodami pieprasījumu saņēmušajā Dalībvalstī un kad attiecīgajā noziedzīgā nodarījumā ir iesaistīta kāda organizēta noziedzīga grupa.

2. Savstarpējā tiesiskā palīdzība tiek sniegta maksimālā apjomā, kādā tā iespējama saskaņā ar attiecīgajiem pieprasījumu saņēmušās Dalībvalsts normatīvajiem aktiem, līgumiem, vienošanām attiecībā uz tādu noziedzīgo nodarījumu izmeklēšanu, kriminālvajāšanu un iztiesāšanu, par kuriem juridiska persona var tikt saukta pie atbildības saskaņā ar šīs Konvencijas 10. pantu pieprasījumu iesniegušajā Dalībvalstī.

3. Savstarpējā tiesiskā palīdzība, kas sniedzama saskaņā ar šo pantu, var tikt pieprasīta jebkurā no sekojošajiem nolūkiem:

(a) Lai iegūtu pierādījumus vai liecības no personām;

(b) Lai iesniegtu tiesas dokumentus;

(c) Lai veiktu meklēšanu, izņemšanu un aresta uzlikšanu;

(d) Lai veiktu objektu un vietu apskates;

(e) Lai sniegtu informāciju, pierādījumu materiālus un ekspertu vērtējumus;

(f) Lai iesniegtu dokumentu un ierakstu oriģinālus vai apliecinātas kopijas, ieskaitot valdības, banku, finansiālos, uzņēmumu vai biznesa dokumentus;

(g) Lai identificētu vai meklētu noziedzīgi iegūtus līdzekļus, īpašumu, noziegumu izdarīšanas līdzekļus vai citas lietas pierādījumiem;

(h) Lai veicinātu personu brīvprātīgu ierašanos pieprasījumu iesniegušajā Dalībvalstī;

(i) Lai sniegtu jebkuru cita veida palīdzību, kas nav pretrunā ar pieprasījumu saņēmušās Dalībvalsts iekšējo normatīvo aktu noteikumiem.

4. Nepārkāpjot iekšējo normatīvo aktu prasības, Dalībvalsts kompetentās institūcijas, bez iepriekšēja pieprasījuma, var nodot ar krimināllietām saistītu informāciju kādai kompetentai institūcijai citā Dalībvalstī, ja tās uzskata, ka šī informācija var palīdzēt attiecīgajai institūcijai veikt vai sekmīgi pabeigt izmeklēšanu vai tiesvedību vai arī ja tās rezultātā otra Dalībvalsts varēs noformulēt pieprasījumu saskaņā ar šo Konvenciju.

5. Informācijas nodošana saskaņā ar šī panta 4. daļu neierobežo izmeklēšanu un tiesvedību to kompetento institūciju valstī, kas sniedz šo informāciju. To kompetento institūciju pienākums, kas saņem šo informāciju, ir ievērot prasību, ka attiecīgajai informācijai ir jāpaliek konfidenciālai, tai skaitā – uz laiku, vai arī ka to var lietot tikai ar ierobežojumiem. Tomēr tas nevar kavēt informāciju saņēmušo Dalībvalsti izpaust savas tiesvedības laikā tādu informāciju, kas pierāda kādas apsūdzētas personas nevainīgumu. Tādā gadījumā informāciju saņēmušās Dalībvalsts pienākums ir paziņot informāciju nodevušajai Dalībvalstij pirms minētās informācijas izpaušanas un, ja tas tiek prasīts, konsultēties ar informāciju nodevušo Dalībvalsti. Ja – izņēmuma gadījumā – tāda iepriekšēja informēšana nav iespējama, tad informāciju saņēmušās Dalībvalsts pienākums ir bez kavēšanās informēt informāciju nodevušo Dalībvalsti par šo izpaušanu.

6. Šī panta noteikumi neietekmē nekādas saistības saskaņā ar jebkādu citu divpusēju vai daudzpusēju līgumu, kas pilnībā vai daļēji nosaka vai noteiks savstarpējo tiesisko palīdzību.

7. Šī panta 9. - 29. daļas attiecas uz tiem pieprasījumiem, kas tiek iesniegti saskaņā ar šo pantu, ja attiecīgajām Dalībvalstīm nav saistoša savstarpējās tiesiskās palīdzības līguma. Ja šīm Dalībvalstīm ir tāds līgums, tad tiek piemēroti attiecīgā līguma noteikumi, ja vien Dalībvalstis savstarpēji nevienojas piemērot šī panta 9. - 29. daļas un nevis attiecīgā līguma noteikumus. Šīm Dalībvalstīm tiek ļoti ieteikts piemērot minētos šo daļu noteikumus, ja tie veicina sadarbību.

8. Dalībvalstis nedrīkst atsacīties sniegt savstarpējo tiesisko palīdzību saskaņā ar šo pantu, aizbildinoties ar banku darbības slepenības noteikumiem.

9. Dalībvalstis var atteikties sniegt savstarpējo tiesisko palīdzību saskaņā ar šo pantu sakarā ar to, ka attiecīgais nodarījums netiek abpusēji atzīts par noziedzīgu nodarījumu. Tomēr pieprasījumu saņēmusī Dalībvalsts, ja tā to uzskata par nepieciešamu, var sniegt palīdzību – tādā mērā, kādā tā to nosaka pēc saviem ieskatiem, neatkarīgi no tā, vai attiecīgā rīcība būtu atzīstama par noziedzīgu nodarījumu saskaņā ar pieprasījumu saņēmušās Dalībvalsts iekšējiem normatīviem aktiem.

10. Persona, kas ir aizturēta vai izcieš sodu vienas Dalībvalsts teritorijā un kuras klātbūtne tiek pieprasīta kādā citā Dalībvalstī, lai veiktu identifikāciju, sniegtu liecības vai citādu palīdzību pierādījumu iegūšanai sakarā ar izmeklēšanu, kriminālvajāšanu vai tiesvedību saistībā ar šajā Konvencijā atrunātajiem noziedzīgiem nodarījumiem, var tikt nosūtīta, ja tiek ievēroti šādi nosacījumi:

(a) Šī persona brīvprātīgi piekrīt šādai nosūtīšanai pēc pietiekamas informācijas saņemšanas;

(b) Par to kopīgi vienojas abu Dalībvalstu kompetentās institūcijas saskaņā ar savstarpēji saskaņotiem nosacījumiem.

11. Attiecībā uz šī panta 10. daļu:

(a) Tai Dalībvalstij, uz kuru attiecīgā persona tiek nosūtīta, ir tiesības un pienākums turēt nosūtīto personu apcietinājumā, ja vien citādi nepieprasa vai neatļauj tā Dalībvalsts, no kuras attiecīgā persona ir nosūtīta;

(b) Tā Dalībvalsts, uz kuru attiecīgā persona tiek nosūtīta, bez kavēšanās izpilda savu pienākumu nodot atpakaļ šo personu tās Dalībvalsts apcietinājumā, no kuras tā ir nosūtīta, saskaņā ar iepriekš savstarpēji saskaņoto vienošanos vai arī tādā veidā, kā vienojušās abu Dalībvalstu kompetentās institūcijas.

(c) Tā Dalībvalsts, uz kuru attiecīgā persona tiek nosūtīta, nedrīkst prasīt no tās Dalībvalsts, no kuras attiecīgā persona tiek nosūtīta, lai tā ierosinātu izdošanas procesu attiecīgās personas atpakaļ nosūtīšanai;

(d) Laiks, ko nosūtītā persona pavada tās Dalībvalsts apcietinājumā, uz kuru tā ir nosūtīta, tiek pieskaitīts soda izciešanas laikam tajā valstī, no kuras attiecīgā persona tiek nosūtīta.

12. Ja vien tā Dalībvalsts, no kuras attiecīgā persona tiek nosūtīta saskaņā ar šī panta 10. un 11. daļu, tam nedod savu piekrišanu, šī persona, neatkarīgi no tās pilsonības, nedrīkst tikt pakļauta kriminālvajāšanai, aizturēšanai, sodam vai jebkādam citam savas personīgās brīvības ierobežojumam tās valsts teritorijā, uz kuru attiecīgā persona tiek nosūtīta, attiecībā uz darbībām, bezdarbību vai sodiem, kas notikuši vai noteikti pirms šī persona ir atstājusi tās valsts teritoriju, no kuras tā tiek nosūtīta.

13. Katra Dalībvalsts nozīmē centrālo institūciju, kas ir atbildīga par un kurai ir tiesības saņemt savstarpējās tiesiskās palīdzības pieprasījumus un vai nu tos izpildīt, vai arī nodot izpildīšanai kompetentām institūcijām. Gadījumā, ja kādai Dalībvalstij ir kāds speciāls reģions vai teritorija ar atsevišķu savstarpējās tiesiskās palīdzības sistēmu, tad tā var nozīmēt atsevišķu centrālo institūciju, kas pilda šīs pašas funkcijas attiecībā uz šo konkrēto reģionu vai teritoriju. Centrālās institūcijas nodrošina saņemto pieprasījumu ātru un pienācīgu izpildi. Ja centrālā institūcija nodod pieprasījumu kompetentai institūcijai izpildīšanai, tad tās pienākums ir veicināt, lai attiecīgā kompetentā institūcija ātri un pienācīgi izpildītu šo pieprasījumu. Iesniedzot savu šīs Konvencijas ratifikācijas, pieņemšanas, apstiprināšanas vai pievienošanās dokumentu, Dalībvalsts informē Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālsekretāru par šim nolūkam nozīmēto centrālo institūciju. Savstarpējās tiesiskās palīdzības pieprasījumi un visa ar tiem saistītā saziņa tiek nodota Dalībvalstu nozīmētajām centrālajām institūcijām. Šī prasība neierobežo Dalībvalsts tiesības pieprasīt, lai šie pieprasījumi un saziņa tiktu tai adresēti caur diplomātiskajiem kanāliem un, steidzamos apstākļos – ja Dalībvalsts tam piekrīt un ja iespējams – caur Starptautisko Kriminālpolicijas Organizāciju.

14. Pieprasījumiem ir jābūt rakstveidā vai, kad tas iespējams, ar jebkādiem līdzekļiem, ar kuriem ir iespējams radīt rakstiskus dokumentus, pieprasījumu saņēmušajai Dalībvalstij pieņemamā valodā, un tādā veidā, lai šī Dalībvalsts varētu pārbaudīt pieprasījuma autentiskumu. Iesniedzot savu šīs Konvencijas ratifikācijas, pieņemšanas, apstiprināšanas vai pievienošanās dokumentu, Dalībvalsts informē Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālsekretāru par to valodu vai valodām, kas katrai Dalībvalstij ir pieņemamas. Steidzamības apstākļos un ja Dalībvalsts tam piekrīt, pieprasījumi var tikt izteikti mutiski, bet tie tūlītēji ir jāapstiprina rakstiskā veidā.

15. Savstarpējās tiesiskās palīdzības pieprasījumā ir jānorāda:

(a) Tās institūcijas nosaukums, kas šo pieprasījumu iesniedz;

(b) Tās izmeklēšanas, kriminālvajāšanas vai tiesvedības saturs un raksturs, uz kuru pieprasījums attiecas, un tās institūcijas nosaukums un funkcijas, kas veic šo izmeklēšanu, kriminālvajāšanu vai tiesvedību;

(c) Attiecīgo faktu apkopojums, izņemot pieprasījumus, kas izdarīti tiesas dokumentu iesniegšanas nolūkos;

(d) Nepieciešamās palīdzības apraksts un ziņas par konkrēto procedūru, kuru pieprasījumu iesniegusī Dalībvalsts vēlas ievērot palīdzības sniegšanas procesā;

(e) Kad iespējams – jebkuras iesaistītās personas vārds, atrašanās vieta un pilsonība un

(f) Mērķis, kam nepieciešama liecība, informācija vai rīcība.

16. Pieprasījumu saņēmusī Dalībvalsts var pieprasīt papildus informāciju, ja tāda ir nepieciešama pieprasījuma izpildei saskaņā ar tās iekšējo normatīvo aktu nosacījumiem vai arī ja tā var veicināt pieprasījuma izpildīšanu.

17. Pieprasījums tiek izpildīts saskaņā ar pieprasījumu saņēmušās Dalībvalsts iekšējo normatīvo aktu nosacījumiem un tādā mērā, kādā tas nav pretrunā ar pieprasījumu saņēmušās Dalībvalsts iekšējo normatīvo aktu nosacījumiem, un kad tas iespējams – atbilstoši tām procedūrām, kas norādītas pieprasījumā.

18. Ja tas ir iespējams un nav pretrunā ar iekšējās tiesību sistēmas pamatprincipiem, un ja kāda persona atrodas kādas Dalībvalsts teritorijā un šo personu ir nepieciešams nopratināt kā liecinieku vai kā ekspertu citas Dalībvalsts tiesu institūcijās, tad pirmā Dalībvalsts var pēc otras valsts lūguma atļaut rīkot šo nopratināšanu video konferences veidā, ja attiecīgajai personai nav iespējams vai nav vēlams personīgi ierasties pieprasījumu iesniegušās Dalībvalsts teritorijā. Dalībvalstis var vienoties par to, ka šo nopratināšanu veic pieprasījumu iesniegušās Dalībvalsts tiesu institūcijas pārstāvis un ka tajā piedalās kāds pieprasījumu saņēmušās Dalībvalsts tiesu institūcijas pārstāvis.

19. Pieprasījumu iesniegusī Dalībvalsts bez pieprasījumu saņēmušās Dalībvalsts iepriekš dotas piekrišanas nedrīkst nodot vai izmantot pieprasījumu saņēmušās Dalībvalsts sniegto informāciju vai liecības tādām izmeklēšanas, kriminālvajāšanas vai tiesvedības vajadzībām, kas nav bijušas norādītas palīdzības pieprasījumā. Nekas no tā, kas izklāstīts šajā daļā, nevar kavēt pieprasījumu iesniegušo Dalībvalsti izpaust savos procesos tādu informāciju, kas pierāda kādas apsūdzētas personas nevainīgumu. Šajā pēdējā gadījumā pieprasījumu iesniegusī Dalībvalsts informē pieprasījumu saņēmušo Dalībvalsti pirms informācijas izpaušanas un, ja tas tiek prasīts, konsultējas ar pieprasījumu saņēmušo Dalībvalsti. Ja – izņēmuma gadījumā – tāda iepriekšēja informēšana nav iespējama, tad pieprasījumu iesniegušās Dalībvalsts pienākums ir bez kavēšanās informēt pieprasījumu saņēmušo Dalībvalsti par šo izpaušanu.

20. Pieprasījumu iesniegusī Dalībvalsts var prasīt pieprasījumu saņēmušo Dalībvalsti turēt slepenībā pieprasījuma faktu un pieprasījuma saturu, izņemot tādā mērā, kādā izpaušana nepieciešama, lai pieprasījumu varētu izpildīt. Ja pieprasījumu saņēmusī Dalībvalsts nevar ievērot konfidencialitāti, tai par to ir nekavējoties jāinformē pieprasījumu iesniegušo Dalībvalsti.

21. Savstarpējās tiesiskās palīdzības pieprasījumu var noraidīt:

(a) Ja pieprasījums nav izdarīts saskaņā ar šī panta noteikumiem;

(b) Ja pieprasījumu saņēmusī Dalībvalsts uzskata, ka pieprasījuma izpildīšana var apdraudēt tās suverenitāti, drošību, sabiedrisko kārtību vai citas būtiskas intereses;

(c) Ja pieprasījumu saņēmušās Dalībvalsts institūcijām tās iekšējie normatīvie akti aizliegtu izpildīt pieprasītās darbības attiecībā uz jebkādu līdzīgu noziedzīgu nodarījumu, ja tas būtu pakļauts izmeklēšanai, kriminālvajāšanai vai tiesvedībai saskaņā ar šīs valsts jurisdikciju;

(d) Ja savstarpējās tiesiskās palīdzības sniegšana saskaņā ar saņemto pieprasījumu būtu pretrunā ar pieprasījumu saņēmušās Dalībvalsts tiesību sistēmu.

22. Dalībvalsts nedrīkst noraidīt savstarpējās tiesiskās palīdzības pieprasījumu vienīgi tāpēc, ka attiecīgais noziedzīgais nodarījums tiek uzskatīts par tādu, kas ietver arī fiskālos aspektus.

23. Jebkurš atteikums sniegt savstarpējo tiesisko palīdzību ir pienācīgi jāpamato.

24. Pieprasījumu saņēmusī Dalībvalsts izpilda savstarpējās tiesiskās palīdzības pieprasījumu, cik ātri vien iespējams, un pēc iespējas ņem vērā jebkādus termiņus, ko ir ierosinājusi pieprasījumu iesniegusī Dalībvalsts un kuriem ir norādīti attiecīgie iemesli, ko vislabāk ir norādīt pieprasījumā. Pieprasījumu saņēmusī Dalībvalsts atbild uz saprātīgiem pieprasījumu iesniegušās Dalībvalsts lūgumiem ziņot par pieprasījuma izpildes gaitu. Pieprasījumu iesniegusī Dalībvalsts nekavējoties informē pieprasījumu saņēmušo Dalībvalsti, kad pieprasītā palīdzība vairs nav nepieciešama.

25. Pieprasījumu saņēmusī Dalībvalsts var atlikt savstarpējās tiesiskās palīdzības sniegšanu, ja tā traucē veikt kādu notiekošu izmeklēšanu, kriminālvajāšanu vai tiesvedību.

26. Pirms pieprasījuma noraidīšanas saskaņā ar šī panta 21. daļu vai pirms tā izpildīšanas atlikšanas saskaņā ar šī panta 25. daļu pieprasījumu saņēmusī Dalībvalsts konsultējas ar pieprasījumu iesniegušo Dalībvalsti, lai izskatītu, vai šo palīdzību nav iespējams sniegt saskaņā ar tādiem noteikumiem un nosacījumiem, kādus tā uzskata par nepieciešamiem. Ja pieprasījumu iesniegusī Dalībvalsts pieņem palīdzību saskaņā ar šiem noteikumiem, tad tai ir jāievēro šie noteikumi.

27. Neierobežojot šī panta 12. daļas piemērošanu, liecinieks, eksperts vai cita persona, kas pēc pieprasījumu iesniegušās Dalībvalsts lūguma piekrīt sniegt liecības kādā procesā vai arī palīdzēt izmeklēšanā, kriminālvajāšanā vai tiesvedībā pieprasījumu iesniegušās Dalībvalsts teritorijā, nedrīkst tikt pakļauta kriminālvajāšanai, aizturēšanai, sodīšanai vai jebkādiem citiem savas personīgās brīvības ierobežojumiem šajā teritorijā sakarā ar jebkādām darbībām, bezdarbību vai spriedumiem, kas notikušas vai kas pieņemti pirms šī persona atstāj pieprasījumu saņēmušās Dalībvalsts teritoriju. Šīs garantijas izbeidzas tad, kad liecinieks, eksperts vai cita persona, kurai attiecīgās teritorijas atstāšanai ir bijis piecpadsmit dienu ilgs laika periods vai cita ilguma periods, kas savstarpēji saskaņots starp Dalībvalstīm, pēc tam, kad šī persona ir oficiāli informēta par to, ka tās klātbūtne tieslietu institūcijām vairs nav nepieciešama, ir tomēr brīvprātīgi palikusi pieprasījumu iesniegušās Dalībvalsts teritorijā vai arī ir tajā brīvprātīgi atgriezusies pēc tam, kad ir to atstājusi.

28. Parastās pieprasījuma izpildes izmaksas sedz pieprasījumu saņēmusī Dalībvalsts, ja vien nav citādas vienošanās starp attiecīgajām Dalībvalstīm. Ja ir nepieciešamas ievērojamas vai ārkārtējas izmaksas pieprasījuma izpildīšanai, tad valstis savstarpēji konsultējas, lai noteiktu tos noteikumus un nosacījumus, saskaņā ar kuriem attiecīgais pieprasījums tiks izpildīts, kā arī par to, kādā veidā tiks segti izdevumi.

29. Pieprasījumu saņēmusī Dalībvalsts:

(a) Iesniedz pieprasījumu iesniegušai Dalībvalstij valdības reģistru kopijas, dokumentus vai informāciju, kas ir tās rīcībā un kas saskaņā ar tās iekšējo normatīvo aktu nosacījumiem ir publiski pieejami;

(b) Var pēc saviem ieskatiem iesniegt pieprasījumu iesniegušai Dalībvalstij pilnībā vai daļēji un saskaņā ar tādiem noteikumiem, kādus tā uzskata par nepieciešamiem, valdības reģistru kopijas, dokumentus vai informāciju, kas ir tās rīcībā un kas saskaņā ar tās iekšējo normatīvo aktu nosacījumiem nav publiski pieejami.

30. Dalībvalsts pēc nepieciešamības izskata iespējas slēgt divpusējus vai daudzpusējus līgumus vai vienošanās, kas būtu domāti šī panta mērķu sasniegšanai, dotu praktiskus rezultātus vai arī papildinātu šī panta noteikumus.

19. pants

Kopīga izmeklēšana

Dalībvalsts izskata iespējas slēgt divpusējus vai daudzpusējus līgumus vai vienošanās, saskaņā ar kuriem – attiecībā uz jautājumiem, kas tiek izmeklēti, sakarā ar kuriem tiek veikta kriminālvajāšana vai notiek tiesvedība vienā vai vairākās valstīs – attiecīgās kompetentās institūcijas var izveidot kopīgas izmeklēšanas struktūras. Ja tādu līgumu vai vienošanos nav, tad kopīga izmeklēšana var tikt veikta saskaņā ar vienošanos katrā atsevišķā gadījumā. Iesaistīto Dalībvalstu pienākums ir nodrošināt, lai pilnībā tiktu ievērota tās Dalībvalsts suverenitāte, kuras teritorijā tiek veikta izmeklēšana.

20. pants

Speciālās izmeklēšanas metodes

1. Ja to atļauj tās iekšējie tiesību pamatprincipi, katra Dalībvalsts savu iespēju robežās un atbilstoši tiem nosacījumiem, kas izklāstīti tās iekšējos normatīvajos aktos, veic nepieciešamos pasākumus, lai dotu iespēju atbilstošā veidā izmantot kontrolētās piegādes un, ja tā to uzskata par nepieciešamu, lai varētu izmantot citas speciālās izmeklēšanas metodes – tādas kā elektroniskās un citas novērošanas formas un aģentu operācijas, ko tās teritorijā īsteno tās kompetentās institūcijas, lai efektīvi apkarotu organizēto noziedzību.

2. Lai izmeklētu noziedzīgus nodarījumus, kas atrunāti šajā Konvencijā, Dalībvalstis tiek aicinātas noslēgt, kad tas nepieciešams, atbilstošus divpusējus vai daudzpusējus līgumus vai vienošanās par šādu speciālo izmeklēšanas metožu izmantošanu savstarpējās sadarbības starptautiskā līmenī. Šie līgumi vai vienošanās tiek noslēgti un īstenoti atbilstoši valstu suverēnās līdztiesības principam un tiek pildīti atbilstoši minēto līgumu vai vienošanās noteikumiem.

3. Ja nav tāda līguma vai vienošanās, kāds aprakstīts šī panta 2. daļā, tad lēmumi par šādu speciālo izmeklēšanas metožu izmantošanu starptautiskā līmenī tiek pieņemti katrā atsevišķā gadījumā, un, ja nepieciešams, tos pieņemot, tiek ņemti vērā finansiālās vienošanās par jurisdikciju starp iesaistītajām Dalībvalstīm.

4. Lēmumi par kontrolētās piegādes izmantošanu starptautiskā līmenī var ar ieinteresēto Dalībvalstu piekrišanu ietvert tādas metodes kā pārtveršana un atļaušana precēm turpināt ceļu nemainītā veidā vai arī šo preču izņemšana vai nomaiņa pilnībā vai daļēji.

21. pants

Tiesvedības nodošana

Dalībvalstis izskata iespēju viena otrai nodot tiesvedību, kas saistīta ar šajā Konvencijā atrunāto noziedzīgo nodarījumu izmeklēšanu, tajos gadījumos, kad tiek uzskatīts, ka tāda nodošana ir to pienācīgas iztiesāšanas interesēs – jo sevišķi gadījumos, kad ir iesaistītas vairākas jurisdikcijas – lai būtu iespējams koncentrēt izmeklēšanu.

22. pants

Kriminālreģistra izveidošana

Katra Dalībvalsts var veikt tādus likumdošanas vai citus pasākumus, kādi varētu būt nepieciešami, lai ņemtu vērā, ievērojot noteikumus un mērķus, kurus tā atzīst par nepieciešamiem, apsūdzētā likumpārkāpēja iepriekšējās sodāmības kādā citā valstī, lai izmantotu šo informāciju tiesvedībā, kas attiecas uz šajā Konvencijā atrunātiem noziedzīgiem nodarījumiem.

23. pants

Tiesvedības traucēšanas kriminalizēšana

Katra Dalībvalsts veic tādus likumdošanas un citus pasākumus, kādi ir nepieciešami, lai par noziedzīgiem nodarījumiem atzītu šādas apzināti izdarītas darbības:

(a) Fiziska spēka, draudu vai iebiedēšanas izmantošana vai arī nepienākošos labumu solīšana, piedāvāšana vai došana, lai pamudinātu dot nepatiesas liecības vai arī lai iejauktos liecību došanā vai liecību iesniegšanā tiesas procesā, kas attiecas uz šajā Konvencijā atrunātajiem noziedzīgajiem nodarījumiem;

(b) Fiziska spēka, draudu vai iebiedēšanas izmantošana, lai iejauktos kāda tieslietu vai tiesībsargāšanas institūcijas darbinieka oficiālo pienākumu izpildīšanā sakarā ar šajā Konvencijā atrunāto noziedzīgo nodarījumu izdarīšanu. Nekas no tā, kas izklāstīts šajā apakšdaļā, nevar ierobežot Dalībvalstu tiesības ieviest normatīvo aktu noteikumus, kas aizsargā citu kategoriju valsts ierēdņus.

24. pants

Liecinieku aizsardzība

1. Katra Dalībvalsts veic piemērotus pasākumus savu iespēju robežās, lai nodrošinātu efektīvu aizsardzību no iespējamas atriebības vai iebiedēšanas tiem lieciniekiem tiesvedībā, kas sniedz liecības sakarā ar šajā Konvencijā atrunātajiem noziedzīgiem nodarījumiem un, ja nepieciešams, arī to radiniekiem un citām viņiem tuvām personām.

2. Šī panta 1. daļā minētie pasākumi var ietvert, cita starpā, neierobežojot apsūdzētā tiesības, tai skaitā tiesības uz taisnīgu procesu:

(a) Nepieciešamo procedūru noteikšanu minēto personu fiziskai aizsardzībai, tādu kā – tādā mērā, kādā tās ir nepieciešamas un iespējamas – viņu pārvietošana un atļaušana neizpaust vai ierobežoti izpaust informāciju par viņu identitāti un atrašanās vietu;

(b) Liecību sniegšanas noteikumu pieņemšanu, atļaujot lieciniekiem sniegt savas liecības tādā veidā, kas nodrošina liecinieku drošību, piemēram, atļaujot sniegt liecības, izmantojot saziņas tehnoloģiju – tādu kā video sakari un citi atbilstoši līdzekļi.

3. Dalībvalsts izskata iespējas slēgt līgumus vai vienošanās ar citām valstīm, lai pārvietotu šī panta 1. daļā minētās personas.

4. Šī panta noteikumi attiecas arī uz cietušajiem – tādā mērā, kādā viņi ir liecinieki.

25. pants

Palīdzība cietušajiem un cietušo aizsardzība

1. Katra Dalībvalsts veic nepieciešamos pasākumus savu iespēju robežās, lai nodrošinātu palīdzību un aizsardzību šajā Konvencijā atrunātajos noziedzīgajos nodarījumos cietušajiem.

2. Katra Dalībvalsts nosaka piemērotas procedūras, lai nodrošinātu kompensāciju un atlīdzināšanu šajā Konvencijā atrunātajos noziedzīgajos nodarījumos cietušajiem.

3. Katra Dalībvalsts, ievērojot savu iekšējo normatīvo aktu nosacījumus, nodrošina iespēju iesniegt un izskatīt cietušo viedokļus un intereses atbilstošos tiesvedības posmos pret likumpārkāpējiem, bet tādā veidā, kas neierobežo aizstāvības tiesības.

26. pants

Pasākumi sadarbības uzlabošanai ar tiesībsargāšanas institūcijām

1. Katra Dalībvalsts veic piemērotus pasākumus, lai pamudinātu tās personas, kas piedalās vai kas ir piedalījušās organizētās noziedzīgās grupās:

(a) sniegt kompetentajām institūcijām noderīgu informāciju, izmeklējot un sagādājot liecības tādos jautājumos kā:

(b) sniegt faktuālu, konkrētu palīdzību kompetentajām institūcijām, kas var palīdzēt atņemt organizētajām noziedzīgajām grupām to resursus vai noziedzīgi iegūtos līdzekļus.

2. Katra Dalībvalsts izskata iespējas atbilstošos gadījumos piespriest vieglāku sodu apsūdzētajām personām, kas sniedz būtisku palīdzību kāda šajā Konvencijā atrunāta noziedzīga nodarījuma izmeklēšanā vai iztiesāšanā.

3. Katra Dalībvalsts izskata iespējas saskaņā ar sa viem iekšējiem tiesību pamatprincipiem piešķirt imunitāti kādai personai, kas sniedz būtisku palīdzību kāda šajā Konvencijā atrunāta noziedzīga nodarījuma izmeklēšanā vai iztiesāšanā.

4. Aizsardzība šīm personām tiek nodrošināta saskaņā ar šīs Konvencijas 24. pantu.

5. Gadījumā, ja kāda persona, kas minēta šī panta 1. daļā un kas atrodas vienā Dalībvalstī, var sniegt būtisku palīdzību kādai citai Dalībvalstij, tad attiecīgās Dalībvalstis var izskatīt iespējas slēgt vienošanās saskaņā ar savu iekšējo normatīvo aktu nosacījumiem, lai otra Dalībvalsts nodrošinātu apstākļus atbilstoši šī panta 2. un 3.daļām.

27. pants

Sadarbība tiesībsargāšanas jomā

1. Dalībvalstis savstarpēji cieši sadarbojas, atbilstoši savām iekšējām tiesību un administratīvajām sistēmām, lai palielinātu tiesībsargāšanas darbību efektivitāti cīņā pret šajā Konvencijā atrunātajiem noziedzīgiem nodarījumiem. Tai skaitā, katra Dalībvalsts veic efektīvus pasākumus:

(a) Lai uzlabotu un, kad nepieciešams, izveidotu saziņas kanālus starp savām kompetentajām institūcijām, pārvaldēm un dienestiem, veicinot drošu un ātru informācijas apmaiņu attiecībā uz visiem šajā Konvencijā atrunāto noziedzīgo nodarījumu aspektiem, ieskaitot – ja attiecīgās Dalībvalsts to uzskata par nepieciešamu – informāciju par saistību ar cita veida noziedzīgām darbībām;

(b) Lai nodrošinātu sadarbību ar citām Dalībvalstīm, veicot ziņu ievākšanu par noziedzīgiem nodarījumiem, kas atrunāti šajā Konvencijā, attiecībā uz:

(c) Lai nodrošinātu, kad tas iespējams, lietas vai vielu daudzumus, kas nepieciešami analīžu vai izmeklēšanas vajadzībām;

(d) Lai veicinātu efektīvu sadarbību starp savām kompetentajām institūcijām, pārvaldēm un dienestiem un lai veiktu personāla un citu ekspertu apmaiņu, ieskaitot saskaņā ar savstarpējiem līgumiem vai vienošanām starp ieinteresētajām Dalībvalstīm sakaru virsnieku izvietošanu;

(e) Lai veiktu informācijas apmaiņu ar citām Dalībvalstīm par konkrētiem līdzekļiem un metodēm, ko izmanto organizētās noziedzīgās grupas, un, kad nepieciešams, arī par maršrutiem, sakariem un viltotas identitātes izmantošanu, par izmainītu vai viltotu dokumentu izmantošanu un par citiem savas darbības slēpšanas līdzekļiem;

(f) Lai apmainītos ar informāciju un koordinētu administratīvos un citus pasākumus, kas tiek veikti, lai savlaicīgi atklātu šajā Konvencijā atrunātos noziedzīgos nodarījumus.

2. Lai īstenotu šo Konvenciju, Dalībvalstis izskata iespējas slēgt divpusējus vai daudzpusējus līgumus vai vienošanās par tiešu sadarbību starp savām tiesībsargāšanas institūcijām un – gadījumos, kad tādi līgumi vai vienošanās jau pastāv – izskata iespējas tos papildināt. Ja tādu līgumu vai vienošanos starp attiecīgajām Dalībvalstīm nav, tad valstis var uzskatīt šo Konvenciju par pamatu savstarpējai sadarbībai tiesībsargāšanas jomā attiecībā uz šajā Konvencijā atrunātajiem noziedzīgiem nodarījumiem. Kad vien tas iespējams, Dalībvalsts pilnībā izmanto attiecīgos līgumus un vienošanās, ieskaitot starptautiskās vai reģionālās organizācijas, lai uzlabotu sadarbību starp savām tiesībsargāšanas institūcijām.

3. Dalībvalsts cenšas sadarboties savu iespēju robežās, lai cīnītos pret to transnacionālo organizēto noziedzību, kas izmanto moderno tehnoloģiju.

28. pants

Informācijas vākšana, apmaiņa un analīze

par organizētās noziedzības raksturu

1. Katra Dalībvalsts izskata iespējas analizēt, konsultējoties ar zinātniekiem un akadēmiķiem, organizētās noziedzības attīstības tendences savā teritorijā, tos apstākļus, kādos organizētā noziedzība darbojas, kā arī iesaistītās profesionālās grupas un tehnoloģiju.

2. Dalībvalstis izskata iespējas izstrādāt un savstarpēji dalīties analītiskajās ekspertu zināšanās par organizētās noziedzības darbību, gan tieši cita ar citu, gan arī caur starptautiskajām un reģionālajām organizācijām. Šajā nolūkā ir nepieciešams izstrādāt un pielietot kopīgas definīcijas, standartus un metodoloģijas.

3. Katra Dalībvalsts izskata iespējas uzraudzīt savu politiku un reālos pasākumus, lai apkarotu organizēto noziedzību un izvērtētu to efektivitāti un iedarbību.

29. pants

Apmācība un tehniskā palīdzība

1. Katra Dalībvalsts nepieciešamajā mērā ierosina, izstrādā vai uzlabo konkrētas apmācību programmas savam tiesībsargāšanas personālam, ieskaitot prokurorus, izmeklēšanas darbiniekus un muitas personālu, kā arī citu personālu, kam uzticēta šajā Konvencijā noteikto noziedzīgo nodarījumu novēršana, atklāšana un kontrole. Šajās programmās var ietilpt personāla vadība un maiņa. Šīs programmas iekšējo normatīvo aktu atļautajā mērā konkrēti aptver:

1. šajā Konvencijā noteikto noziedzīgo nodarījumu novēršanas, atklāšanas un kontroles metodes;
2. maršrutu un tehniku, ko izmanto personas, kuras tur aizdomās par iesaistīšanos šajā Konvencijā noteiktos noziedzīgos nodarījumos tai skaitā pārejas posma valstīs, un atbilstoši pretpasākumi;
3. kontrabandas kustības novērošanu;
4. noziedzīgi iegūto līdzekļu, mantas, iekārtu vai citu instrumentu kustības atklāšanu un novēršanu, un šādu līdzekļu, mantas, iekārtu vai citu līdzekļu nodošanai, slēpšanai vai maskēšanai izmantotās metodes, kā arī nelegāli iegūtu līdzekļu legalizēšanas un citu finansiālu noziegumu apkarošanai izmantotās metodes;
5. pierādījumu vākšanu;
6. kontroles tehniku brīvās tirdzniecības zonās un brīvostās;
7. mūsdienu tiesībsargāšanas iekārtas un tehniku, elektronisko uzraudzību, kontrolētas piegādes un slepenās operācijas;
8. ar datoru, telekomunikāciju tīklu vai citu mūsdienīgo tehnoloģiju formu palīdzību izdarīto transnacionālo organizētas noziedzīgas grupas noziedzīgu nodarījumu apkarošanai izmantotās metodes; un
9. upuru un liecinieku aizsardzībai izmantotās metodes.

1. Dalībvalstis palīdz viena otrai pētniecības un apmācības programmu plānošanā un ieviešanā, kas paredzētas pieredzes apmaiņai šī panta 1.daļā minētajās jomās. Šajā nolūkā, kur nepieciešams, tiek izmantotas reģionālas un transnacionālas konferences un semināri, lai veicinātu sadarbību un stimulētu savstarpējas ieinteresētības problēmu apspriešanu, ieskaitot pārejas valstu īpašās problēmas.
2. Dalībvalsts veicina apmācību un tehnisko palīdzību, kas atvieglo izdošanu un savstarpējo tiesisko palīdzību. Šādā apmācībā un tehniskā palīdzībā var ietilpt valodu apmācība, personāla komandējumi un apmaiņa centrālās varas iestādēs vai aģentūrās ar attiecīgo atbildību.
3. Divpusēju vai daudzpusēju līgumu vai vienošanos esamības gadījumā Dalībvalsts dara visu nepieciešamo, lai maksimāli palielinātu operatīvās un apmācību aktivitātes transnacionālās un reģionālās organizācijās un citu attiecīgu divpusēju un daudzpusēju līgumu vai vienošanos ietvaros.

30. pants

Citi pasākumi: Konvencijas ieviešana, izmantojot

ekonomisko attīstību un tehnisko palīdzību

1. Dalībvalsts veic pasākumus šīs Konvencijas optimālas ieviešanas veicināšanai iespējamā mērā ar starptautiskas sadarbības palīdzību, ņemot vērā organizētās noziedzības negatīvo ietekmi uz sabiedrību kopumā un sevišķi uz ilgstošu attīstību.
2. Dalībvalsts pēc iespējas realizē konkrētus centienus, saskaņojot tos savstarpēji, kā arī ar starptautiskām un reģionālām organizācijām:

1. lai veicinātu savu sadarbību dažādos līmeņos ar jaunattīstības valstīm nolūkā stiprināt to spēju novērst un apkarot transnacionālo organizēto noziedzību;
2. lai vairotu finansiālo un materiālo palīdzību, lai atbalstītu jaunattīstības valstu centienus efektīvi apkarot transnacionālo organizēto noziedzību un palīdzētu tām sekmīgi ieviest šo Konvenciju;
3. lai nodrošinātu tehnisko palīdzību jaunattīstības valstīm un valstīm ar pārejas ekonomiku, lai palīdzētu tām apmierināt savas vajadzības sakarā ar šīs Konvencijas ieviešanu. Šajā nolūkā Dalībvalsts cenšas nodrošināt atbilstošus un regulārus brīvprātīgus ieguldījumus kontā, kas īpaši šim nolūkam paredzēts Apvienoto Nāciju Organizācijas finansēšanas mehānismā. Dalībvalstis atbilstoši savu iekšējo normatīvo aktu noteikumiem un šīs Konvencijas noteikumiem arī var īpaši apsvērt noziedzīgi iegūtu līdzekļu vai saskaņā ar šīs Konvencijas noteikumiem konfiscētas mantas daļas vai atbilstošas vērtības ieguldīšanu augstāk minētajā kontā.
4. lai pamudinātu un pārliecinātu citas valstis un atbilstošas finansiālas institūcijas iesaistīties šajā pantā noteiktajos centienos, konkrēti nodrošinot jaunattīstības valstīm vairāk apmācības programmu un mūsdienīgo iekārtu, lai palīdzētu tām sasniegt šīs Konvencijas izvirzītos mērķus.

1. Šie pasākumi pēc iespējas neskar esošās ārvalstu palīdzības saistības vai citas finansiālas sadarbības vienošanās divpusējā, reģionālā vai starptautiskā līmenī.
2. Dalībvalstis var noslēgt divpusējus vai daudzpusējus līgumus vai vienošanās par materiālu vai loģistisku palīdzību, ņemot vērā finansiālās vienošanās, kas nepieciešamas, lai šajā Konvencijā noteiktie transnacionālās sadarbības līdzekļi būtu efektīvi un lai novērstu, atklātu un kontrolētu transnacionālo organizēto noziedzību.

31. pants

Novēršana

1. Dalībvalsts cenšas izstrādāt un izvērtēt nacionālos projektus un iedibināt un veicināt uz transnacionālās organizētās noziedzības novēršanu vērstu praksi un politiku.
2. Dalībvalsts, saskaņā ar savu iekšējo normatīvo aktu pamatprincipiem, ar atbilstošu likumdošanas, administratīvu vai citu pasākumu palīdzību cenšas samazināt organizētu noziedzīgu grupu esošās vai turpmākās iespējas piedalīties likumīgā tirgū ar noziedzīgi iegūtiem līdzekļiem. Šiem pasākumiem jābūt vērstiem uz:

1. sadarbības stiprināšanu starp tiesību aizsardzības iestādēm vai prokuroriem un attiecīgām privātām organizācijām, ieskaitot rūpniecību;
2. sabiedrības un attiecīgo privāto organizāciju integritātes aizsardzībai paredzēto standartu un procedūras izstrādi, kā arī ētikas kodeksu izstrādi attiecīgām profesijām, it sevišķi juristiem, notāriem, nodokļu konsultantiem un grāmatvežiem;
3. iespēju novēršanu organizētām noziedzīgām grupām ļaunprātīgi izmantot sabiedrisku iestāžu rīkotus konkursus un subsīdijas, un licences, ko sabiedriskas iestādes piešķir komerciālai darbībai;
4. iespēju novēršanu organizētām noziedzīgām grupām ļaunprātīgi izmantot juridiskas personas; šādos pasākumos ietilpst:

1. iespējas radīšana ar tiesas spriedumu vai citiem atbilstošiem līdzekļiem uz pamatotu laika periodu diskvalificēt personas, kas notiesātas par šajā Konvencijā noteiktiem noziedzīgiem nodarījumiem, no attiecīgajā jurisdikcijā reģistrētu juridisku personu direktoru amata;
2. no juridisku personu direktoru amata diskvalificēto personu nacionāla reģistra izveidošana; un
3. šī (d) apakšdaļa (i) un (iii) daļā norādīto reģistru informācijas apmaiņa ar citu Dalībvalstu kompetentām varas iestādēm.

1. Dalībvalsts cenšas veicināt par šajā Konvencijā noteiktiem noziedzīgiem nodarījumiem notiesātu personu atkārtotu integrāciju sabiedrībā.
2. Dalībvalsts cenšas periodiski izvērtēt esošos juridiskos instrumentus un administratīvo praksi nolūkā noteikt to vājās vietas, ko varētu ļaunprātīgi izmantot organizētas noziedzīgas grupas.
3. Dalībvalsts cenšas veicināt sabiedrības informētību attiecībā uz transnacionālās organizētās noziedzības pastāvēšanu, cēloņiem, nopietnību un draudiem. Ja nepieciešams, šāda informācija var tikt izplatīta ar masu mediju starpniecību, un tajā ietilpst pasākumi, kas paredzēti, lai veicinātu sabiedrības dalību šādas noziedzības novēršanā un apkarošanā.
4. Katra Dalībvalsts paziņo Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālsekretāram tās iestādes vai iestāžu nosaukumu un adresi, kas var palīdzēt citām Dalībvalstīm transnacionālās organizētās noziedzības novēršanas pasākumu izstrādē.
5. Dalībvalstis nepieciešamības gadījumā sadarbojas savstarpēji un ar attiecīgām starptautiskām un reģionālām organizācijām, lai veicinātu un izstrādātu šajā pantā norādītos pasākumus. Šajā sadarbībā ietilpst piedalīšanās starptautiskos projektos, kas vērsti uz transnacionālās organizētās noziedzības novēršanu, piemēram, kas mazina tos apstākļus, kas veicina sociāli kritisko grupu iesaistīšanu transnacionālās organizētās noziedzības darbībās.

32. pants

Konvencijas Dalībvalstu Konference

1. Ar šo tiek izveidota Konvencijas Dalībvalstu Konference, lai uzlabotu Dalībvalstu spēju apkarot transnacionālo organizēto noziedzību un veicinātu un pārbaudītu šīs Konvencijas ieviešanu.
2. Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālsekretārs sasauc Dalībvalstu Konferenci ne vēlāk kā vienu gadu pēc šīs Konvencijas spēkā stāšanās. Dalībvalstu Konference pieņem kārtības noteikumus un noteikumus, kas regulē šī panta 3. un 4. daļā aprakstītās darbības (ieskaitot noteikumus par izdevumu samaksu, kas radušies sakarā ar šo darbību veikšanu).
3. Dalībvalstu Konference vienojas par šī panta 1.daļā minēto mērķu sasniegšanas mehānismu, ieskaitot:

1. šīs Konvencijas 29., 30. un 31. pantā noteikto Dalībvalstu darbību atvieglošanu, tai skaitā veicinot brīvprātīgo iemaksu mobilizēšanu;
2. informācijas apmaiņas veicināšanu starp Dalībvalstīm par transnacionālās organizētās noziedzības piemēriem un tendencēm, un par sekmīgu tās apkarošanas praksi;
3. sadarbību ar attiecīgām starptautiskām un reģionālām organizācijām un nevalstiskām organizācijām;
4. šīs Konvencijas ieviešanas periodisku pārbaudi;
5. ieteikumus šīs Konvencijas un tās ieviešanas uzlabošanai.

1. Šī panta 3(d) un (e) daļu nolūkos Dalībvalstu Konference iegūst nepieciešamās zināšanas par Dalībvalstu veiktajiem pasākumiem šīs Konvencijas ieviešanā un grūtībām, ar ko tās saskārušās šajā procesā, caur Dalībvalstu sniegto informāciju un caur tādiem papildus pārbaudes mehānismiem, kādus var būt izveidojusi Dalībvalstu Konference.
2. Katra Dalībvalsts sniedz Dalībvalstu Konferencei tādu informāciju par savām programmām, plāniem un praksi, kā arī par likumdošanas un administratīviem pasākumiem šīs Konvencijas ieviešanai, kādu pieprasa Dalībvalstu Konference.

33. pants

Sekretariāts

1. Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālsekretārs nodrošina Dalībvalstu Konferencei nepieciešamos sekretāru pakalpojumus.
2. Sekretariāts:

1. palīdz Dalībvalstu Konferencei veikt šīs Konvencijas 32. pantā aprakstītās darbības un organizē un sniedz nepieciešamos pakalpojumus Dalībvalstu Konferences sesijām;
2. pēc pieprasījuma palīdz Dalībvalstīm sniegt informāciju Dalībvalstu Konferencei, kā paredzēts šīs Konvencijas 32.panta 5.daļā; un
3. nodrošina nepieciešamo koordināciju ar attiecīgo starptautisko un reģionālo organizāciju sekretariātiem.

34. pants

Konvencijas ieviešana

1. Katra Dalībvalsts veic nepieciešamos pasākumus, tai skatā likumdošanas un administratīvus pasākumus, saskaņā ar savu iekšējo normatīvo aktu pamatprincipiem, lai nodrošinātu savu pienākumu, kas uzlikti ar šo Konvenciju, pildīšanu.
2. Šīs Konvencijas 5.,6.,8. un 23. pantā noteiktie noziedzīgie nodarījumi tiek noteikti katras Dalībvalsts iekšējos normatīvajos aktos neatkarīgi no organizēto noziedzīgo grupu transnacionālā rakstura vai iesaistīšanās, kā aprakstīts šīs Konvencijas 3. panta 1. daļā, izņemot tādā mērā, kādā šīs Konvencijas 5. pants nosaka organizētas noziedzīgas grupas iesaisti.
3. Katra Dalībvalsts var pieņemt stingrākus vai bargākus transnacionālās organizētās noziedzības novēršanas un apkarošanas pasākumus par tiem, kas noteikti šajā Konvencijā.

35. pants

Strīdu izšķiršana

1. Dalībvalsts cenšas pārrunu ceļā izšķirt strīdus, kas saistīti ar šīs Konvencijas skaidrošanu vai piemērošanu.
2. Jebkurš strīds starp divām vai vairākām Dalībvalstīm, kas saistīts ar šīs Konvencijas skaidrošanu vai piemērošanu un ko saprātīgā laika periodā nav iespējams izšķirt pārrunu ceļā, pēc vienas Dalībvalsts lūguma tiek iesniegts arbitrāžai. Ja sešus mēnešus pēc arbitrāžas pieprasīšanas šīs Dalībvalsts nespēj vienoties par arbitrāžas organizāciju, jebkura no šīm Dalībvalstīm var iesniegt strīdu Starptautiskajai tiesai, iesniedzot pieprasījumu saskaņā ar šīs tiesas reglamentu.
3. Katra Dalībvalsts šīs Konvencijas parakstīšanas, ratifikācijas, apstiprināšanas vai akceptēšanas laikā, vai pievienojoties tai, var paziņot, ka tā neuzskata par sev saistošu šī panta 2. daļu. Attiecībā uz jebkuru Dalībvalsti, kas izteikusi šādu paziņojumu, pārējām Dalībvalstīm šī panta 2. daļa nav saistoša.
4. Jebkura Dalībvalsts, kas izteikusi paziņojumu saskaņā ar šī panta 3. daļu, var jebkurā laikā atsaukt šādu paziņojumu, informējot par to Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālsekretāru.

36. pants

Parakstīšana, ratifikācija, apstiprināšana,

akceptēšana un pievienošanās

1. Šī Konvencija atklāta parakstīšanai visām valstīm no 2000. gada 12. decembra līdz 15. decembrim Palermo, Itālijā, un pēc tam Apvienoto Nāciju Organizācijas mītnē Ņujorkā līdz 2002. gada 12. decembrim.
2. Šī Konvencija ir atklāta parakstīšanai arī reģionālām ekonomiskās integrācijas organizācijām ar noteikumu, ka vismaz viena šādas organizācijas dalībvalsts ir parakstījusi šo Konvenciju saskaņā ar šī panta 1.daļu.
3. Šo Konvenciju jāratificē, jāakceptē vai jāapstiprina. Ratifikācijas, akceptēšanas vai apstiprināšanas instrumenti tiek iesniegti Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālsekretāram. Reģionālās ekonomiskās integrācijas organizācijas var iesniegt savus ratifikācijas, akceptēšanas vai apstiprināšanas instrumentus, ja to izdarījusi vismaz viena attiecīgās organizācijas dalībvalsts. Ratifikācijas, akceptēšanas vai apstiprināšanas instrumentā attiecīgā organizācija paziņo savas kompetences apjomu attiecībā uz jautājumiem, ko regulē šī Konvencija. Šāda organizācija arī informē dokumentu depozitāriju par jebkādām būtiskām izmaiņām savas kompetences apjomā.
4. Šai Konvencijai var pievienoties jebkura valsts vai jebkura reģionāla ekonomiskās integrācijas organizācija, ja vismaz viena tās dalībvalsts ir šīs Konvencijas Dalībvalsts. Dokumenti par pievienošanos tiek iesniegti Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālsekretāram. Pievienošanās laikā reģionāla ekonomiskās integrācijas organizācija paziņo savas kompetences apjomu attiecībā uz jautājumiem, ko regulē šī Konvencija. Šāda organizācija arī informē dokumentu depozitāriju par jebkādām būtiskām izmaiņām savas kompetences apjomā.

37. pants

Saistība ar protokoliem

1. Šī Konvencija var tikt papildināta ar vienu vai vairākiem protokoliem.
2. Lai valsts vai reģionāla ekonomiskās integrācijas organizācija varētu kļūt par protokola Dalībvalsti, tai jābūt arī šīs Konvencijas Dalībvalstij.
3. Protokols nav saistošs šīs Konvencijas Dalībvalstij, ja tā nekļūst par protokola dalībvalsti saskaņā ar protokola noteikumiem.
4. Jebkurš šīs Konvencijas protokols tiek skaidrots kopā ar šo Konvenciju, ņemot vērā šāda protokola mērķi.

38. pants

Spēkā stāšanās

1. Šī Konvencija stājas spēkā deviņdesmitajā dienā pēc četrdesmitā dokumenta par ratifikāciju, apstiprināšanu, akceptēšanu vai pievienošanos iesniegšanas datuma. Šī panta nolūkos neviens dokuments, ko iesniedz reģionāla ekonomiskās integrācijas organizācija, netiek skaitīts papildus dokumentiem, ko iesniegušas šīs organizācijas dalībvalstis.
2. Attiecībā uz katru valsti vai reģionālu ekonomiskās integrācijas organizāciju, kas ratificē, apstiprina vai akceptē šo Konvenciju, vai pievienojas tai pēc četrdesmitā dokumenta iesniegšanas par šādu rīcību, šī Konvencija stājas spēkā trīsdesmitajā dienā pēc tam, kad šāda valsts vai organizācija iesniegusi attiecīgo dokumentu.

39. pants

Grozījumi

1. Piecus gadus pēc šīs Konvencijas spēkā stāšanās Dalībvalsts var ieteikt grozījumus un iesniegt tos reģistrēšanai Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālsekretāram, kurš pēc tam paziņo ieteiktos grozījumus pārējām Dalībvalstīm un Dalībvalstu Konferencei ar mērķi izskatīt un pieņemt lēmumu par šādu priekšlikumu. Dalībvalstu Konference dara visu nepieciešamo, lai panāktu vienprātību par katru grozījumu. Ja izmantoti visi centieni panākt vienprātību un vienošanos nav izdevies panākt, grozījuma pieņemšanai pēdējā instancē nepieciešams Dalībvalstu Konferencē klātesošo un balsojošo Dalībvalstu divu trešdaļu balsu vairākums.
2. Reģionālās ekonomiskās integrācijas organizācijas savas kompetences jautājumos izmanto savas tiesības balsot saskaņā ar šo pantu, un tām piederošo balsu skaits ir vienāds ar to Dalībvalstu skaitu, kas ir šīs Konvencijas dalībnieces. Šādas organizācijas nevar izmantot savas balsstiesības, ja to Dalībvalstis izmanto savas balsstiesības, un otrādi.
3. Grozījumu, kas pieņemts saskaņā ar šī panta 1. daļu, Dalībvalstis var ratificēt, apstiprināt vai akceptēt.
4. Grozījums, kas pieņemts saskaņā ar šī panta 1. daļu, attiecībā uz Dalībvalsti stājas spēkā deviņdesmit dienas pēc tam, kad Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālsekretāram iesniegts dokuments par šāda grozījuma ratifikāciju, apstiprināšanu vai akceptēšanu.
5. Kad grozījums stājas spēkā, tas ir saistošs tām Dalībvalstīm, kas atzinušas to par saistošu. Pārējām Dalībvalstīm paliek saistoši šīs Konvencijas noteikumi un jebkādi agrāk izdarīti grozījumi, ko tās ratificējušas, apstiprinājušas vai akceptējušas.

40. pants

Denonsēšana

1. Dalībvalsts var denonsēt šo Konvenciju ar rakstisku paziņojumu Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālsekretāram. Denonsēšana stājas spēkā vienu gadu pēc dienas, kad Ģenerālsekretārs saņēmis šādu paziņojumu.
2. Reģionāla ekonomiskās integrācijas organizācija pārstāj būt šīs Konvencijas Dalībvalsts, kad šo Konvenciju denonsējušas visas šīs organizācijas dalībvalstis.
3. Šīs Konvencijas denonsēšana saskaņā ar šī panta 1. daļu nozīmē arī jebkādu tās protokolu denonsēšanu.

41. pants

Depozitārijs un valodas

1. Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālsekretārs ir iecelts par šīs Konvencijas depozitāriju.
2. Šīs Konvencijas oriģināls, kura teksti arābu, ķīniešu, angļu, franču, krievu un spāņu valodā ir līdzvērtīgi un autentiski, tiek nodots glabāšanai Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālsekretāram.

TO APLIECINOT, zemāk parakstījušies pilnvarotie, kurus tam pilnvarojušas attiecīgās valdības, ir parakstījuši šo Konvenciju.

United Nations A/AC.254/36

_____________________________________________

General Assembly Distr.: General

United Nations Convention against Transnational

Article 1

Statement of purpose

The purpose of this Convention is to promote cooperation to prevent and combat transnational organized crime more effectively.

Article 2

Use of terms

For the purposes of this Convention:

(a) “Organized criminal group” shall mean a structured group of three or more persons, existing for a period of time and acting in concert with the aim of committing one or more serious crimes or offences established in accordance with this Convention, in order to obtain, directly or indirectly, a financial or other material benefit;

(b) “Serious crime” shall mean conduct constituting an offence punishable by a maximum deprivation of liberty of at least four years or a more serious penalty;

(c) “Structured group” shall mean a group that is not randomly formed for the immediate commission of an offence and that does not need to have formally defined roles for its members, continuity of its membership or a developed structure;

(d) “Property” shall mean assets of every kind, whether corporeal or incorporeal, movable or immovable, tangible or intangible, and legal documents or instruments evidencing title to, or interest in, such assets;

(e) “Proceeds of crime” shall mean any property derived from or obtained, directly or indirectly, through the commission of an offence;

(f) “Freezing” or “seizure” shall mean temporarily prohibiting the transfer, conversion, disposition or movement of property or temporarily assuming custody or control of property on the basis of an order issued by a court or other competent authority;

(g) “Confiscation”, which includes forfeiture where applicable, shall mean the permanent deprivation of property by order of a court or other competent authority;

(h) “Predicate offence” shall mean any offence as a result of which proceeds have been generated that may become the subject of an offence as defined in Article 6 of this Convention;

(i) “Controlled delivery” shall mean the technique of allowing illicit or suspect consignments to pass out of, through or into the territory of one or more States, with the knowledge and under the supervision of their competent authorities, with a view to the investigation of an offence and the identification of persons involved in the commission of the offence;

(j) “Regional economic integration organization” shall mean an organization constituted by sovereign States of a given region, to which its member States have transferred competence in respect of matters governed by this Convention and which has been duly authorized, in accordance with its internal procedures, to sign, ratify, accept, approve or accede to it; references to “States Parties” under this Convention shall apply to such organizations within the limits of their competence.

Article 3

Scope of application

1. This Convention shall apply, except as otherwise stated herein, to the prevention, investigation and prosecution of:

(a) The offences established in accordance with Articles 5, 6, 8 and 23 of this Convention; and

(b) Serious crime as defined in Article 2 of this Convention;

where the offence is transnational in nature and involves an organized criminal group.

2. For the purpose of paragraph 1 of this Article, an offence is transnational in nature if:

(a) It is committed in more than one State;

(b) It is committed in one State but a substantial part of its preparation, planning, direction or control takes place in another State;

(c) It is committed in one State but involves an organized criminal group that engages in criminal activities in more than one State; or

(d) It is committed in one State but has substantial effects in another State.

Article 4

Protection of sovereignty

1. States Parties shall carry out their obligations under this Convention in a manner consistent with the principles of sovereign equality and territorial integrity of States and that of non-intervention in the domestic affairs of other States.

2. Nothing in this Convention entitles a State Party to undertake in the territory of another State the exercise of jurisdiction and performance of functions that are reserved exclusively for the authorities of that other State by its domestic law.

Article 5

Criminalization of participation in an

organized criminal group

1. Each State Party shall adopt such legislative and other measures as may be necessary to establish as criminal offences, when committed intentionally:

(a) Either or both of the following as criminal offences distinct from those involving the attempt or completion of the criminal activity:

(i) Agreeing with one or more other persons to commit a serious crime for a purpose relating directly or indirectly to the obtaining of a financial or other material benefit and, where required by domestic law, involving an act undertaken by one of the participants in furtherance of the agreement or involving an organized criminal group;

(ii) Conduct by a person who, with knowledge of either the aim and general criminal activity of an organized criminal group or its intention to commit the crimes in question, takes an active part in:

a. Criminal activities of the organized criminal group;

b. Other activities of the organized criminal group in the knowledge that his or her participation will contribute to the achievement of the above-described criminal aim;

(b) Organizing, directing, aiding, abetting, facilitating or counselling the commission of serious crime involving an organized criminal group.

2. The knowledge, intent, aim, purpose or agreement referred to in paragraph 1 of this Article may be inferred from objective factual circumstances.

3. States Parties whose dome stic law requires involvement of an organized criminal group for purposes of the offences established in accordance with paragraph 1 (a) (i) of this Article shall ensure that their domestic law covers all serious crimes involving organized criminal groups. Such States Parties, as well as States Parties whose domestic law requires an act in furtherance of the agreement for purposes of the offences established in accordance with paragraph 1 (a) (i) of this Article, shall so inform the Secretary-General of the United Nations at the time of their signature or of deposit of their instrument of ratification, acceptance or approval of or accession to this Convention.

Article 6

Criminalization of the laundering of proceeds of crime

1. Each State Party shall adopt, in accordance with fundamental principles of its domestic law, such legislative and other measures as may be necessary to establish as criminal offences, when committed intentionally:

(a) (i) The conversion or transfer of property, knowing that such property is the proceeds of crime, for the purpose of concealing or disguising the illicit origin of the property or of helping any person who is involved in the commission of the predicate offence to evade the legal consequences of his or her action;

(ii) The concealment or disguise of the true nature, source, location, disposition, movement or ownership of or rights with respect to property, knowing that such property is the proceeds of crime;

(b) Subject to the basic concepts of its legal system:

(i) The acquisition, possession or use of property, knowing, at the time of receipt, that such property is the proceeds of crime;

(ii) Participation in, association with or conspiracy to commit, attempts to commit and aiding, abetting, facilitating and counselling the commission of any of the offences established in accordance with this Article.

2. For purposes of implementing or applying paragraph 1 of this Article:

(a) Each State Party shall seek to apply paragraph 1 of this Article to the widest range of predicate offences;

(b) Each State Party shall include as predicate offences all serious crime as defined in Article 2 of this Convention and the offences established in accordance with Articles 5, 8 and 23 of this Convention. In the case of States Parties whose legislation sets out a list of specific predicate offences, they shall, at a minimum, include in such list a comprehensive range of offences associated with organized criminal groups;

(c) For the purposes of subparagraph (b), predicate offences shall include offences committed both within and outside the jurisdiction of the State Party in question. However, offences committed outside the jurisdiction of a State Party shall constitute predicate offences only when the relevant conduct is a criminal offence under the domestic law of the State where it is committed and would be a criminal offence under the domestic law of the State Party implementing or applying this Article had it been committed there;

(d) Each State Party shall furnish copies of its laws that give effect to this Article and of any subsequent changes to such laws or a description thereof to the Secretary-General of the United Nations;

(e) If required by fundamental principles of the domestic law of a State Party, it may be provided that the offences set forth in paragraph 1 of this Article do not apply to the persons who committed the predicate offence;

(f) Knowledge, intent or purpose required as an element of an offence set forth in paragraph 1 of this Article may be inferred from objective factual circumstances.

Article 7

Measures to combat money-laundering

1. Each State Party:

(a) Shall institute a comprehensive domestic regulatory and supervisory regime for banks and non-bank financial institutions and, where appropriate, other bodies particularly susceptible to money-laundering, within its competence, in order to deter and detect all forms of money-laundering, which regime shall emphasize requirements for customer identification, record-keeping and the reporting of suspicious transactions;

(b) Shall, without prejudice to Articles 18 and 27 of this Convention, ensure that administrative, regulatory, law enforcement and other authorities dedicated to combating money-laundering (including, where appropriate under domestic law, judicial authorities) have the ability to cooperate and exchange information at the national and international levels within the conditions prescribed by its domestic law and, to that end, shall consider the establishment of a financial intelligence unit to serve as a national centre for the collection, analysis and dissemination of information regarding potential money-laundering.

2. States Parties shall consider implementing feasible measures to detect and monitor the movement of cash and appropriate negotiable instruments across their borders, subject to safeguards to ensure proper use of information and without impeding in any way the movement of legitimate capital. Such measures may include a requirement that individuals and businesses report the cross-border transfer of substantial quantities of cash and appropriate negotiable instruments.

3. In establishing a domestic regulatory and supervisory regime under the terms of this Article, and without prejudice to any other Article of this Convention, States Parties are called upon to use as a guideline the relevant initiatives of regional, interregional and multilateral organizations against money-laundering.

4. States Parties shall endeavour to develop and promote global, regional, subregional and bilateral cooperation among judicial, law enforcement and financial regulatory authorities in order to combat money-laundering.

Article 8

Criminalization of corruption

1. Each State Party shall adopt such legislative and other measures as may be necessary to establish as criminal offences, when committed intentionally:

(a) The promise, offering or giving to a public official, directly or indirectly, of an undue advantage, for the official himself or herself or another person or entity, in order that the official act or refrain from acting in the exercise of his or her official duties;

(b) The solicitation or acceptance by a public official, directly or indirectly, of an undue advantage, for the official himself or herself or another person or entity, in order that the official act or refrain from acting in the exercise of his or her official duties.

2. Each State Party shall consider adopting such legislative and other measures as may be necessary to establish as criminal offences conduct referred to in paragraph 1 of this Article involving a foreign public official or international civil servant. Likewise, each State Party shall consider establishing as criminal offences other forms of corruption.

3. Each State Party shall also adopt such measures as may be necessary to establish as a criminal offence participation as an accomplice in an offence established in accordance with this Article.

4. For the purposes of paragraph 1 of this Article and Article 9, “public official” shall mean a public official or a person who provides a public service as defined in the domestic law and as applied in the criminal law of the State Party in which the person in question performs that function.

Article 9

Measures against corruption

1. In addition to the measures set forth in Article 8 of this Convention, each State Party shall, to the extent appropriate and consistent with its legal system, adopt legislative, administrative or other effective measures to promote integrity and to prevent, detect and punish the corruption of public officials.

2. Each State Party shall take measures to ensure effective action by its authorities in the prevention, detection and punishment of the corruption of public officials, including providing such authorities with adequate independence to deter the exertion of inappropriate influence on their actions.

Article 10

Liability of legal persons

1. Each State Party shall adopt such measures as may be necessary, consistent with its legal principles, to establish the liability of legal persons for participation in serious crimes involving an organized criminal group and for the offences established in accordance with Articles 5, 6, 8 and 23 of this Convention.

2. Subject to the legal principles of the State Party, the liability of legal persons may be criminal, civil or administrative.

3. Such liability shall be without prejudice to the criminal liability of the natural persons who have committed the offences.

4. Each State Party shall, in particular, ensure that legal persons held liable in accordance with this Article are subject to effective, proportionate and dissuasive criminal or non-criminal sanctions, including monetary sanctions.

Article 11

Prosecution, adjudication and sanctions

1. Each State Party shall make the commission of an offence established in accordance with Articles 5, 6, 8 and 23 of this Convention liable to sanctions that take into account the gravity of that offence.

2. Each State Party shall endeavour to ensure that any discretionary legal powers under its domestic law relating to the prosecution of persons for offences covered by this Convention are exercised to maximize the effectiveness of law enforcement measures in respect of those offences and with due regard to the need to deter the commission of such offences.

3. In the case of offences established in accordance with Articles 5, 6, 8 and 23 of this Convention, each State Party shall take appropriate measures, in accordance with its domestic law and with due regard to the rights of the defence, to seek to ensure that conditions imposed in connection with decisions on release pending trial or appeal take into consideration the need to ensure the presence of the defendant at subsequent criminal proceedings.

4. Each State Party shall ensure that its courts or other competent authorities bear in mind the grave nature of the offences covered by this Convention when considering the eventuality of early release or parole of persons convicted of such offences.

5. Each State Party shall, where appropriate, establish under its domestic law a long statute of limitations period in which to commence proceedings for any offence covered by this Convention and a longer period where the alleged offender has evaded the administration of justice.

6. Nothing contained in this Convention shall affect the principle that the description of the offences established under this Convention and of the applicable legal defences or other legal principles controlling the lawfulness of conduct is reserved to the domestic law of a State Party and that such offences shall be prosecuted and punished in accordance with that law.

Article 12

Confiscation and seizure

1. States Parties shall adopt, to the greatest extent possible within their domestic legal systems, such measures as may be necessary to enable confiscation of:

(a) Proceeds of crime derived from offences covered by this Convention or property the value of which corresponds to that of such proceeds;

(b) Property, equipment or other instrumentalities used in or destined for use in offences covered by this Convention.

2. States Parties shall adopt such measures as may be necessary to enable the identification, tracing, freezing or seizure of any item referred to in paragraph 1 of this Article for the purpose of eventual confiscation.

3. If proceeds of crime have been transformed or converted, in part or in full, into other property, such property shall be liable to the measures referred to in this Article

instead of the proceeds.

4. If proceeds of crime have been intermingled with property acquired from legitimate sources, such property shall, without prejudice to any powers relating to freezing or seizure, be liable to confiscation up to the assessed value of the intermingled proceeds.

5. Income or other benefits derived from proceeds of crime, from property into which proceeds of crime have been transformed or converted or from property with which proceeds of crime have been intermingled shall also be liable to the measures referred to in this Article, in the same manner and to the same extent as proceeds of crime.

6. For the purposes of this Article and Article 13, each State Party shall empower its courts or other competent authorities to order that bank, financial or commercial records be made available or be seized. States Parties shall not decline to act under the provisions of this paragraph on the ground of bank secrecy.

7. States Parties may consider the possibility of requiring that an offender demonstrate the lawful origin of alleged proceeds of crime or other property liable to confiscation, to the extent that such a requirement is consistent with the principles of their domestic law and with the nature of the judicial and other proceedings.

8. The provisions of this Article shall not be construed to prejudice the rights of bona fide third parties.

9. Nothing contained in this Article shall affect the principle that the measures to which it refers shall be defined and implemented in accordance with and subject to the

provisions of the domestic law of a State Party.

Article 13

International cooperation for purposes of confiscation

1. A State Party that has received a request from another State Party having jurisdiction over an offence covered by this Convention for confiscation of proceeds of

crime, property, equipment or other instrumentalities referred to in Article 12, paragraph 1, of this Convention situated in its territory shall, to the greatest extent possible within its domestic legal system:

(a) Submit the request to its competent authorities for the purpose of obtaining an order of confiscation and, if such an order is granted, give effect to it; or

(b) Submit to its competent authorities, with a view to giving effect to it to the extent requested, an order of confiscation issued by a court in the territory of the requesting State Party in accordance with Article 12, paragraph 1, of this Convention insofar as it

relates to proceeds of crime, property, equipment or other instrumentalities referred to in Article 12, paragraph 1, situated in the territory of the requested State Party.

2. Following a request made by another State Party having jurisdiction over an offence covered by this Convention, the requested State Party shall take measures to identify, trace and freeze or seize proceeds of crime, property, equipment or other instrumentalities referred to in Article 12, paragraph 1, of this Convention for the purpose of eventual confiscation to be ordered either by the requesting State Party or, pursuant to a request under paragraph 1 of this Article, by the requested State Party.

3. The provisions of Article 18 of this Convention are applicable mutatis mutandis to this Article. In addition to the information specified in Article 18, paragraph 15, requests made pursuant to this Article shall contain:

(a) In the case of a request pertaining to paragraph 1 (a) of this Article, a description of the property to be confiscated and a statement of the facts relied upon by the requesting State Party sufficient to enable the requested State Party to seek the order under its domestic law;

(b) In the case of a request pertaining to paragraph 1 (b) of this Article, a legally admissible copy of an order of confiscation upon which the request is based issued by the requesting State Party, a statement of the facts and information as to the extent to which execution of the order is requested;

(c) In the case of a request pertaining to paragraph 2 of this Article, a statement of the facts relied upon by the requesting State Party and a description of the actions requested.

4. The decisions or actions provided for in paragraphs 1 and 2 of this Article shall be taken by the requested State Party in accordance with and subject to the provisions of its domestic law and its procedural rules or any bilateral or multilateral treaty, agreement or arrangement to which it may be bound in relation to the requesting State Party.

5. Each State Party shall furnish copies of its laws and regulations that give effect to this Article and of any subsequent changes to such laws and regulations or a description thereof to the Secretary-General of the United Nations.

6. If a State Party elects to make the taking of the measures referred to in paragraphs 1 and 2 of this Article conditional on the existence of a relevant treaty, that State Party shall consider this Convention the necessary and sufficient treaty basis.

7. Cooperation under this Article may be refused by a State Party if the offence to which the request relates is not an offence covered by this Convention.

8. The provisions of this Article shall not be construed to prejudice the rights of bona fide third parties.

9. States Parties shall consider concluding bilateral or multilateral treaties, agreements or arrangements to enhance the effectiveness of international cooperation undertaken pursuant to this Article.

Article 14

Disposal of confiscated proceeds of crime or property

1. Proceeds of crime or property confiscated by a State Party pursuant to Article 12 or Article 13, paragraph 1, of this Convention shall be disposed of by that State Party in accordance with its domestic law and administrative procedures.

2. When acting on the request made by another State Party in accordance with Article 13 of this Convention, States Parties shall, to the extent permitted by domestic law and if so requested, give priority consideration to returning the confiscated proceeds of crime or property to the requesting State Party so that it can give compensation to the victims of the crime or return such proceeds of crime or property to their legitimate owners.

3. When acting on the request made by another State Party in accordance with Articles 12 and 13 of this Convention, a State Party may give special consideration to concluding agreements or arrangements on:

(a) Contributing the value of such proceeds of crime or property or funds derived from the sale of such proceeds of crime or property or a part thereof to the account designated in accordance with Article 30, paragraph 2 (c), of this Convention and to intergovernmental bodies specializing in the fight against organized crime;

(b) Sharing with other States Parties, on a regular or case-by-case basis, such proceeds of crime or property, or funds derived from the sale of such proceeds of crime or property, in accordance with its domestic law or administrative procedures.

Article 15

Jurisdiction

1. Each State Party shall adopt such measures as may be necessary to establish its jurisdiction over the offences established in accordance with Articles 5, 6, 8 and 23 of this Convention when:

(a) The offence is committed in the territory of that State Party; or

(b) The offence is committed on board a vessel that is flying the flag of that State Party or an aircraft that is registered under the laws of that State Party at the time that the offence is committed.

2. Subject to Article 4 of this Convention, a State Party may also establish its jurisdiction over any such offence when:

(a) The offence is committed against a national of that State Party;

(b) The offence is committed by a national of that State Party or a stateless person who has his or her habitual residence in its territory; or

(c) The offence is:

(i) One of those established in accordance with Article 5, paragraph 1, of this Convention and is committed outside its territory with a view to the commission of a serious crime within its territory;

(ii) One of those established in accordance with Article 6, paragraph 1 (b) (ii), of this Convention and is committed outside its territory with a view to the commission of an offence established in accordance with Article 6, paragraph 1 (a) (i) or (ii) or

(b) (i), of this Convention within its territory.

3. For the purposes of Article 16, paragraph 10, of this Convention, each State Party shall adopt such measures as may be necessary to establish its jurisdiction over the offences covered by this Convention when the alleged offender is present in its territory and it does not extradite such person solely on the ground that he or she is one of its nationals.

4. Each State Party may also adopt such measures as may be necessary to establish its jurisdiction over the offences covered by this Convention when the alleged offender is present in its territory and it does not extradite him or her.

5. If a State Party exercising its jurisdiction under paragraph 1 or 2 of this Article has been notified, or has otherwise learned, that one or more other States Parties are conducting an investigation, prosecution or judicial proceeding in respect of the same conduct, the competent authorities of those States Parties shall, as appropriate, consult one another with a view to coordinating their actions.

6. Without prejudice to norms of general international law, this Convention does not exclude the exercise of any criminal jurisdiction established by a State Party in accordance with its domestic law.

Article 16

Extradition

1. This Article shall apply to the offences covered by this Convention or in cases where an offence referred to in Article 3, paragraph 1 (a) or (b), involves an organized

criminal group and the person who is the subject of the request for extradition is located in the requested State Party, provided that the offence for which extradition is sought is punishable under the domestic law of both the requesting State Party and the requested State Party.

2. If the request for extradition includes several separate serious crimes, some of which are not covered by this Article, the requested State Party may apply this Article also in respect of the latter offences.

3. Each of the offences to which this Article applies shall be deemed to be included as an extraditable offence in any extradition treaty existing between States Parties. States Parties undertake to include such offences as extraditable offences in every extradition treaty to be concluded between them.

4. If a State Party that makes extradition conditional on the existence of a treaty receives a request for extradition from another State Party with which it has no extradition treaty, it may consider this Convention the legal basis for extradition in respect of any offence to which this Article applies.

5. States Parties that make extradition conditional on the existence of a treaty shall:

(a) At the time of deposit of their instrument of ratification, acceptance, approval of or accession to this Convention, inform the Secretary-General of the United Nations whether they will take this Convention as the legal basis for cooperation on extradition with other States Parties to this Convention; and

(b) If they do not take this Convention as the legal basis for cooperation on extradition, seek, where appropriate, to conclude treaties on extradition with other States Parties to this Convention in order to implement this Article.

6. States Parties that do not make extradition conditional on the existence of a treaty shall recognize offences to which this Article applies as extraditable offences between themselves.

7. Extradition shall be subject to the conditions provided for by the domestic law of the requested State Party or by applicable extradition treaties, including, inter alia, conditions in relation to the minimum penalty requirement for extradition and the grounds upon which the requested State Party may refuse extradition.

8. States Parties shall, subject to their domestic law, endeavour to expedite extradition procedures and to simplify evidentiary requirements relating thereto in respect of any offence to which this Article applies.

9. Subject to the provisions of its domestic law and its extradition treaties, the requested State Party may, upon being satisfied that the circumstances so warrant and are urgent and at the request of the requesting State Party, take a person whose extradition is sought and who is present in its territory into custody or take other appropriate measures to ensure his or her presence at extradition proceedings.

10. A State Party in whose territory an alleged offender is found, if it does not extradite such person in respect of an offence to which this Article applies solely on the ground that he or she is one of its nationals, shall, at the request of the State Party seeking extradition, be obliged to submit the case without undue delay to its competent authorities for the purpose of prosecution. Those authorities shall take their decision and conduct their proceedings in the same manner as in the case of any other offence of a grave nature under the domestic law of that State Party. The States Parties concerned shall cooperate with each other, in particular on procedural and evidentiary aspects, to ensure the efficiency of such prosecution.

11. Whenever a State Party is permitted under its domestic law to extradite or otherwise surrender one of its nationals only upon the condition that the person will be returned to that State Party to serve the sentence imposed as a result of the trial or proceedings for which the extradition or surrender of the person was sought and that State Party and the State Party seeking the extradition of the person agree with this option and other terms that they may deem appropriate, such a conditional extradition or surrender shall be sufficient to discharge the obligation set forth in paragraph 10 of this Article.

12. If extradition, sought for purposes of enforcing a sentence, is refused because the person sought is a national of the requested State Party, the requested Party shall, if its domestic law so permits and in conformity with the requirements of such law, upon application of the requesting Party, consider the enforcement of the sentence that has been imposed under the domestic law of the requesting Party or the remainder thereof.

13. Any person regarding whom proceedings are being carried out in connection with any of the offences to which this Article applies shall be guaranteed fair treatment at all stages of the proceedings, including enjoyment of all the rights and guarantees provided by the domestic law of the State Party in the territory of which that person is present.

14. Nothing in this Convention shall be interpreted as imposing an obligation to extradite if the requested State Party has substantial grounds for believing that the request has been made for the purpose of prosecuting or punishing a person on account of that person’s sex, race, religion, nationality, ethnic origin or political opinions or that compliance with the request would cause prejudice to that person’s position for any one of these reasons.

15. States Parties may not refuse a request for extradition on the sole ground that the offence is also considered to involve fiscal matters.

16. Before refusing extradition, the requested State Party shall, where appropriate, consult with the requesting State Party to provide it with ample opportunity to present its opinions and to provide information relevant to its allegation.

17. States Parties shall seek to conclude bilateral and multilateral agreements or arrangements to carry out or to enhance the effectiveness of extradition.

Article 17

Transfer of sentenced persons

States Parties may consider entering into bilateral or multilateral agreements or arrangements on the transfer to their territory of persons sentenced to imprisonment or

other forms of deprivation of liberty for offences covered by this Convention, in order that they may complete their sentences there.

Article 18

Mutual legal assistance

1. States Parties shall afford one another the widest measure of mutual legal assistance in investigations, prosecutions and judicial proceedings in relation to the offences covered by this Convention as provided for in Article 3 and shall reciprocally extend to one another similar assistance where the requesting State Party has reasonable grounds to suspect that the offence referred to in Article 3, paragraph 1 (a) or (b), is transnational in nature, including that victims, witnesses, proceeds, instrumentalities or evidence of such offences are located in the requested State Party and that the offence involves an organized criminal group.

2. Mutual legal assistance shall be afforded to the fullest extent possible under relevant laws, treaties, agreements and arrangements of the requested State Party with respect to investigations, prosecutions and judicial proceedings in relation to the offences for which a legal person may be held liable in accordance with Article 10 of this Convention in the requesting State Party.

3. Mutual legal assistance to be afforded in accordance with this Article may be requested for any of the following purposes:

(a) Taking evidence or statements from persons;

(b) Effecting service of judicial documents;

(c) Executing searches and seizures, and freezing;

(d) Examining objects and sites;

(e) Providing information, evidentiary items and expert evaluations;

(f) Providing originals or certified copies of relevant documents and records, including government, bank, financial, corporate or business records;

(g) Identifying or tracing proceeds of crime, property, instrumentalities or other things for evidentiary purposes;

(h) Facilitating the voluntary appearance of persons in the requesting State Party;

(i) Any other type of assistance that is not contrary to the domestic law of the requested State Party.

4. Without prejudice to domestic law, the competent authorities of a State Party may, without prior request, transmit information relating to criminal matters to a competent authority in another State Party where they believe that such information could assist the authority in undertaking or successfully concluding inquiries and criminal proceedings or could result in a request formulated by the latter State Party pursuant to this Convention.

5. The transmission of information pursuant to paragraph 4 of this Article shall be without prejudice to inquiries and criminal proceedings in the State of the competent authorities providing the information. The competent authorities receiving the information shall comply with a request that said information remain confidential, even temporarily, or with restrictions on its use. However, this shall not prevent the receiving State Party from disclosing in its proceedings information that is exculpatory to an accused person. In such a case, the receiving State Party shall notify the transmitting State Party prior to the disclosure and, if so requested, consult with the transmitting State Party. If, in an exceptional case, advance notice is not possible, the receiving State Party shall inform the transmitting State Party of the disclosure without delay.

6. The provisions of this Article shall not affect the obligations under any other treaty, bilateral or multilateral, that governs or will govern, in whole or in part, mutual

legal assistance.

7. Paragraphs 9 to 29 of this Article shall apply to requests made pursuant to this Article if the States Parties in question are not bound by a treaty of mutual legal assistance.

If those States Parties are bound by such a treaty, the corresponding provisions of that treaty shall apply unless the States Parties agree to apply paragraphs 9 to 29 of this Article in lieu thereof. States Parties are strongly encouraged to apply these paragraphs if they facilitate cooperation.

8. States Parties shall not decline to render mutual legal assistance pursuant to this Article on the ground of bank secrecy.

9. States Parties may decline to render mutual legal assistance pursuant to this Article on the ground of absence of dual criminality. However, the requested State Party may, when it deems appropriate, provide assistance, to the extent it decides at its discretion, irrespective of whether the conduct would constitute an offence under the domestic law of the requested State Party.

10. A person who is being detained or is serving a sentence in the territory of one State Party whose presence in another State Party is requested for purposes of identification, testimony or otherwise providing assistance in obtaining evidence for investigations, prosecutions or judicial proceedings in relation to offences covered by this Convention may be transferred if the following conditions are met:

(a) The person freely gives his or her informed consent;

(b) The competent authorities of both States Parties agree, subject to such conditions as those States Parties may deem appropriate.

11. For the purposes of paragraph 10 of this Article:

(a) The State Party to which the person is transferred shall have the authority and obligation to keep the person transferred in custody, unless otherwise requested or authorized by the State Party from which the person was transferred;

(b) The State Party to which the person is transferred shall without delay implement its obligation to return the person to the custody of the State Party from which the person was transferred as agreed beforehand, or as otherwise agreed, by the competent authorities of both States Parties;

(c) The State Party to which the person is transferred shall not require the State Party from which the person was transferred to initiate extradition proceedings for the return of the person;

(d) The person transferred shall receive credit for service of the sentence being served in the State from which he or she was transferred for time spent in the custody of the State Party to which he or she was transferred.

12. Unless the State Party from which a person is to be transferred in accordance with paragraphs 10 and 11 of this Article so agrees, that person, whatever his or her nationality, shall not be prosecuted, detained, punished or subjected to any other restriction of his or her personal liberty in the territory of the State to which that person is transferred in respect of acts, omissions or convictions prior to his or her departure from the territory of the State from which such person was transferred.

13. Each State Party shall designate a central authority that shall have the responsibility and power to receive requests for mutual legal assistance and either to execute them or to transmit them to the competent authorities for execution. Where a State Party has a special region or territory with a separate system of mutual legal assistance, it may designate a distinct central authority that shall have the same function for that region or territory. Central authorities shall ensure the speedy and proper execution or transmission of the requests received. Where the central authority transmits the request to a competent authority for execution, it shall encourage the speedy and proper execution of the request by the competent authority. The Secretary-General of the United Nations shall be notified of the central authority designated for this purpose at the time each State Party deposits its instrument of ratification, acceptance or approval of or accession to this Convention. Requests for mutual legal assistance and any communication related thereto shall be transmitted to the central authorities designated by the States Parties. This requirement shall be without prejudice to the right of a State Party to require that such requests and communications be addressed to it through diplomatic channels and, in urgent circumstances, where the States Parties agree, through the International Criminal Police Organization, if possible.

14. Requests shall be made in writing or, where possible, by any means capable of producing a written record, in a language acceptable to the requested State Party, under conditions allowing that State Party to establish authenticity. The Secretary-General of the United Nations shall be notified of the language or languages acceptable to each State Party at the time it deposits its instrument of ratification, acceptance or approval of or accession to this Convention. In urgent circumstances and where agreed by the States Parties, requests may be made orally, but shall be confirmed in writing forthwith.

15. A request for mutual legal assistance shall contain:

(a) The identity of the authority making the request;

(b) The subject matter and nature of the investigation, prosecution or judicial proceeding to which the request relates and the name and functions of the authority conducting the investigation, prosecution or judicial proceeding;

(c) A summary of the relevant facts, except in relation to requests for the purpose of service of judicial documents;

(d) A description of the assistance sought and details of any particular procedure that the requesting State Party wishes to be followed;

(e) Where possible, the identity, location and nationality of any person concerned; and

(f) The purpose for which the evidence, information or action is sought.

16. The requested State Party may request additional information when it appears necessary for the execution of the request in accordance with its domestic law or when it can facilitate such execution.

17. A request shall be executed in accordance with the domestic law of the requested State Party and, to the extent not contrary to the domestic law of the requested

State Party and where possible, in accordance with the procedures specified in the request.

18. Wherever possible and consistent with fundamental principles of domestic law, when an individual is in the territory of a State Party and has to be heard as a witness or expert by the judicial authorities of another State Party, the first State Party may, at the request of the other, permit the hearing to take place by video conference if it is not

possible or desirable for the individual in question to appear in person in the territory of the requesting State Party. States Parties may agree that the hearing shall be conducted by a judicial authority of the requesting State Party and attended by a judicial authority of the requested State Party.

19. The requesting State Party shall not transmit or use information or evidence furnished by the requested State Party for investigations, prosecutions or judicial proceedings other than those stated in the request without the prior consent of the requested State Party. Nothing in this paragraph shall prevent the requesting State Party from disclosing in its proceedings information or evidence that is exculpatory to an accused person. In the latter case, the requesting State Party shall notify the requested State Party prior to the disclosure and, if so requested, consult with the requested State Party. If, in an exceptional case, advance notice is not possible, the requesting State Party shall inform the requested State Party of the disclosure without delay.

20. The requesting State Party may require that the requested State Party keep confidential the fact and substance of the request, except to the extent necessary to execute the request. If the requested State Party cannot comply with the requirement of

confidentiality, it shall promptly inform the requesting State Party.

21. Mutual legal assistance may be refused:

(a) If the request is not made in conformity with the provisions of this Article;

(b) If the requested State Party considers that execution of the request is likely to prejudice its sovereignty, security, ordre public or other essential interests;

(c) If the authorities of the requested State Party would be prohibited by its domestic law from carrying out the action requested with regard to any similar offence, had it been subject to investigation, prosecution or judicial proceedings under their own jurisdiction;

(d) If it would be contrary to the legal system of the requested State Party relating to mutual legal assistance for the request to be granted.

22. States Parties may not refuse a request for mutual legal assistance on the sole ground that the offence is also considered to involve fiscal matters.

23. Reasons shall be given for any refusal of mutual legal assistance.

24. The requested State Party shall execute the request for mutual legal assistance as soon as possible and shall take as full account as possible of any deadlines suggested by the requesting State Party and for which reasons are given, preferably in the request. The requested State Party shall respond to reasonable requests by the requesting State Party on progress of its handling of the request. The requesting State Party shall promptly inform the requested State Party when the assistance sought is no longer required.

25. Mutual legal assistance may be postponed by the requested State Party on the ground that it interferes with an ongoing investigation, prosecution or judicial proceeding.

26. Before refusing a request pursuant to paragraph 21 of this Article or postponing its execution pursuant to paragraph 25 of this Article, the requested State Party shall consult with the requesting State Party to consider whether assistance may be granted subject to such terms and conditions as it deems necessary. If the requesting State Party accepts assistance subject to those conditions, it shall comply with the conditions.

27. Without prejudice to the application of paragraph 12 of this Article, a witness, expert or other person who, at the request of the requesting State Party, consents to give evidence in a proceeding or to assist in an investigation, prosecution or judicial proceeding in the territory of the requesting State Party shall not be prosecuted, detained, punished or subjected to any other restriction of his or her personal liberty in that territory in respect of acts, omissions or convictions prior to his or her departure from the territory of the requested State Party. Such safe conduct shall cease when the witness, expert or other person having had, for a period of fifteen consecutive days or for any period agreed upon by the States Parties from the date on which he or she has been officially informed that his or her presence is no longer required by the judicial authorities, an opportunity of leaving, has nevertheless remained voluntarily in the territory of the requesting State Party or, having left it, has returned of his or her own free will.

28. The ordinary costs of executing a request shall be borne by the requested State Party, unless otherwise agreed by the States Parties concerned. If expenses of a substantial or extraordinary nature are or will be required to fulfil the request, the States Parties shall consult to determine the terms and conditions under which the request will be executed, as well as the manner in which the costs shall be borne.

29. The requested State Party:

(a) Shall provide to the requesting State Party copies of government records, documents or information in its possession that under its domestic law are available to the general public;

(b) May, at its discretion, provide to the requesting State Party in whole, in part or subject to such conditions as it deems appropriate, copies of any government records, documents or information in its possession that under its domestic law are not available to the general public.

30. States Parties shall consider, as may be necessary, the possibility of concluding bilateral or multilateral agreements or arrangements that would serve the purposes of, give practical effect to or enhance the provisions of this Article.

Article 19

Joint investigations

States Parties shall consider concluding bilateral or multilateral agreements or arrangements whereby, in relation to matters that are the subject of investigations, prosecutions or judicial proceedings in one or more States, the competent authorities concerned may establish joint investigative bodies. In the absence of such agreements or arrangements, joint investigations may be undertaken by agreement on a case-by-case basis. The States Parties involved shall ensure that the sovereignty of the State Party in whose territory such investigation is to take place is fully respected.

Article 20

Special investigative techniques

1. If permitted by the basic principles of its domestic legal system, each State Party shall, within its possibilities and under the conditions prescribed by its domestic law, take the necessary measures to allow for the appropriate use of controlled delivery and, where it deems appropriate, for the use of other special investigative techniques, such as electronic or other forms of surveillance and undercover operations, by its competent authorities in its territory for the purpose of effectively combating organized crime.

2. For the purpose of investigating the offences covered by this Convention, States Parties are encouraged to conclude, when necessary, appropriate bilateral or multilateral agreements or arrangements for using such special investigative techniques in the context of cooperation at the international level. Such agreements or arrangements shall be concluded and implemented in full compliance with the principle of sovereign equality of States and shall be carried out strictly in accordance with the terms of those agreements or arrangements.

3. In the absence of an agreement or arrangement as described in paragraph 2 of this Article, decisions to use such special investigative techniques at the international level shall be made on a case-by-case basis and may, when necessary, take into consideration financial arrangements and understandings with respect to the exercise of jurisdiction by the States Parties concerned.

4. Decisions to use controlled delivery at the international level may, with the consent of the States Parties concerned, include methods such as intercepting and allowing the goods to continue intact or be removed or replaced in whole or in part.

Article 21

Transfer of criminal proceedings

States Parties shall consider the possibility of transferring to one another proceedings for the prosecution of an offence covered by this Convention in cases where such transfer is considered to be in the interests of the proper administration of justice, in particular in cases where several jurisdictions are involved, with a view to concentrating the prosecution.

Article 22

Establishment of criminal record

Each State Party may adopt such legislative or other measures as may be necessary to take into consideration, under such terms as and for the purpose that it deems appropriate, any previous conviction in another State of an alleged offender for the purpose of using such information in criminal proceedings relating to an offence covered by this Convention.

Article 23

Criminalization of obstruction of justice

Each State Party shall adopt such legislative and other measures as may be necessary to establish as criminal offences, when committed intentionally:

(a) The use of physical force, threats or intimidation or the promise, offering or giving of an undue advantage to induce false testimony or to interfere in the giving of testimony or the production of evidence in a proceeding in relation to the commission of offences covered by this Convention;

(b) The use of physical force, threats or intimidation to interfere with the exercise of official duties by a justice or law enforcement official in relation to the commission of

offences covered by this Convention. Nothing in this subparagraph shall prejudice the right of States Parties to have legislation that protects other categories of public officials.

Article 24

Protection of witnesses

1. Each State Party shall take appropriate measures within its means to provide effective protection from potential retaliation or intimidation for witnesses in criminal proceedings who give testimony concerning offences covered by this Convention and, as appropriate, for their relatives and other persons close to them.

2. The measures envisaged in paragraph 1 of this Article may include, inter alia, without prejudice to the rights of the defendant, including the right to due process:

(a) Establishing procedures for the physical protection of such persons, such as, to the extent necessary and feasible, relocating them and permitting, where appropriate, non-disclosure or limitations on the disclosure of information concerning the identity and whereabouts of such persons;

(b) Providing evidentiary rules to permit witness testimony to be given in a manner that ensures the safety of the witness, such as permitting testimony to be given through the use of communications technology such as video links or other adequate means.

3. States Parties shall consider entering into agreements or arrangements with other States for the relocation of persons referred to in paragraph 1 of this Article.

4. The provisions of this Article shall also apply to victims insofar as they are witnesses.

Article 25

Assistance to and protection of victims

1. Each State Party shall take appropriate measures within its means to provide assistance and protection to victims of offences covered by this Convention, in particular in cases of threat of retaliation or intimidation.

2. Each State Party shall establish appropriate procedures to provide access to compensation and restitution for victims of offences covered by this Convention.

3. Each State Party shall, subject to its domestic law, enable views and concerns of victims to be presented and considered at appropriate stages of criminal proceedings against offenders in a manner not prejudicial to the rights of the defence.

Article 26

Measures to enhance cooperation with law enforcement authorities

1. Each State Party shall take appropriate measures to encourage persons who participate or who have participated in organized criminal groups:

(a) To supply information useful to competent authorities for investigative and evidentiary purposes on such matters as:

(i) The identity, nature, composition, structure, location or activities of organized criminal groups;

(ii) Links, including international links, with other organized criminal groups;

(iii) Offences that organized criminal groups have committed or may commit;

(b) To provide factual, concrete help to competent authorities that may contribute to depriving organized criminal groups of their resources or of the proceeds of crime.

2. Each State Party shall consider providing for the possibility, in appropriate cases, of mitigating punishment of an accused person who provides substantial cooperation in the investigation or prosecution of an offence covered by this Convention.

3. Each State Party shall consider providing for the possibility, in accordance with fundamental principles of its domestic law, of granting immunity from prosecution to a person who provides substantial cooperation in the investigation or prosecution of an

offence covered by this Convention.

4. Protection of such persons shall be as provided for in Article 24 of this Convention.

5. Where a person referred to in paragraph 1 of this Article located in one State Party can provide substantial cooperation to the competent authorities of another State Party, the States Parties concerned may consider entering into agreements or arrangements, in accordance with their domestic law, concerning the potential provision by the other State Party of the treatment described in paragraphs 2 and 3 of this Article.

Article 27

Law enforcement cooperation

1. States Parties shall cooperate closely with one another, consistent with their respective domestic legal and administrative systems, to enhance the effectiveness of law enforcement action to combat the offences covered by this Convention. Each State Party shall, in particular, adopt effective measures:

(a) To enhance and, where necessary, to establish channels of communication between their competent authorities, agencies and services in order to facilitate the secure and rapid exchange of information concerning all aspects of the offences covered by this Convention, including, if the States Parties concerned deem it appropriate, links with other criminal activities;

(b) To cooperate with other States Parties in conducting inquiries with respect to offences covered by this Convention concerning:

(i) The identity, whereabouts and activities of persons suspected of involvement in such offences or the location of other persons concerned;

(ii) The movement of proceeds of crime or property derived from the commission of such offences;

(iii) The movement of property, equipment or other instrumentalities used or intended for use in the commission of such offences;

(c) To provide, when appropriate, necessary items or quantities of substances for analytical or investigative purposes;

(d) To facilitate effective coordination between their competent authorities, agencies and services and to promote the exchange of personnel and other experts, including, subject to bilateral agreements or arrangements between the States Parties concerned, the posting of liaison officers;

(e) To exchange information with other States Parties on specific means and methods used by organized criminal groups, including, where applicable, routes and conveyances and the use of false identities, altered or false documents or other means of concealing their activities;

(f) To exchange information and coordinate administrative and other measures taken as appropriate for the purpose of early identification of the offences covered by this Convention.

2. With a view to giving effect to this Convention, States Parties shall consider entering into bilateral or multilateral agreements or arrangements on direct cooperation between their law enforcement agencies and, where such agreements or arrangements

already exist, amending them. In the absence of such agreements or arrangements between the States Parties concerned, the Parties may consider this Convention as the basis for mutual law enforcement cooperation in respect of the offences covered by this Convention. Whenever appropriate, States Parties shall make full use of agreements or arrangements, including international or regional organizations, to enhance the cooperation between their law enforcement agencies.

3. States Parties shall endeavour to cooperate within their means to respond to transnational organized crime committed through the use of modern technology.

Article 28

Collection, exchange and analysis of information

on the nature of organized crime

1. Each State Party shall consider analysing, in consultation with the scientific and academic communities, trends in organized crime in its territory, the circumstances in which organized crime operates, as well as the professional groups and technologies involved.

2. States Parties shall consider developing and sharing analytical expertise concerning organized criminal activities with each other and through international and regional organizations. For that purpose, common definitions, standards and methodologies should be developed and applied as appropriate.

3. Each State Party shall consider monitoring its policies and actual measures to combat organized crime and making assessments of their effectiveness and efficiency.

Article 29

Training and technical assistance

1. Each State Party shall, to the extent necessary, initiate, develop or improve specific training programmes for its law enforcement personnel, including prosecutors, investigating magistrates and customs personnel, and other personnel charged with the prevention, detection and control of the offences covered by this Convention. Such programmes may include secondments and exchanges of staff. Such programmes shall deal, in particular and to the extent permitted by domestic law, with the following:

(a) Methods used in the prevention, detection and control of the offences covered by this Convention;

(b) Routes and techniques used by persons suspected of involvement in offences covered by this Convention, including in transit States, and appropriate countermeasures;

(c) Monitoring of the movement of contraband;

(d) Detection and monitoring of the movements of proceeds of crime, property, equipment or other instrumentalities and methods used for the transfer, concealment or

disguise of such proceeds, property, equipment or other instrumentalities, as well as methods used in combating money-laundering and other financial crimes;

(e) Collection of evidence;

(f) Control techniques in free trade zones and free ports;

(g) Modern law enforcement equipment and techniques, including electronic surveillance, controlled deliveries and undercover operations;

(h) Methods used in combating transnational organized crime committed through the use of computers, telecommunications networks or other forms of modern technology; and

(i) Methods used in the protection of victims and witnesses.

2. States Parties shall assist one another in planning and implementing research and training programmes designed to share expertise in the areas referred to in paragraph 1 of this Article and to that end shall also, when appropriate, use regional and international conferences and seminars to promote cooperation and to stimulate discussion on problems of mutual concern, including the special problems and needs of transit States.

3. States Parties shall promote training and technical assistance that will facilitate extradition and mutual legal assistance. Such training and technical assistance may include language training, secondments and exchanges between personnel in central authorities or agencies with relevant responsibilities.

4. In the case of existing bilateral and multilateral agreements or arrangements, States Parties shall strengthen, to the extent necessary, efforts to maximize operational and training activities within international and regional organizations and within other relevant bilateral and multilateral agreements or arrangements.

Article 30

Other measures: implementation of the Convention through

economic development and technical assistance

1. States Parties shall take measures conducive to the optimal implementation of this Convention to the extent possible, through international cooperation, taking into account the negative effects of organized crime on society in general, in particular on sustainable development.

2. States Parties shall make concrete efforts to the extent possible and in coordination with each other, as well as with international and regional organizations:

(a) To enhance their cooperation at various levels with developing countries, with a view to strengthening the capacity of the latter to prevent and combat transnational organized crime;

(b) To enhance financial and material assistance to support the efforts of developing countries to fight transnational organized crime effectively and to help them implement this Convention successfully;

(c) To provide technical assistance to developing countries and countries with economies in transition to assist them in meeting their needs for the implementation of this Convention. To that end, States Parties shall endeavour to make adequate and regular voluntary contributions to an account specifically designated for that purpose in a United Nations funding mechanism. States Parties may also give special consideration, in accordance with their domestic law and the provisions of this Convention, to contributing to the aforementioned account a percentage of the money or of the corresponding value of proceeds of crime or property confiscated in accordance with the provisions of this Convention;

(d) To encourage and persuade other States and financial institutions as appropriate to join them in efforts under this Article, in particular by providing more training programmes and modern equipment to developing countries in order to assist them in achieving the objectives of this Convention.

3. To the extent possible, these measures shall be without prejudice to existing foreign assistance commitments or to other financial cooperation arrangements at the bilateral, regional or international level.

4. States Parties may conclude bilateral or multilateral agreements or arrangements on material and logistical assistance, taking into consideration the financial arrangements necessary for the means of international cooperation provided for by this Convention to be effective and for the prevention, detection and control of transnational organized crime.

Article 31

Prevention

1. States Parties shall endeavour to develop and evaluate national projects and to establish and promote best practices and policies aimed at the prevention of transnational organized crime.

2. States Parties shall endeavour, in accordance with fundamental principles of their domestic law, to reduce existing or future opportunities for organized criminal groups to participate in lawful markets with proceeds of crime, through appropriate legislative, administrative or other measures. These measures should focus on:

(a) The strengthening of cooperation between law enforcement agencies or prosecutors and relevant private entities, including industry;

(b) The promotion of the development of standards and procedures designed to safeguard the integrity of public and relevant private entities, as well as codes of conduct for relevant professions, in particular lawyers, notaries public, tax consultants and accountants;

(c) The prevention of the misuse by organized criminal groups of tender procedures conducted by public authorities and of subsidies and licences granted by public authorities for commercial activity;

(d) The prevention of the misuse of legal persons by organized criminal groups; such measures could include:

(i) The establishment of public records on legal and natural persons involved in the establishment, management and funding of legal persons;

(ii) The introduction of the possibility of disqualifying by court order or any appropriate means for a reasonable period of time persons convicted of offences covered by this Convention from acting as directors of legal persons incorporated within their jurisdiction;

(iii) The establishment of national records of persons disqualified from acting as directors of legal persons; and

(iv) The exchange of information contained in the records referred to in subparagraphs (d) (i) and (iii) of this paragraph with the competent authorities of other States Parties.

3. States Parties shall endeavour to promote the reintegration into society of persons convicted of offences covered by this Convention.

4. States Parties shall endeavour to evaluate periodically existing relevant legal instruments and administrative practices with a view to detecting their vulnerability to misuse by organized criminal groups.

5. States Parties shall endeavour to promote public awareness regarding the existence, causes and gravity of and the threat posed by transnational organized crime. Information may be disseminated where appropriate through the mass media and shall include measures to promote public participation in preventing and combating such crime.

6. Each State Party shall inform the Secretary-General of the United Nations of the name and address of the authority or authorities that can assist other States Parties in developing measures to prevent transnational organized crime.

7. States Parties shall, as appropriate, collaborate with each other and relevant international and regional organizations in promoting and developing the measures referred to in this Article. This includes participation in international projects aimed at the prevention of transnational organized crime, for example by alleviating the circumstances that render socially marginalized groups vulnerable to the action of transnational organized crime.

Article 32

Conference of the Parties to the Convention

1. A Conference of the Parties to the Convention is hereby established to improve the capacity of States Parties to combat transnational organized crime and to promote and review the implementation of this Convention.

2. The Secretary-General of the United Nations shall convene the Conference of the Parties not later than one year following the entry into force of this Convention. The Conference of the Parties shall adopt rules of procedure and rules governing the activities described in paragraphs 3 and 4 of this Article (including rules concerning payment of expenses incurred in carrying out those activities).

3. The Conference of the Parties shall agree upon mechanisms for achieving the objectives mentioned in paragraph 1 of this Article, including:

(a) Facilitating activities by States Parties under Articles 29, 30 and 31 of this Convention, including by encouraging the mobilization of voluntary contributions;

(b) Facilitating the exchange of information among States Parties on patterns and trends in transnational organized crime and on successful practices for combating it;

(c) Cooperating with relevant international and regional organizations and non-governmental organizations;

(d) Reviewing periodically the implementation of this Convention;

(e) Making recommendations to improve this Convention and its implementation.

4. For the purpose of paragraphs 3 (d) and (e) of this Article, the Conference of the Parties shall acquire the necessary knowledge of the measures taken by States Parties in implementing this Convention and the difficulties encountered by them in doing so through information provided by them and through such supplemental review mechanisms as may be established by the Conference of the Parties.

5. Each State Party shall provide the Conference of the Parties with information on its programmes, plans and practices, as well as legislative and administrative measures to implement this Convention, as required by the Conference of the Parties.

Article 33

Secretariat

1. The Secretary-General of the United Nations shall provide the necessary secretariat services to the Conference of the Parties to the Convention.

2. The secretariat shall:

(a) Assist the Conference of the Parties in carrying out the activities described in Article 32 of this Convention and make arrangements and provide the necessary services for the sessions of the Conference of the Parties;

(b) Upon request, assist States Parties in providing information to the Conference of the Parties as envisaged in Article 32, paragraph 5, of this Convention; and

(c) Ensure the necessary coordination with the secretariats of relevant international and regional organizations.

Article 34

Implementation of the Convention

1. Each State Party shall take the necessary measures, including legislative and administrative measures, in accordance with the fundamental principles of its domestic law, to ensure the implementation of its obligations under this Convention.

2. The offences established pursuant to Articles 5, 6, 8 and 23 of this Convention

shall be established in the domestic law of each State Party independently of the transnational nature or the involvement of an organized criminal group as described in

Article 3, paragraph 1, of this Convention, except to the extent that Article 5 of this Convention would require the involvement of an organized criminal group.

3. Each State Party may adopt more strict or severe measures than those provided for by this Convention for preventing and combating transnational organized crime.

Article 35

Settlement of disputes

l. States Parties shall endeavour to settle disputes concerning the interpretation or application of this Convention through negotiation.

2. Any dispute between two or more States Parties concerning the interpretation or application of this Convention that cannot be settled through negotiation within a reasonable time shall, at the request of one of those States Parties, be submitted to arbitration. If, six months after the date of the request for arbitration, those States Parties are unable to agree on the organization of the arbitration, any one of those States Parties may refer the dispute to the International Court of Justice by request in accordance with the Statute of the Court.

3. Each State Party may, at the time of signature, ratification, acceptance or approval of or accession to this Convention, declare that it does not consider itself bound by paragraph 2 of this Article. The other States Parties shall not be bound by paragraph 2 of this Article with respect to any State Party that has made such a reservation.

4. Any State Party that has made a reservation in accordance with paragraph 3 of this Article may at any time withdraw that reservation by notification to the Secretary-General of the United Nations.

Article 36

Signature, ratification, acceptance, approval and accession

1. This Convention shall be open to all States for signature from 12 to 15 December 2000 in Palermo, Italy, and thereafter at United Nations Headquarters in New York until 12 December 2002.

2. This Convention shall also be open for signature by regional economic integration organizations provided that at least one member State of such organization has signed this Convention in accordance with paragraph 1 of this Article.

3. This Convention is subject to ratification, acceptance or approval. Instruments of ratification, acceptance or approval shall be deposited with the Secretary-General of the United Nations. A regional economic integration organization may deposit its instrument of ratification, acceptance or approval if at least one of its member States has done likewise. In that instrument of ratification, acceptance or approval, such organization shall declare the extent of its competence with respect to the matters governed by this Convention. Such organization shall also inform the depositary of any relevant modification in the extent of its competence.

4. This Convention is open for accession by any State or any regional economic integration organization of which at least one member State is a Party to this Convention. Instruments of accession shall be deposited with the Secretary-General of the United Nations. At the time of its accession, a regional economic integration organization shall declare the extent of its competence with respect to matters governed by this Convention. Such organization shall also inform the depositary of any relevant modification in the extent of its competence.

Article 37

Relation with protocols

1. This Convention may be supplemented by one or more protocols.

2. In order to become a Party to a protocol, a State or a regional economic integration organization must also be a Party to this Convention.

3. A State Party to this Convention is not bound by a protocol unless it becomes a Party to the protocol in accordance with the provisions thereof.

4. Any protocol to this Convention shall be interpreted together with this Convention, taking into account the purpose of that protocol.

Article 38

Entry into force

1. This Convention shall enter into force on the ninetieth day after the date of deposit of the fortieth instrument of ratification, acceptance, approval or accession. For the purpose of this paragraph, any instrument deposited by a regional economic integration organization shall not be counted as additional to those deposited by member States of such organization.

2. For each State or regional economic integration organization ratifying, accepting, approving or acceding to this Convention after the deposit of the fortieth instrument of such action, this Convention shall enter into force on the thirtieth day after the date of deposit by such State or organization of the relevant instrument.

Article 39

Amendment

1. After the expiry of five years from the entry into force of this Convention, a State Party may propose an amendment and file it with the Secretary-General of the United Nations, who shall thereupon communicate the proposed amendment to the States Parties and to the Conference of the Parties to the Convention for the purpose of considering and deciding on the proposal. The Conference of the Parties shall make every effort to achieve consensus on each amendment. If all efforts at consensus have been exhausted and no agreement has been reached, the amendment shall, as a last resort, require for its adoption a two-thirds majority vote of the States Parties present and voting at the meeting of the Conference of the Parties.

2. Regional economic integration organizations, in matters within their competence, shall exercise their right to vote under this Article with a number of votes equal to the number of their member States that are Parties to this Convention. Such organizations shall not exercise their right to vote if their member States exercise theirs and vice versa.

3. An amendment adopted in accordance with paragraph 1 of this Article is subject to ratification, acceptance or approval by States Parties.

4. An amendment adopted in accordance with paragraph 1 of this Article shall enter into force in respect of a State Party ninety days after the date of the deposit with the Secretary-General of the United Nations of an instrument of ratification, acceptance or approval of such amendment.

5. When an amendment enters into force, it shall be binding on those States Parties which have expressed their consent to be bound by it. Other States Parties shall still be bound by the provisions of this Convention and any earlier amendments that they have

ratified, accepted or approved.

Article 40

Denunciation

1. A State Party may denounce this Convention by written notification to the Secretary-General of the United Nations. Such denunciation shall become effective one year after the date of receipt of the notification by the Secretary-General.

2. A regional economic integration organization shall cease to be a Party to this Convention when all of its member States have denounced it.

3. Denunciation of this Convention in accordance with paragraph 1 of this Article shall entail the denunciation of any protocols thereto.

Article 41

Depositary and languages

1. The Secretary-General of the United Nations is designated depositary of this Convention.

2. The original of this Convention, of which the Arabic, Chinese, English, French, Russian and Spanish texts are equally authentic, shall be deposited with the Secretary-General of the United Nations.

IN WITNESS WHEREOF, the undersigned plenipotentiaries, being duly authorized thereto by their respective Governments, have signed this Convention.

Iekšlietu ministrs M. Segliņš