Likumprojekts
Par
Konvenciju par piespiedu darbu
1.pants. 1930.gada 28.jūnija Konvencija par piespiedu darbu
(turpmāk Konvencija) ar šo likumu tiek pieņemta un apstiprināta.
2.pants. Konvencijā paredzēto saistību izpildi koordinē
Labklājības ministrija.
3.pants. Konvencija stājas spēkā tās 28.pantā noteiktajā laikā un
kārtībā, un Ārlietu ministrija par to paziņo laikrakstā "Latvijas
Vēstnesis".
4.pants. Likums stājas spēkā nākamajā dienā pēc tā
izsludināšanas. Līdz ar likumu izsludināma Konvencija angļu valodā un tās
tulkojums latviešu valodā.
Labklājības ministra vietā
reģionālās attīstības un
pašvaldību lietu ministrs
Par
Konvenciju par piespiedu darbu
ANOTĀCIJA
|
I. Kādēļ normatīvais akts
ir vajadzīgs |
|
|
1. Pašreizējās situācijas
raksturojums |
Pašlaik Latvija
ir ratificējusi 45 Starptautiskās darba organizācijas (turpmāk tekstā SDO)
konvencijas, kas aptver dažādas jomas, tomēr nav ratificētas trīs no astoņām
SDO pamatkonvencijām. Neratificētās
SDO pamatkonvencijas ir: 1)
1930.gada
28.jūnija Konvencija par piespiedu darbu (turpmāk tekstā Konvencija); 2)
1973.gada
26. jūnija Konvencija par minimālo vecumu; 3)
1999.gada
17.jūnija Konvencija par bērnu darba ļaunākajām formām. Minētās trīs
konvencijas ratifikācijai tiek virzītas vienlaikus. Konvencijas
īstenošanu Latvijā šobrīd paredz sekojoši tiesību akti: 1)
1922.gada 15.februāra likums Latvijas Republikas
Satversme; 2)
1996.gada 5.decembra likums Par Valsts cilvēktiesību
biroju; 3)
1992.gada
2.decembra likums Par izņēmuma stāvokli; 4)
2001.gada
20.jūnija likums Darba likums; 5)
2001.gada
20.jūnija likums Darba aizsardzības likums; 6)
2001.gada 13.decembra
likums Valsts darba inspekcijas likums; 7)
Latvijas
Administratīvo pārkāpumu kodekss. |
|
|
Konvencija paredz
valsts pienākumu aizliegt jebkura veida piespiedu darbu, izņēmumus no termina
piespiedu vai obligātais darbs, kā arī minimālās prasības attiecībā uz
darba samaksas un darba aizsardzības jautājumiem. Saskaņā ar Konvencijas 2.pantu par piespiedu darbu
tiek uzskatīts tāds darbs vai dienests, kas, draudot ar sodu, tiek
kategoriski pieprasīts no ikvienas personas un attiecībā uz kuru persona nav
brīvprātīgi pieteikusies. Konvencijas 2.pants tāpat nosaka, kāds darbs netiek
uzskatīts par piespiedu darbu: 1)
militāra
rakstura darbi, kurus uzliek obligātā militārā dienesta likumiem; 2)
darbi, kas ir
uzskatāmi par daļu no iedzīvotāju pienākumiem valstī; 3)
nodarbināšana
saskaņā ar tiesas nolēmumu, ar nosacījumu, ka šāda darba veikšanu uzraudzīs
un kontrolēs valsts iestādes un ka persona netiks nodarbināta privātpersonu
un uzņēmumu interesēs; 4)
darbs
ārkārtēju situāciju gadījumos, kad ir apdraudētas vai var tikt apdraudētas
visas sabiedrības vai kādas tās daļas dzīvība vai dzīves apstākļi, piemēram,
kara, dabas katastrofu vai to draudu gadījumos; 5)
vispārēja
rakstura darbi, kas ir veicami kolektīva tiešā labuma dēļ, tādējādi tos
uzskatot par šī kolektīva dalībnieku pienākumu. |
|
Konvencijas
ratifikācija nepieciešama arī saistībā ar dažādām Eiropas Savienības
programmām (piemēram, Vispārējo priekšrocību sistēma (Generalized System of Preferences - GSP)) trešajām pasaules
valstīm, kurām pieprasa vairāku SDO konvenciju ratifikāciju kā obligātu
priekšnoteikumu dalībai tajās, tādēļ ir nepieciešams rīkoties, lai pret
jaunattīstības pasaules valstīm netiktu piemēroti augstāki standarti nekā
pašās Eiropas Savienības valstīs. Labklājības ministrija šogad ir
saņēmusi gan SDO, gan Eiropas
nodarbinātības, sociālo lietu un vienlīdzīgu iespēju komisāra atbalstu un
mudinājumu ratificēt Konvenciju. |
|
II. Kāda var būt normatīvā
akta ietekme uz |
|
|
Normatīvā akta projekts šo jomu neskar.
|
|
2. Ietekme uz
uzņēmējdarbības vidi un administratīvo procedūru vienkāršošanu |
Normatīvā akta projekts šo jomu neskar.
|
|
3. Sociālo seku izvērtējums |
Konvencijas normas pozitīvi ietekmē sieviešu un bērnu tiesības, jo paredz aizsardzību sievietēm un bērniem, kas nevar tikt iesaistīti piespiedu darbā. |
|
4. Ietekme uz vidi |
Normatīvā akta projekts šo jomu neskar. |
|
5. Cita
informācija |
Nav citas
informācijas. |
|
III. Kāda var būt
normatīvā akta ietekme uz |
|||||
|
|
(tūkst. latu) |
||||
|
Rādītāji |
Kārtējais gads |
Nākamie trīs gadi |
Vidēji piecu gadu laikā pēc kārtējā gada |
||
|
1 |
2006 |
2007 |
2008 |
2009 |
6 |
|
|
Normatīvā akta
projekts šo jomu neskar. |
Normatīvā akta
projekts šo jomu neskar. |
Normatīvā akta
projekts šo jomu neskar. |
Normatīvā akta
projekts šo jomu neskar. |
Normatīvā akta
projekts šo jomu neskar. |
|
2. Izmaiņas
budžeta izdevumos |
Normatīvā akta
projekts šo jomu neskar. |
Normatīvā akta
projekts šo jomu neskar. |
Normatīvā akta
projekts šo jomu neskar. |
Normatīvā akta
projekts šo jomu neskar. |
Normatīvā akta
projekts šo jomu neskar. |
|
3. Finansiālā ietekme |
Normatīvā akta projekts šo jomu neskar. |
Normatīvā akta projekts šo jomu neskar. |
Normatīvā akta projekts šo jomu neskar. |
Normatīvā akta projekts šo jomu neskar. |
Normatīvā akta projekts šo jomu neskar. |
|
4. Prognozējamie kompensējošie pasākumi papildu izdevumu finansēšanai |
Normatīvā akta projekts šo jomu neskar. |
Normatīvā akta projekts šo jomu neskar. |
Normatīvā akta projekts šo jomu neskar. |
Normatīvā akta projekts šo jomu neskar. |
Normatīvā akta projekts šo jomu neskar. |
|
5. Detalizēts finansiālā pamatojuma aprēķins |
Normatīvā akta projekts šo jomu neskar. |
Normatīvā akta projekts šo jomu neskar. |
Normatīvā akta projekts šo jomu neskar. |
Normatīvā akta projekts šo jomu neskar. |
Normatīvā akta projekts šo jomu neskar. |
|
6.Cita informācija |
Nav citas
informācijas |
|
|||
|
IV. Kāda var būt normatīvā
akta ietekme uz |
|
|
Kādi normatīvie akti (likumi un Ministru kabineta noteikumi) papildus
jāizdod un vai ir sagatavoti to projekti. Attiecībā uz Ministru kabineta noteikumiem
(arī tiem, kuru izdošana ir paredzēta izstrādātajā likumprojektā) norāda to
izdošanas mērķi un galvenos satura punktus, kā arī termiņu, kādā paredzēts
šos noteikumus izstrādāt |
Normatīvā akta
projekts šo jomu neskar. |
|
V. Kādām Latvijas
starptautiskajām saistībām |
|||
|
1. Saistības
pret Eiropas Savienību |
Normatīvā akta
projekts šo jomu neskar. |
||
|
2. Saistības pret citām starptautiskajām
organizācijām |
Konvencijas ratifikācija nodrošinās saistību izpildi pret SDO, jo Starptautiskā darba biroja Administratīvā padome 8 SDO konvencijas ir noteikusi par pamatkonvencijām, kuras ratificē visas SDO dalībvalstis. |
||
|
3. Saistības, kas izriet no Latvijai saistošajiem
divpusējiem un daudzpusējiem starptautiskajiem līgumiem |
Normatīvā akta
projekts šo jomu neskar. |
||
|
1.tabula |
|||
|
Attiecīgie Eiropas Savienības normatīvie akti un
citi dokumenti (piemēram, Eiropas Tiesas spriedumi, vadlīnijas, juridiskās
doktrīnas atzinums u.tml.), norādot numuru, pieņemšanas datumu, nosaukumu un
publikāciju |
Normatīvā akta projekts šo jomu neskar. |
||
|
2.tabula |
|||
|
Latvijas normatīvā akta projekta norma (attiecīgā panta, punkta Nr.) |
Eiropas Savienības normatīvais akts un attiecīgā panta Nr. |
Atbilstības
pakāpe (atbilst/ |
Komentāri |
|
|
|
|
|
|
5. Cita informācija |
Nav citas
informācijas. |
||
|
VI. Kādas konsultācijas
notikušas, |
|
|
Notikušas
konsultācijas ar sociālajiem partneriem Latvijas Brīvo arodbiedrību
savienību un Latvijas Darba devēju konfederāciju. Nacionālās trīspusējās
sadarbības padomes 2002.gada 10. jūlija sēdē (protokols Nr.26) tika pieņemts
lēmums atbalstīt Konvencijas ratifikāciju. |
|
|
2. Kāda ir šo nevalstisko organizāciju pozīcija (atbalsta,
iestrādāti tās iesniegtie priekšlikumi, mainīts formulējums |
Abi sociālie
partneri likumprojektu atbalsta. |
|
Sabiedrības
informēšanas pasākumi netika veikti. |
|
|
Konsultācijas ar starptautiskajiem konsultantiem nav notikušas. |
|
|
Nav citas
informācijas. |
|
|
VII. Kā tiks nodrošināta normatīvā akta izpilde |
|
|
1. Kā tiks nodrošināta normatīvā akta izpilde no valsts un (vai) pašvaldību puses - vai tiek radītas jaunas valsts institūcijas vai paplašinātas esošo institūciju funkcijas |
Normatīvā akta izpildei nav nepieciešama jaunu institūciju veidošana, kā arī netiek paplašinātas esošo institūciju funkcijas. SDO Konstitūcijas 22.pants paredz dalībvalsts pienākumu sniegt
regulārus ziņojumus SDO par veiktajiem pasākumiem, īstenojot Konvencijas
normas. Šo funkciju veiks
Labklājības ministrija. |
|
2. Kā sabiedrība tiks informēta par
normatīvā akta ieviešanu |
Ārlietu
ministrija laikrakstā Latvijas Vēstnesis paziņo par Konvencijas
ratifikāciju. |
|
3. Kā indivīds var aizstāvēt savas tiesības, ja normatīvais akts viņu ierobežo |
Ikviens savas aizskartās vai apstrīdētās tiesības var aizstāvēt saskaņā ar vispārējo normatīvajos aktos noteikto kārtību. |
|
4. Cita informācija |
Nav citas informācijas. |
Labklājības ministre D.Staķe
|
Valsts sekretāre |
Par kontroli atbildīgā amatpersona |
Eiropas un juridisko lietu departamenta
direktora vietnieks |
Atbildīgā amatpersona |
|
|
|
|
|
|
B.Paševica |
Z.Uzuliņa |
J.Aizsils |
I.Vjakse |
06.01.2006. 13:07
1118
Ineta Vjakse
7021570, Ineta.Vjakse@lm.gov.lv
The General Conference of
the International Labour Organisation,
Having been convened at
Geneva by the Governing Body of the International Labour Office, and having met
in its Fourteenth Session on 10 June 1930, and
Having decided upon the
adoption of certain proposals with regard to forced or compulsory labour, which
is included in the first item on the agenda of the Session, and
Having determined that these
proposals shall take the form of an international Convention,
adopts this twenty-eighth
day of June of the year one thousand nine hundred and thirty the following
Convention, which may be cited as the Forced Labour Convention, 1930, for
ratification by the Members of the International Labour Organisation in
accordance with the provisions of the Constitution of the International Labour
Organisation:
Article 1
1. Each Member of the
International Labour Organisation which ratifies this Convention undertakes to
suppress the use of forced or compulsory labour in all its forms within the
shortest possible period.
2. With a view to this
complete suppression, recourse to forced or compulsory labour may be had,
during the transitional period, for public purposes only and as an exceptional
measure, subject to the conditions and guarantees hereinafter provided.
3. At the expiration of a
period of five years after the coming into force of this Convention, and when
the Governing Body of the International Labour Office prepares the report
provided for in Article 31 below, the said Governing Body shall consider the
possibility of the suppression of forced or compulsory labour in all its forms
without a further transitional period and the desirability of placing this
question on the agenda of the Conference.
Article 2
1. For the purposes of this
Convention the term forced or compulsory labour shall mean all
work or service which is exacted from any person under the menace of any
penalty and for which the said person has not offered himself voluntarily.
2. Nevertheless, for the
purposes of this Convention, the term forced or compulsory labour shall
not include--
(a) any work or service
exacted in virtue of compulsory military service laws for work of a purely
military character;
(b) any work or service
which forms part of the normal civic obligations of the citizens of a fully
self-governing country;
(c) any work or service
exacted from any person as a consequence of a conviction in a court of law,
provided that the said work or service is carried out under the supervision and
control of a public authority and that the said person is not hired to or
placed at the disposal of private individuals, companies or associations;
(d) any work or service
exacted in cases of emergency, that is to say, in the event of war or of a
calamity or threatened calamity, such as fire, flood, famine, earthquake,
violent epidemic or epizootic diseases, invasion by animal, insect or vegetable
pests, and in general any circumstance that would endanger the existence or the
well-being of the whole or part of the population;
(e) minor communal services
of a kind which, being performed by the members of the community in the direct
interest of the said community, can therefore be considered as normal civic
obligations incumbent upon the members of the community, provided that the
members of the community or their direct representatives shall have the right
to be consulted in regard to the need for such services.
Article 3
For the purposes of this
Convention the term competent authority shall mean either an
authority of the metropolitan country or the highest central authority in the
territory concerned.
Article 4
1. The competent authority
shall not impose or permit the imposition of forced or compulsory labour for
the benefit of private individuals, companies or associations.
2. Where such forced or
compulsory labour for the benefit of private individuals, companies or
associations exists at the date on which a Member's ratification of this
Convention is registered by the Director-General of the International Labour
Office, the Member shall completely suppress such forced or compulsory labour
from the date on which this Convention comes into force for that Member.
Article 5
1. No concession granted to
private indi
viduals, companies or associations shall involve any form of forced
or compulsory labour for the production or the collection of products which
such private individuals, companies or associations utilise or in which they
trade.
2. Where concessions exist
containing provisions involving such forced or compulsory labour, such
provisions shall be rescinded as soon as possible, in order to comply with
Article 1 of this Convention.
Article 6
Officials of the
administration, even when they have the duty of encouraging the populations
under their charge to engage in some form of labour, shall not put constraint
upon the said populations or upon any individual members thereof to work for
private individuals, companies or associations.
Article 7
1. Chiefs who do not
exercise administrative functions shall not have recourse to forced or
compulsory labour.
2. Chiefs who exercise
administrative functions may, with the express permission of the competent
authority, have recourse to forced or compulsory labour, subject to the
provisions of Article 10 of this Convention.
3. Chiefs who are duly
recognised and who do not receive adequate remuneration in other forms may have
the enjoyment of personal services, subject to due regulation and provided that
all necessary measures are taken to prevent abuses.
Article 8
1. The responsibility for
every decision to have recourse to forced or compulsory labour shall rest with
the highest civil authority in the territory concerned.
2. Nevertheless, that
authority may delegate powers to the highest local authorities to exact forced
or compulsory labour which does not involve the removal of the workers from
their place of habitual residence. That authority may also delegate, for such
periods and subject to such conditions as may be laid down in the regulations
provided for in Article 23 of this Convention, powers to the highest local
authorities to exact forced or compulsory labour which involves the removal of
the workers from their place of habitual residence for the purpose of
facilitating the movement of officials of the administration, when on duty, and
for the transport of Government stores.
Article 9
Except as otherwise provided
for in Article 10 of this Convention, any authority competent to exact forced
or compulsory labour shall, before deciding to have recourse to such labour,
satisfy itself--
(a) that the work to be done
or the service to be rendered is of important direct interest for the community
called upon to do work or render the service;
(b) that the work or service
is of present or imminent necessity;
(c) that it has been
impossible to obtain voluntary labour for carrying out the work or rendering
the service by the offer of rates of wages and conditions of labour not less
favourable than those prevailing in the area concerned for similar work or
service; and
(d) that the work or service
will not lay too heavy a burden upon the present population, having regard to
the labour available and its capacity to undertake the work.
Article 10
1. Forced or compulsory
labour exacted as a tax and forced or compulsory labour to which recourse is
had for the execution of public works by chiefs who exercise administrative
functions shall be progressively abolished.
2. Meanwhile, where forced
or compulsory labour is exacted as a tax, and where recourse is had to forced
or compulsory labour for the execution of public works by chiefs who exercise
administrative functions, the authority concerned shall first satisfy itself--
(a) that the work to be done
or the service to be rendered is of important direct interest for the community
called upon to do the work or render the service;
(b) that the work or the
service is of present or imminent necessity;
(c) that the work or service
will not lay too heavy a burden upon the present population, having regard to
the labour available and its capacity to undertake the work;
(d) that the work or service
will not entail the removal of the workers from their place of habitual
residence;
(e) that the execution of
the work or the rendering of the service will be directed in accordance with
the exigencies of religion, social life and agriculture.
Article 11
1. Only adult able-bodied
males who are of an apparent age of not less than 18 and not more than 45 years
may be called upon for forced or compulsory labour. Except in respect of the
kinds of labour provided for in Article 10 of this Convention, the following
limitations and conditions shall apply:
(a) whenever possible prior
determination by a medical officer appointed by the administration that the
persons concerned are not suffering from any infectious or contagious disease
and that they are physically fit for the work required and for the conditions
under which it is to be carried out;
(b) exemption of school
teachers and pupils and officials of the administration in general;
(c) the maintenance in each
community of the number of adult able-bodied men indispensable for family and
social life;
(d) respect for conjugal and
family ties.
2. For the purposes of
subparagraph (c) of the preceding paragraph, the regulations provided for in
Article 23 of this Convention shall fix the proportion of the resident adult
able-bodied males who may be taken at any one time for forced or compulsory
labour, provided always that this proportion shall in no case exceed 25 per
cent. In fixing this proportion the competent authority shall take account of
the density of the population, of its social and physical development, of the
seasons, and of the work which must be done by the persons concerned on their
own behalf in their locality, and, generally, shall have regard to the economic
and social necessities of the normal life of the community concerned.
Article 12
1. The maximum period for
which any person may be taken for forced or compulsory labour of all kinds in
any one period of twelve months shall not exceed sixty days, including the time
spent in going to and from the place of work.
2. Every person from whom
forced or compulsory labour is exacted shall be furnished with a certificate
indicating the periods of such labour which he has completed.
Article 13
1. The normal working hours
of any person from whom forced or compulsory labour is exacted shall be the
same as those prevailing in the case of voluntary labour, and the hours worked
in excess of the normal working hours shall be remunerated at the rates
prevailing in the case of overtime for voluntary labour.
2. A weekly day of rest
shall be granted to all persons from whom forced or compulsory labour of any
kind is exacted and this day shall coincide as far as possible with the day
fixed by tradition or custom in the territories or regions concerned.
Article 14
1. With the exception of the
forced or compulsory labour provided for in Article 10 of this Convention,
forced or compulsory labour of all kinds shall be remunerated in cash at rates
not less than those prevailing for similar kinds of work either in the district
in which the labour is employed or in the district from which the labour is
recruited, whichever may be the higher.
2. In the case of labour to
which recourse is had by chiefs in the exercise of their administrative
functions, payment of wages in accordance with the provisions of the preceding
paragraph shall be introduced as soon as possible.
3. The wages shall be paid
to each worker individually and not to his tribal chief or to any other
authority.
4. For the purpose of
payment of wages the days spent in travelling to and from the place of work
shall be counted as working days.
5. Nothing in this Article
shall prevent ordinary rations being given as a part of wages, such rations to
be at least equivalent in value to the money payment they are taken to
represent, but deductions from wages shall not be made either for the payment
of taxes or for special food, clothing or accommodation supplied to a worker
for the purpose of maintaining him in a fit condition to carry on his work
under the special conditions of any employment, or for the supply of tools.
Article 15
1. Any laws or regulations
relating to workmen's compensation for accidents or sickness arising out of the
employment of the worker and any laws or regulations providing compensation for
the dependants of deceased or incapacitated workers which are or shall be in
force in the territory concerned shall be equally applicable to persons from
whom forced or compulsory labour is exacted and to voluntary workers.
2. In any case it shall be
an obligation on any authority employing any worker on forced or compulsory labour
to ensure the subsistence of any such worker who, by accident or sickness
arising out of his employment, is rendered wholly or partially incapable of
providing for himself, and to take measures to ensure the maintenance of any
persons actually dependent upon such a worker in the event of his incapacity or
decease arising out of his employment.
Article 16
1. Except in cases of
special necessity, persons from whom forced or compulsory labour is exacted
shall not be transferred to districts where the food and climate differ so
considerably from those to which they have been accustomed as to endanger their
health.
2. In no case shall the
transfer of such workers be permitted unless all measures relating to hygiene
and accommodation which are necessary to adapt such workers to the conditions
and to safeguard their health can be strictly applied.
3. When such transfer cannot
be avoided, measures of gradual habituation to the new conditions of diet and
of climate shall be adopted on competent medical advice.
4. In cases where such
workers are required to perform regular work to which they are not accustomed,
measures shall be taken to ensure their habituation to it, especially as
regards progressive training, the hours of work and the provision of rest intervals,
and any increase or amelioration of diet which may be necessary.
Article 17
Before permitting recourse
to forced or compulsory labour for works of construction or maintenance which
entail the workers remaining at the workplaces for considerable periods, the
competent authority shall satisfy itself--
(1) that all necessary
measures are taken to safeguard the health of the workers and to guarantee the
necessary medical care, and, in particular, (a) that the workers are medically
examined before commencing the work and at fixed intervals during the period of
service, (b) that there is an adequate medical staff, provided with the
dispensaries, infirmaries, hospitals and equipment necessary to meet all
requirements, and (c) that the sanitary conditions of the workplaces, the
supply of drinking water, food, fuel, and cooking utensils, and, where
necessary, of housing and clothing, are satisfactory;
(2) that definite
arrangements are made to ensure the subsistence of the families of the workers,
in particular by facilitating the remittance, by a safe method, of part of the
wages to the family, at the request or with the consent of the workers;
(3) that the journeys of the
workers to and from the workplaces are made at the expense and under the
responsibility of the administration, which shall facilitate such journeys by
making the fullest use of all available means of transport;
(4) that, in case of illness
or accident causing incapacity to work of a certain duration, the worker is
repatriated at the expense of the administration;
(5) that any worker who may
wish to remain as a voluntary worker at the end of his period of forced or
compulsory labour is permitted to do so without, for a period of two years,
losing his right to repatriation free of expense to himself.
Article 18
1. Forced or compulsory
labour for the transport of persons or goods, such as the labour of porters or
boatmen, shall be abolished within the shortest possible period. Meanwhile the
competent authority shall promulgate regulations determining, inter alia, (a)
that such labour shall only be employed for the purpose of facilitating the
movement of officials of the administration, when on duty, or for the transport
of Government stores, or, in cases of very urgent necessity, the transport of
persons other than officials, (b) that the workers so employed shall be
medically certified to be physically fit, where medical examination is
possible, and that where such medical examination is not practicable the person
employing such workers shall be held responsible for ensuring that they are
physically fit and not suffering from any infectious or contagious disease, (c)
the maximum load which these workers may carry, (d) the maximum distance from
their homes to which they may be taken, (e) the maximum number of days per
month or other period for which they may be taken, including the days spent in
returning to their homes, and (f) the persons entitled to demand this form of
forced or compulsory labour and the extent to which they are entitled to demand
it.
2. In fixing the maxima
referred to under (c), (d) and (e) in the foregoing paragraph, the competent
authority shall have regard to all relevant factors, including the physical
development of the population from which the workers are recruited, the nature
of the country through which they must travel and the climatic conditions.
3. The competent authority
shall further provide that the normal daily journey of such workers shall not
exceed a distance corresponding to an average working day of eight hours, it
being understood that account shall be taken not only of the weight to be
carried and the distance to be covered, but also of the nature of the road, the
season and all other relevant factors, and that, where hours of journey in
excess of the normal daily journey are exacted, they shall be remunerated at
rates higher than the normal rates.
Article 19
1. The competent authority
shall only authorise recourse to compulsory cultivation as a method of
precaution against famine or a deficiency of food supplies and always under the
condition that the food or produce shall remain the property of the individuals
or the community producing it.
2. Nothing in this Article
shall be construed as abrogating the obligation on members of a community,
where production is organised on a communal basis by virtue of law or custom
and where the produce or any profit accruing from the sale thereof remain the
property of the community, to perform the work demanded by the community by
virtue of law or custom.
Article 20
Collective punishment laws
under which a community may be punished for crimes committed by any of its
members shall not contain provisions for forced or compulsory labour by the
community as one of the methods of punishment.
Article 21
Forced or compulsory labour
shall not be used for work underground in mines.
Article 22
The annual reports that
Members which ratify this Convention agree to make to the International Labour
Office, pursuant to the provisions of Article 22 of the Constitution of the
International Labour Organisation, on the measures they have taken to give
effect to the provisions of this Convention, shall contain as full information
as possible, in respect of each territory concerned, regarding the extent to
which recourse has been had to forced or compulsory labour in that territory,
the purposes for which it has been employed, the sickness and death rates,
hours of work, methods of payment of wages and rates of wages, and any other
relevant information.
Article 23
1. To give effect to the
provisions of this Convention the competent authority shall issue complete and
precise regulations governing the use of forced or compulsory labour.
2. These regulations shall
contain, inter alia, rules permitting any person from whom forced or compulsory
labour is exacted to forward all complaints relative to the conditions of
labour to the authorities and ensuring that such complaints will be examined
and taken into consideration.
Article 24
Adequate measures shall in
all cases be taken to ensure that the regulations governing the employment of
forced or compulsory labour are strictly applied, either by extending the
duties of any existing labour inspectorate which has been established for the
inspection of voluntary labour to cover the inspection of forced or compulsory
labour or in some other appropriate manner. Measures shall also be taken to
ensure that the regulations are brought to the knowledge of persons from whom
such labour is exacted.
Article 25
The illegal exaction of
forced or compulsory labour shall be punishable as a penal offence, and it
shall be an obligation on any Member ratifying this Convention to ensure that
the penalties imposed by law are really adequate and are strictly enforced.
Article 26
1. Each Member of the International
Labour Organisation which ratifies this Convention undertakes to apply it to
the territories placed under its sovereignty, jurisdiction, protection,
suzerainty, tutelage or authority, so far as it has the right to accept
obligations affecting matters of internal jurisdiction; provided that, if such
Member may desire to take advantage of the provisions of article 35 of the
Constitution of the International Labour Organisation, it shall append to its
ratification a declaration stating--
(1) the territories to which
it intends to apply the provisions of this Convention without modification;
(2) the territories to which
it intends to apply the provisions of this Convention with modifications,
together with details of the said modifications;
(3) the territories in
respect of which it reserves its decision.
2. The aforesaid declaration
shall be deemed to be an integral part of the ratification and shall have the
force of ratification. It shall be open to any Member, by a subsequent
declaration, to cancel in whole or in part the reservations made, in pursuance
of the provisions of subparagraphs (2) and (3) of this Article, in the original
declaration.
Article 27
The formal ratifications of
this Convention under the conditions set forth in the Constitution of the
International Labour Organisation shall be communicated to the Director-General
of the International Labour Office for registration.
Article
28
1. This Convention shall be
binding only upon those Members whose ratifications have been registered with
the International Labour Office.
2. It shall come into force
twelve months after the date on which the ratifications of two Members of the
International Labour Organisation have been registered with the
Director-General.
3. Thereafter, this Convention
shall come into force for any Member twelve months after the date on which the
ratification has been registered.
Article 29
As soon as the ratifications
of two Members of the International Labour Organisation have been registered
with the International Labour Office, the Director-General of the International
Labour Office shall so notify all the Members of the International Labour
Organisation. He shall likewise notify them of the registration of
ratifications which may be communicated subsequently by other Members of the
Organisation.
Article 30
1. A Member which has
ratified this Convention may denounce it after the expiration of ten years from
the date on which the Convention first comes into force, by an act communicated
to the Director-General of the International Labour Office for registration.
Such denunciation shall not take effect until one year after the date on which
it is registered with the International Labour Office.
2. Each Member which has
ratified this Convention and which does not, within the year following the
expiration of the period of ten years mentioned in the preceding paragraph,
exercise the right of denunciation provided for in this Article, will be bound
for another period of five years and, thereafter, may denounce this Convention
at the expiration of each period of five years under the terms provided for in
this Article.
Article 31
At such times as it may
consider necessary the Governing Body of the International Labour Office shall
present to the General Conference a report on the working of this Convention
and shall examine the desirability of placing on the agenda of the Conference
the question of its revision in whole or in part.
Article 32
1. Should the Conference
adopt a new Convention revising this Convention in whole or in part, the
ratification by a Member of the new revising Convention shall ipso jure involve
denunciation of this Convention without any requirement of delay,
notwithstanding the provisions of Article 30 above, if and when the new
revising Convention shall have come into force.
2. As from the date of the
coming into force of the new revising Convention, the present Convention shall
cease to be open to ratification by the Members.
3. Nevertheless, this
Convention shall remain in force in its actual form and content for those
Members which have ratified it but have not ratified the revising convention.
Article 33
The French and English texts
of this Convention shall both be authentic.
|
Labklājības ministre |
Valsts sekretāre |
Par kontroli atbildīgā amatpersona |
Eiropas un juridisko lietu departamenta direktors |
Atbildīgā amatpersona |
|
|
|
|
|
|
|
D.Staķe |
B.Paševica |
Z.Uzuliņa |
M.Badovskis |
R.Moris |
21.11.2005. 13:33
4194
Rihards Moris
7021518, Rihards.Moris@lm.gov.lv
Starptautiskās darba organizācijas
Ģenerālkonference,
Ko Ženēvā sasauca Starptautiskā darba
biroja Administratīvā padome un kas 1930.gada 10.jūnijā sanākusi uz savu
četrpadsmito sesiju un,
Nolēmusi pieņemt noteiktus
priekšlikumus attiecībā uz piespiedu vai obligāto darbu, kas ietverts sesijas
darba kārtības pirmajā punktā un
Noteikusi, ka šie priekšlikumi ir
jāpieņem starptautiskas konvencijas veidā,
tūkstoš deviņi simti trīsdesmitā gada
divdesmit astotajā jūnijā pieņem šādu konvenciju, kas pazīstama kā 1930.gada
Piespiedu darba konvencija, ko Starptautiskās darba organizācijas dalībvalstis
ratificē saskaņā ar Starptautiskās darba organizācijas konstitūcijas noteikumiem:
1.pants
1. Ikviena Starptautiskās darba
organizācijas dalībvalsts, kas ratificē šo konvenciju apņemas visīsākajā laika
periodā aizliegt jebkura veida piespiedu vai obligāta darba izmantošanu.
2. Pārejas periodā piespiedu vai
obligāto darbu var izmantot tikai izņēmuma gadījumos saskaņā ar turpmākajiem
noteikumiem un nodrošinot minētās garantijas.
3. Kad,
beidzoties piecu gadu periodam pēc šīs konvencijas spēkā stāšanās,
Starptautiskā darba biroja Administratīvā padome ir sagatavojusi ziņojumu
saskaņā ar 31.pantu, iepriekšminētajai Administratīvajai padomei ir jāapsver
iespēja aizliegt jebkura veida piespiedu vai obligāto darbu bez turpmākiem
pārejas periodiem un jāizlemj par šī jautājuma varbūtējo iekļaušanu konferences
darba kārtībā.
2.pants
1. Šīs konvencijas izpratnē termins
piespiedu vai obligāts darbs nozīmē visu darbu vai dienestu, kas, draudot ar
sodu, tiek kategoriski pieprasīts no ikvienas personas un attiecībā uz kuru
persona nav brīvprātīgi pieteikusies.
2. Tomēr, šīs konvencijas izpratnē
termins piespiedu vai obligāts darbs neietver
(a) ikvienu militāra rakstura darbu
vai dienestu, kuru pieprasa veikt pamatojoties uz obligātā militārā dienesta
likumiem;
(b) ikvienu darbu vai dienestu, kas
veido daļu no parastiem pilsoņa pienākumiem autonomā valstī;
(c) ikvienu darbu vai dienestu, kas
tiek pieprasīts no ikvienas personas kā notiesāšanas tiesā, kas darbojas uz
vispārīgo tiesību normām, rezultāts, ar nosacījumu, ka minētais darbs vai
dienests tiek veikts valsts iestādes uzraudzībā un kontrolē un ka minētā
persona netiek pieņemta darbā vai iekārtota darbā pie atsevišķām
privātpersonām, uzņēmumiem vai biedrībām;
(d) ikvienu darbu vai dienestu, kas
tiek pieprasīts ārkārtas gadījumā, tas ir, kara gadījumā vai nelaimes vai
nelaimes draudu, tādu kā ugunsgrēks, plūdi, bads, zemestrīce, stipras epidēmija
vai epizootiskas slimības, dzīvnieku, kukaiņu vai augu kaitēkļu invāzijas, un
citos apstākļos, kuri apdraudētu visu iedzīvotāju vai tās daļas pastāvēšanu vai
labklājību;
(e) tāda veida mazsvarīgus
sabiedriskos dienestus, kurus izpilda sabiedrības locekļi sabiedrības
interesēs, un tādējādi tie var tikt uzskatīti kā normāls pilsoniskais
pienākums, ka ir saistošs sabiedrības locekļiem, nosakot, ka sabiedrības
locekļiem vai viņu tiešiem pārstāvjiem ir jābūt tiesībām tikt konsultētiem
attiecībā uz nepieciešamību pēc šādiem pakalpojumiem.
3.pants
Šīs konvencijas izpratnē termins
kompetentā iestāde nozīmē vai nu metropoles valsts iestādi vai arī augstāko
centrālo iestādi attiecīgajā teritorijā.
4.pants
1. Kompetentā iestāde nedrīkst
uzspiest vai atļaut izmantot piespiedu vai obligāto darbu privātpersonu,
uzņēmumu vai biedrību labā.
2. Ja dienā, kad Starptautiskā darba
biroja ģenerāldirektors reģistrē šīs konvencijas ratifikāciju, attiecīgajā
dalībvalstī pastāv piespiedu vai obligāts darbs privātpersonu, uzņēmumu vai
biedrību labā, tad dalībvalstij ir pilnībā jānovērš šāda piespiedu vai obligāta
darba izmantošana no dienas, kad dalībvalstī šī konvencija stājas spēkā.
5.pants
1. Nav pieļaujama piekāpšanās ļaut
izmantot privātajam sektoram piespiedu vai obligāto darbu preču ražošanai vai
savākšanai, kurus šādas privātpersonas, uzņēmumi vai biedrības izmanto vai
kuras tās tirgo.
2. Ja pastāv tādi noteikumi, kas
pieļauj šāda veida piespiedu vai obligātā darba izmantošanu, tad tie ir jāatceļ
pēc iespējas ātrāk, lai izpildītu šis konvencijas 1.panta prasības.
6.pants
Valdības pārstāvji, pat tad ja viņu
pienākums ir veicināt iedzīvotāju iesaistīšanu dažādās nodarbinātības formās,
nedrīkst piespiest iedzīvotājus kopumā vai ikvienu individuālo locekli
atsevišķi strādāt privātpersonu, uzņēmumu vai biedrību labā.
7.pants
1. Vadītāji, kas nerealizē
administratīvās funkcijas, nedrīkst izmantot piespiedu vai obligāto darbu.
2. Vadītāji, kas realizē administratīvās
funkcijas, drīkst ar skaidri izteiktu kompetentās iestādes atļauju izmantot
piespiedu vai obligāto darbu, saskaņā ar šīs konvencijas 10.pantā minētajiem
nosacījumiem.
3. Vadītāji, kas ir pienācīgā veidā
atzīti un kas nesaņem atbilstošu cita veida atlīdzību, var izmantot personiskos
pakalpojumus ar nosacījumu, ka tas tiek atbilstoši reglamentēts, un ir veikti
visi nepieciešamie pasākumi, lai nepieļautu ļaunprātīgu izmantošana.
8.pants
1. Atbildība par katru lēmumu par
piespiedu vai obligātā darba izmantošanu gulstas uz augstāko civilo iestādi
šajā teritorijā.
2. Tomēr šī iestāde var deleģēt savas
pilnvaras pieprasīt piespiedu vai
obligātā darba izpildi augstākajai vietējai iestādei, kas neizraisa darbinieku
pārvietošanu no viņu ierastās dzīves vietas. Šī iestāde var deleģēt savas
pilnvaras augstākajai vietējai iestādei pieprasīt piespiedu vai obligātā darba
izpildi uz tādu laika periodu un nosacījumiem kā noteikts šīs konvencijas
23.pantā, kas ietver darbinieku pārvietošanu no viņu ierastās dzīves vietas,
lai atvieglotu administrācijas amatpersonu pārvietošanos, kad tās veic savus
pienākumus, kā arī lai veiktu valdības kravu pārvadājumus.
9.pants
Ja šīs konvencijas 10.pants neparedz
citādi, ikvienai iestādei, kas tiesīga pieprasīt piespiedu vai obligāto darbu,
pirms izlemt par šāda darba izmantošanu, ir jāpārliecinās par to, ka:
(a) izpildāmais darbs vai dienests, ir nozīmīgs tās sabiedrības
interesēm, kas veic šo darbu;
(b) darbs vai dienests ir
nepieciešams patreiz vai pastāv nenovēršama tās izpildes nepieciešamība;
(c) bija neiespējami izmantot
brīvprātīgo darbu, lai paveiktu darbu vai sniegtu pakalpojumu piedāvājot darba
samaksu un darba apstākļus, kas nav mazāk labvēlīgi kā tie, kas tiek piedāvāti
līdzīga darba vai dienesta jomā šajā teritorijā; un
(d) darbs vai dienests negulsies kā pārāk smaga nasta uz
iedzīvotājiem, ņemot vērā darbaspēka pieejamību un tā spējas veikt darbu.
10.pants
1. Piespiedu vai obligātais darbs,
kas tiek pieprasīts kā nodoklis, un piespiedu vai obligātais darbs, ko izmanto
dzimtu vadītāji, kas izpilda administratīvās funkcijas, lai izpildītu
sabiedrisku darbu, pakāpeniski ir likvidējams.
2. Kamēr piespiedu vai obligātais
darbs, kas tiek pieprasīts kā nodoklis, un piespiedu vai obligātais darbs, ko
izmanto dzimtu vadītāji, kas pilda administratīvās funkcijas, lai izpildītu
sabiedrisku darbu, iesaistītajām valdības iestādēm ir jāpārliecinās par to, ka:
(a) veicamā darbā vai izpildāmā
dienesta realizācijā būtiski ir ieinteresēta sabiedrība, kas šo darbu veiks vai
izpildīs dienestu;
(b) darbs vai dienests ir nepieciešams pašreiz vai ir nenovēršama
tā izpildes nepieciešamība;
(c) darbs vai dienests negulsies kā
pārāk smaga nasta uz iedzīvotājiem, ņemot vērā darbaspēka pieejamību un tā
spējas veikt darbu;
(d) darbs vai dienests neizraisīs
darbinieku pārcelšanu no viņu parastās dzīvesvietas;
(e) darba izpildīšana vai dienesta
veikšana tiks veikta saskaņā ar reliģijas, sabiedriskās dzīves un
lauksaimniecības prasībām.
11.pants
1. Tikai pieaugušie darbspējīgie
vīrieši, kas nav jaunāki par 18 un ne vecāki par 45 gadiem, var tikt iesaistīti
piespiedu vai obligātajā darbā. Izņemot šīs konvencijas 10.pantā minētos
darbus, ir jāievēro sekojoši ierobežojumi un nosacījumi:
(a) kad vien iespējams veicama
iepriekšēja ārsta pārbaude, ko nozīmējusi vadība, ka attiecīgās personas necieš
no kādas infekcijas vai lipīgas slimības un ka tās ir fiziski derīgas darbam,
kas tiek pieprasīts un apstākļiem, kādos tas ir jāveic;
(b) skolotāji un skolnieki, un visas valdības amatpersonas
atbrīvojamas vispār;
(c) katrā sabiedrībā saglabājams
ģimenes un sabiedriskai dzīvei nepieciešamais pieaugušo darbspējīgo vīriešu
skaits;
(d) laulības un ģimenes saišu cieņa.
2. Mērķiem, kas minēti iepriekšējā
punkta (c) apakšpunktā, noteikumi, kas minēti šīs konvencijas 23.pantā noteic
daļu no pastāvīgajiem pieaugušiem darbspējīgiem vīriešiem, kas var tikt
iesaistīti piespiedu vai obligātajā darbā, ar noteikumu, ka šī daļa nekādā
gadījumā nedrīkst pārsniegt 25 procentus. Kompetentai iestādei, nosakot šo daļu,
jāņem vērā iedzīvotāju blīvums, to sociālā un fiziskā attīstība, gadalaiki un
darbs, kas ir jāizdara iesaistītajām personām viņu dzīvesvietā, un kopumā
sabiedrības normālās dzīves ekonomiskās un sociālās vajadzības.
12.pants
1. Maksimālais periods, uz kuru
persona var tikt iesaistīta visa veida piespiedu vai obligātajā darbā, nedrīkst
jebkurā divpadsmit mēnešu periodā pārsniegt sešdesmit dienas, ieskaitot laiku,
kas pavadīts dodoties uz un atgriežoties no darba vietas.
2. Ikvienai personai, no kuras piespiedu
vai obligātais darbs tiek pieprasīts, tiek izsniegta izziņa, kurā norāda
periodus, kad šāds darbs ir veikts.
13.pants
1. Normālo darba stundu skaitam
ikvienai personai, kas veic piespiedu vai obligāto darbu, ir jābūt tādām pašām
kā ir brīvprātīgajā darbā, un stundas, kas nostrādātas papildus normālajām
darba stundām, ir jāapmaksā pēc likmēm, kādas ir noteiktas brīvprātīgā darba
gadījumā.
2. Nedēļas atpūtas diena piešķirama
visām personām, kas veic piespiedu vai obligāto darbu, un šai dienai jāsakrīt
pēc iespējas ar dienu, kas noteikta ar tradīcijām vai paražu atbilstošajā
teritorijā.
14.pants
1. Izņemot šīs konvencijas 10.pantā
minēto piespiedu vai obligāto darbu, visu veidu piespiedu vai obligātais darbs
ir apmaksājams skaidrā naudā pēc likmēm, kas nav mazākas kā tās, kas ir
not
eiktas par līdzīga veida darbu vai nu apgabalā, kurā darbaspēks ir
nodarbināts, vai nu apgabalā, no kura darbaspēks ir pieņemts darbā, jebkurā
gadījumā var noteikt arī augstāku samaksu.
2. Gadījumā, ja darbu izmanto dzimtu
vadītāji, kas izpilda savas administratīvās funkcijas, darba samaksas izmaksa
saskaņā ar iepriekšējā punkta noteikumiem ir jāievieš cik ātri vien iespējams.
3. Darba samaksa ir jāizmaksā katram
darbiniekam individuāli, nevis viņa dzimtas vadītājam vai kādai citai valdībai.
4. Aprēķinot darba samaksu, dienas,
kas pavadītas braukšanai uz un no darba vietas tiek uzskatītas par darba
dienām.
5. Šis pants neaizliedz izsniegt
parastās produktu devas, kas tiek dotas kā daļa no algas un ir vismaz
līdzvērtīgas vērtībā naudas maksājumam, kuru tās simbolizē, bet ieturējumus no
algas nedrīkst izdarīt kā nodokļu maksājumus vai par darbinieku apgādāšanu ar
pārtiku, apģērbu vai mājvietu, lai nodrošinātu viņam darba veikšanas apstākļus
un darbarīkus.
15.pants
1. Jebkuri likumi vai noteikumi
attiecībā uz atlīdzību darbiniekam par nelaimes gadījumiem vai slimību, kas
radusies darba dēļ, un kas nodrošina kompensācijas miruša vai darbaspējas
zaudējuša darbinieka apgādājamajiem, kas ir vai būs spēkā attiecīgajā
teritorijā, ir jābūt vienlīdz piemērojamiem gan uz personām, kas veic piespiedu vai obligāto darbu, gan
brīvprātīgajiem darbiniekiem.
2. Jebkurā gadījumā valdībai, kas
nodarbina darbinieku piespiedu vai obligātajā darbā, ir pienākums nodrošināt
ikvienam darbiniekam iztikas līdzekļus, kas nelaimes gadījuma vai slimības, kas
radusies darba dēļ, rezultātā, ir
pilnībā vai daļēji zaudējis spējas apgādāt sevi, kā arī veikt pasākumus, lai
nodrošinātu personu, kas faktiski atkarīgas no darbinieka, uzturēšanu
darbinieka darbnespējas vai nāves, kas radusies viņa darba dēļ, gadījumā.
16.pants
1. Izņemot īpašas nepieciešamības
gadījumus personas, kas veic piespiedu vai obligāto darbu, nedrīkst tikt
pārvietotas uz apgabaliem, kur pārtika un klimats atšķiras tik ievērojami no
tiem, pie kuriem tās ir pieradušas, ka tiek apdraudēta to veselība.
2. Šāda darbinieku pārvietošana nav
atļauta, ja vien nav īstenoti visi pasākumi attiecībā uz higiēnu un mājvietu,
kas nepieciešami, lai adaptētu darbinieku apstākļiem un garantētu viņu
veselību.
3. Gadi jumos, kad nav iespējams
izvairīties no šādas pārvietošanas, pamatojoties uz kompetentu ārstu
konsultāciju ir jāveic pakāpeniski pasākumi, lai adaptētu darbinieku jaunajiem
uztura un klimata apstākļiem.
4. Gadījumā, ja darbiniekiem jāveic
regulārs darbs, kuru viņi nav pieraduši veikt, nepieciešams veikt pasākumus,
lai nodrošinātu viņu piemērošanos tam, it īpaši attiecībā uz progresīvu
apmācību, darba un atpūtas laiku un uztura devu palielināšanu vai uzlabošanu.
17.pants
Pirms ļaut izmantot piespiedu vai
obligāto darbu būvniecības vai remontdarbos, kas izraisa darbinieka palikšanu
darba vietā ievērojamu laika periodu, kompetentai iestādei ir jāpārliecinās,
ka:
(1) visi
nepieciešamie pasākumi ir veikti lai garantētu darbinieku veselību un
nodrošinātu nepieciešamo medicīnisko aprūpi, un tieši, ka:
(a) darbinieki tiek medicīniski izmeklēti
pirms uzsāk darbu un pēc tam ik pēc noteiktiem starplaikiem visā darba laikā,
(b) ir
atbilstošs medicīniskais personāls un ir izveidotas ambulances, lazaretes,
slimnīcas un ir nodrošināts atbilstošs aprīkojums, un
(c) darba
vietās ir apmierinoši sanitārie apstākļi, nodrošināti dzeramā ūdens, pārtikas
un kurināmā krājumi, kā arī ir mājsaimniecības piederumi un, ja nepieciešams,
tiek nodrošinātas dzīvojamās telpas un apģērbs;
(2) tika veikti noteikti pasākumi,
lai nodrošinātu darbinieku ģimenēm iztikas līdzekļus, tieši pēc darbinieka
pieprasījuma vai ar viņa piekrišanu atvieglojot daļas no darba algas naudas
pārskaitījuma veikšanu drošā veidā ģimenei;
(3) darbinieka braucienus uz un no darba vietas nodrošina vadība
uz sava rēķina, izmantojot pēc iespējas visu veida transporta veidus;
(4) slimības vai darbnespējas, kas
radusies negadījuma dēļ, gadījumā darbinieks uz noteiktu laiku tiek repatriēts
uz vadības rēķina;
(5) ikvienam darbiniekam, kas vēlas palikt kā brīvprātīgais
darbinieks pēc piespiedu vai obligātā darba perioda beigām, ir tiesības to
darīt, nezaudējot savas tiesības uz bezmaksas repatriāciju divu gadu laikā.
18.pants
1. Piespiedu vai obligātais darbs,
kas saistīts ar personu vai preču transportēšanu, piemēram, nesēju vai
laivinieku darbs, ir jālikvidē pēc iespējas īsākā laika periodā. Līdz tam
kompetentā iestāde izdod noteikumus, kas paredz tai skaitā,
(a) ka šāds darbs var tikt izmantots
tikai lai atvieglotu administrācijas amatpersonu, kad tās izpilda savus
pienākumus, pārvietošanu, vai arī pārvietojot valdības kravas, vai arī
neatliekamas nepieciešamības gadījumā citu personu, kas nav amatpersonas
pārvadāšana,
(b) ka darbiniekiem, kuri tādā veidā tiek nodarbināti, ja vien
iespējams, tiek veikta veselības pārbaude, lai pārliecinātos, ka viņi fiziski
ir piemēroti šim darbam, bet ja šādu veselības pārbaudi nav iespējams veikt,
tad personai, kura nodarbina šādus darbiniekus, jāpārliecinās par darbinieku
piemērotību veicamajam darbam un to, ka viņi necieš no kādas infekcijas vai
lipīgas slimības,
(c) maksimāli pieļaujamo pārnēsājamo
svaru,
(d) maksimālo attālumu no veicamā
darba vietas līdz mājām,
(e) maksimālo dienu skaitu mēnesī vai citā laika periodā, ieskaitot
dienas, kas pavadītas ceļā uz mājām, uz kuru darbinieki tiek iesaistīti darbā,
un
(f) personas, kurām ir tiesības iesaistīt šāda veida piespiedu vai
obligātajā darbā, kā arī šo tiesību apjoms.
2. Nosakot iepriekšēja punkta (c),
(d) un (e) apakšpunktos minēto maksimumu, kompetentām iestādēm ir jāņem vērā
visi saistītie faktori, to skaitā tautas, kuras pārstāvji tiks iesaistīti
darbā, fiziskā attīstība, tās valsts dabas īpatnības un klimatiskie apstākļi.
3.Kompetentā iestāde turklāt noteic,
ka šādu darbinieku normālais dienas maršruts nedrīkst pārsniegt attālumu, kas
atbilst vidēji astoņu stundu garai darba dienai, ar to saprotot, ka uzskaitāms
ne tikai nastas svars un noietais attālums, bet arī ceļa veids, gadalaiki un
citi saistītie faktori, bet ja veicamā maršruta stundas ir vairāk nekā
normālais dienas maršruts, tās ir jāapmaksā pēc augstākām likmēm kā normālās
likmes.
19.pants
1. Kompetentās iestādes apstiprina
zemes piespiedu apstrādi tikai kā piesardzības pasākumu pret badu vai pārtikas
krājumu trūkumu un vienmēr ar nosacījumu, ka pārtika vai lauksaimniecības
produkcija paliek privātpersonām vai sabiedrībai, kas to ražo.
2. Ar šo pantu netiek atcelts
sabiedrības locekļu pienākums gadījumos, kad ražošana tiek organizēta
pamatojoties uz likumu vai paražām un saražotais vai peļņa no tā pārdošanas
paliek tās sabiedrības īpašumā.
20.pants
Likums, kas paredz kolektīvo sodu,
pamatojoties uz kuru sabiedrība var tikt sodīta par noziegumiem, ko izdarījis
tās loceklis, nedrīkst saturēt sabiedrības piespiedu vai obligātā darba
noteikumu kā vienu no soda veidiem.
21.pants
Piespiedu vai obligātais darbs
nedrīkst tikt izmantots pazemes raktuvēs.
22.pants
Ikgadējos dalībvalsts ziņojumos, kas
tiek iesniegti saskaņā ar Starptautiskās darba organizācijas konstitūcijas 22.pantu,
dalībvalsts norāda informāciju par pasākumiem, ko tā ir veikusi, lai ieviestu
šīs konvencijas noteikumus, pēc iespējas izsmeļošākus datus par teritoriju un
apjomu, kur un kādā atļauts izmantot piespiedu vai obligāto darbu, kā arī šāda
darba izmantošanas iemeslus un informāciju par saslimstību un nāves gadījumiem,
darba laiku, darba samaksu un tās izmaksu un jebkuru saistīto informāciju.
23.pants
1.Kompetentā iestāde, lai izpildītu
šīs konvencijas noteikumus, izdod pilnīgu un precīzu regulējumu attiecībā uz
piespiedu vai obligātā darba izmantošanu.
2. Šis regulējums ietver noteikumus,
kas atļauj ikvienai personai, kurai jāveic piespiedu vai obligātais darbs,
adresēt varas iestādēm sūdzības par darba apstākļiem un jānodrošina, ka šādas
sūdzības tiek izskatītas un ņemtas vērā.
24.pants
Ir jāveic atbilstoši pasākumi vai nu
paplašinot pastāvošas darba inspekcijas, kas izveidota, lai inspicētu
brīvprātīgo darbu, pienākumus, paredzot arī piespiedu vai obligātā darba
pārbaudi, vai arī kādā citā pienācīgā veidā, lai visos gadījumos garantētu to,
ka šis regulējums, kas paredz piespiedu vai obligāto darbu, tiek stingri
ievērots. Jāveic arī to personu, kas tiek iesaistītas piespiedu vai obligātajā
darbā informēšanas pasākumi par pastāvošo regulējumu.
25.pants
Nelikumīga iesaistīšana piespiedu vai
obligātajā darbā ir sodāms pārkāpums, un katrai dalībvalstij, kas ratificē šo
konvenciju, ir pienākums garantēt, ka sods, ko paredz likums, ir patiešām
atbilstošs un iedarbīgs.
26.pants
1. Katra Starptautiskās darba organizācijas
dalībvalsts, kas ratificē šo konvenciju, apņemas to piemērot teritorijās, kas
atrodas tās pakļautībā, aizsardzībā, suverēnā varā, aizbildniecībā vai varā
tiktāl, cik tai ir tiesības uzņemties saistības, kas ietekmē iekšējas
jurisdikcijas lietas; Ja šādas dalībvalsts izmanto Starptautiskās darba
organizācijas konstitūcijas 35.panta noteikumus, tai ir jāpievieno
ratifikācijai paziņojumu, kas nosaka:
(1) teritorijas, uz kurām ir paredzēts piemērot šīs konvencijas
noteikumus bez grozījumiem;
(2) teritorijas, uz kurām ir paredzēts piemērot šīs konvencijas
noteikumus ar grozījumiem, kopā ar grozījumu detaļu izklāstu;
3) teritorijas attiecībā, uz kurām tas rezervē savu lēmumu.
2. Iepriekš minētais paziņojums ir
uzskatāms par neatņemamu ratifikācijas raksta sastāvdaļu un tam ir
ratifikācijas spēks. Dalībvalsts ar turpmāku paziņojumu, var atcelt visu vai
daļu no oriģinālajā paziņojumā izteiktās atrunas atbilstoši šī panta (2) un (3)
apakšpunkta noteikumiem.
27.pants
Šīs konvencijas ratifikācijas raksti saskaņā ar Starptautiskās darba
organizācijas konstitūciju nosūtāmi Starptautiskās darba biroja
ģenerāldirektoram reģistrācijai.
28.pants
1. Šī
Konvencija ir saistoša tikai tām Starptautiskās darba organizācijas
Dalībvalstīm, kuru ratifikācijas rakstus ir reģistrēti Starptautiskajā darba
birojā.
2. Tā stājas spēkā divpadsmit mēnešus pēc tam, kad Ģenerāldirektors ir
reģistrējis divu dalībvalstu ratifikācijas rakstus.
3. Pēc tam konvencija ikvienā dalībvalstī stājas spēkā divpadsmit mēnešus
pēc tās ratifikācijas raksta reģistrēšanas.
29.pants
Starptautiskā darba biroja
Ģenerāldirektors informē visas Starptautiskās Darba Organizācijas dalībvalstis
par divu organizācijas dalībvalstu iesniegtajiem ratifikācijas rakstiem. Tāpat
Starptautiskā darba biroja Ģenerāldirektors informē visas Starptautiskās Darba
Organizācijas dalībvalstis par citu organizācijas dalībvalstu iesniegto
ratifikācijas rakstu reģistrēšanu.
30.pants
1. Dalībvalsts, kas ir ratificējusi
šo konvenciju, var denonsēt to desmit gadus pēc tam, kad šī konvencija pirmo
reizi ir stājusies spēkā, ar denonsēšanas aktu, kas nosūtīts Starptautiskā
darba biroja ģenerāldirektoram reģistrēšanai. Denonsēšana stājas spēkā vienu
gadu pēc tās reģistrēšanas datuma.
2. Ikviena dalībvalsts, kas ir ratificējusi šo Konvenciju un, kas
gada laikā pēc iepriekšējā pantā minētā desmit gadu perioda izbeigšanās nav
pielietojusi denonsēšanas tiesības, saskaņā ar šī panta noteikumiem, uzņemas
visas saistības uz nākošo desmit gadu periodu un minētajai dalībvalstij būs
tiesības denonsēt šo Konvenciju izbeidzoties katram desmit gadu periodam šajā
punktā noteiktajā kārtībā.
31.pants
Gadījumā, ja Starptautiskā darba biroja Administratīvā padome uzskata par
nepieciešamu, Ģenerālkonferencei tiek iesniegts ziņojums par Konvencijas piemērošanu
un tiek izskatīts jautājums par nepieciešamību konferences darba kārtībā
iekļaut jautājumu par Konvencijas noteikumu pilnīgu vai daļēju
pārskatīšanu.
32.pants
1. Gadījumā, ja konferencē pieņem
jaunu Konvencijas redakciju, kas pilnībā vai daļēji pārskata šīs Konvencijas
noteikumus, tad dalībvalstij jaunās konvencijas ratificēšana ipso jure nozīmē
šīs Konvencijas denonsēšanu neatkarīgi no 30.panta noteikumiem, tiklīdz jaunā
Konvencijas redakcija stāsies spēkā.
2. Sākot ar jaunās Konvencijas spēkā
stāšanās datumu šī Konvencija vairs nav pieejama ratifikācijai.
3. Jebkurā gadījumā šī Konvencija
paliek spēkā tās patiesajā formā un saturā attiecībā uz dalībvalstīm, kuras ir
ratificējušas to, bet nav ratificējušas jauno pārskatīto Konvencijas redakciju.
33.pants
Šīs Konvencijas teksti angļu un franču valodā ir vienlīdz autentiski.
|
Labklājības ministre |
Valsts sekretāre |
Par kontroli atbildīgā amatpersona |
Eiropas un juridisko lietu departamenta direktors |
Atbildīgā amatpersona |
|
|
|
|
|
|
|
D.Staķe |
B.Paševica |
Z.Uzuliņa |
M.Badovskis |
R.Moris |
21.11.2005. 13:33
2977
Rihards Moris
7021518, Rihards.Moris@lm.gov.lv