Vakara sēde

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieks Valdis Birkavs.

Priekšsēdētājs: Pulkstenis ir 15.00, un saskaņā ar mūsu darba kārtību nākamais jautājums ir likumprojekts "Par valsts un pašvaldību uzņēmumu privatizācijas kārtību" trešajā lasījumā.

Ēlerta kungs, tribīnē lūdzu!

I.Ēlerts: Cienījamo priekšsēdētāj, cienījamie deputāti, cienījamie viesi! Runa ir par 618.dokumentu un par iesniegtajiem priekšlikumiem, kuri sakopoti 620.dokumentā. Pēc otrā lasījuma ir saņemti vairāki deputātu priekšlikumi, Valsts arhīvu ģenerāldirekcijas un Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības priekšlikumi, ir pieņemti ļoti daudzi deputāta Jāņa Lagzdiņa priekšlikumi, kas attiecas uz pašvaldību institūciju konkretizēšanu. Kad mēs likumu izskatīsim pa pantiem, es tos vairs nepieminēšu, bet ir, protams, arī daži nepieņemti Lagzdiņa kunga priekšlikumi. Visi labojumi, kas tekstā ir izdarīti pēc otrā lasījuma, jums ērtības labad ir doti kursīvā. Tālāk es aicinātu likumu apspriest pa pantiem.

Priekšsēdētājs: Lūdzu.

I.Ēlerts: Preambulā un 1.pantā ir papildināts, ka šis likums neattiecas uz objektiem, kurus privatizē pēc citiem likumiem un Augstākās padomes lēmumiem, kā tas jau tika norunāts otrā lasījuma gaitā plenārsēdē. Citi labojumi ir juridiski vai redakcionāli.

Priekšsēdētājs: Vai deputātiem ir kādi papildinājumi? Vai balsot nepieciešamības nav? Paldies.

I.Ēlerts: 2.pants pēc vairāku deputātu priekšlikuma ir sadalīts divās daļās. Pirmajā daļā ir paredzētas tās privatizācijas metodes, kurās ir tikai viens noteikts maksāšanas līdzeklis, otrajā daļā - maksāšanas līdzekļi, kas noteikti 9.pantā, jo tie attiecas uz visiem šiem pieciem apakšpunktiem.

Pēc deputāta Plotnieka priekšlikuma ir parādījies pirmās daļas 3.apakšpunkts, tas ir, "pārdošana atklātā izsolē vai izsolē ar pretendentu atlasi tikai par sertifikātiem". Komisija papildināja, ka aizklātu piedāvājumu konkurss var būt tikai par brīvi konvertējamu valūtu. Lai būtu skaidrība par šo brīvi konvertējamo valūtu, abiem pirmajiem apakšpunktiem ir pievienots papildinājums, ka vienīgi ārvalstu ieguldītājiem.

Priekšsēdētājs: Vai deputātiem ir citi papildinājumi? Lūdzu, Mucenieka kungs!

V.Mucenieks: Domāju, ka vārdus "vienīgi ārvalstu ieguldītājiem" varētu un vajadzētu svītrot, jo valūta ir valūta un kāpēc to nevarētu ieguldīt vietējais iedzīvotājs, vietējais pilsonis, ja viņam šāda valūta ir?

I.Ēlerts: Redziet, Mucenieka kungs, tādā gadījumā jūs reāli varēsit izmantot otrās daļas attiecīgo apakšpunktu, kas paredz pārdošanu atklātā izsolē, aizklāto piedāvājumu konkursā par sertifikātiem, latiem un brīvi konvertējamu valūtu. Tas ir 9.punkta atšifrējums. Bet, protams, par to var balsot. Tas ir papildinājums. Ja jūs nobalsosit, ka šis papildinājums nav pamatots...

V.Mucenieks: Domāju, ka tas ir lieks ierobežojums, tam nav nekāda pamata, tas ir diskriminējošs attiecībā uz Latvijas iedzīvotājiem, Latvijas pilsoņiem.

I.Ēlerts: Piekrītu, ka tas varbūt ir ierobežojums, bet nekādā gadījumā nepiekrītu, ka tas ir lieks. Ja Mucenieka kungs uzstāj, acīmredzot ir jābalso par vārdu "vienīgi ārvalstu ieguldītājiem" izslēgšanu.

Priekšsēdētājs: Mucenieka kungs uzstāj, cik es saprotu. Lūdzu reģistrācijas režīmu. 2.panta 1.apakšpunktā ir vārdi "vienīgi ārvalstu ieguldītājiem". Mucenieka kungs ierosina šos vārdus svītrot. Lūdzu reģistrācijas rezultātu. 68 deputāti.

Tātad liekam uz balsošanu Mucenieka kunga priekšlikumu - svītrot šos trīs vārdus. Lūdzu balsošanas režīmu. Lūdzu balsot. Lūdzu rezultātu. 34 - par, 5 - pret, atturas - 15.

Tagad balsojam par šā panta redakciju Ēlerta kunga variantā, atstājot šos vārdus. Lūdzu balsošanas režīmu. Lūdzu rezultātu. Viena balss papildus "par". 22 - par. Tātad šie vārdi tiek svītroti saskaņā ar Mucenieka kunga priekšlikumu.

Vai 2.pantā ir vēl kādi labojumi vai papildinājumi?

I.Ēlerts: Ir papildināts otrās daļas 5.apakšpunkts ar vārdiem "likvidējot uzņēmumu un pārdodot atsevišķu uzņēmumu kustamo un nekustamo mantu", jo nav iedomājams pārdot atsevišķi šo mantu, nelikvidējot uzņēmumu. Tas ir skaidrības labad.

Priekšsēdētājs: Ir vēl kādi labojumi 2.pantā?

I.Ēlerts: Pārējie ir redakcionāli labojumi.

Priekšsēdētājs: Lūdzu balsošanas režīmu, un balsojam par 2.panta redakciju ar pieņemtajiem labojumiem. Lūdzu rezultātu. Divas balsis papildus "par". Par - 49, pret - nav, atturas - 5.

3.pants.

I.Ēlerts: 3.panta pirmajā daļā pēc Ekonomisko reformu ministrijas ierosinājuma ir jauns otrais teikums. Tas nosaka, ka attiecīgā īpašuma objekta privatizācijas komisijas locekļi nedrīkst būt privatizācijas projekta autori.

Trešajā daļā ir pieņemts deputāta Lagzdiņa priekšlikums par to, ka termiņu saīsināt var steidzami privatizētajiem valsts uzņēmumiem, bet ir pagaidām atstāts, ka šo termiņa saīsinājumu var noteikt Augstākās padomes Prezidijs pēc Ministru padomes ierosinājuma. Kā jūs redzat, Lagzdiņa kungs ierosina, ka šo saīsinājumu nosaka tieši Ministru padome.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Lagzdiņa kungs!

J.Lagzdiņš: Es atbalstu šo priekšlikumu, jo Prezidijam ar valsts pārvaldes jautājumiem nav jānodarbojas. To dara Ministru padome.

I.Ēlerts: Šis ieraksts, ka to dara Augstākās padomes Prezidijs pēc Ministru padomes ierosinājuma, faktiski radās tādēļ, lai Ministru padomei nebūtu pilnīga vaļa saīsināt privatizācijas termiņus, ierobežojot privatizācijas autoru tiesības zināmā mērā brīvi rīkoties ar īpašumu. Domāju, ka tas deputātiem ir jāizšķir ar balsojumu.

Priekšsēdētājs: Jā, izšķirsim šo jautājumu balsojot. Tas priekšlikumos ir 4.punkts. Lūdzu balsošanas režīmu, balsojam par Lagzdiņa kunga ierosinājumu tā, kā tas ir formulēts priekšlikumu 4.punktā. Lūdzu balsot. Viena balss papildus "par" un viena "pret". Divas "par". Lūdzu rezultātu. Par - 29, pret - 3, atturas - 18.

Tagad balsosim par redakcijas komisijas variantu. Lūdzu balsošanas režīmu. Viena balss papildus "pret" un viena balss "par". Lūdzu rezultātu. Par - 16, pret - 5, atturas - 23. Pieņemts Lagzdiņa kunga variants.

I.Ēlerts: 3.panta piektajā daļā papildus ir noteikts, ka aizklātu piedāvājumu konkursi jāizstrādā Latvijas Republikas Ministru padomes noteiktajā kārtībā. Būtībā tās arī ir visas izmaiņas šajā pantā, pārējie grozījumi ir tīri redakcionālas dabas.

Priekšsēdētājs: Lagzdiņa kungs, lūdzu!

J.Lagzdiņš: Godātie kolēģi! Viens no privatizācijas veidiem ir pārdošana aizklātu piedāvājumu konkursā. Šādus konkursus organizēs gan pašvaldības, gan pagastu valdes, gan pilsētu valdes, gan arī attiecīgās ministrijas. Manuprāt, tas, kādā kārtībā visos pagastos vienveidīgi, visās pilsētās vienveidīgi un visās ministrijās vienveidīgi jārīko šie konkursi, ir jānosaka Ministru padomes apstiprinātā nolikumā, nevis katram pagastam, katrai ministrijai ir jāizstrādā un jāizgudro velosipēds no jauna un jāizstrādā kaut kāda kārtība. Šai kārtībai ir jābūt visur vienādai, jo privatizācija noris pēc noteiktas sistēmas noteiktā secībā. Šeit nav nekādu problēmu.

I.Ēlerts: Lagzdiņa kungs, jūsu doma par vienotu kārtību ir pilnīgi pareiza, un tā ir šeit ievērota. Tātad privatizācija noris Latvijas Republikas Ministru padomes noteiktajā kārtībā, bet katram objektam, ievērojot šā objekta īpatnības, konkursa nolikums var būt atšķirīgs, un to apstiprina gan pašvaldība, gan tā ministrija vai komiteja, kuras pārziņā ir privatizējamais īpašuma objekts, bet atsevišķos gadījumos, kad tas ir īpaši svarīgs objekts, - Latvijas Republikas Ministru padome. Tātad būs šis vienojošais elements, ko nosaka Ministru padome, un būs šīs individuālās atšķirības katrā konkursa nolikumā. Vienots nolikums visiem šiem konkursiem nevar būt,

Lagzdiņa kungs!

J.Lagzdiņš: Šie veidi ir vairāki, ir tātad šie konkursi ar aizklātu piedāvājumu, ir izsoles, bet sakiet, lūdzu, kāpēc likumā nav paredzēts šīm pašvaldībām, ministrijām pienākums apstiprināt, piemēram, izsoļu nolikumus?

I.Ēlerts: Cienījamais Lagzdiņa kungs! Kā jūs ļoti labi saprotat, izsole ir vienkārši summas solīšana. Par izsoli Ministru padome jau pagājušajā gadā ir izstrādājusi nolikumu, mēs gan uzdodam to nedaudz mainīt un precizēt, ievērojot apstākļus, bet izsoles princips būtībā ir ļoti vienkāršs - kurš sola vairāk. Konkurss ir daudz sarežģītāks. Tur ir jāņem vērā nevis solītā summa, bet gan piedāvājumi, proti, kādus kapitālieguldījumus izdarīs šajā uzņēmumā, kā aizsargās atbrīvojamos darbiniekus, ja tādi būs, kāda jauna tehnika tiks ieviesta. Konkursā salīdzinās šos apstākļus, nevis naudas piedāvājumu, Lagzdiņa kungs! Jūs varbūt nepareizi saprotat konkursa jēgu. Konkurss nav izsole. Izsole ir daudz vienkāršāka. Tā patiešām notiek vienā noteiktā kārtībā. Par izsoli nevar būt divu domu.

Priekšsēdētājs: Lagzdiņa kungs, vai ir nepieciešams balsot par jūsu priekšlikumiem? Jūs neuzturat šādu prasību. Paldies.

Vai ir vēl kas 3.pantā?

I.Ēlerts: Pārējie labojumi ir redakcionāli.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, balsosim. Vispirms reģistrācijas režīmu. Nobalsosim par 3.pantu pēc tam. Lūdzu reģistrēties. Lūdzu rezultātu. 81 deputāts.

Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par 3.pantu kopumā. Lūdzu rezultātu. Par - 56, 1 - pret, atturas - 6. Pieņemts.

I.Ēlerts: 4.panta 4.apakšpunktā pēc Valsts arhīvu ģenerāldirekcijas ierosinājuma ir noteikts, ka, sniedzot ziņas par bijušajiem īpašniekiem, nav jāsniedz ziņas par katru akciju, paju un daļu īpašnieku. Otrajā daļā- arī pēc Valsts arhīvu ģenerāldirekcijas ierosinājuma - ir noteikts, ka nav rezervējama daļa akciju, paju vai daļu īpašniekiem. Šī ir ļoti nopietna lieta. Mēs jau to izskatījām, pieņemot lēmumu par pieteikšanos uz bijušajiem īpašuma objektiem - uzņēmumiem. Tur tika noteikts, ka tad, ja īpaši Latvijas Republikas likumi un Augstākās padomes lēmumi nenosaka šādu pieteikšanos uz akcijām, pajām un daļām, tā nepastāv. Tā kā šā likuma preambulā ir noteikts, ka šis likums attiecas tikai uz tiem objektiem, kuri netiek privatizēti saskaņā ar citiem Latvijas Republikas likumiem vai Latvijas Republikas Augstākās padomes lēmumiem, es domāju, ka būtu pamatoti, ja lauksaimniecības uzņēmumi, kur šīs akcijas, pajas un daļas atjaunos, tiks privatizēti atbilstoši īpašiem likumiem, kas regulēs šo tiesību atjaunošanu.

Priekšsēdētājs: Tā kā redakcija ir pieņemta, nepieciešamības balsot nav.

I.Ēlerts: Tālāk ir papildināts šis pants ar 20.apakšpunktu, kurā noteikts, ka ir jārezervē tikai par sertifikātiem pārdodamā daļa tajos uzņēmumos, kurus pārveido par uzņēmējsabiedrībām. 19., 20. un 21.apakšpunktā ir paredzēts, ka valsts uzņēmumiem un pašvaldības uzņēmumiem centralizēti tiek noteikta tā daļa, kas ir obligāti jāsadala sertifikātos. Tātad par sertifikātiem pārdodam ne mazāk par Ministru padomes vai pašvaldības noteikto daļu. Ir paredzēts, ka darbiniekiem pārdodamā kapitāla daļa un atlaide nevar būt lielāka par Ministru padomes vai attiecīgās pašvaldības noteikto daļu un ka arī pensiju fondam nododamā kapitāla daļa nedrīkst būt mazāka par Latvijas Republikas Ministru padomes noteikto daļu, jo tā jānosaka visai valstij centralizēti.

Priekšsēdētājs: Lagzdiņa kungs, par šo punktu? Lūdzu.

J.Lagzdiņš: Par 4.panta 20.apakšpunktu. Sakiet, lūdzu, kāpēc ir nepieciešams 20.apakšpunkts, ja 9.panta trešās daļas pēdējā rindkopā skaidri un gaiši ir rakstīts, ka mēs ar likumu jau nosakām šo procentu, kurš nedrīkst būt šajos gadījumos mazāks par 25. Ja pašvaldība vai attiecīgā ministrija, privatizējot konkrēto objektu, nosaka 30 vai 35 procentus, tā ir viņu darīšana. Bet šeit likuma izpildītāji - gan pašvaldības, gan arī ministrijas - var to iztulkot tādējādi, ka tās var neievērot 9.panta trešās daļas pēdējās rindkopas noteikumus, proti, tos 25 procentus. Tātad šeit vajadzētu papildināt šo 20.apakšpunktu ar vārdiem "bet ne mazāk kā 25 procenti", lai būtu skaidri un gaiši. Lai nebūtu pretrunas.

I.Ēlerts: Cienījamais Lagzdiņa kungs, ja jūs atceraties, tad otrajā lasījumā 13.pantā mēs noteicām, ka par sertifikātu nodrošinājumu atbild Ministru padomes priekšsēdētājs. Kā jūs redzat, tekstā tas ir palicis. Lēmumā viss šis mehānisms ir, bet 9.pants, ko jūs pieminat, runā pavisam par ko citu. Tātad sertifikātu īpašniekam ir tiesības pirkt tādu uzņēmumu, kuru ir paredzēts pārveidot par uzņēmējsabiedrību, visu vai 25, vai 20, vai 15 procentus no tā, ja Ministru padome to ir paredzējusi. Tiklīdz tiek pārdoti 26 procenti par sertifikātiem, vairs nav šo priekšrocības tiesību pirkt par sertifikātiem. Tātad te ir runa pavisam par kaut ko citu. Par priekšrocības tiesībām pirkt, nevis par sertifikātiem privatizējamo daļu. Tā jānosaka katram uzņēmumam individuāli. Tas ir attiecībā uz valsts uzņēmumiem. Attiecībā uz pašvaldību uzņēmumiem acīmredzot Ministru padome noteiks visiem šiem uzņēmumiem minimālo daļu, iespējams, ka individuāli katrai pašvaldībai vai varbūt pēc kādiem citiem principiem. Te ir Ministru padomes priekšsēdētājam, Ministru padomei atstātas brīvas rokas.

Priekšsēdētājs: Lagzdiņa kungs, jūs uzstājat, ka nepieciešams balsojums šajā sakarā? Lūdzu balsošanas režīmu. Balsojam par 4.pantu kopumā. Lūdzu, balsojam. Lūdzu rezultātu. 46 - par, 1 - pret, 6 - atturas.

5.pants.

I.Ēlerts: 5.pantā pēc Valsts arhīvu ģenerāldirekcijas priekšlikuma ir noteikts, ka pirmajā daļā minētajām iestādēm ir pienākums sniegt 4.pantā minētās ziņas. Lai šīm iestādēm nebūtu jāapmierina daudzu vai vairāku privatizācijas projektu analogi pieprasījumi, otrajā daļā ir noteikts, ka privatizējamiem uzņēmumiem ir pienākums sagatavot un sniegt informāciju, kas nepieciešama privatizācijas projekta izstrādāšanai. Citu grozījumu šajā pantā nav.

Priekšsēdētājs: Vai ir kāds, kas prasa balsojumu par Valsts arhīvu ģenerāldirekcijas ierosinājumu pagarināt termiņu arhīvam? Ja iebildumu nav, lūdzu balsošanas režīmu, balsojam par 5.pantu kopumā.

Es atvainojos, atsauciet. Freimaņa kungs ar grūtībām izkļuva no savas vietas, tāpēc viņš nokavējās.

J.Freimanis: Ļoti atvainojos, Ēlerta kungs, jūs nepagodinājāt vēl vienu iebildumu ar savu uzmanību. Manu priekšlikumu par to, kas var pieprasīt šīs ziņas, jūs esat noraidījuši tādēļ, ka tas ierobežo ārvalstu ieguldītāju tiesības. Bet tas absolūti neierobežo vietējo mafiju. Mēs domājam par to, lai neierobežotu dažus ārvalstu ieguldītājus, bet mēs padarīsim šo ziņu banku par iebraucamo un caurstaigājamo sētu. Domāju, ka šajā gadījumā tas nav proporcionāli. Tādēļ ierosinu tomēr par šo manu priekšlikumu balsot.

I.Ēlerts: Cienījamais Freimaņa kungs, esmu vairāk nekā pārliecināts, ka visiem vietējās mafijas darboņiem ir Latvijā izdota pase. Tātad mēs ar šādu tekstu izslēgsim no spēles tikai un vienīgi ārvalstniekus, kuri būs ar mieru izstrādāt mūsu uzņēmumu privatizācijas projektus. Atcerēsimies arī, ka Latvijas pases nav arī latviešu emigrantiem ārzemēs. Padomāsim, ko mēs darām.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Freimaņa kungs, pēc tam - Felsa kungs.

J.Freimanis: Ēlerta kungs, es ļoti atvainojos. Šādiem gadījumiem eksistē starpniekfirmas un starpniekpersonas, kas var ļoti labi šādas ziņas pieprasīt ārzemju ieguldītāju vārdā. Katram nepavisam tas nav jādara personiski.

Priekšsēdētājs: Felsa kungs, lūdzu!

A.Felss: Man tomēr ir viens jautājums - "arhīviem mēneša laikā no šo ziņu pieprasījuma reģistrācijas dienas". Mēs ne pārāk sen šeit diskutējām par lauksaimnieciska rakstura problēmām. Un daži runātāji iestājās par to, ka vismaz gada laikā diez vai šīs ziņas lauksaimnieki varēšot no arhīviem dabūt. Vai Ēlerta kungam nav zināms, kāda ir atšķirība starp lauksaimnieciskām ziņām un šīm ziņām, ja šajā sakarībā var tik ātri nokārtot jautājumu? Varbūt viņi jau ir gatavi to darīt?

I.Ēlerts: Runājot ar Valsts arhīvu ģenerāldirekcijas pārstāvi, kas bija ieradies pie manis, mēs vienojāmies, ka viņi lūgs papildu budžeta līdzekļus diviem kompjūteriem un četru darbinieku algošanai. Ar to viņiem pilnīgi pietiek, lai apmierinātu šīs prasības. Es domāju, ka šis cilvēks, kas bija pie manis, bija speciālists un ka viņš atbild par saviem vārdiem.

Priekšsēdētājs: Paldies. Tātad, godātie kolēģi, vispirms balsosim par Freimaņa kunga priekšlikumu. Lūdzu balsošanas režīmu. Tas ir priekšlikumu 13.punkts. Lūdzu, balsosim. Lūdzu rezultātu. 20 - par, 13 - pret, 21 - atturas, plus Ēlerta kunga balss "pret".

Otrs balsojums - par darba grupas variantu. Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim. Lūdzu rezultātu. Par - 42, pret - 5, atturas - 9. Paldies.

Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par 5.pantu kopumā. Lūdzu rezultātu. 39 - par, 8 - atturas.

6.pants.

I.Ēlerts: 6.panta ceturtajā daļā pēc Lagzdiņa kunga priekšlikuma ir papildināta pašvaldības uzņēmumu privatizācijas projektu apstiprināšanas kārtība. Tātad valdes lēmumu var pārsūdzēt pašvaldības padomē, bet padomes lēmumu - Ekonomisko reformu ministrijā. Pēc deputāta Lagzdiņa priekšlikuma ir grozīta šā panta septītā daļa. Šis teksts tagad ir daudz precīzāks nekā otrajā lasījumā sagatavotais. Komisija vienīgi papildināja otro daļu: "ja bijušais īpašnieks vai viņa mantinieki nav iesnieguši pieteikumu par kompensācijas saņemšanu".

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Lagzdiņa kungs!

J.Lagzdiņš: Par septīto daļu. Godājamie kolēģi, manuprāt, divos gadījumos nedrīkstētu apstiprināt privatizācijas projektu: ja bijušais īpašnieks vai viņa mantinieks ir iesniedzis pieteikumu un ja arī viņš nav iesniedzis šo pieteikumu, bet termiņš, kurā viņš var iesniegt šo tiesību pieteikumu, lai atgūtu savu vai saviem vecvecākiem vai vecākiem piederējušo īpašumu, nav notecējis. Bet ko mums piedāvā komisija? Komisija piedāvā divus nosacījumus: pirmais - termiņš nav beidzies un plus vēl otrs nosacījums: ja nav iesniegts pieteikums par kompensācijas saņemšanu. Es nesaprotu, kāpēc ir nepieciešama šī otrā daļa? Ko tā mums dod?

I.Ēlerts: Lagzdiņa kungs, tas ir pavisam vienkārši! Ja nav beidzies termiņš un nav iesniegts pieteikums par kompensācijas saņemšanu, privatizācijas projektu apstiprināt nevar. Ja termiņš nav beidzies, bet ir saņemts pieteikums par kompensāciju, tātad bijušais īpašnieks ir ar mieru saņemt kompensāciju un atsakās no objekta saņemšanas dabā, to var privatizēt. Vai tā ir, Lagzdiņa kungs?

J.Lagzdiņš: Sakiet, lūdzu, kāpēc mēs nevaram iztikt bez šīs otrās daļas? Un skaidri...

I.Ēlerts: Lai nebremzētu privatizāciju, Lagzdiņa kungs.

Priekšsēdētājs: Es atļaušos, Ēlerta kungs, teikt, ka, manuprāt, šādā formulējumā mēs neizslēdzam variantu, ka ir iesniegts pieteikums vai nav iesniegts pieteikums, bet pēc tam, kad ir kompensācijas pieteikums, it kā vēl papildus nāk prasība. Tā redakcija neizslēdz tādu variantu, ka pieteikums ir iesniegts un pēc tam vēl ir kompensācijas pieteikums.

I.Ēlerts: Ja pieteikums ir iesniegts, cienījamais Birkava kungs, tad darbojas 1.apakšpunkts, tādā gadījumā nevar apstiprināt šādu.

J.Lagzdiņš: Godātie kolēģi! Šāda redakcija būtu brīnišķīga tad, ja katram cilvēkam būtu tikai viens bērns: viena meita vai viens dēls, vai viens mazbērns un tā tālāk. Jūs saprotat, kāda ir situācija. Pēc šīs redakcijas, viens pilsonis, kurš dzīvo Latvijā, iesniedz pieteikumu, ka viņš, lūk, vēlas saņemt kompensāciju. Teiksim, Austrālijā vai Pleskavā dzīvojošais radinieks vai mazdēls, kamēr termiņš vēl nav beidzies, ir iesniedzis pieteikumu par kompensāciju, bet viņa brālis, kurš dzīvo Latvijā, vēlas pēdējā dienā iesniegt pieteikumu par īpašuma atgūšanu. Tātad mēs uzreiz prezumējam. Ja arī viens no mantiniekiem ir iesniedzis šo pieteikumu par kompensāciju, mēs uzreiz drīkstam privatizēt, kamēr termiņš beidzies. Kā mēs noskaidrosim visu mantinieku gribu šajā gadījumā?

I.Ēlerts: Cienījamais Lagzdiņa kungs, jūs kā jurists saprotat, ka tādā gadījumā būs tiesas darbi un pārējie mantinieki saņems daļu no tā, ko ir saņēmis šis viens negodīgais mantinieks.

J.Lagzdiņš: Kāpēc negodīgais?

Priekšsēdētājs: Viņš vienkārši nav zinājis.

J.Lagzdiņš: Godātie kolēģi, lai tik tiešām nebūtu tiesas darbu, es lieku priekšā šo pēdējo palīgteikumu izslēgt.

I.Ēlerts: Ja jūs vēlaties bremzēt privatizāciju, tad, protams, balsojiet, kā saka, "par".

Priekšsēdētājs: Lagzdiņa kungs, vai jūs ierosināt svītrot vai balsot par jūsu variantu?

J.Lagzdiņš: Tas būtībā ir viens un tas pats.

I.Ēlerts: Tātad komisijas variants būtībā ir papildināts Lagzdiņa kunga variants. Mēs varam balsot kā par svītrojumu, tā par Lagzdiņa kunga variantu. Tas ir viens un tas pats.

Priekšsēdētājs: Labi. Tādā gadījumā, kolēģi, balsosim par 20.priekšlikumu, respektīvi, Lagzdiņa kunga priekšlikumu, kas ir formulēts dokumentā. Lūdzu balsošanas režīmu. Lūdzu balsot. Viena balss "pret". Lūdzu rezultātu. Par - 37, pret - 3, atturas - 14.

Otrs balsojums par darba grupas ierosināto 7.panta redakciju. Lūdzu balsošanas režīmu. Viena balss papildus "par". Lūdzu, balsosim. Rezultātu! Par - 20, pret - 13, atturas - 20. Pieņemts Lagzdiņa kunga variants. Vai 6.pantā citu labojumu nav?

I.Ēlerts: Nē.

Priekšsēdētājs: Balsosim par 6.panta redakciju kopumā. Lūdzu balsošanas režīmu. Lūdzu, balsosim. Lūdzu rezultātu. Par - 53, pret - nav, atturas - 6.

I.Ēlerts: 7.pantā vienīgais grozījums salīdzinājumā ar otrā lasījuma redakciju ir tas, ka trešajā daļā svītrots teksts, ka projekts pieejams jebkurai juridiskajai personai, jo tas laikam būtu mazliet dīvaini. Citu labojumu nav un nav arī deputātu iesniegumu par šo pantu.

Priekšsēdētājs: Paldies. Tālāk, lūdzu.

I.Ēlerts: 8.pantā ir jauna piektā daļa par īpašuma novērtēšanu, respektīvi, kā privatizējamo īpašumu objekti jānovērtē saskaņā ar nesen pieņemto likumu par novērtēšanas kārtību. Visi pārējie labojumi ir tikai juridiski redakcionāli, deputātu priekšlikumu par šo pantu nav.

Priekšsēdētājs: Paldies. Devītais.

I.Ēlerts: 9.pantā ir apvienota agrākā trešā un sestā daļa jaunajā trešajā daļā, kur ir fiksētas gan priekšrocības tiesības, gan uzņēmumi, kam ir šīs priekšrocības tiesības. Loģiskāk ir izteikta ceturtā daļa par pieteikšanos un piektā daļa, kur ir vienā kopējā daļā fiksēts gadījums, kad ir pieteicies viens sertifikātu īpašnieks un vairāki. Tādā gadījumā tā ir procedūra. Ir precizēta sestā daļa par atlaidi, jo šīs atlaides lielums tiek regulēts ar Ministru padomes lēmumu.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Mucenieka kungs!

V.Mucenieks: Šeit būtu jāsvītro vārdi "vienīgi ārvalstu ieguldītājiem".

I.Ēlerts: Protams, sakarā ar jūsu ierosināto un pirmajā lasījumā nobalsoto priekšlikumu tas patiešām jāsvītro.

V.Mucenieks: Pirmajā lasījumā mēs izsvītrojām vienā vietā, bet tur ir divās.

I.Ēlerts: Es to izsvītroju abās vietās.

Priekšsēdētājs: Lagzdiņa kungs, pēc tam - Endeles kungs.

J.Lagzdiņš: Godātie kolēģi! Es tomēr būšu spiests izteikt to, ko domāju, jo nevaru noklusēt patieso situāciju, kaut gan komisijā vienojās par tādu kā kompromisa variantu, pret kuru komisijas sēdē es arī neiebildu. Tomēr 9.panta trešā daļa ir tāda, ka šeit de facto tiek ignorētas sertifikātu īpašnieku priekšrocības un tiesības. Būsim reālisti! Privatizācija notiks, tikai pārveidojot uzņēmumus uzņēmējsabiedrībās. Un tie 25 procenti ir bada maize bijušajiem īpašniekiem un viņu mantiniekiem, tāpat arī tiem iedzīvotājiem, kuriem būs tiesības saņemt darba sertifikātus.

Nākamais. Mēs esam izsvītrojuši ārvalstu ieguldītājus, tātad par konvertējamo valūtu, un zinām, kas šobrīd ir valūtas turētāji Latvijā, kuri varēs iegādāties jebkuru objektu. Jebkurš cilvēks, kuram būs šī valūta, varēs aiziet priekšā sertifikātu īpašniekam un ignorēt viņa kā sertifikātu turētāja priekšrocības. Faktiski nekādu priekšrocību pēc šā varianta sertifikātu īpašniekiem nav.

I.Ēlerts: Ja deputāti ir ar mieru vēlreiz balsot par Mucenieka kunga ierosināto labojumu 2.pantā, es personiski esmu ar mieru, bet citu iespēju nav.

Priekšsēdētājs: Endeles kungs, pēc tam - Godmaņa kungs.

J.Endele: Mans priekšlikums no Edmunda Krastiņa priekšlikuma principā atšķiras papildinājumu 22., 23.punktā un tā tālāk. Būtībā atšķiras ar to, kas noteiks šo sertifikātu kursu, teiksim, pret kādu citu maksāšanas līdzekli. Jo tas, kas šobrīd ir ierakstīts sertifikātu likuma 3.pantā, nav pietiekami precīzi. "Sertifikātu īpašniekiem ir priekšrocības pirkt par sertifikātiem jebkuru privatizējamo īpašuma objektu." Ja mēs nebūsim iestrādājuši mehānismu, tad skaidrs, ka priekšrocības, kuras šeit tiek skandinātas, netiks garantētas. Un tāpēc es lūgtu vēlreiz atgriezties vai nu pie mana, vai Edmunda Krastiņa priekšlikuma, lai ir skaidrs, kas noteiks šīs priekšrocības. Es vēlreiz atgādinu par mehānismu, kuru mēs esam šeit ietvēruši. Šo priekšrocību mehānisms ir elementārs, jo sertifikāts ir jāsalīdzina. Jūs taču nevarat noliegt to, ka sertifikāts jāsalīdzina - kaut vai ar dolāru. Es esmu par to, ka vai nu banka, vai - labāk - Augstākā padome nosaka šo kursu. Varētu būt pat trīs dažādi labvēlības režīmi.

Priekšsēdētājs: Godmaņa kungs, lūdzu!

I.Godmanis: Cienījamie deputāti! Jautājums ir ļoti principiāls, tāpēc es lūgšu koncentrēties. Nav gluži tā, kā saka Lagzdiņa kungs. Es paskaidrošu, kāpēc tas tā nav. Tāpēc, ka tie īpašuma objekti, kurus pārdos izsolē tikai par brīvi konvertējamu valūtu vai aizklātu piedāvājumu konkursā par brīvi konvertējamu valūtu, nav visi īpašumi. Tie ir atsevišķi saraksti, kurus vispirms izskata Ministru padomē un pēc tam novada šeit - uz Augstāko padomi. Tie ir objekti, kurus var pārdot ārvalstu vai vietējiem investoriem par cietu valūtu. Tas sarakstu skaits nebūt nav milzīgs.

Attiecībā uz visiem pārējiem būs tā problēma. Bet tagad es vienkārši uzzīmēšu mehānismu, kādu es stādos priekšā. Mēs noteiksim, cik liela daļa no valsts īpašuma tiks segta ar sertifikātiem. Katrs saņems šo sertifikātu. Tad, kad būs runa par likumu "Par sertifikātiem", viss kļūs skaidrs, jo tur tas ir ierakstīts. Ekonomikas komisijā šis likums, man šķiet, jau pirmo reizi tika skatīts. Tātad tiek nosegts ar valsts daļu, ar valsts īpašuma daļu, sertifikātu skaits, ko katrs saņem proporcionāli, pirmkārt, nostrādāto gadu skaitam.

Otrkārt, tiem, kas ir iebraukuši, būs mazāk, daudz mazāk uz infrastruktūras rēķina, jo viņi ir braukuši strādāt uz gatavu infrastruktūru. Savukārt tiem, kas ir pilsoņi, acīmredzot sertifikātu skaits būs lielāks, ņemot vērā to, ka viņu vecāki vai viņi paši ir piedalījušies šīs infrastruktūras veidošanā līdz 1940.gadam.

Kas notiks tālāk? Tālāk notiks tas, ko saka Lagzdiņa kungs. Tik tiešām. Būs priekšrocības tiem, kam ir sertifikāti, un noritēs visi šie procesi, kas te ir fiksēti. Kam ir lielāks sertifikātu skaits, tas vinnē izsolē un visos tajos procesos, kā te rakstīts. Reāli tas tālāk izvērsīsies tā, ka firmas, lielie uzņēmumi, kam ir lieli līdzekļi un kas līdz šim ir pierādījuši, ka māk strādāt biznesā, tik un tā tās akcijas, kuras tiks pirktas par šiem sertifikātiem, vai nu biržā, vai tiešā veidā no sertifikātu īpašniekiem iegūs. Šajā aspektā nevajag lolot lielas ilūzijas, jo tādas akciju sabiedrības, kurās būs tūkstoši vai 1700 akciju īpašnieku, nekad neeksistēs. Tātad šeit tas sociālais princips tik tiešām ir ietverts, nebūs atļauts uzreiz pirkt tiem, kam ir daudz naudas, it sevišķi, ja runa ir par rubļiem un vietējiem maksāšanas līdzekļiem, kuriem pasaulē nav nekādas lielas nozīmes. Bet ir domāts, ka viņi acīmredzot jau otrajā kārtā samaksās tiem, kam ir šie sertifikāti. Tur šis sociālais taisnīgums ir ietverts.

Ja mēs iesim tādu ceļu, kādu iesaka Lagzdiņa kungs, un visus objektus Latvijā izsvītrosim no 3.punkta un visu laidīsim tikai par sertifikātiem, kāda tādā gadījumā var būt runa par ārvalstu investīcijām un par tiem objektiem, kurus pērk par cieto valūtu. Paskatieties 3.marta lēmumu! Augstākās padomes 3.marta lēmumā ir rakstīts: "Sagatavot, nodot sarakstus." Mēs ar tiem sarakstiem esam jau nocīnījušies līdz sliktai dūšai. Tie ir gatavi un Ministru padomē apstiprināti, tagad tie mums būs jāizskata šeit. Tur nav runas par visiem objektiem, Lagzdiņa kungs, bet, ja jūs liekat šo virssertifikātu pilnīgi visiem objektiem, tad, cienītie kungi, ir pilnīgi skaidrs, ka jebkura privatizācija, kas saistās ar ārvalstu investīcijām, ir pilnīgi nobremzēta, kamēr visu nepārdod par sertifikātiem, izņemot situāciju, kad šo sertifikātu pietrūkst, lai nopirktu. Kad tas viss būs pabeigts, tad varbūt nāks tas ārvalstu investors, kurš nopirks tās akcijas no tiem, kam bija sertifikāti.

Es ļoti lūdzu nepadoties tam, ko tagad saka Lagzdiņa kungs, tāpēc ka ir objekti, kuri var izdzīvot, kuri var efektīvi strādāt, ja tur iegulda ārvalstu kapitālu, un kuriem nevajag šo sertifikātu starpposmu. Bet šos objektus tad varēs izsvītrot vai ielikt iekšā atkarībā no tā, cik gribēs Augstākā padome. Taču neattiecināsim to absolūti uz visu, jo vairāk tāpēc, ka sertifikāti netiks segti pilnīgi ar visu valsts īpašumu, tas arī ir vairāk nekā skaidrs. Igaunijā ir 40 procenti, te ir rakstīts - 25 procenti. Mēs esam aprēķinājuši, cik tas apmēram maksās.

Lai jums būtu pilnīga skaidrība, es gribu pateikt, ka problēma būs tāda: ja izmantosim sertifikātus tā, kā tas ir šeit iekļauts, dodot priekšrocības sertifikātu īpašniekiem, tad tas nozīmē, ka, izņemot tos objektus, kurus apstiprina Ministru padome un Augstākā padome, visi pārējie tiek privatizēti tikai par sertifikātiem un naudu. Bagātās firmas maksās, pērkot akcijas no cilvēkiem. Lai arī katram būs viens, divi, trīs vai desmit sertifikāti, tie tik un tā tiks pēc tam savākti. Te nevajag lolot ilūzijas. Ja mēs izslēgsim šo kanālu, ko Lagzdiņa kungs piedāvā, tad vairs nav ko runāt par kaut kādām investīcijām, vismaz tuvākajā, godīgi sakot, pusgada, gada laikā.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Lagzdiņa kungs!

J.Lagzdiņš: Godmaņa kungs! Jūs vērtējat tādās lielās kategorijās, it kā Latvijas Republikā būtu tikai VEF, Radiotehnika, Vagonu rūpnīca, citiem vārdiem sakot, tikai lielie uzņēmumi. Godmaņa kungs, izlasiet, lūdzu, uzmanīgi 9.panta tekstu! Tur ir teikts, ka "sertifikātu īpašniekiem ir priekšrocības tiesības pirkt jebkuru objektu, izņemot... jebkuru privatizējamo īpašuma objektu". Tātad šī kārtība attieksies kā uz valsts uzņēmumiem (gan uz lieliem, gan maziem), tā arī uz pašvaldību uzņēmumiem. Un tagad iedomāsimies, ka Jānis Lagzdiņš ir Liepājas pilsētas pašvaldības vadītājs un pie viņa atnāk kāds pircējs ar konvertējamu valūtu. Viņš skatās šo 9.pantu, un tur tik tiešām ir tā teikts. Ja pie manis atnāk kāds biedrs ar konvertējamu valūtu, tad es visus savus tautiešus un visus liepājniekus, kam ir sertifikāti, pasūtu vienu māju tālāk. Tāda ir tā sistēma.

Godmaņa kungs, es pilnīgi piekrītu, ka mēs nevaram šeit svītrot. Mums ir jāatstāj kompromisa variants, bet šis nav kompromiss, jo šī kārtība attiecas gan uz lieliem, gan uz maziem, gan uz valsts, gan uz pašvaldību uzņēmumiem. Tātad jebkurš cilvēks, kuram ir ar valūtu pilns maks, aizlīdīs priekšā bijušajiem īpašniekiem un viņu mantiniekiem, un viņu sertifikātiem. Lūk, ko jūs piedāvājat! Bet šeit ir jāatrod vidusceļš.

Priekšsēdētājs: Godmaņa kungs, lūdzu!

I.Godmanis: Nē, es absolūti to nepiedāvāju. Tātad ir vismaz divi saraksti. Viens - to objektu saraksts, kuri vispār nav privatizējami un par kuriem arī šeit būs lielas diskusijas, tādas pašas, kādas mums jau bija Ministru padomē. Objekti, kuri vispār netiks privatizēti ne par sertifikātiem, ne par rubļiem, ne par dolāriem, ne par frankiem, Lagzdiņa kungs!

Otrajā sarakstā ietverti tie objekti, kuri privatizējami par brīvi konvertējamu valūtu. Šis saraksts nav uz mūžiem apstiprināts, protams. 3.marta lēmumā jūs varat izlasīt, ka šim sarakstam jābūt apstiprinātam Ministru padomē un pēc tam tas jāizskata Augstākajā padomē. Nevar būt tā, kā jūs sakāt! Jūs nevarēsit iedot tam kolēģim, kas atbrauks ar lielo dolāru maku, objektu! Ja šā objekta sarakstā nebūs, jūs nevarēsit viņam to pārdot izsolē! Saprotat, kur ir atšķirība? Bet to jūs tagad neņemat vērā. Ir runa par ierobežotu skaitu objektu, kurus drīkst pārdot izsolē vai konkursā par brīvi konvertējamu valūtu. Elementāri. Un pārējos visus privatizēs par sertifikātiem. Lūdzu.

J.Lagzdiņš: Godātie kolēģi! Vēl maza replika: tik tiešām Godmaņa kunga izklāstītā kārtība attiecas uz valsts uzņēmumiem. Tik tiešām, tāda kārtība būs. Bet kas attiecas uz pašvaldību uzņēmumiem, uz nelielajiem uzņēmumiem...

I.Godmanis: Pašvaldībām ir jādara tas pats. 3.marta lēmumā tas ir rakstīts. Pašvaldībām arī šie saraksti ir jāsastāda. Tās nedrīkst patvaļīgi rīkoties, Lagzdiņa kungs. Es jums piekrītu - ja visu varēs pārdot par konvertējamu valūtu, tad ir skaidrs, kurš būs priekšā, par to nav ko diskutēt.

Priekšsēdētājs: Cilinska kungs!

E.Cilinskis: Man, noklausoties šo diskusiju, radās tāds priekšlikums: lai mēs tiktu uz priekšu, vajadzētu tomēr atgriezties pie balsojuma par 2.panta otro daļu, kas sākas ar vārdiem - "vienīgi ārvalstu investoriem". Vajadzētu atjaunot agrāko tekstu, tas ir, atcelt mūsu iepriekšējo balsojumu par Mucenieka kunga priekšlikumu, atcelt šo svītrojumu un atstāt tā, kā bija. Tādā gadījumā varbūt mēs arī varētu pieņemt šo 9.pantu. Tāds būtu mans priekšlikums.

Priekšsēdētājs: Raimonds Krūmiņš, lūdzu!

R.Krūmiņš: Es gribēju runāt tieši par šo pirkšanu un pārdošanu, jo faktiski situācija ir tāda, ka banka jau var noteikt kursu, pēc kāda iepirks sertifikātus banka vai kāda cita institūcija, pēc kāda kursa tiks pirkts un pārdots. Bet kurss reāli veidosies pirkšanas un pārdošanas gaitā. Un tieši no tā, pie kāda maksāšanas līdzekļa sertifikāta vērtība būs piesaistīta, būs atkarīgs tas, kādas tiesības varēs izmantot bijušie īpašnieki, kuri saņems sertifikātus. Ja šie sertifikāti būs (un tas arī noteikti tā būs) piesaistīti pie spēkā esošajiem maksāšanas līdzekļiem, tas ir, pie rubļa... nu, viņu kurss būs piesaistīts, tad, tikai pārdodot tos par valūtu, bijušais īpašnieks varbūt kaut ko iegūs virs rubļa vērtības. Un tāda pati situācija, kāda veidojas kolhozu privatizācijas gaitā, kad pajas pārdod par rubļiem, būs arī ar šiem sertifikātiem, kaut gan tā vērtība, ko varēs iegūt par sertifikātiem, būs nesalīdzināmi augstāka. Tādēļ ir jābūt nodrošinātam sertifikāta segumam normālā apjomā. Es gribētu atbalstīt Lagzdiņa kungu, ka tā sertifikācija būs tikai tāda fikcija un bijušie īpašnieki tur reāli neko nesaņems.

Priekšsēdētājs: Godmaņa kungs, lūdzu!

I.Godmanis: Cienījamie deputāti! Es jūtu, ka mēs esam iedziļinājušies likumā "Par sertifikātiem". Es nedomāju, ka vajadzētu tagad izvērst plašu diskusiju par šo tematu. Ministru padome izskatīja likumu "Par sertifikātiem", ar kuru lika priekšā Augstākajai padomei noteikt par vienu mērvienību attiecīgā gada celtniecības izmaksas par vienu kvadrātmetru, vidēji no 1986. līdz 1989.gadam. Tas ir kaut kas līdzīgs, turklāt nav saistīts ar rubļiem, jo, inflācijai pastiprinoties, arī tā kvadrātmetra cena mainās. Tas ir kaut kas līdzīgs zemes cenai vai rudzu cenai. Te nevajag jaukt nekādus rubļus iekšā. Nekas netiks drukāts, nekādi sertifikāti uz rokas doti netiks, tas viss būs uzskaitīts vai nu krājbankā, vai citā banku iestādē. Uz attiecīga rēķina būs noteikts sertifikātu skaits, tāpēc sertifikātu īpašnieki varēs nopirkt attiecīgu skaitu akciju.

Tagad par citu. Es nezinu, kādēļ izsvītroja vārdu "ārvalstnieki". Saprotiet, tā jau zināmā mērā ir valsts politika. Valsts politiku nosaka - kas? Augstākā padome - numur viens, Ministru padome - numur divi. Es saprotu, ka šeit ir pietiekami daudz uzņēmēju, kuri sapelnījuši cieto valūtu, tā es izteiktos. Man nav ne mazāko šaubu par to: ja viņi ļoti gribēs kādu objektu nopirkt, tad atradīs ārzemju firmu un nopirks ar starpnieka palīdzību. Un tomēr! Ir zināma valsts politika. Kad ir runa par to, ka privatizē, piemēram, telekomunikācijas un ir vairākas firmas pretendentes, tad ir jāizšķiras, kurai dot priekšroku, - "Alkatel", "Swedish telecompany" vai kādai citai. Nedrīkst atlaist pilnīgi visu vaļā. Tāpēc nedrīkst vārdus "vienīgi ārvalstniekiem" svītrot, jo tieši šī norma atvairīs to situāciju, par kuru uztraucas Lagzdiņa kungs. Tas ir viens.

Otrkārt, ir runa par ārvalstu investīcijām. Attiecībā uz to, kas nosaka kursu, cienījamie deputāti, jāteic, ka nevar Augstākajā padomē nobalsot kursu! Nevar to Ministru padomē izlemt! Kursu var noteikt vienīgi banka.

Kas attiecas uz sertifikātu segumu... Es teicu, sertifikāti ir jāsedz ar valsts īpašumu. Par to nevar būt diskusiju. Tas ir ietverts sertifikātu likumā, tad man ir jālasa vesels referāts šovakar. Bet nejauksim šos divus likumus kopā! Un nesvītrosim tos divus punktus, un atjaunosim vārdus "vienīgi ārvalstu ieguldītājiem". Tā ir valsts politika.

Priekšsēdētājs: Paldies. Biķa kungs, lūdzu!

V.Biķis: Man ir šādi ierosinājumi. Pirmkārt, es atbalstu Cilinska kungu un ļoti aktīvi iestājos par to, ka būtu jāpārbalso, proti, mums vajadzētu anulēt 2.pantā nobalsoto labojumu, citādi šim likumam sāk zust jēga.

Otrs. Es griežos pie Endeles kunga. Tiešām ar šo likumu nevar atrisināt visus jautājumus, kas saistīti ar sertifikātiem. Projekts mums ir jau izdalīts, un jāstrādā pie tā likuma. Un tur mēs varam strīdēties vēl divas dienas.

Trešais. Es lūdzu atcerēties: 3.marta lēmumā ir pateikts, ka vispirms mēs apstiprinām to uzņēmumu sarakstus, kuri pagaidām vispār nav privatizējami. Tāpat mēs apstiprinām tos sarakstus (un es esmu redzējis projektus), kuros iekļauts ļoti nedaudz uzņēmumu, kuri tiek pārdoti par brīvi konvertējamu valūtu. Un es aicinu iet uz priekšu.

Priekšsēdētājs: Paldies. Endeles kungs!

J.Endele: Es vēlreiz atgriežos pie tās pašas problēmas, kuru pacēlu. Diemžēl cienījamais Godmaņa kungs tā arī nedeva atbildi. Bet jautājums ir tāds: vai var izskaidrot mehānismu, kas darbosies tad, kad privatizējamais objekts būs atdots brīvā privatizācijā - gan par sertifikātiem, gan par valūtu? Kas noteiks attiecību starp valūtu un sertifikātu? Viena vienīga problēma! Ministru padomei, ļoti atvainojos, es neuzticos, tātad esmu par to, ka par šo principu - vai nu Augstākā padome to nosaka, vai banka - tomēr šeit tiek balsots.

Priekšsēdētājs: Mucenieka kungs!

V.Mucenieks: Tātad es esmu vainīgs, ka šie trīs vārdi tika izsvītroti. Es gribu paskaidrot, kā es to domāju. Viens piemērs. Ja Amerikā nomirst mana tante, kura man atstāj mantojumā miljonus, tad es nesaprotu, kāpēc priekšroka ir ārvalstniekam, nevis man. Es domāju, ka jebkuram likumam prioritāte būtu jādod savas valsts pilsonim un tikai pēc tam - ārvalstniekam. Citāda principa nedrīkst būt. Tāpēc es arī pastāvēju uz šo vārdu svītrošanu.

Priekšsēdētājs: Paldies. Godmaņa kungs!

I.Godmanis: Es saprotu, Endeles kungs, jūs neuzticaties Ministru padomei. To jūs varat izpaust balsojot, kad būs runa par uzticību Ministru padomei. Tādā gadījumā es paskatīšos stenogrammā, vai jūs nobalsosit arī pret to punktu, kurš visu atbildību uzliek Ministru padomei un tās priekšsēdētājam. Nevar divas nesavienojamas lietas savienot kopā!

Attiecībā uz sertifikāta vērtību... Likumā par sertifikātiem šie jautājumi tiek risināti. Vērtība nevar būt izteikta rubļos. Sertifikāta vērtībai ir jābūt segtai ar valsts īpašumu, un, kā likumā paredzēts, tas ir nekustamais īpašums, jo šis nekustamais īpašums ir tāds īpašums, ko nevar tā kā mašīnu sadauzīt, ko nevar pārvietot, ko nevar nozagt. Šī doma ir ietverta likumā, bet vai vajag to tagad burtiski un konkrēti pateikt. Domāju, ka noteikti ne.

Tagad par konkurenci starp dolāriem un sertifikātiem. Ir pilnīga skaidrība vienā jautājumā, Endeles kungs. Lūdzu uzmanīgi manī klausīties. Tagad ir runa par to: ja apstiprina sarakstus, tad tie ir to uzņēmumu saraksti, kas tiek pārdoti par cieto valūtu. Un es esmu par to, lai tur tomēr paliktu vārdi "ārzemju investoriem". Viss pārējais īpašums tiks privatizēts nevis par valūtu, bet tikai par sertifikātiem. Un pēc tam, kad tā tirgošanās par sertifikātiem būs beigusies, tad turpmāk privatizācija tiks veikta par valūtu, bet - tikai nopērkot akcijas no tiem, kuri tās būs saņēmuši par sertifikātiem. Tas var arī gluži tā nebūt. Bet sociālā taisnīguma ievērošana īstenosies tādējādi, ka no sākuma pirks tikai tie, kam ir sertifikāti, bet pēc tam, ja viņi nespēs savus uzņēmumus vadīt, parādīsies cilvēki ar citu naudu un no viņiem šos uzņēmumus nopirks. Tāda ir pasaules prakse. Te nav konkurences starp dolāru un sertifikātu! Pat tajā punktā, kuru Lagzdiņa kungs minēja, - par tiem 25 procentiem. Likumā ir noteikts zināms ierobežojums, tātad viena daļa ir jārezervē. Ja uzņēmumus pārveidos statūtsabiedrībās, tad jārezervē 25 procenti, kurus nedrīkst pārdot par dolāriem, bet tikai par sertifikātiem. Tātad 75 procenti tiks pārdoti varbūt par latiem, par rubļiem vai par kādu citu naudu, bet 25 procenti - tikai par sertifikātiem. Un šeit nav konkurences.

Priekšsēdētājs: Lagzdiņa kungs!

J.Lagzdiņš: Tik tiešām, Augstākā padome 3.martā ir pieņēmusi lēmumu "Par valsts un pašvaldību īpašuma privatizācijas koncepciju un sagatavošanas programmu". Lēmuma 4.punkts: "Uzdot Latvijas Republikas Ministru padomei sagatavot un iesniegt Latvijas Republikas Augstākajai padomei šādus valsts īpašuma objektu sarakstus..." Šeit ir viens no šiem sarakstiem - tie uzņēmumi, kuri tiks privatizēti par konvertējamu valūtu, bet, Godmaņa kungs, tālāk ir šā lēmuma 5.punkts, ar kuru mēs uzdodam pašvaldībām šajā pašā termiņā apstiprināt un publicēt to īpašumā esošo objektu sarakstu par tiem uzņēmumiem, kurus pašvaldības grib privatizēt par brīvi konvertējamu valūtu. Un te ir tāda lieta, Godmaņa kungs, par kuru es jums teicu: pašvaldību īpašumā šobrīd ir ļoti daudz nelielu ražošanas objektu, kurus pašvaldības, pamatojoties uz jūsu ieteikto un Ēlerta aizstāvēto koncepciju un šā 9.panta redakciju, varēs privatizēt, pilnībā ignorējot sertifikātu īpašnieku tiesības.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Godmaņa kungs!

I.Godmanis: Es nezinu, man liekas, ka kompetentāk atbildēs Ēlerta kungs. Es pateikšu savas domas. Pirmkārt, nav tā, ka pašvaldības neievērotu likumus, kas šeit tiek pieņemti. Tas nozīmē, ka process tik un tā noritēs saskaņā ar likumu par privatizācijas kārtību. Jūs redzat, tas nemaz nav tik triviāli. Viss, kas notiek pašvaldībās, ir kontrolējams, pakļauts Ekonomisko reformu ministrijai. Turklāt ir taču arī Ministru padome un tās priekšsēdētājs. Tas ir viens.

Otrs. Tas, ka pašvaldībām tie saraksti ir jāiesniedz... Lagzdiņa kungs, būsim konsekventi! Pagājušā gada jūnijā valdība izpildīja to, kas bija vajadzīgs, - ar īpašu lēmumu mēs uzsākām īpašuma nodošanu pašvaldību rokās. Tātad - kas ir īpašnieks pēc tam, kad šis nodošanas akts ir noticis? Īpašnieks ir pašvaldība! Tātad faktiski jūs negribat ļaut pašām pašvaldībām noteikt, ko tās pārdos par konvertējamu valūtu. Viss pārējais tiks pārdots par sertifikātiem. Lūdzu, nav jautājumu! Tāpat tie saraksti taču šeit jāapstiprina.

Ēlerta kungs, lūdzu, paskaidrojiet!

I.Ēlerts: Es ļoti atvainojos, Godmaņa kungs, bet šie saraksti patiešām nav jāapstiprina Augstākajā padomē. Un mēs arī neesam noteikuši, ka mēs apstiprināsim Ministru padomes iesniegtos sarakstus. Tomēr saraksti mums jāiesniedz, tātad mēs varam, protams, kaut ko darīt.

I.Godmanis: Jūs varat jebkurā brīdī atcelt savu lēmumu.

I.Ēlerts: Bet es teikšu Lagzdiņa kungam, ka viņa paša sagatavotie papildinājumi pašvaldību likumā ļauj atcelt pilnībā to pašvaldību, kura, pārkāpjot Latvijas Republikas likumu, izpārdod Latvijas mantu. Es domāju, ka tas ir viens no mehānismiem, lai tiktu galā ar šādām negodīgām pašvaldībām (es gan šaubos, vai tādas vispār būs).

No zāles: (Runātājs nestādās priekšā.) Godātie kolēģi! Es pēdējo reizi izteikšu savu viedokli. Tas privatizācijas process, kas notiek pašvaldībās, par kuru darbu esmu informēts, un resoros un ministrijās, par kuru darbu arī esmu aptuveni informēts, liecina, ka mūsu tautfrontiskā pašvaldība un mūsu tautfrontiskie ministriju darbinieki ar lielu prieku un baudu privatizē un privatizēs jebkuru īpašuma objektu par konvertējamu valūtu, vadoties pēc visiem mums zināmajiem apsvērumiem. Un, ja mēs nebūsim likumā skaidri un gaiši ierakstījuši un skaidri un gaiši fiksējuši visus šos nosacījumus, šīs priekšrocības un ierobežojumus, tad privatizācijas process vēl straujāk ies to ceļu, kuru tas ir uzsācis, proti, Latvijas īpašums tiks iztirgots visādiem pasaules klaidoņiem.

Priekšsēdētājs: Krūmiņa kungs, lūdzu!

R.Krūmiņš: Man šķiet, ka šobrīd ir viena konceptuāla neskaidrība. Godmaņa kungs teica, ka sertifikātu segums būs tikai valsts īpašums, lai cik liels tas būtu, teiksim, būs 100 miljardi vai arī procentuālā izteiksmē no kopējā. Tas nebūtu tik svarīgi. Bet mēs atkal runājam par to, ka varbūt ar šiem sertifikātiem varēs izpirkt arī pašvaldību īpašumus. Kur šeit ir sasaistes punkts? Vai tādā gadījumā, ja gribam iekļaut pašvaldību īpašumu izpirkšanu par sertifikātiem, nav arī jābūt pašvaldību īpašumam šo sertifikātu segumā?

I.Ēlerts: Sasaistes punkts ir lēmuma par spēkā stāšanās kārtību 3.punkta 4.apakšpunkts: "Ministru padomei līdz 15.augustam jānosaka visiem uzņēmējsabiedrībās pārveidojamajiem pašvaldību uzņēmumiem minimālā, tikai par sertifikātiem pārdodamā daļa." Tas nenozīmē, ka būtu jānosaka katrs individuāli, bet vajadzētu noteikt vismaz visiem kopēju minimumu.

Otra garantija būs, ja mēs pieņemsim dzīvokļu privatizācijas likumu. To jūs ļoti labi saprotat.

Priekšsēdētājs: Godmaņa kungs!

I.Godmanis: Es tomēr aicinu ļoti nopietni vēlreiz apspriest jautājumu par ārvalstu ieguldītājiem. Es jau izteicos toreiz, kad bija pirmais lasījums. Es ierosinātu likt atpakaļ, nezinu, vai to var, bet Cilinska kunga priekšlikumu es noteikti atbalstītu viena iemesla dēļ. Ja ir runa par firmu, kas uzvar izsolē vai konkursā, un ja tā ir ārvalstu firma (protams, runa ir ne tikai par bagātu, bet arī par solīdu firmu), kas notiks šeit? Jā, būs cilvēki, kam būs zināms daudzums naudas. Viņi spēs samaksāt vai nu pirmo iemaksu, vai nopirkt šo objektu. Bet kur ir garantija, ka šiem cilvēkiem tālāk būs nepieciešamie līdzekļi, lai šos objektus, es runāju par ierobežota skaita objektiem ar valstisku nozīmi, spētu vadīt, novest līdz normālai kondīcijai un padarīt tos konkurētspējīgus? Es tam nekādi nespēju ticēt.

Priekšsēdētājs: Lagzdiņa kungs, lūdzu!

J.Lagzdiņš: Man ir konkrēts priekšlikums: 9.panta 3.punkta otrajā rindiņā aiz vārdiem "izņemot tos" likt "valsts". Tā mēs vismaz kaut ko saglābsim, un pašvaldības nevarēs nelielos objektus iztirgot pa labi un pa kreisi.

Priekšsēdētājs: Godātie kolēģi! Ir pienācis laiks balsot. Pirmais ir 21.priekšlikums. Vai Lagzdiņa kungs uztur šo priekšlikumu? Nē. Vai Endeles kungs uztur savu priekšlikumu? Vai Krastiņa kungs uztur savu priekšlikumu? Neuztur.

Lūdzu, Ēlerta kungs!

I.Ēlerts: Atļaujiet komentēt 22. un 23.priekšlikumu. Komisija šo jautājumu izskatīja un secināja, ka vispareizāk būtu, ka šajā likumā nenoteiktu jautājumu par kursu, jo tas būs likumā par sertifikātiem. Ja tomēr deputāti izšķirsies, ka kurss ir jānosaka šajā likumā, tad komisija vienprātīgi atbalsta deputāta Edmunda Krastiņa priekšlikumu, ka šo kursu nosaka Latvijas Banka. Jo nav domājams, ka kursu var noteikt, balsojot Augstākajā padomē.

Komisija aicina noraidīt Endeles kunga priekšlikumu, tātad faktiski būtu balsojami trīs varianti: Endeles kunga, Krastiņa kunga un komisijas variants, tas ir, neko papildus neietvert šajā likumā.

Priekšsēdētājs: Ēlerta kungs, bet neviens neuztur šos balsojumus, tā ka paliek komisijas variants. Es sapratu, ka Endeles kungs noņēma savu priekšlikumu. Paldies Endeles kungam.

Lagzdiņa kunga priekšlikumu - papildināt ar vārdu "valsts" - es diemžēl saskaņā ar procedūru nevaru likt uz balsošanu, jo tas nav apspriests komisijā un arī rakstveidā nav iesniegts. Bet tas nav redakcionālas dabas labojums. Mums atliek vienīgi izšķirties par vairāku deputātu ierosināto priekšlikumu atcelt balsojumu, saskaņā ar kuru mēs ar 34 balsīm svītrojām vārdus "vienīgi ārvalstu ieguldītājiem".

Lūdzu reģistrācijas režīmu. Lūdzu deputātus reģistrēties. Lūdzu rezultātu. Vēlreiz lūdzu reģistrācijas režīmu. Lūdzu visus deputātus vēlreiz reģistrēties. Lūdzu rezultātu. 92 deputāti.

Uz balsošanu tiek likts Cilinska un vēl citu deputātu priekšlikums - atcelt balsojumu, ar kuru tika svītroti vārdi "vienīgi ārvalstu ieguldītājiem". Balsošanas režīmu! Lūdzu balsot. Viena balss papildus "par". Divas balsis, trīs balsis papildus "par". Lūdzu rezultātu. Par - 52, pret - 26, atturas - 6. Šis balsojums ir atcelts.

Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par 9.pantu kopumā. Lūdzu balsot. Lūdzu rezultātu. Viena balss papildus "par". Divas balsis. 62 - par, pret - 5, atturas - 9. Tālāk, lūdzu.

I.Ēlerts: 10.pantā ir tikai redakcionāli precizējumi.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, tālāk.

I.Ēlerts: Pēc Lagzdiņa kunga ierosinājuma 11.pantā ir paredzēts, ka Latvijas Republikas Ministru padome vai pašvaldība var noteikt papildu atlīdzību privatizācijas projekta autoriem, ņemot vērā, ka 0,5 procenti no mazu objektu vērtības kādreiz var neatsvērt šos izdevumus un pūles.

Priekšsēdētājs: Tā kā labojumu vairāk nav, lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par likumprojektu kopumā trešajā lasījumā. Lūdzu, balsosim. Divas balsis papildus "par". Trīs balsis papildus "par". Lūdzu rezultātu. Par - 81, 2 - pret, atturas - 4. Likums pieņemts.

Lūdzu - par lēmuma projektu.

I.Ēlerts: Lēmuma projektā pirmām kārtām ir noteikta spēkā stāšanās kārtība. Man ir jāatzīmē, ka komisija vienprātīgi ierosina 1.punktu no lēmuma izslēgt, lai likums stātos spēkā parastajā kārtībā, izņemot 6.pantu. Vajadzētu, lai likums stātos spēkā un lai tomēr privatizācija netiktu aizkavēta.

Priekšsēdētājs: Vai es pareizi saprotu, ka 1.punktu komisija ierosina svītrot?

I.Ēlerts: Jā.

Priekšsēdētājs: Varbūt tad uzreiz par šo 1.punktu izrunāsim?

I.Ēlerts: Jā, par 1.punktu, protams.

Priekšsēdētājs: Lagzdiņa kungs, lūdzu!

J.Lagzdiņš: Godātie kolēģi! To, kas šajā zālē notiek, un to, ko organizē referents un premjerministrs, acīmredzot var saukt ļoti smagā vārdā. Kā advokāts es to neizteikšu.

Godātie kolēģi! Lēmuma 1.punkta būtība ir nepieļaut, ka nekavējoties sāktos masveida privatizācija. Apmēram pēc mēneša likums tiks publicēts, un pēc piecām dienām tas stāsies spēkā, tātad faktiski tas stāsies spēkā pats vēlākais 1.augustā. Un ar to brīdi Ministru padome varēs gulēt un nedarīt neko, nesākt sertifikātu drukāšanu un nesākt sertifikātu izsniegšanu. Faktiski sertifikāti tiks izsniegti pēc diviem trijiem gadiem, tad, kad visi īpašuma objekti būs privatizēti. Bet šā lēmuma projekta konstrukcija bija tāda, lai ar šo 1.punktu un arī ar 4. un 3.punktu piespiestu Ministru padomi steidzami izdarīt visu, kas nepieciešams līdz 15.septembrim vai līdz 1.oktobrim, lai tad, kad sāktos privatizācija, cilvēki jau būtu saņēmuši sertifikātus un varētu reāli piedalīties šajā privatizācijas procesā. Mēs taču ar likumu esam devuši kādas niecīgas priekšrocības, bet tagad ar šīm kombinācijām, ko organizē Ēlerts un Godmanis, mēs atņemam pēdējās iespējas. Mēs ļoti labi, kolēģi, zinām, ka pirms gada šajā pašā zālē pieņēmām lēmumu par to, ka aicinām pieteikties kompensāciju saņemšanai lauku zemju īpašniekus un viņu mantiniekus. Līdz šim brīdim vēl nav pieņemts likums par kompensācijām. Man vairs nav ticības, šķiet, ka ne mēs, ne Saeima to nepieņems, un viss tiks pārdots, un viss tiks "privatizēts". Es ierosinu atstāt 1.punktu pašreizējā redakcijā.

Priekšsēdētājs: Paldies. Godmaņa kungs! Pēc tam - Grūbes kungs.

I.Godmanis: Lai gan Lagzdiņa kungs veltīja man zināmus epitetus, es atturēšos no atbildes, bet pateikšu vienīgi savas domas. Pirmkārt, likumam par sertifikātiem ir jābūt. Ja nav likuma par sertifikātiem, par cieti konvertējamo valūtu var privatizēt tikai to, kas ir atsevišķos sarakstos, un neko citu te izdarīt nevar, Lagzdiņa kungs. Nevajag nodarboties ar insinuāciju. Tas ir viens.

Otrs. Man viena lieta diemžēl paslīdēja garām, diskutējot ar Lagzdiņa kungu. Jautājums ir ļoti nopietns. Te ir ierakstīta tikai Ministru padome. Es atvainojos, likumu par sertifikātiem nepieņem Ministru padome. Ierakstīsim arī Augstāko padomi. Ministru padome iesniedz likumu, bet to pieņem Augstākā padome. Vai ir otrādi, Lagzdiņa kungs? Tā ka ierakstiet arī Augstāko padomi, jo likumu par sertifikātiem pieņemsim šeit. Es paredzu, ka tur būs lielas diskusijas, un tā tam arī ir jābūt. Tas faktiski ir viens no tiem likumiem, kas jāpieņem. Un pēc tam, kad šis likums ir pieņemts, var runāt par sertifikātiem. Ko gan mēs varam tagad, līdz 1.augustam, darīt, ja nezinām, kāds būs likums? Tā ka es pilnīgi kategoriski noraidu jūsu apvainojumus.

Bet ir vēl viena lieta. Man, cienījamie deputāti, ir jāizsaka savas domas sakarā ar uztraukumu par 13.panta 3.punktu.

G.Grūbe (no zāles): Tas jau ir pieņemts.

I.Godmanis: Tad es likumdošanas iniciatīvas kārtībā katrā ziņā iesniegšu savu labojumu šim likumam, kurš nosaka arī pilnvaras. Ja paliek spēkā šis 3.punkts, ka par procesu norisi atbild Ministru padomes priekšsēdētājs, tad es iesniegšu labojumu, ka viņam ir tiesības arī atcelt jebkuru privatizācijas projektu, kurš ir pat akceptēts Ekonomisko reformu ministrijā. To es gribēju likt priekšā. Nelaime ir tā, ka, aizraujoties ar sertifikātiem, man neizdevās to šeit pateikt. Šajā ziņā es vairāk gribu aizstāvēt to cilvēku, kas nāks manā vietā. Bet kategoriski noraidu Lagzdiņa kunga apvainojumus.

Priekšsēdētājs: Grūbes kungs, pēc tam - Krastiņa kungs.

G.Grūbe: Es gan patlaban nevaru saprast atbildīgās komisijas nostāju. Man liekas - mēs jau pirmajos lasījumos vienojāmies, ka šis likums pilnā apmērā var darboties, bez šaubām, var būt arī izņēmumi un var būt arī citāds lēmuma projekts, bet pilnā apjomā var sākt darboties tikai tad, kad viss ir izdarīts, lai varētu darboties arī sertifikāti. Tagad es saprotu, ka ir tikai doma nosvītrot šo 1.punktu, un ar to viss būs darīts. No savas pieredzes (nelielās, bez šaubām) es zinu, ka noteiktie termiņi parasti tiek izpildīti ar trīs vai piecu mēnešu nokavēšanos. Tātad jautājums par to, vai tie tiks izpildīti vai netiks, bez šaubām, izvirzīsies. Es nevaru saprast, kāpēc komisijai tagad radās tik ļoti radikālas domas svītrot šo 1.punktu. Es saprotu, ka liela daļa deputātu vēlas iztikt bez šāda punkta, bet domāju, ka mēs, sākot apspriest šos likumus un skatot tos arī trešajā lasījumā, vienojāmies konceptuāli, ka būs jāiztur vismaz lēmuma projektā. Tas varētu būt citādā redakcijā, par to es nestrīdos, bet nekādā gadījumā nevar, ja mēs laižam darbībā šo likumu, nenodrošināt to aizsardzību, kas bija paredzēta, runājot par sertifikātiem. Es negribētu tik krasi runāt kā Lagzdiņa kungs, bet katrā gadījumā saprotu viņa bažas un uzskatu, ka tā ir manipulācija, labākajā gadījumā tā to varētu nosaukt.

Priekšsēdētājs: Krastiņa kungs, pēc tam - Lagzdiņa kungs.

E.Krastiņš: Es gribētu atspēkot visas šīs runas par manipulācijām un kaut kādām aizkulišu spēlēm. Šo lēmumu pieņēma Rūpniecības komisija un Ekonomikas komisija kopīgā sēdē un lēmums bija vienbalsīgs, jo arī mūs, tāpat kā Lagzdiņa kungu un Grūbes kungu, māc bažas, tikai mazliet cita rakstura. Vai, novilcinot vēl vairāk privatizācijas procesu, šiem sertifikātu saņēmējiem beigās būs kaut kas, ko saņemt, izņemot jau darboties pārstājušos uzņēmumus? Vai mēs vispār nenovedīsim ekonomiku pilnīgā kolapsā? Tāpēc mēs domājam, ka 9.pantā ir ietvertas pietiekamas garantijas sertifikātu īpašniekiem. Un, ja šis likums stāsies spēkā parastā ceļā, kā to piedāvā komisijas, tad tāpat paliek šīs garantijas. Privatizācija būs iespējama tikai ārvalstu ieguldītājiem par brīvi konvertējamu valūtu vienīgi tajos gadījumos, kad tiks veidotas uzņēmējsabiedrības, rezervējot attiecīgo procentu sertifikātu īpašniekiem.

Es vēl gribētu izkliedēt Lagzdiņa kunga bažas par sertifikātu drukāšanu. Es ceru, ka sertifikātus vispār nedrukās un papīru tiem netērēs. Domāju, ka tie būs norēķinu konti krājbankā un ka tiks izsniegti attiecīgi norēķinu dokumenti šiem sertifikātu īpašniekiem. Tāpēc es aicinātu nevis ņemt vērā pārmetumus par kaut kādām aizkulišu manipulācijām, bet pieņemt lēmumu par spēkā stāšanos, jo pašā likumā jau ir iestrādātas attiecīgas garantijas sertifikātu īpašniekiem. Arī pats Lagzdiņa kungs piekrita 9.pantam, jo garantijas ir, bet ir jādod tiesības privatizēt to, ko var privatizēt.

Priekšsēdētājs: Lagzdiņa kungs atdeva vārdu Biķa kungam.

V.Biķis: Paldies. Es aicinātu tomēr izbeigt strīdus. Kompromiss būtu pietiekams, ja mēs pieņemtu tādu lēmumu, kāds tas ir. Nekas slikts taču nenotiktu. Kāpēc mēs uztraucamies? Kāpēc mēs 3. vai 4.panta noteikumus grasītos nepildīt?

Priekšsēdētājs: Lagzdiņa kungs! Nē, Godmaņa kungs! Lūdzu.

I.Godmanis: Tā kā pagājušo reizi es diemžēl nebiju klāt, kad iekļāva 13.panta trešo normu, pateikšu savu nostāju. Es pilnīgi piekrītu Krastiņa kungam un vēlreiz kategoriski noraidu šos pārmetumus. Es uzskatu, ka 9.pantā šī norma ir ietverta, bet domāju, ka ir jāizskata likums par sertifikātiem. Ja vairākums par to nobalsotu, es atbalstītu arī tādu viedokli, kaut gan uzskatu, ka šeit tā norma ir iekšā un ka par cieti konvertējamo valūtu neko citu saskaņā ar šo likumu privatizēt nedrīkst. Tāds secinājums rodas, ja rūpīgi lasa.

Bet ir viens cits priekšlikums par manu lēmumu. Tā kā esmu nokavējis likumā to ierakstīt, tāpēc ka nebiju klāt, kad to izskatīja otrajā lasījumā, bet trešajā lasījumā es vienkārši nepaspēju neko vairāk pateikt, man ir šāds priekšlikums: ja paliek 12.panta 3.punkts, ka par privatizācijas norisi Latvijas Republikā un par sertifikātu nodošanu atbild Ministru padomes priekšsēdētājs, tad es ierosinu lēmumu papildināt ar 7.punktu. Es ļoti lūdzu atbalstīt tādu lēmuma redakciju, ka Ministru padomes priekšsēdētājam kā atbildīgajam par privatizācijas procesu norisi, kā arī par sertifikātu nodrošinājumu ir tiesības apturēt (ja ne atcelt, tad apturēt) jebkuru lēmumu par privatizāciju šeit, Latvijā.

I.Ēlerts: Ja drīkstētu komentēt Godmaņa kunga ierosinājumu, tad es teiktu, ka tiesības apturēt pašvaldību institūciju lēmumu viņam ir saskaņā ar 6.punkta piekto daļu un, protams, saskaņā ar likumu "Par Ministru padomi". Jūs varat apturēt jebkuru ministrijas lēmumu. Vai tā ir vai nav?

Priekšsēdētājs: Lagzdiņa kungs!

J.Lagzdiņš: Godātie kolēģi! Lēmuma projekta būtība ir piespiest Ministru padomi ļoti īsā termiņā izdot un pieņemt visus nepieciešamos nolikumus un instrukcijas, lai varētu sākties privatizācija, lai tā būtu likumīga, lai valdītu sistēma un kārtība. Lēmuma mērķis ir piespiest Ministru padomi un Latvijas Banku praktiski pilnībā sagatavot sertifikātu izdošanu. Termiņš bija 15.septembris. 1.punktā ir paredzēts, ka 6.pants nosaka, ka privatizācijas projektu var apstiprināt tikai tad, kad Ministru padome ir veikusi visus šos priekšnoteikumus, proti, kad Latvija reāli ir sagatavojusies sertifikātu izdošanai, lai patiešām reāli nodrošinātu sertifikātu turētāju tiesības. Un reāli mēs tiem desmitiem un simtiem tūkstošu cilvēku, kuri ir pieteikušies uz kompensācijām, un tiem, kuri vēl pieteiksies, dosim iespēju piedalīties privatizācijas procesā un saņemt kādu reālu īpašumu. Bet es, godājamie kolēģi Godmani un Ēlert, nesaprotu, kuras frakcijas pārstāvji jūs šeit esat. Vai jūs patiešām nesaprotat, par ko šeit ir runa? Par kuru interesēm šeit ir runa? Ko mēs šeit darām? Par ko mēs šeit cīnāmies?

I.Ēlerts: Acīmredzot, cienījamais Lagzdiņa kungs, mēs uztraucamies par Latvijas valsts interesēm. Ja netiks privatizēti uzņēmumi un iesaistīti ārvalstu ieguldījumi, Latvijas valsts ekonomika var nonākt tik smagā un ļoti bēdīgā stāvoklī, ka neviens bijušais īpašnieks tai vairs nespēs līdzēt.

Priekšsēdētājs: Godātie kolēģi, pārtraukums.

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieks Valdis Birkavs.

Priekšsēdētājs: Cienījamie kolēģi, turpinām darbu! Lūdzu Ēlerta kungu tribīnē, un varbūt ļausim viņam pabeigt ziņojumu par lēmuma projektu kopumā, uzdosim jautājumus, atklāsim debates un tad lemsim, ko darīt tālāk.

Lūdzu, Ēlerta kungs!

I.Ēlerts: Cienījamie kolēģi! Tātad par pārējiem lēmuma punktiem. Salīdzinot ar to lēmuma projektu, kurš jums bija izdalīts, kad izskatīja likuma 9. un 13.pantu otrajā lasījumā, lēmuma projekta 3.punkts ir papildināts ar uzdevumu Ministru padomei. Tātad 3.apakšpunkts: "līdz 15.augustam noteikt visiem uzņēmējsabiedrībās pārveidojamajiem valsts un pašvaldību uzņēmumiem minimālo pensiju fondam nododamo kapitāla daļu". Un 4.punkts, kuru jau minēju: noteikt pašvaldību uzņēmumiem minimālo, tikai par sertifikātiem pārdodamo kapitāla daļu, lai būtu garantijas sertifikātu segumam, kā arī noteikt atlīdzības izmaksas kārtību. Tas ir 9.apakšpunkts. Pārējie punkti nav grozīti kopš tās reizes, kad jums... Ā, es atvainojos, papildus ir 5.punkts par to, ka arī pašvaldībām ir jānosaka šī minimālā par sertifikātiem pārdodamā kapitāla daļa, maksimālā atlaide un daļa privatizējamajos pašvaldības uzņēmumos strādājošajiem. Ņemot vērā debates, kas izvērsās 1.punktā sakarā ar to, atstāt šo punktu vai neatstāt, man ir jāsaka, ja to atstāsim pilnīgi nepārveidotu, tad tas diemžēl bremzēs privatizāciju, tādēļ es piedāvātu šādu 1.punkta tekstu: "Noteikt, ka saskaņā ar Latvijas Republikas likumu "Par valsts un pašvaldību īpašuma objektu (uzņēmumu) privatizācijas kārtību" līdz īpaša Latvijas Republikas Augstākās padomes lēmuma pieņemšanai var apstiprināt un realizēt tikai privatizācijas projektus, kuros paredzēts pārdot atklātā izsolē vai izsolē ar pretendentu atlasi tikai par brīvi konvertējamu valūtu vienīgi ārvalstu ieguldītājiem, pārdot ārvalstu ieguldītājiem aizklātu piedāvājumu konkursā tikai par brīvi konvertējamu valūtu, nodot nomā ar izpirkšanas tiesībām." Tas būtu viss par lēmuma projektu, par iespējamo kompromisu. Es aicinātu deputātus izteikties debatēs.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, kolēģi, jautājumus! Grūbes kungs!

G.Grūbe: Es gribētu, cienījamo referent, konkretizēt 3.4.punktu, tātad - par termiņiem. Šajā sakarībā man ir jautājums: cik ilgā laikā jāizstrādā visi šie dokumenti? Ja grib privatizēt kādu objektu...

I.Ēlerts: Tikko pieņemtā likuma 3.pants nosaka trīs mēnešus ilgu privatizācijas projektu izstrādāšanas termiņu, ja vien Ministru padome to nesaīsina.

G.Grūbe: Tad man jautājums. Varbūt mēs tomēr varētu ar 3.4.punktu visus termiņus pagarināt līdz 1.septembrim, tad nebūtu jāmaina ne 1.punkts, ne arī pārējie. Vai jūs nepiekristu šādam variantam?

I.Ēlerts: Cienījamais Grūbes kungs! Es pilnīgi piekritu jums, kad jūs iepriekš teicāt, ka nav garantijas tam, ka sertifikātu izlaišanas termiņš tiks ievērots. Nu, diemžēl nav garantijas. Tas, starp citu, ir saistīts arī ar to, ka sertifikātus varēs izsniegt, vienīgi pamatojoties uz Latvijas Republikas Iedzīvotāju reģistru. Tāda tēze jau ir, un acīmredzot tā būtu atbalstāma. Pat šis reģistrs var aizkavēt izsniegšanu, tādēļ patiešām, man liekas, ir ļoti bīstami Latvijā nobremzēt visu privatizāciju. Es saprotu, ka nevar privatizēt tos objektus, kur ir paredzēta vai ir iespējama sertifikātu izmantošana, bet nepieciešams atļaut to objektu privatizāciju, par kuriem jau iepriekš ir izlemts, ka tur sertifikātus nevar izmantot saskaņā ar tikko pieņemto likumu, un aizturēt līdz sertifikātu ieviešanai to privatizāciju, kuros sertifikātus varēs izmantot. Es domāju, ka zināmā mērā šo problēmu atrisina kompromisa priekšlikums par 1.punktu.

G.Grūbe: Jā, bet man ir jautājums par termiņiem. Nevar būt, ka visi termiņi tomēr ir pagarināti, teiksim, līdz 1.novembrim vai līdz 1.septembrim... Vajadzētu šos termiņus noteikt vienādus, un tad nekādu pretrunu ar likumu nebūtu. Tad Ministru padomes priekšsēdētājs arī kā organizators atbildētu saskaņā ar pieņemtā likuma 13.pantu, un, ja viņš un viņam padotās institūcijas nebūtu izpildījuši savas funkcijas, viņi būtu atbildīgi par to, ka nav ievērojuši noteiktos termiņus.

I.Ēlerts: Grūbes kungs, es nevaru izlemt jautājumu par termiņiem vienpersoniski, to apsprieda komisija un piekrita šādiem termiņiem. Es tos vienpersoniski nevaru grozīt, tas prasa balsošanu plenārsēdē.

G.Grūbe: Paldies.

Priekšsēdētājs: Vai ir vēl kādi jautājumi Ēlerta kungam? Paldies. Debatēs ir pierakstījušies trīs deputāti: Bērza kungs, Lagzdiņa kungs un Godmaņa kungs.

Lūdzu, Bērza kungs!

A.Bērzs: Godājamā Augstākā padome! Es, protams, nezinu to, ko Lagzdiņš nepateica, bet tas, kādā veidā šis likums tiek virzīts, zināmu mulsumu manī rada. Mēs esam pieņēmuši likumu, kurā tik milzīgu lomu spēlē tāda kategorija kā sertifikāts, bet, kas tad ir tas sertifikāts, to mums atliek tikai zīlēt. Tātad tas ir pateikts kaut kur citur...

Bet paskatieties, cik interesanti iznāk! Likuma 9.pantā mēs esam svēti pieņēmuši, ka privatizācijā maksāšanas līdzeklis ir sertifikāts - tas ir tas, kā ne man, ne jums nav un par ko pat likuma vēl nav. Otrs maksāšanas līdzeklis ir lats. Man ir tādas aizdomas, ka tas nav tas pieclatnieks, kas man no vecmāmiņas ir palicis vēl no pirmskara gadiem, bet te ir domāts kaut kas cits, arī kaut kas ļoti neesošs un paredzams tikai nezināmā nākotnē. Un tad ir vēl viens maksāšanas līdzeklis, kas varbūt jums ir, bet man nav, - tā ir konvertējamā valūta. Tātad reāli privatizāciju var uzsākt tikai ar vienu maksāšanas līdzekli, un tā ir konvertējamā valūta. Es domāju, ka tādā gadījumā likuma autoriem vajadzēja arī sagatavot korektu lēmuma projektu, ar kuru iedarbinātu tikai tās likuma normas, kas attiecas uz privatizāciju par konvertējamo valūtu. Lai viss cits paliek līdz nezināmam laikam vai, precīzāk, līdz tam laikam, kad stāsies spēkā likuma daļas par sertifikātiem, kad sertifikāti būs, kā te sola, krājbankas kontos katram, tad, kad dzeltenos piecsimtniekus apmainīsim pret sarkanbaltsarkanajiem latiem. Tāds ir mans priekšlikums. Par šādu lēmuma projektu es balsot nevaru.

Priekšsēdētājs: Paldies. Nākamais runā Lagzdiņa kungs, tad - Godmaņa kungs.

J.Lagzdiņš: Godājamo priekšsēdētāja vietniek, kolēģi deputāti! Es gribētu runāt ļoti lietišķi, tā teikt, par praktiskām lietām, konkrētiem termiņiem un konkrētiem pantiem.

Tātad - ko mums piedāvā Godmaņa kungs un Ēlerta kungs? Izslēgt lēmuma projekta 1.punktu. Ja mēs šo punktu izslēdzam un pieņemam atlikušos lēmuma punktus esošajā redakcijā, tad tas nozīmē, ka mēs likvidējam pēdējo barjeru masveida privatizācijai, kura sāksies tūlīt pēc likuma stāšanās spēkā. Ar šo 1.punktu mēs piespiežam Ministru padomi darīt to, ko mums nevajadzētu tai piespiest, tas ir, reāli pieņemt dažādus nolikumus, instrukcijas un tā tālāk. Mēs ar karotīti ielejam Godmaņa kungam mutē to, kas viņam pašam bija jāzina. Bet viņš nekaunas stāvēt pie pirmā mikrofona un protestēt pret to, ko pasakām priekšā un ko viņam pašam vajadzēja zināt, protestē pret reālo darbu, kas viņam bija jādara.

Godātie kolēģi, es paanalizēju un salīdzināju Lietuvas Ministru padomes un Augstākās padomes darbu ar mūsu Ministru padomes un Augstākās padomes darbu. Salīdzinot, cik daudz normatīvo aktu izdevušas ministru padomes, redzam, ka Lietuvas Ministru padome pagājušajā gadā ir pieņēmusi 856 dažādus lēmumus un nolikumus, bet mūsu Ministru padome - tik tikko 200. Tas liecina par mūsu Ministru padomes darba stilu un produktivitāti.

Tātad, godātie kolēģi, mēs šeit faktiski esam bezizejas situācijā. Ja šodien nepieņemsim šo lēmumu, likums par privatizācijas kārtību tik un tā stāsies spēkā vispārējā kārtībā. Tā teikt, vilciens jau ir aizgājis, un Godmaņa kungam faktiski šis variants būtu vēl izdevīgāks, jo viņam nekas nebūs jādara, nekādu termiņu nebūtu un pat morāli nebūtu nekādas atbildības.

Atcerēsimies tos solījumus, kuru mēs devām šeit pagājušajā gadā pirms Jāņiem, kad pieņēmām lēmumu par to, ka lauku zemes īpašnieki un viņu mantinieki var pieteikties uz kompensācijām. Pēc tam desmitiem tūkstošu cilvēku atteicās no šīs zemītes natūrā. Tāpat desmitiem tūkstošu jau ir atteikušies arī no pilsētu zemes un no namiem cerībā, ka kaut ko reālu viņi saņems. Bet par mūsu Ministru padomes un vispār valsts pārvaldes institūciju darba stilu minēšu tikai vienu piemēru. Par pasēm. Mēs pieņēmām lēmumu, ka pases jānodrukā līdz pagājušā gada 1.decembrim, bet vēl šobrīd šo pasu nav un mēs nezinām, kad tās tiks izdotas. Ja arī mēs pieņemsim lēmumu šādā redakcijā, mums nebūs nekādu garantiju, ka Ministru padome ievēros noteiktos termiņus. Vienkārši tāds ir mūsu darba stils, mēs citādi nemākam strādāt.

Tādēļ, kolēģi, es domāju: ja atstāsim 1.punktu, tad vismaz no sevis būsim noņēmuši morālo atbildību, cilvēki neteiks, ka esam krāpnieki. Mēs vismaz varēsim skatīties acīs tiem cilvēkiem, kuriem esam kaut ko solījuši, un teikt, ka Augstākās padomes deputāti nav krāpuši savu tautu, bet to ir darījuši viņi - mūsu tautfrontiskā valdība un tautfrontiskās pašvaldības. Viņi ir izsaimniekojuši.

Es zinu, kā tas notiek Liepājā. Mēs esam pieņēmuši lēmumu par to, ka ir aizliegts privatizēt vai kādā citā veidā realizēt to īpašumu, kas atrodas NVS karaspēka pārvaldījumā, bet Liepājā masveidā notiek šā īpašuma iztirgošana. Tik tiešām, te ir arī mūsu vaina un arī Ministru padomes vaina, jo neesam izstrādājuši noteiktus normatīvos aktus. Tas nav reāli, ka šobrīd mēs varētu pilnībā aizliegt šā īpašuma pārdošanu. Tik tiešām - tas tiek izlaupīts un aizvests. Mums jau sen vajadzēja pieņemt reālu lēmumu par to, ka var pirkt šo īpašumu. Bet šodien tas tiek fiktīvi pārdots tiem pašiem virsniekiem, tiem pašiem PSRS karaspēka pārstāvjiem, turklāt ar pašvaldības akceptu.

Tātad, godātie kolēģi, es aicinātu tomēr atstāt lēmuma projektā 1.punktu, kaut arī man nav nekādas ticības, ka Ministru padome to ievēros. Bet mēs vismaz noņemsim no sevis morālo atbildību par to, ko mēs neesam darījuši. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Nākamais runā Godmaņa kungs, pēc tam - Grūbes kungs.

I.Godmanis: Nu ko, augsti godātie deputāti! Es nedomāju atbildēt uz šiem apvainojumiem. Es tikai gaidīju vienu brīdi, kad šie apvainojumi pārsniegs robežu, lai es momentā varētu griezties pie prokurora. Un to es jums varu apsolīt - ja es kaut vienu reizi izdzirdēšu šādus vārdus, kas ir jau prokurora kompetencē, es momentāni iesniegšu prasību prokuratūrā. Momentā! Punkts viens.

Punkts divi. Par Ministru padomes efektīvo darbību. Tā ir tieši proporcionāla Augstākās padomes efektīvajai darbībai. Un tagad konkrēti par lietu.

Privatizācijai ir divi mērķi. Pirmkārt - valsts īpašumu pārveidot par privātīpašumu, otrkārt - ievērot sociālo taisnīgumu. Cienījamais Lagzdiņa kungs te ilgi un dikti stāstīja, ka mēs neko nedarām. Šeit ir likums par sertifikātiem, cienījamie deputāti, tajā ir 11 lappuses. Kāds ir mans konkrētais priekšlikums? Ir runa par datumiem, tā ir ļoti skaidra lieta. Bet visi šie datumi izkūpēs gaisā, tie izkūpēs gaisā, ja likums par sertifikātiem netiks pieņemts, it sevišķi lēmuma 3.punkta 7.apakšpunktā noteiktie termiņi. Šis likums ir jāpieņem. Tātad - vai ir godīgi no augsti cienījamā Lagzdiņa kunga puses likt ar karotīti mutē Ministru padomes priekšsēdētājam to, kas viņam būtu jādara, ja nav izdarīts šitas, Lagzdiņa kungs?

Nākamais. Kad es šodien šeit ierados, izbrīnījos par to, ka vārdi "ārvalstu ieguldītāji" ir izsvītroti. Es nezinu, kas bija ierosinātājs un kāpēc tas izdarīts. Nu, tā ir tā norma, kas paredzēta, lai nepieļautu tādu variantu: sanāk pa trijiem kopā, samet naudiņu, nopērk to uzņēmumu, bet pēc tam pietrūkst naudiņas, lai tālāk uzņēmumu attīstītu: nu tā, drusku izlietojām, mums pietrūka, tagad ir cauri, sveiki! Bet tas nenotiks, ja būs solīdas firmas, kam ir vārds. Un ir runa par ierobežotu sarakstu. Vienkārši man ir žēl, ka acīmredzot deputātiem nav pilnīga pārskata par tiem lēmumiem, kurus viņi paši ir pieņēmuši.

Palasiet rūpīgi 9.pantu, tur ir vārdi "tikai ārvalstu ieguldītāji". Kaut arī es neesmu jurists, es šeit neredzu nekādas iespējas, kā varētu piemānīt tos, kuriem nav sertifikātu. Kā tos var apmānīt? Man ir skaidrs, kā tas tālāk notiks, es jau teicu, ka tālāk notiks, protams, tas pats, kas notiek Čehoslovākijā, kas notiek Lietuvā. Sākumā ir sertifikāti, pēc tam nopērk akcijas, tās akcijas agri vai vēlu tiks pārpirktas. Tikai jārūpējas, lai nauda, ko saņem par akcijām, uzreiz nespiestu uz patēriņa tirgu, jo nekāds patēriņa tirgus to neizturēs. Es nezinu, kā to citādi izdarīt. Lagzdiņa kungs ir jurists. Ja viņš rūpīgi izlasa 9.pantu, tad redz, ka tur nav tāda varianta, ka varētu piešmaukt tos, kam nav sertifikātu vai kam ir sertifikāti.

Bet labi, iesim pa citu ceļu! Pieņemsim šeit likumu par sertifikātiem un tad privatizēsim. Labi, iesim uz šo variantu! Es runāju par to ar Vagnori, tur ir ārkārtīgi daudz visādu nianšu, es paredzu lielas diskusijas. Labi, iesim! Tikai tādā gadījumā es gribētu vienu lietu, proti, lai visi tie lēmuma punkti, kuros ir minēti termiņi, viennozīmīgi kaut kādā veidā būtu saistīti ar likuma pieņemšanu. Jo kā tad lai mēs izdalām 7.punktu, ja nevaram noskaidrot, kā būs likumā? Sertifikātu segums - kāds tas ir? Te ir likts priekšā viens, bet varbūt deputāti izvēlēsies citu? Te ir jautājums par to, kāds procents tiks dzēsts ar valsts īpašumu. Varbūt būs cits procents? Piemēram, Igaunijā ir 40 procenti. Varbūt šeit būs citāds procentu skaits? Tas ir jāizdara.

Attiecībā uz to variantu, kuru piedāvā Lagzdiņa kungs. Nu nevar, Lagzdiņa kungs, tā spēlēt - visu atbildību uzlikt tikai Ministru padomei un konkrēti man! Es nezinu, man jāapskatās, kā jūs pats balsojāt, jāapskatās stenogrammā, kaut arī es nekad to neesmu darījis, kopš šeit atrodos, nekad stenogrammas neesmu skatījis. Bet tagad mani interesē! Tātad, ja te ir runa par Ministru padomes priekšsēdētāju, ja jūs uzskatāt, ka es esmu krāpnieks, tad jums vajadzēja pirms tam atnākt šeit un ierosināt jautājumu par manu atcelšanu no amata. Pagaidām es šajā postenī esmu! Un es domāju, ka deputāti nevar tik vienkārši aiziet no atbildības - ak, pieņemsim šo lēmumu, un mēs vismaz būsim tie, kas neko nedarīs!

Cienījamie deputāti! Valdība ir pieņēmusi ļoti daudz lēmumu patstāvīgi, zināmā mērā noņemot atbildību no Augstākās padomes, bet pašreiz ir tas brīdis, kad atbildību noņemt nevar. Labi, es atbalstu! Es no tīri juridiskā viedokļa esmu pilnīgi gatavs pierādīt, ka 9.pantā ir runa par aizsardzību, bet es saprotu arī emocionālo pusi, es saprotu, ka varbūt tur kaut kas nav kārtībā. Labi, pieņemsim likumu par sertifikātiem, bet tādā gadījumā es kategoriski cīnīšos par to, lai Grūbes kunga, tā teikt, aktivitātes šo termiņu sakarā būtu viennozīmīgi saistītas ar viņa aktivitāti konkrētā likuma pieņemšanā, jo bez likuma mēs nevaram darboties, mums, Ministru padomei, to vienkārši neļauj darīt, Grūbes kungs, neļauj! Un viss!

Priekšsēdētājs: Paldies. Nākamais Grūbes kungs, pēc tam - Biķa kungs.

G.Grūbe: Cienījamais priekšsēdētāj, cienījamie kolēģi deputāti! Es mēģināšu runāt ļoti īsi, neaizkavēt jūsu laiku un pateikt sekojošo. Tātad es gribu precizēt, ka Prezidijā no Ministru padomes vēl nav saņemts likumprojekts "Par sertifikātiem".

Nākamais. Es pilnīgi piekrītu Bērza kungam - ja mēs runājam par privatizāciju, tad visiem privatizācijas veidiem vai arī - šajā gadījumā - līdzekļiem būtu jābūt spēkā. Jābūt gan konvertējamai valūtai, kuras, kā es saprotu, mūsu naudasmaisiem, es atvainojos par izteicienu, ir pietiekami, gan sertifikātiem, kuru mūsu tautai nav, un lati, es atvainojos, arī gaidāmi tikai "saulainajā" nākotnē! "Latvijas Jaunatnē" gan bija rakstīts - Grūbe nezinot to, ka esot ieviesta nacionālā valūta. Bet tā ir "Latvijas Jaunatnes" problēma, nevis manējā. Es neuzskatu, ka pašreizējie Latvijas rubļi būtu nacionālā valūta.

Tālāk. Es sapratu arī no referenta, ka pašreiz šādā redakcijā ar 1.punktu nekas netiek bremzēts, jo divos mēnešos ir jāizstrādā privatizācijas projekti. Ja esmu kaut ko sajaucis, tad lūdzu mani labot. Tikai 3.punkta 9.apakšpunkts it kā iziet no šiem termiņiem, jo šeit ir noteikta atlīdzības kārtība līdz 1.novembrim. Varbūt to mēs varam ielikt kādā citā punktā, izcelt atsevišķi, lai neizkrīt pārējais, kas ir līdz 1.septembrim. Un nekādu problēmu par to, kā laikā izpildīt, nav.

Atbildot Godmaņa kungam par likumu izskatīšanas aktivitāti, jāteic, ka uz mani nekad nav bijis jāgaida. Es vienmēr esmu šeit un, ja vajag izskatīt kaut ko, nekad neesmu atteicies to darīt.

Es domāju, ka sertifikātu likumu patiešām ļoti nepieciešams izskatīt, bet arī Latvijas Bankai jāizskata jautājums par nacionālo valūtu. Ministru padomei un Latvijas Bankai kopā jāizskata 3. un 4.punktā minētie pasākumi. Un tad, es domāju, lēmums ir pieņemams. Bet pašreiz es ierosinātu, balstoties uz šīm debatēm, komisijai piestrādāt un nākt ar labotu vai konkretizētu šā lēmuma projekta variantu rīt no rīta, jo šobrīd ir bezcerīgi mēģināt kaut ko pieņemt, balstoties uz dzirdi. Savus priekšlikumus iesniegšu un aicinu citus šādu priekšlikumu pieņemt.

Priekšsēdētājs: Paldies. Biķa kungs, lūdzu!

V.Biķis: Cienījamie kolēģi! Pavisam īsi. Man šķiet, ka lietai nekad par labu nevar nākt, ja mēs kļūstam pārāk emocionāli. Un šodien pēcpusdienā tādi esam kļuvuši. Tas, ko Bērza kungs teica, ir pilnīgi pareizi, bet es tikai gribu teikt vienu: ja jums, Bērza kungs, šis likums tiešām interesētu, jūs to būtu izlasījis. Man arī neviens nepienesa klāt projektu, bet es to sen meklēju un esmu jau trīs reizes izlasījis. Tas ir viens.

Tālāk - par lēmumu. Tas, ko nolasīja kolēģis Ēlerts, dabiski, šodien nav balsojams. Rīt tas tiks izdalīts, un to varēs izdarīt nākamajā sēdē.

Es biju par to, ka lēmumam jāpaliek tādam, kāds tas ir, bet ir viena problēma. Tiešām tiek apstādināta visa privatizācija. Tāpēc ir kompromisa variants: 1.punktu papildināt, izņemot to, to un to. Mēs paši apstiprināsim šo ierobežojumu sarakstu. Grūbes kunga priekšlikums būtu pieņemams, bet man ļoti bail, ka mēs paši sevi piemānīsim. Ja kopā ar valdību labi strādāsim, dod Dievs, lai mēs tiktu galā ar šiem termiņiem, kas šeit ir salikti. Mākslīgi nolikt uz 1.septembri - to mēs varam jau kā strausi. Tādā gadījumā nekas neiznāks. Lēmums ir jāpieņem, lai lieta virzās uz priekšu. Rīt tas tiks izdalīts, un jāapspriež ir šis 1.punkta kompromisa variants. Un viss būs kārtībā. Paldies.

Priekšsēdētājs: Paldies. Debatēs vairāk runātāju nav. Lūdzu, Ēlerta kungs!

I.Ēlerts: Cienījamie kolēģi! Es domāju, ka man jāpiekrīt Grūbes kunga un Biķa kunga ierosinājumam. Protams, pamatojoties uz dzirdi, jūs nebalsosit par vienu no svarīgākajiem tik svarīga lēmuma punktiem. Lūdzu iesniegt konkrētus priekšlikumus par 1.punktu un citiem punktiem, arī par dažiem termiņiem. Varbūt arī Godmaņa kungs par termiņiem kaut ko var iesniegt, jo te ir ņemtas vērā tikai Ekonomisko reformu ministrijas domas. Varētu izskatīt šo lēmumu ja ne rīt no paša rīta, tad vismaz tad, kad tas būs sagatavots izdalīšanai rakstveidā. Tāds ir mans priekšlikums.

Man ir simtprocentīgi jāpiekrīt Bērza kungam, kamēr nav kārtībā ar sertifikātiem, ir iespējama tikai šī pārdošana par brīvi konvertējamu valūtu. Es vēl papildinātu, ka tomēr nodošana nomā ir iespējama. Tādēļ es arī savā nolasītajā variantā apmēram šādu lēmuma projektu biju sagatavojis. Es ceru, ka tas atbilst Bērza kunga ļoti precīzajam situācijas vērtējumam. Tas būtu viss.

Priekšsēdētājs: Paldies. Godātie kolēģi! Salīša kungs ko vēlas teikt. Salīša kungs, es domāju tā, ka mēs tagad iesniedzam rakstveidā priekšlikumus, un, tā kā debates ir beigušās, tad, kad būs rakstveida variants, mēs to apspriedīsim pa punktiem un balsosim pa punktiem. Man šodien nav iemesla likt šo lēmuma projektu uz balsošanu. Vai iebildumu nav, kolēģi? Paldies.

Nākamais darba kārtības jautājums ir "Par privatizējamo valsts un pašvaldību uzņēmumu pārveidošanu statūtsabiedrībās". Kas ir ziņotājs, lūdzu? Atkal Ēlerta kungs. Lūdzu.

I.Ēlerts: Cienījamo priekšsēdētāj, cienījamie deputāti, cienījamie viesi! Likums "Par valsts un pašvaldību uzņēmumu pārveidošanu statūtsabiedrībās" nosaka valsts un pašvaldību uzņēmumu pārveidošanu statūtsabiedrībās, apejot šo valsts un pašvaldību statūtsabiedrību fāzi. Valsts vai pašvaldību statūtsabiedrības ir tādas statūtsabiedrības, kurās viss kapitāls, visas akcijas, visas pajas vai visas daļas pieder vai nu valstij, vai pašvaldībai.

Kādēļ vajadzīga valsts vai pašvaldības statūtsabiedrība? Tas ir jautājums par pārvaldes institūcijām. Statūtsabiedrību pārvalde nosaka attiecīgās statūtsabiedrības likumus. Akciju sabiedrībā tā nosaka, ka pārvaldes institūcija ir padome un valde. Pārējām statūtsabiedrībām ir noteikta izpildinstitūcija, kuras lielumu, sastāvu izlemj akcionāri. Šajā gadījumā akcionārs ir tikai viens - valsts vai pašvaldība, un valsts institūcija vai pašvaldības institūcija pieņem lēmumu par šādas statūtsabiedrības izveidošanu. Tas ļauj piemērot šim likumam atbilstošu pārvaldes formu ar padomi un valdi vienpersoniski iecelta direktora vietā. To ierosina daudzi ministri, kuri dažos uzņēmumos labprātāk viena direktora vietā redzētu padomi un valdi. Ir jāatzīmē arī Igaunijas piemērs, kur katrā valsts uzņēmumā ir šāda padome. Tas ir galvenais mērķis, pārveidojot uzņēmumu par valsts vai pašvaldības statūtsabiedrību.

Tālākā procesā ir iespējama šāda valsts vai pašvaldības statūtsabiedrības privatizācija. Valsts vai pašvaldības institūcija pieņem lēmumu un laiž tirgū akcijas vai organizē parakstīšanos uz pajām un daļām atbilstoši privatizācijas projektam, kas jāapstiprina saskaņā ar mūsu tikko pieņemto likumu. Nopirktās akcijas nonāk privātpersonu jeb juridisko personu rokās, bet tās, kas nav nopirktas, paliek vai nu valstij, vai pašvaldībai. Un, kad ir pārdota privatizācijas projektā paredzētā daļa, tiek sasaukta akcionāru jeb dalībnieku sapulce, tiek izveidota normāla statūtsabiedrība: vai nu akciju sabiedrība, vai paju sabiedrība, vai sabiedrība ar ierobežotu atbildību.

Rodas jautājums: kādēļ likumā ir paredzēta vēl viena nodaļa par tiešu pārveidošanu? Kāpēc visa valsts un pašvaldību uzņēmumu pārveidošana nevarētu iet caur šādu valsts vai pašvaldību statūtsabiedrību fāzi? Ja privatizējamo uzņēmumu sarakstā būs apmēram 600 valsts uzņēmumu, un katram ir vajadzīgi pieci cilvēki valdē, tas ir apmēram 3000 cilvēku. Tie visi ir jāatrod ministriem. Acīmredzot tas nav reāli.

Otrs iemesls ir tas, ka šo ministra vai pašvaldības iecelto padomi un valdi sīkie akcionāri, sertifikātu īpašnieki, kad viņi sanāks kopā, diez vai spēs aizstāt ar demokrātiski ievēlētu padomi vai valdi. Tādēļ likums paredz arī uzņēmuma tiešu pārveidošanu atbilstoši apstiprinātajam privatizācijas projektam. Un šajā gadījumā uz kapitāla daļām, kuras ir paredzēts pārdot ar dažādām metodēm - vai nu par sertifikātiem, vai nu par dažādiem maksāšanas līdzekļiem - tiek organizēta parakstīšanās, un ir likumā paredzēta rīcība atkarībā no parakstīšanās rezultātiem. Tas ir likuma 17.pants.

Darba grupa centās iztikt bez kapitāla sadalījuma ierobežojumiem, uzskatot, ka tas ir privatizācijas projekta jautājums. Tomēr viens skaitlis ir ieviesies. Tā paša 17.panta pēdējā daļā ir likts priekšā, ka darbiniekiem nevar nodot vairāk par 20 procentiem no akcijām, izņemot gadījumus, kad šīm akcijām nav balsstiesību. Tad būtu pieļaujams arī lielāks akciju skaits. Te ir atspoguļota pasaules pieredze, ka darbinieku akciju sabiedrībām optimālā darbinieku akciju daļa ir apmēram 15 procenti. Ja šis skaitlis ir lielāks, tad nedrīkst aizmirst, ka darbinieku intereses diemžēl ne vienmēr ir uzņēmuma attīstības intereses. Un lielāks šis procents var būt tikai nelielos uzņēmumos, sabiedrībās ar ierobežotu atbildību un paju sabiedrībās, kur visi uzņēmumā notiekošie ekonomiskie un arī tehniskie procesi ir pārredzami un saprotami katram darbiniekam, viņš šo tiešo interesi par uzņēmumu jūt pilnībā. Lielā uzņēmumā šī interese nav izjūtama, tādēļ šāda darbinieku daļa - lielāka par 20 procentiem - ir ekonomiski bīstama. Šādas akciju sabiedrības jeb cita veida statūtsabiedrības, kurās ir liels darbinieku skaits un liela darbiniekiem piederošā akciju daļa, nav sevi ekonomiski attaisnojušas.

Tas man īsumā būtu par šo likumu viss. Esmu gatavs atbildēt uz jautājumiem.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, vai ir jautājumi? Sekretariāts ziņas par jautātājiem nav devis.

Bērza kungs, lūdzu!

A.Bērzs: Man būtu vienkārši lūgums vēl precizēt šo pēdējo tēzi, ko jūs teicāt par 20 procentiem. Kur tad ir tā robeža uzņēmuma lielumam, kad sāk stāties spēkā šie 20 procenti? Ir mazi uzņēmumi, kur visu kapitālu var nopirkt viens no šajā uzņēmumā strādājošajiem. Kāpēc viņam likt tādu ierobežojumu un nedot vienu...

I.Ēlerts: Cienījamais Bērza kungs! Ja kāds nopērk visu uzņēmumu saskaņā ar tikko pieņemto likumu, nekādi jautājumi par pārveidošanu statūtsabiedrībā vairs netiek cilāti. Šis īpašnieks, protams, var izveidot viena īpašnieka statūtsabiedrību, bet tā jau darbosies pēc pavisam citiem likumiem. Likums neparedz atšķirību pēc uzņēmuma lieluma. Ja Bērza kungs iesniegs priekšlikumu, mēs to varam apspriest. Šeit ir ļoti grūti noteikt lielumu skaitļos.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vai ir kāds, kas pierakstījies debatēs? Nav. Lūdzu balsošanas režīmu... Es atvainojos, vispirms laikam vajadzēs reģistrēties. Lūdzu reģistrācijas režīmu. Reģistrēsimies. Sekretariātu lūdzu zvanīt. Varbūt tepat vēl ir cilvēki. Lūdzu rezultātu. 64 deputāti.

Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par likumprojektu pirmajā lasījumā. Lūdzu rezultātu. 52 - par, 2 - pret, 5 - atturas. Likumprojekts pieņemts pirmajā lasījumā.

Ēlerta kungs, kad ir jāiesniedz papildinājumi un priekšlikumi?

I.Ēlerts: Lūdzu iesniegt priekšlikumus un papildinājumus līdz ceturtdienai, un otrais lasījums varētu būt, kā saka, nedēļā pēc Jāņiem.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, Freimaņa kungs!

I.Ēlerts: Es ļoti atvainojos, līdz šīs nedēļas ceturtdienai... Es atvainojos par neprecizitāti.

J.Freimanis: Birkava kungs, man būtu ierosinājums: vai mēs nevarētu mazliet padomāt, kādā veidā mēs varētu... Mēs esam iekavējušies, un mums ir viens ļoti svarīgs jautājums - tas ir Civillikuma daļas atjaunošanas jautājums, un profesors Vēbers, kas šeit sēž un šodien gaida, diemžēl rīt ap pusdienas laiku brauc projām. Vai mēs nevaram šodien izdomāt, kā nodrošināt šā punkta izskatīšanu vēl pirms tam, jo es baidos, ka šajā gadījumā varam neizskatīt šo jautājumu. Varbūt kolēģi vēl varētu izteikties, bet es gribētu ļoti aģitēt par šo jautājumu.

Priekšsēdētājs: Paldies, Freimaņa kungs! Pēc manā rīcībā esošajām ziņām patlaban mums vēl nav gatavi izdalīšanai papīri par valsts budžeta jautājumiem. Valsts kontroliera jautājumu mēs skatām rīt, kaut gan man šķiet, ka mēs rīt arī to neizskatīsim. Mums atliek lūgt piekrišanu Ekonomikas komisijai un deputātam Blažēvičam, ka tagad skatām Civillikuma Lietu tiesību daļas jautājumu. Vai nevienam nav iebildumu? Paldies.

Lūdzu profesoru tribīnē! Mēs skatām likumprojektu "Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937.gada Civillikuma Lietu tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un kārtību" pirmajā lasījumā. Lūdzu.

J.Vēbers, Latvijas Universitātes profesors: Godāto priekšsēdētāj, godātie deputāti! Man ir ļoti patīkami, ka mēs strādājam pēc atlikuma principa, proti, ja plenārsēdē uz dienas beigām ir palikuši deputāti, kas gatavi klausīties, tad var skatīt likumus, kuriem ir diezgan svarīga nozīme. Tas būtu tāds kā reveranss padomei.

Par jums iesniegto likumprojektu "Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937.gada Civillikuma Lietu tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un kārtību" ziņoju, ka tas ir akceptēts Likumdošanas jautājumu komisijā. Vispirms gribētu uzsvērt, cik svarīga ir šīs Civillikuma daļas atjaunošana, reālā atjaunošana. Civillikuma atjaunošanas darba grupa un, cik es zinu, arī tieslietu iestāžu darbinieki, arī vēlētāji, protams, ir sapratuši, ka Augstākā padome ir ļoti aizņemta ar daudzu likumprojektu izskatīšanu, bet tomēr daudzi nesaprot, kāpēc tiek atbīdīti un uzskatīti par mazāksvarīgiem likumi, kam ir pamata nozīme, un pieņemti daudzi likumi, kam būtībā ir apkalpojoša nozīme. Es negribu kavēties pie tā, ka par šo likumprojektu man bija jāziņo 25.maijā, tagad drīz būs 25.jūnijs, darbs ir aizkavējies. Es gribētu uzsvērt, ka Lietu tiesību daļa Civillikumā ir centrālā, arī visā civillikumdošanā tā ir galvenā daļa tajā nozīmē, ka tās ir īpašumtiesības, par kurām parlaments spriež un runā gandrīz katru dienu. Kaimiņvalstīs - Lietuvā, Igaunijā - jau 1990.gada sākumā tika pieņemts pamatlikums par īpašumu. Ukrainā, Krievijā ir attiecīgi likumi, bet mums diemžēl vēl nav. Mēs balstāmies uz padomju likumdošanu, uz 1963.gada Civilkodeksu, kura normas salīdzinājumā ar mūsu privatizācijas likumdošanas aktiem ir diezgan šausminošas. Ja mūsu tiesu darbinieki ievērotu Civilkodeksa normas, mums vajadzētu tās mājas, ko tagad paplašina un ko tagad atgūst, atņemt, tos transporta līdzekļus, kurus izmanto pasažieru pārvadāšanai, atņemt pēc Civilkodeksa 110., 111.panta. Paldies Dievam, ka tas vēl nenotiek!

Manu stāvokli šodien atvieglo un uzstāšanos saīsina vairāki apstākļi. Vispirms tas, ka parlaments jau 1990.gada otrajā pusē sāka izskatīt likumprojektu par grozījumiem īpašumtiesību daļā, kas bija domāts 1966.gada padomju Civilkodeksa papildināšanai, atcelt to īpašumtiesību daļu, kas bija spēkā 1966.gadā, un paredzot to aizstāt ar 1937.gada Civillikuma Lietu tiesību daļu. Šis likumprojekts aptver gandrīz visas svarīgākās šā Civillikuma normas. Tā kā pirmajā un otrajā lasījumā šis projekts izskatīts un mūsu godātā Augstākā padome nav grozījusi savu viedokli, par principiāliem jautājumiem, kādas ir šīs normas, man nevajadzētu šodien nemaz runāt. Tas jau sen ir izskatīts.

Otrais. Ziņojot par Lietu tiesību daļas spēkā stāšanās kārtību, manu stāvokli atvieglo arī tas, ka, pieņemot pirmajā lasījumā Civillikuma Mantojuma tiesību daļu, parlaments jau izteica savu nostāju tādos Mantojuma tiesību daļas spēkā stāšanās jautājumos, par kuriem varētu rasties analoģiski strīdi tagad. Jūs atceraties - tas bija šā likumprojekta 3.pants par to, kā rīkoties ar mantu, kas nacionalizēta un citādi pretlikumīgi atsavināta pēc 1940.gada 17.jūnija. Mēs vienojāmies, ka šis jautājums tiks regulēts ar speciāliem likumiem. Tā ka es vairs negribētu atkārtoties, jo tas ir analoģiski risināts arī attiecībā uz lietu tiesībām.

Trešais, kāpēc man ir atvieglota situācija šodien, ir tas, ka vairs nav jāapspriež jautājums par Civillikuma atjaunotā teksta redakcionāliem grozījumiem, terminoloģiju, jo šie jautājumi jau ir atrisināti, pieņemot Mantojuma tiesību daļu. Arī likuma realizācijas mehānisms. Paliek viss, kas Mantojuma tiesību daļā attiecas arī uz Lietu tiesību daļu. Un tāpēc varu pievērsties likumprojektam, kas jums ir izdalīts.

Likumprojektā norādīts, ka Lietu tiesību daļa tiek atjaunota ar 1992.gada 1.jūniju. Tā tas bija plānots sākotnēji, un mēs redzam, cik daudz esam nokavējuši. Tas vairs nav reāli, un, es domāju, loģiski būtu, ja mēs varētu šodien izskatīt pirmo lasījumu, rīt varbūt beigt, pieņemt šo daļu pirmajā lasījumā, tālāk apvienot Mantojuma tiesību daļu un Lietu tiesību daļu un noteikt šo daļu spēkā stāšanos. Tas varētu būt 1.septembris vai - vēlākais - 1.oktobris. Es domāju, ka ir jāsteidzas, jāsteidzas tieši tāpēc, ka mēs ik nedēļu pieņemam daudzus likumus, kas skar privatizāciju. Un, lai šie privatizācijas likumi strādātu normāli, ir vajadzīgs šis centrālais likums par īpašumu. Tāpēc abas šīs daļas otrajā lasījumā, manuprāt, būtu apvienojamas.

Tālāk. Es negribu pieskarties Civillikuma Lietu tiesību daļas raksturojumam, tā ir būtiski atšķirīga no padomju Civilkodeksa. Padomju Civilkodeksā bija 68 panti un priekšplānā izvirzīta valsts īpašuma kā vienīgā īpašuma aizsardzība. Es domāju, ka šīs Civillikuma daļas atjaunošana ir svarīga tāpēc, ka mums ir radušies atsevišķi likumprojekti, kuri nav izskatīti parlamentā. Tāds ir likumprojekts par ķīlu un hipotēku, kas tiek gatavots, tas ir pilnīgi lieks, jo Civillikumā ir ļoti sīki regulēts jautājums par ķīlu un hipotēku un speciāli nekādi likumi mums nebūtu vajadzīgi. Šis jautājums ir svarīgs arī tāpēc, ka vienā no paredzētajiem likumprojektiem, proti, par nekustamās mantas piespiedu atsavināšanu valsts vai sabiedriskajām vajadzībām, ir ietverts jautājums par hipotēku. Kā mēs varam pieņemt šo papildlikumu, ja vispār nezinām, kas ir hipotēka, kas ir hipotekārā nodrošināšana. Tātad te ir acīm redzams, kam ir prioritārā nozīme likumdošanā.

Runājot par Civillikuma normu piemērošanu, par tā spēkā stāšanos, es gribētu pievērst jūsu uzmanību 2.pantam, kurā ir izteikts princips, ka atgriezeniskais spēks piemērojams tikai tajos gadījumos, kas ir noteikti šajā likumā. Visos pārējos gadījumos ir piemērojamas Civillikuma lietu tiesību normas attiecībā uz turpmāko, tas ir, pēc datuma, kad reāli stāsies spēkā Civillikuma normas.

Šajā sakarā, runājot par atgriezenisko spēku, es gribu pievērsties projekta 4.pantam "Par valdījuma aizsardzību". Padomju likumdošanā valdījuma kā patstāvīga institūta aizsardzība nebija paredzēta. Tāpēc tagad ir svarīgi atzīmēt, ka valdījums, kas pastāv laika posmā no 1940.gada 17.jūnija līdz brīdim, kad stāsies spēkā Civillikums, tomēr ir respektējams, ka tas ir aizsargājams ar Civillikuma noteikumiem. Un tāpēc nav jābaidās, ka pašreizējie valdītāji, kas ir ieguvuši mantu pirms Civillikuma lietu tiesību normu atjaunošanas, it kā paliktu bez tiesiskās aizsardzības, ka viņi nonāktu konfrontācijā ar šiem vecajiem īpašniekiem un būtu it kā neaizsargāti. Gluži otrādi. Tas, kas ir likumīgi iegūts, un šajā gadījumā mēs ar likumīgi iegūto sapratīsim to, kas ir iegūts godīgi atbilstoši sava laika padomju likumdošanai, kas bija spēkā no 1940.gada 17.jūnija līdz tam brīdim, kad šie likumi tika atcelti, tiek aizsargāts. Mēs saskaņā ar Civillikumu neuzskatīsim viņu par īpašnieku, bet gan par valdītāju, kurš tiek aizsargāts. Šī aizsardzība ir korekta, atbilstoša jebkuras civilizētas sabiedrības prasībām. Vilcinoties ar Civillikuma atjaunošanu, mēs pat nostādītu šos valdītājus daudz sliktākā stāvoklī, nekā atjaunojot Civillikumu.

Ar 4.pantu tieši ir saistīti divi nākamie panti - 5. un 6.pants, pie kuriem es gribētu drusku sīkāk pakavēties. 5.pants attiecas uz valdītāja apzināti ļaunticīgu rīcību. Piemēram, ja ir uzcelta ēka uz citam piederošas zemes, kas nav piešķirta atbilstoši agrākajai likumdošanai. Vai gadījumā, ja kāds ir apsējis citam piederošu zemi, sastādījis dārzu citam piederošā zemē. Tāpēc loģiska šajā 5.pantā ir atsauce uz Civillikuma 969. un 979.panta piemērošanu. Un pat tajā gadījumā zināmu tiesisku aizsardzību bauda ļaunticīgais valdītājs, jo saskaņā ar Civillikuma 969.pantu viņš var prasīt atlīdzību par nepieciešamajiem izdevumiem, ne par greznuma izdevumiem.

Turpretī projekta 6.pants paredz, ka nevar piemērot 968.pantu, ja uz svešas zemes ir uzcelta ēka. Tā atzīstama par zemes īpašnieka īpašumu. Šo pantu Likumdošanas jautājumu komisija liek priekšā šajos gadījumos nepiemērot. Arī Civillikuma 973.pantu: ja koki un citi augi ir iestādīti svešā zemē, tie pieder zemes īpašniekam. Te mēs taisām izņēmumu attiecībā uz tiem, kuri ir godīgi rīkojušies, saņemot zemi lietošanā, jo mums ir daudzas dārzkopības sabiedrības, daudzi ieguvuši zemi lietošanā pēc likumdošanas, kas tolaik bija spēkā. Un tas ir jārespektē tajos gadījumos, kad īpašuma tiesības uz šo zemes gabalu tiek atjaunotas bijušajiem īpašniekiem vai viņu mantiniekiem. Kā jūs redzat, nekāda konfrontācija nenotiks, ja mēs atjaunosim šos Civillikuma noteikumus.

Šie noteikumi, kurus paredz likumprojekta 4., 5. un 6.pants, noņem visu spriedzi, kas varētu rasties nenokārtotajās vai atklātajās mantiskajās attiecībās starp veco īpašnieku un valdītāju. Šie panti ir ļoti pārdomāti, ņemot vērā to pieredzi, kāda bija, apspriežot Mantojuma tiesību daļu. Un to vēl pastiprina valdītāja aizsardzība, kas paredzēta 970.-978.pantā, kas ir labticīga valdītāja aizsardzība. Tie bija galvenie panti, par kuriem es gribēju sīkāk runāt.

Izskaidrojoša pārejas laika nozīme ir projekta 7.pantam, kurā paredzēts, ka lietas nodošanai piemērojami Civillikuma noteikumi, kaut arī darījums par lietas nodošanu īpašumā ir noslēgts pirms tam. Tas ir loģiski: ja darījums ir noslēgts, piemēram, pirms vairākiem gadiem, bet lieta vēl nav nodota, lietas nodošanu regulē jaunā likumdošana, Civillikuma normas, ja tā tiek nodota pēc šā likuma spēkā stāšanās.

Drusciņ vairāk par 8.pantu. Tas ir jautājums par ieilguma institūtu, kurš jau savā laikā, apskatot likumprojektu par 1963.gada Civilkodeksa īpašuma tiesību grozīšanu, ir izsaucis jums zināmu alerģiju, jo, kā man zināms, es pats gan nepiedalījos šajā sēdē, par to man ziņoja mūsu darba grupas loceklis Rozenfelds, ir bijusi neizpratne, ka īpašumi, kas tagad nonākuši kādam valdījumā, varētu būt pēc tiem ieilguma noteikumiem, kas ir Civillikumā, nododami šo personu īpašumā. Konkrēti runa ir par tiem, kas iegājuši svešās mājās, kas okupējuši svešas ēkas un tā tālāk. Es domāju, ka tam nav nekāda pamata. Padomju likumdošanā nebija ieilguma institūta, jo visu, kas bija citam, ne īpašniekam nonācis valdījumā, vajadzēja nodot valsts īpašumā. Valsts tomēr nesaņēma visus šos īpašumus. Palika neatrisināts jautājums par to, kā rīkoties ar mantu, uz kuru iestājies noilgums un kuru nevarēja atprasīt. Visās civilizētajās valstīs, arī Austrumeiropas valstīs, ieilguma institūts bija paredzēts un tas ir nepieciešams. Tikai jautājums, kad šis ieilgums sākas. Projekta 8.pantā ir paredzēts, ka īpašuma iegūšanā ar ieilgumu ieilguma termiņš sākas ar 1992.gada 1.jūniju, bet tas nu būtu nedaudz koriģējams, tas būtu ar to dienu vai ar nākamo dienu pēc tam, kad stāsies spēkā šī daļa. Tātad 10 gadi vai cits termiņš, kas ir paredzēts, sākas tikai ar to dienu. Bojāra kunga laikam nav, bet viņš bija rakstījis "Neatkarīgajā Cīņā" vai "Latvijas Jaunatnē", es neatceros tieši, kurā avīzē, un nepareizi traktējis šā ieilguma institūta būtību, teikdams, ka ieilgums jau iestājies un visam beigas: šie īpašumi ir pārgājuši attiecīgo valdītāju īpašumā. Tas nav pareizi, tāpēc ka Civillikuma normas paredz: ja īpašnieks ir bijis traucēts savu tiesību realizēšanā, ieilguma tecējums nenotiek. Tātad baidīties par šā ieilguma institūta atjaunošanu nav nekāda pamata.

9.pants pēc būtības ir samērā mazsvarīgs, tas paredz, ka atjaunotā Civillikuma normas attiecas uz visiem īpašuma aprobežojumiem neatkarīgi no īpašuma tiesību rašanās laika, te ir runa par kopīpašuma attiecībām, par atsavināšanas, lietošanas ierobežojumiem.

10.pants paredz servitūttiesības. Tās mums ir pilnīgi jaunas, jaunas tajā ziņā, ka mēs atjaunojam. Tās ir visās civilizētajās valstīs. Šis 10.pants paredz, ka Civillikuma 1235.panta noteikumi par servitūttiesībām kā lietu lietošanas tiesībām, kas radušies pirms spēkā stāšanās, tiks aizsargāti, bet tikai tad, ja tie būs ierakstīti zemesgrāmatā vai Nekustamā īpašuma reģistrā. Pretējā gadījumā tie servitūtinstitūti, ko paredzēja Latvijas PSR Zemes kodeksa 56.pants, ka ir tiesības staigāt, braukt vai dzīt lopus pa cita īpašumu, tāpat mantošanas tiesībās vai mājas atsavināšanas līgumā, ja ir paredzēts nodot kā bijušajam īpašniekam kādu dzīvojamo telpu, paliek tikai kā personiska saistība līdz tam laikam, kad tas ierakstīts zemesgrāmatā.

Par 3.pantu, kurā ir paredzēts, ka Civillikuma normas ir attiecināmas uz nedalītā kopīpašuma tiesībām. Mums tādas bija padomju likumdošanā attiecībā uz kolhoznieku sētu, zemnieku viensētu un laulāto kopīpašumu. Es tūlīt beigšu. Te būtībā ir diezgan plaši izklāstīts, kā rīkoties gadījumos, ja šādas īpašuma attiecības ir pastāvējušas, un kā tās likvidēt.

Un, beidzot, 11.pants, kur ir paredzēts prasības noilguma noteikums: kā mēs piemērojam Civillikumā paredzēto prasības noilgumu. 12. un 13.pantā teikts, kādi likumdošanas akti jāatceļ. Paldies.

Priekšsēdētājs: Paldies. Pirms uzsākam jautāt, es ar plenārsēdes vadītāja tiesībām atļaušos norādīt profesoram Vēberam uz trim apstākļiem. Pirmkārt, saskaņā ar reglamentu plenārsēde ir lemtspējīga, otrkārt, jautājumu par Civillikumu varējām izskatīt pagājušajā nedēļā, kad profesors Vēbers nevarēja. Un, treškārt, ja Ekonomikas komisija nebūtu piekāpusies, profesors Vēbers varētu par šo jautājumu referēt rīt no rīta pilnā zālē. Paldies.

Bet tagad jautājumi. Jautā Freimanis. Pēc tam - Felss.

J.Freimanis: Vēbera kungs, man ir jāatvainojas par to, ka gribu noskaidrot nesaprotamu lietu. Sakiet, lūdzu, vai Civillikuma Lietu tiesību daļas atjaunošana nozīmē arī īpašuma vienotību, teiksim, laukos attiecībā uz lauku māju un zemi. Līdz šim bija tā, ka dažkārt mēs pieprasījām īpašumā māju, bet zemi ne. Un otrādi. Tātad - ja es šodien atjaunoju savas tiesības uz māju, vai man ir arī kādas tiesības uz zemi? Kā tas ir šā Civillikuma traktējumā? Varbūt tā ir mana nekompetence, es atvainojos, bet, lūdzu, paskaidrojiet.

J.Vēbers: Civillikums iziet no ļoti seniem tiesību postulātiem, kas jau romiešu tiesībās bija attīstīti un turpmāk tālāk attīstījušies, ka zeme ir galvenais un tas, kas ir virs zemes, kas ir zem zemes, pieder īpašniekiem. Laika gaitā viena vai otra likumdošana ir atkāpusies no šā principa, jo mēs nevaram aizturēt, teiksim, moderno aviāciju un teikt, lai nelido pāri manam laukam, mēs arī ierobežojam tiesības, ja šajā zemē ir ļoti derīgi izrakteņi, tos lietot, bet mums ir speciāla likumdošana - zemes dzīļu likumdošana un speciāli likumi, kas šo jautājumu regulē.

Jautājums varētu būt attiecībā uz to, ko jūs minējāt, - uz zemi un māju. Protams, Civillikums vadās pēc principa, ka zemes īpašniekam pieder viss, kas ir uzbūvēts, bet šodien šeit jau informēju, ka likumprojekta 5. un 6.pantā, ko apspriežam, ir paredzēts stāvoklis, kāds radies šo pēdējo 50 gadu laikā, kad māju uz svešas zemes ir uzbūvējusi cita persona. Civillikums viņu traktē kā valdītāju, kas ir jāaizsargā. Ja viņš ir rīkojies pat ļaunprātīgi, arī tad viņš dažos gadījumos dabū nepieciešamos izdevumus atpakaļ, bet viņš neskaitīsies kā īpašnieks. Tātad viņa tiesības tiks aizsargātas, par to šaubu nav.

Priekšsēdētājs: Paldies. Jautā Felsa kungs.

A.Felss: Cienījamais Vēbera kungs! Man jautājums 9.panta kontekstā. Es saprotu tā, ka 1067.-1129.pants zināmā mērā ir ar atpakaļejošu slodzi, vai šādā kontekstā jūs nevarētu komentēt 1087., 1088., arī 1091.panta redakciju, respektīvi, atpakaļejošā redakcijā. Un vai jūs nepiekristu tam, ka tomēr vajadzētu šos pantus pārskatīt un pārliecināties, vai tie visi ir pieņemami tādā redakcijā, kā tur stāv rakstīts?

J.Vēbers: Kādus jūs teicāt? 1088...? Principā visi šie panti, kas fiksē ierobežojumus, attiecas uz turpmāko laiku. Neatkarīgi no tā, kad šis īpašums ir radies. Mēs jau nevaram pagriezt laikaratu atpakaļ un pateikt, ka šie ierobežojumi attiecas uz to laiku, kad būtībā tādu nebija. Tādēļ tie attiecināmi uz turpmāko laiku pēc šā likuma stāšanās spēkā. Te tikai ir akcentēts, ka neatkarīgi no tā, kad šis īpašums ir radies. 1087.pants: "Nevienam nav tiesības ierīkot uz savas zemes tādas rūpniecības un amatniecības iestādes, kas apgrūtinātu drošību, apdraudētu cilvēku dzīvību ar uguni, troksni, smaku..." Vai tam ir atgriezenisks spēks? Redziet, ja tas ir reāli, tad turpmāk, bez šaubām, tiesiskā aizsardzība būs spēkā.

A.Felss: Man jautājums: ja pēc bijušās apbūves projektiem un plāniem ēkas sabūvētas tā, ka vienam kūtiņa atrodas pie mājas durvīm, vai tā tagad tiks jaukta nost?

J.Vēbers: Es domāju, ka šis apstāklis ņemams vērā, ka tie ir pagājušie laiki, kad tas ir noticis.

A.Felss: Skaidrs. Bet kas reglamentēs to, ka šis apstāklis tiks ņemts vērā vai netiks? Ja paliek tāds ieraksts, kā tagad ir, tad es saprotu, ka attiecīgajām institūcijām tas ir jāizpilda.

J.Vēbers: Ir būvniecības noteikumi, apbūves noteikumi, kuri jāņem vērā. Es domāju, ka tajā ciešajā apbūvē, ja nav pārkāpti sanitārie noteikumi, tādu gadījumu nebūs.

A.Felss: Bet es saprotu, ka 1091.pantā ir runa par loga atrašanās vietu... Toreiz bija vieni būvniecības noteikumi, tagad ir citi. Tā ka mēs varam nonākt pretrunā ar to, kas bija.

J.Vēbers: Ja ēka ir uzbūvēta atbilstoši noteikumiem, kādi bija spēkā būvēšanas laikā, tad, protams, tas tiks ņemts vērā un aizsargāts.

A.Felss: Paldies.

Priekšsēdētājs: Vai ir vēl jautājumi? Plotnieka kungs, lūdzu!

A.Plotnieks: Godātais Vēbera kungs! Par 6.pantu. Mēs par šīm normām diskutējām komisijas sēdē, bet tādā veidā, kādā tās ir šobrīd, faktiski ar 6.panta pirmo un otro normu pārsvītrojam visu likumu par zemes reformu lauku apvidos, jo mēs uzskatām, ka tajos gadījumos, ja kāds ir saņēmis šo zemi, piemēram, uzcēlis māju, ierīkojis dārzu un tā tālāk, starp bijušo īpašnieku un viņu var veidoties nomas attiecības, bet likums par zemes reformu lauku apvidos paredzēja viņam prioritāras tiesības saņemt lietojumā un pēc tam arī iespēju izpirkt.

J.Vēbers: Ja nemaldos, es vienā sēdē piedalījos, kad tika risināts jautājums par šiem piespiedu nomas noteikumiem. Un tā laikam tika pieņemts.

A.Plotnieks: Bet tagad mēs tomēr apzināti ejam to ceļu, ka uzspridzinām likumu par zemes reformu lauku apvidos. Ja paredzam, ka var atjaunot īpašuma tiesības uz zemes gabalu un ja tur ir uzbūvēta ēka, pie tam viss process noritējis likumīgi, izveidots augļu dārzs, iekopti lauki, tad zemnieki, kas šodien saņēmuši zemi lietojumā, rīt var nonākt nomas attiecībās.

J.Vēbers: Nē. Kāpēc? Ja viņš rīkojas atbilstoši šiem noteikumiem, kādi ir speciālajos likumos, viņam nekas nedraud.

A.Plotnieks: Bet tādā gadījumā nevar lietot formulu "bet īpašuma tiesības atjaunotas bijušajam īpašniekam".

J.Vēbers: Zemes īpašniekam ļauts celt prasību, ja viņam ir atjaunotas, bet, ja viņam nav atjaunotas, tad viss kārtībā.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Šteina kungs!

V.Šteins: Man arī ir konkrēts jautājums. Padomju vara uzaudzējusi alkšņus uz manas zemes, tīrumā. Tagad viņi uzskata (žēl, ka šeit nav Šļakotas kungs), ka tie ir viņu. Vai es tos varu cirst? Vai tie ir mani alkšņi vai nav?

J.Vēbers: Tas ir jautājums, kas būtu risināms ar speciālu likumdošanas aktu.

V.Šteins: Bet kam tie alkšņi tagad pieder?

J.Vēbers: Ja jūs esat saņēmis šo zemi atpakaļ kārtībā, kāda ir paredzēta speciālajā likumdošanā, tad tie ir jūsu alkšņi.

V.Šteins: Bet viņi stāda protokolu, ka es cērtu to, kas piederot viņiem.

J.Vēbers: Jā, dabas resursu likumdošanā... Varbūt Čepānes kundze var precizēt.

Priekšsēdētājs: Čepānes kundze vēlas palīdzēt tikt galā ar Šteina kunga alkšņiem.

I.Čepāne: Lai gan Civillikums Latvijas laikā ļoti detalizēja šīs atsavināšanas tiesības, tomēr meža izmantošanas tiesības regulēja speciāls 1937.gadā apstiprināts likums. Un tur viss ir ļoti sīki noteikts. Analoģiski šodien (varbūt Šteina kungs par to nav balsojis) ir likums par mežu apsaimniekošanu un izmantošanu.

(No zāles deputāts Šteins kaut ko nesaprotami izkliedz.)

Priekšsēdētājs: Šteina kungs, Šteina kungs! Šteina kungs, runā Čepānes kundze, nevis jūs.

I.Čepāne: Es atvainojos, Šteina kungs, mums būtu šis jautājums jāpārrunā. Es domāju, ka pārējiem šīs lietas neinteresē.

V.Šteins: Es runāju tieši par alkšņiem, bet likumā ir par mežiem...

I.Čepāne: Bet es jums pateikšu, kas ir mežs šā likuma izpratnē. Arī mežā ietilpst ne tikai reāli dabā sastopamais mežs, bet arī konkrētas platības, Valsts meža fondā tiek pieskaitītas pat platības, kas nav apaugušas ar mežu. Uzmanīgi izlasiet to normu un paskatieties, kā, piemēram, Rietumvācijā tiek definēts, kas ir meža fonds un kā tas tiek aizsargāts. Tas nav tik vienkārši, ka kāds koks tur uzaudzis, kā tas bija padomju likumdošanā.

Priekšsēdētājs: Stroganova kungs jautā.

F.Stroganovs: */Cienījamo profesor! Kad Augstākā padome pieņēma likumus, piemēram, par agrāro reformu un par zemes privatizāciju, šis pilsonības likums nebija spēkā. Tagad notiek 1937.gada Civillikuma stāšanās spēkā traktējuma maiņa. Kādā veidā šis likums saistīsies ar turpmākajām bijušā īpašnieka darbībām? Tad īpašnieks lēma savu rīcību ne pēc šī likuma, ko mēs šodien apspriežam, bet pēc tiem likumiem, kuri tajā laikā bija pieņemti un darbojās. Vai tagad noteicošais būs šis Civillikums, vai tie likumi, saskaņā ar kuriem tajā laikā rīkojās īpašnieks?/

J.Vēbers: Cienījamais Stroganova kungs! Tiešām tas tā ir, ka viens likums tiek pieņemts agrāk, otrs - vēlāk. Un varbūt notika pavisam aplam, to jau uzsvēru, ka vajadzēja vispirms pieņemt galveno likumu un tikai pēc tam tos likumus, kas apkalpo šo galveno likumu. Bet nu ir iznācis otrādi, un kaut kā no šīs situācijas ir jāizkļūst. Tāpēc, jau izskatot jautājumu par Mantojuma tiesību daļu, mēs ļoti daudz debatējām par šo 3.pantu, par šiem diviem variantiem - vai ar šo likumu par spēkā stāšanos piešķirt atgriezenisku spēku vai piemērot šajos gadījumos speciālo likumdošanu. Tika pieņemts variants, ka šajos gadījumos tiek piemērota speciālā likumdošana un tā regulē šīs attiecības. Attiecībā uz mantojumu tikai tie jautājumi, kuri nav ar šo speciālo likumu noregulēti, tiek regulēti ar Civillikuma normām.

Attiecībā uz lietu tiesībām, tas ir, nevis uz mantinieku, bet tieši uz īpašnieku, jautājums ir tāpat risināms ar šo speciālo likumdošanu, ja ir tāda situācija. Īpašnieks ir pārdevis pēc padomju likumiem savu īpašumu, nevis zemi, jo zeme tajā laikā neskaitījās viņa īpašums. Protams, ka spēkā ir visi šie darījumi, kas tika veikti atbilstoši padomju tiesībām. Ja tie ir notariāli apliecināti, te nekādas runas nevarētu būt.

F.Stroganovs: */Jā, bet pēc 1937.gada likuma, kas pamatojas uz romiešu tiesībām, ka viss, kas atrodas uz zemes, ir tā īpašums.../

J.Vēbers: Ceru, ka jūs uzmanīgi klausījāties. Es sacīju, ka šeit ir izņēmuma stāvoklis, ka šis 5. un 6.pants paredz tos gadījumus, kad ir tā noticis un ka šī valdītāja intereses, kas ir uzcēlis un ko 1937.gada likums uzskata par valdītāju, nevis par īpašnieku, tiek aizsargātas. Pat tādā gadījumā, ja zemes īpašnieks, agrākais īpašnieks, saņem savu zemes gabalu, viņam ir jānorēķinās, un valdītājam jāsaņem kompensācija. Pat tad, ja valdītājs ļaunprātīgi rīkojies uzceldams, viņš saņem kompensāciju par nepieciešamajiem izdevumiem, bet pārējos gadījumos viņš saņem vairāk. Tā ka šis jautājums ir atrisināts.

Priekšsēdētājs: Paldies. Bojāra kungs, lūdzu!

J.Bojārs: Cienījamais profesor! Ne tikai 6.pants, bet arī 7.pants ir pretrunā ar jau sen pieņemto un spēkā esošo likumu "Par zemes reformu lauku apvidos". Jo redziet, te jau tālāk ir teikts, ka visos šajos minētajos pantos - no 87. līdz 97.pantam - šis likums iznīcina visu zemes reformu, kas ir notikusi. Tāpēc mēs nevaram to pieņemt, ja neatceļam zemes reformas likumu. Uzskatu, ka nav iespējams balsot par šo...

J.Vēbers: Es gribētu dzirdēt konkrētāk, tieši kas tiek atcelts no zemes reformas, ja mēs tā skatāmies?

J.Bojārs: Mēs nevaram neko piešķirt. Tas viss, kas ir piešķirts saskaņā ar zemes reformu, nav spēkā. Turklāt uzskatu, ka 6. un 7.pants ir iekšējā pretrunā ar Civillikuma 3.pantu, bet 3.pantam ir principa nozīme, tajā ir noteikta augstākā norma, ka katra civiltiesiskā attiecība apspriežama pēc likuma, kas bijis spēkā tad, kad šī attiecība radusies, pārgrozījusies un tā tālāk...

J.Vēbers: Tā tas arī ir. Kas attiecas, piemēram, uz 7.pantu, tad tas darījums, kas ir noticis, ir spēkā pēc tiem padomju likumiem vai arī citiem likumiem, kas bijuši spēkā pēdējo 50 gadu laikā. Bet, ja lieta vēl nav nodota, tad attiecībā uz īpašumtiesību rašanos būtībā ir paredzēts, ka te ir piemērojami tie noteikumi, kas ir Civillikumā.

J.Bojārs: Bet redziet, 94.pants tūlīt norāda uz zemesgrāmatām un 6.panta otrā daļa norāda uz nomas noteikumiem, un cilvēki, kas 50 gadus ir investējuši savā krūmu apgabalā savus līdzekļus, tagad ir nomnieki.

J.Vēbers: Attiecībā uz nomas līgumu, es vēlreiz uzsveru, ka to ir izgudrojusi pati Augstākā padome, jo Civillikums būtu atļāvis dažādus variantus, kādos vecais īpašnieks varētu norēķināties ar šo jauno valdītāju vai jauno īpašnieku, mēs varam viņu saukt arī tā.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vai jautājumu vairāk nav? Felsa kungs, ņemiet vērā, ka darba diena beidzas. Lūdzu.

A.Felss: Man vēl viens jautājums par 11.pantu. Kāpēc 11.panta 1.2.apakšpunktā nav zināmas konsekvences, respektīvi, vienā runa ir par viena termiņa piemērošanu atbilstoši vienam konkrētam laikam, otrā - gluži pretēji.

J.Vēbers: Te ir noteikts, kāds ir prasības noilguma termiņš, ja šie termiņi Civillikumā un Civilkodeksā ir dažādi. Ja Civillikums nosaka ilgāku termiņu, piemērojams ilgākais termiņš. Ja Civillikums nosaka īsāku termiņu, piemērojams jaunais noilguma termiņš, kurš skaitāms no Civillikuma Lietu tiesību daļas spēkā stāšanās dienas. Tas ir to pašu mūsu cilvēku labā. Redziet, ja piemērotu agrāko trīsgadu termiņu, tas jau ir gandrīz iztecējis. Un tagad šis termiņš tiek pagarināts. Tā ka tas princips vien ir, nekas tur sliktāks nav.

A.Felss: Es nedomāju, ka būtu sliktāk, es vienkārši domāju, ka šiem diviem apakšpunktiem nav konsekvences. Ja viena kārtība, tad viena, kāpēc sarežģīt lietu?

Priekšsēdētājs: Paldies. Godātie kolēģi, debatēs neviens no deputātiem nav pierakstījies, tādēļ, lūdzu, balsosim! Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par likumu pirmajā lasījumā. Lūdzu rezultātu. Par - 32, pret - 3, 8 - atturas. Pirmajā lasījumā likumprojekts ir pieņemts. Kad būs otrais lasījums?

A.Endziņš: Man būtu lūgums cienījamajiem deputātiem nekavēties ar savu priekšlikumu iesniegšanu, jo mēs gribētu apvienot šīs abas daļas par mantošanas tiesībām un lietu tiesībām, lai varētu tās izskatīt tūlīt pēc atgriešanās no Līgo dienām.

Priekšsēdētājs: Tātad datums, līdz kuram iesniegt, būtu līdz Līgo svētkiem? Paldies.

Godātie kolēģi! Mums šodien viens jautājums palika neizskatīts un līdz galam neizlemts. Tas ir jautājums par Latvijas un Zviedrijas līguma ratifikāciju. Es lūgtu nobalsot, ka mēs to rīt no rīta pabeidzam izskatīt. Lūdzu balsošanas režīmu. Rīt no rīta desmitos būs izdalīti visi materiāli. Lūdzu balsot. Lūdzu rezultātu. 31 - par, pret - nav, atturas - 3. Rīt desmitos pabeidzam līguma ratifikāciju.

Paldies. Plenārsēdi paziņoju par slēgtu.