Rīgā

Latvijas Republikas

Saeimas Prezidijam

2006. gada 6. decembrī

Nr. 9/1- 2-_11_(9/06)

Saskaņā ar Saeimas kārtība ruļļa 39. panta otro daļu, Ārlietu komisija ierosina turpināt izskatīt 9. Saeimā likumprojektus, kuru izskatīšana 8. Saeimas pilnvaru laikā nav pabeigta:

1) Likumprojekts „Par Konvenciju par cilvēktiesību un cieņas aizsardzību bioloģijā un medicīnā: Konvenciju par cilvēktiesībām un biomedicīnu”;

(8. Saeimas likumprojekta reģ.nr.54);

2) Likumprojekts „Par Konvencijas par cilvēktiesību un cieņas aizsardzību bioloģijā un medicīnā Papildprotokolu par cilvēku klonēšanas aizliegumu” ( 8. Saeimas likumprojekta reģ.nr.53).

Ar cieņu,

Andris Bērziņš

Ārlietu komisijas priekšsēdētājs

Konvencija latviešu valodā

Konvencija angļu valodā

Likumprojekts

Par Konvenciju par cilvēktiesību un cieņas aizsardzību bioloģijā un medicīnā: Konvenciju par cilvēktiesībām un biomedicīnu

1.pants. Konvencija par cilvēktiesību un cieņas aizsardzību bioloģijā un medicīnā: Konvencija par cilvēktiesībām un biomedicīnu (turpmāk Konvencija) ar šo likumu tiek pieņemta un apstiprināta.

2.pants. Likums stājas spēkā tā izsludināšanas dienā. Līdz ar likumu izsludināma Konvencija angļu valodā un tās tulkojums latviešu valodā.

3.pants. Konvencija stājas spēkā tās 33.pantā noteiktajā laikā un kārtībā, un Ārlietu ministrija par to paziņo laikrakstā "Latvijas Vēstnesis".

Konvencija par cilvēktiesību un cieņas aizsardzību bioloģijā un medicīnā:

Konvencija par cilvēktiesībām un biomedicīnu

Preambula

Apakšā parakstījušās Eiropas Padomes dalībvalstis, citas valstis un Eiropas kopiena,

ņemot vērā Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju, ko 1948. gada 10. decembrī proklamēja Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālā asambleja;

ņemot vērā 1950. gada 4. novembra Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju;

ņemot vērā 1961. gada 18. oktobra Eiropas sociālo hartu;

ņemot vērā 1966. gada 16. decembra starptautisko paktu par pilsoņu un politiskajām tiesībām un Starptautisko paktu par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām;

ņemot vērā 1981. gada 28. janvāra Konvenciju indivīdu aizsardzībai sakarā ar personisko datu automātisko apstrādi;

kā arī ņemot vērā 1989. gada 20. novembra Konvenciju par bērna tiesībām;

uzskatot, ka Eiropas Padomes mērķis ir panākt lielāku tās dalībvalstu vienotību un ka viena no šā mērķa sasniegšanas metodēm ir cilvēktiesību un pamatbrīvību nodrošināšana pašlaik un turpmāk;

apzinoties, ka bioloģija medicīna attīstās paātrinātā tempā;

pārliecībā, ka cilvēku nepieciešams cienīt gan kā indivīdu, gan kā cilvēku dzimtas pārstāvi, un atzīstot, cik svarīga ir cilvēka cieņas nodrošināšana;

apzinoties, ka nepareiza un ļaunprātīga bioloģijas un medicīnas izmantošana var izraisīt cilvēka cieņu apdraudošu rīcību;

apgalvojot, ka progresu bioloģijā un medicīnā vajadzētu izmantot pašreizējās un nākamo paaudžu labā;

uzsverot, ka nepieciešama starptautiska sadarbība, lai bioloģi jas un medicīnas sasniegumus varētu izmantot visa cilvēce;

atzīstot, cik svarīgi ir veicināt sabiedriskas diskusijas par bioloģijas un medicīnas izmantošanas jautājumiem un gūt attiecīgas atbildes;

vēlēdamies atgādināt visiem sabiedrības locekļiem viņu tiesības un pienākumus;

atzīmējot Parlamentārās asamblejas darbu šajā laukā, arī rekomendāciju 1160 (1991) par Bioētikas konvencijas sagatavošanu;

nolemjot veikt pasākumus, kas nepieciešami katra cilvēka cieņas un pamata tiesību un brīvību aizsargāšanai sakarā ar bioloģijas un medicīnas lietošanu;

Vienojās par šo:

I. Vispārīgie noteikumi

1. Mērķis un objekts.

Šās Konvencijas līgumslēdzējas puses aizsargās katra cilvēka cieņu un identitāti un ik vienam bez kādas diskriminācijas garantēs cieņu pret viņa integritāti un citas tiesības un pamata brīvības sakarā ar bioloģijas un medicīnas lietošanu.

Katra puse izdarīs visu nepieciešamo, lai iekšējos likumos atspoguļotu Konvencijas noteikumus.

2. Cilvēka primaritāte.

Cilvēka intereses un labklājība prevalēs pār tīrām sabiedrības vai zinātnes interesēm.

3. Taisnīga medicīniskās aprūpes pieejamība.

Ņemot vērā veselības apvērsumus un pieejamos resursus, puses spers attiecīgus soļus, lai savas jurisdikcijas ietvaros nodrošinātu taisnīgu atbilstošas kvalitātes veselības aprūpes taisnīgu pieejamību.

4. Profesionālie standarti.

Jebkura darbība veselības aprūpē, arī pētniecībā, jāveic saskaņā ar profesionālām prasībām un standartiem.

II. Piekrišana

5. Vispārīgs likums.

Iejaukšanās cilvēka veselībā var tikt veikta tikai pēc tam, kad attiecīgā persona tikusi informēta un brīvi devusi piekrišanu to veikt.

Šai personai iepriekš jāsaņem atbilstoša informācija par iejaukšanās mērķi un raksturu, kā arī par tās sekām un risku.

Attiecīgā persona jebkurā laikā var brīvi atsaukt piekrišanu.

6. To personu aizsardzība, kuras nav spējīgas dot piekrišanu.

6.1. Saskaņā ar 17. un 20. pantu, ja persona nav spējīga dot piekrišanu, tad iejaukšanās var tikt veikta tikai tad, ja šī persona gūst tiešu labumu.

6.2. Ja saskaņā ar likumu nepilngadīgais nav spējīgs piekrist iejaukšanās, tad iejaukšanos var izdarīt tikai ar viņa pārstāvja vai likumā noteiktās varas institūcijas, personas vai grupas atļauju.

Nepilngadīgā viedoklis tiks ņemts vērā kā arvien izšķirīgāks faktors proporcionāli viņa vecumam vai brieduma pakāpei.

6.3. Ja saskaņā ar likumu pieaugušais nav spējīgs piekrist iejaukšanās veikšanai, jo cieš no garīgas nespējas, slimības vai pastāv kādi līdzīgi cēloņi, iejaukšanos var izdarīt tikai ar viņa pārstāvja vai likumā noteiktās varas institūcijas, personas vai grupas atļauju.

Attiecīgais indivīds, cik vien iespējams, ņems dalību atļaušanas procedūrā.

6.4. 2. un 3. punktā minētiem pārstāvjiem, varas institūcijai, personai vai grupai jāsniedz 5. pantā noteiktā informācija, turklāt tādos pašos apstākļos.

6.5. 2. un 3. pantā minētā atļauja jebkurā laikā var tikt atsaukta attiecīgās personas interesēs.

7. Ar garīgiem traucējumiem sirgstošu personu aizsardzība.

Persona, kam ir nopietni garīgie traucējumi un ko aizsargā likumā noteiktie nosacījumi, to vidū uzraudzības, kontroles un apelācijas procedūras, var tikt pakļauta iejaukšanās veikšanai bez viņa piekrišanas tikai tādā gadījumā, ja tā izdarīta ar mērķi ārstēt tās garīgos traucējumus, ja bez šādas iejaukšanās varētu rasties nozīmīgs kaitējums tās veselībai.

8. Situācija, kad nepieciešama neatliekama palīdzība.

Ja rodas situācija, kad nepieciešama neatliekama palīdzība, bet attiecīgu piekrišanu nav iespējams iegūt, katra medicīniski nepieciešama iejaukšanās var tikt veikta nekavējoties un noteiktā indivīda veselības labā.

9. Iepriekš izteikti vēlējumi.

Ja iejaukšanās laikā pacients nav spējīgs izteikt savas vēlēšanās, jāņem vērā viņa iepriekš izteiktie vēlējumi par medicīnisku iejaukšanos.

III. Privātā dzīve un tiesības uz informāciju

10. Privātā dzīve un tiesības uz informāciju.

10.1. Katram ir tiesības uz cieņu pret viņa privāto dzīvi attiecībā uz informāciju par viņa veselību.

10.2. Katram ir tiesības noskaidrot jebkuru informāciju, kas iegūta saskaņā ar viņa veselību.

10.3. Izņēmuma gadījumos likums pacienta interesēs var noteikt ierobežojumus attiecībā uz 2. punktā minētām tiesībām.

IV. Cilvēka genofonds

11. Nediskriminācija.

Aizliegta jebkura personas ģenētiskā mantojuma diskriminācija.

12. Ģenētiskie testi slimību noteikšanai.

Testi, lai noteiktu ģenētisko slimību vai identificētu to, ka subjekts ir kāda noteikta gēna nesējs, kas atbildīgs par kādu slimību, vai atklātu ģenētisku predispozīciju vai uzņēmību pret kādu slimību, var tikt veikti vienīgi veselības nolūkos vai zinātnisko pētījumu nolūkos, kas saistīti ar veselības nolūkiem, turklāt tiem jānotiek atbilstošu ģenētisko konsultāciju ietvaros.

13. Iejaukšanās cilvēka genofondā.

Jebkura iejaukšanās, lai modificētu cilvēka genofondu, var tikt veikta tikai ar preventīviem, diagnostiskiem vai terapeitiskiem nolūkiem un vienīgi tad, ja tās mērķis nav radīt kādas izmaiņas jebkuru pēcnācēju genofondā.

14. Dzimuma izvēles noliegums.

Darbības medicīniski aprūpētas prokreācijas laikā nav pieļaujamas, lai izvēlētos nākamā bērna dzimumu, izņemot gadījumus, kad nepieciešams izvairīties no smagām pārmantotām un reizē ar dzimumu saistītām slimībām.

V. Zinātniskie pētījumi

15. Vispārīgs likums.

Zinātniskie pētījumi bioloģijā un medicīnā jāveic brīvi, saskaņā ar šīs konvencijas noteikumiem un citiem juridiskiem nosacījumiem, kas nodrošina cilvēka aizsardzību.

16. To personu aizsardzība, kuras pakļautas pētījumiem.

Personu var pakļaut pētījumiem, ja sakrīt visi turpmāk minētie nosacījumi:

i) nepastāv alternatīva, ka varētu gūt salīdzināmu efektivitāti citādā veidā nekā pētījumos ar cilvēkiem,

ii) risks, kas draud personai, nav disproporcijā ar potenciālo ieguvumu no pētījuma,

iii) pētījuma projekts ir apstiprināts kompetentā institūcijā pēc neatkarīgas tā zinātniskās nozīmes izskatīšanas, kā arī iegūts apstiprinājums, ka pētījumam ir nozīmīgs mērķis un multidisciplināras izpētes rezultātā apliecināta tā ētiskā pieņemamība,

iv) pētījumiem pakļautās personas ir informētas par savām tiesībām un aizsardzību, ko šai nolūkā paredz likums,

v) dota nepieciešamā atsevišķa piekrišana brīvā un dokumentētā veidā, kā norādīts 5. pantā. Šī piekrišana jebkurā laikā var brīvi tikt atsaukta.

17. To personu aizsardzība, kuras nav spējīgas dot piekrišanu pētījuma veikšanai.

17.1. Pakļaut pētījumam personu, kas nav spējīga dot tam piekrišanu, kā noteikts 5. pantā, var tikai gadījumā, ja sakrīt visi turpmāk minētie nosacījumi:

i) tiek izpildīti noteikumi, kas izteikti 16. pantā un tā 16.1. un 16.4. apakšpunktos,

ii) pētījuma rezultāti var radīt reālu un tiešu labumu attiecīgās personas veselībai,

iii) nav iespējams veikt salīdzinošas efektivitātes pētījumus ar indivīdiem, kas spējīgi dot piekrišanu,

iv) 6. pantā noteiktā nepieciešamā atļauja dota atsevišķam gadījumam rakstveidā,

v) attiecīgā persona neceļ iebildumus.

17.2. Izņēmuma gadījumā un, ievērojot likumā noteiktos aizsardzības nosacījumus, gadījumā, ja pētījums nevar radīt reālu un tiešu labumu attiecīgās personas veselībai, tāds pētījums var tikt atļauts, ja tiek ievērots 1. Punkts un tā (1), (3), (4), un (5) apakšpunkts, kā arī šādi nosacījumi:

i) panākot nozīmīgu zinātniskās izpratnes palielināšanos par indivīda stāvokli, slimību vai traucējumiem, pētījuma mērķis ir veicināt to, ka tiek sasniegti tādi rezultāti, kas nāks par labu attiecīgajai personai vai citām personām tai paša vecuma grupā vai kas cieš no tās pašas slimības vai traucējumiem vai atrodas tādā pašā stāvoklī,

ii) pētījums rada minimālu risku vai minimālu slodzi attiecīgajam indivīdam.

18. Pētījumi par embrijiem in vitro.

18.1. Ja likums atļauj veikt pētījumus ar embrijiem in vitro, jānodrošina adekvāta embrija aizsardzība.

18.2. Cilvēka embrija radīšana pētnieciskiem nolūkiem ir aizliegta.

VI. Orgānu un audu ņemšana no dzīviem donoriem transplantācijas nolūkā

19. Vispārīgs likums.

19.1 Orgānu un audu ņemšana no dzīvām personām transplantācijas nolūkā var tikt veikta tikai un vienīgi recipienta terapeitiskā labuma vārdā un gadījumā, ja nav pieejams atbilstošs orgāns vai audi no mirušas personas un nepastāv cita alternatīva un salīdzinoši efektīva terapeitiska metode.

19.2. Nepieciešamai piekrišanai, kā norādīts 5. Pantā, jābūt dotai brīvi un atsevišķam gadījumam vai nu rakstveidā vai oficiālas institūcijas ietvaros.

20. To personu aizsardzība, kas nav spējīgas dot piekrišanu orgānu ņemšanai.

20.1. Nekādus orgānus vai audus nevar ņemt no personas, kas nav spējīga dot piekrišanu atbilstoši 5. pantam.

20.2. Izņēmuma gadījumā un pēc likumā noteiktu aizsardzības nosacījumu ievērošanas var tikt sniegta atļauja ņemt reģenerēties spējīgus audus no personas, kas nespēj dot piekrišanu, ja sakrīt šādi nosacījumi:

i) nav pieejams savienojams donors, kas spēj dot piekrišanu,

ii) recipients ir donora brālis vai māsa,

iii) ziedojumam jābūt spējīgam glābt recipienta dzīvību,

iv) atļaujai atbilstoši 6.panta 2. Un 3. Apakšpunktam jābūt sniegtai attiecīgā un rakstiskā veidā saskaņā ar likumu un pēc kompetentu personu apstiprinājuma,

v) attiecīgai potenciālais donors neceļ iebildumus.

VII. Aizliegums gūt finansiālu peļņu no kādas cilvēka ķermeņa daļas un ņemt to savā rīcībā

21. Aizliegums gūt finansiālu peļņu.

Cilvēka ķermenis vai tā daļas nedrīkst radīt finansiālu peļņu.

22. Kādas izņemtas cilvēka ķermeņa daļas ņemšana savā rīcībā.

Ja iejaukšanās laikā tiek izņemta kāda ķermeņa daļa, tā var tikt glabāta un izmantota tikai tam nolūkam, kādam tā tika izņemta, un to var veikt, tikai sniedzot attiecīgu informāciju un izejot piekrišanas procedūras.

VIII. Konvencijas noteikumu pārkāpumi

23. Tiesību vai principu pārkāpumi.

Puses nodrošinās atbilstošu juridisko aizsardzību, lai nekavējoties novērstu vai apturētu šajā Konvencijā noteikto tiesību un principu nelikumīgus pārkāpumus.

24. Pārmērīga kaitējuma kompensācija.

Persona, kas cietusi no pārmērīga kaitējuma iejaukšanās dēļ, ir tiesīga saņemt taisnīgu kompensāciju saskaņā ar likumā noteiktajiem nosacījumiem un procedūrām.

25. Sankcijas.

Ja tiks pārkāpti Konvencijā ietvertie noteikumi, puses nodrošinās atbilstošu sankciju piemērošanu.

IX. Saistība starp šo Konvenciju un citiem noteikumiem

26. Tiesību piemērošanas ierobežojumi.

26.1. Šajā Konvencijā ietverto tiesību un aizsargājošo noteikumu piemērošanu nevar pakļaut nekādiem ierobežojumiem, ja vien tos neparedz likums un tie nepieciešami demokrātiskas sabiedrības un sabiedriskās drošības interesēs, lai novērsu noziegumus, aizsargātu sabiedrības veselību vai citu cilvēku tiesības un brīvības.

26.2. Iepriekšējā punktā aplūkotie ierobežojumi neattiecas uz 11., 13.,14., 16., 17., 19., 20. un 21. pantu.

27. Plašāka aizsardzība.

Neviens no šīs Konvencijas noteikumiem nav interpretējams par faktoru, kas varētu ierobežot, vai citādi iespaidot pušu iespēju veikt plašākus aizsardzības pasākumus attiecībā uz bioloģijas un medicīnas lietošanu nekā minēts šajā Konvencijā.

X. Sabiedriskas diskusijas

28. Sabiedriskas diskusijas.

Šo Konvenciju parakstījušās puses uzskatīs, ka bioloģijas un medicīnas attīstības rezultātā radušies fundamentālie jautājumi jāapspriež atbilstošā sabiedriskā diskusijā, proti, saistībā ar būtiskām medicīniskām, sociālām, ekonomiskām, ētiskām un juridiskām sekām, un ka to iespējamā lietošana jāveis pēc atbilstošām konsultācijām.

XI. Konvencijas interpretācija un iedzīvināšana

29. Konvencijas interpretācija.

Eiropas Cilvēktiesību tiesa var sniegt, tieši neatsaucoties uz kādu specifisku tiesā izskatāmu lietu, padomdevēja viedokli par juridiskiem jautājumiem attiecībā uz šīs Konvencijas interpretāciju, ja šādu pieprasījumu iesniedz

- puses valdība pēc citu pušu informēšanas,

- saskaņā ar 32. pantu izveidotā komiteja, kuras dalībnieki var būt vienīgi šīs Konvencijas pušu pārstāvji, ja tā pieņem lēmumu ar divām trešdaļām balsu.

30. Ziņojumi par Konvencijas lietošanu.

Kādai no pusēm saņemot pieprasījumu no Eiropas Padomes Ģenerālsekretāra, tai jāiesniedz paskaidrojums par to, kādā veidā vietējā likumdošana nodrošina efektīvu jebkura Konvencijas noteikuma ieviešanu.

XII. Protokoli

31. Protokoli.

Protokoli var tikt noslēgti saskaņā ar 32. Pantu, lai specifiskās jomās attīstītu Konvencijā ietvertos principus.

Protokoli būs atvērti parakstīšanai Konvenciju parakstījušām pusēm, tos nepieciešams ratificēt, pieņemt vai atzīt. Puse nevar protokolus ratificēt, pieņemt vai atzīt, ja pirms tam vai vienlaikus nav ratificējusi, pieņēmusi vai atzinusi Konvenciju.

XIII. Konvencijas grozījumi

32. Konvencijas grozījumi.

32.1. Šajā un 29. pantā komitejai uzliktos uzdevumus veiks Bioētikas komiteja (CDBI) vai kāda cita komiteja, ko nozīmēs Ministru komiteja.

32.2. Nekaitējot 29. panta noteiktajiem nosacījumiem, katra Eiropas Padomes dalībvalsts, kā arī katra šīs Konvencijas līgumslēdzēja puse, kas nav Eiropas Padomes dalībniece, var tikt pārstāvēta komitejā ar vienu balsi, komitejai veicot uzdevumus, ko tai uzliek šī Konvencija.

32.3. Katru valsti, uz ko attiecas 33. pants, vai valsti, kas aicināta pievienoties Konvencijai saskaņā ar 34. panta nosacījumiem, bet kas nav šīs Konvencijas līgumslēdzēja puse, komitejā var pārstāvēt novērotājs. Ja Eiropas kopiena nav līgumslēdzēja puse, to komitejā var pārstāvēt novērotājs.

32.4. Lai kontrolētu zinātnes attīstības procesus, komiteja izskatīs šo Konvenciju ne vēlāk kā piecus gadus pēc tās stāšanās spēkā un vēlāk – komitejas noteiktajos intervālos.

32.5. Jebkuru puses iesniegto priekšlikumu par šīs Konvencijas grozījumiem, jebkuru priekšlikumu par šīs Konvencijas protokolu vai protokola grozījumiem komiteja vai Ministru komiteja paziņos Eiropas Padomes ģenerālsekretāram, kas to nodos Eiropas Padomes dalībvalstīm, Eiropas kopienai, katrai to parakstījušai valstij, katrai pusei, katrai valstij, kura aicināta parakstīt šo Konvenciju saskaņā ar 33. panta nosacījumiem, un katrai valstij, kura aicināta tai pievienoties saskaņā ar 34. panta nosacījumiem.

32.6. Komiteja izskatīs priekšlikumu ne agrāk kā divus mēnešus pēc tam, kad ģenerālsekretārs to nodevis saskaņā ar 5. punktu. Ar divām trešdaļām balsu pieņemto tekstu komiteja nodos Ministru komitejai apstiprināšanai. Pēc apstiprināšanas šis teksts tiks nodots pusēm ratificēšanai, pieņemšanai vai atzīšanai.

32.7. Katrs grozījums stāsies spēkā attiecībā uz pusēm, kas to pieņēmušas, tā mēneša pirmajā dienā, kas seko mēnesi ilgam periodam pēc datuma, kad piecas puses, to vidū vismaz četras Eiropas padomes dalībvalstis, ir informējušas ģenerālsekretāru un pieņēmušas šo grozījumu.

Attiecībā uz pusēm, kas vēlāk pieņem grozījumu, tas stāsies spēkā tā mēneša pirmajā dienā, kas seko mēnesi ilgajam periodam pēc datuma, kad puse ir informējusi ģenerālsekretāru par tā pieņemšanu.

XIV. Noslēguma noteikumi

33. Parakstīšana, ratifikācija un stāšanās spēkā.

33.1. Šī Konvencija tiek nodota parakstīšanai Eiropas padomes dalībvalstīm, valstīm, kas nav iestājušās Eiropas padomē, bet ir piedalījušās šīs Konvencijas izstrādāšanā, un Eiropas kopienai.

33.2. Šī Konvencija jāratificē, jāpieņem, vai jāatzīst. Ratifikācijas, pieņemšanas vai atzīšanas dokumenti glabājami pie Eiropas padomes ģenerālsekretāra.

33.3 Šī Konvencija stājas spēkā tā mēneša pirmajā dienā, kas seko trīs mēnešu periodam pēc datuma, kad piecas valstis, to vidū vismaz četras Eiropas padomes dalībvalstis, ir izteikušas savu piekrišanu pakļauties šai Konvencijai saskaņā ar šī panta 2. punkta nosacījumiem.

33.4. Attiecībā uz katru pusi, kas pēc tam ir ar mieru pakļauties šai Konvencijai, tā stājas spēkā tā mēneša pirmajā dienā, kas seko trīs mēnešu periodam pēc datuma, kad būs nodevusi glabāšanā ratifikācijas, pieņemšanas vai atzīšanas dokumentu.

34. Valstis, kas nav iestājušās Eiropas padomē.

34.1. Pēc šīs Konvencijas stāšanās spēkā Eiropas padomes Ministru komiteja pēc konsultācijas ar pusēm var uzaicināt valsti, kas nav iestājusies Eiropas padomē, pievienoties šai Konvencijai, atsaucoties uz lēmumu, ko pieņēmis vairākums atbilstoši Eiropas padomes statūtu 20.d pantam, un uz to vienbalsīgu balsojumu, kurā piedalījušies to Konvencijai pievienojušos dokumentu Eiropas padomes ģenerālsekretāram.

35. Teritorijas.

35.1. Jebkura puse parakstīšanas laikā var nodot glabāšanā ratifikācijas, pieņemšanas vai atzīšanas dokumentu var norādīt teritoriju vai teritorijas, uz ko šī Konvencija attieksies. Jebkura cita valsts var formulēt tādu pašu deklarāciju, nododot glabāšanā pievienošanās dokumentu.

35.2. Vēlāk jebkura valsts, adresējot deklarāciju Eiropas Padomes ģenerālsekretāram, var paplašināt šīs Konvencijas darbību uz jebkuru citu teritoriju, kura noteikta deklarācijā un attiecībā uz kuru ir atbildīga par tās starptautiskajām attiecībām, un kuras vārdā ir pilnvarota spert šādus soļus. Attiecībā uz šo teritoriju Konvencija stāsies spēkā tā mēneša pirmajā dienā, kas seko trīs mēnešu periodam pēc datuma, kad šādu deklarāciju būs saņēmis ģenerālsekretārs.

35.3. Jebkura deklarācija, kas izstrādāta, balstoties uz diviem iepriekšējiem punktiem, attiecībā uz jebkuru teritoriju, kas noteikta šādā deklarācijā, var tikt atsaukta, nosūtot notu, kas adresēta ģenerālsekretāram. Atsaukums stāsies spēkā tā mēneša pirmajā dienā, kas seko trīs mēnešu periodam pēc datuma, kad šādu notu būs saņēmis ģenerālsekretārs.

36. Atrunas.

36.1. Jebkura valsts un Eiropas kopiena, parakstot šo konvenciju vai nododot glabāšanā ratifikācijas dokumentu, var formulēt atrunas attiecībā uz jebkuru atsevišķu Konvencijas nosacījumu tādā apmērā, kādā tās teritorijā spēkā esošie likumi nav saskaņā ar kādu nosacījumu. Vispārīgas atrunas šis pants nepieļauj.

36.2. Jebkurai saskaņā ar šo pantu formulētajai atrunai ir jāietver īss attiecīgā likuma izklāsts.

36.3. Jebkura puse, kas paplašina šīs Konvencijas darbību attiecībā uz teritoriju, kas minēta deklarācijā saskaņā ar 35. panta 2. punktu, attiecībā uz šo teritoriju var formulēt atrunas saskaņā ar iepriekšējo punktu nosacījumiem.

36.4. Jebkura puse, kas formulējusi šai pantā minētās atrunas, var to atsaukt, adresējot deklarāciju Eiropas padomes ģenerālsekretāram. Atsaukums stāsies spēkā tā mēneša pirmajā dienā, kas seko trīs mēnešu periodam pēc datuma, kad to būs saņēmis ģenerālsekretārs.

37. Denonsēšana.

37.1. Katra valsts jebkurā laikā var denonsēt šo Konvenciju, nosūtot notu, kas adresēta Eiropas padomes ģenerālsekretāram.

37.2. Šāda denonsācija stāsies spēkā tā mēneša pirmajā dienā, kas seko trīs mēnešu periodam pēc datuma, kad notu būtu saņēmis ģenerālsekretārs.

38. Paziņojumi.

Eiropas padomes ģenerālsekretārs paziņos padomes dalībvalstīm, Eiropas kopienai, jebkurai valstij, kas parakstījusi Konvenciju, jebkurai pusei vai citai valstij, kas aicināta pievienoties Konvencijai, par

a) jebkuru parakstīšanu;

b) jebkura ratifikācijas, pieņemšanas, atzīšanas vai pievienošanās dokumenta nodošanu glabāšanā;

c) jebkuru datumu, kad šī Konvencija stājas spēkā saskaņā ar 33. vai 34. pantu;

d) jebkuru labojumu vai protokolu, kas pieņemts saskaņā ar 32. pantu, un datumu, kad šāds labojums vai protokols sājas spēkā;

e) jebkuru deklarāciju, kas izdarīta saskaņa ar 35. pantu;

f) jebkuru atrunu un atrunas atsaukšanu saskaņā ar 36.panta nosacījumiem;

g) jebkuru citu aktu, notu vai paziņojumu, kas attiecas uz šo Konvenciju.

To apliecinot, apakšā parakstījušies, attiecīgi pilnvaroti pārstāvji.

Sastādīts Oviedo (Asturias) 1997. gada 4. aprīlī angļu un franču valodā, abi teksti ir vienlīdz autentiski, vienā eksemplārā, kas tiek nodots glabāšanā Eiropas Padomes arhīvos. Eiropas padomes ģenerālsekretārs nosūtīs apstiprinātas kopijas visām Eiropas Padomes dalībvalstīm, Eiropas kopienai, valstīm, kas nav iestājušās Eiropas Padomē, taču ir piedalījušās šīs Konvencijas izstrādāšanā, un katrai valstij, kas uzaicināta pievienoties šai Konvencijai.

European Treaty Series - No. 164

Convention for the Protection

of Human Rights and Dignity of the

Human Being with regard to the

Application of Biology and Medicine:

Convention on Human Rights

and Biomedicine

Oviedo, 4.IV.1997

Preamble

The member States of the Council of Europe, the other States and the European Community, signatories hereto,

Bearing in mind the Universal Declaration of Human Rights proclaimed by the General Assembly of the United Nations on 10 December 1948;

Bearing in mind the Convention for the Protection of Human Rights and Fundamental Freedoms of 4 November 1950;

Bearing in mind the European Social Charter of 18 October 1961;

Bearing in mind the International Covenant on Civil and Political Rights and the International Covenant on Economic, Social and Cultural Rights of 16 December 1966;

Bearing in mind the Convention for the Protection of Individuals with regard to Automatic Processing of Personal Data of 28 January 1981;

Bearing also in mind the Convention on the Rights of the Child of 20 November 1989;

Considering that the aim of the Council of Europe is the achievement of a greater unity between its members and that one of the methods by which that aim is to be pursued is the maintenance and further realisation of human rights and fundamental freedoms;

Conscious of the accelerating developments in biology and medicine;

Convinced of the need to respect the human being both as an individual and as a member of the human species and recognising the importance of ensuring the dignity of the human being;

Conscious that the misuse of biology and medicine may lead to acts endangering human dignity;

Affirming that progress in biology and medicine should be used for the benefit of present and future generations;

Stressing the need for international co-operation so that all humanity may enjoy the benefits of biology and medicine;

Recognising the importance of promoting a public debate on the questions posed by the application of biology and medicine and the responses to be given thereto;

Wishing to remind all members of society of their rights and responsibilities;

Taking account of the work of the Parliamentary Assembly in this field, including Recommendation 1160 (1991) on the preparation of a convention on bioethics;

Resolving to take such measures as are necessary to safeguard human dignity and the fundamental rights and freedoms of the individual with regard to the application of biology and medicine,

Have agreed as follows:

Chapter I – General provisions

Article 1 – Purpose and object

Parties to this Convention shall protect the dignity and identity of all human beings and guarantee everyone, without discrimination, respect for their integrity and other rights and fundamental freedoms with regard to the application of biology and medicine.

Each Party shall take in its internal law the necessary measures to give effect to the provisions of this Convention.

Article 2 – Primacy of the human being

The interests and welfare of the human being shall prevail over the sole interest of society or science.

Article 3 – Equitable access to health care

Parties, taking into account health needs and available resources, shall take appropriate measures with a view to providing, within their jurisdiction, equitable access to health care of appropriate quality.

Article 4 – Professional standards

Any intervention in the health field, including research, must be carried out in accordance with relevant professional obligations and standards.

Chapter II – Consent

Article 5 – General rule

An intervention in the health field may only be carried out after the person concerned has given free and informed consent to it.

This person shall beforehand be given appropriate information as to the purpose and nature of the intervention as well as on its consequences and risks.

The person concerned may freely withdraw consent at any time.

Article 6 – Protection of persons not able to consent

1 Subject to Articles 17 and 20 below, an intervention may only be carried out on a person who does not have the capacity to consent, for his or her direct benefit.

2 Where, according to law, a minor does not have the capacity to consent to an intervention, the intervention may only be carried out with the authorisation of his or her representative or an authority or a person or body provided for by law.

The opinion of the minor shall be taken into consideration as an increasingly determining factor in proportion to his or her age and degree of maturity.

3 Where, according to law, an adult does not have the capacity to consent to an intervention because of a mental disability, a disease or for similar reasons, the intervention may only be carried out with the authorisation of his or her representative or an authority or a person or body provided for by law.

The individual concerned shall as far as possible take part in the authorisation procedure.

4 The representative, the authority, the person or the body mentioned in paragraphs 2 and 3 above shall be given, under the same conditions, the information referred to in Article 5.

5 The authorisation referred to in paragraphs 2 and 3 above may be withdrawn at any time in the best interests of the person concerned.

Article 7 – Protection of persons who have a mental disorder

Subject to protective conditions prescribed by law, including supervisory, control and appeal procedures, a person who has a mental disorder of a serious nature may be subjected, without his or her consent, to an intervention aimed at treating his or her mental disorder only where, without such treatment, serious harm is likely to result to his or her health.

Article 8 – Emergency situation

When because of an emergency situation the appropriate consent cannot be obtained, any medically necessary intervention may be carried out immediately for the benefit of the health of the individual concerned.

Article 9 – Previously expressed wishes

The previously expressed wishes relating to a medical intervention by a patient who is not, at the time of the intervention, in a state to express his or her wishes shall be taken into account.

Chapter III – Private life and right to information

Article 10 – Private life and right to information

1 Everyone has the right to respect for private life in relation to information about his or her health.

2 Everyone is entitled to know any information collected about his or her health. However, the wishes of individuals not to be so informed shall be observed.

3 In exceptional cases, restrictions may be placed by law on the exercise of the rights contained in paragraph 2 in the interests of the patient.

Chapter IV – Human genome

Article 11 – Non-discrimination

Any form of discrimination against a person on grounds of his or her genetic heritage is prohibited.

Article 12 – Predictive genetic tests

Tests which are predictive of genetic diseases or which serve either to identify the subject as a carrier of a gene responsible for a disease or to detect a genetic predisposition or susceptibility to a disease may be performed only for health purposes or for scientific research linked to health purposes, and subject to appropriate genetic counselling.

Article 13 – Interventions on the human genome

An intervention seeking to modify the human genome may only be undertaken for preventive, diagnostic or therapeutic purposes and only if its aim is not to introduce any modification in the genome of any descendants.

Article 14 – Non-selection of sex

The use of techniques of medically assisted procreation shall not be allowed for the purpose of choosing a future child's sex, except where serious hereditary sex-related disease is to be avoided.

Chapter V – Scientific research

Article 15 – General rule

Scientific research in the field of biology and medicine shall be carried out freely, subject to the provisions of this Convention and the other legal provisions ensuring the protection of the human being.

Article 16 – Protection of persons undergoing research

Research on a person may only be undertaken if all the following conditions are met:

i there is no alternative of comparable effectiveness to research on humans;

ii the risks which may be incurred by that person are not disproportionate to the potential benefits of the research;

iii the research project has been approved by the competent body after independent examination of its scientific merit, including assessment of the importance of the aim of the research, and multidisciplinary review of its ethical acceptability,

iv the persons undergoing research have been informed of their rights and the safeguards prescribed by law for their protection;

v the necessary consent as provided for under Article 5 has been given expressly, specifically and is documented. Such consent may be freely withdrawn at any time.

Article 17 – Protection of persons not able to consent to research

1 Research on a person without the capacity to consent as stipulated in Article 5 may be undertaken only if all the following conditions are met:

i the conditions laid down in Article 16, sub-paragraphs i to iv, are fulfilled;

ii the results of the research have the potential to produce real and direct benefit to his or her health;

iii research of comparable effectiveness cannot be carried out on individuals capable of giving consent;

iv the necessary authorisation provided for under Article 6 has been given specifically and in writing; and

v the person concerned does not object.

2 Exceptionally and under the protective conditions prescribed by law, where the research has not the potential to produce results of direct benefit to the health of the person concerned, such research may be authorised subject to the conditions laid down in paragraph 1, sub-paragraphs i, iii, iv and v above, and to the following additional conditions:

i the research has the aim of contributing, through significant improvement in the scientific understanding of the individual's condition, disease or disorder, to the ultimate attainment of results capable of conferring benefit to the person concerned or to other persons in the same age category or afflicted with the same disease or disorder or having the same condition;

ii the research entails only minimal risk and minimal burden for the individual concerned.

Article 18 – Research on embryos in vitro

1 Where the law allows research on embryos in vitro, it shall ensure adequate protection of the embryo.

2 The creation of human embryos for research purposes is prohibited.

Chapter VI – Organ and tissue removal from living donors for transplantation purposes

Article 19 – General rule

1 Removal of organs or tissue from a living person for transplantation purposes may be carried out solely for the therapeutic benefit of the recipient and where there is no suitable organ or tissue available from a deceased person and no other alternative therapeutic method of comparable effectiveness.

2 The necessary consent as provided for under Article 5 must have been given expressly and specifically either in written form or before an official body.

Article 20 – Protection of persons not able to consent to organ removal

1 No organ or tissue removal may be carried out on a person who does not have the capacity to consent under Article 5.

2 Exceptionally and under the protective conditions prescribed by law, the removal of regenerative tissue from a person who does not have the capacity to consent may be authorised provided the following conditions are met:

i there is no compatible donor available who has the capacity to consent;

ii the recipient is a brother or sister of the donor;

iii the donation must have the potential to be life-saving for the recipient;

iv the authorisation provided for under paragraphs 2 and 3 of Article 6 has been given specifically and in writing, in accordance with the law and with the approval of the competent body;

v the potential donor concerned does not object.

Chapter VII – Prohibition of financial gain and disposal of a part of the human body

Article 21 – Prohibition of financial gain

The human body and its parts shall not, as such, give rise to financial gain.

Article 22 – Disposal of a removed part of the human body

When in the course of an intervention any part of a human body is removed, it may be stored and used for a purpose other than that for which it was removed, only if this is done in conformity with appropriate information and consent procedures.

Chapter VIII – Infringements of the provisions of the Convention

Article 23 – Infringement of the rights or principles

The Parties shall provide appropriate judicial protection to prevent or to put a stop to an unlawful infringement of the rights and principles set forth in this Convention at short notice.

Article 24 – Compensation for undue damage

The person who has suffered undue damage resulting from an intervention is entitled to fair compensation according to the conditions and procedures prescribed by law.

Article 25 – Sanctions

Parties shall provide for appropriate sanctions to be applied in the event of infringement of the provisions contained in this Convention.

Chapter IX – Relation between this Convention and other provisions

Article 26 – Restrictions on the exercise of the rights

1 No restrictions shall be placed on the exercise of the rights and protective provisions contained in this Convention other than such as are prescribed by law and are necessary in a democratic society in the interest of public safety, for the prevention of crime, for the protection of public health or for the protection of the rights and freedoms of others.

2 The restrictions contemplated in the preceding paragraph may not be placed on Articles 11, 13, 14, 16, 17, 19, 20 and 21.

Article 27 – Wider protection

None of the provisions of this Convention shall be interpreted as limiting or otherwise affecting the possibility for a Party to grant a wider measure of protection with regard to the application of biology and medicine than is stipulated in this Convention.

Chapter X – Public debate

Article 28 – Public debate

Parties to this Convention shall see to it that the fundamental questions raised by the developments of biology and medicine are the subject of appropriate public discussion in the light, in particular, of relevant medical, social, economic, ethical and legal implications, and that their possible application is made the subject of appropriate consultation.

Chapter XI – Interpretation and follow-up of the Convention

Article 29 – Interpretation of the Convention

The European Court of Human Rights may give, without direct reference to any specific proceedings pending in a court, advisory opinions on legal questions concerning the interpretation of the present Convention at the request of:

– the Government of a Party, after having informed the other Parties;

– the Committee set up by Article 32, with membership restricted to the Representatives of the Parties to this Convention, by a decision adopted by a two-thirds majority of votes cast.

Article 30 – Reports on the application of the Convention

On receipt of a request from the Secretary General of the Council of Europe any Party shall furnish an explanation of the manner in which its internal law ensures the effective implementation of any of the provisions of the Convention.

Chapter XII – Protocols

Article 31 – Protocols

Protocols may be concluded in pursuance of Article 32, with a view to developing, in specific fields, the principles contained in this Convention.

The Protocols shall be open for signature by Signatories of the Convention. They shall be subject to ratification, acceptance or approval. A Signatory may not ratify, accept or approve Protocols without previously or simultaneously ratifying accepting or approving the Convention.

Chapter XIII – Amendments to the Convention

Article 32 – Amendments to the Convention

1 The tasks assigned to “the Committee” in the present article and in Article 29 shall be carried out by the Steering Committee on Bioethics (CDBI), or by any other committee designated to do so by the Committee of Ministers.

2 Without prejudice to the specific provisions of Article 29, each member State of the Council of Europe, as well as each Party to the present Convention which is not a member of the Council of Europe, may be represented and have one vote in the Committee when the Committee carries out the tasks assigned to it by the present Convention.

3 Any State referred to in Article 33 or invited to accede to the Convention in accordance with the provisions of Article 34 which is not Party to this Convention may be represented on the Committee by an observer. If the European Community is not a Party it may be represented on the Committee by an observer.

4 In order to monitor scientific developments, the present Convention shall be examined within the Committee no later than five years from its entry into force and thereafter at such intervals as the Committee may determine.

5 Any proposal for an amendment to this Convention, and any proposal for a Protocol or for an amendment to a Protocol, presented by a Party, the Committee or the Committee of Ministers shall be communicated to the Secretary General of the Council of Europe and forwarded by him to the member States of the Council of Europe, to the European Community, to any Signatory, to any Party, to any State invited to sign this Convention in accordance with the provisions of Article 33 and to any State invited to accede to it in accordance with the provisions of Article 34.

6 The Committee shall examine the proposal not earlier than two months after it has been forwarded by the Secretary General in accordance with paragraph 5. The Committee shall submit the text adopted by a two-thirds majority of the votes cast to the Committee of Ministers for approval. After its approval, this text shall be forwarded to the Parties for ratification, acceptance or approval.

7 Any amendment shall enter into force, in respect of those Parties which have accepted it, on the first day of the month following the expiration of a period of one month after the date on which five Parties, including at least four member States of the Council of Europe, have informed the Secretary General that they have accepted it.

In respect of any Party which subsequently accepts it, the amendment shall enter into force on the first day of the month following the expiration of a period of one month after the date on which that Party has informed the Secretary General of its acceptance.

Chapter XIV – Final clauses

Article 33 – Signature, ratification and entry into force

1 This Convention shall be open for signature by the member States of the Council of Europe, the non‑member States which have participated in its elaboration and by the European Community.

2 This Convention is subject to ratification, acceptance or approval. Instruments of ratification, acceptance or approval shall be deposited with the Secretary General of the Council of Europe.

3 This Convention shall enter into force on the first day of the month following the expiration of a period of three months after the date on which five States, including at least four member States of the Council of Europe, have expressed their consent to be bound by the Convention in accordance with the provisions of paragraph 2 of the present article.

4 In respect of any Signatory which subsequently expresses its consent to be bound by it, the Convention shall enter into force on the first day of the month following the expiration of a period of three months after the date of the deposit of its instrument of ratification, acceptance or approval.

Article 34 – Non‑member States

1 After the entry into force of this Convention, the Committee of Ministers of the Council of Europe may, after consultation of the Parties, invite any non-member State of the Council of Europe to accede to this Convention by a decision taken by the majority provided for in Article 20, paragraph d, of the Statute of the Council of Europe, and by the unanimous vote of the representatives of the Contracting States entitled to sit on the Committee of Ministers.

2 In respect of any acceding State, the Convention shall enter into force on the first day of the month following the expiration of a period of three months after the date of deposit of the instrument of accession with the Secretary General of the Council of Europe.

Article 35 – Territories

1 Any Signatory may, at the time of signature or when depositing its instrument of ratification, acceptance or approval, specify the territory or territories to which this Convention shall apply. Any other State may formulate the same declaration when depositing its instrument of accession.

2 Any Party may, at any later date, by a declaration addressed to the Secretary General of the Council of Europe, extend the application of this Convention to any other territory specified in the declaration and for whose international relations it is responsible or on whose behalf it is authorised to give undertakings. In respect of such territory the Convention shall enter into force on the first day of the month following the expiration of a period of three months after the date of receipt of such declaration by the Secretary General.

3 Any declaration made under the two preceding paragraphs may, in respect of any territory specified in such declaration, be withdrawn by a notification addressed to the Secretary General. The withdrawal shall become effective on the first day of the month following the expiration of a period of three months after the date of receipt of such notification by the Secretary General.

Article 36 – Reservations

1 Any State and the European Community may, when signing this Convention or when depositing the instrument of ratification, acceptance, approval or accession, make a reservation in respect of any particular provision of the Convention to the extent that any law then in force in its territory is not in conformity with the provision. Reservations of a general character shall not be permitted under this article.

2 Any reservation made under this article shall contain a brief statement of the relevant law.

3 Any Party which extends the application of this Convention to a territory mentioned in the declaration referred to in Article 35, paragraph 2, may, in respect of the territory concerned, make a reservation in accordance with the provisions of the preceding paragraphs.

4 Any Party which has made the reservation mentioned in this article may withdraw it by means of a declaration addressed to the Secretary General of the Council of Europe. The withdrawal shall become effective on the first day of the month following the expiration of a period of one month after the date of its receipt by the Secretary General.

Article 37 – Denunciation

1 Any Party may at any time denounce this Convention by means of a notification addressed to the Secretary General of the Council of Europe.

2 Such denunciation shall become effective on the first day of the month following the expiration of a period of three months after the date of receipt of the notification by the Secretary General.

Article 38 – Notifications

The Secretary General of the Council of Europe shall notify the member States of the Council, the European Community, any Signatory, any Party and any other State which has been invited to accede to this Convention of:

a any signature;

b the deposit of any instrument of ratification, acceptance, approval or accession;

c any date of entry into force of this Convention in accordance with Articles 33 or 34;

d any amendment or Protocol adopted in accordance with Article 32, and the date on which such an amendment or Protocol enters into force;

e any declaration made under the provisions of Article 35;

f any reservation and withdrawal of reservation made in pursuance of the provisions of Article 36;

g any other act, notification or communication relating to this Convention.

In witness whereof the undersigned, being duly authorised thereto, have signed this Convention.

Done at Oviedo (Asturias), this 4th day of April 1997, in English and French, both texts being equally authentic, in a single copy which shall be deposited in the archives of the Council of Europe. The Secretary General of the Council of Europe shall transmit certified copies to each member State of the Council of Europe, to the European Community, to the non-member States which have participated in the elaboration of this Convention, and to any State invited to accede to this Convention.