1918.gada 18.novembris ir Latvijas valsts dzimšanas diena, bet starptautiski Latvija tika atzīta divus gadus vēlāk – 1920.gadā. Beidzot mums bija pašiem sava demokrātiska un neatkarīga valsts. Tomēr Latvija bija brīva tikai 22 gadus, jo Otrā pasaules kara sākumā – 1940.gadā – mūsu valsti okupēja Padomju Sociālistisko Republiku Savienība (PSRS).

Vairāk nekā 50 gadus Latvija pasaules kartē tika zīmēta kā PSRS sastāvdaļa. Taču ideja par brīvu valsti palika dzīva.

Pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados līdz ar pārmaiņām Padomju Savienībā ideja par brīvu Latviju kļuva arvien reālāka. Stūrakmeņi ceļā uz Latvijas neatkarības atjaunošanu bija 1990.gada 4.maijā pieņemtā Neatkarības atjaunošanas deklarācija, 1991.gada janvāra barikādes un tā paša gada 21.augustā pieņemtais konstitucionālais likums, kas pasludināja pilnīgu Latvijas brīvību.

Laikā no 1990.gada līdz 1991.gadam Latvijā darbojās divas valdības, jo Latvijas Republikas Augstākās padomes rīcībā vēl nebija tādu resursu, lai varētu pilnībā nodrošināt valsts varu visā tās teritorijā, bet PSRS valdība pūlējās apspiest centienus pēc neatkarības.

Šajā periodā „pārejas parlaments” – Latvijas Republikas Augstākā padome – pieņēma jaunus tiesību aktus, ar tiem aizstājot vecos – PSRS laika likumus.

Šis laiks mūsu valsts vēsturē bija ļoti nozīmīgs, un stāsti par to palīdz mums saprast, cik laimīgi esam, ka varam dzīvot brīvā, neatkarīgā un demokrātiskā valstī.

Par godu gaidāmajai 25.gadadienai kopš Latvijas valstiskās neatkarības faktiskās atjaunošanas, Latvijas parlaments izveidojis īpašu puzli, lai iepazītu Latvijas brīvības ceļa lielos stūrakmeņus. 

Zemāk uzzini vairāk par nozīmīgākajiem notikumiem Latvijas valsts neatkarības atjaunošanā.

Deklarācijas “Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu” pieņemšana

1990.gada 4.maijs

Kas ir Neatkarības atjaunošanas deklarācija?

Deklarācija „Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu” ir dokuments, ar kura pieņemšanu sākās Latvijas Republikas neatkarības atjaunošana un kurā tika atzīta 1918.gada 18.novembrī proklamētā neatkarīgā Latvijas valsts.

Ar šā dokumenta pieņemšanu daļēji stājās spēkā 1922.gada Latvijas Republikas Satversme (Latvijas valsts pamatlikums) un sākās pārejas periods, kas ilga līdz pilnīgai valsts neatkarības atjaunošanai (de facto).

Kāpēc šīs deklarācijas pieņemšana bija tik svarīga?

Ar to sākās ceļš uz pilnīgu Latvijas neatkarības atgūšanu un izstāšanos no Padomju Savienības.

Lai gan Latvijas teritorija kopš 1940.gada 17.jūnija bija okupēta un prettiesiski iekļauta PSRS sastāvā, mūsu valsts nepārtrauktu pastāvēšanu atzina vairāk nekā 50 valstis.

Kas virzīja ideju par Latvijas neatkarības atjaunošanu?

Līdz ar Mihaila Gorbačova nākšanu pie varas 1985.gadā visā Padomju Savienībā sākās procesi, kas tika dēvēti par “pārbūvi” (perestroika) un “atklātību” (glasnostj). Latvijā aktivizējās vairākas sabiedriski politiskas organizācijas un kustības, kuras pauda atbalstu idejai par Latvijas valsts neatkarības atjaunošanu, daudzas no tām apvienojās Latvijas Tautas frontē (LTF).

Tieši LTF pārstāvji guva lielāko atbalstu pirmajās demokrātiskajās, bet pēdējās Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas (LPSR) Augstākās padomes vēlēšanās, kas notika 1990.gada 18.martā.

Kas pieņēma deklarāciju?

Deklarāciju pieņēma LPSR Augstākā padome ar sešu balsu pārsvaru. Par to nobalsoja Augstākās padomes vairākums – 138 deputāti. Deklarācijas pieņemšanai bija nepieciešamas vismaz divas trešdaļas no 198 balsīm.

 

Barikāžu laiks

1991.gada 13. – 25.janvāris

Kas ir barikāžu laiks?

Ar vārdiem “barikāžu laiks” saprotams viss, kas notika 1991.gada janvārī, kad Latvijas iedzīvotāji Rīgā un citās pilsētās ap stratēģiski svarīgākajiem objektiem veidoja barikādes, lai tos pasargātu no iespējamā padomju bruņoto spēku uzbrukuma. Tā bija brīvprātīga nevardarbīgas pretošanās akcija ar mērķi aizstāvēt Latvijas valsts neatkarību.

Kas mudināja celt barikādes?

Lai atjaunotu savu ietekmi tā dēvētajās Baltijas republikās, 1990.gada nogalē padomju militārpersonas pastiprināja tajās savu aktivitāti. Rīgas centrālajās ielās izbrauca bruņoti automobiļi un cita kaujas tehnika, zemu virs pilsētas riņķoja kara helikopteri – padomju militāristi demonstrēja savu spēku. Līdzīgas aktivitātes bija vērojamas arī pārējās Baltijas valstīs.

1991.gadā naktī no 12. uz 13.janvāri Viļņā padomju militārie spēki uzbruka neapbruņotiem cilvēkiem pie Lietuvas televīzijas torņa, nogalinot 14 un ievainojot 110 iedzīvotājus. Protestējot pret PSRS agresiju Lietuvā, 13.janvārī Rīgā, Daugavmalā, sapulcējās ap 500 000 cilvēku. Latvijas Tautas frontes (LTF) rīkotajā protesta manifestācijā Latvijas iedzīvotāji pauda atbalstu lietuviešiem un Baltijas valstu neatkarības atjaunošanai.

Dienas laikā ap svarīgākajām valsts un sabiedriskajām ēkām sāka celt barikādes. Ielas un ēku ieejas nobloķēja ar lieljaudas tehniku un betona blokiem. Ēkas apsargāja brīvprātīgie aizstāvji.





Konstitucionālā likuma “Par Latvijas Republikas valstisko statusu” pieņemšana

1991.gada 21.augusts

Ar ko šis datums mūsu vēsturē ir īpašs?

1991.gada 21.augustā Latvijas Republikas Augstākā padome, 111 deputātiem balsojot “par” un 13 – “pret”, pieņēma konstitucionālo likumu „Par Latvijas Republikas valstisko statusu”. Tas ir Neatkarības deklarācijai pakārtots dokuments, ar kuru atcēla 1990.gada 4.maijā noteikto pārejas periodu un pilnībā atjaunoja Latvijas Republikas neatkarību (de facto).

Kāda bija politiskā situācija?

1991.gadā naktī no 18. uz 19.augustu radikālie komunistiskie spēki Maskavā sarīkoja valsts apvērsuma mēģinājumu, tā saucamo augusta puču. Visā PSRS teritorijā ieviesa ārkārtas stāvokli. Rīgā Iekšlietu pārvaldes īpašo uzdevumu milicijas vienības (OMON) kaujinieki un PSRS karavīri ieņēma Latvijas Televīzijas centru, Latvijas Radio namu, telefona centrāli un telegrāfa staciju, Iekšlietu ministriju, izdemolēja Latvijas Tautas frontes (LTF) ēku.

21.augustā vēl nebija skaidrs, ka valsts apvērsums ir izgāzies. Tomēr Latvijas Republikas Augstākās padomes deputāti sapulcējās uz sēdi, sagatavoja un pieņēma konstitucionālo likumu. 

 

Foto: Uldis Pāže

Pirmdien, 24.aprīlī
14:00  Saeimas Prezidija sēde