Vakara sēde

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākas padomes priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs.

Priekšsēdētājs: Lūdzu reģistrēties. Rezultāts: pašreiz zālē reģistrējušies 110 deputāti. Turpinām izskatīt mūsu darba kārtībā iekļautos jautājumus.

Likumprojekts par peļņas nodokli. Vārds ekonomikas ministram Jānim Āboltiņam. Jūsu laiks? Desmit minūtes.

J.Āboltiņš, ekonomikas ministrs: Godājamie deputāti! Peļņas nodokļa teksts jums ir izsniegts un jūs ar to esat iepazinušies. Tas bija publicēts, tātad arī mūsu radioklausītāji to pazīst. Tādēļ es gribētu pasvītrot tikai dažus akcentus, kuri gan apspriešanā, gan komisijā, gan arī dažādās atklātās diskusijās izsauc papildu jautājumus un neskaidrības.

Pirmais, ko es gribētu pasvītrot, ir likuma 2.panta 5.apakšpunkts, ka, pirms mēs sākam aprēķināt ar nodokli apliekamo peļņu, bilances peļņa tiek samazināta par iepriekš nomaksāto īpašuma nodokli, investīciju, kapitāla tālākas kustības nodokli, zemes un lauksaimniecības nodokli, patēriņa fonda nodokli utt.

Nākamais jautājums, pie kā es gribētu apstāties un pasvītrot, tā ir izejas likme, kura 4.panta 1.apakšpunktā ir noteikta 35 procentu apmērā no iepriekš minētās apliekamās peļņas summas. Gribu pasvītrot arī šī panta 2.apakšpunktu, ka kopuzņēmumiem, kuros vismaz 30 procentu līdzdalības ir ārzemju kapitāls konvertējamā valūtā, sāk savu nodokļu maksāšanas pamatlikmi no 28 procentiem.

5.lapaspusē es gribētu pasvītrot 4.panta 4.apakšpunktu, kur mēs esam realizējuši šo tā saucamajā jumta likumā pieminēto nodokļu likmes sadali starp republikas un pašvaldības budžetiem. Lai mēs varētu attiecīgi ietekmēt mūsu ražotāju sabiedriski nepieciešamajā virzienā, 5.pantā ir paredzēti nodokļa atvieglojumi, kurus ražotājs jeb uzņēmējs – nodokļa maksātājs – var saņemt, ja viņš sāk pakļauties šiem parlamenta akceptētajiem jeb likumā ietvertajiem darbības virzieniem. Ŋ ie atvieglojumi ir 30 procentu apmērā no uzņēmuma izmaksām, kas saistītas ar jaunu progresīvu tehnoloģiju sagatavošanu un apgūšanu reģionālās lauksaimniecības mašīnbūves produkcijas ražošanā, lai stimulētu uzņēmuma līdzdalību šajā programmā. Mūsu priekšlikums par 30 procentiem ir jautājumā par to summu jeb tām izmaksām, kas saistītas ar dabas aizsardzības pasākumiem, kaut gan šis punkts netika uzņemts apspriešanā vienprātīgi, šeit tika izteikti viedokļi, ka šādi atvieglojumi dabas pasākumiem nav jāveic.

Tālāk parādās tie jautājumi, kurus mēs priekšpusdienā diskutējām, t.i., ka atvieglojumi, kuri tiek ielikti sociālās infrastruktūras uzturēšanā ražotājiem pēc tiem normatīviem, kuri ir attiecīgā rajona teritorijā, vai summas, kuras tiek iemaksātas labdarības, kultūras, veselības, izglītības, radošo savienību mērķa fondiem un mērķa programmām, netiek apliktas ar nodokli. Tāpat ir paredzēts, ka tiek izslēgtas no nodokļu aplikšanas tās summas, ko uzņēmumi izlieto no peļņas, lai palīdzētu lauksaimniecības uzņēmumiem un zemnieku saimniecībām. Par 20 procentiem tiek samazināta tā summa no uzņēmuma apliekamās peļņas, ko izmanto invalīdu darbam. Šeit jūs redzat, ka ir pat diferencēti noteikts, cik daudz ir šo invalīdu: jo viņu ir vairāk, jo atvieglojumi ir lielāki. 30 procentu apmērā tiek atviegloti maksājumi arī par valsts pasūtījumiem, kā arī sadzīves komunālo un sakaru uzņēmumiem, kas sniedz pakalpojumus lauku apvidū, jo šeit īpatnējās izmaksas ir lielākas. Līdz ar to šo uzņēmumu darbība lai būtu konkurētspējīga, izmantojot attiecīgo nodokļa atvieglojumu. Pārējās normas ir izklāstītas likumprojektā, ar tām jūs esat jau iepazinušies, tāpat kā mūsu radioklausītāji.

Pēdējais, ko es gribēju teikt, ir, ka paralēli tiem iespaidiem un tām diskusijām, kas bija jau Ekonomikas komisijā un ar citiem speciālistiem, Finansu ministrijai ir jāsagatavo instrukcija par to, kas ieslēdzams pašizmaksā un kas šīs pašizmaksas izmaksās. Nav ietverama pašreizējā metode, kad mums arī ir diezgan ievērojamas darba samaksas izmaksas no peļņas daļas caur tā saucamo materiālās stimulēšanas fondu. Šāda instrukcija ir ļoti nepieciešama, jo šeit ir jābūt skaidrībai, ko ieskaitām pašizmaksā un ko šajā dokumentā neieskaitām. Ar to šī likuma priekšā stādīšanu arī gribētu beigt.

Priekšsēdētājs: Jautājumam vārds deputātam Vaivadam.

J.Vaivads: Man ir jautājums pie 4.panta 6.punkta. Tātad ir runa, ka uzņēmumi, kam ir monopols atsevišķa produkcijas veida ražošanā, tiek papildus aplikti ar nodokli. Manuprāt, praktiski visi uzņēmumi, kas mums pašlaik ir, faktiski ir monopola uzņēmumi. Jautājums ir, kādās robežās tiek salīdzināts – tikai Latvijas teritorijas robežās jeb vēl joprojām ir citi kritēriji? Tas ir pirmais jautājums.

J.Āboltiņš: Latvijas robežās tiešām praktiski katrs ir monopolists. Šo normu šajā likumā mēs vispār pašlaik varam izņemt ārā un izskatīt atsevišķi tad, kad mēs tiksim skaidrībā ar ražošanas monopoliem.

J.Vaivads: Tā, un, ja atļauts, tad vēl vienu jautājumu. Tātad ir runa par to, ka iemaksas dažādos fondos netiek apliktas ar nodokli, pareizāk sakot, tā peļņas daļa, kas tiek virzīta uz šiem fondiem, netiek aplikta ar nodokli. Šeit ir arī rakstīts, ka šādus sarakstus iesniedz republikas Ministru padome. Pirmkārt, es šādu sarakstu neesmu redzējis, otrkārt, man absolūti nav skaidrs šādu fondu statuss un viņu attiecības pret nodokļiem. Vai kaut kur ir šāda fonda pamatreglaments, pamatnosacījumi un tā tālāk? Vai tādi tiek gatavoti, un kādas ir viņu attiecības ar nodokļiem? Tas ir 5.pants, septītā sadaļa. Tas ir veselības, izglītības, bet es uzskatu, ka tur vajadzētu būt arī zinātnes fondam, radošo savienību pasākumiem un tā tālāk. Lūk, par šo fondu statusu un sarakstu.

J.Āboltiņš: Doma bija tāda, ka mums tā vai citādi būs dažādas mērķprogrammas, kuras vajadzēs ar Augstākās padomes akceptu risināt. Piemēram, tā pati minētā Latgales programma. Ja mana atmiņa neviļ, bija rakstīts, ka Ministru padome iesniedz šo sarakstu kopā ar priekšlikumiem par budžetu. Šāds saraksts tiek gatavots, un es domāju, ka uz to laiku, kad mums būs budžets, mēs jau būsim paspējuši tikt skaidrībā arī ar šo fondu sarakstu.

J.Vaivads: Es atvainojos, uz jautājuma otru daļu nav atbildes – šo pašu fondu līdzekļiem, kādas tiem ir attiecības ar nodokļiem?

J.Āboltiņš: Tas ir acīmredzot viens no tiem jautājumiem, kurš mums ar steigu ir jāizstrādā. Tas ir nākošais juridiskais akts par šo fondu tiesisko statusu.

Priekšsēdētājs: Deputāts Kide.

E.Kide: Man gandrīz jautājums atkrīt. Man bija par šo pašu lietu, jo valdības programmā jums bija rakstīts, ka ir tieši paredzēts mērķfonds, – uzkrājums kvalifikācijas celšanai un strādājošo pārkvalificēšanai bezdarba apstākļos. Un arī izglītības fonds. Tieši šo fondu uzkrāšanas procentuālie lielumi. Es saprotu – tad mēs viņus saņemsim kopā ar budžetu.

J.Āboltiņš: Jā, jo uz šo apspriešanu mēs viņus tiešām negatavojām.

E.Kide: Un, ja drīkst, otru jautājumu vēl. Līdz šim uzņēmumi ir pieraduši formēt, uzskaitīt tā, ka zināmā mērā var, manipulējot ar datiem, noslēpt peļņu samērā labi. Vai ir paredzēts kāds mehānisms, lai novērstu šādu stāvokli?

J.Āboltiņš: Jūsu jautājums atgriež mani atpakaļ pie visas mūsu nodokļu koncepcijas, kuras pamatā ir tas, ka visi izdevumu elementi, ienākumu elementi tiek aplikti atsevišķi. Tas bija viens no iemesliem, lai šo slēpšanu izbeigtu, jo, ja pārdzīs no peļņas uz darba samaksu, tad maksās to nodokli.

Priekšsēdētājs: Deputāts Agafonovs.

G.Agafonovs: ^*/Cienījamo ministr! Savās iepriekšējās runās jūs ziņojāt, ka peļņai, kas gūta no reģionālās lauksaimniecības mašīnu ražošanas, būs atlaide. 5.pantā “Nodokļu atlaides” teikts, ka peļņa 30 procentu apjomā no uzņēmuma izmaksām tiek izmantota, lai sagatavotu un apgūtu jaudas./

J.Āboltiņš: ^*/Tas nozīmē, ka lauksaimniecības mašīnu ražošanas jaudu sagatavošanai un apgūšanai uzņēmums saņems otro normu. Ja tas būs valsts pasūtījums./

G.Agafonovs: ^*/Tātad pēc šī ieraksta mums nebūs atlaižu, kas garantētu 30 procentus?/

J.Āboltiņš: ^*/Kāpēc tik pesimistiski? Ja jūs izgatavosiet to mašīnu grupu, kuru Lauksaimniecības ministrija atzīs par nepieciešamu lauksaimniecībai, atlaides saņemsiet, bet, ja ne, saprotiet, par nožēlošanu nē./

G.Agafonovs: ^*/Ja jūs atļausiet, neliels otrais jautājums. 4.panta 5.punkts: “Ja uzņēmuma rentabilitāte ir augstāka par 40 procentiem, tad peļņa par šo paaugstinājumu var tikt aplikta ar nodokli 80 procentu apmērā.” Man liekas, ka te vajadzētu būt kādai skalai. Ja peļņa ir 41 procents, uzreiz 80 procentu nodoklis? Tā neder. Šinī gadījumā kaut kādai gradācijai jābūt. Kas izsaucis tik bargus mērus?/

J.Āboltiņš: ^*/Šis pants vispilnīgāk ataino cilvēku uzskatu gammu, kas piedalījās šī jautājuma apspriešanā. Mēs līdz šai dienai neesam pārliecināti, ka 1991. vai 1992.gadā mēs pilnīgi panāksim cenu veidošanā vienādu līmeni, tas ir, strādājot pēc kādiem ierobežotiem pasūtījumiem, jums ir fiksētas cenas, bet citi, izmantojot savas monopolās iespējas, cenas ir paaugstinājuši. Tāpēc zināma speciālistu grupa ieteica šādu normu./

G.Agafonovs: ^*/Paldies./

Priekšsēdētājs: Deputāte Buķele, lūdzu.

E.Buķele: Es gribētu lūgt jūs precizēt. 1.pantā ir skaidrs, ka uz lauksaimniecības uzņēmumiem šis nodoklis neattiecas. Savukārt 5.pantā ir norāde, ka izskaita ārā zemes un lauksaimniecības nodokli, kuru praktiski maksā visi lauksaimniecības uzņēmumi.

J.Āboltiņš: Mums šī terminoloģiskā neprecizitāte ir ieviesusies tādēļ, ka mēs pieņemam pagaidām konceptuāli šo komplekso zemes un lauksaimniecības nodokli un tur ir zemes norma zem rūpniecības uzņēmumiem, bet jāsauc mums viņš ir pilnā vārdā.

E.Buķele: Paldies. Skaidrs.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāts Ivanovs.

I.Ivanovs: ^*/4.panta 5.punkts: “Ja uzņēmuma rentabilitāte ir augstāka par 40 procentiem, tad 1991.–1992.gada peļņa par šo paaugstinājumu var tikt aplikta ar nodokli 50–80 procentu apmērā no šīs peļņas.” Vai jums neliekas, ka tas, kas teikts pantā, ir pret rentabliem uzņēmumiem?/

J.Āboltiņš: ^*/Es to, ko deputāts... (neskaidri) jau teica, ka, par nožēlošanu, mums 1991.–1992.gadā vēl neizdosies visiem uzņēmumiem ieviest brīvu cenu veidošanu. Un šeit iespējams variants, ka sākas spekulatīvu cenu celšana, spekulatīvas peļņas saņemšana. Tāpēc palikām pie šī formulējuma, kas, iespējams, tiks izmantots, ja valdība redzēs tādu pika novirzi./

I.Ivanovs: ^*/Paldies./

Priekšsēdētājs: Deputāt Šļakota, lūdzu, jūsu jautājumu!

K.Šļakota: Man ir divi jautājumi. Vai jums neliekas, ka 3.panta 3.punktā minētie amortizācijas atskaitījumi, vismaz tādā formulējumā kā tagad, attiektos uz valsts uzņēmumiem un ka šeit jāpadomā par formulējumu, jo mums šodien jāņem vērā privātie uzņēmēji.

J.Āboltiņš: Skaidrības labad es gribētu noprecizēt. Jūs domājat, ka privātražotājiem var būt likuma nenoteiktas amortizācijas atskaitījumu normas?

K.Šļakota: Jā. Varbūt varētu būt noteiktas maksimālās, ko viņš maksā, bet ne jau minimālās.

J.Āboltiņš: Šeit es gribētu tikai paskaidrot vienu, ka amortizācijas atskaitījumi ir tie, kurus mēs atļaujam ietvert cenā. Tātad tie nāk uz mūsu rēķina, un tie nosaka arī savā ziņā valsts politikas ietekmi uz ražotāju.
Piemēram, ja mēs gribēsim ātrāk stimulēt kompjūtertehnikas jeb robottehnikas ieviešanu un tā tālāk, tad bez nodokļu izmaiņām vēl arī tiks paaugstināti amortizācijas atskaitījumi, kas viņam atļauj ātrāk veikt savu atražošanu. Šo priekšrocību, es domāju, mums vajadzētu dot arī privātuzņēmējam.

K.Šļakota: Otrs jautājums. Šeit nav parādīts, vai uzņēmējs maksās nodokļus pēc reģistrācijas vai pēc atrašanās vietas. Šinī sakarībā jautājums arī par filiāļu statusu pie nodokļu maksāšanas.

J.Āboltiņš: Respektīvi, es saprotu, pie tā ir jāpadomā. Mūsu nostāja bija, ka nodokļu maksāšana ir pēc reģistrācijas vietas. Kas attiecas uz filiālēm, ja viņas turpina būt tādas, kā viņas ir pašreizējā statusā, tad tur jau arī mēs strādājam ar vietējām pašvaldībām. Šis jautājums par nodokļu uz līguma pamata maksājumu pārdali caur galveno uzņēmumu un starp filiāli un to pašvaldību, kurā ir filiāle. Bet šis jautājums ir jāizskata acīmredzot vēl atsevišķā dokumentā. To es atzīmēju.

Priekšsēdētājs: Deputāts Drobots.

J.Drobots: ^*/Cienījamo ministr! Jūs jau atbildējāt uz jautājumu par invalīdu problēmām. Bet jūsu atbilde, kad mēs apspriedām pirmo likumu, mani neapmierināja. Liekas, tā neapmierināja arī tos, kas griezās pie manis. Man ir divas vēstules no Neredzīgo biedrības ar lūgumu viņu uzņēmumu atbrīvot no nodokļa. Jūs atbildējāt, ka labdarības mērķi, kuriem šis uzņēmums pārskaita līdzekļus, tiks izņemti no peļņas summas. Bet vai par labdarības mērķi nevar uzskatīt arī tās ražošanas bāzes attīstīšanu, kurā palielināsies darba vietas invalīdiem un atbilstoši viņu piesaistīšana aktīvam darbam? Kāpēc viņus vispār aplikt ar nodokļiem? Viņi nodarbojas ar dzīvokļu celtniecību, dažādu palīgierīču iegādi invalīdiem. Tas neietilpst labdarības mērķos, kā izlasām 5.panta septītajā rindkopā, kur uzskaitīti tikai kultūras, audzināšanas un izglītības pasākumi. Es gribu izvirzīt jautājumu par šo uzņēmumu izsvītrošanu no likuma par aplikšanu ar peļņas nodokli./

Priekšsēdētājs: Tā jau būtu uzstāšanās.

J.Āboltiņš: ^*/Tas jau ir kā priekšlikums. Esmu gatavs pārrunāt šo tēmu un ierakstīt precīzāk. Bet par to, ka nevar atbrīvot maksātāju no nodokļa tikai nosaukuma dēļ, mani neviens nav pārliecinājis, kā arī par to, ka vajag atkāpties, jo zem šī nosaukuma var rasties blakusparādības./

J.Drobots: ^*/Labi. Otrais jautājums. Tirgus ekonomikas apstākļos, īpaši mazos uzņēmumos, vienmēr ir iespēja peļņas pārsūknēšanai darba algas fondā, bet precīzāk – iedzīvotāju ienākumos. Nodokļu aplikšanas tīklā skaidri redzams, ka šeit 35 procenti nodokļu uzlikti peļņai, bet pēc ienākumu tīkla tas mainās. Vidēji tas ir divi procenti. Beigās starpība budžeta atskaitījumos būs, naudu pārsūknējot no viena fonda otrā. Vai vispār ir pareizi uzlikt tik augstu nodokli peļņai un ar to provocēt patērētāju fonda nodokļa naudas pārsūknēšanu citā fondā?/

J.Āboltiņš: ^*/Tas nozīmē, ka jūs vienkārši atbalstāt nepieciešamību, vai to, ko teica Dīmanis – patērēšanas un uzkrāšanas nodokļu attiecību?/

J.Drobots: ^*/Jā, bet gribētu to izskatīt detalizētāk./

Priekšsēdētājs: Deputāte Seile, lūdzu.

A.Seile: Tikai 10 procenti ir paredzēti pagastu budžetos no šī peļņas nodokļa. Ja turpmāk tiek decentralizēta šo pagastu pārvaldīšana un pat skolas un visa infrastruktūra nonāk pagastu rīcībā, vai tas nav par maz? Vai nevajag apmainīt šo procentu vismaz ar rajonam domātiem 20 procentiem?

J.Āboltiņš: Mēs jau runājām šeit priekšpusdien ar Škapara kungu. Es domāju, ka tā minēt nebūtu gluži korekti. Mēs vienojāmies par to, ka mums Valdības municipālais departaments šeit kopā ar parlamentāriešiem apskatīsies ne tikai summas, bet arī pagasta funkcijas. Teiksim, jūsu pieminētā skolas funkcija. Vai skolas funkcija ietver sevī pagasta skolas telpu uzturēšanu un republikas jeb rajona budžets garantē visiem skolotājiem vienlīdzīgi augstu algu jeb vai katrs pagasts maksā tik maz, cik vien viņš var atļauties, jo vairāk viņam nav? Mēs vienojāmies, ka paralēli šai diskusijai jāsaliek pa plauktiņiem pagasta funkcijas un tad jāpieņem galīgais lēmums par 10, 15, 18 vai 22 procentiem.

A.Seile: Jā, bet jūsu projektā šis skaitlis ir minēts, kā es saprotu?

J.Āboltiņš: Mūsu projektā šis skaitlis tika nosaukts, izejot no šodien pagasta pārziņā paredzētajām funkcijām atbilstoši pašvaldības likumam.

Priekšsēdētājs: Deputāts Kurdjumovs.

L.Kurdjumovs: ^*/Cienījamo ministr! Man vispirms jums ievadošais jautājums. Vai lauktehnikas rajonu organizācijas pieder pie reģionālās mašīnbūves tajā gadījumā, ja tām nav valsts pasūtījuma uz konkrētiem mašīnu veidiem?/

J.Āboltiņš: ^*/Pagaidām pēc mūsu priekšstatiem nosaukums nav piederības garantija./

L.Kurdjumovs: ^*/Tādā gadījumā jautājums, tā teikt, polemisks. 6.pantā rakstīts, ka uzņēmumi, kuriem ir atsevišķu produkcijas veidu ražošanas monopols, tiek aplikti ar papildu nodokli. Kā mēs un jūs zinām, lauktehnikas uzņēmumi, to speciālās darbnīcas lielumlielā vairākumā ir monopolisti preču ražošanā laukiem. Kā tagad, vai tie tiks aplikti ar papildu nodokli?/

J.Āboltiņš: ^*/Ļoti īsi. Šeit pieci jautājumi, kas ienākuši agrāk. Droši vien šī norma par pagaidām neskaidro monopola aplikšanu ar nodokļiem no šī likuma vispār jāizsvītro, jautājumu izlemt tad, kad būs likums par monopoliem./

L.Kurdjumovs: ^*/Un pēdējais jautājums. Jūs jau teicāt, ka pēc nosaukuma nevar spriest par būtību, kas ir pilnīgi pareizi, tādi nebūs arī reģionālie mašīnbūves uzņēmumi, jo drīz viņu ražojumiem nebūs pasūtītāju. Bet tie vēl nav norakstīti, sniedz konkrētus pakalpojumus kā kolektīvajām, tā fermeru saimniecībām. Tas ir, to darbs ir un būs veltīts tieši lauksaimnieciskās produkcijas ražošanai. Kāpēc tie nevar būt uzņēmumu ar atlaidēm sarakstā?/

J.Āboltiņš: ^*/Ceru, ka tulkojumā tas nav izlaists, tas ir 5.panta.../

L.Kurdjumovs: ^*/Trešā rindkopa./

J.Āboltiņš: ^*/Jā. Tajā daļā, kur runa par palīdzības sniegšanu lauksaimniecības uzņēmumiem un zemnieku saimniecībām, ka šie izdevumi netiek atskaitīti no apliekamās daļas. Es ceru, ka nav izlaists, jo.../

L.Kurdjumovs: ^*/Nē, es redzu otrajā lappusē, 7. un 8.rindkopā. Bet ko saprast ar palīdzības sniegšanu? Viņiem tā nav vienkārši palīdzība. Viņiem tā ir normāla, dabiska, plānveida darbība. Tas nav vienreizējs pasākums, tā ir pastāvīga viņu plāna sastāvdaļa./

J.Āboltiņš: ^*/Atvainojiet, es palikšu atbildi parādā, jo katram uzņēmumam praktiski ir tāda plānveida darbība, kur viens ar otru plānveidīgi sadarbojas. Pēc statūtiem, pēc darbības rakstura esmu gatavs ar jums diskutēt par šo problēmu./

Priekšsēdētājs: ^*/Paldies./

L.Kurdjumovs: ^*/Labi, tāpēc ka mums dažas lauktehnikas ir sākušas ražot velosipēdus traktoru remonta vietā./

Priekšsēdētājs: Deputāte Albertiņa, es sapratu, atbildi ir jau saņēmusi. Deputāts Simsons, lūdzu.

P.Simsons: Ministra kungs, 4.panta ceturtajā daļā iet runa par kādiem niecīgiem 10 procentiņiem, kurus varētu dabūt vietējais budžets. Sakiet, kāds ir jūsu viedokļa pamatojums, ka šai summai vajadzētu tikt ieskaitītai uzņēmuma kantora atrašanās vietas budžetā, nevis galvenās strādājošo masas, piemēram, filiāles, atrašanās vietā, ja tā varētu teikt.

J.Āboltiņš: Šim jautājumam, ja mēs runājam no ekonomiskās loģikas viedokļa, ir ļoti grūti atrast pamatojumu. Bet dzīves realitāte šodien ir tāda, ka tad, kad mēs izstrādājām visu nodokļu sistēmu, bija autoru grupa, kura pateica, ka iedzīvotāju ienākuma nodoklim ir jābūt tam, kurš nosēžas tur, kur ir, kā jūs teicāt, pārsvarā šie strādājošie. Tātad nevis iekasējot uzņēmuma grāmatvedībā un pēc tam meklējot, vai viņi tur ir vai nav, bet caur attiecīgu ienākuma deklarāciju tieši dzīvesvietās. Šī tēze nav noraidīta, pie tās tiek ļoti rūpīgi strādāts, lai ar 1992.gadu šo mehānismu ieviestu, jo šodien gluži vienkārši ne finansu nodaļas, ne finansu inspekcijas, ne deklarāciju institūts nav gatavs, lai 1991.gadā to sāktu.

Kas attiecas uz to, ko jūs pieminējāt, – “niecīgie desmit procenti”, tie tomēr, pēc Finansu ministrijas, ziņām ir vismaz 80–90 miljoni, un tas ir nedaudz vairāk, nekā šodien tur ieskaitīts. Tā ka šeit vienkārši tālākajā diskusijā mums ar Finansu ministriju vēlreiz ir jāiziet cauri un jāparāda, kā mēs vispār iedomājamies, cik no visas šīs paketes nosēdīsies kādos budžeta līmeņos. Es domāju, tad šis jautājums būs vieglāk saprotams.

P.Simsons: Paldies. Man gan būtu citi skaitļi, bet tā ir debašu tēma.

Priekšsēdētājs: Deputāts Dinevičs.

J.Dinevičs: Ministra kungs, man tāds jautājums. Sakiet, kā šis konkrētais likums un arī visa šī likumdošanas pakete saistās ar iepriekšējo likumdošanu? Konkrēti, kā tas attiecas uz kopuzņēmumiem? Vai viņiem iepriekš bija zināmas atlaides nodokļos vai ne šajos divos gados, kamēr viņi sāka veidoties un uzsāka darbību? Tāpat arī par šiem kapitālpārvadājumiem uz vienu un otru pusi – tur laikam bija nodoklis 20 procenti. Kā šī pakete saskaņojas ar šo iepriekšējo likumdošanu un vai šeit likumam ir atpakaļejošs spēks vai nav?

J.Āboltiņš: Mūsu skatījumā, viņš saskaņojas ar iepriekšējo likumu.

J.Dinevičs: Tātad tie, kuriem ir kaut kādas atlaides uz šo brīdi un kuriem vēl nav iztecējuši šie divi gadi, viņas saglabājas?

J.Āboltiņš: Nē, tad es atvainojos, es tiešām nesapratu jūsu jautājumu. Mūsu skatījumā, šīs likumpaketes ieviešana izbeidz visu iepriekšējo likumu darbību.

J.Dinevičs: Bet tādā gadījumā, ja cilvēki ir noorientējušies, tad viņiem draud izputēšana, bankrots. Varbūt kāds ir uzsācis savu uzņēmumu, orientējoties uz šiem diviem gadiem, un jūs pašreiz viņam liedzat šādas iespējas?

J.Āboltiņš: Nu, es domāju, ka tas ir jautājums, kurš tādā gadījumā Finansu ministrijā, finansu inspekcijā ir katrā konkrētā gadījumā jāiziet cauri, jo mūsu pieredze gan rāda pretējo, ka, izmantojot šos divus un trīs gadus nodokļu atlaides, divus gadus tiek iekasēti līdzekļi sev un pēc diviem gadiem viņi vispār pazūd un parādās atkal jauni.

J.Dinevičs: Paldies.

Priekšsēdētājs: Deputāts Zatuliviters.

V.Zatuliviters: ^*/Man, ja atļausiet, divi jautājumi. Pirmais jautājums. Sāksim gandrīz ar šī likumprojekta beigām. Šeit, runa par to, ka tiks izstrādāta instrukcija šī likuma pielietošanai. Iespējams, tā ir nepieciešama. Sakiet, lūdzu, vai neiznāks tā, kā agrāk? Par nožēlošanu – tradicionāli. Instrukcijas bija tik sīkas un tik dzelžainas, ka progresīva likuma lietošana kļuva par nulli. Vai ir kādas garantijas?/

J.Āboltiņš: ^*/Domāju, ka garantija mums ir demokrātisks parlaments, kas mūs palabos, ja sāksim ne tā darboties./

V.Zatuliviters: ^*/Paldies. Un otrais jautājums. 5.panta trešā rindkopa, kur runa ir par atlaidēm. Šeit ir frāze “...tajā skaitā kultūras, veselības uzlabošanas un izglītošanas pasākumiem”. Mani interesē konkrēts jautājums. Piemēram, Ebreju kultūras biedrība, Ukraiņu kultūras ekonomiskais centrs, kas sāk funkcionēt, ir kaut kāda ražotne, kas, iespējams, gūst kaut kādu peļņu ar mērķi radīt savai biedrībai materiālo bāzi. Vai tas tiks aplikts ar nodokli?/

J.Āboltiņš: ^*/Ja viņi ražos preces, gūs ienākumus, kas netiks izmantoti savai kultūrizglītojošajai darbībai, tiks aplikts./

V.Zatuliviters: ^*/Paldies. Viss skaidrs./

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Repšem.

E.Repše: Viena īpašnieka uzņēmuma gadījumā uzņēmuma peļņa reizē faktiski ir šī īpašnieka ienākums, ar kuru viņam ir tiesības patvaļīgi rīkoties. Kuru nodokli šajā gadījumā viņš maksās – peļņas vai iedzīvotāju ienākuma nodokli?

J.Āboltiņš: Es domāju, ka arī viena īpašnieka uzņēmuma gadījumā paša īpašnieka sociālo garantiju ziņā viņam finansiāli būtu jāsadalās divās daļās – kā personai, kas veic savu privātdzīvi, un kā uzņēmējam, kuram ir uzņēmums. Šajā gadījumā nav runas par nodokļu vienkāršošanu. Bankrota jautājumi, piedziņas jautājumi attiecībā pret uzņēmējiem un tā tālāk var daudzos gadījumos viņu izputināt. Es no šā jautājuma izdaru vienu secinājumu, ka mums acīmredzot šeit iespējami īsā laikā šī lieta ir jāsaved skaidri juridiskā kārtībā.

E.Repše: Paldies.

Priekšsēdētājs: Jautājumu vairāk nav. Sākam debates. Man sekretariāts ir iesniedzis sarakstu. Debatēs pieteikušies pagaidām deviņi deputāti. Vispirms runās deputāts Buls, kuram iepriekšējās debatēs mūsu noteiktā reglamenta dēļ nebija iespējas runāt.

A.Buls: Godātie deputāti, valdības pārstāvji! Es runāšu par to sadaļu, kur ir peļņas sadalījums pa atsevišķiem budžetiem – republikas, rajona un tālāk pagasta un pilsētas budžetu. Nevaru piekrist Ekonomikas komisijas ieteiktajam labojumam pie sākuma likumprojekta, kurā ir noraidīts šis triju pakāpju sadalījums un atstāts divu – republikas – 70 procentu un pašvaldības – 30 procentu. Kas ir pašvaldība? Nebūs pareizi šī nodokļa daļu ieskaitīt kādā budžetā, ja mēs likumā neiestrādāsim normu – konkrētu peļņas daļu. Runājot par rajona budžetu, jautājums ir ļoti problemātisks, vai vispār tā ir pašvaldība. Ja sadala, tad pirmām kārtām noteikti būtu jāparedz jau likumā, kāds procents no nodokļa ienāks pagasta un kāds – pilsētas budžetā, kur atrodas šie uzņēmumi. Tāpēc iesaku obligāti atstāt šo normu pirmajā variantā, pie tam mainīt attiecību: rajonam – 10 procenti, pilsētai vai pagastam – 20 procenti. Tieši otrādi, jo infrastruktūra ar nākošo gadu, ja mēs sakārtosim visus nodokļus tā, kā pašreiz paredzēts, un katrā likumā par nodokļiem iestrādāsim šo normu, kāda daļa no nodokļa pienākas tieši pašvaldībai, varēs droši būt par to, ka vietējā pašvaldība finansēs visu infrastruktūru – skolas, profesionāli tehnisko izglītību, poliklīnikas, ceļu remontu, visu pārējo, un tas arī jādod pašvaldībai. Savukārt jādod viņai līdzekļi, ja mēs gribam reālu pašvaldību. Tas ir pirmais.

Tālāk – mani neapmierina plašas instrukcijas ievietošana šajā peļņas nodoklī. Ir veselas divas lapaspuses, ja ne vairāk. Tur izklāstīta instrukcija, kā rēķināt pašizmaksu un kas tā tāda – bilances peļņa. Vai ir vajadzība? Mēs jēdzienus “finanses un peļņa” saprotam no viena vārda, tur paskaidrojums nav vajadzīgs. Ja tiem, kas darbojas uzņēmumos, pasaka, ka tā ir bilances peļņa, tad tālāk instruktāža nav vajadzīga. Tāpēc nebūtu tur nekādas jēgas iestrādāt visu, bet parādīt, kā aprēķina viņu no momenta, kad ir bilances peļņa, ejot tālāk līdz ar nodokli apliekamai peļņai. Lūk, šo starpību tad arī parādīt, kas no bilances peļņas tiek atskaitīts un kas tiek pieskaitīts. To arī tikai būtu jāatstāj, tā ka visu to lielo aprēķinu varētu strīpot ārā.

Un trešais jautājums, faktiski ne jautājums, bet pārdomas. Tā kā man neiznāca parunāt pie iepriekšējā nodokļa, “jumta” nodokļa, gribētu izmantot pašreiz iespēju un izteikt savas bažas par visu nodokļu paketi tādā ziņā, ka neredzu seguma, budžetam neredzu seguma pie tiem izdevumiem – 5,8 miljardi un pie nodokļu summas 3,5 miljardi. Šim deficītam es neredzu seguma. Tāpēc bažas manī rada visa šī nodokļu pakete – viņa nav sasieta ar nākošā gada budžetu. Es saprotu, ka nodokļiem nav tikai budžeta veidošanas mērķis, viņiem ir arī uzņēmējdarbības stimulēšana. Bet tomēr budžeta veidošanā, un sevišķi pašreiz, republikas stabilitātes, tā teikt, sākumā, republikas nostiprināšanas gadījumā tas būtu ļoti svarīgi. Vajadzētu nopietni padomāt, lai būtu šī sabalansētība.

Bez tam mēs neredzam, kādi vēl ārpus nodokļiem būtu budžeta ieņēmumu avoti. Tas nav pašreiz mums zināms, tas nav atklāts, cik lieli tie būs. Varbūt viņi segs šos 2,3 miljardus, bet varbūt nesegs. Man ir lielas bažas, ka viņi nekādā gadījumā nevarētu segt. Kas paliks? Tranzītostas. Nez, vai tas spēs segt šos ārpusnodokļa budžeta ienākumus. Tāpēc šoreiz visiem pārējiem nodokļiem vajadzētu pie likmēm padomāt un arī padomāt par šo budžeta sabalansētību. Varbūt budžeta izdevumu daļu samazināt, sevišķi attiecībā uz pārējiem izdevumiem pa nozarēm, kas ir rūpniecībai, kur mazumcena ir mazāka, vairumcena lielāka, lai uzņēmējdarbību varētu stimulēt? Lūk, šajā starpībā arī it kā parādās šo nozaru finansēšana. Tur nav investīcijas, tur ir tieši šī starpība segta. Vai tas ir vajadzīgs? Lai gan tas ir nežēlīgi, tomēr mums būtu jāpasaka: ja nevaram sabalansēt budžetu, tad jāmaina cenu politika. Vismaz būt godīgiem un nemānīt tautu. Ja nevaram sabalansēt, tad jātaisa tādas mazumcenas, kas neprasa dotāciju attiecīgai rūpniecības, transporta vai citai radošajai nozarei. Tas būtu jāpasaka un budžetā jāiestrādā.

Priekšsēdētājs: Paldies jums par laika ekonomiju. Vārds deputātam Atim Kramiņam.

A.Kramiņš: Cienījamo priekšsēdētāj! Cienījamie kolēģi! Šī likumprojekta sakarībā es gribētu runāt par vienu tādu diezgan nelielu sfēru, kura, manuprāt, šajā likumā nav pietiekami izdalīta. Šis jautājums jau pacēlās vairāku deputātu runās. Es gribētu runāt par tiem cilvēkiem, kuriem liktenis laupījis vienu vai otru organisma funkcionālo spēju, un tie, kā zināms, ir invalīdi. Man liekas, visa šī mūsu iepriekšējās valsts prakse ir pierādījusi to, ka viņa nav varējusi sekmīgi risināt visas sabiedrības sociālās vajadzības kopumā. Īpaši jāsaka par šiem cilvēkiem, jo pašlaik invalīdu stāvoklis un viņu sociālā aprūpe arī nav sasniegusi nekādus lielus kalngalus. Šie cilvēki, kā zināms, ir apvienojušies dažādās biedrībās. Biedrības ir nodibinājušas savus ražošanas mācību uzņēmumus, kur viņi strādā. Varbūt strādā ne tamdēļ, lai iegūtu kādu peļņu, bet tikai tamdēļ, lai viņi justu savu piederību sabiedrībai un justu, ka viņi arī ar savu darbu var nest sabiedrībai kādu zināmu labumu, kaut gan bieži vien šie uzņēmumi praktiski nekādu peļņu nenes. Un ko mēs redzam? Mēs redzam, ka šajā likumā mums arī ir paredzēts aplikt šos uzņēmumus ar peļņas nodokli. Bez tam, kā mēs zinām, visi šie peļņas līdzekļi praktiski tiek izlietoti šo pašu invalīdu sociālajai aprūpei, viņu rehabilitācijai, tiek izmantoti dzīvokļu celtniecībai, tiek izmantoti ārstniecības bāzu paplašināšanai utt., u.t.jpr. Un arī pašlaik pēc spēkā esošās likumdošanas šie mācību uzņēmumi nemaksā valstij nekādu nodokli. Ja mēs iepazināmies ar PSRS jauno likumu, kurš stājas spēkā no 1.janvāra, arī tur invalīdu biedrības netiek apliktas ar nodokļiem. Arī Lietuvas Republikā, cik man ir zināms, pieņemts šis likums par peļņas nodokli, arī tur šie invalīdu uzņēmumi netiek aplikti ne ar kādu peļņas nodokli.

Ja mēs atstāsim likumu tādā redakcijā, kādā tas ir pašlaik, tad mēs varam kļūt par pirmo valsti varbūt pasaulē, kas no invalīdu darba centīsies iegūt sev kādu zināmu peļņu. Var piekrist ministra Āboltiņa teiktajam par to, ka bieži vien zem šo mācību ražošanas uzņēmumu izkārtnes veidojas pavisam citi uzņēmumi, kur nemaz nestrādā tik daudz invalīdu un invalīdu darbs nav noteicošais šajos uzņēmumos. Tamdēļ es piedāvāju labojumus, pieejot šai lietai mazliet diferencēti un apmēram tamlīdzīgi. Tā, 5.panta 1.punkta 8.apakšpunktu izteikt šādā redakcijā attiecībā uz tiem, kam peļņas nodoklis tiek samazināts: “Par summu 50 procentu apmērā no to uzņēmumu peļņas, kas izmanto invalīdu darbu, ja viņu skaits nav mazāks par 30 procentiem no strādājošo skaita.” Apakšpunkta otro daļu svītrot un 5.panta 3.punktu izteikt šādā redakcijā: “No nodokļu maksāšanas tiek atbrīvoti invalīdu biedrību mācību ražošanas uzņēmumi un apvienības, ja invalīdu īpatsvars šajos uzņēmumos ir lielāks par 50 procentiem.” Un tālāk kā tekstā.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Geigem.

I.Geige: Es būtībā gribēju runāt par to, ko Atis Kramiņš teica. Es esmu cieši saistīts ar Latvijas Republikas Nedzirdīgo biedrību, un tur ir zināmi satraukumi par to, ka paredzēts no viņu ražošanas uzņēmumiem ieturēt peļņas nodokli. Vakar izlasīju arī “Rīgas Balsī” par Neredzīgo biedrību, kur ir tas pats. Es arī uzskatu, ka visi līdzekļi no peļņas, ko iegūst šie uzņēmumi, tiek izlietoti labdarības mērķiem. Tādēļ es nevaru piekrist tam, ko no rīta teica Āboltiņa kungs, kad viņam tādu jautājumu uzstādīja, jo būtībā cilvēki, kas tur strādā, ir invalīdi. Viņi nav vainīgi, ka viņu veselība ir bojāta. Šīs biedrības, kā jau tas ir zināms, ir dibinātas ar nolūku nodrošināt viņu sociālo aizsargājamību. Nodrošināt viņu vispusīgu rehabilitāciju, kas ietver gan nodrošinājumu ar darbu, gan ar dzīves un sadzīves apstākļu uzlabošanu, medicīnisko apkalpošanu, iesaistīšanu kultūras dzīvē. Ir paredzēts, ka visu šo iegūto peļņu viņi izmanto tieši šiem mērķiem. Es tādēļ ierosinu 5.panta 3.punktu papildināt, ka no nodokļu maksāšanas tiek atbrīvoti neredzīgo un nedzirdīgo biedrību mācību kombināti. Es lūgtu visus klātesošos piekrist tam, ko teicu es un arī Atis Kramiņš. Jums būs pateicīgi daudzi tūkstoši nelaimīgo cilvēku, kas grib dzīvot tādu pašu pilntiesīgu dzīvi kā mēs.

Priekšsēdētājs: Paldies jums arī par laika ekonomiju. Vārds deputātam Kurdjumovam.

L.Kurdjumovs: ^*/Cienījamo Prezidij, cienījamie kolēģi! Es atceros, ka pirms trim gadiem Padomju Savienībā un arī Latvijā tika ieviesta statistiskā atskaite par vairumtirdzniecību. Visi uzņēmumi, kas nodarbojas ar materiāli tehnisko apgādi, savienības resoriem atskaitījās par to, cik preču viņi pārdevuši tā saucamajā vairumtirdzniecības režīmā. Šīs statistiskās ziņas bija priekšmets apspriešanai, prēmēšanai, sodīšanai, apbalvošanai, kaut gan jau tad visiem bija skaidrs, ka plašam produkcijas sortimentam, kas nonāca republikā caur materiāli tehniskās apgādes kanāliem, vairumtirdzniecība bija tikai lozungs, caur to iegādāties patērētājam kaut ko tiešām vajadzīgu bija vienkārši smieklīgi. Darbojās cieta sadales sistēma.

Šodien mēs runājam par tirgu un par savstarpējām attiecībām tirgus iekšienē, kad cenu nosaka tas, kas pārdod, bet pircēja iespēja atkarīga no tā, cik biezs ir maks. Un lieliski saprotam, ka tas, kuram maks biezāks, var pirkt un, ja izdevīgi, pārdot tālāk. Kur ir jautājums? Ja tad bija deficīts, kad mēs pasūtījām, noteicām patēriņu, pasūtījām rezerves daļas, komplektējamos materiālus, kokmateriālus, ķīmijas produkciju, tehniskās gumijas izstrādājumus, saņēmām ar deficītu, tad šodien varam teikt, ka salīdzinājumā ar 1990.gadu, kurā dzīvojam, uz 1991.gadu ar agroresursu organizācijām līgumi noslēgti ne vairāk kā 14 procentu apjomā, un mums priekšā vēl lielāks deficīts, jo sevišķi uz resursiem, kas vajadzīgi laukiem. Tas nozīmē, ka laukos lauktehnikas uzņēmumiem būs jāražo papildus vēl vairāk, būs jāatjauno rezerves daļas, lielākos apjomos jānodarbojas ar tehnisko apkalpošanu, ar kapitāliem remontiem, ar pilna komplekta remontiem. Piebildīšu, ka katrs zemnieks zina: samontēt traktoru no jaunām rezerves daļām ir vieglāk nekā vecu traktoru izjaukt, atjaunot sastāvdaļas un atkal samontēt. Tagad lauksaimniecības tehnikas pilna komplekta kapitālais remonts un rezerves daļu izgatavošana uz vietas pa lielākai daļai ir nerentabla, zaudējumus sedz citi darbi, jo tādi lauksaimniecības uzņēmumi patiesībā ir mazi koncerni, kas nodarbojas ar transportu, ar materiāli tehnisko apgādi, dažādiem pakalpojumiem, remontu, dažādu rīku izgatavošanu – viena nozare izvelk citu, ja tā cieš zaudējumus. Bet, ja mēs tādai organizācijai nedosim atvieglojumus, tad esmu pārliecināts, ka tā likvidēsies, reizē ar to varēs likvidēt arī laukus. Cits jautājums, ka var palielināt prasības gan kvalitātes, gan apjomu ziņā.

Rīt notiks rajonu lauktehniku vadītāju sanāksme, kurā piedalīsies arī vairāki mūsu parlamenta deputāti. Viņi lauktehniku vadītājiem izskaidros to nodokļu politiku, par kuru mēs šeit spriežam. Es ļoti gribētu, lai šajā sanāksmē, kas notiks rīt Lauksaimniecības ministrijas 305.auditorijā pulksten 10 no rīta, piedalītos arī Ekonomikas ministrijas pārstāvji, izskaidrotu, uz kurieni vedam viņu organizācijas laukos, kas nav mazāk svarīgas kā paši lauki. Paldies!/

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Krastiņam.

E.Krastiņš: Cienījamie deputāti! Diemžēl priekšpusdienā, manuprāt, diezgan bieži ieskanējās un izskanēja diezgan vienkāršota pieeja nodokļu lomai sabiedrībā, uztverot tos tikai kā zināmu ekvivalentu par sabiedrības pakalpojumiem. Taču vienkāršotu pieeju tajās valstīs, kur nodokļus izstrādā jau gadiem ilgi un kur tie ir būtisks politisks valsts instruments, sauc par nodokļu ekvivalences teoriju. Diezgan vienkāršoti šāda pieeja te izskanēja, atstājot ēnā varbūt citas funkcijas, kas piemīt nodokļiem. Kā zināms, nodokļi ir valsts sabiedriskās un saimnieciskās politikas instruments līdzekļu pārvietošanā no vienas nozares uz citām, struktūras mainīšanā, ekonomikas stabilizācijā, arī nacionālā ienākuma pārdalē. Diemžēl visai maz tika analizēta šī mūsu veidojamā nodokļu sistēma no racionālas nodokļu sistēmas pazīmju viedokļa, tas ir, cik viegli būs iekasēt šos nodokļus. Mēs zinām, ka arī Amerikā, piemēram, 100 miljardi aiziet garām federālajam budžetam vienkārši tāpēc, ka tos neizdodas iekasēt. Cik labi būs izlīdzināts šis nodokļu smagums starp dažādiem iedzīvotāju slāņiem, jo skaidrs ir arī tas, kaut arī nodokļus maksās uzņēmumi, beigu beigās tie tādā vai citādā veidā tiks pārlikti uz mums, uz katru vienkāršo iedzīvotāju šeit Latvijā. Galīgais maksātājs jau beigu beigās būs tāpat viņš. Cik labi tas iedarbosies uz mūsu tirgus konjunktūru? Ja mēs pieejam no nodokļu ekvivalences teorijas viedokļa, te arī varbūt būtu atbilde uz to, cik tad augstiem jābūt nodokļiem, jo te princips varētu būt pavisam vienkāršs – cik augsts ir pieprasījums mūsu sabiedrībā pēc valsts pakalpojumiem, tik augsti nodokļi mums ir jānosaka.

Pašlaik mūsu sabiedrībā, apzināmies to labi, pieprasījums pēc valsts pakalpojumiem ir ārkārtīgi liels un varbūt lielāks un daudz lielāks nekā jebkurā citā valstī, vismaz tādā valstī, kur ir tirgus ekonomika, jo pašlaik valsts pakalpojumu veidā mums ir izglītība pilnā apjomā, medicīna pilnā apjomā, sociālā nodrošināšana un pat ārkārtīgi daudzas dotācijas pie ražojumiem. Tātad nodokļu likmju galīgo lielumu acīmredzot nevarēs noteikt nekā citādi, kā tikai, saistot ar to, kādus pakalpojumus, cik lielos apmēros valsts gatavojas sniegt nākamajā gadā mūsu valstī, mūsu sabiedrībā. Un, ja no šādas pieejas skatām peļņas nodokli, kāda tad īsti ir peļņas nodokļa funkcija, par kādiem pakalpojumiem tad galu galā uzņēmumam ir jāmaksā šis peļņas nodoklis? Viena no pieejamām varētu būt tāda, ka uzņēmums maksā peļņas nodokli par to, ka valsts dod tam tiesības ierobežot savu atbildību un atvieglo viņam iespēju piekļūt kapitālam. Vismaz tā tas ir tirgus ekonomikas ietvaros, un tā acīmredzot mēs, orientējoties uz šādu ekonomiku, gribam panākt šādu situāciju uz šādu ekonomiku, gribam panākt šādu situāciju arī pie mums, proti, par tiesībām izlaist akcijas, par tiesībām izlaist vērtspapīrus, ierobežot savu atbildību. Šādā skatījumā mums tad peļņas nodoklis ir ārkārtīgi rūpīgi jāapsver un peļņas nodokļa likmes ārkārtīgi rūpīgi jāsaskaņo ar mūsu pašreizējo likumprojektu par iedzīvotāju ienākuma nodokli. Diemžēl, izdarot rupjus aprēķinus, es redzu, ka šīs likmes diezgan krasi atšķiras. Tā, piemēram, pēc pašreiz mums iesniegtajiem Ekonomikas komisijas priekšlikumiem līdz 15 000 rubļu gadā peļņas gadījumā jāmaksā 13 procentu peļņas nodoklis. Savukārt par iedzīvotāju ienākumu pēc pamattabulas pie 15 tūkstošiem rubļu ienākuma gadā šis nodoklis ir 25 procenti. Kāpēc šādas būtiskas atšķirības? Tas pats būs arī pie maksimālām likmēm. Augot likmēm, būs 35 un 25procenti, un tikai kaut kur jau pie augšējās robežas šīs likmes sāks izlīdzināties. Es domāju, ka te Ekonomikas komisijai tomēr būtu rūpīgi jāpārdomā un jāsaskaņo šīs likmes, jo pašreizējā koncepcijā ar iedzīvotāju ienākuma nodokli mums tiks aplikti arī privātuzņēmēju ienākumi. Tātad būtībā viņi var tikt nostādīti grūtākā un neizdevīgākā situācijā, kaut arī es tomēr saprotu, ka mūsu valsts politika ir tieši veicināt privātuzņēmības attīstību, tātad šim nodokļu režīmam jābūt tomēr zināmā mērā izdevīgākam.

Šajā pašā saistībā arī par to, kam tiek piešķirti atvieglojumi. Peļņas nodokļa likumprojekta 5.2.punktā ir noteikts, ka zināmi nodokļa atvieglojumi būs mazajiem uzņēmumiem, kas par tādiem atzīti Latvijas Republikas likumdošanā noteiktajā kārtībā. Es domāju, ka šis peļņas nodokļa likums būtu arī vieta, kur būtu jāpasaka, kas tad tie ir par mazajiem uzņēmumiem, ko mēs atzīstam, kas mums tagad ir jāatzīst, kāda būtu mums tagad pareizā pieeja. Es zinu, ka Lielbritānijā par mazo uzņēmumu atzīst tādu uzņēmumu, kura peļņa gadā ir zem 100 tūkstošiem sterliņu mārciņu. Vai šāda pieeja būs pareiza Latvijas apstākļos? Es saprotu, ka šādu pieeju atkarībā no peļņas masas var pielietot stabilā ekonomiskā situācijā, kur visās nozarēs ir apmēram vienāds rentabilitātes procents. Kas būs mūsu kritērijs, ar ko mēs atzīsim uzņēmumu par mazu un tādā veidā tam dosim priekšrocības? Tirdzniecības un pakalpojumu komisija izdebatēja šo jautājumu, iesniedza arī savus priekšlikumus par kritēriju izmantot strādājošo skaitu un atzīt par mazu uzņēmumu tādu, kurā strādā līdz 20 strādājošajiem, jo pašlaik viens no svarīgākajiem uzdevumiem mūsu tautsaimniecībā ir veidot šādu decentralizētu ekonomiku, decentralizētu ražošanu, tādā veidā arī dodot zināmus atvieglojumus viņiem attīstībā.

Nākamā problēma, ko es šeit gribētu akcentēt, – par to runāja arī iepriekšējās debatēs viens no deputātiem–, ja mēs izmantojam dažādas nodokļu likmes, apliekot dažādu nozaru uzņēmumus, tad šeit līdz galam arī jāatrisina problēma par šo uzņēmumu grāmatvedības uzskaiti. Savādāk būs noteikti tādi uzņēmumi, kuri centīsies noslēpt šos ienākumus no rentablajām ražotnēm, rūpnieciskajām ražotnēm, kaut kādā veidā pārdalot šos ienākumus lauksaimnieciskajā ražošanā, noteikti notiks šādas te rūpnieciskās ražošanas novirzīšanās uz laukiem, slēpjot šādus ienākumus zem lauksaimnieciskās ražošanas. Tāpēc es domāju: ja mēs pieņemam šādu koncepciju, ka lauksaimniecība tiek aplikta atšķirīgā kārtā no citām nozarēm, tad arī jānosaka, ka tām ražotnēm, kuras nodarbojas ar nelauksaimniecisku ražošanu, ir nepieciešama atsevišķa grāmatvedības uzskaite, atsevišķa bilance, lai tur tiktu novērstas visas iespējamās nelikumības.

Saistībā ar šo lietu es domāju, ka mums šīs apspriešanas gaitā arī jāpadomā par tiem uzdevumiem, kas mums ir jādod Finansu ministrijai, Valsts statistikas komitejai un varbūt arī citām iestādēm lēmumā, pieņemot visu šo nodokļu sistēmu. Viens no punktiem šajā lēmumā varētu būt – uzdot steidzamā kārtā pārskaitīt pašreizējo grāmatvedības uzskaites sistēmu, kura, nu, jāsaka atklāti, ne mazākajā mērā neatbilst šādām ekonomiskajām attiecībām, kādas mēs gatavojamies veidot Latvijā. 3.1. un 3.3.punktā ir minēti arī amortizācijas un remontu atskaitījumi likumdošanā noteiktajā kārtībā. Gribētu deputātiem atgādināt, kas šī ir par likumdošanu. Tās ir PSRS Finansu ministrijas un Statistikas komitejas kopēji izdotās instrukcijas. Domāju, ka šajā lēmumā jāuzdod mūsu Latvijas Republikas Finansu ministrijai kopā ar Statistikas komiteju izstrādāt savas instrukcijas šajā jautājumā un steidzamā kārtā pieņemt.

Un, beidzot, par 5.1.punktu, tas ir, par atskaitījumiem kultūras fondos un citos šāda veida fondos. Cik es esmu pētījis citu valstu likumdošanu šajā jautājumā, visur šie atskaitījumi ir ierobežoti: Beļģijā – 5%, Francijā – 5%, Holandē – 6%. Arī es aicinātu šeit noteiktu konkrētu ierobežojumu apliekamajai daļai, citādi var izveidoties tāda situācija, ka kāda uzņēmuma vadītājs, gribēdams vienkārši iespītēt savai pašvaldībai, var visu savu peļņu mierīgi aizskaitīt kādā fondā. Man nav nekas pret kultūru, bet es uzskatu, ka nevar atstāt pašvaldību šādā te nenoteiktības stāvokli. Šeit noteikti kāds ierobežojums ir vajadzīgs, un arī iesniegtajos priekšlikumos ir piedāvāts 10 procentu ierobežojums, ko neapliek.

Runājot par stilu šajā likumdošanā, es domāju, ka beidzot būtu mums jāatsakās no šīs republikas ar mazo burtu un jāsāk cienīt savu valsti, un lietot nosaukumus “Valsts” un “Republika” ar lielo burtu, kā arī atteikties no šī dīvainā termina “republikāniskais” visos šajos likumprojektos.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vēl debatēs ir pieteikušies pieci deputāti. Situācija ir tāda, ka mēs varētu izskatīt ierosinājumu 15.15 balsot. Nekādu pārtraukumu, kolēģi, tas ir garais darba cēliens. Pēc tam būs pusotra stunda, tagad mums iznāk divas stundas. Izsakiet savu attieksmi pret balsošanu 16.15, tas ir, pirms pārtraukuma. Pārtraukums būs 16.30. Rezultāts: 103 balsis par, priekšlikums ir pieņemts.

Vārds deputātam Gavrilovam.

M.Gavrilovs: ^*/Cienījamie deputāti! Peļņas nodoklis pēc svarīguma droši vien ir otrais pēc iedzīvotāju ienākuma nodokļa. Piedāvātais variants kopumā, ja uz to skatās konceptuāli, ir pieņemams, likme pietiekami saudzējoša – 35 procenti, turklāt, sekojot Rietumu nodokļu aplikšanas labākajām tradīcijām, piedāvāts vesels atvieglojumu saraksts. Protams, šeit vēl daudz ko vajag precizēt, daudz nāksies mainīt, izmantojot gūto pieredzi. Tomēr kopumā, ja pieiet konceptuāli, šodien var šo likumprojektu pieņemt.

Pirmkārt, mums tā ir iznācis, ka principā 15 likumprojektos par nodokļiem koncepcija ir kārtībā, likumprojekti, iespējams, nav slikti, bet, ievērojot to, ka šī pati peļņa figurē vēl apmēram desmit citos likumprojektos, tas ir, – nodokļos, kur objekti ir dažādi, bet avots – vienīgais – tā pati peļņa. Tāpēc, apspriežot citus likumprojektus, mums vēlreiz labi jāieskatās un jāredz, ka 35 procenti nav vienīgais nodoklis. Salīdzinot ar Rietumiem, 35 procenti ir lieliski. Bet mums ir vēl milzīgs skaits citu likumu par nodokļiem. Kā tie sabalansēsies? Tas rūpīgi jāanalizē pa uzņēmumu grupām, pa dažādiem modeļiem.

Tālāk mums ir preambula. Kas ir peļņas maksātāji? Šeit ir norāde tikai uz juridiskām personām, kas veic uzņēmējdarbību. Iespējams, ka atsevišķs indivīds, es pieļauju arī tādu abstraktu situāciju, var fiksēt sevi juridiskas personas kvalitātē, bet man liekas, ka tādas formālas pazīmes vien nepietiek. Kur klasiskais tradicionālais ekonomiskais dalījums: darba alga un peļņa? Darba alga parādās tur, kur ir algots darbinieks. Tāpēc man liekas, ka nebūtu nekā slikta, ja preambulā parādītos teikums, kas norādītu, kur beidzas juridiska persona un kur sākas algots darbs. Tad mums parādīsies peļņas kritērijs.

Tālāk. 4.panta 5.punktā teikts: ja uzņēmuma rentabilitāte pārsniedz 40 procentus, tad peļņas nodoklis 1991.–1992.gadā par šo pārsniegto var būt 80 procenti no peļņas normas, kas noteikta likumā par aplikšanu ar nodokļiem. Šaubas, ko šeit izteica ekonomikas ministrs, saprotamas. Ja man atmiņa neviļ, pat naftas cenu paisuma periodā, kas 70.gadu beigās bija radies sakarā ar strukturālo krīzi, kad naftas kompānijas guva milzīgu peļņu, tika pieņemts Zālamana lēmums šo peļņu dalīt uz pusēm. Man liekas, ka tagad šo ceļu nav jāiet, tāpēc ka nezinām, cik strauji cena pašreizējos tirgus apstākļos var paaugstināties. Un vienkārši tā 80 procentus – tas tomēr ir ļoti neracionāli. Ja rodas aizdomas, kur kādi nevēlami procesi jāpiebremzē, tad mēs šeit nedrīkstam nožņaugt to nodokļu bāzi, kas attīstās. Tādos gadījumos pats optimālākais lielums – 50 pret 50. Es lūdzu to ievērot, jo 50 pret 50 līmenī budžets saņems daudz vairāk, nekā jebkādu iniciatīvu apspiežot. Šeit var parādīties dažādi šī procesa varianti.

Un pēdējais par 5.pantu, kur veselas rindkopas veltītas dažādām nodokļu atlaidēm: peļņa netiek aplikta ar nodokli, ja tā iemaksāta labdarības pasākumos, tajā skaitā kultūras, veselības uzlabošanas, izglītības un radošo savienību akcijās, mērķprogrammās un fondos. Tālāk ir šāds ieraksts: “Fondu un programmu sarakstus iesniedz Ministru padome kopā ar budžetu projektiem.” Es ierosinu piebilst, ka tādu fondu sarakstu Ministru padome var iesniegt tikai valsts uzņēmumiem, bet visiem pārējiem – tās ir viņu tiesības, kādos fondos un cik pārskaitīt. Ministru padomei nav tiesību to ierobežot, ja runa ir par demokrātisku valsti.

Lūk, tādas ir pagaidu piezīmes. Vēlreiz atkārtoju: konstrukcija ir pieņemama, bet tā atkarīga no paketes, tās koncepcijas, kādu mēs pieņēmām, bet koncepcija savukārt no likmēm katrā konkrētā likumā, tas ir, jāizrēķina visas procentu likmes katrā likumprojektā, lai labā ideja, kas šeit ielikta, nepazustu. Paldies par uzmanību./

Priekšsēdētājs: Paldies jums par laika ekonomiju. Lūdzu, deputāts Vaivads.

J.Vaivads: Cienījamo priekšsēdētāj! Cienījamie kolēģi! Es domāju, ka ar nodokļu likumu valsts lielā mērā pauž attieksmi pret tām vērtībām, kuras viņa uzskata sabiedrībā par vērtībām, un tātad attieksmi pret kultūru, izglītību, zinātni. Jāsaka, ka šis nodokļu likums, runājot par peļņu, zināmā mērā liecina, ka valsts šīs vērtības tur pietiekami augstu, jo ir virkne atvieglojumu, kas attiecas uz 5.panta pirmo sadaļu un arī sesto sadaļu, kas nosaka, pirmkārt, atvieglojumus dažādām ražojošām iestādēm, ja daļa peļņas tiek virzīta kultūras, izglītības un arī zinātnes attīstībai. Ja runājam konkrēti par 5.panta 1.punkta sesto sadaļu, es domāju, ka tas būtu redakcionāls papildinājums, un tādus priekšlikumus es esmu sagatavojis iesniegšanai.

Bet, manuprāt, ir aizmirsta vēl viena būtiska lieta, kas attiecas uz neražojošu sfēru, principā uz nosacīti neražojošo sfēru, kas patiesībā ražo, manuprāt, visvairāk, bet varbūt vismazāk no tā tiek izmantots, respektīvi, par zinātni. Kā zināms, lielākā daļa zinātnisko iestāžu atrodas pilnā valsts budžeta finansējumā. Arī šajā gadījumā šādās iestādēs var parādīties peļņa. Jautājums – kādas tagad ir saistības ar peļņas nodokli? Es personiski uzskatu, ka šādā gadījumā, ja valsts pati ar vienu roku dod un ar otru roku to tādā pašā veidā ņem atpakaļ, te ir vienkārši loģikas trūkums. Tādēļ 5.3.punktu es ierosinu papildināt. Šāds papildinājums ir iesniegts, kurā ir uzskaitīts, ka no nodokļa maksāšanas tiek atbrīvoti mācību kombināti utt., ko nosaka pēc ministrijas saraksta, papildinot, ka tiek atbrīvota no budžeta līdzekļiem finansētas darbības rezultātā iegūtā zinātnisko pētniecības iestāžu peļņas daļa.

Vēl viens būtisks moments, kas mani uztrauc. Tātad mums ir noteikts vienkāršs peļņas normatīvs. Arī, ja tiek no šīs peļņas veiktas dažādas iemaksas gan kultūras, gan izglītības, gan arī sociālās sfēras uzturēšanai, atlikusī peļņas daļa tiek aplikta ar tādu pašu nodokli. Kur izveidosies stimuls šādus maksājumus izdarīt, ja, piemēram, arī no noteiktas peļņas daļas 10 procentus atdodot, atlikušie 90 procenti tāpat tiks aplikti ar 35 procentu nodokli. Ja es vēl pieskaitu klāt to, ka jau 10 procentus es esmu atdevis un vēl 35 procentus no atlikušajiem 90 procentiem, man vienalga zaudējumi būs lielāki. Līdz ar to es varbūt atsevišķos gadījumos to darīšu kultūrai, izglītībai utt., bet bieži tādos gadījumos, kad jāuztur sociālā sfēra, kas ir ļoti ķēpelīga, piedodiet, lieta, man tas nebūs izdevīgi kā ražotājam un es pateikšu – ņemiet visus 35 procentus un lieciet man svētu mieru. Lūk, par šo jautājumu es konsultējos ar šeit klātesošiem valdības pārstāvjiem un apmierinošu atbildi neesmu sagaidījis. Es domāju, ka šis jautājums ir kaut kādā veidā vēl iestrādājams. Ja mēs arī kaut kādus šādus atvieglojumus paredzam, tad vajag, lai viņi tiešām darbotos, jo citādi viss tas, kas ir uzrakstīts, paliks vienkārši uz papīra un mēs faktiski kaut kādu virzību neiegūsim.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Kodoliņam.

A.Kodoliņš: Cienījamie deputāti! Ŋ odien mēs izskatām praktiski vienu no būtiskākajiem visas paketes nodokļiem. Šis nodoklis, manuprāt, tagad ir mezgla nodoklis tai nodokļu paketei jeb nodokļu apakšpaketei, ar kuriem tiek aplikts uzņēmums. Kā jūs zināt, uzņēmumi vēl tiks aplikti ar virkni citu nodokļu, bet peļņas nodoklis un īpašuma nodoklis, tie tomēr ir būtiskākie nodokļi. Pēc savas ekonomiskās dabas peļņas nodoklis ir nodoklis no ienākuma, tāpēc tas, manuprāt, ir skatāms paralēli iedzīvotāju ienākuma nodoklim, kā to šeit uzsvēra deputāts Krastiņa kungs. Vienīgā starpība, ka vēl arvien, mūsuprāt, šis aprēķins tomēr ir tuvs iedzīvotāju ienākuma nodokļa aprēķināšanai. Principā komisijas mērķis bija tiešām panākt, lai uzņēmējs, vienalga, vai viņš nodarbojas ar amatniecību vai ar uzņēmējdarbību, būtu principā tomēr līdzīgos nosacījumos.

Komisija, izskatot šo nodokli, visumā atzina, ka tas ir izstrādāts pietiekami augstā līmenī. Vienīgā problēma, par ko mēs jau runājām šodien no rīta un vakar, ir tā pati problēma, kas ir saistīta ar valsts īpašuma faktisko monopolu mūsu valstī. Līdz ar to, gribot vai negribot, autori, rakstot šo nodokli, ir tomēr domājuši par valsts uzņēmumu, bet šis princips ielikts tātad ne valsts uzņēmumā, bet kooperatīvajā uzņēmumā, individuālā uzņēmumā, un viņš tomēr iegūst kaut kādu kroplīgu formu.
Ja mēs cītīgi lasām tos punktus, kur ir rakstīts, kāda ienākuma daļa tiek uzskaitīta, kas tiek rēķināts ārā, mēs drīz vien redzam, ka šeit notiek kaut kāda īpatnēja grāmatvedība, kāda ir iespējama tikai sociālistiskā īpašuma monopola apstākļos. Proti, daļa no algas, izrādās, nemaz nav alga, bet tā ir peļņa, ko mēs atkal apliekam ar nodokli. Tāpēc, mūsuprāt, šis likumprojekts šajā daļā, konkrēti, daļā, kur ir šī pašizmaksa un kur ir tīrais ienākums, vēl ir slīpējams un tīrāms, lai viņš atbilstu vispārpieņemtajām normām, kādas ir nodokļiem par ienākumu un kādas tiek uzliktas uzņēmējiem.

Otra lieta, ko es mazlietiņ šeit gribu teikt, ir jautājums par to, ka Ekonomikas komisija cenšas cītīgi ierobežot tiesības un uzsvērt tiesības. Tas jau bija pārmests arī no rīta puses. No vienas puses, es uzskatu, ka tā ir mūsu komisijas funkcija, jo galu galā vienai no komisijām ir jādomā arī par uzņēmēju, ir jādomā arī par to, lai mūsu sabiedrība tomēr būtu ne tikai demokrātiska, bet arī lai labklājība pie mums būtu. Nekādā gadījumā nevar iedomāties, ka mūsu sabiedrība būs bagātāka vai labklājīgāka, ja vairāk šie uzņēmēji tiks vadīti no pašvaldību vai valdības puses. Tomēr mums, domājot, bez šaubām, par pašvaldību, par valdību un par budžetu, tomēr nepārtraukti ir jādomā arī par uzņēmēju. Bet, no otras puses, šeit mēs domājam arī vēl par vienu citu momentu. Šie jautājumi, manuprāt, tomēr ir regulēti likumā par pašvaldību un likumā, ko pieņēmām, par budžeta tiesībām. Likumā par budžeta tiesībām rakstīts skaidri un gaiši par nodokļu sadalījumu, ienākumu sadalījumu starp zemāka un augstāka līmeņa pašvaldību budžetiem. Šajā ziņā, manuprāt, var jau būt, ka šis likumprojekts nebija īpaši pareizs un varbūt tur kaut kas jāmaina, jāgroza, kaut gan mums nav nekāda pamata neuzticēties Rīgas rajona deputātiem, domāt, ka viņi ir mazāk ieinteresēti Rīgas rajona attīstībā nekā atsevišķa pagasta deputāti. Ņemsim vērā tomēr, ka ļoti daudz no tādām lietām, kā, piemēram, veselības aizsardzība, arī kultūra, diemžēl vēl aizvien koncentrēta šajā rajona līmenī un ir jādomā, kā nosegt viņu izdevumus. Bet tajā pašā laikā es domāju, ka katrā rajonā šī situācija var būt dažāda. Tāpēc pilnīgi loģiski, ka šo sadalījumu tomēr mazāk nosaka katrs rajons atsevišķi, nevis vienā likumā par visu republiku. Šis sadalījums var būt ļoti dažāds pa rajoniem, cita runa, ka ir visai būtiski, vai tiešām republikas budžetam jāatstāj 70 procenti no peļņas nodokļa. Es vēl neesmu precīzi analizējis, man jārunā ar finansu ministru, bet iespējams, ka tiešām šim procentam nevajadzētu būt vairāk par 50.

Vēl es gribētu teikt, ka bez šiem lielākajiem iebildumiem deputātiem ir vairāki sīki, mazāk būtiski iebildumi. Šo iebildumu pamatā, manuprāt, ir lielākā daļa rediģējami momenti, un, mūsuprāt, likumprojektu ir pilnīgi iespējams darba gaitā pilnveidot par tādu likumprojektu, kas ir pilnīgi pieņemams kā viens no nodokļu likumiem, kurš ir ieviešams Latvijas Republikā.

Priekšsēdētājs: Es atvainojos, lietojot vārdu “mūsu”, vai jūs runājāt komisijas vārdā?

A.Kodoliņš: Jā, es pašlaik runāju tiešām komisijas vārdā.

Priekšsēdētājs: Ekonomikas komisijas. Paldies. Līdz 16.15 vēl ir 15 minūtes. Vēl ir pieteikušies runāt deputāti Repše, Zatuliviters. Ekonomikas ministram arī jādod vārds. Neskatoties uz to, ka minētie kolēģi šodien ir vairākkārt runājuši, ja viņi būtu ar mieru piecas minūtes runāt un atstāt piecas minūtes ministram, tad mēs varētu tā arī pabeigt. Esat ar mieru, ja? Vārds Einaram Repšem.

E.Repše: Cienītie kolēģi! Vispirms šeit deputāts Krūmiņš, ja nemaldos, pieskārās tieši manai dienas pirmajā pusē izskanējušai runai par nodokļu koncepciju. Tur tika kritizēts tas, ka pirmām kārtām nodokļu būtība ir it kā līdzekļu pārdalīšana valsts iekšienē starp nozarēm un zināmas regulējošas funkcijas. Es, protams, tam piekrītu un par to jau arī runāju, bet uzsveru, ka šīm funkcijām ir jātiek lietotām ļoti uzmanīgi, zinot un vēl ne pilnīgi uzticoties tam, ka mūsu valsts un mūsu valsts regulējošie institūti pratīs šo regulēšanu izmantot jaunās tirgus ekonomikas attīstībai. Otrais Edmunda Krastiņa iebildums par to, ka šobrīd pieprasījums pēc valsts pakalpojumiem ir ļoti augsts un tāpēc arī nodokļiem būtu jābūt ļoti augstiem, arī nav īsti pareizs, jo valsts pakalpojumi mums arī paliks augstā līmenī, ja mēs visu naudu paņemsim no iedzīvotājiem, neatstāsim viņiem absolūti nekā, izņemot iztikas minimumu. Tad būtībā, iedzīvotājam pašam neprasot, atdosim visu valsts veselības aizsardzības institūcijām, valsts izglītības institūcijām, kaut kādām rūpnīcām un tamlīdzīgi. Rezultātā būs tikpat nekvalitatīva medicīnas apkalpošana kā šodien, būs tikpat nekvalitatīva izglītība un cilvēkam nebūs nekādu izvēles iespēju. Šo naudu varētu neņemt nodoklī, bet varētu atstāt kabatā. Rezultātā, lai viņš maksā valsts medicīnas iestādēm. To kārtību būtu ļoti viegli ieviest. Vai viņš maksā kādam privātpraktizējošam, tā jau būtu viņa privāta darīšana. Es redzu šo kā vienīgo izeju, tieši stimulējot pāreju uz privātmedicīnu, izglītības sistēmu un citām lietām.

Attiecībā uz Ekonomikas komisijas piedāvāto peļņas nodokļa skalu nav pareizi, ka tā esot lielāka nekā ienākuma nodokļa skala. Šī skala ir pat nedaudz mazāka, jo mēs vadījāmies tieši no apsvēruma, ka gadījumā, ja cilvēks pelna algu nevis uzņēmumā, bet pats izveido nelielu uzņēmumu, sagādā varbūt darbu pat vēl citiem cilvēkiem, tādā gadījumā viņam jāsaka paldies, nevis jāsoda, un viņam šis nodoklis būtu pat atvieglojums. Negribu aizkavēt jūsu uzmanību ilgi, tikai trīs konceptuālas dabas piebildes.

Pirmām kārtām, tas, kas jau izskanēja, nedrīkst būt atšķirīgs starp vienu īpašnieka uzņēmumu peļņu un ienākumu. Nedrīkstam mākslīgi stimulēt situāciju, ka šim īpašniekam ir izdevīgi sev it kā formāli maksāt algu vai kā citādi. Tas ir pilnīgi lieki. Šī pretruna ir jāatrisina. Nodokļu likmēm, ja mēs vispār atstājam nodokļus kā divus dažādus, jābūt vienādām.

Otrām kārtām, abos šajos nodokļos ir rūpīgi jāpārvērtē likmju lielumi. Es aizstāvu tomēr variantu, ka vajag samazināt šo 35 procentu maksimālo likmi uz 20 procentiem. Paviršs ieskats tikpat paviršos patēriņa projektos, kurus mums nesen izdalīja, apliecina tikai, ka šāds nodokļu samazinājums ir pamatots. Starp citu, tādā gadījumā varam sagaidīt, ka ar laiku nodokļu ienākumi palielināsies, pieaugot saimnieciskajai aktivitātei.

Un trešais. Es aizstāvu precīzāku nodokļu sadalījumu budžetos. Proti, vismaz 30 procenti būtu atstājami pagasta budžetā, 10 procenti – apriņķa budžetā un pārējais būtu liekams valsts budžetā. Šie jautājumi ir konceptuāli, bet, protams, es apzinos, ka par konkrētiem skaitļiem mēs neesam gatavi taisni šobrīd balsot.

Priekšsēdētājs: Jūs tos iesniedziet sekretariātā. Vārds deputātam Zatuliviteram.

V.Zatuliviters: ^*/Es bez ievada, cienījamie kolēģi, sāku mūsu likumprojekta analīzi.

Pirms sākt analīzi, gribu izteikt personīgo viedokli par šo likumprojektu. Protams, tas šodien jāpieņem, īpašu pretenziju par to nav, kaut gan ar dažām domām gribu padalīties.

Pirmā doma. 4.panta 6.punkts: “Produkcijas atsevišķu veidu ražošanas monopols.” Te ir, par ko padomāt, jo šodien republikā grūti atrast uzņēmumu, kuram nebūtu monopola tiesību izlaist produkciju, sevišķi šajos preču tirgus deficīta apstākļos. Patiesībā katru uzņēmumu var ieskaitīt monopola kategorijā. Un vai neiznāks tā, ka tagad zem monopola markas mēs bargos nodokļu rāmjos ieliksim visus uzņēmumus, kas monopola stāvoklī nokļuvuši ne savas vainas dēļ. Tur ir, par ko padomāt, tas pirmais.

Otrais. 4.panta 5.punkts. Cienījamais ministrs stāstīja, ka šeit daudz strīdīga. Piekrītu, ir, par ko domāt, bet gribu jūsu uzmanību pievērst, lūk, kam. Jūs paskatieties, valda taču vecā ideja: kas velk, tam uzkrauj vēl. Rentablie uzņēmumi, kam rentabilitāte ir vairāk nekā 40 procenti, tiks tā saņemti aiz rīkles nāvējošā tvērienā, lai turpmāk šie uzņēmumi vispār vairāk neko nedotu. Es nesaprotu, kāpēc vecās metodes un vecie piegājieni jāizmanto jaunajos apstākļos. Cita lieta, ja šis uzņēmums pacēlis rentabilitāti virs 40 procentiem uz cenu rēķina. Jā, tad jāpadomā. Bet, ja uzņēmums rentabilitāti nodrošina ar pirmrindas tehnikas pielietojumu, ar tehnoloģiju, tas ir, uz darba ražīguma celšanas rēķina? Par ko sodīsim? Bet kā tad saprast likumu par uzņēmējdarbību? Es domāju, ka arī šeit ir par ko padomāt.

5.punkts, 2., precīzāk – 2.rinda. Liekas, mums jāieklausās, ko teica viesis no ASV attiecībā uz uzņēmumu, kas tikai nostājas uz kājām, kuram gads droši vien ir par maz, lai iemācītos staigāt. Man konkrēts priekšlikums: uzņēmumu trīs gadus atbrīvot no nodokļa. Kad tas nostāsies uz kājām, ātri panāks iekavēto un aizpildīs zaudēto.

Un priekšpēdējais. Kultūras biedrību darbība, es domāju Ebreju kultūras biedrību, Ukraiņu kultūras ekonomisko centru, biedrību “Dņipro”, kas republikā kļuvusi par realitāti, man liekas, ka 5.2.punktā, rindkopā pirms 5.3.punkta jāieraksta speciāls teikums, es to nododu Prezidijam, ka kultūras biedrības un uzņēmumi, kas funkcionē šo biedrību rāmjos, no nodokļiem var tikt atbrīvoti 2–3 gadus ar nosacījumu, ja šo uzņēmumu peļņa tiek izlietota pašas kultūras biedrības vajadzībām. Tieši un nepastarpināti, piemēram, kultūras attīstībai.

Un pēdējais. Es gribu atbalstīt deputātus, kuri šeit pārliecinoši uzstājās par to, lai uzņēmumi, kuros strādā invalīdi, vispār tiktu atbrīvoti no nodokļiem. Protams, ja mēs pretendējam uz humānas sabiedrības nosaukumu, mums saprotoši jālemj par šiem uzņēmumiem. Paldies par uzmanību!/

Priekšsēdētājs: Paldies. Sekretariātā, lūdzu. Vārds ministram Āboltiņam.

J.Āboltiņš: Es gribētu pateikt paldies visiem par konstruktīvajiem priekšlikumiem. Tajā pašā laikā es gribētu pamēģināt vēlreiz atsevišķos mezglu punktos pamatot mūsu viedokli. Mūsu pieeja, ka visi maksā nodokli, ja viņi neveic šos izglītības, labdarības un citu pozīciju darbību, nav vērsta uz to, lai izteiktu kaut kādu nehumānu pieeju attiecībā uz invalīdiem jeb citiem. Tā ir vērsta uz to, lai vispirms neļautu zem dažādiem cēliem nosaukumiem rasties uzņēmējiem, kuri veikli atrod izeju no nodokļa aplikšanas, un, otrkārt, lai mēs likumu likumā fiksētu tikai universālu normu, bet nepārvērstu šo likumu par bezgalīgi garu biedrību, apvienību, nacionālo komiteju, partiju, sabiedrisko organizāciju sarakstu, kurš var turpināties bezgalīgi garš ar katru jaunu vajadzību, ar katru jaunu nosaukumu visdažādākajās variācijās. Izejot tieši no šī viedokļa, mums ir šie panta formulējumi, ka līdzekļi, kuri atgriežas labdarības mērķiem, tiek atbrīvoti no nodokļiem pilnīgi. Tas ir īsos divos teikumos.

Tālāk, kas attiecas uz atbrīvošanu no nodokļiem sākuma darbības periodā un tamlīdzīgi. Es gribētu vērst deputātu uzmanību, ka prakse parāda, es jau teicu sākumā, ka uzņēmums ļoti aktīvi darbojas trīs gadus, pēc tam viņš pēkšņi pazūd un sāk atkal pēc trim gadiem jaunā vietā un jaunā variantā. Un es domāju, ka tikmēr, kamēr mēs nesavedam kārtībā visu juridisko likumdošanu, kamēr mēs vēl neesam izskatījuši likumu par uzņēmējdarbības reģistru, kas mums stāv tuvākos mēnešos priekšā, visus citus juridiskos dokumentus, mēs tomēr gribētu lūgt deputātus no šāda pārmērīga liberālisma atturēties. Kā parāda prakse, daudz vienkāršāk psiholoģiski un organizatoriski ir sākt ar stingrām prasībām un pēc tam tās laist vaļā, nevis tāda negatīva prakse, ka vispirms izlaist darbības laukā un tad sākt ganīt kopā. Tā bija ar kooperatīviem, izsaucot veselu rindu dažādu negaidītu sociālu un psiholoģisku seku. Kas attiecas uz visiem pārējiem priekšlikumiem, šeit mums ir tāda pati pieeja kā iepriekšējā likumprojektā. Komisijas turpmākajā darbā no deputātiem un citiem mūsu klausītājiem nāks priekšlikumi, strādāsim un iesim pretī nākošajam redakcijas variantam.

Priekšsēdētājs: Lūdzu reģistrēties. Rezultāts: zālē pašreiz ir 144 deputāti. Ir sekojošs ierosinājums: akceptēt likumprojektu par peļņas nodokli pirmajā lasījumā. Uzdot valdībai un pastāvīgajai Ekonomikas komisijai turpināt strādāt pie likumprojekta, izskatot visus šodien iesniegtos priekšlikumus šeit un visus savus argumentus par šiem priekšlikumiem iesniegt izskatīšanai otrajā lasījumā. Vai ir citi priekšlikumi vai iebildumi pret tāda veida formulējumu, kurš pašreiz izskanēja? Nav. Tad varam izteikt savu attieksmi balsojot. Rezultāts: par – 121 balss, pret – 8, atturas – 11. Līdz ar to šis likumprojekts tādā redakcijā, kā es viņu nolasīju, ir akceptēts pirmajā lasījumā.

Pirms starpbrīža paziņojumi. Vārds deputātam Seikstam.

A.Seiksts: Televīzijas programma “Latgola”, tās vadītāji aicina blakuszālē visus Latgales deputātus, kā arī Jēkabpils, Madonas un citus austrumu rajonu deputātus.

Priekšsēdētājs: Dokumentus rītdienas plenārsēdei, tai skaitā likumprojektu par akciju sabiedrībām, var saņemt pēc 15 minūtēm. Starpbrīdis pusstundu.

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs.

Priekšsēdētājs: Pirms mēs turpinām darbu, dažas pārdomas. Jau pagājušajā nedēļā izskanēja doma, ka pusdienas pārtraukumu vismaz otrdienās vajadzētu līdz 15.00, jo šeit ir zināmas darīšanas bufetē. Iznāk tā, ka daudzi deputāti it kā atrodas kaut kur tur. Tāpēc vajag izlemt. Toties mēs tikai ar tādu mazu balsu pārsvaru to starpbrīdi saīsinājām uz pusstundu. Vēl tīri no darba laika ilguma arī mums, ja līdz 15.00 ir starpbrīdis, tad iznāk ļoti labi pa pusotrai stundai strādāt. Tagad tas cēliens drusciņ garāks. Lūdzu, Geidāna kungs.

I.Geidāns: Cienījamo priekšsēdētāj! Jūs laikam nav pareizi kāds informējis. Mēs ar pateicību uzņēmām pusotras stundas ilgā pusdienas pārtraukuma laika samazināšanu. To pusstundu vajag šim starpbrīdim, kas ir 16.30, jo tagad jau tā bufete ir.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāts Simsons.

P.Simsons: Es gribēju to pašu, ko Geidāna kungs teica. Acīmredzot varbūt mums ir četros jāsāk tādā gadījumā starpbrīdis, jo es saprotu, ka mūsu intereses pirmajā stāvā sākas šajā starpbrīdī, nevis pusdienas laikā. Vai arī šo procedūru pārcelt uz pusdienu laiku.

Priekšsēdētājs: Pusdienas laika beigās.

P.Simsons: Nu, pusdienas laika beigās. Šobrīd mēs 16.30 esam spiesti tikai uzsākt un netiekam galā pusstundas laikā.

Priekšsēdētājs: Deputāts Kehris, lūdzu.

O.Kehris: Kolēģi! Es aicinātu nobalsot tikai par to, lai mēs taisītu pēcpusdienā stundas pārtraukumu, kurš nav nekādi izmantojams. Šos saimnieciskos jautājumus var organizēt vai sakārtot pavisam savādāk. Es biju no tiem, kas nobalsoja par šo stundu, un, ja liktu uz pārbalsošanu, es aicinātu saglabāt blakus otru stundu, kuru ir iespējams izmantot daudz lietderīgāk tīri darba jautājumiem.

Priekšsēdētājs: Katrā ziņā varbūt tagad mēs nebalsosim. Rīt es vēlreiz ar Lietu pārvaldi izpētīšu tās detaļas, kas saistītas ar to pašu. Pēc tam mēs nolemsim, ko tālāk darīt. Katrā ziņā, ja vien pusdienas pārtraukums ir lielāks, tad viņš ir kompakts, ja tur var organizēt, tad ir labāk, jo tad mēs varam, kuri nav ieinteresēti kādās lietās, dažreiz komisijas sēdi vai kaut ko citu vai līdz ministrijai aiziet. Visādi viņu var izmantot. Bet, ja divi lieli starpbrīži, tad pagrūtāk. Bet to visu izlemsim. Cik nu mēs esam, tik esam. Kā, lūdzu? Kādi desmit vēl nākšot klāt. Varbūt tad noreģistrēsimies. Rezultāts: 121 deputāts.

Turpinām izskatīt šīsdienas darba kārtībā uzņemtos jautājumus. Lēmuma projekts par Augstākās padomes paziņojumu sakarā ar PSRS prezidenta Mihaila Gorbačova 10.oktobra dekrētu. Deputāts Freimanis, lūdzu.

J.Freimanis: Cienījamo priekšsēdētāj! Dāmas un kungi! Mēs zinām, ka Latvijas Republikā dzīve rit uz priekšu pēc likumiem, kurus mēs solāmies realizēt un izdot. Maskavā dzīve rit drusku pēc citiem likumiem. PSRS prezidents, kam ir lieli nopelni demokrātijas attīstībā, par ko viņš ir saņēmis Nobela prēmiju, tai pašā laikā izdod vienu pēc otra veselu virkni dekrētu ar ļoti pretrunīgu saturu. Mums nebūtu nepieciešams reaģēt uz jebkuru dekrētu, ko izdod kaimiņvalsts augstākā amatpersona, jo tas uz mums var neattiekties. Bet citādi ir, ja šis dekrēts attiecas. Tā tomēr ir iejaukšanās mūsu iekšējās lietās.

Runa ir par 10.oktobra dekrētu, kurā teikts, ka visās tā saucamajās savienoto republiku galvaspilsētās 7.novembrī ir jānotur militāra parāde. Patiesībā to, vai 7. un 8.novembris ir vai nav svētki, mēs jau esam izlēmuši. Tajā pašā laikā mēs nevarējām nerēķināties ar to, ka republikā ir spēki, kas vēlas šo prezidenta dekrētu izmantot. Tādēļ mēs Ārlietu komisijā domājam, ka Augstākajai padomei šajā vienā gadījumā ir noteikti jāpieņem noteikts lēmums attiecībā uz šo prezidenta dekrētu. Nepavisam tas nenozīmē, ka mums būtu turpmāk jāpieņem speciāls lēmums par jebkuru prezidenta dekrētu. Es domāju, ka tas ir frakcijas politikas jautājums, kuru mēs izlemsim sakarībā ar to, vai tas, ko Mihails Sergejevičs runā, mums ir saistošs. Bet uz šo vienu dekrētu, mēs uzskatām, ka mums ir jāreaģē. Klātpieliktā tekstā Ārlietu komisija ir sagatavojusi divus iespējamos variantus, lai tas jūs nemulsina.

Pirmais variants ir, ka Augstākā padome pieņem tikai lēmumu, tātad izsaka tikai paziņojumu. Paziņojuma teksts ir kreisajā pusē, viņš ir īss, varbūt diezgan rezultatīvs, bet te pateikts minimālais. Labajā pusē tas ir drusku izvērstāks, drusciņ varbūt maigāks, bet lēmuma formā. Abos gadījumos ir runa par to, ka mēs izsakām savu attieksmi pret iespējamību, ja tomēr militārpersonas pretlikumīgi vēlētos organizēt 7.novembrī parādi. Militāru parādi, es domāju. Tātad man būtu ierosinājums, lai godājamie kolēģi pirmkārt izlemj, vai mums ir vajadzīga izvērstāka forma jeb mums ir jāpieņem vienkārši paziņojums, ņemot vērā to, ka mēs esam šo to jau pateikuši. Personiski es gandrīz tiecos uz vienkārša paziņojuma formu. Ja mēs izšķirtos, kuru no šīm formām pieņemt, mēs varētu šo lēmuma vai paziņojuma redakcionālo tekstu apskatīt. Varbūt ir citi varianti? Te ir vairāki ne sevišķi izdevušies juridiski formulējumi, deputāte Briņķe jau izteica savus labojumus. Varbūt kādam citam būtu kas iebilstams? Tagad man būtu godājamam priekšsēdētājam ierosinājums vispirms izšķirt, kā Augstākā padome uz šo jautājumu reaģē – paziņojuma vai lēmuma veidā?

Priekšsēdētājs: Vispirms acīmredzot, ja ir jautājumi, jāatbild uz jautājumiem. Deputāts Plotnieks, lūdzu.

A.Plotnieks: Godājamajam referentam jautājums. Pati nostādne ir šobrīd diezgan neskaidra. Ja mēs atzīstam, ka pēc 4.maija Deklarācijas mums vairs nav savienotās republikas statusa, ņemot vērā, ka šajā dekrētā nav uzskaitītas pilsētas, kurās parāde tiek rīkota, tad mūs it kā neskar. Ja mēs atzīstam, ka mums ir savienotās republikas statuss, tad līdz ar to mēs neatzīstam pašu 4.maija Deklarāciju. Tātad mums jātiek skaidrībā par šo jautājumu. Otrkārt, acīmredzami šajā sakarībā mūsu izpausmei ir jābūt tādā formā, lai mēs paši sevi nenostādītu divdomīgā situācijā.

J.Freimanis: Es domāju, ka profesors Plotnieks uzdeva ļoti jauku retorisku jautājumu, uz kuru viņš patiesībā pats jau ir atbildējis. Pats par sevi saprotams, ka mums ir jāciena pašu izdotie dokumenti, protams, arī 4.maijā izdotā Deklarācija. Protams, mums vajadzētu ar juristu un citu speciālistu palīdzību ielikt domu tā, lai, protams, šis pieņemtais teksts būtu adekvāts un nopietns. Profesors Plotnieks ir pilnībā pats sev atbildējis.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāts Romašovs.

G.Romašovs: ^*/Cienījamie kolēģi! Sakiet, lūdzu, ko jūs redzat personīgi, konkrēti tajā, ka parāde būs? Kā tā mainīs situāciju? Kādu destabilizāciju? Politisku? Sakiet, lūdzu!/

J.Freimanis: Es varētu atbildēt godājamajam kolēģim. Vai godājamais kolēģis neatceras, kāda destabilizācija bija Doma laukumā 3.oktobrī, vai godājamais kolēģis neatceras, kāda bija destabilizācija 13.oktobrī Daugavmalā, bet godājamais kolēģis var iedomāties, kāda šī destabilizācija varētu būt 7.novembrī. Es domāju, ka mēs visi saprotam situāciju, neesam tik naivi.

Priekšsēdētājs: Deputāts Ozols, jūs par procedūru?

I.Ozols: Jautājums.

Priekšsēdētājs: Lūdzu.

I.Ozols: Vai mums vispār ir zināms, vai Baltijas kara apgabala pavēlniecība plāno Latvijas teritorijā 7.novembrī parādi?

J.Freimanis: Ozola kungs, es varu pateikt tikai to, ka mēs diemžēl ģenerālpulkvedim Kuzminam šo jautājumu neesam uzdevuši, bet, pēc visām zīmēm spriežot, ģenerālpulkvedis Kuzmins ir viens no tām amatpersonām, kas respektē tikai PSRS likumus un nerespektē Latvijas Republikas likumus.

Priekšsēdētājs: Deputāts Jagupecs.

J.Jagupecs: ^*/Es ziņojuma sakarā gribu uzdot jautājumu. Vai parādes pie mums paredzētas kā bruņota spēku demonstrācijas? Cik man zināms, karaspēka parādes, kuras notiek 7.novembrī un agrāk arī 1.maijā, nekad nevienā reglamentējošā dokumentā nav pieminētas kā valsts bruņotas varenības demonstrējums. Tas faktiski ir rituāls, ko karavīri dara par godu atceres dienām./

J.Freimanis: Godājamajam deputātam es varu atbildēt šādā veidā. Redziet, par to, kas ir militārā spēka parāde un kas nav militārā spēka parāde, eksistē daudzi un dažādi uzskati. Latvijas Republika nekādā ziņā neiebildīs, ja šī parāde notiks karaspēka daļas dislokācijas vietās. Tātad mums Rīgā ir tik un tik armijas daļu, tad, lūk, uz svinīgās līnijas var notikt visi pasākumi, kādus uzskata par nepieciešamiem Baltijas kara apgabals. Tad tā nebūs, protams, spēka parāde. Tad tie tiešām būs svētki.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, trešais mikrofons. Deputāts Seleckis.

V.Seleckis: Sakiet, lūdzu, vai sakarā ar to, ka Augstākā padome jau 3.oktobrī pieņēmusi savu lēmumu šajā jautājumā, šāds paziņojums nevarētu būt kā valdības paziņojums, nevis kā Augstākās padomes paziņojums?

J.Freimanis: Jā, šis jautājums ir acīmredzot Augstākajai padomei jāizlemj. Es pieļauju arī šādu variantu. Tas varētu tā būt. Es nezinu, vai Godmaņa kungs šeit ir klāt jeb vairs nav. Tas ir jautājums, kas Augstākajai padomei ir jāizlemj.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāts Kostins, pēc tam deputāts Ivanovs. Jautātāju vairāk nav.

V.Kostins: ^*/Cienījamo kolēģi! Es gribētu precizēt vienu domu, kas izteikta ziņojumā un lēmumā. Mēs rakstām, ka PSRS bruņoto spēku daļu atrašanās ārpus savām dislokācijas vietām 7.novembrī darba laikā tiks uzskatīta kā bruņota spēka demonstrēšana ar mērķi destabilizēt sabiedriski politisko situāciju Latvijā un iejaukšanos citas valsts iekšējās lietās. Mēs šeit arī atzīmējam, ka starp PSRS un Latviju nav noslēgts līgums par PSRS bruņoto spēku pašreizējo statusu Latvijā. Bet šeit iznāk, ka mēs vai nu diktējam savu gribu karaspēka daļām, vai iejaucamies viņu dienas kārtībā. Mēs komisijas sēdē ar pavēlnieku tik labi norunājām, ka ar prezidentu vajag steidzami izlemt, bet pēkšņi tādu ierakstu izdarām. Vai tas nebūs nevis konsolidācijas, bet tieši otrādi, konfrontācijas jautājums?/

J.Freimanis: Godājamais kolēģi Kostin! Tur jau ir tā lieta, ka mums šādu līgumu tiešām ar PSRS Bruņotajiem spēkiem nav. Tikai diemžēl nav nekādas nozīmes noslēgt šo līgumu Gorbunova kungam ar Kuzmina kungu. Es domāju, ka šis līgums ir jānoslēdz mūsu Augstākās padomes vadībai ar Maskavas vadību. Tas attiecas uz šo līgumu. Kas attiecas uz otru jautājumu – vai šī frāze tāda ir vai nav, es parakstos zem šīs frāzes. Es tomēr uzskatu, ka tā būs iejaukšanās mūsu lietās.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, otrais mikrofons.

I.Ivanovs: ^*/Jūs teicāt, ka destruktīvie spēki republikā cenšas radīt sasprindzinājumu. Vai jūs nevarētu šos destruktīvos spēkus nosaukt, kas cenšas to darīt?/

J.Freimanis: Par ko ir runa, es nesaprotu?

V.Kostins: ^*/Jūs paši sākumā nosaucāt, uzstājoties.../

J.Freimanis: Ivanova kungs, es atbildēšu uz šo jautājumu.

I.Ivanovs: Nesaprotu.

J.Freimanis: Jūs paklausieties sinhrono tulkojumu, lūdzu. Tātad es atbildu uz jūsu jautājumu.

I.Ivanovs: ^*/Nesapratāt jautājumu?/

J.Freimanis: Jā, es atbildēšu uz jautājumu.

V.Kostins: ^*/Jūs teicāt, ka destruktīvi spēki republikā cenšas pastiprināt spriedzi. Gribētu dažus piemērus, tieši kādi spēki to rada?/

J.Freimanis: Es jums varu atbildēt, ka ir daudzi cilvēki, kas domā tā vai šitā. Ir diezgan daudz cilvēku, kas uzskata, ka to cilvēku vidū, kas neakceptē 4.maija Deklarāciju, ir meklējami šie destruktīvie spēki. Es nesaku, ka tādi ir visi, kas viņu nav parakstījuši, bet to vidū šie spēki ir jāmeklē.

I.Ivanovs: ^*/Es neesmu apmierināts ar jūsu atbildi un ierosinu.../

Priekšsēdētājs: ^*/Pēc tam, lūdzu, pēc tam. Jūsu priekšlikumi?/ Lūdzu, deputāts Mucenieks, pirmais mikrofons.

V.Mucenieks: Man liekas, ka šis paziņojums ir pilnībā pieņemams, bet frāze “7.novembrī darba laikā” ir lieka, jo tas ir stiepjams jēdziens. Otrkārt, es domāju, ka jebkurā laikā šajā datumā būtu nepieņemama karaspēka atrašanās ārpus savām novietojuma vietām.

J.Freimanis: Jā, Mucenieka kungs, tas tiešām tā ir. Redziet, 7. un 8.novembris ir trešdiena un ceturtdiena. Darba laiks, tas ir kā kuram. Tradicionāli Padomju armija visas šādas parādes ir rīkojusi pulksten 10 no rīta. Tas ir tas laiks, kad visi kaut cik strādā, vai ne?

V.Mucenieks: Es domāju, ka tas ir lieks.

J.Freimanis: Vispār mēs varam pie šī formulējuma piestrādāt.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, pirmais mikrofons, Zaļetajevs.

S.Zaļetajevs: ^*/Es lūdzu precizēt runātāja pozīciju sakarā ar to, ka tikko izskanēja frāze, ka mītiņš, kas bija varas orgānu sankcionēts un notika 13.oktobrī sakarā ar Rīgas atbrīvošanas gadadienu, bija faktors, kas destabilizēja sabiedriski politisko dzīvi republikā. Vai jūs nevarētu paskaidrot, ar ko pamatots ir jūsu viedoklis? Un tālāk. Vai sakarā ar to jūs negatavojaties veikt vēl kādu turpmāku likumdošanas iniciatīvu, lai aizliegtu līdzīga veida pasākumus?/

J.Freimanis: Es varu atbildēt godājamam kolēģim Zaļetajevam, ka viņš veltīgi uzdod šos jautājumus man. Jūs ļoti labi zināt, ko 13.datumā runāja, kas runāja, kā runāja, ar kādām sejām runāja, vai runāja par Rīgas atbrīvošanu, vai runāja pavisam kaut ko citu. Jūs to ļoti labi zināt. Es personiski uzskatu, ka tas bija ļoti destruktīvs un destabilizējošs mītiņš. Neko vairāk. Atļauts, sankcionēts, destruktīvs mītiņš.

Priekšsēdētājs: Deputāts Geidāns.

I.Geidāns: Cienījamo kolēģi! Es neesmu speciālists ārlietu jautājumos, bet, manuprāt, šis lēmums vai paziņojums neatbilst Ārlietu komisijas darbam. Teiksim, ja es, celtnieks, būtu viņu sastādījis, tas būtu piedodami, ja? Es atvainojos par savu kritiku, jo, manuprāt, te vajadzēja atsaukties Ārlietu komisijai uz to, ka ir tak visādas vienošanās un nolīgumi Gorbačovam ar Bušu, ar Kolu un arī ar citiem, kuri ir vienojušies par miera uzturēšanu Eiropā un arī par to procesu turpināšanu. Viņam arī vēl Miera prēmija piešķirta ir, bet tas nav savienojams – šāda spēku demonstrācija ar šiem jēdzieniem.

J.Freimanis: Godātais Geidāna kungs! Redziet, es jums varu pilnīgi piekrist, ka varbūt šis dokuments nav īsti tieši Ārlietu komisijas profilā. Es domāju, ka tas tiešām ir vismaz divu vai triju citu komisiju profilā. Vienkārši iznāca tā, ka mēs pirmie uzņēmāmies iniciatīvu. Kas attiecas uz to, vai šim tekstam ir jābūt īsam vai garam, vai tur jāpieved visas, tā sakot, esošās starptautiskās deklarācijas, mums bija tāda doma, ka tekstam tomēr jābūt iespējami īsam. Tāda bija tā ideja.

I.Geidāns: Nu, īss viņš būtu kā iekšējs dokuments. Bet, tikko mēs viņu sūtām ārpus Latvijas, man prasītos tā kā...

J.Freimanis: Es domāju, ka viņam tomēr ir jābūt vairāk iekšējam dokumentam. Varbūt kolēģi domā savādāk.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāte Ždanoka.

T.Ždanoka: Es gribētu uzzināt precīzāk. Tātad – šeit ir divi varianti, ja? Kur tas bija izskatīts, kurš ir autors vienam un otram? Ja tas bija izskatīts komisijā, tad cik cilvēku balsoja par vienu variantu, cik par otru variantu?

J.Freimanis: Es atbildu. Manuprāt, sliktākais teksts, tas ir lēmumprojekts, tas ir vairāk vai mazāk mans teksts. Kompaktākais, un es, godīgi runājot, domāju – labākais teksts ir Kiršteina teksts. Tas ir kreisajā pusē. Mēs Ārlietu komisijā apspriedāmies, tur desmit cilvēki piedalījās. Sākumā mēs apspriedām tikai pirmo tekstu, un pēc tam radās otrais teksts, tā apmēram bija.

T.Ždanoka: Es atvainojos, es biju komandējumā pagājušo ceturtdien. Vai tas bija izskatīts Ārlietu komisijas sēdē ceturtdien?

J.Freimanis: Laikam gan tā bija.

Priekšsēdētājs: Paldies jums. Vārds debatēs Dainim Īvānam.

D.Īvāns: Cienījamie kolēģi, mēs redzam, ka šādas politiskas diskusijas, šādi politiski lēmumi ir ļoti vajadzīgi, lai mums drusku sāktu riņķot asinis un lai mēs pierādītu viens otram un pretējai frakcijai, un arī sev savu politisko pārliecību. Bet mums vajadzētu izšķirties par jautājumu – kāpēc mēs pieņemam šo lēmumu par 7. un 8.novembri un kāda jēga ir šim lēmumam vai paziņojumam. To, ka 7. un 8.novembris nav svētku dienas, mēs jau esam nolēmuši, savu attieksmi pret 7. un 8. novembri mēs jau esam izteikuši. Tātad mūsu mērķis varbūt būtu atgādināt, ka acīmredzot mums šobrīd nemitīgi tautai un sabiedrībai, un arī sabiedrībai ārpus Latvijas, ir jāatgādina tas, ka demokrātiskā iekārtā augstākais lēmējorgāns ir demokrātiski ievēlēts parlaments. Un neviens – ne citas valsts amatpersona, ne citas valsts varas orgāns, ne arī Latvijas valsts amatpersonas un varas orgāni – nav tiesīgi atcelt šī augstākā likumorgāna lēmumus. Mums ir jāiemāca cilvēki saprast to, ka mēs ceļam tiesisku valsti. Tāpēc jebkuram lēmumam būs pretinieki. Tādi, kuriem patiks un kuriem nepatiks. Bet, ja parlaments demokrātiskā veidā ar vairākumu balsojot ir par kaut ko nobalsojis, tad, piedodiet, ja mēs gribam dzīvot tiesiskā un demokrātiskā valstī, šim lēmumam ir jāpakļaujas visiem, kas atrodas šīs valsts teritorijā. Tāpēc es, izlasot abus divus lēmuma variantus, ieteicu izvēlēties trešo, būtībā kompromisa variantu, jo mums faktiski nav ko pārmest ne Gorbačovam, ne kādam citam. Acīmredzot Gorbačovs pat nav domājis Latvijas Republiku šajā paziņojumā. Varbūt viņš ir domājis, bet aizmirsis, ka mums ir pieņemta suverenitātes deklarācija. Tāpēc mums vienkārši pieklājīgi ir jāatgādina vēl lieku reizi, ka augstākais valsts un lēmējorgāns Latvijā ir Augstākā padome.

Šī paziņojuma teksts manā uztverē varētu būt šāds. Es viņu uzrakstīju, faktiski ņemot vērā to, kas bija vienā un otrā paziņojumā. Es nolasīšu savu teksta variantu. Par to mēs varētu balsot, ja jūs tam piekristu. “Sakarā ar PSRS prezidenta Mihaila Gorbačova 10.oktobra dekrētu par militārās parādes organizēšanu Padomju Savienības savienoto republiku galvaspilsētās. Latvijas Republikas Augstākā padome atgādina, ka šis dekrēts nevar attiekties uz Latvijas galvaspilsētu Rīgu, jo ir pretrunā ar Latvijas Republikas 4.maija Deklarāciju par Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanu.
Tas ir pretrunā arī ar Latvijas Republikas augstākā likumdevēja lēmumu par svētku un atceres dienām Latvijas Republikā. Bet Augstākās padomes lēmumus nav tiesīgas atcelt ne jebkura ranga amatpersonas, ne citi varas orgāni gan Latvijā, gan ārpus tās. Latvijas Republikas Augstākā padome uzskata, ka PSRS armijas parāde 7.novembrī, ja tādu paredzēts organizēt ārpus armijas teritorijas Rīgā, var tikt novērtēta tikai kā iejaukšanās Augstākās padomes kompetencē un kā militāra spēka demonstrējums ar nolūku saasināt politisko situāciju valstī. Mēs aicinām Latvijā dislocētās PSRS karaspēka apakšvienības ievērot Latvijas Republikas likumus, atgādinām arī to, ka 7. un 8.novembris Latvijā ir darba dienas, bet jebkuru masu akciju rīkošana šajā vai citā laikā iespējama tikai likumā noteiktajā kārtībā.”

Tātad mums nav pamata turēt aizdomās ne Gorbačovu, ne Padomju armiju, bet vienkārši šobrīd ir tas brīdis, kad mums vajadzētu atgādināt, kāda ir situācija, kas ir augstākais lēmējorgāns, kādiem likumiem ir jāpakļaujas, lai šī rīcība netiktu kvalificēta kā kriminālnoziegums.

Priekšsēdētājs: Deputāt Ščipcov, lūdzu. Bet pirms tam varbūt mēs varētu lemt par reglamentu vai lūgt kolēģus tomēr runāt piecas minūtes. Tas saraksts ir diezgan pagarš.

O.Šcipcovs: ^*/Cienījamo priekšsēdētāj! Cienījamie kolēģi! Es gribētu pastāstīt par to, ka nesen apmeklēju latviešu kultūras muzeju Sarkandaugavā. Tur otrajā stāvā zem stikla guļ Edgara Andersona grāmata. Liekas, ka to vajadzētu nekavējoties pārtulkot krievu valodā, izdot arī latviešu valodā, lai arī parlamentārieši ar to iepazītos. Vēsture – slikts skolotājs.

Kungi! Es nostājos jūsu vietā. Nevajag saasināt situāciju. Vajag pareizi apzināties, ka mums ir pārejas periods. Mums saprātīgi jāpārdzīvo šis pārejas periods, jāsper gudri politiski un ekonomiski soļi. Es domāju, ka šinī konkrētajā gadījumā mērķtiecīgi ir necelt troksni tur, kur bez tā var iztikt. Jo tas par labu nenāks.

Kas attiecas uz 7.novembri, tad neargumentēšu to, ka 18.novembra bez 7.novembra nebūtu. Oktobra revolūcijas diena paliks uz mūžiem, kaut tā bija asiņaina tāpat kā Lielā franču revolūcija. Tomēr franči un visa pasaule to godina. Par to nerunāšu. Bet teikšu, ka mēs būsim demokrāti, ja uz marksismu–ļeņinismu paskatīsimies kā uz tādu reliģiju. Tie uzņēmumi, tie cilvēki, kuri grib svinēt 7.novembri, lai dabū šo dienu, ja to grib, lai attiecīgu laiku nostrādā citreiz, tas ir, šajā lietā piedāvāju kompromisu, lai nesaasinātu situāciju sabiedrībā.

Un otrais moments. Tieši tāpēc, ka nav līguma, kā šodien pareizi un korekti teica deputāts Kostins, mums dod iespēju piekrist prezidenta dekrētam par parādi. Starp citu, atcerējos Jāņa Jurkāna vārdus, kas teica: “Eiropā nebūs miera un drošības, kamēr Igaunija, Latvija un Lietuva nebūs atjaunojušas savu neatkarību.” Tas nozīmē, viņš konstatē, ka mēs savu neatkarību vēl neesam atjaunojuši.

No citas puses, runa ir par svarīgām lietām – mieru un drošību. Pašlaik, kad nacionālisms ienācis Austrumeiropā un izplatās Krievijā, mums jāatceras Rietumu politologa Janga vārdi: “Tagad nacionālisms, radīdams nesavienojamus uzskatus par valsts un politisko uzbūvi un saasinādams nacionālās pretrunas, tiešām ir kļuvis par Eiropas kara un konfliktu draudu.” Mierīgi palūkosimies uz sevi no malas. Es domāju, ka mēs nedrīkstam aiziet emocijās. Mums jāiet uz priekšu, bet jāiet pārdomāti. Ne tas ir varonis, kas neprātā laužas uz priekšu, bet tas, kas nesper soli, kur nevajag. Katram auglim ir jānogatavojas. Es atklāti un no sirds aicinu neradīt spriedzi. Ja gribat pieņemt lēmumu, pieņemiet, kungi, uz veselību. Bet es tomēr piebilstu, ka sabiedrības pilnīga miera labad tiem, kas 7.novembrī grib atpūsties, dot viņiem tādu iespēju, lai darba stundas atstrādātu atbilstoši mūsu likumdošanai.

Un otrais. Tieši tādēļ, ka nav līguma ar PSRS par armijas statusu, nelikt šķēršļus 7.novembra parādei atbilstoši PSRS prezidenta dekrētam un no lēmuma svītrot 3.punktu. Pateicos par uzmanību. Lūdzu mani saprast./

Priekšsēdētājs: Deputāte Briņķe.

I.Briņķe: Cienījamie kolēģi! Es gribu parunāt par jautājuma otru pusi, proti, par to, kas notiks republikā, ja bez attaisnojošiem iemesliem strādnieki un kalpotāji tiešām neieradīsies darbā 7. un 8.novembrī. Es domāju, ka visi praktizējošie juristi man piekritīs, ka strādnieki un kalpotāji par to interesējas. Vairākkārt ir bijuši arī uz civiltiesību katedru un jautājuši, ko darīt ar tādiem cilvēkiem. Es šeit gribētu no darba tiesību viedokļa teikt sekojošo, ka lēmuma projekts ir uzrakstīts diezgan pavirši. Un, proti, ja jūs paskatītos lēmuma 4.punktu, tad jūs redzētu, piemēram, tādus kuriozus, ko, protams, var nejuristam piedot, ka šādi te pārkāpumi tiks uzskatīti par parastiem darba likumdošanas pārkāpumiem.

Tātad, pirmkārt, likumdošanā nav parasta un neparasta pārkāpuma, ir vienkārši darba disciplīnas pārkāpumi. Otrs jautājums, kas mani samulsināja, ir tas, ka šeit ir norādīts, ka – jebkuri darba kavējumi. Šeit taču var būt tāda situācija, ka cilvēks ir slims vai viņam ir kāds cits attaisnojošs iemesls. Tādā gadījumā neiestāsies darba likumdošanā paredzētās normas, vai ne? Trešais jautājums. Tādā gadījumā, ja mēs pieņemam šo lēmumu, iestājas ne tikai materiāla rakstura sekas, bet tiek piemēroti arī attiecīgi disciplinārie sodi, kā to paredz darba likumkodeksa 141.pants. Tā, piemēram, ir iekšējās kārtības tipveida noteikumi, kur ir paredzēts, ka, ja vienu dienu neierodas darbā, var pat atlaist no darba. Protams, par šo dienu nemaksājot. Tādēļ mums ir jāizlemj par šīs te lietas otro pusi. Vai nu mēs piekrītam iepriekšējiem runātājiem, kā tas kādreiz arī latviešiem bija ar Jāņiem un Līgo svētkiem, ka latvieši tik un tā viņus svinēja un viņiem atļāva pēc tam atstrādāt, vai arī pieņemsim šo otro variantu, protams, ar šīm izmaiņām, kuras, es ceru, tiks pieņemtas un kuras es iesniedzu kolēģim Freimanim.

Priekšsēdētājs: Deputāts Smirnovs.

V.Smirnovs: ^*/Cienījamo priekšsēdētāj! Kolēģi deputāti! Es domāju, ka galvenais jautājums, kuru deputātam Freimanim vajadzēja noskaidrot pirms lēmuma projekta rakstīšanas, bija tas, vai parāde notiks faktiski, ja tāds vārds ir militārajā valodā. Es varu ziņot jums pilnīgi autoritatīvi un patiesi, ka parāde būs. Iespējams, šī iemesla dēļ ar tādu humoru tika apspriesti kolēģim Freimanim uzdotie jautājumi.

Tagad pēc būtības par tiem dokumentiem, kas sagatavoti. Es domāju, ka šeit atspoguļojas visprincipiālākās pozīcijas, nevaru nepiekrist paziņojuma teksta otrajai rindiņai. Palasiet to uzmanīgi! Ievērojot, ka nav noslēgts līgums par bruņoto spēku statusu, tas ir, tas konstatēts dokumentā, radušajos apstākļos novērtēt aizliegumu, kas ir pretrunā ar citas valsts bruņotajiem spēkiem... Jūs saprotat, ka skartas juridiskās, morālās un ekonomiskās puses. Visiem skaidrs, ka augstākās valsts varas orgāna dokuments ir jāsagatavo nopietnāk.

Otrais jautājums. Kā paziņojumā, tā lēmumā ir vārdi “ārpus savas dislokācijas vietas”. Acīmredzot komisijā, kuru veidojis deputāts Freimanis, nav militāristu, tāpēc būtu derējis pakonsultēties ar mūsu komisiju. Dislokācija militārajā terminoloģijā nav karavīra koika, ne kazarmu telpa, ne laukums, bet konkrēts apdzīvots punkts, kur pastāvīgi vai uz laiku nometināta karaspēka daļa. Es uzskatu, ka lēmuma tekstam jābūt precīzam līdz burtam, formulējumiem konkrētiem.

Nākamā detaļa. Paziņojuma pēdējā rindkopa: jebkāda neierašanās darbā 7. un 8.novembrī. Ekonomisko aspektu deputāte Briņķe jau apgaismoja, es viņai pilnīgi piekrītu, tikai piebildīšu, ka zem “jebkādiem” iemesliem var būt arī slimības un citi negadījumi, kas šeit kategoriskā formā tiek noraidīti. Būtu jāievēro arī jautājumi, kas saistīti ar jūsu un mūsu vēlētāju uzskatiem. Tas, kam uzskati citādi, šajā paziņojumā saklausīs draudus. Pēc būtības paziņojums tā ir veidots. Acīmredzot šeit vietā būtu piemērs, ja mēs apspriežam jautājumus, saistītus ar to, ka pilsonis pārliecības dēļ nevar ņemt rokā ieroci, lai nosargātu dzimteni. Mēs viņu ar likumdošanu aizsargājam, bet, ja viņam ir cita pārliecība, viņš grib svinēt, tad to mēs aizliedzam. Es domāju, ka tas kā minimums ir nedemokrātiski.

Un pēdējais – lēmuma 3.punkts: uzskatīt, ka pašreizējos apstākļos jebkura militārā spēka demonstrēšana nopietni destabilizē sabiedriskos uzskatus. Kāpēc uzskatīt? Pamatojuma tam nav. Nav pamatojuma ne kara draudiem, ne kādām citām militārām akcijām. Vēl vairāk, puse republikas iedzīvotāju tā neuzskata. Man liekas, ka tas viss ir ļoti nopietni un pareizākais būtu atturēties no šo dokumentu pieņemšanas./

Priekšsēdētājs: Deputāts Kiršteins, lūdzu.

A.Kiršteins: Cienījamie kolēģi! Es te dzirdēju ārkārtīgi interesantu domu, vienkārši ģeniālu. Tā kā mums nav noslēgts līgums par šī svešā karaspēka statusu, tā kā starp Kuveitu un Irāku nav noslēgts šis līgums, tad šis karaspēks drīkst braukāt pa mūsu transporta maģistrālēm, kur vien ienāk prātā, viņš acīmredzot var iebraukt mierīgo iedzīvotāju dzīvokļos, viņš, ja vajadzēs, varēs mīnēt mūsu infrastruktūras objektus, ielauzties masu informācijas līdzekļu telpās, jo redziet, mums taču nav noslēgts nekāds līgums par viņa statusu. Tāpat kā Kuveitā, viņš dara, ko viņš grib. Grib – šauj, grib – nešauj, grib – brauc kartupeļus rakt jeb spēlē garmošku.

Otrs – kāpēc šī parāde destabilizē politisko situāciju. Tāpēc, cienījamie frakcijas “Līdztiesība” kolēģi, ka otrai pusei iedzīvotāju šī armija asociējas ar trešās daļas iedzīvotāju iznīcināšanu. Diemžēl tas ir fakts. Ļoti īsa atbilde.

Tagad par pašu lēmumu jeb par paziņojumu. PSRS prezidents pieņem vienu dekrētu, kurā izsaka savas domas par PSRS nedalāmību un par saviem valsts svētkiem. Lielkņazs Kirils izsaka otru domu par vienotās Krievijas nedalīšanas ideju. Nedalāmās Krievijas ideju. 7. un 8.novembris, es domāju, netiks kā milzīgi svētki atzīmēti Krievijā. Pieminiet manus vārdus! Mēs vēl paskatīsimies, kā šī demonstrācija tur notiks. Es nezinu, varbūt, ka to 5 miljonu ukraiņu, kuri ir nomiruši badā šajā Padomju Savienībā, varbūt, ka viņu piederīgajiem izraisīs kādu patiku šo svētku svinēšana. Es nevaru piekrist Dainim Īvānam par viņa priekšlikumu, jo mēs nevaram aicināt armiju. Šī armija ir pakļauta prezidenta dekrētam, un tur skaidri un gaiši teikts, ka tajās pilsētās, kur izvietoti kara apgabala štābi, ir jārīko šīs demonstrācijas. Mēs, protams, nevaram aizliegt šim karaspēkam savā sarkanajā stūrītī atzīmēt šos varenos svētkus, bet man nav skaidrs, neskatoties uz to, ka mums nav noslēgts šis līgums ar draudzīgo kaimiņvalsti, kā tad darbosies mūsu transporta komunikācijas? Kā tad, piemēram, trolejbusu līnijas darbosies pa tiltiem, kā notiks satiksme darba laikā, satiksme Daugavmalā krastmalā?

Un pats pēdējais. Es te arī piekritu tiem labojumiem, jo jebkurā vietā var lietot “neattaisnoti darba kavējumi”. Tās ir detaļas, to var redakcionāli novērtēt. Bet es nobeigumā vēl gribētu izteikt tādu domu, ka, pirmkārt, mums ir jāpaziņo vēl savs viedoklis attiecībā uz tiem daudzajiem strādniekiem, kas strādā, piemēram, tā saucamajos vēl no Savienības nepārņemtajos uzņēmumos, un, otrkārt, mēs ļoti labi redzēsim, kādi ir šie direktori, kāda ir viņu lojalitātes pakāpe.

Priekšsēdētājs: Deputāts Ŋ apovālovs.

P.Šapovālovs: ^*/Cienījamo priekšsēdētāj! Cienījamie deputāti! Iespējams, es izteikšu diezgan neparastu domu, bet es aicinu visus deputātus, tajā skaitā arī frakciju “Līdztiesība”, balsot par šī lēmuma pieņemšanu. Tūlīt paskaidrošu – kāpēc.

Lēmuma 1.punktā norādīts: “atgādināt sakarā ar Latvijas Republikas Augstākās padomes 3.oktobra lēmumu par svinamām un atceres dienām, ka jebkāda oficiāla oktobra apvērsuma svinēšana Latvijas teritorijā atcelta”. Kā oficiālu es saprotu svinēšanu, kas notiek oficiālu valsts pārvaldes orgānu vadībā un pēc to organizatoriskajiem principiem. Bet, ja ar to nodarbosies sabiedriskās organizācijas un partijas, tad šis punkts 7.novembra svinēšanu neaizliedz.

2.punkts: “Pamatojoties uz 1990.gada 4.maija Deklarāciju, paziņot, ka minētajam PSRS prezidenta dekrētam Latvijas teritorijā nav likumīga spēka.” Pirmkārt, ja jūs uzmanīgi izlasījāt dekrētu, tad redzējāt, ka prezidents neaicina Latvijas iedzīvotājus svinēt. Viņš deva rīkojumu karaspēkam rīkot parādi. Tas nozīmē, ka karaspēks, kamēr nav līguma, nav pakļauts Latvijas Augstākajai padomei un vienkārši izpildīs prezidenta dekrētu. Tā ka otrais punkts netraucē parādes rīkošanu.

3.punkts: “Uzskatīt, ka pašreizējos apstākļos jebkāda militāra spēka demonstrēšana vai parāde ārpus karaspēka daļu dislokācijas vietas...” Kā jau norādīja deputāts Smirnovs, Rīgas garnizons ir dislocēts Rīgas pilsētā, tas parādi nerīkos ārpus savas dislokācijas vietas.

Tālāk: “...nopietni destabilizēs sabiedriski politisko situāciju Latvijas Republikā, tāpēc nav pieļaujama no republikānisko vietējo padomju un to izpildorgānu puses”. Kā zināms, vietējie padomju un izpildorgāni nevada armiju un nevada armijas parādi un militāro demonstrāciju. Tādēļ tas nerada nekādus šķēršļus karaspēka parādes rīkošanai.

Ejam tālāk. 4.punkts: “7. un 8.novembris ir darba dienas, tāpēc Latvijas Republikas Augstākā padome uzdod Ministru padomei atgādināt visiem uzņēmumiem un iestādēm Latvijas teritorijā...” Gribu atgādināt, ka atbilstoši darba likumdošanai uzņēmumu administrācijām kopā ar arodorganizāciju komitejām ir tiesības darba dienu pārcelt uz kādu no brīvajām dienām un kādu no darba dienām pasludināt par brīvu. Tas pats attiecas uz kooperatīviem uzņēmumiem, privātuzņēmumiem un tā tālāk. Tā ka principā ceturtais punkts nekavē ne svētku demonstrācijas, ne karaspēka parādes rīkošanu.

Tālāk. Es piekrītu deputātu Briņķes un Smirnova teiktajam, ka “jebkāda neierašanās uz darbu šajās dienās tiks uzskatīta kā parasti darba likumdošanas pārkāpumi”. Tāpat, ja kāds saslims, mēs cilvēku nesauksim pie atbildības, jo nebūs pārkāpuma.

Bet nu izdarīsim slēdzienu: 1., 2., 3., 4.punkts netraucē Latvijā rīkot karaspēka parādi un demonstrāciju, ja to organizēs sabiedriskas organizācijas vai partijas. Paldies par uzmanību./

Priekšsēdētājs: ^*/Deputāts Jagupecs, pēc tam deputāts Dobelis./

J.Jagupecs: ^*/Cienījamie kolēģi deputāti! Kolēģis Freimanis runāja par to, ka daži destruktīvie spēki mūsu republikā cenšas saasināt sabiedriski politisko situāciju. Ko es gribētu atbildēt uz Freimaņa kunga paziņoto?

Nepārdomātais lēmums, kuru pieņem Augstākā padome un kuru deputātu vairākums atbalsta, par nožēlošanu šodien republikā ir galvenais destabilizējošais moments. Pievērsiet uzmanību! Neapspriežoties ar plašāku sabiedrību, mēs pieņemam lēmumu par svinamām un atceres dienām. Deputātu korpusa vienai un otrai frakcijai ir noteikts viedoklis, kādas dienas uzskatīt par svinamām un kādas – par atceres dienām. Tomēr es nezinu, cik mūsu viedokļi sakrīt ar tautas domām. Konkrēts piemērs. Atbildot uz lēmumu, kuru mēs šeit pieņēmām, Daugavpils pilsētas padome pieņēma lēmumu 7.novembri uzskatīt par svinamu dienu. Starp citu, no 120 tautas ievēlētiem pārstāvjiem tikai seši bija pret šādu lēmumu. Svētku rīkošanas formu noteiks pilsētas padomes prezidijs. Lūk, konfrontācija, ko radām mēs ar nepārdomātiem lēmumiem.

Otrais. Mēs kara apgabala pavēlniekam dodam rīkojumu nerīkot parādi. Padomājiet par situāciju: pavēlnieks ir karavīrs, kas pilda pavēli, pakļaujas aizsardzības ministram un prezidentam. Viņam nav tiesību pavēli nepildīt. Jūs to labi saprotat. Tomēr mēs šeit apzināti cenšamies karsēt situāciju. Kam tas vajadzīgs? Kuram tas vajadzīgs? Es vēlreiz atkārtoju, pavēlnieks – karavīrs, kam jāizpilda pavēle, un viņš to izpildīs. Vēl jo vairāk, ka kara apgabala pavēlnieks tikšanās reizē ar deputātu korpusa pārstāvjiem, kas ievēlēti Aizsardzības un iekšlietu komisijā, uz jautājumu, vai Rīgas pilsētā 7.novembrī būs parāde, viennozīmīgi atbildēja: “Ja būs prezidenta pavēle, nekādi apstākļi, nekas mūs netraucēs parādi rīkot, pavēli izpildīt.” Mēs tagad tīšām ejam uz konfrontāciju, uz situācijas saasināšanu, uz neiecietības kultivēšanu pret karadienestā esošajiem, kuri dienē kara apgabala teritorijā, pret viņu ģimenes locekļiem. Mēs apzināti radām sprādzienbīstamu situāciju. Es domāju, ka šāds lēmums nesekmē pilsonisku solidaritāti republikā. Visradikālākie Tautas frontes pārstāvji apzināti cenšas radīt šādu sprādzienbīstamu situāciju. Šāda veida lēmumus šodien pieņemt nevajadzētu. Mums saprātīgāk jāizlemj jautājumi, kas saistīti ar oktobra 73.gadadienas svinēšanu. Dažiem no mums tie nav svētki, mums, daļai deputātu, – svētki. Un mēs tos svinēsim. Paldies par uzmanību./

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Dobelim.

J.Dobelis: Cienījamie kolēģi! Man liekas, ka mēs atkal un atkal atkārtosimies un mums vēl daudzas reizes būs tieši šāda situācija. Man liekas, ka ir ļoti skaidrs, kāpēc kurš kāpj tribīnē un ko viņš grib teikt. Tikai neviens šodien nav runājis par to, kas interesē Latvijas Republikas pilsoņus un latviešu tautu un kā viņi skatīsies uz mums, kas ir pieņēmuši šo 4.maija Deklarāciju, ja mēs te ļausim braukāt, kas gribēs un kur gribēs, un ja mēs ļausim staigāt uz darbu un nestaigāt uz darbu, kā vienam otram iepatiksies.
Mēs varam vēl kādas 100 svētku dienas izdomāt, un tauta grib, un rūpnīcas kolektīvs pieprasīs un nenāks strādāt tāpēc, ka, lūk, viņiem vēl vieni svētki būs iepatikušies. Tāpēc es uzskatu, ka visa šī te pļāpāšana par kaut kādām pavēlēm un 7.novembri kā briesmīgiem svētkiem ir vistīrākā demagoģija. Vistīrākā. 7.novembris ir viens asiņainu murgu nodibināšanas datums, un nekādā gadījumā tie nevar būt svētki, jo tie ir noveduši pasauli pie vislielākiem upuriem, kādus tik cilvēce var iedomāties. Kā vispār var kaut ko tādu atzīmēt kā svētkus! Un tagad pēdējais laiks ir regulāri, mierīgi, bez uztraukuma pateikt, ka šeit ir Latvijas Republika, ka tā ir neatkarīga valsts, ka mēs ejam uz šo neatkarīgo valsti un mums cita ceļa nevar vairs būt. Citādi mūsu tautai dzīves vairs nebūs.

Otrkārt, arī PSRS ir neatkarīga valsts. Bet mēs savukārt karaspēku tur netaisāmies sūtīt, netaisāmies organizēt parādes un demonstrācijas. Nezin kāpēc cienījamie oratori nerunā par to, ka Zviedrijā, Somijā, pat Čehoslovākijā vai Ungārijā diez vai PSRS karaspēks rīkos 7.novembrī kaut kādas parādes. Tāpēc es domāju, ka šāds lēmums ir jāpieņem. Ir jākonstatē, kas pie mums ir noticis, kas ir izdarīts, un pēc tam mēs arī varēsim attiecīgi spriest par to, kā uz to reaģēs tā saucamā otrā puse. Un tad mēs paskatīsimies, kā viņi atbildēs uz jautājumiem, vai viņiem patīk, ka viņus sauc par okupantiem, vai viņiem nepatīk. Tad mēs varēsim viņiem pateikt: “Bet, mīļie draugi, ja jums nepatīk, ka jūs sauc par okupantiem, tad, lūdzu, nenāciet ārā no savām kazarmām tad, kad mums tas nepatīk. Jo jūs it kā šeit esat ieradušies aizstāvēt, nevis demonstrēt savus ieročus. Mums viņi nemaz nav interesanti.” Un nevajag taču izlikties. Piedodiet, parunāsim kaut vai par ekonomiku. Mēs visi ļoti uztraucamies, ka mums trūkst degvielas, un tas trūkst, un šis trūkst. Un te, lūdzu, veselu dienu, un ne jau vienu dienu vien, vizināsies šī tehnika. Kur tad ir ekonomija? Un kur tad ir tā lielā cīņa par taupību un tamlīdzīgas lietas?

Nobeigumā es gribu teikt, ka šis dokuments, ko mums nolasīja Freimaņa kungs, diemžēl ir ar diezgan daudziem trūkumiem. Man daudz tuvāks ir Daiņa Īvāna nolasītais dokuments. Varbūt mēs varētu runāt par to, ka patiesais teksts līdz galam mums šodien nav gatavs. Tas ir cits jautājums, bet lēmums noteikti ir jāpieņem.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāts Mihailovs.

N.Mihailovs: ^*/Cienījamie deputāti! Attaisnot to, kas pieņēmis lēmumu, grūti, sevišķi tādā jautājumā kā 7. vai 8.novembra svinēšana. Atsevišķa cilvēka un veselas tautas dzīvē gadās liktenīgi acumirkļi, kad saprātīgi secinājumi nedarbojas, jūtas ņem virsroku. Taču vai tomēr necensties atcerēties, ka vēsturi vienā stundā pārspēlēt nevar un vienas nelaimes novēršana nedrīkst radīt citu nelaimi. Ne viena vien desmitgade būs vajadzīga, kamēr mēs sasniegsim to civilizētības līmeni, kāds nekad nav radies vienā momentā un nekam nevar rasties. Bet jādzīvo ir šodien! Ko darīt? Tikai vienu: Latvijas Republikas Augstākā padome kārtējo reizi parādā valstij un visas pasaules sabiedrībai savas prettautiskās un pretsociālistiskās politikas būtību, nosegtu ar demokrātiskiem pārspriedumiem par demokrātiju un tautas gribu. Pieņemamā aicinājuma vai lēmuma saturam ir izteikta ideoloģiska ievirze un uzdevums Latvijas tautai atteikties no savas pusgadsimta vēstures, nodot aizmirstībai to piemiņu, kas stāvēja par 7.novembra lielās oktobra revolūcijas iekarojumiem. “Likteņu samezglojums”. Vai tas nav teikts par mums? Mēs griežam dzīvu miesu, citādi nepateikt, bet vai nav jādomā par to, lai saldais vārds “brīvība” citam nekļūtu tikai par mielēm, jo vai ir prāta darbs cirst ar cirvi tur, kur ar lielāko uzmanību jāatdala saaugušie audi, vai nav jādomā par to likteņiem, kurus mūsu lēmumi dzen izmisumā? Pārrāvums vienmēr ir traģēdija, bet valstij, zemei, teritorijai pārrāvums nav iespēja aiziet, pārcelties kaut kur un gaidīt, kamēr rētas sadzīst. Būs vajadzīgs pilns kauss labdarbības un augstsirdības. Vienam nāksies vienmēr paturēt prātā vecātēva grēkus, par kuriem nu tik negaidīti uzlikts maksāt, citiem nāksies neaizmirst, ka rēķins atsūtīts bez vainas vainīgiem. Mēs maldījāmies visi kopā. Atgriešanās pirms 50 vai 70 gadiem nav un nebūs. Tas nozīmē, ka nāksies mums visiem kopā meklēt ceļu uz rītdienu, domājot par to, lai neradītu nevienu lieku apvainojumu, necirstu nevienu lieku rētu. Nevajag aizcirst durvis, jo dzīve var mums likt pie tām atkal pieklauvēt. Tāpēc šis jautājums vēlreiz ir labi jāpārdomā, lai nepieņemtu lēmumu, kas mūs var novest strupceļā. Ierosinu šī lēmuma un paziņojuma izskatīšanu atlikt uz citu dienu. Paldies par uzmanību./

Priekšsēdētājs: Deputātam Seleckim tiek dots vārds. Pēc tam mums ir ierosinājums, ko vajadzētu apspriest.

V.Seleckis: Cienījamie deputāti! Es domāju, ka principā šis jautājums ir pietiekami noskaidrots. Minētas abu sagatavoto dokumentu vājās vietas un trūkumi. Manā skatījumā te vairs nekas īpaši gari nav jārunā, bet vajadzētu konkrēti vienoties par šā dokumenta saturu. Man nav nekādu šaubu, ka šāds paziņojums ir jāpieņem. Ja tādu nepieņem valdība, tad tāds ir jāpieņem mums. Man būtu konkrēts ierosinājums, lai pirmajā punktā šajā paziņojumā mēs uzsvērtu domu, ka šis Mihaila Gorbačova dekrēts pirmām kārtām ir vēršanās pret Latvijas Republikas suverenitāti. Tā patiesībā noteikti arī ir, ka PSRS prezidents izmanto šo situāciju, lai parādītu, ka viņš ir stiprāks un varenāks, ka viņš var rīkoties, kā viņam iepatīkas. Tāpēc te vajadzētu minēt vienu tādu domu, ka šī PSRS Bruņoto spēku parāde tiks vērtēta kā vēršanās pret Latvijas Republikas suverenitāti, kā militārā spēka demonstrācija ar nolūku diskreditēt Latvijas Republikas augstāko varu. Es domāju, ka vajadzētu pirmajā teikumā ietvert šādas domas. Bet citādi te nekādu šaubu nav, mums šis paziņojums ir jāpieņem un jāpauž sava attieksme. Arī otrs punkts pamatos var palikt tāds, kāds ir, ar nedaudziem labojumiem, par kuriem tika runāts.

Priekšsēdētājs: Vēl te gribēja runāt Teikmanis, Stepičevs, Plotnieks, Movels. Arī man bija tāda doma – izteikt dažus apsvērumus, bet deputāts Felss ierosina pārtraukt debates. Tāpēc šis jautājums jāliek uz balsošanu. Lūdzu, trešais mikrofons.

A.Seiksts: Ir priekšlikums dot vārdu tikai Teikmaņa kungam, pilsētas padomes priekšsēdētājam.

Priekšsēdētājs: Tas ir otrs priekšlikums. Nobalsosim deputāta Felsa un deputāta Seiksta priekšlikumus, kurš gūs vairākumu. Vai uz debašu turpināšanu neuzstāj neviens? Lūdzu, par deputāta Felsa priekšlikumu – pārtraukt debates. Rezultāts: 38 – par. Lūdzu, deputāta Seiksta priekšlikums. Rezultāts: 72.

Lūdzu, jums vārds, deputāt Teikmani.

A.Teikmanis: Cienījamie kolēģi! Pirmkārt, es uzskatu, ka lēmums mums ir jāpieņem un jāpieņem tieši lēmums, nevis paziņojums. Ja mēs esam pieņēmuši likumu par svētku dienām, tad mums ir arī jāuzņemas turpmākā atbildība par to, kā realizējas šis likums. Es jums varu tikai pateikt, ka pirms pusstundas, ja man tās ziņas ir pareizas, pie mana kolēģa Andreja Inkuļa ieradās Rīgas garnizona komandants ar lūgumu noskaidrot jautājumus, kas attiecas uz parādi, tās sagatavošanu, mēģinājumiem un visu pārējo. Kurs uzņemsies atbildību? Es uzskatu, ka atbildība jāuzņemas Augstākajai padomei un nevis izpildkomitejai. Izpildkomiteja var uzskatīt dažādi, vai karaspēka parāde pielīdzināma pārējām demonstrācijām, ko rīko sabiedriskās organizācijas, vai vērtējama kaut kā īpaši. Šeit ir svarīgs arī politiskais akcents. Tāpēc es uzskatu, ka jāpieņem tieši lēmums, nevis paziņojums. Un jāpieņem mums. Ja reiz mēs esam noteikuši šīs svētku dienas, tad turpināsim to arī tālāk.

Otrkārt, par to, vai šis dekrēts attiecas uz mums vai ne. Dekrētā ir teikts: savienoto republiku galvaspilsētās un citās pilsētās, kur atrodas armijas un flotes štābi. Mēs esam šāda pilsēta. Tātad uz mums tas attiecas visai tieši.

Treškārt, kas attiecas uz šo konkrēto tekstu, es domāju, šādā tekstā mēs viņu pieņemt nevaram, jo viņš ir neizstrādāts. Tāpēc es ierosinātu šo tekstu nodot Aizsardzības un iekšlietu komisijai tālāk pārstrādāt. Man pašam būtu konkrēts priekšlikums par tekstu: pagarināt preambulu. Apmēram tas varētu skanēt tā: “Sakarā ar to, ka Padomju Savienības prezidents Gorbačovs izdevis 10.oktobrī dekrētu par militārās parādes organizēšanu visās savienoto republiku galvaspilsētās un pilsētās, kurās dislocēti armijas un flotes štābi, ņemot vērā, ka ar Latvijas Republikas Augstākās padomes 3.oktobra likumu, nevis lēmumu, par svinamām un svētku dienām, Oktobra revolūcijas gadadiena netiek atzīmēta.”

Uzskatot, ka saskaņā ar 1990.gada 4.maija Deklarāciju minētais PSRS prezidenta dekrēts Latvijā nav spēkā, viņš nav jāpasludina par spēkā neesošu. Viņš nav spēkā saskaņā ar šo Deklarāciju. Gluži pareizi, ka jebkuri ierindas sastāva un militārās tehnikas demonstrējumi vai parādes ārpus karaspēka daļas dislokācijas vietām (šajā gadījumā komisijai būtu jāatrod precīzāks teksts, lai būtu skaidrs, kas ir šīs dislokācijas vietas) tiešām destabilizētu politisko stāvokli.

Cienījamie kolēģi no “Līdztiesības” frakcijas! Vai kāds no jums ir gatavs šeit piecelties un pateikt, ka latviešu tautai, kuras zemē atrodas šī armija, šādi demonstrējumi ir patīkami? Kurš no jums piecelsies un ar pilnu atbildību teiks “jā”. Tad kā var rīkot šādus demonstrējumus, zinot, ka tos neatbalsta tā tauta, kuras zemē atrodas armija? Kā var šeit runāt par to, ka, lūk, aizliegums destabilizēs politisko situāciju? Domājiet paši par šo loģisko saikni, vai destabilizēs situāciju darbība vai šīs darbības neveikšana? Domāsim taču ar galvu!

Kas attiecas uz 4.punktu, tad es domāju, ka tas vispār ir jāpārstrādā. Ja nu kāds patiešām vēl arvien tic, ka 7.novembris ir svētki, neliegsim viņam tos svinēt. Lai paši, lai pašas administrācijas tiek galā. Es nedomāju, ka Ļeņingradas pilsētas padomi ir ieņēmuši latviešu nacionālisti, bet Ļeņingradas pilsētas padome jau ir pieņēmusi šādu lēmumu un griezusies Krievijas Federācijas Augstākajā padomē ar lūgumu griezties pie PSRS prezidenta atcelt šo parādi, jo arī Ļeņingradas pilsētas padome uzskata, ka nav ar ko lepoties šajā dienā un arī pašreizējais ekonomiskais stāvoklis neatļauj svinēt svētkus. Tās būtu dzīres mēra laikā.

Visbeidzot, es domāju, šis lēmums ir jāpapildina ar pēdējo punktu: “Lēmums stājas spēkā no pieņemšanas dienas.”

Priekšsēdētājs: Paldies. Ir izskanējuši dažādi viedokļi. Vēl deputāts Freimanis gribēja, ja? Lūdzu! Viņš bija referents, un viņam ir tiesības uz galavārdu.

J.Freimanis: Kolēģi! Tikai tāpēc, ka mēs iesniedzām šo dokumentu, varbūt atļaujiet tādas mazas noslēguma remarkas. Man liekas, ka Teikmaņa kungs izvirzīja ļoti pareizu domu, ka pašreizējā momentā mums būtu jāuzticas vairāk Aizsardzības un iekšlietu komisijai. Man tikai būtu ierosinājums iesaistīt šajā darbā arī tādus kolēģus kā Briņķes kundzi. Ja mēs runājam par lēmumu, tad šeit ir, manuprāt, ļoti strikti un labi izstrādāts 4.punkts. Tā ka Briņķes kundzi varētu tur iekļaut. Un arī Kiršteina kungu iekļaut šajā komisijā. Vai mēs izšķiramies par Daiņa Īvāna variantu vai par lēmuma variantu, tas ir jūsu ziņā, bet, ja gadījumā par lēmuma variantu, tad šajā komisijā būtu jāiekļauj šie divi cilvēki. Man liekas, ka to varētu pabeigt rīt.

Priekšsēdētājs: Vai ir kādi priekšlikumi? Lūdzu, deputāts Jundzis.

T.Jundzis: Tā kā mūsu komisija tika minēta, es gribu tūlīt teikt, ka personiski atbalstu šo variantu, kuru nolasīja Īvāna kungs. Es tomēr neuzskatu, ka nepieciešams lēmumu pieņemt pēc formas arī. Lēmumu pieņem gadījumos, ja mums ir kaut kas jānoregulē jaunā veidā, kaut kas jānoregulē jaunā veidā, kaut kas jāizmaina esošajā kārtībā. Mums šajā situācijā viss mūsu likumos un lēmumos, kas attiecas uz 7.novembri, ir pilnībā pateikts, mums nekas nav jāmaina nedz likumos, nedz pastāvošajos lēmumos. Mums ir tikai jāveic profilaktisks darbs, un tas jādara nevis ar lēmumu, bet ar paziņojumu. Es domāju, ka arī šai paziņojumā, kāds viņš te ir, nevar neko ne izmest, ne pielikt klāt. Tāpēc, ja jūs arī uzticēsiet mūsu komisijai, tad es kā komisijas priekšsēdētājs tomēr aicināšu akceptēt Daiņa Īvāna variantu.

Priekšsēdētājs: Par balsošanas motīviem lūdz vārdu Dainis Īvāns kā autors.

D.Īvāns: Cienījamie kolēģi, jūs varēsiet izšķirties par lēmumu vai par paziņojumu. Bet es gribu pateikt tikai vienu lietu, ka mēs nedrīkstam diskreditēt sevi kā augstākais valsts varas orgāns un pieņemt lēmumus par savu lēmumu izpildi. No tā, vai mūsu rējiens vai vaukšķis būs skaļāks vai klusāks, nekas nemainīsies, brauks tie tanki un žvadzēs tās kāpurķēdes. Bet mums ir jāpierāda, ka mūsu lēmums ir pieņemts, demokrātiski izvēlēta valsts varas orgāns viņu ir pieņēmis. Un mēs atgādinām, ka šī lēmuma nepildīšana nozīmē, ka šeit atrodas tiešām destruktīvi spēki, kuri nepakļaujas demokrātijai un nepakļaujas civilizētas valsts likumiem. Tieši tāpēc es arī ierosināju šo paziņojuma variantu. Jums nav ko bļaut un nav ko griezt zobus. Mēs būsim daudz stiprāki tad, ja mēs šiem cilvēkiem, kuri negrib domāt ar savu galvu, vienkārši atgādināsim, lai viņi padomā, ko viņi dara.

Priekšsēdētājs: Jums ir vēl kāds priekšlikums?

Krūmiņš (Stenogramma neuzrāda deputāta vārdu. – Red.): Man ir kāds neliels redakcionāls labojums. Otrās rindkopas trešajā rindiņā “teritorijas Rīgā” aizvietot ar vārdiem “armijas izvietojuma vietas Rīgā”.

D.Īvāns: Jā, es piekrītu, pareizi.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, pirmais mikrofons.

P.Šapovālovs: ^*/Man ir priekšlikums uzklausīt mūsu priekšsēdētāja viedokli./

Priekšsēdētājs: ^*/Man vienmēr ir viedoklis, bet kāds – tas ir cits jautājums./ Nē, kolēģi, nevis tāpēc, ka deputāts Šapovālovs to teica, bet es ļoti īsi varbūt par balsošanas motīviem. Šeit viens pēc otra runā, kāpēc es nevaru? Kamēr mans statuss ir tik divdomīgs, ka es esmu gan sēdes vadītājs, gan Augstākās padomes priekšsēdētājs. Te jau rodas divdomība. Praktiski, ja es esmu sēdes vadītājs, es nedrīkstu paust savu viedokli, jo tas ir pretrunā ar vispārējo parlamenta darbību. Bet mums ir tāda divdomīga situācija. Taču vispirms uzklausīsim Teikmani un tad kolēģi Jundzi. Pēc tam es tikai pusotru minūti runāšu.

A.Teikmanis: Man varbūt pusminūti uzziņai. Pēc 9.maija parādes pilsētas izpildkomiteja iesniedza garnizonam, armijai rēķinu par sabojātām ielām apmēram 10 tūkstoš rubļu vērtībā, un ko pēc kādiem pāris mēnešiem dabūja atbildi, ka pa ielām tanki neesot braukuši un tāpēc tās nav sabojātas. Es nezinu, varbūt ka armija nav pamanījusi, ka arī BMP nav gumijas riepas virsū, bet tomēr kāpurķēdes. Bet praktiski mēs sastapāmies ar pilnīgu ignoranci no armijas puses un pat nevēlēšanos kaut kādā veidā reaģēt, jo armija joprojām uzskata, ka šeit viņai nav jāpakļaujas ne Augstākajai padomei, ne jārēķinās ar jebkuras vietējās pašvaldības interesēm.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, pirmais mikrofons.

A.Safonovs: ^*/Man jautājums par balsošanas motīviem. Deputāts Kiršteins, uzstājoties kā ceturtais, izteica frāzi, kuru es gribētu precizēt pie viņa paša vai kāda cita. Tas nozīmē, frāze tāda, gandrīz vārds vārdā: “otrajai republikas iedzīvotāju pusei šīs armijas klātbūtne asociējas ar divu trešdaļu Latvijas iedzīvotāju iznīcināšanu”. Es gribētu saņemt atbildi par šīm “divām trešdaļām”./

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Batarevskis, otrais mikrofons.

O.Batarevskis: Es gribētu runāt arī par balsošanas motīviem. Augstākā padome ir pieņēmusi lēmumu par svētku dienām, tāpēc nebūtu loģiski pieņemt vēl kādus lēmumus šajā sakarībā. Es uzskatu, ka Daiņa Īvāna sastādītais paziņojums ir korekts un pareizs. Rīgas pilsētai no šī paziņojuma ir jāizdara attiecīgi secinājumi.

Priekšsēdētājs: Es atbildēšu uz deputāta Šapovālova jautājumu un reizē arī par balsošanas motīviem. Ļoti īsi. Atvainojiet, es no šīs vietas to pateikšu. Praktiski situācija, man liekas, ir visiem skaidra: PSRS prezidents Mihails Gorbačovs realizē PSRS suverenitāti visā tās teritorijā un izdod attiecīgo dekrētu, kurš šoreiz skar konkrētu jautājumu, par kuru mēs diskutējam. Latvijas Republikas Augstākā padome pēc 4.maija Deklarācijas arī realizē savu suverenitāti un izdod attiecīgus likumus, kurus mēs esam pieņēmuši balsojot. Kur un kā katrs balsoja, tas ir cits jautājums, bet taisnība, man liekas, ir Dainim Īvānam, – mēs esam pieņēmuši, un tas ir lēmums un likums.

Tagad – kā tālāk? Man personiski liekas, ka mūsu galvenais jautājums ir ar PSRS prezidentu Gorbačovu un nevis ar armiju. Jo viņš ir pieņēmis šo dekrētu, viņš liek armijai 7.novembrī nevis visās republikās, bet tur, kur ir štābi, attiecīgi veikt parādi un tā tālāk. Tāpēc mūsu dokumentā, vai tas ir protests, vai mēs citādi pieņemam, es katrā ziņā vēršos pret prezidenta dekrētu, kurš neievēro Latvijas Republikas suverenitāti, jo viss pārējais ir pakārtots. Kas attiecas uz organizatoriskām lietām, par kurām uztraucas Rīgas pilsētas izpildkomiteja, tad acīmredzot par to ir jāuztraucas PSRS prezidentam, jo viņš organizē šo parādi. Es nezinu, kāda šeit daļa ir Rīgas pilsētas izpildkomitejai.

Bet otrs jautājums – par darba dienu 7. un 8.novembrī. Mans viedoklis varbūt drusciņ krasāk atšķiras no jūsu vairākuma viedokļa. Kādā ziņā? Es kategoriski iestājos pret visādām draudēšanām, jo es esmu šīs draudēšanas redzējis un esmu redzējis rezultātus. Esmu redzējis, ka to rezultātu nekad nav bijis no tām draudēšanām. Tāpēc tādā tekstā, “ja kāds neizies 7., 8.darbā” un ka “tad nu jums būs”, tas ir drusciņ provokatoriski. Tā ir mana personiskā doma. Tas ir provokatoriski, ja kāds man draud. Es gribu šajā situācijā redzēt, kas būs, ja es neiziešu ar darbā, kas man būs tajā rūpnīcā. Mēs provocējam faktiski neiziešanu. Es esmu kategoriski pret draudēšanu, kā tas ir te dažos projektos jeb projektā. Otrs – var korekti vispār klusēt, ja jau mums ir pieņemts lēmums, un redzēs, kā pilsoņi mūs ciena. Tad mēs redzēsim, cik efektīvi mūsu lēmumi. Un trešais, ko izteica Ŋ čipcovs un deputāte Briņķe te zināmā mērā ieminējās, ka var arī kompromisu. Katrā ziņā tādās reizēs, kad ir runa par pilsoņu saskaņu, es iestājos par kompromisa variantiem. Un nevis tāpēc, ka viņi man labāk patīk, bet vienkārši tāpēc, ka kādam arī jāiestājas par pilsoņu saskaņu, pat tajos gadījumos, kad tas ir ļoti grūti un ļoti neizdevīgi. Tāds ir mans viedoklis. Bet šeit bija dažādi priekšlikumi.

A.Kiršteins: Es vienkārši gribu paskaidrot, jo es smagi kļūdījos, kad kolēģis jautāja.

Priekšsēdētājs: Lūdzu.

A.Kiršteins: Es teicu, ka katrs trešais ir cietis. Es atsaucos uz datiem, ka no 40.gada līdz 50.gadam Latvija ir zaudējusi 36 procentus savu iedzīvotāju no diviem miljoniem. Tas ir izskaitļots. Tas ir apmēram 720 tūkstoši. Bet, tā kā pārsvarā tie tomēr bija latviešu tautības iedzīvotāji, tad varbūt pareizāk būtu teikt nevis katrs trešais, bet katrs otrais.

Priekšsēdētājs: Tagad par lēmuma pieņemšanu. Mani personiski uztrauc tas, par ko runāja šeit Teikmanis. Protams, mēs varam nobalsot par Daiņa Īvāna sagatavoto paziņojumu, viņš atšķirībā no šiem diviem ir daudz korektāks. Es personiski tiešām precīzāk vērstos pret Mihaila Gorbačova dekrētu, kurš neievēro mūsu suverenitāti, un tiešām nesāktu polemizēt ar armiju, ko viņi domā darīt, kādā veidā viņi darīs, vai viņi demonstrēs vai demonstrēs spēku, izpildot prezidenta dekrētu, tas ir tā. Bet, ja deputāts Teikmanis kā pilsētas padomes priekšsēdētājs ierosina, ka ir lēmumam jābūt un ka tad viņš ierosina apspriest to komisijās, mums nekas nenotiks, ja komisija šodien strādās vakarā un mēs rīt no rīta pieņemsim lēmumu ar deputāta Teikmaņa piedalīšanos, jo šis pasākums notiek Rīgas pilsētā, un mums te sasteigti kaut ko balsot... Es nezinu, es katrā ziņā atturētos no balsošanas, ja tas uz mani attiecas. (Apspriešanās zālē.)

Kaut gan te vairākums kolēģu izteicās, tajā skaitā arī deputāts Freimanis, par Daiņa Īvāna teksta būtību, bet mēs varam visus trīs nodot Aizsardzības un iekšlietu komisijā. Deputāti, kuri grib piedalīties šīs komisijas sēdē, it sevišķi no Rīgas pilsētas, lūdzu, piedalieties. Rīt no rīta turpināsim nevis apspriest, bet turpināsim pieņemt lēmumu, jo apspriešanu mēs esam pabeiguši.

Vai tādu ierosinājumu es varu likt uz balsošanu? Vai ir kādi citi? Nav. Lūdzu, kuri atbalsta šo priekšlikumu, balsosim. Izsakiet savu attieksmi! Rezultāts: 95. Tas ir vairākums.

Kolēģi Tālav Jundzi, jūs varbūt tīri organizatoriski šajā sakarā teiksiet kaut ko?

T.Jundzis: Tad es lūgtu pulksten 9 no rīta komisijas telpās ierasties tātad Aizsardzības un iekšlietu komisijas locekļus, Teikmaņa kungu, Briņķes kundzi un visus, kas vēlas pie šā lēmuma projekta strādāt.

Priekšsēdētājs: Kurā vietā jūs esat?

T.Jundzis: 409.kabinets Jēkaba ielā.

Priekšsēdētājs: 409.kabinetā, rīt pulksten 9.00. 10.00 mēs turpinām pieņemt lēmumu. Rīt, 17.oktobrī, 11.30 pirmajā starpbrīdī Sarkanajā zālē jāsapulcējas tiem deputātiem, kuri pretendē uz dienesta dzīvokļiem. Vai ir vēl paziņojumi? Nav.

Paldies. Sēde slēgta.