Likumprojekts

Likumā ir lietoti šādi termini:

1) būtiska izmaiņa - darbības izmaiņa, ja saskaņā ar atļauju izsniedzošās institūcijas atzinumu tai var būt ievērojama negatīva ietekme uz cilvēku veselību vai vidi;

2) darbības izmaiņa - izmaiņas iekārtas darbībā, arī darbības paplašināšana, kas var ietekmēt vidi;

3) emisija - tieša vai netieša vielu, vibrācijas, siltuma, nejonizējošā starojuma, trokšņa vai cita izplūde no stacionāra vai difūza piesārņojuma avota, veicot piesārņojošu darbību, kura ietekmē vai var ietekmēt vidi;

4) iekārtas, kuras izmanto ārpus telpām, - mašīnas, aprīkojums, iekārtas vai to sastāvdaļas, kuras lieto darbam ārpus telpām, galvenokārt inženiertehnisko būvju un ēku celtniecībā, un kuru pamatuzdevums nav saistīts ar preču vai cilvēku pārvadāšanu;

5) militāri piesārņota teritorija - teritorija, kurā atrodas sprādzienbīstami priekšmeti un materiāli vai toksiskas vai citādi bīstamas vielas, kuras izmantotas vai kuras bija paredzēts izmantot militāriem mērķiem;

6) operators - fiziska vai juridiska persona, kura veic piesārņojošu darbību vai kura ir atbildīga par šādas darbības tehnisko nodrošinājumu, vai kurai ir noteicošā ekonomiskā ietekme uz attiecīgo piesārņojošo darbību;

7) piesārņota vieta - augsne, zemes dzīles, ūdens, arī dūņas, kā arī ēkas, ražotnes vai citi objekti, kas satur piesārņojošas vielas;

8) piesārņojoša darbība - augsnes, ūdens, gaisa, iekārtu vai ēku un citu stacionāru objektu izmantošana tādās saimnieciskās darbības jomās, kas var radīt vides piesārņojumu vai avāriju risku, kā arī darbības, kuras tiek veiktas piesārņotās vietās un kuras var izraisīt piesārņojuma tālāku izplatīšanos;

9) piesārņojums - tieša vai netieša emisijas ietekme uz vidi, kas var apdraudēt cilvēku veselību, rada vai var radīt kaitējumu videi, traucēt dabas resursu izmantošanu vai citā veidā traucēt likumīgu vides izmantošanu;

10) potenciāli piesārņota vieta - augsne, zemes dzīles, ūdens, nogulsnes, kā arī ēkas, ražotnes vai citi objekti, par kuriem ir nepārbaudīta informācija, ka tie ir piesārņoti vai var saturēt piesārņojošas vielas;

11) sanācija – piesārņotas teritorijas attīrīšana un atveseļošana vismaz līdz tādai pakāpei, ka cilvēku veselība vai vide turpmāk netiek apdraudēta un attiecīgo teritoriju turpmāk iespējams izmantot noteiktai saimnieciskai darbībai;

12) tehnoloģija - tehnisku metožu un paņēmienu kopums, kas ietver patentu, preču zīmju, licenču, tehnisko izstrādņu, kā arī speciālas tehnikas un aprīkojuma izmantošanu, lai sasniegtu noteiktu mērķi vai rezultātu;

13) viela - jebkurš ķīmisks elements vai tā savienojumi.

Šā likuma mērķis ir novērst un mazināt piesārņojuma dēļ cilvēku veselībai un videi nodarīto kaitējumu, novērst kaitējuma radītās sekas, kā arī:

1) novērst piesārņojuma rašanos no piesārņojošām darbībām vai, ja tas nav iespējams, samazināt emisiju augsnē, ūdenī un gaisā;

2) novērst vai, ja tas nav iespējams, samazināt neatjaunojamo dabas resursu un enerģijas izmantošanu, veicot piesārņojošas darbības;

3) novērst vai, ja tas nav iespējams, samazināt atkritumu radīšanu;

4) nodrošināt piesārņotu un potenciāli piesārņotu vietu apzināšanu un reģistrāciju Latvijas teritorijā;

5) noteikt pasākumus piesārņotu un potenciāli piesārņotu vietu izpētei un sanācijai;

6) noteikt personas, kuras sedz izdevumus, kas saistīti ar piesārņotu un potenciāli piesārņotu vietu izpēti un piesārņotu vietu sanāciju.

(1) Šis likums nosaka prasības piesārņojuma novēršanas un kontroles jomā, kas jāņem vērā operatoram, un piesārņojuma novēršanas un kontroles kārtību, kā arī:

1) prasības, kas jāņem vērā, uzsākot, veicot un pārtraucot piesārņojošas darbības;

2) nosacījumus, kas jāņem vērā, izsniedzot atļaujas piesārņojošām darbībām un ūdens lietošanas atļaujas, kā arī kārtību, kādā sniedzama informācija par piesārņojošām darbībām, kurām nav nepieciešama atļauja;

3) vides kvalitātes normatīvu noteikšanas kārtību;

4) kārtību, kādā nosakāma noteiktu vielu emisijas robežvērtība, piesārņojošas darbības nosacījumi, kā arī citi ierobežojumi, veicot piesārņojošas darbības;

5) piesārņoto vietu apzināšanu, reģistrāciju, izpēti un sanāciju;

6) piesārņojošās darbības uzraudzības nosacījumus, piesārņojošās darbības kontroli, monitoringu, kā arī kārtību, kādā informējama sabiedrība.

(2) Šis likums attiecas arī uz piesārņojumu no noteikta veida mobilajiem avotiem, arī transportlīdzekļiem un iekārtām, kuras izmanto ārpus telpām, un šā piesārņojuma kontroli.

(3) Darbības ar radioaktīvajām vielām, radioaktīvajiem atkritumiem, jonizējošā starojuma avotiem un ģenētiski modificētiem organismiem regulē citi normatīvie akti.

Operators, veicot piesārņojošu darbību, ievēro attiecīgās darbības specifiku un īsteno šādas prasības:

1) veic pasākumus, lai novērstu piesārņojuma rašanos un samazinātu piesārņojumu;

2) nodrošina vides kvalitātes normatīvu ievērošanu;

3) veic piesārņojošas darbības monitoringu;

4) sniedz vides aizsardzības un citām valsts institūcijām, pašvaldībām un sabiedrībai šajā likumā un citos normatīvajos aktos paredzēto informāciju;

5) ievēro prasības, kas nosaka piesārņojošas darbības atrašanās vietu;

6) apkopo un sniedz darbiniekiem, kuri veic piesārņojošo darbību, nepieciešamo informāciju par piesārņojošas darbības iespējamo ietekmi uz cilvēku veselību un vidi;

7) ievēro šā likuma 11.pantā minētos nosacījumus, veicot noteiktu piesārņojošu darbību.

Operators veic nepieciešamos piesardzības pasākumus, lai novērstu vai, ja tas nav iespējams, lai samazinātu vides piesārņošanu vai tās risku, kā arī avāriju risku. Piesardzības pasākumi ietver:

1) pieejamo tehnisko līdzekļu izmantošanu un organizatorisko pasākumu izmantošanu piesārņojuma novēršanai vai samazināšanai visos piesārņojošas darbības posmos un procesos;

2) ražošanas vai citu darbību ierobežošanu vai pārtraukšanu uz noteiktu laikposmu, ņemot vērā nelabvēlīgus metereoloģiskos vai citus apstākļus;

3) izvairīšanos no neatjaunojamo dabas resursu un enerģijas lietošanas vai to lietošanas ierobežošanu, kā arī izvairīšanos no atkritumu radīšanas vai to radīšanas ierobežošanu, izmantojot vielu un materiālu atkārtotu lietošanu un pārstrādi vai citas metodes un īstenojot tās visā vielu vai materiālu aprites ciklā;

4) izvairīšanos no tādu ķīmisko vielu un ķīmisko produktu izmantošanas, kuru vietā ir iespējams izmantot aizvietotājus, kas ir mazāk bīstami cilvēku dzīvībai, veselībai vai videi;

5) avāriju riska novērtēšanu un nepieciešamo pasākumu nodrošināšanu, lai izvairītos no avārijām, bet avārijas gadījumā samazinātu tās sekas;

6) pasākumus, lai mazinātu vai, ja iespējams, izvairītos no jebkāda piesārņojuma vai piesārņojuma riska, ja nepieciešams, apturot piesārņojošu darbību un veicot neatliekamu piesārņotās teritorijas sanāciju;

7) pasākumus, lai nepieļautu piesārņojuma izplatīšanos, pārtraucot piesārņojošu darbību, arī piesārņotās vietas izpēti un sanāciju, kā arī nepieciešamo monitoringu;

8) prasības operatoriem, kuri veic šā likuma pielikumā minētās piesārņojošās darbības, lietot labākos pieejamos tehniskos paņēmienus.

(1) Operators pirms piesārņojošas darbības vai būtiskas izmaiņas apzina informāciju par piesārņojošas darbības iespējamo ietekmi uz cilvēku veselību un vidi.

(2) Operators sniedz darbiniekiem nepieciešamās zināšanas par kārtību, kādā veicama piesārņojoša darbība, un tās iespējamo ietekmi uz cilvēku veselību un vidi, piesardzības pasākumiem, lai samazinātu šo ietekmi, kā arī darbību avārijas situācijās.

(3) Operatoram ir pienākums sniegt informāciju vides aizsardzības institūcijām, kuras saskaņā ar šo likumu atbild par atļauju izsniegšanu un kontroli, kā arī informēt sabiedrību un attiecīgo pašvaldību par atļaujā noteiktā monitoringa rezultātiem un piesārņojošas darbības ietekmi uz cilvēku veselību un vidi.

(4) Ja ir pārkāpti atļaujas nosacījumi vai ir apdraudēta atļaujas nosacījumu turpmākā ievērošana, operators par to paziņo Vides valsts inspekcijai.

Operators nodrošina piesārņojošas darbības monitoringu, īpaši tādiem procesiem, kuri ir tieši saistīti ar vides piesārņošanu vai piesārņošanas risku. Operators nodrošina novērojumus apkārtnē, kur tiek veikta piesārņojoša darbība, un ieraksta mērījumus par izmaiņām vidē.

Pirms tiek uzsākta piesārņojoša darbība, kurai saskaņā ar šo likumu ir nepieciešama atļauja, operators izvērtē iespējamās alternatīvās vietas piesārņojošas darbības veikšanai. Šī prasība attiecas uz darbību kopumā, tās atsevišķiem procesiem, kā arī uz piesārņojuma izplūdes vietām. Piesārņojoša darbība vai tās atsevišķi procesi jāparedz vietā, kur darbība veicama ar vismazāko negatīvo ietekmi uz cilvēku veselību un vidi.

Operators īsteno šā likuma 5., 6., 7. un 8.pantā noteiktās prasības, ņemot vērā, lai šo prasību kopīgās īstenošanas izmaksas atbilst paredzamajai pozitīvajai ietekmei uz vidi un lai tiek nodrošināta vides kvalitātes normatīvu ievērošana.

(1) Emisijas robežvērtība ir maksimālais emitētās vielas daudzums vai citi faktori, izteikti noteiktos parametros – daudzums, koncentrācija vai emisijas līmenis – , ko nedrīkst pārsniegt noteiktā laikposmā, vai emitētās vielas daudzums vai koncentrācija, kuru nedrīkst pārsniegt iekārtas normālas darbības apstākļos. Emisijas robežvērtību nosaka konkrētām vielām vai vielu grupām.

(2) Emisijas robežvērtību parasti nosaka vietā, kur piesārņojums izplūst no iekārtas, neņemot vērā koncentrācijas samazinājuma robežvērtību noteikšanas brīdī.

(3) Nosakot robežvērtību iekārtas radītā piesārņojuma emisijai ūdenī, ņem vērā ūdens attīrīšanas iekārtu ietekmi, ja tādēļ nerodas augstāks piesārņojuma līmenis vidē.

(4) Emisijas limits ir atļaujā noteiktais emitētās vielas daudzums vai citi faktori, izteikti noteiktos parametros – koncentrācija vai emisijas līmenis – , ko nedrīkst pārsniegt noteiktā laika periodā vai periodos, vai emitētās vielas daudzums vai koncentrācija, kuru nedrīkst pārsniegt iekārtas normālas darbības apstākļos, kas nepārsniedz attiecīgo emisijas robežvērtību.

(1) Veicot piesārņojošu darbību, operators ievēro šādus nosacījumus:

1) noteiktu piesārņojošu vielu emisiju vidē;

2) noteiktu piesārņojuma veidu emisijas robežvērtību;

3) nosacījumus, kā samazināt, novērst vai kontrolēt emisiju noteiktās saimnieciskās darbības jomās vai no noteikta veida iekārtām;

4) atbilstības novērtēšanas kārtību noteiktām iekārtām vai iekārtu grupām, kuru darbība saistīta ar piesārņojuma emisiju, arī iekārtām, kuras izmanto ārpus telpām.

(2) Lai īstenotu šā panta pirmajā daļā minētos nosacījumus, Ministru kabinets nosaka:

1) kārtību, kādā novēršama, ierobežojama un kontrolējama gaisu piesārņojošo vielu emisija no stacionārajiem gaisa piesārņojuma avotiem;

2) vides aizsardzības prasības degvielas uzpildes stacijām, naftas bāzēm un pārvietojamām cisternām;

3) ierobežojumus un aizliegumus piesārņojošo vielu emisijai un citus nosacījumus ozona slāņa aizsardzībai;

4) notekūdeņu emisijas robežvērtību un aizliegumus piesārņojošu vielu emisijai ūdens vidē;

5) nosacījumus notekūdeņu dūņu izmantošanai augsnes mēslošanai un teritoriju labiekārtošanai;

6) nosacījumus ūdens un augsnes aizsardzībai no piesārņojuma ar nitrātiem, kurš radies lauksaimnieciskas darbības dēļ;

7) nosacījumus trokšņa emisijai no iekārtām, kuras izmanto ārpus telpām;

8) nosacījumus piesārņojošu vielu emisijai gaisā no satiksmē neizmantojamo pārvietojamo mehānismu iekšdedzes dzinējiem.

(3) Ministru kabinets nosaka kopējo valstī maksimāli pieļaujamo emisijas daudzumu gaisā noteiktā laikposmā noteiktiem piesārņojuma veidiem.

1.  Vides kvalitāti nosaka gaisa, virszemes ūdeņu, pazemes ūdeņu, augsnes un zemes dzīļu vai citu vides komponentu vēlamā kvalitāte, kuras nodrošināšanai tiek noteikti vides kvalitātes normatīvi, kas izsaka vides kvalitāti kvantitatīvos rādītājos.

(2) Lai novērstu kaitējumu cilvēka veselībai vai videi un nodrošinātu bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu ilgākā laikposmā, ņemot vērā nepieciešamo drošības rezervi, Ministru kabinets nosaka kvalitātes normatīvus gaisam, virszemes ūdeņiem, pazemes ūdeņiem un augsnei un norāda:

1) termiņus to sasniegšanai un teritoriju, uz kuru tie attiecas;

2) augstāko un zemāko pieļaujamo līmeni vai raksturlielumus vielu, trokšņu, organismu vai citu vidi ietekmējošu faktoru klātbūtnei vidē;

3) parametrus, monitoringa metodes un metodes, kuras izmantojot nosaka noteikto parametru pārsniegšanu;

4) pasākumus, kas veicami gadījumos, ja normatīvi tiek pārsniegti.

(3) Normatīvajos aktos noteiktos vides kvalitātes normatīvus var sasniegt pakāpeniski, ar noteiktiem starpposmiem.

(1) Vides kvalitātes normatīvus iedala robežlielumos un mērķlielumos.

(2) Robežlielums ir saistošs jebkuram operatoram, kas veic vai ir paredzējis veikt piesārņojošu darbību, kuras dēļ radusies emisija var ietekmēt teritoriju, kurai noteikts konkrētais robežlielums.

(3) Vides aizsardzības institūcijas, pieņemot lēmumu par atļaujas izsniegšanu un izstrādājot nosacījumus par labāko pieejamo tehnisko paņēmienu izmantošanu, kā arī kontrolējot piesārņojošu darbību, ņem vērā noteiktos mērķlielumus.

Piesārņojošu darbību nedrīkst uzsākt, ja ir pārsniegti vai var tikt pārsniegti vides kvalitātes normatīvu robežlielumi noteiktam piesārņojuma veidam noteiktā teritorijā un ja emisija no attiecīgās darbības var palielināt kopējo piesārņojuma daudzumu šajā teritorijā. Šādos gadījumos atļauja piesārņojošai darbībai netiek izsniegta.

Ja teritorijā, kurā saskaņā ar normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā izsniegtu atļauju tiek veikta piesārņojoša darbība, ir pārsniegti vai var tikt pārsniegti vides kvalitātes normatīvu robežlielumi noteiktam piesārņojuma veidam:

1) operatoram saskaņā ar šā likuma II nodaļā noteiktajām prasībām jāveic pasākumi, lai pakāpeniski samazinātu emisiju, kas var ietekmēt cilvēku veselību vai vidi teritorijā, uz kuru attiecas noteiktie robežlielumi;

2) atļauju piesārņojošas darbības būtiskām izmaiņām neizsniedz, ja šādas izmaiņas var radīt emisiju, kas palielina kopējo attiecīgās teritorijas piesārņojuma līmeni;

3) pārskatot jau izsniegtās atļaujas, nosaka citus nosacījumus vai tos papildina atbilstoši šā likuma II nodaļā noteiktajām prasībām.

(1) Šā likuma 14. un 15.pantā minētajos gadījumos operators var noslēgt vienošanos ar citu operatoru, kuram atļauts emitēt attiecīgā veida piesārņojumu, par veicamajiem pasākumiem, lai samazinātu kopējo attiecīgā veida piesārņojuma emisiju, un informē par to reģionālo vides pārvaldi.

(2) Ja operatoru vienošanās paredz, ka kopējā attiecīgā veida piesārņojuma emisija no piesārņojošas darbības, uz kuru attiecas minētā vienošanās, ir zemāka nekā pirms vienošanās noslēgšanas un atbilstoši šim likumam vai citiem normatīvajiem aktiem ir ievērotas citas piesārņojuma samazināšanas prasības, vides aizsardzības institūcijas izsniedz citu atļauju piesārņojošai darbībai vai būtiskām izmaiņām piesārņojošā darbībā.

(3) Ministru kabinets nosaka operatoru sadarbības kārtību šajā pantā minētajos gadījumos.

(1) Ja tiek vai var tikt pārsniegti vides kvalitātes normatīvu robežlielumi konkrēta veida piesārņojumam, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija vai citas institūcijas, kurām tas uzdots normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā, izstrādā vides kvalitātes normatīvu sasniegšanas programmu atsevišķai teritorijai vai valstij kopumā. Programmā norāda:

1) piesārņojuma samazināšanas mērķi;

2) noteiktu vielu emisijas robežvērtību un atsevišķu piesārņojošu vielu emisijas aizliegumu;

3) pasākumus, kas veicami, lai samazinātu emisiju dažādās tautsaimniecības nozarēs (satiksmes jomā, enerģētikā, lauksaimniecībā, mežsaimniecībā);

4) pasākumus, kas veicina šā likuma 16.pantā minēto operatoru savstarpējās vienošanās noslēgšanu un realizēšanu;

5) finansēšanas avotus programmas īstenošanai.

(2) Ministru kabinets nosaka kārtību, kādā izstrādājamas vides kvalitātes normatīvu ieviešanas programmas.

(1) Teritorijas, kur piesārņojums var pastiprināti ietekmēt cilvēku veselību vai vidi un tās bioloģisko daudzveidību, vai teritorijas, kuras ir īpaši jutīgas pret piesārņojuma radīto slodzi, ir īpaši jutīgas teritorijas.

(2) Ministru kabinets nosaka īpaši jutīgu teritoriju noteikšanas kritērijus, attiecīgo teritoriju robežas un to apsaimniekošanas kārtību, kā arī nosaka:

1) īpaši jutīgas teritorijas, uz kurām attiecas paaugstinātas prasības pilsētu notekūdeņu attīrīšanai;

2) īpaši jutīgas teritorijas, uz kurām attiecas paaugstinātas prasības ūdens un augsnes aizsardzībai no piesārņojuma ar nitrātiem, kurš radies lauksaimnieciskās darbības dēļ.

(1) Piesārņojošas darbības iedala A, B un C kategorijā, ņemot vērā piesārņojuma daudzumu un iedarbību vai risku, ko tas rada cilvēku veselībai un videi.

(2) Šā likuma II nodaļā noteiktās prasības attiecas arī uz tādām darbībām, kuras neatbilst A, B vai C kategorijai, bet var radīt piesārņojumu.

(3) Lai uzsāktu vai turpinātu A kategorijas vai B kategorijas piesārņojošu darbību, operators saņem atļauju – reģionālās vides pārvaldes izsniegtu rakstisku lēmumu, kas attiecas uz ražotni, iekārtu vai tās daļu (turpmāk – iekārta) vai vairākām iekārtām, kas atrodas vienā vietā un kurām ir viens operators, un atļauj veikt piesārņojošu darbību ar nosacījumu, ka iekārta darbojas atbilstoši attiecīgajā lēmumā un normatīvajos aktos noteiktajām prasībām.

(1) Piesārņojošas darbības, kuras veic, ekspluatējot šā likuma pielikumā noteiktās iekārtas, ir A kategorijas piesārņojošas darbības. Veicot A kategorijas piesārņojošas darbības, operators lieto labākos pieejamos tehniskos paņēmienus.

(2) A kategorijas atļaujas ir nepieciešamas stacionārajām tehnoloģiskajām iekārtām, kurās tiek veikta viena vai vairākas šā likuma pielikumā minētās piesārņojošās darbības. Uz šādām iekārtām, ievērojot to radīto piesārņojuma daudzumu vai risku cilvēku veselībai un videi, atbilstoši noteiktajiem parametriem, ņemot vērā arī piesārņojošās darbības, ko veic ar šo iekārtu tehniski saistītās iekārtās, kuras var ietekmēt emisiju un vides piesārņojumu, attiecas nosacījumi par A kategorijas atļaujām.

(3) Šā likuma pielikumā minētie lielumi attiecas uz iekārtu ražošanas jaudām vai saražotās produkcijas apjomu. Operators, kurš veic vairākas šā likuma pielikumā minētās piesārņojošās darbības, summē to jaudas, ja tās attiecas uz vienu šā likuma pielikumā minēto rūpnieciskās darbības jomu un tās tiek veiktas vienā vietā vai izmantojot vienu iekārtu.

(4) A kategorijas atļaujas nav nepieciešamas iekārtām vai to daļām, kas tiek izmantotas, lai pētītu, izstrādātu vai pārbaudītu jaunus produktus vai ražošanas procesus.

(5) Ministru kabinets izdod noteikumus par A kategorijas piesārņojošas darbības pieteikšanu, atļauju izsniegšanu un labāko pieejamo tehnisko paņēmienu lietošanu, kā arī nosaka:

1) laika grafiku, pēc kura tiek izsniegtas A kategorijas atļaujas iekārtām, kurām tās ir nepieciešamas;

2) maksimālo pārejas perioda ilgumu, lai ieviestu atļaujas nosacījumus par labāko pieejamo tehnisko paņēmienu lietošanu;

3) pieteikuma veidlapu un atļaujas veidlapu, kurā norāda veicamos cilvēku veselības, gaisa, ūdens un augsnes aizsardzības, kā arī atkritumu apsaimniekošanas pasākumus. Ja piesārņojoša darbība saistīta ar ūdens ieguvi, atļaujā norāda ūdens lietošanas limitus;

4) kārtību, kādā pieprasāmas un izsniedzamas atļaujas;

5) kārtību, kādā sabiedrība var iepazīties ar pieteikumu un iesniegt savus priekšlikumus, kā arī iepazīties ar atļaujas nosacījumiem, monitoringa un pārbaudes rezultātiem.

(1) Tehniskie paņēmieni ar visefektīvākajām un attīstītākajām noteiktas darbības realizācijas iespējām, kuras ir iespējams lietot praksē, lai novērstu vai, ja tas nav iespējams, samazinātu emisiju līdz noteiktajai robežvērtībai un limitam, kā arī samazinātu tās ietekmi uz vidi kopumā, ir labākie pieejamie tehniskie paņēmieni.

(2) Tehniskie paņēmieni ietver lietoto tehnoloģiju un veidu, kādā iekārta ir projektēta, uzbūvēta, uzturēta, darbināta un demontēta.

(3) Tehniskie paņēmieni ir pieejami, ja tie ir ekonomiski un tehnoloģiski pamatoti un ir iespējams tos ieviest noteiktā rūpniecības nozarē, ņemot vērā attiecīgās izmaksas, bet neatkarīgi no tā, vai tie iepriekš ir lietoti Latvijā.

(4) Tehniskie paņēmieni ir labākie, ja tie ietver tehnoloģijas un metodes, kuras izmantojot iespējams nodrošināt augstāko vides aizsardzības līmeni.

(5) Izvēloties labākos pieejamos tehniskos paņēmienus un ņemot vērā to ieviešanas un izmantošanas potenciālās izmaksas, kā arī likumā "Par vides aizsardzību" noteiktos vides aizsardzības principus un konkrētās piesārņojošās darbības specifiku, operators:

1) izmanto tehnoloģiju, kura nodrošina iespējami maza atkritumu daudzuma rašanos;

2) izmanto vielas, kuras ir mazāk bīstamas;

3) veicina ražošanas procesā radīto un izmantoto vielu otrreizēju izmantošanu un atkritumu pārstrādi;

4) izmanto procesus, iekārtas un darbības metodes, kuras jau ir pārbaudītas un atzītas par veiksmīgām rūpnieciskajā ražošanā;

5) ievēro tehnoloģiju attīstību un izmaiņas zināšanās un izpratnē par tām;

6) ņem vērā emisijas raksturu, ietekmi un apjomu;

7) ņem vērā paredzamo iekārtas apturēšanas vai slēgšanas termiņu;

8) ņem vērā laiku, kas nepieciešams labāko pieejamo tehnisko paņēmienu ieviešanai;

9) ievēro ražošanas procesā izmantoto izejvielu, arī ūdens patēriņu, kā arī tehnoloģijas energoefektivitāti;

10) novērš vai līdz minimumam samazina emisijas iespēju un tās ietekmi uz cilvēku veselību vai vidi;

11) novērš avārijas, bet, ja avārija ir notikusi, – samazina tās radītās sekas;

12) izmanto informāciju, kuru par labākajiem pieejamajiem tehniskajiem paņēmieniem publicējusi Eiropas Savienības Komisija vai starptautiskās organizācijas.

(1) Piesārņojošas darbības, kuras nav minētas šā likuma pielikumā, bet kuru uzsākšanai, turpināšanai vai būtiskām izmaiņām ir nepieciešama B kategorijas atļauja, ir B kategorijas piesārņojošas darbības.

(2) Ministru kabinets nosaka B kategorijas piesārņojošas darbības, ņemot vērā piesārņojuma daudzumu, iedarbību vai risku cilvēku veselībai vai videi, apstiprina B kategorijas piesārņojošas darbības pieteikuma veidlapu un atļaujas veidlapu, kā arī nosaka kārtību, kādā atļauja pieprasāma un izsniedzama. Ja piesārņojoša darbība ir saistīta ar ūdens ieguvi, B kategorijas atļaujā norāda ūdens lietošanas limitus.

(3) Ministru kabinets nosaka kārtību, kādā sabiedrība var iepazīties ar B kategorijas piesārņojošas darbības atļaujas nosacījumiem, kā arī iepazīties ar monitoringa un pārbaudes rezultātiem.

(1) Piesārņojošas darbības, kuru veikšanai nav nepieciešama atļauja, bet pirms kuru uzsākšanas vai būtiskas izmaiņas iesniedz pieteikumu vides aizsardzības institūcijās, ir C kategorijas piesārņojošas darbības.

(2) Ministru kabinets nosaka C kategorijas piesārņojošas darbības, ņemot vērā piesārņojuma daudzumu, iedarbību vai risku cilvēku veselībai vai videi, kā arī pieteikuma saturu un iesniegšanas kārtību.

(1) Operators ne vēlāk kā 30 dienas pirms C kategorijas piesārņojošas darbības uzsākšanas paziņo par to reģionālajai vides pārvaldei.

(2) Operators ne vēlāk kā 30 dienas pirms būtisku izmaiņu veikšanas C kategorijas piesārņojošā darbībā paziņo par to reģionālajai vides pārvaldei.

(3) Ministru kabinets nosaka termiņu, līdz kuram operators reģionālajai vides pārvaldei paziņo par C kategorijas piesārņojošām darbībām, kuras uzsāktas pirms šā likuma stāšanās spēkā.

Atļauju piesārņojošai darbībai vai būtiskām izmaiņām piesārņojošā darbībā izsniedz, ja:

1) operators ir iesniedzis pieteikumu atbilstoši šajā likumā un citos normatīvajos aktos noteiktajām prasībām;

2) pieteikumā ir ievēroti šā likuma II un III nodaļas nosacījumi;

3) operators ir novērtējis piesārņojošas darbības ietekmi uz vidi un saņēmis atzinumu par ietekmes uz vidi novērtējuma nobeiguma ziņojumu, ja piesārņojošai darbībai saskaņā ar normatīvajiem aktiem i r nepieciešams ietekmes uz vidi novērtējums;

4) ir izstrādāta un apstiprināta rūpniecisko avāriju novēršanas programma vai drošības pārskats un rīcības plāns ārkārtējai situācijai uzņēmumā, ja saskaņā ar normatīvajiem aktiem tas ir nepieciešams.

Pirms atļaujas izsniegšanas reģionālā vides pārvalde nosūta attiecīgajai pašvaldībai un teritoriālajam vides veselības centram informāciju priekšlikumu sniegšanai par pieteikumu un atļaujas nosacījumiem un izskata to iesniegtos priekšlikumus.

(1) Pieteikums A kategorijas atļaujas saņemšanai ir pieejams sabiedrībai, lai tā varētu iesniegt komentārus jautājumos, kas saistīti ar atļaujas izsniegšanu.

(2) Sabiedrībai ir pieejami izsniegtās A kategorijas un B kategorijas atļaujas nosacījumi, kā arī informācija par monitoringa un kontroles rezultātiem.

(3) Ja pieteikums vai atļauja satur informāciju, kas saskaņā ar normatīvajiem aktiem uzskatāma par ierobežotas pieejamības informāciju, reģionālā vides pārvalde, pamatojoties uz operatora iesniegumu, pieņem lēmumu par atsevišķu pieteikuma vai atļaujas sadaļu ierobežotu pieejamību. Šis nosacījums neattiecas uz informāciju par piesārņojuma emisiju, kā arī par avāriju risku.

(1) Ja piesārņojoša darbība var radīt ievērojamu negatīvu ietekmi uz cilvēku veselību vai vidi, atļauju izsniedz vienīgi tādā gadījumā, ja ieguvums atsver iespējamo negatīvo ietekmi un netiek pārkāpti vides kvalitātes normatīvu robežlielumi.

(2) Šā panta pirmajā daļā minētajā gadījumā reģionālā vides pārvalde saskaņo lēmumu par atļaujas izsniegšanu ar vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministru un attiecīgo pašvaldību.

(1) Atļaujas pieteikumu sagatavo operators, ja nepieciešams, pieaicinot ekspertus.

(2) Pieteikumā sniedz šādu informāciju:

1) iekārta un tās darbība;

2) izejvielas un palīgmateriāli, citas vielas un enerģija, ko attiecīgā iekārta izmanto vai saražo;

3) iekārtas emisijas avoti;

4) vides apstākļi iekārtas darbības vietā;

5) vielu raksturs un daudzums, kas varētu tikt emitēts no iekārtas ūdenī, gaisā vai augsnē, kā arī informācija par emisijas būtisko ietekmi uz vidi;

6) tehnoloģija un citi paņēmieni, kurus paredzēts izmantot, lai novērstu vai, ja tas nav iespējams, samazinātu emisiju no attiecīgās iekārtas;

7) informācija par labākajiem pieejamajiem tehniskajiem paņēmieniem, kādus A kategorijas piesārņojošas darbības operators lieto vai paredzējis lietot, lai novērstu vai ierobežotu piesārņojuma rašanos;

8) pasākumi atkritumu ražošanas novēršanai vai samazināšanai un iekārtas radīto atkritumu pārstrādei;

9) citi pasākumi, lai nodrošinātu šā likuma II un III nodaļā noteikto prasību izpildi;

10) kārtība, kādā paredzēts veikt piesārņojošas darbības monitoringu.

(3) Pieteikumā norāda iespējamās alternatīvas piesārņojošas darbības veikšanai un pamatojumu, kādēļ izvēlēts attiecīgais variants. Ja minētās alternatīvas jau izvērtētas, novērtējot ietekmi uz vidi, tad operators pieteikumam pievieno ietekmes uz vidi novērtējuma nobeiguma ziņojumu un atzinumu par to.

(4) Atļaujas izsniedz reģionālā vides pārvalde atbilstoši iekārtas darbības vietai. Ja nepieciešams, reģionālā vides pārvalde pieaicina ekspertus, izņemot tos, kuri piedalījušies pieteikuma sagatavošanā.

(1) Esošas A kategorijas un B kategorijas piesārņojošas darbības ir tādas piesārņojošas darbības, kurām nepieciešama A kategorijas vai B kategorijas atļauja un kurām ir citos normatīvajos aktos noteiktās atļaujas piesārņojuma emisijai, un tās jau tiek veiktas vai tiek uzsāktas ne vēlāk kā gadu pēc Ministru kabineta noteiktā termiņa.

(2) Ministru kabinets nosaka termiņu, pēc kura nedrīkst uzsākt A kategorijas vai B kategorijas piesārņojošu darbību bez attiecīgas atļaujas.

(3) Ministru kabinets nosaka termiņu, līdz kuram operatoram jāiesniedz pieteikums atļauju saņemšanai esošajai A kategorijas vai B kategorijas piesārņojošai darbībai.

(4) Būtiskām izmaiņām A kategorijas vai B kategorijas piesārņojošā darbībā atļauja jāsaņem kārtībā, kāda ir noteikta A kategorijas vai B kategorijas piesārņojošas darbības atļaujas saņemšanai.

(5) Nevienu A kategorijas vai B kategorijas piesārņojošu darbību nedrīkst turpināt pēc Ministru kabineta noteiktā termiņa beigām, ja nav saņemta attiecīgā A kategorijas vai B kategorijas atļauja.

(1) Pirms darbības izmaiņas operators Ministru kabineta noteiktajā termiņā paziņo par to reģionālajai vides pārvaldei, kura izvērtē, vai nepieciešams izdarīt grozījumus atļaujas nosacījumos, un informē par to operatoru.

(2) Ja operators ir veicis piesārņojošajā darbībā izmaiņas, kuru dēļ mainās tās kategorija, reģionālā vides pārvalde izskata jautājumu par citas kategorijas atļaujas izsniegšanu vai pieņem lēmumu, ka attiecīgajai piesārņojošajai darbībai atļauja turpmāk nav nepieciešama.

(1) Atļaujā ietver nosacījumus, kurus ievērojot jānodrošina cilvēku veselības aizsardzība un attiecīga vides kvalitāte - gaisa, virszemes ūdeņu, pazemes ūdeņu, augsnes un zemes dzīļu aizsardzība, kā arī nosaka:

1) emisijas limitus piesārņojošām vielām, kuras varētu tikt emitētas no iekārtas, ievērojot attiecīgās vielu raksturu un iespējamo piesārņojuma pārnesi no vienas vides citā (ūdens, gaiss, augsne), kā arī citu veidu emisijas limitus;

2) prasības, kas jāievēro operatoram, nodrošinot cilvēku veselības, augsnes un pazemes ūdeņu aizsardzību, atkritumu apsaimniekošanu, izmantojot dabas resursus un enerģiju, kā arī lietojot ķīmiskās vielas un ķīmiskos produktus;

3) pasākumus, kas saistīti ar iekārtai netipiskiem darbības apstākļiem, arī ar iekārtas darbības uzsākšanu, noplūdēm, nepareizu darbību, pēkšņu apstāšanos un darbības pārtraukšanu;

4) citus pasākumus, lai nodrošinātu šā likuma II nodaļā noteikto prasību īstenošanu.

(2) A kategorijas atļaujas nosacījumus pamato ar labāko pieejamo tehnisko paņēmienu lietošanu, nenosakot atļaujā konkrētu izmantojamās tehnoloģijas veidu, bet ņemot vērā attiecīgās iekārtas tehniskos raksturlielumus, tās ģeogrāfisko izvietojumu un vides apstākļus.

(3) Ja vides kvalitātes normatīvi paredz stingrākus nosacījumus, nekā tas izriet no prasības piemērot labākos pieejamos tehniskos paņēmienus, A kategorijas atļaujā ietver citus nosacījumus, lai sasniegtu noteiktos vides kvalitātes normatīvus.

(4) B kategorijas atļaujas nosacījumus pamato ar attiecīgās piesārņojošās darbības raksturlielumiem, ģeogrāfisko izvietojumu un vides apstākļiem.

(5) Atļaujā iekļauj nosacījumus, lai samazinātu piesārņojuma pārnesi lielākos attālumos, kā arī pārrobežu pārnesi.

(6) Ja piesārņojoša darbība tiek veikta vai to paredzēts veikt piesārņotā vai potenciāli piesārņotā vietā, reģionālā vides pārvalde iekļauj atļaujas nosacījumos prasības operatoram par piesārņotās vai potenciāli piesārņotās vietas izpēti vai piesārņotās vietas sanāciju. Lēmums par izpētes vai sanācijas iekļaušanu atļaujas nosacījumos tiek pieņemts saskaņā ar šā likuma VII nodaļu.

(1) Atļauju izsniedz uz pieciem gadiem. Ja piesārņojošas darbības ietekme uz cilvēku veselību vai vidi nav skaidra, atļauju izsniedz uz mazāku termiņu.

(2) Reģionālā vides pārvalde Ministru kabineta noteiktajā kārtībā pārskata atļaujas nosacījumus un, ja nepieciešams, atjauno vai papildina to.

(3) Jautājumu par atļaujas izsniegšanu vai atļaujas nosacījumus pārskata šādos gadījumos:

1) ir saņemta informācija par piesārņojuma negatīvo ietekmi uz cilvēku veselību vai vidi, pārsniegti vides kvalitātes normatīvu robežlielumi vai ir izdarīti grozījumi normatīvajos aktos, kas nosaka vides kvalitātes normatīvus;

2) saskaņā ar izmaiņām labākajos pieejamajos tehniskajos paņēmienos ir iespējams būtiski samazināt emisiju, veicot A kategorijas piesārņojošu darbību;

3) saskaņā ar valsts institūciju atzinumu procesa drošībai nepieciešams lietot citu tehnoloģiju;

4) to nosaka citi normatīvie akti.

(4) Operators iesniedz pieteikumu atļaujas saņemšanai attiecīgajā reģionālajā vides pārvaldē ne vēlāk kā trīs mēnešus pirms atļaujas termiņa beigām vai mēneša laikā pēc šā panta trešajā daļā minēto apstākļu atklāšanas.

(1) Piesārņotās un potenciāli piesārņotās vietas attiecīgajā administratīvajā teritorijā apzina un sākotnēji izvērtē pašvaldība sadarbībā ar attiecīgo reģionālo vides pārvaldi.

(2) Aizsardzības ministrija sadarbībā ar pašvaldībām apzina militāri piesārņotās teritorijas. Aizsardzības ministrija apzina un sākotnēji izvērtē savā valdījumā esošās piesārņotās teritorijas un informē par tām attiecīgo pašvaldību un reģionālo vides pārvaldi.

(3) Apzināšanas metodes, kārtību, kādā tiek apzinātas piesārņotās teritorijas, kā arī finansēšanas kārtību un datu izmantošanas nosacījumus nosaka Ministru kabinets.

(4) Piesārņoto un potenciāli piesārņoto vietu apzināšanas un sākotnējās izvērtēšanas rezultāti ir brīvi pieejami sabiedrībai.

(1) Piesārņotās vietas reģistrē reģionālā vides pārvalde. Militāri piesārņotās teritorijas reģionālās vides pārvaldes reģistrē pēc Aizsardzības ministrijas informācijas saņemšanas.

(2) Pēc piesārņotās vietas reģistrācijas pašvaldība nosaka ierobežojumus teritorijas attīstības plānojumā, kā arī ierobežojumus dzīvot šajā teritorijā un citu veidu teritorijas izmantošanā, ja tas ir nepieciešams, lai aizsargātu cilvēku dzīvību, veselību vai vidi. Teritoriālais vides veselības centrs nosaka ierobežojumus, lai nodrošinātu cilvēku veselības aizsardzību. Reģionālā vides pārvalde nosaka piesārņojošas darbības ierobežojumus piesārņotajā vietā.

(3) Ierobežojumi tiek noteikti, ņemot vērā piesārņojošo vielu bīstamības pakāpi, iespējamo iedarbību uz cilvēkiem, kas dzīvo apkārtējās teritorijās, apkārtējās teritorijas vides kvalitāti un nepieciešamību nākotnē veikt sanācijas pasākumus.

(4) Aizsardzības ministrija sniedz ieteikumus par attiecīgu ierobežojumu noteikšanu militāri piesārņotām teritorijām, kas nav tās valdījumā, kā arī nosaka ierobežojumus teritorijām, kas ir tās valdījumā.

(5) Institūcija, kas noteikusi ierobežojumus, atceļ tos, ja tas vairs nav bīstami cilvēku veselībai vai videi.

(6) Institūcija, kas noteikusi šajā pantā minētos ierobežojumus, informē par tiem vai par to atcelšanu citas institūcijas un fiziskās un juridiskās personas, uz kurām attiecas šie ierobežojumi.

(1) Piesārņotās teritorijas zemes īpašniekam, valdītājam vai lietotājam, operatoram, citām fiziskām vai juridiskām personām, ja to rīcībā ir ziņas par piesārņotām vai potenciāli piesārņotām teritorijām, kuras nav apzinātas un reģistrētas šajā likumā un citos normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā, jāsniedz tās attiecīgajā reģionālajā vides pārvaldē vai pašvaldībā.

(2) Ja piesārņotā vai potenciāli piesārņotā vieta var radīt draudus cilvēku dzīvībai, veselībai vai videi, reģionālā vides pārvalde par to informē attiecīgo pašvaldību, citas institūcijas, kā arī fiziskās un juridiskās personas, ievērojot katra konkrētā gadījuma apstākļus.

(3) Ja piesārņotajā vai potenciāli piesārņotajā teritorijā atrodas vai, pēc nepārbaudītas informācijas, var atrasties sprādzienbīstami priekšmeti, materiāli vai militāriem mērķiem izmantojamas toksiskas vai citādi bīstamas vielas, pašvaldība vai reģionālā vides pārvalde par to informē Aizsardzības ministriju.

(4) Zemes īpašnieku, valdītāju un lietotāju pienākums ir informēt iespējamos tiesību un pienākumu pārņēmējus par piesārņotām vai potenciāli piesārņotām vietām to valdījumā vai lietojumā esošajā teritorijā un tās apkārtnē.

(1) Izpētes mērķis ir noteikt, vai ir pārsniegti vides kvalitātes normatīvi un vai piesārņojums apdraud vai var apdraudēt cilvēku dzīvību, veselību vai vidi.

(2) Pirms uzsākt izpēti, reģionālās vides pārvaldes rīcībā jābūt informācijai, ka attiecīgā teritorija ir piesārņota vai potenciāli piesārņota.

(1) Sanāciju piesārņotās vietās veic šādos gadījumos:

1) ir pārsniegti vides kvalitātes normatīvu robežlielumi;

2) piesārņojums var apdraudēt cilvēku dzīvību, veselību vai vidi.

(2) Sanācija ietver pasākumus, kas veicami:

1) lai novērstu piesārņojuma izplatīšanos no vienas teritorijas uz citu vai tā nokļūšanu pazemes ūdeņos;

2) lai atjaunotu vai uzlabotu vides kvalitāti piesārņotajā teritorijā.

(1) Izdevumus, kas saistīti ar pētījumiem un sanācijas pasākumiem, sedz:

1) operators, kurš veica piesārņojošu darbību, kuras dēļ izveidojusies piesārņota vai potenciāli piesārņota teritorija;

2) operators, ja tas veic vai gatavojas veikt piesārņojošu darbību, kuras dēļ var izveidoties piesārņota vai potenciāli piesārņota vieta;

3) zemes īpašnieks, kuram bijusi izšķiroša ietekme attiecībā uz uzņēmumu, kas veica piesārņojošu darbību, kuras dēļ viņam piederošā zemes īpašumā izveidojusies piesārņota vai potenciāli piesārņota vieta;

4) zemes vai objekta īpašnieks vai lietotājs, ja viņš brīvprātīgi apņemas pilnīgi vai daļēji segt attiecīgos izdevumus.

(2) Zemes īpašnieks, ja uz viņu neattiecas šā panta pirmajā daļā minētie nosacījumi, sedz izdevumus, kas saistīti ar sanācijas pasākumiem, ja tie tiek veikti ar zemes īpašnieka piekrišanu un zemes vērtība pēc to īstenošanas pieaug, kā arī ja šā panta pirmajā daļā minētās personas nevar pilnā apmērā segt sanācijas izdevumus. Zemes īpašnieka izdevumi nedrīkst pārsniegt zemes vērtības pieaugumu, kas radies pēc sanācijas.

(1) Ja izdevumus, kas saistīti ar pētījumiem vai sanāciju, sedz vairākas šā likuma 39.panta pirmās daļas 1.punktā minētās personas, tie jāsadala proporcionāli videi nodarītajam kaitējumam, ko radījusi katra persona. Izdevumus sadala, ņemot vērā emisijas daudzumu un veidu, kā arī laiku, kad veikta piesārņojoša darbība. Ja izdevumus sadalīt nav iespējams, šā likuma 39.panta pirmās daļas 1.punktā minētās personas atbild solidāri.

(2) Izdevumu sadalījumu novērtē attiecīgā reģionālā vides pārvalde.

(1) Reģionālā vides pārvalde pārrauga un kontrolē izpētes un sanācijas darbus piesārņotajās vai potenciāli piesārņotajās teritorijās, izņemot Aizsardzības ministrijas valdījumā esošās piesārņotās un potenciāli piesārņotās teritorijās.

(2) Aizsardzības ministrija vai tās pilnvarota institūcija pārrauga un kontrolē izpētes un sanācijas darbus Aizsardzības ministrijas valdījumā esošajās piesārņotajās vai potenciāli piesārņotajās teritorijās. Reģionālā vides pārvalde sadarbībā ar Aizsardzības ministriju vai tās pilnvarotu institūciju atbild par izpētes un sanācijas darbu pārraudzību un kontroli militāri piesārņotajās teritorijās, kuras nav Aizsardzības ministrijas valdījumā.

(3) Reģionālā vides pārvalde vai Aizsardzības ministrija, vai tās pilnvarota institūcija (turpmāk - atbildīgā institūcija) sadarbojas ar pašvaldībām, Valsts zemes dienestu, Labklājības ministriju un citām izpētē un sanācijā iesaistītām institūcijām.

(1) Ja atbildīgās institūcijas rīcībā ir informācija, ka attiecīgā teritorija ir piesārņota vai potenciāli piesārņota un rada vai var radīt draudus cilvēku dzīvībai, veselībai vai videi, bet nav pietiekamas informācijas šo draudu novērtēšanai, atbildīgā institūcija pieņem lēmumu par izpētes nepieciešamību.

(2) Ja ir pieņemts lēmums par izpētes nepieciešamību, atbildīgā institūcija saskaņā ar šā likuma 39.pantu nosaka personas, kas sedz ar pētījumu saistītos izdevumus.

(3) Ja nav iespējams noteikt personas, kas sedz ar pētījumu saistītos izdevumus, vai iegūt pētījumam nepieciešamos līdzekļus, atbildīgās institūcijas nosaka pētījumam nepieciešamo līdzekļu apjomu un informē Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministriju vai Aizsardzības ministriju par tās valdījumā esošajām teritorijām.

(4) Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija vai Aizsardzības ministrija izskata iespēju piesaistīt valsts budžeta vai citus līdzekļus pētījuma realizēšanai.

(5) Nosakot pētījuma un sanācijas metodes, jāņem vērā piesārņojuma izplatīšanās risks, kā arī izvēlētajai metodei jābūt ekonomiski pamatotai, lai tās realizācija neizmaksātu dārgāk, nekā nepieciešams mērķa sasniegšanai.

(6) Ja ir nodrošināts pētījumam nepieciešamais līdzekļu apmērs, atbildīgā institūcija pieņem lēmumu par pētījuma uzsākšanu.

(1) Atbildīgā institūcija izstrādā pētījuma uzdevumu. Pētījumu veic kvalificētas fiziskas vai juridiskas personas atbilstoši līgumam ar personu, kas sedz ar pētījumu saistītos izdevumus, vai atbildīgo institūciju un pamatojoties uz pētījuma uzdevumu.

(2) Pētījuma uzdevumā norāda iespējamās izpētes metodes, nosakāmos parametrus, piesardzības pasākumus, kas jāievēro, veicot pētījumu, laika grafiku, monitoringu un kārtību, kādā sniedzama informācija par pētījumu.

(3) Atbildīgā institūcija uzdod pētījuma veicējam izstrādāt pētījuma programmu, kurā norādīts pētījuma mērķis, izvēlētās pētījuma metodes un piesardzības pasākumi, kas jāievēro, veicot pētījumu. Pētījuma programmu apstiprina atbildīgā institūcija.

(1) Ja atbildīgās institūcijas rīcībā ir informācija, ka teritorija ir piesārņota un rada vai var radīt draudus cilvēku veselībai vai videi, atbildīgā institūcija pieņem lēmumu par sanācijas nepieciešamību.

(2) Ja pieņemts lēmums par sanācijas nepieciešamību, atbildīgā institūcija saskaņā ar šā likuma 39.pantu nosaka personas, kas sedz ar sanāciju saistītos izdevumus, un viņu atbildības pakāpi.

(3) Ja nav iespējams noteikt personas, kas sedz ar sanāciju saistītos izdevumus, vai iegūt no attiecīgajām personām sanācijai nepieciešamos līdzekļus, atbildīgās institūcijas nosaka sanācijai nepieciešamo līdzekļu apmēru un informē attiecīgi Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministriju vai Aizsardzības ministriju par tās valdījumā esošajām teritorijām.

(4) Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija vai Aizsardzības ministrija izskata iespēju piesaistīt valsts budžeta vai citus līdzekļus sanācijai.

(5) Ja ir nodrošināts sanācijai nepieciešamais līdzekļu apmērs, atbildīgā institūcija pieņem lēmumu par sanācijas uzsākšanu.

(1) Atbildīgā institūcija izstrādā sanācijas uzdevumu katram konkrētam gadījumam. Sanāciju veic kvalificētas fiziskas vai juridiskas personas atbilstoši līgumam ar personu, kas sedz ar sanāciju saistītos izdevumus, vai atbildīgo institūciju un pamatojoties uz sanācijas uzdevumu.

(2) Sanācijas uzdevumā norāda vēlamos rezultātus, iespējamās sanācijas metodes, laika grafiku, monitoringu un kārtību, kādā sniedzama informācija par sanāciju.

(3) Atbildīgā institūcija uzdod sanācijas veicējam izstrādāt sanācijas programmu, kurā norādīts sanācijas mērķis, izvēlētās sanācijas metodes un piesardzības pasākumi, kas jāievēro, veicot sanāciju. Sanācijas programmu apstiprina atbildīgā institūcija.

(1) Operatora pienākums ir regulāri kontrolēt emisijas apjomu un piesārņojošas darbības ietekmi uz cilvēku veselību un vidi.

(2) Operatori, kuri veic A kategorijas un B kategorijas piesārņojošas darbības, saskaņā ar normatīvajos aktos un atļaujā noteikto kārtību veic regulārus mērījumus un informē par tiem reģionālo vides pārvaldi.

(3) Operators veic monitoringu saskaņā ar atļauju, kurā norādīti nosakāmie parametri, paraugu ņemšanas vietas, mērījumu biežums un metodes, datu apkopošanas un uzglabāšanas veids.

(4) Operators nekavējoties informē atbilstošās institūcijas:

1) ja piesārņojošas darbības dēļ ir radušies vai var rasties draudi cilvēku dzīvībai, veselībai vai videi;

2) avārijas vai tās draudu gadījumā.

(5) Monitoringa datiem jābūt pieejamiem atļaujas izsniedzējam, kontroles institūcijām, attiecīgajai pašvaldībai un sabiedrībai.

(6) A kategorijas un B kategorijas piesārņojošas darbības veicēji sastāda gada pārskatu par monitoringa rezultātiem un nosūta to atļaujas izsniedzējam un attiecīgajai pašvaldībai. Gada pārskats ir pieejams kontroles institūcijām un sabiedrībai.

(1)  Šajā likumā noteikto prasību izpildes uzraudzību savas kompetences ietvaros veic Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija un Ietekmes uz vidi novērtējuma valsts birojs.

(2) Aizsardzības ministrija veic šajā likumā noteikto prasību izpildes uzraudzību tās valdījumā esošajās militāri piesārņotajās un potenciāli piesārņotajās teritorijās.

Ietekmes uz vidi novērtējuma valsts birojs:

1) izskata sūdzības par reģionālo vides pārvalžu lēmumiem par atļauju izsniegšanu un atļauju nosacījumiem;

2) saskaņojot ar Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministriju, informē citas valstis par atļaujas pieteikumu gadījumos, ja ir iespējama piesārņojuma pārrobežu pārnese;

3) izveido un uztur datu bāzi par labākajiem pieejamajiem tehniskajiem paņēmieniem attiecīgajā jomā un informē par tiem reģionālās vides pārvaldes, kā arī sniedz konsultācijas uzņēmējiem un organizē mācības par jaunākajiem labākajiem pieejamajiem tehniskajiem paņēmieniem;

4) izveido un uztur izsniegto atļauju reģistru, kas ir pieejams jebkurai fiziskai vai juridiskai personai bez maksas. Atļauju reģistrā ir informācija par nozīmīgākajām emisijām un to avotiem.

Šajā likumā noteikto prasību izpildi kontrolē vides valsts inspektori, kuri pārbauda:

1) vai piesārņojošas darbības operators ir saņēmis nepieciešamo atļauju, bet, ja tiek veikta C kategorijas piesārņojoša darbība, – vai ir iesniedzis paziņojumu par C kategorijas piesārņojošu darbību;

2) piesārņojošas darbības atbilstību šā likuma II nodaļā noteiktajām prasībām;

3) atļaujas nosacījumu ievērošanu;

4) vides kvalitātes normatīvu un Ministru kabineta noteikumu ievērošanu;

5) piesārņoto vai potenciāli piesārņoto vietu pētījumu uzdevumu, piesārņoto vietu sanācijas uzdevumu un programmu izpildi.

(1) Operators vai cita fiziskā vai juridiskā persona, kuras dzīvību, veselību, drošību vai īpašumu var ietekmēt reģionālās vides pārvaldes pieņemtais lēmums, 30 dienu laikā no lēmuma pieņemšanas dienas var pārsūdzēt attiecīgo lēmumu vai atsevišķus atļaujas nosacījumus (piemēram, piesārņojošas darbības iedalīšana noteiktā kategorijā), kā arī iesniegt Ietekmes uz vidi novērtējuma valsts birojā sūdzību par nepietiekamu sabiedrības informēšanu atļaujas izsniegšanas procesā.

(2) Ja saskaņā ar atļaujas nosacījumiem ir pieļaujams uzsākt vai veikt tādas piesārņojošas darbības, kas var negatīvi ietekmēt cilvēku dzīvību, veselību vai vidi, sūdzību Ietekmes uz vidi novērtējuma valsts birojā var iesniegt jebkurā laikā, kamēr ir spēkā atļaujas nosacījumi.

(3) Ja lēmums tiek pārsūdzēts Ietekmes uz vidi novērtējuma valsts birojā šā panta pirmajā daļā noteiktajā termiņā, atļaujas darbība var tikt apturēta līdz sūdzības izskatīšanai.

(4) Esošas iekārtas darbība, kurai nepieciešams pagarināt atļaujas termiņu vai kurai nepieciešama cita veida atļauja, pārsūdzības gadījumā netiek apturēta, izņemot gadījumus, ja uzņēmuma darbība tiek apturēta normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā.

(5) Jebkura fiziska vai juridiska persona, kuras veselību, drošību vai īpašumu var ietekmēt reģionālās vides pārvaldes pieņemtais lēmums, mēneša laikā no lēmuma pieņemšanas brīža var pārsūdzēt Ietekmes uz vidi novērtējuma valsts birojā lēmumu par piesārņotas vai potenciāli piesārņotas vietas pētījuma vai sanācijas nepieciešamību, vai lēmumu par pētījuma vai sanācijas izdevumu segšanu.

(1) Ietekmes uz vidi novērtējuma valsts birojs, izskatot sūdzību, nolemj:

1) vai nepieciešama papildu informācija par piesārņojošo darbību no reģionālās vides pārvaldes;

2) par nepieciešamību apturēt atļaujas darbību līdz atkārtotai jautājuma izskatīšanai.

(2) Ja lēmuma pieņemšanai nepieciešama papildu informācija, attiecīgā reģionālā vides pārvalde uzdod operatoram sagatavot nepieciešamos materiālus. Šādā gadījumā jautājums atkārtoti jāizskata ne vēlāk kā triju mēnešu laikā no sūdzības iesniegšanas dienas.

(3) Reģionālā vides pārvalde var pagarināt atļaujas darbības termiņu, ja tas ir beidzies, bet citas atļaujas izsniegšana ir aizkavējusies pārsūdzības dēļ.

(4) Ja Ietekmes uz vidi novērtējuma valsts birojs secina, ka saskaņā ar izsniegto atļauju netiek garantēta cilvēku dzīvības, veselības vai vides drošība vai nav ņemtas vērā šajā likumā un citos normatīvajos aktos noteiktās prasības, tas pieņem lēmumu par nepieciešamajiem grozījumiem atļaujā, atļaujas anulēšanu vai citas atļaujas izsniegšanu.

(5) Ietekmes uz vidi novērtējuma valsts biroja pieņemto lēmumu var pārsūdzēt tiesā.

1. Likums stājas spēkā 2001.gada 1.janvārī.

2. Šā likuma 22., 23. un 24.pants, kā arī V nodaļas nosacījumi attiecībā uz B kategorijas piesārņojošām darbībām stājas spēkā 2002.gada 1.janvārī.

3. Ministru kabinets līdz 2002.gada 1.janvārim izdod šādus noteikumus:

1) par B kategorijas un C kategorijas piesārņojošām darbībām, to pieteikšanu un B kategorijas atļauju izsniegšanu;

2) par notekūdeņu emisijas robežv ērtībām, noteiktu piesārņojošo vielu emisijas aizliegumu ūdens vidē un īpaši jutīgām teritorijām, uz kurām attiecas paaugstinātas prasības pilsētu notekūdeņu attīrīšanai;

3) par virszemes ūdens un pazemes ūdens kvalitāti;

4) par ūdens un augsnes aizsardzību no piesārņojuma ar nitrātiem, kas radies lauksaimnieciskas darbības dēļ, un īpaši jutīgām teritorijām, uz kurām attiecas paaugstinātas prasības aizsardzībai no piesārņojuma ar nitrātiem;

5) par notekūdeņu dūņu izmantošanu augsnes mēslošanai un teritoriju labiekārtošanai;

6) par gaisa kvalitāti;

7) vides aizsardzības prasības degvielas uzpildes stacijām, naftas bāzēm un pārvietojamām cisternām;

8) par ierobežojumiem un aizliegumiem piesārņojošo vielu emisijai un citiem nosacījumiem ozona slāņa aizsardzībai;

9) vides kvalitātes programmu izstrādes un operatoru sadarbības kārtība gadījumos, ja ir vides kvalitātes normatīvu robežlielumu pārkāpumi.

4. Ministru kabinets līdz 2003.gada 1.janvārim izdod šādus noteikumus:

1) par trokšņa emisiju no iekārtām, kuras izmanto ārpus telpām;

2) gaisu piesārņojošo vielu emisijas novēršanas, ierobežošanas un kontroles kārtība no stacionārajiem gaisa piesārņojuma avotiem;

3) augsnes kvalitātes normatīvi;

4) par emisiju no satiksmē neizmantojamo pārvietojamo mehānismu iekšdedzes dzinējiem.

5. Pašvaldības divu gadu laikā no šā likuma stāšanās spēkā iesniedz reģionālajā vides pārvaldē ziņas par piesārņotām un potenciāli piesārņotām vietām attiecīgajā teritorijā.

6. Atļaujas esošajām A kategorijas piesārņojošām darbībām pieprasāmas līdz 2007.gada 1.oktobrim.

1. Enerģētikā:

1.1. sadedzināšanas iekārtas, kuru siltuma jauda pārsniedz 50 MW;

1.2. minerāleļļas un gāzes attīrīšanas un rafinēšanas iekārtas;

1.3. koksa krāsnis;

1.4. ogļu pārgāzēšanas un sašķidrināšanas rūpnīcas.

2. Metālu ražošanā un apstrādē:

2.1. iekārtas metālu rūdu, arī sulfīdu rūdu apdedzināšanai un kausējumu iegūšanai;

2.2. iekārtas čuguna vai tērauda pirmreizējai vai atkārtotai kausēšanai, ieskaitot nepārtraukto izliešanu, kuru jauda pārsniedz 2,5 tonnas stundā;

2.3. iekārtas melno metālu apstrādei:

(a) karstās velmēšanas iekārtas, kas stundā apstrādā vairāk nekā 20 tonnas neattīrīta tērauda;

(b) kalšanas cehi, kuros izmanto mehānismus (piemēram, pneimatiskos vai hidrauliskos āmurus, preses), kuru enerģija pārsniedz 50 kJ katram mehānismam, ja patērētā siltuma jauda pārsniedz 20 MW;

(c) iekārtas metālu sakausējumu aizsargslāņa uzklāšanai, kurās apstrādā vairāk nekā 2 tonnas neattīrīta tērauda stundā;

2.4. melno metālu lietuves, kuru ražošanas jauda pārsniedz 20 tonnas dienā;

2.5. iekārtas:

(a) kurās no rūdām, rūdu koncentrātiem vai otrreizējām izejvielām (piemēram, metāllūžņiem) ražo neattīrītus krāsainos metālus metalurģiskā, ķīmiskā vai elektrolīzes ceļā;

(b) krāsaino metālu, arī metālu, kurus izmanto otrreizējai pārstrādei, kausēšanai, ieskaitot leģēšanu, kuru jauda pārsniedz 4 tonnas kausēta svina vai kadmija dienā vai 20 tonnas jebkura cita kausēta metāla dienā;

2.6. iekārtas, kurās izmanto elektrolīzi vai ķīmiskus procesus metālu un plastmasu virsmas apstrādei, kur elektrolīzes vannas vai ķīmiskās apstrādes tvertnes tilpums pārsniedz 30 kubikmetrus.

3. Minerālu izstrādājumu ražošanā:

3.1. iekārtas klinkera cementa ražošanai rotācijas krāsnīs, kuru ražošanas jauda pārsniedz 500 tonnu produkcijas dienā, vai iekārtas kaļķu ražošanai rotācijas krāsnīs, kuru ražošanas jauda pārsniedz 50 tonnu produkcijas dienā, vai citu veidu krāsnis kaļķu ražošanai, kuru ražošanas jauda pārsniedz 50 tonnu produkcijas dienā;

3.2. iekārtas azbesta ražošanai un azbesta izstrādājumu izgatavošanai;

3.3. iekārtas stikla, arī stikla šķiedras ražošanai, kuru kausēšanas jauda pārsniedz 20 tonnas dienā;

3.4. iekārtas nemetālisko minerālu kausēšanai, arī nemetālisko minerālu šķiedras ražošanai, kuru kausēšanas jauda pārsniedz 20 tonnas dienā;

3.5. iekārtas apdedzināto māla izstrādājumu, arī jumta kārniņu, ķieģeļu, ugunsizturīgo ķieģeļu, flīžu, krāsns podiņu vai porcelāna ražošanai, kurās dienā saražo vairāk nekā 75 tonnas gatavās produkcijas vai kuru apdedzināšanas krāsns tilpums ir lielāks par 4 m3 un apdedzināšanas krāsnī var ievietot vairāk nekā 300 kg produkcijas uz vienu krāsns kubikmetru.

4. Ķīmiskajā rūpniecībā*:

4.1. ķīmiskās rūpniecības iekārtas organisko ķīmisko pamatvielu ražošanai:

(a) ogļūdeņražu (neciklisko un ciklisko, piesātināto un nepiesātināto, alifātisko vai aromātisko) ražošanai;

(b) skābekli saturošo ogļūdeņražu atvasinājumu, arī spirta, aldehīdu, ketonu, karbonskābju, esteru, acetātu, ēteru, peroksīdu, epoksīdu sveķu ražošanai;

(c) sēru saturošo ogļūdeņražu atvasinājumu ražošanai;

(d) slāpekli saturošo ogļūdeņražu atvasinājumu - amīdu, nitrosavienojumu, nitrātu vai nitrītu grupas saturošo savienojumu, nitrilu, cianātu vai izocianātu - ražošanai;

(e) fosforu saturošo ogļūdeņražu atvasinājumu ražošanai;

(f) halogēnus saturošo ogļūdeņražu atvasinājumu ražošanai;

(g) metālorganisko savienojumu ražošanai;

(h) plastmasu – sintētisko polimēru šķiedru un celulozes polimēru šķied-ru - ražošanai;

(i) sintētiskā kaučuka vai gumijas ražošanai;

(j) krāsvielu un pigmentu ražošanai;

(k) virsmas aktīvo vielu ražošanai;

4.2. ķīmiskās rūpniecības iekārtas neorganisko vielu ražošanai:

(a) gāzu, piemēram, amonjaka, hlora vai hlorūdeņraža, fluora vai fluorūdeņraža, oglekļa oksīdu, sēru saturošo savienojumu, slāpekļa oksīdu, ūdeņraža, sēra dioksīda, fosgēna ražošanai;

(b) skābju, piemēram, hromskābes, fluorūdeņražskābes, fosforskābes, slāpekļskābes, sālsskābes, sērskābes, oleuma, sērpaskābes ražošanai;

(c) bāzu, piemēram, amonija hidroksīda, kālija hidroksīda, nātrija hidroksīda ražošanai;

(d) sāļu, piemēram, amonija hlorīda, kālija hlorāta, kālija karbonāta, nātrija karbonāta, perborāta, sudraba nitrāta ražošanai;

(e) nemetālu, metālu oksīdu vai citu neorganisko savienojumu, piemēram, kalcija karbīda, silīcija, silīcija karbīda ražošanai;

4.3. ķīmiskās rūpniecības uzņēmumi fosforu, slāpekli vai kāliju saturošo minerālmēslu ražošanai, kuri ražo vienkāršos vai kombinētos minerālmēslus;

4.4. ķīmiskās rūpniecības uzņēmumi augu aizsardzības līdzekļu vai biocīdu ražošanai;

4.5. uzņēmumi, kuri ražo farmaceitiskas vielas, izmantojot ķīmiskus vai bioloģiskus procesus;

4.6. ķīmiskās rūpniecības uzņēmumi sprāgstvielu ražošanai.

5. Atkritumu saimniecībā:

5.1. iekārtas bīstamo atkritumu, arī naftas produktu atkritumu, apglabāšanai vai pārstrādei, kuru jauda pārsniedz 10 tonnas dienā;

5.2. iekārtas sadzīves atkritumu sadedzināšanai, kuru jauda pārsniedz trīs tonnas stundā;

5.3. iekārtas sadzīves atkritumu bioloģiskai vai fizikāli ķīmiskai pārstrādei, kuras dienā var uzņemt vairāk nekā 50 tonnas atkritumu;

5.4. atkritumu poligoni, kas dienā uzņem vairāk nekā 10 tonnas atkritumu vai kuru kopējā ietilpība pārsniedz 25000 tonnu, izņemot inerto atkritumu poligonus.

6. Citās nozarēs:

6.1. iekārtas:

(a) celulozes ražošanai no koksnes vai citām šķiedrvielām;

(b) papīra vai kartona ražošanai, kas saražo vairāk nekā 20 tonnas produkcijas dienā;

6.2. iekārtas šķiedru vai audumu sākotnējai apstrādei (mazgāšanai, balināšanai, merserizēšanai vai krāsošanai), ar kurām apstrādā vairāk nekā 10 tonnas materiāla dienā;

6.3. iekārtas ādu apstrādei, ar kurām saražo vairāk nekā 12 tonnu gatavās produkcijas dienā;

6.4. iekārtas pārtikas ražošanai:

(a) lopkautuves, kurās saražo vairāk nekā 50 tonnu kautķermeņu dienā;

(b) pārtikas produktu ražotnes, kurās apstrādā un pārstrādā dzīvnieku izcelsmes produktus, izņemot pienu, un kurās dienā saražo vairāk nekā
75 tonnas gatavās produkcijas, vai ražotnes, kurās apstrādā un pārstrādā dārzeņus un kurās dienā saražo vairāk nekā 300 tonnu gatavās produkcijas (ja 300 tonnas dienā ir vidējais rādītājs ceturksnī);

(c) piena ražotnes, kurās dienā pieņem vairāk nekā 200 tonnas piena (ja 200 tonnas dienā ir gada vidējais rādītājs);

6.5. iekārtas dzīvnieku kautķermeņu un dzīvnieku subproduktu uzglabāšanai vai pārstrādei, kuru apstrādes jauda pārsniedz 10 tonnas dienā;

6.6. fermas intensīvai cūku un mājputnu audzēšanai, kurās var audzēt:

(a) vairāk nekā 40000 mājputnu;

(b) vairāk nekā 2000 gaļas cūku, kuru svars pārsniedz 30 kg;

(c) vairāk nekā 750 sivēnmāšu;

6.7. iekārtas vielu, priekšmetu vai produktu virsmas apstrādei, izmantojot organiskos šķīdinātājus, arī apdares darbu, iespieddarbu, virsmas pārklājumu, attaukošanas, apstrādes, kas nodrošina ūdensnecaurlaidību, kalibrēšanas, krāsošanas, tīrīšanas vai impregnēšanas veikšanai, kur organisko šķīdinātāju patēriņš pārsniedz 150 kilogramu stundā vai 200 tonnu gadā;

6.8. iekārtas ogļu vai grafīta elektrodu ražošanai, izmantojot dedzināšanu augstās temperatūrās.

LIKUMPROJEKTA

ANOTĀCIJA

8.05. 2000

E. Cilinskis

7026535