1.§. CIV Vienveida noteikumu un CIM Vienveida noteikumu 1.pantā minētie jūras un iekšzemes ūdensceļi, kuros viena pārvadājuma līguma ietvaros pārvadājumi notiek papildus pārvadājumiem pa dzelzceļu, iekļaujami divos sarakstos:

2.§. Tās Dalībvalsts dzelzceļa līnijas, kura paziņojusi par atrunu saskaņā ar CIV Vienveida noteikumu 1.panta 6.paragrāfu un CIV Vienveida noteikumu 1.panta 6.paragrāfu, iekļaujamas divos sarakstos atbilstoši šai atrunai:

3.§. Dalībvalstij jāpaziņo Ģenerālsekretāram par dzelzceļa līniju vai ūdensceļu iekļaušanu 1. un 2.paragrāfā minētajos sarakstos vai izdzēšanu no šiem sarakstiem. Ciktāl tas saista Dalībvalstis, 1.paragrāfā minētie jūras un iekšzemes ūdensceļi var tikt iekļauti sarakstos tikai ar šo valstu piekrišanu; šādu ūdensceļu izslēgšanai pietiek ar vienas šīs valsts paziņojumu.

4.§. Par jebkuru dzelzceļa līnijas vai ūdensceļa iekļaušanu vai izslēgšanu Ģenerālsekretārs paziņo visām Dalībvalstīm.

5.§. 1.paragrāfā minētie jūras un iekšzemes ūdensceļi un 2.paragrāfā minētās dzelzceļa līnijas kļūst par Konvencijas noteikumu subjektu pēc mēneša no dienas, kad Ģenerālsekretārs paziņojis par to iekļaušanu sarakstos. Šāds ūdensceļš vai dzelzceļa līnija ir Konvencijas noteikumu subjekts trīs mēnešus pēc Ģenerālsekretāra paziņojuma par izslēgšanu; tas neattiecas uz jau uzsākto pārvadājumu, kas jāpabeidz.

1.§. Organizācijas darba programma, budžets un norēķini aptver divu kalendāro gadu periodu.

2.§. Organizācija publicē vadības ziņojumu vismaz reizi divos gados.

3.§. Organizācijas kopējos izdevumus katram budžeta periodam, pamatojoties uz Ģenerālsekretāra priekšlikumiem, nosaka Administratīvā Komiteja.

1.§. Saskaņā ar 2.un 4.paragrāfu Organizācijas izdevumus, kurus nesedz citi ienākumi, sedz Dalībvalstis, attiecīgi divas piektdaļas sedz, balstoties uz Apvienoto Nāciju Organizācijas ieguldījumu sadalījumu sistēmu un trīs piektdaļas – proporcionāli saskaņā ar 24.panta 1.paragrāfu sarakstos iekļauto dzelzceļa līniju, kā arī jūras un iekšzemes ūdensceļu kopgarumam. Tomēr aprēķinos attiecībā uz jūras un iekšzemes ūdensceļiem, tiek ņemta tikai puse no attiecīgo līniju kopgaruma.

2.§. Ja Dalībvalsts ir paziņojusi par atrunu saskaņā ar CIV Vienveida noteikumu 1.panta 6.paragrāfu un CIM Vienveida noteikumu 1.panta 6.paragrāfu, 1.paragrāfā minēto iemaksu aprēķins tiek veikts šādi:

3.§. Katra Dalībvalsts sedz vismaz 0,25 procentus un ne vairāk kā 15 procentus no kopējiem ieguldījumiem.

4.§. Administratīvā Komiteja nosaka Organizācijas attiecinājumus, kuri:

3.paragrāfu piemēro mutatis mutandis. Šie nosacījumi neietekmē 4.panta 3.paragrāfu.

5.§. Dalībvalstu ieguldījums Organizācijas izdevumos tiek paredzēts priekšapmaksas formā, kas veicama divu iemaksu veidā ne vēlāk kā līdz katra budžeta gada 31.oktobrim. Priekšapmaksas apjomu nosaka, balstoties uz galīgo ieguldījumu apjomu divos iepriekšējos gados.

6.§. Nosūtot Dalībvalstīm vadības ziņojumu un atskaiti par norēķiniem, Ģenerālsekretārs paziņo galīgo ieguldījuma apjomu par diviem iepriekšējiem kalendārajiem gadiem, kā arī priekšapmaksas apjomu diviem nākamajiem gadiem.

7.§. Pēc 31.decembra Ģenerālsekretārs sniedz paziņojumu saskaņā ar 6.paragrāfu un iemaksu summām par pēdējiem diviem gadiem tiek aprēķināti procenti ar piecu procentu likmi gadā. Ja viena gada laikā pēc šī datuma Dalībvalsts nav izdarījusi iemaksas, tā zaudē balsstiesības līdz tās maksājumu saistību pilnīgai nokārtošanai. Pēc nākamo divu gadu termiņa beigām Ģenerālā Asambleja lemj, vai šīs valsts attieksme jāuzskata par vārdos neizteiktu Konvencijas denonsēšanu un, ja nepieciešams, nosaka šādas denonsācijas stāšanos spēkā.

8.§. Aprēķinātās izdarāmās iemaksas 7.paragrāfā un 41.pantā minētajos denonsēšanas gadījumos, kā arī 40.panta 4.paragrāfa b) punktā minētajos balsstiesību pagaidu zaudēšanas gadījumos paliek spēkā.

9.§. Neatmaksātās summas pēc iespējas ātri jāatlīdzina no Organizācijas resursiem.

10.§. Dalībvalsts, kura denonsējusi Konvenciju, var atkal kļūt par tās Dalībvalsti pievienošanās ceļā, paredzot, ka tā nomaksās visas pienākošās summas.

11.§. Organizācija nosaka maksas, lai segtu īpašos izdevumus, kas izriet no darbībām saskaņā ar 21.panta 3.paragrāfa j) – l) punktu. Gadījumos, kas paredzēti 21.panta 3.paragrāfa j) un k) punktā, maksas, pamatojoties uz Ģenerālsekretāra priekšlikumiem, nosaka Administratīvā Komiteja. 21.panta 3.paragrāfa l) punkta gadījumā tiek piemērots 31.panta 3.paragrāfs.

1.§. Ja saskaņā ar 14.panta 2.paragrāfa k) punktu Ģenerālā Asambleja nenolemj citādi, norēķinu auditu veic Galvenās mītnes valsts saskaņā ar šī panta noteikumiem, īpašajām Administratīvās komitejas direktīvām un atbilstoši Organizācijas Finanšu un grāmatvedības noteikumiem (15.panta 5.paragrāfa e) punkts).

2.§. Auditors pārbauda Organizācijas kontus, ieskaitot visus trasta fondus un speciālos kontus, kā viņš uzskata par nepieciešamu, lai nodrošinātu to, ka:

3.§. Vienīgi Auditors ir kompetents kopumā vai daļēji akceptēt Ģenerālsekretāra iesniegtos apliecinošos dokumentus un papilddokumentus. Ja, viņaprāt, tas ir nepieciešams, viņš var veikt pārbaudi un detalizētu auditu par jebkuru grāmatvedības ierakstu, kas attiecas kā uz finanšu transakcijām, tā uz uzkrājumiem un piegādēm.

4.§. Auditoram jebkurā laikā ir neierobežota pieeja visām virsgrāmatām, kontiem, norēķinu dokumentiem un citai informācijai, ko viņš uzskata par nepieciešamu.

5.§. Auditors nav kompetents noraidīt viena vai otra rēķina virzību, bet viņš nekavējoties vērš Ģenerālsekretāra uzmanību uz jebkuru transakciju, kuras sistemātiskums un atbilstība viņam šķiet apšaubāma, lai Ģenerālsekretārs varētu veikt nepieciešamos pasākumus.

6.§. Auditors paraksta un iesniedz apliecinājumu par finanšu atskaitēm, kurā ir šādi vārdi: “Es esmu pārbaudījis Organizācijas finanšu atskaites par finanšu gadu, kurš beidzās _______ gada 31.decembrī. Mana pārbaude sastāvēja no vispārējas grāmatvedības metožu analīzes, kā arī no grāmatvedības ierakstu un citu pierādījumu, kuri man šajos apstākļos šķita nepieciešami, pārbaudes." Šis apliecinājums atbilstoši apstākļiem norāda, ka:

7.§. Savā ziņojumā par finanšu transakcijām, auditors norāda:

Papildus tam ziņojumā var tikt minētas agrāka budžeta perioda laikā iegrāmatotās transakcijas, par kurām iegūta jauna informācija, vai transakcijas, kuras paredzēts veikt vēlāka finanšu perioda laikā un par kurām vēlams iepriekš informēt Administratīvo komiteju.

8.§. Auditors nekādā gadījumā nedrīkst savā ziņojumā iekļaut kritiku, iepriekš nedodot Ģenerālsekretāram iespēju sniegt paskaidrojumus.

9.§. Auditors informē Administratīvo komiteju un par audita laikā iegūtajiem datiem. Viņš var sniegt Ģenerālsekretāram jebkādus papildus komentārus par finanšu atskaiti, kurus viņš uzskata par piemērotiem.

10.§. Ja Auditors ir veicis pārskata auditu vai nav varējis iegūt attiecīgus palīgdokumentus, viņš atzīmē šo faktu savā apliecinājumā un ziņojumā, precizējot savu piezīmju cēloņus, kā arī sekas, kuras tādējādi ietekmējušas finanšu stāvokli un iegrāmatotās finanšu transakcijas.

1.§. Strīdi starp Dalībvalstīm, kas izriet no Konvencijas interpretācijas vai piemērošanas, kā arī strīdi starp Dalībvalstīm un Organizāciju, kas izriet no Protokola par privilēģijām un imunitātēm interpretācijas vai piemērošanas, pēc vienas strīda puses lūguma var tikt nodoti izskatīšanai šķīrējtiesā. Puses var brīvi noteikt šķīrējtiesas sastāvu un lemšanas procedūru.

2.§. Citi strīdi, kas izriet no Konvencijas un saskaņā ar 2.panta 2.paragrāfu citu Organizācijas izstrādātu konvenciju interpretācijas un piemērošanas, ja tie nav izšķirti draudzīgi vai pirms tam nodoti parastai tiesai, pēc abu pušu vienošanās var tikt nodoti izskatīšanai šķīrējtiesā. Šķīrējtiesas sastāva un lemšanas procedūras noteikšanai tiek piemēroti 29.-32.panta noteikumi.

3.§. Katra valsts, pievienojoties Konvencijai, var atrunāt sev tiesības pilnībā vai daļēji nepiemērot 1. un 2.paragrāfa noteikumus.

4.§. Katra valsts, kura saskaņā ar 3.paragrāfu izdarījusi atrunu, var to jebkurā laikā atsaukt, informējot Depozitāriju. Atrunas atsaukšana stājas spēkā pēc viena mēneša, skaitot no dienas, kad Depozitārijs paziņojis par to Dalībvalstīm.

1.§. Šķīrējtiesnešu grupu izveido un pastāvīgi atjauno Ģenerālsekretārs. Katra Dalībvalsts var izvirzīt šķīrējtiesnešu grupai divus savas valsts pilsoņus.

2.§. Šķīrējtiesu veido viens, trīs vai pieci šķīrējtiesneši saskaņā ar līgumu par lietas nodošanu izskatīšanai šķīrējtiesā. Šķīrējtiesnešus izvēlas no 1.paragrāfā minētajā grupā ietilpstošām personām. Neraugoties uz to, ja līgumā par lietas nodošanu šķīrējtiesā paredzēti pieci šķīrējtiesneši, katra puse var izvēlēties vienu šķīrējtiesnesi, kurš neietilpst grupā. Ja līgumā par lietas nodošanu šķīrējtiesā paredzēts viens vienīgs šķīrējtiesnesis, to izvēlas, savstarpēji vienojoties abām pusēm. Ja līgumā par lietas nodošanu šķīrējtiesā paredzēti trīs vai pieci šķīrējtiesneši, katra puse izvēlas attiecīgi vienu vai divus šķīrējtiesnešus, tie, savstarpēji vienojoties, ieceļ trešo vai piekto šķīrējtiesnesi, kurš pilda šķīrējtiesas priekšsēdētāja pienākumus. Ja puses nevar vienoties par vienīgo šķīrējtiesnesi vai izvēlētie šķīrējtiesneši nevar iecelt trešo vai piekto šķīrējtiesnesi, iecelšanu veic Ģenerālsekretārs.

3.§. Vienīgais šķīrējtiesnesis vai arī trešais vai piektais šķīrējtiesnesis nevar būt vienas vai otras puses valsts pilsonis, ja vien abas puses nepārstāv vienu valsti.

4.§. Trešās puses iesaistīšanās strīdā nedrīkst iespaidot šķīrējtiesas sastāvu.

1.§. Šķīrējtiesa pieņem savas darbības procedūru, ievērojot šādus noteikumus:

2.§. Šķīrējtiesnešu atalgojumu nosaka Ģenerālsekretārs.

3.§. Šķīrējtiesa savā spriedumā nosaka izmaksu un izdevumu apjomu un nolemj, kā šis apjoms un šķīrējtiesnešu atalgojums sadalāms starp pusēm.

1.§. Šķīrējtiesas darba uzsākšanai ir tāda pati nozīme attiecībā uz noilguma termiņa pārtraukšanu, kādu piemērojamo materiālo tiesību noteikumi attiecina uz sūdzības iesniegšanu parastajās tiesās.

2.§. Šķīrējtiesas spriedums katrā Dalībvalstī kļūst saistošs pēc tās valsts formalitāšu izpildes, kurā spriedums tiek realizēts. Labums, kas gūts saistībā ar spriedumu, nav pārskatāms.

1.§. Ģenerālsekretārs nekavējoties paziņo pārējām Dalībvalstīm par priekšlikumiem grozīt Konvenciju, ko tam nosūtījušas Dalībvalstis vai arī ko sagatavojis pats Ģenerālsekretārs.

2.§. Ciktāl 4.-6.paragrāfā nav noteikta cita kompetence, lēmumus par priekšlikumiem grozīt Konvenciju pieņem Ģenerālā Asambleja.

3.§. Saņemot priekšlikumu par Konvencijas grozīšanu, Ģenerālā Asambleja ar 14.panta 6.paragrāfā noteikto balsu vairākumu var nolemt, ka šis priekšlikums ir cieši saistīts ar vienu vai vairākiem Konvencijas Papildinājumu noteikumiem. Tādā gadījumā, kā arī 4.-6.paragrāfā minētajos gadījumos, Ģenerālā Asambleja ir arī tiesīga lemt par šāda Papildinājumu noteikuma vai noteikumu grozīšanu.

4.§. Attiecībā uz 3.paragrāfa pirmajā teikumā minētajiem Ģenerālās Asamblejas lēmumiem Revīzijas komiteja var lemt par priekšlikumiem grozīt šādus noteikumus:

Ja priekšlikumi par grozījumiem saskaņā ar a) līdz g) punktiem iesniegti Revīzijas komitejai, viena trešdaļa no Komitejā pārstāvētajām valstīm var pieprasīt, lai šie priekšlikumi tiktu nodoti izlemšanai Ģenerālajā Asamblejā.

5.§. Par priekšlikumiem grozīt Noteikumus par bīstamo kravu starptautiskajiem dzelzceļa pārvadājumiem (RID) lemj RID Ekspertu komiteja. Ja šādi priekšlikumi tiek iesniegti RID Ekspertu Komitejā, viena trešdaļa no Komitejā pārstāvētajām valstīm var pieprasīt, lai šie priekšlikumi tiktu nodoti izlemšanai Ģenerālajā Asamblejā.

6.§. Par priekšlikumiem grozīt APTU Vienveida noteikumu Pielikumus lemj Tehnisko ekspertu komiteja. Ja šādi priekšlikumi tiek iesniegti Tehnisko ekspertu komitejā, viena trešdaļa no Komitejā pārstāvētajām valstīm var pieprasīt, lai šie priekšlikumi tiktu nodoti izlemšanai Ģenerālajā Asamblejā.

1.§. Par Konvencijas grozījumiem, kurus pieņēmusi Ģenerālā Asambleja, Ģenerālsekretārs paziņo Dalībvalstīm.

2.§. Pašas Konvencijas grozījumi, kurus pieņēmusi Ģenerālā Asambleja, stājas spēkā visās Dalībvalstīs pēc divpadsmit mēnešiem no datuma, kad tos apstiprinājušas divas trešdaļas Dalībvalstu, izņemot valstis, kuras pirms grozījumu stāšanās spēkā paziņojušas, ka neapstiprinās šādus grozījumus.

3.§. Konvencijas Papildinājumu grozījumi, kurus pieņem Ģenerālā Asambleja, stājas spēkā visās Dalībvalstīs pēc divpadsmit mēnešiem no datuma, kad tos apstiprinājusi puse no Dalībvalstīm, kuras nav izdarījušas 42.panta 1.paragrāfa pirmajā teikumā minēto paziņojumu, izņemot valstis, kuras pirms grozījumu stāšanās spēkā paziņojušas, ka neapstiprinās šādus grozījumus, kā arī valstis, kuras izdarījušas 42.panta 1.paragrāfa pirmajā teikumā minēto paziņojumu.

4.§. Savus paziņojumus attiecībā uz Ģenerālās Asamblejas pieņemto Konvencijas grozījumu apstiprināšanu, kā arī paziņojumus par šādu grozījumu neapstiprināšanu Dalībvalstis adresē Ģenerālsekretāram. Ģenerālsekretārs par to paziņo pārējām Dalībvalstīm.

5.§. 2. un 3.paragrāfā minētais termiņš sākas dienā, kad Ģenerālsekretārs paziņojis par to, ka nosacījumi, lai grozījumi varētu stāties spēkā, ir izpildīti.

6.§. Grozījumu pieņemšanas laikā Ģenerālā Asambleja var norādīt, ka jebkura Dalībvalsts, kas būs izdarījusi 2. un 3.paragrāfā minēto paziņojumu un astoņpadsmit mēnešu laikā pēc grozījumu stāšanās spēkā nebūs tos apstiprinājusi, šī termiņa beigās pārstās būt Organizācijas Dalībvalsts.

7.§. Gadījumos, kad Ģenerālās Asamblejas lēmumi attiecas uz Konvencijas Papildinājumiem, izskatāmā Papildinājuma piemērošana no brīža, kad lēmumi stājas spēkā, tiek pilnībā atlikta attiecībā uz satiksmi ar un starp Dalībvalstīm, kuras saskaņā ar 3.paragrāfu noteiktajā termiņā ir iebildušas pret šiem lēmumiem. Par piemērošanas atlikšanu Ģenerālsekretārs paziņo Dalībvalstīm; piemērošanas atlikšana izbeidzas pēc mēneša no datuma, kad Ģenerālsekretārs paziņojis pārējām Dalībvalstīm par iebildumu atsaukšanu.

1.§. Ģenerālsekretārs paziņo Dalībvalstīm par Konvencijas grozījumiem, attiecībā uz kuriem lēmumus pieņem Komitejas.

2.§. Pašas Konvencijas grozījumi, kurus pieņēmusi Revīzijas komiteja, stājas spēkā visām Dalībvalstīm divpadsmitā mēneša pirmajā dienā pēc tā mēneša, kura laikā Ģenerālsekretārs ir paziņojis par šiem lēmumiem Dalībvalstīm. Četru mēnešu laikā pēc šī paziņojuma Dalībvalstis var iesniegt iebildumus. Grozījumi nestājas spēkā, ja saņemti iebildumi no vienas ceturtdaļas Dalībvalstu. Ja kāda Dalībvalsts četru mēnešu laikā nosūta savus iebildumus attiecībā uz Revīzijas Komitejas lēmumu un denonsē Konvenciju, denonsācija stājas spēkā tikai pēc tam, kad spēkā stājies minētais lēmums.

3.§. Konvencijas Papildinājumu grozījumi, kurus pieņēmusi Revīzijas komiteja, stājas spēkā visām Dalībvalstīm divpadsmitā mēneša pirmajā dienā pēc tā mēneša, kura laikā Ģenerālsekretārs ir paziņojis Dalībvalstīm par šiem lēmumiem. Grozījumi, kurus pieņēmusi RID Ekspertu komiteja vai Tehnisko ekspertu komiteja, stājas spēkā visām Dalībvalstīm sestā mēneša pirmajā dienā pēc tā mēneša, kura laikā Ģenerālsekretārs ir Dalībvalstīm paziņojis par šiem lēmumiem.

4.§. Četru mēnešu laikā pēc 3.paragrāfā minētā paziņojuma Dalībvalstis var iesniegt savus iebildumus. Grozījumi nestājas spēkā, ja saņemti iebildumi no vienas ceturtdaļas Dalībvalstu. Dalībvalstīs, kuru iebildumi pret lēmumu ieniegti atļautā termiņa laikā, izskatāmā Papildinājuma piemērošana no brīža, kad lēmums stājas spēkā, tiek pilnībā atlikta attiecībā uz satiksmi ar un starp šīm Dalībvalstīm. Tomēr, ja saņemti iebildumi attiecībā uz tehnisko standartu apstiprināšanu vai vienveida tehnisko noteikumu pieņemšanu, ar lēmumu stāšanās spēkā brīdi tiek atlikta tikai tā standarta vai noteikuma piemērošana, kas saistīts ar satiksmi ar un starp attiecīgajām Dalībvalstīm; tas pats attiecas arī uz daļējiem iebildumiem.

5.§. Par 4.paragrāfā minēto piemērošanas atlikšanu Ģenerālsekretārs paziņo Dalībvalstīm; piemērošanas atlikšana beidzas pēc mēneša no datuma, kad Ģenerālsekretārs paziņojis pārējām Dalībvalstīm par iebildumu atsaukšanu.

6.§. Nosakot 2. un 4.paragrāfā minēto iebildumu skaitu, Dalībvalstis,

1.§. Ģenerālsekretārs pilda šīs Konvencijas Depozitārija funkcijas. Depozitārija funkcijas ir tādas, kādas tās noteiktas 1969.gada 23.maija Vīnes konvencijas par starptautisko līgumu tiesībām VII daļā.

2.§. Strīda gadījumā starp Dalībvalsti un Depozitāriju attiecībā uz tā veiktajām funkcijām, Depozitārijs vai attiecīgā Dalībvalsts par to informē citas Dalībvalstis vai, ja tas ir pieņemams, iesniedz strīdu izšķiršanai Administratīvajā komitejā.

1.§. Konvencijai var pievienoties jebkura valsts, kuras teritorijā darbojas dzelzceļa infrastruktūra.

2.§. Valstij, kura vēlas pievienoties Konvencijai, jānosūta Depozitārijam iesniegums. Depozitārijs par to paziņo Dalībvalstīm.

3.§. Iesniegums uzskatāms par akceptētu pēc trīs mēnešiem no 2.paragrāfā minētā paziņojuma datuma, ja piecas Dalībvalstis nav izteikušas Depozitārijam savus iebildumus. Depozitārijs nekavējoties informē attiecīgi iesniedzējvalsti un Dalībvalstis. Pievienošanās stājas spēkā trešā mēneša pirmajā dienā, kas seko tam mēnesim, kura laikā ir veikts paziņojums.

4.§. Ja 3.paragrāfā minētajā termiņā vismaz piecas Dalībvalstis ir izteikušas savus iebildumus, iesniegums par pievienošanos jānodod izlemšanai Ģenerālajā Asamblejā.

5.§. Saskaņā ar 42.pantu jebkura pievienošanās Konvencijai var attiekties tikai uz to Konvencijas tekstu, kas ir spēkā dienā, kad stājas spēkā pievienošanās.

1.§. Konvencijai var pievienoties tās reģionālās ekonomiskās integrācijas organizācijas, kuru kompetencē ir savu tās dalībvalstīm saistošu normatīvo aktu pieņemšana, kas skar šīs Konvencijas aptvertos tematus, un kuru dalībnieces ir viena vai vairākas Dalībvalstis. Šādas pievienošanās nosacījumi tiek noteikti Organizācijas un reģionālās organizācijas līgumā.

2.§. Reģionālā organizācija var izmantot tās pašas tiesības, kādas, pamatojoties uz Konvenciju, attiecas uz šīs organizācijas dalībvalstīm un tādā mērā, ciktāl tās aptver tematus, kuros organizācija ir kompetenta. Tas attiecas arī uz Dalībvalstu saistībām saskaņā ar Konvenciju, izņemot 26.pantā minētās finanšu saistības.

3.§. Kas attiecas uz tiesībām balsot un tiesībām iebilst, ko nosaka 35.panta 2. un 4.paragrāfs, reģionālajai organizācijai ir tik balsu, cik to ir tās dalībvalstīm, kas ir arī Organizācijas Dalībvalstis. Tās var izmantot savas tiesības, īpaši tiesības balsot tikai tiktāl, ciktāl tas ir saskaņā ar 2.paragrāfu. Reģionālā organizācija nevar izmantot tiesības balsot saistībā ar IV sadaļu.

4.§. Attiecībā uz pievienošanās ilgumu 41.pants tiek piemērots mutatis mutandis.

1.§. Jebkura valsts, kuras teritorijā darbojas dzelzceļa infrastruktūra, var kļūt par Organizācijas asociēto Dalībvalsti. 32.panta 2.-5.paragrāfs tiek piemērots mutatis mutandis.

2.§. Asociētā Dalībvalsts var piedalīties 13.panta 1.paragrāfa a) un c) līdz f) punktā minēto vadošo orgānu darbā tikai padomdevēja statusā. Asociētā Dalībvalsts nevar kļūt par Administratīvās komitejas locekli. Saskaņā ar 26.panta 3.paragrāfu asociētā Dalībvalsts piedalās Oraganizācijas izdevumu segšanā ar savu ieguldījumu 0.25 procentu apmērā no visiem ieguldījumiem.

3.§. Attiecībā uz pievienošanās ilgumu 41.pants tiek piemērots mutatis mutandis.

1.§. Dalībvalsts var lūgt uz laiku pārtraukt tās dalību Organizācijā bez Konvencijas denonsēšanas gadījumā, ja tās teritorijā no šīs Dalībvalsts neatkarīgu apstākļu rezultātā vairs nenotiek starptautiska dzelzceļa satiksme.

2.§. Iesniegumu uz laiku pārtraukt dalību izskata Administratīvā komiteja. Iesniegums jānodod Ģenerālsekretāram vismaz trīs mēnešus pirms Komitejas sesijas sākuma.

3.§. Dalības pārtraukšana uz laiku stājas spēkā mēneša pirmajā dienā, pēc tā mēneša, kura laikā Ģenerālsekretārs paziņojis par Administratīvās Komitejas lēmumu. Dalības pārtraukšana beidzas ar Dalībvalsts paziņojumu par starptautiskās dzelzceļa satiksmes atjaunošanu tās teritorijā. Ģenerālsekretārs par to nekavējoties paziņo pārējām Dalībvalstīm.

4.§. Dalības pārtraukšana uz laiku nozīmē, ka Dalībvalsts uz laiku:

1.§. Konvenciju var denonsēt jebkurā laikā.

2.§. Jebkurai Dalībvalstij, kas vēlas denonsēt Konvenciju, par to jāinformē Depozitārijs. Denonsācija stājas spēkā nākamā gada 31.decembrī.

1.§. Jebkura Dalībvalsts jebkurā laikā var paziņot, ka tā pilnībā nepiemēro kādu konkrētu Konvencijas Papildinājumu. Turklāt atrunas, kā arī paziņojumi par pašas Konvencijas vai tās Papildinājumu konkrētu noteikumu nepiemērošanu ir pieļaujami tikai tad, ja šādas atrunas un paziņojumus īpaši paredz paši noteikumi.

2.§. Atrunas un paziņojumi jāiesniedz Depozitārijam. Tie sāk darboties brīdī, kad attiecīgajai Dalībvalstij stājas spēkā Konvencija. Jebkurš paziņojums, kas izdarīts pēc Konvencijas stāšanās spēkā, sāk darboties tā gada 31.decembrī, kas seko gadam, kad izdarīts paziņojums. Depozitārijs par to paziņo Dalībvalstīm.

1.§. Ģenerālā Asambleja var lemt par Organizācijas likvidēšanu un iespējamu tās attiecinājumu nodošanu citai starpvaldību organizācijai, izstrādājot ar šo organizāciju, ja nepieciešams, attiecinājumu nodošanas nosacījumus.

2.§. Organizācijas likvidēšanas gadījumā tās aktīvi jāsadala starp tām Dalībvalstīm, kuras bez pārtraukuma ir bijušas Organizācijas dalībvalstis piecu kalendāro gadu laikā pirms gada, kad tika pieņemts 1.paragrāfā minētais lēmums, proporcionāli to vidējai ieguldījumu procenta likmei Organizācijas izdevumos iepriekšējo piecu gadu laikā.

1.§. Konvencija ir sastādīta angļu, franču un vācu valodā. Atšķirību gadījumā izšķirošais ir franču teksts.

2.§. Pēc vienas iesaistītās valsts ierosinājuma Organizācija izdod Konvencijas oficiālu tulkojumu kādā citā valodā, ja kāda no šīm valodām ir oficiālā valoda vismaz divās Dalībvalstīs. Šie tulkojumi jāsagatavo sadarbībā ar iesaistīto valstu kompetentiem dienestiem.

1.§. Savas oficiālās darbības ietvaros Organizācija bauda juridisko un izpildimunitāti, izņemot:

2.§. Organizācijas īpašums un citi aktīvi, lai kur tie atrastos, ir neaizskarami pret jebkāda veida rekvizīciju, konfiskāciju, sekvestrāciju vai kāda cita veida atsavināšanu vai apķīlāšanu, izņemot gadījumus, kad tas kļūst nepieciešams kā pagaidu līdzeklis negadījumu novēršanai, kuros iesaistīti automobiļi, kas pieder Organizācijai vai tiek vadīti ar tās pilnvarojumu, vai pēc pieprasījumiem, kas saistīti ar šādiem negadījumiem.

1.§. Ievērojot tās oficiālo darbību, Organizācija, tās īpašums un ienākumi katrā Dalībvalstī tiek atbrīvoti no tiešajiem nodokļiem. Ja tiek veikti vai izmantoti ļoti vērtīgi un Organizācijas oficiālās darbības ietvaros nepieciešami pirkumi vai pakalpojumi un ja šādu pirkumu vai pakalpojumu cenā ir iekļauti nodokļi vai nodevas, Dalībvalstīm, ja tas iespējams, ir jāveic attiecīgi pasākumi, piešķirot šādu nodokļu vai nodevu atbrīvojumus vai atlīdzinot to summas.

2.§. Atbrīvojums netiek piešķirts attiecībā uz tiem nodokļiem vai maksām, kuras nav nekas cits kā vien samaksa par sniegtajiem pakalpojumiem.

3.§. Preces, kas iegūtas saskaņā ar 1.paragrāfu, nevar tikt pārdotas vai atdotas vai arī lietotas citādi kā saskaņā ar noteikumiem, ko paredzējusi Dalībvalsts, kura piekritusi atbrīvojumam.

4.pants

Atbrīvojums no nodevām un nodokļiem

1.§. Preces, kuras Organizācija importē vai eksportē un kuras ir nepieciešamas tās oficiālās darbības veikšanai, tiek atbrīvotas no nodevām un nodokļiem, ar kuriem tiek aplikts imports vai eksports.

2.§. Saskaņā ar šo pantu nekāds atbrīvojums netiek piešķirts importētām vai iegādātām precēm vai piedāvātiem pakalpojumiem, kas paredzēti Organizācijas štata darbinieku personīgajam labumam.

3.§. 3.panta 3.paragrāfs tiek piemērots mutatis mutandis attiecībā uz precēm, kas importētas saskaņā ar 1.paragrāfu.

1.§. Šajā Protokolā minētās privilēģijas un imunitātes ir ieviestas vienīgi ar nolūku jebkuros apstākļos nodrošināt netraucētu Organizācijas darbību un ar to saistīto personu pilnīgu neatkarību. Kompetentās institūcijas atsauc jebkura veida imunitāti visos tajos gadījumos, kad, tai saglabājoties, var tikt traucēts tiesas darbs un kur tā var tikt atsaukta, netraucējot tās ieviešanas mērķa sasniegšanu.

2.§. Kompetentās institūcijas atbilstoši 1.paragrāfā minētajam ir:

1.§. Nekas šajā Protokolā neapšauba katras Dalībvalsts tiesības veikt jebkurus nepieciešamos pasākumus tās sabiedrības drošības interesēs.

2.§. Organizācija vienmēr sadarbojas ar Dalībvalstu kompetentajām institūcijām nolūkā sekmēt pienācīgu tiesas spriešanu, nodrošināt Dalībvalstu attiecīgo likumu un normatīvu ievērošanu un novērst jebkādu šajā Protokolā minēto privilēģiju un imunitāšu ļaunprātīgu izmantošanu.

1.§. Šie Vienveida noteikumi attiecas uz visiem pasažieru dzelzceļa pārvadājuma līgumiem, par maksu vai bezmaksas, ja brauciena sākuma vieta un galapunkts atrodas divās dažādās Dalībvalstīs, neatkarīgi no pārvadājuma līguma pušu juridiskās vai faktiskās adreses un nacionālās piederības.

2.§. Vienveida noteikumi tiek piemēroti gadījumos, kad starptautiskie pārvadājumi, par kuriem tiek slēgts līgums, ietver dzelzceļa vai iekšzemes ūdensceļu pārvadājumus Dalībvalsts iekšējā satiksmē papildus pārrobežu dzelzceļa pārvadājumiem.

3.§. Gadījumos, kad starptautiskie pārvadājumi, par kuriem tiek slēgts pārvadājumu līgums, ietver pārvadājumus pa jūru vai pārrobežu pārvadājumus iekšzemes ūdensceļos papildus dzelzceļa pārvadājumiem, šie Vienveida noteikumi tiek piemēroti, ja pārvadājums pa jūru vai iekšzemes ūdensceļiem notiek ūdensceļos, kas iekļauti Konvencijas 24.panta 1.paragrāfā minētajos sarakstos.

4.§. Ciktāl tas attiecas uz pārvadātāja atbildību pasažieru nāves vai ievainojuma gadījumā, Vienveida noteikumi attiecas arī uz nosūtāmo kravu pavadošām personām, kuru pārvadāšana tiek īstenota saskaņā ar CIM Vienveida noteikumiem.

5.§. Vienveida noteikumi neattiecas uz pārvadājumiem, kuri tiek veikti starp stacijām, kas atrodas kaimiņvalstu teritorijās, ja staciju infrastruktūru pārvalda viens vai vairāki pārvaldītāji tikai no vienas no šīm valstīm.

6.§. Jebkura valsts, kas pievienojusies konvencijai par pasažieru tiešajiem starptautiskajiem dzelzceļa pārvadājumiem, kas salīdzināma ar šiem Vienveida noteikumiem, var, iesniedzot pieteikumu par pievienošanos Konvencijai, paziņot, ka tā piemēros šos Vienveida noteikumus tikai gadījumos, kad pārvadājums tiek veikts konkrētā dzelzceļa infrastruktūras daļā tās teritorijā, kas tiek precīzi definēta un ir saistīta ar Dalībvalsts dzelzceļa infrastruktūru. Gadījumos, kad valsts ir sniegusi minēto paziņojumu, šie Vienveida noteikumi tiek piemēroti tikai gadījumā, kad:

7.§. Valsts, kura ir izdarījusi atrunu saskaņā ar 6.paragrāfu, var jebkurā laikā to atsaukt, paziņojot par to Depozitārijam. Atrunas atsaukums stājas spēkā pēc viena mēneša, skaitot no dienas, kad Depozitārijs par to paziņojis Dalībvalstīm. Paziņojums zaudē savu spēku, ja 6.paragrāfa pirmajā teikumā minētā konvencija pārstāj būt spēkā šajā valstī.

1.§. Katra valsts jebkurā laikā var paziņot, ka tā neattiecinās uz pasažieriem, kas iesaistīti negadījumos tās teritorijā, noteikumu kopumu, kas attiecas uz pārvadātāja atbildību pasažieru bojāejas un personiska ievainojuma gadījumā, ja šie pasažieri ir šīs valsts pilsoņi vai ja to pastāvīgā dzīvesvieta atrodas šajā valstī.

2.§. Valsts, kura saskaņā ar 1.paragrāfu ir izdarījusi paziņojumu, var jebkurā laikā to atsaukt, paziņojot par to Depozitārijam. Paziņojuma atsaukums stājas spēkā pēc viena mēneša, skaitot no dienas, kad Depozitārijs par to paziņojis Dalībvalstīm.

Vienveida noteikumos termins:

1.§. Dalībvalstis var noslēgt vienošanos, kas paredz Vienveida noteikumu nepiemērošanu attiecībā uz pārvadājumiem vienīgi starp divām stacijām jebkurā robežas pusē, ja starp tām nav nevienas citas stacijas.

2.§. Pārvadājumos starp divām Dalībvalstīm, kuri šķērso tādas valsts teritoriju, kura nav Dalībvalsts, iesaistītās valstis drīkst noslēgt vienošanos, kas satur no Vienveida noteikumiem atšķirīgus nosacījumus.

3.§. Saskaņā ar citiem starptautisko publisko tiesību noteikumiem divas vai vairākas Dalībvalstis var savā starpā vienoties par noteikumiem, kas obligāti pārvadātājiem, veicot pasažieru, bagāžas, dzīvnieku un transportlīdzekļu pārvadājumus starp šīm valstīm.

4.§. Par 1.-3.paragrāfā minētajām vienošanām, kā arī to stāšanos spēkā, jāpaziņo Starptautisko dzelzceļa pārvadājumu starpvaldību organizācijai. Organizācijas Ģenerālsekretārs par to paziņo Dalībvalstīm un ieinteresētajiem uzņēmējiem.

1.§. Saskaņā ar pārvadājuma līgumu pārvadātājs uzņemas pārvest pasažieri, kā arī, ja nepieciešams, bagāžu un transportlīdzekļus uz galastaciju un nogādāt bagāžu un transportlīdzekļus galastacijā.

2.§. Pārvadājuma līgumu apstiprina ar vienu vai vairākām pasažierim izdotām biļetēm. Tomēr, saskaņā ar 9.pantu biļetes neesamība, nepareizums vai nozaudēšana neietekmē līguma esamību vai derīgumu, kas paliek saskaņā ar šiem Vienveida noteikumiem.

3.§. Biļete kalpo kā ticams pierādījums pārvadājuma līguma noslēgšanai un saturam.

1.§. Vispārējie pārvadāšanas noteikumi nosaka biļešu veidu un saturu, kā arī valodu un rakstu zīmes, kuras tiek izmantotas to sastādīšanā un drukāšanā.

2.§. Biļetēs jānorāda vismaz:

3.§. Saņemot biļeti, pasažierim jāpārliecinās, ka tā izdota atbilstoši viņa norādēm.

4.§. Biļete ir nododama citam, ja vien tā nav izdota uz pasažiera vārda un ja brauciens nav sācies.

5.§. Biļeti var sastādīt elektroniskā datu reģistrēšanas veidā, ko var pārveidot skaidrās rakstu zīmēs. Procedūrai, kas tiek izmantota datu reģistrēšanai un apstrādei, jābūt līdzvērtīgai no funkcionālā viedokļa, īpaši, ciktāl tas attiecas uz biļetes pierādījuma vērtību, ko sniedz šie dati.

1.§. Saskaņā ar līgumu, kas noslēgts starp pasažieri un pārvadātāju, braukšanas maksa jāapmaksā avansā.

2.§. Vispārējie pārvadāšanas noteikumi nosaka, kādos gadījumos braukšanas maksa var tikt atmaksāta.

1.§. Pasažierim no viņa brauciena sākuma jābūt derīgai biļetei un pēc pieprasījuma tā jāuzrāda biļešu kontrolierim. Vispārējie pārvadāšanas noteikumi var paredzēt:

2.§. Vispārējie pārvadāšanas noteikumi var paredzēt, ka pasažieriem, kuri:

var atteikt braucienu vai arī tiem var pieprasīt pārtraukt to. Šādiem pasažieriem nav tiesību saņemt atpakaļ braukšanas maksu vai citu maksu, ko tie ir maksājuši par reģistrētās bagāžas pārvadāšanu.

1.§. Saskaņā ar Vispārējiem pārvadāšanas noteikumiem pasažieris var ņemt līdzi braucienā priekšmetus, kas ir viegli pārnēsājami (rokas bagāžu), kā arī dzīvus dzīvniekus. Turklāt saskaņā ar Vispārējo pārvadāšanas noteikumu speciālajiem noteikumiem braucienā var ņemt līdzi pārnēsāšanai neērtus priekšmetus. Priekšmeti un dzīvnieki, kas var traucēt vai radīt neērtības citiem pasažieriem vai radīt bojājumus, rokas bagāžā nav iekļaujami.

2.§. Priekšmetus un dzīvniekus pasažieri nodod reģistrētā bagāžā saskaņā ar Vispārējiem pārvadāšanas noteikumiem.

3.§. Gadījumos, kad tiek pārvadāti pasažieri, saskaņā ar Vispārējo pārvadāšanas noteikumu speciālajiem noteikumiem pārvadātājs var atļaut transportlīdzekļu pārvadāšanu.

4.§. Veicot saskaņā ar šo pantu bīstamu priekšmetu dzelzceļa pārvadājumus rokas bagāžā, reģistrētā bagāžā, kā arī uz transportlīdzekļiem vai tajos, jāpilda “Noteikumu par bīstamo kravu starptautiskajiem dzelzceļa pārvadājumiem” (RID) prasības.

1.§. Ja ir pietiekams iemesls aizdomām par iespējamu pārvadāšanas nosacījumu neievērošanu, pārvadātājam ir tiesības pārbaudīt priekšmetu (rokas bagāžā, reģistrētā bagāžā un transportlīdzekļos, ieskaitot to kravu) un dzīvnieku atbilstību pārvadāšanas noteikumiem, ja vien tās valsts likumi un noteikumi, kurā paredzēts veikt šo pārbaudi, neaizliedz šādas pārbaudes. Pasažieris jāuzaicina piedalīties pārbaudē. Ja pasažieris neparādās vai nav sasniedzams, pārvadātājam jāpieaicina divi neatkarīgi liecinieki.

2.§. Ja pārbaudes laikā atklājas, ka pārvadāšanas nosacījumi nav ievēroti, pārvadātājs var prasīt pasažierim segt ar pārbaudi saistītos izdevumus.

Pasažieris pats atbild par līdzpaņemto rokas bagāžu un dzīvniekiem.

1.§. Saskaņā ar noslēgtā līguma noteikumiem reģistrētās bagāžas nosūtīšanu veic, pamatojoties uz pasažierim izsniegto reģistrācijas kvīti.

2.§. Saskaņā ar 22.pantu reģistrācijas kvīts neesamība, nepareizība vai nozaudēšana nedrīkst ietekmēt ar reģistrētās bagāžas nosūtīšanu saistīto līgumu esamību vai likumību, kas tiem paliek saskaņā ar šiem Vienveida noteikumiem.

3.§. Reģistrācijas kvīts kalpo kā ticams pierādījums bagāžas reģistrēšanai un tās pārvadāšanas nosacījumiem.

4.§. Ja netiek pierādīts pretējais, jāpieņem, ka brīdī, kad pārvadātājs pieņēma reģistrēto bagāžu, tā acīmredzami bija labā kārtībā, un bagāžas atsevišķo vienību skaits un masa sakrita ar to, kas norādīts reģistrācijas kvītī.

1.§. Vispārējie pārvadāšanas noteikumi nosaka bagāžas reģistrācijas kvīts formu un saturu, kā arī valodu un rakstu zīmes, kuras izmantojamas to sastādīšanā un drukāšanā. 7.panta 5.paragrāfs tiek piemērots mutatis mutandis.

2.§. Reģistrācijas kvītī jānorāda vismaz šādas ziņas:

3.§. Saņemot bagāžas reģistrācijas kvīti, pasažierim jāpārliecinās, ka tā sastādīta atbilstoši viņa norādēm.

1.§. Izņemot gadījumus, kad Vispārējie pārvadāšanas noteikumi paredz citādi, bagāža tiek reģistrēta tikai pēc biļetes uzrādīšanas, kas derīga vismaz tik ilgi, līdz bagāža nonāk galapunktā. Citos gadījumos bagāžas reģistrēšana tiek veikta saskaņā ar noteikumiem, kas ir spēkā vietā, kur notiek nosūtīšana.

2.§. Ja Vispārējie pārvadāšanas noteikumi paredz, ka bagāža var tikt pieņemta pārvadāšanai bez biļetes uzrādīšanas, Vienveida noteikumu prasības, kas nosaka pasažiera tiesības un pienākumus attiecībā uz viņa reģistrēto bagāžu, tiek piemērots mutatis mutandis reģistrētās bagāžas nosūtītājam.

3.§. Pārvadātājs var nosūtīt bagāžu ar citu vilcienu vai izmantojot citu transporta veidu un pa citu maršrutu nekā tas, ko veic pasažieris.

1.§. Ja apstākļi atļauj un ja netiek pārkāptas muitas vai citas administratīvās iestādes prasības, pasažieris var pieprasīt nogādāt bagāžu atpakaļ nosūtīšanas vietā pret bagāžas reģistrācijas kvīti un, ja tā paredz Vispārējie pārvadāšanas noteikumi, uzrādot biļeti.

2.§. Vispārējie pārvadāšanas noteikumi var ietvert citus noteikumus attiecībā uz tiesībām atteikties no reģistrētas bagāžas īpašos galastaciju maiņas gadījumos un attiecībā uz iespējamām finansiālām sekām, kas var rasties pasažierim.

1.§. Reģistrētā bagāža tiek izsniegta pret bagāžas reģistrācijas kvīti, un attiecīgā gadījumā – pēc summu nomaksas, kas iekasējamas par piegādi. Pārvadātājam ir tiesības, bet ne pienākums pārliecināties, ka kvīts uzrādītājam ir tiesības sūtījumu saņemt.

2.§. Uzskatāms, ka veikta izsniegšana bagāžas reģistrācijas kvīts uzrādītājam, ja saskaņā ar galastacijā spēkā esošajiem noteikumiem:

3.§. Bagāžas reģistrācijas kvīts uzrādītājs var pieprasīt bagāžas nogādāšanu galastacijā, tiklīdz ir pagājis norunātais laiks vai attiecīgajos gadījumos – muitas un citu administratīvo iestāžu formalitāšu kārtošanai nepieciešamais laiks.

4.§. Ja netiek uzrādīta bagāžas reģistrācijas kvīts, pārvadātāja pienākums ir izsniegt bagāžu tikai tai personai, kas pierāda savas tiesības uz to. Ja sniegtais pierādījums šķiet nepietiekams, pārvadātājs var pieprasīt drošības naudu.

5.§. Bagāža tiek izsniegta stacijā, līdz kurai tā tika reģistrēta.

6.§. Kvīts uzrādītājs, kura bagāža nav izsniegta, var pieprasīt, lai kvītī tiktu atzīmēts datums un laiks, kad viņš pieprasījis sūtījumu atbilstoši 3.paragrāfam.

7.§. Pilnvarotā persona var atteikties pieņemt bagāžu, ja pārvadātājs nepilda viņa prasību veikt reģistrētās bagāžas pārbaudi, lai konstatētu iespējamo bojājumu.

8.§. Visos citos gadījumos bagāžas izsniegšana notiek saskaņā ar galastacijā spēkā esošiem noteikumiem.

1.§. Līgumsaistības attiecībā uz transportlīdzekļu pārvadāšanu atspoguļo pārvadāšanas kvīts, kas tiek izsniegta pasažierim. Pārvadāšanas kvīts var tikt apvienota ar pasažiera biļeti.

2.§. Īpašie noteikumi par transportlīdzekļu pārvadāšanu, kas ietilpst Vispārējos pārvadāšanas noteikumos, nosaka pārvadāšanas kvīts formu un saturu, kā arī valodu un rakstu zīmes, kuras jāizmanto tās sastādīšanā un drukāšanā. 7.panta 5.paragrāfu piemēro mutatis mutandis.

3.§. Pārvadāšanas kvītī jānorāda vismaz šādas ziņas:

4.§. Saņemot pārvadāšanas kvīti, pasažierim jāpārliecinās, ka tā sastādīta atbilstoši viņa norādēm.

1.§. Pārvadātājs ir atbildīgs par zaudējumu vai kaitējumu, ko izsaukusi pasažiera bojāeja, personisks ievainojums vai jebkurš fizisks vai garīgs pāridarījums, ko izraisījis negadījums dzelzceļa darbības dēļ un kas noticis, pasažierim atrodoties jebkurā transportlīdzeklī, kas izmanto dzelzceļa infrastruktūru, iekāpjot vai izkāpjot no tā.

2.§. Pārvadātājs tiek atbrīvots no atbildības:

3.§. Ja negadījums radies trešās puses rīcības rezultātā un ja, neskatoties uz to, pārvadātājs netiek pilnībā atbrīvots no atbildības atbilstoši 2.paragrāfa c) punktam, tas ir pilnīgi atbildīgs šo Vienveida noteikumu ietvaros, tomēr nekādā mērā nekaitējot pārvadātāja tiesībām uz regresa prasību pret trešo pusi.

4.§. Šie Vienveida noteikumi neattiecas uz atbildību, kāda pārvadātājam var būt gadījumos, kas nav paredzēti 1.paragrāfā.

5.§. Ja pārvadājumu, ko nosaka atsevišķs pārvadājuma līgums, veic secīgi pārvadātāji, pārvadātājs, kuram s askaņā ar pārvadājuma līgumu ir pienākums veikt pārvadāšanu pa maršrutu, kurā noticis negadījums, ir atbildīgs pasažieru bojāejas vai personisko ievainojumu gadījumā. Ja šo pakalpojumu nav veicis pārvadātājs, bet gan pārvadātāja aizstājējs, abi pārvadātāji ir atbildīgi kopīgi un atsevišķi saskaņā ar šiem Vienveida noteikumiem.

1.§. Pasažiera nāves gadījumā kompensācijas ietver:

2.§. Ja līdz ar pasažiera nāvi personas, kuras viņam bija vai nākotnē būtu juridisks pienākums uzturēt, ir zaudējušas atbalstu, arī šādām personām jāpiešķir atlīdzība par zaudējumu. Tiesības uz kompensāciju personām, kuras pasažieris uzturēja bez juridiskajām saistībām, nosaka nacionālie likumi.

1.§. 27.panta 2.paragrāfā un 28.panta b) punktā noteiktās kompensācijas tiek piešķirtas vienreizējas izmaksas veidā. Taču, ja nacionālie likumi pieļauj ikgadējas izmaksas, tās šādā formā tiek piešķirtas, ja to pieprasa ievainotie pasažieri vai personas, kurām ir uz to tiesības atbilstoši 27.panta 2.paragrāfam.

2.§. Kompensācijas apjomu, ko piešķir saskaņā ar 1.paragrāfu, nosaka atbilstoši nacionālajiem likumiem. Taču Vienveida noteikumu nolūkiem augšējais limits vienam pasažierim tiek noteikts 175 000 norēķinu vienību apjomā vienreizējai izmaksai vai ikgadējām izmaksām, kas atbilst šai summai, ja nacionālajos likumos paredzētais augšējais limits ir mazāks par šo summu.

1.§. Saskaņā ar 2.paragrāfu noteikumi attiecībā uz pārvadātāja atbildību pasažiera bojāejas vai personiska ievainojuma gadījumā nav attiecināmi uz zaudējumiem vai kaitējumu, kas radies maršruta posmā, kurš saskaņā ar pārvadājuma līgumu netika veikts pa dzelzceļu.

2.§. Tomēr gadījumos, kad dzelzceļa transportlīdzekļi tiek pārvadāti ar prāmi, noteikumi attiecībā uz atbildību pasažiera bojāejas vai personiska ievainojuma gadījumā attiecināmi uz 26.panta 1.paragrāfā un 33.panta 1.paragrāfā minēto zaudējumu vai kaitējumu, ko izraisījis negadījums dzelzceļa darbības dēļ un kas noticis, pasažierim atrodoties minētajā transportlīdzeklī, iekāpjot vai izkāpjot no tā.

3.§. Ja īpašu apstākļu dēļ dzelzceļa darbība tiek uz laiku pārtraukta un pasažieri tiek vesti, izmantojot citu transporta veidu, pārvadātājs ir atbildīgs saskaņā ar šiem Vienveida noteikumiem.

1.§. Pārvadātājs ir atbildīgs par pasažiera zaudējumu vai kaitējumu, kas izriet no tā, ka vilciena atcelšanas, kavēšanās vai nokavētas pārsēšanās gadījumā viņš nevar turpināt savu braucienu tajā pašā dienā vai konkrētos apstākļos brauciena turpināšana tajā pašā dienā nav ieteicama. Kompensācijas ietver saprātīgus uzturēšanās izdevumus, kā arī saprātīgus izdevumus, kas saistīti ar to personu informēšanu, kuri sagaida pasažieri.

2.§. Pārvadātājs tiek atbrīvots no atbildības, ja vilciena atcelšana, kavēšanās vai nokavēta pārsēšanās radusies vienā no šādiem gadījumiem:

3.§. Nacionālie likumi nosaka, vai un cik lielā mērā pārvadātājs maksā kompensācijas par citiem zaudējumiem, kas nav paredzēti 1.paragrāfā. Šis nosacījums nedrīkst ietekmēt 44.panta piemērošanu.

1.§. Pasažiera bojāejas vai personiska ievainojuma gadījumā pārvadātājs ir atbildīgs arī par zaudējumiem vai kaitējumu, ko izsaukusi priekšmetu, kuri šādā negadījumā cietušajam pasažierim bija mugurā vai viņam līdzi kā rokas bagāža, pilnīga vai daļēja pazaudēšana vai sabojāšana; tas attiecas arī uz dzīvniekiem, kas bija pasažierim līdzi. 26.pantu piemēro mutatis mutandis.

2.§. Tomēr pārvadātājs nav atbildīgs par priekšmetu, rokas bagāžas un dzīvnieku, kuru uzraudzība saskaņā ar 15.pantu ir pasažiera pienākums, pilnīgu vai daļēju pazaudēšanu vai sabojāšanu, ja tas nav noticis pārvadātāja vainas dēļ. Citi IV sadaļas panti, izņemot 51.pantu, un VI sadaļa šajā gadījumā netiek piemēroti.

1.§. Pārvadātājs ir atbildīgs par zaudējumu vai kaitējumu, kas radies reģistrētās bagāžas pilnīgas vai daļējas nozaudēšanas vai sabojāšanas rezultātā laikā starp tās pieņemšanu pārvadāšanai un tās faktisko piegādi, kā arī par to, kas radies piegādes aizkavēšanas gadījumā.

2.§. Pārvadātājs tiek atbrīvots no šādas atbildības, ja zaudējums, kaitējums vai aizkavēta piegāde notikusi pasažiera vainas dēļ, viņa rīkojuma rezultātā, kas izslēdz pārvadātāja vainu, reģistrētajai bagāžai piemītoša defekta dēļ vai arī sakarā ar apstākļiem, no kuriem pārvadātājs nevarēja izvairīties un kuru sekas tas nebija spējīgs paredzēt.

3.§. Pārvadātājs tiek atbrīvots no šādas atbildības, ja zaudējumu vai kaitējumu izraisa īpaši riska faktori, kas piemīt vienam vai vairākiem šādiem apstākļiem:

1.§. Pārvadātāja pienākums ir pierādīt to, ka zaudējumu, kaitējumu vai aizkavētu piegādi izraisījis kāds no 36.panta 2.paragrāfā minētajiem iemesliem.

2.§. Ja, ievērojot apstākļus kādā atsevišķā gadījumā, pārvadātājs atklāj, ka zaudējums vai kaitējums radies dēļ viena vai vairākiem 36.panta 3.paragrāfā minētajiem riska faktoriem, tiek pieņemts, ka tas tā ir bijis. Tomēr pilnvarotajam saņēmējam ir tiesības pierādīt, ka zaudējums vai kaitējums pilnībā vai daļēji nav attiecināms uz šiem riskiem.

1.§. Gadījumos, kad pārvadātājs pārvadāšanas veikšanu pilnībā vai daļēji uzticējis pārvadātāja aizvietotājam, ievērojot vai neievērojot pārvadājuma līgumā noteiktās viņa tiesības to darīt, pārvadātājs tomēr saglabā savu atbildību attiecībā uz visu pārvadājumu.

2.§. Viss, kas Vienveida noteikumos attiecas uz pārvadātāja atbildību, attiecināms arī uz pārvadātāja aizvietotāja atbildību viņa veiktajā pārvadājuma daļā. 48. un 52.pants tiek piemērots, ja tiek ierosināta lieta pret darbiniekiem vai citām personām, kuru pakalpojumus, veicot pārvadājumu, izmantojis pārvadātāja vietnieks.

3.§. Jebkāda veida īpaša vienošanās, kas paredz pārvadātājam uzņemties Vienveida noteikumos neparedzētus pienākumus vai atteikties no tiesībām, kas tam piešķirtas saskaņā ar Vienveida noteikumiem, nav spēkā attiecībā uz pārvadātāja aizvietotāju, kurš nav tam skaidri un rakstiski piekritis. Neatkarīgi no tā, vai pārvadātāja vietnieks ir vai nav pieņēmis šādu vienošanos, pārvadātājam paliek saistoši gan pienākumi, gan atteikšanās no tiesībām, kas radušies šādas īpašas vienošanās rezultātā.

4.§. Gadījumos, kad un ciktāl abi – pārvadātājs un pārvadātāja aizvietotājs - ir atbildīgi, viņu atbildība ir kopīga un atsevišķa.

5.§. Kompensāciju kopsumma, ko maksā pārvadātājs, pārvadātāja aizvietotājs un viņu darbinieki un citas personas, kuru pakalpojumus tie izmanto pārvadājuma veikšanai, nedrīkst pārsniegt Vienveida noteikumos paredzētos limitus.

6.§. Šī panta noteikumi nedrīkst ietekmēt regresa prasības tiesības, kas var pastāvēt starp pārvadātāju un pārvadātāja aizvietotāju.

1.§. Pilnvarotais saņēmējs bez nepieciešamības uzrādīt papildus pierādījumus var uzskatīt bagāžas vienību par pazudušu, ja tā nav piegādāta vai nodota viņa rīcībā četrpadsmit dienu laikā no brīža, kad atbilstoši 22.panta 3.paragrāfam viņš izdarījis bagāžas pieprasījumu.

2.§. Ja bagāžas vienība, kas uzskatīta par nozaudētu, tiek atrasta viena gada laikā pēc pieprasījuma izdarīšanas, pārvadātājam par to jāpaziņo pilnvarotajam saņēmējam, ja viņa adrese ir zināma vai var tikt noskaidrota.

3.§. Trīsdesmit dienu laikā pēc 2.paragrāfā minētā paziņojuma saņemšanas pilnvarotais saņēmējs var pieprasīt nogādāt viņam bagāžas vienību. Šajā gadījumā viņam jāmaksā izdevumi atbilstoši tiem, kas noteikti pārvadājumam no nosūtīšanas vietas līdz vietai, kur tiek veikta piegāde, kā arī, ja nepieciešams, jāatmaksā saņemtā kompensācija ar visām tajā iekļautajām maksām. Neraugoties uz to, pilnvarotais saņēmējs saglabā tiesības pieprasīt kompensāciju par piegādes kavējumu atbilstoši 43.pantam.

4.§. Ja atrastā bagāžas vienība 3.paragrāfā noteiktajā termiņā netiek pieprasīta vai ja tā atrasta vēlāk kā pēc viena gada no piegādes pieprasījuma, pārvadātājs atbrīvojas no tās atbilstoši likumiem un noteikumiem, kas ir spēkā stacijā, kurā atrodas bagāžas vienība.

1.§. Reģistrētās bagāžas pilnīgas vai daļējas nozaudēšanas gadījumā pārvadātājs bez visām pārējām kompensācijām maksā:

Kompensāciju metodi – par masu vai bagāžas vienību – nosaka Vispārējie pārvadāšanas noteikumi.

2.§. Papildus tam pārvadātājs atmaksā pārvadāšanas maksu, muitas nodevas un citus maksājumus, kas iekasēti saistībā ar pazudušās bagāžas vienības pārvadāšanu.

1.§. Reģistrētās bagāžas bojājuma gadījumā pārvadātājam bez visām pārējām atlīdzībām jāmaksā reģistrētās bagāžas vērtības zudumam atbilstoša kompensācija.

2.§. Kompensācija nedrīkst pārsniegt:

1.§. Reģistrētas bagāžas piegādes kavējuma gadījumā pārvadātājs maksā par katru pilnu divdesmit četru stundu periodu, skaitot no piegādes pieprasījuma brīža, bet nepārsniedzot 14 dienas:

Kompensācijas metodi – par masu vai bagāžas vienību – nosaka Vispārējie pārvadāšanas noteikumi.

2.§. Bagāžas pilnīga zaudējuma gadījumā 1.paragrāfā paredzētā kompensācija netiek maksāta papildus tai, ko paredz 41.pants.

3.§. Bagāžas daļējas nozaudēšanas gadījumā 1.paragrāfā paredzētā kompensācija tiek maksāta attiecībā uz to bagāžas daļu, kas nav zaudēta.

4.§. Ja bagāžas bojājums nav radies aizkavētas piegādes rezultātā, 1.paragrāfā paredzētā kompensācija, ja pienākas, tiek maksāta papildus tai, ko paredz 42.pants.

5.§. Kompensācija, ko paredz 1.paragrāfs un kas maksājama kopā ar 41. un 42.pantā noteikto, nekādā gadījumā nevar pārsniegt to kompensāciju, kura būtu jāmaksā bagāžas pilnīga zaudējuma gadījumā.

1.§. Ja pārvadātāja vainas dēļ notikusi iekraušanas aizkavēšanās vai arī nokavēta transportlīdzekļa piegāde un pilnvarotais saņēmējs pierāda, ka tāpēc ir cietis zaudējumu vai kaitējumu, pārvadātājam jāmaksā kompensācija, kuras apjoms nepārsniedz pārvadāšanas maksu.

2.§. Ja pilnvarotais saņēmējs gadījumā, kad pārvadātāja vainas dēļ notikusi iekraušanas aizkavēšanās, nolemj pārtraukt pārvadājuma līgumu, viņam tiek atmaksātas pārvadāšanas maksas. Papildus tam, ja pilnvarotais saņēmējs pierāda, ka šīs aizkavēšanās rezultātā ir cietis zaudējumu vai kaitējumu, viņš var pieprasīt kompensāciju, kas nepārsniedz pārvadāšanas maksu.

1.§. Neatkarīgi no priekšmetiem, kas atstāti transportlīdzeklī vai atrodas transportlīdzeklim piestiprinātās kastēs (piemēram, bagāžā, slēpju kastē), pārvadātājs ir atbildīgs tikai par to zaudējumu vai kaitējumu, kas radies viņa vainas dēļ. Kopējā kompensācija nedrīkst pārsniegt 1400 norēķinu vienības.

2.§. Ciktāl tas attiecas uz priekšmetiem, kas piestiprināti transportlīdzekļa ārpusē, ieskaitot 1.paragrāfā minētās kastes, pārvadātājs ir atbildīgs par transportlīdzekļa ārpusē novietotiem priekšmetiem tikai gadījumos, ja ir pierādīts, ka zaudējums vai kaitējums pārvadātāja darbības vai nolaidības dēļ ir radies ar apzinātu vēlmi izraisīt šādu zaudējumu vai kaitējumu vai arī bez nodoma, bet apzinoties, ka šāds zaudējums vai kaitējums varētu rasties.

1.§. Ja kompensācijas aprēķināšanai ir nepieciešama ārvalstu valūtā noteikto summu konvertācija, tā tiek veikta atbilstoši valūtas maiņas kursam kompensācijas maksāšanas dienā un vietā.

2.§. Pilnvarotais saņēmējs var pieprasīt maksājamās kompensācijas procentus, kas aprēķināti ar likmi pieci procenti gadā no dienas, kad tikusi izvirzīta 55.pantā minētā prasība; ja šāda prasība nav izvirzīta, – no dienas, kad tika uzsākta tiesvedība.

3.§. Taču tādas kompensācijas gadījumā, kas tiek maksāta saskaņā ar 27. un 28.pantu, procentu uzkrāšanās sākas tikai tajā dienā, kad notikusi summu novērtēšana, ja tas notiek pēc prasības pieteikšanas vai arī dienā, kad uzsākta tiesvedība.

4.§. Bagāžas gadījumā procenti maksājami tikai tad, ja kompensācija pārsniedz 16 norēķinu vienības uz vienu bagāžas reģistrācijas kvīti.

5.§. Bagāžas gadījumā, ja pilnvarotais saņēmējs viņam atvēlētā saprātīgā termiņā neiesniedz prasības summas galīgai noteikšanai nepieciešamos pavaddokumentus, laika posmam no minētā termiņa beigām līdz faktiskai šādu dokumentu iesniegšanai procenti netiek aprēķināti.

1.§. Visos gadījumos, kuriem piemērojami Vienveida noteikumi, jebkura darbība pret pārvadātāju neatkarīgi no atbildības pamatojuma var tikt vērsta tikai, ievērojot šajos noteikumos minētos nosacījumus un ierobežojumus.

2.§. Tas pats attiecas uz jebkuru darbību, kas tiek vērsta pret tiem darbiniekiem un citām personām, par kurām pārvadātājs ir atbildīgs saskaņā ar 51.pantu.

ja vien viņš pierāda, ka zaudējumu vai kaitējumu izraisījuši apstākļi, no kuriem, lai gan viņš rīkojies atbilstoši kārtīga pasažiera rīcībai, viņš nav varējis izvairīties un kuru sekas nav bijis spējīgs novērst. Šis noteikums nedrīkst ietekmēt pārvadātāja atbildību, kas tam noteikta 26. un 33.panta 1.paragrāfā.

1.§. Gadījumos, kad pārvadātājs atklāj vai pieņem par notikušu pārvadāto mantu (bagāžas, transportlīdzekļu) daļēju nozaudēšanu vai sabojāšanu vai arī to apgalvo pilnvarotais saņēmējs, pārvadātājam nekavējoties un, ja iespējams, pilnvarotā saņēmēja klātbūtnē jāsastāda ziņojums par mantas stāvokli atbilstoši zaudējuma vai bojājuma dabai, norādot, ciktāl tas iespējams, zaudējuma vai bojājuma apjomu, iemeslus un tā izcelšanās laiku.

2.§. Ziņojuma kopija par brīvu jānosūta pilnvarotajam saņēmējam.

3.§. Ja pilnvarotais saņēmējs nepiekrīt ziņojumā apgalvotajam, viņš var pieprasīt, lai bagāžas un transportlīdzekļa stāvokli un zaudējuma vai bojājuma iemeslus un apjomu noteiktu abu pušu vai šķīrējtiesas nozīmēts eksperts. Turpmāko kārtību nosaka tās valsts likumi un noteikumi, kurā šāda precizēšana notiek.

1.§. Prasības, kas attiecas uz pārvadātāja atbildību pasažiera bojāejas vai personiska ievainojuma gadījumā, rakstveidā jāadresē pārvadātājam, pret kuru varētu tikt ierosināta lieta. Gadījumos, kad pārvadājums notiek, pamatojoties uz atsevišķu līgumu, bet to veic vairāki secīgi pārvadātāji, prasības var tikt adresētas pirmajam vai pēdējam pārvadātājam, kā arī pārvadātājam, kuram valstī, kurā pasažierim ir pastāvīga vai ierasta dzīves vieta, ir konkrēta firma, filiāle vai aģentūra, kas noslēgusi pārvadājuma līgumu.

2.§. Citas prasības, kas attiecas uz pārvadājuma līgumu, rakstveidā jāadresē 56.panta 2. un 3.paragrāfā norādītajam pārvadātājam.

3.§. Dokumenti, kurus pilnvarotā persona uzskata par nepieciešamiem iesniegt kopā ar prasību, jāuzrāda oriģinālu vai kopiju veidā; ja pārvadātājs pieprasa, kopijām jābūt pienācīgi apliecinātām. Prasības izskatīšanai pārvadātājs var pieprasīt uzrādīt biļetes, bagāžas reģistrācijas kvīti un pārvadāšanas kvīti.

1.§. Darbība, kas balstīta uz pārvadātāja atbildību pasažiera bojāejas vai personiska ievainojuma gadījumā, var tikt vērsta tikai pret to pārvadātāju, kas ir atbildīgs saskaņā ar 26.panta 5.paragrāfu.

2.§. Saskaņā ar 4.paragrāfu citas no pārvadājuma līguma izrietošas darbības pasažieris var vērst pret pirmo pārvadātāju, pēdējo pārvadātāju vai arī pārvadātāju, kurš veica to pārvadājuma daļu, kurā noticis ar darbības uzsākšanu saistītais atgadījums.

3.§. Ja, pārvadājumu veicot secīgiem pārvadātājiem, pārvadātājs, kuram bagāža vai transportlīdzeklis jānogādā galastacijā, ar viņa piekrišanu ir ierakstīts bagāžas reģistrācijas kvītī vai pārvadāšanas kvītī, darbības saskaņā ar 2.paragrāfu var tikt vērstas pret viņu pat tad, ja tas bagāžu vai transportlīdzekli nav saņēmis.

4.§. Prasība par summu, kas samaksāta saskaņā ar pārvadājuma līgumu, var tikt izvirzīta pret pārvadātāju, kurš šo summu saņēmis vai kura vārdā tā tika iekasēta.

5.§. Ja darbība, kura balstīta uz to pašu pārvadājuma līgumu, uzsākta kā pretprasība vai kā pamatprasību izņēmums, tā var tikt vērsta arī pret 2. un 4.paragrāfā neminētu pārvadātāju.

6.§. Ciktāl Vienveida noteikumi attiecas uz pārvadātāja aizstājēju, darbība var tikt vērsta arī pret viņu.

7.§. Ja prasītājs var izvēlēties starp vairākiem pārvadātājiem, viņa izvēles tiesības tiek anulētas līdz ar viņa vēršanos pret vienu no tiem; tas pats attiecas arī uz gadījumiem, ja prasītājs var izvēlēties starp vienu vai vairākiem pārvadātājiem un pārvadātāja aizvietotāju.

1.§. Uz Vienveida noteikumiem balstītas prasības var tikt izskatītas tās Dalībvalsts tiesā vai šķīrējtiesā, par kuru vienojas puses, vai tās Dalībvalsts tiesā vai šķīrējtiesā, kuras teritorijā atbildētājam ir pastāvīga vai ierastā dzīvesvieta, viņa vispārēja darba vieta vai filiāle vai aģentūra, kas noslēgusi pārvadājuma līgumu. Citas tiesas vai šķīrējtiesas var neizmantot.

2.§. Ja tiesā vai šķīrējtiesā, kas ir kompetenta atbilstoši 1.paragrāfam, tiesas process par prasību, kas balstīta uz Vienveida noteikumiem, nenotiek vai, ja šāda tiesa šādā procesā ir pasludinājusi spriedumu, neviena jauna prasība pret tām pašām pusēm un ar to pašu pamatojumu nevar tikt izvirzīta, ja vien tiesas vai šķīrējtiesas, kurā tika iesniegta pirmā prasība, spriedums valstī, kurā tiek izvirzīta jaunā prasība, nav izpildāms.

1.§. Pilnvarotās personas tiesības uz darbību, kas balstītas uz pārvadātāja atbildību pasažieru bojāejas vai personiska ievainojuma gadījumā, tiek anulētas, ja pilnvarotā persona divpadsmit mēnešu laikā pēc tam, kad tā uzzinājusi par zaudējumu vai kaitējumu, nav vienam no pārvadātājiem, pret kuriem saskaņā ar 55.panta 1.paragrāf u var tikt izvirzītas prasības, sniegusi paziņojumu par negadījumu ar pasažieri. Ja pilnvarotā persona sniedz pārvadātājam mutisku paziņojumu par negadījumu, pārvadātājs izsniedz viņam šāda mutiska paziņojuma apliecinājumu.

2.§. Tomēr darbības tiesības netiek anulētas, ja:

1.§. Ja pilnvarotais saņēmējs bagāžu pieņem, tiek anulētas visas darbības tiesības pret pārvadātāju, kas izriet no pārvadājuma līguma daļējas nozaudēšanas, sabojāšanas vai piegādes kavējuma gadījumā.

2.§. Tomēr darbības tiesības netiek anulētas gadījumā, ja:

1.§. Darbību noilguma termiņš attiecībā uz kompensācijām, kas balstītas uz pārvadātāja atbildību pasažieru bojāejas vai personiska ievainojuma gadījumā, ir:

2.§. Noilguma termiņš citām no pārvadājuma līguma izrietošām darbībām ir viens gads. Tomēr, noilguma termiņš ir divi gadi tādas darbības gadījumā, kas skar zaudējumu vai kaitējumu, ko izraisījusi rīcība vai nolaidība ar apzinātu vēlmi izraisīt šādu zaudējumu vai kaitējumu vai arī bez nodoma, bet apzinoties, ka šāds zaudējums vai kaitējums varētu rasties.

3.§. 2.paragrāfā paredzētais noilguma termiņš tiek skaitīts:

Diena, kas norādīta kā noilguma termiņa sākums, šajā termiņā netiek ieskaitīta.

4.§. Pēc tam, kad saskaņā ar 55.pantu pārvadātājam tiek iesniegta rakstiska prasība kopā ar visiem nepieciešamajiem pavaddokumentiem, darbības noilguma termiņš tiek pārtraukts līdz dienai, kad pārvadātājs ar rakstisku paziņojumu noraida prasību un atdod atpakaļ pievienotos dokumentus. Ja prasība tiek pieņemta daļēji, noilguma periods tiek atsākts attiecībā uz to prasības daļu, kura vēl atrodas strīda stadijā. Pierādīšanas pienākums attiecībā uz prasības saņemšanu vai atbildi un dokumentu atdošanu ir tai pusei, kura paļaujas uz šiem faktiem. Noilguma termiņš netiek pārtraukts ar turpmākām prasībām par to pašu lietas būtību.

5.§. Darbības tiesības, kurām beidzies noilguma termiņš, nevar turpmāk tikt izmantotas arī pretprasības vai iebilduma veidā.

6.§. Attiecībā uz šeit neminēto, noilguma termiņu pārtraukšanu vai īslaicīgu atcelšanu nosaka nacionālie likumi.

1.§. Jebkuram pārvadātājam, kurš iekasējis vai kuram būtu jāiekasē pārvadāšanas maksas, jāmaksā iesaistītajiem pārvadātājiem attiecīgā daļa no šīm maksām. Maksājuma metodes nosaka līgumi starp pārvadātājiem.

2.§. 6.panta 3.paragrāfs, 16.panta 3.paragrāfs un 25.pants piemērojams arī attiecībās starp secīgiem pārvadātājiem.

1.§. Pārvadātājam, kurš saskaņā ar Vienveida noteikumiem ir samaksājis kompensāciju, ir tiesības vērsties ar regresa prasību pie citiem pārvadātājiem, kuri piedalījušies pārvadājuma veikšanā atbilstoši turpmāk minētajiem noteikumiem:

2.§. Gadījumā, ja kāds no pārvadātājiem ir maksātnespējīgs, uz to attiecinātā nesamaksātā daļa tiek sadalīta starp pārējiem pārvadājumā iesaistītajiem pārvadātājiem proporcionāli to attiecīgajām daļām pārvadāšanas maksā.

1.§. Maksājuma likumība, kuru veicis pārvadātājs, izmantojot savas regresa prasības tiesības saskaņā ar 62.pantu, nevar tikt apstrīdēta no tā pārvadātāja puses, pret kuru tiek vērsta regresa prasība, ja kompensāciju noteikusi tiesa vai šķīrējtiesa un ja šim pārvadātājam, kuram par to savlaicīgi paziņots, ir bijusi iespēja iesaistīties tiesas procesā. Tiesa vai šķīrējtiesa, kas pārzina pamatprocesu, nosaka laiku, kāds tiek atvēlēts šādam paziņojumam un iesaistei tiesas procesā.

2.§. Pārvadātājam, kurš izmanto regresa prasības tiesības, jāuzsāk vienas un tās pašas darbības pret visiem iesaistītajiem pārvadātājiem, ar kuriem tas nav panācis risinājumu, pretējā gadījumā attiecībā uz tiem pārvadātājiem, pret kuriem šādas darbības nav uzsāktas, pārvadātājs zaudē savas regresa prasības tiesības.

3.§. Tiesa vai šķīrējtiesa savu lēmumu izsaka vienā spriedumā par visām tai iesniegtajām regresa prasībām.

4.§. Pārvadātājs, kurš vēlas izmantot savas regresa prasības tiesības, var iesniegt prasību tās valsts tiesā vai šķīrējtiesā, kuras teritorijā vienam no pārvadājumā iesaistītajiem pārvadātājiem ir firmas, filiāles vai aģentūras, kura slēgusi pārvadājuma līgumu, pamata atrašanās vieta.

5.§. Ja prasība tiek iesniegta pret vairākiem pārvadātājiem, pārvadātājs – prasītājs ir tiesīgs izvēlēties tiesu procesa uzsākšanai no tām, kuras saskaņā ar 4.paragrāfu ir kompetentas.

6.§. Regresa prasību tiesvedība nevar tikt apvienota ar tiesvedību, ko nolūkā iegūt kompensāciju, pamatojoties uz pārvadājuma līgumu, uzsākusi pilnvarotā persona.

B papildinājums

1.§. Šie Vienveida noteikumi attiecas uz visiem kravu dzelzceļa pārvadājuma līgumiem par maksu, ja vieta, kurā krava tiek pieņemta pārvadāšanai un norādītā piegādes vieta atrodas divās dažādās Dalībvalstīs neatkarīgi no pārvadājuma līguma pušu juridiskās adreses un valstiskās piederības.

2.§. Vienveida noteikumi attiecināmi arī uz kravu dzelzceļa pārvadājuma līgumiem par maksu, ja vieta, kurā krava tiek pieņemta pārvadāšanai un norādītā piegādes vieta atrodas divās dažādās valstīs, no kurām vismaz viena ir Dalībvalsts, un līguma puses vienojas, ka līguma izpildi nosaka Vienveida noteikumi.

3.§. Šie Vienveida noteikumi tiek piemēroti arī gadījumos, kad, pamatojoties uz vienu līgumu, papildus pārrobežu dzelzceļa pārvadājumam starptautisks pārvadājums ietver arī pārvadājumu pa Dalībvalsts autoceļiem vai iekšzemes iekšējiem ūdensceļiem.

4.§. Gadījumos, kad, pamatojoties uz vienu līgumu, papildus dzelzceļa pārvadājumam starptautisks pārvadājums ietver arī pārvadājumu pa jūru vai pārrobežu pārvadājumu pa iekšējiem ūdensceļiem, piemērojami šie Vienveida noteikumi, ja pārvadājums pa jūru vai iekšējiem ūdensceļiem notiek ūdensceļos, kuri iekļauti Konvencijas 24.panta 1.paragrāfā minētajos sarakstos.

5.§. Vienveida noteikumi nav attiecināmi uz pārvadājumiem, kas tiek veikti starp divām stacijām, kas atrodas kaimiņvalstīs, ja šo staciju infrastruktūru pārvalda viens vai vairāki pārvaldītāji tikai no vienas no šīm valstīm.

6.§. Jebkura valsts, kas pievienojusies konvencijai par kravas tiešajiem starptautiskajiem dzelzceļa pārvadājumiem, kas salīdzināma ar šiem Vienveida noteikumiem, var, iesniedzot pieteikumu par pievienošanos Konvencijai, paziņot, ka tā piemēros šos Vienveida noteikumus tikai gadījumos, kad pārvadājums tiek veikts konkrētā dzelzceļa infrastruktūras daļā tās teritorijā, kas tiek precīzi definēta un ir saistīta ar Dalībvalsts dzelzceļa infrastruktūru. Gadījumos, kad valsts ir sniegusi minēto paziņojumu, šie Vienveida noteikumi tiek piemēroti tikai gadījumā, kad:

7.§. Valsts, kura ir izdarījusi atrunu saskaņā ar 6.paragrāfu, var jebkurā laikā to atsaukt, paziņojot par to Depozitārijam. Atrunas atsaukums stājas spēkā pēc viena mēneša, skaitot no dienas, kad Depozitārijs par to paziņojis Dalībvalstīm. Paziņojums zaudē savu spēku, ja 6.paragrāfa pirmajā teikumā minētā konvencija pārstāj būt spēkā šajā valstī.

Vienveida noteikumos termins:

1.§. Dalībvalstis var noslēgt vienošanos, kas paredz Vienveida noteikumu nepiemērošanu attiecībā uz pārvadājumiem vienīgi starp divām stacijām jebkurā robežas pusē, ja starp tām nav nevienas citas stacijas.

2.§. Pārvadājumos starp divām Dalībvalstīm, kuri šķērso tādas valsts teritoriju, kura nav Dalībvalsts, iesaistītās valstis drīkst noslēgt vienošanos, kas satur no Vienveida noteikumiem atšķirīgus nosacījumus.

3.§. Par 1. un 2.paragrāfā minētajām vienošanām, kā arī to stāšanos spēkā, jāpaziņo Starptautisko dzelzceļa pārvadājumu starpvaldību organizācijai. Organizācijas Ģenerālsekretārs par to paziņo Dalībvalstīm un ieinteresētajiem uzņēmējiem.

1.§. Saskaņā ar pārvadājuma līgumu pārvadātājs uzņemas pārvest kravu par maksu uz galastaciju un tur to nogādāt saņēmējam.

2.§. Pārvadājuma līgumu apstiprina ar pavadzīmi, kas tiek izdota pēc vienveida parauga. Tomēr pavadzīmes neesamība, nepareizums vai nozaudēšana neietekmē līguma esamību vai derīgumu, kas paliek saskaņā ar šiem Vienveida noteikumiem.

3.§. Pavadzīmi paraksta nosūtītājs un pārvadātājs. Parakstu var aizstāt ar zīmogu, elektronisku grāmatvedības ierakstu vai izmantojot citu piemērotu paņēmienu.

4.§. Pārvadātājam uz pavadzīmes dublikāta atbilstošā veidā jāapliecina, ka tas saņēmis kravu, un jāatdod tas nosūtītājam.

5.§. Pavadzīme nav uzskatāma ar kravas zīmi.

6.§. Katram atsevišķam sūtījumam tiek aizpildīta atsevišķa pavadzīme. Ja līgumā starp nosūtītāju un pārvadātāju nav noteikts citādi, viena un tā pati pavadzīme nevar attiekties vairāk kā uz viena vagona kravu.

7.§. Ja pārvadājums nonāk Eiropas Kopienas muitas teritorijā vai teritorijā, uz kuru attiecas vispārējās tranzīta procedūras noteikumi, uz katru sūtījumu jābūt dzelzceļa pavadzīmei, kas atbilst 7.panta prasībām.

8.§. Starptautiskās pārvadātāju asociācijas izstrādā vienotu pavadzīmes modeli, vienojoties ar starptautiskajām ekspeditoru asociācijām un Dalībvalstu institūcijām, kas kompetentas muitas jautājumos, kā arī ar jebkuru reģionālās ekonomiskās integrācijas starpvaldību organizāciju, kuras kompetencē ir pieņemt savus muitas normatīvos aktus.

9.§. Pavadzīmi un tās dublikātu var sastādīt elektroniskā datu reģistrēšanas veidā, kas var tikt pārveidoti skaidrās rakstu zīmēs. Procedūrai, kas tiek izmantota datu reģistrēšanai un apstrādei, jābūt līdzvērtīgai no funkcionālā viedokļa, īpaši, ciktāl tas attiecas uz pavadzīmes pierādījuma vērtību, ko sniedz šie dati.

1.§. Pavadzīmē jānorāda šāda informācija:

2.§. Ja nepieciešams, pavadzīmē jānorāda arī šāda informācija:

3.§. Līguma puses var pavadzīmē norādīt jebkādu citu informāciju, ko tie uzskata par lietderīgu.

1.§. Nosūtītājs ir atbildīgs par pārvadātāja apstiprinātām izmaksām, zaudējumu vai kaitējumu, ja:

2.§. Gadījumā, ja pēc nosūtītāja lūguma pārvadātājs izdarījis ierakstu pavadzīmē, jāuzskata, ka viņš to darījis nosūtītāja vārdā, ja netiek pierādīts pretējais.

3.§. Ja dzelzceļa pavadzīmē nav norādīts 7.panta 1.paragrāfa p) punktā minētais paziņojums, pārvadātājs ir atbildīgs par jebkurām izmaksām, zaudējumu vai kaitējumu, kas radies šādas nolaidības dēļ.

1.§. Ja nosūtītājs un pārvadātājs nav vienojušies citādi, nosūtītājs sedz visus izdevumus (pārvadāšanas maksu, papildus maksas, muitas nodevas un citas maksas, kas rodas no līguma parakstīšanas līdz kravas piegādei).

2.§. Ja saskaņā ar noslēgto līgumu starp nosūtītāju un pārvadātāju izmaksas jāsedz saņēmējam un saņēmēja rīcībā nav pavadzīmes, saņēmējs nav aizstāvējis savas tiesības saskaņā ar 17.panta 3.paragrāfu, kā arī nav mainījis pārvadājuma līguma noteikumus saskaņā ar 18.pantu, nosūtītājs ir atbildīgs par izdevumu apmaksu.

1.§. Pārvadātājam ir tiesības jebkurā laikā pārbaudīt, vai pārvadājuma nosacījumi ir izpildīti un sūtījums atbilst nosūtītāja veiktajiem ierakstiem pavadzīmē. Ja tiek veikta sūtījuma satura pārbaude, tā pēc iespējas jāveic pilnvarotās personas klātbūtnē; ja tas nav iespējams, pārvadātājam jālūdz divu neatkarīgu liecinieku klātbūtne, ja vien valsts, kurā notiek pārbaude, likumi un noteikumi neparedz citādi.

2.§. Ja sūtījums neatbilst informācijai, kas norādīta dzelzceļa pavadzīmē vai ja ir pārkāpti noteikumi attiecībā uz pārvadāšanai pieņemto kravu stāvokli, pārbaudes rezultāti tiek atspoguļoti dzelzceļa pavadzīmes kopijā, kas ir pievienota kravai, kā arī pavadzīmes dublikātā, ja tas vēl atrodas pie pārvadātāja. Šajā gadījumā pārbaudes izmaksas, ja vien tās nav segtas nekavējoties, tiek apmaksātas apmaiņā pret kravu.

3.§. Ja kravas iekraušanu veic nosūtītājs, tam ir tiesības prasīt, lai pārvadātājs pārbauda kravas stāvokli un iepakojumu, kā arī pavadzīmes ierakstu pareizību attiecībā uz kravas vienību skaitu, to zīmogiem un numuriem, kā arī kravas bruto masu vai citādi izteiktiem tās daudzuma rādītājiem. Pārvadātājam ir pienākums veikt pārbaudi tikai gadījumā, ja tam tās veikšanai ir piemēroti līdzekļi. Pārvadātājs var prasīt apmaksāt ar pārbaudi saistītos izdevumus. Pārbaudes rezultāti jāieraksta pavadzīmē.

1.§. Dzelzceļa pavadzīme kalpo kā ticams pierādījums pārvadājuma līguma noslēgšanai, tā nosacījumiem, kā arī tam, ka pārvadātājs ir pieņēmis kravu.

2.§. Ja kravu ir iekrāvis pārvadātājs, pavadzīme kalpo kā ticams pierādījums par pavadzīmē atzīmēto kravas un tās iepakojuma stāvokli, vai, ja šādu atzīmju nav, – par kravas acīmredzami labo stāvokli brīdī, kad to pieņēma pārvadātājs, un ziņu pareizību pavadzīmē attiecībā uz kravas vienību skaitu, to zīmogiem un numuriem, kā arī kravas masu vai citādi izteiktiem tās daudzuma rādītājiem.

3.§. Ja kravu iekrāvis nosūtītājs, pavadzīme kalpo kā ticams pierādījums par pavadzīmē atzīmēto kravas un iepakojuma stāvokli, vai, ja šādu atzīmju nav, – par kravas acīmredzami labo stāvokli un 2.paragrāfā minēto ziņu pareizību tikai gadījumā, ja pārvadātājs kravu ir pārbaudījis un pārbaudes rezultātus, kas sakrīt ar ierakstiem pavadzīmē, atzīmējis tajā.

4.§. Tomēr pavadzīme nav ticams pierādījums gadījumā, ja tajā izdarīts pamatots iebildums. Iemesls iebildumam varētu būt tas, ka pārvadātājam nav piemērotu līdzekļu, lai pārbaudītu, vai sūtījums atbilst ierakstiem pavadzīmē.

1.§. Nosūtītājs un pārvadātājs vienojas par to, kurš ir atbildīgs par kravas iekraušanu un izkraušanu. Ja šādas vienošanās nav, par atsevišķu kravvietu iekraušanu un izkraušanu atbild pārvadātājs, turpretim par pilna vagona kravas iekraušanu atbild nosūtītājs, bet par izkraušanu pēc piegādes atbild saņēmējs.

2.§. Nosūtītājs atbild par visām sekām, kas rodas viņa veiktas nepareizas iekraušanas rezultātā, un tam jāatlīdzina zaudējums vai kaitējums, kas šajā sakarā radies pārvadātājam. Pārvadātāja pienākums ir pierādīt nepareizu iekraušanu.

1.§. Lai varētu nokārtot muitas un citu administratīvo iestāžu formalitātes pirms kravas piegādes, nosūtītājam jāpievieno pavadzīmei nepieciešamie dokumenti vai jānodrošina, lai dokumenti būtu pieejami pārvadātājam un jāsniedz tam visa nepieciešamā informācija.

2.§. Pārvadātājam nav jāpārbauda, vai iesniegtie dokumenti un informācija ir pareiza un pietiekama. Nosūtītājs ir atbildīgs pārvadātājam par jebkuru zaudējumu vai kaitējumu, kas radies dokumentu neesības vai nepietiekamības dēļ vai nepareizu dokumentu un informācijas dēļ, izņemot gadījumus, kad vainīgs pārvadātājs.

3.§. Pārvadātājs ir atbildīgs par visām sekām, kas rodas pavadzīmē minēto un tai pievienoto vai pārvadātājam nodoto dokumentu nozaudēšanas vai nepareizas lietošanas rezultātā, ja vien dokumentu nozaudēšanu vai zaudējumu vai kaitējumu, kas rodas dokumentu nepareizas lietošanas gadījumā, izraisījuši apstākļi, no kuriem pārvadātājs nav varējis izvairīties, un kuru sekas tas nebija spējīgs novērst. Tomēr, kompensācija nevar pārsniegt to, kas būtu maksājama kravas nozaudēšanas gadījumā.

4.§. Nosūtītājs, norādot to pavadzīmē, vai saņēmējs, dodot 18.panta 3.paragrāfā paredzētos rīkojumus, var lūgt:

Šādos apstākļos ne nosūtītājs, ne saņēmējs, kuram ir rīcības tiesības, ne arī kāds aģents nevar iegūt valdījumu pār kravu.

5.§. Ja muitas vai citu administratīvo formalitāšu kārtošanai nosūtītājs noteicis staciju, kurā spēkā esošie noteikumi to aizliedz, vai ja viņš šim mērķim noteicis citu neizpildāmu kārtību, pārvadātājs darbojas tādā veidā, kāda tam šķiet vislabākā pilnvarotās personas interešu ievērošanai, un par veiktajiem pasākumiem informē nosūtītāju.

6.§. Ja nosūtītājs ir uzņēmies maksāt muitas nodevas, pārvadātājs var izvēlēties, kur kārtot muitas formalitātes: tranzītā vai galastacijā.

7.§. Tomēr, ja saņēmējs galastacijā spēkā esošajos noteikumos paredzētajā termiņā nav saņēmis dzelzceļa pavadzīmi, pārvadātājs var rīkoties saskaņā ar 5.paragrāfu.

8.§. Nosūtītājam jāievēro muitas un citu administratīvo iestāžu prasības attiecībā uz kravu iepakošanu un pārklāšanu. Ja nosūt ītājs nav iepakojis vai pārklājis kravu saskaņā ar šīm prasībām, pārvadātājam ir tiesības to izdarīt; attiecīgā maksa tiek iekasēta apmaiņā pret kravu.

1.§. Nosūtītājs un pārvadātājs vienojas par tranzītpārvadājuma termiņu. Ja šāda vienošanās nepastāv, tranzītpārvadājuma termiņš nevar pārsniegt to, kas izriet, piemērojot 2.- 4.paragrāfu.

2.§. Saskaņā ar 3. un 4.paragrāfu, maksimālie tranzītpārvadājumu termiņi ir šādi:

Attālumiem jāatbilst saskaņotajam maršrutam vai, ja tāda nav, īsākajam iespējamam maršrutam.

3.§. Pārvadātājs var noteikt papildus tranzītpārvadājumu termiņus ar konkrētu ilgumu šādos gadījumos:

4.§. Tranzītpārvadājumu termiņš sākas pēc kravas pieņemšanas pārvadāšanai; tas var tikt pagarināts par stāvēšanas laiku, ja tā nav notikusi pārvadātāja vainas dēļ. Tranzītpārvadājumu termiņš tiek pārtraukts svētdienās un ar likumu noteiktās brīvdienās.

1.§. Galapunkta stacijā pārvadātājs nodod saņēmēja rīcībā pavadzīmi un kravu apmaiņā pret saņemšanas kvīti un apliecinājumu, ka veikts pārvadājuma līgumā paredzētais maksājums.

2.§. Tas ir līdzvērtīgi piegādei saņēmējam, ja saskaņā ar galastacijā spēkā esošiem noteikumiem:

3.§. Pēc kravas pienākšanas galastacijā saņēmējs var pieprasīt pārvadātājam nodot viņam pavadzīmi un piegādāt kravu viņam. Ja tiek atklāts kravas zudums vai ja krava nav pienākusi līdz 29.panta 1.paragrāfā noteiktā termiņa beigām, saņēmējs pats savā vārdā var aizstāvēt savas tiesības pret pārvadātāju, kuras viņš ieguvis saskaņā ar pārvadājuma līgumu.

4.§. Tik ilgi, kamēr nav veikta pārbaude, kuru pilnvarotā persona lūgusi izdarīt ar mērķi atklāt kravas zudumu vai bojājumu, pilnvarotā persona var atteikties pieņemt kravu pat tad, ja tā ir saņēmusi dzelzceļa pavadzīmi un veikusi samaksu.

5.§. Jebkurā citā gadījumā kravu piegāde tiek veikta saskaņā ar galastacijā spēkā esošajiem noteikumiem.

6.§. Ja kravu piegāde tiek veikta, iepriekš neiekasējot “maksu pēc piegādes”, pārvadātājs atlīdzina nosūtītājam līdz summai, ko paredz maksa pēc piegādes, taču pārvadātāja regresa prasības tiesības pret saņēmēju saglabājas.

1.§. Nosūtītājam ir tiesības rīkoties ar kravu un veikt izmaiņas pārvadājuma līgumā, dodot attiecīgus rīkojumus. Viņš var lūgt pārvadātājam:

2.§. Neraugoties uz to, ka nosūtītāja rīcībā ir pavadzīmes dublikāts, viņa tiesības grozīt pārvadājuma līgumu tiek anulētas gadījumos, kad saņēmējs:

3.§. Saņēmējam ir tiesības grozīt pārvadājuma līgumu, tiklīdz kā ir sastādīta pavadzīme, izņemot gadījumus, ja nosūtītājs uz tās ir norādījis pretēji.

4.§. Saņēmēja tiesības grozīt pārvadājuma līgumu tiek anulētas gadījumos, kad viņš ir:

5.§. Ja saņēmējs ir devis norādījumu nogādāt kravu citai personai, šī persona nav tiesīga grozīt pārvadājuma līgumu.

1.§. Ja nosūtītājs vai 18.panta 3.paragrāfā minētajā gadījumā – saņēmējs vēlas grozīt pārvadājuma līgumu, dodot attiecīgus rīkojumus, viņam jāuzrāda pārvadātājam pavadzīmes dublikāts, kurā jāatzīmē šie grozījumi.

2.§. Nosūtītājam vai 18.panta 3.paragrāfā minētajā gadījumā – saņēmējam jāatlīdzina pārvadātājam zaudējumi un kaitējums, kas radies, realizējot šādus grozījumus.

3.§. Minētos grozījumus var realizēt, tie ir likumīgi un pieņemami tad, kad rīkojumi nonākuši līdz personai, kura tos izpilda, un tas nedrīkst traucēt normālu pārvadātāja darbu, ne arī kaitēt nosūtītājam vai saņēmējam attiecībā uz citiem sūtījumiem.

4.§. Grozījumi nevar paredzēt sūtījuma sadalīšanu.

5.§. Ja 3.paragrāfā minēto apstākļu dēļ pārvadātājs nevar izpildīt saņemtos rīkojumus, tam nekavējoties par to jāpaziņo personai, kura devusi šos rīkojumus.

6.§. Pārvadātājs savas vainas dēļ ir atbildīgs par sekām, kas rodas rīkojumu neizpildes vai neatbilstošas izpildes rezultātā. Tomēr, nekāda kompensācija nevar pārsniegt to, kas tiktu maksāta kravas pilnīga zuduma gadījumā.

7.§. Ja pārvadātājs izpilda nosūtītāja rīkojumus, neprasot uzrādīt pavadzīmes dublikātu, pārvadātājs ir atbildīgs saņēmējam par jebkuru tādēļ radušos zaudējumu vai kaitējumu gadījumā, ja pavadzīmes dublikāts ir nodots saņēmējam. Tomēr, nekāda kompensācija nevar pārsniegt to, kas tiktu maksāta kravas pilnīga zuduma gadījumā.

1.§. Ja apstākļi kavē kravu pārvadājumu, pārvadātājs izlemj, vai ir labāk veikt pārvadājumu jebkurā gadījumā, mainot maršrutu, vai pilnvarotās personas interesēs ieteicams lūgt viņam norādījumus un tajā pat laikā sniegt viņam attiecīgu pārvadātāja rīcībā esošu informāciju.

2.§. Ja kravu pārvadāšanu turpināt nav iespējams, pārvadātājs pieprasa norādījumus personai, kurai ir tiesības rīkoties ar kravu. Ja pārvadātājs nevar saņemt norādījumus pieņemamā laikā, tam jārīkojas tā, kā viņš uzskata par labāku pilnvarotās personas interesēs, kurai ir tiesības rīkoties ar kravu.

1.§. Ja apstākļi kavē piegādi, pārvadātājs nekavējoties par to paziņo nosūtītājam un pieprasa tam norādījumus, izņemot gadījumus, kad nosūtītājs, norādot to dzelzceļa pavadzīmē, ir pieprasījis, lai jebkurā gadījumā, kad kravas piegāde ir aizkavēta, nogādātu to viņam atpakaļ.

2.§. Ja apstākļi, kas kavē piegādi, beidz pastāvēt pirms nosūtītāja norādījumi ir nokļuvuši pie pārvadātāja, krava tiek nogādāta saņēmējam. Par to nekavējoties tiek paziņots nosūtītājam.

3.§. Ja saņēmējs atsakās no kravas, nosūtītājam ir tiesības dot norādījumus pat tad, ja viņš nevar uzrādīt pavadzīmes dublikātu.

4.§. Ja pārvadājumu kavējošie apstākļi rodas pēc tam, kad saņēmējs saskaņā ar 18.panta 3. līdz 5.paragrāfu ir grozījis pārvadājuma līgumu, pārvadātājs par to paziņo saņēmējam.

1.§. Izņemot gadījumus, kad vainīgs pārvadātājs, tam ir tiesības uz izdevumu atlīdzināšanu, kas radušies no:

Pārvadātājs var atgūt pārvadāšanas maksas, kas piemērojamas izmainītajam maršrutam, un drīkst izmantot šim maršrutam atbilstošo tranzītpārvadājumu termiņu.

2.§. 20.panta 2.paragrāfā un 21.panta 1.paragrāfā minētajos gadījumos pārvadātājs var nekavējoties izkraut mantas uz pilnvarotās personas rēķina. Pēc tam pārvadājums ir uzskatāms par pabeigtu. Tādā gadījumā pilnvarotās personas vārdā pārvadātājs ir atbildīgs par kravām. Tomēr viņš var tās uzticēt trešajai personai un tad būt atbildīgs tikai par pieņemamas pārraudzības veikšanu šādas trešās personas izvēles gadījumā. Maksas, ko paredz pārvadājuma līgums, un visas pārējās maksas paliek iekasējamas apmaiņā pret kravām.

3.§. Pārvadātājs var veikt kravu pārdošanu, negaidot norādījumus no pilnvarotās personas, ja to attaisno kravu ātrbojīgā daba vai stāvoklis vai ja uzglabāšanas izmaksas nav samērojamas ar kravu vērtību. Arī citos gadījumos pārvadātājs var veikt kravu pārdošanu, ja pieņemamā laikā viņš nav saņēmis norādījumus par pretējo no pilnvarotās personas, kas tam būtu jādod.

4.§. Ja kravas ir pārdotas, ienākumi, atskaitot summas, kas maksājamas apmaiņā pret kravām, tiek nodoti pilnvarotās personas rīcībā. Ja ienākumi no pārdošanas ir mazāki par minētajām summām, nosūtītājs maksā starpību.

5.§. Pārdošanas procedūru nosaka spēkā esošie likumi un noteikumi, vai paradums, kas raksturīgs vietai, kur atrodas kravas.

6.§. Ja nosūtītājs pārvadājumu vai piegādi kavējošu apstākļu gadījumā nesniedz norādījumus pieņemamā laikā un ja pārvadājumu vai piegādi kavējošie apstākļi nevar tikt novērsti saskaņā ar 2. un 3.paragrāfu, pārvadātājs var nogādāt kravu nosūtītājam atpakaļ vai, ja tas ir attaisnojams, iznīcināt tās uz nosūtītāja rēķina.

1.§. Pārvadātājs ir atbildīgs par zaudējumu vai kaitējumu, kas radies kravas pilnīga vai daļēja zuduma vai sabojāšanas rezultātā laikā starp tās pieņemšanu pārvadāšanai un piegādi, un par zaudējumu vai kaitējumu, kas radies tranzītperioda termiņa pārsniegšanas rezultātā, neatkarīgi no izmantotās dzelzceļa infrastruktūras.

2.§. Pārvadātājs tiek atbrīvots no šādas atbildības, ja zaudējums, kaitējums vai tranzītperioda termiņa pārsniegšana notikusi pilnvarotās personas vainas dēļ, pilnvarotās personas dotā rīkojuma dēļ, kas izslēdz pārvadātāja vainu, raksturīga kravu defekta dēļ (trūdēšana, dilšana u.tml.), vai citu apstākļu dēļ, no kuriem pārvadātājs nevarēja izvairīties un kuru sekas tas nebija spējīgs novērst.

3.§. Pārvadātājs ir atbrīvots no šādas atbildības, ja zaudējumu vai kaitējumu izraisījuši īpaši riska faktori, kas piemīt vienam vai vairākiem šādiem apstākļiem:

1.§. Gadījumā, kad dzelzceļa transportlīdzekļi tiek pārvadāti paši uz saviem riteņiem un nosūtīti kā krava, pārvadātājs ir atbildīgs par zudumu vai kaitējumu, kas radies no transportlīdzeklim vai tā rezerves daļām nodarīta zaudējuma vai kaitējuma laikā starp tā pieņemšanu pārvadāšanai un piegādi, kā arī par zaudējumu vai kaitējumu, kas radies tranzītperioda termiņa pārsniegšanas rezultātā, ja vien viņš nepierāda, ka zaudējums vai kaitējums nav noticis viņa vainas dēļ.

2.§. Pārvadātājs nav atbildīgs par zaudējumu vai kaitējumu, kas izriet no papildierīču zaudējuma, kas nav atzīmētas transportlīdzekļa abās pusēs vai minētas pievienotajā inventāra sarakstā.

1.§. Pārvadātājam ir pienākums pierādīt, ka zaudējumu, kaitējumu vai tranzītpārvadājumu termiņa pārsniegšanu izsaucis viens no 23.panta 2.paragrāfā minētajiem iemesliem.

2.§ Ja pārvadātājs atklāj, ka, ievērojot īpašos apstākļus, zaudējumu vai kaitējumu būtu varējuši izraisīt viens vai vairāki 23.panta 2.paragrāfā minētie riska faktori, tiek pieņemts, ka tā tas bija. Tomēr pilnvarotai personai ir tiesības pierādīt, ka zaudējums vai kaitējums pilnībā vai daļēji nav attiecināms uz kādu no šiem riska faktoriem.

3.§. Pieņēmums atbilstoši 2.paragrāfam 23.panta 3.paragrāfa a) punktā minētajā gadījumā netiek piemērots, ja ir zaudēts nenormāli liels daudzums vai ja pazaudēta kravvieta.

1.§. Gadījumos, kad pārvadātājs pārvadāšanas veikšanu pilnībā vai daļēji uzticējis pārvadātāja aizvietotājam, ievērojot vai neievērojot pārvadājuma līgumā noteiktās viņa tiesības to darīt, pārvadātājs tomēr saglabā savu atbildību attiecībā uz visu pārvadāšanu.

2.§. Visas Vienveida noteikumu prasības attiecībā uz pārvadātāja atbildību attiecināmas arī uz pārvadātāja aizvietotāja atbildību attiecībā uz viņa veikto pārvadājumu. 36. un 41.pants tiek piemērots, ja tiek uzsākta tiesvedība pret darbiniekiem vai citām personām, kuru pakalpojumus pārvadājuma veikšanai izmantojis pārvadātāja aizvietotājs.

3.§. Jebkāda veida īpaša vienošanās, kas pārvadātājam liek uzņemties Vienveida noteikumos neparedzētus pienākumus vai atteikties no Vienveida noteikumos viņam piešķirtajām tiesībām, nav spēkā attiecībā uz pārvadātāja aizvietotāju, kurš tam nav skaidri un rakstiski piekritis. Neatkarīgi no tā, vai pārvadātāja aizvietotājs ir vai nav pieņēmis šādu vienošanos, pārvadātājam tomēr paliek saistoši pienākumi vai atteikšanās, kas radusies šādas no īpašas vienošanās.

4.§. Gadījumos, kad un ciktāl abi – pārvadātājs un pārvadātāja aizvietotājs – ir atbildīgi, viņu atbildība ir kopīga un atsevišķa.

5.§. Kompensāciju kopsumma, ko maksā pārvadātājs, pārvadātāja vietnieks un viņu darbinieki un citas personas, kuru pakalpojumus tie izmanto pārvadājuma veikšanai, nedrīkst pārsniegt Vienveida noteikumos paredzētos limitus.

6.§. Šī panta noteikumi neietekmē iespējamās regresa prasības tiesības starp pārvadātāju un pārvadātāja aizvietotāju.

1.§. Ja sūtījums, kas nosūtīts saskaņā ar Vienveida noteikumiem, ir saskaņā ar šiem pašiem noteikumiem nosūtīts nepareizi un pēc nepareizās nosūtīšanas ir atklāts daļējs zaudējums vai kaitējums, tiek pieņemts, ka tas radies pēdējā pārvadājuma līguma laikā, ja sūtījums bija pārvadātāja uzraudzībā un tika nepareizi nogādāts tādā pašā stāvoklī, kādā tas bija vietā, no kuras tas tika nepareizi nosūtīts.

2.§. Šis pieņēmums tāpat tiek piemērots gadījumos, kad pārvadājuma līgums pirms nepareizās nosūtīšanas nav bijis saskaņā ar Vienveida noteikumiem, ja šie noteikumi tiktu piemēroti tiešam sūtījumam no sākotnējās nosūtīšanas stacijas uz galastaciju.

3.§. Šis pieņēmums tiek piemērots arī, ja pārvadājuma līgums pirms nepareizās nosūtīšanas ir bijis saskaņā ar konvenciju par starptautisku tiešo dzelzceļa satiksmi, kas pielīdzināma šiem Vienveida noteikumiem, un ja šī konvencija satur to pašu likuma pieņēmumu par labu sūtījumiem, kas veikti saskaņā ar Vienveida noteikumiem.

1.§. Pilnvarotā persona bez nepieciešamības uzrādīt papildus pierādījumus var uzskatīt kravu par nozaudētu, ja tā nav nogādāta saņēmējam vai nav nodota viņa rīcībā trīsdesmit dienu laikā pēc tam, kad beidzies tranzītpārvadājumu termiņš.

2.§. Saņemot kompensāciju par nozaudētu kravu, pilnvarotā persona var iesniegt rakstisku pieprasījumu par nekavējošu paziņojumu, ja viena gada laikā pēc kompensācijas saņemšanas krava tiek atrasta. Pārvadātājs sniedz šāda pieprasījuma rakstisku apliecinājumu.

3.§. Trīsdesmit dienu laikā pēc 2.paragrāfā minētā paziņojuma saņemšanas pilnvarotā persona var pieprasīt piegādāt viņam kravu apmaiņā pret izdevumu apmaksu, kas izriet no pārvadājuma līguma, un saņemtās kompensācijas atmaksu, izņemot attiecīgās izmaksas, kas tajā varēja tikt iekļautas. Tomēr, viņš saglabā savas tiesības izvirzīt 33. un 35.pantā paredzēto kompensācijas prasību par tranzītpārvadājumu termiņa pārsniegšanu.

4.§. Ja pieprasījums atbilstoši 2.paragrāfam netiek sniegts vai 3.paragrāfā paredzētajā termiņā netiek doti citi norādījumi, vai ja krava ir atrasta vēlāk kā pēc viena gada no kompensācijas izmaksāšanas, pārvadātājs no tās atbrīvojas saskaņā ar likumiem un noteikumiem, kas ir spēkā vietā, kur kravas atrodas.

1.§. Pilnīgas vai daļējas kravu nozaudēšanas gadījumā bez visām citām atlīdzībām pārvadātājam jāmaksā kompensācija, kura aprēķināta atbilstoši kravu maiņas kursam, vai, ja šāda kursa nav, atbilstoši esošajai tirgus cenai, vai, ja nav ne kursa, ne arī cenas, – atbilstoši parastai tāda paša veida un kvalitātes kravu vērtībai brīdī un vietā, kad kravas tika pieņemtas pārvadāšanai.

2.§. Kompensācija nevar pārsniegt 17 norēķinu vienības par kopējās pazudušās bruto masas vienu kilogramu.

3.§. Ja nozaudēts dzelzceļa transportlīdzeklis, kas pārvadāts pats uz saviem riteņiem un nosūtīts kā krava, vai nozaudēta kombinētā transporta vienība vai to rezerves daļas, kompensācija, izņemot citus kaitējumus, tiek ierobežota līdz parastai transportlīdzekļa, kombinētā transporta vienības vai to rezerves daļu vērtībai nozaudēšanas brīdī un vietā. Ja nozaudēšanas laiku vai vietu nav iespējams noteikt, kompensāciju aprēķina atbilstoši parastai vērtībai brīdī un vietā, kad transportlīdzeklis tika pieņemts pārvadāšanai.

4.§. Pārvadātājs papildus atmaksā arī pārvadāšanas maksu, muitas nodevas un citas summas, kas jau apmaksātas saistībā ar nozaudēto kravu pārvadāšanu, izņemot akcīzes nodevas kravām, kuras tiek pārvadātas veidā, uz kuru šīs nodevas neattiecas.

1.§. Attiecībā uz kravām, kuras savas dabas dēļ ir kopumā pakļautas zudumiem tranzītā pārvadājuma laikā, pārvadātājs ir atbildīgs tikai tad, ja, neatkarīgi no ceļa garuma, zudumi pārsniedz šādas pieļaujamās robežas:

2.§. 1.paragrāfā paredzētais atbildības ierobežojums nevar tikt piemērots, ja, ievērojot konkrēta gadījuma apstākļus, ir pierādīts, ka zaudējumu neizraisīja iemesli, kuri bijuši būtiski, nosakot pieļaujamos zudumus.

3.§. Ja saskaņā ar vienu pavadzīmi tiek sūtītas vairākas kravvietas, zudumu tranzītā aprēķina atsevišķi katrai kravvietai, ja to masa pie nosūtīšanas ir pavadzīmē norādīta atsevišķi vai var tikt konstatēta citādi.

4.§. Kravas pilnīgas nozaudēšanas gadījumā vai kravvietas nozaudēšanas gadījumā maksājamās kompensācijas aprēķinos nekādas atlaides zudumiem tranzītā netiek piemērotas.

5.§. Šis pants nevar būt pretrunā ar 23.un 25.pantu.

1.§. Kravas bojājuma gadījumā bez visām citām atlīdzībām pārvadātājam jāmaksā kompensācija, kas atbilst kravas zaudētai vērtībai. Summa tiek aprēķināta, kravu vērtībai, kas noteikta saskaņā ar 30.pantu, piemērojot zaudējumu procentus pēc galapunktā noteiktās vērtības.

2.§. Kompensācija nevar pārsniegt:

3.§. Ja kaitējums nodarīts uz saviem riteņiem pārvadātam dzelzceļa transportlīdzeklim, kas nosūtīts kā krava, vai kombinētā transporta vienībai vai to rezerves daļām, izņemot citus kaitējumus, pārvadātājam jāmaksā ierobežota kompensācija, kas atbilst remonta izmaksām. Kompensācija nevar pārsniegt summu, kas būtu jāmaksā nozaudēšanas gadījumā.

4.§. Atbilstoši 1.paragrāfā minētajai proporcijai pārvadātājs papildus atmaksā 30.panta 4.paragrāfā paredzētās.

1.§. Ja zaudējums vai kaitējums radies tranzītpārvadājumu termiņa pārsniegšanas dēļ, pārvadātājs maksā kompensāciju, kas nepārsniedz četrkārtīgu pārvadāšanas maksu.

2.§. Kravas pilnīgas nozaudēšanas gadījumā 1.paragrāfā paredzētā kompensācija netiek maksāta papildus tai, kas paredzēta 30.pantā.

3.§. Kravas daļēja zaudējuma gadījumā 1.paragrāfā paredzētā kompensācija nevar pārsniegt četrkārtīgu pārvadāšanas maksu attiecībā uz nezaudēto sūtījuma daļu.

4.§. Kravas sabojāšanas gadījumā, kuru nav izraisījusi tranzītpārvadājumu termiņa pārsniegšana, 1.paragrāfā paredzētā kompensācija attiecīgos gadījumos tiek maksāta papildus tai, kas paredzēta 32.pantā.

5.§. Kompensācija, kas maksājama saskaņā ar 1.paragrāfu, kopā ar to, kas tiek maksāta saskaņā ar 30. un 32.pantu, nekādā gadījumā nevar pārsniegt kompensāciju, kāda tiktu maksāta kravas pilnīga zaudējuma gadījumā.

6.§. Ja saskaņā ar 16.panta 1.paragrāfu tranzītpārvadājumu termiņš tiek noteikts pamatojoties uz vienošanos, var tikt noteiktas no 1.paragrāfā minētajām atšķirīgas kompensācijas. Ja šādā gadījumā 16.panta 2.-4.paragrāfā noteiktie tranzītpārvadājumu termiņi tiek pārsniegti, pilnvarotā persona var pieprasīt vai nu kompensāciju saskaņā ar augstākminēto vienošanos, vai to, kas noteikta 1.-5.paragrāfā.

1.§. Ja kompensācijas aprēķināšanai ir nepieciešama ārvalstu valūtā noteikto summu konvertācija, tā tiek veikta atbilstoši valūtas maiņas kursam kompensācijas maksāšanas dienā un vietā.

2.§. Pilnvarotais saņēmējs var pieprasīt maksājamās kompensācijas procentus, kas aprēķināti ar likmi pieci procenti gadā no dienas, kad tikusi izvirzīta 43.pantā minētā prasība; ja šāda prasība nav izvirzīta, – no dienas, kad tika uzsākta tiesvedība.

3.§. Ja pilnvarotais saņēmējs viņam atvēlētā saprātīgā termiņā neiesniedz prasības summas galīgai noteikšanai nepieciešamos pavaddokumentus, laika posmam no minētā termiņa beigām līdz faktiskai šādu dokumentu iesniegšanai procenti netiek aprēķināti.

1.§. Dzelzceļa – jūras satiksmē attiecībā uz Konvencijas 24.panta 1.paragrāfā noteiktajiem ūdensceļiem katra Dalībvalsts, pieprasot atbilstošas piezīmes izdarīšanu ūdensceļu sarakstā, uz kuriem attiecas Vienveida noteikumi, var noteikt, ka papildus 23.pantā noteiktajiem izņēmumiem pilnībā tiks piemēroti šādi iemesli atbrīvošanai no atbildības:

2.§. 1.paragrāfā minētie atbrīvošanas iemesli pārvadātājam var būt noderīgi tikai gadījumā, ja viņš pierāda, ka zaudējums, kaitējums vai tranzītpārvadājumu termiņa pārsniegšana radušies laikā, kad veikts brauciens pa jūru no brīža, kad krava tika uzkrauta uz kuģa, līdz brīdim, kad tā tika no kuģa nokrauta.

3.§. Ja pārvadātājs paļaujas uz 1.paragrāfā minētajiem iemesliem atbrīvošanai no atbildības, viņš tomēr turpina būt atbildīgs, ja pilnvarotā persona pierāda, ka zaudējums, bojājums vai tranzītpārvadājumu termiņa pārsniegšana radusies pārvadātāja, kapteiņa, jūrnieku, loča vai pārvadātāja darbinieku vainas dēļ.

4.§. Ja vienu un to pašu jūras maršrutu apkalpo vairāki 24.panta 1.paragrāfā minētajā ūdensceļu sarakstā iekļautie uzņēmumi, atbildības mērs, kas tiek piemērots šim maršrutam, ir vienāds visiem šiem uzņēmumiem. Turklāt, ja šādi uzņēmumi ir iekļauti sarakstā pēc vairāku Dalībvalstu pieprasījuma, atbildības mērs tiek noteikts iepriekš šo valstu starpā noslēgtā līgumā.

5.§. Par pasākumiem, kas veikti saskaņā ar 1. un 4.paragrāfu, jāpaziņo Ģenerālsekretāram. Tie stājas spēkā ne agrāk kā pēc trīsdesmit dienām, skaitot no dienas, kad Ģenerālsekretārs par tiem paziņojis citām Dalībvalstīm. Sūtījumi, kas jau atrodas tranzītā, šādiem pasākumiem netiek pakļauti.

1.§. Visos gadījumos, kuriem piemērojami Vienveida noteikumi, jebkura darbība pret pārvadātāju attiecībā uz atbildību, neatkarīgi no tās pamatojuma, var tikt vērsta tikai, ievērojot šajos noteikumos minētos nosacījumus un ierobežojumus.

2.§. Tas pats attiecas uz jebkuru darbību, kas tiek vērsta pret tiem darbiniekiem un citām personām, par kurām dzelzceļš ir atbildīgs saskaņā ar 40.pantu.

1.§. Gadījumos, kad pārvadātājs atklāj vai pieņem par notikušu kravas daļēju nozaudēšanu vai sabojāšanu vai arī to apgalvo pilnvarotā persona, pārvadātājam nekavējoties un, ja iespējams, pilnvarotās personas klātbūtnē jāsastāda ziņojums par kravas stāvokli atbilstoši zaudējuma vai bojājuma dabai, norādot tā masu un, ciktāl tas iespējams, zaudējuma vai bojājuma apjomu, iemeslus un notikuma laiku.

2.§. Ziņojuma kopija par brīvu jānosūta pilnvarotajai personai.

3.§. Ja pilnvarotā persona nepiekrīt ziņojumā apgalvotajam, tā drīkst pieprasīt, lai kravu stāvokli un masu, kā arī zaudējuma vai bojājuma iemeslus un apjomu noteiktu abu pušu vai šķīrējtiesas nozīmēts eksperts. Turpmāko kārtību nosaka tās valsts likumi un noteikumi, kurā šāda precizēšana notiek.

1.§. Prasības, kas attiecas uz pārvadājuma līgumu, rakstiskā veidā jānosūta pārvadātājam, pret kuru var tikt vērsta darbība.

2.§. Prasību var izvirzīt personas, kurām ir tiesības vērsties pret pārvadātāju.

3.§. Lai izvirzītu prasību, nosūtītājam jāuzrāda pavadzīmes dublikāts. Ja tāda nav, viņam jāuzrāda saņēmēja pilnvarojums vai pierādījums, ka saņēmējs atteicies pieņemt sūtījumu.

4.§. Lai izvirzītu prasību, saņēmējam jāuzrāda pavadzīme, ja tā nodota viņa rīcībā.

5.§. Pavadzīme, tās dublikāts un citi dokumenti, ko pilnvarotā persona uzskata par noderīgiem, iesniedzot prasību, jāuzrāda oriģinālu vai kopiju veidā; ja pārvadātājs pieprasa, kopijām jābūt pienācīgi apliecinātām.

6.§. Izskatot prasību, pārvadātājs var pieprasīt uzrādīt pavadzīmes, dublikāta vai kvīts par veikto maksu pēc piegādes oriģinālus, lai tie prasības apmierināšanas nolūkā varētu tikt indosēti.

1.§. Saskaņā ar 3. un 4.paragrāfu darbības, kas izriet no pārvadājuma līguma, var veikt:

2.§. Saņēmēja tiesības vērsties pret pārvadātāju tiek anulētas no brīža, kad atbilstoši 18.panta 5.paragrāfam saņēmēja norīkota persona ir pārņēmusi pavadzīmi, pieņēmusi kravu vai pieteikusi savas tiesības saskaņā ar 17.panta 3.paragrāfu.

3.§. Darbību ar mērķi atgūt summu, kas samaksāta pārvadājuma līguma ietvaros, var veikt tikai tā persona, kura veikusi maksājumu.

4.§. Darbību attiecībā uz maksu pēc piegādes var veikt tikai nosūtītājs.

5.§. Lai ierosinātu lietu, nosūtītājam jāuzrāda pavadzīmes dublikāts. Ja tāda nav, viņam jāuzrāda saņēmēja pilnvarojums vai pierādījums, ka saņēmējs ir atteicies pieņemt sūtījumu. Ja nepieciešams, nosūtītājam jāpierāda pavadzīmes neesība vai zaudējums.

6.§. Saņēmējam, lai ierosinātu lietu, jāuzrāda pavadzīme, ja tā viņam nodota.

1.§. Saskaņā ar 3. un 4.paragrāfu darbības, kas balstītas uz pārvadājuma līgumu, var tikt vērstas tikai pret pirmo pārvadātāju, pēdējo pārvadātāju vai pārvadātāju, kurš veicis to pārvadājuma daļu, kurā radies iemesls tiesvedībai.

2.§. Ja gadījumā, kad pārvadājumu veic secīgi pārvadātāji, pārvadātājs, kuram jāpiegādā krava, ar viņa piekrišanu ir atzīmēts pavadzīmē, 1.paragrāfā minētās darbības pret viņu var tikt vērstas pat tad, ja viņš nav pieņēmis pārvadāšanai kravu un pavadzīmi.

3.§. Darbība, kas vērsta uz pārvadājuma līguma ietvaros samaksātās summas atgūšanu, var tikt uzsākta pret pārvadātāju, kas šo summu iekasējis, vai pret pārvadātāju, kura vārdā tā tika iekasēta.

4.§. Darbība attiecībā uz maksu pēc piegādes var tikt vērsta tikai pret to pārvadātāju, kurš pieņēmis kravas pārvadāšanai nosūtīšanas vietā.

5.§. Darbība var tikt vērsta pret pārvadātāju, kas nav minēts 1.-4.paragrāfā, ja tā uzsākta kā pretprasība vai kā pamatprasības izņēmums, kura balstīta uz to pašu pārvadājuma līgumu.

6.§. Ciktāl šie Vienveida noteikumi piemērojami attiecībā uz pārvadātāja aizvietotāju, darbība var tikt vērsta arī pret to.

7.§. Ja prasītājs var izvēlēties starp vairākiem pārvadātājiem, viņa izvēles tiesības tiek anulētas līdz ar viņa vēršanos pret vienu no tiem; tas pats attiecas arī uz gadījumiem, ja prasītājs var izvēlēties starp vienu vai vairākiem pārvadātājiem un pārvadātāja aizvietotāju.

1.§. Uz Vienveida noteikumiem balstītas prasības var iesniegt Dalībvalstu tiesā vai šķīrējtiesā, ko nosaka pušu savstarpēja vienošanās vai tās valsts tiesā vai šķīrējtiesā, kuras teritorijā:

Citas tiesas vai šķīrējtiesas nevar tikt izmantotas.

2.§. Ja tiesā vai šķīrējtiesā, kas ir kompetenta atbilstoši 1.paragrāfam, tiesas process par prasību, kas balstīta uz Vienveida noteikumiem, nenotiek vai, ja šāda tiesa šādā procesā ir pasludinājusi spriedumu, neviena jauna prasība pret tām pašām pusēm un ar to pašu pamatojumu nevar tikt izvirzīta, ja vien tiesas vai šķīrējtiesas, kurā tika iesniegta pirmā prasība, spriedums valstī, kurā tiek izvirzīta jaunā prasība, nav izpildāms.

1.§. Ja pilnvarotā persona ir pieņēmusi kravas, visas no pārvadājuma līguma izrietošās tiesības vērsties pret pārvadātāju daļēja zaudējuma, bojājuma vai tranzītpārvadājumu termiņa pārsniegšanas gadījumā tiek anulētas.

2.§. Tomēr darbības tiesības netiek anulētas:

3.§. Ja krava saskaņā ar 28.pantu ir nosūtīta nepareizi, darbības tiesības daļēja zaudējuma vai bojājuma gadījumā, kas izriet no kāda iepriekšēja pārvadājuma līguma, tiek anulētas, kā tad, ja būtu bijis tikai viens pārvadājuma līgums.

1.§. Noilgums darbībām, kas izriet no pārvadājuma līguma, ir viens gads. Tomēr noilgums ir divi gadi tādām darbībām, kas saistītas ar:

2.§. Noilguma termiņš ilgst:

Diena, kas norādīta kā noilguma termiņa sākums, termiņā netiek ieskaitīta.

3.§. Pēc tam, kad saskaņā ar 43.pantu ir iesniegta rakstiska prasība kopā ar visiem nepieciešamajiem pavaddokumentiem, darbības noilguma termiņš tiek pārtraukts līdz dienai, kad pārvadātājs ar rakstisku paziņojumu noraida prasību un atdod atpakaļ pievienotos dokumentus. Ja prasība tiek pieņemta daļēji, noilguma periods tiek atsākts attiecībā uz to prasības daļu, kura vēl atrodas strīda stadijā. Pierādīšanas pienākums attiecībā uz prasības saņemšanu vai atbildi un dokumentu atdošanu ir tai pusei, kura paļaujas uz šiem faktiem. Noilguma termiņš netiek pārtraukts ar turpmākām prasībām par to pašu lietas būtību.

4.§. Prasības, kurām beidzies noilguma termiņš nevar tikt atjaunotas arī ar pretprasību vai iebildumu.

5.§. Attiecībā uz šeit neminēto, noilguma termiņu pārtraukšanu vai īslaicīgu atcelšanu nosaka nacionālie likumi.

1.§. Jebkuram pārvadātājam, kurš nosūtīšanas vai piegādes brīdī ir iekasējis vai kuram bija jāiekasē maksas vai citas pārvadājuma līguma rezultātā radušās summas, jāmaksā iesaistītajiem pārvadātājiem attiecīgā daļa no šīm maksām. Maksājuma metodes nosaka līgumi starp pārvadātājiem.

2.§. 12.pants piemērojams arī attiecībās starp secīgiem pārvadātājiem.

1.§. Pārvadātājs, kurš saskaņā ar Vienveida noteikumiem ir samaksājis kompensāciju, ir tiesīgs vērsties ar regresa prasību pret pārvadājumā iesaistītajiem atbilstoši šādiem noteikumiem:

2.§. Gadījumā, ja kāds no pārvadātājiem ir maksātnespējīgs, uz to attiecinātā nesamaksātā daļa tiek sadalīta starp pārējiem pārvadājumā iesaistītajiem pārvadātājiem proporcionāli pārvadātāju attiecīgajām daļām pārvadājuma maksā.

1.§. Maksājuma likumība, kuru veicis pārvadātājs, izmantojot savas regresa prasības tiesības saskaņā ar 50.pantu, nevar apstrīdēt tas pārvadātājs, pret kuru tiek vērsta regresa prasība, ja kompensāciju noteikusi tiesa vai šķīrējtiesa, un ja šim pārvadātājam, kuram par to savlaicīgi paziņots, ir bijusi iespēja iesaistīties tiesas procesā. Tiesa vai šķīrējtiesa, kas pārzina pamatprocesu, nosaka laiku, kāds tiek atvēlēts šādam paziņojumam un iesaistei tiesas procesā.

2.§. Pārvadātājam, kurš izmanto regresa prasības tiesības, jāuzsāk vienas un tās pašas darbības pret visiem iesaistītajiem pārvadātājiem, ar kuriem tas nav panācis risinājumu, pretējā gadījumā attiecībā uz tiem pārvadātājiem, pret kuriem šādas darbības nav uzsāktas, pārvadātājs zaudē savas regresa prasības tiesības.

3.§. Tiesa vai šķīrējtiesa savu lēmumu izsaka vienā spriedumā par visām tai iesniegtajām regresa prasībām.

4.§. Pārvadātājs, kurš vēlas izmantot savas regresa prasības tiesības, var iesniegt prasību tās valsts tiesā vai šķīrējtiesā, kuras teritorijā vienam no pārvadājumā iesaistītajiem pārvadātājiem ir firmas, filiāles vai aģentūras, kura slēgusi pārvadājuma līgumu, pamata atrašanās vieta.

5.§. Ja prasība tiek iesniegta pret vairākiem pārvadātājiem, pārvadātājs – prasītājs ir tiesīgs izvēlēties tiesu procesa uzsākšanai no tām, kuras saskaņā ar 4.paragrāfu ir kompetentas.

6.§. Regresa prasību tiesvedība nevar tikt apvienota ar tiesvedību, ko nolūkā iegūt kompensāciju, pamatojoties uz pārvadājuma līgumu, uzsākusi pilnvarotā persona.

C papildinājums

1.§. Noteikumi piemērojami:

kā arī uz darbībām, kas minētas šo noteikumu pielikumā.

2.§. Bīstamās kravas, kuras aizliegts pārvadāt saskaņā ar pielikumu, nevar tikt pieņemtas pārvadāšanai starptautiskajā satiksmē.

1.§. Bīstamās kravas var tikt pārvadātas tikai preču vilcienos, izņemot:

2.§. Pasažieris nedrīkst ņemt līdzi bīstamu kravu rokas bagāžā vai nosūtīt to reģistrētajā bagāžā vai motorizētos transportlīdzekļos, ja šī krava neatbilst pielikuma īpašajiem noteikumiem.

Pielikums veido šo Noteikumu neatņemamu sastāvdaļu.

* * *

1.§. Neraugoties uz prasībām attiecībā uz transportlīdzekļu tehnisko atbilstību izmantošanai starptautiskajā satiksmē, personai, kura saskaņā ar 1.pantā minēto līgumu apgādā ar transportlīdzekli, nodrošina, ka uz transportlīdzekļa tiek norādīts:

2.§. 1.paragrāfā minētie apzīmējumi un uzraksti var tikt izdarīti elektroniski atpazīstamā veidā.

1.§. Dzelzceļa transporta uzņēmums, kuram transportlīdzeklis ir nodots izmantošanā transportēšanas darbību veikšanai, ir atbildīgs par zaudējumu vai kaitējumu, kas radies transportlīdzekļa vai tā piederumu nozaudēšanas vai bojājuma rezultātā, izņemot gadījumus, ja tiek pierādīts, ka zaudējums vai kaitējums nav radies šī uzņēmuma vainas dēļ.

2.§. Dzelzceļa transporta uzņēmums nav atbildīgs par zaudējumu vai kaitējumu, kas radies tādu piederumu nozaudēšanas rezultātā, kas nav minēti transportlīdzekļa abās pusēs vai tam pievienotā inventāra sarakstā.

3.§. Transportlīdzekļa vai tā piederumu nozaudēšanas gadījumā, kompensācija, izņemot visus citus kaitējumus, tiek ierobežota līdz transportlīdzekļa vai tā piederumu parastai vērtībai nozaudēšanas brīdī un vietā. Ja nav iespējams noteikt nozaudēšanas dienu vai vietu, kompensācijas apjomu ierobežo parastā vērtība dienā un vietā, kad transportlīdzeklis tika nodots izmantošanā.

4.§. Ja kaitējums nodarīts transportlīdzeklim vai tā piederumiem, kompensācija, izņemot visus citus kaitējumus, tiek ierobežota līdz remonta izmaksām. Kompensācija nevar pārsniegt summu, kas būtu jāmaksā nozaudēšanas gadījumā.

5.§. Līguma puses var vienoties par noteikumiem, kas atšķiras no 1.-4.paragrāfā noteiktajiem.

1.§. Pilnvarotā persona bez nepieciešamības uzrādīt papildus pierādījumus var uzskatīt transportlīdzekli par pazudušu, ja tā ir lūgusi dzelzceļa transporta uzņēmumam, kuram transportlīdzeklis tika nodots izmantošanā transportēšanas darbību veikšanai, veikt transportlīdzekļa meklēšanu un ja transportlīdzeklis nav nodots šīs personas rīcībā trīs mēnešu laikā no dienas, kad saņemta tās prasība, vai ja nav saņemtas nekādas ziņas par transportlīdzekļa atrašanās vietu. Šis termiņš var tikt pagarināts par laika posmu, kurā transportlīdzeklis ir izņemts no apgrozības jebkāda iemesla dēļ, kas nav attiecināms uz dzelzceļa transporta uzņēmumu vai sakarā ar transportlīdzekļa bojājumu.

2.§. Ja transportlīdzeklis, kas uzskatīts par nozaudētu, tiek atrasts pēc kompensācijas izmaksas, pilnvarotā persona sešu mēnešu laikā pēc paziņojuma par notikušo var prasīt dzelzceļa transporta uzņēmumam, kuram transportlīdzeklis tika nodots izmantošanā transportēšanas darbību veikšanai, bez maksas atdot tam atpakaļ transportlīdzekli pieraksta stacijā vai citā vietā, par ko panākta vienošanās, pretī saņemot izmaksāto kompensāciju.

3.§. Ja 2.paragrāfā minētā prasība nav izteikta vai, ja transportlīdzeklis tiek atrasts vēlāk kā pēc viena gada no kompensācijas izmaksas, dzelzceļa transporta uzņēmums, kuram transportlīdzeklis tika nodots izmantošanā transportēšanas darbību veikšanai, var atbrīvoties no tā atbilstoši likumiem un noteikumiem, kas ir spēkā stacijā, kurā tas atrodas.

4.§. Līguma puses var vienoties par noteikumiem, kas atšķiras no 1.-3.paragrāfā noteiktajiem.

1.§. Persona, kura saskaņā ar 1.pantā minēto līgumu ir nodevusi transportlīdzekli izmantošanā transportēšanas darbību veikšanai, ir atbildīga par zaudējumu un kaitējumu, ko tās vainas dēļ ir izraisījis transportlīdzeklis.

2.§. Līguma puses var vienoties par noteikumiem, kas atšķiras no 1.paragrāfā noteiktajiem.

1.§. Līguma puses ir atbildīgas par saviem darbiniekiem un citām personām, kuru pakalpojumus tās izmanto līguma izpildē, ciktāl šie darbinieki vai citas personas darbojas savu funkciju ietvaros.

2.§. Ja līguma puses nevienojas citādi, tās infrastruktūras pārvaldītāji, kurā dzelzceļa transporta uzņēmumi lieto transportlīdzekli transportēšanas darbību veikšanai, tiek uzskatīti par personām, kuru pakalpojumus izmanto dzelzceļa transporta uzņēmums.

3.§. 1. un 2.paragrāfs piemērojams arī prasības tiesību pārņemšanas gadījumā saskaņā ar 8.pantu.

1.§. Visos gadījumos, kuriem piemērojami šie Vienveida noteikumi, jebkura darbība attiecībā uz atbildību transportlīdzekļa vai tā piederumu zaudējuma vai bojājuma gadījumā, neatkarīgi no atbildības pamatojuma, var tikt vērsta pret dzelzceļa transporta uzņēmumu, kuram transportlīdzeklis tika nodots izmantošanā transportēšanas darbību veikšanai, tikai ievērojot šajos Noteikumos un izmantošanas līgumā noteiktos nosacījumus un ierobežojumus.

2.§. 1.paragrāfs attiecas arī uz prasības tiesību pārņemšanas gadījumu saskaņā ar 8.pantu.

3.§. Tas pats attiecas uz jebkuru darbību, kas tiek vērsta pret tiem darbiniekiem un citām personām, par kurām ir atbildīgs dzelzceļa transporta uzņēmums, kas nodevis izmantošanā transportlīdzekli transportēšanas darbību veikšanai.

1.§. Prasības, kas balstītas uz saskaņā ar šiem Vienveida noteikumiem noslēgtu līgumu, var tikt iesniegtas tiesā vai šķīrējtiesā, par ko vienojušās līguma puses.

2.§. Ja līguma puses nevienojas citādi, kompetentas ir tās Dalībvalsts tiesas vai šķīrējtiesas, kuras teritorijā atrodas atbildētāja darba vieta. Ja atbildētāja darba vieta neatrodas Dalībvalstī, kompetenta ir tās Dalībvalsts tiesa vai šķīrējtiesa, kurā radies zaudējums vai kaitējums.

1.§. Uz 4. un 7.pantu balstīto darbību noilguma termiņš ir trīs gadi.

2.§. Darbību noilguma termiņš tiek skaitīts:

1.§. Šie Vienveida noteikumi attiecas uz jebkuru līgumu, kas nosaka dzelzceļa infrastruktūras izmantošanu starptautiskajiem pārvadājumiem CIV Vienveida noteikumu un CIM Vienveida noteikumu izpratnē, neatkarīgi no līguma pušu darbības vietas un nacionālās piederības. Šie Vienveida noteikumi piemērojami arī gadījumos, kad dzelzceļa infrastruktūru pārrauga valsts vai valdības institūcijas, vai organizācijas.

2.§. Saskaņā ar 21.pantu šie Vienveida noteikumi neattiecas uz citām tiesiskām attiecībām, piemēram:

1.§. Katra valsts var jebkurā laikā paziņot, ka tā pret cietušajiem negadījumos, kas notikuši tās teritorijā, neattiecina visus noteikumus attiecībā uz atbildību personiska zaudējuma vai kaitējuma gadījumā (nāve, ievainojums vai cita veida fizisks vai garīgs kaitējums), ja cietušie ir šīs valsts pilsoņi vai viņiem tajā ir ierastā uzturēšanās vieta.

2.§. Valsts, kura izdarījusi paziņojumu saskaņā ar 1.paragrāfu, var to atsaukt jebkurā laikā, paziņojot par to Depozitārijam. Atsaukums stājas spēkā pēc viena mēneša no dienas, kad Depozitārijs paziņojis par to Dalībvalstīm.

Vienveida noteikumu nolūkiem termins:

1.§. Attiecības starp pārvaldītāju un pārvadātāju regulē izmantošanas līgumā.

2.§. Līgums sevišķi regulē izmantošanas administratīvos, tehniskos un finanšu apstākļus. Tam jāietver vismaz šādas ziņas:

3.§. Līgums slēdzams rakstveidā vai citā līdzvērtīgā formā. Līguma rakstiskas vai līdzvērtīgas formas neesība vai nepareizība vai kādas 2.paragrāfā minētās ziņas neesība neietekmē līguma esamību vai derīgumu, kas tam paliek saskaņā ar šiem Vienveida noteikumiem.

1.§. Pārvadātājs ir pilnvarots veikt dzelzceļa pārvadātāja darbības. Algotajam personālam un izmantojamiem transportlīdzekļiem jāatbilst drošības prasībām. Pārvaldītājs var prasīt pārvadātājam pierādīt, uzrādot derīgu licenci un drošības sertifikātu vai to apliecinātas kopijas, vai kādā citā veidā, ka šīs prasības ir izpildītas.

2.§. Pārvadātājam jāpaziņo pārvaldītājam par jebkādiem apstākļiem, kas varētu ietekmēt viņa licences, drošības sertifikāta vai citu pierādījumu derīgumu.

3.§. Pārvaldītājs var prasīt pārvadātājam pierādīt, ka tas ir noformējis pietiekamu atbildības apdrošinājumu vai veicis citus pasākumus, lai segtu jebkuru 9.-21.pantā minēto prasību, neatkarīgi no tās pamatojuma. Pārvadātājam ir katru gadu pienācīgi jāpierāda, ka vēl joprojām pastāv atbildības vai līdzvērtīgi nodrošinājumi; pārvadātājam jāpaziņo pārvaldītājam par jebkurām izmaiņām attiecībā uz šiem nodrošinājumiem, pirms tās stājas spēkā.

4.§. Līguma pusēm vienai otra jāinformē par visu, kas var kavēt noslēgtā līguma izpildi.

1.§. Izmantošanas līgums var tikt noslēgts uz noteiktu vai nenoteiktu laiku.

2.§. Pārvaldītājs var nekavējoties lauzt līgumu, ja:

3.§. Pārvadātājs var nekavējoties lauzt izmantošanas līgumu, ja pārvaldītājs zaudē savas tiesības pārvaldīt infrastruktūru.

4.§. Katra līguma puse var nekavējoties lauzt izmantošanas līgumu gadījumā, ja otra līguma puse skaidri pārkāpj kādu no būtiskām saistībām attiecībā uz personu vai kravu drošību; līguma puses var vienoties par vienotu izpratni, izmantojot šīs tiesības.

5.§. Līguma puse, kas lauzusi līgumu, ir atbildīga citai līguma pusei par zaudējumu vai kaitējumu, kas radies līguma laušanas rezultātā, ja vien netiek pierādīts, ka zaudējums vai kaitējums nav radies šīs puses vainas dēļ.

6.§. Līguma puses var vienoties par noteikumiem, kas atšķiras no 2.paragrāfa c) un d) punktā un 5.paragrāfā noteiktajiem.

1.§. Pārvaldītājs ir atbildīgs par:

kas nodarīts pārvadātājam vai tā palīgiem infrastruktūras izmantošanas laikā un kas radies konkrētajā infrastruktūrā.

2.§. Pārvaldītājs tiek atbrīvots no šīs atbildības:

3.§. Ja negadījums, kura rezultātā radies zaudējums vai kaitējums, noticis trešās puses rīcības dēļ un ja, neraugoties uz to, pārvaldītājs nav pilnībā atbrīvots no atbildības saskaņā ar 2.paragrāfa a) punktu, tas ir pilnībā atbildīgs tādā mērā, kā to paredz šie Vienveida noteikumi, tomēr tas neskar pārvaldītāja regresa prasības tiesības pret trešo pusi.

4.§. Līguma puses var vienoties par to, vai un kādā mērā pārvaldītājs ir atbildīgs par pārvadātājam nodarīto zaudējumu vai kaitējumu, ko izsaukusi viņa darbību aizkavēšana vai pārtraukšana.

1.§. Pārvadātājs ir atbildīgs:

kas nodarīts pārvaldītājam vai tā palīgiem infrastruktūras izmantošanas laikā izmantoto transportlīdzekļu vai pārvadāto personu vai kravas dēļ.

2.§. Pārvadātājs tiek atbrīvots no atbildības:

3.§. Ja negadījums, kura rezultātā radies zaudējums vai kaitējums, noticis trešās puses rīcības dēļ un ja, neraugoties uz to, pārvadātājs nav pilnībā atbrīvots no atbildības saskaņā ar 2.paragrāfa a) punktu, tas ir pilnībā atbildīgs tādā mērā, kā to paredz šie Vienveida noteikumi, tomēr tas neskar tā regresa prasības tiesības pret trešo pusi.

4.§. Līguma puses var vienoties par to, vai un kādā mērā pārvadātājs ir atbildīgs par pārvaldītājam nodarīto zaudējumu vai kaitējumu, ko izsaukusi viņa darbību aizkavēšana vai pārtraukšana.

1.§. Ja zaudējumu vai kaitējumu izraisījuši cēloņi, kas attiecināmi uz pārvaldītāju un cēloņi, kas attiecināmi uz pārvadātāju, katra līguma puse ir atbildīga tikai par to zaudējuma vai kaitējuma daļu, ko izraisījuši uz šo pusi saskaņā ar 8. un 9.pantu attiecināmie cēloņi. Ja nav iespējams novērtēt, kādā apjomā attiecīgie iemesli izraisījuši zaudējumu vai kaitējumu, katra līguma puse sedz to zaudējuma vai kaitējuma daļu, ko tā apstiprinājusi.

2.§. 1.paragrāfu piemēro mutatis mutandis, ja zaudējumu vai kaitējumu izraisījuši iemesli, kas attiecināmi uz pārvaldītāju un iemesli, kas attiecināmi uz vairākiem pārvadātājiem, kuri izmanto vienu un to pašu dzelzceļa infrastruktūru.

3.§. 1.paragrāfa pirmo teikumu piemēro mutatis mutandis 9.pantā minētajā zaudējuma vai kaitējuma gadījumā, ja tā iemesli attiecināmi uz vairākiem pārvadātājiem, kuri izmanto vienu un to pašu infrastruktūru. Ja nav iespējams novērtēt, kādā apjomā attiecīgie iemesli izraisījuši zaudējumu vai kaitējumu, pārvadātāju atbildība pret pārvaldītāju sadalāma līdzvērtīgi.

1.§. Nāves gadījumā, kompensācijas ietver:

2.§. Ja līdz ar nāves gadījumu personas, kuras mirušajam bija vai nākotnē būtu juridisks pienākums uzturēt, ir zaudējušas atbalstu, šādām personām jāpiešķir kompensācija par zaudējumu. Tiesības uz kompensāciju personām, kuras mirušais uzturēja bez juridiskajām saistībām, nosaka nacionālie likumi.

1.§. 11.panta 2.paragrāfā un 12.panta b) punktā noteiktās kompensācijas tiek piešķirtas vienreizējas izmaksas veidā. Taču, ja nacionālie likumi pieļauj ikgadējas izmaksas, tās šādā formā tiek piešķirtas, ja to pieprasa ievainotās personas vai personas, kurām ir uz to tiesības saskaņā ar 11.panta 2.paragrāfu.

2.§. Kompensācijas apjoms, ko piešķir saskaņā ar 1.paragrāfu, tiek noteikts atbilstoši nacionālajiem likumiem. Tomēr šo Vienveida noteikumu nolūkiem augšējais limits vienai personai tiek noteikts 175 000 norēķinu vienību apjomā vienreizējai izmaksai vai šai summai atbilstošām ikgadējām izmaksām, ja nacionālajos likumos paredzētais augšējais limits ir mazāks par šo summu.

1.§. Ja kompensācijas aprēķināšanai ir nepieciešama ārvalstu valūtā noteikto summu konvertācija, tā tiek veikta atbilstoši valūtas maiņas kursam kompensācijas maksāšanas dienā un vietā.

2.§. Pilnvarotā persona var pieprasīt maksājamās kompensācijas procentus, kas aprēķināti ar likmi pieci procenti gadā no dienas, kad šķīrējtiesā tika ierosināta samierināšanas procedūras lieta saskaņā ar Konvencijas V sadaļu, vai no dienas, kad tika uzsākta tiesvedība.

18.pants

Atbildība par palīgiem

Pārvaldītājs un pārvadātājs ir atbildīgs par saviem palīgiem.

19.pants

Citas darbības

1.§. Visos gadījumos, kad piemērojami Vienveida noteikumi, jebkura darbība attiecībā uz atbildību neatkarīgi no tās pamatojuma var tikt vērsta pret pārvaldītāju vai pārvadātāju tikai, ievērojot šajos Vienveida noteikumos minētos nosacījumus un ierobežojumus.

2.§. Tas pats attiecas uz jebkuru darbību, kas tiek vērsta pret palīgiem, par kuriem pārvaldītājs vai pārvadātājs ir atbildīgs saskaņā ar 18.pantu.

20.pants

Vienošanās par strīdu izšķiršanu

1.§. Jebkura pārvadātāja palīgu darbība attiecībā uz atbildību neatkarīgi no tās pamatojuma var tikt vērsta pret pārvaldītāju par viņa izraisīto zaudējumu vai kaitējumu tikai, ievērojot šajos Vienveida noteikumos minētos nosacījumus un ierobežojumus.

2.§. Jebkura pārvaldītāja palīgu darbība attiecībā uz atbildību neatkarīgi no atbildības pamatojuma var tikt vērsta pret pārvadātāju par viņa izraisīto zaudējumu vai kaitējumu tikai, ievērojot šajos Vienveida noteikumos minētos nosacījumus un ierobežojumus.

V sadaļa

TIESĪBU AIZSTĀVĒŠANA

22.pants

Samierināšanas procedūras

1.§. Uz šiem Vienveida noteikumiem balstītas prasības var tikt iesniegtas tajās Dalībvalstu tiesās vai šķīrējtiesās, par ko vienojušās līguma puses.

2.§. Ja līguma puses nevienojas citādi, kompetentas ir tās Dalībvalsts tiesas vai šķīrējtiesas, kuras teritorijā pārvaldītājam ir darba vieta.

25.pants

Darbību noilgums

1.§. Noilguma termiņš darbībām, kas balstītas uz šiem Vienveida noteikumiem, ir trīs gadi.

2.§. Noilguma periods tiek skaitīts no dienas, kad radies zaudējums vai kaitējums.

3.§. Personu nāves gadījumā noilguma termiņš ir trīs gadi no dienas, kas seko nāves dienai, bet nevar turpināties ilgāk kā piecus gadus pēc negadījuma dienas.

4.§. Atbildīgās personas regresa prasība var tikt izvirzīta pat pēc 1.paragrāfā noteiktā noilguma termiņa beigām, ja tā tiek izvirzīta termiņā, kas atļauts saskaņā ar tās valsts likumiem, kurā notiek tiesvedība. Tomēr, atļautais termiņš nevar būt mazāks par deviņdesmit dienām, sākot no dienas, kad persona, kas iesniedz regresa prasību, ir nokārtojusi pretenziju vai ir informēta par tiesvedību pret viņu.

5.§. Noilguma termiņš tiek pārtraukts, ja puses vienojas par samierināšanās procedūru vai ja tās vēršas šķīrējtiesā saskaņā ar Konvencijas V sadaļu.

6.§. Citos gadījumos noilguma perioda atlikšanu vai pārtraukšanu nosaka nacionālie likumi.

F papildinājums

1.§. Tehnisko standartu apstiprināšana attiecībā uz dzelzceļa materiāliem un vienveida tehnisko priekšrakstu pieņemšana attiecībā dzelzceļa materiāliem tiek veikta ar mērķi:

2.§. Pēc tam, kad ir apstiprināti tehniskie standarti vai pieņemti vienveida tehniskie priekšraksti, tiek ņemti vērā tikai tie, kas ir sagatavoti starptautiskā līmenī.

3.§. Ciktāl tas iespējams:

1.§. Par tehnisko standartu un ar dzelzceļa materiāliem saistīto vienveida tehnisko priekšrakstu sagatavošanu atbild organizācija, kas tiek uzskatīta par kompetentu šajā jomā.

2.§. Par rūpniecisko produktu un procedūru standartizāciju atbild atzītas nacionālas vai starptautiskas iestādes.

1.§. Iesniegumu par tehnisko standartu apstiprināšanu var sagatavot:

2.§. Tehnisko ekspertu komiteja lemj par tehniskā standarta apstiprināšanu saskaņā ar Konvencijas 16. un 20.pantā, un 33.panta 6.paragrāfā noteikto procedūru. Lēmums stājas spēkā saskaņā ar Konvencijas 35.panta 3. un 4.paragrāfu.

1.§. Iesniegumu par vienveida tehnisko priekšrakstu pieņemšanu var sagatavot:

2.§. Tehnisko ekspertu komiteja lemj par vienveida tehnisko priekšrakstu pieņemšanu saskaņā ar Konvencijas 16. un 20.pantā, un 33.panta 6.paragrāfā noteikto procedūru. Lēmums stājas spēkā saskaņā ar Konvencijas 35.panta 3. un 4.paragrāfu.

1.§. Apstiprinātie tehniskie standarti un pieņemtie vienveida tehniskie priekšraksti jāiekļauj šādos šo Vienveida noteikumu pielikumos ar sekojošu numerāciju:

2.§. Pielikumi veido šo Vienveida noteikumu neatņemamu sastāvdaļu. Tie izstrādājami saskaņā ar Līgumslēdzēju valstu specifiku attiecībā uz sliežu ceļu platumu, iekraušanas platumu, enerģijas padeves sistēmām, kā arī drošības un darbības kontroles sistēmām.

3.§. Pielikumi satur tādu variantu, kādu pieņems Tehnisko ekspertu komiteja saskaņā ar to pašu procedūru, kāda paredzēta Konvencijas 16. un 20 pantā, un 33.panta 6.paragrāfā attiecībā uz pielikumu grozījumiem, pēc tam, kad stājies spēkā 1999.gada 3.jūnija Protokols par Konvencijas grozījumiem.

1.§. Jebkura Līgumslēdzēja valsts četru mēnešu laikā no dienas, kad Ģenerālsekretārs paziņojis Tehnisko ekspertu komitejas lēmumu, var izdarīt pamatotu paziņojumu, nosūtot to Ģenerālsekretāram par to, ka šī valsts nepiemēros vai tikai daļēji piemēros apstiprinātos tehniskos standartus vai pieņemtos vienveida tehniskos priekšrakstus, ciktāl tas saistīts ar dzelzceļa infrastruktūru, kas atrodas tās teritorijā, un satiksmi, kas tiek veikta, izmantojot šo infrastruktūru.

2.§. Līgumslēdzējas valstis, kuras saskaņā ar 1.paragrāfu ir izdarījušas paziņojumu, netiek ņemtas vērā, nosakot valstu skaitu, kurām saskaņā ar Konvencijas 35.panta 4.paragrāfu jāiebilst, lai Tehnisko ekspertu komitejas lēmums nestātos spēkā.

3.§. Valsts, kura saskaņā ar 1.paragrāfu izdarījusi paziņojumu, var jebkurā laikā šo paziņojumu atsaukt, par to paziņojot Ģenerālsekretāram. Atsaukums stājas spēkā otrā mēneša pirmajā dienā, kas seko atsaukuma paziņojumam.

1.§. Ar pielikumu, kurus saskaņā ar 8.panta 3.paragrāfu pieņēmusi Tehnisko ekspertu komiteja, stāšanos spēkā tehniskajiem standartiem un vienveida tehniskajiem priekšrakstiem attiecībās starp Līgumslēdzējām valstīm ir prioritāte salīdzinājumā ar Starptautiskās dzelzceļa tehniskās vienotības konvencijas, kas parakstīta Bernē, 1882.gada 21.oktobrī, 1938.gada redakcijas noteikumiem.

2.§. Ar pielikumu, kurus saskaņā ar 8.panta 3.paragrāfu pieņēmusi Tehnisko ekspertu komiteja, šiem Vienveida noteikumiem, kā arī to pielikumos iekļautajiem tehniskajiem standartiem un vienveida tehniskajiem priekšrakstiem Līgumslēdzējās valstīs ir prioritāte salīdzinājumā ar:

A. Sliežu ceļu platums

B. Iekraušanas platums

C. …

2.pielikums

A. Enerģijas padeves sistēma

B. Drošības un darbības kontroles sistēmas

…

1.§. Ikvienam dzelzceļa transportlīdzeklim, lai iekļautos starptautiskās satiksmes apritē, jāsaņem attiecīga atļauja saskaņā ar šiem Vienveida noteikumiem.

2.§. Tehniskā pieņemšana tiek veikta ar mērķi, lai noskaidrotu, vai dzelzceļa transportlīdzeklis atbilst:

3.§. 1. un 2.paragrāfs, kā arī sekojošie panti piemērojami mutatis mutandis attiecībā uz citu dzelzceļa materiālu un transportlīdzekļu vai citu dzelzceļa materiālu konstrukcijas elementu tehnisko pieņemšanu.

1.§. Tehniskā pieņemšana tiek veikta:

2.§. Šis noteikums nevar ietekmēt 10.panta piemērošanu.

1.§. Dzelzceļa transportlīdzekļu tehniskā pieņemšana apritei un citu dzelzceļa materiālu tehniskā pieņemšana izmantošanai starptautiskajā satiksmē ir to nacionālo vai starptautisko institūciju uzdevums, kas šajā jomā ir kompetenti saskaņā ar katrā Līgumslēdzējā valstī spēkā esošiem likumiem un noteikumiem.

2.§. 1.paragrāfā minētās institūcijas var nodot citām atzītām iestādēm savu kompetenci izsniegt tehniskās pieņemšanas atļaujas, ar nosacījumu, ka šīs institūcijas saglabā uzraudzības tiesības. Nav pieļaujama kompetences nodošana attiecībā uz tehniskās pieņemšanas atļauju izsniegšanu vienam dzelzceļa transporta uzņēmumam, ja citiem šādas kompetences nav. Turklāt, kompetences nodošana infrastruktūras pārvaldītājam, kurš tieši vai netieši piedalās dzelzceļa materiālu ražošanā, ir aizliegta.

1.§. Lai dzelzceļa transportlīdzeklis tiktu pieņemts apritē starptautiskajā satiksmē, tam jāatbilst:

2.§. Ja APTU Vienveida noteikumu pielikumos attiecīgu priekšrakstu nav, tehnisko pieņemšanu veic, pamatojoties uz vispārpieņemtiem tehniskiem noteikumiem. Tehniskais standarts, pat tad, ja tas nav apstiprināts APTU Vienveida noteikumos noteiktajā kārtībā, kalpo kā pierādījums, ka know-how, ko ietver šis standarts, atbilst vispārpieņemtiem tehniskajiem noteikumiem.

3.§. Lai pieļautu tehnisko pilnveidošanu, atkāpes no vispārpieņemtiem tehniskiem noteikumiem un APTU Vienveida noteikumu pielikumu konstrukcijas priekšrakstiem pieļaujamas ar nosacījumu, ka ir pierādījumi tam, ka:

4.§. Ja Līgumslēdzēja valsts vēlas pieņemt dzelzceļa transportlīdzekli saskaņā ar 2. un 3.paragrāfu, tai nekavējoties par to jāinformē Organizācijas Ģenerālsekretārs, kas par to paziņo pārējām Līgumslēdzējām valstīm. Viena mēneša laikā pēc Ģenerālsekretāra paziņojuma saņemšanas Līgumslēdzēja valsts var pieprasīt Tehnisko ekspertu komitejas sasaukšanu, lai noskaidrotu, vai ir izpildīti nosacījumi 2. un 3.paragrāfa piemērošanai. Komitejai attiecīgais lēmums jāpieņem trīs mēnešu laikā pēc sasaukšanas prasības saņemšanas no Ģenerālsekretāra.

1.§. Lai citi dzelzceļa materiāli tiktu pieņemti izmantošanai starptautiskajā satiksmē, tiem jāatbilst APTU Vienveida noteikumu pielikumos iekļautajiem konstrukcijas priekšrakstiem.

2.§. 7.panta 2. līdz 4.paragrāfs tiek piemērots mutatis mutandis.

3.§. Līgumslēdzēju valstu saistības, ko tām uzliek 1985.gada 31.maija Eiropas nolīgums par svarīgākajām starptautiskajām dzelzceļa līnijām (AGC) un 1991.gada 1.februāra Eiropas nolīgums par svarīgākajām starptautisko kombinēto pārvadājumu līnijām un atbilstošajiem objektiem (AGTC), kuru līgumslēdzējpuses arī tās ir, paliek neskartas.

1.§. Dzelzceļa transporta uzņēmumam, kurš darbojas ar apritei starptautiskajā satiksmē pieņemtiem dzelzceļa satiksmes līdzekļiem, jāpilda APTU Vienveida noteikumu pielikumos noteiktie priekšraksti attiecībā uz satiksmes līdzekļa darbību starptautiskajā satiksmē.

2.§. Uzņēmumiem un administrācijām, kas pārvalda Līgumslēdzēju valstu infrastruktūru, ieskaitot darbībai starptautiskajā satiksmē paredzētas un piemērotas drošības un darbības kontroles sistēmas, jāpilda APTU Vienveida noteikumu pielikumos noteiktie tehniskie priekšraksti, un šīs infrastruktūras konstrukcijai un vadībai šiem priekšrakstiem jāatbilst pastāvīgi.

1.§. Tehniskās pieņemšanas atzinums (konstrukcijas tipa pieņemšana, darbības atļauja) jāpievieno dzelzceļa transportlīdzekļa konstrukcijas tipam vai dzelzceļa transportlīdzeklim.

2.§. Pieteikumu tehniskajam atzinumam var iesniegt:

Pieteikumu var iesniegt jebkurai 5.pantā minētai kādas Līgumslēdzējas valsts kompetentajai institūcijai.

3.§. Personai, kura pieprasa dzelzceļa transportlīdzekļa darbības atļauju saskaņā ar vienkāršoto tehniskās pieņemšanas procedūru (4.pants 1.paragrāfa b) punkts), iesniegumam jāpievieno sertifikāts par konstrukcijas tipa pieņemšanu, kas izsniegts saskaņā ar 11.panta 2.paragrāfu, un pieņemamā veidā jāpierāda, ka transportlīdzekļi, kuriem tiek pieprasīta darbības atļauja, atbilst šim konstrukcijas tipam.

4.§. Tehniskās pieņemšanas atzinums jāizsniedz neatkarīgi no iesniedzēja kvalitātes.

5.§. Tehniskās pieņemšanas atzinumu parasti izsniedz uz nenoteiktu laiku; tas var būt vispārējs vai ar ierobežotu darbības jomu.

6.§. Konstrukcijas tipa pieņemšanu var atcelt, ja apritē esošie dzelzceļa transportlīdzekļi, kuri ir vai tiek ražoti saskaņā ar šādu konstrukcijas tipu, vairs nenodrošina drošību, sabiedrības veselību vai saudzīgu attieksmi pret apkārtējo vidi.

7.§. Darbības atļauja var tikt atcelta:

8.§. Vienīgi tā institūcija, kas izsniegusi atzinumu par konstrukcijas tipa pieņemšanu vai darbības atļauju, var šos atzinumus atcelt.

9.§. Darbības atļauja tiek atcelta:

10.§. Darbības atļauja tiek anulēta, ja dzelzceļa transportlīdzeklis tiek izņemts no aprites. Par izņemšanu no aprites jāziņo kompetentajai institūcijai, kas izdevusi darbības atļauju.

11.§. Ja šo Vienveida Noteikumu nosacījumu nav, tehniskā pieņemšana jāveic, pamatojoties uz Līgumslēdzējas valsts, kurā tiek izskatīts tehniskās pieņemšanas pieteikums, nacionālajiem likumiem un citiem normatīvajiem aktiem.

1.§. Konstrukcijas tipa pieņemšanu un darbības atļauju apliecina ar atsevišķiem dokumentiem, kas saucas: “Konstrukcijas tipa pieņemšanas sertifikāts” un “Darbības atļaujas sertifikāts”.

2.§. Konstrukcijas tipa pieņemšanas sertifikātā jānorāda:

3.§. Darbības atļaujas sertifikātā jānorāda:

4.§. Sertifikātiem jābūt nodrukātiem vismaz divās valodās, no kurām vismaz viena jāizvēlas no Organizācijas darba valodām.

1.§. Organizācijai ir jānosaka vienotas formas “Konstrukcijas tipa pieņemšanas sertifikātam” un “Darbības atļaujas sertifikātam”. Tās jāsagatavo un jāpieņem Tehnisko ekspertu komitejai.

2.§. Konvencijas 35.panta 1. un 3. līdz 5.paragrāfi tiek piemēroti mutatis mutandis.

1.§. Organizācija ir atbildīga par starptautiskās satiksmes apritei pieņemto dzelzceļa transportlīdzekļu datu bankas izveidošanu un atjaunināšanu.

2.§. Kompetentajām institūcijām vai, ja pieņemams, – to pilnvarotām organizācijām, kuras var izsniegt darbības atļaujas, bez kavēšanās jānosūta Organizācijai šo Vienveida noteikumu nolūkiem nepieciešamā informācija, kas attiecas uz transportlīdzekļiem, kas pieņemti apritei starptautiskajā satiksmē. Tehnisko ekspertu komitejai jānosaka, kāda veida informācija ir nepieciešama. Datu bankā jāreģistrē vienīgi šī informācija. Visos gadījumos, kad notikusi izslēgšana no aprites, oficiāla aizturēšana, darbības atļaujas anulēšana un transportlīdzekļa pārveidošana, kas noved pie atšķirības no pieņemtā konstrukcijas tipa, jāziņo Organizācijai.

3.§. Informācija, kas reģistrēta datu bankā, uzskatāma par dzelzceļa transportlīdzekļa tehniskās pieņemšanas sākotnējo pierādījumu.

4.§. Reģistrēto informāciju var izmantot:

5.§. Informāciju, kura ir pieejama 4.paragrāfā minētajām pilnvarotajām personām, kā arī pieejas nosacījumus nosaka šo Vienveida noteikumu pielikums. Šis Pielikums ir šo Vienveida noteikumu neatņemama sastāvdaļa. Par Pielikuma tekstu vienojas Revīzijas komiteja saskaņā ar Konvencijas 16., 17.pantā un 33.panta 4.paragrāfā minēto kārtību.

1.§. Uz dzelzceļa transportlīdzekļiem, kuri pielaisti apritei starptautiskajā satiksmē, jābūt:

2.§. Tehnisko ekspertu komiteja izstrādā 1.paragrāfa a) punktā minēto apzīmējumu un nosaka pārejas termiņus, kuru laikā dzelzceļa transportlīdzekļiem, kas pieņemti apritei starptautiskajā satiksmē, var būt uzraksti un apzīmējumi, kas atšķiras no 1.paragrāfā noteiktajiem.

3.§. 35.panta 1.paragrāfs un 3.-5.paragrāfs tiek piemēroti mutatis mutandis.

1.§. Nelaimes gadījuma vai dzelzceļa transportlīdzeklim nodarīta smaga bojājuma gadījumā infrastruktūras pārvaldītājiem, ja tas pieņemams, kopā ar saistītajiem valdītājiem un dzelzceļa transporta uzņēmumiem, var prasīt, lai tie:

2.§. Satiksmes līdzeklis uzskatāms par smagi bojātu, ja to nevar salabot ar vienkāršu darbību, kas ļautu to pievienot vilcienam un laist apgrozībā uz saviem riteņiem, neradot draudus satiksmei.

3.§. Par nelaimes gadījumiem un smagiem bojājumiem nekavējoties jāziņo institūcijai, kas izdevusi transportlīdzekļa darbības atļauju. Šī institūcija var prasīt uzrādīt bojāto transportlīdzekli, iespējams jau salabotu, pārbaudei, lai noteiktu izsniegtās darbības atļaujas pamatotību. Ja pieņemams, darbības atļaujas izsniegšanas procedūra jāveic atkārtoti.

4.§. Līgumslēdzēju valstu kompetentām institūcijām jāinformē Organizācija par starptautiskajā satiksmē notikušu nelaimes gadījumu un smagu bojājumu iemesliem. Tehnisko ekspertu komiteja pēc Līgumslēdzējas valsts lūguma var izmeklēt starptautiskā satiksmē notikušu nelaimes gadījumu iemeslus, ar nolūku iespējami pilnveidot APTU Vienveida noteikumu pielikumos iekļautos dzelzceļa transportlīdzekļu un citu dzelzceļa materiālu konstrukcijas un darbības priekšrakstus.

1.§. Saskaņā ar 2.paragrāfu un 10.panta 9.paragrāfa c) punktu tiesiskās sekas, kas rodas no nepakļaušanās šiem Vienveida noteikumiem un APTU Vienveida noteikumu Pielikumu priekšrakstiem, regulē tās Līgumslēdzējvalsts nacionālie likumi, kuras kompetentās institūcijas ir izsniegusi darbības atļauju, ieskaitot noteikumus, kas attiecas uz pretrunām likumos.

2.§. Civillikuma un krimināllikuma sekas, kas rodas no nepakļaušanās šiem Vienveida noteikumiem un APTU Vienveida noteikumu pielikumu priekšrakstiem, ieskaitot noteikumus, kas attiecas uz pretrunām likumos, ciktāl tas skar infrastruktūru, regulē tās Līgumslēdzējas valsts nacionālie likumi, kuras teritorijā infrastruktūras pārvaldītājam ir darba vieta.

- Convaincue de la nécessité et de l'utilité d'une organisation intergouvernementale qui traite dans la mesure du possible de tous les aspects du transport international ferroviaire ą l’échelon des Etats,

- considérant qu’ą cet effet et compte tenu de l'application de la COTIF 1980 par 39 Etats en Europe, en Asie et en Afrique ainsi que par les entreprises ferroviaires dans ces Etats, l'OTIF est l'Organisation la plus appropriée,

- considérant la nécessité de développer la COTIF 1980, notamment les Rčgles uniformes CIV et les Rčgles uniformes CIM, pour l’adapter aux besoins nouveaux des transports internationaux ferroviaires,

- considérant que la sécurité lors du transport de marchandises dangereuses en trafic international ferroviaire nécessite de transformer le RID en un régime de droit public, dont l’application ne dépend plus de la conclusion d’un contrat de transport soumis aux Rčgles uniformes CIM,

- considérant que, depuis la signature de la Convention, le 9 mai 1980, les changements politiques, économiques et juridiques intervenus dans un grand nombre des Etats membres impliquent d’établir et de développer des prescriptions uniformes couvrant d’autres domaines de droit qui sont importants pour le trafic international ferroviaire,

- considérant que les Etats devraient prendre, en tenant compte d’intérźts publics particuliers, des mesures plus efficaces pour éliminer les obstacles qui persistent lors du franchissement des frontičres en trafic international ferroviaire,

- considérant que dans l’intérźt des transports internationaux ferroviaires, il importe d'actualiser les conventions et les accords internationaux multilatéraux existants dans le domaine ferroviaire et, le cas échéant, de les intégrer dans la Convention,

§ 1 Les fonctions du Gouvernement dépositaire, prévues aux articles 22 ą 26 de la COTIF 1980, sont assumées par l'OTIF, comme Dépositaire provisoire, dčs l’ouverture ą la signature du présent Protocole et jusqu’ą la date de son entrée en vigueur.

§ 2 Le Dépositaire provisoire avise les Etats membres :

et assume les autres fonctions de Dépositaire telles qu’elles sont énoncées dans la Partie VII de la Convention de Vienne du 23 mai 1969 sur le droit des traités.

§ 1 Le présent Protocole demeure ouvert ą la signature des Etats membres jusqu'au 31 décembre 1999. Cette signature s’effectue ą Berne, auprčs du Dépositaire provisoire.

§ 2 Conformément ą l'article 20, § 1 de la COTIF 1980, le présent Protocole est soumis ą ratification, acceptation ou approbation. Les instruments de ratification, d'acceptation ou d'approbation sont déposés le plus tōt possible auprčs du Dépositaire provisoire.

§ 3 Les Etats membres qui n'ont pas signé le présent Protocole dans le délai prévu au § 1, ainsi que les Etats dont la demande d’adhésion ą la COTIF 1980 a été admise de plein droit conformément ą son article 23, § 2, peuvent, avant l’entrée en vigueur du présent Protocole, y adhérer en déposant un instrument d'adhésion auprčs du Dépositaire provisoire.

§ 4 L’adhésion d’un Etat ą la COTIF 1980 conformément ą son article 23, dont la demande a été faite aprčs l’ouverture ą la signature du présent Protocole mais avant son entrée en vigueur, vaut tant pour la COTIF 1980 que pour la Convention dans la teneur de l’Annexe au présent Protocole.

§ 1 Le présent Protocole entre en vigueur le premier jour du troisičme mois suivant celui au cours duquel le Dépositaire provisoire aura notifié aux Etats membres le dépōt de l'instrument par lequel sont remplies les conditions de l'article 20, § 2 de la COTIF 1980. Sont considérés comme Etats membres au sens de cet article 20, § 2 les Etats, qui, au moment de la décision de la cinquičme Assemblée générale, étaient des Etats membres et qui l’étaient encore au moment oł les conditions pour l’entrée en vigueur du présent Protocole sont satisfaites.

§ 2 Toutefois, l’article 3 s’applique dčs l’ouverture ą la signature du présent Protocole.

§ 1 Au plus tard six mois aprčs l’entrée en vigueur du présent Protocole, le Secrétaire général de l’OTIF convoque l’Assemblée générale afin :

§ 2 Au plus tard trois mois aprčs l’entrée en vigueur du présent Protocole, le Secrétaire général de l’OTIF convoque la Commission d’experts techniques.

§ 3 Aprčs l’entrée en vigueur du présent Protocole, le mandat du Comité administratif, déterminé conformément ą l’article 6, § 2, lettre b) de la COTIF 1980, prend fin ą la date fixée par l’Assemblée générale, laquelle doit coļncider avec le début du mandat des membres et membres suppléants du Comité administratif désignés par elle (article 14, § 2, lettre b) de la COTIF dans la teneur de l’Annexe au présent Protocole).

§ 4 Le mandat du Directeur général de l’Office central, en fonction au moment de l’entrée en vigueur du présent Protocole, prend fin ą l’expiration de la période pour laquelle il a été nommé conformément ą l’article 7, § 2, lettre d) de la COTIF 1980. A partir du moment de l'entrée en vigueur du présent Protocole, il exerce les fonctions de Secrétaire général.

§ 5 Mźme aprčs l’entrée en vigueur du présent Protocole, les dispositions pertinentes des articles 6, 7 et 11 de la COTIF 1980 restent applicables en ce qui concerne :

Les lettres a) ą c) se réfčrent ą l’année au cours de laquelle le présent Protocole entre en vigueur ainsi qu’ą celle qui précčde cette année.

§ 6 Les contributions définitives des Etats membres, dues pour l’année au cours de laquelle le présent Protocole entre en vigueur, sont calculées sur la base de l’article 11, § 1 de la COTIF 1980.

§ 7 Sur demande de l’Etat membre dont la contribution calculée en vertu de l’article 26 de la Convention dans la teneur de l’Annexe au présent Protocole est supérieure ą celle due pour l’année 1999, l’Assemblée générale peut fixer la contribution de cet Etat pour les trois années qui suivent l’année de l’entrée en vigueur du présent Protocole, en tenant compte des principes suivants :

Cette disposition ne s’applique pas aux Etats membres qui sont redevables de la contribution minimale qui, en tout état de cause, reste due.

§ 8 Les contrats de transport des voyageurs ou des marchandises en trafic international entre les Etats membres, conclus en vertu des Rčgles uniformes CIV 1980 ou des Rčgles uniformes CIM 1980, restent soumis aux Rčgles uniformes en vigueur au moment de la conclusion du contrat mźme aprčs l’entrée en vigueur du présent Protocole.

§ 9 Les dispositions contraignantes des Rčgles uniformes CUV et des Rčgles uniformes CUI s’appliquent aux contrats conclus avant l’entrée en vigueur du présent Protocole un an aprčs son entrée en vigueur.

§1 Le présent Protocole est conclu et signé en langues franēaise, allemande et anglaise. En cas de divergence, seul le texte franēais fait foi.

§ 2 Sur proposition de l’un des Etats membres concernés, l’Organisation publie des traductions officielles du présent Protocole dans d’autres langues, dans la mesure oł l’une de ces langues est une langue officielle sur le territoire d’au moins deux Etats membres. Ces traductions sont élaborées en coopération avec les services compétents des Etats membres concernés.

§ 1 Les Parties ą la présente Convention constituent, en tant qu'Etats membres, l'Organisation intergouvernementale pour les transports internationaux ferroviaires (OTIF), ci-aprčs appelée "l'Organisation".

§ 2 Le sičge de l'Organisation est ą Berne. L'Assemblée générale peut décider de le fixer ą un autre endroit situé dans l’un des Etats membres.

§ 3 L'Organisation a la personnalité juridique. Elle a notamment la capacité de contracter, d'acquérir et d'aliéner des biens immobiliers et mobiliers ainsi que d'ester en justice.

§ 4 L'Organisation, les membres de son personnel, les experts auxquels elle fait appel et les représentants des Etats membres jouissent des privilčges et immunités nécessaires pour remplir leur mission, dans les conditions définies au Protocole sur les privilčges et immunités de l’Organisation, annexé ą la Convention.

§ 5 Les relations entre l'Organisation et l'Etat du sičge sont réglées dans un accord de sičge.

§ 6 Les langues de travail de l'Organisation sont le franēais, l'allemand et l'anglais. L’Assemblée générale peut introduire d’autres langues de travail.

§ 1 L'Organisation a pour but de favoriser, d'améliorer et de faciliter, ą tout point de vue, le trafic international ferroviaire, notamment

§ 2 L’Organisation peut

§ 1 Les Etats membres s'engagent ą concentrer, en principe, leur coopération internationale dans le domaine ferroviaire au sein de l'Organisation pour autant qu’il existe une cohérence avec les tāches qui lui sont attribuées conformément aux articles 2 et 4. Pour atteindre cet objectif les Etats membres prendront toutes les mesures nécessaires et utiles pour que soient adaptés les conventions et les accords internationaux multilatéraux dont ils sont parties contractantes, pour autant que ces conventions et accords concernent la coopération internationale dans le domaine ferroviaire et transfčrent, ą d’autres organisations intergouvernementales ou non-gouvernementales, des compétences qui se recoupent avec les tāches attribuées ą l’Organisation.

§ 2 Les obligations résultant du § 1 pour les Etats membres, qui sont également Membres des Communautés européennes ou Etats parties ą l’Accord sur l’Espace économique européen, ne prévalent pas sur leurs obligations en tant que Membres des Communautés européennes ou Etats parties ą l’Accord sur l’Espace économique européen.

§ 1 Sur décision de l'Assemblée générale, l'Organisation est autorisée ą reprendre, en conformité avec les buts définis ą l’article 2, les attributions, ressources et obligations qui lui seraient transférées par d’autres organisations intergouvernementales en vertu d'accords conclus avec ces organisations.

§ 2 L’Organisation peut, sur décision de l’Assemblée générale, transférer ą d’autres organisations intergouvernementales des attributions, ressources et obligations en vertu d’accords conclus avec ces organisations.

§ 3 L'Organisation peut, avec l’approbation du Comité administratif, prendre en charge des fonctions administratives ayant un lien avec ses buts et qui lui sont confiées par un Etat membre. Les dépenses de l'Organisation affectées ą ces fonctions sont ą la charge de l’Etat membre concerné.

§ 1 Les Etats membres conviennent d’adopter toutes mesures appropriées afin de faciliter et d’accélérer le trafic international ferroviaire. A cet effet, chaque Etat membre s’engage, dans la mesure du possible, ą :

§ 2 Afin de faciliter et d’améliorer le trafic international ferroviaire, les Etats membres conviennent de prźter leur concours pour rechercher la plus grande uniformité possible dans les rčglements, standards, procédures et méthodes d’organisation relatifs aux véhicules ferroviaires, au personnel ferroviaire, ą l’infrastructure ferroviaire et aux services auxiliaires.

§ 3 Les Etats membres conviennent de faciliter la conclusion d’accords entre gestionnaires d’infrastructure visant ą optimiser le trafic international ferroviaire.

§ 1 Le trafic international ferroviaire et l’admission de matériel ferroviaire ą l’utilisation en trafic international sont régis, pour autant que des déclarations ou réserves n’aient pas été faites ou émises conformément ą l’article 42, § 1, premičre phrase, par :

§ 2 Les Rčgles uniformes, le Rčglement et les régimes énumérés au § 1 y compris leurs Annexes, font partie intégrante de la Convention.

§ 1 Dans l’interprétation et l’application de la Convention, il sera tenu compte de son caractčre de dro it international et de la nécessité de promouvoir l’uniformité.

§ 2 A défaut de stipulations dans la Convention, le droit national est applicable.

§ 3 On entend par droit national le droit de l’Etat oł l’ayant droit fait valoir ses droits, y compris les rčgles relatives aux conflits de lois.

§ 1 L'unité de compte prévue par les Appendices est le Droit de tirage spécial tel que défini par le Fonds Monétaire International.

§ 2 La valeur, en Droit de tirage spécial, de la monnaie nationale d'un Etat membre qui est aussi Membre du Fonds Monétaire International est calculée selon la méthode appliquée par le Fonds Monétaire International pour ses propres opérations et transactions.

§ 3 La valeur, en Droit de tirage spécial, de la monnaie nationale d'un Etat membre qui n’est pas Membre du Fonds Monétaire International est calculée de la faēon déterminée par cet Etat. Ce calcul doit exprimer en monnaie nationale une valeur réelle aussi proche que possible de celle qui résulterait de l'application du § 2.

§ 4 Pour un Etat Membre qui n’est pas Membre du Fonds Monétaire International, dont la législation ne permet pas d'appliquer le § 2 ou le § 3, l'unité de compte prévue par les Appendices est considérée comme étant égale ą trois francs or. Le franc or est défini par 10/31 de gramme d'or au titre de 0,900. La conversion du franc or doit exprimer en monnaie nationale une valeur réelle aussi proche que possible de celle qui résulterait de l'application du § 2.

§ 5 Les Etats, dans les trois mois qui suivent la mise en vigueur de la Convention et chaque fois qu'un changement se produit dans leur méthode de calcul ou dans la valeur de leur monnaie nationale par rapport ą l'unité de compte, communiquent au Secrétaire général leur méthode de calcul conformément au § 3 ou les résultats de la conversion conformément au § 4. Ce dernier notifie ces informations aux autres Etats membres.

§ 6 Un montant exprimé en unités de compte est converti dans la monnaie nationale de l’Etat du tribunal saisi. La conversion est effectuée conformément ą la valeur de la monnaie correspondante le jour de la décision judiciaire ou le jour convenu par les parties.

§ 1 Deux ou plusieurs Etats membres ou deux ou plusieurs transporteurs peuvent convenir de dispositions complémentaires pour l’exécution des Rčgles uniformes CIV et des Rčgles uniformes CIM sans toutefois pouvoir déroger ą ces Rčgles uniformes.

§ 2 Les dispositions complémentaires visées au § 1 sont mises en vigueur et publiées dans les formes prévues par les lois et prescriptions de chaque Etat. Les dispositions complémentaires des Etats et leur mise en vigueur sont communiquées au Secrétaire général de l’Organisation. Il notifie ces informations aux autres Etats membres.

§ 1 Lorsque les jugements prononcés en vertu des dispositions de la Convention, contradictoirement ou par défaut, par le juge compétent, sont devenus exécutoires d'aprčs les lois appliquées par ce juge, ils acquičrent force exécutoire dans chacun des autres Etats membres aprčs l'accomplissement des formalités prescrites dans l'Etat oł l'exécution doit avoir lieu. La révision du fond de l'affaire n'est pas admise. Ces dispositions s'appliquent également aux transactions judiciaires.

§ 2 Le § 1 ne s'applique ni aux jugements qui ne sont exécutoires que provisoirement, ni aux condamnations ą des dommages-intérźts qui seraient prononcées, en sus des dépens, contre un demandeur en raison du rejet de sa demande.

§ 3 Les créances nées d'un transport soumis aux Rčgles uniformes CIV ou aux Rčgles uniformes CIM, au profit d'une entreprise de transport sur une autre entreprise de transport qui ne relčve pas du mźme Etat membre, ne peuvent źtre saisies qu'en vertu d'un jugement rendu par l'autorité judiciaire de l'Etat membre dont relčve l'entreprise titulaire des créances ą saisir.

§ 4 Les créances nées d’un contrat soumis aux Rčgles uniformes CUV ou aux Rčgles uniformes CUI ne peuvent źtre saisies qu’en vertu d’un jugement rendu par l’autorité judiciaire de l’Etat membre dont relčve l’entreprise titulaire des créances ą saisir.

§ 5 Les véhicules ferroviaires ne peuvent źtre saisis, sur un territoire autre que celui de l'Etat membre dans lequel le détenteur a son sičge social, qu’en vertu d’un jugement rendu par l’autorité judiciaire de cet Etat. Le terme "détenteur" désigne celui qui exploite économiquement, de maničre durable, un véhicule ferroviaire en tant que moyen de transport, qu’il en soit propriétaire ou qu’il en ait le droit de disposition.

§ 1 Le fonctionnement de l'Organisation est assuré par les organes ci-aprčs :

§ 2 L’Assemblée générale peut décider la création ą titre temporaire d’autres commissions pour des tāches spécifiques.

§ 3 Lors de la détermination du quorum ą l’Assemblée générale et aux Commissions visées au § 1, lettres c) ą f), les Etats membres qui n’ont pas le droit de vote (article 14, § 5, article 26, § 7 ou article 40, § 4) ne sont pas pris en compte.

§ 4 La présidence ą l’Assemblée générale, la présidence au Comité administratif ainsi que la fonction de Secrétaire général doivent, en principe, źtre attribuées ą des ressortissants d’Etats membres différents.

§ 1 L’Assemblée générale se compose de tous les Etats membres.

§ 2 L'Assemblée générale :

§ 3 Le Secrétaire général convoque l'Assemblée générale une fois tous les trois ans ou ą la demande soit d'un tiers des Etats membres soit du Comité administratif, ainsi que dans les cas visés ą l’article 33, §§ 2 et 3 et ą l’article 37, § 4. Il adresse aux Etats membres le projet de l'ordre du jour, au plus tard trois mois avant l'ouverture de la session, dans les conditions définies par le rčglement intérieur visé au § 2, lettre a).

§ 4 A l'Assemblée générale, le quorum (article 13, § 3) est atteint lorsque la majorité des Etats membres y sont représentés. Un Etat membre peut se faire représenter par un autre Etat membre; toutefois, un Etat ne peut représenter plus d’un autre Etat.

§ 5 En cas de vote de l’Assemblée générale concernant des modifications des Appendices ą la Convention, les Etats membres qui ont fait, conformément ą l’article 42, § 1, premičre phrase, une déclaration ą l’Appendice concerné n’ont pas le droit de vote.

§ 6 L’Assemblée générale prend ses décisions ą la majorité des Etats membres représentés lors du vote sauf dans les cas du § 2, lettres e), f), g), h), l) et p) ainsi que dans le cas de l’article 34, § 6, pour lesquels la majorité des deux tiers est requise. Toutefois, dans le cas du § 2, lettre l) une majorité des deux tiers n’est requise que lorsqu'il s'agit des propositions tendant ą modifier la Convention proprement dite, ą l’exception des articles 9 et 27, §§ 2 ą 10, ainsi que le Protocole visé ą l’article premier, § 4.

§ 7 Sur invitation du Secrétaire général, lancée en accord avec la majorité des Etats membres,

peuvent participer, avec voix consultative, aux sessions de l'Assemblée générale.

§ 1 Le Comité administratif se compose d'un tiers des Etats membres.

§ 2 Les membres du Comité et un membre suppléant pour chacun d’eux ainsi que l’Etat membre qui préside sont désignés pour trois ans. La composition du Comité est déterminée pour chaque période, en tenant compte notamment d'une équitable répartition géographique. Un membre suppléant qui est devenu membre du Comité au cours d’une période, doit źtre désigné comme membre du Comité pour la période qui suit.

§ 3 En cas de vacance, de suspension du droit de vote d’un membre ou en cas d’absence d’un membre lors de deux sessions consécutives du Comité, sans qu’il se fasse représenter par un autre membre conformément au § 6, le membre suppléant désigné par l’Assemblée générale exerce les fonctions de celui-ci pour le reste de la période.

§ 4 Abstraction faite du cas visé au § 3, aucun Etat membre ne peut faire partie du Comité pendant plus de deux périodes consécutives et entičres.

§ 5 Le Comité

§ 6 Au Comité, le quorum est atteint lorsque deux tiers de ses membres y sont représentés. Un membre peut se faire représenter par un autre membre; toutefois, un membre ne peut représenter plus d’un autre membre.

§ 7 Le Comité prend ses décisions ą la majorité des membres représentés lors du vote.

§ 8 Sauf décision contraire, le Comité se réunit au sičge de l'Organisation. Les procčs-verbaux des sessions sont envoyés ą tous les Etats membres.

§ 9 Le président du Comité :

§ 10 Le Comité peut, dans les limites de ses propres compétences, charger le président d’exécuter certaines tāches spécifiques.

§ 1 Les Commissions visées ą l’article 13, § 1, lettres c) ą f) et § 2 se composent en principe de tous les Etats membres. Lorsque la Commission de révision, la Commission d’experts du RID ou la Commission d’experts techniques délibčrent et décident, dans le cadre de leurs compétences, des modifications des Appendices ą la Convention, les Etats membres qui ont fait, conformément ą l’article 42, § 1, premičre phrase, une déclaration portant sur les Appendices concernés ne sont pas membres de la Commission y relative.

§ 2 Le Secrétaire général convoque les Commissions soit de sa propre initiative, soit ą la demande de cinq Etats membres, soit ą la demande du Comité administratif. Le Secrétaire général adresse le projet d'ordre du jour aux Etats membres au plus tard deux mois avant l'ouverture de la session.

§ 3 Un Etat membre peut se faire représenter par un autre Etat membre; toutefois, un Etat ne peut représenter plus de deux autres Etats.

§ 4 Chaque Etat membre représenté a droit ą une voix. Une proposition est adoptée si le nombre de voix positives est :

§ 5 Sur invitation du Secrétaire général, lancée en accord avec la majorité des Etats membres,

peuvent participer, avec voix consultative, aux sessions des Commissions.

§ 6 Les Commissions élisent pour chaque session ou pour une période déterminée un président et un ou plusieurs vice-présidents.

§ 7 Les délibérations ont lieu dans les langues de travail. Les exposés faits en séance dans l'une des langues de travail sont traduits en substance dans les autres langues de travail, les propositions et les décisions sont traduites intégralement.

§ 8 Les procčs-verbaux résument les délibérations. Les propositions et les décisions sont reproduites intégralement. En ce qui concerne les décisions, seul le texte franēais fait foi. Les procčs-verbaux sont transmis ą tous les Etats membres.

§ 9 Les Commissions peuvent créer des groupes de travail chargés de traiter des questions déterminées.

§ 1 La Commission de révision :

§ 2 A la Commission de révision, le quorum (article 13, § 3) est atteint lorsque la majorité des Etats membres y sont représentés.

§ 1 La Commission d'experts du RID décide, conformément ą l'article 33, § 5, des propositions tendant ą modifier la Convention.

§ 2 A la Commission d'experts du RID, le quorum (article 13, § 3) est atteint lorsqu'un tiers des Etats membres y sont représentés.

§ 1 La Commission de la facilitation ferroviaire :

§ 2 A la Commission de la facilitation ferroviaire, le quorum (article 13, § 3) est atteint lorsqu’un tiers des Etats membres y sont représentés.

§ 1 La Commission d’experts techniques

§ 2 A la Commission d’experts techniques, le quorum (article 13, § 3) est atteint lorsque la moitié des Etats membres au sens de l’article 16, § 1 y sont représentés. Lors de la prise de décisions concernant des dispositions des Annexes des Rčgles uniformes APTU, les Etats membres qui ont formulé une objection, conformément ą l’article 35, § 4, ą l’égard des dispositions concernées ou ont fait une déclaration, conformément ą l’article 9, § 1 des Rčgles uniformes APTU, n’ont pas le droit de vote.

§ 3 La Commission d’experts techniques peut, soit valider des normes techniques ou adopter des prescriptions techniques uniformes, soit refuser de les valider ou de les adopter; elle ne peut en aucun cas les modifier.

§ 1 Le Secrétaire général assume les fonctions de secrétariat de l’Organisation.

§ 2 Le Secrétaire général est élu par l’Assemblée générale pour une période de trois ans, renouvelable au maximum deux fois.

§ 3 Le Secrétaire général doit notamment :

§ 4 Le Secrétaire général peut présenter de sa propre initiative des propositions tendant ą modifier la Convention.

§ 1 L’Organisation édite un bulletin qui contient les communications officielles ainsi que celles nécessaires et utiles en vue de l’application de la Convention.

§ 2 Les communications incombant au Secrétaire général en vertu de la Convention peuvent, le cas échéant, źtre effectuées sous forme d’une publication dans le bulletin.

§ 1 Les lignes maritimes et de navigation intérieure visées aux articles premiers des Rčgles uniformes CIV et des Rčgles uniformes CIM, sur lesquelles s'effectuent des transports, faisant l'objet d'un seul contrat de transport, en sus d'un transport ferroviaire, sont inscrites sur deux listes :

§ 2 Les lignes ferroviaires d'un Etat membre ayant émis une réserve conformément ą l’article premier, § 6 des Rčgles uniformes CIV ou conformément ą l’article premier, § 6 des Rčgles uniformes CIM sont inscrites sur deux listes conformément ą cette réserve :

§ 3 Les Etats membres adressent au Secrétaire général leurs communications concernant l'inscription ou la radiation de lignes visées aux §§ 1 et 2. Les lignes maritimes et de navigation intérieure visées au § 1, dans la mesure oł elles relient des Etats membres, ne sont inscrites qu'aprčs accord de ces Etats; pour la radiation d'une telle ligne, la communication d'un seul de ces Etats suffit.

§ 4 Le Secrétaire général notifie l'inscription ou la radiation d'une ligne ą tous les Etats membres.

§ 5 Les transports sur les lignes maritimes et de navigation intérieure visées au § 1 et les transports sur les lignes ferroviaires visées au § 2 sont soumis aux dispositions de la Convention ą l'expiration d'un mois ą compter de la date de la notification de l’inscription par le Secrétaire général. Une telle ligne cesse d'źtre soumise aux dispositions de la Convention ą l'expiration de trois mois ą compter de la date de la notification de la radiation par le Secrétaire général, sauf en ce qui concerne les transports en cours, qui doivent źtre achevés.

§ 1 Le programme de travail, le budget et les comptes de l’Organisation couvrent une période de deux années civiles.

§ 2 L’Organisation édite, au moins tous les deux ans, un rapport de gestion.

§ 3 Le montant des dépenses de l’Organisation est arrźté, pour chaque période budgétaire, par le Comité administratif, sur proposition du Secrétaire général.

§ 1 Sous réserve des §§ 2 ą 4, les dépenses de l'Organisation, non couvertes par d’autres recettes, sont supportées par les Etats membres pour deux cinquičmes sur la base de la clef de répartition des contributions du systčme des Nations Unies, et pour trois cinquičmes proportionnellement ą la longueur totale des infrastructures ferroviaires ainsi que des lignes maritimes et de navigation intérieure inscrites conformément ą l'article 24, § 1. Toutefois, les lignes maritimes et de navigation intérieure ne sont comptées que pour la moitié de leurs longueurs.

§ 2 Lorsqu’un Etat membre a émis une réserve conformément ą l’article premier, § 6 des Rčgles uniformes CIV ou conformément ą l’article premier, § 6 des Rčgles uniformes CIM, la formule de contribution visée au § 1 s’applique comme suit :

§ 3 Chaque Etat membre supporte au moins 0,25 pour cent et au plus 15 pour cent des contributions.

§ 4 Le Comité administratif détermine les attributions de l’Organisation qui concernent :

Le § 3 s’applique par analogie. Ces dispositions ne portent pas atteinte ą l’article 4, § 3.

§ 5 Les contributions des Etats membres aux dépenses de l’Organisation sont dues, sous forme d'avance de trésorerie payable en deux acomptes au plus tard jusqu’au 31 octobre de chacune des deux années que couvre le budget. L'avance de trésorerie est fixée sur la base des contributions des deux années précédentes définitivement dues.

§ 6 Lors de l'envoi aux Etats membres du rapport de gestion et du relevé des comptes, le Secrétaire général communique le montant définitif de la contribution des deux années civiles écoulées ainsi que le montant pour l'avance de trésorerie pour les deux années civiles ą venir.

§ 7 Aprčs le 31 décembre de l’année de la communication du Secrétaire général conformément au § 6, les sommes dues pour les deux années civiles écoulées portent intérźt ą raison de cinq pour cent l'an. Si, un an aprčs cette date, un Etat membre n'a pas payé sa part contributive, son droit de vote est suspendu jusqu'ą ce qu'il ait satisfait ą l'obligation de paiement. A l'expiration d'un délai supplémentaire de deux ans, l'Assemblée générale examine si l'attitude de cet Etat doit źtre considérée comme une dénonciation tacite de la Convention, en fixant, le cas échéant, la date d'effet.

§ 8 Les contributions échues restent dues dans les cas de dénonciation en vertu du § 7 ou de l'article 41 ainsi que dans les cas de suspension du droit de vote visé ą l’article 40, § 4, lettre b).

§ 9 Les montants non recouvrés sont couverts par des ressources de l’Organis ation.

§ 10 L'Etat membre qui a dénoncé la Convention peut devenir ą nouveau Etat membre par adhésion, sous réserve qu'il ait payé les sommes dont il est débiteur.

§ 11 L'Organisation perēoit une rémunération pour couvrir les frais particuliers résultant des activités prévues ą l'article 21, § 3, lettres j) ą l). Dans les cas prévus ą l'article 21, § 3, lettres j) et k), cette rémunération est fixée par le Comité administratif, sur proposition du Secrétaire général; dans le cas prévu ą l'article 21, § 3, lettre l), l'article 31, § 3 est applicable.

§ 1 Sauf décision contraire de l’Assemblée générale prise en vertu de l’article 14, § 2, lettre k), la vérification des comptes est effectuée par l'Etat de sičge selon les rčgles du présent article et, sous réserve de toutes directives spéciales du Comité administratif, en conformité avec le rčglement concernant les finances et la comptabilité de l'Organisation (article 15, § 5, lettre e)).

§ 2 Le Vérificateur vérifie les comptes de l'Organisation, y compris tous les fonds fiduciaires et comptes spéciaux, comme il le juge nécessaire pour s'assurer :

§ 3 Le Vérificateur est seul compétent pour accepter en tout ou en partie les attestations et justifications fournies par le Secrétaire général. S'il le juge opportun, il peut procéder ą l'examen et ą la vérification détaillée de toute pičce comptable relative soit aux opérations financičres, soit aux fournitures et au matériel.

§ 4 Le Vérificateur a librement accčs, ą tout moment, ą tous les livres, écritures, documents comptables et autres informations dont il estime avoir besoin.

§ 5 Le Vérificateur n'est pas compétent pour rejeter telle ou telle rubrique des comptes, mais il attire immédiatement l'attention du Secrétaire général sur toute opération dont la régularité ou l'opportunité lui paraīt discutable, pour que ce dernier prenne les mesures voulues.

§ 6 Le Vérificateur présente et signe une attestation sur les états financiers dans les termes suivants : "J'ai examiné les états financiers de l'Organisation pour la période budgétaire qui s'est terminée le 31 décembre .... . L’examen a comporté une analyse générale des méthodes comptables et le contrōle des pičces comptables et d'autres justificatifs que j’ai jugé nécessaire dans la circonstance." Cette attestation indique, selon le cas, que

§ 7 Dans son rapport sur les opérations financičres, le Vérificateur mentionne :

En outre, le rapport peut faire état d'opérations qui ont été comptabilisées au cours d'une période budgétaire antérieure et au sujet desquelles de nouvelles informations ont été obtenues ou d'opérations qui doivent źtre faites au cours d'une période budgétaire ultérieure et au sujet desquelles il semble souhaitable d'informer le Comité administratif par avance.

§ 8 Le Vérificateur ne doit en aucun cas faire figurer des critiques dans son rapport sans donner préalablement au Secrétaire général la possibilité de s'expliquer.

§ 9 Le Vérificateur communique au Comité administratif et au Secrétaire général les constatations faites lors de la vérification. Il peut, en outre, présenter tout commentaire qu'il juge approprié au sujet du rapport financier du Secrétaire général.

§ 10 Dans la mesure oł le Vérificateur a procédé ą une vérification sommaire ou n'a pas obtenu de justifications suffisantes, il doit le mentionner dans son attestation et son rapport, en précisant les raisons de ses observations ainsi que les conséquences qui en résultent pour la situation financičre et les opérations financičres comptabilisées.

§ 1 Les litiges entre Etats membres, nés de l'interprétation ou de l'application de la Convention ainsi que les litiges entre Etats membres et l'Organisation, nés de l'interprétation ou de l'application du Protocole sur les privilčges et immunités peuvent, ą la demande d'une des parties, źtre soumis ą un tribunal arbitral. Les parties déterminent librement la composition du tribunal arbitral et la procédure arbitrale.

§ 2 Les autres litiges nés de l’interprétation ou de l'application de la Convention et des autres conventions élaborées par l’Organisation conformément ą l’article 2, § 2, s'ils n'ont pas été réglés ą l'amiable ou soumis ą la décision des tribunaux ordinaires, peuvent, par accord entre les parties intéressées, źtre soumis ą un tribunal arbitral. Les articles 29 ą 32 s'appliquent pour la composition du tribunal arbitral et la procédure arbitrale.

§ 3 Chaque Etat peut, lorsqu’il adresse une demande d’adhésion ą la Convention, se réserver le droit de ne pas appliquer tout ou partie des §§ 1 et 2.

§ 4 L’Etat qui a émis une réserve en vertu du § 3 peut y renoncer, ą tout moment, en informant le dépositaire. Cette renonciation prend effet un mois aprčs la date ą laquelle le dépositaire en donne connaissance aux Etats membres.

a) l'objet du différend,

b) la composition du tribunal et les délais convenus pour la nomination du ou des arbitres,

c) le lieu convenu comme sičge du tribunal.

§ 1 Une liste d'arbitres est établie et tenue ą jour par le Secrétaire général. Chaque Etat membre peut faire inscrire sur la liste d'arbitres deux de ses ressortissants.

§ 2 Le tribunal arbitral se compose d'un, de trois ou de cinq arbitres, conformément au compromis. Les arbitres sont choisis parmi les personnes figurant sur la liste visée au § 1. Toutefois, si le compromis prévoit cinq arbitres, chacune des parties peut choisir un arbitre en dehors de la liste. Si le compromis prévoit un arbitre unique, celui-ci est choisi d'un commun accord par les parties. Si le compromis prévoit trois ou cinq arbitres, chacune des parties choisit un ou deux arbitres, selon le cas; ceux-ci désignent d'un commun accord le troisičme ou le cinquičme arbitre, qui préside le tribunal arbitral. En cas de désaccord entre les parties sur la désignation de l'arbitre unique ou entre les arbitres choisis sur celle du troisičme ou du cinquičme arbitre, cette désignation est faite par le Secrétaire général.

§ 3 L'arbitre unique, le troisičme ou le cinquičme arbitre doit źtre d'une nationalité autre que celle des parties, ą moins que celles-ci ne soient de mźme nationalité.

§ 4 L'intervention au litige d'une tierce partie demeure sans effet sur la composition du tribunal arbitral.

§ 1 Le tribunal arbitral décide de la procédure ą suivre en tenant compte notamment des dispositions ci-aprčs :

§ 2 Les honoraires des arbitres sont fixés par le Secrétaire général.

§ 3 La sentence arbitrale fixe les frais et dépens et décide de leur répartition entre les parties, ainsi que celle des honoraires des arbitres.

§ 1 La mise en oeuvre de la procédure arbitrale a, quant ą l'interruption de la prescription, le mźme effet que celui prévu par le droit matériel applicable pour l'introduction de l'action devant le juge ordinaire.

§ 2 La sentence du tribunal arbitral acquiert force exécutoire dans chacun des Etats membres aprčs l'accomplissement des formalités prescrites dans l'Etat oł l'exécution doit avoir lieu. La révision du fond de l'affaire n'est pas admise.

§ 1 Le Secrétaire général porte immédiatement ą la connaissance des Etats membres les propositions tendant ą modifier la Convention qui lui ont été adressées par les Etats membres ou qu’il a lui-mźme élaborées.

§ 2 L’Assemblée générale décide des propositions tendant ą modifier la Convention pour autant que les §§ 4 ą 6 ne prévoient pas une autre compétence.

§ 3 Saisie d'une proposition de modification, l'Assemblée générale peut décider, ą la majorité, prévue ą l'article 14, § 6, qu'une telle proposition présente un caractčre d'étroite connexité avec une ou plusieurs dispositions des Appendices ą la Convention. Dans ce cas ainsi que dans les cas visés aux §§ 4 ą 6, deuxičmes phrases, l'Assemblée générale est également habilitée ą décider de la modification de cette ou de ces dispositions des Appendices.

§ 4 Sous réserve des décisions de l'Assemblée générale prises selon le § 3, premičre phrase, la Commission de révision décide des propositions tendant ą modifier les

Lorsque des propositions de modification sont soumises ą la Commission de révision conformément aux lettres a) ą g), un tiers des Etats représentés dans la Commission peut exiger que ces propositions soient soumises ą l’Assemblée générale pour décision.

§ 5 La Commission d'experts du RID décide des propositions tendant ą modifier le Rčglement concernant le transport international ferroviaire des marchandises dangereuses (RID). Lorsque de telles propositions sont soumises ą la Commission d’experts du RID, un tiers des Etats représentés dans la Commission peut exiger que ces propositions soient soumises ą l’Assemblée générale pour décision.

§ 6 La Commission d’experts techniques décide des propositions tendant ą modifier les Annexes des Rčgles uniformes APTU. Lorsque de telles propositions sont soumises ą la Commission d’experts techniques, un tiers des Etats représentés dans la Commission peut exiger que ces propositions soient soumises ą l’Assemblée générale pour décision.

§ 1 Les modifications de la Convention décidées par l’Assemblée générale sont notifiées par le Secrétaire général aux Etats membres.

§ 2 Les modifications de la Convention proprement dite, décidées par l’Assemblée générale, entrent en vigueur, douze mois aprčs leur approbation par les deux tiers des Etats membres, pour tous les Etats membres ą l’exception de ceux qui, avant leur entrée en vigueur, ont fait une déclaration aux termes de laquelle ils n’approuvent pas lesdites modifications.

§ 3 Les modifications des Appendices ą la Convention, décidées par l’Assemblée générale, entrent en vigueur, douze mois aprčs leur approbation par la moitié des Etats n’ayant pas fait une déclaration conformément ą l’article 42, § 1, premičre phrase, pour tous les Etats membres ą l’exception de ceux qui, avant leur entrée en vigueur, ont fait une déclaration aux termes de laquelle ils n’approuvent pas lesdites modifications et de ceux qui ont fait une déclaration conformément ą l’article 42, § 1, premičre phrase.

§ 4 Les Etats membres adressent, au Secrétaire général, leurs notifications concernant l’approbation des modifications de la Convention décidées par l’Assemblée générale ainsi que leurs déclarations aux termes desquelles ils n’approuvent pas ces modifications. Le Secrétaire général en informe les autres Etats membres.

§ 5 Le délai visé aux §§ 2 et 3 court ą compter du jour de la notification du Secrétaire général que les conditions pour l’entrée en vigueur des modifications sont remplies.

§ 6 L’Assemblée générale peut spécifier, au moment de l’adoption d’une modification que celle-ci est d’une portée telle que tout Etat membre qui aura fait une déclaration visée au § 2 ou au § 3 et qui n’aura pas approuvé la modification dans le délai de dix-huit mois ą dater de son entrée en vigueur cessera, ą l’expiration de ce délai, d’źtre Etat membre de l’Organisation.

§ 7 Lorsque les décisions de l’Assemblée générale concernent les Appendices ą la Convention, l'application de l’Appendice concerné est suspendue, dans son intégralité, dčs l'entrée en vigueur des décisions, pour le trafic avec et entre les Etats membres qui se sont opposés, conformément au § 3, aux décisions dans les délais impartis. Le Secrétaire général notifie aux Etats membres cette suspension; elle prend fin ą l'expiration d'un mois ą compter de la date ą laquelle le Secrétaire général a notifié aux autres Etats membres la levée de l’opposition.

§ 1 Les modifications de la Convention, décidées par les Commissions, sont notifiées par le Secrétaire général aux Etats membres.

§ 2 Les modifications de la Convention elle-mźme, décidées par la Commission de révision, entrent en vigueur pour tous les Etats membres le premier jour du douzičme mois suivant celui au cours duquel le Secrétaire général les a notifiées aux Etats membres. Les Etats membres peuvent formuler une objection dans les quatre mois ą compter de la date de la notification. En cas d’objection d’un quart des Etats membres, la modification n’entre pas en vigueur. Si un Etat membre formule une objection contre une décision de la Commission de révision dans le délai de quatre mois et qu’il dénonce la Convention, la dénonciation prend effet ą la date prévue pour l’entrée en vigueur de cette décision.

§ 3 Les modifications des Appendices ą la Convention, décidées par la Commission de révision, entrent en vigueur pour tous les Etats membres, le premier jour du douzičme mois suivant celui au cours duquel le Secrétaire général les a notifiées aux Etats membres. Les modifications décidées par la Commission d’experts du RID ou par la Commission d’experts techniques entrent en vigueur pour tous les Etats membres le premier jour du sixičme mois suivant celui au cours duquel le Secrétaire général les a notifiées aux Etats membres.

§ 4 Les Etats membres peuvent formuler une objection dans un délai de quatre mois ą compter du jour de la notification visée au § 3. En cas d’objection formulée par un quart des Etats membres, la modification n’entre pas en vigueur. Dans les Etats membres qui ont formulé une objection contre une décision dans les délais impartis, l’application de l’Appendice concerné est suspendue, dans son intégralité, pour le trafic avec et entre les Etats membres ą compter du moment oł les décisions prennent effet. Toutefois, en cas d’objection contre la validation d’une norme technique ou contre l’adoption d’une prescription technique uniforme, seules celles-ci sont suspendues en ce qui concerne le trafic avec et entre les Etats membres ą compter du moment oł les décisions prennent effet; il en est de mźme en cas d’objection partielle.

§ 5 Le Secrétaire général informe les Etats membres des suspensions visées au § 4; les suspensions sont levées ą l’expiration d’un délai d’un mois ą compter du jour oł le Secrétaire général a notifié aux autres Etats membres le retrait d’une telle objection.

§ 6 Pour la détermination du nombre d’objections prévues aux §§ 2 et 4, ne sont pas pris en compte les Etats membres qui :

§ 1 Le Secrétaire général est le dépositaire de la présente Convention. Ses fonctions en tant que dépositaire sont celles qui sont énoncées dans la Partie VII de la Convention de Vienne du 23 mai 1969 sur le droit des traités.

§ 2 Lorsqu’une divergence apparaīt entre un Etat membre et le dépositaire au sujet de l’accomplissement des fonctions de ce dernier, le dépositaire ou l’Etat membre concerné doit porter la question ą l’attention des autres Etats membres ou, le cas échéant, la soumettre ą la décision du Comité administratif.

§ 1 L’adhésion ą la Convention est ouverte ą chaque Etat sur le territoire duquel est exploitée une infrastructure ferroviaire.

§ 2 Un Etat qui désire adhérer ą la Convention adresse une demande au dépositaire. Le dépositaire la communique aux Etats membres.

§ 3 La demande est admise de plein droit trois mois aprčs la communication visée au § 2, sauf opposition formulée auprčs du dépositaire par cinq Etats membres. Le dépositaire en avise sans délai l'Etat demandeur ainsi que les Etats membres. L’adhésion prend effet le premier jour du troisičme mois suivant cet avis.

§ 4 En cas d’opposition d’au moins cinq Etats membres dans le délai prévu au § 3, la demande d'adhésion est soumise ą l'Assemblée générale qui en décide.

§ 5 Sous réserve de l’article 42, toute adhésion ą la Convention ne peut concerner que la Convention dans sa version en vigueur au moment de la prise d’effet de l’adhésion.

§ 1 L’adhésion ą la Convention est ouverte aux organisations régionales d’intégration économique ayant compétence pour adopter leur législation qui est obligatoire pour leurs membres, dans les matičres couvertes par cette Convention et dont un ou plusieurs Etats membres sont membres. Les conditions de cette adhésion sont définies dans un accord conclu entre l’Organisation et l’organisation régionale.

§ 2 L’organisation régionale peut exercer les droits dont disposent ses membres en vertu de la Convention dans la mesure oł ils couvrent des matičres relevant de sa compétence. Ceci vaut de mźme pour les obligations incombant aux Etats membres en vertu de la Convention, abstraction faite des obligations financičres visées ą l’article 26.

§ 3 En vue de l’exercice du droit de vote et du droit d’objection prévu ą l’article 35, §§ 2 et 4, l’organisation régionale dispose d’un nombre de voix égal ą celui de ses membres qui sont également Etats membres de l’Organisation. Ces derniers ne peuvent exercer leurs droits, notamment de vote, que dans la mesure admise au § 2. L’organisation régionale ne dispose pas de droit de vote en ce qui concerne le Titre IV.

§ 4 Pour mettre fin ą la qualité de membre, l’article 41 s’applique par analogie.

§ 1 Tout Etat sur le territoire duquel est exploitée une infrastructure ferroviaire peut devenir membre associé de l’Organisation. L’article 37, §§ 2 ą 5 s’applique par analogie.

§ 2 Un membre associé peut participer aux travaux des organes mentionnés ą l’article 13, § 1, lettres a) et c) ą f) uniquement avec voix consultative. Un membre associé ne peut pas źtre désigné comme membre du Comité administratif. Il contribue aux dépenses de l’Organisation avec 0,25 pour cent des contributions (article 26, § 3).

§ 3 Pour mettre fin ą la qualité de membre associé, l’article 41 s’applique par analogie.

§ 1 Un Etat membre peut demander, sans dénoncer la Convention, une suspension de sa qualité de membre de l’Organisation, lorsque plus aucun trafic international ferroviaire n’est effectué sur son territoire pour des raisons non imputables ą cet Etat membre.

§ 2 Le Comité administratif décide d’une demande de suspension de la qualité de membre. La demande doit źtre formulée auprčs du Secrétaire général au plus tard trois mois avant une session du Comité.

§ 3 La suspension de la qualité de membre entre en vigueur le premier jour du mois suivant le jour de la notification du Secrétaire général aux Etats membres de la décision du Comité administratif. La suspension de la qualité de membre prend fin avec la notification par l’Etat membre de la reprise du trafic international ferroviaire sur son territoire. Le Secrétaire général le notifie, sans délai, aux autres Etats membres.

§ 4 La suspension de la qualité de membre a pour conséquence :

§ 1 La Convention peut, ą tout moment, źtre dénoncée.

§ 2 Tout Etat membre qui désire procéder ą une dénonciation en avise le dépositaire. La dénonciation prend effet le 31 décembre de l'année suivante.

§ 1 Chaque Etat membre peut déclarer, ą tout moment, qu’il n’appliquera pas dans leur intégralité certains Appendices ą la Convention. En outre, des réserves ainsi que des déclarations de ne pas appliquer certaines dispositions de la Convention proprement dite ou de ses Appendices ne sont admises que si de telles réserves et déclarations sont expressément prévues par les dispositions elles-mźmes.

§ 2 Les réserves ou les déclarations sont adressées au dépositaire. Elles prennent effet au moment oł la Convention entre en vigueur pour l’Etat concerné. Toute déclaration faite aprčs cette entrée en vigueur prend effet le 31 décembre de l’année qui suit cette déclaration. Le dépositaire en informe les Etats membres.

§ 1 L’Assemblée générale peut décider de la dissolution de l’Organisation et du transfert éventuel de ses attributions ą une autre organisation intergouvernementale en fixant, le cas échéant, les conditions de ce transfert avec cette organisation.

§ 2 En cas de dissolution de l’Organisation, ses biens et avoirs sont attribués aux Etats membres ayant été membres de l’Organisation, sans interruption, durant les cinq derničres années civiles précédant celle de la décision en vertu du § 1, ceci proportionnellement au taux moyen du pourcentage auquel ils ont contribué aux dépenses de l’Organisation durant ces cinq années précédentes.

§ 1 La Convention est rédigée en langues franēaise, allemande et anglaise. En cas de divergence, seul le texte franēais fait foi.

§ 2 Sur proposition de l’un des Etats concernés, l’Organisation publie des traductions officielles de la Convention dans d’autres langues, dans la mesure oł l’une de ces langues est une langue officielle sur le territoire d’au moins deux Etats membres. Ces traductions sont élaborées en coopération avec les services compétents des Etats membres concernés.

§ 1 Dans le cadre de ses activités officielles, l’Organisation bénéficie de l’immunité de juridiction et d’exécution sauf :

§ 2 Les avoirs et les autres biens de l’Organisation, quel que soit le lieu oł ils se trouvent, bénéficient de l’immunité ą l’égard de toute forme de réquisition, confiscation, séquestre et autre forme de saisie ou de contrainte, sauf dans la mesure oł le nécessitent temporairement la prévention des accidents mettant en cause des véhicules automoteurs appartenant ą l’Organisation ou circulant pour son compte et les enquźtes auxquelles peuvent donner lieu lesdits accidents.

§ 1 Chaque Etat membre exončre des impōts directs l’Organisation, ses biens et revenus, pour l’exercice de ses activités officielles. Lorsque des achats ou services d’un montant important qui sont strictement nécessaires pour l’exercice des activités officielles de l’Organisation sont effectués ou utilisés par l’Organisation et lorsque le prix de ces achats ou services comprend des taxes ou droits, des dispositions appropriées sont prises par les Etats membres, chaque fois qu’il est possible, en vue de l’exonération des taxes ou droits de cette nature ou en vue du remboursement de leur montant.

§ 2 Aucune exonération n’est accordée en ce qui concerne les impōts et taxes qui ne constituent que la simple rémunération de services rendus.

§ 3 Les biens acquis conformément au § 1 ne peuvent źtre vendus ni cédés, ni utilisés autrement qu’aux conditions fixées par l’Etat membre qui a accordé les exonérations.

§ 1 Les produits importés ou exportés par l’Organisation et strictement nécessaires pour l’exercice de ses activités officielles, sont exonérés de tous droits et taxes perēus ą l’importation ou ą l’exportation.

§ 2 Aucune exonération n’est accordée, au titre de cet article, en ce qui concerne les achats et importations de biens ou la fourniture de services destinés aux besoins propres des membres du personnel de l’Organisation.

§ 3 L’article 3, § 3 s’applique, par analogie, aux biens importés conformément au § 1.

a) immunité de juridiction, mźme aprčs la fin de leur mission, pour les actes, y compris leurs paroles et écrits, accomplis par eux dans l’exercice de leurs fonctions; cette immunité ne joue cependant pas en cas de dommages résultant d’un accident causé par un véhicule automoteur ou tout autre moyen de transport appartenant ą un représentant d’un Etat ou conduit par lui ou en cas d’infraction ą la réglementation de la circulation relative ą ce moyen de transport;

b) immunité d’arrestation et de détention préventive, sauf en cas de flagrant délit;

c) immunité de saisie de leurs bagages personnels, sauf en cas de flagrant délit;

d) inviolabilité de tous leurs papiers et documents officiels;

e) exemption pour eux-mźmes et pour leurs conjoints de toute mesure limitant l’entrée et de toutes formalités d’enregistrement des étrangers;

f) mźmes facilités en ce qui concerne les réglementations monétaires ou de change que celles accordées aux représentants de Gouvernements étrangers en mission officielle temporaire.

a) immunité de juridiction pour les actes, y compris leurs paroles et écrits, accomplis dans l’exercice de leurs fonctions et dans les limites de leurs attributions; cette immunité ne joue cependant pas en cas de dommages résultant d’un accident causé par un véhicule automoteur ou tout autre moyen de transport appartenant ą un membre du personnel de l’Organisation ou conduit par lui ou en cas d’infraction ą la réglementation de la circulation relative ą ce moyen de transport; les membres du personnel continuent de bénéficier de cette immunité mźme aprčs avoir cessé d’źtre au service de l’Organisation;

b) inviolabilité de tous leurs papiers et documents officiels;

c) mźmes exceptions aux dispositions limitant l’immigration et réglant l’enregistrement des étrangers que celles généralement accordées aux membres du personnel des organisations internationales; les membres de leur famille faisant partie de leur ménage jouissent des mźmes facilités;

d) exonération de l’impōt national sur le revenu, sous réserve de l’introduction, au profit de l’Organisation, d’une imposition interne des traitements, salaires et autres émoluments versés par l’Organisation; cependant, les Etats membres ont la possibilité de tenir compte de ces traitements, salaires et émoluments pour le calcul du montant de l’impōt ą percevoir sur les revenus d’autres sources; les Etats membres ne sont pas tenus d’appliquer cette exonération fiscale aux indemnités et pensions de retraite et rentes de survie versées par l’Organisation aux anciens membres de son personnel ou ą leurs ayants droit;

e) en ce qui concerne les réglementations de change, mźmes privilčges que ceux généralement accordés aux membres du personnel des organisations internationales;

f) en période de crise internationale, mźmes facilités de rapatriement pour eux et les membres de leur famille faisant partie de leur ménage que celles généralement accordées aux membres du personnel des organisations internationales.

a) immunité de juridiction pour les actes, y compris leurs paroles et écrits, accomplis par eux dans l’exercice de leurs fonctions; cette immunité ne joue cependant pas en cas de dommages résultant d’un accident causé par un véhicule automoteur ou tout autre moyen de transport appartenant ą un expert ou conduit par lui ou en cas d’infraction ą la réglementation de la circulation relative ą ce moyen de transport; les experts continuent de bénéficier de cette immunité mźme aprčs la cessation de leurs fonctions auprčs de l’Organisation;

b) inviolabilité de tous leurs papiers et documents officiels;

c) facilités de change nécessaires au transfert de leur rémunération;

d) mźmes facilités, en ce qui concerne leurs bagages personnels, que celles accordées aux agents des Gouvernements étrangers en mission officielle temporaire.

§ 1 Les privilčges et immunités prévus par le présent Protocole sont institués uniquement afin d’assurer, en toutes circonstances, le libre fonctionnement de l’Organisation et la complčte indépendance des personnes auxquelles ils sont accordés. Les autorités compétentes lčvent toute immunité dans tous les cas oł son maintien est susceptible d’entraver l’action de la justice et oł elle peut źtre levée sans porter atteinte ą la réalisation de l’objectif pour lequel elle a été accordée.

§ 2 Les autorités compétentes aux fins du § 1 sont :

§ 1 Aucune des dispositions du présent Protocole ne peut mettre en cause le droit que possčde chaque Etat membre de prendre toutes les précautions utiles dans l’intérźt de sa sécurité publique.

§ 2 L’Organisation coopčre en tout temps avec les autorités compétentes des Etats membres en vue de faciliter une bonne administration de la justice, d’assurer le respect des lois et prescriptions des Etats membres concernés et d’empźcher tout abus auquel pourraient donner lieu les privilčges et immunités prévus dans le présent Protocole.

a) ą l’article 8, ą l’exception de la lettre d),

b) ą l’article 9, ą l’exception des lettres a), b) et d),

c) ą l’article 10, ą l’exception des lettres a) et b)

§ 1 Les présentes Rčgles uniformes s'appliquent ą tout contrat de transport ferroviaire de voyageurs ą titre onéreux ou gratuit, lorsque le lieu de départ et de destination sont situés dans deux Etats membres différents. Il en est ainsi quels que soient le domicile ou le sičge et la nationalité des parties au contrat de transport.

§ 2 Lorsqu'un transport international faisant l'objet d'un contrat unique inclut, en complément au transport transfrontalier ferroviaire, un transport par route ou par voie de navigation intérieure en trafic intérieur d’un Etat membre, les présentes Rčgles uniformes s’appliquent.

§ 3 Lorsqu'un transport international faisant l'objet d'un contrat unique inclut, en complément au transport ferroviaire, un transport maritime ou un transport transfrontalier par voie de navigation intérieure, les présentes Rčgles uniformes s’appliquent si le transport maritime ou le transport par voie de navigation intérieure est effectué sur des lignes inscrites sur la liste des lignes prévue ą l’article 24, § 1 de la Convention.

§ 4 Les présentes Rčgles uniformes s’appliquent également, en ce qui concerne la responsabilité du transporteur en cas de mort et de blessures de voyageurs, aux personnes qui accompagnent un envoi dont le transport est effectué conformément aux Rčgles uniformes CIM.

§ 5 Les présentes Rčgles uniformes ne s’appliquent pas aux transports effectués entre gares situées sur le territoire d’Etats limitrophes, lorsque l’infrastructure de ces gares est gérée par un ou plusieurs gestionnaires d’infrastructure relevant d’un seul et mźme de ces Etats.

§ 6 Chaque Etat, Partie ą une convention concernant le transport international ferroviaire direct de voyageurs et de nature comparable aux présentes Rčgles uniformes, peut, lorsqu’il adresse une demande d’adhésion ą la Convention, déclarer qu’il n’appliquera ces Rčgles uniformes qu’aux transports effectués sur une partie de l’infrastructure ferroviaire située sur son territoire. Cette partie de l’infrastructure ferroviaire doit źtre définie précisément et źtre reliée ą l’infrastructure ferroviaire d’un Etat membre. Lorsqu’un Etat a fait la déclaration susvisée, ces Rčgles uniformes ne s’appliquent qu’ą la condition :

§ 7 L’Etat qui a fait une déclaration conformément au § 6 peut y renoncer ą tout moment en informant le dépositaire. Cette renonciation prend effet un mois aprčs la date ą laquelle le dépositaire en avise les Etats membres. La déclaration devient sans effet, lorsque la convention visée au § 6, premičre phrase, cesse d’źtre en vigueur pour cet Etat.

§ 1 Chaque Etat peut, ą tout moment, déclarer qu’il n’appliquera pas aux voyageurs, victimes d'accidents survenus sur son territoire, l'ensemble des dispositions relatives ą la responsabilité du transporteur en cas de mort et de blessures de voyageurs, lorsque ceux-ci sont ses ressortissants ou des personnes ayant leur résidence habituelle dans cet Etat.

§ 2 L’Etat qui a fait une déclaration conformément au § 1 peut y renoncer ą tout moment en informant le dépositaire. Cette renonciation prend effet un mois aprčs la date ą laquelle le dépositaire en donne connaissance aux Etats membres.

a) A transporteur@ désigne le transporteur contractuel, avec lequel le voyageur a conclu le contrat de transport en vertu de ces Rčgles uniformes, ou un transporteur subséquent, qui est responsable sur la base de ce contrat;

b) A transporteur substitué@ désigne un transporteur, qui n’a pas conclu le contrat de transport avec le voyageur, mais ą qui le transporteur visé ą la lettre a) a confié, en tout ou en partie, l’exécution du transport ferroviaire;

c) A Conditions générales de transport@ désigne les conditions du transporteur sous forme de conditions générales ou de tarifs légalement en vigueur dans chaque Etat membre et qui sont devenues, par la conclusion du contrat de transport, partie intégrante de celui-ci;

d) A véhicule@ désigne un véhicule automobile ou une remorque transportés ą l’occasion d’un transport de voyageurs.

§ 1 Les Etats membres peuvent conclure des accords qui prévoient des dérogations aux présentes Rčgles uniformes pour les transports effectués exclusivement entre deux gares situées de part et d’autre de la frontičre, lorsqu’il n’y a pas d’autre gare entre elles.

§ 2 Pour les transports effectués entre deux Etats membres, transitant par un Etat non membre, les Etats concernés peuvent conclure des accords qui dérogent aux présentes Rčgles uniformes.

§ 3 Sous réserve d’autres dispositions de droit international public, deux ou plusieurs Etats membres peuvent fixer entre eux les conditions sous lesquelles les transporteurs sont soumis ą l’obligation de transporter des voyageurs, des bagages, des animaux et des véhicules en trafic entre ces Etats.

§ 4 Les accords visés aux §§ 1 ą 3 de mźme que leur mise en vigueur sont communiqués ą l'Organisation intergouvernementale pour les transports internationaux ferroviaires. Le Secrétaire général de l’Organisation en informe les Etats membres et les entreprises intéressées.

§ 1 Par le contrat de transport, le transporteur s’engage ą transporter le voyageur ainsi que, le cas échéant, des bagages et des véhicules au lieu de destination et ą livrer les bagages et les véhicules au lieu de destination.

§ 2 Le contrat de transport doit źtre constaté par un ou plusieurs titres de transport remis au voyageur. Toutefois, sans préjudice de l’article 9, l’absence, l'irrégularité ou la perte du titre de transport n'affecte ni l'existence ni la validité du contrat qui reste soumis aux présentes Rčgles uniformes.

§ 3 Le titre de transport fait foi, jusqu'ą preuve du contraire, de la conclusion et du contenu du contrat de transport.

§ 1 Les Conditions générales de transport déterminent la forme et le contenu des titres de transport ainsi que la langue et les caractčres dans lesquels ils doivent źtre imprimés et remplis.

§ 2 Doivent au moins źtre inscrits sur le titre de transport :

§ 3 Le voyageur doit s’assurer, ą la réception du titre de transport, que celui-ci a été établi selon ses indications.

§ 4 Le titre de transport est cessible s’il n’est pas nominatif et si le voyage n’a pas commencé.

§ 5 Le titre de transport peut źtre établi sous forme d’enregistrement électronique des données, qui peuvent źtre transformées en signes d’écriture lisibles. Les procédés employés pour l’enregistrement et le traitement des données doivent źtre équivalents du point de vue fonctionnel, notamment en ce qui concerne la force probante du titre de transport représenté par ces données.

§ 1 Sauf convention contraire entre le voyageur et le transporteur, le prix de transport est payable ą l’avance.

§ 2 Les Conditions générales de transport déterminent dans quelles conditions un remboursement du prix de transport a lieu.

§ 1 Dčs le commencement du voyage, le voyageur doit źtre muni d'un titre de transport valable et doit le présenter lors du contrōle des titres de transport. Les Conditions générales de transport peuvent prévoir :

§ 2 Les Conditions générales de transport peuvent prévoir que sont exclus du transport ou peuvent źtre exclus du transport en cours de route, les voyageurs qui :

et que ces personnes n’ont droit au remboursement ni du prix de transport ni du prix qu’elles ont payé pour le transport de leurs bagages.

§ 1 Le voyageur peut prendre avec lui des objets faciles ą porter (colis ą main) ainsi que des animaux vivants, conformément aux Conditions générales de transport. Par ailleurs, le voyageur peut prendre avec lui des objets encombrants conformément aux dispositions particuličres, contenues dans les Conditions générales de transport. Sont exclus du transport, les objets ou animaux de nature ą gźner ou ą incommoder les voyageurs ou ą causer un dommage.

§ 2 Le voyageur peut expédier, en tant que bagages, des objets et des animaux conformément aux Conditions générales de transport.

§ 3 Le transporteur peut admettre le transport de véhicules ą l’occasion d’un transport de voyageurs conformément aux dispositions particuličres, contenues dans les Conditions générales de transport.

§ 4 Le transport de marchandises dangereuses en tant que colis ą main, bagages ainsi que dans ou sur des véhicules qui, conformément ą ce Titre sont transportées par rail, doit źtre conforme au Rčglement concernant le transport international ferroviaire des marchandises dangereuses (RID).

§ 1 Le transporteur a le droit, en cas de présomption grave de non respect des conditions de transport, de vérifier si les objets (colis ą main, bagages, véhicules y compris leur chargement) et animaux transportés répondent aux conditions de transport lorsque les lois et prescriptions de l'Etat oł la vérification doit avoir lieu ne l'interdisent pas. Le voyageur doit źtre invité ą assister ą la vérification. S'il ne se présente pas ou s'il ne peut źtre atteint, le transporteur doit faire appel ą deux témoins indépendants.

§ 2 Lorsqu’il est constaté que les conditions de transport n’ont pas été respectées, le transporteur peut exiger du voyageur le paiement des frais occasionnés par la vérification.

§ 1 Les obligations contractuelles relatives ą l'acheminement des bagages doivent źtre constatées par un bulletin de bagages remis au voyageur.

§ 2 Sans préjudice de l’article 22, l'absence, l'irrégularité ou la perte du bulletin de bagages n'affecte ni l'existence ni la validité des conventions concernant l’acheminement des bagages, qui restent soumis aux présentes Rčgles uniformes.

§ 3 Le bulletin de bagages fait foi, jusqu'ą preuve du contraire, de l'enregistrement des bagages et des conditions de leur transport.

§ 4 Jusqu'ą preuve du contraire, il est présumé que lors de la prise en charge par le transporteur, les bagages étaient en bon état apparent et que le nombre et la masse des colis correspondaient aux mentions portées sur le bulletin de bagages.

§ 1 Les Conditions générales de transport déterminent la forme et le contenu du bulletin de bagages ainsi que la langue et les caractčres dans lesquels il doit źtre imprimé et rempli. L’article 7, § 5 s’applique par analogie.

§ 2 Doivent au moins źtre inscrits sur le bulletin de bagages :

§ 3 Le voyageur doit s’assurer, ą la réception du bulletin de bagages, que celui-ci a été émis selon ses indications.

§ 1 Sauf exception prévue par les Conditions générales de transport, l’enregistrement des bagages n’a lieu que sur la présentation d’un titre de transport valable au moins jusqu’au lieu de destination des bagages. Par ailleurs, l’enregistrement s’effectue d’aprčs les prescriptions en vigueur au lieu d’expédition.

§ 2 Lorsque les Conditions générales de transport prévoient que des bagages peuvent źtre admis au transport sans présentation d’un titre de transport, les dispositions des présentes Rčgles uniformes fixant les droits et obligations du voyageur relatifs ą ses bagages s’appliquent par analogie ą l’expéditeur de bagages.

§ 3 Le transporteur peut acheminer les bagages avec un autre train ou un autre moyen de transport et par un autre itinéraire que ceux empruntés par le voyageur.

a) son nom et son adresse,

b) le lieu de destination.

§ 1 Si les circonstances le permettent et les prescriptions des douanes ou d’autres autorités administratives ne s’y opposent pas, le voyageur peut demander la restitution des bagages au lieu d’expédition, contre remise du bulletin de bagages et, lorsque cela est prévu par les Conditions générales de transport, sur présentation du titre de transport.

§ 2 Les Conditions générales de transport peuvent prévoir d’autres dispositions concernant le droit de disposer des bagages, notamment des modifications du lieu de destination et les éventuelles conséquences financičres ą supporter par le voyageur.

§ 1 La livraison des bagages a lieu contre remise du bulletin de bagages et, le cas échéant, contre paiement des frais qui grčvent l'envoi. Le transporteur a le droit, sans y źtre tenu, de vérifier si le détenteur du bulletin a qualité pour prendre livraison.

§ 2 Sont assimilés ą la livraison au détenteur du bulletin de bagages, lorsqu'ils sont effectués conformément aux prescriptions en vigueur au lieu de destination :

§ 3 Le détenteur du bulletin de bagages peut demander la livraison des bagages au lieu de destination aussitōt que s'est écoulé le temps convenu ainsi que, le cas échéant, le temps nécessaire pour les opérations effectuées par les douanes ou par d'autres autorités administratives.

§ 4 A défaut de remise du bulletin de bagages, le transporteur n'est tenu de livrer les bagages qu'ą celui qui justifie de son droit; si cette justification semble insuffisante, le transporteur peut exiger une caution.

§ 5 Les bagages sont livrés au lieu de destination pour lequel ils ont été enregistrés.

§ 6 Le détenteur du bulletin de bagages auquel les bagages ne sont pas livrés peut exiger la constatation, sur le bulletin de bagages, du jour et de l'heure auxquels il a demandé la livraison conformément au § 3.

§ 7 L'ayant droit peut refuser la réception des bagages, si le transporteur ne donne pas suite ą sa demande de procéder ą la vérification des bagages en vue de constater un dommage allégué.

§ 8 Par ailleurs, la livraison des bagages est effectuée conformément aux prescriptions en vigueur au lieu de destination.

§ 1 Les obligations contractuelles relatives au transport de véhicules doivent źtre consta tées par un bulletin de transport remis au voyageur. Le bulletin de transport peut źtre intégré dans le titre de transport du voyageur.

§ 2 Les dispositions particuličres pour le transport de véhicules contenues dans les Conditions générales de transport déterminent la forme et le contenu du bulletin de transport ainsi que la langue et les caractčres dans lesquels il doit źtre imprimé et rempli. L’article 7, § 5 s’applique par analogie.

§ 3 Doivent au moins źtre inscrits sur le bulletin de transport :

§ 4 Le voyageur doit s’assurer, ą la réception du bulletin de transport, que celui-ci a été émis selon ses indications.

§ 1 Le transporteur est responsable du dommage résultant de la mort, des blessures ou de toute autre atteinte ą l'intégrité physique ou psychique du voyageur causé par un accident en relation avec l'exploitation ferroviaire survenu pendant que le voyageur séjourne dans les véhicules ferroviaires, qu'il y entre ou qu'il en sort quelle que soit l’infrastructure ferroviaire utilisée.

§ 2 Le transporteur est déchargé de cette responsabilité :

§ 3 Si l’accident est dū au comportement d’un tiers et si, en dépit de cela, le transporteur n’est pas entičrement déchargé de sa responsabilité conformément au § 2, lettre c), il répond pour le tout dans les limites des présentes Rčgles uniformes et sans préjudice de son recours éventuel contre le tiers.

§ 4 Les présentes Rčgles uniformes n'affectent pas la responsabilité qui peut incomber au transporteur pour les cas non prévus au § 1.

§ 5 Lorsqu'un transport faisant l'objet d'un contrat de transport unique est effectué par des transporteurs subséquents, est responsable, en cas de mort et de blessures de voyageurs, le transporteur ą qui incombait, selon le contrat de transport, la prestation de service de transport au cours de laquelle l'accident s'est produit. Lorsque cette prestation n’a pas été réalisée par le transporteur, mais par un transporteur substitué, les deux transporteurs sont responsables solidairement, conformément aux présentes Rčgles uniformes.

§ 1 En cas de mort du voyageur, les dommages-intérźts comprennent :

§ 2 Si, par la mort du voyageur, des personnes envers lesquelles il avait ou aurait eu ą l'avenir une obligation alimentaire, en vertu de la loi, sont privées de leur soutien, il y a également lieu de les indemniser de cette perte. L'action en dommages-intérźts des personnes dont le voyageur assumait l'entretien sans y źtre tenu par la loi reste soumise au droit national.

a) les frais nécessaires, notamment ceux de traitement et de transport;

b) la réparation du préjudice causé, soit par l'incapacité de travail totale ou partielle, soit par l'accroissement des besoins.

§ 1 Les dommages-intérźts prévus ą l’article 27, § 2 et ą l’article 28, lettre b) doivent źtre alloués sous forme de capital. Toutefois, si le droit national permet l'allocation d'une rente, ils sont alloués sous cette forme lorsque le voyageur lésé ou les ayants droit visés ą l'article 27, § 2, le demandent.

§ 2 Le montant des dommages-intérźts ą allouer en vertu du § 1 est déterminé selon le droit national. Toutefois, pour l'application des présentes Rčgles uniformes, il est fixé une limite maximale de 175 000 unités de compte en capital ou en rente annuelle correspondant ą ce capital, pour chaque voyageur, dans le cas oł le droit national prévoit une limite maximale d'un montant inférieur.

§ 1 Sous réserve du § 2, les dispositions relatives ą la responsabilité en cas de mort et de blessures de voyageurs ne s’appliquent pas aux dommages survenus pendant le transport qui, conformément au contrat de transport, n’était pas un transport ferroviaire.

§ 2 Toutefois, lorsque les véhicules ferroviaires sont transportés par ferry-boat, les dispositions relatives ą la responsabilité en cas de mort et de blessures de voyageurs s’appliquent aux dommages visés ą l’article 26, § 1 et ą l’article 33, § 1, causés par un accident en relation avec l’exploitation ferroviaire survenu pendant que le voyageur séjourne dans ledit véhicule, qu’il y entre ou qu’il en sorte.

§ 3 Lorsque, par suite de circonstances exceptionnelles, l'exploitation ferroviaire est provisoirement interrompue et que les voyageurs sont transportés par un autre moyen de transport, le transporteur est responsable en vertu des présentes Rčgles uniformes.

§ 1 Le transporteur est responsable envers le voyageur du dommage résultant du fait qu’en raison de la suppression, du retard ou du manquement d’une correspondance, le voyage ne peut se poursuivre le mźme jour, ou que sa poursuite n’est pas raisonnablement exigible le mźme jour ą cause des circonstances données. Les dommages-intérźts comprennent les frais raisonnables d’hébergement ainsi que les frais raisonnables occasionnés par l’avertissement des personnes attendant le voyageur.

§ 2 Le transporteur est déchargé de cette responsabilité, lorsque la suppression, le retard ou le manquement d’une correspondance sont imputables ą l’une des causes suivantes :

§ 3 Le droit national détermine, si et dans quelle mesure, le transporteur doit verser des dommages-intérźts pour des préjudices autres que ceux prévus au § 1. Cette disposition ne porte pas atteinte ą l’article 44.

§ 1 En cas de mort et de blessures de voyageurs le transporteur est, en outre, responsable du dommage résultant de la perte totale ou partielle ou de l'avarie des objets que le voyageur avait, soit sur lui, soit avec lui comme colis ą main; ceci vaut également pour les animaux que le voyageur avait pris avec lui. L’article 26 s’applique par analogie.

§ 2 Par ailleurs, le transporteur n’est responsable du dommage résultant de la perte totale ou partielle ou de l'avarie des objets, des colis ą main ou des animaux dont la surveillance incombe au voyageur conformément ą l’article 15 que si ce dommage est causé par une faute du transporteur. Les autres articles du Titre IV, ą l’exception de l’article 51, et le Titre VI ne sont pas applicables dans ce cas.

§ 1 Le transporteur est responsable du dommage résultant de la perte totale ou partielle et de l'avarie des bagages survenues ą partir de la prise en charge par le transporteur jusqu'ą la livraison ainsi que du retard ą la livraison.

§ 2 Le transporteur est déchargé de cette responsabilité dans la mesure oł la perte, l'avarie ou le retard ą la livraison a eu pour cause une faute du voyageur, un ordre de celui-ci ne résultant pas d'une faute du transporteur, un vice propre des bagages ou des circonstances que le transporteur ne pouvait pas éviter et aux conséquences desquelles il ne pouvait pas obvier.

§ 3 Le transporteur est déchargé de cette responsabilité dans la mesure oł la perte ou l'avarie résulte des risques particuliers inhérents ą un ou plusieurs des faits ci-aprčs :

§ 1 La preuve que la perte, l'avarie ou le retard ą la livraison, a eu pour cause un des faits prévus ą l'article 36, § 2, incombe au transporteur.

§ 2 Lorsque le transporteur établit que la perte ou l'avarie a pu résulter, étant donné les circonstances de fait, d'un ou de plusieurs des risques particuliers prévus ą l'article 36, § 3, il y a présomption qu'elle en résulte. L'ayant droit conserve toutefois le droit de prouver que le dommage n'a pas eu pour cause, totalement ou partiellement, l'un de ces risques.

§ 1 Lorsque le transporteur a confié, en tout ou en partie, l’exécution du transport ą un transporteur substitué, que ce soit ou non dans l’exercice d’une faculté qui lui est reconnue dans le contrat de transport, le transporteur n’en demeure pas moins responsable de la totalité du transport.

§ 2 Toutes les dispositions des présentes Rčgles uniformes régissant la responsabilité du transporteur s’appliquent également ą la responsabilité du transporteur substitué pour le transport effectué par ses soins. Les articles 48 et 52 s’appliquent lorsqu’une action est intentée contre les agents et toutes autres personnes au service desquelles le transporteur substitué recourt pour l’exécution du transport.

§ 3 Toute convention particuličre par laquelle le transporteur assume des obligations qui ne lui incombent pas en vertu des présentes Rčgles uniformes, ou renonce ą des droits qui lui sont conférés par ces Rčgles uniformes, est sans effet ą l’égard du transporteur substitué qui ne l’a pas acceptée expressément et par écrit. Que le transporteur substitué ait ou non accepté cette convention, le transporteur reste néanmoins lié par les obligations ou les renonciations qui résultent de ladite convention particuličre.

§ 4 Lorsque et pour autant que le transporteur et le transporteur substitué sont responsables, leur responsabilité est solidaire.

§ 5 Le montant total de l’indemnité dū par le transporteur, le transporteur substitué ainsi que leurs agents et les autres personnes au service desquelles ils recourent pour l’exécution du transport, n’excčde pas les limites prévues aux présentes Rčgles uniformes.

§ 6 Le présent article ne porte pas atteinte aux droits de recours pouvant exister entre le transporteur et le transporteur substitué.

§ 1 L'ayant droit peut, sans avoir ą fournir d'autres preuves, considérer un colis comme perdu quand il n'a pas été livré ou tenu ą sa disposition dans les quatorze jours qui suivent la demande de livraison présentée conformément ą l'article 22, § 3.

§ 2 Si un colis réputé perdu est retrouvé au cours de l'année qui suit la demande de livraison, le transporteur doit aviser l'ayant droit, lorsque son adresse est connue ou peut źtre découverte.

§ 3 Dans les trente jours qui suivent la réception de l’avis visé au § 2, l'ayant droit peut exiger que le colis lui soit livré. Dans ce cas, il doit payer les frais afférents au transport du colis depuis le lieu d’expédition jusqu'ą celui oł a lieu la livraison et restituer l'indemnité reēue, déduction faite, le cas échéant, des frais qui auraient été compris dans cette indemnité. Néanmoins, il conserve ses droits ą indemnité pour retard ą la livraison prévus ą l'article 43.

§ 4 Si le colis retrouvé n'a pas été réclamé dans le délai prévu au § 3 ou si le colis est retrouvé plus d'un an aprčs la demande de livraison, le transporteur en dispose conformément aux lois et prescriptions en vigueur au lieu oł se trouve le colis.

§ 1 En cas de perte totale ou partielle des bagages, le transporteur doit payer, ą l'exclusion de tous autres dommages-intérźts :

Le mode d'indemnisation, par kilogramme manquant ou par colis, est déterminé dans les Conditions générales de transport.

§ 2 Le transporteur doit restituer, en outre, le prix pour le transport des bagages et les autres sommes déboursées en relation avec le transport du colis perdu ainsi que les droits de douane et les droits d’accise déją acquittés.

§ 1 En cas d'avarie des bagages, le transporteur doit payer, ą l'exclusion de tous autres dommages-intérźts, une indemnité équivalente ą la dépréciation des bagages.

§ 2 L'indemnité n’excčde pas :

§ 1 En cas de retard ą la livraison des bagages, le transporteur doit payer, par période indivisible de vingt-quatre heures ą compter de la demande de livraison, mais avec un maximum de quatorze jours :

Le mode d'indemnisation, par kilogramme ou par colis, est déterminé dans les Conditions générales de transport.

§ 2 En cas de perte totale des bagages, l'indemnité prévue au § 1 ne se cumule pas avec celle prévue ą l'article 41.

§ 3 En cas de perte partielle des bagages, l'indemnité prévue au § 1 est payée pour la partie non perdue.

§ 4 En cas d'avarie des bagages ne résultant pas du retard ą la livraison, l'indemnité prévue au § 1 se cumule, s'il y a lieu, avec celle prévue ą l'article 42.

§ 5 En aucun cas, le cumul de l'indemnité prévue au § 1 avec celles prévues aux articles 41 et 42 ne donne lieu au paiement d'une indemnité excédant celle qui serait due en cas de perte totale des bagages.

§ 1 En cas de retard dans le chargement pour une cause imputable au transporteur ou de retard ą la livraison d'un véhicule, le transporteur doit payer, lorsque l'ayant droit prouve qu'un dommage en est résulté, une indemnité dont le montant n’excčde pas le prix du transport.

§ 2 Si l'ayant droit renonce au contrat de transport, en cas de retard dans le chargement pour une cause imputable au transporteur, le prix du transport est remboursé ą l'ayant droit. En outre, celui-ci peut réclamer, lorsqu'il prouve qu'un dommage est résulté de ce retard, une indemnité dont le montant n’excčde pas le prix du transport.

§ 1 En ce qui concerne les objets laissés dans le véhicule ou se trouvant dans des coffres (p. ex. coffres ą bagages ou ą skis), solidement arrimés au véhicule, le transporteur n'est responsable que du dommage causé par sa faute. L'indemnité totale ą payer n’excčde pas 1 400 unités de compte.

§ 2 En ce qui concerne les objets arrimés ą l’extérieur du véhicule y compris les coffres visés au § 1, le transporteur n'est responsable que s’il est prouvé que le dommage résulte d’un acte ou d’une omission que le transporteur a commis, soit avec l’intention de provoquer un tel dommage, soit témérairement et avec conscience qu’un tel dommage en résultera probablement.

§ 1 Lorsque le calcul de l'indemnité implique la conversion des sommes exprimées en unités monétaires étrangčres, celle-ci est faite d'aprčs le cours aux jour et lieu du paiement de l'indemnité.

§ 2 L'ayant droit peut demander des intérźts de l'indemnité, calculés ą raison de cinq pour cent l'an, ą partir du jour de la réclamation prévue ą l'article 55 ou, s'il n'y a pas eu de réclamation, du jour de la demande en justice.

§ 3 Toutefois, pour les indemnités dues en vertu des articles 27 et 28, les intérźts ne courent que du jour oł les faits qui ont servi ą la détermination du montant de l’indemnité se sont produits, si ce jour est postérieur ą celui de la réclamation ou de la demande en justice.

§ 4 En ce qui concerne les bagages, les intérźts ne sont dus que si l'indemnité excčde 16 unités de compte par bulletin de bagages.

§ 5 En ce qui concerne les bagages, si l'ayant droit ne remet pas au transporteur, dans un délai convenable qui lui est fixé, les pičces justificatives nécessaires pour la liquidation définitive de la réclamation, les intérźts ne courent pas entre l'expiration du délai fixé et la remise effective de ces pičces.

§ 1 Dans tous les cas oł les présentes Rčgles uniformes s'appliquent, toute action en responsabilité, ą quelque titre que ce soit, ne peut źtre exercée contre le transporteur que dans les conditions et limitations de ces Rčgles uniformes.

§ 2 Il en est de mźme pour toute action exercée contre les agents et les autres personnes dont le transporteur répond en vertu de l'article 51.

a) résultant du non respect de ses obligations en vertu

ou

b) causé par les objets ou les animaux qu’il prend avec lui,

§ 1 Lorsqu'une perte partielle ou une avarie d’un objet transporté sous la garde du transporteur (bagages, véhicules) est découverte ou présumée par le transporteur ou que l'ayant droit en allčgue l'existence, le transporteur doit dresser sans délai et, si possible, en présence de l'ayant droit, un procčs-verbal constatant, suivant la nature du dommage, l'état de l’objet, et, autant que possible, l'importance du dommage, sa cause et le moment oł il s'est produit.

§ 2 Une copie du procčs-verbal de constatation doit źtre remise gratuitement ą l'ayant droit.

§ 3 Lorsque l'ayant droit n'accepte pas les constatations du procčs-verbal, il peut demander que l'état des bagages ou du véhicule ainsi que la cause et le montant du dommage soient constatés par un expert nommé par les parties au contrat de transport ou par voie judiciaire. La procédure est soumise aux lois et prescriptions de l'Etat oł la constatation a lieu.

§ 1 Les réclamations relatives ą la responsabilité du transporteur en cas de mort et de blessures de voyageurs doivent źtre adressées par écrit au transporteur contre qui l'action judiciaire peut źtre exercée. Dans le cas d'un transport faisant l'objet d'un contrat unique et effectué par des transporteurs subséquents, les réclamations peuvent également źtre adressées au premier ou au dernier transporteur ainsi qu'au transporteur ayant dans l'Etat de domicile ou de résidence habituelle du voyageur son sičge principal ou la succursale ou l’établissement qui a conclu le contrat de transport.

§ 2 Les autres réclamations relatives au contrat de transport doivent źtre adressées par écrit au transporteur désigné ą l'article 56, §§ 2 et 3.

§ 3 Les pičces que l'ayant droit juge utile de joindre ą la réclamation doivent źtre présentées soit en originaux, soit en copies, le cas échéant, dūment certifiées conformes si le transporteur le demande. Lors du rčglement de la réclamation, le transporteur peut exiger la restitution du titre de transport, du bulletin de bagages et du bulletin de transport.

§ 1 L'action judiciaire fondée sur la responsabilité du transporteur en cas de mort et de blessures de voyageurs ne peut źtre exercée que contre un transporteur responsable au sens de l'article 26, § 5.

§ 2 Sous réserve du § 4, les autres actions judiciaires des voyageurs fondées sur le contrat de transport peuvent źtre exercées uniquement contre le premier ou le dernier transporteur ou contre celui qui exécutait la partie du transport au cours de laquelle s’est produit le fait générateur de l’action.

§ 3 Lorsque, dans le cas de transports exécutés par des transporteurs subséquents, le transporteur devant livrer le bagage ou le véhicule est inscrit avec son consentement sur le bulletin de bagages ou sur le bulletin de transport, celui-ci peut źtre actionné conformément au § 2, mźme s’il n’a pas reēu le bagage ou le véhicule.

§ 4 L'action judiciaire en restitution d'une somme payée en vertu du contrat de transport peut źtre exercée contre le transporteur qui a perēu cette somme ou contre celui au profit duquel elle a été perēue.

§ 5 L'action judiciaire peut źtre exercée contre un transporteur autre que ceux visés aux §§ 2 et 4, lorsqu'elle est présentée comme demande reconventionnelle ou comme exception dans l'instance relative ą une demande principale fondée sur le mźme contrat de transport.

§ 6 Dans la mesure oł les présentes Rčgles uniformes s’appliquent au transporteur substitué, celui-ci peut également źtre actionné.

§ 7 Si le demandeur a le choix entre plusieurs transporteurs, son droit d'option s'éteint dčs que l'action judiciaire est intentée contre l’un d’eux; cela vaut également si le demandeur a le choix entre un ou plusieurs transporteurs et un transporteur substitué.

§ 1 Les actions judiciaires fondées sur les présentes Rčgles un iformes peuvent źtre intentées devant les juridictions des Etats membres désignées d'un commun accord par les parties ou devant la juridiction de l’Etat membre sur le territoire duquel le défendeur a son domicile ou sa résidence habituelle, son sičge principal ou la succursale ou l’établissement qui a conclu le contrat de transport. D’autres juridictions ne peuvent źtre saisies.

§ 2 Lorsqu’une action fondée sur les présentes Rčgles uniformes est en instance devant une juridiction compétente aux termes du § 1, ou lorsque dans un tel litige un jugement a été prononcé par une telle juridiction, il ne peut źtre intenté aucune nouvelle action pour la mźme cause entre les mźmes parties ą moins que la décision de la juridiction devant laquelle la premičre action a été intentée ne soit pas susceptible d'źtre exécutée dans l’Etat oł la nouvelle action est intentée.

§ 1 Toute action de l'ayant droit fondée sur la responsabilité du transporteur en cas de mort ou de blessures de voyageurs est éteinte s'il ne signale pas l'accident survenu au voyageur, dans les douze mois ą compter de la connaissance du dommage, ą l'un des transporteurs auxquels une réclamation peut źtre présentée selon l'article 55, § 1. Lorsque l'ayant droit signale verbalement l'accident au transporteur, celui-ci doit lui délivrer une attestation de cet avis verbal.

§ 2 Toutefois, l'action n'est pas éteinte si :

§ 1 L’acceptation des bagages par l'ayant droit éteint toute action contre le transporteur, née du contrat de transport, en cas de perte partielle, d'avarie ou de retard ą la livraison.

§ 2 Toutefois, l'action n'est pas éteinte :

§ 1 Les actions en dommages-intérźts fondées sur la responsabilité du transporteur en cas de mort et de blessures de voyageurs sont prescrites :

§ 2 Les autres actions nées du contrat de transport sont prescrites par un an. Toutefois, la prescription est de deux ans s'il s'agit d’une action en raison d'un dommage résultant d'un acte ou d'une omission commis soit avec l'intention de provoquer un tel dommage, soit témérairement et avec conscience qu'un tel dommage en résultera probablement.

§ 3 La prescription prévue au § 2 court pour l'action :

Le jour indiqué comme point de départ de la prescription n'est jamais compris dans le délai.

§ 4 En cas de réclamation écrite conformément ą l'article 55 avec les pičces justificatives nécessaires, la prescription est suspendue jusqu'au jour oł le transporteur rejette la réclamation par écrit et restitue les pičces qui y sont jointes. En cas d'acceptation partielle de la réclamation, la prescription reprend son cours pour la partie de la réclamation qui reste litigieuse. La preuve de la réception de la réclamation ou de la réponse et celle de la restitution des pičces sont ą la charge de la partie qui invoque ce fait. Les réclamations ultérieures ayant le mźme objet ne suspendent pas la prescription.

§ 5 L'action prescrite ne peut plus źtre exercée, mźme sous forme d'une demande reconventionnelle ou d'une exception.

§ 6 Par ailleurs, la suspension et l'interruption de la prescription sont réglées par le droit national.

§ 1 Tout transporteur doit payer aux transporteurs intéressés la part qui leur revient sur un prix de transport qu'il a encaissé ou qu'il aurait dū encaisser. Les modalités de paiement sont fixées par convention entre les transporteurs.

§ 2 L’article 6, § 3, l’article 16, § 3 et l’article 25 s’appliquent également aux relations entre les transporteurs subséquents.

§ 1 Le transporteur qui a payé une indemnité en vertu des présentes Rčgles uniformes, a un droit de recours contre les transporteurs ayant participé au transport conformément aux dispositions suivantes :

§ 2 Dans le cas d'insolvabilité de l'un de ces transporteurs, la part lui incombant et non payée par lui est répartie entre tous les autres transporteurs ayant participé au transport, proportionnellement ą la part du prix de transport qui revient ą chacun d'eux.

§ 2 Le transporteur qui exerce son recours doit former sa demande dans une seule et mźme instance contre tous les transporteurs avec lesquels il n'a pas transigé, sous peine de perdre son recours contre ceux qu'il n'aurait pas assignés.

§ 3 Le juge doit statuer par un seul et mźme jugement sur tous les recours dont il est saisi.

§ 4 Le transporteur qui désire faire valoir son droit de recours peut saisir les juridictions de l’Etat sur le territoire duquel un des transporteurs participant au transport a son sičge principal ou la succursale ou l’établissement qui a conclu le contrat de transport.

§ 5 Lorsque l'action doit źtre intentée contre plusieurs transporteurs, le transporteur qui exerce le droit de recours peut choisir entre les juridictions compétentes selon le § 4, celle devant laquelle il introduira son recours.

§ 6 Des recours ne peuvent pas źtre introduits dans l’instance relative ą la demande en indemnité exercée par l’ayant droit au contrat de transport.

§ 1 Les présentes Rčgles uniformes s’appliquent ą tout contrat de transport ferroviaire de marchandises ą titre onéreux, lorsque le lieu de la prise en charge de la marchandise et le lieu prévu pour la livraison sont situés dans deux Etats membres différents. Il en est ainsi quels que soient le sičge et la nationalité des parties au contrat de transport.

§ 2 Les présentes Rčgles uniformes s’appliquent également aux contrats de transport ferroviaire de marchandises ą titre onéreux, lorsque le lieu de la prise en charge de la marchandise et le lieu prévu pour la livraison sont situés dans deux Etats différents dont l’un au moins est un Etat membre et lorsque les parties au contrat conviennent que le contrat est soumis ą ces Rčgles uniformes.

§ 3 Lorsqu’un transport international faisant l’objet d’un contrat unique inclut, en complément au transport transfrontalier ferroviaire, un transport par route ou par voie de navigation intérieure en trafic intérieur d’un Etat membre, les présentes Rčgles uniformes s’appliquent.

§ 4 Lorsqu’un transport international faisant l’objet d’un contrat unique inclut, en complément au transport ferroviaire, un transport maritime ou un transport transfrontalier par voie de navigation intérieure, les présentes Rčgles uniformes s’appliquent si le transport maritime ou le transport par voie de navigation intérieure est effectué sur des lignes inscrites sur la liste des lignes prévue ą l’article 24, § 1 de la Convention.

§ 5 Les présentes Rčgles uniformes ne s’appliquent pas aux transports effectués entre gares situées sur le territoire d’Etats limitrophes, lorsque l’infrastructure de ces gares est gérée par un ou plusieurs gestionnaires d’infrastructure relevant d’un seul et mźme de ces Etats.

§ 6 Chaque Etat, Partie ą une convention concernant le transport international ferroviaire direct de marchandises et de nature comparable aux présentes Rčgles uniformes, peut, lorsqu’il adresse une demande d’adhésion ą la Convention, déclarer qu’il n’appliquera ces Rčgles uniformes qu’aux transports effectués sur une partie de l’infrastructure ferroviaire située sur son territoire. Cette partie de l’infrastructure ferroviaire doit źtre définie précisément et źtre reliée ą l’infrastructure ferroviaire d’un Etat membre. Lorsqu’un Etat a fait la déclaration susvisée, ces Rčgles uniformes ne s’appliquent qu’ą la condition :

§ 7 L’Etat qui a fait une déclaration conformément au § 6, peut y renoncer ą tout moment en informant le dépositaire. Cette renonciation prend effet un mois aprčs la date ą laquelle le dépositaire en avise les Etats membres. La déclaration devient sans effet, lorsque la convention visée au § 6, premičre phrase, cesse d’źtre en vigueur pour cet Etat.

a) A transporteur@ désigne le transporteur contractuel, avec lequel l’expéditeur a conclu le contrat de transport en vertu de ces Rčgles uniformes, ou un transporteur subséquent, qui est responsable sur la base de ce contrat;

b) A transporteur substitué@ désigne un transporteur, qui n’a pas conclu le contrat de transport avec l’expéditeur, mais ą qui le transporteur visé ą la lettre a) a confié, en tout ou en partie, l’exécution du transport ferroviaire;

c) A Conditions générales de transport@ désigne les conditions du transporteur sous forme de conditions générales ou de tarifs légalement en vigueur dans chaque Etat membre et qui sont devenues, par la conclusion du contrat de transport, partie intégrante de celui-ci;

d) A unité de transport intermodal@ désigne les conteneurs, caisses mobiles, semi-remorques ou autres unités de chargement similaires utilisées en transport intermodal.

§ 1 Les Etats membres peuvent conclure des accords qui prévoient des dérogations aux présentes Rčgles uniformes pour les transports effectués exclusivement entre deux gares situées de part et d’autre de la frontičre, lorsqu’il n’y a pas d’autre gare entre elles.

§ 2 Pour les transports effectués entre deux Etats membres, transitant par un Etat non membre, les Etats concernés peuvent conclure des accords qui dérogent aux présentes Rčgles uniformes.

§ 3 Les accords visés aux §§ 1 et 2 de mźme que leur mise en vigueur sont communiqués ą l’Organisation intergouvernementale pour les transports internationaux ferroviaires. Le Secrétaire général de l’Organisation en informe les Etats membres et les entreprises intéressées.

§ 1 Par le contrat de transport, le transporteur s’engage ą transporter la marchandise ą titre onéreux au lieu de destination et ą l’y remettre au destinataire.

§ 2 Le contrat de transport doit źtre constaté par une lettre de voiture selon un modčle uniforme. Toutefois, l’absence, l’irrégularité ou la perte de la lettre de voiture n’affectent ni l’existence ni la validité du contrat qui reste soumis aux présentes Rčgles uniformes.

§ 3 La lettre de voiture est signée par l’expéditeur et le transporteur. La signature peut źtre remplacée par un timbre, une indication de la machine comptable ou toute autre mode approprié.

§ 4 Le transporteur doit certifier sur le duplicata de la lettre de voiture de maničre appropriée la prise en charge de la marchandise et doit remettre le duplicata ą l’expéditeur.

§ 5 La lettre de voiture n’a pas la valeur d’un connaissement.

§ 6 Une lettre de voiture doit źtre établie pour chaque envoi. Sauf convention contraire entre l’expéditeur et le transporteur, une mźme lettre de voiture ne peut concerner que le chargement d’un seul wagon.

§ 7 En cas d’un transport empruntant le territoire douanier de la Communauté européenne ou le territoire, sur lequel est appliquée la procédure de transit commun, chaque envoi doit źtre accompagné d’une lettre de voiture répondant aux exigences de l’article 7.

§ 8 Les associations internationales des transporteurs établissent les modčles uniformes de lettre de voiture en accord avec les associations internationales de la clientčle et les organismes compétents en matičre douaničre dans les Etats membres ainsi qu’avec toute organisation intergouvernementale d’intégration économique régionale ayant compétence pour sa propre législation douaničre.

§ 9 La lettre de voiture, y compris son duplicata, peut źtre établie sous forme d’enregistrement électronique des données, qui peuvent źtre transformées en signes d’écriture lisibles. Les procédés employés pour l’enregistrement et le traitement des données doivent źtre équivalents du point de vue fonctionnel, notamment en ce qui concerne la force probante de la lettre de voiture représentée par ces données.

§ 1 La lettre de voiture doit contenir les indications suivantes :

§ 2 Le cas échéant, la lettre de voiture doit contenir, en outre, les indications suivantes :

§ 3 Les parties au contrat de transport peuvent porter sur la lettre de voiture toute autre indication qu’elles jugent utile.

§ 1 L’expéditeur répond de tous les frais et dommages supportés par le transporteur du fait :

§ 2 Si, ą la demande de l’expéditeur, le transporteur inscrit des mentions sur la lettre de voiture, il est considéré, jusqu’ą preuve du contraire, comme agissant pour le compte de l’expéditeur.

§ 3 Si la lettre de voiture ne contient pas l’indication prévue ą l’article 7, § 1, lettre p), le transporteur est responsable de tous les frais et dommages subis par l’ayant droit en raison de cette omission.

§ 1 Sauf convention contraire entre l’expéditeur et le transporteur, les frais (prix de transport, frais accessoires, droits de douane et autres frais survenant ą partir de la conclusion du contrat jusqu’ą la livraison) sont payés par l’expéditeur.

§ 2 Lorsque, en vertu d’une convention entre l’expéditeur et le transporteur, les frais sont mis ą la charge du destinataire et que le destinataire n’a pas retiré la lettre de voiture, ni fait valoir ses droits conformément ą l’article 17, § 3, ni modifié le contrat de transport conformément ą l’article 18, l’expéditeur reste tenu au paiement des frais.

§ 1 Le transporteur a le droit de vérifier, ą tout moment, si les conditions de transport ont été respectées et si l’envoi répond aux inscriptions portées sur la lettre de voiture par l’expéditeur. Lorsque la vérification porte sur le contenu de l’envoi, celle-ci se fait dans la mesure du possible en présence de l’ayant droit; dans les cas oł cela n’est pas possible, le transporteur fait appel ą deux témoins indépendants, ą défaut d’autres dispositions dans les lois et prescriptions de l’Etat oł la vérification a lieu.

§ 2 Si l’envoi ne répond pas aux inscriptions portées sur la lettre de voiture ou si les dispositions relatives au transport des marchandises admises sous condition n’ont pas été respectées, le résultat de la vérification doit źtre mentionné sur le feuillet de la lettre de voiture qui accompagne la marchandise, et, si le transporteur détient encore le duplicata de la lettre de voiture, également sur celui-ci. Dans ce cas, les frais occasionnés par la vérification grčvent la marchandise, ą moins qu’ils n’aient été payés immédiatement.

§ 3 Lorsque l’expéditeur effectue le chargement, il a le droit d’exiger la vérification par le transporteur de l’état de la marchandise et de son emballage ainsi que de l’exactitude des énonciations de la lettre de voiture concernant le nombre de colis, leurs marques et leurs numéros ainsi que la masse brute ou la quantité autrement indiquée. Le transporteur n’est obligé de procéder ą la vérification que s’il a les moyens appropriés pour le faire. Le transporteur peut réclamer le paiement des frais de vérification. Le résultat des vérifications est consigné sur la lettre de voiture.

§ 1 La lettre de voiture fait foi, jusqu’ą preuve du contraire, de la conclusion et des conditions du contrat de transport et de la prise en charge de la marchandise par le transporteur.

§ 2 Lorsque le transporteur a effectué le chargement, la lettre de voiture fait foi, jusqu’ą preuve du contraire, de l’état de la marchandise et de son emballage indiqué sur la lettre de voiture, ou ą défaut de telles indications, du bon état apparent au moment de la prise en charge par le transporteur et de l’exactitude des énonciations de la lettre de voiture concernant le nombre de colis, leurs marques et leurs numéros ainsi que la masse brute ou la quantité autrement indiquée.

§ 3 Lorsque l’expéditeur a effectué le chargement, la lettre de voiture fait foi, jusqu’ą preuve du contraire, de l’état de la marchandise et de son emballage indiqué sur la lettre de voiture ou ą défaut de telles indications du bon état apparent et de l’exactitude des mentions énoncées au § 2 uniquement dans le cas oł le transporteur les a vérifiées et a inscrit le résultat concordant de sa vérification sur la lettre de voiture.

§ 4 Cependant, la lettre de voiture ne fait pas foi dans le cas oł elle comporte une réserve motivée. Une réserve peut źtre motivée notamment par le fait que le transporteur n’a pas les moyens appropriés de vérifier si l’envoi répond aux inscriptions portées sur la lettre de voiture.

§ 1 L’expéditeur et le transporteur conviennent ą qui incombe le chargement et le déchargement de la marchandise. A défaut d’une telle convention, le chargement et le déchargement incombent au transporteur pour les colis alors que pour les wagons complets, le chargement incombe ą l’expéditeur et le déchargement, aprčs la livraison, au destinataire.

§ 2 L’expéditeur est responsable de toutes les conséquences d’un chargement défectueux effectué par lui et doit notamment réparer le dommage subi de ce fait par le transporteur. La preuve du chargement défectueux incombe au transporteur.

§ 1 En vue de l'accomplissement des formalités, exigées par les douanes ou par d’autres autorités administratives, avant la livraison de la marchandise, l'expéditeur doit joindre ą la lettre de voiture ou mettre ą la disposition du transporteur les documents nécessaires et lui fournir tous les renseignements voulus.

§ 2 Le transporteur n'est pas tenu d'examiner si ces documents et renseignements sont exacts ou suffisants. L'expéditeur est responsable envers le transporteur de tous les dommages qui pourraient résulter de l'absence, de l'insuffisance ou de l'irrégularité de ces documents et renseignements, sauf en cas de faute du transporteur.

§ 3 Le transporteur est responsable des conséquences de la perte ou de l’utilisation irréguličre des documents mentionnés sur la lettre de voiture et qui accompagnent celle-ci ou qui lui ont été confiés, ą moins que la perte ou le dommage occasionné par l’utilisation irréguličre de ces documents a eu pour cause des circonstances que le transporteur ne pouvait pas éviter et aux conséquences desquelles il ne pouvait pas obvier. Toutefois, l’éventuelle indemnité n’excčde pas celle prévue en cas de perte de la marchandise.

§ 4 L'expéditeur, par une inscription portée sur la lettre de voiture, ou le destinataire qui donne un ordre conformément ą l'article 18, § 3, peut demander :

Dans ces cas, ni l'expéditeur, ni le destinataire qui a le droit de disposition, ni leur mandataire ne peuvent prendre possession de la marchandise.

§ 5 Si, pour l'accomplissement des formalités exigées par les douanes ou par d’autres autorités administratives, l'expéditeur a désigné un lieu oł les prescriptions en vigueur ne permettent pas de les accomplir, ou bien s'il a prescrit, pour ces formalités, tout autre mode de procéder qui ne peut pas źtre exécuté, le transporteur opčre de la faēon qui lui paraīt źtre la plus favorable aux intérźts de l'ayant droit, et fait connaītre ą l'expéditeur les mesures prises.

§ 6 Si l'expéditeur a pris en charge le paiement des droits de douane, le transporteur peut acco mplir les formalités douaničres ą son choix, soit en cours de route, soit au lieu de destination.

§ 7 Toutefois, le transporteur peut procéder conformément au § 5 si le destinataire n'a pas retiré la lettre de voiture dans le délai prévu par les prescriptions en vigueur au lieu de destination.

§ 8 L’expéditeur doit se conformer aux prescriptions des douanes ou d’autres autorités administratives au sujet de l’emballage et du bāchage des marchandises. Si l’expéditeur n’a pas emballé ou bāché les marchandises conformément ą ces prescriptions, le transporteur peut y pourvoir; les frais en résultant grčvent la marchandise.

§ 1 L'expéditeur et le transporteur conviennent du délai de livraison. A défaut d'une convention, ce délai ne peut źtre supérieur ą celui résultant des §§ 2 ą 4.

§ 2 Sous réserve des §§ 3 et 4, les délais maxima de livraison sont les suivants :

Les distances se rapportent ą l’itinéraire convenu, ą défaut, ą l’itinéraire le plus court possible.

§ 3 Le transporteur peut fixer des délais supplémentaires d'une durée déterminée dans les cas suivants :

La durée des délais supplémentaires doit figurer dans les Conditions générales de transport.

§ 4 Le délai de livraison commence ą courir aprčs la prise en charge de la marchandise; il est prolongé de la durée du séjour occasionné sans faute de la part du transporteur. Le délai de livraison est suspendu les dimanches et jours fériés légaux.

§ 1 Le transporteur doit remettre la lettre de voiture et livrer la marchandise au destinataire, au lieu de livraison prévu, contre décharge et paiement des créances résultant du contrat de transport.

§ 2 Sont assimilés ą la livraison au destinataire, lorsqu'ils sont effectués conformément aux prescriptions en vigueur au lieu de livraison :

§ 3 Aprčs l'arrivée de la marchandise au lieu de livraison, le destinataire peut demander au transporteur de lui remettre la lettre de voiture et de lui livrer la marchandise. Si la perte de la marchandise est constatée ou si la marchandise n'est pas arrivée ą l'expiration du délai prévu ą l'article 29, § 1, le destinataire peut faire valoir en son propre nom, ą l'encontre du transporteur, les droits qui résultent pour lui du contrat de transport.

§ 4 L'ayant droit peut refuser l'acceptation de la marchandise, mźme aprčs réception de la lettre de voiture et paiement des créances résultant du contrat de transport, tant qu'il n'a pas été procédé aux vérifications qu'il a requises en vue de constater un dommage allégué.

§ 5 Pour le surplus, la livraison de la marchandise est effectuée conformément aux prescriptions en vigueur au lieu de livraison.

§ 6 Si la marchandise a été livrée sans encaissement préalable d'un remboursement grevant la marchandise, le transporteur est tenu d'indemniser l'expéditeur ą concurrence du montant du remboursement, sauf son recours contre le destinataire.

§ 1 L'expéditeur a le droit de disposer de la marchandise et de modifier, par des ordres ultérieurs, le contrat de transport. Il peut notamment demander au transporteur :

§ 2 Le droit pour l'expéditeur, mźme en possession du duplicata de la lettre de voiture, de modifier le contrat de transport s'éteint dans les cas oł le destinataire :

§ 3 Le droit de modifier le contrat de transport appartient au destinataire dčs l'établissement de la lettre de voiture, sauf mention contraire inscrite sur cette lettre par l’expéditeur.

§ 4 Le droit pour le destinataire de modifier le contrat de transport s'éteint lorsqu’il  :

§ 5 Si le destinataire a prescrit de livrer la marchandise ą un tiers, celui-ci n'est pas autorisé ą modifier le contrat de transport.

§ 1 Lorsque l'expéditeur ou, dans le cas de l'article 18, § 3, le destinataire, veut modifier, par des ordres ultérieurs, le contrat de transport, celui-ci doit présenter au transporteur le duplicata de la lettre de voiture sur lequel doivent źtre portées les modifications.

§ 2 L'expéditeur, ou dans le cas de l'article 18, § 3, le destinataire, doit dédommager le transporteur des frais et du préjudice qu'entraīne l'exécution des modifications ultérieures.

§ 3 L’exécution des modifications ultérieures doit źtre possible, licite et raisonnablement exigible au moment oł les ordres parviennent ą celui qui doit les exécuter et elle ne doit notamment ni entraver l'exploitation normale de l'entreprise du transporteur, ni porter préjudice aux expéditeurs ou destinataires d'autres envois.

§ 4 Les modifications ultérieures ne doivent pas avoir pour effet de diviser l'envoi.

§ 5 Lorsque, en raison des conditions prévues au § 3, le transporteur ne peut exécuter les ordres qu'il reēoit, il doit en aviser immédiatement celui dont émanent les ordres.

§ 6 En cas de faute du transporteur, celui-ci est responsable des conséquences de l'inexécution ou de l'exécution défectueuse d'une modification ultérieure. Toutefois, l'éventuelle indemnité n’excčde pas celle prévue en cas de perte de la marchandise.

§ 7 Le transporteur, qui donne suite aux modifications ultérieures demandées par l'expéditeur sans exiger la présentation du duplicata de la lettre de voiture, est responsable du dommage en résultant envers le destinataire si le duplicata de la lettre de voiture a été transmis ą ce dernier. Toutefois, l'éventuelle indemnité n’excčde pas celle prévue en cas de perte de la marchandise.

§ 1 En cas d'empźchement au transport, le transporteur décide s'il est préférable de transporter d'office la marchandise en modifiant l'itinéraire ou s'il convient, dans l'intérźt de l'ayant droit, de lui demander des instructions en lui fournissant toutes les informations utiles dont il dispose.

§ 2 Si la continuation du transport n'est pas possible, le transporteur demande des instructions ą celui qui a le droit de disposer de la marchandise. Si le transporteur ne peut obtenir des instructions en temps utile, il doit prendre les mesures qui lui paraissent les plus favorables aux intérźts de celui qui a le droit de disposer de la marchandise.

§ 1 En cas d'empźchement ą la livraison, le transporteur doit prévenir sans délai l'expéditeur et lui demander des instructions, sauf si par une inscription sur la lettre de voiture l’expéditeur a demandé que la marchandise lui soit renvoyée d’office s’il survient un empźchement ą la livraison.

§ 2 Lorsque l'empźchement ą la livraison cesse avant que les instructions de l'expéditeur soient parvenues au transporteur, la marchandise est livrée au destinataire. L'expéditeur doit en źtre avisé sans délai.

§ 3 En cas de refus de la marchandise par le destinataire, l'expéditeur a le droit de donner des instructions, mźme s'il ne peut produire le duplicata de la lettre de voiture.

§ 4 Lorsque l'empźchement ą la livraison intervient aprčs que le destinataire a modifié le contrat de transport conformément ą l'article 18, §§ 3 ą 5, le transporteur doit aviser ce destinataire.

§ 1 Le transporteur a droit au remboursement des frais que lui cause :

ą moins que ces frais ne soient la conséquence de sa faute. Il peut notamment percevoir le prix de transport applicable par l'itinéraire emprunté et dispose des délais correspondants ą ce dernier.

§ 2 Dans les cas visés ą l'article 20, § 2 et ą l'article 21, § 1, le transporteur peut décharger immédiatement la marchandise aux frais de l'ayant droit. Aprčs ce déchargement, le transport est réputé terminé. Le transporteur assume alors la garde de la marchandise pour le compte de l’ayant droit. Il peut toutefois confier la marchandise ą un tiers et n'est alors responsable que du choix judicieux de ce tiers. La marchandise reste grevée des créances résultant du contrat de transport et de tous autres frais.

§ 3 Le transporteur peut faire procéder ą la vente de la marchandise sans attendre d'instructions de l'ayant droit lorsque la nature périssable ou l'état de la marchandise le justifie ou lorsque les frais de garde sont disproportionnés par rapport ą la valeur de la marchandise. Dans les autres cas, il peut également faire procéder ą la vente lorsque, dans un délai raisonnable, il n'a pas reēu de l'ayant droit des instructions contraires dont l'exécution puisse équitablement źtre exigée.

§ 4 Si la marchandise a été vendue, le produit de la vente, déduction faite des frais grevant la marchandise, doit źtre mis ą la disposition de l'ayant droit. Si le produit est inférieur ą ces frais, l'expéditeur doit payer la différence.

§ 5 La faēon de procéder en cas de vente est déterminée par les lois et les prescriptions en vigueur au lieu oł se trouve la marchandise, ou par les usages de ce lieu.

§ 6 Si, en cas d’empźchement au transport ou ą la livraison, l’expéditeur ne donne pas d’instructions en temps utile et si l’empźchement au transport ou ą la livraison ne peut źtre supprimé conformément aux §§ 2 et 3, le transporteur peut renvoyer la marchandise ą l’expéditeur ou, si justifié, la détruire, aux frais de ce dernier.

§ 1 Le transporteur est responsable du dommage résultant de la perte totale ou partielle et de l'avarie de la marchandise survenues ą partir de la prise en charge de la marchandise jusqu'ą la livraison, ainsi que du dommage résultant du dépassement du délai de livraison, quelle que soit l’infrastructure ferroviaire utilisée.

§ 2 Le transporteur est déchargé de cette responsabilité dans la mesure oł la perte, l'avarie ou le dépassement du délai de livraison a eu pour cause une faute de l'ayant droit, un ordre de celui-ci ne résultant pas d'une faute du transporteur, un vice propre de la marchandise (détérioration intérieure, déchet de route, etc.) ou des circonstances que le transporteur ne pouvait pas éviter et aux conséquences desquelles il ne pouvait pas obvier.

§ 3 Le transporteur est déchargé de cette responsabilité dans la mesure oł la perte ou l'avarie résulte des risques particuliers inhérents ą un ou plusieurs des faits ci-aprčs :

§ 1 Dans le cas de transport de véhicules ferroviaires roulant sur leurs propres roues et remis au transport en tant que marchandise, le transporteur répond du dommage résultant de la perte ou de l’avarie du véhicule ou de ses pičces survenue ą partir de la prise en charge jusqu’ą la livraison ainsi que du dommage résultant du dépassement du délai de livraison, ą moins qu’il ne prouve que le dommage ne résulte pas de sa faute.

§ 2 Le transporteur ne répond pas du dommage résultant de la perte des accessoires qui ne sont pas inscrits sur les deux cōtés du véhicule ou non mentionnés sur l’inventaire qui l’accompagne.

§ 1 La preuve que la perte, l'avarie ou le dépassement du délai de livraison a eu pour cause un des faits prévus ą l'article 23, § 2 incombe au transporteur.

§ 2 Lorsque le transporteur établit que la perte ou l'avarie a pu résulter, étant donné les circonstances de fait, d'un ou de plusieurs des risques particuliers prévus ą l'article 23, § 3, il y a présomption qu'elle en résulte. L'ayant droit conserve toutefois le droit de prouver que le dommage n'a pas eu pour cause, totalement ou partiellement, l'un de ces risques.

§ 3 La présomption selon le § 2 n'est pas applicable dans le cas prévu ą l'article 23, § 3, lettre a) s'il y a perte d'une importance anormale ou perte de colis.

§ 1 Lorsque le transporteur a confié, en tout ou en partie, l'exécution du transport ą un transporteur substitué, que ce soit ou non dans l'exercice d'une faculté qui lui est reconnue dans le contrat de transport, le transporteur n'en demeure pas moins responsable de la totalité du transport.

§ 2 Toutes les dispositions des présentes Rčgles uniformes régissant la responsabilité du transporteur s'appliquent également ą la responsabilité du transporteur substitué pour le transport effectué par ses soins. Les articles 36 et 41 s'appliquent lorsqu'une action est intentée contre les agents et toutes autres personnes au service desquelles le transporteur substitué recourt pour l’exécution du transport.

§ 3 Toute convention particuličre par laquelle le transporteur assume des obligations qui ne lui incombent pas en vertu des présentes Rčgles uniformes ou renonce ą des droits qui lui sont conférés par ces Rčgles uniformes est sans effet ą l'égard du transporteur substitué qui ne l'a pas acceptée expressément et par écrit. Que le transporteur substitué ait ou non accepté cette convention, le transporteur reste néanmoins lié par les obligations ou les renonciations qui résultent de ladite convention particuličre.

§ 4 Lorsque et pour autant que le transporteur et le transporteur substitué sont responsables, leur responsabilité est solidaire.

§ 5 Le montant total de l’indemnité dū par le transporteur, le transporteur substitué ainsi que leurs agents et les autres personnes au service desquelles ils recourent pour l’exécution du transport, n’excčde pas les limites prévues aux présentes Rčgles uniformes.

§ 6 Le présent article ne porte pas atteinte aux droits de recours pouvant exister entre le transporteur et le transporteur substitué.

§ 1 Lorsqu'un envoi expédié conformément aux présentes Rčgles uniformes a fait l'objet d'une réexpédition soumise ą ces mźmes Rčgles et qu'une perte partielle ou une avarie est constatée aprčs cette réexpédition, il y a présomption qu'elle s'est produite sous l'empire du dernier contrat de transport, si l'envoi est resté sous la garde du transporteur et a été réexpédié tel qu'il est arrivé au lieu de réexpédition.

§ 2 Cette présomption est également applicable lorsque le contrat de transport antérieur ą la réexpédition n'était pas soumis aux présentes Rčgles uniformes, si celles-ci avaient été applicables en cas d'expédition directe entre le premier lieu d'expédition et le dernier lieu de destination.

§ 3 Cette présomption est en outre applicable lorsque le contrat de transport antérieur ą la réexpédition était soumis ą une convention concernant le transport international ferroviaire direct de marchandises et de nature comparable aux présentes Rčgles uniformes, et lorsque cette convention contient une mźme présomption de droit en faveur des envois expédiés conformément ą ces Rčgles uniformes.

§ 1 L'ayant droit peut, sans avoir ą fournir d'autres preuves, considérer la marchandise comme perdue quand elle n'a pas été livrée au destinataire ou tenue ą sa disposition dans les trente jours qui suivent l'expiration des délais de livraison.

§ 2 L'ayant droit, en recevant le paiement de l'indemnité pour la marchandise perdue, peut demander par écrit ą źtre avisé sans délai dans le cas oł la marchandise est retrouvée au cours de l'année qui suit le paiement de l'indemnité. Le transporteur donne acte par écrit de cette demande.

§ 3 Dans les trente jours qui suivent la réception de l'avis visé au § 2, l'ayant droit peut exiger que la marchandise lui soit livrée contre paiement des créances résultant du contrat de transport et contre restitution de l'indemnité reēue, déduction faite, le cas échéant, des frais qui auraient été compris dans cette indemnité. Néanmoins, il conserve ses droits ą indemnité pour dépassement du délai de livraison prévu aux articles 33 et 35.

§ 4 A défaut soit de la demande visée au § 2, soit d'instructions données dans le délai prévu au ' 3, ou encore si la marchandise est retrouvée plus d'un an aprčs le paiement de l'indemnité, le transporteur en dispose conformément aux lois et prescriptions en vigueur au lieu oł se trouve la marchandise.

§ 1 En cas de perte totale ou partielle de la marchandise, le transporteur doit payer, ą l'exclusion de tous autres dommages-intérźts, une indemnité calculée d'aprčs le cours ą la bourse, ą défaut d'aprčs le prix courant sur le marché et, ą défaut de l'un et de l'autre, d'aprčs la valeur usuelle des marchandises de mźmes nature et qualité, aux jour et lieu oł la marchandise a été prise en charge.

§ 2 L'indemnité n’excčde pas 17 unités de compte par kilogramme manquant de masse brute.

§ 3 En cas de perte d’un véhicule ferroviaire, roulant sur ses propres roues et remis au transport en tant que marchandise, ou d’une unité de transport intermodal, ou de leurs pičces, l’indemnité est limitée, ą l’exclusion de tous autres dommages-intérźts, ą la valeur usuelle du véhicule ou de l’unité de transport intermodal ou de leurs pičces, aux jour et lieu de la perte. S’il est impossible de constater le jour ou le lieu de la perte, l’indemnité est limitée ą la valeur usuelle aux jour et lieu de la prise en charge.

§ 4 Le transporteur doit restituer, en outre, le prix de transport, les droits de douane acquittés et les autres sommes déboursées en relation avec le transport de la marchandise perdue, ą l’exception des droits d’accises portant sur des marchandises circulant en suspension de tels droits.

§ 1 En ce qui concerne les marchandises qui, en raison de leur nature, subissent généralement un déchet de route par le seul fait du transport, le transporteur ne répond que de la partie du déchet qui dépasse, quel que soit le parcours effectué, les tolérances ci-dessous :

§ 2 La restriction de responsabilité prévue au § 1 ne peut źtre invoquée s'il est prouvé, étant donné les circonstances de fait, que la perte ne résulte pas des causes qui justifient la tolérance.

§ 3 Dans le cas oł plusieurs colis sont transportés avec une seule lettre de voiture, le déchet de route est calculé pour chaque colis lorsque sa masse au départ est indiquée séparément sur la lettre de voiture ou peut źtre constatée d'une autre maničre.

§ 4 En cas de perte totale de la marchandise ou en cas de perte de colis, il n'est fait aucune déduction résultant du déchet de route pour le calcul de l'indemnité.

§ 1 En cas d'avarie de la marchandise, le transporteur doit payer, ą l'exclusion de tous autres dommages-intérźts, une indemnité équivalente ą la dépréciation de la marchandise. Son montant est calculé en appliquant ą la valeur de la marchandise définie conformément ą l'article 30, le pourcentage de dépréciation constaté au lieu de destination.

§ 2 L'indemnité n’excčde pas :

§ 3 En cas d’avarie d’un véhicule ferroviaire, roulant sur ses propres roues et remis au transport en tant que marchandise, ou d’une unité de transport intermodal, ou de leurs pičces, l’indemnité est limitée, ą l’exclusion de tous autres dommages-intérźts, au coūt de la remise en état. L’indemnité n’excčde pas le montant dū en cas de perte.

§ 4 Le transporteur doit restituer, en outre, dans la proportion déterminée au § 1, les frais prévus ą l'article 30, § 4.

§ 1 Si un dommage, y compris une avarie, résulte du dépassement du délai de livraison, le transporteur doit payer une indemnité qui n’excčde pas le quadruple du prix de transport.

§ 2 En cas de perte totale de la marchandise, l'indemnité prévue au § 1 ne se cumule pas avec celle prévue ą l'article 30.

§ 3 En cas de perte partielle de la marchandise, l'indemnité prévue au § 1 n’excčde pas le quadruple du prix de transport de la partie non perdue de l'envoi.

§ 4 En cas d'avarie de la marchandise ne résultant pas du dépassement du délai de livraison, l'indemnité prévue au § 1 se cumule, s'il y a lieu, avec celle prévue ą l'article 32.

§ 5 En aucun cas, le cumul de l'indemnité prévue au § 1 avec celles prévues aux articles 30 et 32 ne donne lieu au paiement d'une indemnité excédant celle qui serait due en cas de perte totale de la marchandise.

§ 6 Lorsque, conformément ą l'article 16, § 1, le délai de livraison est établi par convention, celle-ci peut prévoir d'autres modalités d'indemnisation que celles prévues au § 1. Si, dans ce cas, les délais de livraison prévus ą l'article 16, §§ 2 ą 4 sont dépassés, l'ayant droit peut demander soit l'indemnité prévue par la convention précitée, soit celle prévue aux §§ 1 ą 5.

§ 1 Lorsque le calcul de l'indemnité implique la conversion des sommes exprimées en unités monétaires étrangčres, celle-ci est faite d'aprčs le cours aux jour et lieu du paiement de l'indemnité.

§ 2 L'ayant droit peut demander des intérźts de l'indemnité, calculés ą raison de cinq pour cent l'an, ą partir du jour de la réclamation prévue ą l'article 43 ou, s'il n'y a pas eu de réclamation, du jour de la demande en justice.

§ 3 Si l'ayant droit ne remet pas au transporteur, dans un délai convenable qui lui est fixé, les pičces justificatives nécessaires pour la liquidation définitive de la réclamation, les intérźts ne courent pas entre l'expiration du délai fixé et la remise effective de ces pičces.

§ 1 Dans les transports fer-mer empruntant les lignes maritimes visées ą l'article 24, § 1 de la Convention, chaque Etat membre peut, en demandant que la mention utile soit portée sur la liste des lignes soumises aux présentes Rčgles uniformes, ajouter l'ensemble des causes d'exonération ci-aprčs mentionnées ą celles prévues ą l'article 23 :

§ 2 Le transporteur ne peut se prévaloir des causes d’exonération visées au § 1 que s'il fait la preuve que la perte, l'avarie ou le dépassement du délai de livraison est survenu sur le parcours maritime, depuis le chargement de la marchandise ą bord du navire jusqu'ą son déchargement du navire.

§ 3 Lorsque le transporteur se prévaut des causes d'exonération visées au § 1, il reste néanmoins responsable si l'ayant droit fait la preuve que la perte, l'avarie ou le dépassement du délai de livraison est dū ą une faute du transporteur, du capitaine, des marins, du pilote ou des préposés du transporteur.

§ 4 Lorsqu'un mźme parcours maritime est desservi par plusieurs entreprises inscrites sur la liste des lignes conformément ą l'article 24, § 1 de la Convention, le régime de responsabilité applicable ą ce parcours doit źtre le mźme pour toutes ces entreprises. En outre, lorsque ces entreprises ont été inscrites sur la liste ą la demande de plusieurs Etats membres l'adoption de ce régime doit au préalable faire l'objet d'un accord entre ces Etats.

§ 5 Les mesures prises en conformité des §§ 1 et 4 sont communiquées au Secrétaire général. Elles entrent en vigueur, au plus tōt, ą l'expiration d'un délai de trente jours ą partir du jour auquel le Secrétaire général les notifie aux autres Etats membres. Les envois en cours de route ne sont pas affectés par lesdites mesures.

§ 1 Dans tous les cas oł les présentes Rčgles uniformes s'appliquent, toute action en responsabilité, ą quelque titre que ce soit, ne peut źtre exercée contre le transporteur que dans les conditions et limitations de ces Rčgles uniformes.

§ 2 Il en est de mźme pour toute action exercée contre les agents et les autres personnes dont le transporteur répond en vertu de l'article 40.

§ 1 Lorsqu'une perte partielle ou une avarie est découverte ou présumée par le transporteur ou que l'ayant droit en allčgue l'existence, le transporteur doit dresser sans délai et, si possible, en présence de l'ayant droit un procčs-verbal constatant, suivant la nature du dommage, l'état de la marchandise, sa masse et, autant que possible, l'importance du dommage, sa cause et le moment oł il s'est produit.

§ 2 Une copie du procčs-verbal de constatation doit źtre remise gratuitement ą l'ayant droit.

§ 3 Lorsque l'ayant droit n'accepte pas les constatations du procčs-verbal, il peut demander que l'état et la masse de la marchandise ainsi que la cause et le montant du dommage soient constatés par un expert nommé par les parties au contrat de transport ou par voie judiciaire. La procédure est soumise aux lois et prescriptions de l'Etat oł la constatation a lieu.

§ 1 Les réclamations relatives au contrat de transport doivent źtre adressées par écrit au transporteur contre qui l'action judiciaire peut źtre exercée.

§ 2 Le droit de présenter une réclamation appartient aux personnes qui ont le droit d'actionner le transporteur.

§ 3 L'expéditeur, pour présenter la réclamation, doit produire le duplicata de la lettre de voiture. A défaut, il doit produire l'autorisation du destinataire ou apporter la preuve que celui-ci a refusé la marchandise.

§ 4 Le destinataire, pour présenter la réclamation, doit produire la lettre de voiture si elle lui a été remise.

§ 5 La lettre de voiture, le duplicata et les autres pičces que l'ayant droit juge utile de joindre ą la réclamation doivent źtre présentés soit en originaux, soit en copies, le cas échéant, dūment certifiées conformes si le transporteur le demande.

§ 6 Lors du rčglement de la réclamation, le transporteur peut exiger la présentation en original de la lettre de voiture, du duplicata ou du bulletin de remboursement en vue d'y porter la constatation du rčglement.

§ 1 Sous réserve des §§ 3 et 4, les actions judiciaires fondées sur le contrat de transport appartiennent :

§ 2 Le droit du destinataire d'exercer une action judiciaire est éteint dčs que la personne désignée par le destinataire conformément ą l'article 18, § 5 a retiré la lettre de voiture, accepté la marchandise ou fait valoir les droits qui lui appartiennent en vertu de l'article 17, § 3.

§ 3 L'action judiciaire en restitution d'une somme payée en vertu du contrat de transport n'appartient qu'ą celui qui a effectué le paiement.

§ 4 L'action judiciaire relative aux remboursements n'appartient qu'ą l'expéditeur.

§ 5 L'expéditeur, pour exercer les actions judiciaires, doit produire le duplicata de la lettre de voiture. A défaut, il doit produire l'autorisation du destinataire ou apporter la preuve que celui-ci a refusé la marchandise. Au besoin, l'expéditeur doit prouver l'absence ou la perte de la lettre de voiture.

§ 6 Le destinataire, pour exercer les actions judiciaires, doit produire la lettre de voiture si elle lui a été remise.

§ 1 Les actions judiciaires fondées sur le contrat de transport peuvent źtre exercées, sous réserve des §§ 3 et 4, uniquement contre le premier ou le dernier transporteur ou contre celui qui exécutait la partie du transport au cours de laquelle s'est produit le fait générateur de l'action.

§ 2 Lorsque, dans le cas de transports exécutés par des transporteurs subséquents, le transporteur devant livrer la marchandise est inscrit avec son consentement sur la lettre de voiture, celui-ci peut źtre actionné conformément au § 1, mźme s'il n'a reēu ni la marchandise, ni la lettre de voiture.

§ 3 L'action judiciaire en restitution d'une somme payée en vertu du contrat de transport peut źtre exercée contre le transporteur qui a perēu cette somme ou contre celui au profit duquel elle a été perēue.

§ 4 L'action judiciaire relative aux remboursements peut źtre exercée uniquement contre le transporteur qui a pris en charge la marchandise au lieu d'expédition.

§ 5 L'action judiciaire peut źtre exercée contre un transporteur autre que ceux visés aux §§ 1 ą 4, lorsqu'elle est présentée comme demande reconventionnelle ou comme exception dans l'instance relative ą une demande principale fondée sur le mźme contrat de transport.

§ 6 Dans la mesure oł les présentes Rčgles uniformes s’appliquent au transporteur substitué, celui-ci peut également źtre actionné.

§ 7 Si le demandeur a le choix entre plusieurs transporteurs, son droit d'option s'éteint dčs que l'action judiciaire est intentée contre l'un d’eux; cela vaut également si le demandeur a le choix entre un ou plusieurs transporteurs et un transporteur substitué.

§ 1 Les actions judiciaires fondées sur les présentes Rčgles uniformes peuvent źtre intentées devant les juridictions des Etats membres désignées d'un commun accord par les parties ou devant la juridiction de l’Etat sur le territoire duquel :

D’autres juridictions ne peuvent źtre saisies.

§ 2 Lorsqu’une action fondée sur les présentes Rčgles uniformes est en instance devant une juridiction compétente aux termes du § 1, ou lorsque dans un tel litige un jugement a été prononcé par une telle juridiction, il ne peut źtre intenté aucune nouvelle action judiciaire pour la mźme cause entre les mźmes parties ą moins que la décision de la juridiction devant laquelle la premičre action a été intentée ne soit pas susceptible d'źtre exécutée dans l’Etat oł la nouvelle action est intentée.

§ 1 L'acceptation de la marchandise par l'ayant droit éteint toute action contre le transporteur, née du contrat de transport, en cas de perte partielle, d'avarie ou de dépassement du délai de livraison.

§ 3 Si la marchandise a été réexpédiée conformément ą l'article 28, les actions en cas de perte partielle ou d'avarie nées de l'un des contrats de transport antérieurs s'éteignent comme s'il s'agissait d'un contrat unique.

§ 1 L'action née du contrat de transport est prescrite par un an. Toutefois, la prescription est de deux ans s'il s'agit de l'action :

Le jour indiqué comme point de départ de la prescription n’est jamais compris dans le délai.

§ 3 La prescription est suspendue par une réclamation écrite conformément ą l'article 43, jusqu'au jour oł le transporteur rejette la réclamation par écrit et restitue les pičces qui y sont jointes. En cas d'acceptation partielle de la réclamation, la prescription reprend son cours pour la partie de la réclamation qui reste litigieuse. La preuve de la réception de la réclamation ou de la réponse et celle de la restitution des pičces sont ą la charge de la partie qui invoque ce fait. Les réclamations ultérieures ayant le mźme objet ne suspendent pas la prescription.

§ 4 L'action prescrite ne peut plus źtre exercée, mźme sous forme d'une demande reconventionnelle ou d'une exception.

§ 5 Par ailleurs, la suspension et l'interruption de la prescription sont réglées par le droit national.

§ 1 Tout transporteur qui a encaissé soit au départ, soit ą l'arrivée, les frais ou autres créances résultant du contrat de transport ou qui aurait dū encaisser ces frais ou autres créances, doit payer aux transporteurs intéressés la part qui leur revient. Les modalités de paiement sont fixées par convention entre les transporteurs.

§ 2 L’article 12 s'applique également aux relations entre transporteurs subséquents.

§ 1 Le transporteur qui a payé une indemnité en vertu des présentes Rčgles uniformes, a un droit de recours contre les transporteurs ayant participé au transport conformément aux dispositions suivantes :

§ 2 Dans le cas d'insolvabilité de l'un de ces transporteurs, la part lui incombant et non payée par lui est répartie entre tous les autres transporteurs ayant participé au transport, proportionnellement ą la part du prix de transport qui revient ą chacun d'eux.

§ 1 Le bien-fondé du paiement effectué par le transporteur exerēant un recours en vertu de l'article 50 ne peut źtre contesté par le transporteur contre lequel le recours est exercé, lorsque l'indemnité a été fixée judiciairement et que ce dernier transporteur, dūment assigné, a été mis ą mźme d'intervenir au procčs. Le juge, saisi de l'action principale, fixe les délais impartis pour la signification de l'assignation et pour l'intervention.

§ 2 Le transporteur qui exerce son recours doit former sa demande dans une seule et mźme instance contre tous les transporteurs avec lesquels il n'a pas transigé, sous peine de perdre son recours contre ceux qu'il n'aurait pas assignés.

§ 3 Le juge doit statuer par un seul et mźme jugement sur tous les recours dont il est saisi.

§ 4 Le transporteur qui désire faire valoir son droit de recours peut saisir les juridictions de l’Etat sur le territoire duquel un des transporteurs participant au transport a son sičge principal ou la succursale ou l'agence qui a conclu le contrat de transport.

§ 5 Lorsque l'action doit źtre intentée contre plusieurs transporteurs, le transporteur qui exerce le droit de recours peut choisir entre les juridictions compétentes selon le § 4, celle devant laquelle il introduira son recours.

§ 6 Des recours ne peuvent pas źtre introduits dans l’instance relative ą la demande en indemnité exercée par l’ayant droit au contrat de transport.

§ 1 Le présent Rčglement s’applique :

§ 2 Les marchandises dangereuses, dont l’Annexe exclut le transport, ne doivent pas faire l’objet d’un transport international.

§ 1 Les marchandises dangereuses ne peuvent źtre transportées que dans des trains marchandises, ą l’exemption :

§ 2 Le voyageur ne peut pas prendre avec lui des marchandises dangereuses comme colis ą main ou les expédier en tant que bagages ou ą bord des véhicules automobiles si elles ne répondent pas aux conditions particuličres de l’Annexe.

a) A entreprise de transport ferroviaire@ désigne toute entreprise ą statut privé ou public qui est autorisée ą transporter des personnes ou des marchandises, la traction étant assurée par celle-ci;

b) A véhicule@ désigne tout véhicule, apte ą circuler sur ses propres roues sur des voies ferrées, non pourvu de moyen de traction;

c) A détenteur@ désigne celui qui exploite économiquement, de maničre durable, un véhicule en tant que moyen de transport, qu’il en soit propriétaire ou qu’il en ait le droit de disposition;

d) A gare d’attache@ désigne le lieu qui est inscrit sur le véhicule et auquel ce véhicule peut ou doit źtre renvoyé conformément aux conditions du contrat d’utilisation.

§ 1 Nonobstant les prescriptions relatives ą l’admission technique des véhicules ą la circulation en trafic international, celui qui, en vertu d’un contrat visé ą l’article premier, confie un véhicule doit s’assurer que sont inscrits sur le véhicule :

§ 2 Les signes et les inscriptions prévus au ' 1 peuvent źtre complétés par des moyens d’identification électronique.

§ 1 A moins qu’elle ne prouve que le dommage ne résulte pas de sa faute, l’entreprise de transport ferroviaire ą qui le véhicule a été confié pour utilisation en tant que moyen de transport répond du dommage résultant de la perte ou de l’avarie du véhicule ou de ses accessoires.

§ 2 L’entreprise de transport ferroviaire ne répond pas du dommage résultant de la perte des accessoires qui ne sont pas inscrits sur les deux cōtés du véhicule ou qui ne sont pas mentionnés sur l’inventaire qui l’accompagne.

§ 3 En cas de perte du véhicule ou de ses accessoires, l’indemnité est limitée, ą l’exclusion de tous autres dommages-intérźts, ą la valeur usuelle du véhicule ou de ses accessoires au lieu et au moment de la perte. S’il est impossible de constater le jour ou le lieu de la perte, l’indemnité est limitée ą la valeur usuelle aux jour et lieu oł le véhicule a été confié pour utilisation.

§ 4 En cas d’avarie du véhicule ou de ses accessoires, l’indemnité est limitée, ą l’exclusion de tous autres dommages-intérźts, aux frais de mise en état. L’indemnité n’excčde pas le montant dū en cas de perte.

§ 5 Les parties au contrat peuvent convenir des dispositions dérogeant aux §§ 1 ą 4.

§ 1 L’ayant droit peut, sans avoir ą fournir d’autres preuves, considérer un véhicule comme perdu lorsqu’il a demandé ą l’entreprise de transport ferroviaire ą laquelle il a confié le véhicule pour utilisation en tant que moyen de transport, de faire rechercher ce véhicule et si ce véhicule n’a pas été mis ą sa disposition dans les trois mois qui suivent le jour de l’arrivée de sa demande ou bien lorsqu’il n’a reēu aucune indication sur le lieu oł se trouve le véhicule. Ce délai est augmenté de la durée d’immobilisation du véhicule pour toute cause non imputable ą l’entreprise de transport ferroviaire ou pour avarie.

§ 2 Si le véhicule considéré comme perdu est retrouvé aprčs le paiement de l’indemnité, l’ayant droit peut, dans un délai de six mois ą compter de la réception de l’avis l’en informant, exiger de l’entreprise de transport ferroviaire ą laquelle il a confié le véhicule pour utilisation en tant que moyen de transport, que le véhicule lui soit remis, sans frais et contre restitution de l’indemnité, ą la gare d’attache ou ą un autre lieu convenu.

§ 3 Si la demande visée au § 2 n’est pas formulée ou si le véhicule est retrouvé plus d’un an aprčs le paiement de l’indemnité, l’entreprise de transport ferroviaire ą laquelle l’ayant droit a confié le véhicule pour utilisation en tant que moyen de transport en dispose conformément aux lois et prescriptions en vigueur au lieu oł se trouve le véhicule.

§ 4 Les parties au contrat peuvent convenir des dispositions dérogeant aux §§ 1 ą 3.

§ 1 Celui qui, en vertu d’un contrat visé ą l’article premier, a confié le véhicule pour utilisation en tant que moyen de transport répond du dommage causé par le véhicule lorsqu’une faute lui est imputable.

§ 2 Les parties au contrat peuvent convenir des dispositions dérogeant au § 1.

a) que, sous réserve de son droit de recours, elle leur est subrogée en ce qui concerne leur responsabilité, envers le détenteur, en cas de perte ou d’avarie du véhicule ou de ses accessoires;

b) que seul le détenteur est responsable, envers les autres entreprises de transport ferroviaire, des dommages causés par le véhicule, mais que seule l’entreprise de transport ferroviaire qui est le partenaire contractuel du détenteur est autorisée ą faire valoir les droits des autres entreprises de transport ferroviaire.

§ 1 Les parties au contrat sont responsables de leurs agents et des autres personnes au service desquelles elles recourent pour l’exécution du contrat, lorsque ces agents ou ces autres personnes agissent dans l’exercice de leurs fonctions.

§ 2 Sauf convention contraire entre les parties au contrat, les gestionnaires de l’infrastructure, sur laquelle l’entreprise de transport ferroviaire utilise le véhicule en tant que moyen de transport, sont considérés comme des personnes au service desquelles l’entreprise de transport ferroviaire recourt.

§ 3 Les §§ 1 et 2 s’appliquent également en cas de subrogation conformément ą l’article 8.

§ 1 Dans tous les cas oł les présentes Rčgles uniformes s’appliquent, toute action en responsabilité pour perte ou avarie du véhicule ou de ses accessoires, ą quelque titre que ce soit, ne peut źtre exercée contre l’entreprise de transport ferroviaire ą laquelle le véhicule a été confié pour utilisation en tant que moyen de transport que dans les conditions et limitations de ces Rčgles uniformes et de celles du contrat d’utilisation.

§ 2 Le § 1 s’applique également en cas de subrogation conformément ą l’article 8.

§ 3 Il en est de mźme pour toute action exercée contre les agents et les autres personnes dont répond l’entreprise de transport ferroviaire ą laquelle le véhicule a été confié pour utilisation en tant que moyen de transport.

§ 1 Les actions judiciaires nées d’un contrat conclu en vertu des présentes Rčgles uniformes peuvent źtre exercées devant la juridiction désignée d’un commun accord entre les parties au contrat.

§ 2 Sauf convention contraire entre les parties, la juridiction compétente est celle de l’Etat membre oł le défendeur a son sičge. Si le défendeur n’a pas de sičge dans un Etat membre, la juridiction compétente est celle de l’Etat membre oł le dommage s’est produit.

§ 1 Les actions fondées sur les articles 4 et 7 sont prescrites par trois ans.

§ 2 La prescription court :

§ 1 Les présentes Rčgles uniformes s’appliquent ą tout contrat d’utilisation d’une infrastructure ferroviaire aux fins de transports internationaux au sens des Rčgles uniformes CIV et des Rčgles uniformes CIM. Il en est ainsi quels que soient le sičge et la nationalité des parties au contrat. Les présentes Rčgles uniformes s’appliquent mźme lorsque l’infrastructure fe rroviaire est gérée ou utilisée par des Etats ou par des institutions ou organisations gouvernementales.

§ 2 Sous réserve de l’article 21, les présentes Rčgles uniformes ne s’appliquent pas ą d’autres relations de droit, comme notamment :

§ 1 Chaque Etat peut, ą tout moment, déclarer qu’il n’appliquera pas aux victimes d'accidents survenus sur son territoire l'ensemble des dispositions relatives ą la responsabilité en cas de dommages corporels, lorsque les victimes sont ses ressortissants ou des personnes ayant leur résidence habituelle dans cet Etat.

§ 2 L’Etat qui a fait une déclaration conformément au § 1 peut y renoncer ą tout moment en informant le dépositaire. Cette renonciation prend effet un mois aprčs la date ą laquelle le dépositaire en donne connaissance aux Etats membres.

a) A infrastructure ferroviaire@ désigne toutes les voies ferrées et installations fixes dans la mesure oł elles sont nécessaires ą la circulation des véhicules ferroviaires et ą la sécurité du trafic;

b) "gestionnaire" désigne celui qui met ą disposition une infrastructure ferroviaire;

c) "transporteur" désigne celui qui transporte par rail des personnes ou des marchandises en trafic international sous le régime des Rčgles uniformes CIV ou des Rčgles uniformes CIM;

d) "auxiliaire" désigne les agents ou les autres personnes au service desquelles le transporteur ou le gestionnaire recourent pour l’exécution du contrat lorsque ces agents ou ces autres personnes agissent dans l’exercice de leurs fonctions;

e) "tiers" désigne toute autre personne que le gestionnaire, le transporteur et leurs auxiliaires;

f) "licence" désigne l’autorisation établie conformément aux lois et prescriptions de l’Etat dans lequel le transporteur a le sičge de son activité principale d’exercer l’activité de transporteur ferroviaire;

g) "certificat de sécurité" désigne le document attestant, conformément aux lois et prescriptions de l'Etat oł se trouve l'infrastructure empruntée, qu’en ce qui concerne le transporteur,

répondent aux exigences imposées en matičre de sécurité en vue d'assurer un service sans danger sur cette infrastructure.

§ 1 Les relations entre le gestionnaire et le transporteur sont réglées dans un contrat d’utilisation.

§ 2 Le contrat rčgle notamment les conditions administratives, techniques et financičres de l’utilisation. Il comporte au moins les indications suivantes :

§ 3 Le contrat doit źtre constaté par écrit ou sous une forme équivalente. L’absence ou l’irrégularité d’une constatation par écrit ou sous une forme équivalente ou l’absence d’une des indications prévues au § 2 n’affectent ni l’existence ni la validité du contrat qui reste soumis aux présentes Rčgles uniformes.

§ 1 Le transporteur doit źtre autorisé ą exercer l’activité de transporteur ferroviaire. Le personnel ą employer et les véhicules ą utiliser doivent répondre aux exigences de sécurité. Le gestionnaire peut exiger que le transporteur prouve, par la présentation d’une licence et d’un certificat de sécurité valables ou de copies certifiées conformes ou de toute autre maničre, que ces conditions sont remplies.

§ 2 Le transporteur doit faire connaītre au gestionnaire tout événement susceptible d’affecter la validité de sa licence, de ses certificats de sécurité, ou des autres éléments de preuve.

§ 3 Le gestionnaire peut exiger que le transporteur prouve qu’il a conclu une assurance-responsabilité suffisante ou qu’il a pris des dispositions équivalentes pour couvrir toutes les actions, ą quelque titre que ce soit, visées aux articles 9 ą 21. Le transporteur doit prouver annuellement par une attestation en bonne et due forme que l’assurance-responsabilité ou les dispositions équivalentes existent toujours; il doit notifier au gestionnaire toute modification y relative avant que celle-ci ne produise ses effets.

§ 4 Les parties au contrat doivent s’informer réciproquement de tout événement susceptible d’empźcher l’exécution du contrat qu’elles ont conclu.

§ 1 Le contrat d’utilisation peut źtre conclu pour une période déterminée ou indéterminée.

§ 2 Le gestionnaire peut dénoncer le contrat d’utilisation sans délai lorsque :

§ 3 Le transporteur peut dénoncer le contrat d’utilisation sans délai lorsque le gestionnaire perd son droit de gérer l’infrastructure.

§ 4 Chaque partie au contrat d’utilisation peut le dénoncer sans délai en cas de violation caractérisée d’une des obligations essentielles par l’autre partie au contrat, lorsque cette obligation concerne la sécurité des personnes et des biens; les parties au contrat peuvent convenir des modalités de l’exercice de ce droit.

§ 5 La partie au contrat qui est ą l’origine de sa dénonciation répond envers l’autre partie du dommage qui en résulte, ą moins qu’elle ne prouve que le dommage ne résulte pas de sa faute.

§ 6 Les parties au contrat peuvent convenir de conditions dérogeant aux dispositions du § 2, lettres c) et d) et du § 5.

§ 1 Le gestionnaire est responsable :

causés au transporteur ou ą ses auxiliaires durant l’utilisation de l’infrastructure et ayant leur origine dans l> infrastructure.

§ 2 Le gestionnaire est déchargé de cette responsabilité :

§ 3 Si l’événement dommageable est dū au comportement d’un tiers et si, en dépit de cela, le gestionnaire n’est pas entičrement déchargé de sa responsabilité conformément au § 2, lettre a), il répond pour le tout dans les limites des présentes Rčgles uniformes et sans préjudice de son recours éventuel contre le tiers.

§ 4 Les parties au contrat peuvent convenir si, et dans quelle mesure, le gestionnaire est responsable des dommages causés au transporteur par un retard ou par une perturbation dans l’exploitation.

§ 1 Le transporteur est responsable :

causés au gestionnaire ou ą ses auxiliaires, durant l’utilisation de l’infrastructure, par les moyens de transport utilisés ou par les personnes ou par les marchandises transportées.

§ 2 Le transporteur est déchargé de cette responsabilité :

§ 3 Si l’événement dommageable est dū au comportement d’un tiers et si, en dépit de cela, le transporteur n’est pas entičrement déchargé de sa responsabilité conformément au ' 2, lettre a), il répond pour le tout dans les limites des présentes Rčgles uniformes et sans préjudice de son recours éventuel contre le tiers.

§ 4 Les parties au contrat peuvent convenir si, et dans quelle mesure, le transporteur est responsable des dommages causés au gestionnaire par une perturbation dans l’exploitation.

§ 1 Lorsque des causes imputables au gestionnaire et des causes imputables au transporteur ont contribué au dommage, chaque partie au contrat ne répond que dans la mesure oł les causes qui lui sont imputables en vertu des articles 8 et 9 ont contribué au dommage. S’il est impossible de constater dans quelle mesure les causes respectives ont contribué au dommage, chaque partie supporte le dommage qu’elle a subi.

§ 2 Le § 1 est applicable par analogie lorsque des causes imputables au gestionnaire et des causes imputables ą plusieurs transporteurs empruntant la mźme infrastructure ferroviaire ont contribué au dommage.

§ 3 En cas de dommages visés ą l’article 9, le § 1, premičre phrase, est applicable par analogie lorsque des causes imputables ą plusieurs transporteurs utilisant la mźme infrastructure ont contribué au dommage. S’il est impossible de constater dans quelle mesure les causes respectives ont contribué au dommage, les transporteurs sont responsables ą parts égales envers le gestionnaire.

§ 1 En cas de mort, les dommages-intérźts comprennent :

§ 2 Si, par la mort, des personnes envers lesquelles la personne décédée avait ou aurait eu ą l’avenir une obligation alimentaire, en vertu de la loi, sont privées de leur soutien, il y a également lieu de les indemniser de cette perte. L’action en dommages-intérźts des personnes dont la personne décédée assumait l’entretien sans y źtre tenue par la loi reste soumise au droit national.

a) les frais nécessaires, notamment ceux de traitement et de transport;

b) la réparation du préjudice causé, soit par l’incapacité de travail totale ou partielle, soit par l’accroissement des besoins.

§ 1 Les dommages-intérźts prévus ą l’article 11, § 2 et ą l’article 12, lettre b) doivent źtre alloués sous forme de capital. Toutefois, si le droit national permet l’allocation d’une rente, ils sont alloués sous cette forme lorsque la personne lésée ou les ayants droit visés ą l’article 11, § 2, le demandent.

§ 2 Le montant des dommages-intérźts ą allouer en vertu du § 1 est déterminé selon le droit national. Toutefois, pour l’application des présentes Rčgles uniformes, il est fixé une limite maximale de 175 000 unités de compte en capital ou en rente annuelle correspondant ą ce capital, pour chaque personne, dans le cas oł le droit national prévoit une limite maximale d’un montant inférieur.

§ 1 Lorsque le calcul de l’indemnité implique la conversion des sommes exprimées en unités monétaires étrangčres, celle-ci est faite d’aprčs le cours aux jour et lieu du paiement de l’indemnité.

§ 2 L’ayant droit peut demander des intérźts de l’indemnité, calculés ą raison de cinq pour cent l’an, ą partir du jour de l’ouverture d’une procédure de conciliation, du recours au tribunal arbitral prévu au Titre V de la Convention ou de la demande en justice.

§ 1 Dans tous les cas oł les présentes Rčgles uniformes s’appliquent, toute action en responsabilité, ą quelque titre que ce soit, ne peut źtre exercée contre le gestionnaire ou contre le transporteur que dans les conditions et limitations de ces Rčgles uniformes.

§ 2 Il en est de mźme pour toute action exercée contre les auxiliaires dont le gestionnaire ou le transporteur répondent en vertu de l’article 18.

§ 1 Toute action en responsabilité des auxiliaires du transporteur contre le gestionnaire pour des dommages causés par celui-ci, ą quelque titre que ce soit, ne peut źtre exercée que dans les conditions et limitations des présentes Rčgles uniformes.

§ 2 Toute action en responsabilité des auxiliaires du gestionnaire contre le transporteur pour des dommages causés par celui-ci, ą quelque titre que ce soit, ne peut źtre exercée que dans les conditions et limitations des présentes Rčgles uniformes.

§ 1 Les actions judiciaires fondées sur les présentes Rčgles uniformes peuvent źtre intentées devant les juridictions des Etats membres désignées d’un commun accord par les parties au contrat.

§ 2 Sauf convention contraire entre les parties, la juridiction compétente est celle de l’Etat membre oł le gestionnaire a son sičge.

§ 1 Les actions fondées sur les présentes Rčgles uniformes sont prescrites par trois ans.

§ 2 La prescription court ą compter du jour oł le dommage s’est produit.

§ 3 En cas de mort de personnes, les actions sont prescrites par trois ans ą compter du lendemain du décčs, sans que ce délai puisse toutefois dépasser cinq ans ą compter du lendemain de l’événement dommageable.

§ 4 Une action récursoire d’une personne tenue responsable pourra źtre exercée mźme aprčs l’expiration du délai de prescription prévu au § 1, si elle l’est dans le délai déterminé par la loi de l’Etat oł les poursuites sont engagées. Toutefois, ce délai ne pourra źtre inférieur ą quatre-vingt-dix jours ą compter de la date ą laquelle la personne qui exerce l’action récursoire a réglé la réclamation ou a elle-mźme reēu signification de l’assignation.

§ 5 La prescription est suspendue lorsque les parties au litige conviennent d’une procédure de conciliation ou lorsqu’elles saisissent le tribunal arbitral prévu au Titre V de la Convention.

§ 6 Par ailleurs, la suspension et l'interruption de la prescription sont réglées par le droit national.

a) "Etat partie" désigne tout Etat membre de l’Organisation n’ayant pas fait, conformément ą l’article 42, § 1, premičre phrase, de la Convention, de déclaration relative ą ces Rčgles uniformes;

b) "trafic international" désigne la circulation des véhicules ferroviaires sur des lignes ferroviaires empruntant le territoire d’au moins deux Etats parties;

c) "entreprise de transport ferroviaire" désigne toute entreprise ą statut privé ou public qui est autorisée ą transporter des personnes ou des marchandises, la traction étant assurée par celle-ci;

d) "gestionnaire d’infrastructure" désigne toute entreprise ou toute autorité qui gčre une infrastructure ferroviaire;

e) "matériel ferroviaire" désigne tout matériel ferroviaire destiné ą źtre utilisé en trafic international, notamment les véhicules et l’infrastructure ferroviaires;

f) "véhicule ferroviaire" désigne tout véhicule apte ą circuler sur ses propres roues sur des voies ferrées avec ou sans traction;

g) "véhicule de traction" désigne un véhicule ferroviaire pourvu de moyen de traction;

h) "wagon" désigne un véhicule ferroviaire, non pourvu de moyen de traction, qui est destiné ą transporter des marchandises;

i) "voiture" désigne un véhicule ferroviaire, non pourvu de moyen de traction, qui est destiné ą transporter des voyageurs;

j) "infrastructure ferroviaire" désigne toutes les voies ferrées et installations fixes, dans la mesure oł celles-ci sont nécessaires ą la circulation des véhicules ferroviaires et ą la sécurité du trafic;

k) "norme technique" désigne toute spécification technique adoptée par un organisme de normalisation national ou international reconnu selon les procédures qui lui sont propres; toute spécification technique élaborée dans le cadre des Communautés européennes est assimilée ą une norme technique;

l) "prescription technique" désigne toute rčgle, autre qu’une norme technique, relative ą la construction, ą l’exploitation, ą la maintenance ou ą une procédure concernant le matériel ferroviaire;

m) "Commission d’experts techniques" désigne la Commission prévue ą l’article 13, § 1, lettre f) de la Convention.

§ 1 La validation de normes techniques relatives au matériel ferroviaire et l’adoption de prescriptions techniques uniformes applicables au matériel ferroviaire ont pour but de :

§ 2 Lors de la validation de normes techniques ou de l’adoption de prescriptions techniques uniformes, seules sont prises en compte celles qui ont été élaborées au niveau international.

§ 3 Dans la mesure du possible :

§ 1 L’élaboration de normes techniques et de prescriptions techniques uniformes relatives au matériel ferroviaire est du ressort des organismes reconnus compétents en la matičre.

§ 2 La normalisation des produits et des procédures industriels est du ressort des organismes de normalisation nationaux et internationaux reconnus.

§ 1 Peut déposer une demande de validation d’une norme technique :

§ 2 La Commission d’experts techniques décide de la validation d’une norme technique selon la procédure prévue aux articles 16, 20 et 33, § 6 de la Convention. Les décisions entrent en vigueur selon l’article 35, §§ 3 et 4 de la Convention.

§ 1 Peut déposer une demande d’adoption d’une prescription technique uniforme :

§ 2 La Commission d’experts techniques décide de l’adoption d’une prescription technique uniforme selon la procédure prévue aux articles 16, 20 et 33, § 6 de la Convention. Les décisions entrent en vigueur selon l’article 35, §§ 3 et 4 de la Convention.

§ 1 Les normes techniques validées et les prescriptions techniques uniformes adoptées figurent dans les Annexes des présentes Rčgles uniformes énumérées ci-aprčs :

§ 2 Les Annexes font partie intégrante des présentes Rčgles uniformes. Leur structure doit tenir compte des particularités de l’écartement, du gabarit, des systčmes d’alimentation en énergie et des systčmes de sécurité des circulations et de régulation dans les Etats parties.

§ 3 Les Annexes contiendront la version telle qu’elle sera adoptée, aprčs l’entrée en vigueur du Protocole du 3 juin 1999 portant modification de la Convention, par la Commission d’experts techniques selon la mźme procédure que celle prévue aux articles 16, 20 et 33, § 6 de la Convention pour les modifications des Annexes.

§ 1 Aprčs l’entrée en vigueur des Annexes, adoptées par la Commission d’experts techniques conformément ą l’article 8, § 3, les normes techniques et les prescriptions techniques uniformes, contenues dans ces Annexes, priment, dans les relations entre les Etats parties, sur les dispositions de la Convention internationale sur l’Unité Technique des chemins de fer, signée ą Berne le 21 octobre 1882, dans sa teneur de 1938.

§ 2 Aprčs l’entrée en vigueur des Annexes, adoptées par la Commission d’experts techniques conformément ą l’article 8, § 3, les présentes Rčgles uniformes ainsi que les normes techniques et les prescriptions techniques uniformes, contenues dans leurs Annexes, priment, dans les Etats parties, sur les dispositions techniques :

1. Chemins de fer ą écartement normal (1435 mm)

2. Chemins de fer ą écartement large (russe) (1520 mm)

3. Chemins de fer ą écartement large (finlandais) (1524 mm)

4. Chemins de fer ą écartement large (irlandais) (1600 mm)

5. Chemins de fer ą écartement large (ibérique) (1688 mm)

6. Autres chemins de fer

1. Chemins de fer ą écartement normal sur le continent européen

2. Chemins de fer ą écartement normal en Grande-Bretagne

3. ...

1. Courant continu 3000 V

2. Courant continu 1500 V et moins

3. Courant alternatif 25 kV / 50 Hz

4. Courant alternatif 15 kV / 16 b Hz

a) "Etat partie" désigne tout Etat membre de l’Organisation n’ayant pas fait, conformément ą l’article 42, § 1, premičre phrase, de la Convention, de déclaration relative ą ces Rčgles uniformes;

b) "trafic international" désigne la circulation des véhicules ferroviaires sur des lignes ferroviaires empruntant le territoire d’au moins deux Etats parties;

c) "entreprise de transport ferroviaire" désigne toute entreprise ą statut privé ou public qui est autorisée ą transporter des personnes ou des marchandises, la traction étant assurée par celle-ci;

d) "gestionnaire d’infrastructure" désigne toute entreprise ou toute autorité qui gčre une infrastructure ferroviaire;

e) "détenteur" désigne celui qui exploite économiquement, de maničre durable, un véhicule ferroviaire en tant que moyen de transport, qu’il en soit propriétaire ou qu’il en ait le droit de disposition;

f) "admission technique" désigne la procédure menée par l’autorité compétente pour admettre un véhicule ferroviaire ą circuler et d’autres matériels ferroviaires ą źtre utilisés en trafic international;

g) "admission de type de construction" désigne la procédure relative ą un type de construction d’un véhicule ferroviaire, menée par l’autorité compétente, ą l’issue de laquelle celle-ci accorde le droit de délivrer, par une procédure simplifiée, l’admission ą l’exploitation pour des véhicules qui répondent ą ce type de construction;

h) "admission ą l’exploitation" désigne le droit octroyé par l’autorité compétente pour chaque véhicule ferroviaire de circuler en trafic international;

i) "véhicule ferroviaire" désigne tout véhicule apte ą circuler sur ses propres roues sur des voies ferrées avec ou sans traction;

j) "autre matériel ferroviaire" désigne tout matériel ferroviaire destiné ą źtre utilisé en trafic international qui n’est pas un véhicule ferroviaire;

k) "Commission d’experts techniques" désigne la Commission prévue ą l’article 13, § 1, lettre f) de la Convention.

§ 1 Pour circuler en trafic international, chaque véhicule ferroviaire doit źtre admis conformément aux présentes Rčgles uniformes.

§ 2 L’admission technique a pour but de vérifier que les véhicules ferroviaires répondent aux :

§ 3 Les §§ 1 et 2 ainsi que les articles suivants s’appliquent par analogie ą l’admission technique d’autres matériels ferroviaires et aux éléments de construction soit de véhicules soit d’autres matériels ferroviaires.

§ 1 L’admission technique s’effectue :

§ 1 L’admission technique de véhicules ferroviaires ą la circulation en trafic international relčve de l’autorité nationale ou internationale compétente en la matičre conformément aux lois et prescriptions en vigueur dans chaque Etat partie.

§ 2 Les autorités visées au § 1 peuvent transférer ą des organismes reconnus aptes la compétence d’octroyer l’admission technique ą condition qu’elles en assurent la surveillance. Le transfert de la compétence d’octroyer l’admission technique ą une entreprise de transport ferroviaire excluant d’autres de cette compétence n’est pas permis. En outre, est exclu le transfert ą un gestionnaire d’infrastructure qui participe directement ou indirectement ą la construction de matériel ferroviaire.

§ 1 Pour źtre admis ą la circulation en trafic international, les véhicules ferroviaires doivent répondre :

§ 2 A défaut de dispositions dans les Annexes des Rčgles uniformes APTU, les rčgles techniques généralement reconnues s’appliquent ą l’admission technique. Une norme technique, mźme si elle n’est pas validée conformément ą la procédure prévue aux Rčgles uniformes APTU, constitue la preuve que le savoir-faire contenu dans cette norme représente une rčgle technique généralement reconnue.

§ 3 Afin de permettre des développements techniques, il peut źtre dérogé aux rčgles techniques généralement reconnues et aux prescriptions de construction contenues dans les Annexes des Rčgles uniformes APTU, ą condition qu’il soit prouvé :

restent garanties.

§ 4 Lorsqu’un Etat partie a l’intention d’admettre, conformément au § 2 ou au § 3, un véhicule ferroviaire, il en informe sans délai le Secrétaire général de l’Organisation. Celui-ci communique cette information aux autres Etats parties. Dans un délai d’un mois aprčs réception de la communication du Secrétaire général, un Etat partie peut demander la convocation de la Commission d’experts techniques pour que celle-ci vérifie si les conditions pour l’application du § 2 ou du § 3 sont remplies. La Commission en décide dans un délai de trois mois ą compter de la réception par le Secrétaire général de la demande de convocation.

§ 1 Pour źtre admis ą l’utilisation en trafic international les autres matériels ferroviaires doivent répondre aux prescriptions de construction contenues dans les Annexes des Rčgles uniformes APTU.

§ 2 L’article 7, §§ 2 ą 4 s’applique par analogie.

§ 3 Les obligations des Etats parties résultant pour eux de l’Accord européen sur les grandes lignes ferroviaires internationales (AGC) du 31 mai 1985 et de l’Accord européen sur les grandes lignes de transport international combiné et les installations connexes (AGTC) du 1er février 1991 auxquels ils sont également parties, restent applicables.

§ 1 Les entreprises de transport ferroviaire qui exploitent un véhicule ferroviaire admis ą la circulation en trafic international sont tenues de respecter les prescriptions relatives ą l’exploitation d’un véhicule en trafic international, figurant dans les Annexes des Rčgles uniformes APTU.

§ 2 Les entreprises ou les administrations, qui gčrent dans les Etats parties une infrastructure, y inclus les systčmes de sécurité des circulations et de régulation, destinée et apte ą źtre exploitée en trafic international, sont tenues de respecter les prescriptions techniques figurant dans les Annexes des Rčgles uniformes APTU et d’y satisfaire en permanence lors de la construction ou de la gestion de cette infrastructure.

§ 1 L’admission technique (admission de type de construction, admission ą l’exploitation) est attachée au type de construction d’un véhicule ferroviaire ou au véhicule ferroviaire.

§ 2 L’admission technique peut źtre demandée par :

La demande peut źtre faite auprčs de toute autorité compétente, visée ą l’article 5, de l’un des Etats parties.

§ 3 Celui qui demande une admission ą l’exploitation pour des véhicules ferroviaires selon la procédure simplifiée d’admission technique (article 4, § 1, lettre b)), doit joindre ą sa demande le certificat d’admission de type de construction, établi conformément ą l’article 11, § 2, et prouver, d’une maničre appropriée, que les véhicules pour lesquels il demande l’admission ą l’exploitation, correspondent ą ce type de construction.

§ 4 L’admission technique doit źtre accordée sans égard ą la qualité du demandeur.

§ 5 L’admission technique est accordée pour une durée en principe illimitée; elle peut źtre générale ou restreinte.