Latvijas Republikas
8.Saeimas Prezidijam
2006.gada _____________________Nr.
Rīgā
Saskaņā
ar Saeimas Kārtības ruļļa 79.pantu likumdošanas iniciatīvas kārtībā iesniedzam
likumprojektu "Par Eiropas Padomes 1997.gada
6.novembra Konvenciju par pilsonību.
Pielikumā:
1.
Likumprojekts.
2.
Konvencija latviešu valodā (uz 10 lapām).
3.
Konvencija angļu valodā (uz 9 lapām).
4. Anotācija
(uz 3 lapām).
8. Saeimas
deputāti:
____________________________________
____________________________________
____________________________________
____________________________________
____________________________________
____________________________________
Likumprojekts
Par Eiropas
Padomes 1997.gada 6.novembra Konvenciju par pilsonību
1.pants. Eiropas Padomes 1997.gada
6.novembra Konvencija par pilsonību (turpmāk Konvencija) ar šo likumu tiek
pieņemta un apstiprināta.
2.pants. Noteikt, ka Konvencijā
noteiktās bezvalstnieku tiesības tiek attiecinātas arī uz Latvijas Republikas
nepilsoņiem.
3.pants. Likums stājas spēkā tā
izsludināšanas dienā. Līdz ar likumu ir izsludināma Konvencija angļu valodā un
tās tulkojums latviešu valodā.
4.pants. Konvencija stājas spēkā
tās 27.panta trešajā punktā noteiktajā laikā un kārtībā, un Ārlietu ministrija
par to paziņo laikrakstā "Latvijas Vēstnesis".
8. Saeimas
deputāti:
____________________________________
____________________________________
____________________________________
____________________________________
____________________________________
____________________________________
Eiropas konvencija par pilsonību
Eiropas Padomes dalībvalstis un pārējās valstis,
kuras parakstījušas šo konvenciju,
uzskatīdamas, ka Eiropas Padomes mērķis ir panākt
lielāku vienotību starp tās dalībvalstīm;
ņemdamas vērā daudzos starptautiskos dokumentus par
pilsonību, vairākvalstu pilsonību un bezvalstniecību;
atzīdamas, ka pilsonības jautājumos jāņem vērā gan
valstu, gan personu likumīgās intereses;
vēlēdamās sekmēt pilsonības tiesisko principu
pakāpenisku pilnveidošanu, kā arī to pieņemšanu valsts iekšējās tiesībās, un
izvairīties, ciktāl tas iespējams, no bezvalstniecības;
vēlēdamās izvairīties no diskriminācijas pilsonības
jautājumos;
apzinādamās tiesību uz ģimenes dzīvi respektēšanu,
kā tas minēts Konvencijas par cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzību
8.pantā;
atzīmēdamas valstu dažādu pieeju vairākvalstu
pilsonības jautājumam un atzīdamas, ka ikviena valsts var brīvi izlemt, kādas
sekas tās iekšējās tiesībās radīs fakts, ka tās pilsonis iegūst vai tam ir
citas valsts pilsonība;
atzīdamas, ka ir vēlams rast pareizu risinājumu
vairākvalstu pilsonības radītajām sekām, it īpaši tām, kas izriet no
vairākvalstu pilsoņu tiesībām un pienākumiem;
uzskatīdamas par vēlamu to, ka personām, kurām ir
divu vai vairāku līgumslēdzēju valstu pilsonība, būtu jāveic karaklausība tikai
vienā no šīm valstīm;
uzskatīdamas par nepieciešamu sekmēt starptautisko
sadarbību starp valsts institūcijām, kuras ir atbildīgas par pilsonības
jautājumiem,
ir vienojušās par turpmāk izklāstīto.
1. nodaļa. Vispārīgie jautājumi
1. pants. Konvencijas priekšmets
Šī konvencija nosaka principus un noteikumus, kas
attiecas uz fizisko personu pilsonību, kā arī normas, kas regulē karaklausību
vairākvalstu pilsonības gadījumos un ar ko līgumslēdzēju valstu iekšējām
tiesībām ir jābūt saskaņotām.
2. pants. Definīcijas
Šajā konvencijā:
a) "pilsonība" nozīmē tiesisku saikni
starp personu un valsti un nenorāda uz personas etnisko izcelsmi;
b) "vairākvalstu pilsonība" nozīmē to, ka
vienai un tai pašai personai vienlaikus ir divu vai vairāku valstu pilsonība;
c) "bērns" nozīmē ikvienu personu, kas ir
jaunāka par astoņpadsmit gadiem, ja vien saskaņā ar likumu, kas piemērojams šim
bērnam, pilngadība neiestājas agrāk;
d) "valsts iekšējās tiesības" nozīmē
valsts tiesību sistēmas normu visus veidus, ieskaitot konstitūciju,
likumdošanas aktus, noteikumus, rīkojumus, precedenta tiesības, paražu
tiesības, praksi, kā arī normas, kas izriet no tai saistošiem starptautiskajiem
dokumentiem.
2. nodaļa. Vispārīgie pilsonības
principi
3. pants. Valsts kompetence
1. Katra valsts saskaņā ar savu likumu pati nosaka,
kas ir tās pilsoņi.
2. Citas valstis atzīst šo likumu, ja tas atbilst
piemērojamām starptautiskajām konvencijām, starptautiskajām paražu tiesībām un
vispāratzītajiem tiesību principiem, kas attiecas uz pilsonību.
4. pants. Principi
Ikvienas līgumslēdzējas valsts noteikumi attiecībā
uz pilsonību balstās uz šādiem principiem:
a) ikvienam ir tiesības uz pilsonību;
b) jāvairās no bezvalstniecības;
c) nevienam nedrīkst patvaļīgi atņemt viņa
pilsonību;
d) ne starp līgumslēdzējas valsts pilsoni un
ārvalstnieku noslēgta laulība, ne šādas laulības šķiršana, ne pilsonības maiņa,
ko izdara viens no laulātajiem laulības pastāvēšanas laikā, automātiski
neietekmē otra laulātā pilsonību.
5. pants. Diskriminācijas nepieļaujamība
1. Līgumslēdzējas valsts noteikumi attiecībā uz
pilsonību nedrīkst ietvert uz dzimumu, reliģiju, rasi, ādas krāsu vai nacionālo
vai etnisko izcelsmi balstītas atšķirības vai pieļaut jelkādu praksi, kuras dēļ
uz to pamata rastos diskriminācija.
2. Ikviena līgumslēdzēja valsts ievēro
diskriminācijas nepieļaujamības principu attiecībā uz saviem pilsoņiem
neatkarīgi no tā, vai viņi ir pilsoņi no dzimšanas vai arī ieguvuši pilsonību
vēlāk.
3. nodaļa. Noteikumi attiecībā uz
pilsonību
6. pants. Pilsonības iegūšana
1. Ikviena līgumslēdzēja valsts savās iekšējās
tiesībās paredz, ka tās pilsonību iegūst ex lege šādas personas:
a) bērni, vienam no kuru vecākiem šo bērnu
dzimšanas laikā ir šīs līgumslēdzējas valsts pilsonība un uz kuriem attiecas
tie izņēmumi, kādi var būt paredzēti valsts iekšējās tiesībās attiecībā uz
bērniem, kas dzimuši ārzemēs. Attiecībā uz bērniem, kuru vecāki tiek noteikti
paternitātes vai maternitātes atzīšanas kārtībā, ar tiesas spriedumu vai citā
līdzīgā kārtībā, ikviena līgumslēdzēja valsts var paredzēt, ka šie bērni iegūst
tās pilsonību atbilstoši valsts iekšējās tiesībās paredzētajai kārtībai;
b) tās teritorijā atrastie atradeņi, kas pretējā
gadījumā būtu bezvalstnieki.
2. Ikviena līgumslēdzēja valsts savās iekšējās
tiesībās paredz, ka tās pilsonību iegūst bērni, kuri ir dzimuši tās teritorijā,
ja viņi piedzimstot neiegūst citas valsts pilsonību. Šādu pilsonību piešķir:
a) piedzimstot ex lege vai
b) vēlāk bērniem, kuri palikuši bezvalstnieki,
bērnam pašam vai viņa vārdā iesniedzot iesniegumu attiecīgajai institūcijai
līgumslēdzējas valsts iekšējās tiesībās paredzētajā kārtībā. Šādu iesniegumu
var iesniegt, ievērojot nosacījumu par likumīgu un pastāvīgu uzturēšanos šīs
valsts teritorijā noteiktu laiku, kas nepārsniedz 5 gadus tieši pirms
iesnieguma iesniegšanas.
3. Ikviena līgumslēdzēja valsts savās iekšējās
tiesībās paredz iespēju naturalizēt personas, kuras likumīgi un pastāvīgi
uzturas tās teritorijā. Nosakot naturalizācijas noteikumus, valsts nedrīkst
paredzēt uzturēšanās laiku, kas pārsniegtu 10 gadus pirms iesnieguma
iesniegšanas.
4. Ikviena līgumslēdzēja valsts savās iekšējās
tiesībās veicina pilsonības iegūšanu šādām personām:
a) savu pilsoņu laulātajiem;
b) bērniem, viens no kuru vecākiem ir šīs valsts
pilsonis, atbilstoši 6.panta 1.punkta a apakšpunktā minētajam izņēmumam;
c) bērniem, viens no kuru vecākiem iegūst vai ir
ieguvis šīs valsts pilsonību;
d) bērniem, kurus adoptējis šīs valsts pilsonis;
e) personām, kuras ir dzimušas šīs valsts teritorijā
un tajā likumīgi un pastāvīgi uzturas;
f) personām, kuras likumīgi un pastāvīgi uzturas
šīs valsts teritorijā kādu laika posmu, kas sācies, pirms tās sasniegušas 18
gadu vecumu, tā ilgumu nosakot līgumslēdzējas valsts iekšējās tiesībās;
g) bezvalstniekiem un par bēgļiem atzītajām
personām, kas likumīgi un pastāvīgi uzturas šīs valsts teritorijā.
7. pants. Pilsonības zaudēšana ex lege vai pēc
līgumslēdzējas valsts
iniciatīvas
1. Līgumslēdzēja valsts nedrīkst savās iekšējās
tiesībās paredzēt pilsonības zaudēšanu ex lege vai pēc līgumslēdzējas valsts
iniciatīvas, izņemot šādus gadījumus:
a) brīvprātīga citas valsts pilsonības iegūšana;
b) līgumslēdzējas valsts pilsonības iegūšana
negodīgā ceļā, sniedzot nepatiesu informāciju vai noklusējot jebkuru faktu
attiecībā uz šo lietu;
c) brīvprātīgs dienests ārvalsts bruņotajos spēkos;
d) rīcība, kas nopietni kaitē līgumslēdzējas valsts
vitālajām interesēm;
e) nav patiesas saiknes starp līgumslēdzēju valsti
un pilsoni, kurš pastāvīgi uzturas ārzemēs;
f) ja bērna nepilngadības laikā tiek konstatēts, ka
valsts iekšējo tiesību priekšnoteikumi, uz kuru pamata tika iegūta ex lege
līgumslēdzējas valsts pilsonība, vairs netiek ievēroti;
g) bērna adoptēšana, ja bērns iegūst vai viņam ir
viena vai abu adoptētāju ārvalsts pilsonība.
2. Līgumslēdzēja valsts var paredzēt, ka tās
pilsonību zaudē tie bērni, kuru vecāki zaudē šo pilsonību, izņemot gadījumus,
kuri minēti 1. punkta c un d apakšpunktā. Tomēr bērni nezaudē šo pilsonību,
ja viens no viņu vecākiem to saglabā.
3. Līgumslēdzēja valsts savās iekšējās tiesībās
nedrīkst paredzēt šīs valsts pilsonības zaudēšanu šā panta 1. un 2. punktā
minētajos gadījumos, ja persona tādējādi kļūtu bezvalstnieks, izņemot
gadījumus, kuri minēti šā panta 1. punkta b apakšpunktā.
8. pants. Pilsonības zaudēšana pēc personas
iniciatīvas
1. Ikviena līgumslēdzēja valsts atļauj atteikties
no tās pilsonības, ja personas tādējādi nekļūst bezvalstnieki.
2. Taču līgumslēdzēja valsts savās iekšējās
tiesībās var paredzēt, ka no pilsonības var atteikties tikai tie pilsoņi, kuri
pastāvīgi uzturas ārzemēs.
9. pants. Pilsonības atgūšana
Ikviena līgumslēdzēja valsts veicina savas
pilsonības atgūšanu tiem bijušajiem pilsoņiem, kuri likumīgi un pastāvīgi
uzturas tās teritorijā, tajos gadījumos un pastāvot tiem nosacījumiem, kurus
paredz valsts iekšējās tiesības.
4. nodaļa. Ar pilsonību
saistītās procedūras
10. pants. Iesniegumu izskatīšana
Ikviena līgumslēdzēja valsts nodrošina to, ka
iesniegumi par tās pilsonības iegūšanu, saglabāšanu, zaudēšanu, atgūšanu vai
apliecināšanu tiek izskatīti pieņemami īsā laikā.
11. pants. Lēmumi
Ikviena līgumslēdzēja valsts nodrošina to, ka
lēmumos par tās pilsonības iegūšanu, saglabāšanu, zaudēšanu, atgūšanu vai
apliecināšanu iemesli tiek minēti rakstveidā.
12. pants. Tiesības uz pārsūdzēšanu
Ikviena līgumslēdzēja valsts nodrošina to, ka
lēmumi par tās pilsonības iegūšanu, saglabāšanu, zaudēšanu, atgūšanu vai
apliecināšanu saskaņā ar šīs valsts iekšējām tiesībām ir pārsūdzami
administratīvā kārtībā vai tiesā.
13. pants. Valsts nodeva
1. Ikviena līgumslēdzēja valsts nodrošina to, ka
valsts nodeva par tās pilsonības iegūšanu, saglabāšanu, zaudēšanu, atgūšanu vai
apliecināšanu ir mērena.
2. Ikviena līgumslēdzēja valsts nodrošina to, ka
valsts nodeva par pārsūdzēšanu administratīvā kārtībā vai tiesā nav šķērslis
pretendentiem.
5. nodaļa. Vairākvalstu
pilsonība
14. pants. Vairākvalstu pilsonības ex lege gadījumi
1. Līgumslēdzēja valsts atļauj:
a) bērniem, kuriem ir vairāku valstu pilsonības,
kas automātiski iegūtas piedzimstot, saglabāt šīs pilsonības;
b) saviem pilsoņiem paturēt citas valsts pilsonību,
ja to automātiski iegūst apprecoties.
2. Pilsonību saglabāšanu, kas minēta šā panta 1.
punktā, regulē šīs konvencijas 7. panta attiecīgās normas.
15. pants. Citi iespējamie vairākvalstu pilsonības
gadījumi
Šīs konvencijas normas neierobežo līgumslēdzējas
valsts tiesības noteikt savās iekšējās tiesībās, vai:
a) līgumslēdzējas valsts pilsoņi, kuri iegūst vai
kuriem ir citas valsts pilsonība, saglabā vai zaudē tās pilsonību;
b) šīs valsts pilsonības iegūšana vai saglabāšana
tiem ir saistīta ar citas valsts pilsonības zaudēšanu vai atteikšanos no tās.
16. pants. Iepriekšējās pilsonības saglabāšana
Līgumslēdzēja valsts citas valsts pilsonības
zaudēšanu vai atteikšanos no tās nevar uzskatīt par nosacījumu savas pilsonības
iegūšanai vai saglabāšanai gadījumos, kad šāda pilsonības zaudēšana vai
atteikšanās no tās nav iespējama vai kad to nevar prasīt.
17. pants. Tiesības un pienākumi vairākvalstu
pilsonības gadījumā
1. Līgumslēdzējas valsts pilsoņiem, kuriem ir arī
citas valsts pilsonība, tās līgumslēdzējas valsts teritorijā, kurā viņi
uzturas, ir tādas pašas tiesības un pienākumi kā šīs līgumslēdzējas valsts
citiem pilsoņiem.
2. Šīs nodaļas noteikumi neietekmē:
a) starptautisko tiesību normas attiecībā uz
diplomātisko un konsulāro aizsardzību, ko līgumslēdzēja valsts nodrošina kādam
no saviem pilsoņiem, kuram vienlaikus ir arī citas valsts pilsonība;
b) katras atsevišķas līgumslēdzējas valsts
starptautisko privāttiesību normu piemērošanu vairākvalstu pilsonības
gadījumos.
6. nodaļa. Valsts pēctecība un
pilsonība
18. pants. Principi
1. Valsts pēctecības gadījumos ikviena
līgumslēdzēja valsts pilsonības jautājumos ievēro likuma varas principus,
normas, kas attiecas uz cilvēktiesībām un principus, kas ietverti šīs
konvencijas 4. un 5. pantā un šā panta 2. punktā, it īpaši, lai izvairītos no
bezvalstniecības.
2. Izlemjot jautājumu par pilsonības piešķiršanu
vai saglabāšanu valsts pēctecības gadījumos, ikviena līgumslēdzēja valsts īpaši
ievēro:
a) personas patieso un spēkā esošo saikni ar
valsti;
b) personas pastāvīgās uzturēšanās vietu valsts
pēctecības laikā;
c) pašas personas gribu;
d) personas teritoriālo izcelsmi.
3. Gadījumos, kad pilsonības iegūšanas
priekšnoteikums ir ārvalsts pilsonības zaudēšana, piemēro šīs konvencijas 16.
panta normas.
19. pants. Pilsonības jautājuma risināšana
starptautiskās vienošanās ceļā
Valsts pēctecības gadījumos līgumslēdzējas valstis
cenšas risināt pilsonības jautājumus, savstarpēji vienojoties, bet, ja
nepieciešams, savu attiecību ar citām ieinteresētajām valstīm ietvaros. Šādi
vienojoties, ievēro tos principus un noteikumus, kuri izklāstīti vai uz kuriem
ir atsauces šajā nodaļā.
20. pants. Principi attiecībā uz ārpilsoņiem
1. Ikviena līgumslēdzēja valsts ievēro šādus
principus:
a) priekšteces valsts pilsoņiem, kas pastāvīgi
uzturas teritorijā, uz kuru pāriet pēcteces valsts suverenitāte, un kas nav
ieguvuši tās pilsonību, ir tiesības palikt šajā valstī;
b) a apakšpunktā minētajām personām ir tādas pašas
sociālās un ekonomiskās tiesības kā pēcteces valsts pilsoņiem.
2. Ikviena līgumslēdzēja valsts var neļaut šā panta
1.punktā minētajām personām tikt nodarbinātām valsts dienestā, kas saistīts ar
valsts varas īstenošanu.
7. nodaļa. Karaklausība vairākvalstu
pilsonības gadījumos
21. pants. Karaklausības veikšana
1. Personām, kurām ir divu vai vairāku
līgumslēdzēju valstu pilsonība, karaklausība jāveic tikai vienā no šīm valstīm.
2. Šā panta 1.punkta piemērošanas veidus var
noteikt atsevišķos līgumos starp jebkurām līgumslēdzējām valstīm.
3. Izņemot tos gadījumus, kad ir vai var tikt
noslēgts atsevišķs līgums, kas paredz citādus noteikumus, personām, kurām ir
divu vai vairāku līgumslēdzēju valstu pilsonība, piemērojami šādi noteikumi:
a) jebkuras šādas personas ir pakļautas
karaklausībai tajā līgumslēdzējā valstī, kuras teritorijā tās pastāvīgi
uzturas. Taču līdz 19 gadu vecumam tās var brīvi izvēlēties pakļaut sevi
karaklausībai brīvprātīgo statusā līgumslēdzējā valstī, kuru pilsoņi tās arī
ir, uz pilnu noteikto dienesta laiku, kas nav mazāks vismaz par to aktīvā
karadienesta laiku, kāds noteikts iepriekšējā līgumslēdzējā valstī;
b) personas, kas pastāvīgi uzturas līgumslēdzējas
valsts teritorijā, kuras pilsoņi tās nav, vai tajā valstī, kura nav līgumslēdzēja
valsts, var izvēlēties pildīt karadienestu jebkuras tās līgumslēdzējas valsts
teritorijā, kuras pilsoņi tās ir;
c) personas, kuras saskaņā ar šā punkta a un b
apakšpunktā minētajiem noteikumiem veic karaklausību kādā no līgumslēdzējām
valstīm, kā to paredz šīs līgumslēdzējas valsts likums, uzskatāmas par veikušām
karaklausību attiecī
bā uz jebkuru citu līgumslēdzēju valsti vai līgumslēdzējām
valstīm, kuru pilsoņi tās arī ir;
d) personas, kuras ir veikušas karaklausību vienā
no līgumslēdzējām valstīm saskaņā ar šīs līgumslēdzējas valsts likumu pirms šīs
konvencijas stāšanās spēkā attiecībās starp šīm valstīm, kuru pilsoņi tās ir,
uzskatāmas par veikušām karaklausību attiecībā uz jebkuru citu līgumslēdzēju
valsti vai līgumslēdzējām valstīm, kuru pilsoņi tās arī ir;
e) personas, kuras saskaņā ar šā punkta a
apakšpunktu ir veikušas aktīvo karadienestu vienā no līgumslēdzējām valstīm,
kuras pilsoņi tās ir, un pēc tam pārcēlušās uz pastāvīgu dzīvesvietu citas
līgumslēdzējas valsts teritorijā, kuras pilsoņi tās ir, tiek pakļautas
karadienestam tikai rezervē attiecībā uz pēdējo līgumslēdzēju valsti;
f) šā panta piemērošana nekādā veidā neietekmē šo
personu pilsonību;
g) gadījumā, ja līgumslēdzēja valsts izsludina
mobilizāciju, no šā panta izrietošās saistības tai nav obligātas.
22. pants. Atbrīvošana no karaklausības vai
alternatīvais civildienests
Izņemot tos gadījumus, kad ir vai var tikt noslēgts
atsevišķs līgums, kas paredz citus noteikumus, uz personām, kurām ir divu vai
vairāku līgumslēdzēju valstu pilsonība, attiecināmi arī šādi nosacījumi:
a) šīs konvencijas 21. panta 3. punkta c
apakšpunktu piemēro personām, kuras ir atbrīvotas no karaklausības vai ir
veikušas alternatīvo civildienestu;
b) personas, kas ir tādas līgumslēdzējas valsts
pilsoņi, kura neparedz obligāto karaklausību, uzskatāmas par veikušām
karaklausību, ja tās pastāvīgi uzturas šīs līgumslēdzējas valsts teritorijā.
Taču tās nav uzskatāmas par veikušām karaklausību attiecībā uz līgumslēdzēju
valsti vai līgumslēdzējām valstīm, kuru pilsoņi tās arī ir un kurās
karadienests ir obligāts, ja pastāvīgā dzīvesvieta pirmajā līgumslēdzējā valstī
netiek saglabāta līdz noteiktajam vecumam, kuru ikviena ieinteresētā
līgumslēdzēja valsts paziņo parakstīšanas laikā vai nododot glabāšanā savu
ratifikācijas rakstu vai pieņemšanas vai pievienošanās dokumentus;
c) arī tās personas, kas ir tādas līgumslēdzējas
valsts pilsoņi, kurā nav paredzēta obligātā karaklausība, uzskatāmas par
karaklausību veikušām, ja tās bijušas karadienestā kā brīvprātīgie pilnu noteiktā
dienesta laiku, kas nav mazāks vismaz par to aktīvā karadienesta laiku tajā
līgumslēdzējā valstī, kuras pilsoņi tās arī ir, neatkarīgi no tā, kur šīs
personas pastāvīgi uzturas.
8. nodaļa. Sadarbība starp
līgumslēdzējām valstīm
23. pants. Sadarbība starp līgumslēdzējām valstīm
1. Lai sekmētu sadarbību starp līgumslēdzējām
valstīm, to kompetentas varas iestādes:
a) sniedz Eiropas Padomes ģenerālsekretāram
informāciju par savas valsts iekšējām tiesībām attiecībā uz pilsonību, arī par
bezvalstniecības un vairākvalstu pilsonības gadījumiem, un par izmaiņām šīs
konvencijas piemērošanas jomā;
b) pēc lūguma sniedz cita citai informāciju par
savas valsts iekšējām tiesībām attiecībā uz pilsonību un par izmaiņām šīs
konvencijas piemērošanas jomā.
2. Līgumslēdzējas valstis sadarbojas savā starpā un
ar citām Eiropas Padomes dalībvalstīm attiecīgās Eiropas Padomes starpvaldību
institūcijas ietvaros, lai risinātu visas problēmas, kas skar pilsonību un ar
to saistītos jautājumus, un veicinātu atbilstošo tiesisko principu un to
piemērošanas prakses pakāpenisku pilnveidošanu.
24. pants. Informācijas apmaiņa
Ikviena līgumslēdzēja valsts jebkurā laikā var
paziņot, ka tā atbilstoši likumiem par datu aizsardzību informēs jebkuru citu
līgumslēdzēju valsti, kas ir sniegusi tādu pašu paziņojumu, par savas valsts
pilsoņiem, kuri brīvprātīgi ieguvuši šīs otras pilsonību. Šādā paziņojumā var
būt ietverti nosacījumi, atbilstoši kuriem līgumslēdzēja valsts sniedz šādu
informāciju. Šo paziņojumu var atsaukt jebkurā laikā.
9. nodaļa. Konvencijas
piemērošana
25. pants. Paziņojumi par konvencijas piemērošanu
1. Ikviena līgumslēdzēja valsts, parakstot vai
nododot glabāšanā ratifikācijas rakstu vai pieņemšanas, apstiprināšanas vai
pievienošanās dokumentus, var paziņot, ka tā nepiemēros konvencijas 7.nodaļu.
2. Konvencijas 7.nodaļas normas piemērojamas tikai
attiecībās starp tām līgumslēdzējām valstīm, attiecībā uz kurām šīs normas ir
spēkā.
3. Ikviena līgumslēdzēja valsts var pēc tam jebkurā
laikā paziņot Eiropas Padomes ģenerālsekretāram, ka tā piemēros 7.nodaļas
normas, kas tika izslēgtas dokumentu parakstīšanas, ratifikācijas, pieņemšanas
un apstiprināšanas laikā vai tiem pievienojoties. Šis paziņojums stājas spēkā
tā saņemšanas dienā.
26. pants. Šīs konvencijas piemērošanas sekas
1. Šīs konvencijas normas neietekmē valsts iekšējo
tiesību un tai saistošo starptautisko dokumentu normas, kuras jau ir spēkā vai
var stāties spēkā un saskaņā ar kurām atsevišķām personām ir vai varētu būt
piešķirtas plašākas tiesības pilsonības jomā.
2. Šī konvencija neietekmē:
a) 1963.gada Konvencijas par vairākvalstu
pilsonības gadījumu skaita samazināšanu un karaklausību vairākvalstu pilsonības
gadījumos, kā arī tās protokolu piemērošanu;
b) citu saistošu starptautisko dokumentu
piemērošanu, ciktāl šie dokumenti nav pretrunā ar šo konvenciju,
attiecībās starp līgumslēdzējām valstīm, kurām šie
dokumenti ir saistoši.
10. nodaļa. Nobeiguma noteikumi
27. pants. Parakstīšana un stāšanās spēkā
1. Šo konvenciju var parakstīt Eiropas Padomes
dalībvalstis un tās valstis, kuras nav Eiropas Padomes dalībvalstis, bet ir
piedalījušās tās izstrādāšanā. Šīs valstis var izteikt savu piekrišanu
uzņemties saistības attiecībā uz šīs konvencijas noteikumiem:
a) parakstot bez jelkādām atrunām attiecībā uz
ratifikāciju, pieņemšanu vai apstiprināšanu, vai
b) parakstot ar atrunu attiecībā uz ratifikāciju,
pieņemšanu vai apstiprināšanu, kam seko ratifikācija, pieņemšana vai
apstiprināšana.
Ratifikācijas raksts vai pieņemšanas vai
apstiprināšanas dokumenti iesniedzami glabāšanā Eiropas Padomes
ģenerālsekretāram.
2. Šī konvencija stājas spēkā attiecībā uz visām
valstīm, kas ir izteikušas savu piekrišanu uzņemties tajā noteiktās saistības,
tā mēneša pirmajā dienā, kurš seko triju mēnešu periodam, skaitot no datuma,
kurā trīs Eiropas Padomes dalībvalstis saskaņā ar šā panta 1. punkta
noteikumiem ir apliecinājušas savu piekrišanu uzņemties konvencijā minētās
saistības.
3. Attiecībā uz jebkuru valsti, kura pēc tam izsaka
piekrišanu ievērot šo konvenciju, konvencija stājas spēkā tā mēneša pirmajā
dienā, kurš seko triju mēnešu periodam, skaitot no datuma, kad ratifikācijas,
pieņemšanas vai apstiprināšanas dokumenti nodoti glabāšanā.
28. pants. Pievienošanās
1. Pēc tam, kad šī konvencija ir stājusies spēkā,
Eiropas Padomes Ministru komiteja var uzaicināt jebkuru valsti, kura nav
Eiropas Padomes dalībvalsts un nav piedalījusies šīs konvencijas izstrādāšanā,
pievienoties šai konvencijai.
2. Attiecībā uz jebkuru valsti, kas pievienojas šai
konvencijai, tā stājas spēkā tā mēneša pirmajā dienā, kurš seko triju mēnešu
periodam, skaitot no datuma, kad Eiropas Padomes ģenerālsekretāram nodots
glabāšanā pievienošanās dokuments.
29. pants. Atrunas
1. Nav atrunājama neviena no šīs konvencijas 1.,
2., un 6. nodaļā minētajām normas. Jebkura valsts, parakstot šo konvenciju vai
laikā, kad tiek iesniegts glabāšanā tās ratifikācijas rakstu vai pieņemšanas,
apstiprināšanas vai pievienošanās dokuments, var izdarīt vienu vai vairākas
atrunas attiecībā uz šīs konvencijas citām normām, ciktāl tās nav pretrunā ar
šīs konvencijas priekšmetu un mērķi.
2. Ikviena valsts, kura izdara vienu vai vairākas
atrunas, paziņo Eiropas Padomes ģenerālsekretāram par savas valsts iekšējo
tiesību attiecīgajiem noteikumiem vai saistībā ar to sniedz jebkuru citu
informāciju.
3. Valsts, kura ir izdarījusi vienu vai vairākas
atrunas saskaņā ar šā panta 1. punktu, apsver iespēju tās pilnīgi vai daļēji
atsaukt, tiklīdz to ļauj apstākļi. Šāds atsaukums izdarāms ar Eiropas Padomes
ģenerālsekretāram adresētu paziņojumu un tas stājas spēkā paziņojuma saņemšanas
dienā.
4. Ikviena valsts, kas attiecina šīs konvencijas
piemērošanu uz 30. panta 2. punktā minētajā paziņojumā norādīto teritoriju, var
attiecībā uz šo teritoriju izdarīt vienu vai vairākas atrunas saskaņā ar
iepriekšējo punktu normām.
5. Līgumslēdzēja valsts, kura ir izdarījusi atrunas
attiecībā uz jebkuru no šīs konvencijas 7.nodaļas normām, nevar prasīt, lai
minētās normas ievēro cita līgumslēdzēja valsts, ja vien tikai tā pati nav
pieņēmusi šīs normas.
30. pants. Teritoriālā piemērošana
1. Ikviena valsts, parakstot šo konvenciju vai
iesniedzot glabāšanā tās ratifikācijas rakstu vai pieņemšanas, apstiprināšanas
vai pievienošanās dokumentu, var norādīt to teritoriju vai teritorijas, kurās
šī konvencija piemērojama.
2. Ikviena valsts var pēc tam jebkurā laikā ar
Eiropas Padomes ģenerālsekretāram adresētu paziņojumu paplašināt šīs
konvencijas piemērošanu, to attiecinot uz jebkuru citu šajā paziņojumā norādīto
teritoriju, par kuras starptautiskajām attiecībām tā ir atbildīga vai kuras vārdā
tā ir pilnvarota uzņemties saistības.
Attiecībā uz šo teritoriju konvencija stājas spēkā
tā mēneša pirmajā dienā, kurš seko triju mēnešu periodam, skaitot no datuma,
kad Eiropas Padomes ģenerālsekretārs ir saņēmis šādu paziņojumu.
3. Ikvienu paziņojumu, kas iesniegts saskaņā ar abu
iepriekšējo punktu noteikumiem attiecībā uz jebkuru šādā paziņojumā norādīto
teritoriju, var atsaukt ar Eiropas Padomes ģenerālsekretāram adresētu
paziņojumu. Atsaukums stājas spēkā tā mēneša pirmajā dienā, kurš seko triju mēnešu
periodam, skaitot no datuma, kad Eiropas Padomes ģenerālsekretārs ir saņēmis
šādu paziņojumu.
31. pants. Denonsēšana
1. Ikviena līgumslēdzēja valsts var jebkurā laikā
denonsēt visu konvenciju vai tikai tās 7. nodaļu ar Eiropas Padomes
ģenerālsekretāram adresētu paziņojumu.
2. Šāda denonsācija stājas spēkā tā mēneša pirmajā
dienā, kurš seko triju mēnešu periodam, skaitot no datuma, kad Eiropas Padomes
ģenerālsekretārs ir saņēmis šādu paziņojumu.
32. pants. Eiropas Padomes ģenerālsekretāra
paziņojumi
Eiropas Padomes ģenerālsekretārs paziņo Eiropas
Padomes dalībvalstīm, visām valstīm, kuras ir parakstījušas šo konvenciju,
visām līgumslēdzējām pusēm un visām pārējām valstīm, kuras ir pievienojušās šai
konvencijai, par:
a) katru šīs konvencijas parakstīšanu;
b) katra ratifikācijas raksta vai pieņemšanas,
apstiprināšanas vai pievienošanās dokumenta iesniegšanu glabāšanā;
c) katru šīs konvencijas spēkā stāšanās gadījumu
saskaņā ar tās 27. vai 28. pantu;
d) katru atrunu un to atsaukšanas gadījumu saskaņā
ar šīs konvencijas 29. panta noteikumiem;
e) katru rakstisku paziņojumu vai iesniegumu, kas
saņemts saskaņā ar šīs konvencijas 23., 24., 25., 27., 28., 29., 30. un
31.pantu;
f) jebkuru citu ar šo konvenciju saistītu
dokumentu, rakstisku paziņojumu vai paziņošanu.
Iepriekšminēto apliecinot, apakšā parakstījušies,
būdami attiecīgi pilnvaroti, ir parakstījuši šo konvenciju.
Parakstīta Strasbūrā 1997.gada 7.novembrī angļu un
franču valodā, abi tekstiem esot vienlīdz autentiskiem, vienā eksemplārā, kas
glabājams Eiropas Padomes arhīvā. Eiropas Padomes ģenerālsekretārs nosūta šīs
konvencijas apstiprinātās kopijas katrai Eiropas Padomes dalībvalstij un
valstīm, kuras nav Eiropas Padomes dalībvalstis, bet ir piedalījušās šīs
konvencijas izstrādāšanā, kā arī ikvienai citai valstij, kura tiek uzaicināta
pievienoties šai konvencijai.
European Convention on Nationality
Strasbourg,
6.XI.1997
Preamble
The member States of the Council of Europe and the
other States signatory to this Convention,
Considering that the aim of the Council of Europe is
to achieve greater unity between its members;
Bearing in mind the numerous international
instruments relating to nationality, multiple nationality and statelessness;
Recognising that, in matters concerning nationality,
account should be taken both of the legitimate interests of States and those of
individuals;
Desiring to promote the progressive development of
legal principles concerning nationality, as well as their adoption in internal
law and desiring to avoid, as far as possible, cases of statelessness;
Desiring to avoid discrimination in matters relating
to nationality;
Aware of the right to respect for family life as
contained in Article 8 of the Convention for the Protection of Human Rights and
Fundamental Freedoms;
Noting the varied approach of States to the question
of multiple nationality and recognising that each State is free to decide which
consequences it attaches in its internal law to the fact that a national
acquires or possesses another nationality;
Agreeing on the desirability of finding appropriate
solutions to consequences of multiple nationality and in particular as regards
the rights and duties of multiple nationals;
Considering it desirable that persons possessing the
nationality of two or more States Parties should be required to fulfil their
military obligations in relation to only one of those Parties;
Considering the need to promote international
co-operation between the national authorities responsible for nationality
matters,
Have agreed as follows:
Chapter
I General matters
Article
1 Object of the Convention
This Convention establishes principles and rules
relating to the nationality of natural persons and rules regulating military
obligations in cases of multiple nationality, to which the internal law of
States Parties shall conform.
Article
2 Definitions
For the purpose of this Convention:
"nationality" means the legal bond between
a person and a State and does not indicate the person's ethnic origin;
"multiple nationality" means the simultaneous
possession of two or more nationalities by the same person;
"child" means every person below the age of
18 years unless, under the law applicable to the child, majority is attained
earlier;
"internal law" means all types of
provisions of the national legal system, including the constitution,
legislation, regulations, decrees, case-law, customary rules and practice as
well as rules deriving from binding international instruments.
Chapter
II General principles relating to nationality
Article
3 Competence of the State
Each State shall determine under its own law who are
its nationals.
This law shall be accepted by other States in so far
as it is consistent with applicable international conventions, customary
international law and the principles of law generally recognised with regard to
nationality.
Article
4 Principles
The rules on nationality of each State Party shall be
based on the following principles:
everyone has the right to a nationality;
statelessness shall be avoided;
no one shall be arbitrarily deprived of his or her
nationality;
neither marriage nor the dissolution of a marriage
between a national of a State Party and an alien, nor the change of nationality
by one of the spouses during marriage, shall automatically affect the nationality
of the other spouse.
Article
5 Non-discrimination
The rules of a State Party on nationality shall not
contain distinctions or include any practice which amount to discrimination on
the grounds of sex, religion, race, colour or national or ethnic origin.
Each State Party shall be guided by the principle of
non-discrimination between its nationals, whether they are nationals by birth
or have acquired its nationality subsequently.
Chapter
III
Rules relating to nationality
Article
6 Acquisition of nationality
Each State Party shall provide in its internal law
for its nationality to be acquired ex lege by the following persons:
children one of whose parents possesses, at the time
of the birth of these children, the nationality of that State Party, subject to
any exceptions which may be provided for by its internal law as regards
children born abroad. With respect to children whose parenthood is established
by recognition, court order or similar procedures, each State Party may provide
that the child acquires its nationality following the procedure determined by
its internal law;
foundlings found in its territory who would otherwise
be stateless.
Each State Party shall provide in its internal law
for its nationality to be acquired by children born on its territory who do not
acquire at birth another nationality. Such nationality shall be granted:
at birth ex lege; or
subsequently, to children who remained stateless,
upon an application being lodged with the appropriate authority, by or on
behalf of the child concerned, in the manner prescribed by the internal law of
the State Party. Such an application may be made subject to the lawful and
habitual residence on its territory for a period not exceeding five years
immediately preceding the lodging of the application.
Each State Party shall provide in its internal law
for the possibility of naturalisation of persons lawfully and habitually
resident on its territory. In establishing the conditions for naturalisation,
it shall not provide for a period of residence exceeding ten years before the
lodging of an application.
Each State Party shall facilitate in its internal law
the acquisition of its nationality for the following persons:
spouses of its nationals;
children of one of its nationals, falling under the
exception of Article 6, paragraph 1, sub-paragraph a;
children one of whose parents acquires or has
acquired its nationality;
children adopted by one of its nationals;
persons who were born on its territory and reside
there lawfully and habitually;
persons who are lawfully and habitually resident on
its territory for a period of time beginning before the age of 18, that period
to be determined by the internal law of the State Party concerned;
stateless persons and recognised refugees lawfully
and habitually resident on its territory.
Article
7 Loss of nationality ex lege or at the initiative of a State Party
A State Party may not provide in its internal law for
the loss of its nationality ex lege or at the initiative of the State
Party except in the following cases:
voluntary acquisition of another nationality;
acquisition of the nationality of the State Party by
means of fraudulent conduct, false information or concealment of any relevant
fact attributable to the applicant;
voluntary service in a foreign military force;
conduct seriously prejudicial to the vital interests
of the State Party;
lack of a genuine link between the State Party and a
national habitually residing abroad;
where it is established during the minority of a
child that the preconditions laid down by internal law which led to the ex
lege acquisition of the nationality of the State Party are no longer
fulfilled;
adoption of a child if the child acquires or
possesses the foreign nationality of one or both of the adopting parents.
A State Party may provide for the loss of its
nationality by children whose parents lose that nationality except in cases
covered by sub-paragraphs c and d of paragraph 1. However, children shall not
lose that nationality if one of their parents retains it.
A State Party may not provide in its internal law for
the loss of its nationality under paragraphs 1 and 2 of this article if the
person concerned would thereby become stateless, with the exception of the
cases mentioned in paragraph 1, sub-paragraph b, of this article.
Article
8 Loss of nationality at the initiative of the individual
Each State Party shall permit the renunciation of its
nationality provided the persons concerned do not thereby become stateless.
However, a State Party may provide in its internal
law that renunciation may be effected only by nationals who are habitually
resident abroad.
Article
9 Recovery of nationality
Each State Party shall facilitate, in the cases and
under the conditions provided for by its internal law, the recovery of its
nationality by former nationals who are lawfully and habitually resident on its
territory.
Chapter
IV Procedures relating to nationality
Article
10 Processing of applications
Each State Party shall ensure that applications relating
to the acquisition, retention, loss, recovery or certification of its
nationality be processed within a reasonable time.
Article
11 Decisions
Each State Party shall ensure that decisions relating
to the acquisition, retention, loss, recovery or certification of its
nationality contain reasons in writing.
Article
12 Right to a review
Each State Party shall ensure that decisions relating
to the acquisition, retention, loss, recovery or certification of its
nationality be open to an administrative or judicial review in conformity with
its internal law.
Article
13 Fees
Each State Party shall ensure that the fees for the
acquisition, retention, loss, recovery or certification of its nationality be
reasonable.
Each State Party shall ensure that the fees for an
administrative or judicial review be not an obstacle for applicants.
Chapter
V Multiple nationality
Article
14 Cases of multiple nationality
A State Party shall allow:
children having different nationalities acquired
automatically at birth to retain these nationalities;
its nationals to possess another nationality where
this other nationality is automatically acquired by marriage.
The retention of the nationalities mentioned in
paragraph 1 is subject to the relevant provisions of Article 7 of this
Convention.
Article
15 Other possible cases of multiple nationality
The provisions of this Convention shall not limit the
right of a State Party to determine in its internal law whether:
its nationals who acquire or possess the nationality
of another State retain its nationality or lose it;
the acquisition or retention of its nationality is
subject to the renunciation or loss of another nationality.
Article
16 Conservation of previous nationality
A State Party shall not make the renunciation or loss
of another nationality a condition for the acquisition or retention of its
nationality where such renunciation or loss is not possible or cannot
reasonably be required.
Article
17 Rights and duties related to multiple nationality
Nationals of a State Party in possession of another
nationality shall have, in the territory of that State Party in which they
reside, the same rights and duties as other nationals of that State Party.
The provisions of this chapter do not affect:
the rules of international law concerning diplomatic
or consular protection by a State Party in favour of one of its nationals who
simultaneously possesses another nationality;
the application of the rules of private international
law of each State Party in cases of multiple nationality.
Chapter
VI State succession and nationality
Article
18 Principles
In matters of nationality in cases of State
succession, each State Party concerned shall respect the principles of the rule
of law, the rules concerning human rights and the principles contained in
Articles 4 and 5 of this Convention and in paragraph 2 of this article, in
particular in order to avoid statelessness.
In deciding on the granting or the retention of
nationality in cases of State succession, each State Party concerned shall take
account in particular of:
the genuine and effective link of the person
concerned with the State;
the habitual residence of the person concerned at the
time of State succession;
the will of the person concerned;
the territorial origin of the person concerned.
Where the acquisition of nationality is subject to
the loss of a foreign nationality, the provisions of Article 16 of this
Convention shall apply.
Article
19 Settlement by international agreement
In cases of State succession, States Parties
concerned shall endeavour to regulate matters relating to nationality by
agreement amongst themselves and, where applicable, in their relationship with
other States concerned. Such agreements shall respect the principles and rules
contained or referred to in this chapter.
Article
20 Principles concerning non-nationals
Each State Party shall respect the following
principles:
nationals of a predecessor State habitually resident
in the territory over which sovereignty is transferred to a successor State and
who have not acquired its nationality shall have the right to remain in that
State;
persons referred to in sub-paragraph a shall enjoy
equality of treatment with nationals of the successor State in relation to
social and economic rights.
Each State Party may exclude persons considered under
paragraph 1 from employment in the public service involving the exercise of
sovereign powers.
Chapter
VII Military obligations in cases of multiple nationality
Article
21 Fulfilment of military obligations
Persons possessing the nationality of two or more
States Parties shall be required to fulfil their military obligations in
relation to one of those States Parties only.
The modes of application of paragraph 1 may be
determined by special agreements between any of the States Parties.
Except where a special agreement which has been, or
may be, concluded provides otherwise, the following provisions are applicable
to persons possessing the nationality of two or more States Parties:
Any such person shall be subject to military
obligations in relation to the State Party in whose territory they are
habitually resident. Nevertheless, they shall be free to choose, up to the age
of 19 years, to submit themselves to military obligations as volunteers in
relation to any other State Party of which they are also nationals for a total
and effective period at least equal to that of the active military service
required by the former State Party;
Persons who are habitually resident in the territory
of a State Party of which they are not nationals or in that of a State which is
not a State Party may choose to perform their military service in the territory
of any State Party of which they are nationals;
Persons who, in accordance with the rules laid down
in paragraphs a and b, shall fulfil their military obligations in relation to
one State Party, as prescribed by the law of that State Party, shall be deemed
to have fulfilled their military obligations in relation to any other State
Party or States Parties of which they are also nationals;
Persons who, before the entry into force of this
Convention between the States Parties of which they are nationals, have, in
relation to one of those States Parties, fulfilled their military obligations
in accordance with the law of that State Party, shall be deemed to have
fulfilled the same obligations in relation to any other State Party or States
Parties of which they are also nationals;
Persons who, in conformity with paragraph a, have
performed their active military service in relation to one of the States
Parties of which they are nationals, and subsequently transfer their habitual
residence to the territory of the other State Party of which they are
nationals, shall be liable to military service in the reserve only in relation
to the latter State Party;
The application of this article shall not prejudice,
in any respect, the nationality of the persons concerned;
In the event of mobilisation by any State Party, the
obligations arising under this article shall not be binding upon that State
Party.
Article
22 Exemption from military obligations or alternative civil service
Except where a special agreement which has been, or
may be, concluded provides otherwise, the following provisions are also
applicable to persons possessing the nationality of two or more States Parties:
Article 21, paragraph 3, sub-paragraph c, of this
Convention shall apply to persons who have been exempted from their military
obligations or have fulfilled civil service as an alternative;
persons who are nationals of a State Party which does
not require obligatory military service shall be considered as having satisfied
their military obligations when they have their habitual residence in the
territory of that State Party. Nevertheless, they should be deemed not to have
satisfied their military obligations in relation to a State Party or States
Parties of which they are equally nationals and where military service is
required unless the said habitual residence has been maintained up to a certain
age, which each State Party concerned shall notify at the time of signature or
when depositing its instruments of ratification, acceptance or accession;
also persons who are nationals of a State Party which
does not require obligatory military service shall be considered as having
satisfied their military obligations when they have enlisted voluntarily in the
military forces of that Party for a total and effective period which is at
least equal to that of the active military service of the State Party or States
Parties of which they are also nationals without regard to where they have
their habitual residence.
Chapter
VIII Co-operation between the States Parties
Article
23 Co-operation between the States Parties
With a view to facilitating co-operation between the
States Parties, their competent authorities shall:
provide the Secretary General of the Council of
Europe with information about their internal law relating to nationality,
including instances of statelessness and multiple nationality, and about
developments concerning the application of the Convention;
provide each other upon request with information
about their internal law relating to nationality and about developments
concerning the application of the Convention.
States Parties shall co-operate amongst themselves
and with other member States of the Council of Europe within the framework of
the appropriate intergovernmental body of the Council of Europe in order to
deal with all relevant problems and to promote the progressive development of
legal principles and practice concerning nationality and related matters.
Article
24 Exchange of information
Each State Party may at any time declare that it
shall inform any other State Party, having made the same declaration, of the
voluntary acquisition of its nationality by nationals of the other State Party,
subject to applicable laws concerning data protection. Such a declaration may
indicate the conditions under which the State Party will give such information.
The declaration may be withdrawn at any time.
Chapter
IX Application of the Convention
Article
25 Declarations concerning the application of the Convention
Each State may declare, at the time of signature or
when depositing its instrument of ratification, acceptance, approval or accession,
that it will exclude Chapter VII from the application of the Convention.
The provisions of Chapter VII shall be applicable
only in the relations between States Parties for which it is in force.
Each State Party may, at any subsequent time, notify
the Secretary General of the Council of Europe that it will apply the
provisions of Chapter VII excluded at the time of signature or in its
instrument of ratification, acceptance, approval or accession. This
notification shall become effective as from the date of its receipt.
Article
26 Effects of this Convention
The provisions of this Convention shall not prejudice
the provisions of internal law and binding international instruments which are
already in force or may come into force, under which more favourable rights are
or would be accorded to individuals in the field of nationality.
This Convention does not prejudice the application
of:
the 1963 Convention on the Reduction of Cases of
Multiple Nationality and Military Obligations in Cases of Multiple Nationality
and its Protocols;
other binding international instruments in so far as
such instruments are compatible with this Convention,
in the relationship between the States Parties bound
by these instruments.
Chapter
X Final clauses
Article
27 Signature and entry into force
This Convention shall be open for signature by the
member States of the Council of Europe and the non-member States which have
participated in its elaboration. Such States may express their consent to be
bound by:
signature without reservation as to ratification,
acceptance or approval; or
signature subject to ratification, acceptance or
approval, followed by ratification, acceptance or approval.
Instruments of ratification, acceptance or approval
shall be deposited with the Secretary General of the Council of Europe.
This Convention shall enter into force, for all
States having expressed their consent to be bound by the Conventio
n, on the
first day of the month following the expiration of a period of three months
after the date on which three member States of the Council of Europe have
expressed their consent to be bound by this Convention in accordance with the
provisions of the preceding paragraph.
In respect of any State which subsequently expresses
its consent to be bound by it, the Convention shall enter into force on the
first day of the month following the expiration of a period of three months
after the date of signature or of the deposit of its instrument of
ratification, acceptance or approval.
Article
28 Accession
After the entry into force of this Convention, the
Committee of Ministers of the Council of Europe may invite any non-member State
of the Council of Europe which has not participated in its elaboration to
accede to this Convention.
In respect of any acceding State, this Convention
shall enter into force on the first day of the month following the expiration
of a period of three months after the date of deposit of the instrument of
accession with the Secretary General of the Council of Europe.
Article
29 Reservations
No reservations may be made to any of the provisions
contained in Chapters I, II and VI of this Convention. Any State may, at the
time of signature or when depositing its instrument of ratification,
acceptance, approval or accession, make one or more reservations to other
provisions of the Convention so long as they are compatible with the object and
purpose of this Convention.
Any State which makes one or more reservations shall
notify the Secretary General of the Council of Europe of the relevant contents
of its internal law or of any other relevant information.
A State which has made one or more reservations in
accordance with paragraph 1 shall consider withdrawing them in whole or in part
as soon as circumstances permit. Such withdrawal shall be made by means of a
notification addressed to the Secretary General of the Council of Europe and
shall become effective as from the date of its receipt.
Any State which extends the application of this
Convention to a territory mentioned in the declaration referred to in Article
30, paragraph 2, may, in respect of the territory concerned, make one or more
reservations in accordance with the provisions of the preceding paragraphs.
A State Party which has made reservations in respect
of any of the provisions in Chapter VII of the Convention may not claim
application of the said provisions by another State Party save in so far as it
has itself accepted these provisions.
Article
30 Territorial application
Any State may, at the time of signature or when
depositing its instrument of ratification, acceptance, approval or accession,
specify the territory or territories to which this Convention shall apply.
Any State may, at any later date, by a declaration
addressed to the Secretary General of the Council of Europe, extend the
application of this Convention to any other territory specified in the
declaration and for whose international relations it is responsible or on whose
behalf it is authorised to give undertakings. In respect of such territory, the
Convention shall enter into force on the first day of the month following the
expiration of a period of three months after the date of receipt of such
declaration by the Secretary General.
Any declaration made under the two preceding
paragraphs may, in respect of any territory specified in such declaration, be
withdrawn by a notification addressed to the Secretary General. The withdrawal
shall become effective on the first day of the month following the expiration
of a period of three months after the date of receipt of such notification by
the Secretary General.
Article
31 Denunciation
Any State Party may at any time denounce the
Convention as a whole or Chapter VII only by means of a notification addressed
to the Secretary General of the Council of Europe.
Such denunciation shall become effective on the first
day of the month following the expiration of a period of three months after the
date of receipt of notification by the Secretary General.
Article
32 Notifications by the Secretary General
The Secretary General of the Council of Europe shall
notify the member States of the Council of Europe, any Signatory, any Party and
any other State which has acceded to this Convention of:
any signature;
the deposit of any instrument of ratification,
acceptance, approval or accession;
any date of entry into force of this Convention in
accordance with Articles 27 or 28 of this Convention;
any reservation and withdrawal of reservations made
in pursuance of the provisions of Article 29 of this Convention;
any notification or declaration made under the
provisions of Articles 23, 24, 25, 27, 28, 29, 30 and 31 of this Convention;
any other act, notification or communication relating
to this Convention.
In witness whereof the undersigned, being duly
authorised thereto, have signed this Convention.
Done at Strasbourg, this sixth day of November 1997,
in English and in French, both texts being equally authentic, in a single copy
which shall be deposited in the archives of the Council of Europe. The
Secretary General of the Council of Europe shall transmit certified copies to
each member State of the Council of Europe, to the non-member States which have
participated in the elaboration of this Convention and to any State invited to
accede to this Convention.
ANOTĀCIJA
likumprojektam
Par Eiropas Padomes
1997.gada 6.novembra Konvenciju par pilsonību
|
I. Kādēļ
normatīvais akts ir vajadzīgs |
|
||||||||||
|
1. Pašreizējās situācijas
raksturojums |
Nepieciešamība pēc likuma izriet no Latvijas
Republikas kā Eiropas Padomes dalībvalsts statusa. Ņemot vērā, ka saskaņā ar
Eiropas Padomes statūtiem katram Eiropas Padomes loceklim ir jāakceptē
principi, kas nodrošina tiesiskumu un visu cilvēku iespējas pilnā apmērā
baudīt cilvēktiesības un pamatbrīvības, un ka tiesības uz pilsonību pieskaitāmas
pie cilvēktiesībām, Latvijas Republikai būtu svarīgi ratificēt Eiropas
Padomes Konvenciju par pilsonību (turpmāk Konvencija), ko uzskata par
modernu pilsonības jautājumu regulēšanas instrumentu Eiropā. 2001.gada 23.maijā Ministru kabinets ir akceptējis
Konvencijas parakstīšanu un uzdeva Tieslietu ministrijai sagatavot
likumprojektu par Konvencijas ratificēšanu. Likumprojekts tika nodots Saeimas
komisijām 2002.gada 24.janvārī. |
|
|||||||||
|
2. Normatīvā akta projekta būtība |
Likumprojekts paredz ratificēt Konvenciju. |
|
|||||||||
|
3. Cita informācija |
Nav |
|
|||||||||
|
II. Kāda var būt
normatīvā akta ietekme uz sabiedrības un tautsaimniecības attīstību |
|
||||||||||
|
1. Ietekme uz makroekonomisko vidi |
Nav ietekmes |
|
|||||||||
|
2. Ietekme uz uzņēmējdarbības vidi un
administratīvo procedūru vienkāršošanu |
Nav ietekmes |
|
|||||||||
|
3. Sociālo seku izvērtējums |
Tiks veicināta sabiedrības priekšstata attīstība
par cilvēka tiesībām un brīvībām. |
|
|||||||||
|
4. Ietekme uz vidi |
Nav ietekmes |
|
|||||||||
|
5. Cita informācija |
- |
|
|||||||||
|
III. Kāda var
būt normatīvā akta ietekme uz valsts budžetu un pašvaldību budžetiem |
|||||||||||
|
|
(tūkst. latu) |
||||||||||
|
Rādītāji |
Kārtējais gads |
Nākamie trīs gadi |
Vidēji piecu gadu laikā pēc kārtējā gada |
||||||||
|
1 |
2 |
3 |
4 |
5 |
6 |
||||||
|
1. Izmaiņas budžeta ieņēmumos |
- |
- |
- |
- |
- |
||||||
|
2. Izmaiņas budžeta izdevumos |
- |
- |
- |
- |
- |
||||||
|
3. Finansiālā ietekme |
- |
- |
- |
- |
- |
||||||
|
4. Prognozējamie kompensējošie
pasākumi papildu izdevumu finansēšanai |
- |
- |
- |
- |
- |
||||||
|
5. Detalizēts finansiālā pamatojuma
aprēķins |
- |
||||||||||
|
6. Cita informācija |
- |
||||||||||
|
IV. Kāda var būt
normatīvā akta ietekme uz |
|
||||||||||
|
1. Kādi normatīvie akti (likumi un
Ministru kabineta noteikumi) papildus jāizdod |
Jāpieņem grozījumi Pilsonības likumā. |
|
|||||||||
|
2. Cita informācija |
- |
|
|||||||||
|
V. Kādām
Latvijas starptautiskajām saistībām |
|
||||||||||
|
1. Saistības pret Eiropas Savienību |
Likumprojekts šo jomu neskar. |
|
|||||||||
|
2. Saistības pret citām
starptautiskajām organizācijām |
Likumprojekts
atbilst Latvijas saistībām pret Eiropas Padomi. |
|
|||||||||
|
3. Saistības, kas izriet no Latvijai
saistošajiem divpusējiem un daudzpusējiem starptautiskajiem līgumiem |
Likumprojekts šo jomu neskar |
|
|||||||||
|
4. Atbilstības izvērtējums 1.tabula |
|
||||||||||
|
Attiecīgie Eiropas Savienības
normatīvie akti un citi dokumenti (piemēram, Eiropas Tiesas spriedumi,
vadlīnijas, juridiskās doktrīnas atzinums u.tml.), norādot numuru,
pieņemšanas datumu, nosaukumu un publikāciju |
- |
|
|||||||||
|
2.tabula |
|
||||||||||
|
Latvijas normatīvā akta projekta
norma (attiecīgā panta, punkta Nr.) |
Eiropas Savienības normatīvais akts
un attiecīgā panta Nr. |
Atbilstības pakāpe (atbilst/ |
Komentāri |
|
|||||||
|
5. Cita informācija |
|
|
|||||||||
|
VI. Kādas
konsultācijas notikušas, |
|
||||||||||
|
1. Ar kurām nevalstiskajām
organizācijām konsultācijas ir notikušas |
Konsultācijas
nav notikušas |
|
|||||||||
|
2. Kāda ir šo nevalstisko
organizāciju pozīcija (atbalsta, iestrādāti tās iesniegtie priekšlikumi,
mainīts formulējums to interesēs, neatbalsta) |
- |
|
|||||||||
|
3. Kādi sabiedrības informēšanas
pasākumi ir veikti un kāds ir sabiedriskās domas viedoklis |
- |
|
|||||||||
|
4. Konsultācijas ar starptautiskajiem
konsultantiem |
- |
|
|||||||||
|
5. Cita informācija |
- |
|
|||||||||
|
VII. Kā tiks
nodrošināta normatīvā akta izpilde |
|
||||||||||
|
1. Kā tiks nodrošināta normatīvā akta
izpilde no valsts un (vai) pašvaldību puses - vai tiek radītas jaunas valsts
institūcijas vai paplašinātas esošo institūciju funkcijas |
Likuma
izpildi savas kompetences ietvaros nodrošinās Ārlietu ministrija un
Naturalizācijas pārvalde. |
|
|||||||||
|
2. Kā sabiedrība tiks informēta par
normatīvā akta ieviešanu |
Saskaņā ar
likumu Par likumu un citu Saeimas, Valsts prezidenta un Ministru kabineta
pieņemto aktu izsludināšanas, publicēšanas, spēkā stāšanās kārtību un spēkā
esamību normatīvais akts tiks publicēts oficiālajā preses izdevumā Latvijas
Vēstnesis un Latvijas Republikas Saeimas un Ministru Kabineta Ziņotājs. |
|
|||||||||
|
3. Kā indivīds var aizstāvēt savas
tiesības, ja normatīvais akts viņu ierobežo |
Likumprojekts
neierobežo indivīda tiesības |
|
|||||||||
|
4. Cita informācija |
- |
|
|||||||||