Likumprojekts

/iesniedz Juridiskā komisija/

Izdarīt likumā “Par namīpašumu denacionalizāciju Latvijas Republikā” (Latvijas Republikas Augstākās Padomes un Valdības Ziņotājs, 1991, 46.nr.; Latvijas Republikas Saeimas un Ministru Kabineta Ziņotājs, 1994, 9., 16.nr.; 1995, 20.nr.; 1997, 1.nr.) šādus grozījumus:

1. Papildināt 5.sadaļu “Nobeiguma noteikumi” ar 20., 21., 22. un 23.pantu šādā redakcijā:

“20.pants. Priekšnoteikums, lai īpašniekam vai viņa mantiniekiem atjaunotu īpašuma tiesības uz namīpašumu, ir namīpašuma tiesību nodibināšana nacionalizācijas brīdī.

21.pants. Īpašuma tiesības uz namīpašumu nav atjaunojamas personām, kuras saskaņā ar 1939.gada 7.novembra Likumu par Rīgā starp Latviju un Vāciju 1939.gada 30.oktobrī parakstīto Līgumu par vācu tautības Latvijas pilsoņu pārvietošanu uz Vāciju iesniedza neatsaucamu lūgumu par atlaišanu no Latvijas Republikas pilsonības un savas pastāvīgās dzīvesvietas atstāšanu Latvijā un kuru lūgumu Latvijas Republikas attiecīgās iestādes apmierināja, ieskaitot uz minētā līguma pamata izbraukušos bezpavalstniekus, kā arī Vācijas un Polijas pilsoņus.

Šā panta pirmajā daļā norādītās personas saskaņā ar minētā līguma noteikumiem ar izceļošanas dienu ir zaudējušas tiesības uz atstātiem neatsavinātiem nekustamiem īpašumiem.

22.pants. Izskatot denacionalizācijas pieteikumus, jāievēro, ka saskaņā ar starptautisko tiesību pamatprincipiem jebkura divu valstu vienošanās par trešo valsti ir prettiesiska un nav spēkā ab initio (no paša sākuma) un sakarā ar to nav atzīstamas nekādas trešo valstu savstarpējās vienošanās par Latvijas Republikas, tās juridisko un fizisko personu īpašumu.

23.pants. Īpašuma tiesības uz namīpašumiem ir atjaunojamas īpašniekiem vai viņu mantiniekiem, kuri saskaņā ar PSRS un Vācijas 1941.gada 10.janvāra Vienošanos par Vācijas pilsoņu un vācu tautības personu pārceļošanu no Latvijas PSR un Igaunijas PSR uz Vāciju vai citu iemeslu dēļ izbrauca no Latvijas pēc 1940.gada 17.jūnija neatkarīgi no viņu toreizējās pilsonības, kā arī Latvijas pilsonības atgūšanas šobrīd, ja nacionalizācijas brīdī attiecīgajai personai namīpašums Latvijā piederēja un nav iegūti pierādījumi, ka īpašnieks vai viņa mantinieki par šo namīpašumu ir saņēmuši taisnīgu atlīdzību.”

2. Papildināt pārejas noteikumus ar 3.punktu šādā redakcijā:

“3. Piemērojot šā likuma 23.pantu, bijušajam īpašniekam vai viņa mantiniekiem nav atdodama tā namīpašuma daļa, par kuras privatizāciju atbilstoši likumam “Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju” pieņemts lēmums līdz šā panta spēkā stāšanās dienai.”

1. Bijušajam īpašniekam vai viņa mantiniekiem ir tiesības līdz 1999.gada 30.jūnijam iesniegt pašvaldībai iesniegumu par denacionalizācijas pieteikuma atkārtotu izskatīšanu, ja ar pašvaldības lēmumu vai tiesas spriedumu pieteikums par namīpašuma atdošanu ir noraidīts vai lēmums par tā atdošanu ir atcelts un, ja minētie nolēmumi pamatojas uz Vācijas un PSRS 1941.gada 10.janvāra Vienošanos par Vācijas pilsoņu un vācu tautības personu pārceļošanu no Latvijas PSR un Igaunijas PSR uz Vāciju.

2. Ja strīds par šāda namīpašuma atdošanu vai atņemšanu iesniegts tiesā, lieta izbeidzama, ja bijušais īpašnieks vai viņa mantinieki līdz 1999.gada 30.jūnijam ir iesnieguši pašvaldībai iesniegumu par denacionalizācijas pieteikuma atkārtotu izskatīšanu.

Likums stājas spēkā nākamajā dienā pēc tā izsludināšanas.