Grozījumi Darba likumā

 

Saeima  ir  pieņēmusi  un Valsts

prezidents izsludina šādu likumu:

 

 

Grozījumi Darba likumā

 

 

Izdarīt Darba likumā (Latvijas Republikas Saeimas un Ministru Kabineta Ziņotājs, 2001, 15.nr.; 2003, 2.nr.; 2004, 5., 10.nr.; 2005, 22.nr.) šādus grozījumus:

 

1. 7.pantā:

izteikt otro daļu šādā redakcijā:

“(2) Šā panta pirmajā daļā paredzētās tiesības nodrošināmas bez jebkādas tiešas vai netiešas diskriminācijas — neatkarīgi no personas rases, ādas krāsas, dzimuma, vecuma, invaliditātes, reliģiskās, politiskās vai citas pārliecības, nacionālās vai sociālās izcelsmes, mantiskā vai ģimenes stāvokļa vai arī citiem apstākļiem.”;

papildināt trešo daļu pēc vārdiem “profesionālo apmācību” ar vārdiem “vai kvalifikācijas paaugstināšanu”.

 

2. Izteikt 9.panta pirmo daļu šādā redakcijā:

“(1) Aizliegts sodīt darbinieku vai citādi tieši vai netieši radīt viņam nelabvēlīgas sekas tāpēc, ka darbinieks darba tiesisko attiecību ietvaros pieļaujamā veidā izmanto savas tiesības, kā arī tad, ja viņš informē kompetentās iestādes vai amatpersonas par aizdomām par noziedzīga nodarījuma vai administratīva pārkāpuma izdarīšanu darbavietā.”

 

3. Aizstāt 17.panta pirmajā daļā vārdus “kvalifikācijas celšanu” ar vārdiem “kvalifikācijas paaugstināšanu”.

 

4. Aizstāt 18.panta ceturtajā daļā skaitli “60” ar skaitli “50”.

 

5. 29.pantā:

papildināt pirmo daļu pēc vārdiem “profesionālo apmācību” ar vārdiem “vai kvalifikācijas paaugstināšanu”;

izteikt devīto daļu šādā redakcijā:

“(9) Šā panta, kā arī šā likuma 32.panta pirmās daļas, 34., 48., 60. un 95.panta noteikumi, ciktāl tie nav pretrunā ar attiecīgo tiesību būtību, attiecas arī uz atšķirīgas attieksmes aizliegumu atkarībā no darbinieka rases, ādas krāsas, vecuma, invaliditātes, reliģiskās, politiskās vai citas pārliecības, nacionālās vai sociālās izcelsmes, mantiskā vai ģimenes stāvokļa vai arī citiem apstākļiem.”;

papildināt pantu ar desmito daļu šādā redakcijā:

“(10) Reliģiskajā organizācijā atšķirīga attieksme atkarībā no personas reliģiskās pārliecības ir pieļaujama gadījumā, ja noteikta veida reliģiskā pārliecība ir attiecīgā darba veikšanas vai attiecīgās nodarbošanās objektīvs un pamatots priekšnoteikums, ņemot vērā organizācijas ētosu.”

 

6. 33.pantā:

izteikt otrās daļas 1.punktu šādā redakcijā:

“1)  grūtniecību;”;

papildināt trešo daļu pēc vārda “noteikumiem” ar vārdiem “ciktāl tas attiecas uz paredzētā darba veikšanu”.

 

7. 40.pantā:

izteikt otrās daļas 5.punktu šādā redakcijā:

“5)  darbinieka arodu, amatu, specialitāti (turpmāk — profesija) atbilstoši Profesiju klasifikatoram un vispārīgu nolīgtā darba raksturojumu;”;

papildināt pantu ar septīto daļu šādā redakcijā:

“(7) Profesiju klasifikatoru, profesijai atbilstošus pamatuzdevumus un kvalifikācijas pamatprasības, Profesiju klasifikatora lietošanas un aktualizēšanas kārtību nosaka Ministru kabinets. Profesiju klasifikatorā neietver militārās un valsts drošības iestāžu darbinieku profesijas.”

 

8. Izslēgt 44.panta pirmās daļas 7.punktā vārdu “sabiedrisko”.

 

9. Aizstāt 45.panta pirmajā daļā vārdu “diviem” ar vārdu “trim”.

 

10. Izteikt 53.panta otro un trešo daļu šādā redakcijā:

“(2) Personu, kura ir jaunāka par 18 gadiem, var nosūtīt komandējumā vai darba braucienā, ja viens no vecākiem (aizbildnis) devis rakstveida piekrišanu.

(3) Grūtnieci, sievieti pēcdzemdību periodā līdz vienam gadam un sievieti, kas baro bērnu ar krūti, var sūtīt komandējumā vai darba braucienā, ja viņa devusi rakstveida piekrišanu.”

 

11. Papildināt 55.panta otrās daļas ievaddaļu pēc vārda “noteikumos” ar vārdiem “ja tas nav ietverts darba koplīgumā vai darba līgumā”.

 

12. Papildināt 58.pantu ar piekto daļu šādā redakcijā:

“(5) Aizliegts atstādināt darbinieku ilgāk par trim mēnešiem, izņemot šā panta otrajā daļā noteiktos gadījumus.”

 

13. Izteikt 73. un 74.pantu šādā redakcijā:

“73.pants. Ikgadējā apmaksātā atvaļinājuma un papildatvaļinājuma apmaksa

Darba devējam ir pienākums izmaksāt darbiniekam vidējo izpeļņu par laiku, kad darbinieks atrodas ikgadējā apmaksātā atvaļinājumā vai papildatvaļinājumā.

74.pants.  Atlīdzība gadījumos, kad darbinieks neveic darbu attaisnojošu iemeslu dēļ

(1) Darba devējam ir pienākums izmaksāt šā panta trešajā daļā noteikto atlīdzību, ja darbinieks neveic darbu attaisnojošu iemeslu dēļ, īpaši gadījumos, kad darbinieks:

1) pamatojoties uz attiecīgu darba devēja rīkojumu, veic veselības pārbaudi ārstniecības iestādē;

2) iepriekš par to paziņojot darba devējam, ārstniecības iestādē nodod asinis;

3)  pamatojoties uz attiecīgu darba devēja rīkojumu, darba laika ietvaros piedalās profesionālajā apmācībā vai kvalifikācijas paaugstināšanā;

4) ne ilgāk kā divas darba dienas neveic darbu sakarā ar laulātā, vecāku, bērna vai cita tuva ģimenes locekļa nāvi;

5) ne ilgāk kā vienu darba dienu neveic darbu sakarā ar pārcelšanos uz citu dzīvesvietu tajā pašā apdzīvotajā vietā pēc darba devēja iniciatīvas vai — ne ilgāk kā divas darba dienas — sakarā ar pārcelšanos uz citu dzīvesvietu citā apdzīvotajā vietā;

6) pamatojoties uz izsaukumu, ierodas izziņas iestādē, prokuratūrā, tiesā vai piedalās tiesas sēdē kā piesēdētājs;

7) piedalās tādu nepārvaramas varas, nejauša notikuma vai citu ārkārtējo apstākļu izraisītu seku novēršanā, kuras apdraud vai var apdraudēt sabiedrisko drošību vai kārtību;

8) neveic darbu svētku dienā, kas iekrīt darbiniekam noteiktajā darba dienā;

9)  atrodas komandējumā.

(2) Darbinieka saistība uzskatāma par izpildītu un darba devējam ir pienākums izmaksāt šā panta trešajā daļā noteikto atlīdzību arī tad, ja darba devējs darbinieku nenodarbina vai arī neveic darbinieka saistības izpildījuma pieņemšanai nepieciešamās darbības (dīkstāve). Par dīkstāvi, kas radusies darbinieka vainas dēļ, viņš šo atlīdzību nesaņem.

(3) Ja darbiniekam ir noteikta laika alga, šā panta pirmajā un otrajā daļā minētajos gadījumos viņam izmaksā noteikto darba samaksu. Ja darbiniekam ir noteikta akorda alga, šā panta pirmajā un otrajā daļā minētajos gadījumos viņam izmaksā vidējo izpeļņu.

(4) Šā panta pirmās daļas 6. un 7.punktā noteiktajos gadījumos darbiniekam šā panta trešajā daļā noteikto atlīdzību izmaksā darba devējs, kuram to atlīdzina attiecīgā valsts institūcija. Kārtību, kādā valsts institūcija darba devējam atlīdzina darbiniekam izmaksājamo atlīdzību, nosaka Ministru kabinets.

(5) Šā panta pirmās daļas noteikumi neattiecas uz gadījumiem, kad darbinieks neveic darbu pārejošas darbnespējas dēļ.

(6) Darbiniekam, kurš ārstniecības iestādē nodod asinis, pēc katras šādas dienas piešķir atpūtas dienu, izmaksājot šā panta trešajā daļā noteikto atlīdzību. Pēc darbinieka pieprasījuma šo dienu pievieno ikgadējam apmaksātajam atvaļinājumam.”

 

14. Izslēgt 76.panta trešo daļu.

 

15. Izteikt 95. un 96.pantu šādā redakcijā:

“95.pants. Atšķirīgas attieksmes aizlieguma pārkāpšana, nosakot darba apstākļus, profesionālo apmācību vai kvalifikācijas paaugstināšanu vai paaugstinot amatā

(1) Ja darba devējs, nosakot darba apstākļus, profesionālo apmācību vai kvalifikācijas paaugstināšanu, ir pārkāpis atšķirīgas attieksmes aizliegumu, attiecīgajam darbiniekam ir tiesības prasīt šādas atšķirīgas attieksmes izbeigšanu.

(2) Ja darba devējs, nosakot darba apstākļus, profesionālo apmācību vai kvalifikācijas paaugstināšanu vai paaugstinot amatā, ir pārkāpis atšķirīgas attieksmes aizliegumu, darbiniekam ir tiesības celt prasību tiesā viena mēneša laikā no dienas, kad viņš uzzināja vai viņam vajadzēja uzzināt par atšķirīgas attieksmes aizlieguma pārkāpšanu.

96.pants. Profesionālā apmācība vai kvalifikācijas paaugstināšana

Darbiniekam, kurš, pārtraucot darbu, nosūtīts uz profesionālo apmācību vai paaugstināt kvalifikāciju, saglabā darba vietu. Izdevumus, kas saistīti ar profesionālo apmācību vai kvalifikācijas paaugstināšanu, sedz darba devējs.”

 

16. Izslēgt 100.panta otrajā daļā vārdu “sabiedriskajā”.

 

17. 103.panta pirmajā daļā:

aizstāt 2.punktā skaitļus un vārdus “1., 3. vai 5.punktā” ar skaitļiem un vārdiem “1., 3., 5. vai 7.punktā”;

izslēgt 3.punktā skaitli “7”.

 

18. Izteikt 104.panta otro daļu šādā redakcijā:

“(2) Darbinieku skaita samazināšanas gadījumā darba devējs ne vēlāk kā vienu mēnesi iepriekš paziņo Nodarbinātības valsts aģentūrai par atlaižamo darbinieku skaitu un profesiju.”

 

19. Izteikt 110.panta otro daļu šādā redakcijā: 

“(2) Darbinieku arodbiedrībai ir pienākums laikus, bet ne vēlāk kā septiņu darbdienu laikā pēc darba devēja pieprasījuma saņemšanas informēt darba devēju par savu lēmumu. Ja darbinieku arodbiedrība septiņu darbdienu laikā neinformē darba devēju par savu lēmumu, uzskatāms, ka darbinieku arodbiedrība piekrīt darba devēja uzteikumam.”

 

20. Aizstāt 134.panta otrajā daļā skaitli “16” ar skaitli “18”.

 

21. 136.pantā:

izteikt sesto daļu šādā redakcijā:

“(6) Aizliegts nodarbināt virsstundu darbā personas, kas ir jaunākas par 18 gadiem.”;

papildināt pantu ar septīto daļu šādā redakcijā:

“(7) Grūtnieci, sievieti pēcdzemdību periodā līdz vienam gadam un sievieti, kas baro bērnu ar krūti, visā barošanas laikā var nodarbināt virsstundu darbā, ja viņa devusi rakstveida piekrišanu.”

 

22. Izteikt 145.panta otro daļu šādā redakcijā:

“(2) Pārtraukumu piešķir ne vēlāk kā pēc četrām stundām no darba sākuma. Pārtraukuma ilgumu nosaka darba devējs pēc konsultēšanās ar darbinieku pārstāvjiem, taču tas nedrīkst būt īsāks par 30 minūtēm. Ievērojot darba drošības un veselības aizsardzības principus, darba koplīgumā var noteikt citu pārtraukuma piešķiršanas kārtību. Pārtraukumu neieskaita darba laikā. Ja iespējams, pusaudzim pārtraukumu piešķir, kad nostrādāta puse no viņam nolīgtā dienas darba laika.”

 

23. Papildināt 150.panta piektās daļas pirmo teikumu pēc vārda “vecumam” ar vārdiem un skaitli “vai bērns invalīds līdz 18 gadu vecumam”.

 

 

Likums Saeimā pieņemts 2006.gada 15.jūnijā.

 

 

 

 

Valsts prezidente   V.Vīķe-Freiberga

 

Rīgā 2006.gada        jūnijā