Sociālo un darba lietu komisija

 

 

Rīgā

 

 

 

2006.gada  18.maijā  Nr.9/9-

 

 

Saeimas Prezidijam

 

 

 

     Sociālo un darba lietu komisija lūdz iekļaut Saeimas nākamās kārtējās sēdes darba kārtībā likumprojektu “Grozījumi Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likumā” (reģ.nr.1471) izskatīšanai trešajā lasījumā.

Pielikumā: likumprojekta tabula uz     l.

 

 

priekšsēdētāja                                                 J.Stalidzāne

 

 

 

 

 

 

Iesniedz Sociālo un darba lietu komisija

Likumprojekts trešajam lasījumam

 

Grozījumi Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likumā (reģ.nr.1471)

 

Likuma attiecīgo pantu spēkā esošā redakcija

2.lasījuma  redakcija

N

3.lasījumam iesniegtie priekšlikumi

(6)

Komisijas atzinums

Komisijas atbalstītā redakcija

 

Izdarīt Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likumā (Latvijas Republikas Saeimas un Ministru Kabineta Ziņotājs, 2002, 23.nr.; 2003, 2.nr.; 2004, 14.nr.; 2005, 2.nr.) šādus grozījumus: 

 

 

 

Izdarīt Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likumā (Latvijas Republikas Saeimas un Ministru Kabineta Ziņotājs, 2002, 23.nr.; 2003, 2.nr.; 2004, 14.nr.; 2005, 2.nr.) šādus grozījumus: 

1.pants. Likumā lietotie termini

1)............................

5) grupu māja (dzīvoklis) — pašvaldības īpašumā esošs atsevišķs dzīvoklis, kurā dzīvo 4 — 12 personas ar garīga rakstura traucējumiem, vai dzīvojamā māja, kurā tiek nodrošināti sociālā darba speciālistu pakalpojumi;

1.  1.pantā:

izteikt 5.punktu šādā redakcijā:

“5) grupu māja (dzīvoklis) — atsevišķs dzīvoklis vai māja, kurā personām ar garīga rakstura traucējumiem nodrošina individuālu atbalstu sociālo problēmu risināšanā;”;

 

 

 

1.  1.pantā:

izteikt 5.punktu šādā redakcijā:

“5) grupu māja (dzīvoklis) — atsevišķs dzīvoklis vai māja, kurā personām ar garīga rakstura traucējumiem nodrošina individuālu atbalstu sociālo problēmu risināšanā;”;

15) servisa dzīvoklis — pašvaldībai piederošs dzīvoklis, kas tiek izīrēts un ir pielāgots personai ar smagiem funkcionālajiem traucējumiem, lai palielinātu personas iespējas dzīvot patstāvīgi un aprūpēt sevi;

izslēgt 15.punktā vārdus “pašvaldībai piederošs”;

 

 

 

izslēgt 15.punktā vārdus “pašvaldībai piederošs”;

 

papildināt pantu ar 27., 28. un 29.punktu šādā redakcijā:

“27) pusceļa māja — sociālās rehabilitācijas institūcija, kurā personām ar garīga rakstura traucējumiem nodrošina īslaicīgus sociālās rehabilitācijas pakalpojumus;

 

 

 

papildināt pantu ar 27., 28. un 29.punktu šādā redakcijā:

“27) pusceļa māja — sociālās rehabilitācijas institūcija, kurā personām ar garīga rakstura traucējumiem nodrošina īslaicīgus sociālās rehabilitācijas pakalpojumus;

 

28) konsultatīvs atbalsts sociālā darba speciālistam (supervīzija) — metožu kopums attiecībā uz sociālā darba speciālista darbību ar mērķi uzlabot viņa profesionālo kompetenci un sniegt viņam psiholoģisko atbalstu, lai uzlabotu darba kvalitāti;

 

 

 

 

 

 

 

Redakcionāli precizēts.

28) konsultatīvs atbalsts sociālā darba speciālistam (supervīzija) —sociālā darba speciālista darbībai paredzēts metožu kopums ar mērķi uzlabot viņa profesionālo kompetenci un sniegt viņam psiholoģisko atbalstu, lai paaugstinātu darba kvalitāti;

 

29) cilvēku tirdzniecības upuris — persona, kura atzīta par cietušo kriminālprocesā par cilvēku tirdzniecību vai kurai kompetenta institūcija izsniegusi izziņu, ka tā ir cietusi cilvēku tirdzniecībā ārvalstī, kā arī persona, kuru par cilvēku tirdzniecības upuri atzinis sociālo pakalpojumu sniedzējs atbilstoši Ministru kabineta noteiktajiem kritērijiem.”

 

1.

Sociālo un darba lietu komisija

 

Izteikt likumprojekta 1. panta astoto rindkopu šādā redakcijā:

“29)cilvēku tirdzniecības upuris –  persona,  kura  atzīta  par cietušo noziedzīgā   nodarījumā  par  cilvēku  tirdzniecību  vai  kurai  kompetenta institūcija  izsniegusi  izziņu,  ka  tā  ir  cietusi  cilvēku tirdzniecībā ārvalstī,  kā  arī persona, kuru par atbilstošu cilvēku tirdzniecības upura kritērijiem atzinis sociālo pakalpojumu sniedzējs.”

 

 

Atbalstīts

  29) cilvēku tirdzniecības upuris –  persona,  kura  atzīta  par cietušo noziedzīgā   nodarījumā  par  cilvēku  tirdzniecību  vai  kurai  kompetenta institūcija  izsniegusi  izziņu,  ka  tā  ir  cietusi  cilvēku tirdzniecībā ārvalstī,  kā  arī persona, kuru par atbilstošu cilvēku tirdzniecības upura kritērijiem atzinis sociālo pakalpojumu sniedzējs.”

3.pants. Tiesības uz sociālajiem pakalpojumiem un sociālo palīdzību

(1) Tiesības saņemt sociālos pakalpojumus un sociālo palīdzību ir Latvijas pilsoņiem un nepilsoņiem, ārvalstniekiem un bezvalstniekiem, kuriem piešķirts personas kods, izņemot personas, kuras ir saņēmušas termiņuzturēšanās atļauju.

(2) Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības saņemšanas kārtību nosaka Ministru kabinets (....)

 

 

 

 

 

3.pants. Tiesības uz sociālajiem pakalpojumiem un sociālo palīdzību

(1) Tiesības saņemt sociālos pakalpojumus un sociālo palīdzību ir Latvijas pilsoņiem un nepilsoņiem, ārvalstniekiem un bezvalstniekiem, kuriem piešķirts personas kods, izņemot personas, kuras ir saņēmušas termiņuzturēšanās atļauju.

 

 

 

 

 

 

(2) Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības saņemšanas kārtību nosaka Ministru kabinets.

2. 3.pantā:

izteikt otro daļu šādā redakcijā:

“(2) Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības saņemšanas kārtību nosaka Ministru kabinets un pašvaldību domes (padomes).”;

 

 

 

2. 3.pantā:

izteikt otro daļu šādā redakcijā:

“(2) Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības saņemšanas kārtību nosaka Ministru kabinets un pašvaldību domes (padomes).”;

 

papildināt pantu ar trešo daļu šādā redakcijā:

“(3) Kārtību, kādā saņemami pašvaldību sniegtie sociālie pakalpojumi, nosaka pašvaldību saistošajos noteikumos.”

 

 

 

papildināt pantu ar trešo daļu šādā redakcijā:

“(3) Kārtību, kādā saņemami pašvaldību sniegtie sociālie pakalpojumi, nosaka pašvaldību saistošajos noteikumos.”

8.pants. Sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas pakalpojumu samaksas vispārīgie principi

(1) Klienta vai viņa apgādnieka pienākums ir samaksāt par saņemtajiem sociālās aprūpes pakalpojumiem.

(2) Klienta pienākums ir samaksāt par saņemtajiem sociālās rehabilitācijas pakalpojumiem, izņemot šā likuma 13.panta pirmās daļas 1., 2., 3., 4., 6. un 7.punktā minētos gadījumus.

3. Aizstāt 8.panta otrajā daļā skaitļus un vārdus “1., 2., 3., 4., 6. un 7.punktā” ar skaitļiem un vārdiem “1., 2., 3., 4., 6., 7. un 8.punktā”. 

 

 

 

3. Aizstāt 8.panta otrajā daļā skaitļus un vārdus “1., 2., 3., 4., 6. un 7.punktā” ar skaitļiem un vārdiem “1., 2., 3., 4., 6., 7. un 8.punktā”. 

9.pants. Pašvaldības pienākumi sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības sniegšanā

4. Papildināt 9.pantu ar sesto daļu šādā redakcijā:

“(6) Pašvaldībai, kura ir izveidojusi nepieciešamos sociālo pakalpojumu sniedzējus, ir pienākums nodrošināt konsultatīvu atbalstu sociālā darba speciālistam.”

n2.

 

 

 

 

 

 

 

Deputāte L.Liepiņa

Izteikt 9.panta sesto daļu šādā redakcijā:

“Pašvaldībai ir pienākums nodrošināt sociālā darba speciālistiem konsultatīvu atbalstu (supervīziju). “

Daļēji atbalstīts,

iestrādātas atbildīgās komisijas  priekšlikumā Nr.3.)

 

 

 

3.

Sociālo un darba lietu komisija

 

Izteikt likumprojekta 4.pantu šādā redakcijā:

“Papildināt 9.pantu ar sesto daļu šādā redakcijā:

“(6) Pašvaldībai ir pienākums nodrošināt konsultatīvu atbalstu pašvaldības sociālā dienesta un  tās izveidoto sociālo pakalpojumu sniedzēju sociālā darba speciālistiem."”

Atbalstīts.

          4. Papildināt 9.pantu ar sesto daļu šādā redakcijā:

“(6) Pašvaldībai ir pienākums nodrošināt konsultatīvu atbalstu pašvaldības sociālā dienesta, un  tās izveidoto sociālo pakalpojumu sniedzēju sociālā darba speciālistiem."”

10.pants. Pašvaldības sociālais dienests

(1) Lai nodrošinātu iedzīvotāju vajadzību profesionālu izvērtēšanu un kvalitatīvu sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības sniegšanu, katrā pašvaldībā jābūt vismaz vienam sociālā darba speciālistam uz katriem tūkstoš iedzīvotājiem.

(2) Lai nodrošinātu sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības sniegšanu un pakalpojumu administrēšanu, katra pašvaldība, kuras administratīvajā teritorijā iedzīvotāju skaits pārsniedz 3000, veido pašvaldības sociālo dienestu.

 

 

 

 

 

(3) Ja pašvaldības administratīvajā teritorijā iedzīvotāju skaits nepārsniedz 3000, pašvaldības dome (padome) var neveidot pašvaldības sociālo dienestu. Ja pašvaldība neveido sociālo dienestu, šā likuma 11.pantā minēto uzdevumu izpildi nodrošina pašvaldības dome (padome).

5. Izteikt 10.panta trešo daļu šādā redakcijā:

“(3) Ja pašvaldības administratīvajā teritorijā iedzīvotāju skaits nepārsniedz 3000, pašvaldības dome (padome) var neveidot pašvaldības sociālo dienestu. Ja pašvaldība neveido sociālo dienestu, šā likuma 11.pantā minēto uzdevumu izpildi nodrošina pašvaldības dome (padome) vai tās deleģēta institūcija pašvaldības saistošajos noteikumos paredzētajā kārtībā.”

 

 

 

5. Izteikt 10.panta trešo daļu šādā redakcijā:

“(3) Ja pašvaldības administratīvajā teritorijā iedzīvotāju skaits nepārsniedz 3000, pašvaldības dome (padome) var neveidot pašvaldības sociālo dienestu. Ja pašvaldība neveido sociālo dienestu, šā likuma 11.pantā minēto uzdevumu izpildi nodrošina pašvaldības dome (padome) vai tās deleģēta institūcija pašvaldības saistošajos noteikumos paredzētajā kārtībā.”

12.pants. Pašvaldības sociālā dienesta pienākumi un tiesības

(1) Pašvaldības sociālā dienesta pienākumi ir šādi:

1) sniegt personai informāciju par tiesībām saņemt sociālos pakalpojumus un sociālo palīdzību un to sniegšanas kārtību;

2) rakstveidā informēt personu, kas pieprasījusi sociālo pakalpojumu vai sociālo palīdzību, par pieņemto lēmumu un atteikuma gadījumā norādīt atteikuma iemeslus un lēmuma pārsūdzēšanas termiņus un kārtību;

3) sniegt personai psihosociālu vai materiālu vai psihosociālu un materiālu palīdzību, lai sekmētu krīzes situācijas pārvarēšanu un veicinātu šīs personas iekļaušanos sabiedrībā.

(2) Pašvaldības sociālajam dienestam ir pienākums sniegt informāciju un konsultācijas personai saprotamā veidā.

(3) Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības sniedzējiem ir tiesības pieprasīt un bez maksas saņemt ziņas par personas funkcionālo traucējumu raksturu un pakāpi, aizgādības tiesību realizāciju, bērna tiesisko un mantisko stāvokli, aizbildnības un aizgādnības jautājumiem, ienākumiem un piederošajiem īpašumiem, ja šīs ziņas nepieciešamas, lai pieņemtu lēmumu par sociālā pakalpojuma vai sociālās palīdzības sniegšanu.

 

 

 

 

 

 

13.pants. Valsts pienākumi sociālo pakalpojumu sniegšanā

(1) Valsts nodrošina:

1)............................

4) sociālo rehabilitāciju attiecīgās institūcijās (...) bērniem, kuriem ir izveidojusies atkarība no narkotiskajām, toksiskajām vai citām apreibinošām vielām;

6.  13.pantā:

papildināt pirmās daļas 4.punktu pēc vārda “institūcijās” ar vārdiem “pilngadīgām personām un”;

5

 

 

 

 

 

6.  13.pantā:

papildināt pirmās daļas 4.punktu pēc vārda “institūcijās” ar vārdiem “pilngadīgām personām un”;

 

7) cilvēku tirdzniecības upuru sociālo rehabilitāciju

 

 4

Sociālo un darba lietu komisija

 

Papildināt likuma 13.panta pirmās daļas 7.punktu ar teikumu šādā redakcijā:

“Sociālās rehabilitācijas saņemšanas kārtību un kritērijus personas atzīšanai par cilvēku tirdzniecības upuri nosaka Ministru kabinets.”

 

 

 

 

Atbalstīts

         papildināt pirmās daļas 7.punktu ar teikumu šādā redakcijā:

 

“Sociālās rehabilitācijas saņemšanas kārtību un kritērijus personas atzīšanai par cilvēku tirdzniecības upuri nosaka Ministru kabinets.”;

(2) Lai nodrošinātu šā panta pirmajā daļā minēto pienākumu izpildi, valsts var izveidot sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas iestādes vai slēgt līgumus ar citiem sociālo pakalpojumu sniedzējiem.

(3) Valsts piedalās personām ar garīga rakstura traucējumiem paredzēto dienas centru finansēšanā un atbilstoši ikgadējā valsts budžeta likumā piešķirtajām apropriācijām atbalsta un finansē citas programmas jaunu sociālo pakalpojumu veidu attīstīšanai pašvaldībās.

(4) Šā panta trešajā daļā minēto dienas centru izveidošanas un uzturēšanas izdevumi tiek finansēti no valsts budžeta: centru izveidošanas gadā — 80 procentu, darbības pirmajā gadā — 60 procentu, otrajā gadā — 40 procentu, trešajā gadā — 20 procentu apmērā. Turpmākajos gados šie izdevumi 100 procentu apmērā tiek segti no pašvaldību budžetiem.

 

 

 

 

 

 

 

papildināt pantu ar piekto un sesto daļu šādā redakcijā:

“(5) Valsts piedalās personām ar garīga rakstura traucējumiem paredzēto grupu māju (dzīvokļu) un pusceļa māju izveidošanas un aprīkošanas finansēšanā to izveidošanas gadā 50 procentu apmērā atbilstoši ikgadējā valsts budžeta likumā piešķirtajām apropriācijām.

 

 

 

papildināt pantu ar piekto un sesto daļu šādā redakcijā:

“(5) Valsts piedalās personām ar garīga rakstura traucējumiem paredzēto grupu māju (dzīvokļu) un pusceļa māju izveidošanas un aprīkošanas finansēšanā to izveidošanas gadā 50 procentu apmērā atbilstoši ikgadējā valsts budžeta likumā piešķirtajām apropriācijām.

 

(6) Valsts piedalās ar uzturēšanos grupu mājā (dzīvoklī) saistīto izdevumu finansēšanā 50 procentu apmērā no ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijas uzturēšanas izmaksām vienai personai tām personām ar garīga rakstura traucējumiem, kuras atgriežas no ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijām. Līdzfinansējuma apjomu un piešķiršanas kārtību nosaka Ministru kabinets.”

 

 

 

(6) Valsts piedalās ar uzturēšanos grupu mājā (dzīvoklī) saistīto izdevumu finansēšanā 50 procentu apmērā no vienai personai paredzētajām ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijas uzturēšanas izmaksām tām personām ar garīga rakstura traucējumiem, kuras atgriežas no ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijām. Līdzfinansējuma apjomu un piešķiršanas kārtību nosaka Ministru kabinets.”

25.pants. Nodrošināšana ar tehniskajiem palīglīdzekļiem

(1) Tehniskos palīglīdzekļus ir tiesības saņemt šādām personām ar ilgstošiem vai nepārejošiem organisma funkciju traucējumiem vai anatomiskiem defektiem, ja tās saņēmušas ārstniecības personas atzinumu par tehniskā palīglīdzekļa nepieciešamību:

1) 1., 2. un 3.grupas invalīdiem;

2) bērniem invalīdiem līdz 16 gadu vecumam;

3) bērniem, kuriem tehniskais palīglīdzeklis nepieciešams, lai samazinātu vai novērstu funkcionālo mazspēju;

 

 

 

 

 

 

4) pensijas vecuma personām, kurām tehniskais palīglīdzeklis nepieciešams, lai samazinātu vai novērstu funkcionālo mazspēju;

 

5) personām ar anatomiskiem defektiem — protēzi vai ortopēdiskos apavus.

 

 

 

 5

Sociālo un darba lietu komisija

 

Papildināt likumprojektu ar jaunu 7.pantu šādā redakcijā, mainot turpmāko pantu numerāciju “Aizstāt 25.panta pirmās daļas 4. punktā vārdus ‘’pensijas vecuma’’ ar vārdiem ‘’pilngadīgām’’.

 

 

 

 

 

Atbalstīts

    7. Aizstāt 25.panta pirmās daļas 4.punktā vārdus “pensijas vecuma” ar vārdu “pilngadīgām”.

26.pants. Profesionālā rehabilitācija

(1) Tiesības saņemt profesionālās rehabilitācijas pakalpojumus ir personām darbspējas vecumā, ja tām ir noteikta smaga vai mēreni izteikta invaliditāte, kuras rezultātā tās nespēj strādāt iepriekšējā profesijā, un ja tām ir Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisijas ieteikums apgūt jaunu profesiju.

(2) Kārtību, kādā persona saņem profesionālās rehabilitācijas pakalpojumus, nosaka Ministru kabinets.

7. Izteikt 26.panta pirmo daļu šādā redakcijā:

“(1) Tiesības saņemt profesionālās rehabilitācijas pakalpojumus ir personām darbspējas vecumā, ja tām ir noteikta invaliditāte un Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisijas ieteikums apgūt profesiju.”

 

 

 

8. Izteikt 26.panta pirmo daļu šādā redakcijā:

“(1) Tiesības saņemt profesionālās rehabilitācijas pakalpojumus ir personām darbspējas vecumā, ja tām ir noteikta invaliditāte un Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisijas ieteikums apgūt profesiju.”

 

8. Papildināt likumu ar 27.1 pantu šādā redakcijā:

“27.1 pants. Grupu mājas (dzīvokļa), pusceļa mājas un servisa dzīvokļa pakalpojumi

(1) Grupu mājā (dzīvoklī) nodrošina mājokli un atbalstu sociālo problēmu risināšanā personām ar garīga rakstura traucējumiem, kurām ir objektīvas grūtības dzīvot patstāvīgi, bet nav nepieciešama atrašanās ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijā.

(2) Pusceļa mājā sniedz īslaicīgus sociālās rehabilitācijas pakalpojumus personām ar garīga rakstura traucējumiem, kurām nav nepieciešama atrašanās ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijā, lai apgūtu iemaņas patstāvīgai dzīvei vai dzīvei grupu mājā (dzīvoklī).

(3) Servisa dzīvoklī personai ar smagiem funkcionāliem traucējumiem nodrošina neatkarīgas dzīves iespējas, palielinot attiecīgās personas sociālās funkcionēšanas un pašaprūpes spējas.”

 

 

 

9. Papildināt likumu ar 27.1 pantu šādā redakcijā:

“27.1 pants. Grupu mājas (dzīvokļa), pusceļa mājas un servisa dzīvokļa pakalpojumi

(1) Grupu mājā (dzīvoklī) nodrošina mājokli un atbalstu sociālo problēmu risināšanā personām ar garīga rakstura traucējumiem, kurām ir objektīvas grūtības dzīvot patstāvīgi, bet nav nepieciešama atrašanās ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijā.

(2) Pusceļa mājā sniedz īslaicīgus sociālās rehabilitācijas pakalpojumus personām ar garīga rakstura traucējumiem, kurām nav nepieciešama atrašanās ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijā, lai apgūtu iemaņas patstāvīgai dzīvei vai dzīvei grupu mājā (dzīvoklī).

(3) Servisa dzīvoklī personai ar smagiem funkcionāliem traucējumiem nodrošina neatkarīgas dzīves iespējas, palielinot šīs personas sociālās funkcionēšanas un pašaprūpes spējas.”

28.pants. Ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūciju pakalpojumi

(1) Ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijas nodrošina mājokli, sociālo aprūpi un sociālo rehabilitāciju:

1) bāreņiem un bez vecāku gādības palikušiem bērniem, ja nav iespējams nodrošināt viņu aprūpi un audzināšanu audžuģimenē vai pie aizbildņa;

2) pensijas vecuma personām un invalīdiem ar redzes vai fiziska rakstura traucējumiem, ja nepieciešamais pakalpojuma apjoms pārsniedz aprūpei mājās vai dienas aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijā noteikto apjomu;

3) bērniem ar smagiem garīgās attīstības traucējumiem, ja nepieciešamais pakalpojuma apjoms pārsniedz aprūpei mājās vai dienas aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijā noteikto apjomu;

4) pilngadīgām personām ar smagiem garīgā rakstura traucējumiem, kurām nav nepieciešama atrašanās specializētā ārstniecības iestādē un kuru stāvoklis neapdraud apkārtējos, ja nepieciešamais pakalpojuma apjoms pārsniedz aprūpei mājās vai dienas aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijā noteikto apjomu.

(2) Pakalpojuma sniegšanu ilgstošas aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijā pilngadīgai personai var pārtraukt, ja:

1) persona apdraud citu personu veselību vai dzīvību;

2) personai rehabilitācijas rezultātā vairs nav nepieciešami ilgstošas aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijas pakalpojumi un tos var nomainīt ar pakalpojumiem dzīvesvietā.

3).....

9.  28.pantā:

izteikt otrās daļas 1.punktu šādā redakcijā:

“1) persona apdraud citu personu veselību, dzīvību vai sistemātiski pārkāpj noslēgtā līguma nosacījumus;”;

 

papildināt otro daļu ar 3.punktu šādā redakcijā: 

“3) persona lūdz pārtraukt pakalpojumu sniegšanu;”;

 

 

 

10.  28.pantā:

izteikt otrās daļas 1.punktu šādā redakcijā:

“1) persona apdraud citu personu veselību, dzīvību vai sistemātiski pārkāpj noslēgtā līguma noteikumus;”;

 

papildināt otro daļu ar 3.punktu šādā redakcijā: 

“3) persona lūdz pārtraukt pakalpojumu sniegšanu.”;

 

(3) Šā panta otrajā daļā minētajos gadījumos lēmumu par pakalpojuma sniegšanas pārtraukšanu pieņem attiecīgās institūcijas vadītājs, informējot pašvaldību, no kuras budžeta tiek apmaksāts šis pakalpojums vai kuras administratīvajā teritorijā persona dzīvojusi pirms iestāšanās institūcijā.

 

izteikt trešo daļu šādā redakcijā:

“(3) Šā panta otrajā daļā minētajos gadījumos lēmumu par pakalpojuma sniegšanas pārtraukšanu pieņem attiecīgās institūcijas vadītājs, ja pašvaldība, no kuras budžeta tiek apmaksāts šis pakalpojums vai kuras administratīvajā teritorijā persona dzīvojusi pirms iestāšanās institūcijā, ir rakstveidā apliecinājusi, ka personai tiks nodrošināta izmitināšana šīs pašvaldības administratīvajā teritorijā.”

 

 

 

izteikt trešo daļu šādā redakcijā:

“(3) Šā panta otrajā daļā minētajos gadījumos lēmumu par pakalpojuma sniegšanas pārtraukšanu pieņem attiecīgās institūcijas vadītājs, ja pašvaldība, no kuras budžeta tiek apmaksāts šis pakalpojums vai kuras administratīvajā teritorijā persona dzīvojusi pirms iestāšanās institūcijā, ir rakstveidā apliecinājusi, ka attiecīgajai personai tiks nodrošināta izmitināšana šīs pašvaldības administratīvajā teritorijā.”

30.pants. Sociālās aprūpes padomes kompetence

(1) Lai sekmētu ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijās dzīvojošo personu tiesību ievērošanu, attiecīgās institūcijas vadītājs izveido sociālās aprūpes padomi (turpmāk — padome), kuras sastāvā ietilpst ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijā dzīvojošās personas, to radinieki, institūcijas darbinieki un vietējās pašvaldības pārstāvji. Padomes lēmumiem ir ieteikuma raksturs. Labklājības ministrs apstiprina padomes paraugnolikumu.

(2) Padome:

1) saskaņo institūcijas iekšējās kārtības noteikumus;

2) iesniedz priekšlikumus institūcijas darbības uzlabošanai;

3) izskata konfliktus starp klientiem un institūcijas administrāciju;

4) piedalās institūcijas sniegto pakalpojumu kvalitātes novērtēšanā.

10. Izslēgt 30.panta pirmās daļas pēdējo teikumu.

 

 

 

11. Izslēgt 30.panta pirmās daļas pēdējo teikumu.

Pārejas noteikumi

 

 

 

 

 

 

11. Pārejas noteikumos:

 

 

 

12. Pārejas noteikumos:

3. Līdz pārejas noteikumu 2.punktā minēto institūciju reorganizācijai par pašvaldību iestādēm no valsts budžeta tiek finansēta:

1) specializētā aprūpe ilgstošas aprūpes institūcijās pilngadīgām personām ar garīga rakstura traucējumiem, bērniem ar garīgās attīstības traucējumiem un neredzīgām personām;

2) bāreņu un bez vecāku gādības palikušo bērnu vecumā līdz diviem gadiem (...) aprūpe ilgstošas aprūpes institūcijās.

papildināt 3.punkta 2.apakšpunktu pēc vārda “gadiem” ar vārdiem “un bērnu ar garīgās un fiziskās attīstības traucējumiem līdz četriem gadiem”;  

 

 

 

papildināt 3.punkta 2.apakšpunktu pēc vārda “gadiem” ar vārdiem “un bērnu ar garīgās un fiziskās attīstības traucējumiem līdz četriem gadiem”;  

4. Līdz attiecīgo Ministru kabineta noteikumu spēkā stāšanās dienai, bet ne ilgāk kā līdz 2003.gada 1.jūnijam piemērojami šādi Ministru kabineta noteikumi, ciktāl tie nav pretrunā ar šo likumu:

1) Ministru kabineta 1995.gada 10.oktobra noteikumi nr.309 “Noteikumi par kārtību, kādā tiek apmaksāta personu uzturēšanās sociālās aprūpes iestādēs”;

2) Ministru kabineta 1996.gada 27.augusta noteikumi nr.340 “Noteikumi par valsts un pašvaldību sociālās aprūpes institūcijām”;

3) Ministru kabineta 2000.gada 8.augusta noteikumi nr.262 “Kārtība, kādā personas saņem tehniskos palīglīdzekļus”;

4) Ministru kabineta 2000.gada 12.septembra noteikumi nr.313 “Noteikumi par prasībām sociālās palīdzības pakalpojumu sniedzējiem”;

5) Ministru kabineta 2000.gada 12.septembra noteikumi nr.314 “Kārtība, kādā personas saņem sociālās palīdzības pakalpojumus”;

6) Ministru kabineta 2001.gada 28.augusta noteikumi nr.383 “Kārtība, kādā personas saņem profesionālās rehabilitācijas pakalpojumus, un prasības profesionālās rehabilitācijas pakalpojumu sniedzējiem”.

5. Ar šā likuma spēkā stāšanos spēku zaudē likums “Par sociālo palīdzību” (Latvijas Republikas Saeimas un Ministru Kabineta Ziņotājs, 1995, 24.nr.; 1996, 14.nr.; 1997, 2.nr.; 1998, 1., 23.nr.; 1999, 2., 24.nr.; 2001, 1.nr.).

6. Šā likuma 13.panta pirmās daļas 4.punkts stājas spēkā 2003.gada 1.jūlijā. 

7. No 2003.gada 1.janvāra līdz 2003.gada 31.decembrim sociālās rehabilitācijas pakalpojumus sociālās rehabilitācijas institūcijās par valsts budžeta līdzekļiem Ministru kabineta noteiktajā kārtībā var saņemt personas, kuras nestrādā (nav uzskatāmas par darba ņēmēju vai pašnodarbināto saskaņā ar likumu “Par valsts sociālo apdrošināšanu”) un saņem tikai valsts pensiju vai tikai valsts sociālā nodrošinājuma pabalstu, un tās ir:

1) invalīdi;

2) personas, kuras sasniegušas vecumu, kas dod tiesības saņemt valsts vecuma pensiju;

3) politiski represētās personas.

Rehabilitācijas ilgums nedrīkst pārsniegt 21 dienu.

(2002.gada 19.decembra likuma redakcijā, kas stājas spēkā no 01.01.2003.)

8. Šā likuma 13.panta pirmās daļas 6. un 8.punkts stājas spēkā 2005.gada 1.janvārī. 

9. Šā likuma 13.panta pirmās daļas 7.punkts stājas spēkā 2006.gada 1.janvārī. 

10. Līdz Sociālo pakalpojumu pārvaldes izveidošanai tās funkcijas veic Labklājības ministrijas padotībā esošā valsts pārvaldes iestāde — Sociālās palīdzības fonds.

 

 

 

 

 

 

papildināt pārejas noteikumus ar 11. un 12.punktu šādā redakcijā:

“11. Grozījumi šā likuma 13.panta pirmās daļas 4.punktā attiecībā uz pilngadīgām personām un 13.panta piektā daļa stājas spēkā 2007.gada 1.janvārī.

 

 

 

6

Sociālo un darba lietu komisija

Izteikt likumprojekta 11.panta trešo rindkopu šādā redakcijā:

“11. Grozījumi šā likuma 13.panta pirmās daļas 4.punktā attiecībā uz pilngadīgām personām, 13.panta pirmās daļas 7.punktā attiecībā uz sociālās rehabilitācijas saņemšanas kārtību un kritērijiem personas atzīšanai par cilvēku tirdzniecības upuri, piektā un sestā daļa stājas spēkā 2007.gada 1.janvārī ”

 

 

 

Atbalstīts

papildināt pārejas noteikumus ar 11. un 12.punktu šādā redakcijā:

“11. Grozījumi šā likuma 13.panta pirmās daļas 4.punktā attiecībā uz pilngadīgām personām, 13.panta pirmās daļas 7.punktā attiecībā uz sociālās rehabilitācijas saņemšanas kārtību un kritērijiem personas atzīšanai par cilvēku tirdzniecības upuri, piektā un sestā daļa stājas spēkā 2007.gada 1.janvārī.”

 

12. Šā likuma 9.panta sestā daļa, kas nosaka pašvaldībām pienākumu nodrošināt konsultatīvu atbalstu sociālā darba speciālistiem,  stājas spēkā:

1) 2007.gada 1.janvārī — attiecībā uz tiem sociālā darba speciālistiem, kuri ir sociālie darbinieki;

2) 2008.gada 1.janvārī — attiecībā uz tiem sociālā darba speciālistiem, kuri ir sociālie aprūpētāji, sociālie rehabilitētāji  un sociālās palīdzības organizatori.”

 

 

 

12. Šā likuma 9.panta sestā daļa, kas nosaka pašvaldībām pienākumu nodrošināt konsultatīvu atbalstu sociālā darba speciālistiem,  stājas spēkā:

1) 2007.gada 1.janvārī — attiecībā uz tiem sociālā darba speciālistiem, kuri  ir sociālie darbinieki;

2) 2008.gada 1.janvārī — attiecībā uz tiem sociālā darba speciālistiem, kuri ir  sociālie aprūpētāji, sociālie rehabilitētāji  un sociālās palīdzības organizatori.”