Likumprojekts
Par 1907.gada 18.oktobra Konvenciju par starptautisku strīdu
miermīlīgu izšķiršanu
1.pants. 1907.gada 18.oktobra Konvencija par starptautisku strīdu miermīlīgu izšķiršanu (turpmāk konvencija) ar šo likumu tiek pieņemta un apstiprināta.
2.pants. Likums stājas spēkā tā izsludināšanas dienā. Līdz ar likumu izsludināma konvencija angļu valodā un tās tulkojums latviešu valodā.
3.pants. Tieslietu ministrija koordinē konvencijā paredzēto saistību izpildi.
4.pants. Konvencija stājas spēkā tās 95.pantā noteiktajā laikā un kārtībā, un Ārlietu ministrija par to paziņo laikrakstā "Latvijas Vēstnesis".
Konvencija par starptautisku strīdu miermīlīgu izšķiršanu
Viņa Majestāte Vācijas ķeizars, Prūsijas karalis; Amerikas Savienoto Valstu prezidents; Argentīnas Republikas prezidents; Viņa Majestāte Austrijas ķeizars, Bohēmijas karalis utt. Ungārijas Apustuliskais karalis; Viņa Majestāte Beļģu karalis; Bolīvijas Republikas prezidents; Brazīlijas Savienoto Valstu prezidents; Viņa Karaliskā Augstība Bulgārijas princis; Čīles Republikas prezidents; Viņa Majestāte Ķīnas imperators, Kolumbijas Republikas prezidents; Kubas Republikas pagaidu gubernators; Viņa Majestāte Dānijas karalis; Dominikānas Republikas prezidents; Ekvadoras Republikas prezidents; Viņa Majestāte Spānijas karalis; Francijas Republikas prezidents; Viņa Majestāte Lielbritānijas un Īrijas Apvienotās Karalistes, un Britu Aizjūras Domīniju karalis, Indijas imperators; Viņa Majestāte Helēņu karalis; Gvatemalas Republikas prezidents; Haiti Republikas prezidents; Viņa Majestāte Itālijas karalis; Viņa Majestāte Japānas imperators; Viņa Karaliskā Augstība Luksemburgas lielhercogs, Nasavas hercogs; Meksikas Savienoto Valstu prezidents; Viņa Karaliskā Augstība Melnkalnes princis; Nikaragvas Republikas prezidents; Viņa Majestāte Norvēģijas karalis; Panamas Republikas prezidents; Paragvajas Republikas prezidents; Viņas Majestāte Nīderlandes karaliene; Peru Republikas prezidents; Viņa Ķeizariskā Augstība Persijas šahs; Viņa Majestāte Rumānijas karalis; Viņa Majestāte Visu Krieviju ķeizars; Salvadoras Republikas prezidents; Viņa Majestāte Serbijas karalis; Viņa Majestāte Siāmas karalis; Viņa Majestāte Zviedrijas karalis; Šveices Federālā Padome; Viņa Majestāte Otomāņu imperators; Urugvajas Austrumu Republikas prezidents; Venecuēlas Savienoto Valstu prezidents;
Ar patiesu vēlmi censties saglabāt vispārēju mieru;
Apņēmušies ar visiem savā rīcībā esošiem līdzekļiem veicināt starptautisku strīdu draudzīgu izšķiršanu;
Atzīstot solidaritāti, kas vieno civilizētu nāciju sabiedrības locekļus;
Vēloties paplašināt likuma varas valstību un nostiprināt izpratni par starptautiskas justīcijas vērtīgumu;
Pārliecināti, ka pastāvīga, visiem pieejama Arbitrāžas Tribunāla izveide neatkarīgu valstu starpā būs vērā ņemams ieguldījums šī mērķa sasniegšanai;
Ievērojot priekšrocības, kuras rada arbitrāžas procedūras vispārēja un atbilstoša organizācija;
Atbalstot Starptautiskās Miera Konferences augsti godājamā iniciatora viedokli, ka ir nepieciešams Starptautiskā Līgumā noteikt vienlīdzības un tiesību principus, uz kuriem balstās valstu drošība un tautu labklājība;
Vēloties ar šo mērķi nodrošināt labāku Izmeklēšanas Komisiju un Arbitrāžas Tribunālu darbību praksē un atvieglot strīda izšķiršanu šķīrējtiesas ceļā gadījumos, kad pieļaujama vienkāršota procedūra;
Uzskatot par nepieciešamu pārskatīt noteiktās detaļās Pirmās Miera Konferences par starptautisko strīdu miermīlīgu izšķiršanu darbu un to pabeigt;
Augstās Līgumslēdzējas Puses ir nolēmušas šim nolūkam noslēgt jaunu Konvenciju un ir iecēlušās par saviem Pilnvarotajiem Pārstāvjiem šādas personas:
(šeit minēti Pilnvaroto Pārstāvju vārdi)
kas pēc sava pilnvarojuma iesniegšanas pienācīgā un atbilstošā veidā ir vienojušies par zemāk minēto:
I. Daļa. Vispārēja miera saglabāšana
Līgumslēdzējas Valstis vienojas pielikt vislielākos pūliņus, lai nodrošinātu starptautisku domstarpību izšķiršanu miermīlīgā veidā, lai, cik vien tas iespējams, padarītu spēka pielietošanu starpvalstu attiecībās par nevajadzīgu.
II. Daļa. Atbalsts un starpniecība
Līgumslēdzējas Valstis piekrīt, ka nopietnu nesaskaņu vai strīda gadījumā pirms ieroču pielietošanas tiks izmantots, cik vien tas ir iespējams, vienas vai vairāku draudzīgo Valstu atbalsts vai starpniecība.
Neatkarīgi no šīs iespējas Līgumslēdzējas Valstis uzskata par nepieciešamu un vēlamu, lai viena vai vairākas Valstis, kas nav iesaistītas strīdā, pēc savas iniciatīvas un, ciktāl to var atļaut apstākļi, piedāvātu savu atbalstu vai starpniecību Valstīm, kuru starpā radušās nesaskaņas.
Valstīm, kas nav iesaistītas strīdā, ir tiesības piedāvāt savu atbalstu vai starpniecību pat karadarbības laikā.
Neviena no strīdā iesaistītajām pusēm nevar uzskatīt šo tiesību izmantošanu par nedraudzīgu rīcību.
Starpnieka loma ietver pretējo pretenziju samierināšanu un aizvainojuma jūtu apmierināšanu, kas var pastāvēt to Valstu starpā, kurām ir radušās nesaskaņas.
Starpnieka funkcijas beidzas, kad viena no strīdā iesaistītajām pusēm vai pats starpnieks paziņo, ka tā piedāvātie samierināšanas līdzekļi netiek pieņemti.
Atbalstam un starpniecībai, kas tiek veikta pēc strīdā iesaistīto pušu lūgumu vai pēc strīdā neiesaistītu Valstu iniciatīvas, ir vienīgi konsultatīvs raksturs, un tiem nekad nav saistoša spēka.
Starpniecības pieņemšana nevar, ja vien nepastāv vienošanās par pretējo, pārtraukt, aizkavēt vai traucēt mobilizāciju vai citus pasākumus, gatavojoties karam.
Ja tā notiek pēc karadarbības uzsākšanas, ja nav vienošanās par pretējo, notiekošās militārās operācijas netiek pārtrauktas.
Līgumslēdzējas Valstis piekrīt ieteikt izmantot ja to atļauj apstākļi, īpašu starpniecību šādā veidā:
Nopietnu nesaskaņu gadījumā, kas apdraud mieru, katra no Valstīm, kuru starpā šīs nesaskaņas pastāv, izvēlas Valsti, kurai tā uztic misiju nodibināt tiešus sakarus ar otrās puses izvēlēto Valsti ar mērķi novērst miermīlīgu attiecību pārtraukšanu.
Šī mandāta darbības laikā, kura ilgums, ja vien nav noteikta cita kārtība, nevar pārsniegt trīsdesmit dienas, strīdā iesaistītās Valstis pārtrauc visus tiešos sakarus par strīda priekšmetu, kas tiek uzskatīts par nodotu vienīgi Valstu starpnieču ziņā, kam ir jāvelta visas pūles, lai to atrisinātu.
Miermīlīgu attiecīgu noteiktas pārtraukšanas gadījumā šīm Valstīm tiek uzticēts uzdevums kopīgi izmantot jebkuru iespēju atjaunot mieru.
III. Starptautiskās Izmeklēšanas Komisijas
Starptautiska rakstura strīdos, kuri neskar ne godu, ne vitālas intereses, un rodas viedokļu atšķirības dēļ par faktiskiem jautājumiem, Līgumslēdzējas Valstis uzskata par nepieciešamu un vēlamu, lai puses, kas nav spējušas panākt vienošanos ar diplomātiskiem līdzekļiem, izveido, ciktāl to atļauj apstākļi, Starptautisku Izmeklēšanas Komisiju, lai sekmētu šo strīdu atrisināšanu, noskaidrojot faktus ar bezkaislīgas un rūpīgas izmeklēšanas palīdzību.
Starptautiskās Izmeklēšanas Komisijas tiek izveidotas ar īpašu līgumu starp strīdā iesaistītajām pusēm.
Izmeklēšanas Konvencija nosaka izskatāmos faktus; tā nosaka veidu un laiku, kad Komisija ir jāizveido un Komisāru pilnvaru apjomu.
Tā arī nosaka, ja ir tāda nepieciešamība, kur jāatrodas Komisijas sēdeklim, un vai tā var pārvietoties uz citu vietu, valodu, kuru Komisija izmanto, un valodas, kuru izmantošana Komisijas priekšā ir atļauta, kā arī datumu, kurā ikvienai pusei ir jāiesniedz savs faktu izklāsts, un, vispārīgiem vārdiem runājot, visus nosacījumus, par kuriem puses ir vienojušās.
Ja puses uzskata par nepieciešamu iecelt Tiesas Padomniekus, Izmeklēšanas Konvencija nosaka viņu atlases veidu un viņu pilnvaru apjomu.
Ja Izmeklēšanas Komisija nav noteikusi, kur ir jāatrodas Komisijas sēdeklim, tas atradīsies Hāgā.
Sanāksmju vietu, kas ir noteikta, Komisija var mainīt vienīgi ar pušu piekrišanu.
Ja Izmeklēšanas Konvencija nav noteikusi, kādas valodas ir jālieto, šo jautājumu izlemj Komisija.
Ja nav vienošanās par citu kārtību, Izmeklēšanas Komisijas tiek izveidotas šīs Konvencijas 45. un 57. pantā noteiktajā kārtībā.
Ja kāds no Komisāriem vai kāds no Tiesas Padomniekiem, ja tādi ir, nomirst, atkāpjas no amata, vai kāda iemesla dēļ nespēj izpildīt savas funkcijas, brīvā amata aizpildīšanai tiek ievērota tā pati procedūra, kas tika ievērota iecelšanas gadījumā.
Pusēm ir tiesības iecelt īpašus pārstāvjus, kas piedalās Izmeklēšanas Komisijas darbā, kuru pienākums ir pārstāvēt puses un darboties kā starpniekiem starp tām un Komisiju.
Viņi ir tālāk pilnvaroti pieņemt aizstāvību vai advokātus, kurus tie paši izvēlējušies, lai viņi iepazīstinātu ar to lietu un aizstāvētu to intereses Komisijas priekšā.
15. pants
Pastāvīgās Arbitrāžas Tiesas Starptautiskais Birojs darbojas kā kanceleja tām Komisijām, kuru sēdeklis atrodas Hāgā, un nodod savus birojus un personālu Līgumslēdzēju Valstu rīcībā Izmeklēšanas Komisijas vajadzībām.
16. pants
Ja Komisija tiekas citā vietā, bet ne Hāgā, tā ieceļ Ģenerālsekretāru, kura birojs darbojas kā kanceleja.
Kancelejas funkcija Prezidenta kontrolē ir veikt nepieciešamos pasākumus Komisijas sēdēm, protokola sagatavošanai, un visas izmeklēšanas laikā tā ir atbildīga par arhīviem, kas pēc tam tiek pārvesti uz Starptautisko Biroju Hāgā.
17. pants
Lai sekmētu Izmeklēšanas Komisiju izveidi un darbību, Līgumslēdzējas Valstis iesaka šādus noteikumus, kas ir piemērojami izmeklēšanas procedūrai, ja vien puses nepieņem citus noteikumus.
18. pants
Komisija nosaka procedūras detaļas, kas nav noteiktas speciālajā Izmeklēšanas Konvencijā vai šajā Konvencijā, un veic visas formalitātes, kas ir nepieciešamas attiecībā uz pierādījumiem.
19. pants
Izmeklēšanas laikā ir jāuzklausa abas puses.
Noteiktajos datumos ikviena puse nodod Komisijai un otrajai pusei faktu izklāstus, ja tādi ir, un visos gadījumos aktus un dokumentus, kuras tā uzskata par noderīgiem patiesības noskaidrošanai, kā arī liecinieku un ekspertu sarakstu, kuru liecības, pēc puses vēlēšanās, būtu jāuzklausa.
20. pants
Ar Valstu piekrišanu Komisijai ir tiesības uz laiku pārvietoties uz jebkuru vietu, kura, pēc tās ieskata, būtu noderīga šai izmeklēšanai vai nosūtīt tur vienu vai vairākus tās locekļus. Atļauja ir jālūdz no tās Valsts, kuras teritorijā tiek ierosināts veikt izmeklēšanu.
21. pants
Ikviena izmeklēšana un ikviena apkārtnes izpēte ir veicama pušu pārstāvju un aizstāvības klātbūtnē vai pēc tam, kad viņi ir tikuši atbilstošā kārtā pieaicināti.
22. pants
Komisijai ir tiesības prasīt no ikvienas puses paskaidrojumus un informāciju, kuru tā uzskata par nepieciešamu.
23. pants
Puses apņemas nodrošināt Izmeklēšanas Komisiju, cik vien pilnīgi tas, viņuprāt, ir iespējams, ar visiem līdzekļiem un iespējām, kas ir nepieciešamas, lai tā pilnībā iepazītos un precīzi izprastu attiecīgos jautājumus.
Tās apņemas izmantot to rīcībā esošos līdzekļus saskaņā ar savas valsts normatīvajiem aktiem, lai nodrošinātu to teritorijā esošo liecinieku un ekspertu ierašanos, kas ir uzaicināti stāties Komisijas priekšā.
Ja liecinieki vai eksperti nevar stāties Komisijas priekšā, puses veiks pasākumus, lai viņu liecības uzklausītu viņu pašu valsts kompetentas amatpersonas.
24. pants
Par visiem paziņojumiem, kas Komisijai jānosūta trešās Līgumslēdzējas Valsts teritorijā, Komisija vēršas tieši pie minētās Valsts valdības. Tas pats noteikums attiecas uz pasākumiem, kas tiek veikti uz vietas, lai nodrošinātu liecības.
Lūgumi šim nolūkam ir izpildāmi, ciktāl to atļauj minētās Valsts rīcībā esošie līdzekļi saskaņā ar tās valsts normatīvajiem aktiem. Tie nevar tikt noraidīti, ja vien attiecīgā Valsts neuzskata, ka to iecere ir kaitēt tās suverēnajām tiesībām vai tās drošībai.
Komisijai būs arī vienmēr tiesības darboties ar tās Valsts starpniecību, kuras teritorijā atrodas Komisijas sēdeklis.
25. pants
Liecinieki un eksperti tiek izsaukti pēc pušu lūgumu vai tos izsauc pati Komisija pēc savas iniciatīvas, un ikvienā gadījumā ar tās Valsts valdības starpniecību, kuras teritorijā tie atrodas.
Liecinieki tiek uzklausīti secībā un atsevišķi pārstāvju un aizstāvības klātbūtnē, un Komisijas noteiktajā kārtībā.
26. pants
Liecinieku nopratināšanu veic Prezidents.
Taču Komisijas locekļi var uzdot ikvienam lieciniekam jautājumus, kuri, pēc viņu domām, var parādīt un papildināt viņa liecību, vai arī gūt informāciju par jebkuru jautājumu attiecībā uz liecinieku patiesības noskaidrošanai pieļaujamajos ietvaros.
Pušu pārstāvji un aizstāvība nevar pārtraukt liecinieku, kad tas dod liecību, vai uzdot tam jebkādu tiešu jautājumu, bet tie var lūgt Prezidentu uzdot papildjautājumus lieciniekam, kurus tie uzskata par nepieciešamiem.
27. pants
Lieciniekam nav atļauts, dodot savu liecību, neko lasīt no iepriekš sagatavota uzmetuma. Taču Prezidents var tam atļaut ieskatīties piezīmēs vai dokumentos, ja minēto faktu raksturs rada nepieciešamību tos izmantot.
28. pants
Liecinieka liecības protokols tiek uzrakstīts tūlīt nekavējoties un tiek nolasīts lieciniekam. Pēdējais var izdarīt tajā izmaiņas un papildinājumus, kurus tas uzskata par nepieciešamiem, kas tiks ieprotokolēti viņa paziņojuma beigās.
Kad lieciniekam ir nolasīts viss viņa paziņojums, viņš tiek lūgts to parakstīt.
29. pants
Pārstāvji ir pilnvaroti izmeklēšanas norises gaitā vai tās noslēgumā iesniegt Komisijai un otrajai pusei rakstiski paziņojumus, pieprasījumus vai faktu kopsavilkumus, kurus tie uzskata par noderīgiem patiesības noskaidrošanai.
30. pants
Komisija apsver savus lēmumus slēgtā sanāksmē, un lēmuma pieņemšanas procedūra ir slepena.
Visi jautājumi tiek izlemti ar Komisijas locekļu vairākumu.
Ja kāds loceklis atsakās balsot, šis fakts ir ierakstāms Protokolā.
31. pants
Komisijas sēdes nav atklātas, ne arī Protokoli un dokumenti, kas saistīti ar izmeklēšanu tiek publicēti, tas tiek darīts vienīgi tad, ja attiecīgu lēmumu pieņem Komisija ar pušu piekrišanu.
32. pants
Pēc tam, kad puses ir iesniegušas visus paziņojumus un pierādījumus, un liecinieki ir tikuši uzklausīti, Prezidents pasludina izmeklēšanu par pabeigtu, un Komisija pasludina pārtraukumu, lai pārdomātu un sastādītu savu Ziņojumu.
33. pants
Ziņojumu paraksta visi Komisijas locekļi.
Ja kāds no locekļiem atsakās to parakstīt, šis fakts tiek minēts; taču tas neietekmē Ziņojuma spēkā esamību.
34. pants
Komisijas Ziņojums tiek nolasīts atklātā sanāksmē, kurā piedalās vai uz kuru atbilstošā kārtā ir izsaukti pušu pārstāvji un aizstāvība.
Katrai pusei tiek izsniegts Ziņojuma eksemplārs.
35. pants
Komisijas Ziņojums aprobežojas ar faktu konstatāciju, un tam nekādā ziņā nav arbitrāžas lēmuma raksturs. Tas atstāj pusēm pilnīgu brīvību izlemt, kāds juridiskais spēks piešķirams paziņojumam.
36. pants
Ikviena puse pati apmaksā savu izdevumus, kā arī vienlīdzīgu daļu no Komisijas radītajiem izdevumiem.
IV. Daļa. Starptautiskā arbitrāža
37. pants
Starptautiskās arbitrāžas mērķis ir strīdu izšķiršana valstu starpā, ko veic šo valstu izvēlēti tiesneši, un kas notiek, balstoties uz cieņu pret likumu.
Arbitrāžas izmantošana netieši apliecina apņemšanos labticīgi pakļauties Lēmumam.
38. pants
Attiecībā uz juridiskas dabas jautājumiem un it īpaši starptautisko konvenciju interpretāciju vai piemērošanu Līgumslēdzējas Valstis atzīst arbitrāžu par visefektīvāko un tai pašā laikā vistaisnīgāko līdzekli strīdu izšķiršanai, kurus nav izdevies izšķirt diplomātiskā ceļā.
Tādējādi būtu vēlams, lai strīdos par augstākminētajiem jautājumiem, ja tādi rastos, Līgumslēdzējas Valstis izmantotu arbitrāžu, ciktāl to atļauj apstākļi.
39. pants
Arbitrāžas Konvencija tiek noslēgta par jau esošajiem jautājumiem vai par jautājumiem, kuru rašanās ir iespējama.
Tā var attiekties uz jebkuru strīdu vai vienīgi noteiktas kategorijas strīdus.
40. pants
Neatkarīgi no vispārējiem vai privātiem Līgumiem, kas skaidri nosaka obligātu arbitrāžas izmantošanu Līgumslēdzējām Valstīm, minētās Valstis atstāj sev tiesības noslēgt jaunus Līgumus, vispārējus vai konkrētus, lai attiecinātu obligāto arbitrāžu uz visiem gadījumiem, kurus, pēc Valstu ieskatiem, ir iespējams nodot arbitrāžai.
II. Nodaļa. Pastāvīgā Arbitrāžas Tiesa
41. pants
Lai sekmētu tūlītēju vēršanos pie arbitrāžas starptautisku nesaskaņu gadījumā, kuras nav bijis iespējams atrisināt diplomātiskā ceļā, Līgumslēdzējas Valstis apņemas uzturēt Pastāvīgu Arbitrāžas Tiesu, kā to noteica Pirmā Miera Konference, kas ir pieejama visu laiku un darbojas saskaņā ar procedūras noteikumiem, kas iekļauti šajā Konvencijā, ja vien puses nevienojas par citu kārtību.
42. pants
Pastāvīgās Tiesas kompetencē ir visu arbitrāžas lietu izskatīšana, ja vien puses nevienojas izveidot speciālu Tribunālu.
43. pants
Pastāvīgās Tiesas sēdeklis atrodas Hāgā.
Starptautisks Birojs kalpo par Tiesas kanceleju. Tas ir sakaru uzturēšanas kanāls attiecībā uz Tiesas sanāksmēm; tas atbild par arhīviem un kārto visas administratīvās lietas.
Līgumslēdzējas Valstis apņemas nosūtīt Birojam pēc iespējas ātrāk jebkuru to starpā panāktu arbitrāžas noteikumu apstiprinātu kopiju, kā arī jebkura Lēmuma kopiju, ko attiecībā uz tām ir pieņēmis speciāls Tribunāls.
Tās arī apņemas nosūtīt Birojam likumus, noteikumus un dokumentus, kas parāda Tiesas noteikto Lēmumu izpildi.
44. pants
Ikviena Līgumslēdzēja Valsts izvēlas kā maksimumu četras personas, kas ir atzītas autoritātes starptautisko tiesību jautājumos, ar visaugstāko morālo reputāciju un kas ir gatavas izņemties Šķīrējtiesneša pienākumus.
Tādā veidā izvēlētās personas tiek ierakstītas Tiesas Locekļu sarakstā, kuru Birojs dara zināmu visām Līgumslēdzējām Valstīm.
Birojs paziņo Līgumslēdzējām Valstīm par jebkurām izmaiņām Šķīrējtiesnešu sarakstā.
Divas vai vairāk Valstis var vienoties izvēlēties vienu vai vairākus kopīgus Locekļus.
To pašu personu var izvēlēties dažādas Valstis. Tiesas Locekļi tiek iecelti amatā uz sešiem gadiem. Šo amata pilnvaru termiņu var atjaunot.
Ja Tiesas Loceklis nomirst vai atkāpjas no amata, brīvā amata aizpildīšanai tiek ievērota tā pati procedūra, kas tika ievērota, viņu ieceļot amatā. Šai gadījumā Tiesnesis tiek iecelts amatā uz jaunu sešu gadu termiņu.
45. pants
Ja Līgumslēdzējas Valstis vēlas vērsties pie Pastāvīgās Tiesas, lai izšķirtu strīdu, kas radies to starpā, Šķīrējtiesnešus, kuri tiek aicināti izveidot Tribunālu, kura jurisdikcijā būs šī strīda izšķiršana, ir jāizvēlas no Tiesas Locekļu vispārējā saraksta.
Ja puses tieši nepiekrīt Arbitrāžas Tribunāla sastāvam, tiek ievērota šāda kārtība:
Ikviena puse ieceļ divus Šķīrējtiesnešus, no kuriem tikai viens var būt tās pilsonis vai kuru izvēlas no to personu vidus, kurus attiecīgā puse ir izvēlējusies par Pastāvīgās Tiesas Locekļiem. Šie Šķīrējtiesneši kopā izvēlas Virsšķīrējtiesnesi.
Ja balsis sadalās vienādi, Virsšķīrējtiesneša izvēle tiek uzticēta trešajai Valstij, kuru puses izvēlas pēc savstarpējas vienošanās.
Ja par šo jautājumu netiek panākta vienošanās, ikviena puse izvēlas citu Valsti, un Virsšķīrējtiesneša izvēli veic šādā veidā izvēlētās Valstis kopīgi.
Ja divu mēnešu laikā šīs abas Valstis nevar panākt vienošanos, ikviena no tām piedāvā divus kandidātus no Pastāvīgās Tiesas Locekļu saraksta, izņemot pušu izvēlētos locekļus un tiesas locekļus, kas nav šo valstu pilsoņi. Izlozes ceļā tiek noteikts, kurš no šādā veidā piedāvātajiem kandidātiem būs Virsšķīrējtiesnesis.
46. pants
Tādā veidā izveidojušas Tribunālu, puses paziņo Birojam par savu lēmumu griezties Tiesā, viņu Kompromisa - mierizlīguma tekstu un Šķīrējtiesnešu vārdus.
Birojs nekavējoties nosūta ikvienam Šķīrējtiesnesim Kompromisu - mierizlīgumu un Tribunāla pārējo locekļu vārdus.
Tribunāls sanāk kopā pušu noteiktajā datumā. Birojs veic visus sanāksmei nepieciešamos pasākumus.
Tribunāla locekļi, pildot savus pienākumus un atrodoties ārpus savas valsts robežām, bauda diplomātiskās privilēģijas un imunitātes.
47. pants
Birojs ir pilnvarots nodot savas telpas un personālu Līgumslēdzēju Valstu rīcībā jebkuras speciālas Arbitrāžas Valdes vajadzībām.
Pastāvīgās Tiesas jurisdikcija var noteikumos paredzēto nosacījumu ietvaros tikt attiecināta uz strīdiem starp Valstīm, kas nav Līgumslēdzējas Valstis, vai starp Līgumslēdzējām Valstīm un Valstīm, kas nav Līgumslēdzējas Valstis, ja puses ir vienojušās vērsties pie šī Tribunāla.
48. pants
Līgumslēdzējas Valstis uzskata par savu pienākumu gadījumā, ja starp divām vai vairāk Līgumslēdzējām Valstīm draud izraisīties nopietns strīds, atgādināt pēdējām, ka tām ir pieejama Pastāvīgā Tiesa.
Tādējādi tās paziņo, ka atgādinājums par šīs Konvencijas noteikumiem pusēm, kuru starpā radies strīds, un miera interesēs dotais padoms vērsties pie Pastāvīgās Tiesas var tikt uzskatīts vienīgi par draudzīgu rīcību.
Divu Valstu starpā esoša strīda gadījumā viena no tām var vienmēr adresēt Starptautiskajam Birojam paziņojumu, ka tā būtu gatava nodot strīdu arbitrāžai.
Birojam ir nekavējoties jāinformē otrā Valsts par šo paziņojumu.
49. pants
Pastāvīgā Administratīvā Padome, kas sastāv no Līgumslēdzēju Valstu diplomātiskajiem pārstāvjiem, kas akreditēti Hāgā, un Nīderlandes Ārlietu ministra, kas darbosies kā Prezidents, tiek uzticēta Starptautiskā Biroja vadība un kontrole.
Padome nosaka savus procedūras noteikumus un visus pārējos nepieciešamos noteikumus.
Tā izlemj visus administrācijas jautājumus, kas var rasties Tiesas darbības sakarā.
Tai ir pilnīga kontrole pār Biroja amatpersonu un darbinieku iecelšanu amatā, atstādināšanu vai atlaišanu no amata.
Tā nosaka maksājumus un algas, kā arī kontrolē vispārējos izdevumus.
Savlaicīgi sasauktās sanāksmēs deviņu locekļu klātbūtne ir pietiekama, lai Padomes diskusijas būtu spēkā esošas. Lēmumi tiek pieņemti ar balsu vairākumu.
Padome nekavējoties paziņo Līgumslēdzējām Valstīm tās pieņemtos noteikumus. Tā sniedz Valstīm ikgadēju Ziņojumu par Tiesas darbu, administrācijas darbību un izdevumiem. Ziņojums satur arī kopsavilkumu par to, kas ir svarīgs dokumentos, kurus Birojam nodevušas Valstis saskaņā ar 43. panta 3. un 4. paragrāfu.
50. pants
Biroja izdevumus sedz Līgumslēdzējas Valstis saskaņā ar proporciju, kas noteikta Pasaules Pasta Savienības Starptautiskajam Birojam.
Izdevumi, kas ir jāapmaksā Valstīm, kas pievienojas Konvencijai, tiek aprēķināti no datuma, kad viņu pievienošanās stājas spēkā.
III. Nodaļa. Arbitrāžas procedūra
51. pants
Lai veicinātu arbitrāžas attīstību, Līgumslēdzējas Valstis ir vienojušās par šādiem arbitrāžas procedūrai piemērojamiem noteikumiem, ja vien puses nav vienojušās par citiem noteikumiem:
52. pants
Valstis, kas vērsušās pie arbitrāžas, paraksta Kompromisu - mierizlīgumu, kurā tiek skaidri noteikts strīda priekšmets, termiņš, kas dots Šķīrējtiesnešu iecelšanai, veids, kārtība un termiņš, kad 63. pantā minētie pasākumi veicami, kā arī summas lielums, kuru katrai pusei ir jānogulda jau iepriekš, lai nodrošinātu izdevumu segšanu.
Līdzīgā kārtā Kompromiss - mierizlīgums nosaka, ja tas ir nepieciešams, veidu, kādā tiek iecelti Šķīrējtiesneši, jebkuras īpašas pilnvaras, kas var tikt dotas Tribunālam, vietu, kur tas sanāk, valodu, kuru tas lieto, kā arī valodas, kuru pielietojums Tribunāla priekšā tiek atļauts, un, vispārīgiem vārdiem runājot, visus nosacījumus, par kuriem puses ir vienojušās.
53. pants
Pastāvīgā Tiesa ir kompetenta izšķirt Kompromisu - mierizlīgumu, ja puses ir ar mieru to izmantot šim nolūkam.
Tā ir arī kompetenta izšķirt strīdu, pat ja lūgumu izsaka tikai viena no pusēm, kad visi centieni panākt saprašanos pa diplomātiskajiem kanāliem, ir cietuši neveiksmi, šādu strīdu gadījumos:
54. pants
Iepriekšējā pantā iztirzātajos gadījumos Kompromisu - mierizlīgumu izšķir Komisija, kas sastāv no pieciem locekļiem, kas atlasīti 45. panta 3. 6. paragrāfam noteiktajā kārtībā.
Piektais loceklis ir Komisijas prezidents ex officio (sava amata dēļ).
55. pants
Šķīrējtiesneša pienākumi var tikt uzticēti vienam pašam Šķīrējtiesnesim vai vairākiem Šķīrējtiesnešiem, kurus puses izvēlējušās pēc saviem ieskatiem vai izvēlējušās no Pastāvīgās Arbitrāžas Tiesas Locekļu vidus, kas izveidota saskaņā ar šo Konvenciju.
Ja puses nespēj panākt tiešu vienošanos attiecībā uz Tribunāla sastāvu, tiek ievērota 45. panta 3. 6. paragrāfā noteiktā kārtība.
56. pants
Ja par šķīrējtiesnesi izvēlas Valsts monarhu vai valsts galvu, viņš nosaka arbitrāžas procedūru.
57. pants
Virsšķīrējtiesnesis ir Tribunāla Prezidents ex officio (sava amata dēļ).
Ja Tribunāla sastāvā nav Virsšķīrējtieneša, Tribunāls pats ieceļ Prezidentu.
58. pants
Ja Kompromisu - mierizlīgumu izšķir Komisija, kā noteikts 54. pantā, un, ja puses nav vienojušās par pretējo, Komisija pati izveido Arbitrāžas Tribunālu.
59. pants
Ja viens no sķīrējtiesnešiem nomirst vai atkāpjas no amata, vai kāda iemesla dēļ nespēj pildīt savas funkcijas, brīvā amata aizpildīšanai tiek ievērota tā pati procedūra, kas tika ievērota, ieceļot viņu amatā.
60. pants
Tribunāla sēdeklis atrodas Hāgā, ja vien puses nav izvēlējušās citu vietu.
Tribunāls var noturēt sēdes trešās Valsts teritorijā vienīgi ar šīs Valsts piekrišanu.
Tribunāls var mainīt noteikto sēdes vietu vienīgi ar pušu piekrišanu.
61. pants
Ja Kompromisā - mierizlīgumā nav atrisināts jautājums par valodām, kas ir jālieto, to izlemj Tribunāls.
62. pants
Pusēm ir tiesības iecel īpašus pārstāvjus, kas piedalās Tribunālā, lai darbotos kā starpnieki starp pusēm un Tribunālu.
Viņiem ir arī pilnvaroti savu tiesību un interešu aizstāvībai Tribunāla priekšā paturēt aizstāvību vai advokātus, kurus tie paši šim nolūkam ir iecēluši.
Pastāvīgās Tiesas Locekļi var darboties kā pārstāvji, aizstāvība vai advokāti vienīgi tās Valsts labā, kas tos iecēlusi par Tiesas Locekļiem.
63. pants
Parasti arbitrāžas procedūra sastāv no divām skaidri izteiktām fāzēm: pušu iesniegumiem un mutiskām diskusijām.
Pušu iesniegumi sastāv no lietu, iebildumu un, ja nepieciešams, atbilžu iesniegšanas Tribunāla locekļiem un pretējai pusei, kuru veic attiecīgie pārstāvji; puses pievieno tiem visus dokumentus, kas šajā lietā ir nepieciešami. Šie dokumenti var tikt nodoti tieši vai ar Starptautiskā Biroja starpnieka līdzdalību Kompromisā mierizlīgumā noteiktajā kārtībā un laika posmā.
Kompromisā mierizlīgumā noteikto laiku var pagarināt puses pēc to abpusējas vienošanās vai arī Tribunāls, ja pēdējais uzskata to par nepieciešamu taisnīga lēmuma pieņemšanai.
Diskusijas sastāv no pušu argumentu mutiska iztirzājuma Tribunāla priekšā.
64. pants
Ikviena dokumenta apstiprināta kopija, kuru iesniedz pirmā puse, ir jānodod otrajai pusei.
65. pants
Ja neiestājas īpaši apstākļi, Tribunāls nesanāk kopā līdz pušu iesniegumu daļas beigām.
66. pants
Diskusijas kontrolē Prezidents. Tās ir atklātas vienīgi tad, ja tādu lēmumu ir pieņēmis Tribunāls ar pušu piekrišanu.
Tās tiek pierakstītas protokolā, kuru sastāda Prezidenta iecelti Sekretāri. Šo protokolu paraksta Prezidents un viens no Sekretāriem, un vienīgi tas ir uzskatāms par autentisku.
67. pants
Pēc pušu iesniegumu noslēguma Tribunālam ir tiesības atteikties apspriest visus jaunos dokumentus, kurus kāda no pusēm vēlas tam iesniegt bez otras puses piekrišanas.
68. pants
Tribunālam ir rīcības brīvība ņemt vērā jaunos dokumentus, kuriem tā uzmanību ir vērsuši pušu pārstāvji vai aizstāvība.
Šai gadījumā Tribunālam ir tiesības pieprasīt iesniegt šos dokumentus, taču tā pienākums ir darīt to zināmu pretējai pusei.
69. pants
Tribunāls var arī prasīt pušu pārstāvjiem iesniegt visus dokumentus un var pieprasīt visus nepieciešamos paskaidrojumus. Atteikuma gadījumā Tribunāls to ņem vērā.
70. pants
Pušu pārstāvji un aizstāvība ir pilnvaroti iepazīstināt Tribunālu mutiski ar visiem argumentiem, kurus tie var uzskatīt par noderīgiem savas lietas aizstāvēšanā.
71. pants
Tiem ir tiesības izteikt iebildumus un jautājumus. Tribunāla lēmumi par šiem jautājumiem ir galīgi, un tie nevar būt par priekšmetu nekādās turpmākās diskusijās.
72. pants
Tribunāla locekļiem ir tiesības uzdot jautājumus pušu pārstāvjiem un aizstāvībai un pieprasīt no tiem paskaidrojumus par šaubīgiem jautājumiem.
Ne jautājumus, kurus Tribunāla locekļi uzdod diskusiju gaitā, ne arī to izteiktās piezīmes nevar tikt uzskatītas par Tribunāla kopējā viedokļa vai tā atsevišķu locekļu viedokļa izpausmi.
73. pants
Tribunāls ir pilnvarots paziņot savu kompetenci Kompromisa mierizlīguma, kā arī jebkuru citu Līgumu interpretēšanā, kas var šai sakarā tikt minēti, kā arī tiesību principu piemērošanā.
74. pants
Tribunālam ir tiesības izdot procedūras noteikumus par lietas izskatīšanu, noteikt veidus, kārtību un laiku, kurā ikvienai pusei ir jāpabeidz savi argumenti, kā arī kārtot visas formalitātes, kas ir nepieciešamas pierādījumu izskatīšanai.
75. pants
Puses apņemas sniegt Tribunālam pēc iespējas pilnīgāku informāciju, kas ir nepieciešama lietas izlemšanai.
76. pants
Attiecībā uz visiem paziņojumiem, kurus Tribunālam ir jānosūta trešās Līgumslēdzējas Valsts teritorijā, Tribunāls vēršas tieši pie šīs Valsts valdības. Tas pats noteikums attiecas uz pasākumiem, kas tiek veikti, lai nodrošinātu pierādījumus uz vietas.
Lūgumi šim nolūkam tiek izpildīti, ciktāl to pieļauj tās Valsts rīcībā esošie līdzekļi, kurai lūgums ir izteikts, saskaņā ar šīs valsts likumiem. Tie nevar tikt noraidīti, ja vien minētā Valsts neuzskata, ka to iecere ir kaitēt tās suverēnajām tiesībām vai tās drošībai.
Tiesai tāpat būs vienmēr tiesības darboties ar tās Valsts starpniecību, kuras teritorijā atrodas tās sēdeklis.
77. pants
Kad pušu pārstāvji un aizstāvība ir iesnieguši visus paskaidrojumus un pierādījumus savas lietas sakarā, Prezidents pasludina diskusijas par slēgtām.
78. pants
Tribunāls apsver savus lēmumus slēgtā sēdē, un tās procedūra ir slepena.
Visi jautājumi tiek izlemti ar Tribunāla locekļu vairākumu.
79. pants
Lēmumā ir jānorāda pamatojums, uz ko Lēmums tiek balstīts. Tajā tiek minēti Šķīrējtiesnešu vārdi, to paraksta Prezidents un Tiesas Reģistrators vai Sekretārs, kas darbojas kā Tiesas Reģistrators.
80. pants
Lēmums tiek nolasīts atklātā sēdē, kurā piedalās pušu pārstāvji un aizstāvji, vai kas ir attiecīgā kārtā uzaicināti piedalīties sēdē.
81. pants
Lēmums, kas tiek saskaņā ar noteikto kārtību pasludināts, un par kuru ir informēti pušu pārstāvji, izšķir strīdu galīgi un bez apelācijas tiesībām.
82. pants
Jebkurš strīds, kas var rasties pušu starpā attiecībā uz Lēmuma interpretāciju un izpildi, ja nav Līguma par pretējo, tiek iesniegts Tribunālam, kas šo Lēmumu pasludināja.
83. pants
Puses var Kompromisā mierizlīgumā paredzēt sev tiesības pieprasīt Lēmuma pārskatīšanu.
Šai gadījumā, kā arī ja nav Līguma par pretējo, pieprasījums ir jāadresē Tribunālam, kas Lēmumu pasludināja. To var izdarīt vienīgi sakarā ar kāda jauna fakta atklāšanu, kas var izšķiroši ietekmēt Lēmumu, un kas nebija zināms Tribunālam un pusei, kas pieprasīja tā pārskatīšanu laikā, kad diskusija tika slēgta.
Procedūru pārskatīšanai var noteikt ar Tribunāla lēmumu, kurā ir norādīta jauna fakta eksistence, atzīstot, ka tas atbilst iepriekšējā paragrāfā aprakstītajām pazīmēm, un kas pasludina, ka uz šī pamata pieprasījums ir pieņemams.
Kompromiss mierizlīgums nosaka laika posmu, kurām ir iesniedzams pārskatīšanas pieprasījums.
84. pants
Lēmums ir saistošs vienīgi strīdā iesaistītajām pusēm.
Ja tas attiecas uz kādas Konvencijas interpretāciju, kurai ir pievienojušās Valstis, kas nav strīdā iesaistītās puses, visas parakstītājas Valstis tiek par to savlaicīgi informētas. Ikvienai no šīm Valstīm ir tiesības iejaukties lietā. Ja šīs tiesības izmanto viena vai vairākas valstis, Lēmumā ietvertā interpretācija ir vienlīdz saistoša arī šīm valstīm.
85. pants
Ikviena puse pati apmaksā savus izdevumus un vienlīdzīgu daļu no Tribunāla izdevumiem.
IV. Nodaļa. Arbitrāža, pielietojot vienkāršotu procedūru
86. pants
Lai sekmētu arbitrāžas sistēmas darbību strīdos, kuros ir iespējams piemērot vienkāršotu procedūru, Līgumslēdzējas Valstis pieņem zemāk minētos noteikumus, kas tiek ievēroti, ja nav noteikta cita kārtība, kā arī tiek ievērota atruna, ka, ciktāl tas ir iespējams, tiek piemēroti III. Nodaļas noteikumi.
87. pants
Ikviena no strīdā iesaistītajām pusēm ieceļ Šķīrējtiesnesi. Tādā veidā ieceltie divi Šķīrējtiesneši ievēlas Virsšķīrējtiesnesi. Ja viņi nespēj panākt vienošanos šajā jautājumā, ikviens no Šķīrējtiesnešiem izvirza divus kandidātus no Pastāvīgās Tiesas locekļu vispārējā saraksta, izņemot tos locekļus, kurus iecēlusi ikviena no pusēm un kas nav šo pušu pilsoņi; izlozes ceļā tiek noteikts, kurš no tādā veidā izvirzītajiem kandidātiem būs Virsšķīrējtiesnesis.
Virsšķīrējtiesnesis vada Tribunāla sēdes, kas pieņem lēmumus ar balsu vairākumu.
88. pants
Ja nav nekādas iepriekšējas vienošanās, Tribunāls, tiklīdz tas ir izveidots, nosaka laika posmu, kura ietvaros abām pusēm ir jāiesniedz Tribunālam savas attiecīgās lietas.
89. pants
Ikvienu pusi Tribunālā pārstāv pārstāvis, kas darbojas kā starpnieks starp Tribunālu un valdību, kas to iecēlusi.
90. pants
Procedūra tiek veikta vienīgi rakstiski. Taču ikvienai pusei ir tiesības pieprasīt, lai tiktu izsaukti liecinieki un eksperti. Tribunālam, no savas puses, ir tiesības pieprasīt mutiskus paskaidrojumus no abu pušu pārstāvjiem, kā arī no ekspertiem un lieciniekiem, kuru ierašanos Tiesā tas var uzskatīt par lietderīgu.
V. Daļa. Noslēguma noteikumi
91. pants
Šī Konvencija, kas tiek ratificēta saskaņā ar noteikto kārtību, nomaina Līgumslēdzēju Valstu starpā noslēgto 1899.gada 29.jūlija Konvenciju par starptautisku strīdu miermīlīgu izšķiršanu.
92. pants
Šī Konvencija tiek ratificēta pēc iespējas ātrāk.
Ratifikācijas dokumenti tiek nodoti glabāšanā Hāgā.
Pirmā ratifikācijas dokumentu nodošana glabāšanā tiek atzīmēta proces verbal oficiālā rakstiskā protokolā, kuru paraksta Valstu Pārstāvji, kas tajā piedalās, un Nīderlandes ārlietu ministrs.
Turpmāko ratifikācijas dokumentu nodošana glabāšanā tiek veikta, nosūtot rakstisku paziņojumu, kas adresēts Nīderlandes valdībai, un kam ir pievienots ratifikācijas dokuments.
Nīderlandes valdība nekavējoties nosūta pa diplomātiskajiem kanāliem noteiktajā kārtībā apstiprināto proces verbal oficiālā rakstiskā protokola - kopiju par pirmo ratifikācijas dokumentu nodošanu glabāšanā, par iepriekšējā paragrāfā minētajiem paziņojumiem un ratifikācijas dokumentiem Valstīm, kas uzaicinātas uz Otro Miera Konferenci, kā arī tām Valstīm, kas ir pievienojušās Konvencijai. Iepriekšējā paragrāfā iztirzātajos gadījumos minētā Valdība vienlaicīgi informē Valstis par datumu, kad tā saņēma paziņojumu.
93. pants
Valstis, kas nav parakstījušas Konvenciju, bet kas ir bijušas uzaicinātas uz Otro Miera Konferencei, var pievienoties šai Konvencijai.
Valsts, kas vēlas pievienoties Konvencijai, rakstiski paziņo par savu nodomu Nīderlandes valdībai, nosūtot tai pievienošanās aktu, kas tiek ievietots minētās valdības arhīvā.
Šī valdība nekavējoties nosūta visām pārējām Valstīm, kas uzaicinātas uz Otro Miera Konferenci, noteiktajā kārtībā apstiprinātu paziņojuma, kā arī pievienošanās akta kopiju, minot datumu, kad tā saņēmusi šo paziņojumu.
94. pants
Nosacījumi, uz kuriem Valstis, kas nav tikušas uzaicinātas uz Otro Miera Konferenci, var pievienoties šai Konvencijai, veido turpmāka Līguma priekšmetu Līgumslēdzēju Valstu starpā..
95. pants
Attiecībā uz Valstīm, kas nav piedalījušās pirmajā ratifikācijas dokumentu nodošanā glabāšanai šī Konvencija stājas spēkā sešdesmit dienas no šīs nodošanas proces verbal oficiālā rakstiskā protokola datuma, bet to Valstu gadījumā, kas to ratificē vai kas tai pievienojas pēc tam, šī Konvencija stājas spēkā sešdesmit dienas pēc datuma, kad Nīderlandes valdība ir saņēmusi.to ratifikācijas vai pievienošanās paziņojumu.
96. pants
Ja viena no Līgumslēdzējām Valstīm vēlas denonsēt šo Konvenciju, tā rakstiski paziņo par denonsāciju Nīderlandes valdībai, kas nekavējoties nosūta attiecīgi apstiprinātu paziņojuma kopiju visām pārējām Valstīm, informējot tās par datumu, kurā paziņojums tika saņemts.
Denonsācija ir spēkā vienīgi attiecībā uz Valsti, kas sniegusi šo paziņojumu, un vienu gadu pēc tam, kad paziņojums ir sasniedzis Nīderlandes valdību.
97. pants
Nīderlandes ārlietu ministra kārtotajā reģistrā tiek norādīts datums, kad ratifikācijas dokumentu nodoti glabāšanā saskaņā ar 92. panta 3. un 4. paragrāfu, kā arī datums, kurā ir saņemts paziņojums par pievienošanos Konvencijai (93. pants, 2. paragrāfs) vai par denonsāciju (96. pants, 1. paragrāfs).
Ikvienai Līgumslēdzējai Pusei ir tiesības gūt pieeju šim reģistram un saņemt no tā atbilstošā kārtā apstiprinātus izrakstus.
Apstiprinot augstāk teikto, šo Konvenciju ir parakstījuši Pilnvarotie pārstāvji.
Pieņemta Hāgā, 1907.gada 18.oktobrī vienā eksemplārā, kas tiek glabāts Nīderlandes valdības arhīvā, un kura attiecīgi apstiprinātas kopijas tiek nosūtītas pa diplomātiskajiem kanāliem Līgumslēdzējām Valstīm.
for the pacific settlement of international disputes
His Majesty the German Emperor, King of Prussia; the President of the United States of America; the President of the Argentine Republic; His Majesty the Emperor of Austria, King of Bohemia, etc., and Apostolic King of Hungary; His Majesty the King of the Belgians; the President of the Republic of Bolivia; the President of the Republic of the United States of Brazil; His Royal Highness the Prince of Bulgaria; the President of the Republic of Chile; His Majesty the Emperor of China; the President of the Republic of Colombia; the Provisional Governor of the Republic of Cuba; His Majesty the King of Denmark; the President of the Dominican Republic; the President of the Republic of Ecuador; His Majesty the King of Spain; the President of the French Republic; His Majesty the King of the United Kingdom of Great Britain and Ireland and of the British Dominions beyond the Seas, Emperor of India; His Majesty the King of the Hellenes; the President of the Republic of Guatemala; the President of the Republic of Haiti; His Majesty the King of Italy; His Majesty the Emperor of Japan; His Royal Highness the Grand Duke of Luxembourg, Duke of Nassau; the President of the United States of Mexico; His Royal Highness the Prince of Montenegro; the President of the Republic of Nicaragua; His Majesty the King of Norway; the President of the Republic of Panama; the President of the Republic of Paraguay; Her Majesty the Queen of the Netherlands; the President of the Republic of Peru; His Imperial Majesty the Shah of Persia; His Majesty the King of Roumania; His Majesty the Emperor of All the Russias; the President of the Republic of Salvador; His Majesty the King of Servia; His Majesty the King of Siam; His Majesty the King of Sweden; the Swiss Federal Council; His Majesty the Emperor of the Ottomans; the President of the Oriental Republic of Uruguay; the President of the United States of Venezuela;
Animated by the sincere desire to work for the maintenance of general peace;
Resolved to promote by all the efforts in their power the friendly settlement of international disputes;
Recognizing the solidarity uniting the members of the society of civilized nations;
Desirous of extending the empire of law and of strengthening the appreciation of international justice;
Convinced that the permanent institution of a Tribunal of Arbitration accessible to all, in the midst of independent Powers, will contribute effectively to this result;
Having regard to the advantages attending the general and regular organization of the procedure of arbitration;
Sharing the opinion of the august initiator of the International Peace Conference that it is expedient to record in an International Agreement the principles of equity and right on which are based the security of States and the welfare of peoples;
Being desirous, with this object, of insuring the better working in practice of Commissions of Inquiry and Tribunals of Arbitration, and of facilitating recourse to arbitration in cases which allow of a summary procedure;
Have deemed it necessary to revise in certain particulars and to complete the work of the First Peace Conference for the pacific settlement of international disputes;
The High Contracting Parties have resolved to conclude a new Convention for this purpose, and have appointed the following as their Plenipotentiaries:
(here follow the names of Plenipotentiaries.) Who, after deposited their full powers, found in good and due form, have agreed upon the following:
Part I. The maintenance of General Peace
Article 1
With a view to obviating as far as possible recourse to force in the relations between States, the Contracting Powers agree to use their best efforts to ensure the pacific settlement of international differences.
Part II. Good Offices and Mediation
Article 2
In case of serious disagreement or dispute, before an appeal to arms, the Contracting Powers agree to have recourse, as far as circumstances allow, to the good offices or mediation of one or more friendly Powers.
Article 3
Independently of this recourse, the Contracting Powers deem it expedient and desirable that one or more Powers, strangers to the dispute, should, on their own initiative and as far as circumstances may alow, offer their good offices or mediation to the States at variance.
Powers strangers to the dispute have the right to offer good offices or mediation even during the course of hostilities.
The exercise of this right can never be regarded by either of the parties in dispute as an unfriendly act.
Article 4
The part of the mediator consists in reconciling the opposing claims and appeasing the feelings of resentment which may have arisen between the States at variance.
Article 5
The functions of the mediator are at an end when once it is declared, either by one of the parties to the dispute or by the mediator himself, that the means of reconciliation proposed by him are not accepted.
Article 6
Good offices and mediation undertaken either at the request of the parties in dispute or on the initiative of Powers strangers to the dispute have exclusively the character of advice, and never have binding force.
Article 7
The acceptance of mediation cannot, unless there be an agreement to the contrary, have the effect of interrupting, delaying, or hindering mobilization or other measures of preparation for war.
If it takes place after the commencement of hostilities, the military operations in progress are not interrupted in the absence of an agreement to the contrary.
Article 8
The Contracting Powers are agreed in recommending the application, when circumstances allow, of special mediation in the following form:
In case of a serious difference endangering peace, the States at variance choose respectively a Power, to which they intrust the mission of entering into direct communication with the Power chosen on the other side, with the object of preventing the rupture of pacific relations.
For the period of this mandate, the term of which, unless otherwise stipulated, cannot exceed thirty days, the States in dispute cease from all direct communication on the subject of the dispute, which is regarded as referred exclusively to the mediating Powers, which must use their best efforts to settle it.
In case of a definite rupture of pacific relations, these Powers are charged with the joint task of taking advantage of any opportunity to restore peace.
Part III. International Commissions of Inquiry
Article 9
In disputes of an international nature involving neither honour nor vital interests, and arising from a difference of opinion on points of facts, the Contracting Powers deem it expedient and desirable that the parties who have not been able to come to an agreement by means of diplomacy, should, as far as circumstances allow, institute an International Commission of Inquiry, to facilitate a solution of these disputes by elucidating the facts by means of an impartial and conscientious investigation.
Article 10
International Commissions of Inquiry are constituted by special agreement between the parties in dispute.
The Inquiry convention defines the facts to be examined; it determines the mode and time in which the Commission is to be formed and the extent of the powers of the Commissioners.
It also determines, if there is need, where the Commission is to sit, and whether it may remove to another place, the language the Commission shall use and the languages the use of which shall be authorized before it, as well as the date on which each party must deposit its statement of facts, and, generally speaking, all the conditions upon which the parties have agreed.
If the parties consider it necessary to appoint Assessors, the Convention of Inquiry shall determine the mode of their selection and the extent of their powers.
Article 11
If the Inquiry Convention has not determined where the Commission is to sit, it will sit at The Hague.
The place of meeting, once fixed, cannot be altered by the Commission except with the assent of the parties.
If the Inquiry Convention has not determined what languages are to be employed, the question shall be decided by the Commission.
Article 12
Unless an undertaking is made to the contrary, Commissions of Inquiry shall be formed in the manner determined by Articles 45 and 57 of the present Convention.
Article 13
Should one of the Commissioners or one of the Assessors, should there be any, either die, or resign, or be unable for any reason whatever to discharge his functions, the same procedure is followed for filling the vacancy as was followed for appointing him.
Article 14
The parties are entitled to appoint special agents to attend the Commission of Inquiry, whose duty it is to represent them and to act as intermediaries between them and the Commission.
They are further authorized to engage counsel or advocates, appointed by themselves, to state their case and uphold their interests before the Commission.
Article 15
The International Bureau of the Permanent Court of Arbitration acts as registry for the Commissions which sit at The Hague, and shall place its offices and staff at the disposal of the Contracting Powers for the use of the Commission of Inquiry.
Article 16
If the Commission meets elsewhere than at The Hague, it appoints a Secretary-General, whose office serves as registry.
It is the function of the registry, under the control of the President, to make the necessary arrangements for the sittings of the Commission, the preparation of the Minutes, and, while the inquiry lasts, for the charge of the archives, which shall subsequently be transferred to the International Bureau at The Hague.
Article 17
In order to facilitate the constitution and working of Commissions of Inquiry, the Contracting Powers recommend the following rules, which shall be applicable to the inquiry procedure in so far as the parties do not adopt other rules.
Article 18
The Commission shall settle the details of the procedure not covered by the special Inquiry Convention or the present Convention, and shall arrange all the formalities required for dealing with the evidence.
Article 19
On the inquiry both sides must be heard.
At the dates fixed, each party communicates to the Commission and to the other party the statements of facts, if any, and, in all cases, the instruments, papers, and documents which it considers useful for ascertaining the truth, as well as the list of witnesses and experts whose evidence it wishes to be heard.
Article 20
The Commission is entitled, with the assent of the Powers, to move temporarily to any place where it considers it may be useful to have recourse to this means of inquiry or to send one or more of its members. Permission must be obtained from the State on whose territory it is proposed to hold the inquiry.
Article 21
Every investigation, and every examination of a locality, must be made in the presence of the agents and counsel of the parties or after they have been duly summoned.
Article 22
The Commission is entitled to ask from either party for such explanations and information as it considers necessary.
Article 23
The parties undertake to supply the Commission of Inquiry, as fully as they may think possible, with all means and facilities necessary to enable it to become completely acquainted with, and to accurately understand, the facts in question.
They undertake to make use of the means at their disposal, under their municipal law, to insure the appearance of the witnesses or experts who are in their territory and have been summoned before the Commission.
If the witnesses or experts are unable to appear before the Commission, the parties will arrange for their evidence to be taken before the qualified officials of their own country.
Article 24
For all notices to be served by the Commission in the territory of a third Contracting Power, the Commission shall apply direct to the Government of the said Power. The same rule applies in the case of steps being taken on the spot to procure evidence.
The requests for this purpose are to be executed so far as the means at the disposal of the Power applied to under its municipal law allow. They cannot be rejected unless the Power in question considers they are calculated to impair its sovereign rights or its safety.
The Commission will equally be always entitled to act through the Power on whose territory it sits.
Article 25
The witnesses and experts are summoned on the request of the parties or by the Commission of its own motion, and, in every case, through the Government of the State in whose territory they are.
The witnesses are heard in succession and separately in the presence of the agents and counsel, and in the order fixed by the Commission.
Article 26
The examination of witnesses is conducted by the President.
The members of the Commission may however put to each witness questions which they consider likely to throw light on and complete his evidence, or get information on any point concerning the witness within the limits of what is necessary in order to get at the truth.
The agents and counsel of the parties may not interrupt the witness when he is making his statement, nor put any direct question to him, but they may ask the President to put such additional questions to the witness as they think expedient.
Article 27
The witness must give his evidence without being allowed to read any written draft. He may, however, be permitted by the President to consult notes or documents if the nature of the facts referred to necessitates their employment.
Article 28
A Minute of the evidence of the witness is drawn up forthwith and read to the witness. The latter may make such alterations and additions as he thinks necessary, which will be recorded at the end of his statement.
When the whole of his statement has been read to the witness, he is asked to sign it.
Article 29
The agents are authorized, in the course of or at the close of the inquiry, to present in writing to the Commission and to the other party such statements, requisitions, or summaries of the facts as they consider useful for ascertaining the truth.
Article 30
The Commission considers its decisions in private and the proceedings are secret.
All questions are decided by a majority of the members of the Commission.
If a member declines to vote, the fact must be recorded in the Minutes.
Article 31
The sittings of the Commission are not public, nor the Minutes and documents connected with the inquiry published except in virtue of a decision of the Commission taken with the consent of the parties.
Article 32
After the parties have presented all the explanations and evidence, and the witnesses have all been heard, the President declares the inquiry terminated, and the Commission adjourns to deliberate and to draw up its Report.
Article 33
The Report is signed by all the members of the Commission.
If one of the members refuses to sign, the fact is mentioned; but the validity of the Report is not affected.
Article 34
The Report of the Commission is read at a public sitting, the agents and counsel of the parties being present or duly summoned.
A copy of the Report is given to each party.
Article 35
The Report of the Commission is limited to a statement of facts, and has in no way the character of an Award. It leaves to the parties entire freedom as to the effect to be given to the statement.
Article 36
Each party pays its own expenses and an equal share of the expenses incurred by the Commission.
Part IV. International Arbitration
Chapter I. The System of Arbitration
Article 37
International arbitration has for its object the settlement of disputes between States by Judges of their own choice and on the basis of respect for law.
Recourse to arbitration implies an engagement to submit in good faith to the Award.
Article 38
In questions of a legal nature, and especially in the interpretation or application of International Conventions, arbitration is recognized by the Contracting Powers as the most effective, and, at the same time, the most equitable means of settling disputes which diplomacy has failed to settle.
Consequently, it would be desirable that, in disputes about the above-mentioned questions, the Contracting Powers should, if the case arose, have recourse to arbitration, in so far as circumstances permit.
Article 39
The Arbitration Convention is concluded for questions already existing or for questions which may arise eventually.
It may embrace any dispute or only disputes of a certain category.
Article 40
Independently of general or private Treaties expressly stipulating recourse to arbitration as obligatory on the Contracting Powers, the said Powers reserve to themselves the right of concluding new Agreements, general or particular, with a view to extending compulsory arbitration to all cases which they may consider it possible to submit to it.
Chapter II. The Permanent Court of Arbitration
Article 41
With the object of facilitating an immediate recourse to arbitration for international differences, which it has not been possible to settle by diplomacy, the Contracting Powers undertake to maintain the Permanent Court of Arbitration, as established by the First Peace Conference, accessible at all times, and operating, unless otherwise stipulated by the parties, in accordance with the rules of procedure inserted in the present Convention.
Article 42
The Permanent Court is competent for all arbitration cases, unless the parties agree to institute a special Tribunal.
Article 43
The Permanent Court sits at The Hague.
An International Bureau serves as registry for the Court. It is the channel for communications relative to the meetings of the Court; it has charge of the archives and conducts all the administrative business.
The Contracting Powers undertake to communicate to the Bureau, as soon as possible, a certified copy of any conditions of arbitration arrived at between them and of any Award concerning them delivered by a special Tribunal.
They likewise undertake to communicate to the Bureau the laws, regulations, and documents eventually showing the execution of the Awards given by the Court.
Article 44
Each Contracting Power selects four persons at the most, of known competency in questions of international law, of the highest moral reputation, and disposed to accept the duties of Arbitrator.
The persons thus elected are inscribed, as Members of the Court, in a list which shall be notified to all the Contracting Powers by the Bureau.
Any alteration in the list of Arbitrators is brought by the Bureau to the knowledge of the Contracting Powers.
Two or more Powers may agree on the selection in common of one or more Members. The same person can be selected by different Powers. The Members of the Court are appointed for a term of six years. These appointments are renewable.
Should a Member of the Court die or resign, the same procedure is followed for filling the vacancy as was followed for appointing him. In this case the appointment is made for a fresh period of six years.
Article 45
When the Contracting Powers wish to have recourse to the Permanent Court for the settlement of a difference which has arisen between them, the Arbitrators called upon to form the Tribunal with jurisdiction to decide this difference must be chosen from the general list of Members of the Court.
Failing the direct agreement of the parties on the composition of the Arbitration Tribunal, the following course shall be pursued:
Each party appoints two Arbitrators, of whom one only can be its national or chosen from among the persons selected by it as Members of the Permanent Court. These Arbitrators together choose an Umpire.
If the votes are equally divided, the choice of the Umpire is intrusted to a third Power, selected by the parties by common accord.
If an agreement is not arrived at on this subject each party selects a different Power, and the choice of the Umpire is made in concert by the Powers thus selected.
If, within two months' time, these two Powers cannot come to an agreement, each of them presents two candidates taken from the list of Members of the Permanent Court, exclusive of the members selected by the parties and not being nationals of either of them. Drawing lots determines which of the candidates thus presented shall be Umpire.
Article 46
The Tribunal being thus composed, the parties notify to the Bureau their determination to have recourse to the Court, the text of their `Compromis', and the names of the Arbitrators.
The Bureau communicates without delay to each Arbitrator the `Compromis', and the names of the other members of the Tribunal.
The Tribunal assembles at the date fixed by the parties. The Bureau makes the necessary arrangements for the meeting.
The members of the Tribunal, in the exercise of their duties and out of their own country, enjoy diplomatic privileges and immunities.
Article 47
The Bureau is authorized to place its offices and staff at the disposal of the Contracting Powers for the use of any special Board of Arbitration.
The jurisdiction of the Permanent Court may, within the conditions laid down in the regulations, be extended to disputes between non- Contracting Powers or between Contracting Powers and non-Contracting Powers, if the parties are agreed on recourse to this Tribunal.
Article 48
The Contracting Powers consider it their duty, if a serious dispute threatens to break out between two or more of them, to remind these latter that the Permanent Court is open to them.
Consequently, they declare that the fact of reminding the parties at variance of the provisions of the present Convention, and the advice given to them, in the highest interests of peace, to have recourse to the Permanent Court, can only be regarded as friendly actions.
In case of dispute between two Powers, one of them can always address to the International Bureau a note containing a declaration that it would be ready to submit the dispute to arbitration.
The Bureau must at once inform the other Power of the declaration.
Article 49
The Permanent Administrative Council, composed of the Diplomatic Representatives of the Contracting Powers accredited to The Hague and of the Netherland Minister for Foreign Affairs, who will act as President, is charged with the direction and control of the International Bureau.
The Council settles its rules of procedure and all other necessary regulations.
It decides all questions of administration which may arise with regard to the operations of the Court.
It has entire control over the appointment, suspension, or dismissal of the officials and employés of the Bureau.
It fixes the payments and salaries, and controls the general expenditure.
At meetings duly summoned the presence of nine members is sufficient to render valid the discussions of the Council. The decisions are taken by a majority of votes.
The Council communicates to the Contracting Powers without delay the regulations adopted by it. It furnishes them with an annual Report on the labours of the Court, the working of the administration, and the expenditure. The Report likewise contains a résumé of what is important in the documents comunicated to the Bureau by the Powers in virtue of Article 43, paragraphs 3 and 4.
Article 50
The expenses of the Bureau shall be borne by the Contracting Powers in the proportion fixed for the International Bureau of the Universal Postal Union.
The expenses to be charged to the adhering Powers shall be reckoned from the date on which their adhesion comes into force.
Chapter III. Arbitration Procedure
Article 51
With a view to encouraging the development of arbritation, the Contracting Powers have agreed on the following rules, which are applicable to arbitration procedure, unless other rules have been agreed on by the parties.
Article 52
The Powers which have recourse to arbitration sign a `Compromis', in which the subject of the dispute is clearly defined, the time allowed for appointing Arbitrators, the form, order, and time in which the communication referred to in Article 63 must be made, and the amount of the sum which each party must deposit in advance to defray the expenses.
The `Compromis' likewise defines, if there is occasion, the manner of appointing Arbitrators, any special powers which may eventually belong to the Tribunal, where it shall meet, the language it shall use, and the languages the employment of which shall be authorized before it, and, generally speaking, all the conditions on which the parties are agreed.
Article 53
The Permanent Court is competent to settle the `Compromis', if the parties are agreed to have recourse to it for the purpose.
It is similarly competent, even if the request is only made by one of the parties, when all attempts to reach an understanding through the diplomatic channel have failed, in the case of:
Article 54
In the cases contemplated in the preceding Article, the `Compromis' shall be settled by a Commission consisting of five members selected in the manner arranged for in Article 45, paragraphs 3 to 6.
The fifth member is President of the Commission ex officio.
Article 55
The duties of Arbitrator may be conferred on one Arbitrator alone or on several Arbitrators selected by the parties as they please, or chosen by them from the Members of the Permanent Court of Arbitration established by the present Convention.
Failing the constitution of the Tribunal by direct agreement between the parties, the course referred to in Article 45, paragraphs 3 to 6, is followed.
Article 56
When a Sovereign or the Chief of a State is chosen as Arbitrator, the arbitration procedure is settled by him.
Article 57
The Umpire is President of the Tribunal ex officio.
When the Tribunal does not include an Umpire, it appoints its own President.
Article 58
When the `Compromis' is settled by a Commission, as contemplated in Article 54, and in the absence of an agreement to the contrary, the Commission itself shall form the Arbitration Tribunal.
Article 59
Should one of the Arbitrators either die, retire, or be unable for any reason whatever to discharge his functions, the same procedure is followed for filling the vacancy as was followed for appointing him.
Article 60
The Tribunal sits at The Hague, unless some other place is selected by the parties.
The Tribunal can only sit in the territory of a third Power with the latter's consent.
The place of meeting once fixed cannot be altered by the Tribunal, except with the consent of the parties.
Article 61
If the question as to what languages are to be used has not been settled by the `Compromis', it shall be decided by the Tribunal.
Article 62
The parties are entitled to appoint special agents to attend the Tribunal to act as intermediaries between themselves and the Tribunal.
They are further authorized to retain for the defence of their rights and interests before the Tribunal counsel or advocates appointed by themselves for this purpose.
The Members of the permanent Court may not act as agents, counsel, or advocates except on behalf of the Power which appointed them Members of the Court.
Article 63
As a general rule, arbitration procedure comprises two distinct phases: pleadings and oral discussions.
The pleadings consist in the communication by the respective agents to the members of the Tribunal and the opposite party of cases, counter- cases, and, if necessary, of replies; the parties annex thereto all papers and documents called for in the case. This communication shall be made either directly or through the intermediary of the International Bureau, in the order and within the time fixed by the `Compromis'.
The time fixed by the `Compromis' may be extended by mutual agreement by the parties, or by the Tribunal when the latter considers it necessary for the purpose of reaching a just decision.
The discussions consists in the oral development before the Tribunal of the arguments of the parties.
Article 64
A certified copy of every document produced by one party must be communicated to the other party.
Article 65
Unless special circumstances arise, the Tribunal does not meet until the pleadings are closed.
Article 66
The discussions are under the control of the President. They are only public if it be so decided by the Tribunal, with the assent of the parties.
They are recorded in minutes drawn up by the Secretaries appointed by the President. These minutes are signed by the President and by one of the Secretaries and alone have an authentic character.
Article 67
After the close of the pleadings, the Tribunal is entitled to refuse discussion of all new papers or documents which one of the parties may wish to submit to it without the consent of the other party.
Article 68
The Tribunal is free to take into consideration new papers of documents to which its attention may be drawn by the agents or counsel of the parties.
In this case, the Tribunal has the right to require the production of these papers or documents, but is obliged to make them known to the opposite party.
Article 69
The Tribunal can, besides, require from the agents of the parties the production of all papers, and can demand all necessary explanations. In case of refusal the Tribunal takes note of it.
Article 70
The agents and the counsel of the parties are authorized to present orally to the Tribunal all the arguments they may consider expedient in defence of their case.
Article 71
They are entitled to raise objections and points. The decisions of the Tribunal on these points are final and cannot form the subject of any subsequent discussion.
Article 72
The members of t he Tribunal are entitled to put questions to the agents and counsel of the parties, and to ask them for explanations on doubtful points.
Neither the questions put, nor the remarks made by members of the Tribunal in the course of the discussions, can be regarded as an expression of opinion by the Tribunal in general or by its members in particular.
Article 73
The Tribunal is authorized to declare its competence in interpreting the `Compromis', as well as the other Treaties which may be invoked, and in applying the principles of law.
Article 74
The Tribunal is entitled to issue rules of procedure for the conduct of the case, to decide the forms, order, and time in which each party must conclude its arguments, and to arrange all the formalities required for dealing with the evidence.
Article 75
The parties undertake to supply the Tribunal, as fully as they consider possible, with all the information required for deciding the case.
Article 76 ]
For all notices which the Tribunal has to serve in the territory of a third Contracting Power, the Tribunal shall apply direct to the Government of that Power. The same rule applies in the case of steps being taken to procure evidence on the spot.
The requests for this purpose are to be executed as far as the means at the disposal of the Power applied to under its municipal law allow. They cannot be rejected unless the Power in question considers them calculated to impair its own sovereign rights or its safety.
The Court will equally be always entitled to act through the Power on whose territory it sits.
Article 77
When the agents and counsel of the parties have submitted all the explanations and evidence in support of their case the President shall declare the discussion closed.
Article 78
The Tribunal considers its decisions in private and the proceedings remain secret.
All questions are decided by a majority of the members of the Tribunal.
Article 79
The Award must give the reasons on which it is based. It contains the names of the Arbitrators; it is signed by the President and Registrar or by the Secretary acting as Registrar.
Article 80
The Award is read out in public sitting, the agents and counsel of the parties being present or duly summoned to attend.
Article 81
The Award, duly pronounced and notified to the agents of the parties, settles the dispute definitively and without appeal.
Article 82
Any dispute arising between the parties as to the interpretation and execution of the Award shall, in the absence of an Agreement to the contrary, be submitted to the Tribunal which pronounced it.
Article 83
The parties can reserve in the `Compromis' the right to demand the revision of the Award.
In this case and unless there be an Agreement to the contrary, the demand must be addressed to the Tribunal which pronounced the Award. It can only be made on the ground of the discovery of some new fact calculated to exercise a decisive influence upon the Award and which was unknown to the Tribunal and to the party which demanded the revision at the time the discussion was closed.
Proceedings for revision can only be instituted by a decision of the Tribunal expressly recording the existence of the new fact, recognizing in it the character described in the preceding paragraph, and declaring the demand admissible on this ground.
The `Compromis' fixes the period within which the demand for revision must be made.
Article 84
The Award is not binding except on the parties in dispute.
When it concerns the interpretation of a Convention to which Powers other than those in dispute are parties, they shall inform all the Signatory Powers in good time. Each of these Powers is entitled to intervene in the case. If one or more avail themselves of this right, the interpretation contained in the Award is equally binding on them.
Article 85
Each party pays its own expenses and an equal share of the expenses of the Tribunal.
Chapter IV. Arbitration by Summary Procedure
Article 86
With a view to facilitating the working of the system of arbitration in disputes admitting of a summary procedure, the Contracting Powers adopt the following rules, which shall be observed in the absence of other arrangements and subject to the reservation that the provisions of Chapter III apply so far as may be.
Article 87
Each of the parties in dispute appoints an Arbitrator. The two Arbitrators thus selected choose an Umpire. If they do not agree on this point, each of them proposes two candidates taken from the general list of the Members of the Permanent Court exclusive of the members appointed by either of the parties and not being nationals of either of them; which of the candidates thus proposed shall be the Umpire is determined by lot.
The Umpire presides over the Tribunal, which gives its decisions by a majority of votes.
Article 88
In the absence of any previous agreement the Tribunal, as soon as it is formed, settles the time within which the two parties must submit their respective cases to it.
Article 89
Each party is represented before the Tribunal by an agent, who serves as intermediary between the Tribunal and the Government who appointed him.
Article 90
The proceedings are conducted exclusively in writing. Each party, however, is entitled to ask that witnesses and experts should be called. The Tribunal has, for its part, the right to demand oral explanations from the agents of the two parties, as well as from the experts and witnesses whose appearance in Court it may consider useful.
Part V. Final Provisions
Article 91
The present Convention, duly ratified, shall replace, as between the Contracting Powers, the Convention for the Pacific Settlement of International Disputes of the 29th July, 1899.
Article 92
The present Convention shall be ratified as soon as possible.
The ratifications shall be deposited at The Hague.
The first deposit of ratifications shall be recorded in a procčs- verbal signed by the Representatives of the Powers which take part therein and by the Netherland Minister for Foreign Affairs.
The subsequent deposits of ratifications shall be made by means of a written notification, addressed to the Netherland Government and accompanied by the instrument of ratification.
A duly certified copy of the procčs-verbal relative to the first deposit of ratifications, of the notifications mentioned in the preceding paragraph, and of the instruments of ratification, shall be immediately sent by the Netherland Government, through the diplomatic channel, to the Powers invited to the Second Peace Conference, as well as to those Powers which have adhered to the Convention. In the cases contemplated in the preceding paragraph, the said Government shall at the same time inform the Powers of the date on which it received the notification.
Article 93
Non-Signatory Powers which have been invited to the Second Peace Conference may adhere to the present Convention.
The Power which desires to adhere notifies its intention in writing to the Netherland Government, forwarding to it the act of adhesion, which shall be deposited in the archives of the said Government.
This Government shall immediately forward to all the other Powers invited to the Second Peace Conference a duly certified copy of the notification as well as of the act of adhesion, mentioning the date on which it received the notification.
Article 94
The conditions on which the Powers which have not been invited to the Second Peace Conference may adhere to the present Convention shall form the subject of a subsequent Agreement between the Contracting Powers.
Article 95
The present Convention shall take effect, in the case of the Powers which were not a party to the first deposit of ratifications, sixty days after the date of the procčs-verbal of this deposit, and, in the case of the Powers which ratify subsequently or which adhere, sixty days after the notification of their ratification or of their adhesion has been received by the Netherland Government.
Article 96
In the event of one of the Contracting Parties wishing to denounce the present Convention, the denunciation shall be notified in writing to the Netherland Government, which shall immediately communicate a duly certified copy of the notification to all the other Powers informing them of the date on which it was received.
The denunciation shall only have effect in regard to the notifying Power, and one year after the notification has reached the Netherland Government.
Article 97
A register kept by the Netherland Minister for Foreign Affairs shall give the date of the deposit of ratifications effected in virtue of Article 92, paragraphs 3 and 4, as well as the date on which the notifications of adhesion (Article 93, paragraph 2) or of denunciation (Article 96, paragraph 1) have been received.
Each Contracting Power is entitled to have access to this register and to be supplied with duly certified extracts from it.
In faith whereof the Plenipotentiaries have appended their signatures to the present Convention.
Done at The Hague, the 18th October 1907, in a single copy, which shall remain deposited in the archives of the Netherland Government, and duly certified copies of which shall be sent, through the diplomatic channel, to the Contracting Powers.
Par 1907. gada 18. oktobra konvenciju par starptautisku
strīdu miermīlīgu izšķiršanu
anotācija
|
Jautājums |
Iesniedzēja sniegtā informācija |
1. Kādēļ likums ir vajadzīgs? a) pašreizējā situācija
b) likumprojekta koncepcija |
Starptautiskā sabiedrība jau vairākkārt ir diplomātiski vērsusi Latvijas uzmanību par nepieciešamību pievienoties šai konvencijai, lai iespējamo strīdu gadījumā tos varētu miermīlīgi noregulēt. Pievienošanās Konvencijai palielinās iespējas miermīlīgi izšķirt starptautiskus strīdus ar starptautiskas autoritatīvas arbitrāžas tiesas palīdzību, neizraisot starptautiski, politiski un ekonomiski postošus konfliktus. |
|
2. Kāda var būt likuma iespējamā ietekme uz tautsaimniecības attīstību? a) tautsaimniecības konkurētspēja b) eksporta attīstība c) nodarbinātība d) investīciju pieplūde e) uzņēmējdarbība f) vide |
Likumprojekts šo jomu neskar. Likumprojekts šo jomu neskar. Likumprojekts šo jomu neskar. Likumprojekts šo jomu neskar. Likumprojekts šo jomu neskar. Likumprojekts šo jomu neskar. |
|
3. Kāda var būt likuma iespējamā ietekme uz valsts budžetu? a) valsts budžetā prognozējami neparedzēti izdevumi b) samazināsies vai palielināsies valsts budžeta ienākumi c) nākamajos piecos gados samazināsies vai palielināsies budžeta ienākumi |
Neparedzēti izdevumi nav paredzēti, bet gan ir maksājama ikgadējā dalības maksa, kas šobrīd sastāda 430 USD. Katru gadu maksājama ikgadējā dalības maksa, kas šobrīd sastāda 430 USD. Katru gadu maksājama ikgadējā dalības maksa, kas šobrīd sastāda 430 USD. |
|
4. Kāda var būt likuma iespējamā ietekme uz spēkā esošo tiesību normu sistēmu, un vai ir nepieciešami grozījumi citos normatīvajos aktos? |
Grozījumi normatīvajos aktos nav nepieciešami. |
5. Vai likumprojekts atbilst Latvijas starptautiskajām saistībām? a) atbilstība saistībām pret Eiropas Savienību no kāda starptautisko tiesību akta saistība izriet, kāda ir saistības būtība, kā šis likumprojekts izpilda šo starptautisko saistību b) atbilstību Eiropas Kopienu tiesībām attiecīgajā nozarē norāda arī tiesību akta numuru c) atbilstību saistībām ar Pasaules tirdzniecības organizāciju d) atbilstību citām Latvijas starptautiskajām saistībām |
Likumprojekts nav tieši saistīts ar Eiropas līguma prasībām tiesību normu saskaņošanas jomā.
Likumprojekts šo jomu neskar.
Likumprojekts šo jomu neskar.
Likumprojekts šo jomu neskar. |
6. Kā tiks nodrošināta likuma izpilde? a) kā tiks nodrošināta likuma izpilde no valsts puses vai tiek radītas jaunas valsts institūcijas vai paplašinātas esošo institūciju funkcijas b) kā tiks nodrošināta kontrole no indivīda puses kā indivīds var aizstāvēt savas tiesības, ja likums viņu ierobežo |
Netiek radītas jaunas valsts institūcijas, kā arī paplašinātas esošo institūciju funkcijas. Plānots nozīmēt arbitrus, kas pārstāvēs Latvijas Republiku.
Likumprojekts neparedz indivīda tiesību ierobežojumus. |
Tieslietu ministre I. Labucka