Likumā ir lietoti šādi termini:

1) brīvprātīgais probācijas darbinieks – persona, kurai Valsts probācijas dienests deleģē pildīt kādu atsevišķu uzdevumu;

2) izlīgums ar starpnieka palīdzību – pārrunu process, kurā piedalās cietušais un probācijas klients un kurā izmanto starpnieka palīdzību, lai novērstu noziedzīga nodarījuma sekas un panāktu cietušā un probācijas klienta izlīgumu;

3) izvērtēšanas ziņojums – informācija, kas raksturo probācijas klientu un kuru Valsts probācijas dienesta darbinieks sagatavo un iesniedz pēc tiesas vai prokurora pieprasījuma;

4) postpenitenciārā palīdzība – pasākumu kopums personu iekļaušanai sabiedrībā pēc pamatsoda izciešanas brīvības atņemšanas iestādē;

5) probācijas klients – persona, kura saskaņā ar likumu kriminālsodu izcieš sabiedrības uzraudzībā un saņem Valsts probācijas dienesta palīdzību atbilstoši tā kompetencei, kā arī pilda tiesas uzliktos pienākumus;

6) probācija – probācijas klienta uzraudzība un viņa sociālās uzvedības korekcija, lai novērstu atkārtotu likumpārkāpuma izdarīšanu;

7) sabiedrībā izciešams kriminālsods – sods, kas nav saistīts ar personas piespiedu turēšanu brīvības atņemšanas iestādē un kura izciešanas laikā notiesātā persona ir sabiedrības uzraudzībā;

8) sociālās rehabilitācijas centrs – institūcija, kas atbilst sociālās rehabilitācijas institūcijām izvirzītajām prasībām un kuras galvenais uzdevums ir veikt probācijas klientu sociālās uzvedības korekciju;

9) sociālās uzvedības korekcija – metodoloģiski organizēts pasākumu kopums, lai personu integrētu sabiedrībā;

10) starpnieks – īpaši apmācīta persona izlīguma procesa veikšanai;

11) uzraudzība – pasākumi, kurus veic uzraudzības institūcija vai tās vārdā cita institūcija vai organizācija, lai probācijas klientu integrētu sabiedrībā un nodrošinātu, ka probācijas klients pilda Krimināllikumā, Latvijas Sodu izpildes kodeksā un šajā likumā izvirzītās prasības un noteikumus.

Likuma mērķis ir nodrošināt probācijas principiem atbilstošu Valsts probācijas dienesta darbību, noteikt Valsts probācijas dienesta pārvaldes un tā teritoriālo struktūrvienību statusu, struktūru, kompetenci un funkcijas, kā arī Valsts probācijas dienesta personāla tiesisko statusu, tiesības un pienākumus.

Valsts probācijas dienesta darbu organizē, pamatojoties uz šādiem probācijas principiem:

1) sadarbības princips – probācijas darba pamatā ir starpinstitūciju sadarbības organizēšana un veicināšana, lai ar probāciju saistīto uzdevumu risināšanā optimāli un saskaņā ar vienotu politiku iesaistītu un izmantotu valsts, pašvaldību un nevalstisko organizāciju resursus;

2) optimizācijas princips – probācijas darbu organizē atbilstoši probācijas funkciju ekonomijas principam, deleģējot tās attiecīgajām pašvaldībām un sabiedriskajām organizācijām un paturot tiesības noteikt un kontrolēt šo funkciju izpildes kritērijus;

3) sociālās integrācijas princips – veicot probācijas klienta sociālās uzvedības korekciju un uzraudzību, nodrošina viņa integrāciju sabiedrībā.

Valsts probācijas dienesta funkcijas ir:

1) novērst atkārtotu likumpārkāpuma izdarīšanu;

2) iesaistīt probācijas klientus, cietušos un sabiedrību noziedzības izraisīto negatīvo seku mazināšanā;

3) veikt probācijas klientu uzraudzību sabiedrībā un veicināt viņu sociālo integrāciju;

4) sniegt izvērtēšanas ziņojumu par probācijas klientu;

5) organizēt sociālās uzvedības korekcijas programmu izstrādi un nodrošināt preventīvo pasākumu izpildi;

6) koordinēt piespiedu darba uzraudzības dienestu darbību;

7) sadarboties ar valsts un pašvaldību institūcijām un nevalstiskajām organizācijām;

8) uzraudzīt to lēmumu izpildi, kas saistīti ar nepilngadīgo sabiedrisko darbu;

9) pārbaudes laikā veikt to personu uzraudzību, pret kurām izbeigta krimināllieta, tās nosacīti atbrīvojot no kriminālatbildības.

(1) Valsts probācijas dienests ir Tieslietu ministrijas padotībā esoša valsts pārvaldes iestāde, kas veic probācijas principiem atbilstošu darbību.

(2) Valsts probācijas dienesta sastāvā ir Valsts probācijas dienesta pārvalde un Valsts probācijas dienesta teritoriālās struktūrvienības.

(3) Valsts probācijas dienesta nolikumu apstiprina Ministru kabinets.

Valsts Probācijas dienesta personālu veido ierēdņi un darbinieki. Ierēdņu amatus pēc saskaņošanas ar Valsts civildienesta pārvaldi nosaka Valsts probācijas dienesta pārvaldes priekšnieks.

(1) Valsts probācijas dienesta pārvaldes priekšnieku amatā ieceļ saskaņā ar Valsts civildienesta likumu.

(2) Valsts probācijas dienesta pārvaldes priekšnieks:

1) vada Valsts probācijas dienesta darbību un apstiprina Valsts probācijas dienesta struktūru, ierēdņu amatu un darbinieku sarakstu;

2) ieceļ amatā un atbrīvo no amata Valsts probācijas dienesta ierēdņus, kā arī pieņem darbā un atlaiž no darba darbiniekus;

3) atbild par Valsts probācijas dienesta funkciju izpildi;

4) apstiprina Valsts probācijas dienesta struktūrvienību nolikumus un dienesta instrukcijas;

5) nodrošina iestādes gada darbības plāna un budžeta pieprasījuma izstrādi;

6) izskata sūdzības par pakļauto struktūrvienību vadītāju lēmumiem un rīkojumiem un atceļ minēto ierēdņu nepamatoti pieņemtos lēmumus.

Valsts probācijas dienesta teritoriālās struktūrvienības priekšnieks:

1) vada Valsts probācijas dienesta teritoriālās struktūrvienības darbu un ir atbildīgs par to;

2) slēdz ar brīvprātīgajiem probācijas darbiniekiem līdzdarbības līgumus par atsevišķu uzdevumu veikšanu;

3) vada teritoriālo probācijas konsultatīvo padomi;

4) izskata sūdzības par Valsts probācijas dienesta teritoriālās struktūrvienības ierēdņu un darbinieku lēmumiem;

5) lai nodrošinātu probācijas funkciju izpildi, slēdz līgumus apstiprinātā budžeta ietvaros;

6) saskaņā ar Valsts probācijas dienesta nolikumu sniedz pārskatus par teritoriālās struktūrvienības darbību.

Probācijas klientam ir šādi pienākumi:

1) pildīt tiesas spriedumā noteiktos pienākumus;

2) pildīt Valsts probācijas dienesta amatpersonu likumīgās prasības;

3) sniegt patiesu informāciju Valsts probācijas dienesta amatpersonām;

4) izmantot sociālās rehabilitācijas pakalpojumus;

5) aktīvi iesaistīties savu problēmu risināšanā;

6) sniegto palīdzību izmantot atbilstoši paredzētajiem mērķiem.

Probācijas klientam ir šādas tiesības:

1) saņemt informāciju par pieejamo palīdzību;

2) uz informācijas konfidencialitāti;

3) atteikties no palīdzības;

4) bez maksas saņemt Valsts probācijas dienesta darbinieku konsultācijas par problēmu risināšanas iespējām;

5) līdzdarboties lēmumu pieņemšanā, lai noteiktu atbilstošāko problēmas risinājumu.

Valsts probācijas dienests atbilstoši kompetencei un saskaņā ar normatīvajiem aktiem sadarbojas ar valsts un pašvaldību institūcijām un nevalstiskajām organizācijām.

(1) Valsts probācijas dienests, pamatojoties uz savstarpēji noslēgtu līgumu, sadarbojas ar sociālās rehabilitācijas centriem, kuri atbilst sociālās rehabilitācijas institūcijām izvirzītajām prasībām.

(2) Valsts probācijas dienests atbilstoši likumā par valsts budžetu kārtējam gadam piešķirtajai apropriācijai nodrošina valsts līdzdalību probācijas klientiem paredzēto sociālās rehabilitācijas pasākumu finansēšanā.

Valsts probācijas dienests:

1) izstrādā vienotu kriminālsoda – piespiedu darbs – izpildes metodiku un lietvedības kārtību, kā arī sniedz citu metodisko palīdzību pašvaldību dienestiem, kuri veic piespiedu darba uzraudzību;

2) izstrādā statistiskās uzskaites veidlapas, pieprasa un apkopo attiecīgo pašvaldību dienestu informāciju par soda izpildi, kā arī izstrādā ieteikumus kriminālsoda – piespiedu darbs – piemērošanai un izpildei;

3) Ministru kabineta noteiktajā kārtībā administrē kriminālsoda – piespiedu darbs – izpildei paredzēto valsts līdzfinansējumu.

(1) Valsts probācijas dienests, pamatojoties uz spēkā stājušos tiesas nolēmumu, veic nosacīti notiesāto un nosacīti pirms termiņa atbrīvoto personu uzraudzību.

(2) Valsts probācijas dienests par tiesas nolēmuma izpildi paziņo tiesai, kas taisījusi spriedumu vai pieņēmusi lēmumu.

(3) Valsts probācijas dienests Latvijas kriminālprocesa kodeksā noteiktajos gadījumos gatavo iesniegumus tiesai un piedalās to izskatīšanā tiesas sēdē.

(1) Valsts probācijas dienests nodrošina iespēju cietušajam un probācijas klientam brīvprātīgi iesaistīties izlīguma ar starpnieka palīdzību procesā.

(2) Valsts probācijas dienestam, organizējot izlīgumu ar starpnieka palīdzību, ir šādas funkcijas:

1) organizēt starpnieku apmācību;

2) sniegt procesa virzītājam informāciju par iespējām īstenot izlīgumu ar starpnieka palīdzību un tā mērķiem;

3) īstenot izlīguma ar starpnieka palīdzību procesa norisi;

4) paziņot procesa virzītājam par izlīguma ar starpnieka palīdzību rezultātiem;

5) sniegt sabiedrībai, cietušajiem un probācijas klientiem informāciju par iespējām īstenot izlīgumu ar starpnieka palīdzību un tā mērķiem.

(1) Brīvības atņemšanas iestādes ne vēlāk kā sešus mēnešus pirms soda termiņa beigām informē Valsts probācijas dienestu par notiesātā atbrīvošanu. Valsts probācijas dienests noskaidro iespējas nodrošināt atbrīvojamo personu ar pagaidu mājvietu un iekārtot viņu darbā un informē par to brīvības atņemšanas iestādi.

(2) Valsts probācijas dienests veicina atbrīvojamo personu iekļaušanos sabiedrībā un atbilstoši iespējām sadarbībā ar citām valsts un pašvaldību institūcijām piedalās notiesāto sagatavošanā atbrīvošanai no brīvības atņemšanas iestādes.

Valsts probācijas dienests:

1) gādā par pagaidu mājvietu atbrīvotajām personām, kurām nav dzīvesvietas;

2) palīdz no brīvības atņemšanas iestādēm atbrīvotajām un arestu izcietušajām personām atrast sabiedriski derīgu nodarbošanos;

3) palīdz no brīvības atņemšanas iestādēm atbrīvotajām personām iegūt personu apliecinošus dokumentus;

4) informē bāriņtiesu (pagasttiesu) par nepilngadīgajām personām, kuras ir atbrīvotas no brīvības atņemšanas iestādēm un kurām nav vecāku vai aizbildņu, kā arī sadarbībā ar bāriņtiesu un pagasttiesu, sociālās palīdzības dienestu un citām iesaistītajām institūcijām veic pasākumus, lai atrisinātu minēto personu sociālās problēmas;

5) konsultē no brīvības atņemšanas iestādēm atbrīvotās personas par iespējām risināt ar viņu iekļaušanos sabiedrībā saistītās problēmas.

(1) Valsts probācijas dienests apkopo informāciju par probācijas klientiem.

(2) Valsts probācijas dienesta datu bāzē iekļaujamās informācijas apjomu, kā arī tās iekļaušanas un izmantošanas kārtību nosaka Ministru kabinets.

(1) Valsts probācijas dienests pēc tiesas vai prokurora pieprasījuma sagatavo izvērtēšanas ziņojumu par probācijas klientu.

(2) Izvērtēšanas ziņojumu apstiprina Valsts probācijas dienesta pārvaldes priekšnieks, Valsts probācijas dienesta pārvaldes priekšnieka vietnieks vai teritoriālās struktūrvienības priekšnieks.

(3) Izvērtēšanas ziņojumā ir probācijas klienta raksturojums un viņa sociālo apstākļu novērtējums, kā arī Valsts probācijas dienesta viedoklis par lēmumu, kāds būtu pieņemams, izbeidzot krimināllietu un nosacīti atbrīvojot personu no kriminālatbildības vai piemērojot sodu.

Valsts probācijas dienesta finanšu līdzekļus veido:

1) dotācija no vispārējiem ieņēmumiem valsts budžetā;

2) pašu ieņēmumi, kurus iegūst, normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā noslēdzot līgumus ar juridiskajām un fiziskajām personām.

(1) Lai izstrādātu vienotu stratēģiju probācijas jomā un sekmētu optimālu starpinstitūciju sadarbību tās īstenošanā, izveido Valsts probācijas dienesta Konsultatīvo padomi un Valsts probācijas dienesta teritoriālās konsultatīvās padomes.

(2) Konsultatīvajām padomēm ir padomdevēja tiesības. Valsts probācijas dienesta Konsultatīvās padomes lēmumi ir saistoši Valsts probācijas dienesta teritoriālajām konsultatīvajām padomēm.

(3) Kārtību, kādā sasauc konsultatīvās padomes, organizē to darbu, kā arī pieaicina citu institūciju pārstāvjus, reglamentē Ministru kabineta apstiprināts Valsts probācijas dienesta Konsultatīvās padomes nolikums.

(1) Valsts probācijas dienesta Konsultatīvās padomes sastāvā ir:

(2) Valsts probācijas dienesta Konsultatīvā padome sniedz priekšlikumus valsts politikas izstrādei un pieņem konsultatīvus lēmumus tās īstenošanai.

(3) Valsts probācijas dienesta priekšnieks ne retāk kā reizi sešos mēnešos sasauc Valsts probācijas dienesta Konsultatīvo padomi.

(1) Valsts probācijas dienesta teritoriālās konsultatīvās padomes sastāvā ir:

1) rajona (pilsētas) virsprokurors vai viņa deleģēta persona;

2) rajona (pilsētas) tiesas priekšsēdētājs vai viņa deleģēta persona;

3) rajona (pilsētas) Valsts policijas pārvaldes priekšnieks vai viņa deleģēta persona;

4) rajona (pilsētas) pašvaldības pārstāvji;

5) rajona (pilsētas) Valsts probācijas dienesta priekšnieks.

(2) Valsts probācijas dienesta teritoriālā konsultatīvā padome:

1) savā darbībā pamatojas uz Valsts probācijas dienesta Konsultatīvās padomes lēmumiem;

2) koordinē probācijas jautājumu risinājumu rajonā (pilsētā), ņemot vērā šo jautājumu specifiku attiecīgajā rajonā (pilsētā);

3) informē Valsts probācijas dienesta Konsultatīvo padomi par pieņemtajiem lēmumiem.

(1) Uz Valsts probācijas dienesta ierēdņa amatu var pretendēt personas, kas atbilst Valsts civildienesta likumā izvirzītajām prasībām.

(2) Uz Valsts probācijas dienesta darbinieka vietu var pretendēt personas:

1) kurām ir vismaz vidējā izglītība;

2) kuru personiskās īpašības, iemaņas un iepriekšējā darba pieredze atbilst noteiktajām prasībām;

3) kuras Valsts probācijas dienests ir atestējis Ministru kabineta noteiktajā kārtībā.

Brīvprātīgie probācijas darbinieki:

1) ir personas, kas piedalījušās pārrunās un saņēmušas atzinumu, ka spēj pildīt kādu no probācijas uzdevumiem;

2) slēdz līdzdarbības līgumu ar Valsts probācijas dienestu un pilda līgumā noteiktos pienākumus.

(1) Valsts probācijas dienesta ierēdņiem un darbiniekiem izsniedz dienesta apliecības un žetonus.

(2) Brīvprātīgajam probācijas darbiniekam izsniedz Valsts probācijas dienesta brīvprātīgā probācijas darbinieka apliecību.

Valsts probācijas dienestam ir zīmogs ar papildinātā mazā Latvijas valsts ģerboņa attēlu un pilnu iestādes nosaukumu, kā arī dienesta emblēma.

Valsts probācijas dienesta darbiniekiem un ierēdņiem ir šādas tiesības:

1) pieprasīt, lai probācijas klients pildītu tiesas spriedumā noteiktos pienākumus;

2) kontrolēt, kā probācijas klients saskaņā ar uzraudzības plānu pilda izvirzītās prasības;

3) saņemt patiesu informāciju par probācijas klientu;

4) pieprasīt, lai probācijas klients uzrādītu personu apliecinošu dokumentu;

5) uzaicināt probācijas klientu ierasties Valsts probācijas dienesta iestādē.

Valsts probācijas dienesta darbiniekiem un ierēdņiem ir šādi pienākumi:

1) sniegt probācijas klientiem informāciju par pieejamo palīdzību;

2) nodrošināt par probācijas klientu saņemtās informācijas konfidencialitāti;

3) veikt probācijas klientu uzskaiti;

4) pārbaudīt, kā probācijas klients pilda savus pienākumus;

5) atbilstoši kompetencei sniegt probācijas klientam nepieciešamo atbalstu un palīdzību.

Likums stājas spēkā 2003.gada 1.oktobrī.

Tieslietu ministrs

A.Aksenoks

06.08.2003. 10:00

1627

I.Kronberga

7505790, ilona.kronberga@tm.gov.lv