Likumprojekts

1.pants. Šis likums nosaka personas tiesības un pienākumus dzīvnieku aizsardzības jomā.

2.pants. Dzīvniekus iedala pēc to faktiskā stāvokļa vai izmantošanas veida:

1) lauksaimniecības dzīvnieki;

2) mājas (istabas) dzīvnieki;

3) sporta un dienesta dzīvnieki;

4) eksperimentos un zinātniskos nolūkos izmantojamie dzīvnieki;

3.pants. Aizliegta cietsirdīga izturēšanās pret dzīvniekiem:

1) dzīvnieka nogalināšana, izņemot šajā likumā noteiktos gadījumus;

2) dzīvnieka sakropļošana, mocīšana un spīdzināšana;

3) dzīvnieka atstāšana bez aprūpes;

4) dzīvnieka atstāšana bezpalīdzīgā stāvoklī;

5) dzīvnieka kaitināšana un uzrīdīšana, izņemot, ja tas nepieciešams dienesta dzīvnieka apmācībai;

6) dzīvnieku cīņu organizēšana, piedalīšanās tajās, to atbalstīšana;

7) dzīvnieka izmantošana reliģiskos rituālos, izlozēs, dzīvnieka dāvināšana publiskos pasākumos, izņemot lauksaimniecības izstādes;

8) dzīvnieka izmantošana par mērķi šaušanas apmācībās vai sacensībās;

9) dzīvnieka izmantošana citu sugu dzīvnieku apmācībai, izņemot medību suņu apmācību;

10) dzīvnieka izmantošana, liekot tam pārsniegt savas dabiskās spējas;

11) dzīvnieku demonstrēšana ceļojošās zvērnīcās;

12) dzīvnieka mātītes piedāvāšana un izmantošana tēviņa dzimumtieksmju apmierināšanai bez nolūka iegūt pēcnācējus;

13) citas darbības, kas izraisa vai var izraisīt dzīvnieka sakropļošanu vai nāvi, radīt tam ciešanas, izņemot gadījumus, kad šīs darbības veiktas ārstēšanas, eksperimentālos vai zinātniskos nolūkos vai kad tiek apdraudēta cilvēka dzīvība vai veselība.

4.pants. (1) Dzīvnieka turētājam ir tiesībām atbilstoša faktiska vara pār dzīvnieku, izņemot šajā likumā un citos normatīvajos aktos noteiktos ierobežojumus.

(2) Dzīvnieka turētājam ir pienākums:

1) rūpēties par dzīvnieka veselību, labturību un izmantošanu atbilstoši tā sugai, vecumam un dzīvnieka fizioloģijai;

2) rūpēties par sabiedrības labvēlīgu attieksmi pret viņa rīcībā esošo dzīvnieku;

3) nodrošināt, lai dzīvnieks netraucētu un neapdraudētu citus dzīvniekus un cilvēkus;

4) nepieļaut dzīvnieka nekontrolētu vairošanos.

5.pants. (1) Dzīvnieka īpašniekam ir pilnīgas varas tiesības pār dzīv-nieku, izņemot šajā un citos likumos noteiktos gadījumus.

(2) Tikai dzīvnieka īpašniekam ir tiesības izstādīt dzīvnieku publiskās izstādēs, dot atļauju tā izmantošanai par donoru un šajā likumā noteiktajos gadījumos dot atļauju nogalināt dzīvnieku vai izmantot to eksperimentos un zinātniskos nolūkos.

6.pants. Dzīvnieka īpašnieks reģistrē un apzīmē dzīvnieku normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā.

7.pants. Ievainotam vai slimam dzīvniekam jāsniedz palīdzība, ja nepieciešams, pieaicinot praktizējošu veterinārārstu.

8.pants. (1) Bez pajumtes un īpašnieka aprūpes vai uzraudzības palicis dzīvnieks (izņemot medību šķirņu suņus medību laikā) ir uzskatāms par klaiņojošu dzīvnieku.

(2) Par klaiņojošu dzīvnieku nekavējoties jāziņo vietējai pašvaldībai.

9.pants. (1) Dzīvnieku aizsardzības likuma prasību ievērošanu uzrauga un kontrolē:

1) Zemkopības ministrijas pakļautībā esošās iestādes - attiecībā uz savvaļas (medījamo) dzīvnieku aizsardzību;

2) Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas pakļautībā esošās iestādes - attiecībā uz savvaļas dzīvnieku aizsardzību;

3) Valsts veterinārais dienests - attiecībā uz šajā likumā minētajiem dzīvniekiem;

4) Valsts meža dienests - attiecībā uz savvaļas (medījamiem) dzīvniekiem.

(2) Šā panta pirmajā daļā minētās institūcijas šā likuma prasību ievērošanas uzraudzībā var iesaistīt sabiedriskās dzīvnieku aizsardzības organizācijas.

10.pants. Dzīvnieku aizsardzības ētikas padome ir konsultatīva institūcija, kas izglīto sabiedrību un dod ieteikumus valsts iestādēm dzīvnieku aizsardzības jomā. Tās sastāvā ir valsts, zinātnisko iestāžu un sabiedrisko organizāciju pārstāvji.

11.pants. Ministru kabinets apstiprina:

1) mājas (istabas) dzīvnieku aizsardzības noteikumus, nosakot labturības prasības mājas (istabas) dzīvnieku turēšanai, prasības mājas (istabas) dzīvnieku tirdzniecībai un izmantošanai publiskās izstādēs, kā arī mājas (istabas) dzīvnieku turētāja tiesības un pienākumus;

2) lauksaimniecības dzīvnieku sugu turēšanas un izmantošanas kārtību, nosakot labturības prasības katras lauksaimniecības dzīvnieku sugas turēšanai un izmantošanai, lauksaimniecības dzīvnieku tirdzniecības kārtību, prasības kaušanai paredzēto lauksaimniecības dzīvnieku aizsardzībai, kā arī dzīvnieka turētāja tiesības un pienākumus;

3) eksperimentos un zinātniskos nolūkos izmantojamo dzīvnieku turēšanas, izmantošanas un tirdzniecības kārtību, nosakot labturības prasības šo dzīvnieku izmantošanai, to nogalināšanas kārtību un metodes;

4) kārtību, kādā dzīvnieki izmantojami dienestam un sportam, nosakot labturības prasības dienesta un sporta dzīvnieku turēšanai, izmantošanai un tirdzniecībai, kā arī dzīvnieka īpašnieka tiesības un pienākumus;

5) dzīvnieku aizsardzības ētikas padomes nolikumu, nosakot tās sastāvu, funkcijas un darbību;

6) savvaļas dzīvnieku aizsardzības noteikumus, nosakot prasības savvaļas dzīvnieku ķeršanai, to turēšanai nebrīvē un savvaļas dzīvnieku kolekciju izveidošanai, kārtību, kādā valstī ieved savvaļas dzīvniekus, ievešanas atļaujas saņemšanas kārtību, kā arī kārtību, kādā notiek dzīvnieku populācijas atjaunošana (reintrodukcija) dabā un Latvijas dabai neraksturīgo savvaļas dzīvnieku ieviešana (introdukcija);

7) dzīvnieku labturības prasības dzīvnieku patversmēs un dzīvnieku viesnīcās;

8) dzīvnieku pārvadāšanas kārtību, nosakot dzīvnieku sugu labturības prasības pārvadāšanas laikā dažādos transportlīdzekļos, kā arī dzīvnieka īpašnieka un pārvadātāja tiesības un pienākumus pārvadāšanas laikā.

12.pants. (1) Par šā likuma pārkāpumiem personas saucamas pie likumos noteiktās atbildības.

(2) Personas saukšana pie administratīvās vai kriminālās atbildības neatbrīvo no pienākuma atlīdzināt šā likuma pārkāpumu rezultātā nodarītos zaudējumus.

(3) Ja dzīvnieka īpašnieks veic vai pieļauj šā likuma 3.pantā minētās darbības vai neveic 4.panta otrajā daļā minētās darbības, 9.panta pirmajā daļā minēto iestāžu amatpersonas savas kompetences ietvaros var dzīvnieku konfiscēt likumos noteiktā kārtībā.

13.pants. Lauksaimniecības dzīvnieku izmanto dzīvnieku izcelsmes produktu ieguvei vai darbam.

14.pants. Lauksaimniecības dzīvnieku izmantot darbam drīkst persona, kura pārzina attiecīgās sugas un šķirnes dzīvnieku turēšanu, apmācīšanu un izmantošanu.

15.pants. Lauksaimniecības dzīvnieka slimības vai traumas gadījumā īpašniekam jāsaņem praktizējoša veterinārārsta slēdziens par nepieciešamo aprūpi un ārstēšanu.

16.pants. Aizliegts turēt kā mājas (istabas) dzīvniekus savvaļas indīgos un plēsīgos dzīvniekus, pērtiķus, jūras zīdītājus, kā arī dzīvniekus, kuri jābaro ar dzīviem siltasiņu dzīvniekiem.

17.pants. Aizliegts mājas (istabas) dzīvnieku:

1) izmantot darbam kā vilcējspēku (izņemot šim nolūkam piemērotas suņu šķirnes ar speciālu aizjūgu);

2) audzēt un izmantot pārtikas un kažokādu ražošanai.

18.pants. Aizliegts mājas (istabas) dzīvniekam izdarīt ķirurģiskas operācijas tā ārējā izskata pārveidošanai vai citiem neārstnieciskiem nolūkiem, izņemot, ja to noteicis praktizējošs veterinārārsts.

19.pants. (1) Sacensības ar dzīvnieku piedalīšanos atļauts rīkot tikai ar attiecīgā teritoriālā veterinārā dienesta vadītāja atļauju, bet starptautiska mēroga pasākumus - tikai ar valsts galvenā veterinārā inspektora atļauju.

(2) Sacensībās atļauts piedalīties tikai dzīvniekiem, kuriem ir veterinārā apliecība vai eksportētājvalsts veterinārais (veselības) sertifikāts.

20.pants. Sacensībās aizliegts izmantot apdraudēto un aizsargājamo sugu dzīvniekus, kuru aizsardzību nosaka Latvijas Republikai saistošie starptautiskie līgumi.

21.pants. Sporta dzīvniekam apmācībās un sacensībās aizliegts izmantot zāļu līdzekļus (dopingu), kas ietekmē tā dabiskās spējas.

22.pants. Dienesta dzīvnieku izvēlas atbilstoši izmantošanas veidam un darba apstākļiem, to apmāca un izmanto noteiktu funkciju veikšanai.

23.pants. Dienesta dzīvnieku drīkst izmantot persona, kura:

1) pārzina attiecīgās sugas un šķirnes dzīvnieku turēšanu un apmācīšanu;

2) spēj kontrolēt dzīvnieku un, ja nepieciešams, apturēt tā uzbrukumu cilvēkam vai dzīvniekam.

24.pants. (1) Eksperimentos un zinātniskos nolūkos izmanto šim nolūkam audzētus dzīvniekus (laboratorijas dzīvniekus) vai citus dzīvniekus ar īpašnieka atļauju.

(2) Savvaļas dzīvniekus eksperimentos un zinātniskos nolūkos drīkst izmantot, ja izvirzīto mērķi nav iespējams sasniegt ar citiem līdzekļiem.

(3) Jāparedz eksperimentos un citos zinātniskos nolūkos izmantoto dzīvnieku skaita samazināšana, pilnveidojot eksperimentālās metodes un, ja iespējams, eksperimenti ar dzīvniekiem jāaizvieto ar alternatīvām pētījumu metodēm.

25.pants. Valsts veterinārais dienests pēc Dzīvnieku aizsardzības ētikas padomes atzinuma izvērtēšanas izsniedz atļauju eksperimentos un citos zinātniskos pētījumos izmantot dzīvniekus.

26.pants. Mācību procesā bioloģiskās, medicīniskās un veterinārmedicīniskās izglītības apgūšanai atļauts izmantot laboratorijas dzīvniekus un citus dzīvniekus, ja izvirzīto mērķi nav iespējams sasniegt ar citiem līdzekļiem.

27.pants. Savvaļas dzīvnieku sagūstīt un turēt nebrīvē ir atļauts tikai zinātniskos, izglītojošos un sugu saglabāšanas nolūkos, ja saņemta Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas atļauja.

28.pants. Savvaļas dzīvnieku aizliegts apmācīt vai izmantot izklaides nolūkos.

29.pants. Pieradinātu un dzīvei savvaļā nepielāgotu savvaļas dzīvnieku aizliegts izlaist brīvā dabā.

30.pants. Saglabājamas savvaļas dzīvnieku dabiskās dzīves vietas (alas, migas, ligzdas u.c.).

31.pants. Izzudušo dzīvnieku populācijas atjaunošanai (reintrodukcijai) dabā un Latvijas dabai neraksturīgo savvaļas dzīvnieku ieviešanai (introdukcijai) nepieciešama Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas atļauja.

32.pants. (1) Savvaļas dzīvnieku kolekcijas (zooloģiskos dārzus, dzīvnieku parkus, akvārijus, terārijus u.c.) veido zinātniskos, izglītojošos un sugu saglabāšanas nolūkos.

(2) Savvaļas dzīvnieku kolekcijas drīkst veidot tikai ar Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas atļauju un Valsts veterinārā dienesta atļauju.

33.pants. Savvaļas dzīvnieka īpašniekam nepieciešams attiecīgajos normatīvajos aktos paredzēts dokuments par katra dzīvnieka izcelsmi (likumīgu iegūšanu).

34.pants. Savvaļas dzīvnieku kolekcijas īpašnieka pienākums ir radīt katras dzīvnieku sugas dabiskajai videi tuvinātus apstākļus un nodrošināt katras sugas dzīvnieku fizioloģiskās vajadzības.

35.pants. Savvaļas dzīvnieku drīkst ievest valstī un izvest no valsts tikai ar Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas atļauju, kā arī ievērojot Valsts veterinārā dienesta prasības.

36.pants. (1) Dzīvnieku pārvadā piemērotos transportlīdzekļos, nodrošinot tā veselībai nekaitīgus apstākļus.

(2) Ja nepieciešams, pirms pārvadāšanas vai pārvadāšanas laikā dzīvniekam var lietot nomierinošus zāļu līdzekļus, ievērojot praktizējoša veterinārārsta norādījumus.

37.pants. Dzīvnieka īpašnieks vai tā pilnvarota persona atbild par šā likuma prasību ievērošanu dzīvnieka pārvadāšanas laikā.

38.pants. (1) Pārvadājamā dzīvnieka muitas kontrole veicama ārpus kārtas.

(2) Pārvadājamā dzīvnieka aizkavēšana ir pieļaujama tikai dzīvnieku labā vai, ja radušās aizdomas par dzīvnieka saslimšanu ar infekcijas slimību.

39.pants. Klaiņojošu vai konfiscētu dzīvnieku izmitināšanai un aprūpei pašvaldības izveido un uztur dzīvnieku patversmes.

40.pants. Patversmē nedrīkst pieļaut dzīvnieku vairošanos.

41.pants. (1) Patversme drīkst atdot dzīvnieku personai, kas sasniegusi 18 gadu vecumu un apņemas nodrošināt attiecīgā dzīvnieka labturību.

(2) Patversme drīkst atdot tikai sterilizētus dzīvniekus, izņemot šķirnes dzīvniekus ar šķirni apliecinošiem dokumentiem.

(3) Patversme saglabā informāciju par dzīvnieka nākamo īpašnieku ne mazāk kā vienu gadu.

42.pants. Patversme sniedz dzīvnieka nākamajam īpašniekam informāciju par dzīvnieka uzvedības un kopšanas īpatnībām.

43.pants. Dzīvnieka īpašnieks uz noteiktu laiku var dzīvnieku atstāt dzīvnieku viesnīcas aprūpē.

44.pants. Dzīvnieku aizliegts nogalināt, izņemot:

1) lauksaimniecības dzīvnieka nokaušanu;

2) dzīvnieka eitanāziju;

3) medības;

4) zveju;

5) kaitīgo grauzēju un kukaiņu iznīcināšanu;

6) ja tas tieši apdraud citu dzīvnieku un cilvēku veselību vai dzīvību;

7) ja tas paredzēts infekcijas slimības apkarošanas programmā;

8) eksperimentos un zinātniskos nolūkos izmantojamo dzīvnieku nogalināšanu, ja to paredz eksperimenta mērķis.

45.pants. Dzīvnieku drīkst nogalināt tikai ar dzīvnieka īpašnieka atļauju (eitanāzijas gadījumos - ar rakstisku atļauju), izņemot šā likuma 44.panta 6. un 7.punktā noteiktos gadījumus.

46.pants. Izvēlas tādu nogalināšanas veidu, kas dzīvniekam rada mazāk ciešanu.

47.pants. Lauksaimniecības dzīvnieku drīkst nokaut, ja:

1) tas audzēts dzīvnieku izcelsmes produkcijas iegūšanai cilvēka uzturam un rūpniecības izejvielu ieguvei;

2) dzīvnieka turēšana tā neproduktivitātes dēļ kļuvusi ekonomiski neizdevīga;

3) dzīvniekam draud bojāeja slimības vai traumas dēļ;

4) tas paredzēts dzīvnieku infekcijas slimību apkarošanas programmā.

48.pants. Lauksaimniecības dzīvnieku drīkst nokaut bez apdullināšanas galējas nepieciešamības gadījumā, kā arī, ja slimības vai traumas rezultātā iespējama dzīvnieka nobeigšanās.

49.pants. Aizliegta grūsna lauksaimniecības dzīvnieka nokaušana, izņemot praktizējoša veterinārārsta noteiktajos gadījumos.

50.pants. Dzīvniekam atļauts izdarīt eitanāziju (nesāpīgu, humānu nogalināšanu), ja:

1) dzīvniekam ir neizārstējama slimība;

2) novecošanas procesā radušās neatgriezeniskas veselības izmaiņas;

3) dzīvnieks savas agresivitātes dēļ kļuvis bīstams citam dzīvniekam vai cilvēkam;

4) tas paredzēts dzīvnieku infekcijas slimību apkarošanas programmā;

5) to pieprasa dzīvnieka īpašnieks.

51.pants. Dzīvnieka eitanāziju izdara praktizējošs veterinārārsts.

52.pants. (1) Eitanāzijai izmanto zāļu līdzekļus, kuri izraisa tūlītēju un neatgriezenisku samaņas zudumu un nāvi.

(2) Pēc eitanāzijas jāpārliecinās, ka iestājusies dzīvnieka bioloģiskā nāve.

1. Personas, kuru īpašumā šā likuma spēkā stāšanās brīdī ir 16.pantā minētie dzīvnieki, nedrīkst pieļaut šo dzīvnieku vairošanos un līdz 2000.gada 1.jūlijam nodrošina dzīvnieku turēšanu savvaļas dzīvnieku kolekcijās, bet, ja tas nav iespējams, - eitanāziju.

2. Likums stājas spēkā 2000.gada 1.janvārī.